Paplašinātā meklēšana

bačiņas: auch Behnen, Frauenb. (hier: in Milch gekochte Beetenblätter), Siuxt(hier: eine Speise aus Beeten- und Meldenblattern und Grütze); bačiņi, Beetensuppe Grenzhof.

Avots: EH I, 197

bačiņas, ein Essen aus Beeten ([Auermünde und] Stockmannshof); aus Beetenblätern Blieden n. Etn. I 57 (in Scheden dafür bačiņš) oder aus Sauerampferblättern Kurs.; n. L. bačviņi, Kohl von Beetenblättern. [Direkt oder durch Vermittelung des li. bačviniai "ein saures Gericht von gehackten roten Rüben" aus wr. боцви́нне "свекольные листья и щи, составленные изъ нихъ".]

Avots: ME I, 247

‡ bezdnikačiņas Dond., = ‡ bezdelīgactiņa(s).

Avots: EH I, 214

‡ bezliñgačiņas Sehlenk n. FBR. VII, 35, = ‡ bezdelīgactiņa(s).

Avots: EH I, 214

‡ buõčiņš Strasden, Deminutiv zu buôcis ² .

Avots: EH I, 258

‡ bučiņš, der Kuss Janš. Precību viesuils 69; Mežv. ļ. I, 113; Dzimtene III, 367. Vgl. li. bučinỹs dass.

Avots: EH I, 248

‡ bunčiņš "?": runčiņ, bunčiņ mazgā kājas! rītu kaķei kāzas būs BW. 2268.

Avots: EH I, 252

‡ čāčiņš Stenden, = čâčiņa (unter čāča I); kas šis par dūšīgu! ve̦cs čāčiņš ("?") Janš. Līgava II, 340 (älmhch 275).

Avots: EH I, 287

čĩčiņa Salisb. Herrgottskühlein; [vgl. cĩcītis; čīč- also aus cīč-].

Avots: ME I, 415

čiņ! Interj., zur Bezeichnung eines klingenden Geräusches: čiņ, čiņ, pum, pum (Var.: čum, čum, bim, bim), priekšnieka sieva BW. 15664.

Kļūdu labojums:
priekšnieka = precinieka

Avots: ME I, 413, 414

‡ čuõčĩna Trik. "eine unreinliche Alte, der die Arbelt nicht vonstatten geht".

Avots: EH I, 299

‡ cūčiņa BW. 29216 var., Demin. zu cũka, Schwein.

Avots: EH I, 280

čučiņât, Deminut. von čučēt: čučiņā, schlafe, mache ein Schläfchen (zu einem Kinde) Kaul.

Avots: ME I, 418

čučiņš, ein junger Hund in der Kindersprache St. [Vgl. čū, ču, li. čiùčius "Hund", slovak. čučo od. čučko dass. u. a. bei W. Schulze Festschrift Kuhn 193 f.]

Avots: ME I, 418

‡ čūčiņš Stender Gramm. 166, ein Hündchen (in der Kindersprache).

Avots: EH I, 298

čunčiņš: "ķauķis" IMM. 1932 I, 20.

Avots: EH I, 295

čunčiņš, der Weidenzeisig (ficedula sibilatria) RKr. VIII, 93.

Avots: ME I, 420

čun̂čiņus ^2, čun̂čiņuos ^2, in kleinem Trabe: braukt, jāt č.

Avots: ME I, 420

‡ kalečiņa "?": es izcepu baltu maizi, pilnu krāsni kalečiņas BW. 31061. Vgl. ka lācis.

Avots: EH I, 577

koñčiņi, Klösse: končiņus vāra nuo bīde̦lē̦tiem miltiem Dond.

Avots: ME II, 254

‡ kriẽčiņš Lipsthusen, = dvãlikts.

Avots: EH I, 657

kučiņš, s. kucis.

Avots: ME II, 298

‡ kuñčiņi Siuxt, = parpalas 2.

