Paplašinātā meklēšana

‡ àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.

Avots: EH I, 10

àizdrĩvêt, tr., verstopfen: luogu pakulām K.

Avots: ME I, 23

‡ àizstĩvêt, mühsam hin-, wegbekommen, -schleppen: šai tai (=šâ tâ) aizstīvēja tuo zirgu līdz mežam Pas. VI, 365. a. smagu maisu uz klēti. Refl. -tiês, mühsam einander hinziehen: cīnuoties viņi aizslīvējās līdz grāvim.

Avots: EH I, 53

‡ apstĩvêt sev apkaklīti (apkārt), sich mit Mühe und Not einen Kragen umlegen.

Avots: EH I, 117

atbrĩvêt, ‡ Refl. -tiês Bers., sich frei machen, sich beurlauben lassen: a. uz kadu laiku.

Avots: EH I, 136

atbrĩvêt, erlauben, frei machen: mežkungs man atbrīvēja tuos zarus nuo meža nest mājā A. XX, 266. viņš it viegli varēja atbrīvēt divus zirgus MWM. VII, 441.

Avots: ME I, 151

atplīvêt,

1) herschwimmen:
par jūriņu atplīvēja margiem šūta vācelīte BW.16793;

2) herkommen od. herfahren
es ar atplīvēju uz baznīcu Kokenhof.

Avots: ME I, 182

‡ atstĩvêt, mit Mühe herziehen, -schleppen.

Avots: EH I, 172

blĩvêt: kuo nu blīvē luogu ciet (warum schliesst du das Fenster)? lai nāk iekšā svaigs gaiss! PV. Refl. -tiês: baļķi labi blīvējas ("sagulst cieši kuopā") Dond.

Avots: EH I, 230

blĩvêt, -ēju, tr., dicht zusammenpacken. Refl. -tiês, kompakt werden, besonders sablīvēties, sich zusammendrängen, sich zusammenpressen. [Aus mnd. vlīen "in Ordnung legen"].

Avots: ME I, 316

brĩvêt: brīvē nu, brīvē, - redzēs, cik lielu rūmi atbrīvēsi! Saikava.

Avots: EH I, 243

brĩvêt, - ēju, brĩvinât, brĩvuot, tr., befreien, losmachen: jūs sevi vīrišķi nuo suoda brīvējat Rainis. tik nāve vien iespēj uz dzīvi(bu brīvuot MWM. IX, 242. brīvināt nuo verdzības Rainis. Refl. - tiês, sich befreien: nuo zemes lietām brīvējies gars Poruks V, 62.

Avots: ME I, 335

I drĩvêt, -ēju, kalfatern: šķirbu ar pakulām vai sūnām drīvēt. kâ tad mani ve̦cu veda, pakulām drīvē̦dami BW. 17477. Refl. -tiês, mit dem Schiffe treiben L. [Nebst estn. trīwima "kalfatern"] anscheinend aus mnd. drīven "treiben"; [vgl. cieti nuodzīt "kalfatern" bei Bielenstein Holzb. 631 ^1].

Avots: ME I, 501

II drīvêt, ‡ Refl. -tiês,

1) "berzties" (mit ì ² ) Linden in Kurl.;

2) "sich träge bewegen"
Diet.

Avots: EH I, 335

II drīvêt, (einen neuen Strick) recken und reiben Lems. n. U.; [Hypernormalismus fürs entlehnte rĩvêt "reiben"? vgl. drīģele].

Avots: ME I, 501

‡ dzîvêt ² (apr. giwīt "leben") Puhren n. FBR. XIV, 51, = dzîvuôt, leben.

Avots: EH I, 363

glīvêt, - ẽju, intr., schleimig, schlammig werden U.

Avots: ME I, 628

‡ *gļīvêt, zu erschliessen aus uzgļīvêt.

