Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'kamba' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'kamba' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (32)

bērkambaris

bẽrkam̃baris od. bẽŗu kambaris, die Leichkenkammer LP. VI, 159, 343. [Zu bẽres 1.]

Avots: ME I, 290


drēskambaris

drẽskam̃baris, die Sakristei. Aus nd. Drēskammer.

Avots: ME I, 498


ģērbkambaris

ģē̦r(b)kam̃baris, die Sakristei. Aus d. Gär(be)kammer, [mnd. gêr(we)kamer].

Avots: ME I, 697


ģērkambaris

ģē̦r(b)kam̃baris, die Sakristei. Aus d. Gär(be)kammer, [mnd. gêr(we)kamer].

Avots: ME I, 697


jērkambaris

jẽ̦rkam̃baris [Salis], A. XII, 6, [jẽ̦rkam̃buris Serbigal], für ģē̦rbkambaris.

Avots: ME II, 114


kamba

kam̃ba [Wandsen], die Steinbutte RKr. VIII, 93; IX, 93. Vgl. kama V und kamma.

Avots: ME II, 149


kambar

kam̃bar - od. kam̃baŗa tẽ̦vs, ein älterer Mann, der bei den Herrnhutern die Rolle des Predigers spielt (auch sacītājs genannt) Serb.

Avots: ME II, 149


kambariņš

kam̃bartiņš, ein kleines Kämmerchen, Beinhau: zvanīšana beidzās, kad zārks bij apstājies pie kambartiņa Latv.

Avots: ME II, 149


kambaris

kam̃baris: "das Zimmer, die Stube" Kārsava; das Zimmer des Wirtes auch Kr.-Würzau; "sānu vai gala istaba" Dunika; die Ablege-, Handkammer Ulanowska Łotysze 18; "klēts" Warkl.; pie piedarba dabūvē̦ts klāt dzirnavu kambarītis (die Kammer für die Handmühle) AP., jē̦ra k., die Sakristei AP.; kapu k., die Friedhofskapelle AP.; rīkuojās pa pieliekamuo jeb saltuo kambari Austriņš Gaŗā jūdze I, 211; siltuma k., der Ankleideraum in der Badstube Siuxt: siltuma kambarī var ielaist nuo pirts siltumu; kad pirts izkurējās, tad ielaida.

Avots: EH I, 581


kambaris

kam̃baris, auch kam̃bars [Salis], kam̃maris [Ruj.], kammaris, kam̃buris [Drosth.], die Kammer; das Zimmer des Wirtes: es iegāju kambarī pie saimnieka. krāsns kambaris, n. U. das Wirtzimmer; im Gegensatz zum saltais od. pieliekamais kambaris, die Ablege - od. Handkammer. Richtiger jedoch ist wohl krāsns od. krāss kambaris im A. XVI, 377 erklärt: ve̦cuos laikuos, kad vēl dzīvuoja rijās, tad dažu reizi pei pēdējām piebūvēja kambaŗus dzīvuošanai; bet tâ kâ šuo kambaŗu krāsnīm nebija skursteņu, kur dūmiem iziet, tad nuo kambaŗa kādu daļu atšķīra ar sienu un šai atšķirtā daļā atradās dzīvuojamā kambarī. dzirnu kambaris, die Kammer für die alte Handmühle: maļam dzinu kambarī BW. 7992; naudas k., die Schatzkammer: līķu od. kaulu k., das Beinhaus; kaulu kambaris, ein magerer, knochiger Mensch od. ein solches Tier: tik vājš od. izdilis kâ kaulu kambaris. ērzelis bija stīvs un līks kâ pats kaulu kambaris LP. VII, 110. ve̦cais kaulu kamburi, kuo tu tik ilgi dzeri? LP. VI, 226. In Livl. kam̃baris, der Versammlungsort der Herrnhuter; baznīcas k., die Sakristei St. spraigas (cietā smiltī) te (Pastendes pagastā) dēvē par Māŗas kambaŗiem LP. VII, 645. [Nebst li. kambarỹs und estn. kammer od. kamber aus mnd. kamer.]

