Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'aiza' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'aiza' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (76)

aiza

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza 2 in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17


aiza

I aĩza: aîza auch N. - Wohlfahrt, àiza 2 Warkl. Zu li. aiža s. Būga Arch. Phil. I, 53 und Liet. k. žod. sub voce.

Avots: EH I, 5


aiza

II aiza, comm., "wer die Zähne zeigt" Warkl.

Avots: EH I, 5


aizaaizpatīta

àizàizparîta, Adv., den zweiten Tag nach übermorgen Pilda n. FBR. XIII, 54.

Avots: EH I, 6


aizači

aizači Nauksch."?".

Avots: EH I, 5


aizacīs

àizacîs, hinter dem Rücken, in der Abwesenheit: nerunā nekad aizacīs; pasaki acīs Mar. RKr. XIV, 104. Cf. aiz acīm.

Avots: ME I, 17


aizada

àizada, ‡

2) = àizadi (?): cimdiem dzīparu aizadas Oknist; aîzada 2 Ruhental od. Schwitten, àizadas 2 Ass. - Kalt., Kaltenbrunn, = valnis 4.

Avots: EH I, 5


aizada

àizada (zu adît), die doppelt geflochtene Sohle unter den Bastschuhen = paada (U.)

Avots: ME I, 17


aizadi

àizadi [Bersohn], Demin. -iņi, [angefangenes Strickwerk]: tuos cimdiņus brāļam devu, kur sajuka aizadiņi (Var.: pāradiņi, pāradiņas und raksti) BW. 25488. tã cimdiem adījuse aizadus Jan.

Avots: ME I, 17


aizadīt

àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6


aizaicināt

àizaîcinât, hinberufen: tas viņa dē̦lu bij pie sevis aizaicinājis Plūd. LR. III, 67.

Avots: ME I, 17


aizaids

aizaids: auch Sessw., = azaîds 4, die Zwischenmahlzeit zwischen Mittags- und Abendessen.

Avots: EH I, 6


aizaids

aizaids B. Vēstn., für azaîds.

Avots: ME I, 17


aizaijāt

àizaijât,

1) intr., wegschweben,

2) tr., wegschaukeln, schaukelnd davontragen.

Avots: ME I, 17


aizains

aizaîns, -aiņš, voller Spalten und Risse (zu aĩza): aizaîni kalnāji Konv. 2 737.

Avots: ME I, 17


aizairēt

àizairēˆt, intr., hin-, wegrudern: laivu līdz malai.

Kļūdu labojums:
intr. = trans., intr.

Avots: ME I, 17


aizaizcitugada

aizaizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, adv., im Jahr nach dem nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 6


aizaizgājušais

àizàizgãjušais, der vorvergangene, vorvorige: aizaizgājušuo dien[u] muižā stādīja rāceņus Ahs.

Avots: EH I, 6



aizaizpagājušais

àizàizpagãjušais "der vorvorvergangene": aizaizpagājušuo gad[u], mēnes[i] Ahs., Kal.

Avots: EH I, 6


aizaizpērn

àizàizpẽ̦rn, im vorvorvergangenen Jahre Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 6


aizaizvakar

àizàizvakar, vorvorgestern Dunika, Kal., U. (unter vakar).

Avots: EH I, 6




aizallēt

àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizalvīt

àizalˆvît Oknist, verzinnen.

Avots: EH I, 6


aizalvot

àizalvuôt, tr., verzinnen; mit Zinn zumachen: acis aizalvuotas BW. 8431.

Avots: ME I, 17


aizars

àizars: àizara 2 auch Golg. In Oknist nennt man àizara 2 eine Querfurche (auch 2 oder 3 Querfurchen) am Ende der Längsfurchen am Rande des Ackers, die ganz zuletzt gezogen und bepflanzt wird: būtu viss gabals piedēstīts, bet aizarām pietrūka kartupeļu.

Avots: EH I, 6


aizars

àizars, auch àizara, - der kleine Streifen Ackers, der wegen eines Grabens oder sonstigen Hindernisses nicht durch Längsfurchen, sondern durch Querfurchen durchzogen ist; aizaras uzartas MWM. III, 691; nach U.: aizars, aizara, ein weg- oder zugepflügtes Stück Ackers.

Avots: ME I, 17


aizart

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6


aizart

àizar̂t,

1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;

2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);

3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.

Avots: ME I, 17


aizasarot

àizasaruôt (zu asara), intr., beschlagen: luogs aizasaruojis.

Avots: ME I, 17


aizaudi

àizaudi: aizaudi ir ar vienkāršāku dziju un ar citu krāsu Bauske, Golg., Sessw., Trik.; "diegu gali, kuo aps,ien ap buomi aude̦kla sākumā" Bers.; "dzija, ar kuo iesāk aust" Golg. Zu streichen I 17 der Satz "hierzu auch das folgende Wort?".

Avots: EH I, 6


aizaudi

[àizaudi (Bersohn), der Anfang vom Gewebe; hierzu auch das folgende Wort?]

Avots: ME I, 17



aizaudiņi

àizaudiņi: nach J. Allunāns IMM. 1933 II, 225 dagegen vermutlich = apaudiņi.

Avots: EH I, 6


aizaudiņi

àizaudiņi [oder zu àut; Fusstücher?]: auž juostiņas, aizaudiņus, auž baltās vilnainītes (Var.: apaudiņus, apaudītes, apaudas, apaviņus) BW. 7492.

Avots: ME I, 17


aizaudzēt

àizaûdzêt,

1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡

2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.

Avots: EH I, 6


aizaudzēt

àizaûdzêt, tr., fact., zuwachsen, verwachsen lassen: Ve̦cupi.

Avots: ME I, 17


aizaudzināt

àizaûdzinât Wid., = àizaûdzât: pļavu ar krūmiem aizaudzināt. tu gribē̦tu manu muti aizaudzināt, lai es nerunāju Ahs.

Avots: EH I, 6


aizaugt

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6


aizaugt

àizaûgt,

1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;

2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.

Avots: ME I, 17


aizauklēt

àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6


aizaukot

àizaukuôt, eilig fortlaufen: puika aizaukuoja Lubn.

Avots: EH I, 6


aizaukstēt

àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizaukstēt

àizaũkstêt, tr., kalt werden lassen, durch Entziehung der Wärme verderben: vista aizaukstē uolas N. - Bartau.

Avots: ME I, 17, 18



aizaulekšot

àizaũlekšuôt, àizaũļuõt, weggaloppieren, davonsprengen: tas kā vējš aizaulekšuoja uz kalnu LP. VI, 685.

Avots: ME I, 18


aizaurēt

àizaũrêt,

1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;

2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;

3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.

Avots: EH I, 7


aizaurēties

àizaũrêtiês, intr., aufschreien: zaķis sē̦ri aizaurējās Apsk. I, 400.

