Paplašinātā meklēšana

‡ nùolaûzkât Lubn., = nùolaûzît.

Avots: EH II, 61

uzkāmêtiês, sich (jemand) aufdrängen: čigāniete tâ uzkāmējās, ka bija tai jāduod gaļa.

Avots: ME IV, 340

‡ uzkāpaļât, wiederholt hinaufsteigen: zē̦ns mē̦dz kuokuos u. Siuxt. kas tai kalnā var katru dienu u.? Dunika.

Avots: EH II, 724

uzkâpe,

1) die Treppe, die Stufe Bers.; das Trittbrett am Wagen
Ruhental, Sessau;

2) "der Aufstieg"
Bers.: tais kūtīs laba uzkāpe ("uzkāpšana") Bers.;

3) uzkāpes GIück Nehem. 3, 32"?"

Avots: ME IV, 340

uzkâpinât L., aufsteigen lassen, machen: uzkāpināt bē̦rnu uz ve̦zma.

Avots: ME IV, 340

uzkâpt, ‡ Refl. -tiês

1) hinaufsteigen:
mūsu tē̦vs ... līkā bē̦rzā uzkāpies BW. 2206, 8. cāļi uzkāpušies uz me̦rgu Seyershof;

2) man uzkāpās uz akmens Meselau, es passierte mir, dass ich unversehens auf einen Stein trat.

Avots: EH II, 724

uzkâpt (li. užkópti "hinaufsteigen"), aufsteigen L.; (auf etw.) auftreten: muļķītis... uzkāpj... zirgam mugurā LP. IV, 56. nu uzkāpu kumeliņu (stieg aufs Pferd; ungewöhnl.) BW. 13250, 27. arājs izkāpies - nevarējis uzkāpt, ve̦zums par augstu LP. VI,162. Muozus uzkāpa pie dieva II Mos. 19, 3. uzkāpt uotram uz kājas Salis. paklāj pie brūtes ratiem zemē deķi, kur brūtei uzkāpt BW. IIl, 1, S. 15. (fig.) šuorīt salna uzkāpusi jau uz jumtiem Vēr. II. 1230.

Avots: ME IV, 340

uzkãrdinât, in Versuchung führen (perfektiv): uzkārdināt kādu uz dzeršanu.

Avots: ME IV, 340

uzkā`rkt, aufschreien, aufkrächzen: vārna uzkārca un aizlaidās.

Avots: ME IV, 340

uzkā`rnît, ‡ Refl. -tiês (mit ār) Frauenb. "uzmesties 3": puika grib man u. kaklā.

Avots: EH II, 724

uzkā`rnît,

1) (auf etw.) aufkratzen, -scharren:
uzkārnīt zemi kam virsū Schibbenhof;

2) (ein wenig auf etw.) ausbreiten, ausstreuen
(perfektiv): viņš tik mē̦slus tīrumā drusku uzkārnījis (uzmē̦tājis) Base. mē̦slus uz duobes uzkārnīt;

3) = uzdirst: suns uzkārnījis uz ceļa;

4) wühlend, scharrend an die Oberfläche geraten lassen, zum Vorschein bringen:
vista uzkārnījusi graudus;

5) aufwühlen
AP., MSil., Nitau, N.-Peb., Schujen: ar se̦kumiem netīrumus uzkārnīt Bers. pakaviem uzkārnītuos be̦dukļuos Kaln. Ozolk. māc. siena apārņus uzkārna (uzcē̦rt), lai siens labāk žūst Ubbenorm;

6) scharrend ebnen:
uzkārnīt pļavu (= nuolīdzināt kurmju rakumus) Ubbenorm;

7) zusammenscharren:
u. mē̦slus (= izsvaidītus mē̦slus samest kuopā) Grünwald.

Avots: ME IV, 340, 341

uzkãruôt: visai uzkāruojis tās pļavas Ramkau.

Avots: EH II, 725

uzkãruôt, verlangen (perfektiv): slimnieks uzkāruoja zivis.

Avots: ME IV, 341

uzkārpît,

1) scharrend, kratzend aufwühlen:
vista uzkārpījusi duobi;

2) scharrend, kratzend an die Oberfläche geraten lassen, zum Vorschein bringen:
vista uzkārpījusi naudas gabalu. Refl. -tiês, mit den Füssen scharrend, zappelnd, sich sperrend hinaufgelangen: zē̦ns uzkārpījās gan beidzuot uz ve̦zuma. (fig.) viņš nu ir uzkārpījies uz augšu, er ist nun wohlhabend geworden.

Avots: ME IV, 341

uzkãrsinât, lüstern machen: u. uotru uz kārumiem Dond.

Avots: ME IV, 341

‡ uzkãršuôt Ramkau, mit Dachstangen belegen: jumts jau uzkāršuots.

Avots: EH II, 724

uzkā`rst, kämmelnd, tockend flockig machen: uzkārst vadmalu.

Avots: ME IV, 341

uzkãrt (li. užkárti naufhängenu), aufhängen: kuokiem zarus... lauž, lai miruoņiem būtu, kur drēbes uzkārt LP. VII, 409. lietas sakravāja un uzkāra uz kāšiem MWM. VIII, 323. šūpuli uzkārt Kaudz. M. 18. brālim uzkāra dzintara dvieli BW. 13282, 6. Refl. -tiês,

1) sich aufhängen, sich erhängen:
viņš mēģināja uzkārties;

2) seine Kleider aufhängen
(scherzweize);

3) lakats uzkāries uz vadža. das Tuch ist versehentlich auf den Rechen gehängt worden;

4) überschlagen
(intr.) Spr.;

5) sich (jemand) aufdrängen
Spr.

Avots: ME IV, 341

uzkā`rta, die harte Schneekruste: pa nakti sniegam apsaluse uzkārta Sassm. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 341

uzkā`rtât: auch (mit âr ² ) Frauenb., Iw.

Avots: EH II, 724

uzkā`rtât, zum zweitenmal pflügen, umackern LKVv., Wid.: zemi.

Avots: ME IV, 341

uzkārtît, (beim Dachdecken) mit Stangen belegen: uzkārtīt klēti Kl.