Avots: EH I, 675

lečiņiem, lečiņus, = leciņus, im Sprunge, springend: lec lečiņus, tautu meita Ltd. 975. aizskrej lečiņiem Apsk. [Zur Form s. Le. Gr. 229 ^1.]

Avots: ME II, 445

‡ lēčiņiem B. Vēstn., im Galopp.

Avots: EH I, 736

mačiņš U., maciņš, die Singdrossel;

Avots: ME II, 546

‡ II mačiņš (gespr. močiņš) A.-Schwanb. n. FBR. V, 152, Laitzen n. FBR. VIII, 30, = maziņš, klein.

Avots: EH I, 776

mazbučiņa ,* das Küsschen: tik lielu buču uz reiz saņemt par grē̦ku! sasmalcināsim tuo sīksīciņās mazbučiņās Seibolt.

Avots: ME II, 571

pačiņas: auch Oknist.

Avots: EH II, 125

pačiņas, das Bad (in der Kindersprache): bē̦rns pačiņās Naud., Kav.

Avots: ME III, 14

pañčiņš, der Pfannkuchen Dond., Sassm. pañčka lauch Serbigal, Ronneb., Mitau, pànčka ² Fest., Kl., paņčka], Demin. pañčķiņa.

1) die Pfütze
Gr.-Sess., Stockm:, Bers., Laud., Druw. n. RKr. XVII, 71: pančka - ūdens peļķe, kas nuo ūdens sakrājusies Etn. I, 105. kam tai mūsu pagalmā liela pulka ūdens pančku? BW. 16256. sviežu vāli pančķiņā 13710;

2) ["kas pañčkājas" Sessaul;

3) der Unsinn, Jux:
pašas visādas pančkas izduoma Janš. [Aus pancka nach pančât (vgl. Petersson Etym. Misz. 36)?]

Avots: ME III, 76

pičiņās iet, sich waschen, baden gehen (in der Kindersprache) Wain.

Avots: ME III, 212

*tručiņa od. *tručiņš das Gift: māte ieliek maizes kukulī tručiņu LP. VI, 961. Nebst oder durch li. tručynė aus poln. trucina.

Avots: ME IV, 245

‡ *tučiņš (od. *tučiņa?), ein Messer: ar savu tučiņu pie visa klaipa Suitu k. № 327.

Avots: EH II, 700

‡ vačiņš Stenden, eine minderwertige Spielkarte.

Avots: EH II, 746

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9

‡ ãduôgs ² Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192

‡ baraniņa, baranķīte, Beiname des Schafes im VI..: buč, aičiņa, baraniņa (Var.: baranķīte)! BW. 27678. Beruht auf r. барáн "Hammel".

Avots: EH I, 205

‡ bezdelīgactiņa AP., Ramkau, bezd[e]līgačiņš Pussen, primula farinosa.

Avots: EH I, 214

buča, der Kuss: viņš deva tai sirsnīgu buču. viens uotram duod mutes, bučiņas, [auch bučus (acc. pl.) U.].

Avots: ME I, 344

bũča, būčiņš, verächtlich būčelis, der Bauch in der Kindersprache: bē̦rnam sāp būciņš.

Avots: ME I, 357

I čãča, comm., der Schwätzer; Einfaltspinsel: sieva tam arī tik tāda čāčiņa Kand., Schwanb.; [čâčiņa Selb., ein ungeschickter od. nicht rechtzeitig begreifender Mensch].

Avots: ME I, 407

II čuõčis, die Muschel Neuenburg, in Gränzhof Demin. čuočiņa.

Avots: ME I, 426

čučka,

1) ein kleiner Hund
U. [Vielleicht mit Brückner Litu-slav. Stud. 170 als entlehnt aus wruss. цюцька dass. zu betrachten; doch vgl. auch čučiņš];

2) Mutterschwein
Kav.; [vgl. cučka].

Avots: ME I, 418

‡ divžuburu (gen. plur.), divžubura (gen. s.), = divžuburains: divžubura kārpačiņa BW. 23461. divžuburu pipelīte 35412.