Avots: ME I, 18


aizause

àizàuse,

1) aizaûse 2 auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu 2 ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse 2 auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7


aizause

àizàuse, auch (in Neugut, Ruhental u. a.) àizàusis, -šu, Demin. aizausītes, aizaustiņas BW. 29341,

1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.

2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.

Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.

Avots: ME I, 18


aizauši

àizàuši,

1) = àizâuse 1: aizauši vēl netīri Lis.;

2) eine Schweinekrankheit (Drüsengeschwulst)
Golg., Lubn.

Avots: EH I, 7


aizausis

àizàusis 2 Borchow n. FBR. XIII, 25"?"

Avots: EH I, 7


aizausīt

àizausît cūku Lubn., hinter den Ohren stechend einem Schwein die àizauši 2 kurieren.

Avots: EH I, 7


aizaust

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7


aizaust

àizàust, intr., inch., anfangen zu tagen Ar. - rīts aizausis; gaisma aizaususe Tirs.

Avots: ME I, 18


aizaust

àizaûst,

1) anfangen zu weben
Ar.,

2) webend verschliessen, verweben: nere̦dzams zirneklis ir manas saules dienas aizaudis Skalbe.

Avots: ME I, 18


aizaut

àizàut,

1) anfangen die Füsse zu bekleiden:
a. kājas Lubn.;

2) eilig die Füsse bekleiden:
a. kājas Bauske, Erlaa, Lems., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 7


aizauzot

àizàuzuôt, ein wenig mit Hafer füttern: a. zirgu Golg.

Avots: EH I, 7


apgraizas

apgraizas: auch (mit ) Zvirgzdine: visaidas apgraizas nuo drēbju salasīju i izaužu kakaru deķus. nuo gaļas visaidas apgraizas salasīju.

Avots: EH I, 83


blaiza

blaîza [Bers.], der Skandal: vakarvakarā kruogā iznāca liela blaiza Plm. [Zu blaizît.]

Avots: ME I, 308


izgraizas

izgraizas, herausgeschnittene Stückchen, Schnitzel: saimniece nedeva gaļas vienā gabalā, bet tik tādas izgraiziņas, pati paturējusi labumu PV.

Avots: EH I, 449


kalnaiza

kalnaiza Ezeriņš Leijerk. I, 141, eine Bergschlucht.

Avots: EH I, 578


laiza

[laiza Warkl., laiža.]

Avots: ME II, 414


naiza

naĩza,

1): auch Lng.; sūrst un sūst kâ n. Stenders Pas. un st. (1789), S. 16; ‡

3) "Streit;
naids" (mit 2 ) Frauenb.

Avots: EH II, 3


naiza

naĩza L., U., [C., nàiza 2 Kreuzb., naîza 2 Dond., Bauske], naizs Peb., Lub., Sessw., Schwanb., Wessen, nàizs 2 Erlaa, Lis., Prl., Kl.], naĩzis [C.], Konv. 1 843, A. XXI, 609, [naizes Bers.],

1) die Krätze:
ja viņš kādam deva palamu, tad tā kâ naiza nebij vairs nuost dabūjama Druva II, 500. kungs sitīs tevi ar kraupi un naizu V Mos. 28, 27;

[2) naîze 2 Gipken, naîza Schujen, naizulis Bauske, das Jucken.]
Zu niẽzêt.

Avots: ME II, 690


naizains

naĩzaîns, naĩzuojs, naĩzuôts, die Krätze habend, krätzig, ["schäbig" Manz. Lettus]: svešu ļaužu kumeliņi naizainām (Var.: naizuojām, naizuotām kājiņām BW. 16278. [atnāca Anniņa naizuotu vē̦de̦ru 34464.]

Avots: ME II, 690



plaizars

plaĩzars, f. plaĩzarene, die Plappertasche: netici visu tuo, kuo plaizars saka! Dond.

Avots: ME III, 316


pusaizaudzis

pus˙àizaûdzis, pusàizaûdzis, halbverwachsen, - zugewachsen: (ar zâli) pusaizaudzis celiņš PS. (neben celiņš te pus˙aizaudzis).

Avots: ME III, 422


raiza

I raiza: bē̦da, r. māmiņaì BW. 1992 var.

Avots: EH II, 351


raiza

I raiza, s. raize.

Avots: ME III, 472


raiza

II raîza, Abfälle Jürg., Drosth.

Avots: ME III, 472


šauraiza

šàuraiza,* eine enge Schlucht Konv. 2 3024.

Avots: ME IV, 7


žaizaks

žaĩzaks Ahs., eine lange Rute.

Avots: EH II, 816

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (80)

aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizdusmot

àizdusmuôt, erzürnen Ass. - Kalt., Golg. Refl. àizdusmuôtiês Golg., Infl., àizdusmâtiês Kaltenbrunn, zornig werden, in Zorn geraten: cieši aizdusmājies Pas. VIII, 207. aizadusmāja uz savas meitas VI, 172.

Avots: EH I, 21


aizdzēdēt

àizdzēdêt = aizaugt Adsel. [Zu gr. ζῆν "leben" etc.?].

Avots: ME I, 24


aizdzirdēt

àizdzēdêt: auch AP. und N. - Peb.: aka aizdzẽdējusi (aizsērējusi). linu mārks aizdzẽdējis (aizaudzis).

Avots: EH I, 21


aizgurkstēties

àizgurkstêtiês, aufknistern: sniegs aizaaurkstējās.

Avots: EH I, 26


aizlaizīt

àizlaizît, beleckend zuheilen machen: suns aizlaiza pušumu Golg.

Avots: EH I, 35


aizmilzums

àizmilˆzums,

1) Versandung, das, was versandet oder verwachsen ist:
gŗāvītis nuote̦kai tās aizaudzis, - aizmilzums būtu jāiztīra A. XII, 764;

2) nach U. auch aizmilze, aizmildze, Geschwulst, Nagelgeschwür
Wid. aizmilzumus de̦r apsmērēt ar pienu un maizi Etn. IV, 106.

Avots: ME I, 40


aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43


akacis

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62


apaudas

apaûdas, apaûdi, Demin. apaûdiņas, apaûdītes, apaûdiņi, die verzierenden Ränder der lettischen Frauentoga: auž juostiņas, apaudiņas BW. 7492 (Var.: apaudas, apaudītes, apaudiņus, aizaudiņus). par apaudiem nuosauca izaudumus, kuo šuva sagšām, vilnainēm gar galiem, lejas malām RKr. VII, 39.

Avots: ME I, 75


apvalnis

II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125


apvalnītis

II apvaln(īt)is Kalz. n. Fil. mat. 25 "apvalnis cimdam vai zeķei; cimda vai zeķes aizadījums".

Avots: EH I, 125


atiest

atìest, 2 -šu, -su Aps., atiezt, -žu, -zu Lub., fletschen (cf. li. ìžti, entzweigehen, [iẽžti "лущить"], le. iezis, aiza [und aisīt]): zuobi balti atiesti kā redeles Aps. VI, 25. [infl. atijsti zūb'i "otwarte ze̦by"Zb. XVI, 184]. zuobus atiezis Etn. III, 146; atiestas lūpas Blaum.; cf. atriezt, atviezt.

