Paplašinātā meklēšana

alveris: aus mnd. alver "albern, dumm", s. Zēvers IMM. 1928 II, 312.

Avots: EH I, 69

alveris, ein Ausgelassener, Alberner (Treisin).

Avots: ME I, 69

blāveris, Haarschnur, Hutbinde Manz., Elv.; bei L. dafür bļāveris, bļāvietis, blaues Seidenband. Dazu bļāvs L., zartes Seidenzeug als Flor, Band etc.

Avots: ME I, 312

[čeveris Lös., Lub., Fest. "ein geschwätziger Mensch".]

Avots: ME I, 411

[II čeveris, jem., der eine Arbeit schlecht ausführt Lub., Fest.]

Avots: ME I, 411

[III čeveris Kalzenau "ein gutes Stückchen Stoff".]

Avots: ME I, 411

čēveris (geschr. mit čè-)"?": svainīt manu, čēverīt! BW. 30673 var. [aus Lubn.].

Avots: ME I, 411

delveris: Demin. delveriņš BW. 3130, 1; 14000, 13 var.; fem. delvere Janš. Dzimtene II, 118, Demin. delverīte BW. 93;

2): ein Nachtschwärmer
Gramsden; ein unruhiger Kerl Bartau; ein Unruhiger Siuxt (jē̦ri jau tādi del˜veŗi ir); "nenuoteikts, svārstīgs, ātrs cilvē̦ks" Kalz.; "palaidnis, nerātnis, nedarbis" (mit elˆ ) Grünw.; wer (sch)wankend (wackelnd) geht (von Betrunkenen und kleinen Kindern) Bērzgale; "kas tukšu runā" (mit èl ² ) Saikava.

Avots: EH I, 315

del˜veris, hochle. fem. delverīša,

1) ein unruhiges Kind:
tu esi liels delveris Kand.;

2) ein Herumtreiber, Unruhiger, Lärmmacher, ein Betrunkener, ein Schwätzer:
delverītis delverē pa lieluo pagalmiņu BW. 14535. nesmejiet, jūs ļautiņi, ka es tāda delverīte 93. es biju liela delverīša 9626;

3) Beiwort eines unruhigen, unbändigen Pferdes:
kumeliņ, delveriņ, negriez galvas tai ciemā 14000, 13.

Avots: ME I, 454

‡ dielveris (?), = diẽveris: labāk man pulks dielveŗu (Var.: dieveru) ...: dielveŗuos (Var.: dieveruos) kâ brāļuos BW. 23800 var.

Avots: EH I, 327

diẽveris,

1): auch AP., Ramkau (mit ìe ), Wessen n. FBR. XIII, 83, Auleja, KatrE., Lubn., Warkl. (mit ìe ² ), A.-Schwanb., Kand.; Demin. dieveriņš BW. 25428, dievertiņš 23715; I, 484 ist BW. 23705, 2 durch BW. 23715, 2 zu ersetzen; ‡

2) diẽveris "se̦najās kāzās brūtgāna brālis" Frauenb.

Avots: EH I, 328

diẽveris [C., Nigr., Ruj., dìeveris ² Kr., Kl., Kreuzb., Bers., Warkh., Nerft], Demin. dieverītis, dievertiņš, dievestiņš BW. 23705, 2, dieverstiņš BW. 7570, 16138, der Schwager, der Bruder des Gatten: vai dieveŗi tevi rāja, vai rāj citas ietaļiņas (Var.: vai dieveŗu līgaviņas) BW. 13743. [āzve̦d mani dieveŗuos 18879, 1.] Nebst li. dieverìs [nom. pl. dìever(e)s] zu serb. dje"vēr, gr. δαήρ [ai. dēvā, arm. taigr dass.; Ablaut ēi: ǝi wenn nicht li. - le. ie für ai unter dem Einfluss eines andern Wortes eingetreten ist].

Kļūdu labojums:
BW. 7570, 16138 = BW. 16138

Avots: ME I, 484

ģelveris, für delveris Grünw., Ekau.

Avots: ME I, 696

grãveris, der Gräber, Grabenzieher Puhnien, Spr.

Avots: ME I, 644

ķīveris U., s. ķivere.

Avots: ME II, 390

knēveris, [knēvelis Wid.]: tu puisīti, knēverīti (Var.: knēvelīti) BW. 6177 var.

Avots: ME II, 245

‡ knīveris,

1) ein kleiner Knabe, ein Knirps
Widdrisch: kuŗš sēdīsies aiŗuos? - visi tādi knīveŗi vien!

2) ein kleines, leicht gebautes Segelboot
Zarnikau: vējš iegūlās knīveŗu buŗās.

Avots: EH I, 632

kveris, ein kleiner, böser Knirps, ein Schreihals Gold. n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 352

lasveris, lašveris (unter lasvarde ): aus nd. lassför, s. Schwers Unters. 69.

Avots: EH I, 722

leveris Gr.- Roop, = stena apārnis.