Avots: EH I, 396

ìeblĩvêt: "mit Gewalt hineintreiben, stopfen": die˙zi vai varēs ie. dēli siênas izlauzumā! Saikava.

Avots: EH I, 504

ìeblĩvêt, dicht hineinpacken.

Avots: ME II, 4

‡ ìebrĩvêtiês,

1) (andere zur Seite schiebend) sich in einem Gedränge Platz machen
AP., Stom., Vīpe: iebrīvējusies ... ubagu barā Janš. Tie, kas uz ūdens 12. ie. ("iekārtuoties") mazajā istabinā Mahlup;

2) sich Freiheiten herausnehmen
Schwitten: viņš pie mums tâ iebrīvējies, ka mums pašiem vairs nav ne˙kāda dzīve.

Avots: EH I, 505

‡ ìedrīvêt, kalfaternd hineinstopfen: siju starpā ieklātuo un iedrīvē̦tuo sūnu lēkšas Janš. Mežv. ļ. II, 470.

Avots: EH I, 510

ìegrīvêt: (mit einem Grabstichel) eingraben Mag. XV, 3, 61.

Avots: EH I, 514

ìegrīvêt, [einkerben Arrasch]: tur dziļi iegrīvē̦tās zīmes rādīs Aus. I, 113.

Avots: ME II, 19

[ìeķĩvêt PS., Wolm., = iebārt.]

Avots: ME II, 35

ìestĩvêt, tr., mit Mühe herein -, hineinschleppen: viņš iestīvēja pa durvīm kādu pusmūža sievieti.

Avots: ME II, 73

īvêt,

3): "pavilkt augšā e̦nkuru, lai zināms gabats ķēdes tiek, kuo palaist" (mit ĩ ) Salis: ī. e̦nkuru augšā. In der Bed. 3 nebst estn. hīwama aus d. hìeven.

Avots: EH I, 502

īvêt, - ẽju,

1) schreien [vgl.
īvinât]: īvē vien, dēliņ, dabūsi stibu A. XIV, 1, 409;

2) schlagen
MWM. II, 483;

3) ziehen
Konv. ^1.

Avots: ME I, 839

izbrĩvêt, ‡

2) Erlaubnis wozu erwirken
Segew.: es jau izbrīvēju ratiņu (habe die Erlaubnis erlangt, das Spinnrad zu benutzen); kad vajadzēs, tad varēs ņemt Seyershof; (mit einem acc. des Ortes) das Recht der zeitweiligen Beschlagnahme (Benutzung) einer Stätte erwirken Segew.

Avots: EH I, 436

izbrĩvêt, befreien, erlauben, gönnen: izbrīvē viņu uz stundu, lai viņš var atnākt līdz Mar. ceļš jāizbrīvē ar varu Druva I, 981. kad tev tuo izbrīvē, tad makšķerē vien Blaum. skouluotãjs izbrīvēja skuolē̦niem paruotātes pa pagalmu A. XIV, 2, 73. Refl. -tiês, frei werden: vidū izbrīvējās vieta priesteŗiem Vēr. II, 348.

Avots: ME I, 719

[izdrīvêt, auskalfatern Wid.]

Avots: ME I, 729

izķĩvêt, tr., ausschelten, vornehmen Etn. II, 188. Refl. - tiês, sich auszanken: nu jau būsit diezgan izķīvējušies [Wolm.].

Avots: ME I, 760

izklìvêtiês, Lub., sich ausputzen, sich aufdonnern: viņa le̦pni izklīvējusies Dünsb. tie ļāvās nuo tādas izklīverēšanās knīpas apmulsināties Alm.

Avots: ME I, 753

‡ izlĩvêt Seyershof "(nasse Wege) befahren": i. ceļus.

Avots: EH I, 463

izstĩvêt,

2): spaini nuo akas izstīvējis Pas. IX, 82.

