Paplašinātā meklēšana

àizķer̂t,

1) : nevarēja... ne˙kâ viņu dabūt aizķert Pas. VIII, 442; ‡

4) plaukstu aiz mutes a. priekšā Janš. Bandavā II, 232, mit der Hand den Mund verschliessen.

Avots: EH I, 34

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35

apķer̂t, ‡

3) a. darbus, eilig alle Arbeiten verrichten
Siuxt. ‡ Subst. apķê̦rums, das (einmalige, vollendete) Begreifen: ātrs a. šeitan var līdzēt Pump. R. I, 421.

Avots: EH I, 96

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98

atķer̂t, 2): "Einhalt tun" Bauske: a. ruozi. vēl laikā atķēra, gerade noch zur rechten Zeit fing man an (den verbrühten Fuss zu heilen) Lemburg. a. kāsu Segew.; ‡

4) erkennen
Segew.: tas laikam ir Pēteris; nevaru krẽ̦slā a.

Avots: EH I, 152

atķert, tr.,

1) ergreifend öffnen:
durvis tas nevarēja atķert RA.;

2) einen Gegengriff machen, heilen:
pārēšanuos var vislabāki atķert ar gavēšanu Konv. ² 3020, 3323;

3) auf etw. kommen, verfallen, sich erinnern:
viņa vārds tev mēles galā, tik nevari tuo atķert A. XVIII, 2; Kaudz. M. Refl. -tiês, inne werden, begreifen, sich besinnen, Rat finden: māte tūlīn atķērās Vēr. II, 190. vienmēr viņš pratīs izgruozīties un labi atķerties tā vārduos, kā darbuos JK.

Avots: ME I, 170

‡ daķer̂t "= àizķer̂t(iês)" Kaltenbr. Refl. -tiês: daķērās pie ... kubula Pas. VIII, 282.

Avots: EH I, 304

[daķer̂tiês Drsth., sich anklammern.]

Avots: ME I, 434

ìeķer̂t,

1): ar ieķeŗamām stumjamām rungām ruokās Janš. Līgava II, 29; ‡

2) (Fische) (ein)fangen
Oknist: vai daudz zivju esit ieņē̦ruši? ‡

3) hastig essend zu sich nehmen
Salis; trinkend zu sich nehmen Linden in Kurl.: šis bij ieķēris vairāk. Refl. -tiês, ‡

3) "= ìedîgt, ìezelˆt" Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "bekommen").

Avots: EH I, 525

ìeķer̂t, einschnappen wie eine Klinke; sich einhäkeln U. Refl. - tiês,

1) = ieķert: ieķerties aiz ragiem LP. I, 182. viņa ieķērās Fēliksa ruokā Vēr. II, 297. puojām viss tavs pulks, kas tev ieķēries astē Dünsb. Par. 109;

2) sich verlieben:
biji ieķēries šajā Lonijā līdz ausīm J. R. VII, 126.

Avots: ME II, 34

izķer̂t, tr.,

1) heraus -, weggreifen, wegnehmen:
viņš izķēra tai baltuo ripiņu AU.;

2) ausfangen, auskrebsen, ausfischen:
vēžus, zivis. Refl. - tiês, vergeblich lange fahnden, fangen: kaŗa spē̦ks izķeŗas dienām un nenuoķeŗ ne˙kā LP. I, 104.

Avots: ME I, 759

ķer̂t,

1): nedrīkstuot tīši dievam ķ. acīs Janš. Dzimtene V, 195.

2): kur nu tādu ir ķēris (=atradis)? Orellen; ‡

5) stehlen
Orellen; ‡

6) entnehmen (folgern, schliessen):
nuo raksta nevar ķ., ka (rakstītājs) būtu jucis Jauns. Neskaties saulē 20. Refl. -tiês,

4): viņam neķeŗas (zivis) Pas. VIII, 157; ‡

6) ansteckend sein (von Krankheiten)
Salis.

Avots: EH I, 697

ķer̂t, ķeŗu, ķêru, tr.,

1) greifen:
Sprw. kas ātri ķeŗ, tam pirksti de̦g od. tas sadedzina pirkstus. ķeŗ, kuo redzi, tik zagt vien neeji. neķer bļuodas dibe̦nā BW. 19251. par daudz ķeŗ pliku, es zieht zu zehr an (vom kahlen Winterwege) Stuhrhof. ķeŗamā kāre, die Lust zu greifen LP. VII, 865 ;

2) haschen, fangen:
Sprw. ķer nu čigānu krūmuos! ķer mani ruokā, sit mani kuokā! so fordert der eine den andern auf, ihn zu fangen Etn. IV, 41. tas bijis vēl tanīs laukuos, kad rekrūšus ķēra Etn. III, 93. vīrs ietaisījis ķeŗamuo bedri LP. V, 176. putnus, zvē̦rus, vēžus, zivis, peles ķert. zaķi ķert, fallen (von Kindern). lūšus, pelītes, zagli ķert, lettische Spielchen ; vistiņas ķert, blinde Kuh spielen ; aitas, aunus ķert, ein Orakel zu Weihnachten, um zu erfahren, welches Mädchen im kommenden Jahre heiraten wird ;

3) erreichen, ereilen, treffen:
braukuši ar līkumu, lai neķe̦rtu vidu LP. III, 68. jūsu pusi krusa ķe̦'rusi Aps. lietus gan ķers šuoreiz arī mūsu galu. kalniņā miežus sēju, lai salniņa tuos neķeŗ BW. 28009. akmens, pātagas gals, šāviens ķēris meitu. viņu ķēra trieka ;

[4) liesmas ķeŗ pa aizkuru U., die Flamme schlägt zum Ofenloche hinaus. ]
Refl. -tiês,

1) einander greifen, fangen:
viens acumirklis ķeŗas uotrā Vēr. II, 26. [acīs ķerties U., in die Augen fahren, zanken.] viņi ķērās matuos, sie fuhren sich in die Haare ;

2) sich anfassen, sich woran halten, sich klemmen, stocken, hapern:
suns ķēries šim pie kājām LP. VII, 984. kur kājiņa neķērās ce̦lmainā līdumā? zaģis ķeŗas. labam runātājam vārdi neķeŗas, bet sliktam neķeŗas SDP. VIII, 30. meita nevarējusi darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83. Sprw.: juo steidz, juo ķeŗas ;

3) in seinem Interesse greifen, sich woran machen, woran gehen, zulangen, seine Zuflucht nehmen:
viņš tai ķērās ap kaklu, er umhalste sie. [ar maukām ķerties U., sich mit Huren abgeben.] slīcējs ķeŗas pie salmiņa. saimnieks ķērās pie darba LP. VII, 346. pie ielauztas karašas visi ķeŗas. palīgiem bij jāķeŗas pie gudrības LP. III, 77 ;

4) sich anbeissen, an die Angel beissen:
makšķerē, kuŗas šķina zagta, zivis labi ķeŗuoties Etn. III, 95. vienreiz zvejnieks izzvejuojas cauru dienu, - neķeŗas ne˙kā LP. IV, 136. Übertragen - in grosser Menge gefangen od. geschossen werden: šuovakar vēži labi ķeŗas. viņš gājis medīt, bet ne˙kā neķēries LP. IV, 223. putni neķeŗuoties LP. VII, 237 ;

5) greifen, dringen:
kad ecēšas diezgan dziļi neķeŗas zemē... Konv. ² 880. tie vārdi bagātajam ķē̦rušies pie dūšas (gew.: pie sirds), gingen zu Herzen LP. V, 260. tas ķērās dze̦guzei pie guoda, das war ehrenrührig Adam. tas ķeŗas pie kauliem, das durchdringt Mark und Bein. [Wohl aus * kar̂t (in aizkar̂t) unter dem Einfluss von tver̂t (vgl. kvê̦rt). Vgl. kãrt, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142 f. und v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316.]

Avots: ME II, 369, 370

ķerte od. ķer̃tne, ein Anbau mit einem Dache an dem Viehstall für die Schweine: cūku ķertne Gr. Sessau. Wohl zu ķērte.

Avots: ME II, 370

ķertîgs [?], anhaftend, anklebend L.

Avots: ME II, 370

ķe̦r̂tuve ,* die Falle: peļu ķe̦rtuve. Dafür sonst lamatas. Zu ķer̂t.

Avots: ME II, 370

laņ̃ķê̦rti ^2, das Gestell oder die Einfassung einer Feldrolle, worin sich dieselbe bewegt Grünh.