Avots: ME I, 161



cūka

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I 4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398


doķis

I duoķis,

2): "eine kleine, runde Flachsweiche"
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617; ein Teich Segew.; "aizaugusi%20avuota%20vieta">aizaugusi avuota vieta" (mit uõ) Seyershof: tur ne˙kāds mārks nav, tāds pats d. in kādreiz pļavā iemūk ar kājām duoķī; eine Grube, wo sich Wasser anzusammeln pflegt (mit ) Seyershof: pīles ņe̦mas pa duoķi, ka pļurkst vien.

Avots: EH I, 350


dūņēt

‡ I dūnêt, sich mit Schlamm anfüllen Nautreni: e̦ze̦rs sācis dùnēt 2 ; drīži aizaugs. Vgl. auchapdūnêt.

Avots: EH I, 348


dzelme

dzelˆme: eine Tiefe im Fluss od. See (mit el˜ ) Salis; eine tief einschiessende Stelle im Morast (mit elˆ ) Auleja; "purva avuots, aizaug%20ciet">kas neaizaug ciet" (mit el˜ ) (Orellen: triju dzelmju dziļumuos BW. 28796. dziļi dzelmes dibe̦nā 22319.

Avots: EH I, 353


dziezna

I dziezna: die (Abend- oder) Morgendämmerung (mit ìe 2 ) Heidenfeld, Warkl.: dz. aust Strods Par. vōrdn. 73. jau dz. aizaususe Heidefeld. dzieznai me̦tuoties es pārnāču mājas Warkl.

Avots: EH I, 364, 365


ielaizīt

[ìelaizît,

1) leckend zu sich nehmen:
slimnieks ne˙kuo neē̦d, tik drusku ielaiza Nigr.;

2) zu lecken anfangen:
suns ielaizīja blūodu Dunika.] Refl. - tiês,

1) leckend ein wenig den Hunger stillen:
[viņš jau tur ielaizījies, tāpēc bruokasti neē̦d Salis. ielaizījies me̦dus Bauske.] muļķītis ieē̦d mazāk un atstāj bļuodā šiem ielaizīties LP. IV, 99;

2) sich einschmecken:
viņš me̦dus ielaizīcies grib vienmē̦r me̦dus. [iel. zagšanā, slinkumā Ruj.;

3) sich einschmeicheln
Ruj.]

Avots: ME II, 36


iemetnis

iemetnis U., [Mar., Druw.], iemetne Wend., eine Art Netz; tina; ["vienkārša tīkla siena lieliem caurumiem, kuo iestiepj e̦ze̦rā, lai zivis caurumuos iespriestuos", oder auch "mazāka un sīkiem caurumiem tiniņa, kur iestiepj nuo murda mutes uz e̦ze̦ra malu, lai zivis netiktu mutei gaŗām, bet būtu spiestas iet taisni mutē" Stom.;] ein kleines Netz Wend.: zirnekļi parūpējušies aizaust savus mušu tveŗamuos iemetņus Skuju Fr. guļuot tādā tīklā kâ iemetnē Duomas III, 312.

Avots: ME II, 44, 45


ievasa

ievasa,

1) Feuchtigkeit in der Erde, Saft in Bäumen:
pa maizas sietainēm virzās lejup cukuraina ievasa, pa aug kuokainās daļas idrām atkal virzās augšup zemes ievasa U. b. 118, 28;

2) die Kraft, die Möglichkeit:
kur viņam kâ par brīnumu radās ievasa! Wind. [vgl. vasa]

Avots: ME II, 86


ieza

ieza,

1) [ìeza Arrasch, N. - Peb.], Wend., ROsenbeck, = ìezis;

[2) eine Spalte im Eis
Alt - Ottenhof. Zu aiza (s. dies).]

Avots: ME II, 90


iezt

[ìezt 2 , - žu, - zu (III prt. ìeze 2 Warkl.), fletschen: zirgs iež zuobus uz kuošanu Lub., Bers., Fest. - Gleich li. iẽžti "aushülsen"? vgl. aiza.]

Avots: ME II, 92


īze

I îze 2 Usmaiten, [Nieder - Bartau], ein Riss, iene Spalte im Eise: brauc prātīgi, ka neizbrauc īzē! Zu aiza (s. dies); vgl. Bezzenberger BB. XXVII, 166, Wiedermann BB. XXVIII, 49, Braugmann IF. XVI, 498. Ein ize ist nicht sicher zu belegen.]

Avots: ME I, 839


izlaizīt

izblaizît, tr.,

1) wiederholt gründlich streichen, massieren:
ej nu pie ve̦cmātes, lai tevi izblaiza;

2) gründlich schlagen, durchprügeln
Mag. III, 1, 116: es viņam izblaizīju mīkstumus A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 717


izstraujot

izstraujuôt, intr., hervorströmen: avuots izstruajuoja nuo klints aizas Dr.

Avots: ME I, 806


julga

jul˜ga, [julˆga 2 Bauske], eine Menge, Masse: liela julga bē̦rnu sagājuši Gr. - Sess. viņi sabrukuši julgu julgām aizas priekšā Rainis. [In Gr. - Sessau sei julga "liels pulks savā starpā pazīstamu, draudzīgu cilvē̦ku."]

Avots: ME II, 117


kavējs

kavẽjs, kâvẽjs, wer tötet, schlachtet, schlägt, der Mörder: ve̦lna kāvējs tūliņ aizaulekšuojis LP. VI, 706; ripu kavējs; kavējiês, Leute, die sich prügeln: beidzuot kavējies paķē̦ruši baļķus LP. VII, 1323. vecīši sāka kavājuos (= kavējuos) pārrāt Kaudz. M. 48. [kavēji L., kāvēji U., das Nordlicht.]

Avots: ME II, 181


ķēpis

ķẽpis,

1) ein Haken zum Drehen der Stricke
[Bielenstein Holzb. 573], Oberl. n. U.: ķēpītis laiza siena kaudzi (Rätsel: die Harke) Tr. III, 420;

2) ein kleiner, mutiger Junge
Katzd.

Avots: ME II, 374


krūmmala

krũmmala: visas krūmmalas ar zâli aizaugušas AP. gulejis krūmmalā Pas. XI. 99.

Avots: EH I, 662


kule

kule: naudas k. BW. 1785, 1 var. pe̦lnu k. 24784, 4. sēņu k. 20909. ubagu k. 34957. man bij laba ganu k.: ganuos gāju. pienu deve, pieguļā cūkas gaļu 29249. tas nuoņēma darba kuli, manu darba nedēliņu 22328, 1. nuostrādāja visu dienu ar savu kuli (der Arbeiter zehrte den ganzen Tag an der mitgebrachten Kost) Warkl.; "re̦snās zarnas gabals, kas nuobeidzas ar aizaugušu galu" Siuxt. bads k. Warkl., ein Geizhals. siekalu kulīte Frauenb., ein speichelndes (geiferndes) Kind. Zur Herkunft dieses Wortes s. auch P. Schmidt FBR. VII, 9.

