Paplašinātā meklēšana

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14

‡ àizcīkstêtiês, ringend, kämpfend bis zu einem gewissen Punkt gelangen: cīkstuoties viņi aizcīkstējas līdz barjērai C.

Avots: EH I, 14

àizčĩkstêtiês, etwas zu knarrem anfangen: durvis aizčīkstējās MWM. X, 10.

Avots: ME I, 21

‡ àizpīkstêt (von einer Maus) Pas. IV, 383 (aus Lettg.), = àizpīkstêtiês.

Avots: EH I, 42

àizpĩkstêtiês, anfangen ein wenig zu pfeifen, zu zischen, einen piependen Laut von sich geben: zaldāts nuovācis čūsku ķēniņam dimanta kruoni nuo galvas, kamē̦r nedabūjis aizpīkstēties LP. VII, 1266.

Kļūdu labojums:
nuovācis = nuorāvis

Avots: ME I, 44

‡ àizspīkstêtiês, einen pfeifenden Laut von sich geben Golg.: pele aizspīkstējās.

Avots: EH I, 50

‡ àizšvĩkstêt, raschelnd hin-, weggehen Bauske: a. pa grīdu.

Avots: EH I, 57

àizžvĩkstêt, intr., mit Geräusch sich entfernen, wegfliegen: tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem MWM. VIII, 327, K.

Avots: ME I, 62

‡ appĩkstêt Frauenb., aufhören (vom Rauch gesagt): sakrati dūli! citādi dūmi pa˙visam appīkstēs.

Avots: EH I, 105

‡ apsîkstêt,

1) sehr zäh und kräftig werden
Plm. n. RKr. XVII, 77: ve̦ctē̦vs dzīvuodams apsīkstējis: viņam vēl ne˙kas nekait;

2) im Wachstum zurückbleiben
Lis. (gesprochen mit -i-): suvē̦ni kâ apsikstējuši; ne˙maz neaug.

Avots: EH I, 112

‡ atpīkstêt pretī (kam kuo). weinerlich und mit einer schwachen Stimme antworten Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 158

atžvīkstêt, rauschend, schwirrend herfliegen: te citas bites atžvīkstēja MWM. VIII, 413.

Avots: ME I, 214

‡ bīkstēties Für. I, = bîstîtiês.

Avots: EH I, 223

‡ bļĩkstêt Ahs., schallnachahmendes Verbum, vom Geräusch eines starken Regengusses: lietus līst, ka bļīkst.

Avots: EH I, 234

brĩkstêt, brĩkšķêt, s. brikšķêt.

Avots: ME I, 334

I cĩkstêt: auch Siuxt; quienen Frauenb.: viņš cīkst jau vairāk gadus uz gultas un nevar nuomirt.

Avots: EH I, 275

I cĩkstêt [Ruj., Nigr.], - u, - ēju, intr., knarren, quietschen, piepen: rati, zābaki, kuoks, pele cīkst. vai cīkst - vai necīkst, trotz des heftigsten Sträubens. nu ve̦lnam, vai cīkst, vai necīkst, bij jābāž pirksti līdz de̦lnai... LP. VII, 203.

Avots: ME I, 390

II cĩkstêt, Refl. -tiês: auch Frauenb., Salisb. (hier nur ironisch), (mit ì) N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 276

[II cĩkstēt Bl., Manz. im Lett. und Glück], sonst refl. - tiês, ringen, kämpfen: [cīkstē̦dami pret grē̦kiem Ebr. 12,4. Vgl. auch cīkstīties].

Avots: ME I, 390

čĩkstêt: auch AP., Orellen, mit ì ² Warkl., Zvirgzdine;

1): knarren
(mit ì ² ) Saikava;

2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.

Avots: EH I, 292

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- ² Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416

čĩkstê̦tājs,

1) wer od. was knarrt, piept;

2) Schmerz in den Gliedern, Rheumatismus
Etn. II, 134.

Avots: ME I, 416

‡ čîkstêtiês ² Dond. n. FBR. V, 128, = cīkstēties, ringen, kämpfen.

Avots: EH I, 292

drìkstêt, drìstêt Schwanb., [Serbigal], -u, -ēju, dürfen, wagen, sich unterstehen: tuo es nedrīkstu darīt. Refl. -tiês, sich erdreisten U. [Zu drùošs (s. dies) und li. drī,sti "wagen"; vgl. Le. Gr. 619.]

Avots: ME I, 501

dzīkstêt, -u, -ēju, kennen Karls. [Vgl. padzīkstu "kenne, pazīstu" Le. Gr. 131.]

Avots: ME I, 556

ìebrīkstêtiês, ìebrĩkšķêtiês, auch iebrīkšķêt, = iebrikš(ķ)ēties: kaut kas iebrīkšķ un krīt U. b. 61, 50. krē̦sls iebrīkšķējās Saulietis R. I, 11.

Avots: ME II, 4

ìecĩkstêtiês, aufpiepen.

Avots: ME II, 7

ìečĩkstêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu knarren, aufknarren: iečīkstējušās kūts durvis Etn. II, 89. reiz nuo reizes iečīkstējās kamanas Apsk. v. J. 1905, S. 49.

Avots: ME II, 7

ìedrìkstêtiês, sich erdreisten, sich erkühnen, wagen: ļaudis nav iedrīkstējušies tur gaŗām iet LP. VI, 769.

Avots: ME II, 10

‡ ìekvīkstêtiês, = ìekvìektiês: sivē̦ns iekvīkstējās Sessw.