Avots: EH I, 324

drumpačas, Stücke, Teilchen, Krümchen: ķēves dē̦ls salasījis dze̦lzu drumpačiņas LP. VI, 513, visa gada taisījumu mani bē̦ri kumeliņi drumpačās sadragāja BW. 19055, [Vielleicht aus drupačas und drums(ta)las kontaminiert.]

Kļūdu labojums:
sadragāja = sabradāja

Avots: ME I, 503

drupača, drupakla, drupakle, drupala, drupata, gew. Pl., Krümchen, Brocken, Stückchen: maizes drupačas, drupači AP., drupaklas Etn. II, 120. drupakles Purap. maizes nav ne drupačiņas LP. V, 218. liels siets pilns smalku drupaklu. mūsu maize bīde̦lē̦ta. cauri skrēja drupalām BW. 19363. sasist drupatu drupatās.

Avots: ME I, 504

guôča ² , die Färse, junge Kuh Kand.; liebkosender Lockruf für eine Kuh: guočiņ, guočiņ! Zu gùovs; [vgl. guotene].

Avots: ME I, 688

gùmza C., gum̃za PS., gum̂za ² Grünh.,

1) eine jähe Biegung, Krümmung, Unebenheit
Etn. I, 18: sliecei, luokam liela gumza C., AP., Lös., Lubn., Tirs. pašaura vē̦de̦ra gumza Konv. ² 491;

2) eine unebene Stelle im Kleide, die Falte:
biksas bij vienās kŗuokās un gum̃zās Dond. gumzu gumzām,

a) kraus
Mag. XIII, 2, 50; dzija gumzu gumzām, ungleich gesponnenes Garn Bers.;

b) schief und krumm,
līkumu līkumiem: siena izbūvē̦ta gumzu gumzām A. -Rahden;

c) gumzu gumzām iet, schlotternd, wackelnd gehen
Druw., Etn. II, 94; A. XIII, 493;

d) [gumzu gumzām ēst, eilig essen, schlucken;]

3) ein Töpfel, Trödler, ein ungeschickter Mensch, einer, der wackelnd geht
Etn. IV, 33, [gum̂za ² ] Dond., [Dricēni]: tu, gumza, pat tādu nieku nepruoti padarīt, kâ nākas A. XIII, 493. tāda čāčiņa, tāda gumza Alm. [gumz- ist wohl aus gum- in gumt) erweitert (etwa mit dem z von burzît).]

Kļūdu labojums:
fraze no Konv. ² 491 jāpārceļ 2. nozīmes nodalījumā (die Phrase aus Konv. ² 491 gehört zur Bed.2).

Avots: ME I, 681

‡ ìekrustît, (beim Taufen) benennen; einen Namen (Spitznamen) geben, taufen: kâ nu iekrustīsim jaunuo teliņu? Frauenb. meitas mani iekrustījušas par Andžu ebenda. bē̦rni iekrustīja ve̦cuo par čāčiņu Strasden. Refl. -tiês, sich einen Namenu geben: tu pats gribi sevi ie. citā vārdā Frauenb.

Avots: EH I, 523

izkuôbêt ² , ausgären: ar raugu ce̦pti paņčiņi izkuobē Dond.

Avots: ME I, 758

Janis, Demin. Jañcis, Jančiņš, Jančus, Janelis, Janelĩtis, Janĩtis, Jankus, Jaņuks Grünh., Johann. Als Appellativum,

1) beim Kartenspiel:
atstāt jaņuos, Schneider machen; būt palikt jaņuos, Schneider sein, werden; nuo jaņiem būt, tikt ārā, aus dem Schneider sein, werden: mana labā kuzīna bija ārā iz jaņiem; juo jaņu skaits - trīsdesmit trīs - pārvaldīja viņas gadus A. XII, 831;

2) pa jaņiem, umsonst, zum Scherz:
izstaigāju tīri pa jaņiem, ne˙kā nedabūju Serb., Bers. es jau viņam tâ˙pat pa jaņiem iesitu Bers., Serb.

