Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'aprast' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'aprast' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (6)

aprast

aprast, sich an etw. gewöhnen, mit Acc. und mit ar: jau es biju apradusi svešas mātes valuodiņu BW. 4276. ļaudis aprada ar viņu LP. VI, 43. Refl. -tiês, sich gewöhnen: bij ar jauniem dzīves likumiem jāapruonas Aps. IV, 46.

Avots: ME I, 113


paprast

paprast, ‡

2) = parast, gewohnt werden
PlKur.; papratis, gewohnt Preiļi (Kur. Nehrung).Subst. papratums PlKur., = paradums, Gewohnheit.

Avots: EH XIII, 164


paprast

paprast [li. papràsti "gewohnt werden"], tr., verstehen, auf etwas verfallen: nebūtu papratis bagātu sievu apprecēt, būtu izčibējis MWM. X, 569.

Avots: ME III, 83


paprasts

paprasts,

1) ziemlich einfach; minderwertig:
p. darbs;

2) p. cilvē̦ks "pusvientiesis" Dunika.

Avots: EH XIII, 164


saprast

saprast: es vēl nesapratu (= nepratu) putras izvārīt Linden in Kurl. Refl. -tiês,

1): meita ātri sapratās (kas darāms) Dunika. ne˙maz nesapruotas, ka vajag drānu Frauenb. pats ar nesapruotas (= neapzinās), ka ir tik grūti vājš Seyershof. viņa bija sapratusēs aiznest ... Janš. Mežv. ļ. I, 252. ja viņi saprastuos (kämen auf den Gedanken)
jāt uz jūrmalu Pas. VI, 336. sasapruoti ..., izgājuse tauteņās! pacel krē̦slu, apaun[i] kājas ve̦cākai ietaļai! Tdz. 47031. sasapruot[i] ..., kā vajaga Jumīšam! 50266. Subst. sapratẽjs: sapratēja biju (= pratu visu kuo) Višķi n. Ceļi IX. 380.

Avots: EH XVI, 438


saprast

saprast, tr., intr., verstehen, begreifen: valuodu, runu; cilvē̦ku. Sprw.: sapruot gan, bet nevar atbildēt RKr. VI, 708. kâ lai jūs sapruotu? Turg. Muižn. per. 151. te nav ne˙kā kuo nesaprast (nichts Unverständliches) LP. IV, 7. zvēla pa galvu tâ, lai sapruot V, 390. - Part. saprùotams, verständlich: sapruotama valuoda. Refl. -tiês,

1) verstehen, begreifen; eine Gelegenheit wahrnehmen, benutzen:
sapruoties (Var.: sapruot mani), neprašiņa, ka es tevis negribēju! BW. 1030;

2) einander verstehen:
lai mācītājs ar ļaudīm varē̦tu saprasties Kundziņš, Ve̦cais Stenders 36. Subst. saprašana,

a) das Verstehen;

b) der Verstand:
dieviņš duos saprašanu! RKr. VIII, 30. ar saprašanu var dabūt naudu, bet ne ar naudu saprašanu JK. II, 509; saprašanâs,

a) das Verstehen;

b) das gegenseitige Verstehen, das Einverständnis;
sapratẽjs, wer (eine Sache) versteht, begreift: muižnieks bij sapratējs, nuopietns zemkuopis Krišs Laksts 87.

Avots: ME II, 707

Šķirkļa skaidrojumā (50)

atsalt

atsalˆt [li. atšáli], intr., inch.,

1) wieder kalt werden, frieren:
kad atsals, būs labs ceļš;

2) abfrieren:
šuorīt mūs māsi atsala ausis BW. 24803, 4;

3) kuhl, gleichgiltig werden:
viņi pamazām nuo viņas atsala Blaum. Ruozītis visu nedēļu bija pret Paulīni kā atsalis A. XVIII, 301. Emmiņa man skuolā iedama tīri atsaluse nuo darba Etn. I, 45. Subst. atsalums, die Abkühlung, Gleichgiltigkeit: viņa nevarēja saprast savu atsalumu pret Jāni A. XVII, 492.

Kļūdu labojums:
mūs māsi = mūs[u] māsi

Avots: ME I, 188


buldurīgs

bul˜durīgs,

1) undeutlich gesprochen
(?): valuoda skanēja tik buldurīgi, ka saprast varēja vien dažus re̦tus vārdus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 154; "unbestimmt" N.-Peb.: buldurīga runašana; "zusammenhangslos" Salis;

2) "geschwätzig"
Trik.;

3) "unwahrhaftig"
Jürg.;

4) "aušīgs" Arrasch, N.-Peb., "ākstīgs, ālīgs" Schwitten, "sich zwecklos bewegend" Arrasch, Trik., "juokains" Trik.

