Paplašinātā meklēšana

‡ aizguls "Wolken, die von éiner Seite heraufziehen, éine Seite verdecken" Domopol.

Avots: EH I, 26

bringuls, ein kleines Stuck Holz zum Werfen Etn. I, 91.

Avots: ME I, 332

bunguls AP.,

1) "ein Gewicht, das mit einer Schnur an die Weberhefteln angebunden wird, um sie zurückzuziehen";

2) [bùngulis ² Warkhof], Bündel: linu b.; [vgl. bunga 2 - 4].

Avots: ME I, 352

de̦guls Wandsen], de̦gulis, der Feuerschwamm Krem. [Vgl. li. degulỹs "почернѣвшее зерно в колосѣ".

Avots: ME I, 452

džinguls, ein Häheleder Autz. n. U.

Avots: ME I, 564

‡ gaiguls, = gaĩgala: dat. s. gaigulam BW. 28399, 1.

Avots: EH I, 376

guls, liegend, horizontal: mājas ar gulajiem jumtiem Konv. ² 3549. Vgl. gulu.

Avots: ME I, 678

gulsât, -ãju, intr., mit Unterbrechungen schlafen RKr. II, 56.

Avots: ME I, 678

gulsẽ̦ta Barbern, guļsē̦ta Stom., eine Zaunart Bielenstein Holzb. 170.

Avots: ME I, 678

gulskapis, ein niedriger, langer Kasten zur Aufbewahrung von Kleidern Nölk. n. A. XIII, 492.

Avots: ME I, 678

gulsnât Antrop. II, 48, [Bers.], = gulšņāt.

Avots: ME I, 678

‡ gulsnis*, die Eisenbahnschwelle.

Avots: EH I, 417

gul̃snîtiês [N. -Peb. od. gulsnêtiês Bers.], = gulstīties: celies agri, gulsnies vē̦lu! BW. 6689 var.

Avots: ME I, 678

gulstavât,

1): auch (mit ùl ² ) Erlaa;

2): auch (mit ùl ² ) Auleja.

Avots: EH I, 417

gulstavât, -ãju,

1) schlafen zu ungewöhnlicher Zeit, faulenzen, loddern:
es tev gan ļaušu dienas laikâ tâ gulstavāt Blaum. lai uz ceļiem gulstavājam Druva III, 232;

2) = gulstavuôt.

Avots: ME I, 678

‡ gulstavnīca, eine Beischläferin: lielakunga g. Azand. 262.

Avots: EH I, 417

‡ gulstavnieks Fest. "kas gulstavuo".

Avots: EH I, 417

gulstavuôt: auch (mit ùl ² ) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148.

Avots: EH I, 417

gulstavuôt, sich aus einem Bett ins andere legen, sich nicht wohl fühlen: bē̦rni gulstavuo jau vairākas dienas Plm.

Avots: ME I, 678

gul̃stît, -u, -ĩju, tr., niederlegen. [luopus gul̃stît Salis, N. -Peb., das Vieh auf der Weide liegen lassen. ] Refl. -tiês, sich oft niederlegen, loddern, faulenzen U.

Avots: ME I, 678

gulstruops, ein liegenvder Bienestock, im gegensatz zu stāvstruops Konv. ¹ 245.

Avots: ME I, 678

gulstuļuôt, ‡

2) sich wiederholt niederlegen und aufstehen (von kranken Tieren)
N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 617.

Avots: EH I, 417

gulstuļuôt, schlafen zu ungewöhnlicher Zeit, faulenzen, loddern: kas pa krūmmalēm gulstuļuo Dok. A.

Avots: ME I, 678

ìegulstît,

1) wiederholt sich hinlegend eindrücken:
neiegulsti gultu Lautb.;

2) nach mehrfachen Versuchen hineinbetten, - legen:
siju beidzuot iegulstīja īstajā vietā Arrasch. Refl. -tiês, nach mehrfachen Versuchen die bequemste Lage findend sich hineinlegen, - betten: viņš beidzuot iegulstījās gultā Ruj.]

Avots: ME II, 20

‡ ķiñguls NB., ein Brettchen mit dem Namen des Besitzers auf Säcken oder Milchkannen.

Avots: EH I, 703

‡ kunguls, = kuñgulis: piena kunguliem BWp. 2958.

Avots: EH I, 675

mazguls (für * mazgulis?), [jem., der knotig, voller Knoten ist]: sarkans mazguls RKr. VII 1325 (gemeint ist im Rätsel damit der Krebs).

Avots: ME II, 572

‡ mirguls, feiner Staubregen Fehteln.

Avots: EH I, 817

mudžguls, der Wirrwarr, MIschmasch: dzijas same̦tušās mudžgulā Kand. Vgl. muskuls.

Avots: ME II, 660

nuoguls, nuogula, nuogulda, die Schicht, Ablagerung: viņā pusē upei me̦lnuoja padebešu nuoguls MWM. X, 12. beidzuot viss nuoguls bija pārvilcies debess uotrā malā X, 13. smalks lietus sijāja caur dūmu nuogulu Duomas III, 830. nuogulu daudzums upes te̦kā augs MWM. VIII, 853. le̦dus laikme̦tu slāņuos (nuoguldās) A. XVI, 707. sastuopamas arī... citu sugu nuogulas MWM. VIII, 503.

Avots: ME II, 788

‡ nùogulsnêt(iês), sich setzen (vom Bodensatz).

Avots: EH II, 48

‡ nùogulsnêt(iês), sich setzen (vom Bodensatz).

Avots: EH II, 48

‡ nuogulsnis (oder *nuogulsne?), = nuoguls: šķidruma, kas bij nuostājies pār biezu sakņu un pumpuru nuogulsni pudeles dibe̦nā Brigadere Dievs, daba, darbs 117.

Avots: EH II, 48

nùogulsnîtiês, = nuostāvēties, abstehen Wid.]

Avots: ME II, 788

pieguls U., = pieguļa.

Avots: ME III, 253

ruñguls (unter rungulis),

1): (fig.) pūdē̦tuos sieriņus sataisa tāduos runguliņuos AP.;

2): paduod man juostu, ar kuo satīt mazuo runguliņu! AP.; ‡

3) der Stengel:
linus ... izklāj laukā un gaida, kamē̦r šķiedre nuo rungula atle̦c Pēt. Av. II, 91. runguli un spaļi tik daudz neatle̦c ebenda.

Avots: EH II, 384

saiguls U., der Schimmer; vgl. zaigulis.

Avots: ME III, 635

skunguls Mag, XX, 3, 180 aus Kraslaw, = skàngals.

