Paplašinātā meklēšana

àizbizenêt C., àizbizuôt, intr., weglaufen, besond. von Kühen, übertragen auch von Menschen: par kuo tad aizbizuot šai ļāvi Druva I, 146.

Avots: ME I, 19

‡ àizbizinât,

1) = àizbizenêt;

2) "likt (guovīm) aizbizuot" Salisb.

Avots: EH I, 9

‡ àizbizinêt Dunika, Kal., O. - Bartau, Oknist, Wessen, = àizbizenêt.

Avots: EH I, 9

‡ apbizenêt, apbizinêt Dunika, apbizuôt Wolm.,

1) rings um etwas biesen (aufgeregt laufen;
perfektiv): a. ap laidaru oder laidaram apkārt;

2) a. visu pagastu ar jaunam ziņām, eilig durch ein ganzes Gebiet Neuigkeiten austragen.

Avots: EH I, 74

‡ atbizenêt Janš. Precību viesulis 38, ‡ atbizinêt Dunika, = atbizuôt. Refl. -tiês Dunika, = atstaĩgâtiês: šuodien e̦su gan atbizinējusēs.

Avots: EH I, 135

atbizuôt Spr., heranbiesen (von Kühen), übertr. (auch von anderen lebenden Wesen), herlaufen: zē̦ns atbizuoja.

Avots: ME I, 151

biz [auch li.]! Nachahmung des gesummes der Bremsen, wodurch das Vieh zum Biesen gebracht wird: biz, biz, guosniņ, dundurs astē! BW. 28971.

Avots: ME I, 302

[biza Sunzel "ein langer Stock".]

Avots: ME I, 302

II biza (unter bize),

1): auch Doblen n. BielU.: grìeza bizas gre̦dze̦nā BW. 5537. Li. biza auch Tiž. I, 120.

Avots: EH I, 222

‡ bizã! Siuxt, = biz! b., guosniņas, b˙! dunduris astē, slaucene kaklā.

Avots: EH I, 222

‡ bizât Mahlup, Zvirgzdine. = bizuôt. biesen (vom Vieh).

Avots: EH I, 222

bize

1): matu b. BW. 5500. gara b. 31893 var. lūciņ[u] pinu bizītē (Var.: matpinā) 16921 var. Māras b., ein Weichselzopf am Halse eines Pferdes
Siuxt.

Avots: EH I, 222

bize, biza PS., ([nebst. li. biza Lit. Mitt. I, 378 od. bizas] aus plattd. Bise),

1) Haarflechte, Haarzopf;

2) eine kleine (mit andern zusammengeflochtene) Birke od. Fichte zur Verbindung der Flösse,
auch be̦guonis genannt [vgl. Biel. Holzb. 625]: pluostam galuos un gar malām apsien ar... bizēm zaplavas Etn. IV, 61.

Avots: ME I, 302

bizene, ‡

2) "apkārt skrējēja meitenë Grenzhof n. FBR. XII, 15.

Avots: EH I, 222

bizene, die Biesfliege RKr. III, 128.

Avots: ME I, 302

bizenes laiks: auch Frauenb.; (fig.) sākās . . . kalpuonēm īstais bizenes laiks . . . vajadzēja vārīt un cept, mazgāt un gludināt Austriņš Daugava 1928, S. 977. Das Stichwort bizenes I, 302 ist als gen. s. (abhängig von laiks) aufzufassen.

Avots: EH I, 222

bizenes Druva II, 279 od. [bizenis C., PS., Bers. und] bizeņu resp. bizeņa laiks, bizines laiks Stockm., biza [od. bizu Lis.] laiks Mar., die Bieszeit, die Zeit, wo das Vieh biest, spāru un dunduru laiks, kad guovis bizuo Etn. I, 45.

Avots: ME I, 302

bizenêt (unter bizinât): auch AP., Frauenb., Siuxt.

Avots: EH I, 222

bizenīca, eine oft biesende Kuh Lös. n. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 302

‡ bizenîgs, eilig, hastig, oberflächlich AP.: nevajaga tâ bizenīgi bizeņuoties.

Avots: EH I, 222

bizenis (unter bizins I): auch AP.

Avots: EH I, 222

‡ bizeņuôtiês "skaisties, trakuot" AP.

Avots: EH I, 222

‡ bizenslaiks AP., die Bleszeit (beim Vieh).

Avots: EH I, 222

bizêt: auch Dond., Salis.

Avots: EH I, 222

bizêt, -zu, -zēju, Biel. I, 441, = bizuôt. Aus mnd. bissen, wie toll hin- u. herlaufen, eig. vom Rindvieh, wenn dieses vom Oestrus bovis umschwärmt u. gestochen wird; vgl. Berneker Wrtb. I, 112.]

Avots: ME I, 302

biziķis, Schwaneb., = bizins 1.

Avots: ME I, 302

bizinât,

2): auch Mahlup (hier mit langem z gesprochen!), Siuxt. Das Zitat aus BW. 12186 ist unter

1) zu placieren, s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 228.

Avots: EH I, 222

bizinât, bizinêt, bizen̂t, -ēju,

1) intr., biesen, umherlaufen, namentlich vom Vieh, aber auch von Menschen:
kad guovis stipri bizinē, tas uz lietu Etn. II, 96. ubadziņi bizināja (Var.: bizanāja, bizenēja) pavasaŗa saulītē BW. 2743;

2) fact., bizinât, zum Biesen, Laufen bringen, biesen machen:
dunduri luopus bizina, gans bizina guovis dziedādams: biz, biz, guosniņ, dundurs astē. uodi kuoda tautu dē̦lu, bizināt bizināja BW. 12186.

Avots: ME I, 302

bizinêt (unter bizinât): auch Auleja, Kaltenbr., Dunika, OB., Rutzau, Warkl.

Avots: EH I, 222

I bizins, ein eilfertiger, unruhiger Mensch: tas jau tīri, kā bizins, te ieskrēja; ne+kā nedabūjām ne izrunāties, ne˙kā Lubahn n. Etn. I, 32 (zu bizuot). [Dafür bizenis C., PS., Bers.; und hierzu wohl] bizenīte bei Rainis Pūt, vējiņ 86.