Avots: ME II, 149




kambarnieks

kam̃barniẽks,

1) jem., der in der Kammer wohnt;

2) der Herrhuter
Serb., Smilt.;

3) der Kämmerling
(bibl.);

4) kambarnieki, bei Libau Bauernhöfe auf Stadtgrund, die ehemals der Stadtkämmerei den Grundzins entrichteten
Mag. XX, 3, 128.

Avots: ME II, 149


kambars

kam̃bars (unter kam̃baris): ej... kambarā! BW. 14658. males kambariņā 6710.

Avots: EH I, 581



kambartene

kàmbartene 2 N.-Rosen n. FBR. VIII, 42, Deminutivform zu kam̃baris, die Kammer.

Avots: EH I, 581



kaulkambaris

kaũlkam̃baris od. kaũlu kam̃baris,

1) das Beinhaus;

2) ein magerer Mensch od. ein solches Tier:
tik vājš kâ kaulu kambaris.

Avots: ME II, 175


mazkambaris

mazkam̃baris, das kleine Zimmer: saimnieks apguļas ar saimnieci mazkambarī LP. VI, 1013.

Avots: ME II, 573


rokkambaris

rùokkam̃baris* Celm., die Handkammer, Ablegekammer.

Avots: ME III, 581


sānkambaris

sãnkam̃baris, das Neben-, Seitenzimmer: kambarī, kas atradās līdzās dižajai istabai, stiepdamies visā gaŗumā gar tās vidussiênu, kādēļ tuo arī sauca par sānkambari Janš. Dzimtene V, 183. sievas sagājušas sānkambarī vai pretistabā RKr. XVI, 247.

Avots: ME III, 804


sāņkambars

sāņkambars, = sãnkam̃baris: uz sāņkambara durvīm Janš. Paipala 19.

Avots: EH XVI, 471


skamba

skam̃ba: auch (mit àm 2 ) Nerft; die Scherbe (mit àm 2 ) Zvirgzdine; "(akmens) šķembele" (mit àm 2 ) Saikava; kuoka vai trauka s. (mit am̃ ) AP., (mit àm 2 ) Druw., Kortenhof, Meselau, N.-Laitzen, Zvirgzdine. kaula s. Pas. VI, 180. plêš bluķi, ka skambas vien jūk A.-Schwanb. skambām (Var.: skrandām) gāja biķerītes pa galdeņa galeņiem BW. 19709, l.

Avots: EH II, 500


skamba

skam̃ba Jürg., C., skàmba 2 Mar. n. RKr. XVlI, 114, Warkl., N.-Rosen, Schwanb., Odensee, Kokn., ein (grosser) Splitter, Holzspan Oppek. n. U., N.-Rosen, Alswig, Mar., Schwanb., Laud., Erlaa; ein Splitter überhaupt, ein Bruchstück: kuokam skambas vien grìežas Vīt. 35. akmens skambas Jürg. ar ied,gtu skalu skambiņu Vīt. 74. pē̦rkuonis saspēris kuoku skambu skambās ebenda. asas stikla skambas Upītis Sieviete 241. plaukstas lieluma . . . spuoguļa skambā skatīdamies Veselis Tīrumu ļaudis. ķieģeļu skambas Druva I, 40. klinšu skambas līdzi veļas Skuola III, 226. Nach Leskien (mit?) Nom. 590 (nebst šķembele) zu šķĩt (s. dies). Diese Zusammenstellung wäre möglich bei der Annahme, dass -nb- hier noch vor dem Schwund des tautosyltabischen n zu mb geworden ist; in Formen wie tùopu < *tanpō kann sich n vor dem Labial länger gehalten haben, weil daneben Formen wie *randō > rùodu u. a. waren.