Avots: EH I, 250, 251


bulduris

bul˜duris,

1) der Schwätzer, Radebrecher,
[buldurs PS.], Polteren (oft von einem betrunkenen Menschen): tas ir liels bulduris Lautb. viņš tāds bulduris: ne˙kā nevar saprast Mar. n. RKr. XV, 108;

2) ein Stock, mit dem man Fische ins Netz treibt oder die Fische beim Herausnehmen des Netzes fortscheucht
Peb., Drsth.

Avots: ME I, 348


burtisks

bur̃tisks,* buchstäblich: burtiska nuozīme; burtiski saprast.

Avots: ME I, 355


čalava

čalava,

1): auch PV.;

2) = čala I 1 PV.: čalavu varēja dzirdēt, bet vārdus saprast nevarēja;

3) comm., wer plaudert, (undeutlich murmelnd) schwatzt
PV.

Avots: EH I, 283


dārdināt

dãrdinât, ein knarrendes, polterndes Geräusch hervorbringen: lai rati rīb, tas aprasts tam, viņš ne˙maz nedzird dārdinām Apsk. I, 236.

Avots: ME I, 447


dēka

I dē̦ka,

1) "freier Wille"
im Instr. tīšu dē̦ku, absichtlich, mit Vorsatz: tīšu dē̦ku skriet nelaimē. jūs mani tīšu dē̦ku negribat saprast;

2) das Naturell, die Charaktereigentümlichkeit:
mans maziņais tādas dē̦kas. vai bijusi pati klāt, vai ne, dzīvuojas pats savā dē̦kā Naud. [Zunächst wohl aus li. dėkà "das Belieben; своенравность", das seinerseits aus dem Slavischen stammt, vgl. čech. bezděky poln. bezdzięki "wider Willen" bei Berneker Wrtb. I, 193 f.]

Avots: ME I, 462


ģist

ģist,

1): "aprast">saprast; apķert" Saikava, "nuojaust" Auleja.Refl. -tiês,

1) scheinen, dünken
Auleja: man neģiedas, ka būs dzīvātājs;

2) "?": zeme ģiedas, kam piederēt Ezeriņš Leijerk. II, 246. Subst. ģišana "prāts, jē̦ga" Saikava: paprasi tam, kam ģ˙! .

Avots: EH I, 427


iedīdīt

ìedĩdît, eindressieren, eindrillen: uz blēņām iedīdīts Zeifert Chrest. III, 3, 22. labi edīdīti saimes ļaudis Purap. Kakt. 157. meitene pataisīja iedīdītu kniksi Stari I, 47. Refl. - tiês, sich einderssieren: viņš ar šām formām nevarēja aprast un viņās iedīdīties MWM. VIII, 614.

Avots: ME II, 9, 10


iestrīdēties

ìestrĩdêtiês, ins Streiten geraten: viņi iestrīdējušies nevar vairs savā starpā saprasties.

Avots: ME II, 74


ietiepums

ietiepums, der Eigensinn, die Rechthaberei: tavs ietiepums negrib saprast tuo laimi Rainis.

Avots: ME II, 82


ir

II ir, [ir̂ Kl.] (li. yrà), ist, sind, die III Pers. Sing. u. Plur.;

1) als Kopula wird ir ausgelassen, wenn kein Missverständnis zu befürchten ist: akmens smags. Statt des negierten ir (neir) wird nav gebraucht: viņš nav laimīgs, er ist nicht glücklich.
Der Debitiv heisst jābūt statt jāir; letzteres kommt jedoch in der Schriftsprache zuweilen vor: jums jāir (= jābūt) muodrīgiem;

2) es gibt, ist, existiert;
in dieser Bedeutung kann ir nie weggelassen werden: ir dievs, kas par visiem valda. tur ir gan kuo redzēt;

3) ir wird gern wiederholt in der Sätzen, wie:
vīrs tuomē̦r gulējis, kas ir, ir. der Mann habe dennoch geschlafen, dem sei, wie ihm wolle LP. VI, 254. puisis lē̦tāki nede̦r kâ uz vienu ķēniņa muižu, kas ir, ir IV, 108. kas tad ir, lai ir VII, 976. Zuweilen wird dem positiven Satz ein negativer angeschlossen: meita nevarējuse saprast, kas ir, kas nav LP. IV, 74. [S. Le. Gr. 551 und 556.]

Avots: ME I, 708


izburināt

izburinât Stenden, hastig und undeutlich aussprechen: i. vārdus tik ātri, ka citi tuos nevar saprast.

Avots: EH I, 437


jucenis

jucenis,

1) der Wirrwarr, die Wirrnis:
tur izcēlās tāds juceklis, ka nevarēja ne saprast. tu stāvi putu, pē̦rkuoņa un viļņu juceklī Apsk.