Avots: EH I, 483

izstĩvêt, tr.,

1) aussteifen, ausspannen:
vēršādu MWM. VIII, 461;

2) mit Mühe herausziehen, in die Höhe ziehn:
korķi. Refl. - tiês,

1) sich gehörig steifen, sich gewaltig sträuben:
izstīvējās, izstīvējās, bet beigās taču piekāpās;

[2) sich gewaltsam losmachen
U.].

Avots: ME I, 806

ķĩvêt, -ẽju, tr., keifen, schelten, rügen Smilt., [Wolm.]: pircējs ķīvē Brencīša kungu, ka tādu sliktu zirgu iedevis Etn. III, 28. Refl. -tiês, untereinander streiten, zanken, hadern: apenītis ar miezīti meža malā ķīvējās. [Nebst. li. kỹvoties "ссориться" aus mnd. kiven dass.]

Avots: ME II, 390

‡ klīvêt Druw., = kvērnêt, warten, zögern.

Avots: EH I, 620

‡ *II klivêt(iês) ² , zu erschliessen aus izklìvêtiês ² .

Avots: EH I, 620

līvêt, -ēju, intr., mit dem līvis fischen Karls.

Avots: ME II, 491

nùoblĩvêt, Refl. -tiês: iesals nuoblīvẽjās dibe̦nā Linden in Kurl.

Avots: EH II, 33

nùoblĩvêt, tr., voll -, feststampfen: kad bedre cieti piepildīta un nuoblīvē̦ta... Konv. ² šīs zemes pie mums nuosē̦dušās ūdenī un cieti nuoblīvējušās Būvm.

Avots: ME II, 763

‡ nuodrĩvêt Siuxt, (mit Moos od. Hede die Ritzen in einer Wand) vollstopfen (kalfatern): ar sausām sūnām nuodrīvēja kūtij ... siju starpas Janš. Mežv. ļ. I, 310. rijas sienas ... n. 232.

Avots: EH II, 41

nùoķĩvêtiês, sich abzanken: nuoķīvējās par nieka lietu visu dienu Drosth.

Avots: ME II, 806

nùoplĩvêt, nùoplĩvuôt, nùoplivuôt, nùoplivinât, nùoplivinât, nùoplĩvinêt, eine flatternde Bewegung machen, dahin flattern: mētelis vien nuoplīv Dok. A. nuoņe̦m tautas vainadziņu, mati vien nuoplīvuoja BW. 24450. pār krastu nuoplīvuoja gara dūmu strīpa Stari I, 41. [kâ bālgana liesma nuoplīvuoja... acīs Veselis Saules kapsē̦ta 20.] meitene nuoplīvinē pa pļavu Latv. Refl. -tiês, eine flatternde, flackernde Bewegung machen: vakarblāzma nuo-dzisa, nuoplīvuodamās nakts me̦lnuo mākuoņu asiņainās krēpēs Austr. svece nuoplivinājās vairākus lāgus Vēr. II, 1313.

Avots: ME II, 831

nùostĩvêt: mit Mühe und Anstrengung verrichten Vank.; "ar varu nuogāzt`: Juri nuostīvē[ju]ši zemē Pas. XIII, 395. Refl. -tiês: sich vergeblich überanstrengen Vank.

Avots: EH II, 91

nùostīvêt, vergeblich, erfolglos ziehen, recken, schleppen Spr.; [mühsam herunterschaffen: n. maisu Lis.] Refl. -tiês, sich überreissen, überanstrengen, abquälen Spr.

Avots: ME II, 860

pabrĩvêt, tr., erlauben; erwirken: es tikai izlietuošu atļauju, kuo mans pazīstamais man laipni pabrīvēja A. XIII, 473. viss jau bija ar muižas pabrīvēšanu Aps. VI, 10.

Avots: ME III, 10

pãrstĩvêt,

2): mit Mühe (hin)überziehen:
(kre̦klu) par galvu pārstīvēju Tdz. 48074, 1.

