Paplašinātā meklēšana

àizplèstiês, sich breit machend hindern, den Weg versperren: liels krupis aizplēties priekšā LP. IV, 168.

Avots: ME I, 44

applèstiês [li. apsiplė˜sti], sich ringsum ausbreiten, um sich etw. breiten, sich mit etw. bedecken, einhüllen: viņš bija applēties ar mēteli A. XII, 724.

Avots: ME I, 111

atsêstiês [li. atsisė´sti], auch atsêdêt, sich hinsetzen: atsēduos bez darbiņa uz pelē̦ka akmentiņa BW. 9363. atsēsties! kas tev māju atduos? "Setze dich! Wer wird dir sein Haus abgeben", sagt man, indem einem eiligen Gast einen Stuhl reicht Tr.

Avots: ME I, 189

[dasêstiês Drsth., sich nebenan hinsetzen.]

Avots: ME I, 442

‡ nùošķēstiês Bers. "= nùošķiêstiês": ka tik viņi tur nenuošķēžas ar dubļiem vai mē̦sliem!

Avots: EH II, 95

pãrêstiês, sich überessen, überfressen: rīstās kâ vilks, kas jē̦lu gaļu (od. jē̦las gaļas) pārēdies. ste̦n, kâ aknu pārēdies.

Avots: ME III, 155

[pãrsêst(iês),

1) umsteigen, sich anderswo hinsetzen:
p. citā vietā;

2) sich setzen über:
p. pār diviem krē̦sliem; p. pār suolu.]

Avots: ME III, 174

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249

sasêst(iês), sich (zusammen)setzen (von mehreren Subjekten ausgesagt): kāzenieki... sasēda gar galdu pie launaga BW. III, 1, S. 74. viesi sasēdās un sāka ēst 18. saiet visi istabā un sasēžas ap galdu 97. aiz galda sasēdās arī citi sievieši 89, te tikai četras vietas, bet... varam sasēst arī seši De̦glavs Rīga II, 1, 155. daži kristībnieki sasē̦duši uz sliekšņa LP. V, 190. naudas sargi jāj dažāduos luopuos sasē̦duši VII, 60. bērinieki nebija sasē̦duši braukt VII, 401. skauģu bē̦rni sasē̦duši mana ceļa maliņā BW. 13276, 2. me̦lni kraukļi sasē̦duši (Var.: satupuši) mana kapa maliņā 27574 var.

Avots: ME III, 729

sirdēsties: "Apsk." ME. lII, 842 zu ersetzen durch "Apsk. 1903, S. 52".

Avots: EH II, 487

vēstiês,

1) = vèrsties, sich wenden Erlaa: maniem brāļiem zemes lietas vēšas: tie ē̦das, nīdas, skaldās, raujas, plêšas Blaum.;

2) "= viesties, vairuoties" (??) Nötk. (mit è).

Avots: ME IV, 571

sirdēsties, sirdē̦stuoties L., Herzeleid haben, sich mühen, kümmern, grämen Für. I: nuo tās lielās bļaušanas un sirdē̦stuošanās Apsk.

Avots: ME III, 842

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85

‡ apžê̦kš ² AP. (wohl aus *apžē̦rgš). = apzvẽrdzeniski: uzsēsties aitai a. uz muguras.

Avots: EH I, 129

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148

atêst, tr. u. intr., noch einmal essen: ēdis, atēdis, atraugstās, - atkal grib ēst, sagt man sprichwörtlich von einem Vielfrass. Refl. -tiês [li. atsiė´sti],

1) durch Essen zunehmen, sich auffüttern:
zirgs labi atēdies;

2) sich satt essen, zum Überdruss essen,
mit dem Gen. u. Akk.: kartupeļus varam vē̦lāk diezgan atēsties. tu atē̦dusēs viņa labuma Vēr. I, 536; mīlestības MWM. III, 696. nu ir atēdies, nun hat er es satt. izkapts drīz atē̦das, die Sense wird bald stumpf.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 157

atzvelˆtenis, atzvelˆtnis, der Lehnstuhl: nuosēsties atzveltenī Vēr. I, 1091; LP. VII, 292.

Avots: ME I, 213

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218

bezbèdîgs, sorglos, sorgenfrei, dreist: Juris palikap tuoties vienaldzīgāks un bezbēdīgāks Vēr. II, 195. bezbēdīgi smieties, dzīvuot, deži nuo bezbēdīgākiem bij jau paguvuši iesēsties starp sieviešiem Niedra.

Avots: ME I, 282

‡ blazduôtiês "dauzīties, plēsties" Dunika: puišelis blazduojas ar meitini.

Avots: EH I, 226

dar̂bs: raže̦ns d. BW. 4719 var. steidzami darbi 16894, kaŗa darbus pastrādāja 27781. d, tik (man braucht nur) nuo istabas iziet, un slimība klāt Oknist. d. atsēsties, un vecine tūlīt baŗas ebenda.

Avots: EH I, 307

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577

ē̦stuôtiês, = ēsties, sich verzehren, sich grämen L., U.

Kļūdu labojums:
dringen = dringen; sehr energisch und kräftig arbeiten

Avots: ME I, 578

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

ģickât, reissen (vom Schuhwerk): pastalas ir gatavas, būs kādu laiku kuo ģickāt Smilt. [viņš mani sāka ģickāt (= plêst) Lindenhof, Ruj. Refl. -tiês "plēsties" Ruj.]

Avots: ME I, 698

grumît, Refl. -tiês,

2): "dauzīties, plēsties" NB.

