Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'iesiet' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'iesiet' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)

iesiet

ìesìet, tr., einbinden: tu iesēji ve̦cu aukli BW. 12913. es tevi iesiešu kumeļa astē 17155. izkapti iesiet, die Sense an den Stiel befestigen; arklu iesiet, alle Bestandteile des Pfluges in Ordnung bringen, gehörig befestigen. iesiet kādu, beim Kartenspiel eine Reihe von Karten aufnehmen lassen, indem man solche Karten hinzulegt, die der Spieler nicht stechen kann od. zu stechen nicht für geraten hält.

Avots: ME II, 64


piesiet

pìesìet,

1) anbinden:
piesiet guovi pie ilkss Kaudz.M. iejājam sētiņā, piesienam kumeliņus BW. 13646, 18. viņi grib raut visu, kas vēl nav pie siets A. v. J. 1899, S. 365. tur nu būtu bijuši pūculē̦ni ligzdā, bet ve̦cā pūce tup klāt kâ piesieta LP. V, 164. darbu jau Juris ar tâ varē̦tu iegruozīt..., piesieti jau nav A. XX, 231;

2) durch Zauberkraft zum Stehen bringen:
pūķi gaisā piesien (aptur) LP. VII, 719. daudz piedzīvuojis burvis piesien raganu Etn. III, 23. apzagt tādu nespēj, tas pruot zagli piesiet LP. VI, 1, 84;

3) piesiet dūšu od. sirdi Etn. I, 68, Salis, sirsniņu LP. II, 27, hungrig etwas geniessen;
sūrums piesien dašu, erfrischt, stärkt Grünh. Refl. -tiês,

1) sich anschliessen, anschmiegen:
sievietes cieši piesienas un nemeklē mūžīgas mīlestības Vēr. I, 1414;

2) tad nu ir piesējies, er ist in die Patsche gekommen, hat sich kompromittiert
Mag. XIII, 2,51.

Avots: ME III, 289, 290

Šķirkļa skaidrojumā (94)

aba

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5


aizsiet

àizsìet, tr., zubinden, verbinden: acis, luocekli, durvis, maisam galu, me̦zglu. uotram muti nevar aizsiet Vēr. I, 404. raganu aizsiet, die Hexe fesseln, bannen. kad ragana kur aizsieta (auch piesieta), tad tā ejuot tai pašā mājā dzert meklēt Etn. II, 54. àizsìenamais, Band; alles, womit man etwas zubinden kann: maisu, rīku aizsienamais od. aizsienamā aukla Etn. IV, 62.

Avots: ME I, 50


arkls

ar̂kls [li. árklas], tahm. ârklis; Demin. ar̂kliņš;

1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;

2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;

3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).

Avots: ME I, 141


aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145


astrs

astrs, gew. Pl. astri,

1) das Haar des Pferdeschweifes:
sarkans vērsītis, astrā piesiets (Rätsel); astru, auch astra siets (BW. 2125), Haarsieb; astru vainags, ein Kranz aus Pferdehaaren Plutte; mit Hinzufügung von zirgu: zirgu astri Rul. (zu li. ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne, aber auch le. aste, astni und ašķi; s. Leskien Nom. 436 [und Trautmann Wrtb. 15]);

2) Binsen oder Schilfrohr:
astra jumtu (resp. astriem jumta) istabiņa BW. 3687 u. 3688.

Avots: ME I, 146


atkara

atkara, das Anhängsel, das Zweiglein; der Vorwand, Grund (Spr.); kalna atkara, der Abhang A. XII, 507. atkarā stāvēt, būt nuo kam, sich von etw. in Abhängigkeit befinden Kundz. Kr. 105. izkapts iesieta atkarā, atkaru, ar atkaru, atkarus, die Sense ist in stumpfen Winkel an den Sensenstiel befestigt. atkarus (viens nuo uotra) iet oder dzīvuot, abgesondert (jeder für sich) gehen resp. leben 8 Sesswegen). [atkaru galvu, mit zurückgebogenem Kopf Weinsch., Nerft, C., Ruj.]; vgl. atkaru.

Avots: ME I, 165


atkumu

atkumu: izkapts iesieta atkumu - atkaru Bers.; cf. uzkumu. iet atkumis, zurückgebeugt Bers., cf. kumt.

Avots: ME I, 169


atkustēt

atkustêt, sich fortbewegen: var piesiet zagli, ka ne nuo vietas neatkustēt LP. VII, 679. Refl. -tiês: lai nuo kuģa neatkustē̦tuos LP. III, 76. Fact., atkustinât, fortbewegen, wegrücken, heranrücken.

Kļūdu labojums:
neatkustēt = atkustēt

Avots: ME I, 169


atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171


atraisīt

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184


auklis

auklis,

1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡

2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.

Avots: EH I, 186


beigums

bèigums: mums darbs beigumā (zu Ende) Seyershof. kad jumtu jumjuot beĩgums (= beigas) nāk, tad jumta pedīgā kārts tiek piesieta AP.

Avots: EH I, 211


dūša

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530


dusmas

dusmas, [dusma Glück IV Mos. 25, 11, dusme L. W. 1922, I, 1 1 ], der Zorn, Groll, gew. der Pl., der Sing. äusserst selten (bekannt nur in der Phrase par dusmu (= ļaunu) neņemt, nicht übel nehmen. [viņam uznāca dusma Bers. man bij dusma par tādu darbu Planhof]). man palika dusmas, ich wurde böse. man iedegās sausas od. svē̦tas dusmas. dusmas aizduot, erzürnen; dusmas izlaist, auslassen; d. ņemt BW. 11750, fassen; d. turēt, hegen; dusmas pāriet, rimst, vergeht, verraucht; dusmas nuorīt, verbeissen; d. remdēt, besänftigen. viņš aiz od. nuo dusmām zils, spļauj uguni, sper, zemes gaisā, sprāgst nuo ādas laukā. nuo dusmām (Var.: es dusmās BW. 13730, 19) nezināju, kur piesiet kumeliņu 13730, 29. dusmās sirds nepruot, kas labs, kas ļauns. ļaunam ātras dusmas. dusmu pūce, ein böses Frauenzimmer; dusmu pūķis, ein böser Bursche, Mann BW. I, S. 804, 101 1. Zu dusêt "keuchen"[eigentlich starkes Pusten als Folge von Erregung; vgl. ae. anda "Zorn": an. andi "Atem" und Leskien Abl. 295 und Nom. 426 und Persson Beitr. 653].

Avots: ME I, 521


dzīdināt

I dzĩdinât,

1): verscheuchen, wegjagen
Bartau, (mit ĩ ) Dunika: dz. mušas nuo me̦dus Dunika, dz. knaušus, bites ebenda; ‡

3) stark necken, reizen
(mit ĩ ) Schnehpeln: kuo tu dzīdini tuo bē̦rnu?

4) sich weigern
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich wehren, sich weigern: dz. nuo suņiem, knaušiem Dunika. uz lauka piesietais zirgs neē̦d, bet tikai dzīdinās nuo bimbaliem ebenda. "ne˙vienu lāstiņu vairāk!" ... dzīdinājās Marutā Janš. Dzimtene V, 103. "ne˙kāda ruokas bučuošana nav vajadzīga ...", dzidinādamās nuoteica Pe̦nkulene Bandavā I, 21, abas ruokas izplētis it kâ dzīdinādamies Mežv. ļ. I, 109. par dzīdināšanās zīmi ... kratām galvu II, 293.

Avots: EH I, 361


garš

gaŗš,

1) a): gaŗi piesiet, an einem langen Band (Strick od. dgl.) anbinden
Ramkau. - gaŗais "zalktis" Grob.;

e): kad pulka ūdens ir, tad ir gaŗa zupa Ramkau; ‡

f): gaŗais vējš "wohl so genannt, weil er der Küste entlang
(gaŗam) kommt" BielU.;

2) a): gaŗais lietus (Landregen)
auch Dobl., Linden in Kurl. nuodancāja gaŗas kāzas Pas. X, 295 (aus Eglūna); b): kad tev g. (langweilig), tad atnāc! Lös. g. ir vienai pašai ebenda. gaŗa (langweilig) dzīve ebenda. Wurzelverwandt ist auch apr. pagār "neben" (vgl. d. entlang).