Avots: ME II, 96

kañčuka: Dem˙in. acc. s. kančučiņu BW. 27031, 5. Li. kañčius kann auch auf poln. kańcz beruhen, s. Skardžius Arch. Phil. III, 50.

Avots: EH I, 583

‡ kar̃bača Grünw., Demin. karbaciņa BW. 21772 var., eine Art Peitsche, die Karbatsche: čigānam ... k. ruokā BW. 33554. stīgām šūta karbačiņa 21772. trim šņuorēm karbačiņa (Var.: kančuciņa, pātadziņa) 23332, 2. viņš e̦suot viņu ar ... karbaču stērstējis Janš. Dzimtene IV, 214. Entlehnt gleich li. karbãčius dass.

Avots: EH I, 588

‡ kārpača, eine Art Peitsche: divžubura kārpačiņa BW. 23461.,Vgl. ‡ kar̃bača.

Avots: EH I, 603

klabačas, ‡

3) klabačiņas Seyershof, eine hölzerne Windmühle.

Avots: EH I, 607

klikstinât, klikšķinât, klikšinât,

1) klappern
(trans.): puika klikstina izlūzušuo nazi Ahs.; klappern (intr., wie in der Mühle) U.;

2) hämmern (vom Specht), klappern:
kuo, dzenīti, klikšķināji (Var.: klikšināji, klikstināji) BW. 16746. milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti klinkstinuot 8091. dzīva dzilna klikšķināja pa Kačiņas vēderiņu BW. 20232, 1;

3) schreien (vom Adler):
dzenis, ērglis klikšķina Etn. I, 34. Vgl. klidzināt und klikstêt.

Avots: ME II, 227

kuočus Naud., [kuoča Lesten], ein Branntweinmass: lielais k. = 1/4 Stof; mazais k. = 1/8 Stof. Dazu auch eine Deminutivform: kuõčiņš [Gr. - Autz, Stuhrhof]: Matīss par kuočiņu [Nötk.] tev atgādās visu Jaun. mežk. 80.

Avots: ME II, 340

II kuča,

1) etw. Dichtes (aus r. куча "Haufen"?),
z. B. das Haar, Getreide [Bilsteinshof n.] Etn. II, 97;

2) ein dickes, grünes Tuch ohne Fransen
[N.-Peb.]: biezi zaļi lakati bez bārkstīm, saukti "kučas". tur gulēja svē̦ta Māŗa zaļa zīda kučiņā Etn. III, 87. zili brunči, zila svīta, zaļa kuča vilnānīte BW. 21529.

Avots: ME II, 298

kucis, Demin. auch [kuciņš Pas. I, 210], kučiņš, der Hund: kucis rēja BW. 14355, kaķam ciskas, kučam kauli 2186. tev, puisīti, tāda daba, kā manam kučiņam 12398, 5 var. [aus Alschw.] Vgl. kuce.

Avots: ME II, 298

luca Ruj. n. Kawall, lucis Etn. Il, 106, RKr. VIII, 105,

1) die Quappe (lota vulgaris),
gew. vêdzele; (auch: lučiņš) zoarces viviparus Konv. ² 2335. [Aus liv. resp. estn. luts dass.; s. Thomsen Beröringer 267.]

Avots: ME II, 509

‡ II lūka Lng., = lûks IV: lai var lūčiņas (Var.: lūkus 36710) lupināt Tdz. 36715.

Avots: EH I, 764

luncis, lucis, lučiņš, Köhler (gadus carbonarius) Sassm.

Avots: ME II, 513

maciņš (unter mačiņš): der Star Diet.

Avots: EH I, 776

makačât, -ãju, makačuôt, makučât -ãju, grob spinnen Etn. IV, 145: vērpu, vērpu, makačāju (Var.: makačuoju, makučāju, (?) makačiņu) pieci puodi vakarā BW. 7102; 7101; 25436, 11. (Wohl zu mãkačs.]