Avots: ME IV, 341

uzkãrtne,* der Aufhänger: drēbju uzkārtne Kaln. Ozolk. māc. 96.

Avots: ME IV, 341

uzkā`rtuôt, ‡

2) = uzkā`rtât (mit âr ² ) Seyershof.

Avots: EH II, 724

uzkā`rtuôt, aufräumen: Marija sāk istabu uzkārtuot Puriņš Nauda 10. uzkārtuošu kambarus U. b. 104, 37.

Avots: ME IV, 341

uzkãsêt, auf jem. od. etw. husten (perfektiv): uzkāsēt kam virsū.

Avots: ME IV, 341

uzkãst, auf etw. seihen (perfektiv): vakardienas pienam uzkāst virsū šās dienas pienu.

Avots: ME IV, 341

ačgãrni: ačgā`rni <sup>2</sup> auch Warkl., ačgā`rņi ² auch Borchow n. FBR. XIII, 30, ačagārni auch Pas. VI, 365, ačgārniski auch Dond., ačganiski Seyershof, ačgârņš ² AP.: uzkāpuši aitai ačgārņš mugurā AP.

Avots: EH I, 3

‡ àiztust, schwer zu atmen beginnen AP.: kalnā uzkāpis, viņš bij gluži aiztusis.

Avots: EH I, 60

apžārgãm (li. apžargomis) Barb., apžarnis Dr., [apžārbin Fehteln], apžārbeniski [Sunzel, Sissegal], Lub., apžārni Bers., apžarniski, rittlings: uzkāpi apžarniski, tad labāki saturēsi Tirsen.

Avots: ME I, 138

atšūrniski, Adv., rückwärts, rücklings N. - Schwanb.: viņš uzkāpa atšūrniski zirgam mugurā LP. VI, 810. Cf. atčūrniski.

Avots: ME I, 203

bal˜ka,

1) ein Querbalken:
auch Sermus: ein Balken überhaupt (mit al˜) Orellen, (mit àl ² ) Borchow, Fesf., Kaltenbr., Prl., Saikava, Warkl: uzkāra . . . priežu balku (oder zu bal˜ks?) istabā BW. 2087. balkas vežu 5175;

2) fig., die Sündenlast:
man bija grüts uz baznīcu iet: vajadzēja balku vilkt (d. la.: ich ging zur Beichte) Warkl. vai tu ar balku? gehst du beichten? ebenda.

Avots: EH I, 200

bal˜tiņš, ein weisses Pferd, gew. ein altes, schwaches weisses Pferd: uzkāpis baltiņam un sācis jāt LP, VI,136 (li. baltinỹs "das Weisse im Auge oder im Ei").

Avots: ME I, 257

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
mākuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I ⁴ , 90 und III ⁴ , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. ² 30740 ¹

Avots: ME I, 262

be̦duklis, die Grube, Gruft: zaļais lauks samīdīts dubļuos, viņa cerības apraktas pakaviem uzkārnītuos be̦dukļuos Kaln. Uo.

Avots: ME I, 277

III čagums Stockm. n. Etn. I, 6, der Dachfirst: viņš uzkāpis pašā čagumā; [vgl. ce̦gums].

Avots: ME I, 401

celīte,

1) der Pfad, der Gang:
pa līku luoku celītēm uzkāpa klintīs A. XI, 576;

2) der Scheitel
Bers.: mati bija pāršķirti ar celīti A. XII, 499.

Avots: ME I, 368

čuore, auch čuoris,

1) der Dachfirst
[čùore ² Lis.]: cīrulis ceļas pār rijas jumta čuori A. XXI, 136;

2) nama č. od. čukurs, das Gewölbe über dem Herde, der Rauchfang:
mani uzkāra čuorī dūmuos LP. VI, 148;

3) = bruodenis: ve̦damuos miruoņus varējuši redzēt caur rijas čuori skatuoties Etn. IV, 174. bezdelīgas jau žvidzināja savuos pērklīšuos staļļa čuorē A. XXI, 417.

Avots: ME I, 427

dãrs,

1) auch dāre, eine vierkantige Öffnung in der Oberlage der Badstube zum Abzug des Rauches, aber auch zum Hinaufleiten der Wärme in die auf der Oberlage der Badstube befindliche Malzdarre, die auch ihrerseits
in Kand. dārs heisst: uzkāp uz pirti un pa dāres caurumu met tādu garu... LP. IV, 185;

2) das klein Fenster in der Riege zum Abzug des Rauches
Kand., Naud.; dāra rīkle, der Schreihals: mans brālītis zābakuos neņems tādu dāra rīkli BW. 872;

3) die Darre
[dãre Dond.]: kungs kāpj (rijā) pa trepēm uz dāru LP. VII, 273; Pl. dãri [Salis], die Darrbalken in der Heizriege L. [Die urspr. Bed. ist wohl "Darre" ; aus mnd. dare "Darre"; vgl. auch dārnis und dāris.]

Kļūdu labojums:
dāra = dār,a
dāra rīkli BW. 872 = dār,a rīkli BW.872,1

Avots: ME I, 448

II dẽjums, die vollendete Handlung des Baumaushöhlens, das Resultat dieses Aushöhlens, der ausgehöhlte Bienenstock: atskrējušas trīs bitītes, vainuo manu dējumiņu Ltd. 4753. es uzkāpu uozuolā, jauna puiša dējumā BW. 2291.

Avots: ME I, 461

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533

drava, dreve, drave Selb., dravs,

1) ein Waldbienenstock
(= duore): kur, bitīte, drava tava (Var.: draves tavas, dravi tavi) BW. 18360, 2. Autines latvieši sūdzas, ka Cē̦su bruņinieki tiem nuoņēmuši druvas un dravas Plutte 94. [drava kuoks BW. 30252.] dravu egle, dravu priede, = duoŗu e.; vgl. Biel. Holzb. 190. dravus dēt, Bienenstöcke aushauen Elv.;

2) "?": ap bišu dravas laiku kalps uzkāpis uz rijas LP. VI, 73. Zu li. dravìs, drevė "ein Waldbienestock",
[apr. drawine "hölzernes Bienenfass", aksl. дръва "Holz", ai. dravya-ḥ "zum Baume gehörig", got. trìu "Holz, Baum," alb. dru "Holz, Baum," gr. δρῦς "Eiche" u. a., s. Osthoff Parerga 147 f., Trautmann Wrtb. 60, Būga KSn. I, 45 ff. u. a.]