Avots: EH I, 411

grũts, gŗũts,

1) schwer, schwierig, mühselig:
spiest pie gŗūtiem darbiem LP. III, 64. gŗūta guļa od. slimība; gŗūts liktenis, suods. tas sūri gŗūti pelnīts. gŗūti dzirdēt, nuopūsties, nuostrādāties. tas man nav gŗūti izdarāms. gŗuti darīt kumeļam, das Ross beschweren, quälen, Ltd. 2283. grūti kungi, schwer zu befriedigen, streng: vai dieviņ, grūti kungi! BW. 7228. gŗūtas dzirnavas, schwer zu drehende Handmühle Ltd. 2155. grūta sirds,

a) beschwertes Herz:
es negribu tev padarīt sirdi grūtu;

b) das Asthma
(popul.): viņam bij grūta sirds;

2) schwerfällig, nicht geläufig:
gŗūta mēle, valuoda; viņam grūta galva, er ist schwer von Begriffen;

3) schwanger:
Ieva tapa grūta un dzemdēja I Mos. 4, 1. viņa grūts cilvē̦ks od. grūta od. uz grūtām kājām, sie ist schwanger; grūtas dienas

a) schwere, trübselige Tage;

b) die Zeit der Schwangerschaft:
akmentiņš pirtes taka maliņā sieviņām apsēsties grūtajās dieniņās BW. 1083;

4) (lokal) schwer (vom Gewicht für
smags) [Salis]: izņēma ļuoti gŗūtu zuobe̦nu LP. VI, 780. muļķis kala bungvāli, birkavu gŗūtu (= smagu) LP. VI, 518. akmins ir gŗūts un smiltis ir smagas Glück Sprüche Sal. 27, 3; trīs puõdi grūta Offenb. 16, 21;

5) grūta gulta L. "das Totenbett"].
Das Adv. gŗūti bei Manz. Lettus, kaum: grūti ticams U., kaum glaublich; grūti dzirdēt U., harthörig sein. grūti runāt U., unverständlich sprechen. [Anscheinend von einem nom. s. * grūta: ar lielu grūtu Wolm., mit grosser Schwierigkeit, mit Mühe und Not. - Wohl zu ai. gru-muš˙t.i-h. "schwere Handvoll", ir. bruth "Gewicht" und (wenn mit umbr. -samn. b-) la. brūtus "schwer" u. a., s. Fick BB. II, 188und Wrtb. I ⁴ 409, Walde Wrtb. ² 98 u. (unter gravis) 353].

Avots: ME I, 669, 670

guza,

1) der Kropf:
cīrulīšam pilna guza (Var.: kuza, ku(g)zna) BW. 2054, 1 [I, S. 918]. putniņi tukšām guzām, weil sie nicht gegessen haben. [labu guzu pieēsties U., sich mit Essen gehörig vollstopfen];

2) der Steiss, Bürzel
Dr.;

3) der Haufe, die Menge;
guzu guzām, Haufenweise Lub. [Wegen guzums und guzma sit die Annahme (zu der Leskien Nom. 190 u. 227 und Solmsen Beitr. 220 f. geneigt sind), dass guza aus dem Slavischen entlehnt sei, nicht gerade wahrscheinlich, wenigstens nicht notmendig. Eher verwandt (nebst gũža) mit li. gùžas "Knorren", gaužė "Kopf", gaũžitis "sich zusammenknäueln", sloven. gúza "Hinterer, Höckerer", poln. guza "Hinterer", guz "Knopf, Knorren" u. a.; vgl. Būga LM. IV, 483 u. KSn. I, 228, Trautmann Wrtb. 102, Berneker Wrtb. 343 u. 375, Zubatý AfslPh. XVI, 394, Persson Beitr. 114 ² u. 465, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 34 f., Zupitza Germ. Gutt. 148.]

Avots: ME I, 685

ìekàmpt,

2): auch Ramkau, Segew.; etwas trinken
Deglavs Rīga II, I, 53, einen Schluck nehmen: iekampis pārs klundzienu Anekd. IV, 265. tikkuo iekampu, tūdaļ arī izspļāvu Dunika, Rutzau, Sessw. ‡ Refl. -tiês,

1) = ìe-ķer̂tiês 1 Dunika, Erlaa, Frauenb., Mar., Rugāji, Wandsen: ie. kam matuos, zirgam krēpēs. ie. kuokā;

2) "sich (etwas Verbotenes) aneignen"
(eig.: einen Griff in etw. Tun ) Erlaa, Schibbenhof: tik taustāmuo vien... ie. Juris Brasa 101. iekampies svešu mantu Ramkau. ie. svešā mantā, valsts naudā Schibbenhof;

3) hereinfallen
(fig.): tur nu gan e̦smu iekampies Schibbenhof, Schwitten; ie. nelaimē, versehentlich ins Unglück geraten Jürg.;

4) sich verlieben
Laidsen, Schibbenhof;

5) schnappend einnehmen:
ie. ābuolu mutē;

6) = ìedzer̂tiês: viņš krietni iekampies AP., Erlaa, Heidenfeld, Sessw.;

7) "saēsties" Baltinow. ‡ Subst. ìekampums, ein einmaliges Sichaneignen: būs ie. Juris Brasa 101.