Avots: ME I, 302

II bizins, byzans Ekgr., ein zum Werfen geeignetes Stück Holz, sviežamais, kuoka gabals, kas jau ilgāku laiku zemē gulējis un ietrunējis: šai ciemā sirdīgi suņi: ņem līdz kādu bizinu Lubahn n. Etn. I, 32. [bizins Warkhof, Kreuzb., bizenis Kalzenau, eine Gerte, ein Stock. Wohl eine Umbildung von russ. бизу́н "хлыст, прут, хворостина".]

Avots: ME I, 302

‡ bizinslaiks Gr.-Buscnh. n. FBR. XII, 75, die Bieszeit (beim Vieh).

Avots: EH I, 222

bizīte, eine Blume Lautb. L. 32, 46.

Avots: ME I, 302

‡ bizîteris "?": kuo tu te skraidi kâ b. (d. h., sehr schnell)? Kegeln, Salisb., Smilten, Trik., Wolmarshof. PS. kennt ein auf mnd. bisitter beruhendes bizīteris "Beisitzer (beim Gericht)".

Avots: EH I, 222

bizmaniņa, ein kleiner, roter Käfer mit schwarzen Punkten (= margrietiņa): bizmaniņa, bizmaniņa, kuŗu pusi mani vesi? BW. 34084. [Vgl. bizmarīte.]

Avots: ME I, 302

bizmanis, der Zopfmann, der Reaktionär, gew. Pl. bizmaņi, Zopfmänner, Repräsentanten der Zopfperiode, spöttische Bezeichnung der baltischen Deutschen, die ihre Privilegien fochten; das Wort wird von d. Pet. Av. zuerst gebraucht: lai vairuojas... Daugavas sargi,... kas bizmaņus nuosuoda bargi Aus. I, 4.

Avots: ME I, 302

‡ bizmariņa Schwanb., = bizmarĩte.

Avots: EH I, 222

‡ bizmārīte (gehört in Ost-Livland), = bizmarīte.

Avots: EH I, 222

bizmarīte, der Marienkäfer: raibuo bizmarīti ruosiņā A. XXI, 646.

Avots: ME I, 302

‡ biznāks "?": skrien pliks kâ b. pa lauku Fest.

Avots: EH I, 222

bizuoņa, ‡

3) = bizenes laiks Bērzgale, Warkl.

Avots: EH I, 222

bizuoņa,

1) eine biesede Kuh;

2) jem., der sich umhertreibt
Nigr.

Avots: ME I, 303

bizuonis, jem., der sich umhertreibt, der wild dahinsaust: sutu rati - elles bizuonis. kur tu skrej kâ bizuon(i)s Sessw.

Avots: ME I, 303

bizuons, Knüttel, Zigeunerpeitsche; sf. bizūne.

Avots: ME I, 303

‡ II bizuons Adsel, Friedrichstadt, Tirsen n. A. X 2, 536, ein biesendes Tier.

Avots: EH I, 222

bizuôt: auch AP., Ramkau, Salis, Siuxt.

Avots: EH I, 222

bizuot, auch bĩzât Sassm., bižuot Etn. I, 45, intr., biesen (namentlich vom Vieh), umherschwärmen, laufen: luopi sāk bizuot. bites ietracinātas sāks tikai sitējiem acīs bizuot, ka ne atkauties LP. V, 344. sulaiņi tik riņķī bizuo, ka ļipas vien le̦c MWM. VIII, 30. bižu, bižu, brāļa guovs, tautu guovs nebižuoja BW. 28972. Vgl. bizêt.

Avots: ME I, 303

bizulis,

1): (umherschwärmender Mensch)
auch Linden.

Avots: EH I, 222

bizulis,

1) biesendes Vieh, umherschwärmender Mensch
Sessw., Tirs., Setzen A. X, 2, 536. [Hierher auch der Kuhname bizule;

2) bizulis Sunzel, bizuls Saussen, die Sucht zu biesen:
guovīm bizuls uznācis.]

Avots: ME I, 302

bizuls,

1): auch ("Ofenkrückë)
AP., Erlaa, ("metamais, sitamais") Saikava. BW. 31037 durch BW. 21037, 1 zu ersetzen.

Avots: EH I, 222

bizuls, bizulis,

1) die Schürstange beim Roden, die Ofenkrücke, ein dicker Stock zum Schlagen
Etn. I, 45: es saduošu ar bizuli Bewr. paņem labu krietnu bizulu, kuo atgaiņāties nuo suņiem A. X, 2, 536. viešņa pa ceļu, bizuls uokstā (Rätsel: der Besen ) Tr. III, 1179. ceļnieks patvēra bizulu un iesita niknajam sunim. paduod bizulu, lai izrakņāju krāsnī pagales Ramkau;

2) gaŗš, kalsnējs, slābans cilvē̦ks. slaikstās te kâ lielais bizuls Druw. [ bizuls Kreuzb., ein Besenstiel.
Wohl eine Umbildung von bizuns (s. dies.) unter dem Einfluss von bigulis od. bidzulis.]

Kļūdu labojums:
bizuns (s. dies) = bizuns (s. bizūne)

Avots: ME I, 302, 303

bizũne, der Schlägel, Stock zum Schlagen, Gr. -Sess.; bizuns, = lunkans sitams rīks Etn. I, 45. Nebst li. bizũnas "Peitsche" aus russ. бизу́н resp. poln. bizun.

Kļūdu labojums:
bizuns = bizūne

Avots: ME I, 303

‡ II bizuns Zvirgzdine "einer, der sich ohne Arbeit umhertreibt, andere dabei zur Arbeit antreibend": nasājas kai b. aplīk, ni˙kā nestrādā.

Avots: EH I, 222

gaŗbizuonis, ein langer, dünner Mensch: kam te tâ slaisties, kâ lielais gaŗbizuonis Trik.

Avots: ME I, 605

‡ grabiza Salis "?": rudzu vārpas izkaltušas kâ g.

Avots: EH I, 397

‡ ìebizenêt Frauenb. u. a., = ìebizuôt: guovis iebizenēja mežā.

