Paplašinātā meklēšana

àizblãvâtiês Bauske, ein wenig flackern (perfektiv): uguns aizblāvājās un pazuda.

Avots: EH I, 10

àizdãvât, tr., wegschenken: muiža bijusi tiem nuo kruoņa aizdāvāta Konv. ² 276.

Kļūdu labojums:
wegschenken = vieles (zu verschiedenen Zeiten) oder an viele wegschenken; zu Lehen geben

Avots: ME I, 22

‡ aîzdziêvât ² Dunika, Kal., aîzdziêvuôt ² Rutzau, = àizstrādât, nùostrādât: kalps bija pie saimnieka aizdzievājis jau par ve̦se̦lu mēnesi.

Avots: EH I, 22

‡ àizkavât, verstecken Dunika, Kal., O. - Bartau. Refl. -tiês, sich verstecken Dunika.

Avots: EH I, 29

àizkŗavât, freqn., tr.,

1) wegräumen:
lietas pruojām;

2) versperren:
ceļu. Refl. -tiês, mit seiner Habseligkeit weg-, - abziehen: viņa aizkŗavājās pie sava jaunākā dē̦la dzīvuot Vēr. II, 205.

Avots: ME I, 34

‡ àizvàbît ² Kaltenbr., hin-, weglocken.

Avots: EH I, 61

àizvâjêt Trik., mager werden: aizvājējis sivē̦ns. Anna pati reiz sagura un aizvājēja A. Erss Vecā Latgale 93.

Avots: EH I, 61

‡ I àizvãķêt līdz, (bei einem Toten) wachen bis (perfektiv) Lemsal: a. (pie miruoņa) līdz rītam.

Avots: EH I, 62

‡ II àizvāķêt Stenden, = àizvâkt.

Avots: EH I, 62

àizvâkuôt, tr., den Deckel auflegen, zumachen: bites me̦du aizvākuo, verkitten Etn. III, 145. bites aizvākuo pe̦rus Wid.

Avots: ME I, 59

‡ *àizvāks (oder *àizvāka?), ein Deckel (?): aizvāku uzlikt Für. I (unter stilpuot).

Avots: EH I, 61

àizvâkt, ‡

2) = àizvâkuôt Erlaa, Nitau, Saikava, Sessw.: aizvācamu ze̦lta vācelīti Pas. VII, 478; ‡

3) "hin-, weglocken"
Frauenb. Refl. -tiês. ‡

2) sich hinschleppen
(wo?); ‡

3) übersiedeln, úmziehen
(intr.), wegziehen (intr.) Frauenb.

Avots: EH I, 61

àizvâkt, tr., hin-, wegschaffen: rati jāaizvāc uz vāgūzi. Refl. -tiês, sich entfernen: jaunekļi reiz aizvāksies pruojām Jans.

Avots: ME I, 59

‡ àizvàļât, hin-, wegwälzen (wiederholt, mehrere Objekte, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung): a. mucas (pruojām). Refl. -tiês, sich (wiederholt, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung) hin-, wegwälzen.

Avots: EH I, 62

‡ àizvāpêt, = àizvaskuôt, àizvâkuôt: ceļš izskatās kâ aizvāpē̦ts bišu vasks Pet. Av. lI, 112.

Avots: EH I, 62

‡ àizvãrčât, nachlässig (liederlich) einen Reisigzaun (mit Reisig) ausbessern (zuflechten) Frauenb.

Avots: EH I, 62

àizvā`rduôt, tr., verteidigen: kuo raugi aizvārduot Rain.

Avots: ME I, 59

[àizvārds, Zuname.]

Avots: ME I, 59

‡ àizvārdzinât,

1) (schlechtfütternd) mager (schwächlich) werden lassen
Kaltenbr.: sivē̦ni bija smagi aizvārdzināti;

2) a. līdz Trik., in einem elenden (kränklichen) Zustande bleiben lassen bis:
a. slimuo cūku līdz rudenim.

Avots: EH I, 62

‡ àizvārgt Spr., zu siechen (kränkeln) anfangen.

Avots: EH I, 62

àizvārît, ‡

2) abkochen
(tr.), aufkochen (tr.): a. trīs katlus ūdens Infl.; ‡

3) sehr eilig und schnell ("mit Geräusch"
Frauenb.) hin-, wegfahren Kalz., Lubn.: viņš kâ vārīt aizvārīja; ;

4) = aizvārītiês 1 Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) rollend (brausend) hin-, wegziehen
(intr.) KatrE. u. a.: pē̦rkuona negaiss aizvārījas uz rietumiem;

2) sich (beim Kochen) mit einer Kalkschicht bedecken (anfüllen):
katla caur(ul)es aizvārījušās cieti;

3) sich mit einer Eisschicht bedecken
Frauenb.: šuorīt luogi nuo sala pa˙visam aizvãrījušies.

Avots: EH I, 62

àizvārša, Riegel Aps.

Avots: ME I, 59

‡ àizvārst Wessen, Wid., verriegeln.

Avots: EH I, 62

àizvãrstît: aizvārsti durvis! U. (unter vārstît), mache die Tür zu!

Avots: EH I, 62

àizvãrstît, freqn. zu àizvẽrt, zumachen, nachlässig zunähen: zeķes, cimdus Aps.; in Pasteln und Bastschuhe die Schnüre einziehen U; aizvārstāma kurpe, der Schnürschuh Dr.

Avots: ME I, 59

àizvā`rtê, hinter der Pforte: jau tautiņu kumeliņi dūksti mina aizvārtē BW. 1943, 1.

Avots: ME I, 59

‡ àizvā,rtît,

1) hin-, wegwälzen:
bē̦rni aizvārtījuši drēbes pruojām Meiran;

2) zirgs aizvārtījts duobi, das Pferd hat sich wälzend das Beet eingedrückt.
Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen : a. līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 62

àizvãrît, tr., beschmoren: ēdienu A. XX, 334.

Avots: ME I, 59

àizvārzt àuklas pastalai Bers., Lubn., Sessw. "in eine pastala die Schnüre einziehen".

Avots: EH I, 62

‡ àizvãžât Frauenb., = àizvãrstît: a. drēbēm caurumu, žuogan: caurumu (ar žagariem aiztaisīt).

Avots: EH I, 62

àizvâzt: a. nazi Sessw. u. a. ‡ Refl. -tiês, sich von selbst zumachen (von einem Deckel) Rutzau: šķirsta vāks aizvāzies cieti.

Avots: EH I, 62

àizvâzt, tr., den Deckel auflegen, zumachen: trauku aizvāž Pūrs III, 65; šķirsts (der Sarg) tiek aizvāzts Müller. spundi Stari I, 355. Bers., Laud.

Avots: ME I, 59

‡ apakšsvā`rki: ein nom. s. apakšsvârks ² in Kal.; ein Demin. apakšsvārķeļi Janš. Līgava II, 396.

Avots: EH I, 71

apakšsvā`rki, der Unterrock.

Avots: ME I, 74

‡ apaksvâki ² Grenzhof n. FBR. XII, 15, = apakšsvā`rki.

Avots: EH I, 70

‡ apbalvât, bestechen Lng.; beschenken (mit al˜ ) Dunika.

Avots: EH I, 73

apdãvât, apdãvinât, tr., beschenken: brūte bē̦rnu apdāvina ar zeķītēm BW. III, 1, 227.

Kļūdu labojums:
1, S. 227 = 1, S. 22

Avots: ME I, 81

‡ apdruvâtiês Lös., apdruvêtiês Bers., die Ernte einheimsen.

Avots: EH I, 78

‡ apdziêvât ² ,

1) bearbeiten
Dunika, Kal.: a. laukus;

2) besudeln
Dunika, Kal.: bē̦rns apdzievājis suolu;

3) verletzen, beschädigen
Dunika, Kal.: gans apdzievājis (mizu apdrāzdams) visus jaunuos kuociņus. Refl. -tiês,

1) gewisse Arbeiten beenden
Dunika, Kal.: e̦smu nu apdzievājies (auch: apsadzievis, von einem Infinitiv *apdzieties, s. Le. Gr. § 610); varu atpūsties; sich besudeln Dunika, Kal.;

3) = apzagties; etwas Schlechtes begehen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 80

apdzîvât ² Siuxt u. a., = apdzîvuôt 1.

Avots: EH I, 80

apkavât [li. apkavóti], behüten, bergen: ja lauks nuo vienas vietas, tad sēju var labāki apkavāt Balss. savas labās ruokas apsējumu viņš rūpīgi apkavāja A. VIII, 1, 356.

Avots: ME I, 93

‡ apkravât Spr., = ‡ apkŗavât: visa mežmala apkravāta ar malku Saikava. Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;

2) unversehens beschüttet werden (?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;

3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.

Avots: EH I, 93

‡ apkŗavât, wiederholt resp. fortgesetzt beladen, bepacken: bē̦rns apkŗavājis galdu un kraģus visādiem klumbākiem Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich mit vielen Objekten umringen (umgében): bē̦rns tâ apkŗavājies ar savām spēles lietām, ka tam vairs nav vietas, kur sēdēt Dunika.

Avots: EH I, 94

‡ apnievât, geringschätzig (verächtlich) behandeln: a. dāvanu, ēdienu.

Avots: EH I, 104

apvācinât Spr., tr., germanisieren.

Avots: ME I, 134

‡ apvãdze "ein zwischen 2 Furchen unaufgepflügt gebliebener (schmaler) Strich Landes" Warkl.

Avots: EH I, 125

apvâkas, die Ernte; die Beendigung des Einheimsens der Ernte, das Fest nach der Beendigung des Einheimsens der Ernte: nuokaunu vērsi; mums būs lauku apvākas LP. VI, 434.

Avots: ME I, 134

‡ apvãkât Dunika, Schnehpeln, = ‡ apvāķêt.

Avots: EH I, 125

‡ apvãķêt miruoni Bauske u. a., bei einem Toten wachen.

Avots: EH I, 125

apvâkuôt, tr., mit einem Deckel (vâks) versehen, bedecken, deckeln: apvākuots šķīvis LP. V, 279.

Avots: ME I, 134

‡ apvãksnis ² Preekuln "ledus apsalums".

Avots: EH I, 125

apvâkt (li. apvókti) laukus, die Feldfrüchte einheimsen.