Avots: ME II, 421

nùoķer̂t, ‡

2) wegstibitzen
Salis; ‡

3) unversehens bekommen
Frauenb.: nuoķēru gan ve̦lnu (von einer unangenehmen Arbeit) šuoreiz. Refl. -tiês,

1): braucējs ... tecēja kājām ķibitei pakaļ, nuoķēries pie atslejuma Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 90; ‡

2) = aplipt: n. ar pūkām Seyershof; ‡

3) zur Genüge fangen:
kaķis guļ nuoķēries peles Seyershof; ‡

4) = nùokuôstiês 2, nùokrāsuôtiês: kad nenuoķērēs gluži me̦lns, tad ielika elkšņu mizās AP.

Avots: EH II, 59

nùoķer̂t, tr., ergreifen, erhaschen: nuoķeri nu čigānu krūmuos! tautas mani ķērcināja, kâ putniņu nuok,'e̦ruši BW. 13753. Refl. -tiês, sich festklammern, sich anhalten.

Avots: ME II, 805, 806

paķer̂t,

1) tr., hastig ergreifen, erfassen:
muļķītis paķeŗ zuobinu LP. IV, 63. šis tūliņ paķeŗ buozi VII, 683;

2) einen kleinen Griff tun:
šad, tad paķeŗuot A. XII, 478. ēdi, ēdi, tu Babiņa, paķer bļuodas dibe̦nā! BW. 19251, 2.

Avots: ME III, 53

pãrķer̂t, ‡

2) "pārjemt" Dunika: diegs tik gaŗš, ka pati nevaru tuo vidū p. (tâ gadās, kad tuo grib salikt dubulti); ‡

3) aufgreifen
Meselau: viņi viens nuo uotra pārķēra malkas škilas.

Avots: EH XIII, 204

pãrķer̂t, tr., überkehren, oberflächlich, schnell kehren, fegen: viņa, paķē̦rusi sluotu, ar visu sparu sāka pār ķert istabu Līg. Refl. -tiês, einen Fehlgriff tun: man pārķērās: paķēru cita ce̦puri.

Avots: ME III, 162

pìeķer̂t,

1) anfassen:
ni pie zara nepieķēru VL.;

2) fassen, ertappen:
ai, melīti, neme̦luo! es pieķēru me̦luojuot BW. 34168 var. es jutuos piepēži pieķe̦rts, kâ kaut kuo ļaunu darījis Vēr. II, 423. e̦smu sevi par daudz pieķēris pie nepareizībām SDP. VIII, 15. raganu sle̦pe˙ni pie nešļavām pieķer LP. VII, 569;

3) fangend anfüllen.
Refl. -tiês,

1) anfassen, berühren:
tādai nedrīkst gan˙drīz ne klāt pieķerties Alm. Kaislību varā 125;

2) sich woran halten (namentlich Hilfe suchend), sich fest anklammern:
pieķerties pie dieva žē̦lastības, fest an Gottes Gnade halten U. tu nedarīji pareizi, pieķe̦rdamies svešam dievam LP. VII, 466. ar sirdīm, kas ar katru dzīsliņu viņiem pieķeras Vēr. II, 72. zivis pašas pieķeršuoties (vilkam pie astes) Pas., I, 150;

3) Händel suchen:
pie vārdiem vien es nevaru pieķerties Apsk. v. J. 1905, S. 317;

4) sich mit Anhangendem füllen:
zuobi vien pieķersies Pas. I, 231. mans vaiņadziņš egļu skuju pieķēries BW. 15687, 3.

Avots: ME III, 263

saķer̂t,

2): s. bē̦rnus Siuxt, (als Hebamme) Kinder empfangen
(die Bed. "Kinder bekommen" ME. III, 662 ist fraglich); laimīga ruoka bē̦rnu saķeršanā (von einer Hebamme gesagt) Janš. Dzimtene V, 78; ‡

3) saķeŗ ar vē̦de̦ru Auleja, plötzlich fängt der Magen an zu schmerzen.
saķeŗ juo ar karstumu ebenda, er (sie) bekommt Fieber. Refl. -tiês,

4): in Streit geraten:
sakeršanās ar leišiem Janš. Dzimtene II, 201, ‡

5) s. ciet(i) Salis "aizdambēties. aizspruostuoties" (von Gräben u. dgl.).
‡ Subst. saķêrēja, die Hebamme B. Senkeviča Godi Vidus-Kursā, S. 6.

Avots: EH XVI, 422

saķer̂t, tr.,

1) ergreifen, (fest) fangen; erlangen:
muļķītis krapt! saķeŗ putnu aiz spārna LP. lV, 150. pamanās ve̦lnu aiz papēžiem saķert V, 132. saķēris upītē zivis V, 157. lapsa saķēra vārnu cieti Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. I, 10. aizlaiž garām, it kâ gribē̦dams vēju saķert A. v. J. 1896, 5. 367. ķēru, ķēru, nesaķēru BW. 9216. iznāk māte raudādama, sav[u] galviņu saķē̦ruse 13646, 6. kuo, māsiņa, tu saķēri (Var.: saguvi, dabūji), jaun[a] iedama tautiņās? 17478 var.;

2) saķert bē̦rnus, Kinder bekommen (bei der Geburt)
Ar. Refl. -tiês,

1) für sich ergreifen, fangen;

2) einander ergreifen, fangen, umfassen, an die Hand nehmen:
divi kuopā saķē̦rušās vardes Etn. II, 19. viesi saķērās pa pāriem BW. III, 1, 77. ... vai meitas un puiši nele̦c pa pāram, ruokās saķē̦rušies Etn. II, 151;

3) sich (in etwas) verfangen:
sabraukuši vedējiņi pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķī griezt, tik pinkās saķērās (Var.: sapinās, satinās) BW. 17211 var.;

4) sich in den Haaren liegen
U.

Avots: ME II, 662, 663

uzķer̂t,

2): viņš ilgi meklē drāniņu, bet nevar u. (finden)
Strasden;

3): viens līdzeklis bij, bet tuo es nevaru u. (ich komme nicht darauf)
Salis.

Avots: EH II, 727

uzķer̂t,

1) auffangen:
uzķert bumbu;

2) greifend auf etw. geraten, auf etw. greifen:
pirksti nevarēja uzķert ne puogu, ne puogu caurumu R. Sk. II, 162, uzķeŗu ruoku uz muguru, paspaidu Janš. Bandavā I, 24;

3) fig., auffangen; auffassen, begreifen
Wid.: uzķert uotra duomas. rakstnieks uzķeŗ dzīvē... raksturiskas parādības JR. V, 154. viņai vajadzēja nuo sāniem nuotēmēt un uzķert viņa seja izskatu A. v. J. 1896, S. 810. tiklīdz tā vārdu uzķeŗuot ([beim Raten] unverhofft nennen), kas vainīgs, tad... Etn. II, 142. Refl. -tiês, sich (auf etw.) auffangen; anbeissen (intr.; von Fischen): zivs uzķērās uz āķa.

Avots: ME IV, 350

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26

‡ àizgrampstît (?) MSil. "aiztvert, aizķert".

Avots: EH I, 24

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst ² in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]

Avots: ME I, 192

brud! Zuruf der Katze: brud, kaķīti, peļu ķert BW. 15977.

Avots: ME I, 338

ce̦rũzis, cē̦rūzis,

1) das Haar, namentlich das verwühlte
Kav.: [kur tu iesi ar tādu nesasukātu cē̦rūzi!] cē̦rūžuos ķerties, in die Haare fahren;

2) verwühlter kopf, Struwelpeter:
ak tu ciema ce̦ruzīte BW. 531; zu ce̦ra.

Avots: ME I, 376

čibiņuos iet, ein Spiel Dond. [Wohl = vistiņas ķert].

Avots: ME I, 412

[čupt Wessen "iegūt, ķert"; čupt, čùpu, čupu Praulen, ( über einen od. etwas) herfallen (um sich dessen zu bemächtigen): č. kam virsū Laud.]

Avots: ME I, 421

‡ damanît (li. damanýti), = ìemanîtiês Kaltenbr.: cilvēki damanīja, kâ lapsu nuoķert. ļaudis damanīja sienu pļaut zem Jāņu (weil zu dieser Zeit gewtihnlich gutes Heuwetter war). Refl. -tiês,

1) = piemanîtiês 1 Sonnaxt;

2) = iemanîtiês Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH I, 305

dziêsma: dziêsme auch Preili n. FBR. VIII, 13, Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIII, 51, Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Lixna, Warkl., (mit iê ² ) Kal. n. FBR. IX, 101, Perkunen (hier neben dziêsma ² ), 1) - 4): dieva dziesmu BW. 16. blēņu dziesma 810 var. kāzu dziezmas 771. paliks dziesme nedziedāta BWp. 161, 3. kārklu (Līvāni) od, suņa (Skaista) od. vilka (Auleja) dziesme, das Volkslied, das weltliche Lied (im Gegensatz zum geistlichen Lied);

5): gribējis ķerties pie dziesmas Orellen. šis tū˙li pie dziesmas klāt ebenda. nuoņēma gailim dziesmu, man schlachtete den Hahn
ebenda. paņems jēriņam dziesmu ebenda.