Avots: EH I, 504

‡ ìebizinêt Dunika, = iebizuôt.

Avots: EH I, 504

ìebizuôt, herein -, hineinlaufen: luopi iebizuojuši dieva kūtīs LP. VII, 1166. [iebizēt L. "zu schwärmem anfangen."]

Avots: ME II, 4

‡ izbizenêtiês, zur Genüge, bis zum Überdruss biesen, tollen: luopi izbizenējušies stāvēja rūmuos AP.

Avots: EH I, 434

‡ izbizeņuôtiês, = ‡ izbizenêtiês: tai nu izbizeņuojas ("izskaišas, iztrakuojas") vien, - gan jau pāries! Orellen.

Avots: EH I, 434

‡ izbizinêt, hinauslaufen Dunika, Warkl.: teļš nuo pagalma izbizinēja. Refl. -tiês Dunika, Warkl., = ‡ izbizenêtiês.

Avots: EH I, 434

izbizuôtiês, nach Herzenslust umherlaufen: lai tad arī cietumnieki izbizuojas LP. V, 317.

Avots: ME I, 716

‡ nùobizinêtiês, = ‡ nùobizuôtiês: guovis nuobizinējušās vien, ne˙maz nav ē̦dušas.

Avots: EH II, 32

‡ nùobizuôtiês, bis zur Ermüdung od. bis zum Überdruss biesen: luopi izkarst un nuobizuojas, un nuo piena ne˙kā AP.

Avots: EH II, 32

‡ pabizinêt Dunika, Rutzau, = pabizuôt.

Avots: EH II, 121

pabizuôt(iês), pabižuôt Blaum., ein wenig umherlaufen: lai viņš drusku pabizuo(jas).

Avots: ME III, 8

pabizuôt(iês), pabižuôt Blaum., ein wenig umherlaufen: lai viņš drusku pabizuo(jas).

Avots: ME III, 8

‡ pãrbizinêt Dunika, OB., Rutzau, pārbizuôt, heimbiesen: dunduŗu kuostas, guoves pārbizinējušas mājās Dunika.

Avots: EH XIII, 197

pusbize, der halbe Zopf: pusbizē uzsietuos un pār muguru karājuošuos matus saņē̦musi saujā Janš. Dzimtene V, 95.

Avots: ME III, 423

‡ sabizenêt,

1) =sabizinât: dažreiz gani paši sabizenē guovis Siuxt;

2) biesend zusammenlaufen
AP.: viss ... ganāmpulks sabizenējis večuka kūtĩ Pas. XII, 459 f.

Avots: EH II, 396

sabizinât: in Mahlup angeblich mit langem z. ‡ Subst. sabizinâtājs Janš. Mežv. ļ. II, 308, wer biesen macht resp. gemacht hat.

Avots: EH II, 396

sabizinât, sabizinêt Dunika, tr., laufen, biesen machen (auf mehrere Objekte bezogen), zusammenlaufen lassen: lai sabizinātu ve̦lna luopus tur iekšā LP. VII, 1165.

Avots: ME III, 594

sabizinêt (unter sabizinât), ‡

2) biesend zusammenlaufen:
luopi sabizinēja krūmuos Dunika, Kaltenbr., Warkl.

Avots: EH II, 396

‡ sabizuôt Ramkau, biesend zusammenlaufen: guovis ... sabizuoja ... šķūnī Pas. XIII, 130.

Avots: EH II, 396

uzbizinât, biesen, laufen machen (perfektiv): puika uzbizināja guovis PS.

Avots: ME IV, 317

uzbizuôt, (auf etwas) biesen, laufen (perfektiv): luopi uzbizuoja uz pļavas.

Avots: ME IV, 317

àizpît, ‡

2) a. sē̦tu ceļam priekšā, sperrend vor dem Weg einen Zaun flechten;
‡

3) a. bizi līdz pusei, eine Haarflechte (einen Zopf) flechtend bis zur Hälfte derselben gelangen.

Avots: EH I, 42

apsukt [li. apsùkti], tr.,

1) in die Runde drehen:
tē̦vs viņu... apsuk plānā RKr. XVI, 190 (aus Rutzau);

2) umwinden:
galva apsukta (scil. ar kasām jeb bizēm) ibid.

Avots: ME I, 127

aubise,

1) schlechte Flinte
(aus d. Haubitze), in Friedrichstadt;

2) ein Wahnsinniger
LD., einer, der alles schnell und schlecht macht (Friedrichstadt). [Mit aubise 2 ist wohl identisch] aubize Bers., ein unruhiges wesen, ein unruhiger Mensch od. unruhiges, unbändigem Tier (Grob. n. Etn. IV, 17). [Hängt wohl zusammen mit li. aubicais "übermässig, zuviel", aubicas "веселая забава" und (?) aubijstas "Hautboist"; die Art des Zusammenhanges ist aber unklar.]

Avots: ME I, 214

‡ bignes, ein dichter, junger Wald Felixberg: luopi iebizuoja bignēs.

Avots: EH I, 218

‡ bĩza Dond., comm., = bizuo%C5%86a">bizuoņa 2: puiši un meitas palikuši bīzas, katru svētdienu skraida apkārt.

Avots: EH I, 223

‡ bižât Linden, = bizu%C3%B4t">bizuôt: kad guoves bižā, tad viņas lietu gaida.

Avots: EH I, 222

‡ bižele Siuxt u. a., verächtl. Demin. zu bize, der Zopf.

Avots: EH I, 222

bižuôt (unter bizuôt): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Sonnaxt.

Avots: EH I, 222

‡ bum̂bìze ² , bumbīžu ticība Sonnaxt, der Kalvinismus. Beruht zunachst auf li. bumbizas "Kalvinist".

Avots: EH I, 252

‡ čenkslis "die Sehne des Bizepses" (aus einem handschriftlichen Vokabular).

Avots: EH I, 288

[I dùndurnīca ^2,

1) "laiks, kad dunduri sāk skraidīt un guovis bizuot" Mar.;

2) "eine sonnige Stelle":
tu jau esi luopus pašā dundurnīcā salaidis; sāks bizuot Bers.;

3) "sieviete, kas dunduruo" Kārsava.]