Avots: ME III, 905

spriguls (unter sprigulis),

1): auch Auleja, Fest., Kaltenbr., Kalupe, Lubn., Perkunen, Warkl., Višķi, Pas. II, 47 (aus Rositten), BW. 23816, 2 var.; Demin. sprigultiņš Tdz. 50429.

Avots: EH II, 559

springuls (unter spriñgulis),

1): auch (mit in̂ ² ) Dunika, OB., (mit ìn ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76. ganīklā uzminu uz tadu kâ springulu Janš. Mežv. ļ. II, 311; ‡

2) ein kurzes, gerades Eisenstückchen am Ende einer Kette
Frauenb.: ķēdes galā e̦suošuo spriñgulu ieveŗ dzintelē.

Avots: EH II, 560

sprunguls (unter spruñgulis),

1): uz sprungula tupē̦dama; paritēja sprunguliņš BW. 29357. abi (scil.: puikas) tādi sprunguli vien jau ir Janš. Līgava I, 226. Weitere Belege gibt Būga Liet. k. žod. CVII.

Avots: EH II, 561

spurguls (unter spurgulis

3), ‡

2) ein am Ende der Peitschenschnnr zum Erzeugen eines stärkeren Schalles angebrachtes seidenes Läppchen
Schwanb.

Avots: EH II, 564

strunguls,

1): kâ strunguli arājiņi BW. 9763, 4 var.

Avots: EH II, 590

strunguls,

1) strunguls, der Strunk
Konv.;

2) struliguli Grünh., unentwickelte Federn im Rumpf einer Gans od. Ente od. eines Huhns
Naud. Zu strungs.

Avots: ME III, 1095

vaguls (unter vagulis): auch AP., Višķi (hier n. Ceļi IX, 402 "kukainis"), Demin. vaguliņš Pas. IX, 157 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 747

žņurguls,

1) eine Schlinge mit einem Knebel, beim Schweineschlachten gebraucht
N. - Peb. n. Latv. Saule v. J. 1926, S. 411;

2) "ein Weinerlicher"
Selb. (mit ur̂ ).

Avots: ME IV, 826

àizgul̃t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.

Avots: ME I, 28

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė̕ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul̃ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89

apgultne, Niederung, wo das Wasser keinen Abfluss hat L., St., U. apgultne - tā vieta, kur ūdens apgulstas Kronw.: apgult.

Avots: ME I, 89

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

atgùlt, ‡

3) eintreten, sich einstellen (vom Ruhezustand)
Ahs.: vīrs ar sievu rājas ik dienas; bet tagad uz kādu laiciņu atgulis miers; ‡

4) atgult atpakaļ, vertagt werden
Dond.: gaidīja, ka saimniekam iznāks drīz kāzas, bet nu tas atgulst atpakaļ.

Avots: EH I, 143

atgùlt [li. atgul̃ti],

1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;

2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.

Avots: ME I, 160

aûgšpē̦du, aûgšpē̦dus, aû(g)špêdin Mar., aûgšpē̦d Dünsb., aûgšupê̦du PS., aûgšupê̦dus JK. V, 59, 63, augšiņpē̦du Kaul., aušinpē̦du BW. 33017, 3 var., aûgšņpē̦du Lös. n. Etn. III, 146, aûšņupē̦d RKr. XV, 106, auf dem Rücken liegend, das Oberste zu unterst gekehrt: uzgulsties augšupē̦dus LP. VI, 970. dē̦ls apgriezis ķēniņa pili augšpē̦du LP. III, 83. krita sieva augšupē̦d BW. 34485.]

Avots: ME I, 219

aûgulis, jemand, der gut gedeiht, wächst, od. gut gewachsen ist: nuopirkām krietnu jē̦ru, tādu auguli J. Kaln.; Burtn. Nach U. in Rujen u. Salisb. "auguls, -a", Zögling.

Avots: ME I, 220

bangulis, ein Wellengott: lai es eimu jūriņā ar banguli (Var.: ziemeli) spē̦kuoties. banguls svaida baltas putas BW. 30873. In Zehrxten sei bangulis ein verwirrter, ungeschickter, auch unsinniger Mensch.

Avots: ME I, 262, 263

blĩvêt: kuo nu blīvē luogu ciet (warum schliesst du das Fenster)? lai nāk iekšā svaigs gaiss! PV. Refl. -tiês: baļķi labi blīvējas ("gulst%20cie%C5%A1i%20kuop%C4%81">sagulst cieši kuopā") Dond.

Avots: EH I, 230

‡ blùšķêt ² Oknist, Sonnaxt, -u, -ẽju. lärmen; einen klatschenden Laut hervorbringen: cūkas nedziļā ūdenī gulst vidā, ka blūšķ vien Sonnaxt.

Avots: EH I, 232

cel̂t, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

‡ dagult,

1) sich neben etw. od. zu jem. legen:
tur dagūla tautu dē̦ls RKr. XIX, 128 (VL. aus Plm.);

2) anliegen:
balku pieēvelē tâ, ka jī visa dagulst Kaltenbr.

Avots: EH I, 302

duļ̃ķe (n. K. S. tant.), duļķes U., duļ̃ķis,

1) feine, kleine Stroh- und Spreuteilchen:
duļķes ir biezumi, smalkumi nuo salmiem, pe̦lavām Tirs. drāšu siets atšķiŗ duļķes, zemes un nezāļu sē̦klas nuo graudiem Plutte 100. rasas pile, kas dubļuos nuobirdināta, pārvēršas par duļķiem Zalkt. II, 60;

2) Bodensatz, trübe, schleimige Flüssigkeit, Schmutz
(dibe̦nā sakrājušies netīrumi Etn. III, 162): dīķī ūdens ne˙kāda nav, - tik duļķi vien. [duļ̃ķe C., Sess., dùļķes ² Kl., Kalz., Bers., duļ̃ķis (nom. s.) PS., dùļķis ² Lis., dùļķi ² Grawendahl, duļˆķi ² Salis, Nigr., Līn.];

3) die Pfütze
Alt-Rahden;

4) fig., ein Pfuhl, Sumpf:
kādā nāvīgā duļķē nuogulstas viņa dvēsele Vēr. I, 1517;

5) trübes Bier:
kāds ir alus? ir tāds duļķis Mag. XIII, 3, 55; A. XI, 761. [Aus li. dùlkės "Staub"; zu diesem li. Wort vgl. Persson Beitr. 579 f. und Reichelt KZ. XXXIX, 71.]