Avots: EH I, 735

lèveris (unter lèvere),

1): auch (mit ẽ ) Lems.;

3): auch Memelshof;

4): lẽveŗi Dunika die Leber von Fischen, namentlich Dorschen.

Avots: EH I, 739

lèvenis [auch Serbigal, lẽvenis Salis, Līn.],

1) [lèvenis PS., lèvenis Trik.], eine moorige, sich bewegende Stelle Smilt., Schujen, [Freudenberg];

2) ausgespühlter Uferrand
Smilt., [Serbigal];

3) lẽvenis Kand., [Salis, Bauske, Bixten, Blieden, Stuhrhof, Treiden, Jürg., Wolm., N. - Peb., lèvenis PS., lêvenis Arrasch], der Haufe, die Menge [Nitau, Gold.]: miltu lēvenis LP. VI, 100. pa nakti sabiris ve̦se̦ls lēvenis ābuolu Katzd. mājiņas, kādu tuoreiz bij ve̦se̦ls lēvenis Vēr. I, 1467. [nāk liels lēvenis bē̦rnu um Doblen.] sūdu lēvenis, der Misthaufen Naud.; [siena, labības, zâļu, dūņu lèvenis PS.]; namentl. siena lēvenis, [lẽvenis MSil., Blieden], zum Trocknen zusammengeharktes Heu [Tuckum], Kand. [ē̦nu lēvenis Austriņš M. Z. 24. cilvē̦ki sagulušies lẽvenī MSil.] lēveņiem od. lēveņu lēveņiem, haufenweise: kur zuobins licis, tur krituši lēveņiem LP. IV, 67. nuoslānīja grauzējas lēveņu lēveņiem LP. V, 221. [lēvenis (mit nicht gedehntem ē) "mārka ziedu kārta, kas pārklāj mārkus ar dze̦ltāni zaļu plēvi" Neu - Wohlfahrt; lẽven[i]s Nötk. "e̦ze̦rā pe̦lduošs līkšņas gabals; Menge": ve̦se̦ls lēven [i] s aitu;"lêvenis (um Papendorf) - ein zusammenhängender und zusammenklebender Haufe von Stroh, Heu, Mist": mati savē̦lušies kâ lēvenis. gubas rudens slapjumā apaugušas kâ lēvenis. - Zur Bed. 1 vgl. allenfalls r. лава (wenn echt slavisch) "Moorbruch" (nach Miklosich Etym. Wrtb. 178), sowie Būga KSn. I, 272 f. und Petersson Heterokl. 188 f.; oder zu slav. lēviti "nachgeben" (bei Berneker Wrtb. I, 715)? In der Bed. 3 wohl zu lēvere.]

Avots: ME II, 463, 464

[lẽveris "ein Vagabund" Salis., Ruj.]

Avots: ME II, 464

I ļeveris,

1) ein Schwätzer
Lub., [Fest.];

2) "nesaturīgs, āverģēlīgs cilvē̦ks" Fest.

Avots: ME II, 539

[II ļeveris Salis "ein hin- und herflatternder Fetzen". 1,

Avots: ME II, 539

‡ lẽverisks Segew., nachlässig: lẽveriski pļaut.

Avots: EH I, 739

liveris,

1) ein loser, wackliger Teil eines Gegenstandes; ein (am Kleid noch haftender)
Fetzen: nācu liveŗu lēveŗiem (kad apģē̦rba gabali nuo vēja, vai nuo iešanas kuļājas);

2) jem., der sich der Arbeit öfters zu entziehen liebt:
tāda liveŗa, kas šuodien te, bet rītu cituŗ mums nevajaga Druw.

Avots: ME II, 476

līveris,

1) der Herumtreiber
MWM. VI, 140;

2) Hafer
Infl. n. U.

Avots: ME II, 491

ļiveris Druw., =liveris.

Avots: ME II, 541

plīveris "?": es jūsu priekšā tīrais plīveris, ubags Latv.

Avots: ME III, 350

pul˜veris: auch Allasch, C., Lemb., Selg., Trik.: grūd mucā, ved uz Rīgu pulverim (Var.: pulverī; pulveŗuos 13010, 3 var.) BW. 12886 var.

Avots: EH II, 324

pul˜veris, pul˜vēris, pulvẽ̦rs Wolm., pulverģis U., JK. VI, 42, 45, das Pulver (zum Schiessen und zur Arzenei); Zunder U.

Avots: ME III, 409

rieveris, s. rievelis.

Avots: ME III, 551

šiveris, einer, der wiederholt hin und her schiesst (intr.), schnellt: nešiverējies kâ šiveris pa visām malām! Dond. n. RKr. XVII, 55, Schibbenhof, Roop, Schujen.

Avots: ME IV, 19

šĩveris Drosth., Renzen, (mit i ² ) Bers., Erlaa, Fehteln, Kokn., Lös., N. - Schwanb., Saikava, die Ofenklappe, der Schieber Spr.: uogļu tvans iziet pa šīvera caurumu Apsk. v. J. 1903, S. 670. Nebst estn. sīwer aus dem Germanischen.