Avots: ME I, 134

apvãļât, freqn. zu apvelt, tr., wälzend, schleifend: kam tas manas villainītes dūkstiņā apvāļāja BW. 18420, 1.

Avots: ME I, 134

apvàlis ^2, das zum Trocknen zusammengeharkte Heu C., Lubahn, Bers. (zu velt). Dazu ein Verbum apvālêt = izārdītuo sienu nuo visām malām visapkārt valnī uzkasīt P.

Avots: ME I, 134

‡ apvãpêt, ringsum glasieren (perfektiv): es nemāku a. Janš. Dzimtene ² III, 83 (ähnlich Bandavā II, 23). Refl. -tiês, sich mit einer Harzschicht bedecken Stelpenhof: zāģis (sveķainu kuoku zāģējuot) apvāpējies.

Avots: EH I, 125

‡ apvāras Warkl., der Schaum: nuosmalsti tās apvāras!

Avots: EH I, 125

‡ apvâŗât ² Stenden, mit Spinngewebe beziehen oder bezogen werden: visi kakti apvāŗāti (apvāŗājuši).

Avots: EH I, 125

apvā`rduôt, ‡

2) im Wortwechsel bewältigend zum Stillschweigen nötigen
(perfektiv) Oknist: es juo (= viņu) tâ apvārdavu, ka jis i[r] mutes neplēte.

Avots: EH I, 125

apvā`rduôt (li. apvardúoti, behexen), tr., besprechen, beschwören, besprechend Heilkraft verleihen, heilen: ūdeni Etn. II, 142, zāles LP. VII, 1256; tā nedzird vārduotāja balsi, kas labi māk apvārduot Psalm. 58, 6. skuķim zuobus apvārduot Seibolt.

Kļūdu labojums:
zāles = sāli

Avots: ME I, 134

apvārdzinât Spr., tr., ganz herunterbringen, elend machen.

Avots: ME I, 134

‡ apvãrêt, (eine ganze Anzahl von Arbeiten) bewältigen Lemsal: a. visus darbus.

Avots: EH I, 125

apvārgt Spr., ganz herunterkommen, elend werden.

Avots: ME I, 134

apvārît, tr., ein wenig kochen.

Avots: ME I, 134

apvārksne, ein Haufe von gedroschenem Getreide in der Dreschtenne [zu vā`rsms] Podsem.

Avots: ME I, 134

apvā`rsme ^2,

1) der halbkreisförmige äussere Haufen, der beim Getreideworfeln entsteht
Lub.;

2) der Horizont:
pie apvārsmes uguņa blāzmas Dünsb.

Avots: ME I, 134

apvãrsnis, auch apvārksnis Kronw., der Horizont: apvāršņa malā sāka lasīties mākuoņi Aps. mākuoņi bija radušies viņa dzīves apvārsnī Lautb. nespē̦dams tik ātri se̦kuot jaunuo duomu apvāršņiem A. XX, 372. [Nach U. eine Neubildung; zu vērties "schauen"?].

Avots: ME I, 134

apvārsnis (apvērt), ein Kleidersaum, der nur noch erst getrakelt ist Oppek., Erlaa nach U. [mit ār in Ubbenorm].

Avots: ME I, 134

apvãrstît ‡

2) ganz lose zusammennähen:
a. zeķes caurumu Dunika, Kal.; ‡

3) "wiederholt umwenden"
Ewers, N.-Peb., Schwanb.: a. zivis (ce̦puot) miltuos.

Avots: EH I, 125

apvãrstît (li. apvárstyti), tr., freqn. von apvẽrt: pastalas, vīzes, in Pasteln und Bastschuhe Schnüre einziehen.

Avots: ME I, 134

‡ apvārtinât, wiederholt timwenden Schwanb.: a. gaļu (ce̦puot).

Avots: EH I, 125

apvā`rtît, ‡

2) oberflächlich (eine Arbeit) verrichten (ausführen)
Grenzhof n. FBR. XII, 23.

Avots: EH I, 125

apvā`rtît (li. apvartýti), tr., freqn. zu apvḕrst, fortgesetzt wenden, kehren, wälzen, hin und her wendend beschmutzen: apvārtīts taukuma gabals. viņš mani pe̦lnuos apvārtījis Jer. III, 16. suns jau ar neapvārtītu neē̦d, sagt man zu einem, der etw. Essbares auf die Erde fallen lässt PS. Refl. -tiês, sich wiederholt umwenden, wälzen, sich wälzend, wendend beschmutzen: maize smiltīs apvārtījusies.

Avots: ME I, 134

apvā`rza ^2, eine Gegend: šinī apvārzā daudz zaķu Erlaa.

Avots: ME I, 134

‡ apvâtêt ² Frauenb., sich mit Schorf beziehen (bedecken): bē̦rnam jau bakas sāk a.

Avots: EH I, 125

apvātît Spr., sich mit Wunden (vātis) bedecken.

Avots: ME I, 134

apvāznis, das Visier MWM. VI, 330, VII, 486.

Avots: ME I, 134

apvâzt (li. apvóžti), bedecken: trauku. sikspārnis jāapvāž ar sietu uz skudru pūļa LP. VI, 20.

Avots: ME I, 135

‡ ardavât (> hochle. ordovāt), lant rufen, schreien: ardavāja pluostnieki ap kruogu un pie upes Fil. mat. 183.

Avots: EH I, 129

‡ àrpavât ² Kaltenbr., mit einer àrpa ² windigen.

Avots: EH I, 130

atdãvât, atdãvinât, tr., wegschenken, weggeben: savu mantu nabagiem; savu sirdi citam atdāvināt MWM. XI, 297.

Avots: ME I, 154

‡ atdziêvât ² Dunika Kal., = ‡ atdzîvuôt: a. parādu. Refl. -tiês Dunika,

1) = atstràdâtiês: vai visu savu mūžu dzievādama vēl neesi atdzievājusēs?

2) mit den Arbeiten fertig werden.

Avots: EH I, 140

‡ atdzîvât,

1) = atstràdât 1, für etwas seinerseits eine entsprechende Zeit hindurch arbeiten Siuxt: saimnieks iedeva rudzus; par tiem nu būs jāatzīvā;

2) (nach r. отживáть) eine bestimmte Zeit hindurch unter bestimmten Bedingungen verleben:
kas atdzīvās trīs gadi par kalpu, tam būs muna meita Pas. VIII, 291 (aus Lettg.; ähnlich 300). Refl. -tiês, von schwerer Krankheit genesen BielU.

Avots: EH I, 140

‡ atkavât, (heimlich) aufbewahren, beiseite legen Dunika, Kal.: vienu pušpūri rāceņu biju atkavājis īpaši.

Avots: EH I, 147

‡ atkŗavât, wegpacken, -kramen, -häufen: a. akmiņus nuo luoga Dunika, Rutzau. Refl. -tiês, hersiedeln Dunika, Kal., Rutzau, Schnehpeln.

Avots: EH I, 150

‡ atkravâtiês, = ‡ atkrãmêtiês 1: a. šurp ar mantām.

Avots: EH I, 149

‡ atvãcinât, entdeutschen: atvācināja un par latviešiem pārvērse Pet. Av. I, 275.

Avots: EH I, 179

‡ atvādze "ein schmaler, ungepflügter Streifen zwischen 2 Furchen" Warkl.

Avots: EH I, 179

‡ atvâkuôt Golg., = uzvâkuôt 2: atvākuo vāciņu Pas. VII, 478.

Avots: EH I, 179

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179

atvâkt, tr.,

1) her-, fortschaffen, herholen:
viņi atvākuši nuo mājām ir zuosis, ir vistas Vēr. I, 1393. tā atvāca bļuodiņas nuo viņa nuostāki A. XIII, 796;

2) öffnen, aufklappen:
nazi A. XIII, 789, Up. [Bed. 2 wohl unter dem Einfluss von vâks "Deckel".]

Avots: ME I, 207, 208

‡ atvāla Warkh., = ‡ I atvāls.

Avots: EH I, 179

‡ atvāļâtiês, zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sich wälzen, faulenzen: a. pa siena pantu Dunika. celies nu augšā! vai neesi vēl atvāļājies? Rutzau.

Avots: EH I, 179

‡ atvāls Marienhausen, (mit ã ) Salis, = ‡ atcirtiêns 2, ein Doppelschwaden.

Avots: EH I, 179

‡ II atvāls Auleja, Nautrēni, Pilda (mit à ² ), Zaļmuiža n. Latv. Saule S. 168 (geschr.: atvols), = atāls.

Avots: EH I, 179

‡ atvā`rdêt <sup>2</sup> Pilda, = atā`rdît 1.

Avots: EH I, 179

‡ atvā`rduôtiês, mit Worten parieren: "kas tādiem guļavām lasīs!" Laima atvārduojās J. Veselis.

Avots: EH I, 179

atvãrdzinâtiês, genesen, wieder kräftig werden: nuo slimības Liev.

Avots: ME I, 208

atvãrît, Refl. -tiês, ‡

2) beim Kochen zurückgehen, weniger werden:
katlu pielēju pilnu, bet vāruoties atvârījies ² pusē Siuxt.

Avots: EH I, 179

atvãrît, tr.,

1) abkochen
Spr.; zum zweiten Mal kochen: ja ēdiens izvārīts par biezu, sālītu, par tre̦knu, tad tuo atvāra, t. i. ūdeni pielejuot vāra uotrreiz Lauva;

2) kochend loslösen =
gaļu nuo kauliem. Refl. -tiês, bis zum Überdruss kochen: tējas vien nevarēs atvārīties A. Up. Nemiers 94.

Avots: ME I, 208

atvãršas: a. dzēra svētdien pēc kāzām sievas ve̦cāku sē̦ta RKr. XVI, 264.

Avots: EH I, 179

atvãršas Aps., atvaršas LD., atvārkši AP., atvārži BW. III, 1. 90, der Besuch, die Fahrt der eben verheirateten Frau in Begleitung des jungen Ehemannes und einiger Hochzeitsgäste aus der Zahl der panāksnieki nach dem Elternhause der jungen Frau, wo die Hochzeit endgiltig zu Ende gefeiert wird. Die Begleiter der jungen Frau, die panāksnieki, kas atvāršās brauc, hiessen atvārši, atvāršnieki od. atvāržnieki. Diese mussten die zur Mitgift bestimmten Kühe aus dem Hause der jungen Frau nach dem Hause des jungen Ehemannes treiben A. X, 2, 66: atvāržnieki aizveduši vislabās mūs telītes BW. 16494. brālīši, brālīši, atvāršās! kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417. Also zu atvirst. [So auch Leskien Nom. 316; vgl. auch russ. воротиться "zurückkehren" u. a.]