Avots: ME II, 115


juka

juka,

1) der Wirrwarr, die Mischung:
viss gaiss vārījās un kūsāja nevaldāmu spē̦ku jukā R. Sk. II, 248. Gew. Pl.:

a) der Wirrwarr, die Verwirrung, das Misverständnis:
izcēlās jukas un traucekļi Apsk. nu smējās līdz visi, kas sāka jukas saprast Lautb. - [jukā Fianden oder] juku jukām, bunt, durcheinander, in Unordnung, Verwirrung: guovis un aitas gāja juku jukām. annēnieši, kuosēnieši jauku jukām sajukuši BW. 20949;

b) = jukaini Mar. n. RKr. XV, 117;

c) juku labība, das Mengkorn
Frauenb.; gew. mistrs;

[2) jem., der Wirrwarr stiftend sich ein- mischt:
iet kâ juka Bers., Warkl. Zu jukt].

Avots: ME II, 116


lēts

lẽ̦ts,

1): l. (leicht zu erlernen)
darbs Siuxt. l. (leicht im Gedächtnis zu behalten) vārds Stenden. zirgs ir l. dīrēt Mahlup. jam l. (leicht erfassend, sich aneignend) prāts Warkl. lē̦ta galva - auch Kand., Siuxt. lē̦ti izdarīt Dunika. l. saprast Blieden; Lesten. tad bij grūti darbi! tagad jau meitām lē̦ti Frauenb. vārīt lē̦tāki ir nekâ cepšana ebenda: tâ zirgu ir lētāki apkuopt Siuxt. lē̦ti (leicht, schnell) nuogurt, cauri tikt Libau;

4): tik lē̦ti viņš nenāks Salis. se̦sku nevar l. nuosist ebenda, kaŗš vairs l. nebūs ebenda; ‡

5) Adv.. lẽ̦ti, = sen: nu tu l. nebiji pie murns bijis Janš. Dzimtene I 2 , 330,

Avots: EH I, 739


lielums

liẽlums,

1): aiz lieluma (im Bewusstsein seiner hohen Stellung)
ne̦zina, kuo darīties Kaltenbr.;

2): sìenu kasuot vīrietis ņe̦m lielumu (das Dichte),
sievietis kasa klāt Heidenfeld. sajemt (sìena) lielumus (die dichte Schicht) Kaltenbr., Wessen: nuo lieluma Diet., ungefähr, im grossen und ganzen, im allgemeinen. lielums (Adv.), ‡

b) in den Hauptzügen, in der Hauptsaehe
Kaltenbr.: saprast l. saprata;

c) oberflächlich, einigermassen, ein wenig
Sonnaxt: istabu tikai l. pārslaucīt. zâli l. nuoplūkt.

Avots: EH I, 756


makāns

makãns AP., Smilt., makans Mar., Lub.,

1) etw. Grosses, Schweres, Fettes, ein Mensch von grossem Wuchs, [ein grosser Krebs
Austriņš Nuopūtas vējā 83]: bē̦rni, sivē̦ni kâ makāni AP. [kuoks kâ makans uzgāzās viņam virsā Mar. n. RKr. XV, 125. makans tu esi liels, un tev vajadzē̦tu gan saprast (zu einem Kinde) Ezeriņš Leijerkaste I, 271.] suņi tādi kâ makāni MWM. VI, 31. vinš tīrais makāns Selsau. tas jau kâ makāns ne+maz nevīžuo strādāt Adsel;

2) das Aas, Luder
Mar.

Avots: ME II, 554


melst

II mèlst: meļš kâ ... laika grāmata Janš. Dzimtene III 2 , 310; phantasieren L. Refl. -tiês: auch (flunkern) Segew.: melsuos saviem biedriem ..., ka mani sagūstījuši Janš. Līgava II, 315. tie divi melšas tâ, ka ne˙kā nevar saprast Mežv. ļ. II, 16; hartnäckig auf etwas bestehen Kaltenbr.: mèlsies 2 , lai parāda pasi; "ķilduoties, aplinkus uzmākties" (mit èl 2 ) Saikava. ‡ Subst. mèlsējs 2 Auleja, ein Fasler.

Avots: EH I, 799


murkstēt

mur̂kstêt, mur̃kstê Ahs., mur̂kšķêt 2 [Libau, Hasenpot, Nötk., mùrkšķêt 2 Kl., mur̃kšķêt Salis, mur̂kšêt 2 Dunika, Līn.], -u, -ẽju, tr., intr., murmeln, in den Bart brummen, [plappern U.], faseln, [murkšêt Wessen] undeutlich sprechen: [kaut kuo nesapruotamu, bet priecīgu zem de̦guna murkšķē̦dams Ezeriņš Leijerlaste I, 252.] kuo nu murkšķi tādas muļķības? Grünh. viņš neiet pruojām, bet murkšk niekus Vēr. I, 1158. kâ āzīši murkšē̦dami BW. 32806, 3. kuo tu murkši, ka ne+˙kā nevar saprast? Mar. Subst. murkstẽjums, murkstêšana, murkš(ķ)ẽjums, das Gemurmel; murkš(ķ)ê̦tãjs, wer murmelt, faselt. [Zu ai. murklénti "undeutlich sprechen".]