Avots: ME IV, 20

šķèlveris ² : šķērēšanai dzijas saveŗ šķèlverī ² Mahlup.

Avots: EH II, 630

šķèlveris ² Mar. "lāpstiņa, ar kuŗu šķērē" (?).

Avots: ME IV, 26

skrĩverìs: tâ vērās sveši ļaud[i]s, kâ s. grāmatā BW. 25204 var.

Avots: EH II, 511

skrĩveris, skrìveris ² Prl., Lös., skrīveris U., skrĩvelis Rothof, Popen n. FBR. VIII, 121, Salis Wolm., skrīvelis U., f. skrĩverene Dond. n. FBR. V, 132, skrīverīša Kaud . Jaunie mērn. laiki I, 108; IV, 130, = rakstvedis, der Schreiber, die -in. Nebst estn. krīwel aus mnd. schriver.

Avots: ME III, 896

‡ skrīveriski, Adv., gleich Schreibern (od. kā skrīverieši?): ruokas savicinājuši ... mēģināja labi s. izlaist kādu teikumu Jauns. Raksti IV, 18.

Avots: EH II, 511

I stīveris, ein fauler, träger Kerl Lems. n. U.

Avots: ME IV, 1076

II stīveris, ein Übersetzerboot Mag. XX, 3, 224, Riga n. U. Auf engl. steamer "Dampfschiff" beruhend?

Avots: ME IV, 1076

stuõveris: auch Frauenb., Grob., Perkunen, Stenden, BW. 5592, 1.

Avots: EH II, 599

stuõveris Dunika, = tuoveris Ob: Bartau n. Latv. Saule 1927, S. 619, N. - Bartau, Janš. Dzimtene V, 433, Pussen.

Avots: ME III, 1113

tuõveris,

1): lieli tuoverīši BW. 31642, 7.

Avots: EH II, 710

tuõveris,

1) auch tuovere RKr. VII, 1235, ein Zuber, ein grosses Wassergefäss U., Ronneb.: tuoveris daudz lielāks par tuoli un ar uosīm, caur kurām izve̦lk kuoku Stürzenhof;

2) der Hintere (scherzhaft):
duot par tuoveri Celm. Nebst estn. tōwer ans mnd. tover "Zuber".

Avots: ME IV, 287

I vāveris,

1) vāveŗam pieci pirksti BW. 2341 var. (aus Selg.). bez vāveŗa kažuociņa 12496 var. (aus Alt-Seeksahten).

Avots: EH II, 766

I vāveris,

1) s. vãvere;

2) Grauwerk
Manz. Lettus.

Avots: ME IV, 512

II vāveris, s. vãve̦rãji.

Avots: ME IV, 512

vẽveris: Demin. vēverītis BW. 7481.

Avots: EH II, 780

vẽveris U., vève̦rs ² N: Rosen n. FBR. VIII, 43, der Weber (unbek. in Dunika): vēver[i]s aude BW. 7006, 1. Aus mnd. wever.

Avots: ME IV, 572

ženẽveris Frauenb., ein Gift: es tev ieduošu kādu ženēveri, tad tu šuo sauli vairs neredzēsi, aiziesi kukuodams Frauenb. Auf frz. genièvre "Wachholderbrantwein" beruhend?

Avots: ME IV, 803

ževeris,

1): auch Līvāni.

Avots: EH II, 818

ževeris,

1) ževeŗi Warkh., Sägespäne: maizes trūkuma dēļ tie ē̦d ževeŗus, salmus, kuoku mizas L. W. 1922, II, 3 _4;

2) ein unebeneŗ ästiger Baum
Wessen;

3) ein Schimpfname Wessen.

Avots: ME IV, 805

àizpelˆt, durch bösen Klatsch vereiteln, verklatchen, abraten, besonders beim Heiraten: jau es būtu izpre̦cē̦ta, kaut vēveris neaizpēlis BW. 8402, 14.

Avots: ME I, 43

brũvelis: auch Puhren n. FBR. XIV, 47, Wainsel n. FBR. XIV, 86, Siuxt, BW. 19576. veris">brũveris (unter brũvelis): alutiņa brūverīt[i]s BW. 19627. Dazu ein Fem. brūverene BW. 9423, 4 var., brūveriene 9423, 4.

Avots: EH I, 247

brũvelis, brũveris, auch brũvmanis BW. 19803,1, der Brauer. [Nebst estn. prūwel aus mnd. bruwer.]

Avots: ME I, 342

‡ II delderis Latvijas Jaunatne № 57, = del˜veris">veris (?).

Avots: EH I, 314

‡ derbelis "kas derbelē" (mit èr ² ) Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 26; "delveris" PV.

Avots: EH I, 316

[dievaris BW. 18879, 6 var. (aus Kandau), = veris">dieveris.]