Avots: EH I, 386


grabulis

grabulis,

1) die Rassel, Klapper:
kaķim astē iesiets grabulis, t. i. pūslis, lai tas grabē̦tu un kaķi tre̦nkātu. ja bē̦rni evajadzīgi vaicā:"kas tur ir?"mē̦dz atbildēt: kaķis ar grabuli LP. guovis ar zvārguļiem un grabuļiem A. XVI, 928. eglīti mē̦dz piekārt visādiem saldumiem un grabulīšiem LA.;

2) ein Fasler, Schwätzer
Wain.: ej nu, grabuli, ej! Gr. - Essern.

Avots: ME I, 636


grieze

II griêze,

1): auch Bērzgale; eine messerähnliche Pflugsehar
("arkla daļa, kuo pieiiek arklam priekšpušē, kad iet cietās zemēs art") Warkl. arklus iesiet, griezes uzsist Pumpurs Lāčpl. (v. J. 1888), S. 129; ‡

3) "= pavāle"' Linden in Kurl.: kad siens ūdenī; tad citādi nevar izkaitēt, kâ uz griezēm. nuo griezēm var redzēt, cik katrs pļāvis platas vāles.

Avots: EH I, 408


griezulis

griẽzulis,

1) = griezene 2 Grenzhof n. Fil. mat. 63, Fockenhof;

2) "ein drehbares Kettenglied in einem Strick"
Behnen, Dunika: lai saitē piesieta guovs saiti nesagriež un nenuožņaudzas, saitē iesien metalla griẽzuli;

3) "womit ein Kind zu gehen lernt"
Dunika.

Avots: EH I, 409, 410


iekaru

I ìekaru, [iẽkaru MSil., iekarus Geisthof] (Gegensatz: atkaru) od. uzkumu iesieta izkapts [Jürg., Bers.], eine Sense, die so an den Stiel befestigt ist, dass ihre Spitze dem Stiel zu nahe steht, indem die Sense mit dem Stiel einen spitzen Winkel bildet.

Avots: ME II, 25


ierocīt

[ìeruocît izkapti Ruj. "iesiet (einbilden) izkapti pa ruokai (handlich, für die Hand bequem)".]

Avots: ME II, 60


īkši

îkši Serbigal n. FBR. IV, 58, Zvirgzdine, (> ikši) Ramkau. (mit î 2 ) AP., Adv., = îsi, kurz: î. piesiet guovi.

Avots: EH I, 500


izkumu

izkumu (dial. [wohl mit ostle. iz - für uz -] für uzkumā) izkapti siet, die Sense an den Stiel in spitzem Winkel binden Jauns.: izkapts man bij iesieta labi izkumu. Vgl. atkaru, uzkaru.

Avots: ME I, 756


izraustīt

izraûstît (li. išráustyti),

2) in Stücke zerreissen:
meitu ... piesiet zirgam pie astes un i. gabalu gabaluos Pas. VIII, 159 (ähnlich 395; IX, 114). juo (= viņu) izraustīja zirgi pa pasauli IV, 3T6; ‡

3) "ātri (sacenšuotiês) izprecēt" Ahs.: bagātās mātes-meitas (acc.) drīz izrausta. Refl. -tiês;

2) eine Zeitlang
vergeblich) reissen (zerren): i. pakritušuo zirgu aiz pavadas Jürg.

Avots: EH I, 476


iztiņāt

iztiņât C., Aps., iztîņât, freqn. zu iztît, wiederholt langsam los -, entwickeln: iesietuo Grünh. [Refl. iztiņâtiês, sich herauswickeln: viņš tevi var ietiņāt pat tāduos tīkluos, ka nezināsi, kâ iztiņāties Kaudz. M.]

Avots: ME I, 818


kacīte

kacīte, die Kurbel am Spinnrad (?): tam (= ratiņam) nuokrīt k. Jauns. B. gr.3 I, 114. k. piesieta pie pamines ar... parķa strēmeli II, 65.

Avots: EH I, 573


kāgaliņi

kāgaliņi, dicke Schnüre: vada gali piesieti ar rupjākām auklām jeb kāgaliņiem pie apaļiem kuokiem Etn. II, 105. [Wohl aus * kājgaliņi, zu kãja. - ähnlich kãgaļi Ruj. aus kãjgaļi, Ackterkorn.]

Avots: ME II, 186


kārbata

kārbata,

1) eine grosse Düte aus Erlenrinde
Bers., Serb.;

2) ein Schimpfwort, auf magere, grosse Frauenzimmer od. Kühe bezogen:
kur nu skriesiet, ve̦cas kārbatas A. XV, 2, 237.

Avots: ME II, 194, 195


kauss

I kaûss, [kàuss 2 Mar. n. RKr. XVII, 104] (li. káušas [plur. káušai]),

1) der Schädel, die Hirnschale, gew. mit vor- angehendem Genit.
galvas; neziņas kauss, ein unnützer Händelmacher;

2) ein grösseres Gefäss, ein Trinkgefäss:
ēdiet gaļu, panākstiņi, ķeriet kausu dibinā; paša kausa dibinā varžu kauli saluocīti RKr. XVI, 181. tai laikme̦tā liek uz galda kukuli maizes, sviestu, sāli un kausu ar ūdeni LP. VII, 288. alus kauss. dzeŗait, brāļi, kausiem alu BW. 28806. dzer, bāliņ, ar kausiņu, man nevaid biķerīša BW. 19593. es dzirdēju dē̦la māti kausiem pienu mērījuot BW. 16421;

3) die Schale, der Napf, das Becken:
asiņu kausiņš, der Blutnapf zum Auffangen des Blutes beim Aderlassen Kaudz. M. tiesās nuošķiebušies svaru kausi Adam.;

4) der Kochlöffel, Löffel
LP. VI, 835, Etn. III, 26; auch - garmetis: nuoliek uz lāvu garmeti (kausu) ar ūdeni LP. VII, 288. kausiņu lietuo pirtīs gara uzmešanai A. IX, 2, 182;

5) kausiņš, eine kleine Schaufel zum Schöpfen trockener Dinge, z. B. der Asche
C., U.;

[6) kausiņš U., halbkugelförmiges Lager, in welchem Maschinenteile sich bewegen;]

7) ein Klötzhen mit einem Loche an dem oberen Mühlstein der alten Handmühle
(s. Bielenstein Holzb. 258]: ap virsējās dzirnavas augšmalu aplikta stīpa. pie stīpas piesiets klucītis ar caurumu, vai duobīti, vai ar ruobu stīpas pusē. šuo klucīti sauc par kausu Biel. kausiņš, ein Eisenstück im Mühlstein N. - Bartau, Lub., [Bielenstein Holzb. 259]: lai augšējuo dzirnavu nuo klusās varē̦tu drusciņ vai vairāk pacilāt, augšējās dzirnavas acs apakšā ielikta dzelzs šķienīte īkšķa platumā. škienītei nuo apakšpuses kausiņš Biel. [Eher wohl nebst li. kiáušė " Hirnschädel" und kiaũšis " Ei" zu ai. kōša-ḥ " Behälter" u. a. (s. Persson Beitr. 184 ff.,Būga KSn. I, 197 u. 250, Berneker Wrtb. I, 594), als zzu an. hauss " Hirnschädel" (s. Fick Wrtb. I 4 , 27 u. a.); vgl. auch Thomsen Beröringer 184, Johansson IF. XIX, 129 f. und Būga Aist. Stud. 28.]

Avots: ME II, 178


ķemme

ķem̃me,

1) [auch: ķembe L.], der Kamm:
ar ķemmi sukā galvu ;

2) der Weberkamm:
uzgrieztie šķē̦ri jāieveŗ nītīs un tad ķemmē A. X, 2, 440 ;

3) ķemmes, eine Stange mit Pflöcken an der Seite -
kārts ar mazām tapiņām sānuos, uz kuŗām izšauj naktsspailes Etn. II, 108 ;

4) feine Fäden an Netzsteinen und Schwimmhölzern:
šiem tīkliem (salaku jeb ķīšu tīkliem) pie katras plūksnas un uolas piesieti smalki diedziņi, kuŗus nuosauc par ķemmēm Etn. I, 107 ;

5) ein Werkzeug des Dachdeckers.
[Aus mnd. kam, wobei le. e aus dem deutschen Plural und aus ķem̃mêt bezogen sein kann.]