Avots: ME II, 553

II Mãrcis: Demin. Mārčiņš BW. 25001, voc. s. Mārčīti BW. 19243, 6.

Avots: EH I, 792

[mauči,

1) wollene Handschuhe, welche die Finger frei lassen und Öffnungen für den Daumen haben und welche von Fischern getragen werden
Bielenstein Holzb. 652];

2) maûči ^2, gestrickte Manschetten:
uzmauc maučus uz ruokām! Gold., Nurmh. n. Etn. IV, 146, Sassm.;

[3) mauči Pussen,
maûčiņi ² Dond., Pulswärmer].

Avots: ME II, 568

meîča [auch Wolm., Arrasch, Drosth., N. - Peb., Nerft, meĩča Gr. - Essern, Wandsen, Kand., Bauske, Līn., Tr., Rutzau, meîča ² Salis, Ruj., Selg., Lautb.; daneben in emphatischer Aussprache meĩča Lautb. (in lobenden Äusserungen), Drosth. (pejorativ), Demin. verächtl. meîčka N. - Schwanb., meîčuks, [nom. pl. meiči Latv. Saule 1926, S. 409, aus Kreuzb.], das Mädel: grīns tautietis mani ņēma, le̦nu meiču dē̦vē̦dams BW. 21664. daiļa meiča kruoņus pina 5813. ej, meičiņa, kambarī! RKr. XVI, 117. meiča auch zur Bezeichnung eines Schweines Etn. I, 89: [lielajai meĩčai (Sau) atskrējuši sivē̦ni Dunika.] laid meičas ganuos, lai sivē̦ni paliek mājā! Grob. n. Etn. III, 67. [Ableitung von meîta, vielleicht gleichartig mit den Kuhnamen nakča (= naktaļa), piekča (= piektdaļa), uoča (= uotaļa) in Segewold n. RKr. IV, 114; dagegen nach Sommer Balt. 108 mit dem č von veča.]

Avots: ME II, 591

miẽluôt [li. mielúoti "liebkosen Berliner Sitzungsber. 1918, S. 802], mielât, - ãju Mag. XIII, 2, 67,

1) [miêluôt ² Iw.], bewirten, traktieren, füttern
(auch. fig.): citi vīri kruogā dzēre, es mieluoju (Var.: baruoju) kumeliņus BW. 30049, 7. spuožums mieluoja acis Lp. V, 303. savu garu viņš sevišķi mieluo viņa dvēseli, Gott habe ihn selig! Straume;

2) prügeln:
ar stuku (strūpeni, stibu) mieluot U. pātaga sāks mežkungu mieluot! LP. VI, 1, 54. mana pūra dibe̦nā stīgām šūta katbačiņa, tuo mieluošu tautu dē̦lu BW. 21772. Refl. - tiês,

1) einander bewirten:
māsa māsu mieluojas BW. 4201, 1;

2) sich bewirten, sich an etwas gut tun
(auch fig.): suns paskubina, lai nu ē̦duot, lai mieluojuoties LP. IV, 112. viesi pie saimes galda mieluojās VII, 384. nu mieluojies, cik sirds kāruojuse! V, 216. tik skaista pils, lai acis mieluojas VI, 830. Subst. miẽluôšana, das Bewirten, Traktieren; miẽluôšanâs, das nomen actionis zu miẽluôtiês; miẽluõjums, die bewirtung; miẽluôtãjs, wer bewirtet, füttert: maize bē̦rnu baŗuotāja, plācen[i]s viesu mieluotājs BW. 2917. [Nebst. miẽlasts zu mĩļš; vgl. zur Jurkš. 12, liet. pas. II, 313, Niemi 393, poln. kochać się "epulari" und neugr. φιλεύω "bewirte".]