Avots: ME I, 484

dieverene, des Mannes Bruders Tochter (weil des Mannes Bruder dieveris genannt wird) Adolphi, L.

Avots: ME I, 484

dumpjuôt,

1): pē̦rkuons dum̃pjuo (=rūc) Blieden; ‡

2) aufrütverisch sein
Für. I.

Avots: EH I, 342

I ģelberis, = veris">delveris Bers. [Vgl. ģelveris.]

Avots: ME I, 695

izkruõguôt, izkruõgêt, tr.,

1) ausschenken, verzapfen:
alu. brūveris izkruoģēja vai visu pusmucu tukšu MWM. VII, 257;

2) verschleudern, vertun:
bet nestāsta vis, kâ savu naudu izkruoģējis Blaum. kāds savas un citu kases izkruoģē̦tājs A. XII, 653.

Avots: ME I, 755

kavêt, - ẽju, tr.,

1) [die Zeit] vertreiben, verbringen:
laiku kavē̦t, die Zeit vertreiben. dziedu sirdi re̦mdē̦dama, dziedu laiku kavē̦dama (Var.: īsu laiku kavē̦dama, gaŗu laiku kavē̦dama, die Langweile vertreibend) BW. 126. [viens uotru var kavēt " einer mit dem andern die Zeit vertreiben kann" Für. I.] vari jau pērties, lai velti laika nekavē̦tum, um nicht umsonst die Zeit zu vergeuden LP. II, 13. kuo dzīvuošu tautiņās, vakariņu kavē̦dama BW. 16536. galvas naudas dēļ jau arī negribi kavēt dienas Aps.;

2) aufhalten, verzögern, hindern, stören:
nāc, gaismiņa, lē̦ni, lē̦ni, aust(i), rītiņu kavē̦dama BW. 6784. nekavē ļaudis pie darba! lieta nav kavējama Kaudz. M. lai pieguļniekiem nebūtu miegs daudz jākavē LP. VII, 315. Refl. - tiês,

1) sich aufhalten, verweilen:
tam kavēties nebij vairs vaļas JR. IV, 63. tur brītiņu kavējuos BW. 30461;

2) zögern, zaudern:
ve̦lns kavējās viņai teikt Dīcm.;

3) in die Länge gezogen werden, nicht von statten gehen:
man pašai kavējas ruokas darbi istabā BW. 8043;

4) spielen, tändeln:
puikām tavs revolveris, un ar tuo viņi tagad dārzā kavējas. Blaum. saulītē sē̦dē̦dams ar puķīti kavējuos (Var.: spēlējuos) BW. 11423. Subst. kavẽjums, das Auf -, Hinhalten: kur mātei villainīte par miedziņa kavējumu? RKr. XVI, 210; kavê̦tãjs, jem., der aufhält, stört: ganiņam ganiņuos pulks darbiņa kavē̦tāju BW. 29316. [Am ehesten wohl zu kautra (s. dies) und vielleicht aus zu klr. куняти " schläfrig, saumselig sein", čech. okouněti se " zaudern, zögern, tändeln" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 645). Anders (zu la. cavēre) Persson Beitr. 726.]

Avots: ME II, 181, 182

ķivere, n. U. auch ķīveris,

1) Soldatenhelm;

2) der Kopf:
bet es tad tev iekŗautu par ķiveri Purap.;

3) der Rausch, Strich:
ķīveri ietaisīt, sich einen Rausch anlegen. bij jau paguvuši jaunu ķiveri ietaisīt Purap. viņam laba ķivere galvā od. viņš ķiverē, er hat einen gehörigen Rausch. [Zunächst nebst estn. kīwer aus nd. kyuer (bei Russow, s. P. Schmidt RKr. XV, 47) oder aber aus altr. киверь "военный головной убор."]

Avots: ME II, 387

lasvarde, lašvarde, lašvardis Schrunden n. RKr. IX, 94, veris">lasveris Kand., [Lautb.], lašveris, die Lachsforelle [wohl hieraus entstellt] RKr. VIII, 103.

Avots: ME II, 424

lašvarde, lašvardis, veris">lašveris, s. lasvarde.

Avots: ME II, 424

lèvere, veris">lèveris C., [veris">lẽveris Salis], veris">lêveris Mar. n. RKr. XV, 124, lè̦vars Smilt.,

1) [lẽvere N. - Peb., MSil., veris">lèveris Jürg.], gew. Plur., Fetzen, Lumpen: caur lēverēm vēji bļauri svilpuo! MWM. VI, 489. nuo lēverēm izšūti bē̦rniem svārciņi VIII, 337. žīdiem palikušās drānas lupatu lē̦veŗuos sapluosītas LP. VII, 96. lē̦varu lē̦variem, lē̦veŗu lē̦ve̦riem, durcheinander, in Unordnung, dass die Fetzen fliegen: viņš gāja lēveŗu lēveŗiem; [lēvere "mazs atplīsums" Wessen];