Kļūdu labojums:
5) trübes Bier = 5) trübes Bier, eine trübe Flüssigkeit

Avots: ME I, 513

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

grum̃buôt, grumbât, -ãju, tr., runzeln, runzelig, uneben, harsch machen: saimniece ne̦rvōzi grumbuoja un gludināja savu priekšautu A. XX, 482. rauguls sirdi grūtu sejā sāpēm grumbuotā Treum. drūmas duomas tavu pieri grumbuo Rainis. grumbuots ceļš, holperiger Weg. Refl. -tiês, sich runzeln, uneben werden: piere satumst un grumbuojas Stari II, 115. viļņi grumbuodamies devās uz leju A. XVI, 1081. līmenis sāka grumbāties Seif. III, 3, 197.

Avots: ME I, 665

gul̃t: prs. gùlstu ² Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt,

1): kārkli sāk g. upē Kaltenbr. cūkām tīk g. nedziļā ūdenī Sonnaxt, g. pār slieksni Segew. svārkiem mugura plata, (krūtis) guļ uz pŗiekšu (steht hervor)
ebenda; einsinken: tur zirgs gulstuot (stieguot) vidā (= iekšā) Kaltenbr.;

2) sich stürzen:
Krancis gribēja g. vēršam stilbuos Saikava. g. kam matuos, krūtīs Sonnaxt. guovs gula (lēca) citām mugurā ebenda. vuškas, kâ gula miežuos, tâ nuoēde pamatīgi Auleja. kad gulsim pie pļaušanas, nuopļausim drīz ebenda. Refl. -tiês: mit ul auch N.-Wohlfahrt, Salisb., mit ul̂ ² auch AP., Ramkau,

1): sich legen (z. B. von Wellen)
Segew.; tur guļas viņam labākā zeme ebenda, dorthin erstreckt sich sein bestes Areal. tur viss šis gals guļas pāri ebenda, dort hinüber wird das Vieh aller hiesigen Gesinde auf die Weide getrieben; ‡

2) einsinken
Warkl.: pa pļavu bŗaucuot, zirgs gulās vidā (= iekšā). Zur Etymologie s. auch Būga KZ. LII, 276.

Avots: EH I, 417, 418

gul̃t [PS., gul̂t ² Nigr., Gr. -Essern, Selg., Dond.], Praes. gulstu od. guļu, Praet. gulu od. gūlu (li. gul̃ti),

1) sich schlafen legen, sich lagern:
celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720. gulst diena bālā ruožu gultā Teod. [mūris gulst (= sveŗas) uz āru Lis. ar˙vienu smagāka migla gulst Skalbe. tas izmetās pliks un gula upē iekšā Sudr. E. viegla gūlu, viegla gēlu BW. 24545; 22756. [Mit einem Objekt im Akk.:] gūlu meitu, nepiegūlu;

2) virsū gult, auf jemand losgehen, jemand überfallen:
gult virsū, ķert ruokā LP. VI, 263. Refl. [gul̃tiês Ruj., Salis, N. -Peb., gùltiês Jürg., C.], gul̂tiês ² [Bl.], sich schlafen legen: celies agri, gulsties (gulies 29961) vē̦lu! BW. 6689. tur viņš ceļas, tur viņš guļas, sagt man zu einem beständigen Besucher Etn. IV, 77. guldamies sviedrus slauku BW. 3922. briedis cīnīdamies kritis, gulies un cēlies Upīte Medn. laiki 167. [gul- kann die Tiefstufe zu gval in li. gval̃ščias "liegend" sein, wenn -va- hier alt ist; daneben guol- in le. guoļa "Nest, Lager" (s. dies) u. a., wo zwischen g und uo ein v geschwunden sein kann, wie vielleicht auch zwischen γ und ω in dem wahrscheinlich dazu gehörigen gr. γωλεός "Lager eines Tieres"; vgl. Lidén IF. XIX, 336 und Armen. Stud. 48 f., Persson Beitr. 107 u. 933, Trautmann Wrtb. 93 f.]

Avots: ME I, 679

gulu, gulus, auch guļus, liegend,

1) prädikativ: divi stāvus, divi gulus, zwei stehen, zwei liegen
RKr. VII, 296. uz maura re̦dz studentus, gan uz vē̦de̦ra gulus, gan sē̦dus ap alus kurvjiem Lautb.;

2) adverbial: es gulu gulus, tu tupi tupus Tr. III, 788. kuoks nuokrita gulu, gulus, guļus LP. VI, 789;

3) attributiv: akmeņuota gulu sē̦ta Ltd. 1021 (vgl. gulsē̦ta). Neuerdings hat sich sogar eine adjektivische Form gebildet: guluos struopuos bites labāk izduoduoties Balt. V.

Avots: ME I, 679

gulžņâtiês Bers., = gulsti(ties, gulšņât.]

Avots: ME I, 679

‡ gulznis,

1) (wo?) "=gurns 1";

2) "ein umgestürzter
(kritis) Baum" (mit ùl ) Smilten;

3) = ‡ gulsnis">gulsnis* Schibbenhof (mit ul̂ ² ), Laidsen, Ost-Livl.

Avots: EH I, 418

ķigulis,

1) Schnecke
Wid.; Schneckenhäuslein U.: nav sastuopami ķiguļi MWM. VII, 877;

2) eine Wäscheklammer
Grünh.;

3) ķiguls L., ein Kegel;

4) [ķigulis Selg.], die kegelförmig zusammengestellten Garben:
kad sāka stādīt ķiguļus PSk. II, 64. ķiguls - nuo kūlīšiem sakŗauts labības stats Selg. n. Etn. IV, 66;

[5) ķigulītis Mesoten, = abr(a)kasis].

Avots: ME II, 379

kraitât: auch (mit ài ² ) Sonnaxt; kad guove slima, viņa kràitā ² - apgulstas un ceļas augšā un ne˙kur nenuomierinās Linden in Kurl. vistas kràitā ² - nevar sev atrast nuoteiktu dēšanas vietu ebenda.

Avots: EH I, 640

lim̂ts, -s, [limts U.], limte,

1) [lim̂ts ² , -s, Arrasch], eine Strohdecke auf dem Mistbeete, auch vor dem Fenster
AP.: lai gul ziemu aple̦duojuse aka zem limtēm Austr. cik smagi gulstas šīs miglas limtis uz garu Austr. [klēts priekša aizklāta ar limtīm Austriņš Nuopūtas vējā 92;

2) lìmte N.-Peb., = lints 4;

3) lìmtes ² (in Domopol lìmts ² , -s) "ārdi rijā" Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12 (S. 112).] vgl. lints. [Ursprünglich vielleicht: Reisigbündel;
in diesem Fall zu lìmt, vgl. poln. łom "Reisig, Windbruch".]

Avots: ME II, 471

nùogaluôtiês, verscheiden, krepieren: palūkuo, ka (zirgs) steliņģī kādreiz nelabi neapgulstas un nenuogaluojas Janš. Dzimtene ² 94.