Avots: ME II, 363


klaja

klaja,

1) ein freier, offener, leerer Raum, die Fläche, die Leere:
pagalmā tāda klaja, ne tur mieta, ne tur staba BW. 13730, 29. dievs, nedevi tādvu klaju, kāda klaja tai sē̦tā: ne mietiņu neatradu, kur piesiet kumeliņu BW. 19025. nav viegli dzīvās zemes klajā par dzīvu palikt mūžudien Egl. un debess zūd aiz tumšuo velvju klajām Duomas II, 448;

2) das Offene, Freie, die Öffentlichkeit:
se̦gluot savu zirgu un izjāt klajā Rainis. nuoslē̦pums nāk klajā, das Geheimnis kommt ans Tagelicht; grāmatu laist klajā, ein Buch veröffentlichen; grāmata nākusi klajā, das Buch ist veröffentlich worden. Zu klajš.

Avots: ME II, 209, 210


knauķis

II knauķis,

1): auch (mit ) Siuxt; das hölzerne Klötzchen am Sensengriff
(mit 2 ) Strasden; ‡

4) "kàsis pie ragavām, kas piesiets, lai virve labāk te̦cē̦tu, ve̦zumu sienuot" Nieder-Kurland n. PV.; ‡

5) der Knöchel am Fuss
(mit ) Salis; das Fingergelenk (mit ) Wolmarshof.

Avots: EH I, 628


knubs

[knubs Dond., Wandsen, einenspitzen Winkel bildend: izkapts par knubu iesieta ir jālaiž variāk atkaru. šī apiņu kārts ir knuba nuošķiebusies; jānuostāda taisnāki. - Vgl. kņubs.]

Avots: ME II, 250


kņubu

kņubu, Adv.,

1) gekrümmt, nach vorne gebeugt:
sēdēt k. Frauenb. stāvēt k. Gramsden;

2) in spitzem Winkel:
izkapts iesieta par daudz k. Frauenb., Oknist;

3) = knūpu Auleja: apgrìežuos uz vē̦de̦ra i[r] guļu k.

Avots: EH I, 637


kožalāt

kuõžalât [Wandsen, kuôžaļât Lautb.], kuožļât Grünh., Grünw., [kuõžļât Līn.], kuôžļât 2 Sassm., [Salis, kuôželêt 2 Ruj.], kuožņât, -ãju, tr., freqn., wiederholt beissen, kauen: kuožalāt nagus Sudr. E. zuobiņiem nākuot, duod kuožļāt (kuodaļāt) saitītē uzvē̦rtu un kaklā pakārtu vilka kaulu, sudrabu (gre̦dze̦nu), dzintaru JK. VI, 56. lē̦ni viņš kuožļāja smilgu Niedra. baigums, saltums miesu kuožņā Latv. Refl. -tiês, sich, einander beissen, schuppen: abi meļņi kuožļājās Latv. kad zirgi tuvu cits pie cita piesieti, tad viņi kuožņājas.

Avots: ME II, 350


kuce

kuce,

1): auch Bērzgale, Lubn., Meselau, Oknist, Saikava, Schwanb., Sessw.; ‡

2) = kucĩte (unter kuce) b Nautrēni: k. ir kuoka klucītis ar caurumu vidū, piesiets dzirnakmeņa virsējai pusei, lai šai caurumā varē̦tu ielikt milna apakšējuo galu; piesien kuci pie dzirnavu stīpas. - kucīte a: auch Kaltenbr., Kurmene, Stom., Wessen; kucīte b: auch Lixna, Saikava.

Avots: EH I, 666


kuņa

kuņa,

1) die Hündin; so auch als Schimpfwort
[so auch das Demin. kuņele BW. 35295]: dē̦lu māte, kurtu kuņa BW. 23609; riekla kuņa, zänkisch Weib St.;

2) kuņa, gew. Demin. kuniņa od. kuņiņa, das Treibholz an der Mühle
L., das untere Treibholz an der Handmühle U. (s. Bielenstein Holzb. 258). "kuniņu sauc pie dzirnu stīpām piesietu kuociņu ar caurumu, kuŗā iebāž milnas galu" BW. 25597. kuņa ir pie dzirnavām augšā šķē̦rskuoks ar caurumu, kuŗā iebāzts milnas gals BW. III, 1, 76;

3) nur als Demin. kuņiņa,

a) die Bleuelstange, das Treibholz am Spinnrocken
Etn. IV, 99, Burtn.;

b) das Violchen
[Abbildung bei Bielenstein Holzb. 389 (kuņa Dond.)], der Laufstock zum Garnwinden U., Karls., rundgebogene Haspelgurgel, worauf Garn gewickelt wird Popen; das Wickelholz, worauf beim Garnwinden die Anlage zum Knäuel gemacht wird U.;

c) ein Massholz, um die gleichmässige Entfernung der Dachlatten zu bestimmen
U.;

d) eine Vorrichtung am Webstuhle:
kuniņa ir steļļu piede̦rums. [Aus *suņa (zu suns) und kuca kontaminiert? Oder fremden Ursprungs, wie wohl auch slovinz. kũnă "Hündin" (dies von Bemeker Wrtb..I, 644 zu slav. kuna "Marder" gestellt)? Vgl. auch Būga KSn. I,196.]

Avots: ME II, 316


marga

I mar̂ga,

1) das Geländer:
dzelzs tilta margas MWM. v. J. 1896, S. 770 [Lesten]. Anna apsēžas uz margām Vēr. II, 464;

2) "zirgu piesienamie kuoki (pie kruoga u. c.)": zirgu piesiet pie margas Aps. III, 19. zirgi jau bez griešanas... pieskrien pie apkrimstām margām A. v. J. 1901, S. 771;

3) die Gallerie, das Kirchenchor, die Emporen
U.: dziedātāji nuostājas uz margām Adsel;

[4) margas "Gardinen"
Borchow; "fein gestrickte Zacken" Zaļmuiža;

5) mar̂gas Warkl. "die Hölzer unter einer
sìena kaudze"]; ietaise (Einrichtung): padarīšana": man visa marga izjuka Altenwoga. [Wenigstens in den Bed. 1-4 nebst me̦rga zu urslav. merža "Netz, Gitter", s. Fortunatov AfslPh. IV, 580, Berneker Wrtb. II, 38 f., Trautmann Wrtb. 182, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 27.]

Avots: ME II, 563


melnspīdīgs

[me̦lnspīdîgs ,* leuchtend schwarz: pātagu, iesietu me̦lnspīdīgā, luokanā kātā Veselis Saules kapsē̦ta 152.]

Avots: ME II, 599


moceklis

muõceklis, f. -kle, muõc(e)nieks, f. -niece, der Märtyrer, die -in, ein(e) Geplagte(r), ein(e) Kranke(r): jālej ūdens caur pirts krāsni, jāpieme̦t tādam ūdenim uogles klāt un tur jāmazgā muoceklītis, ein unruhiges, krankes Kind RJr. XII, 14. viņa turas tur virvēs pie masta piesieta itkâ pie krusta kuoka piekārta muocniece Janš. [muocnieku nāvi Janš. Tie, kas uz ūdens 32.]

Avots: ME II, 681


netīrums

netĩrums, das Unreine, Unsaubere; der Plur. netīrumi, der Schmutz, Unrat: mēslenīcā bijuši sakrājušies daudz netīrumu LP. V, 165. bijuši iesieti cūku netīrumi

Avots: ME II, 737


novickuļot

nuovickuļuôt "fortlaufen, fortfliegen" Frauenb.: bites, kâ nāca nuo struopa, tâ nuovickuļuoja pa gaisu uz mežu. Refl. -tiês, eine gewisse Zeit hindurch hin und her laufen od. fliegen Frauenb.: teļš, piesiets pie mieta ābuolā, nuovickuļuojas vien, neē̦d nemaz.