Avots: ME III, 870


škamba

škàmba 2 : auch Auleja, Fehteln, Kaltenbr., Kalupe, Linden in Livl., Oknist, Sonnaxt, Pas. VII, 174 (aus Rēzna).

Avots: EH II, 627


škamba

škàmba 2 Gr. - Buschh., = skamba, der Splltter, die Scherbe Spr., Lis. n. RKr. XVII, 94, Golg., Meiran, Warkh., Wessen: glāze bija saplīsuse smalkās škambās Zalktis. škambas vien le̦c Gr. - Buschh. Wohl hochle. aus *šķamba, und dies aus skamba . šķe̦mba.

Avots: ME IV, 20


skambains

skam̃bains: auch (mit am ) A.- Ottenhof. Smilt., Vaive, Wilsenhof.

Avots: EH II, 500


skambains

skam̃bains AP., skàmbaîns 2 Mar. n. RKr. XVII, 114, Warkl., Odensee "ar skambām, skabargām" Schwanb., = skabargains Alswig, N.-Laitzen, Erkul, = atskabargains Bers., Adsel: sk. kuoks Ekau Grosdohn, ("kuoks, kas labi neplīst, bet tikai last nelielām skambām") Schwanb., Stomersee, Sessw., Selsau, Adleenen, Odsen, Druw., Lös., Aahof, Meselau, ("saplaisājis kuoks, nuo kupa viegti atle̦c skambas") Sessw., ("sīkās sluoksnītēs, piem. zibeņa sapluosīts kuoks") Bers. kad vē̦tra nuolauž kuoku, paliek tikai skambains stuburs AP. šis dēlis ir tik skambains, ka bail pat kāju uz tā spert Alswig.

Avots: ME III, 870



skambala

skambala: auch (mit àm 2 ) Saikava (hier angeblich grösser als skamba).

Avots: EH II, 500


skambala

skambala, = skamba, ein Splitter, Bruchstück: le̦dus skambalas brīkšķ zem kājām Saul. III, 190.

Avots: ME III, 870


skambas

skam̃bas Frauenb. "tiefe Radgeleise (auf dem Weg)": riteņu s. pilnas ar ūdeni.

Avots: EH II, 500

Šķirkļa skaidrojumā (98)

aizaugt

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6


aizdibināt

àizdibinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, kājiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22


aizgriezt

àizgrìezt, tr.,

1) hinwegkehren, wegwenden; kehren:
aizgriezt ratus ceļam priekšā;

2) (kehrend) zumachen, zudrehen:
Lāčplēsis atrada kambar,a durvis aizgrieztas Pump. mucai tapu aizgriezt LP. I, 188. kalējs aizgriež skrūvbeņķi cieti. Refl. -tiês,

1) sich wegwenden, sich hindrehen:
tad viņš aizgriezās uz sienu Blaum. ellē lai aizgriežas visas nelaimes Tr. 123. valuodas var aizgriezties nuo lietas pruom MWM. VIII, 562;

2) sich zudrehen, sich drehend schliessen:
skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653.

Avots: ME I, 27


aizziest

àizzìest: auch Smilt., Spr.: (kambaris) ar de̦gutu aizziests Pas. III, 123.

Avots: EH I, 65


apraudzīt

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114


atskambāt

atskam̃bât, absplittern (tr.): ar cirvi a. skambas nuo baļķa C. Refl. -tiês, sich absplittern; splitterig werden: ē̦vē̦lē̦tais kuoks atskambājies Jürg.

Avots: EH I, 166


atšvitināt

atšvitinât,

f) tr., (beim Tanz) schnell in die Runde drehend herschaffen
Dunika: puišis meitu atšvitināja līdz kambaŗa durīm;

2) intr., schnell herkommen, herlaufen
Dunika, OB.: tādu tālu ceļu atšvitinājis!