Avots: EH I, 518

ìelaîst, tr.,

1) herein -, hineinlassen:
bē̦rnu istabā, luopus kūtī, laivu ūdenī, kātu cirvī, rūgušu pienu saldā pienā, labību mašīnā. kam, bāliņ, tu ielaidi svešus ļaudis sētiņā BW. 14407, 1. ganīdama es ielaidu kalpa vīra pļaviņā BW. 19909. Sprw.: ielaidis kâ uti kažuokâ. ielaid ve̦lnu baznīcā, viņš kāps uz kanceles. ielaist jumtā sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

2) einzapfen:
alu ielaist; dagegen: mucu ielaist, ein Fass anstechen;

3) hineinlassen, einreissen lassen, vernachlässigen:
slimību. kad budžus ielaiž, tad tie var izplēsties lielumā Konv. ² 462;

4) ohne Zucht lassen:
bē̦rnus. tē̦vs viņu par daudz ielaidis Blaum. ielaists zē̦ns, ein verzogener Junge U. Refl. - tiês,

1) sich herein -, hineinlassen, hinein -, herein -, fliegen:
ar laiviņu ielaiduos gulbju šautu e̦ze̦rā BW. 11111. meitas gāja madaruos, tām es līdzi ielaiduos 7131. [sāpē̦tājs ielaidies kauluos Nigr.] paņēmuos bites spārnus, ielaiduos bāliņuos 26622. zirneklis ielaidies ellē LP. VII, 1185. baluodis ielaidās pa luogu istabā;

2) sich einlassen, sich abgeben, nachgeben, auf etw. eingehen:
neielaidies ar viņu valuodās, sarunās runā, ne˙kādās darīšanās. viņš gan tev piesuolīja citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies LP. IV, 86. kad reiz bijuse ar viņu ielaidusēs, tad vairs nevarējuse tikt vaļā JK. V, 63. uz tuo es nevaru ielaisties Vēr. I, 1156;

[3) zu tauen anfangen (von Gefrorenem):
ziemas ceļš jau ielaidies, - zirgam kājas brūk cauri Bers.].

Avots: ME II, 36

izbaîles, auch (nom. s.) izbaîlis Schreck, Furcht, Entsetzen: drudzis nuo izbailēm cēlies LP. VII, 249. māte izbailēs aizmūk uz mežu IV, 49. duošu uz izbailēm gaļas saēsties III, 106. ar mazām izbailītēm sejā Stari III, 25. nabadzīte tik tikkuo nepaģībst aiz liela izbaiļa R. Sk. I. 29; Etn. I, 66. [Bei Glück auch der Sing. izbaile: izbaile nāce pār visiem Luk. I, 65. duos jums bē̦du maizi un izbailes ūdeni Jes. 30, 20.]

Avots: ME I, 714, 715

izkãmêt, Retl. -tiês: auch Laud., N.-Peb., Tittelmünde: viņš skuolā tâ izkāmējies, ka nevar ne pieēsties Frauenb., Seyershof. it kâ izkāmējušās PW. Šis ar mani tiesāties? 11.

Avots: EH I, 454

izknĩzâtiês: "izplēsties, izplūkties" Ruj.

Avots: EH I, 457

izļumt,

1) ("izlaisties, izplūst miesā vai apģē̦rbā, izplēsties, kļūt ļumans" Bers., tapt ļe̦gans, nestingrs Drsth.; "weich werden":
izļumusi pļava. izļumis (= nuolaidīgs) cilvē̦ks Druw.;

2) izļum̂t ² , - mstu, - mu Stenden, sich verrenken:
viņam kāja izļumusi. viņš iet kâ izļumis Lautb.;

3) ="pajukt" (vom Gewebe) Bers.;

4) izļum̃t (- mstu, - mu), durch und durch nass werden;
Pilzen und pastalas) Schujen, Serben, Wenden, Roop u. a.;

5) wackig weden:
stabs izļumis (nestāv vairs stipri) Weinsch. (hier dafür auch izļumêt)].

Avots: ME I, 767

izmĩlinâtiês, izmĩļuôtie-s, charmieren, liebäugeln, nach Herzenslust liebeln: namā viņi varēja pēc patikas izmīlināties Laps. B. gan laikam tik izbučuoties un izmīlināties ar tuo MWM. VII, 286. tuo tikai grib, kâ izmīļuoties, izēsties mūsu labuma MWM. VII, 894.

Avots: ME I, 773

izplêst (li. išplė´šti), tr., 1) ausreissen: lapu nuo burtnīcas. visu tuo es gribē̦tu aizmirst un izplēst nuo savas dzīves Vēr. II, 808;

2) erpressen, abdringen:
kuo nu nuo skuopuļa izplēsīsi? Refl. - tiês,

1) sich herausreissen, sich heraushelfen:
skruoderis izplēsies nuo zārka laukā LP. VI, 170;

2) sich herumreissen, sich zanken, sich balgen:
izplēsties ar savu biedri MWM. XI, 306;

3) sich zerreissen
nevaru es vairs izplēsties; ve̦cums nāk virsū Zalkt.

Kļūdu labojums:
sich zerreissen = die Arbeit(en) mit Mühe und Not längere Zeit hindurch bewältigen

Avots: ME I, 783

izsêst, intr., ausseigen: viņa izsēž nuo staklēm LA. nepazīstamais izsēda nuo ratiem Apsk. 1903, 150. Refl. - tiês,

1) aussteigen;

[2) sich nebst andern nach einem bestimmten Plan hinsetzen:
lika tiem izsēsties pa vietām Lis.;

3) sich mit Behagen hinsetzen;

4) sich wiederholt setzen:
izsēdās vienā vietā, izsēdās uotrā, ne˙kur nepalika Bauske.]