Avots: EH II, 107


pakārtne

II pakārtne,

1): "pajumtē piesieta kārts, kur kuo izkārt" Heidenfeld;

2) ein Vorhängeschloss
Nötk.

Avots: EH II, 142


pamīkši

II pamîkši dial. für pamîksti, ziemlich weich: p. (nicht sehr stark) dasist naglas Kaltenbr. p. piesiet AP. p. man žagi rāva Bers.

Avots: EH II, 157


pamine

pamine,

1) = pamina Sussei n. FBR. VII, 133, Iw., Mahlup: (ratiņam) kacīte piesieta pie pamines ar ... parķa strēmeli Jauns. B. gr. 3 II, 65;

2) die Weichenstelle auf den Eisenbahngeleisen
Diet.

Avots: EH II, 156


pamīšām

pamîšãm, pamîšu [auch KL, Bielenstein Holzb. 358], pamîšus, pamîšis Zeib., pamîšumis Ronneb., bei L. noch pamīšams, [pamīšuons Zaravič]; wechselweise, abwechselnd: abas grāmatas bij iesietas vienūos vākuos, pamīšām lapa pēc lapas A. XXI, 228. saimnieks sūtījis pamīšus abas dienestmeitas uz māju Por. ievilka aires laivā un salika pamīšus JR. V, 5. "trīcina" vietā stāv pamīśus nere̦ti arī "tricina" BW. 422.

Avots: ME III, 72


pankšķins

pankšķins, (pankšins Warkl.], ein Flschergerät, zvejas rīks, sastāv nuo gaŗas šķestiņas, ap 2 pē̦das gaŗas piesaukas (nuo diegiem sagrieztas šņuores) un galā piesieta āķa; pie piesaukas piesien nelielu akmeni un par nakti ielaiž ūdenī Kokn. n. Etn. IV, 162.

Avots: ME III, 78


pārkaru

[pãrkaru Drosth., Vīt., Ronneb., N.-Peb., Druw., Selsau, Lös., Vank., Naud., Mesoten, Wessen, pãrkarus N.-Peb., Lennew., Adv., (hinunter)-hangend über: zē̦ns izkāries pa luogu tīri pārkaru, tâ ka drīz var izkrist Vīt.; pārkarus pārsniedzies par sē̦tu pēc ce̦pures N.-Peb.; izkapts iesieta pārkaru Erlaa; pārkaru auch als Attribut: pārkaru stāvuoklī Lennew.]

Avots: ME III, 159


pasprūdīt

pasprūdît,

1) [losmachen Ekengraf:
p. pludinuot aizstājušuos kuokus Kl.-Salwen. melderis pasprûdīja dambi vaļā Lis., Serbigal, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Sessw.]. tu laikam... tuo caurumu vaļā pasprūdīji Latv.;

2) auch pasprūst, gleiten, fallen lassen, frei lassen, loslassen
[Bers., Tirsen, Selsau, Schwanb., Druw., Erlaa, Laud., Marzen]: maciņu zemē Līv. tas šuoreiz viņu pasprūdis sveiku A. XVIII, 247. [kurti vaļā pasprûdīti skrien kâ traki Lis.]. kamē̦r kāds viņu izlaiž un pasprūda Vīt. 34. [tādu pusizsamisušu kliedzienu pasprūdījis Valdis Stabur. b. 15. pasprûdît suni nuo ķēdes, piesietu zirgu, kādu juoku, muļķību Mar., N.-Peb., Sessw., Lös., Daudsewas, Golg., Sauken, Plm.; pasprũdît "ļaut pasprukt"' Nötk.;

3) "aizspruostuot" Wesselshof (mit û): kad vērpjuot dzija sāk velties pāri pilnas spuoles malai, tuo pasprūda ar maziem kuociņiem Ronneb.]

Avots: ME III, 106


pēda

pê̦da (li. pėdà "Fussstapfe"),

1) die Fusssohle:
pē̦das kâ ple̦gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu pē̦das, die Strumpfsohlen;

2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo pē̦dām nekustuoties jāņe̦m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo pē̦dām LP. VII, 473. iemītas pē̦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. 2 9180. pē̦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma pē̦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai pē̦du uz pē̦das pakaļ Lautb. Luomi 1. pē̦du pakal pē̦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakaļ IV, 151. vecis bez pē̦dām bij pazudis VII, 909. pē̦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. laid man tavās pē̦dās mīt! Aus. I, 122. ratu pē̦das, die Wagenspur. uz karstām pē̦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. tē̦va pē̦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. me̦lna pē̦da ,"bezsniega laiks": kamē̦r me̦lna pē̦da, - zagļiem reize Fest.;

3) uz pē̦dām, sofort:
uz pē̦dām ej! geh sofort! Wolm. uz pē̦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz pē̦dām apklusināja A. XXI, 757. ap turēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz pē̦dām K. M. 32. lai tas uz pē̦dām zemē krīt Aus. I, 105 - K. M. 33 dafür nuo pē̦dām: zirgs nuo pē̦dām sāka iet pilnuos rikšuos;

4) der Fuss, Schuh (Längemass)
U.; pē̦du mē̦rs, ein Zollstock U.;

5) linu pē̦da Siugt, ein Bund Flachs
U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu pē̦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu pê̦da 2 (= kūlītis) Dunika;

6) izkapts pē̦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: pē̦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes pê̦da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla pē̦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet pē̦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa pē̦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);

7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa pē̦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,

a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. 1 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;

b) ein Muster
RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa pē̦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;

8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa pē̦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. 1 1527; zirga jeb putnu pē̦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv. 1 1528. In der Bed. 5 nebst li. pė´das "Getreidegarbe" (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I 4 , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian "fassen", and. fat "Gefäss", ahd. givāzzi "Bagage" u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst pê̦ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė "Fussteil des Strumpfes", pė´čias "zu Fuss", apr. peadey "Socken", pedan "Pflugschar", slav. podъ "Boden", ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς ), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus "Fuss", gr. dial. πεδά "μετά", πέδον "Boden", ai. pádyatē "geht, fällt", padá-m "Schritt", arm. het "Spur", slav. pasti, ae. fetan "fallen" u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f.

Avots: ME III, 205, 206


pierist

pierist,

1) anbinden, anknüpfen
Wallh., Selb. n. Manz.: atrasieta jūs piesietu (pieristu) vienu ēzeļu-māti Manz. Post: I, 356;

2) "sich anfangen aufzutrennen."
L:

Avots: ME III, 285


pievākt

I pìevākt,

1) herbeischaffen
Mittel-Kurl. n. U.: pūķis pievāc labību LP. VII, 708. lai saviem tīkliem pievāktu laimi VII, 689;

2) pievākt pie malas, wegschaffen, zur Seite schaffen:
sievas pievāca atlikušuos egļu zarus pie malas Alm. Kaislību varā 61;

3) annehmen, zu sich nehmen, sich jemandes annehmen:
uogles gaŗāmgā]ējs pievāc LP. VII, 1045. pievāķ visu, kas nav piesiets; pievāķ visādus vazaņķus Nigr. pievāķa kuņu biedruos LP. VI, 729 (aus Schrunden). bērniņi! kas jūs pievāks? kas nuoslaucīs bāreņiem asaras? Latv. ļaužu nepievākta vientulīte Janš. Bārenīte 25. pievākt bē̦rnu, lai akā nekrīt, das (wegspazierte) Kind zurückbringen (dahin, wo es gesehen wird), dass es nicht in den Brunnen falle U.

Avots: ME III, 308


pluderēt

II pluderêt, -ẽju, flattem, schwärmen, wackeln: sikspārņi pluderē ap māju Jürg. Refl., -tiês, wanken, flattem: kas tev te kuo pluderēties ap tuo klēti? A. XX, 726. siena maiss nebija labi piesiets; tas sāka tkāt un pluderēties Jürg. Wohl aus d. fludern "volitare".