Avots: ME I, 208

atvārsne, Demin. -īte, ein weisser Streifen am blauen Himmel N. - Schwnb.

Avots: ME I, 208

‡ atvāršņi "?": ievēru dzijas nītīs un šķietā, atsēju atvāršņus un tad audu Janš. Bandavā II, 190. Vgl. ‡ atvārži.

Avots: EH I, 179

‡ atvārst, aufriegeln Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter Pforte).

Avots: EH I, 179

‡ atvā`rtît (li. atvartýti, r. отворотúть), = ‡ atcilât 4 Oknist. Refl. -tiês, sich herwälzen Arrasch u. a.: kumeļš atvārtījies līdz sē̦tai.

Avots: EH I, 179

I atvāržas Prl. "Hede zum Flicken alter Bastschuhë.

Avots: EH I, 179

‡ II atvāržas,

1) "?": saule jau kuopš dažām nedēļām atradās atvāržās Janš. Dzimtene V, 135. tā (saule) griežas atvāržās Līgava II, 277;

2) = atvãršas (?): brauksim pie viņiem atvāržās Bandavā II, 337. ņems telītes atvāržās BW. 17293;

3) "pastalu sānuos ādas cilpiņa, kur izver auklü Peb., Sessw.

Avots: EH I, 179

atvārži "?": atsien atvāržus Janš. Mežv. ļ. II, 470. Anscheinend gleichbedeutend mit ‡ atvāršņi

Avots: EH I, 179

atvâža ² oder atvâžu ² nazis Grünh., geöffnetes Messer; auch nazis nuolikts atvâžu, aufgeklappt.

Avots: ME I, 208

atvâzt

1): auch Dunika, Kal., Rutzau: atvāztuo grāmatu Janš. Bandavā II, 18. Refl. -tiês: kabatā nazis radās pats atvāzies vaļā Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179

atvâzt (li. atvóžti), tr.,

1) zurückstülpen, den Deckel abnehmen, aufklappen:
cibu A. XX, 327, maku Etn., nazi Etn II, 98, pulksteni A. XX, 372, suomu A. XII, 490, vāku BW. 30;

2) (mit atvēzt vermischt) die Hand zum Schlagen ausholen:
ve̦ctē̦vs, atvāzis ruoku, deva ar līku dzelzsgabaliņu pa kramu Kleinberg; so auch cirst ar pilnu atvāzienu für atvēzienu, mit vollem Schwung hauen Vēr. II, 1130. Refl. -tiês, sich öffnen: pūra vāks atvāzās BW. 16828.

Avots: ME I, 208

atžãvâtiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss gähnen; zu gähnen aufhören
(mit â ² ) Dunika, Rutzau: vai vēl neesi atžāvājies?

Avots: EH I, 183

atžãvâtiês, gähnend antworten: "nezinu," atžāvājās kāda cita MWM. VII, 543.

Avots: ME I, 213

‡ atžvārdzêt, scheilend (intr.) herannahen (?); erschallen (vom Schellengeläut) (?): dzird atbraucam kungus, ka zvani vien atžvārdz Pas. VIII, 227.

Avots: EH I, 183

‡ âvāklis Golg., = âveklis.

Avots: EH I, 196

bal˜tsvā`rcis, -e, der, die Weissröckige: šuos igauņus nuosaus par baltsvārčiem. Konv. ² 1277. Epith. der Birke Stari I, 202.

Avots: ME I, 259

balvãns (aus russ. болванъ) Bers. Sessw., ein ausgesiopfter Vogel: balvāns ir nuo melnas drēbes izšūts un piebāzts, rubeņu gailim līdzīgs putns A. XIII, 923. pavaisāja, vai balvāns istabā, auf einem Hund in einem Rätsel bezogen RKr. VII, 1337, 2.

Avots: ME I, 260

‡ bal˜vât Dunika,

1) beschenken;
s. auch ‡ apbalvât;

2) bewirten
Gramsden: b. guovis, den Kühen etwas Schmackhaftes zu iressen geben.

Avots: EH I, 203

bezvā`rda koks auch bezvā`rde Mag.IV, 2,74, Reinweide RKr. II, 73.

Avots: ME I, 286

bezvā`rdĩba, die Namenlosigkeit, Anonymität: viņa ienaidnieki slē̦pušies bezvārdībā Muller 103.

Avots: ME I, 286

‡ bezvā`rdīgs,* namenios Ar.

Avots: EH I, 215

bezvā`rdis, fem. -de

1) der (die) Namenlose, ein Antonymus:
teicies, bezvārdi, kas tev vārdā BW. 21091. kāds bezvārdis ņēmies man uzbrukt avīzēs;

2) jeder ausländische Baum, dessen Namen man nicht kennt.
bezvārde

a) bezvārda koks

b) Cornus sanguinaea (Mag.IV, 2,27: bezvārža koks).

Avots: ME I, 286

‡ bezvâržkuôks ² Anzen, Popen, euonymus verrucosa.

Avots: EH I, 215

biũ(v)ât,

1): laut weinen
(biãvât) Lems., Wainsel: tam nedrīkst ne ruoku piedurt, tūliņ biuvā.

Avots: EH I, 222

biũ(v)ât, -āju, intr.,

1) flennen, trotzig weinen:
biuā vien, kamē̦r māte nāks ar rīksti mierināt Ruj., Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [auf der Maultrommel spielen
U.].

Avots: ME I, 302

‡ bìžavât ² Zvirgzdine, -ãju "nežē̦luot, negādāt, nerūpēties": mazākuo bē̦rnu ve̦cākie bē̦rni bīžavā. dē̦ls savu tē̦vu dižan bīžavā.

Avots: EH I, 223

bļàvât ² -āju, schwatzen: viņš bļāvā tīrus niekus Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 320

blãvâties Ahs., schimmern: malka izkurējusies, tikai zila uguntiņa vēl blāvājās pār uoglēm.

Avots: ME I, 312

‡ blīkavât (gespr. mit ei) Bērzgale, = ‡ blikatât.

Avots: EH I, 230

‡ bļikavât, -ãju, faulenzen Kalz. n. Fil. mat. 26: nu var gan b.: siens appļauts.

Avots: EH I, 233

‡ blisavât Lubn., = blisinâtiês.

Avots: EH I, 229

‡ brazdavãks Dunika, = ‡ brazdaĩķis: grūti tādu brazdavāku savaldīt.

Avots: EH I, 238

brũnsvārcis, der Braunröckige: brūnsvārči (Heimchen) sāka čirkšķināt Up.

Avots: ME I, 341

‡ brũvât Gramsden n. FBR. IX, 108, Dunika, Kal., OB., = brũvêt.

Avots: EH I, 247

‡ budavât, bauen (ein Haus) Kaltenbr., (budavdt) Warkl.; plump, unschön anfertigen (herstellen) Wessen. Nebst oder durch li. budavóti aus poln. budować "bauen".

Avots: EH I, 249

bulvāle, auch bukvāle, ein groser hölzerner Hammar, den man zum Einschlagen von Pfählen und beim Holzspalten benutz.

Avots: ME I, 349

bul˜vãns: s. dazu Sköld Lehnwörterstudien 12 ff.

Avots: EH I, 251

bul˜vāns, ausgestopfter Vogel, um Wild herbeizuziehen; ein Lockvogel Drsth. [Nebst li. bulvonas "идол" aus aruss. бълванъ "Klotz, Pfahl, Götzenbild"; s. Berneker Wrtb. I, 41.]

Avots: ME I, 349

bungvāle (unter buñga 8): Klöpfel der Böttcher Dickeln n. BielU.

Avots: EH I, 253

‡ bũvât, -ãju Gramsden n. FBR. IX, 108, = bũvêt.

Avots: EH I, 257

‡ čalavât PV., = čaluôt.

Avots: EH I, 283

‡ čar̃vãns AP., ein brünetter Mensch (mit dunkler Haar- und Gesichtsfarbe): Jēcis bij neglīts, me̦lns kâ č.

Avots: EH I, 285

[čavât, zu Gaste sein Burtn.]

Avots: ME I, 407

čavât, schwatzen Bers., Laud., Smilt., [Burtn.]: tâ čavāja dē̦lu māte, ap tuo meitu māmuliņu BW. 23647, 2. Refl. -tiês, trödeln, tändeln, schwatzen [Trik.], Etn. I, 137. nevarēja viņa atpakaļ sagaidīt; bija čavājies līdz gaismai MWM. V, 522. visas četras bābas sāka čavāties Etn.

Avots: ME I, 407

[čāvāt, -āju, čāvēt, -ēju U., langsam gehen, kriechen.]

Avots: ME I, 409

[II čàvât ² Bers., viel und weitschweifig reden: kuo tu niekus čāvā?]

Avots: ME I, 409

‡ ceļvãrplapa Anzen, Wegerich.

Avots: EH I, 265

‡ ce̦navât, schätzen, den Wert bestimmen Saikava.

Avots: EH I, 265

‡ cìlvàks ² (>hochle. cilvo`ks) Sonnaxt, = cilvẽ̦ks.

Avots: EH I, 271

‡ dadzîvâtiês, mit der Zeit vermögend werden (etwas erwerben) Kaltenbr.: mes netikām dadzīvājušies. tagad nevar d˙da cūkām.

Avots: EH I, 301

‡ darbavâtiês Warkl., = dar̂buôtiês.

Avots: EH I, 307

darvākslis (unter dar̂vakslis),

2): auch (mit â ² ) Gramsden.

Avots: EH I, 308

dar̂vāksnis (s. auch unter dar̂vakslis),

2): auch Kegeln und Waldau n. Latv. Saule 1927, S. 616. Vgl. li. darvokšnė dass.

Avots: EH I, 309

dar̂vāksnis [Erlaa, Weinsch.], das Teerholz St.; vgl. li. dervókšnis "Holzscheit zum Kienspan".

Avots: ME I, 442

‡ dar̂vât Kaltenbr., = dar̂vuôt.

Avots: EH I, 309

daũdzvā`rdainais, daũdzvā`rdis, der Vielnamige.

Avots: ME I, 444

‡ daũdzvā`rdaîns, vielnamig: daudzvārdainas upes Janš. Nīca 8.