Avots: EH I, 525

ìepīkstêtiês,

1) einen piependen, pfeifenden Laut von sich geben, mucken:
pele tik iepīkstējās un gatava bija MWM. X, 6. nedrīkstuot ne vārda iepīkstēties LP. V, 461. lai neduomā vairs ne vārdiņa iepīkstēties IV, 9.

Avots: ME II, 51

[ìešņīkstêt "ein wenig einschneiden" Selsau.]

Avots: ME II, 78

ìešņĩkstêtiês,

[1) auch iešņikstēties Bauske, Bers.) "pļaujuot izkaptij - akmentiņam vai smiltīm pieskaŗuoties - iesmidzēties" Bers.;

2) erknallen (von der Peitsche)
Wessen, Jürg.;]

3) "?": istabas virss naktīs bieži vien iešņīk- stējās U. b. 61, 29.

Avots: ME II, 78

ìešvĩkstêtiês, einen knallenden Laut von sich geben, anfangen zu knallen, zu rauschen: pātaga iešvīkstējās [Oppek.].

Avots: ME II, 79

ìežvîkstêtiês A. XII, 561, [Lettihn u. a., = iežvīkstēties: putns aizskrēja, ka spārni vien iežvīkstējās Kokn.]

Avots: ME II, 94

ĩkstêt [Arrasch], īkšķēt, - u, - ẽju, intr., murren, murmeln, trödeln: te̦k upīte īkšķē̦dama BW. 14166, 1. kuo tu te īksti, kad nestrādā Lind. [Wohl zu īgt.]

Avots: ME I, 835

izčĩkstêt, gew. refl. - tiês,

1) gründlich, lange Zeit knarren:
izčīkstēj[u]šas, izgrabēj[u]šas paliek ceļa maliņā (kamaniņas) BW. 31838;

2) lange flennen, weinen, unablässig bitten:
bē̦rns izčīkstējās, beigās aprima.

Avots: ME I, 723

[izcĩkstêtiês, zur Genüge ringen.]

Avots: ME I, 722

izšvīkstêt,

1) [vertan werden, verloren gehen
Arrasch]: naudas izšvīkstēšana Druva II, 472;

[2) zunichte werden:
precības izšvīkstēja Jürg. lielība izšvīkstēja Lis.].

Avots: ME I, 814

ķīkstêt: auch (mit ì ² ) Mar. n. RKr. XVII, 131, Oknist n. FBR. XV, 172, Sussei, (mit î ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 705

ķīkstêt, -u, -ẽju BW. 2984 [aus Wessen], 8981 [aus Sauken], für cĩkstêt, čĩkstêt. Refl. ķīkstêtiês [Ilsenberg n. U.], Mag. IV, 2, 121 für čikstêtiês. [Wohl mit hypernormalem ķ- für č-.]

Avots: ME II, 388

knīkstêt: "leise brummen" (von Menschen und Schweinen gesagt; mit ì ² ; praes. -u) Warkl.; murren, brummen (mit ĩ ) Autz; (knikstêt) "runāt bez vajadzības spiedzuošā balsī" Gaigalava.

Avots: EH I, 632

knīkstêt, [ächzen, stöhnen (vom Pferde) Warkl.]: Alfreds laida zirgam pa ciskām, tâ ka zirgs asti vien greza riņķī un knīkstēja A. v. J. 1893, S. 546.

Avots: ME II, 248

kvĩkstêt Ahs., kvīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr., quieken (von einem hungrigen Ferkel, Schweine, das einem Menschen, welcher Schweinefutter trägt, quiekend nachläuft) Dond., Ahs., Lub., Smilt.: sivē̦ns viņai kvīkšķējis pakaļ LP. VII, 948.

Avots: ME II, 355

‡ *mīkstêt, zu erschliessen aus atmīkstêt.

Avots: EH I, 821

ņīkstêt,

1): auch Nerft; ‡

2) "pīkstēt, čīkstēt" Serbig. (mit ĩ ), Trapene (mit ì ² ), Ronneb.; peles ņīkst saspiežamas Seppkul; weinen (von Kindern)
Assiten; sich unwohl fühlend klagen, ächzen; verdriesslich über etwas klagen Vank.; ‡

3) weinend
(murrend Durben, Wolm.) widersprechen (mit ĩ) Seppkull; ‡

4) weinend
prasīt Pabbasch.

Avots: EH II, 115

[ņīkstêt, = ņīkš(ķ)êt: bē̦rza zari ņīkstēja un līka zemup Veselis Tīr. ļaudis.]

Avots: ME II, 904

nuocĩkstêt, sich abmühen, abquälen: vīrs nuocīnījās visu dienu, bet zirga nuo purva neizvilka.

Avots: ME II, 768

nùočĩkstêt,

1): gulta saluocījās,... vairākkārt nuočīkstē̦dama Janš. Līgava II, 133. meita neapmierināta kaut kuo nuočīkstēja un lē̦ni aizgāja Riga u. a.

Avots: EH II, 37

nùočĩkstêt, nùocĩkstêt, intr.,

1) einen knarrenden, knackenden, quiekenden, quietschenden Laut von sich geben:
lai nuočīkst(nuocīkst) tie puisīši, kas meitiņas nicināja BW. 8981. durvis nuocīkstējušas LP. VII, 426. suoļi apmākti nuočīkstēja pa biezuo grīdas se̦gu MWM. VIII, 491. meldiņš lāgā neveicas, tâ teikt, nuočīkst vien;

2) längere Zeit knarren, quiken, wimmern:
tâ viņš nuočīkstēja, kâ ve̦cs kuoks, vēl divus gadus Latv. [Refl. - tiês, =nùočĩkstêt, 1: duris nuočīkstējās vien Lis.]