Avots: ME II, 670


naujums

I nàujums 2,

1) das Verpichtsein, das Verlangen:
atraitnim uzgājis naujums uz precēšanuos Druw. n. RKr. XVII, 69;

[2) Überraschung, Verblüfftheit:
naujumā nevarēja saprast, kas te nuotiek Nuopūtas vējā 110. ar viņu tas nuoticis naujumā ("apmulsumā"); viņš tuo naujumā ("nepārduomājis, pārsteigumā") izteica Grawendahl].

Avots: ME II, 696, 697


nekas

ne˙kas (gen. ne˙kà) (li. nekàs nicht so leicht jemand"), niemand, nichts: pie mums tādi kāpuosti ne˙kas Lp. III, 100. te nav ne˙kā kuo nesaprast IV, 7. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen LP. II, 23. "ne˙kas!" meita mierinājusi (tut nichts) V, 306. viņš pārdevis savas lietas tīri par ne˙kuo, er hat seine Sachen für einen Spottpreis verkauft. Dagegen: viņš ne par kuo nepārduod avas lietas, er verkauft um keinen Preis seine Sachen. [viņš tāds ne˙kas Dond., er hat Keinerlei Bedeutung, ist ein nichtiger Mensch.]

Avots: ME II, 718


ņerkstēt

ņer̂kstêt [Alt-Rahden], ņer̂kšķêt, ņer̂kšêt [Lös., Fest., Alt-Rahden], -u, -ẽju, [ņerkšt Wessen], intr., jämmerliche Laute von sich geben, quarren, weinerlich sein, jämmerlich miauen, [knurren, murren]: bē̦rns, cūka, sivē̦ns, kaķis ņerkst. dibe̦nā pa apse̦gtu šūpuli kaut kas spārdās un ņerkš JR. VII, 101. kaķi atņirgtiem zuobiem ņerkstēja un kauca AU. cūkas ņerkšē̦damas spiedās kuopā Jauns. ņe̦rkstuoša klaudzēšana Rīg. Av. [nevarēja sadabūt latviešus, kas būtu spejīgi saprast baltu intereses, kuŗi neņerkšķē̦tu un ar kuŗiem varē̦tu sadzīvuot De̦glavs Rīga II, 1, 540. ragaviņas asi ņerkš K. Students Latvis No 1558.]

Avots: ME II, 900, 901


nieķelīgs

niẽķelîgs,

1) verlogen
Frauenb.: n. puika:

2)

"?": nevīrišķīgi n., klīrīgs

Janš. Līgava II, 128. ce̦purīti ... uzlicies ... tik ruotaļīgi jauki, tik viegli nieķelīgi, ka... nevarēja saprast, kâ tā .. . kustuoties nekrīt nuo galvas nuost

I, 377.

Avots: EH II, 27


nomuļļāt

[nùomuļ˜ļât,

1) beschmutzen, besudeln
Jürg.: bē̦rns lelli nuomuļļājis Dunika;

2) in den Bart brummen:
viņš kuo nuomuļļāja, bet es nevarēju saprast Jürg. Refl. - tiês,

1) sich beschmutzen
MSil., Dickeln, Grünwald, Jürg., Serben, Sermus, Mar., Alswig, Salis: neduod bē̦rnam sviestmaizi ruokā! viņš nuomuļļāsies;

2) eine Zeitlang
muļļāties 2 Lennew., Grünwald: viņš pie šā darba nuomuļļājies visu dienu Mesoten, Mar., Alswig.]

Avots: ME II, 822


nopurpināt

nùopurpinât, intr., hermurmeln: nevarēju saprast viņa vārdus, juo nuopurpināja vien Naud., Vēr. II, 1312.

Avots: ME II, 835


novāvulot

nùovāvuluôt,

1) [nùovãvuļuôt, eine Zeitlang aus Langeweile schreien, schwatzen
(auch Warkl., Vank.), lallen; laut und undeutlich sprechen Welonen, Kārsava, Jürg.]: tâ kalpi nuovāvuluoja Dok. A. (gans tālumā kuo nuovāvuļuoja. bet nevarējām ne˙kuo saprast Jürg. piedzē̦rušais nuovāvuļuoja cauru nakti Golg.;

2) nùovāvuļuôt "nuobrēcināt, nuoraudināt" Kursiten;

3) nùovāvuļuôt "nuogausties" N.-Peb.]