Avots: ME I, 796

izstràdât, tr.,

1) aus -, bearbeiten, verfertigen:
ve̦se̦lu zinātni par skaņām Antrop. III, 18; plānu. rutki mīl dziļi izstrādātu, pasmagu zemi Konv. ² 3520;

2) bearbeiten, betrügen:
gan es šuo muļķīguo zē̦nu izstrādāšu Pur. Refl. - tiês, längere Zeit rüstig arbeiten: pie ķēniņa tu varēsi izstrādāties un izēsties LP. VI, 544. tâ izstrādājies kâ lūks Etn. IV, 78. Subst. izstràdãjums, das Verfertigte, Produkt, Erzeugnis, die Bearbeitung: drēbes vai metalu Vēr. II, 247. ādas izstrādājumi Konv. ² 445. izstràdâtãjs, der Verfertiger, Bearbeiter: metalu izstrādātājs Konv. ² 408.

Kļūdu labojums:
Konv. ² 444 = Konv. ² 445

Avots: ME I, 806

‡ I knipelêt, -ẽju, prügeln Seyershof; "ein wenig schlagen, beissen od. kneifen" Sonnaxt; beissen, stechen (von Insekten) Salis; "graizīt" Seyershof:, k. nagus nuô. Refl. -tiês "niekuoties; niekuojuoties kuo dauzīt" Orellen: knipelējās, knipelē jās, bet uz priekšu ne˙kur netiek; "plēsties" Seyershof: sveši zirgi knipelējas, grib spē̦kuoties.

Avots: EH I, 631

‡ I kremelêt "vārdiem uotru grauzt, ēst" Stenden: sieva viņu cauru dienu kremelē. Refl. -tiês "ēsties vārdiem uotram virsū, gremties" Schnehpeln, Stenden: nevajag uotram tâ k. virsū. Zur Bed. vgl. auch ‡ ìekremelêt. Zu krìmst?

Avots: EH I, 648

krê̦sls (li. krė´slas), Demin. verächtl. krēslelis,

1) der Stuhl:
laimes krēsls, der Glücksstuhl, das Glück: kādā laimas krē̦slā tad pilsētnieki iesēdušies, kad tik jautri? LP. VI, 724. guoda, guodības, valsts krē̦sls, der Thron; grēku sūdzamais krēsls, der Beichtstuhl; jumta kr., der Dachstuhl Krons-Würzau. Sprw.: visi nevar vienā krēslā sēdēt, alle können nicht gleiches Schicksal haben. nuosēsties ze̦majā krē̦slā, sich auf die Diele setzen (statt auf den Stuhl) Etn. IV, 76;

2) der Teil des Spinnrockens, in dem die Beine ruhen
Rutzau;

[3) ein hölzerner Rost
Bielenstein Holzb. 677. - Nebst kreslis zu apr. creslan, li. krãsė, slav. kŗslo "Stuhl"; vgl. Berneker Wrtb. I, 615 und 624, Reichelt KZ. XLVI, 330, Būga KSn. I, 136 ff.].

Avots: ME II, 276

krieti: griesti nav krìeti ² se̦gti Linden in Kurl. dabīja krìeti ² izēsties KatrE. guovju e̦suot k. (ziemlich viel) ebenda.

Avots: EH I, 658

krìetns, (kriẽtns Dond., Dunika, Līn.],

1) tüchtig, rechtschaffen, brav:
krietns cilvē̦ks, darbs;

2) gehorig, tüchtig:
kruogā ve̦cais paturēja krietnu pusdienu Dīcm.; so namentl. das Adverb krietni, dial. auch krieti, pa krìetnam: krietni od. pa kvietnam nuopērt, saēsties Etn. I, 27; III, 144;

3) krietni, im Ernst, ohne Scherz:
būs vai nu krietni Mada jāprecē Blaum. Zu kriet; [anders v. d. Osten-Sacken IF. XXIII, 381].

Avots: ME II, 284

‡ lîkans ² AP., ein wenig krumm: tīri laba balka, tik drusku līkana Heidenfeld; lìkana ² ("?") izkapts Heidenfeld; iet saliecies gluži l. AP. lìkans ² "?" Zvirgzdine n. FBR. X, 28; līkani (mit ā zu lesen?) "āža kuoki" BielU. (vgl. lìkãns 4); pajem tu visus divpadsmit ērzeļus; sēsties līkonam (mit o = uo < ā? vgl. lìkãns) mugurā (viens ērzelis bija līku muguru)! Pas. VI, 467 (aus Domopol).

Avots: EH I, 748

luôba: luobas laiks

a): auch Heidenfeld, Jürg. (mit uô ); dafür luobu laiks N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043. luôbît,

1): auch Linden in Kurl., (mit uô ² ) Grenzhof n. FBR. XII, 24, Seyershof. Refl. -tiês, ‡

3) "pieēsties" (?) A. Leitāns, A.-Ottenhof: viņš luobījās pa pupām; ‡

4) "zum eignen Nutzen und Vorteil ausbeuten"
Diet.

Avots: EH I, 765

‡ mirļa, = mir̃la I 1 Lubn.; "kas priekš nāves vēl grib labi saēsties" (mit ir̃ ) Ermes.

Avots: EH I, 817

‡ nùobezdêt, fistend stinken machen (?): uz tāda nuobe̦zdē̦ta krē̦sla negribu sēsties Dunika. beņķim galu nuobezdē[ju]si (fistend vernichtet?), kâ ar cirvi nuocirtusi Tdz. 47921. Refl. -tiės. viel fistend stinkig werden: nuobezdējies kâ se̦sks Dunika.