Avots: EH I, 310

daũdzvā`rdība, der Wortschwall, Pleonasmus.

Avots: ME I, 444

dãvāna (unter dâvana): auch N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 313

[davārît Drsth., tr., noch dazu (etwas anderes) kochen.]

Avots: ME I, 445

I dãvât: mit â auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Saikava, Sessw.

Avots: EH I, 313

I dãvât [C., Peb., PS., Ruj., Salis, dâvât Kr.], -āju, tr.,

1) anbieten:
(ve̦ca bāba) staigā, meitu dāvādama BW.11559;

2) schenken:
pa ziemsvē̦tkiem ve̦cāki dāvā saviem bē̦rniem dāvanas. Refl. -tiês, sich anbieten: es neņe̦mtu tuo meitiņu, kas man pāti dāvājas Ltd. 1273. [In Nigr. und Wandsen unterscheide man dãvât "anbieten" von dâvât ² "schenken".]

Avots: ME I, 449

[II dàvât ^2, dāvêt, s. dẽvêt.]

Avots: ME I, 449

de̦rvākslis Rutzau, = dar̂vanslis 2.

Avots: EH I, 316

‡ dē̦vât "rühmend, marktschreierisch anbieten" (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 319

‡ dievādi Segew., in gottgefälliger Weise.

Avots: EH I, 328

dìevājs ² ,

1): glücklich
Auleja: dievāja stunda.

Avots: EH I, 328

[dìevājs ^2,

1) = dievuojs: duod, dieveņ, dievājam, ne kādam skaudējam! BW. 32830, 1; diêvājs ² Nigr. "fromm";

2) "= dievkuociņš" Butzkowsky.]

Avots: ME I, 484

[dìevânis um Walk "ein alter, frommer Mensch".]

Avots: ME I, 484

‡ diêvârds ² ! Dunika, bei Gott!

Avots: EH I, 328

[dievâtiês U., sich eidlich auf Gott berufen; vgl. osk. deiuaid "juret"und li. atsidievóti "sich verabschieden", s. Schleicher KZ. XII, 399 f. und W. Schulze KZ. XLV, 190.]

Avots: ME I, 484

dìevâzītis,

1) Bekassine (ascalopax gallinago)
RKr. VIII, 97;

2) der Storch
Aps.;

[3) = dievsunītis 1 Golgowsky].

Avots: ME I, 484

dìevvā`rdlaĩks od. dìevvā`rdu laĩks, die Zeit des Gottesdienstes.

Avots: ME I, 487

dìevvā`rdnieks,

1) einer, der gern Gotteswort anhört, am Gottesdienste teilnimmt, der Kirchenbesucher:
viņš bija liels dievvārdnieks Aps. pie baznīcas bij sanākuši daudz dievvārdnieku;

2) einer, der Gottesdienst, Gebete abzuhalten hat:
Salmam nepatika dievvārdnieka amats Skuju Fr.

Avots: ME I, 487

dìevvā`rds,

1): ticiet mani, neticiet, - dievvārdiņa neminēšu BW. 7367.

Avots: EH I, 328

dìevvā`rds od. dìeva vā`rds,

1) (in Beteuerungen) bei Gott:
nu˙dien, māte, kas dievvārds, es būšu kalpa līgaviņa BW. 6404;

2) Gotteswort, Gottesdienst:
dievvārdus nuoturēt, beigt. tu gan dievvārduos šuodien ne˙maz nebiji. citiem bija dievvārdiņi BW. 29452. pēc dievvārdiem, nach dem Gottesdienst; dievvārdu grāmata, ein geistliches Buch, ein Gebetbuch.

Kļūdu labojums:
2)Gotteswort = 2) dìevā`rdi, Gotteswort

Avots: ME I, 487

‡ dìrgavât ² Saikava, = dir̂gavuôt 1.

Avots: EH I, 322

‡ diršļavât(iês) PV. "= diršļât(ies)".

Avots: EH I, 322

‡ diršļavât(iês) PV. "= diršļât(ies)".

Avots: EH I, 322

dirvāns: auch ("Dreeschland") Bērzgale, Lixna.

Avots: EH I, 322

dirvāns (li. dirvónas), neu aufgenommenes Dreeschland L.; ein neuaufgerissenes Stück Feld Pilkaln. [dir̂ve̦ns, Dreeschland Jāsmuiža, Domopol.]

Avots: ME I, 470

divā Nigr., zu zweien: divā sēdējām JR. IV, 19.

Avots: ME I, 471

‡ divâds Dond. n. FBR. V, 136, Wainsel n. FBR. XIV, 87, AP., = divẽjâds.

Avots: EH I, 323

‡ divâtâ ² Dunika, = divatā.

Avots: EH I, 323

‡ divvā`rdu vīrs Janš. Līgava II, 491, ein doppelnamiger Mann.

Avots: EH I, 323

[diždvālektis, der achte Teil vom Lof Bielenstein Holzb. 516 aus Kabillen.]

Avots: ME I, 474

dižsvā`rki, der Mantel Plutte 76.

Avots: ME I, 476

drauvât (unter drauvêt ): auch (mit aũ ) Kal., drohen.

Avots: EH I, 330

‡ drĩvât Dunika, Grob., Kal., Līn., NB., OB., Rutzau, = drĩvêt I.

Avots: EH I, 335

‡ druvājs, abgemähtes Getreidefeld N.-Peb.; plur. druvāji "jaunā labība" Sessw.: druvāji jau sazēluši: gani e̦suot ganī[ju]ši ... jaunajuos druvajuos Gatartas pag: tiesas protokolā 22/IX 1827.

Avots: EH I, 337

druvāns [Oppek. (hier auch mit kurzem a), Ermes], um Walk, = atmata, ein nicht mehr bearbeiteter Acker; [vgl. dirvāns].

Avots: ME I, 505

‡ druvāsnieks Saikava, = druvenieks.

Avots: EH I, 337

druvât: auch AP., Lub.

Avots: EH I, 337

druvât, druvuôt BW. 28726, das Korn abmähen und einheimsen Laud.

Avots: ME I, 505

dvãlekts: dvãlektis auch Grob. ( ¹ / ₁₀ Lof), Frauenb., Pampeln, Demin. dvālektiņš BW. 7670, 4, dvãlikts auch Iw., Rothof, dvãliktis auch Schnehpeln ( ¹ / ₈ Lof); dvãlikts "ein rundes hölzernes Gefäss, worin man Erbsen od. Gries zum einmaligen Kochen herbeiträgt" Lipsthusen:

Avots: EH I, 351

dvãlekts, -s, [dvãlekte Desseln]. dvãlektis [Līn., dvãlikte Dunika], dvãliktis [Stenden, dvãlikts, -s, um Libau], auch dvalikts [mit ā?] Gramsd., [dvãlikts Dond., Wandsen], eine Massbezeichnung, = 1/2 Lof Dond., 1/3 Lof Mag. IV, 2, 114, 1/8, 1/12 Lof. mazais dvãliktis = 1/8 Lof. lielais dv. = 1/6 Lof [?] Telssen. saimniece iebēre dvālekti linsē̦klu pe̦lnuos Dīcm. I, 63. māte meitu izde̦vusi par putraimu dvālektīti (Var.: dvalektiņu). [Annai me̦lnums dvālekšu dižumu BW. 35121. pušpūre, dvālektis, tã kalpa tiesa 25774, 3. Vgl. li. dvõlikis "мѣра хлѣба шесть гарнцев", dvoliktas "ein Sechstel Scheffel". Das e in le. dvālekt(i)s dürfte kurische Aussprache von i sein; vgl. auch dvīleksnis. Eigentlich wohl "ein Zwölftel"; mit ā (li. ō) für ī unter dem Einfluss von vienālika (li. vienólika) "?". Vgl. auch Bielenstein Holzb. 516.]

Kļūdu labojums:
(li. vienólika "?" = (li. vienólika)?

Avots: ME I, 537

‡ *džavât, ersehlossen aus nùodžavât.

Avots: EH I, 365

dziêvât ² ,

1): leben
- auch Grob.: gudrinieki dzievā ... vēl dažus gadus Pas. X, 232 (aus OB.).

2): arbeiten
- auch Dunika, Funkenhof, Grob., Kal., NB., OB., Perkunen: viņš ar visu spē̦ku dzievā Grob. ilgāk kâ astuoņi stundi, viņš nedzievā ebenda. viņš ne˙kuo vairs nedzievā Gramsden n. FBR. IX, 108. ar tukšu vē̦de̦ru nav ne˙kāda dzievāšana Dunika; ‡

3) bearbeiten:
viņš grābekļus ar ēveli dzievā Grob.

Avots: EH I, 364

dziêvât ² [Nigr. ("leben, arbeiten"), tahm. n. U.], BW. 206; 12285; 27581,1, = dzievuot BW. 8910 dzīvât: pē̦rkuons dzievā N. - Bartau.

Kļūdu labojums:
8910; 12285; 27581, 1 = 12285; 27581, 1, dzievuot BW. 8910

Avots: ME I, 563

dzîvât: auch (mit î ² ) Schrunden. n. FBR. XIII, 105, Lesten n. FBR. XV, 29,

1): auch (mit î ² ) Frauenb., Gold., Siuxt, (> dzîvet) Strasden, (> dzîvt) Popen, Pussen, Rothof, jāsāk dz. zeme Siuxt. dz. gar sìenu ebenda. viņi tagad dzīve ar sìenu Stragden;

2): auch (mit î ² ) Orellen (hier neben dzîvuôt ² ), Siuxt. Refl: -tiês,

1): auch - Mahlup, (mit î ² ) Orellen, Siuxt. (dzîvetiês ² ) Strasden: dz. ar lellēm Mahlup; ‡

2) tev labi dzīvājas (nach r. живется), du hast gutes Leben
Pas. VIII, 317. tam la bāk dzīvājas IX, 451.

Avots: EH I, 362

dzîvât [PS., dzîvât neben dzìvât ² Mar. n. RKr. XVII, 109], -āju [li. gývoti "leben", apr. gīwu "lebst"],

1) arbeiten, (eine Arbeit) verrichten Stenden:
vai darbiņa nedzīvāju BW. 6912. In Alschw. wurde erklät: strādāt ir smalkāki, dzīvāt rupjāki teikts;

2) leben
Mag. XIII, 2. 59. Refl. -âtiês, spielen: bē̦rni dzīvājas.