Avots: ME II, 884


pat

pat (li. pàt),

1) selbst, sogar:
tuo jau bē̦rns pāt (od.: pat bē̦rns) var saprast. nuo pat (auch paša) rīta līdz pašam vakaram, vom frühen Morgen bis zum späten Abend (vgl. BW. 15719). līdz pat nāvei, bis in den Tod;

2) eben, just:
viņš kâ visi citi, er ist eben so ein Mensch, wie alle anderen; teju pat, eben hier BW. 11442; taga˙dīt pat, eben jetzt. Oft wird das verstärkende pat und das verstärkte Adverbium als ein Kompositum angesehen: nupat, tâ˙pat [vgl. and. sō self "ebenso"], te pat, tikpat, tur pat, pat˙laban (s. diese). [zu pats; formeu gleich la. *poti (nom., acc. s. neutr. g.) in utpote "wie natürlich"?]

Avots: ME III, 118


pilnām

pil˜nam, Adv.,

1) völlig, vollständig:
lai pilnam saprastu Stendera nuozīmi Plūd. Llv. II, 160. pilnam laimīga Asp. Saulgriezīte 26. jūs pilnam vīrīgu dūšu rādījuši Dünsb. Par. 112;

2) pilnam, meist
pa pilnam, in Saussen und Feht. n. BB. XII, 233 - pa pilnu pilnam, vollständig genügerid: viss tiem pilnam pasniegts tika Lāčpl. 78. maksājam pilnam, kuo pelnījis Lapsa-Kūm. 59. darba pa pilnam Alm. Kaislību varā 119.

Avots: ME III, 215


pumpināt

pum̂pinât 2 ,

1) pum̂pinât 2 Dunika, Bauske, leise zanken
(intr.), für sich brummen, knurren, unbefriedigt sein: saimnieks pats nesaka ne˙kad ne˙kā, bet ve̦csaimnieks vienād˙vien pumpina Nigr. kuo tu tur pumpināji, tuo ne˙viens ve̦lns nevarēja saprast Janš. Dzimtene V, 234. duomājat, es nedzirdu, kuo jūs tur pumpināt? Dzimtene 2 III, 377;

2) klopfen:
te pumpināja it lēnītim pie viņa luoga LP. VI, 649. Zur Bed. 2 vgl. etwa li. pumpyti "бить" PФB. LXVI, 229.

Avots: ME III, 410


purpināt

pur̂pinât Lis., Prl., Fest., (n. Etn. IV, 167) Druw., pur̃pinât Sassm., kullern wie ein Birkhahn St., leise, undeutlich, nur mit den Lippen sprechen, murmeln Wid., Bers. (pùrpinât 2 ), Naud.; leise zanken, schelten N.-Bartau; brummen Lis.; leise wiehern Sassm.: žīds pātarus skaitīdams murmina un purpina Fest. kuo tu tâ purpini? runā diktāki! Druw. n. RKr. XVII, 74. kuo ve̦cmāte purpina, tuo ne+viens nevar saprast Sassm. viņš atbildēja purpinādams A. v. J. 1896, S. 814. laikraksti tuo visu saņēma ar līdzcietīgu smaidu, kâ jau daždien zaļuokšņi cilvē̦ki vecīšu purpināšanu De̦glavs Rīga II, 1, 337. Zu purpas II.

Avots: ME III, 419


putrot

putruôt, putrât, -ãju, tr., intr.,

1) Grütze essen
Lind. n. U.;

2) viel schnattern, untereinander reden
U.; schnell sprechen Ulpisch: viņš tâ putruo, ka ne saprast nevar;

3) vermischen, unklar machen
(putrât) Drosth.

Avots: ME III, 443


redze

I redze: vīrieši ... nuoplēsa skalus un gādāja par gaišu redzi Janš. Apsk. 1903, S. 149. bēniņuos nav ne˙kādas īstas redzes - žībst tur ... tikai maza ... svecīte Līgava I, 35. pēc redzes (um sehen zu können) jau tik luogs bij Siuxt. kad mums būtu tā r., tad jau būtu daudz lē̦tāki viss kas ("kad visas lietas un visus darbus re̦dzē̦tu, tad būtu vieglāk visu saprast ") Frauenb.

Avots: EH II, 362


roka

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele 2 A.-Schwanb., rùoķēle 2 Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580


sakriķelēt

sakriķelêt Dunika, liederlich zusammenkritzeln od. aufzeichnen: nevar saprast, kas te sakriķe̦lē̦ts.

Avots: EH XVI, 419


samanīt

samanît,

1): "fassen, begreifen"
Lng.; "saprast" AP.; lielā mežā nevar s., nuo kuŗas puses atbalss Sonnaxt. saimnieks apmulsa un nesamanīja, kuo iesākt Sieva 82. uzņemties dzīvi uz savu ruoku Annele vēl ne˙kâ nesamanīja A. Brigadere Dievs, daba darbs 13. tak pūš viņš vēl, cik samana (= spēj) Janš. Pag. pausm. 6. tūliņ nesamanīja, kas tie par atbraucējiem īstenībā e̦suot Sieva 53;

2): es jau tādu mazu tikkuo varu s. AP. patālu kaut kuo ... samanījis A. Upītis Laikmetu griežos I, 102. Refl. -tiês,

4) sich flink und vorsorglich begeben (von mehreren Subjekten):
visi nuoļ samanījās ustubā, tiklīdz es dagāju.