Avots: ME I, 516

dur̃tene,

1): auch Kabillen; ‡

2) = kasîklis 2: piedūra pie tās ar glude̦nu bē̦rza kuoka durtenīti kuplu ... vilnas lēkšu Janš. Līgava I, 432; eine Art Stecknadel: ar adatām un durienēm pieduŗ pie tām (bizēm) cauneni Mežv. ļ. II, 27.

Avots: EH I, 344

‡ dze̦ltane,

1) = dze̦lˆtaine (mit e̦lˆ ) Warkl.: skaista te̦k dze̦ltanīte BW. 11459 ¹ , 1. dze̦ltanīte purvu brida dze̦ltaniem mateņiem 18803, 7;

2) Epitheton des gelben Haarzopfes:
bizīt, manu dze̦ltanīt! BW 16907.

Avots: EH I, 353

gàiši (unter gàišs), ‡

2) "beinahe"
AP.: tā salst, ka zuobi g. klab. kurpītei (eine Blume) g. kâ kurpīte zieds. guovis sabizuo mājā g. tū˙li pēc bruokašlaika.

Avots: EH I, 378

I gàiss (li. gaĩsas "Lichtschein am Himmel"),

1) die Luft:
mitrs, smags, jauks, mīlīgs, spirgts gaiss. gaisa ceļš U., die Milchstrasse. ej pa gaisu, geh in die freie Luft; auch: geh zum Kuckuck. gaiss viņas visas var sazināt (Weiss der Kuckuck) Vīt. 66. lietus gaiss od. gaisi, von Regen geschwängerte Luft, Wolken: šķir, dieviņ, lietus gaisu! BW. 18157. visapkārt lietus gaisi, vidū saule ritināja 1046;

2) die Atmosphäre:
kad gaiss svītraini nuovilcies ar mākuoņiem, tad lini jāsēj Etn. II, 73. tupeņi jāmanās tad stādīt, kad gaiss ābuolains nuo mākuoņiem Etn. II, 74. gaiss apmācies Mag. V, 153;

3) die Wolke:
nelabs gaiss, eine unheilverkündende Wolke Spr.;

[4) das Wetter:
gaiss gruozās od. (Mag. V, 153) pārmijas, die Luft, das Wetter ändert sich. bargs g., vē̦tras gaiss Mag. V, 153. labs gaiss. kuo dara gaiss? was macht das Wetter? Manz. 10 Gespr.;]

5) gaiss, die Luft, zur Bezeichnung des Flüchtigen, Nichtigen:
es nezinu ne˙kādu gaisu nuo mājām iešanas, ich weiss nichts davon, dass ich nach Hause gehen soll Grünh. nuo visa gaisa runāt, Grosartiges, Unglaubhaftiges erzählen Ar. [gaisa grābējs U., jem., der seine Erzählungen aus der Luft greift (in Salis dafür: gaisp grābeklis). gaisa cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch Golg.] iešāvies paduoms galvā tīri kâ nuo gaisa Upīte Medn. laiki 70;

6) gaisā,

a) in die Luft, in die Höhe:
ienaidnieki spridzinājuši pili gaisā. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. māte spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā. guovīm aste gaisā un nu tik bizuot! So auch im Lok. Pl., oft mit dem verstärkenden Gen.: dubļi sprāgst gaisu gaisuos;

b) gaisā būt, ausser sich, ausser Fassung sein:
tē̦vs tuo zināt dabūjis, skaidri gaisā LP. IV, 23. nu pamāte bija gaisā III, 65;

7) maisā vai gaisā, sagt man, wenn jemand überlegt hat, was zu tun ist
Etn. II, 110. patiesi vēl nezināju, kur izšaušu - vai gaisā, vai maisā Stari II, 449;

8) pa gaisu gaisiem, in alle Winde:
tad pe̦lnus izkaisiet pa gaisu gaisiem Asp. eita jūs pruojām pa gaisu gaisiem, zum Kuckuck! Pump. gaisu gaisumis, in Verwirrung Ronneb. Zu gàišs.

Avots: ME I, 587

gre̦dze̦ns, gre̦dzē̦ns RKr. XVI, 136, [Tr. nar. p. №№ 40, 345, 663, 793], gre̦dzans Lind. n. Mag. XIII, 2, 47. gradze̦ns Grobin, Erlaa n. BW. 10082, 1, 4, gredzins Dubena, BW. 13119 ; 13234, [infl. gradzyns Zb. XVI, 112], Demin. gredzeniņš, gredzentiņš, gradze̦niņš BW. 6262, gredzintiņš BW. 6283, gradzeniņš, gradzentiņš, gradzintiņš, gredzēniņš Rkr. XVI, 77, Duhren,

1) der Ring ;
actains gre̦dze̦ns, ein Ring mit einem eingefassten Stein ; griezti od. ze̦lta grtezti gre̦dze̦ni, gedrehte, gewundene Ringe im VL., womit wohl die in den Gräbern nicht selten vorkommenden Bronzespiralen bezeichnet werden : suola man tautu dē̦ls ze̦lta grieztu gredzeniņu ; nē̦sā pats griezdamies. trūkst virvīte, netrūkst gre̦dze̦ns BW. 32299. laulājams, auch laulāts gre̦dze̦ns Ltd. 929, der Trauring. gre̦dze̦nu uzmaukt od. uzspraust, den Ring anstecken. tai es duošu savu ruoku, savu ze̦lta gredzentiņu BW. 13294. gre̦dze̦nu nuomaukt,

a) den Ring abstreifen,

b) fig., die jungfräuliche Ehre rauben :
vai nuo tam tev gre̦dze̦ns nuokritīs? wirst du dadurch deine Ehre verlieren ;

2) etwas Ringförmiges, ein Kreis :
vietvietām raibuojās saules staru gre̦dze̦ni Niedra. spilvu gre̦dze̦ns LP. VI, 868. gre̦dze̦nā grìezt, saliekt, ringeln ; gre̦dze̦nā grìezties, sich ringeln : gailis (cūka) asti grìeza gre̦dze̦nā BW. piel. 499. grieza bizes gre̦dze̦nā, machte Locken 5537. zirņi aug gre̦dze̦nuom griezdamies Jan. ;

3) das entweder aus Weidenruten od. aus Eisen od. aus einem Strick bestehende Band, das [Zaunpfähle
n. St.], Pflugschar und Femen zusammenhält Gold., Gramsden, Naud., [Alt-Ottenhof], auch spandas genannt : lemesnīcu uztur gre̦dze̦ns Etn. II, 158 ;

4) gredzeniņš, ein Spiel
BW. V, 211. [Etwa zu an. kraki "Art Anker ; Stange mit einem Haken am oberen Ende"?]