Avots: ME II, 653

II miga in der Verbindung miga migu, Interj.: miga migu (etwa: drücke zu) vien[u] ačiņu, drīz aizmigšu abas acis VL.

Avots: ME II, 623

moļļât: auch Stenden; hin und her wälzen: večiņa moļļā gaļas gabalu pa bezzuobu muti; nevar saēst Lems., Seyershof; ohne Lust od. unbeholfen (fr)essen Seyershof: zirgs moļļā auzas; negrib vairs ēst. Refl. -tiês: auch Lems., Stenden; ungeschickt etwas tun Seyershof: kuo viņi tur tik daudz moļļājas ap tuo zirgu (= nemākulīgi jūdz)?

Avots: EH I, 827

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751

I uõča Dunika, Stenden, ùoča, uoča Lennew., N.-Bartau, uôčiņa ² Strasden, uoče Biel. n. U., Janš. Bandavā II, 83, = uotaļa, Name einer Kuh, die am Dienstag gefallen ist: tēva pieča, mātes uoča BW. 28920, Zum Suffix vgl. guoča, pieča, meiča, Grieča (= Grieta), wo das -ča vielleicht aus nd. Formen wie Otsche "Ottilie" (bei Frischbier II, 114) entnommen ist.

Avots: ME IV, 412

pača,

2): jāliek pačās (in die Badewanne)
... mazais dē̦ls Saul. (ähnlich Nerft, Sonnaxt, Wilzen); pačas Bērzgale, pačiņas Wessen, das Baden eines Kindes. In dieser Bed. n. Sehwers Unters. 85 aus d. Patsche "unsauberes Wasser, unsaubere Flüssigkeit, die man weggiesst";

3): Demin. pačiņa (in der Kindersprache)
Grenzhof n. Fil. mat. 63.

Avots: EH II, 124

‡ piču paču iet Dunika, = pičiņās iet.

Avots: EH XIII, 230

pìesviêst,

1) zu-, dazutun, -werfen:
pārduos ve̦cuo strupausi ar meičiņu, piesviedīs kādu sivē̦nu, - kas zin, varbūt parāds ienāks Plūd. LR. III, 259;

2) vollwerfen.
Refl. -tiês, sich hinzutun, hinzugesellen: ja nu es piesviežuos tai Guobzemju mātei... Alm. Kaislību varā 157.

Avots: ME III, 300

I pluči Wolm., plučiņas Tals., plučkas Salis, ausgezupfte Fäden, gezupfte Wolle, Charpie Ahs.: plučus lietuo kâ uzliekamuo uz auguoņiem un jē̦lām vietām, ieliek arī izsutušās vietās Naud. linu pluči vainu apsiešanai. kad maz vilnas, tad zemnieki ve̦cas vilnainu drēbju lupatiņas izplucina pa vìenai dzijtiņai; tās dzijtiņas tad ir pluči Salisb. plučus liek pie vilnas klāt Ahs. n. RKr. XVII, 47. valku rindukus izauda nuo pluču dzijas RKr. XVII, 28. Jānītim brālītim pluču biksas kājiņās. suņi plučus nuoē̦duši, pumpas vien karājas BW. 20517. suņu pluču villainīte 20396, 1. Zu plucinât I.

Avots: ME III, 353

pum! Interjektion: čiņ, čiņ, pum, pum, precinieka sieva! vīzītes kājā, paladziņš mugurā BW. 15664. pum, pum (Var.: bum, bum) pūriņš, caur siliņu ve̦dams 16731.

Avots: ME III, 409

‡ II pupuča "?": apakš katras pupučiņas vienai (scil.: meitai) blusa, uotrai ute Tdz. 42479.

Avots: EH II, 327

I rieči,

1) = rīki Harder n. U., das Handwerksgerät L.; riẽči, verschiedene kleine Sachen Janš.: visi rieči stāvu stāv: stāvu sluotas, stāvu dakšas, stāvu stāv sprigulīši BW. 28797. pa tam tuop visi riečiņi pie arkliem, ratiem taisīti St.; übertragen, von den männlichen Geschlechtsorganen: mani rieči nuodiluši BW. 35036;

2) = ridas, altes Gerät, alter Plunder Bergm. n. U. Zu rìks?