2) lēveris, lē̦vars Burtn., ein Zerlumpter, unordentlich Gekleideter
Mar. [veris">lêveris] n. RKr. XV, 124: [ie̦t kâ lẽ̦vars Trik. od. lẽveris N. - Peb., veris">lèveris ² Lis]. citi puiši kâ kundziņi, tu kâ skrandu lēverītis BW. 20107, 1 [nach Būga KSn. I, 273 identisch mit li. lė´veris "kurs save nesuvaldo, stogo savo neuždengia"];

3) siena lēveris, für siena lēvenis Etn.;

4) das Eingeweide, namentl. das der Fische
N. - Bartau: [me̦ncu lẽveŗi Markgrafen]. bē̦rnam suliņa, kaķam lē̦vars (Var.: gaiļam lēveres) BW. 2186, 2; Etn. III, 26;

4) "?": žaunas ir sadalījušies lēverīši Konv. ² 2808;

5) lēveres U., Klumpen;
tauku lēveres U., Fettabgänge; 6) lèveris ² Mar. "ein umzunehmendes, nicht anliegendes, lose herabhangendes Gewand". - Zu sloven. lėvíti se "sich abschälen"? Oder zu ai. lunāti "schneidet ab", gr. λύω "löse" usw.?]

Avots: ME II, 464

lē̦vuris A. XII, 781, für lēveris. [lē̦vurs od. le̦vurs "ein liederlicher, nachlässiger, unordentlicher Mensch" Morizberg; lè̦vurs, ein Fetzen Drosth.]

Avots: ME II, 464

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481

livurêtiês, livurs Druw., = liverêtiês, liveris.

Avots: ME II, 476

mãsĩca C., BW. I, S. 168, [Smelt. 8],

1) [māsīca Lng., màcîca ² Warkh., Warkl., màcīca ² BW. 23710], māsice U., [BW. 23800 var.], die Schwägerin: kas tev [i] gauži raude̦nāja, vai dieveris, vai māsīcas? BW. 21697;

2) māsīce, die Schwesterstochter
Nigr.,

3) [màcīca ² Kl.], die Kusine.

Avots: ME II, 586

II misa (li. misà), die aus Malz, Hopfen und heissem Wasser gewonnene Flüssigkeit, die man zu Bier gären lässt Kand., Naud., [Ronneb., Zaļmuiža], Bers., Lasd., Laud.: misa - mājas alus darījumā pirmais tecinājums, tre̦knākais un saldākais par visiem vē̦lākiem tecinājumiem. misu, maisījumu, kur sajaukti iesals, apiņi u. c., pagatavuo kublā, viņa uzlējumā ieme̦tuot karstus akmeņus un tad tuo vāruot. brūveris man misas deva BW. 2206. laiciņš silts kâ misa Laud. [Wenn li. misà und estn. miśś dass. aus dem Le. entlehnt wären, könnte le. misa nebst d. Meisch zu le. maisît gehören.]

Avots: ME II, 635

misît, -ĩju od. -u, -ĩju, intr., sich irren, sich versehen, fehlen, fehlschiessen Spr.: tad tu esi misījuse Blaum., Aps., Lub., C. bet tâ var drīzāk misīt A. XX, 252. es vē̦lē̦tuos, ka jūs kādu dienu misītu un iedzītu man luodi kaklā Stari I, 345. Refl. -tiês, verwirrt werden, irre gehen, fehlgehen, fehltreten: vārdi misās, dabūs piedzert. tev kāja misās Rainis. revolveris sprāgst, bet ruoka misās Vēr. I, 1231. [Zu misêt "verfehlen."]

Avots: ME II, 636

nùoprecêt ‡ Refl. -tiês, eine Fehlheirat machen Aps.: skrīveris tiešām būs šķībi nuoprecējies Atputa № 635, S. 7.

Avots: EH II, 78

ojars: s. dazu Augstkalns FBR. X, 112 f.; ebenda auch ojars "delveris" aus Stenden.

Avots: EH II, 117

pim̃beris PS., veris">pimveris St., ein Fünfer (früher gangbare Münze in Liv- und Kurland).

Avots: ME III, 218

plàucêt, -ẽju, brühen: plaucē̦ta maize. tu drātīm tiksi šausts, ar sārmu plaucē̦ts Rainis. kaļkus plaucēt, Wasser auf gebrannten Kalk giessen, um den Kalk zu pulverisieren Plm., Kroppenhof, Aahof, Golg., Kortenhof. Zu plukt.