Avots: ME I, 493

[dūcîtiês,

1) "?": trīs nuokāpa, trīs uzkāpa, trīs virsū dūcījās BW. 34778, 1 var.;

2) "mīcīties, mīņāties, tūļāties" Schujen; dûcîtiês"kratīties" Bers.; "spaidīties, grūstīties" Meiran; "mīņāties pa dubļiem vai māliem, kur grūti kājas ārā dabūt; arī maizi mīcuot vai caur ļaužu pūli spiežuoties jādûcās" Schujen, Daiben; viens pa purvu iet dūcīdamies, dūkās Mar., Oppek.; nuo prieka dūkās, hüpft
Odsen.]

Avots: ME I, 523

galuokne Ahs., galuoksne, galuoksnis Mag. II, 3, 120, galuone RKr. XVI, 123, Rutzau, galūne (li. galùnė) Lis. n. RKr. XVII, 88, galuotne (die gebräuchlichste Form), galuotnis, galuokniņa BW. 9588, 10105, wie von einem * galuokņa, galuoksniņa 10105,

1) der äusserste Teil, das dünne Ende des Baumes, der Wipfel, Gpifel:
galuoksnis ir tas, kas nuo kuoka tievgala atliek, kad vienu vai divi baļķus nuo ve̦se̦la ce̦lma izdabū Mag. II, 3, 120. pats priedīti nuodze̦nāju, pats nuocirtu galuoknīti BW. 8790. vēl ve̦damas kamaniņas līguo bē̦rzu galuoksnē 14464. vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galuonē (Var.: galiņā) 13796, 2; 7516; LP. VI, 26. lē̦ni liecu tuo lazdiņu, kam riekstiņi galuotnī BW. 14748;

2) galuotne, die Spitze eines Berges, der Gipfel:
viņš uzkāpis kalna galuotnē B. Vēstn.;

3) galuotne (Gramm.), die Endung:
tāmnieki atme̦t vārdu galuotnes.

Kļūdu labojums:
14464 = 10464, 4

Avots: ME I, 595

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gaviliêns, das einmalige Jodeln, Jauchzen: ak tu skuķe, maza meita, tavu skaņu gavilēju BW. 382. uz akmiņa uzkāpuse, laidu skaņu gavilienu 556.

Avots: ME I, 614, 615

izliẽlît, tr., gewaltig preisen, ausposauen: tuo izlielīja par lielu bagātnieku. Refl. - tiês, sich gross tun, prahlen: saimnieks izlielījās, ka uzkāpšuot debesīs LP. V, 288. burvis izlielījies ir šuo nuoburt LP. V, 415.

Avots: ME I, 765

kacerêt, - ẽju, gew. kacêt Dond., Durben, [Wandsen, Dunika; Tahm. n. U.], - u od. - ẽju, ẽ˙ju (li. kakė´ti "reichen" ), tr., intr.,

1) nach etw. greifen, zu erreichen suchen, erreichen:
tik upē nenuoslīku, pēc riekstiņa kacē̦dama BW. 10841. kaci, kaci (Var.: kacē), tautu meita, pašā pūra dibe̦nā 25195, 3. kacerêt kacerēja tautu meita pūriņā. trepes kac tik līdz pažuobelei Nigr. jau var ar bungvāli dibinu kacēt LP. VI, 518. ze̦mu, ze̦mu saule te̦k, tik ar ruoku nekacēju BW. 10667;

[2) reichen:
devīgas meitas: caur sienu kacēja (Var.: padeva) panākšņu puišiem BW. 34528 (aus Gold.).] Refl. - tiês, nach etw. greifen, etw. zu erreichen suchen: [kamdēļ tâ kacējies? vari uz kuo uzkāpt Dond.] pēc villānes kacē̦damās Janš. jaunība dažreiz augstāki kacas, ne˙kâ viņu izglītība atļauj Rol. kacêtiês, zergen, necken, reizen Wenden.

Avots: ME II, 130

II kaška, = kàsis 4: kaška - stenderē iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗa durvju eņģes jeb pakari uzmaukti jeb uzkārti, t. i. pie ve̦claiku būvēm, kur dzelzi vēl ne˙maz nelietuoja. tagad, kar kaškas nuo dzelzs, sauc tās par cemmēm, bet dzelzs pakarus par eņģēm Wain., Jan., [Aus li. kaškà "дверная деревянная петля; gémbė".]

Avots: ME II, 170

I ķebis: "spieķis" Salis; ein Kesselhaken Lems.: izcē̦rt ķebi nuo žagariem, ka var uzkārt puodiņu. ‡ ķe̦biski (sic!) runāt "?" (aus dem Tahmischen).

Avots: EH I, 692

‡ *ķiere oder *kieris "?": ķieŗu un virvju uzkāršanai Bigauņc. 42.

Avots: EH I, 707

I ķulis, die Keule, die Schweinskeule Kurs. (gew. ķũlis): ķuli vāra pe̦lnu dienas jeb ķuļu vakarā. ķuļu dzīšana ir savāda izprieca ķuļu vakarā. tas, kas ķuļu dzīšanu pazīst, kāpj uz kādas ē̦kas augšu, bet nezinātāju nuostāda apakšā ar vaļēju maisu, kuŗā ķulis jāiedze̦nuot. augšā uzkāpušais daudzās pa pažuobelēm, kâ tuo dze̦nādams, tad uz reizi uzlej apakšējam ūdeni Kurs.

Avots: ME II, 391

kupalači, [kupalaču Wid.], kupalāču U., kupalāci Grünh., in der Verbindung k. nest, = kukarigâs n., huckepack, auf dem Rücken tragen: uzkāpu tavam tē̦vam mugurā, un tas mani nuonesa kupalači zemē JK. V, 35.