Avots: EH I, 364

dziêsma, dziêsme (li. (giesmė˜) AP., Mar. n. RKr. XVII, 139, [Borchow, Andrepno],

1) das Lied, das geistliche Lied;
dieva dziesmas, auch garīgas dziesmas, seit Stender im Gegensatzt zu blēņu dziesmas, weltliche Lieder, namentlich Volkslieder, die man jetzt tautas dziesmas nennt. Dāvida dziesmas, die Psalmen;

2) jautra, priecīga, sērīga, gaudu, raudu, daiļa, gre̦zna, jauka, kuoša, skaista dziesma;

3) dziesmas dziedāt, sacerēt, tīt kamuolā, Lieder singen, dichten, sammeln;

4) Sprw.: kā maizi ē̦d, tā dziesmu dzied. katram patīk sava dziesma. vienu dziesmu dziedāt, einverstanden sein.
kuo tu dziedi bez dziesmas? was sprichst du für dummes Zeug? tava dziesmiņa skanēs citādi, du wirst anders reden;

5) dziesma für
rīkle, Kehle: grābt, ķerties, ņemt kam aiz (pie) dziesmas, an die Kehle fassen, stramm anfassen: ņem viņam tikai aiz dziesmas. siešu ve̦lnam dziesmu cieti LP. VI, 446. aizņemt dziesmu, ausser Atem bringen. zu dziedât.

Avots: ME I, 562, 563

gàisinât [li. [gaišinti "tilgen"; zu gàist], tr., vergeuden, vertun, verschleudern: viņš gaisināja, gaisināja savu mantu, kamē̦r izgaisināja visu. lai vējiņš pāri pūta, lai salmiņus negaisina BW. 28788, 1. [vajag tikai, ne˙maz negaisinājuot laika, karsti ķerties pie pašizglītības darba Latgalīts 1922, I, 4.]

Avots: ME I, 586

‡ ģimstît,

1) "ķert; pluosît (von Hunden)" Erlaa;

2) "hastig schlingen"
Jāsmuiža, Refl. -tiês Jāsmuiža, = rĩstîtiês (?): tas ģimstās kâ karstu putru iestrēbis.

Avots: EH I, 427

ģist,

1): "saprast; apķert" Saikava, "nuojaust" Auleja. ‡ Refl. -tiês,

1) scheinen, dünken
Auleja: man neģiedas, ka būs dzīvātājs;

2) "?": zeme ģiedas, kam piederēt Ezeriņš Leijerk. II, 246. Subst. ģišana "prāts, jē̦ga" Saikava: paprasi tam, kam ģ˙! .

Avots: EH I, 427

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

grābslis,

1) jemand, der nach etwas greift :
rūpju grābslis, Grillenfänger v. ; ein Zugreifer, Dieb Lös. n. Etn. III, 176, [Fest.] ;

2) gaisa od. vēja grābslis [PS., Arrasch, Trik., Warkh., grābslis Nigr., Selg., Wandsen, Salis, Ruj.], der Windbeutel :
daudzi ļaujas piemānīties nuo šādiem gaisa grābšļiem Vēr. II, 187. kāds vēja grābslis dzīrās nuoķert savu ē̦nu Adam.

Avots: ME I, 643

II gremt,

1): brummen, dumpfe Laute von sich geben
Memelshof, Wessen, (mit èm ² ) Kaltenbr., Oknist (hier haupsächl. vom Vieh gesagt): vērsis gremj. dzied gre̦mdams Kaltenbr.; vor Wut laut brüllen (von Rindern und Bären) Sonnaxt: grēme, bļāve briesmīgs pūķis Dažādu dziesmu krāj. Rīga 1867, S. 29; zürnend schelten (mit èm ² ) Auleja; zürnend brummen, murmeln Kaltenbr.: ve̦cais smagi grēme; ‡

2) "visur pieķerties" Saikava ("mit em̂"): vinš mani gremj. Refl. -tiês: sich ärgern, grämen, sich kränken
Wolm. n. BielU.; "ēstiês" (mit em̃ ) Sassm.: kuo tu gremies tik daudz uz mani? "grollen; schlecht über andere sprechen" (mit em̃ ) Strasden: priekšā viņi ir labi cilvē̦ki, bet pakaļā (hinter dem Rücken) gremjas, ka bail; "dzirties" Segew.

Avots: EH I, 403

gul˜t [PS., gulˆt ² Nigr., Gr. -Essern, Selg., Dond.], Praes. gulstu od. guļu, Praet. gulu od. gūlu (li. gul˜ti),

1) sich schlafen legen, sich lagern:
celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720. gulst diena bālā ruožu gultā Teod. [mūris gulst (= sveŗas) uz āru Lis. ar˙vienu smagāka migla gulst Skalbe. tas izmetās pliks un gula upē iekšā Sudr. E. viegla gūlu, viegla gēlu BW. 24545; 22756. [Mit einem Objekt im Akk.:] gūlu meitu, nepiegūlu;

2) virsū gult, auf jemand losgehen, jemand überfallen:
gult virsū, ķert ruokā LP. VI, 263. Refl. [gul˜tiês Ruj., Salis, N. -Peb., gùltiês Jürg., C.], gulˆtiês ² [Bl.], sich schlafen legen: celies agri, gulsties (gulies 29961) vē̦lu! BW. 6689. tur viņš ceļas, tur viņš guļas, sagt man zu einem beständigen Besucher Etn. IV, 77. guldamies sviedrus slauku BW. 3922. briedis cīnīdamies kritis, gulies un cēlies Upīte Medn. laiki 167. [gul- kann die Tiefstufe zu gval in li. gval˜ščias "liegend" sein, wenn -va- hier alt ist; daneben guol- in le. guoļa "Nest, Lager" (s. dies) u. a., wo zwischen g und uo ein v geschwunden sein kann, wie vielleicht auch zwischen γ und ω in dem wahrscheinlich dazu gehörigen gr. γωλεός "Lager eines Tieres"; vgl. Lidén IF. XIX, 336 und Armen. Stud. 48 f., Persson Beitr. 107 u. 933, Trautmann Wrtb. 93 f.]

Avots: ME I, 679

‡ ìecipt "ieķerties" Heniņ; part. prt. act. iecipis "eingeklemmt" Popen.

Avots: EH I, 506

[iecìrpt,

1) zu scheren anfangen:
aita palika iecirpta Ruj.;

2) scherend einschneiden:
meita iecirpa aitai ādā;

3) einscheren, scherend hervorbringen:
iecirpt zīmi ausī. Refl. - tiês,

1) beim Scheren unvorsätlich eingeschnitten werden
(mit dem Agens im Dativ): man iecirpās aitai ādā Lis.;

2) = ieķerties; mazais zē̦ns iecirpās lielajam matuos Ruj.]

Avots: ME II, 6

ìedergtiês;

1): (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu schmerzen anfangen
(mit er̃ ) N.-Peb., (mit èr ² Selsau; ‡

2) "runājuot pēkšņi kaklā skaņai aizķerties, raduot asu, augstu tuoni" AP., Ludsen.

Avots: EH I, 508

ìelaĩskuôtiês, ins Faulenzen geraten: kas ielaiskuojies, tam grūti pie darba ķerties.

Avots: ME II, 36

ìeme̦luôt, tr., lügend einflössen: vai tu manī neesi ieme̦luojis ticību, cerību un paļāvību Vēr. I, 206. [Refl. - tiês,

1) lügend hineingeraten:
re, kâ ieme̦luojuos gan Brucken;

2) lügend sich verwirren od. verstricken
Lettihn. u. a.;

3) sich ans Lügen gewöhnen:
viņš tâ ieme̦luojies, ka patiesību re̦ti kad runā C.;

4) das Lügen erlernen:
viņš tâ ieme̦luojies, ka grūti viņu pieķert Fest.;

5) ein wenig lügen:
es tik drusciņ ieme̦luojuos un tūliņ pietvīku Fest.]