Avots: ME I, 559

‡ galˆvā`rška ² Warkl., die Blaubeere (vaccinium uliginosum):

Avots: EH I, 381

‡ galˆvā`rtine <sup>2</sup> Warkl. n. FBR. XI, 104, = ‡ galˆvā`rška ² .

Avots: EH I, 381

‡ galˆvât Kaltenbr., Linden in Kurl., = galˆvuôt. .

Avots: EH I, 381

gaŗsvārcis, der Langröckige Karls.

Avots: ME I, 607

‡ gatavât(iês) Dunika, Kal., OB., = gatavuôt(iês),

Avots: EH I, 387

‡ gatavât(iês) Dunika, Kal., OB., = gatavuôt(iês),

Avots: EH I, 387

‡ ģe̦davâtiês Warkl., sich erkundigen nach, sich interessieren für: jī par tevi ģe̦davājas. Zu ģedêt II.

Avots: EH I, 425

‡ glupavât Kaltenbr., Dummheiten machen; tollen.

Avots: EH I, 395

gŗavât, - ãju, gŗavuôt, gravât RKr. XV, 67, Gruben machen.

Avots: ME I, 673

‡ grè̦kavât ² Auleja, -āju, verdächtigen ("ļaunas aizduomas turēt par citu"): uz jā runāva, grē̦kavāva, ka ne taî dara.

Avots: EH I, 404

‡ gudravât Zvirgadine, = gudruôt.

Avots: EH I, 415

‡ guļavât Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Oknist n. FBR. XV, 194, Erlaa, Wessen, = guļavuôt.

Avots: EH I, 418

gùlšņavât ² : auch Gr.- Buscnh. n. FBR. XII, 85.

Avots: EH I, 417

‡ guļšņavât PV. "= gul˜šņât".

Avots: EH I, 418

gùlšņavât ² "von Zeit zu Zeit sich hinlegen und wieder aufstehen" Fest.]

Avots: ME I, 678

gulstavât,

1): auch (mit ùl ² ) Erlaa;

2): auch (mit ùl ² ) Auleja.

Avots: EH I, 417

gulstavât, -ãju,

1) schlafen zu ungewöhnlicher Zeit, faulenzen, loddern:
es tev gan ļaušu dienas laikâ tâ gulstavāt Blaum. lai uz ceļiem gulstavājam Druva III, 232;

2) = gulstavuôt.

Avots: ME I, 678

‡ ìebalvât, (mit guter Kost) verwöhnen Dunika: saimniece guovis iebalvājusi.

Avots: EH I, 503

ìedāvât,

1) anbieten
U.;

2) verleihen, schenken.

Avots: ME II, 9

I ìedāvât,

2): in kleinen Portionen (allmählich) geben
Frauenb.: kad iedāvā kuo, tad ganuos neē̦d. ‡ Refl. -tiês, sich anerbieten (?): bē̦rni, kas iedāvājas zābākus nuotīrīt Pēt. Av. I, S. 164.

Avots: EH I, 508

‡ II ìedãvât Jürg., = iedẽvêt, benennen.

Avots: EH I, 508

‡ iedziêvât ² Dunika,

1) = ìestràdât: ie. zemi;

2) eine Arbeit beginnen:
ie. muižā. Refl. -tiês Dunika,

1) = iedzîvuôtiês 1: viņš jau paspējis ie.;

2) ìedzîvuôtiês 2: ie. nepatikšanās.

Avots: EH I, 512

‡ ìedzîvât, erwerben Auleja: ne˙kādu mantu nebij ledzīvājis Frauenb. Refl. -tiês, = ìedzîvuôtiês 2: atduošuot, ka[d] būšuot iedzīvā[ju]šies Pas. XII, 43.

Avots: EH I, 512

‡ ìekandavât,

1) eindressieren, abrichten
Katz. und Lubn, n. Fil, mat. 27, Meselau: ie. zirgu. kuŗš tuo bij agrāk iepīckājis jeb ... iekandavâjis ("?") Austriņš Nopūtas vējā 63;

2) "iekalt cilvē̦ka kājas kuoka klučuos" Lixna.

Avots: EH I, 518

‡ iekavât Dunika, = ieglabât 1: ie. maisu salmuos. Refl. -tiês Dunika, sich verstecken: ie. salmuos.

Avots: EH I, 519

[ìekavêt, verzögern: viņš darbu tâ iekavējis, ka tagad netiek laikā galā Jürg. Refl. - tiês, sich verzögern: darbs iekavējies. sēšana iekavējās lietus dēļ Dunika.]

Avots: ME II, 26

‡ ìekŗavât Dunika, = iekravât: ie. akmiņus ratuos.

Avots: EH I, 523

ìekravât, (mehrfach) hineinkramen. Refl. - tiês, (in eine Wohnung) einziehen.

Avots: ME II, 29

ìenievât, verschreien, in üblen Ruf bringen Spr.

Avots: ME II, 48

ìesvārstîtiês, auf eine bestimmte Art und Weise zu pendeln anfangen: pēdīgi tā (mēle) tuomē̦r iesvārstījās parastā virzienā Duomas I, 373.

Avots: ME II, 75

[ìevãbît, einladen (zu einer Festlichkeit) Trik.]

Avots: ME II, 86

ìevadvā`rdi, die Einleitung.

Avots: ME II, 85

iẽvãjs, ieviens, ein Komplex von Faulbäumen: es dziedāju istabā, lakstīgala ievājā (Var.: ievienā) BW. 392; A. XVII, 724.

Avots: ME II, 86

ìevākt, tr.

1) einheimsen, unter Dach und Fach bringen:
labību, sienu;

2) einholen:
laikraksti mūsu laikuos mē̦dz ievākt atsaukmes, ziņas par dažādiem jautājumiem. Refl. - tiês, einziehen: ievācies... viņa vietā LP. VII, 711.

Avots: ME II, 87

[ìevā`rduôt, einreden; zu nehmen raten: uotram zirgu N. - Peb.]

Avots: ME II, 87

ìevārgt, verarmen Spr.

Avots: ME II, 87

ìevàrĩjums, das Eingekochen, der Saft.

Avots: ME II, 87

ìevàrît, tr., einkochen: ievārījumu ievārīt, Saft einkochen. Refl. - tiês, einkochen (intr.): lai sāls labi ievārās.

Avots: ME II, 87

ievāršķis,

1) die Pastelschnur, die durch die Löcher
(uosis) der Pastel geht und die Pastel zusammenhält Dond., Illukst n. A. XII, 561;

2) die Pastelschnur, die den Fuss in der Pastel hält -
pastalas auklas lencis, kas nāk pē̦dai pāri Lasd., Tals. n. A. XII, 561;

3) ein Geflecht im Bett, im Wagen
Wend. n. A. XII, 561; (zu ievērt).

Avots: ME II, 87

ìevãrstît, tr., freqn. zu ievērt, wiederholt einfädeln; durvis ievārstīt, drehend machen, dass eine Tür bequem auf - und zugeht. pastalu pē̦du apakšās auklu galus... ievārstīt LP V, 58.

Avots: ME II, 87

ìevā`rtît, tr., einwühlen: drēbes sìenā, dubļuos.

Avots: ME II, 87

ìežãvâtiês, ìežãvuôtiês,

1) anfangen zu gähen:
tē̦vs iežāvājās;

2) ins Gähnen kommen und vom Gähnen nicht loswerden können, sich ans Gühnen gewöhnen:
kad iežāvājas, tad nevar beigt žāvāties.

Avots: ME II, 93

ìezvāļâtiês, wackelnd und mühsam hineingelangen: ratiem pār pe̦lnu kuopām iezvāļājuoties pilsē̦tā Druva I, 370.

Avots: ME II, 92

‡ igvârce ² Frauenb. (auch ein acc. plur. igvârčus ² gehört), eine Grube mit stahendem Wasser: i. ir, kur ūdens gulēja; pļavās ar tādas bij.

Avots: EH I, 429

[igvārdis, eine flache, breite Grube: puiši aizgāja rakt igvārdi Stuhrhof. - Zu igvartis, igvāts.]

Avots: ME I, 702

igvãts: auch Thomsdorf. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 312 f. in der Bed. 1 aus mnd. hüdevat "durchlöchertes Gefäss zur Aufbewahrung der gefangenen Fische".

Avots: EH I, 429

igvāts, -s, [Weinsch., Bauske, Stelpenh., igvãte Autz], igvate Kalleten,

1) ein hölzerner, dreieckiger Kasten mit durchlöcherten Wänden, um Fische im Wasser abzubewahren, ein Fischkasten
Elv.: igvāts - trauks, kuŗā glabā nuo- ķe̦rtas zivis Dond.;

2) = igvartis 1 Zabeln, [Weinsch.; in Weinsch. sei igvāts, -s auch ein Fass (vāts) zum Heranführen vom Wasser].

Avots: ME I, 702

ĩpašvā`rds ,* der Eigenname: "Latvija" ir īpašvārds.

Avots: ME I, 836

‡ îsvā`rds Ar., die Kurzform (eines Wortes).

Avots: EH I, 502

‡ izàrpavât ² Kaltenbr., mit einer ‡ àrpa ² aus-, fertigwindigen.

Avots: EH I, 432

‡ izā`rpavât ² Oknist, = ‡ izàrpavât ² .

Avots: EH I, 433

[izblāvâtiês Weinsch. "fleckig werden"(vom Eisen, aber nicht von Rostflecken).]

Avots: ME I, 717

‡ izčavât,

1) ausladen (Heu oder Getreide aus einer Fuhre)
Frauenb.: i. ve̦zumu;

2) (Rekruten als untauglich für den Kriegs dienst) ausbraken Spiess;

3) "izdzìt, izmest" Frauenb.: i. kuo nuo mājām.

Avots: EH I, 439

izčav(in)âtiês, nach Herzenlust plaudern, sich satt schwatzen: kuo tad tu izčavējies ar mīļākuo Etn.

Avots: ME I, 723

izdãvât, izdāvinât, tr., austeilen, verschenken, verschleudern: kas savus draugus par laupījumu izdāvā, tā bē̦rna acis izīgs Hiob. 17, 5. Refl. izdãvâtiês, wiederholt vergeblich anbieten: izdāvājies - nepē̦rk ne˙viens LP. IV, 79.