Avots: ME II, 317

ļe̦ku, in Verbindung mit ļiku, eine Interjektion: ļiku ļe̦ku ļe̦kainīti! nāc uz baltuo vilnainīti! LP. VI, 50. incītis uzkāpj pie luodziņa ļiku ļe̦ku I, 116. (piegāji ar visiem cimdiem kâ suns ar ausīm, ļiku ļe̦ku pie laulības! Janš. Dzimtene ² I, 80.]

Avots: ME II, 535

lìetvẽ̦nu od. lìetuvē̦nu dzīt, ein Spiel: lietvē̦na gaidītājs pane̦m maisu un tur tuo atplē̦stu apakšā. (lietvē̦na) dzinējs uzkāpj nama augšienē, dauzās, dze̦n tādu brīsniņu, tad paķeŗ ūdens ķipi un uzgāž gaidītājam virsū Etn. III, 188; II, 7.

Avots: ME II, 508

lukta, lukts, -s,

1) der Bodenraum über der Dreschtenne, bestehend aus Brettern, die auf den Querbalken liegen
Golg., Mar.; auch die Darrbalken: piepēži piebrūk pilna rija ar ve̦lniem, nuo kuŗiem ve̦cākais uzkāpa uz ārdiem - luktām JK. V, 36;

2) die Hühnerstange (= lakts) Kand.;

3) ein Gerüst, darauf man auf Bären lauert; eine erhöhte Stelle zum Stehen od. Schlafen
St., U.;

4) ein Regal, auch ein Schränkchen in der Dreschtenne, wo der
lukturis (Leuchter) sich befindet U.;

5) die Emporkirche, das Chor
[Wolm., Ronneb.]: kad citi dziedāja nuo luktīm svē̦tas dziesmas... MWM. VI, 323;

6) ein turmartiges Gerüst:
ē̦kas galā paceļas lukts jeb tuornītis Lautb. [Aus mnd. rucht "oberes Stockwerk, Bodenraum."]

Avots: ME II, 511

miẽtêt [Salis, mìetêti PS.], - ẽju, schlagen, hauen [Pas. II, 175]: nu tikai mietē ar pātagu negausim ādu tīri mīkstu LP. V, 42. gans nuogriezis stibu, uzkāpis vilkam mugurā un tik sācis mietēt LP. VI, 291. [Eigentlich wohl: weich machen; vgl. atmietêt.]

Avots: ME II, 656

II minstîtiês, hin- und hertreten, trampeln: Ieva minstījās, it kā viņa būtu uzkāpuse uz karstu dzelzi Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 773. Zu mĩt.

Avots: ME II, 630

nùotraustiês,

1): uzkāpis kuokā, nevarēja vien n. lejā Druw.

Avots: EH II, 101

uotrāpus, Präp., = uotrpus ^2, auf der anderen Seite: jaunpuisis . . . uzkāpa uotrāpus galda uz beņka BW. III, 1, S. 50. brūtes brātis nuosēdās uotrāpus galda brūtei pretī S. 28.

Avots: ME IV, 424

pakâpe, pakâps,

1) [pakāps U.], die Stufe, Sprosse:
krē̦slam bij sešas pakāpes [pakāpji II Chron. 9, 18] Glück I Kön. 10, 19. [kas savas pakāpes debesīs dara Amos 9, 6]. viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm Ez. 40, 6. redelei viens paķāps izlūzis Gold. migla tinas ap kalna pakāpēm Vēr. II, 388. latviešu tauta ir jau nuo seniem laikiem savā zemnieku kārtā bijusi šķirta pa pakāpēm PS. attīstības pakāpe, die Kulturstufe Etn. III, 101. mēs re̦dzam daž˙dažādus pārejas pakāpus Pūrs III, 86. īstnieku attālumu savā starpā aprēķina pakāpēm Konv. ² 1290;

2) eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter; Treppe, Bank
Elv.: sākuot kāpt pa tādām kuoka pakāpēm LP. VII, 620. pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 8010. tautu dē̦ls gauži raud man pakāpu taisīdams 21499. bez pakāpa nevarēja 12866. ar pakāpu dzirnas griezu 5330;

3) saules pakāpi, acc. s. pakāpu, der Sonnenuntergang:
kas nesvin saules pakāpus, tam nuomirušam jānākuot vērpt uz kapiem LP. VII, 646. kas par saules, pakāpu svilpuo, tas ve̦lnu sauc VII, 417. kad saule pat˙laban nuoiet, tad ir saules pakāpi JK. VI, 21.

Avots: ME III, 43

‡ palēcenis, = palēcekne: nevajaga ... ne˙kāda palēceņa, uz kuŗa uzkāpt, palēkties un tad tikt debesīs Janš. Mežv. ļ. I, 240 (ähnlich II, 142).

Avots: EH II, 150

‡ pameldija "?": dziedāj[a] meita ganīdama ... ; kad uzkāpa kalniņā, laida gaŗu pameldiju Tdz. 36278.

Avots: EH II, 155

pamiêgt, tr., unter etwas drücken, unterschieben: viens iedruošinājās, ce̦puri pamiedzts padusē, uzkāpt uz lievenēm DL.

Avots: ME III, 72

pasainis: auch Pilda n. FBR. XIII, 48, Warkh., (mit aî) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, (mit àI ² ) Linden in Kurl. ("tāds gaŗš p. sē̦tavai, ka var kaklā uzmaukt"), Sonnaxt ("slauktuves p. jeb luociņš"), Warkl. ("nuo auklām savīts ne̦samais kuoka spainim"), (mit aî) Kaltenbr. ("spaiņa saite"), Oknist ("spainim, grezelei"), Zvirgzdine ("spaiņa auklas ruokturis"), (mit aĩ) Tr. ("перевязка"); divas (kules) ..., katra savā sānā, uzkārtas ple̦cuos tâ, ka pasaiņi uz muguras un uz krūtīm zīmēja krustus Jauns. Sliņķu virsnieks 133. Aus pasainis auch ostle. pasańć (die übrigen Kasus vielleicht mit -ain- ?) "spaiņa stīpa" in Eglūna?

Avots: EH XIII, 169

‡ pašvim̃buôt Dunika, = pašũpuôt: p. bē̦rzā uzkārtu šūpuli (Schaukel).