Avots: EH I, 670, 671


laizīt

[làìzît [auch Trik., Jürg., Arrasch, C., Serbigal, PS., Peb., laĩzît Tr., Līn., Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Gr. - Essern, Bauske, Lautb.], - u, - ĩju (li. laižýti), tr., lecken: vedējini lūpas laiza BW. 16323. cūku gani gaļu ēda, pirkstu galus laizīdami 29354; fig., küssen: viņš tam vienmē̦r laiza ruokas. Refl. - tiês, sich lecken: laizās it kâ būtu pīrāgu ēdis. laižas ap viņu kâ kaķis. kaķis laizās, viesi nāk. Subst. làizĩjums, das Lecken, das Geleckte: labāk suņa kuodums nekâ laizījums; làizîšana, das Lecken; làizîšanâs, das Sichlecken: ruokas bučuošanu lamā par ruokas laizīšanu Vēr. I, 1443; làizîtãjs, der Lecken: pārve̦d brālis līgaviņu, kreima puodu laizītāju BW. 22598. [Zu le. lizas mèle, li. liẽžti, aksl. lizati, gr. λείχειν "lecken", ai. lēḍhi "leckt", arm. lizem, ir. ligim "lecke", got. bilaigōn "belecken" u. a., s. Walde Wrtb. 2 432 unter lingo und Berneker Wrtb. I, 726.]

Avots: ME II, 414, 415


laizs

laizs "?": man pašam laiza daba Tdz. 36034 (aus Lubn.).

Avots: EH I, 716


lāms

II lāms,

1) eine grosse, ganz ebene (ohne Gesträuch und Hümpel) Wiese
Mar.: zila guovs lāmu laiza (Rätsel) Mitau; [vgl. lãma pļavas Lvv. II, 87];

2) eine Strecke:
rudzi lāmiem vien izē̦sti Mag. XIII, 3, 52; vgl. auch lāma 2. [Wohl aus estn. lām "ausgedehnte Fläche".]

Avots: ME II, 438


lēna

I lê̦na, lēne,

1) [lē̦na "tauku plēve" Wessen], ein dünnes Häutchen (am Fleisch, über der Grütze), der Schimmel:
tauku lê̦na Mar. n. RKr. XVI, 123. dīķi, kas apauguši ar lēni Konv. 2 2054;

2) eine moorige, sich bewegende Stelle
Aps., Lub., Etn. IV, 130: lē̦na ir e̦ze̦ra aizaugums Golg., [lê̦na "e̦ze̦ra sūneklis" Kr.];

3) die Weiche (am Leibe):
vē̦de̦ra lēne Aps., Etn. IV, 130. Vgl. lēmene.]

Avots: ME II, 460


lēsa

lê̦sa,

1) die Lagerung des Getreides
[Loddiger], des Flaches: lini, labība lê̦sā Ruj.;

2) pilns kâ lē̦sa, voll, betrunken, wie eine Spritze
Segwold;

[3) ein loses, scheimmendes Rasenstück am Ufer:
vēži dzīvuo zem lê̦sas Sternhof; "lẽ̦sa, auf dem Wasser ineinander verwachsene Pflanzen" Ruj.; eine moorige, sich unter dem Fusse bewegende Stelle U., [Loddiger]; eine schwimmende Insel Bergm. n. U.; lê̦sa, eine Moosschicht auf einem Gewässe Neu - Wolfahrt; eine dünne, durch Pflanzenwurzeln gebildete Humuschicht über einem Gewässer Papendorf; "ein zähes Rasenstück" (e̦ze̦rs aizaug ar lê̦su) Drobbusch, Sermus, Lindenhof (hier auch in der Bed. "smaga, pikaina, slapja zeme");

4) eine Sandbank in Flüssen
L. [Anscheinend identisch mit slav. leša "Geflecht"; vgl. auch lē̦ss.]

Avots: ME II, 462


lēvenis

lèvenis,

1): auch N.-Wohlfahrt; "aizaudzis purvs" (mit ê ) Laud., Mar.;

3): ein grosses Quantum
(mit ) Siuxt; tur zalkšu bij lẽveņiem (sehr viel) Frauenb. iebraucamā vietā zirgu vēl bija maz, - viss i. tirgū Delle Negantais nieks 225. sìena, salmu lêvenis 2 (ein zusammenklebender Haufe) Orellen. cisu (= salmu) l. (= vairums) Bewern. ābuoliņš slapjā laika dēļ saaudzis viss vienā lêvenī 2 Lems: aitām vilna savē̦lusies visa vienā lēvenī ebenda; dichte Hautausschläge (mit ê 2 ) Orellen; eine Brandwunde (mit ê 2 ) Loddiger; miesas lēvenis (ein übermässig dicker Mensch) Bewern.

Avots: EH I, 739


lieks

I lìeks,

1): liekais ģīmis Kurmene, eine Maske;

2): nuo lieka, = lìečis (unter lìeči) Siuxt: ja uz tuo pusi iešu, tad pieiešu: n. l. jau neiešu. piedevis vēl n. l. klāt. izdedzināja ... t. s. liekuo gaļu Auštriņš Gaŗā jūdze I, 32. vaina aizaugase ar lieku gaļu Dunika. viņiem lieku (fremde, besoldete Leute)
nav; paši visu padara AP. l. (fremd; besoldet) gans ebenda. viņš jau mums tik˙pat kâ savs, nav ne˙maz kâ l. (fremd) ebenda. kuo tur l. drīkst teikt, kad pašu māte ne˙kā nesaka ebenda. Über Verwandtes im Li. s. Fraenkel FBR. XI, 56.

Avots: EH I, 753


līgzda

[II līgzda ("selten") N. - Peb. "= lĩkšņa I, aizaudzis e̦ze̦rs".]

Avots: ME II, 484


līkšņains

lìkšņaîns: e̦ze̦rs krietni aizaudzis, un līkšņainās malas sacietējušas Erss Muižnieki 24. lekt ... pāri līkšņainiem ("?") grāvjiem Anna Dzilna 34.

Avots: EH I, 749


līsmens

lĩsmens Smilt., [Kosenhof, līsme̦ns Nötk., lĩsmenis Wenden, Serben], lĩsmins [auch Trik.], eine moorige, schwankende Stelle, sumpfiger Seerand: e̦ze̦ri aizauguši lieliem līsminiem LP. VII, 1289. [Um Wenden und Serben līsmenis auch ein hingestreckt sich sonnendes Lebewesen; ähnlich wohl auch lĩsme̦ns: līdaka guļ kâ līsme̦ns Nötk. - Aus līksmenis?]

Avots: ME II, 490


lizga

lizga: auch Heidenfeld, Lubn., Oknist; "kas kuo laiza" Warkl.