Avots: ME II, 783

nuogula, nuogulda, s. nuoguls.

Avots: ME II, 788

nùogùldît (unter nùogùldinât ): tad būs ... riezis nuoguldīts (=nuopļauts) Janš. Dzimtene I ² , 373. Refl. -tiês, = ‡ nùogulsnêt(iês): šās kaļķu akmeņu kārtas nuo ūdeņa nuoguldījās Pēt. Av. IV, 45.

Avots: EH II, 47

nùogult,

1): lai viņa nuogulst Siuxt. jau viss (grīslis) nuogulis veldē Heidenfeld;

3): būs nuogulis dienasvidu FBR. XII, 23. Refl. -tiês: rudzi nuogul̂stas ² nuo vēja Ramkau.

Avots: EH II, 48

nùogult [li. nugul̃ti], intr., sich hinlegen, sich legen: mājinieki nuoguluši LP. V. 22. [debess nuogula aiz Gāršu kalna Lis.]. nu visi vējiņi nuogula kuokuos Lautb. man guotiņas paē̦dušas, ābuolā nuogulušas BW. 29015;

2) tr., belagern:
tautas ceļu nuoguluši kâ pe̦lē̦ki vanadziņi 13475;

3) einschlafen:
bet ķēniņa dē̦ls nevar nuogult LP. VI, 324. ļaunas dvēseles nevar līdz pusnaktij nuogult VII, 81. Refl. - tiês, sich hinlegen, sich niederlegen, sich lagern: nuogulies gar zemi! gans, aitas sadzinis, nuogulstas sē̦tmalī RKr. VIII, 78. nakts nuogulstas pāri zemi Vēr. II, 262.

Avots: ME II, 788, 789

nuôst [auch Kl., Serbigal, AP., Wolm., nuõst Tr., Iw., Līn.], nuosta BW. 29586, [nuôsta ² Salis], nuôstan [Ledmannshof], nuôstem, nuosten [BW. 4804, 1, 6, nuôstin Preili, Nerft], nuôsti [BW. 4804 var.], nuôstu Schwanb., [Grundsahl, Aahof],

1) weg, hinweg, fort:
nuost ņuo kājām! atstāj nuost! nuost ar šuo varmāku! ej nuostan, ciema puisi! BW. 12698. nuostu (Var.: nuostan) manus svārkus gruda BW. 25000, 4;

2) tot:
nuost kâ muša! saimniece bij uz reizi nuost Etn. I, 108;

3) nuost entspricht dem Präfix nùo- bei zusammengesetzten Verben und bezeichnet die Handlung als unvollendet, während das Präfix nùo- zur Bezeichnung der vollendeten Handlung dient: ir tā mani nuostu (Var. nuosti, nuosten) dzina, auch sie jagte mich fort, war mit dem Fortjagen beschäftigt; während mit
ir tā mani nuodzina die Vollendung der Aktion bezeichnet ist. brūte lūdz, lai cē̦rtuot ze̦lta kuoku nuost LP. IV, 70. tas muocuot tuos pa˙visam nuost Etn. II, 40. ve̦d uz e̦ze̦ru un slīcina nuost Etn. IV, 126. tad sirgsti un nīksti nuost! Vēr. I, 900. rītu saimnieks suola mani šaut nuost LP. IV, 163. viņš nestāsta, siti viņu nuost! I, 129. zirgi grima pa˙visam nuost Kaudz. mirsti nuost! Kaudz. gulsties nuost un miedz cieti! Balss. ēd vien nuost! MWM. VIII, 16. kad cik necik patīk, preci nuost! A. XI, 477. Komparativ nuôstâk, nuôstâki, weiter fort; nuôstiņâk, etwas weiter fort: atstūmās nuo galda nuostāk A. XII, 333. [Zum -stu vgl. li. atstùs "abgelegen" u. a. bei Bezzenberger Lit. Mitt. I, 40 und BB. XXV1I, 1571.I

Avots: ME II, 857, 858

pagult, intr., sich hinlegen, sich schlafen legen (unter etw.): sencis zināja, ka drīz jāpagulst zem zaļām ve̦lē̦nām Pūrs I, 102, māmiņa mana paguluse zem zāļās velēniņas BW. 4116. Refl. -tiês, sich hinlegen: es pagūlu (Var.: pagulu, paguluos, pazagulu) zem bārzdiņas BW. 9480.

Avots: ME III, 32

pãrgult, intr., sich über etwas legen: viņa meklēja... manas lūpas, un es jutu, ka viņām pārgulst skūpsti Leijerk. II, 54.]

Avots: ME III, 157

‡ pieguli BW. 27084, 1, = piẽguļa 1. Vgl. pieguls ME. III, 253.

Avots: EH II, 252

pìegult,

1) anliegen:
kas gludāki pie auguma piegula V. Vilibalda Kas uzvarēs 34. es vilkšu savu sarkanuo jaku, - tā man labāk piegulst Saul. I, 194, dēļi cieti pieguļ barībai Konv. ² 749; piegult kaulam, passen, nach dem Sinn sein: neviena nuo šām trim... lietām nepiegula īsti manām kaulam Ezeriņš Leijerkaste I, 139;

2) sich an-, nebenanlegen:
es piegulu pie tautieša Biel. t. dz. 749;

3) liegend anfüllen; von Liegendem angefüllt sein:
es nevaru viena iet, tautas ceļu pieguluši kâ pe̦lē̦ki vanadziņi BW. 13475 var. gulēt iešu, kur gulēšu? visi kakti pieguluši piel.2 25108. Refl. -tiês, sich anlegen: katra dala vaļīgi var... piegulties zemes nelīdze̦numiem Konv. ² 390.

Avots: ME III, 253

pràts: traki prāti vȩcajam BW. 35717, 3. nuo Jukuma vairs ne˙kāda prāta: viņš... iegulst karstuma guļā un nuomirst Delle Negantais nieks 27. "592" ME. III, 381 b, Z. 24 v. o. in "592, 10" zu verbessern. nav pilnu prātu Oknist n. FBR. XV, 185. lai ne˙viens... neduomā ielīst ļaunā prātā (mit böser Absicht) mūsu zemē Vindedze 103. viņš kuļ tuo vai ik dienas, kamȩ̄r šī prātā nāk (Verstand annimmt) Ciema spīg. 176. mazā prātā palikt BielU., schwachsinnig werden. kunga prātā būt Windau, berauscht (besoffen) sein. prāta kuņģis Frauenb. "ein gescheiter Mensch". "padārīt" ME. III, 383a, Z. 23 v. o. in "padarīt" zu verbessern.