Avots: EH XIII, 180

paũgurs PS., Jürg., N.-Peb., Sessw., Kreuzb., Kl., Druw., Selg.,

1) auch pàugure ² Warkh., paũguris Ruj., Bauske, ein (kleiner, unfruchtbarer, waldloser
Schujen, Jürg.) Hügel Lettg., Plm., Serbigal, Salgaln, der Bergrücken Pabbasch: es uzkāpu kalniņā, pašā kalna paugurā BW. 27919, 2. kalni ar sniegu apklātiem pauguriem A. v. J. 1896, S. 151. klinšu pauguri Vēr. I, 1027. māla paugurs nuoras malā Blaum.;

2) der Dachfirst
Mitau. Als Reimwort zu baũgurs zur Wurzel von pauga I u. II.

Avots: ME III, 127

‡ pažabinâtiês "uzkārties" Rutzau: pažabinājies uz žuoga, gribēja nuoplūkt ābuolu.

Avots: EH XIII, 193

‡ pažaûtiês ² Dunika "pakārties, uzkārties": neuzmanīgi lipdama pāri par riķu žuogu, meita tâ pažāvās, ka dabūja saukt palīgus.

Avots: EH XIII, 194

pe̦lavniẽks U., Wilzen, N.-Peb. Wolm., pe̦lavnīca Ar., die Spreu- od Kaffscheune: kazā uzkāpj uz pe̦lavu nieka pašā jumtā Plūd. LR. III, 53 rija ar pe̦lavniekiem Vīt. 3. Zur Form vgl. r. пельни́къ dass.

Avots: ME III, 194, 195

ple̦cs, die Schulter, gew. der Pl. ple̦ci (pleči Herzogshof n. Mag. XIV, 2, 207) gebraucht: Sprw. man plati ple̦ci, es varu panest (von einem dickhäutigen, nicht feinfühlenden Menschen). ple̦cus raustīt, die Achseln zucken. uzkāris ple̦cā divstuobreni LP. VI, 985. ve̦lnam bijis liels, liels baļķis uz ple̦ca VI, 1, 488. viņa tuos uzlūkuoja tik pār ple̦cu (über die Schulter, von oben herab) A. v. J: 1900, S. 363. palieci tu uz maniem plęciem (falle mir zur Last, lass dich von mir versorgen) un ēdi ve̦cuma maizi! Kaudz. M. 51. kājas pār ple̦ciem ņemt, sich fortbegeben: darbnieks ņe̦m kājas pār ple̦ciem un iet JK. III, 73. zagļi, tuo dzirdē̦dami, ņēma kājas pār ple̦ciem un pazuda tuvējā mežā JR. ple̦cu kauls, das Schulterblatt. ple̦cu lakats, ein Tuch, welches um die Schultern gelegt wird: kāzu meitas apsēja katram vedējam lielu "ple̦cu lakatu" ap ple̦ciem BW. III, 1, 52. Der Bedeutung wegen eher verwandt mit r. бѣлоплекiй "weissschultrig", подоплека Fütterung des Bauernhemdes", als entlehnt aus r. плечи "die "Schulter" (vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 100); wenn echt le., auch zu le. plece I.

Avots: ME III, 332, 333

pubulis,

1) ein Knoten im Garn od. im Gewebe
U., Druw.: vedekliņa man uzsedza pubulaiņu villainīti; uz pubuļa uzkāpdama, Rīgas pili ieraudzīju BW. piel. ² 25314. linu pavediens, kas stiepjas nenuoriezdamies un bez pubuļiem Brač;

2) Blase auf Bier
Depkin n. U.; ein Häutchen auf einer Flüssigkeit Wid.;

3) ein Gerstenkorn am Auge
Freiziņ;

4) eine kleine, weisse Frühlingswolke
Druw.: debess ir skaidra, nere̦dz ne˙viena pubulīša;

5) pubuls, ein kleiner und dicker Mensch
Erlaa. Dies pub- (mit dem b von grubulis od. bubulis III ?) neben pup- in pupa, pups u. a. (vgl. Persson Beitr. 245 f.).

Avots: ME III, 401

puskùoks, ein halber, kein echter, eigentlicher Baum; caunīt[e] lēca puskuociņa (bis zur Hälfte des Baumes), vāverīte līdz gaiam BW. 30464. puskuoka (bis zur Hälfte des Baumes) uzkāpa, uotras puses vairs nejaudāja Lis.

Avots: ME III, 429

redele, gew. der Plur. redeles,

1) auch redeļas Kliggenhof, die Raufe über der Krippe, die Futterraufe
U., Bielenstein Holzb., Kurs., Wolm., Salis: me̦t ābuolu redelēs, ber auziņas silītē BW. 13646. silē auzas, siens redelēs LP. V, 356. iegulties guovju redelēs V, 5;

2) kratāmā redele, eine raufenartige Vorrichtung zum Windigen:
kratāmā redele nuokrata saļmu smalkumus, lai izbirst graudi Ahs. n. RKr. XVII, 49;

3) eine hölzerne Raufe, die auf den Boden des einfachen Bauernwagens gelegt wird, um das Hindurchfallen zu verhindern
(ratu redeles Kurs.) Kliggenhof;

4) redele Elv., redeles, eine Leiter
(namentl. am Leiterwagen U.) Elv., Kurs., Lasd., Nikrahzen: ej, atnes redeles, lai var uzkāpt augšā! Kurs. vai, dievin, gaŗš tautietis, nevar matu sakacēt; lūgšus lūdzu brālītim, lai padara redelīti BW. 21393;

5) zur Bezeichnung von etwas Skelettartigem:
bij daudz zirgu, staltu un vāju kâ redeles JK. V, 85. Nebst estn. redel "Leiter, Raufe" aus nd. Reddel (z. B. bei v. Gutzeit III, 18).

Avots: ME III, 501, 502

saaũrêt,

1) (brüllend, schreiend) zusammenrufen od. erzielen, dass der Ruf gehort wird:
uzkāpis tuornī un sācis aurēt; bet kur nu nakts vidū saaurēsi! LP. VI, 35;

2) stark od. längere Zeit brüllen
resp. brüllend rufen: Katriņa saaurēja savam biedram Krišs Laksts 53. Refl. -tiês, einander zubrüllen, aurējuot sasaukties Dunika.