Avots: ME III, 323

plàušas Wolm., Jürg., Kreuzb., Neuenb., plaûšas ² Bauske, Behnen, plàuši (li. plaũčiai) C., Serbigal, plàuši ² Kl., Golg., Neu-Rosen, plaûši ² Līn., Salis, Ruj., Selg., AP., Dond., die Lungen; plaušu diluonis, die Lungenschwindsucht; plaušu iekaisums, die Lungenentzündung; plaušu lēveris, Lungenlappen Wid. - plaušu zâles, Quellen-Ehrenpreis (veronica beccabunga L.) RKr. II, 80. pret diluoni jāvāra un jādzer plaušu sūnu sula Erlaa n. Etn. IV, 53. Nebst apr. plauti, aksl. (n. pl.) plušta, aruss. (n. pl.) плюча, gr. πλεύμων dass. zur unerweiterten Wurzelform von le. plaust ("die Lunge schwimmt auf dem Wasser"), s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 f., Boisacq Dict. 793, Liden Arm. Stud. 115.

Avots: ME III, 327

plevere "ein altes Messer" Sonnaxt. veris">pleveris "ein Über- od. Umwurf" Jürg., ein (dünner) Fetzen: tikai zīda pleverīti pār pupiem pārse̦guse BW. 20658 var. - Vgl. *plēvere und plavieriņš.

Avots: ME III, 338

plēvere od. veris">plēveris,

1) plẽveris Bauske, plẽvere, plẽveris Bixten, ein (dünner) Fetzen:
pārduod zīļu vainadziņu par tuo drānas plēverīti BW. 24703. tikai zīda plēverīti (Var.: pleverīti) pār pupiem pārse̦guse 20658 var. rāvainam ūdenim pļavā ir virsū plē˜veris (ein Häutchen); arī plāna le̦dus kārtiņa virs ūdens ir plēveris N.-Peb.; plēvere "nuoplīsusi drēbe" Vank.; zur Bed. 1 auch: aizskrēja kâ plèveris (dass es nur so flatterte) C.;

2) tauku plēvere, das Fettnetz
U. Erweiterung von plēve (nach lēvere resp. lēveris)?

Avots: ME III, 342

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

rievelis (f. -le) W. - Livl. n. U., riẽvelis Salis, Wandsen, Karls., rievels Tals., veris">riẽveris Dond., rievers Angermünde n. U. (wohl fälschlicherweise mit dem Adj. "mutwillig" übersetzt), ein unartlges, mutwilliges Klnd, ein Wildfang: Antuons bija lielākais nebēdnieks un rievelis pa visu skuolu Lautb. Luomi 27. ai tu, lielais rievelis! gan˙drīz mani apgāza Janš. Dzimtene IV, 60. šī riẽvele (von einem ausgelassenen Mädchen) kādreiz aizraujas un aizmirstas V, 266. Beruht wohl aut einem mnd. *rever "wer unsinnig redet".

Avots: ME III, 551

saburbt,

1) = saburbêt: ve̦cais tuoveris pa˙visam sabur̂bis ² Nigr., MSil., Gr.-Essern;

2) "sarūgt, sasmakt 2": ūdens saburbis Warkl.

Avots: ME III, 599

sačeverêt,

1) tr., eine Arbeit schnell und oberflächlich ausführen:
spaiņus, gruožus sačeverējis kâ čeveris Fest.;

2) intr., runzelig werden:
sačeverējis kâ piepe! Ekau. Refl. -tiês, sich verwickeln, sich zusammenkrollen: sačeverējusies (sarežģījusies) dzija Kursiten.

Avots: ME II, 605

sadukt, intr.,

1) sich niederbeugen, zusammensinken:
mežsargs sadukst pie zemes MWM. VIII, 544. zē̦ns satrūkstas, sadukst Vīt. 36. viņa sarāvās un saduka De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 675. Part. praet. saducis, zusammengesunken; matt, abgemattet, verdriesslich: Ķīsis stāvēja . .. saducis un nuošļucis Latv. Gustavs stāvēja galvu nuodūris, saducis Druva II, 722. kuo tu esi tāds sagājies, saducis (verdriesslich)? Matkutn. tu šuodien tāds saducis, nuopietns Druva II, 305. skrīveris sadukušā, tikkuo dzirdamā balsī lasīja Latv. sadukusi sirds, ein abgemattetes, bekümmertes Herz Elv.;

2) "schwach von Atem sein" L.; 3 = sadūkt I: saducis laiks.

Avots: ME III, 616

samàitât, tr.,

1) verderben, zerstören, beschädigen
U.: Sprw. samaitāt var ātri, sataisīt grūti. ļauni ļaudis samaitā labus. ļauna priekšzīme samaitā labas ieražas. puika varuot kādu dzelzsgabalu samaitāt Alm. Kaislību varā 127, tās samaitātu labību LP. VII, 293;

2) umbringen, töten:
viņš... saprata Lāčadē̦la nuolūkus un apņēmās viņu kaut kâ samaitāt Pas. II, 292. skrīveris draudējis viņas tē̦vu samaitāt Sadz. viļņi 17. Refl. -tiês,

1) verderben
(intr.): nav jābauda samaitājušies ēdieni SDP. VIII, 64, atslē̦ga bij samaitājusēs Krišs Laksts 20;

2) sich körperlich schweren Schaden tun, namentl. durch Überheben
U.;

3) sich schwer versündigen
U.