Avots: EH II, 314

re̦gulis, eine Vorrichtung zum Windigen in der Riege, - "rijā vē̦tāmais rīks ar četriem zariem" Angern, "ieruocis, ar kuo rijā vētījuot kulsmu cilā" U., (re̦guls) Edwahlen n. Bielenstein. Zu rags (mit einem e, wie in re̦gavas)?

Avots: ME III, 504

ringulis Wid., guls">riñguls Nigr., der Ring, ein runder Reifen, "was rundgedreht ist" Ar., Wid., "sprungulis": seja ar ringuļuos saskrullē̦tuo bārzdu U. b. 121, 101, gruozu pinuot vajadzīgi divi ringuli Nigr. - riñgulu riñguliem Nigr., in runden Windungen, ringartig: čūska aizluocījās ringulu ringuliem. Wohl auf d. Ringel beruhend.

Avots: ME III, 528

ritinêt (unter ritinât): "grìezt ritenī" Auleja; (mit einem Wagen) fahren (tr.): vēja māte ceļu slauka, kuo sudabra r. (Var.: vizināt) Tdz. 55130 var. (aus Warkh.). ‡ Refl. -tiês Auleja, sich zusammenrollen: suns ritinējas, ritinējas, apsagrìež ratā, atsagulst.

Avots: EH II, 374

rungulis U., rùngulis ² Prl., guls">rùnguls ² Kl.,

1) rungulis Laud., guls">ruñguls Salis, Dinsdorf, PS., Trikaten, Smilten, C., ein rundes (ungespaltenes) Holzstück: nuo līdze̦najiem bē̦rza runguļiem tu man varē̦tu nuoplēst tāses LA.;

2) ein fettes Kind U., als Bezeichnung für ein rundes, feistes Lebewesen überhaupt:
puišķē̦niem runguliem [vāri] saskābušus kāpuostiņus BW. 2962. sprunguli, runguli (Var.: sakārņi, cinīši u. a.), šķiŗat ceļu! BW. 1513, 2. sapalam, rungulam, tam pimbeŗa kažuociņš 26044. Ableitung von ruñga.

Avots: ME III, 561, 562

sablektêt, ‡

2) "sasist, sakaut" Golg. Refl. -tiês: (tabaka) ir gan tāda kâ valgāka, drīz (pīpes) galviņa sablektējas un sagulstas P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH II, 397

sagul̃t,

1): visi saguluši; krāc vien Auleja. platuo, milzīguo krāsni, kuŗā vajadzēja s. visaa maizes bagātībai Anna Dzilna 176. ruokas uz margām salicis, krūtīm sagulis, galvu nepagrieza atpakaļ A. Upītis Pirmā nakts 118. sirdī sagulst tāda smagme Ģertr. 217. dābuls sagulis Kaltenbr. smagi sagulst mieži ebenda. ve̦ca, sagūlusi klētiņa Pas. XIII, 255; ‡

2) sich stürzen auf (von mehreren Subjekten gesagt):
līdz kuo žīds parādās mūsu suņiem, tâ šie sagulst virsum kā vilki Saikava.

Avots: EH II, 411

sagul̃t, intr., sich (zusammen) legen, hinlegen, schlafen legen Spr. (gew, auf mehrere Subjekte bezogen); sich absenken, sich lagern: zvē̦ri sagula JK. V, 1, 29. Katruža ar Pruoneli sagulst abas vienā gultelē Janš. Paipala 8. gulta, kur abi sagula BW. III, 1, 87. piesteidzās vēl kādi krievi un sagula vāciešam virsū Purap. puiši gar ceļmalu saguluši (Var.: sakrituši) BW. 12705, 2. balti gulbji saguluši (Var.: apguluši) mana kapa maliņā 27574, 1. egles zari saguluši (Var.: salīkuši, sazviluši) uz bērziņa virsuonītes 9602. gŗūt[i] manai māmiņai pirmuo nakti smiltiņās: ni zemīte saguluse... 27705. sausums sagula zem ūdens tikai lieluos pavasaŗa plūduos Kleinb. st. 13. Refl. -tiês, sich legen, hin1egen; sich senken, sich lagern: sagūlušās mierīgās zuosis A. v. J. 1901, S. 771. slimā smagi sagūlās uz ruokām Vēr. II, 660. barībai sagulstuoties zeme saplaisā Konv. ² 749. kustuoņu atlieku sagulšanās uz jūŗas dibe̦nu Apsk. v. J. 1905, S. 128. hipostaze, kuŗa ruodas asinīm sagulstuoties Konv. ² 1239.

Avots: ME III, 632

I šakalis Sussei, Jauns., šakals Salwen n. Mag. IV, 2, 141, U., ("ce̦lms") Gr. - Essern, šakels Setzen n. Etn. II, 49, plur. šakeļi Sonnaxt, ein dürres Stück Holz, Pergelholz U., Warkh., Memelshof, Kl. - Salwen (šakalis), in vierkantige Stücke gespaltenes Pergelholz, ein Pergel Setzen: varēja uzbāzt (virs krāsns) tikai nedaudzus šakaļus Jauns. Baltā gr. I, 8. nuorāva nuo krāsns virsa šakali Jauns. III, 418. darāt, tautas, dieverīšus nuo ve̦ciem šakaliem! BW. 25443 (aus Gr. - Essern); "= guls">sprunguls" Warkh. Aus li. šakalỹs "ein Stück vom Ast"; vgl. das echt le. sakaļi.

Avots: ME IV, 2

skava Golg., skavs, skāva, die Umarmung: lai trīcuot tevi slē̦gtu skavā Stari II, 929. jūras meitu ieslēgt savās skāvās Lautb. Vidv. 60. viņa... atvēra skāvas tikai tad, ja redzēja, ka viņās atguls kas jauns Ezeriņš Leijerk. l, 7. dzīvības skāvās luocekļi silst Kārstenis. svešs tev saldais miera skavs Dz. V,

Avots: ME III, 877

šķḕ̦rsu, Adv., = šķē̦rsām, quer U., Kl., N. - Schwanb.; auch in den Verbind. škḕ̦rsu šķḕ̦rsām, krustu šķḕ̦rsu, šķḕ̦rsu juku, kreuz und quer: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965. saimniece aizgūlusēs šķē̦rsu vārtuos 1237. ja maize šķē̦rsu vidū pušu trūkst RKr. XIX, 96 (aus Alt - Laitzen). viņš metās... šķē̦rsu biezuoknī iekšā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 42. šķē̦rsu te̦k kumeliņi BW. 4903. laivai, kuŗu viļņi stūrgalvĩgi meta šķē̦rsu Ezeriņš Leijerk. II, 62. gaita šķē̦rsu šķē̦rsām vijas Blaum. jājiet... krustu, šķē̦rsu! BW. 26178, 6. šķē̦rsu, juku savārstītas frazes RA.