Avots: ME II, 770

nùopĩkstêt, intr., einen piependen Laut von sich geben: pele nuopīkstēja vien. Refl. -tiês, eine Weile jämmerlich piepen Spr.

Avots: ME II, 829

nùopļĩkstêt, s. nùoplĩkšķêt.

Avots: ME II, 833

nùosmīkstêt [Kalz.], intr., einen klatschenden, knallenden Schall vön sich geben: piepeši nuosmīkst skūpsts uz viņas sārtajām lūpām Por.

Avots: ME II, 854

nùošmĩkstêt: sadevu, ka nošmīkstēja vien bers., N.-peb. aizskrēja caur krūmiem, ka nuošmīkstēja vien Grünw.

Avots: EH II, 97

nùošmĩkstêt, nùošmīkš(ķ)êt, nùošmiukstêt, intr., einen klatschenden, knallenden Laut von sich geben: ragana iesituot pa kājām, ka nuošmīkstuot vien LP. VII, 655. [pātaga gāja pa gaisu, ka nuošmīkstēja vien Infl., Vank.] piepeši nuošmīkst skūpsts uz sārtajām lūpām Poruk. līdz gaismai nuošmiukstēja zaļuozuola galuotnīte BW. 30568. kuoks nuogāzās, zari vien nuošmīkstēja Tirs.

Avots: ME II, 870

nùošvĩkstêt, nùošviukstêt, nùošviukš(ķ)êt, nùožvikstêt, intr., dahinsausen, dahinrauschen, einen knallenden, rauschenden Schall von sich geben: pātaga asi nuošvīkstēja gar zirga sāniem Vēr. II, 423. te pār galvu viņam nuošvīkst spārni JK. III, 75. es atvedu tautu meitu, krūmi vien nuošvīkstēja BW. 17183 (krūmi vien nuožvīkstēja A. XX, 491). aizgāja, ka svārki nuošvīkstēja vien. nuošviukš drēbes Duomas II, 1025. žvīks, žvīks, nuožvīkstēja vice MWM. X, 4. vējš vien nùožvīkstējis gar ausīm LP. V, 60.

Avots: ME II, 871

nùožīkstêt "?": korģis nuožīkst tam gar ausīm MWM., VIII, 492; ["nuočīkstēt" Kursiten: jaunām pastalām auklas cauri ve̦lkuot āda nuožīkst Drobbusch; erdröhnen: kuoks nuogāzās, ka nuožīkstēja vien N.-Peb., Bauske].

Avots: ME II, 894

[I nùožmīkstêt (mit ostle. ī aus ie?) "schielend hinblicken" (?) Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 894

II nùožmīkstêt: aizskrien pa krūmiem, ka nuožmīkst vien (wo?).

Avots: EH II, 111

II nùožmīkstêt (einen sausenden, rauschenden, knallenden Schall von sich geben: piepeži gaisā nuožmīkst kâ milzu spārni A. XVII, 585. [gan sita guovij, ka rīkste vien nuožmīkstēja Serben, Segew., N.-Peb., Lennem., Autz, Grünh.]

Avots: ME II, 894

nùožvĩkstêt, s. nùošvĩkstêt.

Avots: ME II, 895

pačĩkstêt, intr., ein wenig knarren: pāčīkstējā vāŗa durvis VL.

Avots: ME III, 14

pacĩkstêtiês, ein wenig ringen.

Avots: ME III, 12

padzīkstêt: auch (mit î ² ) Karls., Seyershof. ‡ Refl. -tiês Seyershof, einander kennen.

Avots: EH II, 130

padzīkstêt, padzīt, für pazĩt, tr., erkennen: griez galviņu, kur griezdama, nuo zīdītes padzīkstēja BW. 15573. knapi kuo padzīkst, tâ izaugusi! A. XIX, 769. es pazinu (Var.: padzinu Erm.) tuo puisīti BW. 9840.

Avots: ME III, 22

papĩkstêt, intr., ein wenig piepen, pfeifen, mucken: viņš ne vārdiņu nepapīkstēs Lapsk. tik neganti spiedis, ka ne papīkstēt LP. VII, 426.

Avots: ME III, 81

pašmĩkstêt, auch refl. -tiês, intr., ein Geräusch machen: izlikās, kâ kad krūmi pašmīkstē̦tuos A. XI, 113.

Avots: ME III, 115

pašvīkstêt, ‡

2) ein wenig flüstern:
ragana pašvīkstēja (p. poszeptała) ar juo i[r] prasa Zbiór XVIII, 358.

Avots: EH XIII, 180

pašvĩkstêt, pašvĩkšķêt, pašvĩkšêt, intr., ein wenig rascheln, schwirren: pašvīkstēja krūmi Vēr. II, 34.

Avots: ME III, 118

pĩkstêt: (gewisse Laute von sich geben) sivē̦ns pìkst ² Skaista n. FBR. XV, 54. zaļi zari ugunī pĩkst AP., Ermes.

Avots: EH XIII, 240

pĩkstēt, -u, -ẽju, pīkšēt, pīkšķēt, -u, -ẽju, pfeifen (wie eine Maus) U.; verlauten lassen; weinen, weinerlich sein : Sprw. ir varde pīkst, kad virsū min. pele pīkst Etn, II, 51. pīkst tīri kâ kaķē̦ns CTR. I, 47. [erickiņu] teviņš, ... bez apstājas rūpīgi pīkškē̦dams, spurdz un lē̦kā nuo zara uz zaru Janš. Dzimtene V, 424. balss pīkstuoša kâ sievietei Vēr. I, 1469. nepīksti ne vārda! LP. IV, 115. nedrīkst ne pīkstēt LP. 1V, 6 . pagale dega... pīkstē̦dama A. v. J. 1900, S. 368. Auch ein Refl. pīkstētiēs, verlauten lassen: nepīksties, kad tevi žīdam suolīju! LP. VI, 1, 272. Subst. pĩkstẽjiēns, das Piepen, Pfeifen: ne peles pīkstējiens Kaudz. M. 123. Wohl zu pīka; vgl. auch 13. pykštu "knalle" bei Kurschat.