Avots: ME I, 726

‡ izdziêvât ² ,

1) = izdzîvuôt 2: i. mantu, mājas Grob.; i. (= nuoplicinât, nuolaist 4) mājas Dunika;

2) = izdzìt 3b: izdzievāti zirgi Grob.;

3) eine längere Zeit hindurch arbeiten:
i. visu gadu pie saimnieka Grob. Refl. -tiês Dunika, eine längere Zeit hindurch arbeiten: i. visu vasaru par velti.

Avots: EH I, 446

izdzîvât,

1) verleben:
izdzīvāt daudz gadu Auleja;

2) durchleben:
e̦smu pasauli izdzīvājis (= ilgi pasaulē dzīvājis) un daudz pieredzējis Frauenb.;

3) = izputinât 3 Frauenb. Refl. -tiês,

2): zur Genüge arbeiten
Frauenb.;

4): i. nuo kā Siuxt, lebend allmählich etwas verlieren:
i. nuo bitēm.

Avots: EH I, 445

[izdzîvât, = izdzîvuôt.]

Avots: ME I, 733

‡ izgulšņavât(iês) PV., = izgul˜aņâtiês.

Avots: EH I, 450

‡ izgulšņavât(iês) PV., = izgul˜aņâtiês.

Avots: EH I, 450

izkandavât, tr., durchbleuen, peitschen: vai nu zirgu labi izkandavāji Serb.

Avots: ME I, 747

izkavât, tr., auspacken, auskramen: izkavāju visu skapi, bet kâ neatradu, tâ neatradu cimdu Serb., C.

Avots: ME I, 749

I izkavât: "aussortieren" Serben.

Avots: EH I, 454

‡ II izkavât Dunika, = izglabāt 1, izsar̂gât: i. ābuolus visu ziemu. Refl. -tiês Dunika, = izsar̂gâtiês: i. nuo mežsarga.

Avots: EH I, 454

izkravât, tr., aspacken, auskramen: visas lietas nuo šķirsta LP. VII, 514. mātes pūru nevar izkravāt (Rätsel). [izkravāta (verwühlt, durchgestöbert?) vācelīte BW. 35159.] Refl. - tiês,

1) lange Zeit kramen, packen:
viņš izkravājās augu dienu;

2) ausziehen:
nuo dzīvuokļa.

Avots: ME I, 754

izkŗavât, = izkravât.

Avots: ME I, 755

iznievât (li. išneĩvoti), tr., gründlich schmähen, durchhecheln: tuos dziesmām izlamā un iznievā BW. III, 1, 97.

Avots: ME I, 777

I izplāvât: auch (mit à ² ) Druw. n. RKr. XVII, 73; ‡

2) herausschwimmen:
beigās šī muca izplāvā ... malā Pas. X, 416 (aus Lettg.). Refl. -tiês. ‡

5) "izstaigāties (weite Ggnge unternehmen)" Kaltenbr.

Avots: EH I, 472

[I izplāvât "sich zerstreuen": cālē̦ni izplāvāja pa visu pļavu Domopol.] Refl. -tiês,

1) "?": Veinbe̦rgs brīdinājis nuo šādas izplāvāšanās R. A. 1

[2) ausströmend sich ausbreiten über
(izplâvâtiês C.): eļļa izplàvājusi(es) ² ) uz ūdens Heidenfeld, Mar.;

3) "ākstīgi, izlaidīgi izplātīties, izle̦puoties" Bers.;

4) dahinschwinden:
dzirksteles gaisā izplãvājas Serben, Wenden u. a.]

Avots: ME I, 782

II izplāvât: cirvim zuobi izplāvājuši lielām plāvām Druw. n. RKr. XVII, 73.

Avots: EH I, 472

[II izplāvât Fest., izplâvâtiês ² Wandsen, rissig werden: izkapts izplāva(jusi (hat plāoas bekommen) N. - Peb. dzelzs izplāvājas Wandsen.]

Avots: ME I, 782

izrievât, izrievuôt, kannelieren; izrievãjums, izrievuõjums, die Kannelierung.

Avots: ME I, 792

‡ izrievâtiês "?": labi izrievājušies izme̦luojušies un izmieluojušies Dünsb. Apakš ziemas svētku egl. III, 106.

Avots: EH I, 477

‡ izsalavât Auleja = izsalˆt (z. B. von im Winter draussen zum Trocknen ausgehangter Wasche gesagt).

Avots: EH I, 478

[izšķavât Bers., Drsth., = izšķaudīt. Refl. - tiês, = izšķaudīties: trīs reizes izsķavājās un tika ve̦se̦ls.]

Avots: ME I, 810

izsvārstît [li. išsvarstýti], freqn. zu izsvḕrt, gehörig wägen, in der Hand wägen: šis pēdējās izcilāja un izsvārstīja ruokās Aps.

Avots: ME I, 808

‡ iztvâpis ² (Part. praet. act.) Nigr., sehr schlafrig: e̦smu tâ i., ka acis krīt cieti. divi naktis negulējis, viņš tagad briesmīgi i.

Avots: EH I, 492

‡ izvāgât, = izvagāt (?): i. sẽjumu, tīrumu (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 494

izvâjêt, ‡ Refl. -tiês, mager werden Diet.

Avots: EH I, 494

izvâjêt, mager werden: izvājējis vecis Stari III, 234. dziļas skumjas apē̦nuoja viņa izvājējušuo seju Saul.

Avots: ME I, 825

‡ izvâjuôt ² Seyershof, = izvājêt: pa ziemu izvājuojis, nevar vasarā ne˙kuo strādāt.

Avots: EH I, 494

‡ izvāķêt, hinausjagen Jummardehn.

Avots: EH I, 494

‡ izvàķinât ² Auleja "it kâ ruotaļādamies izaudzēt": es juo (= viņu) izvāķināvu; tān kaids vucins izauga!

Avots: EH I, 494

izvâkt, ‡

2) Perfektivform zu vâkt 3: tev būs jāizvāķ bē̦rns, kamē̦r pā`rbraukšu. viens nevar i. divus bē̦rnus. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(acc.) warten, aufpassen (perfektiv): ir jau liels zē̦ns, pruot pats sevi i. Frauenb.

Avots: EH I, 494

izvâkt (li. išvókti), tr., herausschaffen: sienu nuo ūdens, ce̦lmuos nuo purva. Refl. - tiês, ausziehen, hinaus -, herausgehen: viņš izvākās ārā Janš., Kand.

Avots: ME I, 825

izvàļât, izvāļuôt, tr., sich wälzend, etwas niederdrücken, auswühlen: bridu pa izvāļuotuo zāli Egl. zirgi izvāļājuši labības lauku Dond. Refl. - tiês, sich umherwälzen: nu jau viņš ve̦se̦lu stundu izvāļājies pa gultu Vēr. II, 1317.

Avots: ME I, 825

‡ izvãpêt Frauenb., (von innen) ausglasieren: izvapē̦tas bļuodas.

Avots: EH I, 494

‡ izvàras Ramkau, = izvāres (z. B. von ausgekochtem Tee gesagt).

Avots: EH I, 494

izvā`rduôtiês, längere Zeit unnütz reden, zur Genüge besprechen: vārduotāji izvārduojās velti LP. VI, 862.

Avots: ME I, 825

izvãrdzinât 9li. išvárginti), tr., abmergeln, abquälen: izvārdzinātas miesas MWM. X, 152.

Avots: ME I, 825

izvāres, Ausgekochtes, das Nachgebliebene von Ausgekochtem, z. B. ausgekochter und schon einmal gebrauchter Hopfen; apiņus ar izvārēm jaukt, den Hopfen verfälschen L.

Avots: ME I, 825

izvãrguôt vãrgus, Unglück erleiden, das Leiden zu Ende leiden: kad tuos vārgus izvārguoju BW. 9277.

Avots: ME I, 825

izvãrgt (li. išvar̃gti), intr., hinsiechen, sich abmergeln, sich abquälen, schlaflos eine längere Zeit verbringen: izvārgusi mātes meita BW. 8300. drīz viņš, izsalies un izvārdzis, gulēja cietā miegā Saul. tu jau tik˙pat mums līdza neizvārgsi Kaudz. M. Refl. - tiês, sich sehr abmergeln, abquälen, längere Zeit des Schlafes entbehren: gulēja visi izvārgušies Kaudz. M. viņa cauru dienu izvārgusies.

Avots: ME I, 825

izvãrguļuôt, intr., elend, kränklich sein Wid.

Avots: ME I, 825

izvàrît, ‡

2) = izvârîtiès 1 Kaltenbr. (mit -êt): gaļa putra izvārē mīksta; ‡

3) aussprechen, ausplappern
Seyershof. Refl. -tiês, ‡

3) "bezkaunīgi izrunāties" Seyershof: nabagi visādi izvārās par viņiem; ‡

4) hinausstürzen
Ermes, Smilten, Trik.: visi izvārī[ju]šies darzā skatīties Pas. XII, 45.

Avots: EH I, 494

izvàrît [li. [izvariti], tr., auskochen: putru, cūkas galvu. Refl. - tiês,

1) ausgekocht werden:
putra jau izvārījusies;

2) längere Zeit kochen:
šī (meitene) izvārās vienu dienu putru, (vilks) nelaiž; izvārās uotru dienu, nelaiž LP. I, 144.

Avots: ME I, 825

izvãrstît (li. išvárstyti),

1) ausfädeln, ausnähen:
diegs jau līdz galam pa puikas biksēm izvārstīts A. XXI, 403;

2) die Schnur durch die Löcher des Leders der Pastel oder des Bastschuhes ziehen
Spr.;

3) wiederholt öffnen:
dažs tē̦va dē̦ls meitu mātes durvis izvārstījis.

Avots: ME I, 825, 826

izvā`rtinât, fakt., sich wälzen lassen: septītuo (kumeļu) izvārtina rīta rasā LP. VI, 945.

Avots: ME I, 826

izvā`rtît, ‡

2) "?": tuo (die Wollsnaut)
izžāvēsim, izbrautīsim un izvārtīsim mīkstu Janš. Mežv. ļ. I, 66; ‡

3) "uzmanīgi izkuopt" Warkl.: i. bē̦rnu uz ruokām.