Avots: EH II, 31

nùoêst (li. nuė´st], tr.,

1) wegessen:
nuo galda bij viss nuodze̦rts un nuoē̦sts Aps.;

2) abessen, abweiden:
pieci sirmi kumeliņi auzu lauku nuoē̦duši BW. 14416. manas guovis nuoē̦dušas tavu guovju dābuoliņu 28869, 1;

3) aufessen, auffressen, verzehren:
kad tevi utis nuoē̦stu! ve̦lns tevi nuoēdīs bez sāls LP. IV, 34. buodē tik daudz uz parāda nuoē̦sts B. Vēstn.;

4) im Essen übertreffen:
varuot ēsties iet ar ķēniņa meitu; ja viņš nuoē̦duot meitu, tad iegūstuot tuo par sievu JK. V, 28;

5) abprügeln:
saimnieks nuoēda pakaļu savam ganam par tīruo nieku A. XXI, 403;

6) abbeizen:
stipras zāles nuoē̦d ādu. Refl. - tiês, sich tüchtig satt essen, [zuweilen mit dem Nebenbegriff des Fetterwerdens]: drīzi lācis nuoēdies itin re̦sns LP. IV, 156. [nuoēdies vepris Mar. nabags iegāja kambarī un labi nuoēdās Pas. II, 170.]

Avots: ME II, 782

uõrêt Līn., -ẽju,

1) kutschen
(intr.) L., U.: uorēt smilšu kalniņā BW. 27471. lūdzu . . . sēsties iekšā (in den Schlitten), es tad uorēšu vaļā Janš. Dzimtene V, 163;

2) führen:
uorēt labību mājā Memelshof, Getreide nach Hause führen. tev uz Rīgu jāuorē piecdesmit kuceniņu BW. 19248, 3. kučieris viņus uorēs LP. VI,1046;

3) treiben:
uorēt luopus mājā Memelshof. uorē tās guovis pruom uz ganīklu! Wain. uorēt kādu nuo istabas ārā Stenden;

4) heben: uorēt labību augšā uz strēķa Memelshof;

5) unsanft wecken:
uorēt kuo nuo miegā augšā Stenden.

Avots: ME IV, 420

pacilu [Mar. n. RKr. XV, 128], pacilus, Adv., etwas emporgehoben, nicht fest anliegend: vāks bija pacilu Etn. IV, 163, Grünh. viens gals pie ce̦lma, uotrs zemē, bet vidus nuo zemes pacilus LP. VII, 853. vē̦lu kārtuotās zemes rūgst vē̦lu un līdz ziemai nevar nuosēsties, kamdēļ paliek, kâ saka, pacilus Latv. sienu un malku ar˙vien sakraun pacilu (od.: pacilus), lai gaiss un vējš var piekļūt Plm. n. RKr. XVII, 70. [Vgl. li. pakilùs, Adj., erhaben.]

Avots: ME III, 12

pãrplêst, tr., durch-, entzweireissen: Jē̦kabs pārplēsa savas drēbes I Mos. 37, 34. pārplē̦suši meitu pa vidu LP. VII, 187. Refl. -tiês, sich entzweireissen: es taču nevaru pārplēsties.

Avots: ME III, 170

[pãrsêdêt,

1) durch Sitzen entzweigehen machen:
p. krē̦slu, bikses, līksti Arrasch;

2) eine Zeitlang absitzen:
p. savu laiku cietumā Warkl.;

3) "pãrsēsties, umsteigen" Salis.]

Avots: ME III, 174

‡ pãrskuõluôt Ar. "noch umlernen lassen; noch in eine Schule schicken". Refl. -tiês, zu viel (in einer Schule) lernen Dunika: kâ var pārēsties un pārdzerties, tâ var arī p. Latvis 1933, № 3545.

Avots: EH XIII, 211

pā`rts, auch pārts, -s,

1) der Herd
Bers., Lub.; [pā`rts ² Warkh., Warkl.] der Vorofen. pārts ir ugunskara vieta krāsns priekšā Mar. paņēma katlu, nuosēdās rijas pārts priekšā LP. V, 142. pe̦lni pārtā, zirņi siekā! LP. VI, 661;

2) die Ofenbank:
pārts ir mūrītis pie krāsns, kur var apsēsties Lub., [Wessen, Domopol, Mälupe, Zaļmuiža];

3) der Estrich in der Dreschtenne, im Zimmer
[Mālupe], Bers., Laud., Lasd., [Neu-Bergfried]: taisīja cisas bez kāda palaga zemē uz auksta pārta jeb kula BW. III, 3, S. 868. [(meitene), nuome̦tusēs četriski uz pārta (kula), lasīja pupas sietā Austriņš M. Z. 86].

Avots: ME III, 184

II pavaļa, das Fundament, "der ans Fundament zwischen Balken gehäufte Sand, Füllung" U., Mar., eine Sitzgelegenheit rings um ein Gebäude Mar., "ap 3 asis gaŗš baļķis 1-1 ¹ / ₂ pē̦du nuo rijas sienas, kur atsēsties kājas aut" Mahlup: citu gadu (mani) aizprecēs pavaliņu plēsējiņš (Var.: paveļu kašātājs) BW. 15631, 10. vai tie ves namam baļķus, vai rijai pavaliņu? 16286. Zu velˆt.

Avots: ME III, 132

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341

raĩtiniski, Adv., rittlings: r. uzsēsties uz žuogu Dunika.

Avots: ME III, 471

ram̃stît,

1) "raustît" Kalleten (prs. ram̃stīju), Wainoden, Bahten;

2) "pūlēties" Kalleten;

3) "mit einem stumpfen Beil hauen oder mit einer stumpfen Säge sägen"
Wainoden. Refl. -tiês, raustīties, plēsties": bē̦rni ram̃stâs Kalleten, Hofzumberge; unruhig sein, albern, tollen, hinund herlaufen A.-Rahden. Zur Bed. 1 und 2 vgl. rem̃stiês, zur Bed. 3 - remiķis, remesis.