Kļūdu labojums:
13119 = 13113
jāizmet (zu streichen), machte Locken

Avots: ME I, 646

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

iepini, ins Haar geflochtener Flachs, "lini, kuo iepin bizēs, kuŗas tad sakrausta galvas augšā un sasien pakausī" RKr. VII, 188.

Avots: ME II, 51

[ìeruotinât,

1) ringelnd hineintun:
virvi kulbā Salis; zusammenringeln: bizes Bauske;

2) zu spielen veranlassen:
bē̦rnu Bauske.]

Avots: ME II, 60

ìesvètît, tr.,

1) einsegnen, einweihen, weihen:
biznīcu, kapsē̦tu. visus mācītājs reizā gribēja apstāvēt un iesvētīt A. XVI, 295. es vē̦lē̦tuos iesvētītā vietā dusēt LP. VII, 454;

2) konfirmieren:
mana meita jau iesvētīta. iesvētījamā diena, der Konfirmationstag;

3) den Anfang der Feier machen:
iesvētīt svē̦tkus.

Avots: ME II, 75

izšķirĩba, der Unterschied: kārtas izšķirība, ka- ve̦cu laiku bize, nuogriežama Lautb. starp mums ir liela izšķirība A. XV, 328.

Avots: ME I, 811

‡ izvaļâks, Komparativform, freier, müssiger Bērzgale: kad būs i. laiks, padarīšu. - Adv. izvaļâk,

a) freier, ungezwungener
Bērzgale: palaid i. bizē matus!

b) "langsamer"
Domopol: nesteidzies! strādā i˙!

e) viņam svē̦tkuos bija i, savu darbu padarīt, während der Feiertage hatte er mehr freie Zeit ...
Bers., PV.

Avots: EH I, 493

izvaļît, hinausjagen, vertreiben: paņemt tik bizulu un izvaļīt visus pa kaklu laukā Saul., Bers., Mar., C.

Avots: ME I, 825

jûgs,

1): bizuo, vērsenīti! j. tev ragus savaldīs BW. 12703. tas nuoņēma manu jūgu, manu darba nedēļiņu BW. piel.2 22328, 1;

2)

a): j. ir tās klūgas (drātis), kas satur plenici pie plenices Saikava; ‡

c) "kuoks, kas piestiprināts krustim pari dīstelei un pie kura jūdz klāt zirgus" Popen;

3): trīs jūgi labu braucamu zirgu Janš. Mežv. ļ. II, 346; ‡

4) = pajûgs 1 Frauenb.: apkabināt siênu ar zirgu jūgiem Dunika; ‡

5) = pajûgs 2: le̦pnais j. aizdrāzās Janš. Bandavā I, 254.

Avots: EH I, 568, 569

kazẽ̦ka (unter kazē̦ks ),

1); auch (mit ê̦ ² ) Salisb.; ‡

2) comm., ein Ausgelassener, "wer sehr viel läuft" AP.: pagā[ju]šgad guovis bij tādas kâ kazēkas, bet šuopavašar nebizuo ne˙maz.

Avots: EH I, 597

ķesele,

1) die Tasche, ein kleiner Sack:
ubadziņi bizinēja pavasaŗa saulītē; ķeselītes pakāruši uozuoliņa zariņuos Wessen, Sauken BW. 2743, 26006, Selb.; der Hafersack, der den Pferden vorgehängt wird Burtn., [Alt Ottenhof, Salis], Krem.; der Klinbeutel: baznīcas upuŗa ķesele Latv.;

2) in Serb. = ķe̦rpaka

2: ar ķeseli iztīra āliņģi nuo le̦dus gabaliņiem un smeļ zivis nuo tīkla laivā LP. II, 108;

3) der Kescher zum Krebsfangen:
ķeseles ir ieduŗamas ar kātu un gremdējamas; stīpa tām mē̦dz būt nuo dzelzs Etn. III, 95; in Kand. duŗamās un mētamās ķeseles;

4) zur Bezeichnung eines Frauenzimmers - die Schachtel:
ne vis tāda ve̦ca ķesele, kâ mūsu saimniece Blaum. citiem vīriem labas sievas, mana tāda ķeselīte BW. 27264, 6;

5) der Plur.
ķeseles, = ķe̦sas, Lumpen, Plunder: taisies, puosies, mana ve̦damā, las[i] savas ķeseles (Var.: savus kankarus) vienā vietā BW. 19062. [In den Bed. 1 - 4 nebst ķeselis (woraus wohl. li. kẽselis od. kẽsele. "ein Kescher zum Krebsfangen") wohl aus estn. kessel "Netzsack zum Tragen von Fischen, kleiner Sack oder Korb", s. Thomsen Beröringer 260.]

Avots: ME II, 370

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

lĩdzšinẽjs, bisherig: lĩdzšinējs miteklis LP. VII, 490; līdzšinējas bizes Vēr. II, 1447.

Avots: ME II, 482

I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),

1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;

2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,

a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;

b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;

c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;

3) = liecinieks

2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;

4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;

5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].

Avots: ME II, 495, 496

[lisa "bize" Eversmuiža.]

Avots: ME II, 475

mārtuôt, = mičuot, der jungen Frau die Haube aufsetzen: mārtuošanu izdara kāda jauniķa klātu radeniece (sieva) un kāda mārtes īsteniece (sieva) tādā kārtā: nuoje̦m mārtei kaspinus, sasuk kasas (= bizes) uz pieri, uzsien kusku un uzliek galvā apgubeni Rutzau n. RKr. XVI, 190. [Vgl. li. apmartóti bei Bezzenberger Lit. Forsch. 139.]