Avots: ME II, 679

saskâbêt, ‡

2) = saskâbinât 1: (alus) nuo tā kubula, kuo mūsu brūveris ... saskābēja A. Upītis Pirmā nakts 151; ‡

3) = saskâbt 2 Seyershof: pēc kāda laika viņam prāts saskābē.

Avots: EH XVI, 447

saskubinât, anregen, anreizen, aufreizen, aufwiegeln U.: ve̦cvēveris saskubināja savus draugus Aps. IV, 28. Arturs saskubināja arī savējuo (= zirgu) Veselis Saules kapsē̦ta 117. uz dumpi saskubināt, zum Aufruhr aufwiegeln U, visus samācīja, saskubināja uz zemes prasīšanu Janš. Bandavā I, 5.

Avots: ME III, 734

saziņuôt, tr., eine Nachricht gebend einladen, berufen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): par lieciniekiem... bija saziņuota... visa pagasta valde Janš. Bandavā I, 89. uz šuodien saziņuoti kādi četrēji... prāvinieki 138. skrīveris saziņuo jauniešus Latv. Refl. -tiês, einander Nachricht geben: aprēķinātāji savā starpā saziņuojas A. XX, 295.

Avots: ME III, 796

šiverêtiês AP., Salis, Schibbenhof, Widdrisch, eifrig um etwas bemüht sein, hin und her eilen, sich flink und gewandt bewegen: kliegšana, kņada, šiverēšanās De̦glavs Rīga I, 62. nešiverējies kâ šiveris pa visām malām! Dond. n. RKr. XVII, 55.

Avots: ME IV, 19

skrĩvelis (unter skrĩveris): auch Allendort, Wainsel; kundziņa skrīvelim BW. 11334.

Avots: EH II, 511

ticêt: viņš taču netiek ticē̦ts (man glaubt ihm doch nicht) Seyershof. tu sava dē̦la vairs netici? Jauns. Raksti VII, 103; glauben an: es ticu dievam Pas. XI, 282. kas neticēja burvjiem 167. ticams, b): kalpuones nebija īsti ticamas Jauns. Sliņķu virsnieks 120. man ruokā bij labi t. revolveris Raksti IV, 282. man baļķus tēšuot bieži gadās ieknābt kājā, juo viena ruoka nav ticama R., dz. un j. 186.

Avots: EH II, 679

‡ tuõvẽris Ramkau, = tuõveris 1.

Avots: EH II, 710

utka, comm., ein Verlauster Manz. Lettus.; ein Lausangel, Lausenickel U.; ein Fasler, Einfaltspinsel Dond.; ein aufdringlicher Mensch Stenden: tas ir ttk uzbāzīgs kâ utka Stenden. tas puisis līž virsū kâ utka ebenda. ak tü utka, kur tu skrej! (zu einem Schwein, einer Kuh gesagt) ebenda. mazais tâ kâ utka lien klāt, nevar dabūt pa˙visam runāt Selb. šis vīrs tikai utka, ne˙kā viņš nevar padarīt Dond. kuo tu ar tuo gnīdu runā, vai tam utkam kas piede̦r! Anekd. 86. tads utka skrīveris! Alm. Rīga e̦smu bijis... kâ mazs, mazs utka, kuŗu tē̦vs paņēma ķīpā līdz MWM. VIII, 28.

Avots: ME IV, 310

vaiveŗi (unter vàivari): padarīj[u[ši vaiverīšu alutiņu BW. 19831; nom. s. vàiveris ² Oknist n. FBR. XV, 165.

Avots: EH II, 750

I vãrpata AP., Autz, Bauske, C., Daugeln, Erwalen, Jürg., Kalnzeem, Kurs., Loddiger, Pampeln, Pankelhof, Rosenbeck, Schibbenhof, Schmarden, Schrunden, Siuxt, Stenden, (mit ā`r ² ) Festen, Golg., vārpata U., Ekau, Rutzau, Vīt., Wessen, var̃pata MSil., die Quecke (triticum repens); agropyrum repens (mit ãr ) Siuxt; lilium arverise Wid. (unbek. in A. - Laitzen, Dond., Frauenb., Kand., Kl., Lubn., Mahlup, Ruj., Saikava, Salis, Schujen, Selg., Sonnaxt, Woimarshof, Zvirgzdine). - Plur. vārpatas, Queckenwurzeln Bers. (neben vārpu zâle "Quecke"). Wie vãrpu zâle dass. zeigt, zu vãrpa.