Avots: ME III, 476

runa U., Karls., auch rune BW. 6868, ruņa, das Gespräch, die Rede; der Plur. runas, die Beratung U.; geheimes Gespräch, Neuigkeiten Ruj. n. U., das Geschwätz: līķa (Kundz. Ve̦cais Stenders 9) od. kapa runa, die Grabrede. svē̦tku runa, die Festrede. Sprw.: runa kâ pē̦rkuonam, - kaŗā kâ zaķis (von einem Maulhelden gesagt). kas tā par ruņu? LP. V, 135, was soll diese Rede? was soll das heissen? kur, tautieti, tā runiņa (Var.: valuoda), kua mēs pē̦rn runājām? BW. 10082 var. kur cēlās ļaužu runas (Var.: ruņas)...? BW. piel. ² 4806. nevar būt ne runas Kundz. Ve̦cais Stenders 13, davon kann gar nicht die Rede sein. bez vārda runas (ruņas), fraglos, ohne Zweifel, ohne ein Wort zu verlieren: nelietis bez vārda runas, (er ist) fraglos ein Taugenichts Purap. mums bez vārda runas viņš jāuzlūkuo ar brīnīšanuos un guodbijību Plūd. Llv. II, 67. tevi ievēlēs bez vārda runas MWM. v. J. 1896, S. 399. tev ir bez vārda runas tā istaba jāatstāj A. v. J. 1897, S. 134. - runu turēt, eine Rede halten; runas turēt, Rat halten U. - Genitivische Verbindungen: runas kungs, der Ratsherr (bibl.) U.; runas vīrs, der Delegierte, der Deputat Wid. (eig.: wer das Wort führt): runas vīruos ievēlēt Kaudz. M. 31. runas vīruos ņēmās ēsties partiju gars Kundz. Kronv. 127. Wohl verwandt mit ae. rýnan "brüllen", mhd. rienen "jammern", rūne, ae. rún "heimliches Beratschlagen", an. rýna "vertraulich zusammen reden", ahd. rūnēn "flüstern, raunen", la. rūmor "Geräusch, Gerücht", an. rymia "brüllen, brummen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 350; s. Osthoff MU. IV 119 und Uhlenbeck got. Wrtb. 124). Gegen die Annahme einer Entlehnung aus dem Germanischen (bet Thomsen Beröringer 213 u. a.) sprechen entschieden die Kürze des le. u und die abweichende Bedeutung.

Avots: ME III, 559, 560

ruska: velcies, r. ("?"), istabā, sēsties galda galiņā! vēl nebiji pelnījusi mana brāļa galda gala Tdz. 45274.

Avots: EH II, 386

sadaũzît, ‡ Refl. -tiês,

1) = sasistiês 1;

2) "sich zausen
(plūkties, plēsties)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 402

saêst,

1) tr., zerbeissen, zernagen, zerfressen (auch vom Roste usw.):
suns saē̦d . . . dzelzi un tē̦raudu LP. IV, 52. izsviež naudu par tārpu saē̦stiem riekstiem Rainis. kaulu tube̦rkulōze, kuŗa atmiekšķē un saē̦d kaulu Tuberkulōze 3. ē̦dājs "saē̦d" saslimušuo vietu Konv. ² 765. pāris ābuoļu saē̦duši Janš. Bandavā I, 103. mācītājs...gribēja viņu vai ar acīm saēst De̦glavs Rīga II, 1, 49. tie saēda jaunā ideālista veselību Vēr. II, 864. grāmatas tev saēda visu dzīvi Stari I, 179;

2) viel essen:
daudz saēda, daudz sadzēra, maz darbiņa padarīja BW. 28490, 6. Refl. -tiês,

1) sich an etw. sattessen, sich voll-, anessen:
saēduos cūkas gaļas BW. 33551. saēdies nāves zâles LP. I, 32. kuo tu skraidi, kâ driģeņu saēdies? A. Upītis Dzim. 22. visi sēd kâ saplē̦sušies vai driģenes saē̦dušies R. Sk. II, 135;

2) in Streit geraten
U., sich verfeinden : draugi savā starpā saē̦dušies Ahs. viņa negribēja ar... māti saēsties A. v. J. 1901, S. 865.

Avots: ME III, 623

sakucinâtiês "sich nach vorn gebeugt und dick bekleidet breit hinsetzen" N. -Peb.: ve̦cā māte tâ sakucinājusies, ka citi nevar kamanās vairs iesēsties".

Avots: ME II, 657

sapauksnît: auch (mit àu ² ) Saikava: Mārtiņš Krišu sapauksnījis Blaum. No sald. pud., S. 81. ‡ Refl. -tiês "sakauties, saplēsties (von Kindern)" Kalz. n. Fil. mat. 29: bē̦rni sapàuksnījās ² .

Avots: EH XVI, 434

sašļaukât (mit aû ² ), = saburzît: s. drēbes Schwitten. Refl. -tiês,

1) in Bewegung geraten
(mit aũ ) Arrasch: ūdens upes grīvā stipri sašļaukājās Ze̦ltmatis Sark. lilijas 123;

2) "sakauties, saplēsties" (mit aũ ) Roop, Lemsal;

3) "liegend sich zur Genüge rekeln"
(mit aû ) Vank.;

4) (unruhig) liegend sich die Kleider zerknittern (mit
aû ² ) Schwitten.