Avots: ME III, 590

sapum̃puruôt: alkšņi sapumpuruojuši N.-Peb. Refl. -tiês: viele Knospen treiben, die sich ineinander schlingen (vom Hopfen) BielU.: (apīnis) uzkāpa kuokā, sapumpuruojās Tdz. 55429.

Avots: EH XVI, 439

skārtele (auch: skārtelis) "скатерть, ширинка" Wid.; das Geschenk, welches die Braut ihren Verwandten darreicht Bielenstein Holzb. 344: grib dieveŗi smalkus kre̦klus, brāļi gaŗus skārtelīšus BW. 25235. es uzkāru brālīšam dadža lapu skārtelīti 25477. krustām kāršu skārtelīšus (Var.: dvieli, skāterīti) 15840, 9 var.; s. auch Mag. XX, 3,179. Mit sekundärem s- zu kārtelīši? Oder skārtel- aus "skārter- und dies mit sekundärem -r- zu skāteris?

Avots: ME II, 881

I šķuore,

1) šķùore ² Bers., Erlaa, KL, Linden, N. - Schwanb., Prl., Saikava, der Dachfirst
Wid., AP., Druw., Golg., Fest., Krape bei Kokn., Lasd., Laud., Lüdern, Mar., Selsau, Sessw., Schwanb., Warkl.: nama šķuore MWM. XI, 183. saules stari vēl kvē̦luoja rijas šķuorē V. Egl. Zilā cietumā 12. uz jumta šķuores uzkāpt Stockmannshof n. Etn. I, 6. jumti ar nuoplīsušām šķuorēm Austriņš M. Z. 15. šķuņa šķuori (Var.: jumtu) gan redzēju, paša šķūņa neredzēju BW. 10644, 4 var. dūmi kūpa pa tuo nama šķuores galu 28486. rijnieciņa dvēselīte rijas šķuores galiņā 31587, 3. sienu piebāzt līdz pašai jumta šķuorei Sessw. u. a. šķūnī siens da šķuorei Saikava;

2) "die höchste Öffnung des Riegenofens"
Wessen;

3) "?": atslienas pret debess šķuori (Zenith?)
Stari II, 407. krastu šķuore JR. V, 7. zirgs ne̦s kaklu ar šķuori (nach oben ausgebogen?) Lös. n. Etn. IV, 97. Aus *skuore (vgl. kuore) > škuore?

Avots: ME IV, 57, 58

skraũkšêt Zögenhof, Lemburg, Wolm., Ermes, C., PS., Arrasch, Ruj., (mit àu ²⁾ Schwanb., Golg., Adleenen, Lis., Druw., Selsau, Sessw., Lös., Lüdern, Geistershof, Meselau, Fehsen, Fest., Lettg., skraukšķêt Fest., Grünwald, Neu-Wohlfahrt, (mit aũ ) Bauske, -u, -ẽju, rasseln, knirschen: kaķis ē̦d peli, ka skraukš vien. suns grauž kaulu, ka skraukš vien Fest.,N.-Peb. "skraukšķ" arī sausi žagari lūstuot, kad tiem uzkāpj virsū Grünwald. ... arkla zuoba skraukšķēšanu, griežuoties gar akmeņiem Latv. - Vgl. skraustêt und kraukš(k)êt.

Avots: ME II, 888

skruķis: auch BW. 20929 (aus Lettin und Līvāni), 23334, 4 (aus Ruj.), Alswig, AP., Borchow, C., Daudsewas, Fest., Gr.-Buschh., Kalupe, Kegeln, Lemb., Liepna, Lubn., Marzen, Nerft, N.-Peb., Oknist, Ramkau, Selb., Sessw., Smilt., Trik., Wessen, Višķi,

1): auch Kaltenbr., Seyershof, Sonnaxt, Warkl.;

2): ve̦lna skruķi (auf Räuber bezogen)
Pas. XV, 285 (aus Sessw.); "ve̦cs, neveikls kustuonis, cilvē̦ks, lieta" Seyershof; ‡

3) ein Gerät (ein etwa 2 Fuss langes und ¹
/ ₂ Fuss breites Brettchen mit einem Stiel in der Mitte) zum Abscharren des Weges od. Hofes od. zum Zusammenscharren des ausgedroschenen (noch nicht gewindigten) Getreides Nötk.; ‡

4) die Krücke
Lettg. n. BielU.: klibais uzkāp[j] aklajam ar visiern saviem skruķiem uz platās muguras Bankins Šis un tas I, 1. kab tu sazaliektib kai s. (poln. "jak hak") Ulanowska Łotysze 11.

Avots: EH II, 513

slitāji Nerft "uz stādaigiem uzkārtas drēbes"; der Sing. slitājs "jeder einzelne Pfahl von einem slits 1" Nerft. Zu slita I.

Avots: ME III, 934

slits,

1) s. slita I;

2) "uz stādaigiem uzkārtas drēbes" Nerft.

Avots: ME III, 934

uz,- Präfix,



a) in nominalen Zusammensetzungen:

1) auf Verbindung mit der tegierten Kasusform beruhend: uzacis, Augenbrauen,
uzplecis, Schulterstück am Hemde, uzpurns, Maulkorb u. a.;

2) attributiv: uzkaudze, Aufhäufung über dem Mass,
uzpilns, übervoll u. a.;

3) deverbativ: uzdziras, eine Zeremonie während der Hochzeitsfeier,
uzkalas, ein Bogen im Schlitten, auf dem der Schlittenkorb ruht;

b) in verbalen Zusammensetzungen, bedeutend

1) eine Bewegung nach oben, "hinauf-":
uzkāpt, hinaufsteigen, uzskriet, hinauflaufen. uzklibuoja ... egles galiņā BW. 2344, uzlien... uozuolā LP. I, 15. spainis ... uzspŗāgst gaisā 111. Hierher auch Verba wie uzaugt, auf Wachsen, uzcelt, aufbauen, uzkur(inā)t, (Feuer) anmachen, uzpampt, aufschwellen, uzziedêt, aufblühen u. a.;

2) eine (vollendete) Bewegung auf die (oder zur) Oberfläche eines Gegenstandes:
tuo uzmaucu liepas ce̦lmam BW. 2221, 8 var. uzvelc (Var.: apvelc) man baltu kre̦klu! 3281. bē̦rnu uz mieta uztupinājis LP. I, 90. tie tev... uzmāksies 6;

3) 'hinzu-, dazu':
jau bij sūra rutku šķēle; vēl uzbēra (Var.: dabēra, piebēra) sinepītes BW. 4426;

4) die Richtung bei Verben, die "schauen, horchen, sagen, fragen" u. ähnl. bedeuten:
uzrunāt, anreden, uzsaukt, zurufen, uzskatît, ansehen. Vgl. Le. Gr. §§ 577-8.