Avots: ME III, 230, 231

‡ rīkstêt, mit Ruten prügeln: sievietes ... muižā rīkstē̦tas Janš. Mežv. ļ. II, 129.

Avots: EH II, 376

‡ sacĩkstêt Frauenb. "?" ("saka par slimu cilvē̦ku, kas nav īsti ve̦se̦ls un nav ar tik slims, ka būtu jāguļ").

Avots: EH II, 400

‡ sačìkstêt ² Saikava, eine längere Zeit hindurch knarren: nuo pat baznīcas tâ rati sačīkstēja da pat mājai.

Avots: EH XVI, 401

sacīkstêtiês, sacīkstîtiês, sacīkstuôtiês, kämpfen, wetteifern, konkurrieren.

Avots: ME III, 603

‡ sasīkstêt, ganz zäh werden (vom Holz u. dgl.): klajumā auguošais bē̦rzs tâ sasīkstējis, ka ne nuocirst nevar Plm. n. RKr. XVII, 77. sasīkst kuoks, gaļa PV. lakkrāsas nav sasīkstējušas Jauns. Raksti VI, 179.

Avots: EH XVI, 447

sîkstêt: prs. sîkstēju od. sîkstu Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148; kuoks jau sācis s. ("kļūt sīksts"); nevar vairs gludu nuoēvelēt Saikava.

Avots: EH II, 492

sîkstêt (li. šykštẽti "geizen"), -u, -ẽju, zäh werden (vom Holz od. von der Gesundheit eines Menschen) Plm. n. RKr. XVII, 76 f.; nicht gedeihen im Wachstum Lis.

Avots: ME III, 853

‡ šlīkstêt "?": viņš ... iešāva ... pliķi, ka šlīkstēja vien Dünsb. Koši spoži stariņi 10.

Avots: EH II, 642

I smīkstêt: smĩkst (geben gewisse Laute von sich) sivē̦ni, gribē̦dami ēst Kolberg; "tielēties (čīkstēt) gribuot kuo dabūt" Grawendahl (mit ì ² ), Schwitten (mit ĩ ). ‡ Refl. -tiês, knallen, schallen (von einem Schlag): drīz ... smīkstēsies Tdz. 59331, 14.

Avots: EH II, 539

I smīkstêt "?" : (dziesma) it kâ smīkstuošiem (sausenden?) svē̦tā gara spārniem izne̦sāta Mērn. laiki 279. sita ar žagaru guovij, ka smīkstēja (schallte) vien AP. pfeifen (wie eine Maus) Lemsal (mit ĩ ).

Avots: ME III, 967

II smīkstêt (?) "andauernd ein wenig schmerzen" : zuobi smìkst ² Tirsen.

Avots: ME III, 967

šmĩkstêt: lapas šmĩkst, kad lîst Ramkau.

Avots: EH II, 649

šmĩkstêt AP., Drosth., Grünw., Jürg., Nötk., Salis, MSiI., Salisb., Schujen, Serben, Smilten, Stolben, Sennus, Stenden, Schibbenhof, Wandsen, Widdrisch, (mit ì ² ) Bers., Kl., Go1g., Ogershof, Stomersee, Saikava, Aahof, Festen, Selsau, Sessw., Schwanb., šmīkstêt Spr., Wid., Lennew., Fehteln, Lasd., Laud., Meselau, N.-Peb., Ramkau, Wessen, šmīkšķêt Fest., Grünw., Lennew., auch refl. -tiês, Schallverbum, = smīkstêt I, knallen, klatschen, schnalzen, pfeifen, sausen: braucuot pātaga pa gaisu(gar ausīm) vien šmīkstēja Jürg., Fest., Salis, Schibbenhof, Wessen (ähnlich: A. v. 3. 1898, S. 8). gans vicina rīksti pa gaisu tik ātri, ka šmīkst vien Drosth., Katharinenhof, Ruj. vicuoja tik (ar žagariem), ka šmīkstēja vien Valdis Stabur. b. 189. skūpstās, ka šmìkst ² vien Adsel. dzirdi ... putna spārnus šmīkstam R. Kam. 169. (ähnlich: Aps. V, 11; Saul. III, 226; Kaudz. Vecpiebalga 8). guovs skrēja caur krūmiem, ka šmīkstēja vien Ramkau. bulta šmīkst pa gaisu A. XXI, 597. sirmie bē̦rzi šmīkst MWM. XI, 260. šmīkstē̦dams kuoks nuokrita Saul. I, 76. pusnakts vē̦sma šmīkst MWM. IX, 40. dzirdēju . . ., kâ lietus šmīkstēja Stari II, 259. pele šmīkst Salis. iet ar jaunām pastalām, ka šmīkst vien Schibbenhof. kāvi kaujas, ka šmīkš vien Fest. šmīkstuošs truoksnis Saul. Vēr. I, 1167. smīkstējas linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977. sviežu šautri aruodā; ja bij rudzi, šmīkstējās, ja pe̦lavas - plūšķējās 25853 var.

Avots: ME IV, 85

šņĩkstêt: suns guļ, ka šņĩkst ("šņāc") vien Seyershof. "šnīkstē̦dams" ME. IV, 96 zu verbessern in "šņīkstē̦dams".