Avots: ME III, 757

satràustiês ² ,

1) (schwerfällig) wohin steigen, sich hineinbemühen (von mehrern Subjekten)
Peb., Vank. Druw., Fehsen: s. kamanās Gr. - Buschhof, Fehteln. ļaudis satrausās uz skuju gultām, apsedzās,.. un gulēja Veselis Saules kapsē̦ta 97;

2) "saiet": satrausušies vienā stūrī Gr. - Buschhof; zusammenrücken (intr.): satraũšaties, lai es ar varu apsēsties! Erwalen;

3) "sich (langsam) ankleiden":
nevar vien satrausties Peb., Geistershof; "sich langsam und zögernd vorbereiten" (mit àu) Jürg.;

4) = saêstiês 1: tâ satrausies, ka vairs ne pakustēt nevar Serben.

Avots: ME III, 765

saturêt,

2): es tev piezvērēju, ka ..., i[r] vārdu munu saturēšu Pas. V, 149 (aus Welonen). Refl. -tiês:

"3) = saēsties"

(ME. III, 768) zu ersetzen durch "4) = saêstiês"; šķesteŗam ... negribējies ēst, juo viņš jau ... dūšīgi saturējies Pas. XII, 471. izvārīja mums vērša zupu. saturējušies, laižam tāļāk ... Austriņš Raksti V, 59.

Avots: EH XVI, 458

saturêt, tr.,

1) anhalten, festhalten, im Zaum halten
U., zusammenhalten: re̦sni mani pirstu gali, nevar zīda saturēt (Var.: nuoturēt) BW. 7066 var. (kumeliņu) nevarēju saturēt (Var.: nuoturēt, nuovaldīt) deviņās pavadās 29915, 2 var. Sprtv.: kad mēli satur, tad labi iet. pusmutes laid, pusmutes satur! vaidi tādi apspiesti, saturē̦ti Vēr. I, 1058;

2) längere Zeit halten, aufbewahren:
tuo nu nezinām, vai varēs viņu saturēt līdz svē[t]dienu, wer weiss, ob die Leiche sich bis Sonntag wird halten lassen Blieden n. Mag. XIII, 3;

3) erhalten:
tē̦vs... nevarēja savu dē̦lu saturēt, par tuo dē̦ls... staigāja ganuos Pas. II, 71 (aus Kapiņi);

4) enthalten.
Refl. -tiês,

1) sich festhalten; sich zurückhalten, innehalten
U., sich abhalten: "saturies, līdz nūju dabūs!" od. "saturies, līdz dē̦li paaugs!" sagt man zu jem., der strauchelt, fällt Etn. II, 46. viņš druošina burvi, lai saturuoties un nepalaižuoties LP. VII, 698. tē̦va priekšā man... jāsaturas Blaum.;

2) standhaft bei etwas bleiben
U.;

3) sich auf etwas gefasst machen
W. - Livl., Kokn., Oppek. n. U.;

3) = saēsties, tüchtig essen, einhauen U.

Avots: ME III, 768

treksnis (f. -sne), ein feister, abgemästeter Mensch (auch ein solches Schwein): diviem tādiem trekšņiem grūti sasēsties blakus uz sēdekļa Vīt. treksnis tusē vien aiz taukiem id.

Avots: ME IV, 230

trēst (li. trė˜sti "laufen"), Praes. trēšu od. trešu, Praet. trēsu,

1) "bewegen"
Mar.: viņš jau tikai kājas vien trēš uz balli Mar.;

2) (Geld) vergeuden
Stom. Refl. -tiês, sich immerfort bewegen, lärmend umherlaufen (wie Kinder zu tun pflegen), scherzen, scherzweise miteinander raufen (mit è ² ) Mar.: puikas ar meitenēm trešas Mar. n. RKr. XV, 141. viņš nevar mierā nuostāvēt: vienā gabalā vajag trēsties Mar. Zu trašâtiês, tre̦sa.

Avots: ME IV, 233

tũža AP., Funkenhof, Serbigal, Wrangelshof, tūža Lubn., Peddeln, tūža N.-Peb., Smilten, Trik., comm., = tũļa: tas cilvē̦ks ir gatavs tūža, viņš tūžājas, viņam ne˙kas neveicas N.-Peb. sēsties, tūža, kamanās! kuo tik ilgi tūžuojies? BW. 17918. bāliņš tūžas (Var.: tūļas) negribēja 21925. Zur wurzel von tūļa?

Avots: ME IV, 284

ur̂ķêt C., Karls., PS., (mit ur̂) Gr.-Buschh., (mit ur̂ ² ) Dond., -ẽju,

1) (in der Erde) wühlen (von Schweinen gesagt)
U., stochern Salis (mit ur̃), (ur̃ķêt) Līn.: (ar kuoku) urķēt uguni plītē Wain. ar bīsteklu pa bedrīti ùrķē̦dams ² Vīt. 58;

2) anspornen, anstacheln
Dond.: viņu vajaga pastāvīgi urķēt, tad viņš tik strādās kâ pienākas Dond. Refl. -tiês,

1) wühlen
Dond., stochern (intr.): bitēm liec mieru! tā nav vis tāda vieta, kur tu apkārt vari urķēties Upīte Medn. laiki. ar pirkstu urķējies mē̦klē̦dams... ebenda; dazu das Subst. ùrķē̦tājies ² Vīt., ein Wühler;

2) sich abmühen
U.;

3) (wiederholt) anspornen, anstacheln:
viņš pastāvīgi urķējas, ka ne izturēt nevar Dond.;

4) "sich unruhig verhalten"
Talsen;

5) "ēsties, nīsties": tu uz mani vien ur̂ķējies ² Dond. n. RKr. XVII, 60. Abgeleitet von urķis.