Avots: EH XVI, 428



savančāt

savañčât Frauenb., zusammenwerfen, unachtsam zusammenlegen: kuo tu esi savančājis, ka ne saprast nevar!

Avots: EH XVI, 463


skapsnis

skapsnis "?": līdz ceļa galam augsti ce̦lmi nuocirsti, ka nevar saprast. kâ būs nuosaukt: ne lîdums, ne s. FBR. III, 109 (v. J. 1807).

Avots: EH II, 501


smoļļāt

samoļļât, tr., verwirren, verwühlen; zusammenspülen: kuo te esi samoļļājis, ka ne žīds nevar saprast? Dond.

Avots: ME II, 689


suģeķis

suģeķis "?": gudri vīri gudri prasa, suģeķam nesaprast BW. 34212.

Avots: ME III, 1115


svepstināt

I svepstinât Bers., lispeln Vīt., Lasd., undeutlich sprechen C.; "čâpstinât" (mit der Zunge) Schibbenhof, Serben, Schujen, Lennew.; sprechend mit der Zunge anstossen Libau: šis spārduot svepstināja Apsk. v. J. 1903, S. 376. ar lūpām viņš svepstināja, bet vārdu saprast es nevarēju Vīt. sivē̦ns ē̦duot svepstina Serben.

Avots: ME III, 1151


svešuriene

svešuriene Bers., svešuriena Balt. kal., = svešiena: latvieši ienākuši nuo svešurienes A. v. J. 1896, S. 23. dē̦lu nuoduošuot pruojām svešurienē 400. svešurienē ar dzīvi nākas grūti aprast Druw. n. RKr. XVII, 81. patapināts nuo svešurienes Etn. IV, 139. Vgl. li. svetur̃ "am fremden Ort".

Avots: ME III, 1152


tolmēlis

tuolmêlis 2 Dond., = tuolis III 2: tuolmēlis runā tik tuoliski, ka ne˙kuo nevar saprast Dond.

Avots: ME IV, 285


vādžerēt

vãdžerêt Stenden, -ẽju,

1) oberflächlich nähen, flicken, stopfen:
Anna vādžerē vien. kas tā par zeķu lāpīšanu! Stenden. cauruo tīklu uz ātru ruoku vādžerējām ciet ebenda;

2) undeutlich sprechen (gew. von Kindern gesagt):
mazie nez kuo vādžerē Stenden. nevar saprast, kuo tie leiši tur vādžerē ebenda;

3) lang gezogen, moduliert singen:
putniņi vādžerē Stenden.

Avots: ME IV, 492


vaiksts

vaiksts (auch mit -gst- geschr.),

1) = vaibsts, der Gesichtszug; verzogenes Gesicht (mit 2 ) Segew.; die Gebärde (mit ài 2 ) Fest.; seltsame Gehärde L.: acīs un vaikstuos atspuoguļuojās ārprātība Kaln. Ozolk. m. 87. īpašības vārduos, vaikstuos un zīmēs izlikdami, izrādīdami Kronw. n. Seifert Chrest. III, 136 viņas . . . vaiksti bija tādi, ka . . . pētītāji . . , sāka saprast Kaudz. M. 224. ne trīsa viņa cē̦lā sejā, ne vaiksti nebij manāmi Dēmons 21;

2) "kas vaikstās" (mit ài 2 ) Fest., (mit ) Sessw.; wer viel schreit, lärmt
Kand.; wer viel und laut lacht Libau; ein Possenreisser Depkin n. U., Hasenkanzler Für. I;

3) ein ungestaltetes Wesen, eine Maske
St.; ein Schreckbild A. Gesangb., Dobl., Naud.; Plur. vaiksti, Phantasien, Visionen Wid.: nuo briesmām, kas kâ vaiksti ap mums strādās Plūd. Llv. II, 68. tu nāves vaikstu trieci A. Gesangb. slimnieks tâ nuomuocījies ar vaikstiem, ka nezi vai celsies Dobl. mē̦tājas pa gultu it kâ vaiksti muocītu, it kâ baigus re̦dzē̦tu Alksnis-Zundulis. kâ laižuos miegā, te vaiksts klāt un jāmuostas atkal DL. vaiksti tâ muoca slimuo, un ka[d] tie jau cilvē̦ka kauluos, tad jau nāvīte arī teju, teju ebenda. sapņu vaiksts, ein Traumbild V. Zu vaikstît.

Avots: ME IV, 436, 437


veteļot

veteļuôt lispelnd sprechen Burtn.: viņš tâ veļ un veteļuo, ka ne˙kā nevar saprast Burtn.