Avots: ME II, 44

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

ìetver̂t, tr.,

1) einsetzen:
cirvim kātu ietversim BW. 13004;

2) enthalten:
nespēj izjust tuo saturu, kas viņuos ietve̦rts A. Up. Refl. - tiês,

1) = ieķerties: zirgam ietverties iemauktuos, einem Pferde in die Zügen fallen Brasche;

2) enthalten sein:
vilnā ietveŗas daudz gaisa Pūrs III, 67. Ausekļa skats še sevišķi ietveŗas vārduos Vēr. I, 1521.

Avots: ME II, 84, 85

ìevìlkt, tr.,

1) einziehen, herein -, hineinziehen:
suns ievilcis asti starp kājām. es ievilku kādu dūmu A. XI, 477. viņš uzmeklēja pudeli un ievilka labu malku Saul. ve̦lns ieve̦lk ļaudis dzelmē LP. IV, 2;

2) einrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo ieve̦lk Etn. II, 161;

3) iev. uguni, Feuer anmachen;

4) iev. valuodu, von etwas zu sprechen beginnen:
vedēji atkal ievilka valuodu BW. III, 1, 39; beginnen: paviegli ievilku vaiņaga danci RKr. XVI, 199;

5) ievilkdama dziedāt, im VL. sehr oft, n. U. mit Schnörkeln singen, mehrere Töne auf einer Silbe anbringen:
ievilkdama es dziedāju, ievilkdama gavilēju; ievilkdama mīļā Māŗa manu mūžu kārsināja BW. 333. bedrēs, alksnājā jau ieve̦lk lakstīgala Vēr. I, 1095;

6) Hiebe versetzen:
labāk tad jau paķert kādu stribiķi un ievilkt pa lieliem Etn. II, 76. Refl. - tiês, sich hineinziehen, sich herein -, hineinschleppen, mit Mühe wohin gelangen: ūdens ievilcies drēbēs. tik tik varēja ievilkties gultā LP. IV, 100. es šuodien viņu redzēju ieve̦lkamies buodē Blaum.;

2) sich hineinziehen, sich festsetzen, chronisch werden, andauern:
ievilcies kâ uts kažuokā. slimība var ievilkties Konv. ² 2085. viesību vakars ievilkās ilgāki Saul.;

3) sich einen Strich anlegen:
tu jau nu arī par daudz ievilcies MWM. VI, 643;

4) ne̦samais ieve̦lkas smagumā, wird schwerer
LP. IV, 225;

[5) sich einschleichen:
viltīga mācība ieve̦lkas, es schleicht sich falsche Lehre ein].

Avots: ME II, 88

īpât, - ãju, die Haut mit den Fingern erfassen und sie in die Höhe neben (ein Kinderspiel): mazi bē̦rni mē̦dz saķert ar ruokas diviem priekšpirkstiem cits citam ādu uz ruokas virsus un tad cilā ruokas uz augšu un leju, kuo nuosauc par īpāšanu Katzd.

Avots: ME I, 836

izmiêksķêt, izmiekšêt,

1) intr., ausweichen, weich werden:
saķert dzīvas čūskas un ielikt spirta pudelē, lai izmiekš Etn. IV, 119. vējš rausta slapjas izmiekšķējušas driskas Etn.;

2) tr., ausweichen, weich machen:
nuo lietiem izmiekšķē̦ta zeme A. XXI, 28. lupatas atkal salasīs, izmiekšķēs JK. V, 116;

3) durchbleuen, durchprügeln:
maimnieks izmiekšķējis kalpam muguru LP. VI, 354.

Avots: ME I, 773

izvaĩrît, lokal auch izvairuôt, izvairât BW. 6199 (Var.: izvairāsi, izvairuosi 6200). gribē̦dams māsiņu nuo tautām izvairuot 26205, 2. ārsti nemācēja brūces izvairīt nuo strutuošanas dīgļiem A. XX, 116. Refl. - tiês,

1) sich häten, vermeiden
(mit abhäng. Inf.): izvairījuos dzert Rainis. izvairuos uz viņa pusi skatīties Vēr. II, 424;

2) ausweichen, sich bergen, entgehen:
ragana grib zē̦nu nuoķert, bet zē̦ns izvairās LP. I, 51. izvairījies nuo sviediena V, 46.

Avots: ME I, 824

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs ² [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I ⁴ , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111

je̦zga,

[1) das Gelaufe, Gerenne; der Lärm
Wid.; ein Gewühl, buntes Treiben: nu ir gan je̦zga; nezini, kuo ķert, kuo grābt Burtn. istabā tāda je̦zga ("liela nekārtība, savienuota ar kliegšanu, smiešanuos, grūstīšanuos, krê̦slu apgāšanu u. t. t."), ka var par gabalu dzirdēt Kokn. viss vienā je̦zgā (= juceklis) Planhof];

2) dime Menge:
rau kur tie ve̦séla je̦zga Bers. aizdzina ve̦se̦lu je̦zgu luopu Serb. vēl šis netiks ar visu je̦zgu pruojām A. XVIII, 130. iet je̦zgu je̦zgnām, in grosser Menge Nötk. n. A. XV.

Avots: ME II, 111

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I ⁴ , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118

kabelêtiês,

1): auch Saikava; ‡

2) "aizķerties" NB.; ‡

3) zanken, streiten Schibbenhof (hier etn in neuerer Zeit aufgekommener Ausdruck).

Avots: EH I, 572

kabelis: izdevies saķert durvju kabeli (kann hier und im folgenden Zitat auch zu einem nom. kabele gehören!) ruokā Janš. Bandava I, 16. iespiezdams ruokā turē̦tuo kabeli ("?") atpakaļ knaģī Mežv. ļ. II, 42.

Avots: EH I, 572

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

kar̂me,

1) Händel, Vorwand, Grund zu Händeln:
strīdīgais meklē kaut kādas karmes (kur piekabināties, pieķerties), lai varē̦tu strīdu iesākt C., [Nötk.] kad jau grib meklēt, kur karmi neatradīs? AP., Druw., Lasd., Bers. n. A. XVI, 475. viņš meklē karmes uz ķildu Mat.;

2) Unannehmlichkeit, Malheur
Dobl.: tiem pieme̦tas kāda karme A. XVI, 366. Wenigstens in der Bed. 1 wohl zu aizkar̂t.

Avots: ME II, 162

kaŗuôte [Dunika, Gr. - Essern, Selg., Wandsen], der Löffel: ē̦dama kaŗuote, der Esslöffel. atbrauc meitu māmuļīte ar karuošu ve̦zumiņu: sen dzirdēja, znuotiņam navaid putras karuotītes BW. 20718. likt, nuolikt kuŗuoti pie malas,

a) den Löffel weglegen,

b) fig., das Zeitliche segnen, zuweilen sogar von Tieren:
mana saimnieka bēris šuonakt nuoilka karuoti Gr. - Sessau. kâ ar kaŗuoti bē̦rnam mācības ieliet, einrichtern. pūst vienā kaŗuotê, einmütig, das Gleiche erstreben MWM. V, 524. - cūka kaŗuotiņa, plantago. [Aus kaŗuote auch ostle. karûte Mar. n. RKr. XVII, 112. - Nach Bielenstein Holzb. 279 zu ķert "fassen"; aber ein Löffel dient nicht zum Fassen, sondern zum Schöpfen. Nach Jokl Lingu. - kult. Unters. 145 entlehnt aus slav. koryto "Trog, Mulde"; dagegen spricht aber die abweichende Bedeutung. Wohl aber könnte le. kaŗuote (dial. auch karaute) mit slav. kryto verwandt sein; vgl. damit noch slav. koŗ "eine Schöpfkelle" (bei Berneker Wrtb. I, 579), sowie ai. karóti - "Becher, Schale".]

Avots: ME II, 166

kãrstîtiês,

1): guovs kārstās pēc barības IMM. 1933 II, 461. kārstās, ka varē̦tu nuoķert Erlaa. zirgs iet kâ neēdis, gar ceļmalām kārstīdamies ebenda. kuo jūs te kãrstāties? Nötk. lūkuo tik tur kārstījies (sieh dich vor, dass du dich dort nicht einmischst)!
P. W. Šis ar mani tiesāties? 14; ‡

2) k. ar kuo Warkl., sich einlassen mit jem.:
kuo tu ar tuo puisi kārsties? ‡

3) k. apkārt bez darba, müssig herumlungern
(aus einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 604

kar̂sts (li. kárštas),

1) heiss:
karsta vasara, krāsns, pirts; karsts laiks, ūdens;

2) fig., heiss, hitzig:
karsts piktums, karstas gaudas, muokas Aus.; karsts cilvē̦ks, ein hitziger Mensch. raudāt karstas asaras LP. V, 45, karstāki I, 133. kundzei tapa karsti ap sirdi MWM. X, 511. man karsts vien izskrēja, pārskrēja, nuogāja, pārgāja - oft mit dem Zusatz: pa kauliem, pa visu miesu, es überlief mich, übergoss mich heiss;

3) schnell:
uz karstām pē̦dām, auf der Spur, sogleich, auf frischer Tat: viņš sūta uz karstām pē̦dām savu kalpu pakaļ LP. IV, 34. viņš tur atstāsta karsti, er erzählt es brühwarm, sobald er es erfahren hat. kam tik karsti ķert? LP. V, 98. tuomē̦r dē̦ls tâ tik karsti neskrien vis LP. VI, 555. [Nach Manz. Lettus karsts zaglis "Dieb, in der Tat ergriffen;" karsti me̦li Manz. Post. III, 145.]