Avots: ME IV, 306

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. ² 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314

uzêst,

1) etwas geniessen, einen Imbiss nehmen:
uzē̦duši kluosterī ieduotuo maizi Janš. Mežv. ļ. I, 60. uzēda vakariņas II, 323. vai nav kas kuo uzēst?

2) als Nachkost geniessen
Spr.: uzēst kuo saldu virsū;

3) aufessen:
tas (= sirmītis) bija visu sìenu uzēdis Janš. Mežv. ļ. I, 346, Refl. -tiês,

1) etwas essen, fressen, geniessen, einen Imbiss nehmen:
lai uzē̦duoties uogu Janš. Bandavā lI, 88, var pagrābties pa saujai (sc.: pupu vai zirņu) un uzēsties 218. zirgu... ielaidu te˙pat dārzā, lai uzē̦das Precību viesulis 41;

2) als Nachkost essen:
beigās uzēsties salduo ēdienu Erlaa, Ogershof, Segew., Widdrisch. viņš vairāk uzēdies (hat mehr gegessen als nötig, zuträglich) Drosth.;

3) sich auffüttern, fett werden
U.: sivē̦ns uzēdies Bauske, Bers., Dond., Saikava;

4) zornig werden
(perfektiv): viņš man uzēdies (ist auf mich erzürnt) Adsel, Bers., Dond., PS.;

5) (auf etw. od. jem.) versessen sein:
puisis uz meitas kâ uzvdies (ist sehr verliebt) Arrasch, Jürg. viņš uz manis kâ uz˙ēdies ("lässt mich nicht in Ruhe") AP.

Avots: ME IV, 330, 331

uzkrem̃tiês Dunika, uzkrem̂tiês ² N. Bartau, sich (mit den Elthogen auf etw.) aufstützen Dunika, "uz galda uzsēsties, uzgulties, uzspiesties" N.-Bartau: saimnieks sēdēja uzkrēmies uz galda (luoga) Dunika.

Avots: ME IV, 344

vaļā, 1: laid tu mani v. nuo baltās ķēves! Frauenb. slinkum, laid māni v˙! BW. 6921. grāmatu v. laist "das Lesen vernachlässigen" Possart Statistik u. Geogr. des Gouv. Kurland (1843), S. 217. lūdzu tik sēsties [ragūs] iekšā, es tad uorēšu v. (= sākšu uorēt) Janš. Dzimtene V, 163. zellis tū˙lītās sulaiņiem sveic v. (beginnt zu erzählen), ka šis e̦suot ... Pas. XII, 81; ‡

3) tas tâ iet kâ v. ("ļuoti ātri un veikli") Breslau, Fehteln, Lemb., Siuxt. vajaguot abus ne̦samuos ... sasiet un tad likt pār ple̦ciem ...; tad varuot iet kâ v. Jauns. Raksti IV, 218 (ähnlich B. gr. ³ II, 178 und Mana dzīve ³ 28).

Avots: EH II, 754

vicêt, s. vicât. Refl. -tiês,

1) (mit einer
vica

1) einander schlagen, prügeln
Dunika, Lennew.; "kauties" Popen, Gr.-Buschh.; "plēsties" Perkunen, Pilten, Bers.: ganu zē̦ni saķilduojās un sāka vicēties Dunika;

2) sich (beim Baden) mit dem Blätterquast schlagen
Aiviekst, , Bers., Gr.-Buschh.;

3) sich zu schaffen machen, beschäftigt sein
U., Stenden; energisch arbeiten Perkunen, Pilten: kuo tu te vicējies? U. visu dienu vicējuos pa pļavu ar grābšanu Stenden. mēs visu diēnu vicējāmies pa lauku Dond. kas te tâ vicējas mūsu puosumā? un cik daudz jau uzkasuse Janš. Bandavā II, 335. sieva vicējas viena pate pa kruogu Mežv. ļ. II, 148;

4) tollen ("pluosīties, trakuot") Hasenpot, Neuenburg, Nigr., Schnehpeln, Smilten; Stenden: puisis vicējas pa kāzām kâ negudrs - dzied, dancuo, dzer Stenden.

Avots: ME IV, 576, 577

vidā, = vidū, Adv.,

1) drinnen
Dubena: kad . . . gāja iz klēti, tad atrada, ka Mārtiņš tur vidā bija LP. VI, 539;

2) hinein:
ej vidā! Baltinow n. FBR. XI, 135, A.-Laitzen, AP., Kaltenbrunn, Kārsava, Krāslava, Lubn., Memelshof, Oknist, Warkh. iegājis vidā, staigāja pa... istabām Pas. II, 73 (aus Kapiņi). pastāvi tu te! es iešu vidā IV, 251 (aus Welonen). tu mani nelaidi vidā 520 (aus Rositten; ähnlich VI, 213). kad aizjūgs, tad sēsties vidā! V,372 (aus Nīcgale).

Avots: ME IV, 577

virsum Zabeln n. FBR. IV, 66, (mit ìr ² ) Adl., Golg., (mit ir̂ ² ) N.-Bartau, vir̂sûm ² Dunika, vir̃sûm ² Rutzau, virsūm Meiran, Adv., = vìrsū: virsum (Var.: virsū, virsā, virsuo) raibas, apakšā BW. 16530 var. puisē̦niem ne virsum (Var.: virsū) nevēros 5508, 1 var. izvede ... jērzeli, iesē̦da virsum Pas. IV, 404 (aus Welonen). sēsties virsum! V, 150. duod ... desmit rubļus virsum Janš. Bandavā I, 9. knābsim virsum 29. Instr. s. (= li. viršumi, r. верхом) zu vìrsus.

Avots: ME IV, 614, 615