Avots: ME III, 353


posms

puõsms C., Līn., Iw., pùosms 2 KL. Kr., auch puosma, ein Demin. puosmītis bei Neik.,

1) puõsma Lautb., eine Abteilung zwischen zwei Endpunkten, z. B. die Zaunschicht zwischen 2 Pfosten
(Lasd.), ein Feld im Paneelwerk, der Halm von einem Knoten bis zum andern ("der Knoten beim Schilf oder Getreidehalm" Mag. XIII, 3, 68), an Pflanzen der Jahrestrieb usw. U.: sē̦tai viens puosms izgāzies Purap. skaties, skauģīti, caur tuoga puosmu! RKr. XVI, 200. es taulās iejādams salauzīju žuoga puosmu BW. 18612. tur nebija žuoga puosma, kur piesiet kumeliņu 25803, 2. viņu nakti gulēju aiz riķu puosma 11563. labības stiebriem jau nuo pirmās puosmas augušas garas vārpas LP. V, 84. pluosts palika par kādu puosmu īsāks DL. mūsu ruoka sastāv nuo diviem lielākiem puosmiem Māc. p. dz. 52. - laika puosms, der Zeitabschnitt: pēdējā stunda pat˙laban aizmirstībā slīkstuošam laika puosmam A. v. J. 1902, S. 1. attīstības puosms, die Entwicklungsphase: ievirzīti jaunā attīstības puosma JR. IV, 228;

2) puosms, eine Abteilung von 10 Zähnen beim Weberkamm
Bielenstein Holzb. 401, Lasd.; eine Gruppe von Weberhefteln Bielenstein Holzb. 405;

3) so viel man zwischen zwei Fingern aus der Kunkel Flachs zieht
U. Zu serb. pȁsmо, čech. pásmo, r. пáсмо "Fitze".

Avots: ME III, 458


rabas

I rabas: nom. sg. raba "aukliņas, kas piesietas pie buŗām, lai lielā vējā ar tām sasietu buŗas mazākas" NB.

Avots: EH II, 348


raut

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491


rautuve

rautuve Fest., rautava U., raûteve Lös., ein Raufeisen, womit man beim Röden das kleine Gesträuch wegschafft: rautuve ir 3-4 colli gara izkapts pē̦da, kurai gals padarīts šļaubs, iesieta vienruoces kātā, nuode̦r atvašu un sakņu nuoraušanai līdumuos Fest.

Avots: ME III, 491


rēgāties

rè̦gâtiês 2 , beissen wollen (von Hunden): piesietais suns rē̦gājās, bet netika klāt Golg.

Avots: ME III, 518


reipa

reĩpa Dunika, Iw., = riepe I 2: riteņiem uzve̦lk reipas Dunika. atkritušuo riteņa kuoka gabalu piesiet pie dzelzs reipas Janš. Līgava II, 39.

Avots: EH II, 364


ripeniski

ripeniski: kâ sitās rati, tâ gāja r. apkārt un apkārt Siuxt. kad sāks trakuot, tad jūs iesiet r. pa zirga galvu pāri ebenda.

Avots: EH II, 373


sarauks

saraũks, die Pastelschnur: ja purnā vai papēdī ŗaukums ticis vaļām, tad paņe̦m ziemā nuovītu saŗauku un saŗauc vietu par jaunu Janš. katrā vadzītī piesieta... saitiņa, aukliņa vai pastalas saŗauks ders. Dzimtene 2 II, 447

Avots: ME III, 725


saspert

sasper̂t, tr.,

1) (mit den Füssen, Hufen ausschlagend) zerschlagen, zerhauen; vernichten; einschlagend zerstören (vom Blitz):
man bij balts kumeliņš, le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu deviņiem gabaliem BW. 132681, 30. saspert pīšļuos visu dzelzs pagrabu Fr. Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 32. laiva bijuse lupatās saspe̦rta LP. VII, 498. pē̦rkuons saspeŗ uozuolu Kav. viņš stāvēja it kâ nuo zibens saspe̦rts Kaudz. M. 173. fig. līdzcensuoņus, kas mēģināja pretuoties, viņš saspēra Bjernsona raksti I, 24. - In Verwünschungen: ka tevi pē̦rkuons saspe̦rtu! Mag. XX, 3, 41. sasper juods Alm. Kaislību varā 133;

2) an-, aufstemmen:
kaza kārklus grauza abas kājas saspē̦ruse (Var.: atspē̦ruse, piespē̦ruse, pieminuse) BW. 12494. Refl. -tiês,

1) sich an-, aufstemmen:
līdz kuo gribēja sasperties, kājas aizslīdēja R. Kam. 187. āži [pie ratiem piesieti] nezin par kuo saspē̦rušies, un... baltiņš nevarējis spēt vilkt Anekd. 103;

2) sich anstrengen
Erlaa n. U., sich (zu etwas) aufraffen, sich zusammennehmen: dē̦li saspērās laivu gatavuot LP. VI, 633. viņš saspērās un aizbrauca VII, 214. zirdziņš sasperas, parauj kādus suoļus ātrāki un... apstājas A. v. J. 1893, S. 282;

3) einspringen, sich zusammenziehen
Warkl.: aiz kuo manas villainītes nesaspērās velējuot? BW. 7501.

Avots: ME III, 740


šautrs

I šàutrs 2 : par šautriņa sviedumiņu BW. 33844; "nūjiņä Līvāni n. FBR. XX, 149; "sprungulis" Aiviekste; ein Holzscheit (mit au ) Bers.; "kuoka ecēšu krustkuoks, kur iesietas tapas" (mit 2 ) Siuxt; "tā atslē̦gas daļa, kas duris slē̦dzuot aiziet caurumam priekšā" ebenda.

Avots: EH II, 624


savs

savs (li. sãvas, av. hava-, gr. ε'ός, alat. sovos),

1) reflexives Possesivpronomen für alle 3 Personen - mein, dein, sein, unser, euer, ihr: Sprw. katram sava kaite (vāts) sāp, cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. katram savs krusts jāne̦s. katrs savu preci slavē od. katrs teic savu. tagad abi nuo viena, vē̦lāk katrs nuo sava Etn. II, 63. aizgājuši savu ceļu (sind ihres Wegs gegangen)
LP. III, 90. ūdeni sme̦ldama pasmēlu pādi, pasmēlu pādīti savā vārdā (sagt die Taufmutter, die das Patenkind nach ihrem eignen Namen tauft) BW. 1153, 1. - verächtlich: liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61;

2) eigen:
Sprw. viens kartupelis, vai divi, - kad tik uz sava galdiņa! labāk mani tautas rāja, nekâ savi bāleliņi BW. 1010. (ļaudis) nevar manis pabaruot; sava ruoka, sava kāja, tā galviņu pabaruoja 9027. - dzīvuoja "uz saviem" jeb "uz savu ruoku" JK., für sich, (von andern) abgesondert, selbständig. - viņa ar tiem saviem nuomira, sie ist am verhaltenen Wochenfluss gestorben Mag. IV, 2, 141, U.;

3) ein besonderer:
līdz šim pe̦lnrušķe apkuopa sliņķi, bet... šuovakar sava lieta (heute ist es anders, ist was Besonderes) LP. V, 296. - tas ir uz savu! Zaravič, Trik., Aahof, Grundsahl, uz savuo Modohn, Adleenen, Tirs., Sinolen, das ist ein ahnungsvolles Zeichen, das hat etwas Besonderes zu bedeuten. viņš veda divas guovis, savu pie katras ilkses piesietu Kaudz. M. 30;

4) ein gewisser; ungefāhr:
savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju... vainadziņu BW. 5947. savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. gan jau savu tiesu (eine gewisse Menge) rakstīts par tuo. tas tev savā reizē (irgendwann einmal) nuoderēs LP. II, 53. kamē̦r visus apmierina, paiet ar savs laiks (eine gewisse Zeit, eine gute Weile ) JK. III, 23. tu vēl druoši dzīvuosi savus gadus trīs 79. zē̦ns ap saviem 18 gadiem (ungefähr 18 Jahre alt) A. v. J. 1896, S. 387. būs mazākais savi simts gadi LP. V, 76. gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu 130. iztempis visu putru, apmē̦ram savi nēši divi. 339. liela, naudas čupa, savs sieks drouši VI, 49. vēja dzirnavas ir arī atkāpušās savu versti Aps. III, 6. vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 454 ff. und Le. Gr. §§ 357 - 8.