Avots: ME IV, 546


vilks

I vìlks (li. vil˜kas, apr. wilkis, serb. vûk, poln. wilk, ai. vṛ´ka-ḥ "Wolf"),

1) gen. s. vilcīša BW. 10602 var., der Wolf (canis lupus L.):
Sprw. visi vilki nav pe̦lē̦ki RKr. VI, 993. bē̦g kâ vilks nuo uguns 994. kad vilkam nav gaļas, tad ē̦d plienus 989. kad vilkam atplē̦sta mute, tad nekuož 990. kas vilku baruos, ja pats nemeklē! 1009. tâ dari, ka vilks paēdis un kaza ve̦sala! 999. vilks ņe̦m arī nuo izskaitītā 1000. kad vilks ēdis zirgu, lai ē̦d ragavas arī. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau luopuos! baruo vilku kâ grib, tuomē̦r viņš uz mežu skatās Birk. Sakāmv. 91. vilks katru gadu me̦t spalvu, bet tuomē̦r paliek vilks 92. vilks spalvu me̦t, bet dabu ne Kundzirņš Vecais Stenders 5. daudz vilku tagad pasaulē, labs suns ir tālu jāmeklē Br. sak. v. 1426. nuo vilka mūk, uz lāci krīt 1408. ķer nu vilka pie astes! Br. s. v. p. 112. aitas vilku neplēš Br. 27. gadījās kâ vilkam kumuoss RKr. VI, 987. tas bij kâ vilkam zemeņu uoga 988. žāvājas kâ vilks JK. II, 666. ar vilkiem jākauc Birk. Sakāmv. 93. vilks rej, kauc, gauduo Etn. II, 51. dzirdējis, ka vilki gauduo III, 60. zuobi gari kâ vilkam Kra. Vīt. 49. sirdīgs kâ traki vilki un lūši 116. pe̦lē̦ks vilks BW. 15628. vilkam kliedzu, vilks aizbēga 10134. vilks apēda brūtgāniņus 10078. būtu vilks nuokuodis . . . kumeliņu VĻ. Jura dienā jāsien vilki, lai vasarā kustuoņus neplē̦stu Etn. II, 84. vilka ne̦sti un palaisti, wie aus dem Walde ge kommen Kav. - vilki! vilki! Her beirufen der Wölfe, eine Art von Fluch U. kad tevi deviņi vilki apē̦stu! Br. sak. v. 1583. ka(d) tevi bagāti vilki! dass dich die Wölfe (der Henker) holten U., Mag. XX, 3, 36. kad tēvi vilks pakamptu, parautu! dass dich der Wolf ergriffe, wegholte ! Mag. XX, 3, 36. lai vilks tavu sirdi raun! BW. 10214 var. lai tevi deviņi vilki ne̦s! LP. VI, 237. sper tevi vilki! Mag. XV, 1, 93. vilks zin (weiss der Teufel), kuo . . . darīdams Kaudz. M. 69. vilks viņu galu zin (weiss der Teufel, Kuckuck), kas tad Lavīzei nuoticis? MWM. X, 416. vilks tad tevi var saprast! Baltpurviņš I, 128. kas tur, vilks, čaukstināja (wer, zum Teufel, Kuckuck, raschelt da)? BW. 1270, 1. bet tu vilks ar ārā! Ausruf der Verwunderung. ak tev vilki teij! Ausruf, wenn etwas falsch gemacht wird resp. misslingt Saikava. nav ne vilka! Etn. I, 83;

2) bišu vilks, philanthus apivorus Fabr.; jūras vilks, der Seewolf
Brasche: kumeliņu jūras vilki apē̦duši BW. 15851; miežu vilks, in der Verbindung miežu vilkuos iet LP. VII, 296,(aus der Umgegend von Gold.), = ķe̦katās iet; suņu vilks "?": visa veču grūtā gaļas nešana bijusi suņu vilkiem vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki 101;

3) in genitivischen Verbindungen:
vilka âbele, s. vilkâbele; vilku buka RKr. III, 72, vilka būka Frauenb., vilka būga, wilde Rose (rosa canina L.); vilka cepetis, Schimpfwort (etwa: Rabenaas, Luder) L., U.; vilka drīcekle, s. vilkdrīceklis; vilka duobe U., Wolfsgrube; vilku kalma, Iris Mag. 1V, 2, 23; vilka kauls Sessw., vilka kauliņi Heidenfeld, eine gewisse Pflanze; viņam mugurā vilka kauls, er hat einen steifen Rücken Memelshof; vilku kārkļi, Sumpfblutauge (comarum palustre L.) RKr. II, 69; vilku kūla,

a) schlechtes, hartes, trocknes Gras, das überwintert (wohl nardus stricta)
L., U.: cits ne˙kas ne aug kâ sūna un vilku kūla Purap. Kkt. 33;