Avots: ME III, 544

ruñcis, Demin, auch runčiņš BW. 2110, verächtl. ruñčelis, der Kater: Sprw. kad runča nav mājās, tad peles virs galda lē̦kā. pinci, pinci, runci, runci, kam tu peles nemedīji? BW. 25176, 3. Etwa zur Wurzel von runa (vgl. besonders an. rymia "brummen")?

Avots: ME III, 561

samal˜t, tr., vermahlen, zermahlen, zerreiben, gewaltsam zerstückeln U.: labību. lai tās (= dzirnaviņas) man(im) viegli te̦k rītuos māli samaļuot BW. 8007. smalki samaltas kaulu drupačiņas LP. VII, 147. "es tevi miltuos samalšu!"iebrēcās ve̦lns VI, 576. miruoņi... tuo samaluši miltuos VII, 70. gribējās sakaut, samalt visus šuos pintiķus Zeltmatis. Nach Mag. XIII, 3, 61 bedeute samalt auch - Kleider od. ein Bett zerknüllen od. zerwühlen: ta nu ir gultu samalis! der hat mal das Bettzeug zerwühlt! - Refl. -tiês, (für sich) zermahlen, vermahlen: vai tu jau samalies? hast du dein Quantum Korn schon vermahlen? U. melderis visu samalies Ahs. n. RKr. XVII, 50.

Avots: ME II, 680

sanaguôt, tr.,

1) (mit Nägeln) zerkratzen:
apsagāze krējumķērne uz Kačiņas vēderiņa. kaķīt[i]s, pienu laizīdams, sanaguoja (Var.: saplūkāja) vēderiņu BW. 20119;

2) festfangen:
bēgļus sanaguojis Valdis Stabur. b. 174.

Avots: ME II, 692

I slêpenes Lis., die Weichen Bewershof, Hirschenhof, (beim Pferd) Spr.: Kačiņa tam vīles gar slēpenēm šuva Lapsa-Kūm. 39. asins nuo vaigiem un slēpenēm lija 264; slẽpenes "Fleischabfälle Kalleten. Zu paslêpene(s); zur Bed. vgl. auch slēpsna I.

Avots: ME III, 928, 929

te̦bē̦ka,

1): auch Smilt.; "tebečiņš" ME. IV, 152 zu verbessem in "tebeciņš".

Avots: EH II, 672

te̦bē̦ka,

1) te̦bē̦ka PS., Serbigal, Demin. tebēciņš Saikava, tebečiņš BW. 2373 var. (aus Lubn.); 11988, der Tabak;

2) Demin. tebeciņa "?": tebeciņa (raudzējamā tabaka?) rauga māte VL. SDP. III, 37.

Avots: ME IV, 152

teču, tečus Ahs., tečiņus BW. 24387 var., tečum, Adv., in kleinem Trab: bē̦rni te̦k tečus pakaļ Ahs. n. RKr. XVII, 58. tečus te̦k sveša māte BW. 8957. teču (Var.: tečus) te̦k tautu meita 11520. tečus (Var.: teču) tecēju kruogū dzert 19957. tec tečum vārtus vērt! Biel. 694.

Avots: ME IV, 155

veča,

1): auch Puhren; Demin. večiņa Wainsel.

Avots: EH II, 767

veča,

1) veča Pas. IV, 420 (aus Kalleten), Adiamünde, Bers., Frauenb., Nigr., N. - Bartau, Sessw., Stenden, Wandsen, večiņa Daugava I, 1197, Dond., Sehren, ein altes Weib (meist von der Frau,
z. B. mana veča, meine Alte, d. h. meine Frau Frauenb. u. a.): te dzīvuo ve̦ca, ve̦ca večiņa JK. V, 131. mana sieva nav... veča, tikai ap trīsdesmit pieci gadi Janš. Mežv. ļ. I, 130. kas tā tāda re̦sna veča...? BW. 23301, 1;

2) ein trächtiges Haustier (z. B. eine Sau, eine Stute, ein Schaf)
Frauenb.