Avots: ME IV, 507

I vãvere (li. voverė´ "Eichhömchen"),

1) auch vāveris Manz. Lettus, L., U., RKr. VIII, 86, (mit ã ) Bl., vāvaris. Fischer 61, vāveriņš RKr. VIII, 86, L. Aw. 1855, No 5, Demin. verächtl. vãve̦rē̦ns, das Eichhörnchen (sciurus vulgaris
L.): Sprw. manīgs kâ vāvere RKr. VI, 951 ak tu skaistais vāveriņš, duod man tavu kažuociņ[u]! BW. 31919, 3 var. (aus Ruj.). vāverīte kuplastīte 2347. dze̦nāja pa priedītēm vāve̦rē̦nu Janš. vāveres pa vē̦de̦ru lē̦kā (PS.) od. dancuo (LP. VI, 248), vom Gefühl heftigen Hungers gesagt;

2) vāverīte, eine Eichhornpelzmütze
Bielenstein Holzb. 594: man bij četras ce̦purītes: bij caunīte, bij banīte, sescenīte, vāverīte BW. 5645, 1. Zu li. dial. voveris (plur. vóveres), vėverìs oder vaiverė˜, apr. weware, aruss. вѣверица, kymr. gwywer, npers. varvarah, ae. ácweorna "Eichhörnchen", lat. viverra "Frettchen" u. a., s. Pictet KZ. VI, 189, Leskien Nom. 267, Büga PФB. LXXV, 153, Trautmann Wrtb. 856, Ehrlich gdech. Beton. 128 f., Boisacq Dict. 1089, Persson Beitr. 5002 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 287 f. - Vielleicht zur Wurzel u̯er- "biegen, drehen", s. Donum natal. Schrijnen 4021 resp. Persson 1. c.

Avots: ME IV, 512

I vẽrpele Līn.,

1) vẽrpele Bl., C., auch vērpelis, Demin. vērpeliņa, eine Vierteltonne
L., U.; eine 25 Liter fassende Tonne (mit ẽr ) Dunika; eine Tonne von geringer Grösse Bielenstein Holzb. 328, Lasd., Rutzau, (mit ẽr ) Dond., Līn., Nigr., Stenden, (mit ḕr ² ) Kalnemois, Lis., Stomersee, Sessw., (vẽrpelis) Bixten, (ver̃pele) MSil.; ein Fass (mit ẽr ) Frauenb.; ein tonnenähnliches hölzernes Gefäss, darin man Grütze aufs Feld mitnimmt (mit ẽr ) Iw.; ein hölzernes Geschirr (namentl. für Butter), das ein Viertel genannt wird U.; ein Butterspann Bielenstein Holzb. 328; "kubuliņš" (mit ḕr ² ) Saikava; ein nicht grosser, länglicher Zuber (vērpels) Spr.; ein rundes Holzgefäss (mit ẽr ) Wolmarshof, Jürg. (grösser als ein Eimer), (auch vērpelis) Vīt. (grösser als ein staņģis, kleiner als ein tuoveris, ohne Deckel), (vẽrpele) ein aus einem Baumklotz ausgehöhltes Gefäss mit eingefügtem Boden: es ielaistu saldu alu vienu mazu vērpelīti. VL. aus Rönnen Latv. Saule 1927, S. 621. brūvē ... alu divas mazas vērpeliņas BW. 9423, 1. vērpelei (Var.: vērpelim, mucai) spundu spert 19527. putriņas vērpelīte 2167. verpelī palicis maz ūdens Saikava. pušpūra prievitu, vērpele gradze̦nu BW. 3000. dziesmu vērpelīte 916, 1;

2) ein Bündel, das man auf der Schulter trägt Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617;

3) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
visas ciemu vērpelītes aiziet . . . tautiņās BW. 18277. nesauc meitu vērpelīti! 10568; ein 3-6 Jahre altes, ziemlich dickes Mädchen Nigr. (mit ẽr); (puņķu Stenden, U.) vērpele, der Rotzlöffel, die Rotznase V.; salašņu vērpele Sessw., eine Klatschbase. Nebst li. vérpelė (bei Būga KSn. I, 10, Lit. Mitt. II, 243 und III, 112, Jušk. 656 unter iš-ũžti, Jušk. SvR. 74 u. a.) wenigstens in den Bedd. 1 und 3 aus dem Germanischen (vgl. schwed. värpill "kleines Tönnchen").

Avots: ME IV, 563, 564

žvicka,

1) ein leichtsinniges, unruhiges Frauenzimmer
Jürg.;

2) "= veris">šiveris", wer in seinen Bewegungen allzu hastig ist Dond. u. Sassm. n. RKr. XVII, 67. Vgl. žvika und zvicka, zvička.

Avots: ME IV, 844

[bļãveklis Līn. FBR. III, 42, wohl = bļāva 2; in Pernigel sei bļāveklis ein viel schreiendes Kind.]

Kļūdu labojums:
jāiesprauž (nach dem Artikel bļāveklis ist einzufügen):bļāveris,s˙blāveris

Avots: ME I, 320

bļâvinât, fact. zu bļaut, schreien machen, zum Schreien veranlassen: bē̦rnu LP. VII, 161. tu manu bē̦rnu per un bļāvini JK. VI, 34.

Kļūdu labojums:
jāiesprauž (nach dem Artikel bļāvināt ist einzufügen): bļāvietis, bļāvs, s. blāveris

Avots: ME I, 320