Avots: EH II, 653

šņĩkstêt Ahs., -u, -ẽju, Schallverbum: ciets de̦guns šņīkst Ahs. n. RKr. XVII, 57. arkls šnīkstē̦dams un šņakstē̦dants rāva sīkuo krūmiņu saknes Veselis Trīs laimes. Vgl. ņīkstêt.

Avots: ME IV, 96

I spīkstêt L., trotzen.

Avots: ME III, 1003

II spĩkstêt: ja vel spīkstēsi vienu pašu spīkstējienu Kaudz. Izjurieši 144.

Avots: EH II, 553

II spĩkstêt C., (bei U. spīgstêt geschr.), -u, ẽju, pfeifen, einen Laut von sich geben U.: putniņi žē̦li spīkst Latv. Vrgl. einerseits pikstêt, andrerseits sping(stê)t und Prellwitz Wrtb. ² 427 und 488.

Avots: ME III, 1003

‡ III spĩkstêt "?": svecīte, vējlukturī ielikta, knapi spīkstēja Pēt. Av. IV, 150.

Avots: EH II, 553

svìkstêt ² Warkl., flüstern; svīksiêt Bauske, rascheln: jaunas pastalas ejuot pa grīdu svīkst. Vgl. slav. svistěti "pfeifen".

Avots: ME III, 1163

švĩkstêt: staigāja, pastalās autās kājas gar grīdu vilkdams, ka švĩkstēja vien Walk. vējs švīkst Pas. XII, 374; flüsternd sprechen (mit ì ² ) Warkl.: kuo švīkstēja, kuo runava, sadūruši de̦guniem? Tdz. 59002.

Avots: EH II, 662

švīksnêt Vid., = švīkstêt.

Avots: ME IV, 118

švĩkstêt, -u, -ẽju AP., C., Gramsden, Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, (mit ì ²⁾ Sussei n. FBR. VII, 182, Nerft, Prl., Preili, = svīkstêt, flüstern Wessen, zischeln, plaudern, lärmen Mag. III, 1, 137, mit der Peitsche Lärm machen U., sausen, schnarchen Ahs. n. RKr. XVII, 57 (slimniecei švĩkst krūtis), schallen (von der Sense beim Mähen) P. Abula Skolas druva I, No 26 (pļāvēju izkaptis švīkst pļavā), rascheln: švīkst drēbes Stari I, 72 und MWM. X, 902. egļu galuotnās vē̦sma nuoslē̦pumaini švīkstēja Poruk III, 323. pastaliņas pa grīdu švīkst Skola III, 219. pa ašķiem viens brien, ka švīkst vien A. XX, 865. švīkst kai de̦sas ceplī Birkert Sakāmv. 127. iet, dancuot, ka švīkst vien U., rasch und schwietig gehen, tanzen. pātaga švīkst pa zirga muguru N.-Peb. Refl. -tiês, rascheln: krūmi vien švīkstējās (Var.: nuošvīkstēja) BW. 17183, 1 var. ja bij rudzi, švīkstējas 25853.

Avots: ME IV, 118

uzčĩkstêt,

1) sich knarrend hinaufbewegen
(perfektiv), knarrend hinaufgelangen: kamanas uzčīkstēja kalnā Saikava;

2) piepend, weinend, klagend aufwecken:
nečīksti! uzčīkstēsi mazuo! Bauske.

Avots: ME IV, 322

uzdrìkstêt: jūs ... pašas ne˙kuo neuzdrīkstat Daugava 1939, S. 619.

Avots: EH II, 721

uzdrìkstêt(iês), sich erdreisten, sich erkühnen: viņi grib par strēlniekiem būt un neuzdrīkst Für. I. Juris klus un kustēt neuzdrīkst Juris Brasa 154. uzdrīkstējis tiekties pēc ģenerāļa meitas Ezeriņš Leijerk. II, 129. nuorādītuo kārtību uzdrīkstē̦damies mainīt Janš. Bandavā II, 357.

Avots: ME IV, 326

uzdrìkstêt(iês), sich erdreisten, sich erkühnen: viņi grib par strēlniekiem būt un neuzdrīkst Für. I. Juris klus un kustēt neuzdrīkst Juris Brasa 154. uzdrīkstējis tiekties pēc ģenerāļa meitas Ezeriņš Leijerk. II, 129. nuorādītuo kārtību uzdrīkstē̦damies mainīt Janš. Bandavā II, 357.

Avots: ME IV, 326

‡ vīkstêtiês Stender Deutsch-lett. Wrtb., sich anschicken.

Avots: EH II, 792

žĩkstêt AP., = žikstêt.

Avots: ME IV, 813

žmĩkstêt Ahs., A. - Ottenhof, AP., Arrasch, Burtn., Drosth., Raiskum, Trik., Wolmarshof, (mit ì ² ) A. - Laitzen, Bers., Kalz., Lubn., Meiran, Prl., Saikava, Schwanb., (mit î ² ) Grünw., = šmĩkstêt Grawendahl, Lis., Memelshof, N. - Peb., Vīt.: sit ar vici, ka žmīkst Ahs. n. RKr. XVII, 66. sita ar rīksti, ka žmīkstēja vien AP., Trik. u. a. pātaga (rīkste) žmīkst, kad sit ļuoti spēcīgi Bers., Kalz. līst, ka žmīkst vien (von sehr starkem Regen) Arrasch, Trik., Frauenb. (mit ĩ ) u. a. peles pa griestiem iet, ka žmīkst vien Trik. vijuoļu stīgas sāk... saldi žmīkstēt Plūd. Vēr. v. J. 1904, S. 603.