Avots: EH XIII, 212

pãrstĩvêt,

1) intr., zu steif werden:
bē̦rais bij pārstīvējis Stari II, 284;

[2) (etwas Schweres) hinüberschleppen.
Refl. -tiês, (etwas Schweres) ziehend sich überanstrengen].

Avots: ME III, 179

pastĩvêtiês, sich ein wenig steifen: sulainis gribēja ar vinu pastīvēties B. Vēstn.

Avots: ME III, 108

pìeblĩvêt, dicht zusammenpackend vollstopfen Grünh.: kules pilnas kâ pieblīvē̦tas Kleinb. st. 48. visas malu malas pieblīvējis (ar malku) LP. VII, 774.

Avots: ME III, 239

pieglīvêt "verschleimen" V.

Avots: ME III, 251

pìelīvêt, pielīmēt, (ein Gefäss mit einer Flüssigkeit) bis zum Rande anfüllen Spr.

Avots: ME III, 268

plīvêt, -u, -ẽju, plivêtiês Bauske, flattern; flackern: mati plīvēja V. Egl. nuoņe̦m tautās vainadziņu, mati vien plīvējās (Var.: nuoplīvuoja) BW. 24450. viņa seja atmirdz plīvuošas liesmas sarkanumā AU. svece plīvuoša Bārda Zemes dē̦ls 18.

Avots: ME III, 350

I rĩvêt: krampjus r., krampfstillende Mittel einreiben Diet. Refl. -tiês: streiten AP.

Avots: EH II, 377

I rĩvêt, -ẽju, rĩvât Dunika, Līn., (auf der Reibe U.) reiben. Refl. -tiês, sich reiben. Nebst estn. rīwima aus mnd. riven.

Avots: ME III, 541

II rīvêt, -êju, reffen U.: zēģeļus. Nebst estn. rīwima aus dem Germanischen.

Avots: ME III, 541

sablĩvêt, tr., fest, dicht zusammenstopfen, zusammenpacken Seew. n. U., zusammenfleihen Biel. n. U.: viļņu sablīvē̦tais smilšu kuls Latv. uzbeŗ kārtu grantes un tuo labi sablīvē Būvmācība 12. tu tuo malku esi tâ sablīvējis, ka uguns ne˙maz nede̦g Wain. sēnes krietni jāsablīvē; tad tās labāk stāvēs Dond. izcepu kukulīšus, sablīvēju šķirstiņā LP. IV, 181. braucēji sablīvē̦ti kâ siļķes (im Wagen) R. Sk. I, 141. viņi dzīvuo sablīvē̦ti cits pie cita kâ uostas pāļi Zalktis II, 62. sanesi visus krē̦slus ģē̦rbkambarī, sablīvē līdz griestiem čupā! LP. VI, 505. Refl. -tiês, sich zusammentun, sich dicht aneinanderstellen, sich sacken (von Gebäuden Biel. n. U.): cilvē̦ki sablīvējās lielpilsē̦tās MWM. IX, 938. sniegs piekrastēs sablīvējas; le̦di sablīvējas lieluos blāķuos Fest. vīriešu pulciņš, kuŗš bij cieši sablīvējies ap šņukstuošuo slīpernieku Latv. grē̦da sablīvējusēs Konv. ² 1414.

Avots: ME III, 595

‡ sadrĩvêt Siuxt, = sadrĩvât.

Avots: EH XVI, 404

‡ sadzīvêt, = sadzît II: kas zina, kad [miesa] sadzīvēs Pas. VI, 479 (aus Welonen).

Avots: EH XVI, 407

saglīvêt, schliefig werden : maize atlē̦kusi, saglīvējusi R. Sk. II, 128.

Avots: ME II, 626

saķĩvêtiês, in Zank und Streit geraten U.

Avots: ME II, 664

sarĩvêt, tr., zerreiben.