Avots: ME II, 164

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

ķĩsis: dat. s. ķīsam BW. 2707,

1): iesim jūŗas ķīšu ķert BW. 30837, 2; ‡

3) ķīšus ķert od. durt, ein Spiel.

Avots: EH I, 706

knîbeklis ² eine Vorrichtung zum Krebsen: vēžus mē̦dz ķert ar knībekli, tas ir ieplē̦stu kuoku, kuŗā šķersām ielikts sprunguliņš Dond. Zu knebt. [Reimwort zu gnībeklis.]

Avots: ME II, 247

kritinât [li. krìtinti "давать падать"], fakt. zu krist,

1) fallen lassen;
kritināmas durvis, die Falltür Brasche. kas viņus kritina (verleiten) uz šīm indevēm? Pūrs III, 40. Spreu und Korn durch die Windigungsgabel (kridžuklis) od. durch das Windigungssieb (kre̦tulis) fallen lassen und sie so durch den Wind von einander trennen, sieben [Dond., Wandsen]: saimnieks kritina piedarbā rudzus. naudas kārīga cilvē̦ka sarausumu viņā dzīvē kritina kre̦tulī, lai re̦dzē̦tu, vai kāda ārtava labdarībai arī zieduota LP. VII, 1196; [2) zum Fall zu bringen versuchen: Reichvalds, nevarē̦dams Hāzim skuoluotāja darbā ne˙kā pieķerties, kritinājis viņu kā ērģelnieku Janš. Dzimtene ² II, 340;

3) sich setzen lassen (Flüssigkeiten)
Jürg.].

Avots: ME II, 282

kuma,

1) der Fischbehälter im Wasser, die Fischkumme
Lös., [Peb., Nötk., Kokn.]: viņš cerēja zvejniekus nuoķert pie kumas Serb., Spr., Austr., Konv. ² 2983;

2) ein Schutt- und Schmutzkasten
Neik., Lind. n. U., Mag. XIII, 42;

3) eine Wassergrube
Mag. IV, 2, 123. [Aus mnd. kumme "rundes, tiefes Gefäss; Wasserbehältnis."]

Avots: ME II, 310

laĩmêt [li. laimė´ti "gewinnen"], - ẽju,

1) tr., beglücken, Glück spenden:
Laime gāja laimē̦dama (Var.: laimuodama) BW. 9213;

2) instr., Glück haben, [glücken
Für. I]: būtu mani nē̦muši, būtu laimējuši BW. 1603, 1. ak dieviņ, nu es biju laimējuse (Var.: nu es e̦smu laimējusēs, nu man bij laimējies) BW. 22873. Refl. - tiês, glücken, gelingen: kam druoša sirds, tam laimējas. man ne˙kas nelaimējas. kaķītim laimējas palīti nuoķert RKr. XVII, 8. Subst. laĩmêšanâs, das Gelingen.

Avots: ME II, 409

lãkturis (eig. lākt - turis, aus lākte + turêt),

1) das Gestell, das zum Halten des brennenden Pergels dient, eine in einen Klotz eingerammte Stange, die oben mit einem Haken versehen ist, in welchem der Pergel brennt
[Suhrs, Ronneb.; in Salis, Ruj., Lis. eine Laterne];

2) eine ähnliche Vorrichtung der Fischer am Ende des Bootes
Grob. lāpa jeb lākturis, kuo iesprauž laivas galā, lai ūdeni naktīs apgaismuotu un dabūtu zivis ķert Plutte. Sprw.: tukšs kâ lākturis, sehr arm Grob. tam mute kâ lākturis, von einem Gossmaul Naud.

Avots: ME II, 438

liêgt, liêdzu,

1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;

2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;

[3) abraten].
Refl. -tiês,

1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;

2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem

a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;

b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. ² 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]

Avots: ME II, 493, 494

ļipa,

1): auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 28, Heidenfeld, Oknist, Saikava; dabūsi licienu pa ļipu (den Hinteren)
Diet. nuoķert aiz ļipas Siuxt "sarunā uztvert kādus atsevišķus vārdus". turēt aiz ļipas ebenda, auf einer Forderung bestehen: ve̦cais tur šuo aiz ļipas ciet, un bija jāsamaksā viss parāds. ļipu sist Diet., ein Schnippchen schlagen. zaķa ļ. Sonnaxt; eine gewisse Sumpfpflanze (spilva);

3): "ce̦pures nags" Assiten; ‡

6) krē̦sla ļ. Oknist, die Rücklehne eines Stuhles;
‡

7) der Hacken eines Strumpfes während des Strickens
Saikava.

Avots: EH I, 773

II luksts,

1): auch Skaista; eine am Fluss gelegene Wiese
Oknist; luksti Kaltenbr., grosse, unter mehrere Bauernhöfe zerteilte Wiesen; ‡

2) = ‡ kur̂sts ² Salis: kurstiņuos un lukstiņuos zaķus ķert.

Avots: EH I, 760

makšķere, makšķeris, auch makšere Lind., Mar., [A.-Schwanb., makšara, s. Le. Gr. 165], die Angel: viņš taisījās pieķerties makšķerim, er wollte auf den Leim gehen. es izme̦tu makšķerīti še, es izme̦tu makšķerīti te, ich mache verschiedene Geschäfte. Zu li. meškerė˜ "Angel".

Avots: ME II, 555

II medît: prs. me̦du AP.,

1): auch Lng.; meitas m. (= ķert, lūkuoties) Dunika.

Avots: EH I, 795

‡ mikņîtiês, -ījuos "aizmesties, aizķerties" Lubn.: kad tik drusku mikņājas, tūliņ kâ guns pakulās!

Avots: EH I, 813

I mìlna C., [milˆna ² Līn., mìlns ² Kl.,

1) mìlns Ronneb., [Jürg., Bers., mìlna N. - Peb., Drosth., milˆna ² Nigr., Dond., Bauske, Salis, mìlls ² Lis., N. - Schwanb., Tirsen, Mar., Oppek.], ein (dicker) Stock: re̦sna runga jeb milna Antrop. II, 5. Sprw.: stīvs kâ milna [od. milns Bers.], te vīrelis slauks! duod ar milnu pa galvas kausu JK. III, 1;

2) [mìlna ² Bers., milˆna ² Nigr., mìlns N. - Peb., Lis., PS., milnis Für.], der Mahlstock an der Handmühle [Abbild. bei Bielenstein Holzb. 258]: es savai māsiņai liepas kuoka milnu taisu BW. 3488. malt gāju maltuvē, ne milniņa [Var.: milniju, miliņas (aus Brucken), miliņu (aus Selsau)] klaudzināt 23816. trīc milniņš (Var.: trīcēj[a] milna) man maļuot 6899. [labi, labi, ne tik labi, kad bij dzirnas istabā: es gribēju milnu ķert, saķeŗ[u] puiša labu lietu Nigr.];

3) milns, eine Stange (z. B. um Fischkörbe im Wasser zu befestigen)
Döbner n. U., [Bielenstein Holzb. 672 (mit Abbild.);

4) milnis, milne, ein Besenstiel
Bielenstein Holzb. 298;

5) milna, eine Stossstange um Blockböte in seichtem Wasser fortzubewegen
Bielenstein Holzb. 621 (aus Salisb.). - In der Bed. 2 nebst li. milinỹs dass. und malinỹs "Quirlstange", poln. mlon, r. мéленъ, serb. (čak.) mlán "Griff an der Handmühle" wohl zu le. mal˜t (s. Berneker Wrtb. II, 34); dagegen in den Bed. 1 und 3 - 5 wohl zu le. màltît I (s. dies und Lidén Stud. 88 f.).]