Avots: ME IV, 37

slaîži (unter slaîds): lielus, gaŗus gruožus viju, s. laidu kumeliņu Tdz. 43991. kad luopi s. ("?") sagulstas tad tie ilgi tâ var nuogulēt Ramkau.

Avots: EH II, 519

I slanga, comm., ein schlaffer, energieloser Mensch Warkl. (mit àn ^2), ein solches Tier: viņš ir tāds slan̂ga, kur iet, tur apgulstas Druw. n. RKr. XVII, 77; slànga ^2, jem., der sich ohne zu arbeiten umhertreibt Adl.; vgl. slangât.

Avots: ME III, 915

‡ smagme*, die Schwere, etwas Schweres: sirdī sagulst tāda s., kas nav nuokratāma A. Upītis Ģertr. 217 (ein anderer Beleg Sm. lapa 344).

Avots: EH II, 531

smuigulis Līguotnis Stāsti II, 66, Jaun. R. Vagn. 351, guls">smuiguls Ver. 1, 652, 656, guls">smuiguls Bielenstein Holzb. 729, der Violinbogen.

Avots: ME III, 969

šmurgulis,

1) šmur̃gulis AP., Smilt., šmùrgulis ² Kl., Lis., Lös., Meiran, šmur̂gulis ² Dunika, šmurgulis Wid., Rothof n. FBR. VIII, 121, Golg., šmur̂guls Nerft šmurguls Iw, n. FBR. VI, 52, = smurgulis: labu vīru gribēju, šmurguli (Var.: smurguli) dabūju BW. 21423, 1 var. tāds šmurgulis puika vien vēl esi! AP. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: "klus[u], šmurgul, lai runā muižas kungs!" Etn. II, 110;

2) der Rotz
(mit ur̂ ² ) Dunika.

Avots: ME IV, 87

sprigulis, spriguols Naud.,

1) sprigulis L., U., Ronneb, Bershof, Wolm., Nigr., N.-Bartau, Dunika, Katzd., Arrasch, Selsau, Warkl., Zvirdzine, Memelshof, Saikava Bauske, Dond., Gr.-Essern, Widdrisch, Wandsen, Selg., Ruj., C., Jürg., Bielenstein Holzb. 509, spriguls Kl., Saikava, Warkh., Pilda, Gr.-Buschhof, spriguls Spr., der Dreschflegel:
augstu cēlu sprigulīti (spriguliņu 31529), lē̦ni laižu klājienā BW. 31528. nuokūluši, kūlējiņi, pakaŗam spriguliņus (Var.: sprigulīšus) 28765. rudzīši zem cietajiem spriguļiem, bargi dragāti, atduos graudiņus Vēr. I, 1132. - spriguļa galva, vāls, der Schlägel U. spriguli vadīt, den Dreschflegel führen, mit Dreschen beschäftigt sein U.: mēs spriguli vadījām līdz ziemassvē̦tkiēm, wir haben bis Weihnachten gedroschen;

2) sprigulis Sussikas, spriguls Etn. II, 187, ein Gestirn;

3) sprigulis, ein Windbeutel
V. Wohl (n. Leskien Abl. 346) zu spridzêt usw., wie li. sprãgilas "Dreschflegel" neben spragė̕ti "prasseln, platzen" usw.

Avots: ME III, 1019

spriñgulis Līn., Wain., Libau, Telssen, Windau, Bauske, Ermes, (mit ìn ² ) Pilda, Gr.-Buschhof, guls">spriñguls Wain., guls">sprin̂guls ² Rutzau, guls">springuls Wessen, guls">springuls Etn. I, 91, Lasd., = sprungul(i)s: par springuļiem (auch in Memelshof) sauc negaŗus kuokus, ar kuo sagriẽž un tâ padara īsāku ķēdi vai striķi, ar kuŗu ir pārsiets ve̦zums; kuo uzkaŗ luopiem (cūkām) kaklā, lai neskrietu; ar kuo eūkām kaujuot saspringuluo de̦gunu; ar kuo kādam (cilvē̦kam vai luopam) sviež Wain. pataisīšu nuo žagara gala pāris springulīšu, katrā pusē pieduršu bikšeles pie krekliņa Janš. Bandavā II, 85. (maizi) springuliem springulēja BW. 23512, 2 var. (fig.) kâ springuļi (Var.: sprunguļi, strupuli u. a.) arājiņi 9762, 2 var. (ähnlich 9763, 6 var.). Zu spranga 4.

Avots: ME III, 1021

spruņ̃ģis: = guls">sprunguls, ein rundes, verfaultes Stück Holz (mit uņ̃ ) AP.; ein kleines, rundes Stück Holz (mit uņ̂ ² ) Salis; salasa spruņ̃ģus un liek krāsnī, lai kuras Seyershof. Kārlē̦ns spruņģi gludu drāž Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 23; "kuoka ierīce duru aizslēgšanai jeb nuostiprināšanai, lai neveŗas vaļā" (mit uņ̂ ² ) Orellen. zirga sprāgums man bij tāds s. (Malheur), ka netiku ne uz priekšu, ne atpakaļ Seyershof. nu tu esi īstā spruņ̃ģī ebenda. tādā spruņgī (Klemme?) nuonācis beidzuot, ka ne˙kâ nevarēs attaisnuoties Talsen.

Avots: EH II, 561

spruñgulis Iw., guls">spruñguls C., guls">sprun̂guls ² Karls.,

1) sprungulis U., ein kleines (rundes?) Stück Holz
U.; (sprunguļi L.) trockenes Reisig U.; sprungulis Bielenstein Holzb. 298, sprùngulis ² Schwanb., sprun̂guls ² Dunika, ein Stock, Knüppel; sprungulis U., Bielenstein Holzb. 624, sprunguls Wid., Bielenstein 1. c. 704, ein Knebel, sprunguls V., die Klemme: meita dusmās pagrābuse sprungulu un me̦tuse ūpim LP. IV, 236. viņam sprungulis (sprunguls Mag. XIII, 2, 55) astē, er sitzt in der Patsche U. iemetās mums pa sprungulam starp kājām Blaum., wir hatten Hindernisse zu bewältigen;

2) (Plur. ?) Unreines im Korn
St.; kleine Splitterchen, Fäserchen von Holz, Stroh od. anderem Stoff St., U. Vgl. sprunga(s) und spranga.