Avots: ME II, 585

matpina, matpine [Kreuzb.], matpinis, matpīne, auch ein Demin. matpiniņš BW. 5523, 2, das Haarband: vīra māte izpin brūtei matpinu nuo bizas BW. III, 1, 79. matus pina vienā bizē, kuŗas galā iepina vai piesēja matauklas, matpinas Etn. IV, 107 (aus Bers.). plata zīda matpine Janš. ze̦lta un sudraba matpiņi Druva I, 275. Zu pît.

Avots: ME II, 566

‡ napine NB., napins ebenda "uz ausīm sapītas bizītes, kuŗas aptin ap galvu". Vgl. napina.

Avots: EH II, 5

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. ² 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

nùbīdît, tr., wegschiebem, beseitigen: slaikā sieviete bizi nuobīdīja pār ple̦ciem Purap. šie ideāli pa daļai nuobīdīti pie malas Vēr. II, 600.

Avots: ME II, 762

nuošķis: "kušķis" Grünh.; "linu puosms, kuo vijuot pieliek klāt" (mit uõ) Behnen n. FBR. XVI, 145, Lieven-Behrsen, Mesoten; "kāds mazums dziju vai linu, kuo var pirkstuos satvert" (mit uõ) Frauenb.; matu pīšanai bizē ņe̦m trīs nuõšķus, auklu vīšanai - divus Siuxt. nuõšķīšus paņe̦m nuo linu saujas un sagriež ar pirkstiem ebenda.

Avots: EH II, 95

pašņàkt,

1): pieiet ... luopiem tuvāk, pašņāc labi dikti: biz, biz, biz Janš. Mežv. ļ. II, 307. pašņākdama es dziedāju, pašņākdama gavilēju: man pā[r]sita dē̦lu māte ar mieturi de̦guniņu BW. 885.

Avots: EH XIII, 180

pasprūdît,

2): auch Fest.; (fig.) var būt, ka tuo (scil.: pantiņu Kaudz. Matīsam) pasprūdījis kāds "Mērnieku laiku" aizvainuots bizmanis Austriņš Raksti IV, 505. ‡ Refl. -tiês, entgleiten (?):
nuo viņa ... rīkles pasprūdījās tāds vārnas ķērciens, ka pats sabijās Atpūta № 642, S. 6.

Avots: EH XIII, 175

piekta, in der Verbindung lielā piekta, der Charfreitag: lieluo piektu priekš saules jāte̦k ar pīlādžu rungu ap mājām LP. V, 7. lai guovis nebizuotu, tad tām lielās piektas rītā jāberž muguras ar le̦du Etn. II, 120. sveces, kas lieluo piektu uz dievgalda de̦gušas LP. VII, 367.

Avots: ME III, 260

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. ¹ 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

raibaļa,

1) raibaļa U., raibaļa ² Ruj., raĩbaļa Ekau, Dond., raĩbala PS., Wolm., ràibala C., raĩbuļa Kand., Lautb., ràibuļa ² Prl., raibule, Demin. auch raibuļīte, raibelīte, raibalĩte, eine bunte Kuh (meist wohl als Eigenname):
ganīja guovis (raibalas, ziedaļas, baltmuguras) LP. V, 238. guosniņ mana, raibuliņa (Var.: raibuļiņa, raibaliņa, raibaļiņa, raibulīte, raibuļīte, raibelīte)! BW. 29167. pavaicāju mīļai Marai, kâ būs saukt raibu guovi. kuŗa raiba - raibalīte (Var.: raibaļiņa) 32422, 7. šuogad māte vārdu lika pē̦rnajām telītēm: kuŗa raiba raibaļiņa (Var.: raibuļiņa) 32422, 8. atnāk mana raibaliņa par āriņu mauruodama 28897. guovganam nabagam raibuļiņas (Var.: raibulītes) bizenēja 29353. maksā, tautieti, ... jaunajai masiņai guov[i] raibuļiņu (Var.: raibuliņu)! 13662. ej staltī, rādi man triju gadu raibaliņu (Var.: raibuliņu)! 25288. tev aitiņas, tev kaziņas, tev telītes raibuliņas 28867. ganu div[i] guosniņas raibulītes; dievs duod man simtu simtu nuo divam raibulēm! 28978. puiši dzina bē̦rus zirgus, es dze̦n[u] raibas raibelītes 30178, 4. nes manā laidarā, duod manām raibuļām! 32431, 1;

2) raĩbala, die Elster
Karls.

Avots: ME III, 467

riestava,

1) rìestava C., PS., riẽstava Nigr., riestava Elv., U., Bielenstein Holzb. 399, Mar. n. RKr. XVII, 96, riêstava ² Karls., Wandsen, rìestava ² Kr., Lis., Golg., riestavis Bielenstein Holzb. 399, riestavs, riẽstuve Grob., Linden, Rutzau, Wain., rìestuve ² Neugut, riestuva Bielenstein Holzb. 399, riẽstuvts N.-Kurl., Dunika, Kalleten, Sessau, riestubis Lasd., N.-Bartau, (mit ìe ² ) Warkl., riestevis Gr.-Buschh., Sussei, der Weberbaum:
ap riestuvi jau bija aptinies liels baķis nuoaustās pusvadmalas Grob. dzijas galus apņēma ap riestuvja rīkstīti Jauns. Baltā grām. I, 132. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. jāpiespiež svīre, lai ķēde tītuos ap riestavu A. v. J. 1901, S. 101. ja tu manas... matu bizes ap vienu riestavu tītu Glück Richter 16, 13. šķē̦ps bija kâ viena vēveŗa riestava II Sam. 21, 19;

2) riẽstava dzirnavās, ein Streckbalken in der Mühle;
rìestavas, die Querbalken in der rija, auf denen die ārdi ruhen Jürg. Nebst li. riestùvas "Webebaum" zu riest III 6.

Avots: ME III, 547, 548

risinât: pina un risināja savas bizes vaļam Janš. Mežv. ļ. II, 68. r. zarnas vaļā Iw., Salis.