Avots: ME II, 627

mudît, - u od. - ĩju, tr., anspornen, antreiben, anpurren, ermuntern Lös. n. Etn. IV. 147: mudī viņus uz darbu! Mar. n. RKr. XV, 127. viņš mudīja arī citus pie darba ķerties JR. VII, 121. Refl. - tiês,

1) sich beeilen
[Lis., Jürg.], sich eilig begeben, streben, emsig sein: es muldījuos uz mājām Mar. n. RKr. XV, 127. draudzes dze̦nas un mudās uz lielajiem kuokiem aiz izcirtuma Blaum. lai katrs savuos darbuos muduoties BW.;

[2) nach etwas verlangen
AP.] Vgl. das üblichere mudinât.

Avots: ME II, 659

nags,

1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;

3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;

4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;

6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;

7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;

8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;

9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;

11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡

13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;
‡

14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).

Avots: EH II, 2

nem̂t: kad vienu vārdu iesāk, tad visu dienu viņš ne̦m (spricht lange und weitläufig) Seyershof. viņi katru gadu ir nē̦muši mani (haben über mich Schlechtes gesprochen) ebenda. n. uz strēķa. tüchtig durchschelten ebenda. n. zemē "nuobeigt, nuosist, dabūt savā varā" ebenda. Refl. -tiês: nebij vusu vasaru gaļas, pi kā n. ("pie kā ķerties"); tad pirka siļķes Mahlup. meitai runas ne̦mas ("ruodas") Liepna.

Avots: EH II, 16

‡ ner̃selîgs, kränklich Seyershof: n. kaķis nevīžā peles ķert.

Avots: EH II, 18

noš

3): varē̦tu nuoķert n. kādu zivteli Memelshof,

Avots: EH II, 28

nùotēmêt, tr.,

1) ins Auge fassen, wahrnehmen, bemerken, entnehmen:
labi nuotēmēju caurumu Vīt. var iz viņa seja nuotēmēt, ka viņš ir nuopietnīgs cilvē̦ks Līv. viņai vajadzēja nuo sāniem nuotēmēt un uzķert viņa seja izskatu A. XII, 810;

[2) abzielen
N.-Peb., Kalz., Sessw.: viņš pieturēja arī bultu un tad, labi nuotēmējis, laida vaļā Valdis Stabur. b. 129. dārznieks, labi nuotēmējis, sper jau arī že̦bē̦rklu... ādenī ib. 162].

Avots: ME II, 874

[nùotramdît,

1) verscheuchen:
suns vistas nuotramdījis nuo pērkļiem Kl. nuotramdīt vistas nuo laktas Wolm.;

2) "nuorāt": n. bē̦rnu Warkl.;

3) "nuoķert": beidzuot se̦sku nuotramdīja Behnen;

4) = nùotraukt 1: n. ābuolus nuo ābeles N.-Peb.;

5) ermüden
(tr.): n. zirgu Bers. Refl. -tiês, hin und her laufend müde werden: kumeļi nuotramdījušies Lautb.]

Avots: ME II, 876

nùotvar̂stît [li. nutvarstyti], abgreifen, tr., freqn., nùotver̂t [li. nutvérti], erfassen, ergreifen: sulaiņiem izdevās smukuo brūtgāniņu nuotvarstīt LP. VI, 586. es nebiju lauku irbe, vanagam nuotverama Ltd. 775. tec[i], upīte, līkus luokus, nuotver manu līgaviņu! BW. 26367. nuotvert zagli, nuotvert pie me̦liem Len.; pie kāda grē̦ka nuotvert. Marija skatījās uz savu pavaduoni, katru vārdu vai tvert nuotve̦rdama nuo viņa lūpām Saul. In Kurl. dafür nuoķert.

Avots: ME II, 879

[pacipt Dond. n. FBR. VI, 67, = aizķertiês I: es drusku pacipu.]

Avots: ME III, 12

‡ paģaubt,

1) totschlagen
PV.;

2) "paķert, pagrābt" Heidenfeld: gan jau nu paģauba viņas puisis: ja bija viens pats, pameta acis apkārt ... un sagrūda (sc.: uolas) azuotē Saul. Laimes vācele 32.

Avots: EH II, 136

‡ pagreĩbt Rutzau "paķert": gaŗām iedams pagreibu sauju zirņu.

Avots: EH II, 134

[pagubît, "paķert" Lis.; rauben: Jānis pagubīja visus ābuolus viens pats A. XIII, 492.]

Avots: ME III, 31

[paķest Nigr.,

1) =paķert, pagrābt: sieva paķesa sienu;

2) eine Weile laufen:
paķesa kādu gabalu rikšis un pēc tam gāja suoļuos.]

Avots: ME III, 53

‡ II pakumt Heidenfeld, Lubn. "paķert".

Avots: EH II, 145

‡ pãrķârstît ² Dunika "pēc kārtas visiem pieķerties": p. visus ābuolus.

Avots: EH XIII, 204

pavediens, pavedenis Glück I Mos. 14, 23, Richter 15, 14, pavedens (?) U., der Faden (vom Zwirn): Sprw. kur pavediens, tur kamuols. kad dienas gaŗas, tad pavediens īss. stāsta pavediens A. v. J. 1893, S. 66. iesāktās valuodas pavedienu ruokā ķert Kaudz. M. 34. atkal duomu pavedienā me̦zgls Vēr. I, 908. dzīves pavediens Kundziņš Ve̦cais Stenderis I. bāŗdu pušķuo jau dažs labs sudraba pavediens Jauna Raža IV, 70. meita bij bez mūža pavedieniem plaukstās LP. III, 83. zirneklis... pavedienus auž LP. VI, 1, 289. tam cauri ve̦lkas šalkas kâ sarkans pavediens Rainis Vēja n. l. 17. Sonderbar ist die ostle. Form pavîdins (mit ī aus ie) Mar. n. RKr. XVII, 129.

Avots: ME III, 135

pìegliebt, schützend, bergend zu sich ziehen Bers. - Refl. -tiês "sich anschmiegen; sich schützend zur Seite weichen": pie kā varē̦tu pieķerties un piegliebties A. v. J. 1896, 646. viņš piegliebās un piekļāvās viņai klātāk A. v. J. 1896, S. 802. Pēterītis piegliebās pie tē̦va Vīt. 43. putni piegliebušies nuo ērgļa A. v. J. 1896, S. 573. nebūtu puisis piegliebies, tad būtu zars tuo trāpījis Bers.

Avots: ME III, 251

‡ pùpê̦da ² Oknist, = pũpêdis 1: (fig.) šis taču e̦suot tik viegli kasījis. ē, ve̦lns, kas tās par kungu ādām. tad jau šis ne˙maz nezinuot, kâ pieķerties pie tādas pūpē̦das Jauns. B. gr. ³ I, 205. Hierher gehört wahrscheinlich auch das (als Kosename für eine junge Frau gebrauchte) Demin. pūpediņa (Var.: pūpuoliņa, paipalīte) BW. 25133, 2 (aus Pilskalne).

Avots: EH II, 342

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele ² A.-Schwanb., rùoķēle ² Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

sacipt Dond., = saķerties 3: viņam sacipa kājas, un viņš paklupa. sacìrpt,

1) eine gewisse Zeit hindurch scheren:
s. aitas visu dienu Drosth.;

2) scherend anhäufen:
s. pilnu maisu vilnas;

3) scherend verwunden:
s. aitai ādu.

Avots: ME III, 602

‡ II sačupt Warkl. "saķert".

Avots: EH XVI, 401

sagubît Lis., = saķert.

Avots: ME II, 631

sagudruôt, tr., intr., ausklügeln, zusammenklügeln, durch Klugheit zusammenbekommen U.: sagudruot zâles LP. tIII, 158. viņš sagudruoja vēl gŗūtāku darbu ebenda 787. mednieks sagudruo putnu dzīvu nuoķert IV, 24. sagudruojis tādam atspītēt V, 2. ķēniņš sagudruojis lielas dzīres sarīkuot VI, 323. kuo nu darīt? sagudruojis tâ:... V, 260. medinieks sagudruoja iziet . . . pastaigāt Pas. I11, 314, puiši sagudruojuši iztaisīt kādus juokus Adsel. tu trīs dienas taisījies šuo nieka grāveli izpuost un nu tikai varēji sagudruot R. Kam. 59.

Avots: ME II, 632

sakabîtiês Behnen, Gr.- Buschhof, = sakabinâtiês 1, saķerties, samesties.

Avots: ME II, 643

saķibinât "likt saķerties": s. bē̦rnus ap kaklu. Refl. -tiês, sich verfangen, einander umfassen: naģes saķibinājušās Dunika. saķibt, intr., anhangen, kleben bleiben (von mehrern Subjekten): dadži saķibuši pie biksēm Dunika.