Avots: ME IV, 822

žvĩkstêt,

1): auguošs kuoks lūstuot žvìkst ² Borchow. žvīkstē̦dama ... tautu meita gaŗām iet Tdz. 59990; ‡

2) "schwatzend die Zeit totschlagen"
(mit ì ² ) Selb.

Avots: EH II, 824

žvĩkstêt Ahs. n. RKr. XVII, 67, Arrasch, Bauske, C., Frauenb., Gotthardsberg, Kegeln, Lemsal, Nötk., Raiskum, Ruj., Schrunden, Sermus, Smilten, Trik., Wesselshof, Wolm., (mit ì ² ) Erlaa, Golg., Kalz., Lettihn, Lis., Lubn., Mar., Saikava, Schwanb., = švĩkstêt: pļauj, ka žvīkst vien Trik. u. a. brauc ar žagaru ve̦zmu, ka žvīkst vien Schwanb. vējš žvīkst (saust) gar acīm Ahs., Segew. slimajam krūtis žvīkst Ahs. žvīkst, situot gaisā ar rīskti vai pātagu Druw., Lubn., Mar., Sermus u. a. izkapts pļaujuot žvīkst Ahs., Bers. raganas jāj pa gaisu, ka žvīkst vien Segew. ūdens skrien caur šķirbu, ka žvīkst (zischt) vien Segew. ziemā ragavas braucuot žvīkst Wessen. žvīkst, pa grīdu kuo smagu ve̦lkuot Lis. putniem spārni laižuoties žvĩkst Ronneb. žvīkst, slaukuot nuosvīdušas luoga rūtis Pernigel. virs... atvariem ugunsgrē̦ks žvīkst MWM. IX, 285. izsaucās savādā žvīkstuošā balsī Vēr. II, 440.

Avots: ME IV, 847, 848

čẽkstêt, -u, -ēju, hörbar atmen, keuchen, wie die Brustkranken, ängstlich piepen, quietschen: krūtis, putniņš kaķa naguos čē̦kst. Oft in Verbindung mit čīkstēt: tur kas čīkst un čē̦kst Etn. IV, 143. [Vgl. li. kė˜kšti "плакать".]

Avots: ME I, 411

cĩkstîties, [cîkstîties ² Salis, Ruj., Nigr.], cĩkstêtiês [C.], auch cīkstuoties, kämpfen, ringen: velns aicinājis muļķīti cīkstēties LP. VI, 672; VII, 140. ūdris, bebris cīkstuojās straujupītes maliņā BW. 30592. ir jācīkstās ar grūtumiem GL. [Zu cīties.]

Avots: ME I, 390

[cīties, streben, trachten L., St. (angeblich auch um Wolmar; bloss der Infinitiv cìties ² sei in Praulen üblich); cîties ^2, cîstuos, cijuos, kämpfen, ringen Bielenstein LSpr. I, 379. Wenn die von Stender und Bielenstein gegebene Präteritalform richtig ist, kann cīties nicht mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 f., Fick Wrtb. I ^4, 383, Trautmann Wrtb. 134, Wiedermann BB. XXVII, 196 f. und Persson Beitr. 162 auf eine Wurzelform ken- (in censt, s. dies), sondern nur auf eine Wurzelform kā - bezogen werden (zu ai. kēta-ḥ "Wille, Begierde, Absicht", gr. χοῖται· γυναιχῶν ἐπιϑυμίαι Hes.?). Durch verallgemeinerung (s. Le. Gr. § 619) des - st - (im Präsensstamm) scheint cīstēt entstanden zu sein; das k von cīkstēt stammt vielleicht aus einem Präsensstamm *cīska - (vgl. Le. Gr. § 621). Zu cīties gehört wohl auch cīņa (wovon cīnīties), während cìsties wohl eher zu censties gehört und in diesem Fall ī aus in hat.]

Avots: ME I, 392

[ìesmidzêtiês Bers."?"(s. iešņīkstēties 1).]

Avots: ME II, 68

[ìešņikstêtiês,

1) erkorachen:
kad kuoku liec, tas mē̦dz iešņikstēties Domopol, Welonen;

2) vom Laut, der beim schnellen Schneiden oder Zerbeissen von Pflanzen oder Fleisch vernehmbar ist
Stenden. Vgl. auch iešņīkstēties.]

Avots: ME II, 78

ìežvīguôtiês, [aufsäuseln?]: vējiņš nuo prieka iežvīguojās MWM. VIII, 167.] In Bers. und Nötk. sei es gleichbedeutend mit iežvīkstēties; um Tuckum - mit iekustēties, iešūpuoties.

Avots: ME II, 94

îgt, - stu, - gu,

1) vergehen, verschmachten (bibl.):
tavām acīm būs īgt I Sam. 2, 33. manas acis īgst, tuomē̦r es gaidu uz savu dievu Psalm. 96, 4. acis dūmuos īgst, der Rauch verdirbt die Augen L.;

2) verdriesslich, mürrisch sein:
ne+kuo darīt, īgsti cik gribi LP. V, 319. īgdams atteicis VII, 272;

3) vor Schmerz, Gram jammern:
vai prasīsi kumeļam? kuo īgsti vēl! LP. V, 239;

4) verdriesslich, mürrisch erwidern:
"kas nu par citu lietu", īga Liene MWM. X, 674. [Wohl zu īkstēt, indzēt, ingzdù "плачусь, горюю", inzgi "тоскливо кричу", ingis "ein Faulpelz", aksl. jędza "Krankheit", poln. dial. jędzic się "sich ärgern ", ae inca "Schmerz, Widerwille" u. a., s. Trautmann Wrtb. 70, Berneker Wrtb. I, 269, Zupitza Germ. Gutt. 161, Būga РФВ. LXX, 106 f. und Aist. Stud. 172, Fick Wrtb. III ⁴ , 28.]