Avots: ME III, 1024, 1025

spurgulis,

1) = spurgala U.;

2) Beiname des Hopfens im
VL.: apenīt spurgulīt (Var.: spurgalvīti u. a.)! BW. 19523, 3 var.;

3) spur̃gulis Ruj., ein munteres
Wesen; spurguls Ruj. n. U., ein kleines, munteres Kind.;

4) "?": kâ spurguļi (Var.: sprunguļi, strunguļi u. a.) arājiņi BW. 9763 var.;

5) spur̃gulis, ein Zorniger
Ruj.; ein Nichtiger, ein Verwahrloster Nigr.;

6) spur̃gulis, eine Schnarre
Wandsen;

7) pakulu spur̃gulis, eine Hedeflocke
Bauske. In der Bed. 3 zu spurgt I.

Avots: ME III, 1032

stadags: "gulsē̦tas kuoks" Gr.-Buschh.

Avots: EH II, 567

staubenis: ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat Burtn., (mit aũ ) Plm.; "kuoka sprunguls" (mit àu ) Burtn.

Avots: EH II, 572

‡ struñgulis Siuxt "= guls">strunguls": kâ strunguļi arājiņi BW. 9763 var.

Avots: EH II, 590

tece,

1) das Fliessen, der Fluss; "eine Flusskrümmung, wo das Wasser langsamer fliesst, das Ufer mit Gesträuch bewachsen ist, und wo es viel Fische gibt"
Laud.; ein altes, ausgetrocknetes Flussbett Stockm.: tece drusku apstāsies, ūdens apguls MWNI. V1II, 785. daudzas vare̦nas upju teces, kas apjuoza tāluos apvārkšņus A. Brigader Daugava I, 842;

2) ein Leck
C., Sessw., Warkl.

Avots: ME IV, 152

I tùoliski ² Fehteln, Fest., Selb., Stockm., Adv. "apaliski": mate apsē jusi galvas lakatiņu tuoliski (lakatiņš saliekts trijstūrī, un divi stūri sasieti uz pakauša, tâ ka lakatiņš cieši piegulst pie galvas) Fest. Zu tuols.

Avots: ME IV, 285

I tùost C., Schujen, tùost ² Adl., Aps., Bewershof, Selsau, tuôst ² AP., Salis, Wahnen, tuost U:, Fest., Kaiz., N: Peb., Nötk., Zaravič, -šu, -su, stöhnen, keuchen U., ächzend, stöhnend atmen Aps., fauchen, schnaufen V.: guovs tuoš, die Kuh stohnt Jürg. (mit uô ² ), U., Wahnen. zirgs tuoš, das Pferd keucht Peb. n. U. tik daudz pieē̦d, kad apgulstas, tad tuoš vien AP. smagi tuosdams Upmalis mucu bīdīja . . . uz augšu Druva I, 1243. saliecies gāja smagi tuosdams Kaudz. Izjurieši 93. plēšas tuoš Duomas I, 255. Nach Büga LM, Iv, 444, mit uo aus ide. õu zu tust; doch könnte uo hier auch auf ide. u̯ō (vgl. tvest) zurückgehen.

Avots: ME IV, 286

uzgult (li. užgulti "sich legen auf") Spr., Wid., auch refl. -tiês, sich auf etw. legen: cilvē̦ks... uzgulies uz ūdenī pe̦lduoša kuoka gabala Antrop. II, 69. tas uzgulst druošam pamatam Hug. n. Seifert Chrest. II, 146. kâ gaidas un kâ biedi uz mežu uzgula Rainis Gals un sākums 16. iesnas (grūtumi) viņam uzgula uz krūtīm, der Schnupfen fiel ihm auf die Brust Brasche. vienai ļaužu šķirai uzgulstas lielāks sluogs Pūrs III, 52. uzgulās tautu meita kâ zaļā velēniņa BW. 8131.

Avots: ME IV, 335

uzpùst (li. užpũsti "hinaufblasen"),

1) auf etw. (hin)aufwehen, -blasen, -hauchen:
nav ne vēja vēsmiņas, kas uzpūstu daudz maz spirgtuma Aps. IV, 6. vējš uzpūtis smiltis uz paluodzi;

2) aufblasen
L.; aufblähen: zeltis uzpūta uguni LP. V, 227. (kalējs) uogles ugunī uzpūš Jesaias 54, 6. uzpūsts ziepju burzguls. bada uzpūsts cilvē̦ks. uzpūstām miesām Poruk Dzīve un s. 65. šķīsta piena neduodat! tas uzpūta vēderiņu BW. 32803, 1 var. (fig.) Ančītes palikuši bagāti, tâ kâ pūšus uzpūsti JK.;

3) ein wenig blasen, wehen, hauchen:
mazākai vēsmiņai uzpūšūot Pūrs III, 121;

4) (auf einem Blasinstrument) aufspielen:
jandaliņu uzpūst LP. IV, 42. uzpūt kādu krietnu gabalu - vai nu sudmaliņas, vai šļūci! Janš. Bandavā II, 46. Refl. -tiês,

1) sich aufblasen
U., sich aufblähen: vē̦de̦rs uzpūšas Pūrs III, 31. vārgulītim vēderiņš uzpūties Nigr. Sprw.: uzpūties kâ pūslis Birk. Sakāmv. 64. uzpūties kâ pūpēdis JK. II, 433. uzpūties kâ tītars 605;

2) pe̦lni uzpūtās ēdienam Jürg., die Asche wurde versehentlich auf die Speise geblasen;

3) hochmütig sein
U., hochmütig werden Spr.; zornig werden: viņš staigā uzpūties (zornig) Sessw.; uzpūties, stolz LKVv.

Avots: ME IV, 369, 370

vagulis Ar., C., Golg., Karls., Lubn., Preili, Schwanb., Serben, Vīt., vaguls Nötk., vaguls U., Seltingshof, vaguols Lubn., Meiran, Selb., vaguolis Erlaa ("vabuole"), Stockm., ; ein Käfer; vagulis Bauske, Bers., Blumenhof, Drosth., Erlaa, Fest., Golg., Lenzenhof, Lindenberg, Meiran, Serben, Sessw., vaguls Peb., vaguolis Sonnaxt, vaguols Kaltenbrunn, Oknist (hier gewöhnl. die Deminutivform vaguoliņš gebraucht), Selb., ūdens vagulis C., ein Wasserkäfer; vagulis Wid., hydrophilus; vagulis Drosth., Fest., Sessw., eine Art Erdkäfer; vaguols Für. I, der Baumkäfer, vaguols Kreuzb., ein kleiner, schwarzer Käfer, Plur. vagules, kleine, schwarze Insekten im Mehl Pērse: sūdu vabule ir vagulis Vīt. zâlē... šūpuojas vaguliņš, me̦lns kâ kapucīns Ezeriņš Leijerk. II, 51, me̦lni mani kumeliņi kâ ūdeņa vaguliņi (Var,: vagulīši, vaguoliņi) BW. 15948. vaguļu vāceli taušķēsim 19280, 1. Ūziņam me̦lni zirgi kâ ūdeļu vaguliņi ("Mistkäfer der Steinmarder") Mag. XX, 3, 10. jē̦rs mīksts kâ vaguls ("?") N.-Peb. uz kāpuostiem dzīvuo mazi (me̦lni) vagulīši Sessw., (vaguliņi) Odensee. labības vagulis nuodara . . . zaudējumus . . . kviešu druvām Rītiņš Šmeila dab. st.; vaguolis, ein Schmutzfink Erlaa. Wahrscheintich dissimiliert aus vabulis, s. KZ. LII, 1192.