Avots: ME III, 792


sija

I sija (geschrieben auch: sīja Mag. XIII, 2, 66, II Chron. 34, II u. a.; li. sijà "ein Balken unter der Brücke"), sijs, -s Eversmuiža n. FBR. VI, 32, der Grundbalken, Streckbalken, Querbalken unter einer Brücke (PS., Freiziņ, U.), unter der Diele U., der untere Balken des Lubbendaches Deg., U. (s. auch Bielenstein Holzb. 16 und 26 ff.); plur. sijas Livl. n. Mag. XX, 2, 80, =grìesti, Oberlage: zem virsējā vaiņaka ieve̦lk sijas RKr. XI, 84. burvis pavēlējis . . . piesiet kūtī pie sijas (dziedra) gaŗā diegā uolu LP. VII, 694. pūķis tup aiz sījiņas BW. 8103. - Nach Leskien Abl. 282, Preliwitz Wrtb. 2 196, Bieienstein Holzb. 26, Trautmann Wrtb. 253, Walde Vrgl. Wrtb. II, 463 zu siet "binden".

Avots: ME III, 836


sirds

sir̂ds, -s (li. širdìs), dialektisch (in West-Kurl, auch bei Manz.) sirde, Demin. sir̂sniņa,

1) das Herz
(eig. u. fig.); der Mut; der Zorn (in dieser Bed. auch der Plur. gebraucht); der Magen (?) U.: laba, ļauna, mīksta, cieta sirds, ein gutes, schlechtes, weiches, hartes Herz. Sprw.: mīksta sirds kâ cāļam, kâ sievišķam. sievas sirds - mīksta sirds. smaga, gŗūta s., ein schweres Herz (nach U. grūta s. - Schwermut): virs ar smagu sirdi paņe̦m arī cirvi un ies darīt, kuo sieva grib LP. IV, 186. druoša sirds, ein mutiges Herz: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. liela od. bieza (Walk. n. U.) s., ein heftiges, zum Zorn geneigtes Gemüt U. nelaba s., (physische) Übelkeit: viņa bieži muocījās ar nelabu sirdi, raugājās un ... špļāva A. XXI, 401. tukša s., (physische) Nüchternheit U. zināma sirds, das Gewissen. jis bijis karstas sirds Zb. XVIII, 286. Sprw.: sirds kâ le̦dus. sirds kâ (sē̦tas) miets (von einem Mutigen). dūša kâ miets, sirds kâ plāksteris od. kâ siets (von einem prahlerischen Feigling). sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. 26 (von einem Hartherzigen). Sprw.: sirds vībuotnēs (von einem Verliebten). sirds īstā vietā, das Herz am rechten Fleck. sirds pukst od. le̦c, das Herz klopft: sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91. sirds silst, das Herz wird erwärmt, gerührt U. sirds viņam gribēja tīri pušu plīst (das Herz wollte ihm brechen) Niedrīšu Vidvuds XX, 93. muļķītim sirds vien trīc, kaut tik izduotuos LP. IV, 92. sirds ne̦sas uz -, das Herz verlangt, sehnt sich nach - U. sirds ne˙kuo neņe̦m pretī, es mangelt aller Appetit U. actiņas re̦dz, sirsniņa grib, das Herz begehrt. sirds aiz salkuma tīri vai pa muti krita laukā (von starkem Hunger) MWM. X, 419. sirds skaidri par muti kāpj ārā, von grosser Neigung zum Erbrechen Biel. n. U. sirdī man griêž(as) 2 U., mir wird übel. sirds aiz dusmām kāpa tīri vai pa muti ārā Alm. Kaislību varā 26. raudāt es nevarēju, bet sirds man tâ kâ kāpa vien kaklā A. v. J. 1897, S. 226. brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, plötzlich ergrimmen. beidzuot ķēniņam sirds apte̦kas LP. IV, 64, wird unwillig. sirds viņam aizkritusi, es ist ihm aller Mut entfallen U. - sirds pieņe̦m od. ņe̦m pretī, es schmeckt, gelüstet: ēd, cik sirds ņe̦m pretī! Sprw.: acis kāruo, sirds nepieņe̦m. tās viņu labi pabaruo, duod ēst, cik sirds ne̦s Etn. III, 121. sirdi piesiet, sich mit einer (kräftigen) Speise stärken. pie sirds iet, zu Herzen gehen U.: viņa vārdi iet pie sirds Kav. tām arī ķēniņienes asaras pie sirds iet LP. IV, 188. pie sirds ņemt, likt, zu Herzen nehmen U. caur sirdi iet, rühren, erschüttern U. tas man ķeŗas pie sirds, das geht mir zu Herzen. nuo sirds, von Herzen: nuo sirsniņas man mīlēj[a] tautu meita Biel. 2089. nuo sirdīm (Var.: līdz sirdei) māsa mīl Ld. 7551. sirdij mīlēt, dem Herzen angenehm, lieb, liebenswert sein: prātam tika tā meitiņa, sirdei vis nemīlēja; būt[u] sirdei mīlējusi, būtu mana līgaviņa BW. 11396. - man vēl kas uz sirds LP. I, 171, ich habe noch etwas auf dem Herzen. Sprw.: kas uz sirds, tas uz mēles, wes das Herz voll ist, geht der Mund über. es lūdzu dievu nuo visas sirds Kaudz. M. 383, von ganzem Herzen. glabā tuo kâ savu sirdi (wie sein Teuerstes) LP. VI, 756. es glabāju sav[u] vīriņu kâ sirsniņu azuotē BW. 27112. es savai māmiņai kâ sirsniņa azuotē (d. h., so lieb, so teuer ...) 3019. ak, kâ man tas sirdij labi (wie mir darum wohl ums Herz ist), ka jūs manī paklausāties Aps. III, 41. tuo re̦dzuot brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds (das Herz wird erleichtert) LP. IV, 98. ļaužu runas sirdi grauza BW. 8750. sirdi ēst, am Herzen nagen U. nuovadnieku puisē̦niem sirdi vien ēdināju 5360. tas griêž sirdī, das schneidet ins Herz U. - es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden n. Mag. XIII. 5. - sirds viņam cēlās, er wurde zornig U. man sanāca sirdis, ich wurde zornig. nuo sirdīm (vor Zorn) vai pušu sprāgst Neik. 7. ar sirdîm runāt, ärgerlich sprechen Austr. ve̦lns ... aizsirdījās i jam par sirdīm (vor Zorn, im Zorn) tâ padarīja, ka jis par zagli palika Pas. IV, 183 (aus Welonen);

2) das Demin. sir̂sniņa als Kosewort, Herzchen:
tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, sirsniņ, šuoruden! BW, 15044 var. ak, sirsniņ, nelūdz mīļi! 7808. Nebst ser̂de zu urslav. *sьrdьce, gr. χαρδία, lat. cor (gen. cordis), air. cride, got. haírtō, arm. sirt, apr. sīran "Herz", urslav. *serdá "Mitte" u. a., s. Trautmann Wrtb. 302, Walde Wrtb.2 191, Boisacq Dict. 412 u. a.

Avots: ME III, 843, 844


šķesta

šķe̦sta Arrasch, Bers., eine dünne Stange Lenzenhof, Kl.; eine Angelrute Erlaa, Kalz.; eine Strohdachrute Bauske (šķestiņa), Erlaa, Kalz.: paduod šķestiņas, ka varu piesiet salmus, ka vējš nenuosviež Selb. nepaliekuot mežā vairs ne šķe̦stas, ne gubu kuoku kuo nuocirst Druva I,1340. jumti nuopalsušām, kailām šķe̦stām II, 164. paņēmis krietnu šķe̦stu pie naga Etn. II, 88. nuo gaŗas šķestiņas IV, 163. Nebst šķeste(re), šķe̦stra (nach Zubatý AfslPh. XVI, 414 f. und Būga KSn. I, 289) zu šķeteri, r. щети́на "Borste" u. a.? Oder zu šķe̦dē̦(r)ns?