Avots: ME I, 834, 835

‡ ìņâtiês ² (?) Warkl., -ãjuos "nepaklausīt, pīkstēt, mīņāties uz vietas" (meist von Pferden und kleinen Kindern, seltener von Erwachsenen gesagt): zirgi īņājas.

Avots: EH I, 501

īška [wohl mit hochle. šk aus šķ < kšķ], ein weinerlicher Mensch Bers. [Vgl. īkstēt, īkšķēt.]

Avots: ME I, 838

I kle̦ruôt: auch Siuxt; pīkstēt un k. ("?") un vāļuoties A. Brig. Sk. v. 217.

Avots: EH I, 615

lâcisks, bärenhaft, bärenmässig, plump: tūlīga, rupja un lāciska ruoka A. XII, 816. viņš iesācis pa˙visam lāciski XII, 93. lāciski čīkstēties, nach Bärenart ringen, indem der eine Ringende den andern umfasst Tals.

Avots: ME II, 435

‡ ņir̂zêt, -u, -ēju Kaltenbr. "brēkt pīkstēt kâ sivē̦ni aukstā laikā vai lietū".

Avots: EH II, 115

nĩšķêt,

2) ("čīkstēt"): auch Saucken; cūka apē̦d zâles, ka nīšķ vien Sonnaxt.

Avots: EH II, 26

[nĩšķêt (?)"tiepties" Salis; nīšķêt "čīkstēt" Ekengraf: gulta sāk nīšķēt.]

Avots: ME II, 747

‡ nùokver̂kstêt "nuočīkstēt, nuopļāpāt" Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 28: nuokverkstēja visu dienu.

Avots: EH II, 58

‡ nùonerkstêt "griezīgi, asi nuočīkstēt" Kalz. n. Fil. mat. 28: nuogrieza, nuo˙ņerkstēja vien.

Avots: EH II, 72

‡ ņur̂šķêt Saikava "čīkstēt": bē̦rns gruozās pa šūpuoli un ņuršķ; undeutlich sprechen (mit ur) A.-Schwanb.

Avots: EH II, 117

pakustêt und refl. -tiês, intr., sich ein wenig bewegen, rühren; nevarēt, nedrīkstēt pakustēt, sich nicht rühren können, nicht wagen sich zu rühren: tai tik bail, ka nedrīkst ne pakustēt LP. IV, 120.

Avots: ME III, 51

I pĩkste Salis, Adiamünde, Zögenhof, L., U., auch pīksta, der Schlammpeizger (cobitis fossilis L.) Naturf. XXXVII, 50: luocījies kâ pīkste LP. VI, 1, 18. Zu pīkstēt, vgl. pīka I und slav. piskorь "Beissker": slav. piskati "pfeifen" und dazu Zubaty BB. XVII, 325; Zubatys Herleitung von le. pīkst- aus pīskt- ist wegen le. pīka nicht ratsam.

Avots: ME III, 230

plīksnis "?": tvīkstēt tvīkst plīkšņa lapa BW. 12982 var. Vgl. plaiksne.

Avots: ME III, 347

‡ saņùkšêt ² Auleja "klusi nuočīkstēt": luocekļus kustinuot saņūkšēja kauli.

Avots: EH XVI, 434

‡ šer̂kstêt Lubn. "čīkstēt": kakls šerkst.

Avots: EH II, 625

‡ II šnĩpstêt "pīkstēt (gew. von Gänsen)" Rutzau; "sīkt (von kochendem Wasser)" Hofzumberge.

Avots: EH II, 650

švĩkstinât AP., Gramsden, Grünw., Jürg., Nötk., PS., Salis, Schibbenhof, Stenden, Wolmarshof, (mit ì ²⁾ Adsel, Bers., Kalz., Stomersee u. a., die durch švīkstēt bezeichneten Laute hervorbringen (lassen) PS., Vīt., Druw., (z. B. mit einem Griffel über eine Tafel streichend) Smilten : zaķu dzinēji švīkstināja krūmuos Saikava. viņa tīšām švīkstināja savus zīda svārkus gulē̦tājam gar galvu Lennew. ar kājām (Jürg.) oder kājas (Schibbenhof, Wolmarshof) švīkstināt (scharren, den Beifall äussernd Bers.). kājām mīksti švīkstinādami slīdēja ... nuo vienas puses uz uotru Skalbe Skaņas iz t. 64. švīkstina ar pastalām ejuot pa grīdu (Nötk.) jeb kājas ve̦lkuot pa zemi (Ramkau). dejuojuot kājam pa grīdu švīkstina Bers., Adsel. pastalas - gar zemi vilktas ejuot pa kulu - švìkstina ² Selsau, Sessw. ar rīksti pa gaisu, pa līdeni švīkstinat Gramsden, AP., Bald., Mar., Kalz. vicinuot švīkstināt rīksti vai pātagu Stenden, Salis, Aahof, N.-Schwanb., Sessw. vējš lapas švīkstina Lennew., Papendorf, Roop, Schujen, Sermus, Smilten; hörbar fisten Nötk.; "šmīkstināt; čaukstināt" Grünw.; aus einem geschlossenen Behälter durchs Loch die Luft hörbar herausströmen lassen Nötk., Meselau, (alus mucu švīkstināt) Saikava; švīkstina arī tukšu pīpi ve̦lkuot Sessw.; "čīkstināt, schlecht spielen".

Avots: ME IV, 118, 119

‡ tipêt "?": čīkstēt čīkst, t. tip ievas griezti gredzeniņi BW. 32303.