Avots: EH I, 745


luga

II luga, die quebbige Morastmasse an zuwachsenden Seen: Cūke̦ze̦ra malā ir luga Kand. ar kūdru, vai arī tikai ar lugu pa virsu aizaubauši e̦ze̦ri Konv. 2 358. Vgl. ļuga, womit es wohl identisch ist.

Avots: ME II, 510


melst

[*I  melst, zu erschliessen aus aizmelst Druva I, 392 "aizaugt, piesērēt"; vgl. (aiz)melzt.]

Avots: ME II, 599


nezāle

nezâle, gew. Plur. nezâles, das Unkraut: kapu vietiņas aizaugušas nezālēm Purap. latviešu valuodas druvā ieviesušās daudz nezāļu.

Avots: ME II, 741


niezēt

niẽzêt (li. niežė´ti), III p. niẽz, niẽzẽja, intr., jucken: viņam āds niez, ihm juckt die Haut, er will Schläge haben. kam āda niez, lai kasās! ausis niez pēc jaunām ziņām. niez de̦lna; dabūs naudu. kad labā acs niez, tad jāraud, kad niez; kas kukuļus atnēsīs? BW. 14058. jau zuobi viņai niez aiz kāruma Adam. [zu naiza, li. nìžti "krätzig werden", av. naez - "eine Krankheit"; vgl. auch Johansson IF. II, 51 2.]

Avots: ME II, 752


niezis

niẽzis [Nigr., Rutzauj, Etn. IV, 69, niezuons U., [niezuoņa Lennew.], niezts U., niezulis, [niezs (li. niẽžas) U. (unter naiza)], niẽzus, - us PS., die Krätze: bē̦rnam me̦tas niezis JK. VI, 24.

Avots: ME II, 752


noplēkot

nuoplē̦kuôt "?": vairs nelietuotuo, nuoplē̦kuojušuo pletni Janš. Bandavā I, 147. mazs luodziņš ... , nuoplē̦kuojis un zirnekļu tīklu aizausts Klaustiņš Atpūta, № 649, S. 5.

Avots: EH II, 76


notrumpēt

nùotrumpêt, [nùotrumpuôt Dond., abkappen Bielenstein Holzb.: nuotrumpuot kuokiem zarus. bišu kuokiem mežā gali jānuotrumpuo, lai drava neaizaug Dond.]

Avots: ME II, 877


novalka

nuovalka,

1): auch (nuõval˜ka) AP., (nùovàlka 2 ) Sonnaxt;

2): auch Auleja; ‡

3) nuõvalka A.-Ottenhof, eine niedrige Stelle, ein Abflussgraben:
pļavās ir nuovalkas - ze̦mākas, aizaugušai upei līdzīgas vietas A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 83. pagalmā pavasaŗuos un rudeņuos izruok nuovalciņas, mazus grāvīšus, lai ūdens nuote̦k ebenda.

Avots: EH II, 105


palaizīt

palaizît: kazas cisku palaizī[ju]ši Tdz. 52765; "sehr wenig essen" Frauenb.: gaļa jāpalaiza maz.

Avots: EH II, 148


pamāte

pamãte,

2): "eine im Frühling blühende Pflanze mit gelben Blüten"
Zvirgzdine; tīrumā pamātes ("?") aizaviesušas nuo ve̦cā dārza Zvirgzdine.

Avots: EH II, 155


pērt

pḕrt,

1): kuŗu mazu nepeŗ, tuo lielu sit Warkl.;

2): kad aita vienu bē̦rnu peŗ ("tikkuo piedzimušu laiza ar mēli") un uotru nedabū tik ātri pēc dzimšanas nuopērt, tad aita vai[r] nepadzīkst jē̦ru Seyershof;

3): sieva tūlīt pē̦rusi (= teikusi) vaļā: ... Pas. XI, 363; ‡

4) giessen:
p. ūdeni virsū Strasden. Refl. -tiês,

2): ar galvu, ar asti zirgs peŗas (= gaiņājas) karstā laikā Seyershof. bē̦rns peŗas (= spārdās) AP. plēšamies un peŗamies (plagen uns),
bet kâ netiek, tâ netiek uz priekšu Austriņš Raksti V, 231; ‡

4) sich herumtreiben (?):
nepēruos skruoderim līdzi Daugava 1933, S. 197. Subst. pèrẽjs, pè̦rãjs: dieva dē̦li (sc.: pirts) kūrējiņi, saules meitas pērējiņas (Var.: pē̦rājiņas, pē̦rājās) BW. 33844.

Avots: EH XIII, 229


pierēkt

pìerêkt, vollspucken (?): pats pierēcis, pats izlaiza! Alksn.-Zund.

Avots: ME III, 285


plaisa

plaîsa PS., C., Kl., Kr., Wolm., N.-Peb., Lis., Schwanb., Arrasch, Jürg., Golg., plaîsa 2 Ruj., Widdrisch, Zögenhof, Behnen, Bauske, plaĩsa Wandsen, Dond. Li. plaiša ), der Riss, die Ritze: kre̦kls, kam vietām lielas plaisas Vēr. I, 1033. klinšu aizas un plaisas A. XI, 692. cik veikli varēju lēkt pār platām plaisām! A. XI, 592. divas daļas, starp kurām atruodas maza plaisiņa Vēr. II, 1175. kukainīši rāpjas iekšā un ārā nuo neskaitāmām šķirbiņām un plaisiņām Vēr. II, 415. kad starp viņu un dē̦lu nebija vēl ne˙kādas plaisas Saul. II, 36. Zu plīst.

Avots: ME III, 315


popēt

puõpêt,

3): auch Segew.; ‡

4) "aizaugt ar puopi, sūnu, krevi" Ar.

Avots: EH II, 346


pretstats

pretstats,* der Gegensatz: cilvē̦ks mīlē savu pretstatu Vēr. I, 1066. Amadejs graiza sadzīves nebūšanas un sociāluos pretstatus Vēr. I, 1515.

Avots: ME III, 389, 390


raize

raîze PS., C., Kr., Kl:, raize 2 Dond., raĩze Tr., gew. der Plur. raizes, raĩzes Kandau, Selg., Iw., ràizes 2 Gr.-Buschhof, auch raiza Warkl., raiza Für. I, Jürg., Adolphi 7, raizas Glück, raizas Prl., stechender Schmerz U.; Kummer, Sorge, Herzeleid: Sprw. vienam maize, uotram raize. miers duod maizi, dumpis - ràizi. labāk sāls un maize, nekâ guods un raize. sausa maize liela raize: - bē̦rnu raizes U., Geburtswehen. - Zu li. ráižyti "mehrfach schneiden", poln. rznąć "schneiden"; vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 344.