Avots: ME IV, 29


sklanda

I sklañda,

1): auch Iw., Luttr., Nikrazen, Perkunen, (mit an̂ 2 ) Rutzau; "kārts" (mit an ) Funkenhof; gar uguni sklandas vilka, lai nekrita ugunī BW. 21973, 5; eine Zaunstange Grob.; sklandas "Zaunstangen" Sackenhausen; vāc gan ar sklandu Pas. VII, 355 (aus NB.). pa ganīklas ceļu, kur priekšā sklandas Janš. Līgava II, 282. zirgu piesiet pie sklañdām (?) C.;

2): "ein Zäunchen von Strauch oder Holz vor einem Garten"
Lng.; ein Stangenzaun (sklañdas) Dunika, Grob., Kal., NB., OB., (mit ān ) Wirginalen; rikšiem te̦ku gar sklandām BW. 19788.

Avots: EH II, 504


slābans

slãbans: auch Allendorf; kad aude̦kls ir tāds s., tad nav aušana AP. paticis tāds s. un turpat ar nuomiris ebenda. slābani kuo piesiet ebenda. viņš piekusis tik slābani vilka, ka žē̦l bij skatīties ebenda.

Avots: EH II, 522


slēgt

slêgt (li. slė´gti "drücken, pressen"), slê̦dzu, slêdzu, tr.,

1) schliessen
(vgl. li. užslė´gti "verschliessen" Lit. Mitt. I, 72): viņš nuokalis sle̦pe̦nu atslē̦gu, kas pretistabas durvis slē̦dz LP. IV, 144. atslē̦gām vārti slē̦gti BW. 13646. slē̦dzamais, der Schlüssel U., Bielenstein Holzb. 40: atslē̦gas slē̦dzamuo ve̦cas mātes ne̦sāja juostas galā piesietu pie sevis BW. III, 1, 52. Krišs apgrieza slē̦dzamuo Krišs Laksts 5;

2) zumachen, schliessen; zusammenschliessen:
miegs acis slēdza LP. VII, 504. puiši gāja zirgu slēgt (den Pferden die Fussfesseln anlegen) BW. 13595, 23 var.;

3) schliessen, einschliessen:
viņš mani slēdza savās ruokās Rainis;

4) fig., schliessen (nicht genuin!), eine Schlussfolgerung ziehen, zu einem Schluss kommen.
Refl. -tiês,

1) sich schliessen (lassen):
atslē̦ga samaitāta, labi neslē̦dzas Dond.;

2) sich aufschliessen:
veraties, vara vārti, slē̦dzaties, dze̦lza duris, lai es varu cauri braukt! BW. 18610. - Subst. slêgšana, das Schliessen; slêgšanâs, das Sichschliessen; slê̦gums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Schliessens
Spr.;

2) der Schluss (nicht genuin!)
V., die Schlussfolgerung: nākt pie gala slē̦guma Etn. I, 56; slêdzẽjs,

1) der Schliesser:
pilī ir vecenīte vārtu slēdzēja LP. VII, 27;

2) der Verschluss.
Vgl. sluôgs, sluôdzît, sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 714.

Avots: ME III, 928


sprundzene

*sprundzene od. *sprundzenis "ein Mittel, um Wölfe fortzuscheuchen": garā auklā piesietu sprundzeni" kuo ve̦lk kamanām pakaļ B. Vēstn.; spruñdzenis "ein Holzknüppel" Smilten; "ein Leibchen (ohne Ärmel)" Bauske.

Avots: ME III, 1024


spurdzekllis

spurdzeklis,

1) spur̃dze̦kls Dunika "was glänzt; was sich brummend in der Luft dreht"
Dunika; die Schnarre; der Brummkreisel Wid., Lasd.: cīruļi, kâ... nere̦dzamuos pavedienuos iesieti spur̃dzekļi, priecīgas skaņas tilinādami vērpās augšup Janš. Bandavā I, 17. zē̦ns grìezas kâ spurdze̦kls Dunika;

2) der Haussperling (passer domesticus
L.) RKr. VIII, 90. Nebst apr. spurglis (und gr. οποργίλος ?) "Sperling" (wozu Trautmann Wrtb. 275, Būga KSn. I, 107 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 666 f.) wohl zu spurgt I 1.

Avots: ME III, 1030


stabans

stabans (so zu lesen!): vermodertes (nicht unbedingt auch feuchtes) Holzstück Marienhausen: meklē kādu stabanu malkas un pamazām kurina Liepna. pie kāda apdrupuša stabana ("?") bija piesiets ... zirgs Vanagu ligzda 32.

Avots: EH II, 566


stakle

stakle,

1): "eine Gabel
(= dakša)" Für.; die Gabelung eines Baumes od. Astes Bauske: stakles nuocē̦rt nuo alkšņiem un nuoasinātuo galu iedze̦n zemē; uz tām tad uzliek kārtiņas un gar kārtiņām stāvus saliek balinātus linus, lai tie labāk izžūst Frauenb.;

3): "VL." ME. III, 1041 zu ersetzen durch "BW. 2686, 2";

7): brālīt, staklīšu cirstu! Minīte, snaušķene, nuosagāzs Tdz. 57563; ein Eckpfosten (am Bett, an einer Kiste, am Webstuhl u. a.)
Grob.: ze̦lta stakles (gultai) BW. 24869. piesietu tē̦vuci pie dzirnu stakles 23402. gultas stakles Bers., Lubn., Siuxt. galds uz stakļu kājām Fr. Adamovičs Rudens ziedi 4. s. ir katrā stūrī kastei, kur ieliek guovīm ē̦damuo Frauenb.;

8): auch Kaltenbr.;

11): ein Geizhals
Warkl.

Avots: EH II, 569


stečka

stečka, ein ungehorsames Mädchen; auch zum Vieh, das auf der Weide nicht frisst und unruhig ist, sagt man; kur nu jūs, stečkas, skriesiet! Stockm. n. Etn. II, 113.

Avots: ME III, 1057


stēga

I stẽ̦ga,

1): "vica" (mit ẽ̦ ) Lems., Zögenhof; eine Pike
Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 124); ‡

2) "?": piesiet guovi pie stẽ̦gas ("lažas") un sapīt kājas AP.;

3) "ein Ungewandter, der langsam einhergeht"
Salis. Vgl. zu diesem Wort Kiparsky Die gemeinslav. Lehnw. a. d. Germ. 160.

Avots: EH II, 577


stēga

I stē̦ga U., stē̦gs (kslav. stěgъ "Fahne") U., eine lange Stange, ein langer Stock Kronw. n. U., eine Pike L., ein Spiess St., U., eine grosse Rute W.Livl. n. U.: savaņģuots pērtiķis bija piesiets pie... bambus stē̦gas MWM. v. J. 1899, S. 561. Nebst stagar(i)s (s˙dies) zu an. stiaki "Pfahl, Stange" u. a., resp. zu gr. στόχος "aufgestelites Ziel", schwed. stagg "steifes und stechendes Gras" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 622, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, S. 17.

Avots: ME IV, 1063


stelles

stel˜les Karls.,

1) das Gestell
Bielenstein Holzb. 391;

2) der Webstuhl
U., Bielenstein Holzb. 391, 397, 407, Spr., Salis; s. die Abbild. bei Bielenstein l. c. 398; ruokā turamās stellītes, das in der Hand Zu haltende Webstühlchen zum Bänderweben Bielenstein I. c. 417; nīšu stellītes, ein Gestell, welches zur Verfestigung der Weberhefteln dient Bielenstein I. c. 405 (mit Abb.);

3) runde Hölzer, woran die Flügelenden des Setznetzes angebunden werden
Bielenstein Holzb. 649; vada gali piesieti ar rupjākām auklām... pie apaļiem kuokiem, kuŗus nuosauc par stellēm Etn. II, 105. Nebst. estn. tel˜l˜ "Webstuhl" aus mnd. stel(le) "Webergestell".