Avots: EH II, 683

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. ² 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271

varkšêt, -u, -ẽju,

1) varkšêt U., Bers., Odensee, var̃kšķêt Bauske, vàrkšķêt ² Golg., quaken, quarren:
vardes varkš(ķ);

2) varšķêt Golg., laut sprechen;
var̃kšêt Trik., lachend und lärmend laut durcheinandersprechen; varkšêt Serben, schnell sprechen, var̂kšêt A.-Laitzen, Blumenhof, C., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Schwanb., Smilt., Wohlfahrt, var̂kšêt ² Sepkull, var̃kšêt AP, (auch mit ar̂ ² ), Jürg., Wolmarshof, varkšêt U., Seltingshof, var̂kšķêt Alswig, Mar., Raiskum, var̂kšķêt ² Arrasch, var̃kšķêt Bauske, Salis, Widdrisch, vàrkšķêt ² Erlaa, varšķêt Golg., albernes Zeug schwatzen, babbeln; vàrkšêt Nötk., var̂kšķêt ² Schibbenhof, viel schwatzen: kuo tu tik daudz varkšķi? Bauske, Kosenhof, Widdrisch. tas jau varkšķ (schwatzt) kâ varžu dīķis Schibbenhof;

3) var̂kšêt C., var̃kšķêt Widdrisch, varkšķêt V., Kreuzb. (hier nur von Kindern gesagt),
var̂šķêt Saikava, weinen; varšķêt Schwanb., leise und eigensinnig weinen; varkšķêt Oppek. n. U., var̂šķêt Golg., schreien und weinen (von Kindern gesagt);

4) var̃kšêt Jürg., fortwährend murren, klagen;
varkšķêt Bers., Kalzenau "īgni rūkt, čīkstēt"; var̃kšķêt Bauske "brummen"; varkšķêt Vīt. "nekrietni runāt žve̦rkstuoša balsī; kuo nepatīkamu teikt"; varkšķêt Sessw., unzufrieden grunzen (von Schweinen gesagt): bē̦rni tâ varkš, ka nevar ne˙kuo sadzirdēt Jürg. saimniece varkšķēja uz meitām visu dienu Bauske. cūkas varkšķēja visu cēlienu lauzdamās uz mājam Sessw.;

5) var̂kšêt Wolmarshof, bellen;

6) varšķêt Golg., var̃kšêt Nötk., rasseln;
varkšêt Serben "grabēt"; varkšķêt Vīt. "čīkstêt"; varkšķêt Wirgin., bez. den Laut, der beim Picken des Spechts zu hören ist: braucuot nevarēja dzirdēt: rati varkškēja Golg. vārti veŗuot varkšķ Vīt. durvis varkšķ ("knarren"), ja nav iesmē̦rē̦tas Erlaa, ve̦zumam gāžuoties uore varkšķē̦dama salūza Vīt. - Vgl. einersetts li. ver̃kti "weinen", andrerseits - ksl. vrěštati "schreien", r. верещáть (верескнýть) "шумно шелестѣть; трещать; тараторить без умолку рѣзким голосом; пищать, плакать навзрыд". Im Le. ist verk- und versk- durcheinander geraten; vgl. auch Petersson Griech. u. lat. Wortstud. 41 und Krček Grupy 184.

Avots: ME IV, 479

varkšîtiês, -uôs, -ijuôs,

1) var̂kšîtiês ² AP., varkšîtiês N.-Peb., Ramkau, weinen (verächtlich gesagt);
varkšîtiês Zaravič, varkšķîtiês Bers., Kalzenau, varšķîtiês AP., Lubn., Meiran, Serben, eigensinnig weinen (von Kindern gesagt); var̂kšķîtiês Bers., varkšķîtiês Meiran, var̂šķîtiês Saikava, Sessw. "čīkstēt, pikstēt" (von Kindern gesagt, die sich zum Weinen anschicken): kādu brīdi tâ klusām varkšķījies un ar piedurkni acis slaucīdams... Kaudz. Izjurieši 114;

2) var̂šķîtiês Mar. n. RKr. XV, 142, das Gesicht zum Weinen verziehn;
varkšķîiês Vīt., (mit ar̂ ) Stockm., var̂šķîtiês Borchow, Golg., Prl., Saikava, varkšîtiês Vīt., das Gesicht, die Lippen verziehn, Grimassen schneiden: kuo nu varkšķies (varšķies Bers.)? runā un izturies kâ guodīgs cilvē̦ks! Vīt.;

3) varkšķîtiês Bers., Kalzenau, mit langer Miene, ohne Appetit essen;

4) varkšķîtiês Bers., Kalzenau "ķē̦muoties, māžuoties";

5) varkš(ķ)īties Kosenhof "tūļuotiês, neveikli strādāt". In der Bed. 1 zu varkšêt; in den Bedd. 2-4 (und 52) zu varkstīties und varšķît; und weiterhin (nebst li. varškė˜ "geronnene Milch"
und virkšti "więdnąć" ? Anders darüber Būga KSn. I, 298.) etwa zu sloven. svrêti se (part. prt. svrl se) "sich zusammenziehen"?

Avots: ME IV, 479, 480

žvāgât,

1) Unsinn plappern
Wessen;

2) "švīkstēt" (?) Nötk. (mit ã ).

Avots: ME IV, 843

II zvãkât Nötk. "žvīkstēt"(?).

Avots: ME IV, 767

II zvīguôt,

1) "žvīkstēt" (mit ĩ ) Nötk.;

2) = zvīgât (?) Anekd. IV, 231.

Avots: ME IV, 779