b) vilka k., das alte Haar eines magern Pferdes im Frühjahr
Frauenb.; vilka māte, die Wölfin U.; vilka (vilku St.) mēle U., vilku m̃les Etn. I, 28; A. XI,13, Teufelsabbiss (scabiosa succisa L): vilku mēles de̦r pret zuobu sapēm Etn. I, 28; vilka mēnesis, der Dezember L., U., Manz. Lettus; vilka pase, in der Verbind. vilka pasi duot, jem. abfertigen, gehen lassen, fortschicken: es tev ieduošu vilka pasi, tad tu varēsi iet Frauenb.; vilku pupa, ononis; vilka ripa, ein Schlittenrundlauf auf dem Eise Aahof, Adsel, Mar.; vilka strēķis, die Wolfszeit . L., U.; vilka uogas, s. vilkuôgas; vilka vālītes, typha latifolia U.; vilka zīlītes St., rote, kleine Käfer; vilka zuobi,

a) die lang ausgewachsenen Zähne eines alten Pferdes, womit es das Futter nicht gut zerbeissen kann
Frauenb.;

b) Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne)
RKr. II, 69;

c) die Schwertlilie (iris pseudacorus)
U., (vilku zuobi) Siuxt; vilka zuobins,

a) iris germanica Mag. IV, 2, 24;

b) v. zube̦ni U., die Schwertlilie;
vilka zīle, die Haubenmeise U. Hierher auch an. ylgr "Wölfin" u, a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 316 f. und Boisacq Dict. 590 f.

Avots: ME IV, 588, 589


vīžāt

I vĩžāˆt Orellen n. FBR.. XI, 44, AP., C., Dunika, Karls., Pernigel, PS., Salis, Trik., Wolm., (mit ì 2 ) Kl., Prl., vīžât U., -âju, vĩžuôt AP., BL., Frauenb., Iw., Jürg., N.-Bartau, Pankelhof, Ramkau, Schnehpeln, Selg., Siuxt, Wandsen, (mit ì ) Erlaa, Kalzenau, Kl., Selsau, Sessw., (mit î ) Gr.-Buschh., Sonnaxt, vīžuôt U., mögen, wollen U., Karls.; nicht faul sein, etwas gern tun Neik. n. U.; verstehen, geschickt zu etwas sein Allunan n. U.; nevĩžât nevīžuôt St., nicht mögen, nicht pflegen (zu tun u. s. w.), sich nicht die Mühe geben U. (unbek. in Oknist): Sprw. sliņkis pat mirt nevīžuo Br. sak. v. 1129. pa˙priekšu ne̦s ar sietu, vē̦lāki ir pat ar spanni nevīžuo Br. s. v. p. 81. ve̦ca... māte, nevīžuoja kalnā kāpt BW. 9282. slinkas meitas nevīžuoja 1928. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu - ne spaini ūdens vīžuo ķēķī îenest Upītis Dzim. 21. tādi sievišķi nevīžuo ne ceļa pagrìezt Frauenb. viņa nav vīžuojuse ne˙maz strādāt LP. N, 227. tu nevīžuo saprast Ver. I, 774. duod, cik ruoka vīžuo RA. viņš... vīžuo saudzēt savu meiteni Janš. Līgava I 419. Eher wohl. aus estn. wīzima "vermögen, mögen, Lust haben" (s. Thomsen Beröringer 287 und Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisiin kosketuksiin 13 f.), als nach Leskien Abl. 289 (mit Zweifel) und Scheftelowitz KZ. LIV, 251 zu li. užsivíežti "sich überwinden".

Avots: ME IV, 651


žeberēt

I žeberêt, -ẽju,

1) unartig, ausgelassen sein, albern, tollen
Aiviekste, Peb., Stockm., Vīt.; in grosser Hast, ohne den geziemenden Ernst etwas tun, sich (bei der Arbeit) übereilen Bers., Laud.;

2) schwatzen
Kl., Sessw.; "laut sprechen" Warkl.; Unsinn plappern Golg., Kl., Lubn., Prl., Schwanb.; (eine Sprache) schlecht sprechen Schnehpeln, Schwanb.; undeutlich sprechen Golg., Saikava, Schwanb.: kuo tu te žeberē? Kl. svešā valuodā žeberēt Schnehpeln. viņš žeberē, žeberē, bet ne˙kā nevar saprast Schwanb. Refl. -tiês 1, sich (bei der Arbeit Drosth.) schnell bewegen Mar.; ausgelassen sein, albern, tollen Wid., Kalz., Lubn., Mar., Nötk., Ramdam, Smilt., Vīt.; hastig, übereilt bei der Arbeit sein Wid., Druw., Golg., Schwanb., Sessw., Smilt.: zē̦ns nav mierīgs, skrien, kliedz, neliek miera, vienmē̦r žeberēt žeberējas kâ nevaldāms žeberis Vīt. nežeberējies, bē̦rns! trāpīs ar lingu pašam pa galvu! Ramkau. Vgl. žaberêt und žabelêt.

Avots: ME IV, 799