Avots: EH I, 494

izvā`rtît (li. išvartýti, [serb. [izvrátiti]), tr., sich wälzend niederdrücken, durch -, auswühlen: zirgi auzas izvārtījuši. Refl. - tiês, sich zur Genüge von der einen Seite auf die andere wenden, kehren, sich zur Genüge herumwälzen: lai zirgi izvārtās. sulainim iepaticies ķēvei ļaut izvārtīties LP. VII, 658.

Avots: ME I, 826

izžãvâtiês, zur Genüge gähnen, sich nach Herzenslust ausgähnen: ve̦lns, atmuodies, izšļaucījās, izžāvājās LP. VII, 1170.

Avots: ME I, 833

jaûnvā`rds ,* ein neugebildetes Wort, Neubildung: Krōnvalds kuplinājis latviešu valuodu ad dažu labu, jauku jaunvārdu.

Avots: ME II, 103

javā`rds ,* das Jawort: māte vēl brūtei izprasa javārdu BW. III, 1, 56. viņas javārds man jau ir Rainis.

Avots: ME II, 104

kàitavât ² (unter kàitavuôt ² ),

1): bē̦rns kaitavā Oknist; ‡

2) lange zürnen, schmollen
Erlaa: kas ilgi dusmas tur, tas kaitavā. ilgus laikus kaitavā, nerunā, iet sa˙skaities, lūpas nuostiepis. ‡ Refl. -tiês, zanken, streiten (mit aĩ ) Weissensee.

Avots: EH I, 575

kal˜vãjs, eine mit Kalmus bewachsene Stelle im Flusse Kav.

Avots: ME II, 146

‡ kanavãle: vgl. Augstkalns Zeitschr. f. slav. Phil. XII; 109.

Avots: EH I, 583

kanavãle [C.], kanuvàle Lasd., kaņavāle Kaul., ein Stock, Schlägel C.: še kanavālīte, pamali tabaku LP. VII, 907. kanuvāle - liela kuoka vāle, ar kuŗu malku skalduot sit pa cirvja pietu Lasd.

Avots: ME II, 153

kañdavât [AP.], ãju, tr.,

1) peitschen, prügeln (namentlich Pferde):
kuo nu tu zirgu tik daudz kandavā? Bers., Serb. n. A. XVI, 377;

[2) kàndavāt ² "polternd bei einer Arbeit (etwas) schlagen, ohne jedoch dabei ernstlich zu arbeiten" Bers.]

Avots: ME II, 154

kantavàle, der Bleuel Serb. n. A. XVI, 378, der Schlegel, mit dem man auf das Stemmeisen schlägt Wid., der Waschbleuel.

Avots: ME II, 156

kanuvāle, s. kanavāle.

Avots: ME II, 156

‡ kapļavât Zvirgzdine, mit einer Hacke zerkleinern.

Avots: EH I, 587

‡ kàrtavât ² , -āju Auleja, Karten spielen.

Avots: EH I, 590

‡ kā`rtavât <sup>2</sup> Erlaa, kā`rtavuôt ² ebenda, sich lange mit etwas (es besorgend) abgeben: k. vienam ēšanu, uotram, trešam.

Avots: EH I, 605

kavâkslis: uzskaitît ... kavakslim Janš. Mežv. ļ. II, 238.

Avots: EH I, 596

kavâkslis Wain., Ahs., [Lautb.], kavuôkslis Kand., kavuôksnis Wirben, der Raufbold, Haudegen, Kampfhahn: tas ir tāds nebēdnis, var˙būt pa kavākslis Nigr., Frauenb. [Zu kavāt II.]

Avots: ME II, 181

I kavât,

1): auch Dunika, Perkunen, Rutzau; verbergen
Gramsden, NB., OB., Perkunen;

2): k. bērnu Dunika; ‡

3) beerdigen
Dunika, Rutzau: nelaiķi kavās rītu. Refl. -tiês: auch Dunika, Gramsden, Grob., Ligutten, Nikrazen: nuo mātes meita nekavājās Janš. Dzimtene V, 335. kavājies, ka tev netrāpa (ka tevi nesabrauc)! Nikrazen; "slēpties" Gramsden, NB., OB.

Avots: EH I, 596

I kavât, - ãju, tr.,

1) bewahren, hüten, schützen
N. - Bartau: vedējiem jākavā galds RKr. XVI, 133. es lietas, nuo lietus kavādams, turēju apakš mēteļa Jan. kavājat īle̦nus, kavājat susekļus, ķe̦katu pulkā rāvēji ļaudis BW. 33445;

2) pflegen, warten:
arī viņa sieva visu mūžu tuo kavājusi Jan. tā klusuos suoļus kavā (= kuopj), sie besorgt still die Wirtschaft MWM. III, 38. Refl. - tiês, sich hüten, auf der Hut sein: kavājaties, kad tuo tapu neatraun RKr. XVI, 158. [Anscheinend nur in Südwest - Kurland bekannt und daher wohl durch li. kavóti " verwahren, pflegen" vermitteln aus slav. хovati dass.]

Avots: ME II, 181

II kavât [slav. kovati " schmieden"], - ãju, tr., freqn. zu kaût,

1) wiederholt schlagen, hauen:
kavā nu tu, man trūkst spē̦ka [Warkl.], Wid.;

2) sortieren, kramen:
kavā vēl reiz; vai tad neatradīsies (vgl. izkavāt). Refl. - tiês, kramen, stöbern: kuo nu tur kavājies pa skapi? Serb.

Avots: ME II, 181

‡ kažuoksvā`rki, ein Pelzrock: k. mugura BW. 35128.

Avots: EH I, 597

‡ ķè̦lvàsi ² KatrE., = ķe̦lavaiņi.

Avots: EH I, 694

‡ ķiravât Zvirgzdine "sargāt": ķ. guovis. dievs ķiravā, lai cilvē̦ks neiekrīt nelaimē.

Avots: EH I, 703

‡ ķivãlis NB. "?": liels kâ ķ. (von einem grossen, dicken Gegenstand).

Avots: EH I, 705

‡ klaũvâni Rutzau, Holzpantoffeln.

Avots: EH I, 612

‡ klaũvât Dunika, Rutzau, = klaũvêt.

Avots: EH I, 612

kleivāns: auch (mit èi ² ) Meselau, (mit eî ) Saikava.

Avots: EH I, 613

[kleivāns, kleivans Erlaa, ein Herumtreiber. Zu kleja.]

Avots: ME II, 221

‡ kleîvāss Saikava, = kleivāns.

Avots: EH I, 614

‡ kleîvât Saikava, = kleivêt 1: k. pa krupgu kruogiem.

Avots: EH I, 614

klîvât, - ãju, intr., umhertirren: viņš visu dienu klīvā pa mežu Mar. n. RKr. XV, 119. [Zu klîst; oder aber zu li. klỹvyti "ходить на кривых ножках; блуждать" resp. li. klyvúoti "шататься"?]

Avots: ME II, 231

kuõpvāla Lemb., kuõpvãls Lems., Siuxt, = ‡ atcìrtiêns 2.

Avots: EH I, 688

kuõpvā`rds, der Gesamtname.

Avots: ME II, 347

‡ kuosvārna Pēt. Av. IV, 47, = kuõvãrnis.

Avots: EH I, 688

kùosvā`rnis ² : kuosvārns Gr.-Sess. n. P. Alunāns.

Avots: EH I, 688

kùosvā`rnis ² Mar., [Kl., Odensee, Bers.], die Dohle Spr.: bē̦rni mani, kuosvārņiši, visiem pliki vēderiņi BW. 2998. Zu kuosa I und vārna.

Avots: ME II, 349

‡ kuõvârdis ² Siuxt, = kuõvãrnis; vgl. den Plur. kuovārži ME. II, 350b unter kuõvãrnis.

Avots: EH I, 688

‡ ķovãrn[a] (oder ķovãrn[e]?) Ugalen n. FBR. VII 16, = kuõvãrnis.

Avots: EH I, 707

‡ kuovārnē̦ns Pas. XIII, 308, ein Dohlenjunges.

Avots: EH I, 688

kuõvãrnis: mit âr ² auch Dunika, Kal., OB.; kuovārņam ir me̦lni svārki BW. 2686, 2.

Avots: EH I, 688

kuõvãrnis PS., C., [Serbigal, Trik., Arrasch, N. - Peb., Jürg., Wolm., Bauske, Gr. - Essern, kuõvârnis ² Līn., kuôvãrnis ² (Ruj., Lautb.) od. kuôvãrna ² Salis, kuôvārna Kr.], kuõvãrna [auch Ruj.], kuovārs L., Elv., RKr. VIII, 91, [kovārna (sic!) Dond., Wandsen], die Dohle (corvus moneduca) ; in Lind. n. Mag. XIII, 3, 63 der Kolkrabe. Auch ein Plur. kuovārži [so auch aus Base im Kreis Hasenpot] wird angegeben. [Vgl. klr. кáворон "Saatkrähe", sloven. kâvran "Kolkrabe" und dazu Berneker Wrtb. I, 298 und 495 f. und Būga LM. IV, 430.]

Avots: ME II, 350

[kuovārži "eine Sumpfpflanze"(?) Sessw. ; s. auch kuõvãrnis.]

Avots: ME II, 350

‡ kuovārzis Gr.- Autz n. BielU:, die Saatkrähe.

Avots: EH I, 688

kravât, Refl. -tiês,

2): sich zu schaffen machen
Auleja: jis ni˙kad nenuosēdēja - kravāvās i[r] kravāvās; "dauzīties apkārt" Pilda.

Avots: EH I, 644

kŗavât, Refl. -tiês,

2): umziehen
Strasden: viņš visu gadu kŗavejās: viņš jau ilgi nevar vienā vietā nuodzīvuot.

Avots: EH I, 665

[kravât(iês) (li. kràvoties "укладываться"), s. kŗavât.]

Avots: ME II, 264

kŗavât [Dunika, Lautb., kravât Wandsen], kravât, -ãju, tr., freqn. zu kŗaũt, wiederholthäufen, kramen, packen: tas kŗavāja spēļu kārtis LP. VI, 26. pa Jurģiem nav vaļas šādus tādus iebūvie-šus kŗavāt Vēr. Il, 205. Refl. -tiês [li. kriàvoties],

1) sich wiederholt häufen:
padebešiem kravājuoties, pilnais mēness pazūdas;

2) herumkramen, packen:
viņš kravājas kārtīm gaŗa laika pēc LP. VII, 29, viņš kravājās (umgehen) ar saviem zemniekiem kâ ar malku Doku A.