Avots: EH II, 374

ritulis (li. ritùlis "Scheibe" Tiž. I, 401) U., Karls., rituls, Demin. auch ritultiņš, etwas Radförmiges od. rund Zusammengerolltes, eine runde Scheibe: tikām liecu bē̦rza rīksti, līdz saliecu ritulā (Var.: ritenī, gre̦dze̦nā) BW. 21827 var. ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu ritulī (ritulā BW. piel. 2 28, 2; Var.: kamuolā) 899, 3. matu bizes rituļa veidā uz galvas saspraust SDP. VI, 34. asti rituļuos mē̦tādams. čūskas rituļa vidū LP. VIl, 485. tē̦vs viņam uzšāva ar gruožu rituli Duomas II, 288. le̦ntas luokanums lauj viņu nuotīt ciešā ritulī Druva Il, 493. puķes griež savu ziedu rituli pret sauli Vēr. II, 412. rituļuos šķelt, in Scheiben teilen. vaska ritulis,

a) eine Wachsscheibe:
bitītēm nevarēju klētei durvu virināt: bij māmiņa ielikusi pūrā vaska ritu-liņu (Var.: ritulīli, ritenīti) BW. 7579. bit[i] ar vasku rituliņu (Var.: ritenīti) 13387, 7. bitiņ[a] (ne̦s) vaska ritulīti 13770, 1;

b) Kosewort :
brālīt, vaska ritulīt(i) (Var.: rituliņ)! BW. 17509: tauku ritulis, eine Talgscheibe N.-Autz n. U. - ritula bē̦rni Br. 687 "runde Kinder". Zu rist II.

Avots: ME III, 533, 534

I rùkât ² : auch (mit ū) Bērzgale; taidu kumeli, kur ("der") rūkātu pa gaisu Pas. X, 82 (aus Lettg.; ein Beleg aus Lettg. auch IX, 509). pēc puišiem rūkādama statinī iesaspriežu Tdz. 59385, 14 (aus Warkl.; ein Beleg auch 43843 aus Welonen). guovs rūkā ("bizuo") Warkl. sivē̦ns ap klē̦vu rūkā Zvirgzdine. cūka rūkā (ist läufisch; od. zu rūkāt ‡ II?) Lubn.

Avots: EH II, 388

‡ sabluķuôt, mit einem bluķis verprügeln (?): nuoķēra pie bizēm, uzvilka uz savu cisku un ar bluķi sabluķuoja Pas. X, 42 f.

Avots: EH II, 397

šagalîgs: šagalīgi ("strauji, bizen%C4%ABgi">bizenīgi") iet Orellen.

Avots: EH II, 621

saglaũdît, saglaũst, tr., zurechtstreichen, -glätten: saglaudīt matus od. galvu, das Haar glattstreichen. matus saglaust ar ķemmi MWM. VIII, 613, viņa atbildēja saglaudīdama izpūrušuos matus Jaun. mežk. 147. sa glaust . . . matus, kas cenšas izraisīties nuo . . . lentītes Saul. III, 125. saglaud (Var.: sukā, ķemmē) savus kuplus matus! BW. 14132 var. saglaudīju gludu galvu 13250, 40. es galviņu saglaudīju 14085. saglaust bizes Libek Pūķis 29. saglaust ausis, die Ohren anschmiegen: ķēve . . . skrējusi ausis saglaudusi Upīte Medn. laiki. kas zâlē vai vientuļā birztalā gulē̦dams saglauž ausis Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 136. Refl. -tiês, sich glätten: kad uz labu, (sc.: bārzda) saglaudās, kad uz ļaunu, izceļas BW. 20130 var.

Avots: ME II, 626

sakŗaũt, sakraũt, freqn. sakŗaũstît, sakraustît Wid., tr., zusammenpacken, (zusammen) häufen, vollpacken: ve̦zumu. kâ lai es salmu ve̦zumu atkal sakrauju? Dīcm. pas. v. I, 56. sagrābtu sienu... vakaruos sakŗauj"tupešuos" Etn. lll, 103. (pļava) palika vēl juo kuoša, kad sakŗāva (Var.: sameča, sagrāba) kaudzītē BW. 28644 var. (bizes) sakrausta galvas augšā un sasien pakausī RKr. XVl, 188. Refl. sakŗaiztiês,

1) sich aufhäufen:
le̦dus gabali sakŗāvušies cits uz cita;

2) unwillkürlich aufgehäuft, vollgepackt werden:
man sakŗāvās pārāk liels ve̦zums.

Avots: ME II, 657

saplùkt,

2): (viņa Miglu) saplūca pie bizēm Janš. Mežv. ļ. I, 314.

Avots: EH XVI, 437

sariezt,

1): mūsu suņi astes rieze, jī sarieze ce̦kuleņi Tdz. 57571, 1. sariezta pierīte 57722. guovis sariêž astes i[r] bizinē Auleja; ‡

2) sich werfen (von Brettern)
Kalz. n. BielU. Refl. -tiês,

2): dēlis sariêzies - auch Saikava. stāv sariezies ("greizi") Erlaa; ‡

4) = sariestiês 2 (?): lapas bija sariezušās zaļganuos pumpuŗuos Vanagu ligzda 155.

Avots: EH XVI, 443

šmaukstêt: luopi bizuo pa ce̦riem, ka šmaũkst vien Seyershof. ‡ Refl. -tiês, ein Schallverbum: ābels kuoka tu, kausiņ! šmaukstējās izdzeŗuot Tdz. 56206.

Avots: EH II, 648

‡ strūkt, fliessen: (darva) strūka nuo bizes galiem zemē Dünsb. Skaistā Mīle 81. (darva) vairs tâ nestrūka kâ iesākumā 83. Vgl. strukt.

Avots: EH II, 591

I tàuriņš: auch AP., N.-Peb., (mit aû ² ) Salis, Seyershof, (mit aũ) Iw., Talsen; vim̃bu t. Salis "kāda spāre"; kumeliņi kâ tauriņi bizenēja BW. 29825, 1.

Avots: EH II, 669

tũpele N.-Bartau n. RKT. XVI, 1871, eine, die bei der Arbeit langsam ist: tūpele, tūpele tā dē̦la māte: trīs dienas tūpelēja gar vienu bizi RKr. XVI, 187. Vielleicht zu tupêt; vgl. tūpļâtiês.