Avots: ME II, 663

‡ saspiñgât Frauenb.,

1) "mühsam (eine Arbeit) bewältigen" (?):
raugi visu tuo s. augšā!

2) "saķert".

Avots: EH XVI, 449

II savalgt (?) "saķert, sagūstīt": kur nu tādu meža luopu savalgsi? ve̦lns savalgis elles peklē (angeblich aus einem alten Gesangb.) Alksn. - Zund. "gans nevar luopus savalgt (zusammenbekommen)" Behrshof.

Avots: ME III, 780

še̦kums,

1): kuoka š. Siuxt; še̦kuma arkls ebenda;

2): auch Grob., Neuhausen, Siuxt; die Stelle, wo zwei Wege im spitzen Winkel zusammenlaufen
Diet.; ‡

4) "(spalvu) kušķis" Nötk.: ķerties kam še̦kumā ("pakausī matuos" [?]).

Avots: EH II, 625

sîkstulĩba,

1) die Zähigkeit:
ar lielākuo sīkstulību pieķerties savai dzīvībai Purap.;

2) der Geiz:
aiz sīkstulības aprakuši naudu zemē LP. VII, 1061.

Avots: ME III, 853

smaļš, gut, vortrefflich, tüchtig Wid.: sm. puisis LP. IV, 35 (in Frauenb. angeblich: fein, in Luttringen "kräftig", in Deg. - "tüchtig"), dē̦ls ķēniņa pilī ... pieaudzis par smaļu puiku 205. sāk smaļš lietus gāzties V, 4. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuoņa lietus 136. smaļa ("laba") pļaušana Ar.; smaļas kāzas Ar.; smaļš spēriens Ar.; smaļš (stark) sitiens Schrunden, Schwarden; smaļš (schnell) skrējiens Wandsen. smaļa (" slaida,veicīga") braukšana Stenden. smaļu (tüchtig Frauenb.) pērienu Janš. Bandavā I, 147. smaļš ("slaiks") kuoks Satingen, Stenden, Rönnen, Ahs., Wahnen (in Deg. dagegen: "skaņš, plīstuošs [so auch in Stenden, Luttringen und Nikrazen], mīksts"; nach Freizira "trausls, gareniski neplīstuošs", besonders auf Kiefern bezogen). - smaļa ("ar slaidiem kuokiem") birze Stenden. smaļš ("slaids, neduobjš") šāviens ne nuo medību bises, bet nuo kara šautenes Stenden. Adv. smaļi "?" : tur augs smaļi R.Kam. 138. uz karalauka gāja smaļi: kur dē̦ls lika, tur šķīda LP. II, 22. Izkapts briesmīgi smaļi ņe̦m V, 340. smaļi (vare̦ni, grossartig) izdzīvuoties Siuxt, Wahnen. smaļi (gründlich, tüchtig) iedzert Jürg. smaļi (energisch) ķerties pie darba Gr. - Buschhof. tumsā kāds smaļi ("slaidi") nuopirdās Stenden. smaļi ("slaidi un veikli") iesist Stenden. - Wenn von einer Bed. "fein" (> "ordentlich, tüchtig, grossartig") auszugehen ist (vgl. smalīt 1), etwa zu smelis: in der von Freiziņ angegebenen Bed. dagegen, wenn dieselbe zuverlässig ist, wohl zu sme̦li, wie auch smaļa malka "harziges Holz" Bers.

Avots: ME III, 953

smàuls ² Kl., hornlos: smaulas guovis Kurbads. smaulas aitas LP. V, 168. - (fig.) smaũls cilvē̦ks "kuŗam nevar pieķerties" Dond. - zu li. šmùlis "ein Rind ohne Hörner".

Avots: ME III, 955

snaicît, -cu od. (Lis., KL, Gr.-Buschhof, Memelshof) -ku, -cīju, langen nach: pēc Austras ruokas snàicīt ² (Golg.) A. v. J. 1901, S. 5. snaicît (ausstrecken; rümpfen) de̦gunu Ramkau, Unzufriedenheit äussern. snàicīt ² (hinaufreichen) sienu Lis. snaicīt ² nagus, nach Verbotenemtrachten Gr.-Buschhof, Memelshof. Refl. -tiês (mit ài ² ) Lis., Kl., Golg., Saikava, Gr.-Buschhof, (mit aĩ) Salis, Jürg.; Wandsen, Stenden, wiederholt langen, sich strecken (N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411) nach, zu erreichen suchen Druw., ohne Not sich an einer Arbeit beteiligen wollen Etn. IV, .49: puika, kuo tu snàikies2? ej gulēt! Saikava. kuo tâ snaicies? Stenden. kam sēji zirgu pie sētas? viņš snaicās (snaikās) tai pāri pēc zâles Druw: zirgs snaicījās siena Sessw. nesnaicies pāri galdam! Druw. viņš snaicījās un snaicījās, kamēr sasniedza ābuolus Druw. snaicīties pēc maizes Stari II, 329. viņa snaicījās veikli, ar visu ķermeni Jauns. Dzive 17. ruokas snaicījās, zuobi griezās V. Egl. Zilā cietumā 238. Zilā pakāpusies snaicās saķert ... ceriņzaru Druva II, 909. vis+apkārt snaicījās pretī izstieptu šauteņu stuobri Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 198. Zu sniekt.

Avots: ME III, 971

‡ snaistît, wiederholt strecken (?): tie ... galvas gaisā snaista Rainis Dz. un d. II, 459. Refl. -tiês (ME. III, 972), 2): auch Bers., Kalz., (mit ài ² ) Druw., Sessw.; Kārlīt[i]s pēc viņiem snaistās Rainis Dz. un d. III2, 184. guovis trakuoti snaĩstās ("raustās, svaidās uz dažādām pusēm"), - grib ēst Seyershof. tâ vien nagi snaistījās - ķert šauteni Daugava 1933, S. 194 f.

Avots: EH II, 541

spā`rduoņa ² Selsau, wer mit den Füssen heftig ausschlägt: saķert spārduoņu (gemeint ist ein Ferkel) pa vidu MWM. X, 889; in Bers. bedeute spārduoņa wiederhoites Ausschlagen (mit den Füssen) gegen einander.

Avots: ME III, 987

spurģis, eine eilig zu verrichtende Arbeit, die Hetze: vīram bija liels spurģis: saslima sieva, bija jābrauc pēc ve̦cmātes un dakteŗa Druw. viņējiem bija šuodien liels spurģis: tu-vuojās lietus debesis, siens jāgrābj, nezināja, kuo grābt un ķert ebenda. Zu spurgt I 1 ?

Avots: ME III, 1032

star̂pa, star̂ps ² Salis, starps L., U.,

1) lokal, der Zwischenraum
U., die Strecke, Entfernung zwischen zwei Gegenständen; kalnu starpās ir dziļas ielejas LP. VII, 477. vilkam zeķes nuoplīsušas ciemu starpas lampājuot (die Strecken zwischen den Dörfern zurücklegend) BW. 7319. tam lietum vajadzēja ķert vispāri, bet uz tik lielas starpas lietus izdalās A. v. J. 1898, S. 7. izņēma sē̦tai vienā starpā kārtis Kaudz. M. 17. kāju starpa LP. V, 54, die Gabelung der Beine, der Raum zwischen den Beinen; vajaguot bikses nuomest un caur kāju starpu skatīties, tad raganas atstājuoties Etn. III, 77. izčūlāj[u]šas gurnu starpas BW. 8431, 2 var. tev ir plats kāju starps 34406. pirkstu starpa, der Raum zwischen zwei Fingern; pirkstu starpās tie turēja de̦guošas sveces BW. III, 1, S. 91. kuoku starpa, eine Allee Bergm. n. U. tāļš puosta starps neļauj pie Maijas būt St. n. Plūd. Llv. II, 196. ak tu augstais debess starps! 170;

2) temporal, der Zwischenraum
U., die Zwischenzeit; laiku starpās Vēr. II, 1255. starpu laiks Mag. XX, 3, 61, die Zwischenzeit. guovs me̦t gaŗu starpu, die Kuh ist (vor dem Kalben) längere Zeit nicht milchend Tirs., Plm. pa tuo starpu U., pa tam starpam U., pa tām starpām, während dessen, unterdessen; pa tuo starpu bij sasniegta jūŗas mala LP. III, 78. pa tuo starpu brālis... bij aizgājis IV, 143. pa(r) tuo starpu, kalet tie saskrēja, zaķis bij krāsns augšā VI, 250. pa tam starpam bij gadījies ļaunajam ienākt VII, 41, pa tām starpām meitiņa uzaugusi par... skaistu jaunavu VI, 310;

3) der Unterschied
U.;

4) der Zwist;
nekaiš nieka ne˙vienam brāļu starpas līdzināt; brāļi paši bārušies, paši labi saderēja BW. 3465;

5) starpas vīrs St., Unterhändler; starpa vīrs Glück Hiob 9, 33, ein Schiedsmann;

6) mēnešu starpas St. "Mondslichter";

7) "stirpas puosms"(star̂pa) Druw. - Daneben ohne s- li, tárpas "Zwischenraum",
wozu nach J. Schmidt Vok. lI, 139, Torbiörnsson Liqmet. II, 85, Krček Grupy 731, Persson Beitr. 858 ksl. trapъ "Grube".