Avots: ME III, 472


raukt

ŗaûkt 2 Iw., Lautb., Wandsen, Gr.Essern, Kurs., Behnen, U., ŗaũkt Līn., Dunika, raûkt 2 Dond., raukt (li. raũkti "enger machen; runzeln") Karls., Sunzel, -cu, tr., enger machen, zusammenziehen: pieri (runzeln), uzacis. aduot zeķei pēda jārauc, lai aizadītu ciet Dond.,Kav. es jau raucu savu cimdu Dond. re̦dz grābējus gan stieptās rindās, gan ŗauktuos baruos nākam nuo darba Lautb. Refl. -tiês, sich zusammenziehen, kleiner (enger, kürzer) werden, einspringen (von Stoffen) Karls.: tavas uzacis raucās MWM. XI, 177. tas raucas mazāks un mazāks Vēr. I, 783. dienas ŗaucas U., die Tage nehmen ab. - Subst. ŗaukšana, raukšana, das Engermachen, Zusammenziehen; ŗaukšanâs, raukšanâs, das Zusammenschrumpfen, Einspringen; ŗaukums, raukums,

1) die einmalige Tätigkeit des Engermachens, Zusammenziehens;

2) das Engergemachte, Zugespitzte
U.: ja (sc.: zeķes) purnā vai papēdī ŗaukums ticis vaļām Janš.; ŗaucẽjs, wer enger macht, zusammenzieht. Dazu rukt, ŗukt; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 353.

Avots: ME III, 587


sagraizīt

sagraizît, sagraizelêt, tr., (mehrfach) zerschneiden : asa zâle sagraiza pirkstus Baltpurviņš I, 129. amēba . . . tika sagraizīta gabaluos Vēr. I1, 1060. pasaule vairs nav sagraize̦lē̦ta desmit gabaluos Druva II, 467.

Avots: ME II, 627


sāļš

sā`ļš Wolm., PS.,

1) salzig
U.: jūŗas üdens ir sāļš R. Sk. II, 250;

2) fig., salzig, gepfeffert; teuer:
ja tas mums ar maksātu uotrtik saļi MWM. X, 512. - Subst. sàļums; das Salzige, die Salzigkeit U.: ķēve̦... sāļumus laizīdama, ielaiza zivs samazgas LP. VI, 482; die Salzlake C., Dond.

Avots: ME III, 803


sekatnis

II sekatnis, ein Hackeisen Alswig, N.-Laitzen: kas tās sēnes ar nazi lai sagraiza! būs jāsakapā ar sekatni.

Avots: EH XVI, 475



stāvausis

stāvausis, ‡

2) "?": aizade̦ga stāvaušam žagariņu ustabiņa; sasitās vāverīte abejām plaukstiņām Tdz. 37201. (kāzās) aizveda stāvausi (anscheinend zum fem.
stāvause, eine mit in die Höhe stehenden Ohren) aiz galda 45338.

Avots: EH II, 573


stiebrs

stìebrs,

1): (rudzim) viens stiebriņš BW. 27910. rudzi jau me̦tas stiêbruos 2 Frauenb.;

2): juncus effusus (mit 2 ) Dunika; die Binse
Nötk.; scirpus lacustris (mit ìe 2 ) Oknist; juncus effusus, j. conglomeratus Ramkau; "sauss, pakaišiem pļaujams, neauglīgā, nekuoptā zemē un aizaugušuos grāvjuos auguošs augs" (mit ìe 2 ) Warkl.; stiebru krê̦slu BW. 23252. stiebru juostu es apjuozu 4580, 4. ņiedru sijas, stiebru klūgas 13637. suņa stiebri, purva grīslis 32367, 4 var. ņiedrā kāru vaiņuceņu, stiebrā mauču gradzineņu 6150, 2.

Avots: EH II, 583


sūst

sūst, nässen, siepen (wie die Krätze) Stender Deutsch-lett. Wrtb.: naiza sūst (sūrst, sūt), die Krätze nässet ebenda.

Avots: EH II, 609


šuts

šūts, -s (unter šūte I): auch (mit ù 2 ) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 141, Saikava; kāja aizamete pie šûts (eine kleine Bodenerhöhung) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 78.

Avots: EH II, 660


timt

timt: auch (mit ìm 2 ) Auleja: jau saule bij aizalaiduse, jau tima.

Avots: EH II, 682


uzmiegt

uzmiêgt,

1) auf-, losdrücken; ausdrücken:
uzmiegt auguoni, pūžņus Bers.;

2) einen Schlag versetzen:
uzmiegt zirgam ar pātagu Golg., Sessw.;

3) hinauflaufen, -springen:
suns uzmiedza kalnā. Runtiņš... uzmiedzis zirgā un aizaulekšuojis J. Veselis Trīs laimes.

Avots: ME IV, 360


vārds

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502


vāts

I vâts, -s (li. votis "ein böses offenes Geschwür") Lös., Nerft, Neuenb., Prl., Ronneb., Wolm., (mit â 2 ) AP., Karls., vâte C., Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Serbigal, Preili n. FBR. VIIl, 13, (mit â 2 ) Iw., Ruj., die Wunde (vāts-, s) U., (vâte 2 ) Līn., Salis; eine eiternde Wunde (vâts, -s) Sessw.; Schorf auf der Wunde (vâts, -s) A. - Laitzen, Drosth., Erlaa, Kl., Ogershof, Oknist, Pankelhof, Saikava, Salisb., Schujen, Schwanb., Sonnaxt, (mit â 2 ) Arrasch, Bauske, Siuxt, (vâte 2 ) Dunika: Sprw. katram sava vāts sāp Br. sak. v. 1341. sirds tâ sāp kâ vāts RKr. VI, 729. juo mazāk vāti plēs, juo ātrāk tā sadzīst Blaum. Var. 515. piecas vātiņas Gesangb. nāvīga vāte Glück Offenb. 13, 12. vātes asinis I Kön. 22, 35. vātes apsiet Hiob 34, 17. tie (= suņi) laiza viņa vātes Manz. Post. II, 22. bē̦rnam vātis (Ekzeme) galvā Adiamünde, Bers., Drosth., Erlaa, Golg., Kl., Saikava, Salisb., Siuxt. - Plur. vâtis,

a) Masern
Kaugershof;

b) Pocken
Arrasch, Wolmarshof: vātis gulēt, an Pocken darniederliegen. - lielās vātis, Pocken U., Salisb.; nelabās vātis, Syphilis, venerische Krankheit U.; sarkanās vātis, Scharlach Celm.; smalkās vātis Masern U.; līķa vātis dabuon,... kad uzmiez līķa ūdenim; tās ir lielas re̦tas pumpas miesas pašā virsū JK. VI, 50. Anscheinend zu gr. Ƒατάλαι· οὐλαί Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 211, Boisacq Dict. 96, Bechtel Lexil. 338 ff. und Havers KZ. XLIlI, 232.