Avots: ME IV, 432

‡ valstiklis A.-Schwanb. "kas nuo vienas guļu vietas ceļas, uotrā gulstas".

Avots: EH II, 753

vārstala,

1) vārstalas Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ãr ) Ronneb. n. RKr. XVI, 47, vārstaja, vārstule Uguņciems, vārstulis Frauenb., (mit ãr) Iw., Kab., Stenden, var̃stulis MSiI., vārstuļi Loddiger, auszunehmende liegende Stangen statt einer Pforte;
vãrstulis Rosenbeck, Seppkull, éine solche Stange; vãrstulis Gudenieki "= guls%C4%93%CC%A6ta">gulsē̦ta"; vārstelis, vārstulis, die Stelle, wo statt einer Pforte liegende Hölzer eingelegt sind Biel. n. U.; vãrstele Schwarden, vārstelis U., Elv., vãrstule Nötk., vārstulis Celm., Elv., (mit ãr ) Tr., ein Pförtchen; vārstele L., vārstelis St., U., vārstulis U., eine kleine Pforte (Tür) neben der grossen; vãrstulis Kand., Stenden, Wandsen, vãrstuļi Lemburg, Segew., vãrsteļi Dunika, eine kleine Pforte im Zaun (die nur von Menschen benutzt wird): gatuves galā nebija vārti, bet tikai vārstaļa Janš. Dzimtene ² II, 60. pie vārtiem un vārstaļam Bandavā II, 318. vārstulis ir, kur jābrauc cauri Iw. atšauj vārstuli! luopi jau nāk Stenden, gatē vārstulis vaļām ebenda. Sprw.: mute kâ vārstulis Birk. Sakāmv. 65;

2) vārstulis,"kādas ierīces vai mašīnas daļa, kuras uzde̦vums ir vārstīties cieti un vaļā" J. Lauva;

3) vãrstulis, das an die Tür gehängte Gewicht, dank dem die Tür sich automatisch schliesst
Bauske; vārstulis "kuoka klucītis skapja durvju aiztaisīšanai" Frauenb.; vā̀rstaļas ² Schwanb., die Türhängen;

4) vãrstulis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen geschwätzigen Menschen
Golg.;

5) vãrstele, vãrstelis "was sich oft auf- und zuschliesst"
Nötk. Zu vãrstît.

Avots: ME IV, 509

I zvalstît Bers., Burtn., C., Erlaa, Golg., Gr. - Buschh., KatrE., Lappier, Lennew., Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Saiakava, Schwanb., Serbigal, Sessw., Smilt., Sonnaxt, Trik., Warkh., Wolm., (mit al̂ ² ) Bauske, Dond., Dunika, Frauenb., Gramsden, Salis, Schnehpeln, Stenden, Wandsen, -u, -îju, = (s)valstît, wälzen; (hin und her wälzend) wanken, wackeln machen; schwanken L.; schaukeln (tr.) Bauenhof, Dickeln, Grünw., Matthäi, Podsem, Puikeln, Wessen: ceļat, tautas, man[u] pūriņu, ceļat viegli, nezvalstāt! BW. 16679 var. bē̦rns zvalsta krē̦slu Dunika. zvalstīt mietu Schujen. vē̦tra zvalsta kuoku, labību. kuo tu izkapti zvalsti? MWM. VI, 453. brāļi viens pret uotru āvas zvalsta 485. mucu skaluojuot vajag zvalstīt Vīt. acis zvalstīt "äugeln" Segew. Refl. -tiês,

1) wackeln, wanken, schwanken V., Spr., N. - Peb., (mit al̂ ) Burtn., Lappier, Lennew., Mar., Ronneb., Serbigal, Smilt.; schaukeln (intr.) Dunika (mit al ² ); wankend gehen (mit al̂ ) PS.: zeme... zvalstīsies kâ viena būdiņa Glück Jesaias 24, 20. ve̦zums zvalstās C. kamanām ātri zvalstuoties uz vienu un uotru pusi Janš. Bandavā I, 272. sē̦stuoties tā (= laiva) stipri zvalstījās Juris Brasa 106. dzē̦rājs iedams zvalstās vien Mar. n. RKr. XV, 145. tapa mē̦tāti un zbalstījās Psalm 107, 27. Svārpstiņš viegli šurp turp zvalstīdamies tenterēja pa ceļu pruojām A. XX, 83. uz kuo sistēma labi balstās, kad tai stutes šitâ zvalstās? Zobg. kal. 1910, S. 7;

2) sich wälzen
Dr., Spr., Ellei, Grünw., Nötk., N. - Peb., Sessau, (mit al̂ ² ) Ahs., AP., Schibbenhof: slimnieks zvalstās pa gultu Ahs. n. RKr. XVII, 66, Schibbenhof. ļaudis sēdēja... gultās zvalstīdamies Kaudz. M. 294. kūtrs zirgs zvalstās N. - Peb. dažreiz cūka zvalstās un nuogul visus sivē̦nus AP. citām jāja precinieki, es pa˙priekšu zvalstījuos BW. 7918, 4 var. acis zvalstās (rollen) Segew.;

3) sich ohne Arbeit herumtreiben, trödeln, faulenzen
Etn. IV, 164, AP., Fest., Kokn., Linden in Livl., N. - Peb., Schujen, Wessen, Vīt., (mit al̂ ) Aps., Bewershof, C., Lub., PS., Smilt., (mit al̂ ² ) Gramsden: zvalstās kâ dienas zaglis Wessen. viņš vairāk zvalstās ("šuŗ tur atsē̦stas, nuogulstas") nekâ strādā PS. Zu zvelt.

Avots: ME IV, 764

zvirgulis, guls">zvirguls Für. I, = zvãrgulis, die Schelle, das Glöcklein Für. I: zvirgulīši, zvārgulīši sabira ze̦lta silītē RKr. VII, 892 (Rätsel).

Avots: ME IV, 777