Avots: ME II, 718

‡ sasĩvêt Siuxt, sĩvs I 1 werden: kad piena spannis dikti sasīvējis, tad pienam nav laba garša, tad ir sīvs skābums.

Avots: EH XVI, 447

sastīvêt, ‡

2) steif werden, erstarren:
atruon savu vīru sastīvējušu Pas. XII, 497 (aus Dricēni). meitiņa ... sastīvējuse nuo saltuma V, 450 (aus Warkl.). putra sastīvē Zvirgzdine.

Avots: EH XVI, 451

sastīvêt, mühsam zusammenschleppen Spr.

Avots: ME III, 748

skrĩvêt, -ẽju, = rakstît, schreiben U.: ne es māku rakstīt, ne skrīvēt LP. IV, 81. Aus mnd. schriven.

Avots: ME III, 896

spīvêt Wid., trotzen. Refl. spĩvêtiês "sich anstrengen" Bauske.

Avots: ME III, 1005

‡ II spìvêt ² , -ēju Grawendahl "spiest" (??).

Avots: EH II, 554

stĩvêt,

2): s. (mit ì ² ) zābaku kājā Warkl.; ‡

3) steif werden
(mit ì ² ) Zvirgzdine: ruokas sāk s. Refl. -tiês,

1): auch Saikava; s. (mit ì ² ) ap sìenu Auleja.

Avots: EH II, 582

stĩvêt, -ẽju,

1) steifen
L., U.;

2) scharf anziehen, spannen
U., (mit Mühe, schwer) ziehen: stīvējuši tikai tukšu tesmeni Etn. II, 88; LP. VII, 558. zeķi... kājā stīvē̦dams A. v. J. 1897, S. 456. Refl. -tiês,

1) (beim Heben od. Schleppen von etw. Schwerem) sich stemmend abmühen, abquälen, an etw. Schwerem herumzerren:
abi stīvējušies, kuo māk, bet tuomē̦r nevarējuši spieķa nuo ceļa nuovākt Etn. III, 47. Mačs stīvējās svārkus izgriezdams Libek Pūķis 10;

2) sich sträuben, entgegenstemmen
(namentl. pretī stīvēties) U., hartnäckig (auf etwas) beharren, bestehn U., Mag. XIII, 2, 56; sich zu etwas drängen Mag. XIII, 2, 56; streiten, sich zanken: žīdiņš stīvejās un tiepās Dīcm. pas. v. 1, 35. ve̦cais... ilgi stīvējās, beigās tuomē̦r padevās Pasaules lāp. 206. māte gan stīvējusies pretim, lai dē̦ls tâ nedaruot LP. VI, 350. uotrs stīvējies:"man piede̦r meži, man arī vērsis..." V, 86. vedēji ar panāksniekiem stīvējas RKr. XVI, 135. tē̦vs ar māti, trešs tautietis klētiņā stīvējās (Var.: strīdējās): tē̦vs deva, māte liedza, tautiet[i]s lūdza raudādams BW. 15067, 6 var. Aus mnd. stiven "steifmachen".

Avots: ME IV, 1076, 1077

uzblīvêt, aufpacken, -stopfen, -stapeln: tur vēl jāuzblīvē sìens virsū. dambi augstāk uzblīvēt.

Avots: ME IV, 318

uzgļīvêt, = uzglìzdêt: maize uzgļīvējusi Stenden.

Avots: ME IV, 332

uzĩvêt, hinauf-, heraufziehen: uzīvēt augšā kādu smagu priekšme̦tu (e̦nkuru) Salis. Nebst estn. hīwama "hiewen, aufwinden" auf engl. heave (mit ī gespr.) "heben" beruhend?

Avots: ME IV, 336

uzķĩvêt, leicht durchschelten, rügen (perfektiv): uzķīvē nu tās meitas, lai strādā dūšīgāki! Wolmarshof.