Avots: ME IV, 519

večis: Demin. večiņš Pas. X, 420 (aus Selg.).

Avots: EH II, 767

vìrsus (li. viršùs, r. верхъ, serb. vr̂h "Oberstes") U., Wenden u. a., vìrss ² Kussen, N.-Laitzen u. a., vìrsa U., AP., Serbigal, Wolm., (mit ir ² ) Kl., Lös., N.-Rosen, (mit ir̂ ² ) Ruj.,

1) das Obere, der obere Teil, die Oberfläche
U.: iedams līdz . . . iekaļņa virsum Vēr. II, 1102. pa virsu, obenhin, auf der Oberfläche U. nuo virsas, von oben U. nuo virsas salst RKr. VII, 806. bučiņas uz . . . ruokas virsas Krišs Laksts 1. apvērta tuo (= ādu) . . . uotrādi, izklājuot jē̦lpusi uz virsu Janš. Mežv. ļ. I, 85. kuģa virsa Kaudz. vanadziņi vārtu virsu (Var.: virsū) lidināja BW. 14202. vanadziņi tilta virsā lidinās 2591. zemes virsū, auf Erden. virsus kārta, die Oberschicht Frauenb.;

2) Plur. virsi, die Gipfel, Wipfel:
kur, priedīte, virsi tavi? ce̦lmi vien siliņā BW. 18360. lai trīc visi mežu virsi 483 var. sē̦ta dzelžiem kalta, sudrabiņa virsiņiem 30401 var.;

3) virsa Salisb., virsiņa ebenda, der Rahm, die Sahne;
virsus Frauenb., Rahm auf gegorener Milch: ne˙kā nav nuo tās virsas; liess pieniņš Salisb. man jau pienam maz tās virsas Plüd. LR. III, 59;

4) der Deckel
Zvirgzdine (vìrss ² ): aizliec skrīnes virsu! Zvirgzdine;

5) der Bezug:
ve̦se̦lus klēpjus ar sniegbaltiem virsiem pārvilktu spilve̦nu Janš. Bandavā II, 267;

6) vìrsa ² C., Plur. vìrsi ² Saikava, der Wagenkorb:
vāģi pastāv nuo virsus... A. XI, 171;

7) = aûgša, der Raum über einem Gebäude, der Bodenraum: dzīvuojis uz rijas virsus LP. VI, 102;

8) der über dem Fussblatt befindliche Teil eines Stiefels oder Schuhes:
zābaku virsas. labas tupeles, tik tie virsi nuoplīsuši Frauenb.;

9) vìrss ² Kussen, Saikava, virsiņš Laud.; ein aus Käsemilch, Eiern, Fett, Hanf usw. bereiteter Aufstrich auf Fladen:
plāceņam ir virss Saikava. karašu ... ce̦p ar virsu, virsiņu, t. i. izplatītās mīklas malas uzliec uz augšu un ieduobumu pieplida ar sabe̦rzē̦tiem burkāniem u. t. t. Konv. ¹ 822. Zu lat. verrūca, ae. euearr "Warze", ai. várṣ̌iṣ̌ṭha-ḥ "der höchste, oberste", várṣ̌ma "Anhöhe, Oberštes", air. ferr "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 267, Trautmann Wrtb. 362, Fick Wrtb. 19, 132 und III ⁴ , 399, Stokes Wrtb. 274f., Strachan IF. II, 370, Bugge BB. IfI, 112 f., Weyhe PBrB. XXX, 62 f., Hübschmann Atm. Gramm. 495, Torbiörnsson Slav. Bidrag 14 f.

Avots: ME IV, 615