Avots: ME IV, 282

tūpelêt, -ẽju "?": tūpele, tūpele tā dē̦la māte: trīs dienas tūpelēja gar vienu bizi (vom langsamen Haarflechten) RKr. XVI, 187 (aus N.- Bartau). Refl. -tiês, saumselig sein beim Ankleiden N.-Bartau (mit ũ).

Avots: ME IV, 282

vaļa (li. valià "Wille; [bei Būga KSn. I, 37] Gewalt, Macht", r. вóля "Wille; Freiheit"),

1) die Ungebundenheit, Freiheit
U.: citam vaļu duot L., einem Erlaubniss und Freiheit gestatten. bē̦rnam visa vaļa paļauta Gr.-Buschh. nu viņam vaļa darīt, kuo tik grib: sieva aizbraukusi ebenda. duod man vaļu divi mēnešus, ka es iemu...! (dass du mich lassest zwei Monate) Glück Richter 11, 37, ne savā vaļā būt St., nicht von sich selbst, sondern von einem andern abhangen. savā vaļā dzīvuot, nach Belieben, ohne Beschränkung leben St., U. bē̦rni palika savā vaļā (sich selbst überlassen) D. 330. uz vaļas (Golg.), uz vaļu (Siuxt, Stenden), pa vaļai (Mahlup) dzīvuot, für sich, unabhängig, als Lostreiber leben: kas paliek uz vaļu, tuo sauc par vaļnieku Stenden. viņš jau uotru gadu dzīvuo pa vaļai Mahlup. palicis uz savas vaļas Golg. zirgs ticis pa vaļai (ist [von der Kette] losgekommen) Oknist. pie Jevtus sapulcējās vaļas vīri (lose Leute) Glück Richter 11, 3. vaļas ceļš Weish. Sal. 19, 7. vaļas grāmata St., Freiheitsbrief. darba laikā nav nedz kāda bizenēšana..., nedz citāda vaļuošanās. kas nuo tādiem vaļas luopiem iznāk? Janš. Bandavā II, 12;

2) die Musse
U.: man nav vaļas, ich habe keine Zeit (Musse) U. vai man vaļas ē̦rmus skatīties? LP. IV, 128. vaļa pakaļu dīda, aus Überfluss an freier Zeit werden Unarten ausgedacht Oknist. vaļas diena, ein freier Tag St., U. vaļas laiks, freie Zeit, Musse U. vaļas zirgs, ein Pferd, das (eben) nicht zur Arbeit gebraucht wird St., U. tarkšķ... cauru dienu it kâ vaļas ļaudis (Leute, die nichts zu tun haben) Alm. vaļas sievietes, kam pie lauku darbiem nav ejams Janš. Bandavā I, 239;

3) freie Macht und Gewalt, Willkür
L., die Macht, Gewalt U.: Je̦ruzaleme . . . būs tava vaļā Glück I Makkab. 15, 7. viņam nebij vaļas tuos atkal salasīt 9, 6. viņam tâ˙pat vaļa (Recht?) ir nuo tam . . . maizēm ēst kâ pašiem priesteriem I Sam. 21, 5. dieva vaļā L., in Gottes Fügung. tas stāv jūsu vaļā, das steht in eurer Macht U. viņam liela vaļa ruokās (ruokā Salis) Dond. tu viņam atdevi lielu vaļu ebenda. ja jau tur cita ceļa nav, nu tad lai ar dieva vaļu ("?") Deglavs Rīga II, 1, 497. tas puisis lielu vaļu ("varu") paņēmis Oknist. vēja vaļa, ohne Aufsicht Ahs.: tu visas lietas atstāj vēja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 62. gudrāki tu darītu, ja aple̦nktuo Ciebu laistu vēja vaļā (wenn du die Z. aufgeben würdest) un sviestuos klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56;

4) die Erlaubnis
St., U.: vaļu duot, Erlaubnis geben U., Pas. III, 102. duômu vaļas . . . naudu kalt Glück I. Makkab. 15, 6. viņš deve tam vaļas kara pulkus sapulcēt 10, 6. duod tam cilvē̦kam vaļu nuo visādiem... luopiem ēst I Mos. 9. deve viņam vaļu pret Zaulu celties I Sam. 24, 8;

5) der Wille
(nur mundartlich!) U., Oknist: vaļu ļaut, freigeben, den Willen lassen U. tava vaļa (tu wie du willst)! Golg., Oknist, Sessw. tik ilgi . . . bāba ... muocīja zemnieku, cikām tis piekrita jās vaļai Pas. IV, 381 f. būsi... munas vaļas pildītāja 382. vilks tikai paraudzīja ga ļas, bet lapsa paēda da vaļai Pas. I, 158 (aus Kalupe);

6) ar vaļu, vorbei, verloren, zugrunde gegangen
Infl. n. U.: tā lieta ir ar vaļu U. kai es izgāju nuo sē̦tas, tai viss ai vaļu (dem Schicksal preisgegeben, vernachlässigt) Zvirgzdine. Zu li. vélti "wollen; erlauben" (s. Būga KSn. I, 36 ff.), slav. velěti "wollen, befehlen", lat. velle "wollen", and. williu "(ich) will", ahd. wala "Wahl", ai. vara- "Wunsch", vṛṇāti "erwählt sich, wünscht", av., ap. var- "wählen, wollen", mcymr. guell "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 294 und Trautmann Wrtb. 348 f.

Avots: ME IV, 463, 464

vaļšķuôtiês, sich (kokettierend) anstellen: viņa tās (= bizes) svieda gan uz priekšu, gan atpakaļ, dažreiz aiz vajadzības, dažreiz tik tâ˙pat vaļšķuodamās un ķircinādamās Veselis Trīs Iaimes.

Avots: ME IV, 466

vazât,

3): auch Orellen;

6): gar zuobiem v. Janš. Dzimtene I, 173, verspotten.
‡ Subst. vazâtājs, der Umherschleppende: tev[i] aiz bizes vazātāju BW. 18857 var.

Avots: EH II, 760