Avots: ME IV, 511, 512


veldene

I velˆdene Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 11, vèldene 2 Kl., ein Teil des Webstuhls Spr., (mit elˆ ) C., Golg., Nötk., Stomersee, Vīt.; das Querholz der Weberhefteln Bers., Borchow, Kalzenau, Laud., Lubn., Mar., Meiran, Saikava, Schwanb., Wessen, (mit elˆ ) Bers., Ramkau, Zvirgzdine, (vèldine 2 ) Pilda; ein runder Stab, daran die ve̦lki beim Beginn des Webens befestigt werden (mit elˆ ) Kreuzb., Odensee, Stockm., Warkl.; ein runder, 4 - 7 Fuss langer Stab am Webstuhl, woran das Ende der Leinwand befestigt wird Laud., "austuvēm apakšējais kuoks ar zuobratu galā, ap kuo tinas gatavais aude̦kls" (mit elˆ ) Alswig; "zināms lumsts aude̦klam" (mit elˆ ) AP., Bers., C., Jürg., KatrE., Lubn., Meiran, Ogershof, Saikava; "apaļš kuociņš, ar kuo šķiŗ šķiemeni" (mit elˆ ) Mahlup; "apaļais nīts kuociņš"(velˆdine) Wessen; ein Rund- od. Wellholz bei der Bandweberei Bielenstein Holzb.419; das Wellholz am Webstuhl (mit elˆ ) Kreuzb., Lis., Warkl.: veldeni liek ve̦lku (me̦tu) starpā, kad ve̦lk aude̦klu uz buomja Golg. piestiprina pakājas (paminas)... pie nīšu veldenēm A. Xl, 84. caur šķietu vai riekumu izvē̦rtuo dziju cilpās ieliek veldeni, apaļu, apmē̦ram 1 collu re̦snu kuoku, lai dzijas netiek atpakaļ ebenda. pie riešamās velˆdenes piestiprina dzeiņa jeb ve̦lku galu; ap aizaužamuo veldeni apsien uotru dzeiņa galu, kad tas ir jau uzriests un kad sāk aust Bers. Pēterītis paņe̦m nuo strellēm veldeni Vīt. 75. nīšu veldenes, die oberen Stäbe, die in den Weberhefteln stecken Bielenstein Holzb. 400, (mit elˆ ) Bers. nuolaižama veldene, ein runder Stab, der durch die Schlingen der Kettenenden des Webstuhls geschoben wird Bielenstein Holzb. 399. guovis apaļas kâ veldenes Celm. meita kâ veldene ("= labi izaugusi") C., Golg., PS. Nebst veldeni, veldenis und veldīte zur Wurzel von velde.

Avots: ME IV, 527


vienalga

viên˙àlga Wolm. u. a., (mit al˜) C., ) C., gleichviel U., einerlei: Sprw. tam jāiet - vien˙alga vai lūst, vai plīst RKr. VI, 417. kas jādara, tas jādara - vien˙alga, vai luok, vai laiza Br. sak. v. 441. šuodien vai rīt - man tas vien˙alga A.v. J. 1901, S. 102. man tas viss vien˙alga (das ist mir ganz einerlei) LA.

Avots: ME IV, 656


vieta

vìeta (li. vietá [gen. viẽtos] "Stelle, Ort"), gen. s. vietes BW. 5227; 26878, Demin. verächtl. vietele Janš. Līgava II, 42,

1) die Stelle, der Ort, der Raum, der Platz:
Sprw. vārds vārda vietu ņe̦m Br. sak. v. 1329. tava vieta ir kapuos Frauenb. citā vietā kâ cīruļa galva, citā kâ uoda zarna Br. s. v. p. 114. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kâ atnākusi! Br. 43. tupi savā vietiņā kâ ruds akmentiņš! 27. nuoglabājis druošā vietā LP. 1V, I72. kuru vietu (an welcher Stelle, wo)... pāri kāpi Daugavai? BW. 30980. krusttē̦vi, krustmātes vienā vietā! 1642. viena zvaigzne stāv vietā Mag. XX, 3, 70. tam vārdam nav vietas, das Wort passt nicht U. tam vārdam sava vieta, das Wort trifft den Nagel auf den Kopf U. labs, kas labs - tur nav ne vārdam vietas (darüber ist kein Wort zu verlieren, das steht fest) Br. sak. v. 582. dārzā vietas (Var.: rūmes) tai nebija (war kein Platz) BW. 324I6, 6. tavā vietā, an deiner Stelle U.: tuo es tavā vietā nedarītu. vietu duot, eine Wohnung geben, unterbringen V. viņš iegāja labā vietā (in ein gutes Gesinde, einen guten Hof) Gr.-Buschh. u. a. vieta, vieta (eine gute Stelle, ein guter Hof), maize, maize, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 26000; 2G001. pruojām iešu,... man šī vieta nepatika 26332, 1 var. puosta vieta, slikta vieta, kur bāliņi man[i] iedeve 25915, I1. līdz auklu vietai (bis zu den Schnüren der Bastschuhe) man ir kājas slapjas sabristas Frauenb. iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. bišu vieta, ein Bienennest Br. 448. aizkrīt egle ceļa vietu (die Fichte fällt und verdeckt den Weg) BW. 26661, 2 var. gultas vieta, die jenige Stelle im Zimmer, wo nur das Bett zu stehen pflegt, die Bettstelle. guļas (guļu) vieta, die Schlafstätte, das Bett U.: pie durim guļas vieta BW. 31142. guļu vietu jaunajiem taisīja BW. III, 1, S.44. juostas vieta, die Stelle, wo der Gürtel getragen wird, die Taillenstelle: zâle līdz juostas vietai Etn.II, 188. vglns viņu sadzinis līdz juostas vietai zemē LP. VI, 751. līdz pašai juostas vietai pamiris Upīte Medn. laiki 222. šuj... krekliņu, negriêz lielu kakla vietu (mache keinen grossen Halsausschnitt)! BW. 7374, kapa (kapu BW. 27588,

4) vieta, die Grabstätte, das Grab:
kapa vietiņas nezâlēm aizaugušas Austr. kal. 1893, S. 69. kaudzes (kaudžu) vieta, der für eine kaudze nötige Platz: kad man būtu laba siena jele viena kaudžu vieta! BW. 22720. ceļa mala, kruoga vieta, kur māmiņa man[i] iedeva 22384. lieli lauki, maizes vieta (eine an Brot, Getreide reiche Stelle), kur bāliņi man[i] iedeva 25955, 1. mājas vieta,

a) die Stelle, der Ort, wo ein Haus steht:
te būt[u] laba mājas vieta BW. 11491. kalnā man mājas vieta 26551, 6;

b) die Herberge, in die man einkehrt
(namentl. die sogenannten Bauerneinfahrten in Städten) U.: mājas vietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen U.;