Avots: ME III, 1046

stibiķis,

1) ein Stab zum Schlagen
Edwalen n. U., Pernigel, N. - Peb., Wain., Stenden, ein Knüppel Matk., Zerrauxt: paķert kādu stibiķi un ievilkt reiz pa liêliem LP. VII, 1237;

2) "?": nuoskatuoties uz šiem zeķainajiem stibiķiem un muodes pintiķiem Apsk. v. J. 1903, S. 474;

3) jem., der hinkt, weil ein Bein kürzer ist
Schibbenhof, Pe̦nkule;

4) ein steifes, altes Pferd
Pe̦nkule; ein Ungeschickter; (auch in Neuenb.) ein zu gehen anfangendes Kind Fehsen.

Avots: ME IV, 1065

stribiķis, ein Holzstück zum Schlagen: labāk jau tad paķert kādu stribiki un ievilkt... pa lieliem Etn. II, 76. Aus stibikis 1 + (etwa) strupulis "ein Stück Holz"? Oder zu vergleichen etwa mit gr. στριφυός "hart, fest" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633)?

Avots: ME IV, 1089

sviķeklis, ein harziges Holzstück Golg.: viņ paņēma sviķekļus un aizgāja ķert vēžus Golg.

Avots: ME III, 1157

tuijā! Interjektion: tuijā! nu tik ķert! MWM. VII, 883.

Avots: ME IV, 254

tvārstît (li. tvárstyti) Dond., Kand., Pe̦nkule, Segew., Selg., Siuxt, Wandsen, (mit ā`r ² ) Gr.-Buschh., -u, -ĩju, = tvar̂stît, (wiederholt) greifen, haschen, fangen St.: zē̦ns tvārstīja durvis Schwitten. tvārsta - nevar nuoķert LP. VI, 997; nach etwas verlangen Mag. IV, 2, 152.

Avots: ME IV, 289

ule̦ns, unbegabt, ungeschickt Drosth.: viņš jau pa˙visam ule̦ns: nevar ne˙kā ne apķert, ne padarīt Drosth. Vgl. ulis III und uls I.

Avots: ME IV, 297

vaĩrums,

1) die Menge, die (grosse) Anzahl, ein grosses Quantum:
liels vairums naudas LP. VI, 232; VII, 1069. zvejniekam laimējas saķert lielāku vairumu zivju Aps. V, 5. krāj krietnu vairumu uolu Etn. II, 67. skuolu ir še bagāts vairums A. XI, 693. par gadu vairumu nav jākaunas MWM. VIII, 409. tev nebūs pazust vairumā Asp. VII, 5. gaŗi vilku, smalki sprēžu vairumiņa gribē̦dama, ka varēju svešus ļaud([]s ar vairumu apveltīt BW. 25187. smalku vērpu mazumiņu (maz liniņu 6998, 1), vairumiņa gribē̦dama 7343. es samalu vairumiņu (Var.: lielu mali, krietnu mālu) 22542 var. duod, māmiņa, manu tiesu, es negribu vairumiņu (Var.: neba daudz man vajaga) 16403. cauri caur tautām, caur tuo pašu vairumiņu (Var.: biezumiņu) 10498. - vairumā iet Kaudz. M. 62, sich vermehren: manta gājusi pilnībā un vairumā LP. VI, 110. - Lok. vaĩrumā,

a) in Mengen, viel:
sēju auzas vairumā (Var.: pa pilnam) BW. 28133; 5212; 29932. asinis vairumā plūst Vēr. I, 1290;

b) = vairatā Bers., Kalzenau,

c) mehr:
priecāsimies mēs, sieviņas, viena sieva vairumā (Var.: vairāk) BW. 24717, 1:

2) die Mehrzahl, die grössere Menge, die Majorität
U.: balsu vairums Kaudz. M. 191; MWM. VIII, 192.

Avots: ME IV, 442, 443

I valdzinât,

2): "(etwas Verfängliches) durch Querfragen, durch List herausholen"
P. Alunāns; "turēt savā varā, ietekmē" (mit al˜) Orellen; ‡

4) "ķert ciet" (mit al˜) Siuxt: v. pa laukiem un dārziem, kamē̦r dabū.

Avots: EH II, 752

I valgs (li. valgas "valgs" Miežinis) AP., Frauenb., Iw., Līn., Ruj., Salis, Salisb., Serbigal, Wolm. u. a., (mit àl ² ) Kl., Nerft,

1) ein Strick, eine Schnur
U., Ascheraden, Wolm. u. a. (unbek. in Dond., Stenden, Wandsen); ein kürzerer Strick, um etwas anzubinden Bielenstein Holzb. 570; ein Viehstrick U., (mit al ) C., Mitau, Ramkau, Riga, Salis, Salisb., Wolm., (mit àl ² ) Golg.; der Zaum Kl.: nuopina nuo liepu lūkiem valgu LP. VI, 581. pietaisīju kulei stipru valgu Seifert Chrest. III, 3, 79. aptiniet labi ar valgu! Vīt. valga auklu un... ādas auklu pastalas A. Melnalksnis Mazsalaca 50. Sprw.: zaglis dabū savu algu - savā kaklā citu valgu RKr. VI, 829. kāšu valgs, ein gedrehtes Seil U., eine Gabelschnur Bergm. n. U. es neietu, kad lai mani valˆgā (Var.: ar valgu) ve̦stu BW. 9763, 11. panāksnieki valgus vij, lai varē̦tu kazu ķert 842, 1. guosniņām baltābula valgu (Var.: saiti) viju 28880, 2 var. guovju valgi 20536, 6 var. valgā! Salis, valgā, guovis! C., se vàlgā ^2! Golg., ruft man beim Hineintreiben der Kühe in den Stall. Sprw.: vienu valgu vilkt RKr. VI, 934, in ein Horn blasen U. (fig.) tumsas valguos... viņi smaks Vēr. II, 86. ve̦rgu valgā Salisb.;

2) valgs Dunika, die Schlinge
Bielenstein Holzb. 599, 618; Plur. valdziņas, valdziņi, Fallstricke Manz. Lettus, St.: ar valgiem irbes ķert Dunika. irbītei valgu taisa BW. 11197. putni (tuop) valdziņās dabuiti Manz. Post. I, 28. kāpēc liec tu tad manai dvēselei valgus (warum willst du denn meine Seele in das Netz führen)? Glück I Sam. 28, 9. skaudnieki valgus pasle̦pe̦n liek Lapsa-Kūm. 210. tas man tik pat kâ slazda valgs, sagt man von einer bevorstehenden Schwierigkeit Salisb. valgu spiešana, Schlingenstellung auf der Jagd Bielenstein Holzb. 578;

3) valgs Bielenstein Holzb. 438, (mit ã Dunika, valdziņš St., Bielenstein Holzb.599, Dr., Lieven-Behrsen, Memelshof, Rite, (mit al˜ ) C., Ramkau, (mit àl ² ) Fehteln, Golg., KatrE., Kl., Kokn., Kreuzb., Sessw., valdzītis (?) Peb. n. U., val˜dzītis (?) AP. (sonst gilt in Peb. valdzīc die Masche (beim Strickzeug):
cimda valdziņi A. v. J. 1897, S. 232. pasprucis valdziņš adīklī Saul. III, 127;

4) eine beim Ziehen sich leicht auflösende Verschlingung
(vàlgs ² ) Kaltenbrunn;

5) in genitivischen Verbindungen: valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube
L.; valgu sē̦kla, der Hanf Trik.;

5) valdziņi L., Schlangen.
Wohl zu ai. valgā "Zaum, Zügel"; s. Bezzenberger BB, XII, 241, Liden Stud. 48 und Arm. Stud. 100, Walde Vrgl. Wrtb. I, 304, wo es zur Wurzel von velˆt "wälzen" gestellt wird; vgl. valdzēties.

Avots: ME IV, 453, 454