Avots: ME IV, 314

uzkarinât: sudrabu ... uz viena pupiņa uzkarinājusi Tdz. 57978. ‡ Refl. -tiês, = uzkārtiês 5: pate gribē̦tu tev u. ar varu vai viltu Janš. Līgava I, 485.

Avots: EH II, 724

‡ uzkarpît Behnen,

1) = uzkārpît 1;

2) = uzkãrpît 2.

Avots: EH II, 724

ûzkârta ² Sassm., = uzkā`rta: par nakti sniegam apsaluse ūzkārta Sassm. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 411

uzlikt, ‡

4) einen Auftrag geben
Seyershof: kas uzlika adīt cimdus, tiem adīju; ‡

5) einen Schlag verabfolgen
Seyershof: u. zirgam virsū, lai iet; ‡

6) = uzbur̃t 1 Seyershof: es e̦suot viņam uzlicis utis. Refl. -tiês,

3): puika uzlikās (= uzkāpa) uz blāķa Saikava. ‡ Subst. uzlicējs, der Aufdeckende:
galda uzlicēja BW. 193471.

Avots: EH II, 728

uzskā`rpît Wolmarshof, = uzkārpît 1: zirgs stāvē̦dams uzskārpījis pagalmu.

Avots: ME IV, 378

uzžākstîtiês "šâ, tâ uzkāpt" Bauske: gans uzžākstījies uz krāsns.

Avots: ME IV, 402

II valsts, 1 ) = pants 3, eine Schicht Getreide od. Heu in der Scheune (valˆsts ^2, valˆste ²⁾ Dond.: sìenu šķūnī krauj valˆstā ² Arrasch, Dond. šķūnī valsts miežu un divi valsti auzu sakrauti Dond. n. RKr. XVII, 62. viens valsts līdz jumtam jau pilns; krausim nu uotru valstu! Dond. Ziemelis . . . bāza sìenu uz kūtsaugšu, kur Irbe ņēma tuo pretī un mina valstā Janš. Mežv, ļ. I, 186. dzirdēja tuo uzkāpjam uz sìena valstu II, 495;

2) die Anhöhe, der Berg:
uz mēneša ir lejas un valsti Bergm. Predigten v. J. 1795;

3) "izvaļāta vieta sìenā" (mit alˆ ² ) Nikrazen: sìena valsts Nikrazen;

4) sìena vàlsts Nötk., (mit alˆ ) Adl., N.-Schwanb. "= sìena (save̦lta) grīzte, velˆtenis";

5) eine zusammengewälzte Heumasse vor der Scheune:
ar garu virvi un buomi, kur piejūdz zirgu, siena apgabane tiek save̦lta pie šķūņa valstā (lielā daudzumā), kuo ar dakšām liek šķūnī;

6) "kas valstās" (mit alˆ ) Vīt.;

7) wer sich ohne Arbeit umhertreibt
(mit alˆ ) Sessw. Zu valstît.

Avots: ME IV, 460

versme (li. versmė˜ "die Quelle"),

1) ver̂sme Bers., C., Erlaa, Golg., KL, Kr., Laitzen, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Ogershof, Peb., Ronneb., Saikava, Sessw., Smilt., Warkl., Wolmarshof, Zvirgzdine, ver̂sme ² Arrasch, Jürg., Orellen, Ramkau, versme U., Spr., die Glut, Lohe, Hitze, der heisse Luftstrom aus dem Ofen
(unbek. in Dond., Dunika, Mahlup, Oknist, Selg., Stenden, Wandsen): uguns versme LP. III, 65. krāsnī briesmīga versme Mar. n. RKr. XV, 143. kad uzme̦t pirtī uz akmeņiem ūdeni, tad nāk tāda versme, ka ne˙maz pretī nevar stāvēt Ramkau. tur nāk karsta versme pretī Pas. II, 240 (aus Nogallen). zābaki uzkārti uz pašas ver̂smes Warkl. krūts ir pilna versmes Austriņš Naidnieki 21. dvaša ... kâ valga versme Vēr. I, 928. neizturama saules versme Daugava I, 1060. katrai versmei ir tieksme atdzist 695. (fig.) bē̦du versmēs sūtu Diez. sadeva viņam krietnu versmi (mit Worten) Lubn. vārdi.., izskanēja patiesi un kâ nuo dziļās versmes A. Brigader Daugava I, 563. tās (= duomas) sabruka izmisuma versmē 694;

2) "Zugwind":
tu jau sēdi pašā versmē Linden-Birsgaln;

3) heftige Kälte:
saulei le̦cuot ir pati ver̂sme Warkl.;

4) "?": katram bija savs prieks, sava versme un savs saucējs Veselis Saules kapsēta 40. Wenigstens in det Bed. 1 zur Wurzel von vir̂t, s. Leskien Abl. 356, Trautmann Wttb. 361 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 269.