Avots: ME III, 1060


strīķēt

strĩķêt,

1): (Ziegel) streichen (beim Herstellen)
Siuxt; (die Sense od. ein Messer) streichend schärfen ebenda; hobeln Orellen; wiederholt sich an etwas reiben: ritenis strīķē, kad drēģis nav labi piesiets Siuxt (ähnlich in Frauenb.); zirgs strìķē 2 kājas ("iedams sit vienu kāju pie uotras") Saikava; braucuot ar ragavām pa nuole̦duojušu ieslīpu vietu, tās sāk s. ("?") Orellen; etwas Langes und Schweres (z. B. Balken) so vorwärtsbewegen, dass man zuerst das eine Ende vorwärts schiebt und darauf das andere ebenda. Refl. -tiês: sich an etwas reiben: deķis (braucuot) strīķējas gar riteni Frauenb., Siuxt. izkapts kāta gals pļaunuot strìķējas 2 pie ple̦ca Linden in Kurl. (meitas) diezgan ilgi e̦suot uz suola jau strīķējušās Janš. Līgava I, 228; "sich streichen (von Pferden)" Diet. ‡ Subst. strĩķêšana, das Streiche(l)n: par vē̦dara strīķēšanu BW. 20536, 2 var.; ‡ strĩķẽjums, beendetes Streiche(l)n: par vē̦de̦ra strīķējumu BW. 20536, 2 var.

Avots: EH II, 588, 589


stupe

stupe,

2): ein kleiner Knüppel od. ein abgebrochener Ast zum Prügeln
Kaltenbr.;

3): auch Linden in Kurl., Morizberg, Ramkau; ņemšu sluotas stupi Azand, 152; ‡

4) "guovju piesienamā valga daļa, kuŗas viens gals piesiets pie cemmes, uotrs - pie pinekla Linden in Kurl.

Avots: EH II, 596


svalbāties

svalˆbâtiês, locker, wackelig sein, wackeln: trepes (par gari piesietas) svalbājas; nedrīkst kāpt Druw. n. RKr. XVIl, 80.

Avots: ME III, 1142


svalbs

I svàlbs 2 Saikava, Odsen, Kussen, ungenügend zusammengedreht (vom Faden oder Strick) Druw.; locker, lose Lubn. n. Etn. III, 1; bequem (von Kleidern) Celm.: dzija neiet... gruoda, vai arī svalba A. XI, 83. valgs atšķetinājies svalbs, dzija atstāta vērpjuot gluži svalba jeb jē̦la Druw. n. RKr. XVII, 80, Meiran. svalˆbi (Gr. - Buschhof) oder svàlbi 2 (Lubn., Sessw., Fest., Adl., Saikava, Warkl.) piesiet. palaid Striķi Svalbāk! Fest. Dürfte nebst svalbuôt und svalms zur Wurzel von svalstît gehören; anders Būga KSn. I, 288.

Avots: ME III, 1142


svimbināt

svim̃binât Rutzau, (mit im̂ 2 ) NB. "šūpuot, līguot, zvāļuot": ve̦zumu dikti svimbina: uzmanies, ka neapgāžas! NB.; in der Luft in die Runde drehen Rutzau: iesiet akmini valgā un s. pa gaisu.

Avots: EH II, 618




talkšēt

talkšêt, -u, -ẽju, (lärmend, unrein N.-Wohlfahrt) schallen, tönen (besonders von Metallen, von Glocken N.-Wohlfahrt): lāste̦kas talkš, kad tās krīt zemē Dickeln. talkš ilksei piesiets lielāks zvans (von einem kleinen Glöckchen wird tilkš gesagt!) ebenda.

Avots: ME IV, 128


taukš

taũkš! Līn., eine Interjektion: taukš! piesietā kāja atrauj tuo atpakaļ Plūd. Mazā And. bērn. atm. 29.

Avots: ME IV, 137


treikalas

treikalas (wohl mit hochle. ei < ī) Warkl., Schellen: kad brauc svātuos, tad kamanu ceļā pie luoka ir t. piesietas. Vgl.trìkalas 2 .

Avots: EH II, 692


urva

I urva,

1) "vīvaļa" (mit ur̂ 2 ) Rutzau n. FBR. VIII, 141, "kuņiņa" (mit ur̂ 2 ) N.-Bartau;

2) ur̂va 2 Nigr., urve, eine Vorrichtung zum Anbinden von Kühen - ein hölzerner Pflock, dessen ein durchlochtes Ende vermittels einer Weidenrute an einen Pfahl gebunden wird, während am andern die Fessel, die der Kuh um den Hals gelegt wird, angebracht ist: guovis . . . piesietas nevis virves saitēs, ... bet ... ar urvām Janš. Dzimtene 2 III, 127.

Avots: ME IV, 308


uzmata

uzmata, uzmats (li. ùžmatas "Vorwurf"),

1) eine Zugabe von Mehl od. Getreide zu Heu und Stroh bei Pferdeund Viehfütterung U.; das Hafermehl, das zum Pferdetrank geschüttet wird
(uzmats) Fest. n. BW. II, S. 404 (No 8199), Bers., Druw., Golg., Kl., Saikava, Sessw., Sinolen, (uzmata milti) Altenwoga, = mistra 2 Schwanb. (uzmats): zirgiem malu uzmatiņu (Var.: uzmetiņu) BW. 8199, Memelshof. zirg[i] (sc.: bļāva) uzmata malējiņas BW. 17667. kad samaļ un miltus pa saujai uzputina uz ūdeni, tad ir zirgiem, ir guovīm labs uzmats Janš. Dzimtene 2 III, 81. es atšķīru sīkuos miežus un auzas uzmatam Druw. jābrauc samalt auzas uzmatam Sinolen;

2) "?"Mahlup (uzmata);

3) "lieka, savādāka dzijs adīkli sākuot" Meiran (uzmats);

4) ein Strumpfband
RKr. XVI, 218: vedēji ņēma līdz... pa˙pilnam uzmatu un cimdu BW. III, 1, S. 88, pie katra dvieļa bija... ar uzmatu piesiets cimdu pāris ebenda. zeķes un cimdus, sasietus ar uzmatu RKr. XVI, 100. uzmatu pāriņi saviķe̦lē̦ti 136.

Avots: ME IV, 356


varzaknis

varzaknis,

1): kas tad tuo varzakni te lai izpeņķē! Etn. II, 33;

2) "pie aiŗa kājām piesiets kuoks" (?) Etn. II, 33.

Avots: EH II, 758


vazīši

vazīši, die Kette, das Kettchen: aukliņa, kas vazīšu vietā piesieta pie pulksteniņa Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 18. pulksteniņu ar gariem ze̦lta vazīšiem IV, 61. Zu važa.

Avots: ME IV, 488


virve

I vìrve (li. virvė˜), woraus tahm. viere Mag. IV, 2, 165, BW. 30819, virva Spr., (mit ìr 2 ) KatrE., Kl., vìrva 2 Prl., Selb., acc. plur. virvus BW. 33818 var., der Strick, das Seil: šūpuļa virve BW. 30818 var. linu virves 1859, 3; 1863, 1. pagalma ... virves Glück II Mos. 39, 40. darvuota virve LP. II, 21. iesiet virvē I, 176. zu r. вервь, sloven. vr̂v "Seil, Strick" vgl. auch virbe und Persson Beitr. 468 und 500, Walde Vrgl. Wrtb. I, 270.

Avots: ME IV, 619


žļogans

žļuogans,

1) haltlos, unstabil, schlotterig
Grawendahl (hier von Menschen gesagt), Ramdam, (mit ) AP., Sessw., (mit 2 ) Salis, Schibbenhof; schwach, kraftlos (mit ) Prl., (mit 2 ) Bauske: kaudzes miets ir žļuogans, ja tas līguojas Ramdam. ve̦cs krē̦sls ir žļuogans Salis. žļuogans zuobs, ein wakkelnder Zahn AP. žļuogana sē̦ta Schibbenhof. žļuogani piesiets zirgs ebenda. žļuogana kāja Bauske. nuo slimības gultas cēlies cilvē̦ks ir žļuogans Prl. paģirās cilvē̦ks ir žļuogans ebenda;

2) "?": žļuoganie ple̦ci Stari II, 355;

3) einschiessend:
žļuogana vieta purvā, kur kādreiz bijis e̦ze̦rs Ramdam.

Avots: ME IV, 820