Avots: ME IV, 350

uzskrĩvêt, aufschreiben Spr. (scherzweise, geringschätzig): u. kuo jaunu Zeif. III, 3, 55.

Avots: ME IV, 378

uzstĩvêt, = uzstīlêt: u. šauras bikses Ar.

Avots: ME IV, 385

‡ vīvêt, = vīvinât (?): (saimeniece) kâ v. vivināja, savus viesus mieluodama Tdz. 53832.

Avots: EH II, 794

atdzîvuôtiês, [bei Glück auch: atdzīvēties I Kön. 17, 22],

1) aufleben, wieder lebendig werden, sich erholen:
viņš miris un atkal atdzīvuojies LP. VII, 1203. viens vakars prātā atdzīvuojās Apsk. I, 342. nuo šās dienas gan drusku atdzīvuojās Kaudz. M.;

2) sich müde arbeiten
Hug.

Avots: ME I, 156, 157

[čiknīties C., = stīvēties, sich steifen]: par lielu čiknīšanuos dabūjusi viņam iegrūst brandvīnu.

Avots: ME I, 412

I pikât: tas nu gan pikā ("ar truoksni kŗauj pikām iekšā", und zwar möglichst dicht) biezputru vē̦de̦rā Grünw. ‡ Refl. -tiês "gausi kuo darīt" Saikava; "stīvēties, darīt kuo ar lielām grūtībām Warkl.: pie viena akmiņa visu dienu pikājās. Dürfte wenigstens in einigen Bedd. auf r. пихать schieben, stossen" beruhen; zur Bed. vgl. auch izpikât.

Avots: EH XIII, 231

retinuma sakne, Rotwurz Sassm.: sarīvētu retinuma sakni lietuo pret caureju. Beruht auf einem *retinu "mache gerinnen" (zu retêt).

Avots: ME III, 514

sabliestiês,

1) konfus, blode werden :
suns sabliêdies ² Wandsen. stāvu sabliedusēs kâ jau kaunīga meita DL. Ciesa paņe̦m sabliedies atslē̦gu;

2) = sablīvēties Notk., Vank., (mit iê ²⁾ Schibbenhof.

Avots: ME III, 595

sastaukât, ‡

2) Perfektivform zu staukât I 1 (mit aũ) Frauenb., N.-Wohlfahrt; ‡

3) fest zusammenstampfen
(sablīvēt) Aahof, Grawendahl (mit àu ² ): s. biezpienu traukā, lai nepe̦l. (kluonu taisuot) s. mālus N.-Peb.

Avots: EH XVI, 451

stīrêt Peb. n. U., = sierêt, auf und nieder gehen, spazieren. stĩrêtiês Schrunden, (beim Heben od. Schleppen von etwas Schwerem) sich entgegenstemmend abmühen (= stīvēties). Zu stīmêt?

Avots: ME IV, 1076

‡ stručît, -īju Seyershof "dažādi pamācīt, gan uz labu, gan uz ļaunu": viņi mani stručī visu dienu, kâ jārauj lini. Refl. -tiês Seyershof "stīvēties ap smagu priekšme̦tu, kuo nevar pacelt".

Avots: EH II, 589

I tielêt, Refl. -tiês: "kaulēties; ķilduoties" Salis; "tiepties, vilcināties, ķircināties, ķīvēties" Nötk.

Avots: EH II, 687

uzstīlêt Odsen (mit ì ² ), Sakstagals, = uzstilpēt: u. (uzstīvēt, ar muokām uzmaukt) mazas kurpes kājās.

Avots: ME IV, 385

vivinât: (saimeniece) kâ vīvēt vivināja, savus viesus mieluodama Tdz. 53832.

Avots: EH II, 791

žiginât, (die Haut) stark reiben ("rīvēt ādu ar ruoku tâ, ka čīkst") Mar.: žigini man muguru: niez! Mar. n. RKr. XV, 146.

Avots: ME IV, 809