Avots: ME II, 296, 297

krãvât,

1): kràvât ² Warkl. "pārcilāt". ‡ Refl. kràvâtiês ² Auleja, = kŗavâtiês: ar vienu sìena gubeņu krāvāsies trīs dienas (ironisch).

Avots: EH I, 646

[krãvât,

1) wiederholt
kraũt Ruj.;

2) räumen
Für. - Zu kŗaũt.]

Avots: ME II, 269

[kravât(iês) (li. kràvoties "укладываться"), s. kŗavât.]

Avots: ME II, 264

kū`lvāršus, kū`vār̂zu Smilt., kopfüber, purzelnd: tie kūlvāršus devās nuo rijas ārā JR. V, 36. Vgl. kùlìs I ⁴ und li. kũli, ver̃sti.

Avots: ME II, 336

‡ kūlvāržus Pas. XI, 245, = kūlvāršus.

Avots: EH I, 683

[kutravât Wessen "kitzeln (kutinât); antreiben od. aufmuntern".]

Avots: ME II, 330

‡ kvàkât ² , -āju Saikava "kränkeln": dažs kvākā ar galvas pamašām.

Avots: EH I, 689

kvākšêt,

1): quatschen, verworren und sinnlos dies und jenes sprechen.

Avots: EH I, 689

kvãkstêt, kvãkš (ķ) êt, s. kvakstêt. [Vgl. r. квáкать "quakken, schnattern".]

Avots: ME II, 351

[kvàkt Smilt., kvâkt ² MSil., Ruj., Salis, kvākt, -cu L., Nötk., Arrasch, quakken ; krächzen (von Krähen) Sessw., Fest., Laud., N. - Schwanb.]

Avots: ME II, 351

kvãrkstêt, kvārkšķêt, kvārkt (li. kvar̃kti "quarren"), s. kvarkstêt. [Vgl. Persson Beitr. 531.]

Avots: ME II, 351

kvārkstuoņa, gewaltiges Quarren, Quaken, das Röcheln: tā bija ar nāvi cīkstē̦tāja tumša kvārkstuoņa Poruk.

Avots: ME II, 351

‡ *kvārkt, -cu, krächzen: vārna kvārc uozuolā Tdz. 41965.

Avots: EH I, 689

‡ kvāts Peb. n. Celm. "nelietis". Aus r. хватъ "kühner Mensch"?

Avots: EH I, 689

laĩdarvā`rti: das Beispiel aus BW. (ME. II, 402) ist ganz zu streichen.

Avots: EH I, 711

laĩdarvā`rti, die Pforte des Viehhofs: vai gaidāt mana gana laidarvārtu attaisīt BW. 29376.

Avots: ME II, 402

‡ làivât ² , -āju Auleja, = laĩvuôt: vējā l. vajag labas ruokas.

Avots: EH I, 716

‡ ļarvât (?) Warkl. "lamāt" (?).

Avots: EH I, 768

lastavāgs, Fastnachtsabend: meteņus jeb vastlāvijus arī saukuši par lastavāgu Stockm. n. Etn. IV, 28. S. vastlāģi U.; [anscheinend hieraus durch Metathese entstanden].

Avots: ME II, 424

latavāli "?": suņuburkšķi, latavāli (eine Pflanze) - jaunu puišu Jāņu žales BW. 32367, 6 var. [aus Erlaa]. latavāņu vainadziņš BW. 6211, 5 [aus Erlaa]; s. latvaņi.

Avots: ME II, 425

‡ *latavāni, gen. plur. latavaņu BW. 15494 var. (aus Erlaa), = latvaņi (?): viju ... latavānu vaiņadziņu VL. aus Ogershof.

Avots: EH I, 722

laũkapvâkas ² : Erntefest BielU.

Avots: EH I, 722

[laũkapvâkas ² Autz n. U., die Ertne.]

Avots: ME II, 426

‡ ļavãns NB., jem. mit losem Maul ("kas palaiž muti").

Avots: EH I, 769

‡ ļavât NB.,

1) "muti palaist": neļavā! vē̦lāk nuožēluosi;

2) anhalfend ohne Anlass beilen.

Avots: EH I, 769

‡ ļavâtiês "?": vaigiem ļavājās priekš[ā] smalks galvas seģis Dünsb. Od. 230.

Avots: EH I, 769

lecensvā`rki, ein Rock, der beim Springen bequem ist: le̦pnie puiši lielījās lecensvārkus šūdināt, lai varēja š,tu lēkt pie kaimiņu meitiņām BW. 20496.

Avots: ME II, 443

‡ leĩdarvā`rti BW. 29376, = laĩdarvā`rti.

Avots: EH I, 731

‡ ļe̦rvât Warkl. "schimpfen" (?).

Avots: EH I, 772

ļe̦vāns Aps., Erlaa, = ļamāns.

Avots: ME II, 539

lìekvā`rdĩba ,* der Wortkram, Wortschwulst, das Wortgeklingel.

Avots: ME II, 497

‡ liekvārds M. 490, ein Beiname (palama, pavārds).

Avots: EH I, 754

‡ liêtavât Erlaa, lange regnen.

Avots: EH I, 757

lijavât, - ãju Lös. n. Etn. IV, 130, = līņât.

Avots: ME II, 467

livãns: in Kal. mit â ² !

Avots: EH I, 745

livãns, ein Gefäss für Grütze, Milch Kalleten: trauks putras ieliešanai bij livāns RKr. XI, 96. livāns - piena, putras trauks, kuŗam viens gals aizbāžams ar lupatā ietītu spundu Grob. n. Etn. 130.

Avots: ME II, 475

‡ mačavât, wohnen ("piemist, mājuot") Lubn.

Avots: EH I, 776

[mazdvālekts, ein Kornmass, 1/10 Lof Bielenstein Holzb. 516.]

Avots: ME II, 571

mazvãcieši Kundz. Kronv. 151, die ärmern und wenig gebildeten Deutschen.

Avots: ME II, 575

mazvā`rdaîns ,* wortarm.

Avots: ME II, 575

‡ mègļavât ² , -āju Auleja "vē̦ruot, lūkuot": zirgs vis mēgļavā, kur siltāks. tāt (= tagad) mēgļavā, uz kuŗas ruokas labāk (uzvilkt gre̦dze̦nu); tuoreiz - uz kuŗas tika. Zu mēdzinât 1?

Avots: EH I, 805

me̦l˜nsvā`rcis, der Schwarzrock, der Schwarzröckige, oft zur Bezeichnung der Prediger; Beiname schwarzgefiederter Vögel: me̦lnsvārči strazdi, me̦lnsvārce vārna.

Avots: ME II, 599

‡ me̦rkavât, versuchen, bestrebt sein (etwas zu tun), eine Gelegenheit wahrnehmen Wessen: me̦rkavā, ka tu tuo darbu vari izdarīt!; sorgen (mè̦rkavât ² ) Zvirgzdine: m. dēļ savas galvas.

Avots: EH I, 801

‡ mielvārdīte Tdz. 38190, = mĩļvārdīte.

Avots: EH I, 825

mīlvārdĩte, s. mīļvārdīte.

Avots: ME II, 645

mĩļvārdĩte, mīlvārdĩte, die liebe, freundlih Worte spricht: māmiņ[a], mana mīļvārdīte (mīlvārdīte 4456, 3; 4115), pakaļa palikuse; priekšā radu svešu māti, ļaunu vārdu devējiņu BW. 23320. meitiņa, mīļvārdīte 14515; 14538.

Avots: ME II, 646

‡ mīlvārdītis, wer liebe Worte zu sprechen pflegt: m. tautu dē̦ls nuoņe̦m manu vainadziņu; vai būs tavi mīļi vārdi visu mūžu dzīvuojuot? BW. 24507, 1.

Avots: EH I, 822

naktssvā`rki, der Nachtrock.

Avots: ME II, 691

‡ ņàuvât ² Heidenfeld, Prl., (mit aũ, in der Kindersprache) Zögenhof, wiederholt miauen: kad kaķi pāruojas, tad runči ņauvā.

Avots: EH II, 112

‡ nedievājs BW. 12409, 1 var., = ‡ nedievuojs.

Avots: EH II, 11

ņèrvâtiês ² , intr., albern, tollen Mar. n. RKr. XV, 128.

Avots: ME II, 901

‡ ņe̦ũvât Seyershof, miauen.

Avots: EH II, 114

‡ nevâ ² Bumbuļciems (bei Rutzau), Dunika, Kal., OB., Perkunen, = nev.

Avots: EH II, 22

nevãciẽši ,* [nevãci], die Undeutschen Konv. ²

Avots: ME II, 739

‡ nevād OB. n. Latv. Saule 1927, S. 618, (mit â ² ) Dunika, = nev.

Avots: EH II, 22

nevā`rdis, f. -de, ein Namenloser, ein noch nicht getauftes Kind: peries, mana nevārdīte! BW. 1278.

Avots: ME II, 739

[nevārîts, ungekocht.]

Avots: ME II, 739

‡ nevāši Wessen, unverhofft, nejauši.

Avots: EH II, 22

niẽvât: auch Seyershof.

Avots: EH II, 28

niẽvât [auch Bl., nievât ² Kl., Kr., niêvât ² Iw. [, - ãju (li. neivoti "tadeln"], tr., schmähen, verachten, [niederdrücken U.]: [mūsu dvēsele tuo... nievāta Glück Psalm 123, 4.] le̦pnais bagātnieks nievā nabadziņus. Subst. nievãjums, das Verachtete, das Verachtethaben; nievâtãjs, der Schmäher, Verächter: puisīt[i]s meitu nievātājs BW. 12779.

Avots: ME II, 752

‡ nùoàrtavât ² Kaltenbr., (Eisen) abhärten: n. cirvi.

Avots: EH II, 30

‡ nuõdievā iet, untergehen (von der Sonne) Salis n. Austrums XVI, 34.

Avots: EH II, 40

nùodìevâtiês (unter nùodievuôtiês ): nuodievādamies, ka tas viņa cirvis e̦suots Stend. Pas. un st. (1789), S. 85 (ähnlich Stobe 1797 I, S. 29).

Avots: EH II, 40

nùodruvât: n. laukus AP., Lub. ‡ Refl. -tiês AP., die Ernte einheimsen: kad nuodruvāsies, tad būs guovīm vairāk kuo ēst.

Avots: EH II, 41