Kļūdu labojums:
versme U., = versme U. (auch ve̦rsma und ve̦rsms unter vē̦rsma),

Avots: ME IV, 541, 542

vicât, -ãju,

1) vicât U., AP., Brucken, Drosth., Grünw., Kalnemois, Kokn., Loddiger, Lubn., Meiran, N. - Peb., Ramkau, Schibbenhof, Smilten, Vīt., Wallhof, vicêt Wid., Bers., Du nika, Gr.-Buschh., Kalzenau, Meiran, Wessen, vicuôt Sessw., Siuxt, Trik., (mit einer Rute) schlagen, prügeln;
vicêt Adl., vicuôt Adl. "forttreibend schlagen": vicēt guovis Dunika. vica ruokā, un tik vicuo Siuxt. (plusu) ar bē̦rza vici vicēšu Br. 114, izrāvis rīksti un sācis ar tuo nabadziņu vicuot Etn. II, 8. saimnieks sācis pūķi vicuot ebenda. paņēma kruķi . . . un sāka vicuot Stūrmanim pa ribām Deglavs Vecais pilskungs 77. mušas vicāt (um sich schlagend vertreiben); vicât "Ruten schneiden" Rutzau;

2) = vicinât, schwenken U., Bauske;

3) vicêt Wessen, fegen;

4) vicêt Mar., -u, -ẽju, intr., flattern:
viņš skrēja pliku galvu, mati vien vicēja Mar. n. RKr. XV, 143; vicuôt, vom schnellen Drehen der Windmühlen gesagt: kad vējš labs, tad sudmalas vicuot vicuo Ahs. n. RKr. XVII, 63;

5) vicêt Wid., Nigr., Schnehpeln, mit Weidenruten (zusammen)binden;

6) vicuôt Nigr., tollen ("pluosīties, trakuot");

7) vicuôt Wain. "tüchtig arbeiten":
vicuo vaļā! Meselau, Aufforderung, etwas . . . schnell und ohne Bedenken zu tun. zagļi uzkāpuši uz jumta un vicuojuši vaļā (pē̦rušies sniegā) LP. VI, 348;

8) vicât Mar., Vīt., vicêt Wessen, vi cuôt AP., C., Erlaa, Golg., Grobin, Heidenfeld, Kalzenau, Kl., Nötk., Schnehpeln, Selsau, Trik., Wessen, saufen:
vicuo, ve̦cais, kamē̦r bērni paaug! Birk. Sakāmv. 107. viņš pa kruogu vicāja augu nedēļu Vīt. vicuojuši cauru nakti Golg.; vicêt Wid., vicuôt Wid., tüchtig essen;

9) vicuôt Ahs., laufen:
vicuo tu pa˙priekšu! es vicuošu nuo pakaļas Ahs. n. RKr. XVII, 63. vicuo vaļām! laufe! ebenda. vicuo pakaļ! laufe nach! ebenda; "fliehen" AP., Sessw. ln den Bedd. 1 und 5 sowie (zur Bed. vgl. sukât) 7-9 zu vica I 1.

Avots: ME IV, 576

žarbsts,

1) ein flinker Kletterer:
tas gan bij žarbsts, par kuŗu pats mē̦rkaķis pabrīnītuos Autz;

2) eine zum Aufklettern geeignete Stelle an einer Wand (wo Ritzen, ästige Stellen, Pflöcke sind):
ja ārā krauj sìena vai labības kaudzes, tad tikai pa tuo žarbstu drīkst uzkāpt un nuokāpt Autz (?). Vgl. žārpsts.

Avots: ME IV, 789

I žeperis,

1) žeperis A. - Ottenhof, Arrasch, Ascher., Bauske, Bers., Bewern, C., Golg., Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Horstenhof, Kaltenbrunn, Laud., Linden (Kurl.), Lixna, Lubn., Nötk., Nerft, N. - Peb., N. - Salis, Oknist, Prohden, Ramelshof, Ronneb., Sakstigala, Salis, Schujen, Serben, Sermus, Sessw., Stockm., Uogre, Walk, Warkh., Warkl., Wessen, žepēris Bers., Erlaa, Fehsen, Kalz., Kl., Kokn., Meselau, Selb., Stockm., Vīt., (mit ẽ ) AP., Jürg., Zirsten, (mit ê ) Saikava, žepers Setzen, žepērs Spr., žepere L., Römershof, Plur. žeperes St., U., Bohnen- und Erbsenstaken
U., ästige Pfähle, aus denen Gerüste zum Trocknen von Getreide, Klee usw. aufgerichtet werden (s. Etn. I, 105): žeperi - zirņu atspaidi Konv. ¹ 775. ap vienu žeperīti apvijusēs... galuotnīte (einer Erbsenstaude) Druva I, 1343. vasarēju saliek gubiņās ap žepēriem A. XI, 249. ar kailiem gubu žeperiem A. Upītis J. l. 27. žepeŗus sadze̦nam zemē i[r] kraunam zārdu Warkl. n. FBR. XI, 122. jānuolasa žepēŗi nuo lauka Selb. atved ve̦zumu žepeŗu, iesim miežu likt! N. - Peb. žeperu kaudze A. XX, 402. pie rijas žeperi pieslieti Jauns. žeperi... mežā jāniocē̦rt Latv. sāc ķirpas vietā žepeŗus dzīt! Laud. nebij tik gaŗa žepera, kuo uzkāpt līdz caurumam Vīt. 34;

2) ein Quirl zum Einrühren von Mehl in Wasser
Palzmar, A. - Laitzen. Vgl. šeperis.

Avots: ME IV, 803

I zir̃nãjs,

1) ein Erbsenfeld
U., AP., Bers., Lös., Smilt.;

2) zirnājs V., gew. Plur. zir̃nāji AP., C., Frauenb., Smilt., (mit ìr ² ) Aahof n. FBR. IV, 44, Bers., Lös., Pilda, Erbsenstroh
L., U.: zirnājs ("?") stiepās gaŗš Stari II, 737. satin[a] kājas zirnājuos BW. 17946. gulēs... pē̦rnajuos zirnājuos 30146. kāzenieki dancuoja, zirnāji bira 24153, 2 var. zirnāji (cisas), uz kuŗiem miruonis dusējis LP. VII, 403. uzkāpis rijas augšā, ielīdis zirnājuos 832. uztaisa vietu nuo zirnājiem vai salmiem BW. III, 3, S. 867. ieliec aitām vakarā divi klēpji zirnāju! Frauenb.

Avots: ME IV, 728

žļudzêt,

1): žļudz, kad uzkāpj ļuoti staignai vietai Borchow. arī vē̦de̦rs (sāpuot rūkdams) "žļudz" ebenda.

Avots: EH II, 820