c) die Heimat
U.: mūsu īsta mājas vieta ir debesīs, unsere eigentliche Heimat ist im Himmel U. miera vieta, die Stätte des Friedens, der Friedhof: draudzes miera vieta Skolas druva III, 97. tur būt[u] laba muižas vieta (ein passender Ort für ein Gut) BW. 31420. tur būs mana mūža vieta (der Ort, wo ich mein Leben verbringen werde) 6179, 3. pūra vieta, die Lofstelle; sieka vieta, soviel Platz, wieviel man mit einem sieks besäen kann: duodiet vietu! es bij[u] vietas ņē̦mājiņš: sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137. burvi ve̦duši uz suoda vietu (wo die Strafe vollzogen wird) JK. vienu vietu, an einer Stelle, an einem Ort, zusammen: vienu vietu es uzaugu ar bāliņa līgaviņu BW. 22432. dignājieši, zasišķīši vienu vietu sienu pļāva 28664. vienu vietu kundziņš jāja ar maniem bāliņiem 30022. pa vietām, stellenweise U. nuo nāves zâlēm uz vietas palikt (auf der Stelle tot sein) LP. II, 38. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas III, 108. šim sirds vairs ne vietā (nicht am rechten Ort?) LP. V, 243 (ähnlich: V, 61). ne nuo vietās, nicht von der Stelle, nicht vom Fleck: nu skrej kâ tuoreiz, kad ne nuo vietas negāja Br. s. v. p. 115. galva gadījusies zirgam priekšā un nelaiduse ne nuo vietas LP. IV, 208. nuo vienas vietas BielU., in einem fort, kontinuierlich. nuo vietas, nacheinander, hintereinander, der Reihe nach: es labāk stastīšu nuo vietas Seifert Chrest. III, 2, 132. kāzas svinēja astuoņas dienas nuo vietas BW. III, 1, S. 63, kristības dzēra divi līdz trīs dienas nuo vietas I, S. 194. putns laižas trīs dienas nuo vietas LP. IV, 13. meita.., nuoskaitīja vecenei pa muguru nuo vietas vien (verabfolgte eine tüchtige Reihe von Schlägen) Dicm, pas. v. I, 60. uz vietas, auf der Stelle, sofort, unverzüglich: bijis uz vietas nuost LP. Vl, 546. iemīlējuse... vīrieti uz vietas 20. paliek bāls uz vietas IV, 2. viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

2) die Schlafstätte, das Bett
(in Nigr. nur ein grosses Familien- resp. Ehebett, im Gegensatz zu gulta, das Bett für den Einzelnen ) U., A.-Ottenhof, Dunika, Kurmene, Salis, Schwarden, Tals., Wolm, u. a. (in dieser Bed. unbekannt in Dond., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, wandsen): ik vakara vietu taisa BW. 12159. kas manam arājam šuovakar vietu (Var.: gultu) taisa? 16532 var. cieta vieta, ze̦ms pagālis 22126. vecenīte gulējusi vietā Pas. V, 311 (aus Serbigal). K., mājā pārnācis, uz muti vietā iekrita Plūd. Rakstn. I, 141. manai vietai nuotrūdējušas kājas A.-Ottenhof;

3) die Stelle (der Dienst):
dabūt... kalpa vieteli Janš. Bandavā I, 123. Zu aksl. vitati (wozu le. pavietât "Logis haben") "wohnen, verweilen", s. Mikuckij Izvĕst. IV, 48 (der dazu auch slav. pověts "уѣзд" stellt ), Trautmann Wrtb. 345, Walde Vrgl. Wrtb. f, 231, wozu nach Būga РФВ. LXXV, 153 auch slav. imo-vitъ "teich". Slav. vitati dürfte von einem *vita "Wohnort" abgeleitet sein (zur Bed. vgl. le. māja, d. Haus: le. mājuot, d. hausen). Falls auch li.-le. vieta urspr. Etwa " Wohnort, Behausung" bedeutet hat (zur Bed. vgl. etwa ahd. stal "Stehort, Wohnort, Stelle"; vgl. auch oben vietu duot "Wohnung geben", bišu vieta "Bienennest" ), so könnte vielleicht Zupitza (s. M. E. Schmidt KZ. LVII,

3) es mit Recht (als ein "Flechtwerk"
) zu li. vyti (le. vît) "winden" gestellt haben. Ob aber auch le. vieta "Bett" unmittelbar auf einer Bed. "Flechtwerk" beruht, bleibt ganz unsicher, vgl. zur Bed. z. B. av. gātu "Ort; Bett".

Kļūdu labojums:
av. gātu = av. gātu-

Avots: ME IV, 672, 673


vīnājs

vĩnãjs,* die Weinranke: luogi ... aizauguši ... vīnājiem Veselis Ttrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 639


vītnis

vītnis, = vītne: luogi... aizauguši vītņiem un vīnājiem Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME IV, 648


vīze

I vîze C.,Kl., Kr., N.-Laitzen, Nötk., PS., Wolm., (mit î 2 ) Allendorf, Bl., Dond., Iw., N.-Salis, (mit ĩ ) Siuxt, (mit i' 2 ) Selsau; vīze U., Spr. vīza (li. vyža, "Bastschuh" ) St., U., BW. 4092, I var., 31875, 1, vîza Prl., demin. dat.-instr. plur. vīzīšiem BW. 12807, 3 var., der Bastschuh U., eine aus Lindenborke oder Weidenrinde geflochtene Fussbekleidung: Sprw. vīze nav zābaks Br. sak. v. 1417. labāk paša vīze nekâ cita zābaks RKr. VI, 1012. aun vīzes, kad nav pastalu! 1013. kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā Birk. Sakāmv. 79. lūku vīzes BW.10204,1var. kārklu vīzes 10204, 1. ar kārkļa vīziņām (Var.: vīzītēm) 10270, 3 var. deviņ[i] pāru liepas vīžu 7802. platas vīzes apāvuos 30372. kājas avu dubļuotās vīzītēs 21877. ar vīzām staigājuot 21098. šuogad nuo plē̦stiem lūkiem nav stîpras vīzes, būs dabūjuši pūt Selb. vīzes pīt U., Bastschuhe flechten. vīzes aizadīt od. pāradīt, zusammenziehn und die Spitze machen U. Nebst li. *viežti (s. Thomsen Beröringer 244y "fiechten (Sandalen)" vermutlich zu vît

I (s. Persson Beitr. 415 und Leskien Nom. 100, sowie Brandt РФВ. XXII, 116 2 ) und nach Scheftelowitz KZ. LIV, 249 zu av. ni-vaēz "sich anbinden",
das aber Bartholomae im Airan. Wrtb. mit "anstecken" übersetzt.

Avots: ME IV, 650


zīāļāt

zîžļât AP., Burtn., Drosth., Kosenhof, Schujen, Sermus, zĩžļât Frauenb., Schibbenhof, Schnehpeln, Stenden, zîžļât 2 Ruj. - Thorney, zīžļât Grünh., Grünw., -ãju, = zîžļât: bē̦rns zīžļā knupi Schibbenhof. jūrnieks zīžļā tabaku aiz lūpas Grünw. mazie teļi laiza un zīžļā, kur tik vien tiek klāt AP.

Avots: ME IV, 737