Avots: EH I, 175



dibens

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465


dziedāt

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 1 ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 1 ;992

Avots: ME I, 561


galējs

galẽjs, am Ende befinllich, der äusserste: kas tur rīb, kas tur klaudz galējā kamba BW. 16355. pašā galējā kaktā A. XI, 626. izmetiet tuo galējā tumsībā Matth. 22, 13. galējs nespē̦ks MWM. X, 121. galējā kreisā partija, die äusserste Linke MWM. IX, 929.

Avots: ME I, 591


grūst

grûst -žu, -du, [li. grústi "толочь, толкать"], tr.,

1) stossen:
es tavu ve̦cu māti kambarī malt grūdīšu BW. 15059. strauji te̦k Daugaviņa, dažu grūda dibe̦nā A. XX, 599. saimnieks negribēja jaunākuo meitu rīklē grūst LP. II, 33. pilskungs grūda vagarem pigas de̦gunā Degl.;

2) stossen, stampfen:
grūdeni, piparus, sāli; [kā puostus grūst Etn. II, 74, Kohl zum Säuern in ein Fass legen;]

3) mit Erfolg eine Arbeit bewältigen, beenden, eifrig arbeiten:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš. vērpiet, meitas, grūdiet meitas. [žīdi šabas grūž U., feiern den Schabbes];

4) intr., eiligst gehen:
grūž taisni pruojām LP. II, 35. grūž abi divi pie saules LP. VI, 1046. Refl. -tiês, sich stossen, sich aufdrängen: negrūžaties man virsū! Latv. [Nebst graûds, graust (s. diese) zu ae. grút "grobes Mehl" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 145 f. u. a.; oder (nach v. Grienberger Wiener SB., Bd. CXLII, Abh. VIII, 142 und Wood IF. XXII, 148) zu ae. crúdan "lrängen", mndl. crūden "dringen, stossen"?]

Avots: ME I, 668


ieblužģēt

ìeblùžģêt 2 Saikava, mit nassem Schuhwerk einen gewissen saugenden Schall erzeugend hereinkommen, hineingehen: ieblūžģēja kambarī ar visiem ūdenszābakiem.

Avots: EH I, 504


iebojāt

ìebuojât, ein wenig verderben, sich ärgern": saimnieks sēd kambarī iebuozies Nigr.

Avots: ME II, 5


ievilstīt

ìevilˆstît (freqn.) und ìevilˆt, herein -, hineinlocken: dzied purviski, dzied āriski, mūs[u] māsiņu ievildams Ltd. 2285. [viņš mani ievīlis savā kamba U., er hat mich trügerisch in seine Kammer gelockt. viņš mani ievīlis savuos nedarbuos U., er hat mich trügerisch zum Teilnehmer seiner schlechten Handlungen gemacht. Refl. - tiês U., sich einschleichen: tur ir kādi cilvē̦ki ievīlušies Glück Jud. 1, 4.]

Avots: ME II, 89


istaba

istaba, dial. auch istuba [Dunika], BW. 11417, ustaba [BW. 3833; 3273; 3319], ustaba [BW. 1704], Demin. verächtl. istabele,

1) die Stube, das Zimmer:
viņš nāca nuo nama istabā. dibe̦na istaba, das hintere Zimmer: skuoluotājs iznāca nuo dibe̦na istabas Kaudz. M. saimes od. ļaužu od. lielā istaba, die Gesindestube. rakstāmā istaba, das Zimmer, wo genäht, gestickt wird: vai tu būsi glabājusi (meitas) rakstāmajā istabā? lai tur šuva, lai rakstīja BW. 33361; jetzt in der Bed. von Schreibezimmer;

2) dūmu istaba,

a) die Küche:
jaunākie sievieši bij sataisījuši sev vietu dūmu istabiņā Kaudz. M. viņam bij viena pati dzīvuojamā istaba, aiz tās tad nāca dūmu istaba un uotrā galā pieliekamais kambaris;

b) der Hausflur:
naktī priekš bērēm ienesa līķi namā (dūmu istabā) BW. III, 3, 871;

3) istabiņa die Korndarre, die Hitzriege:
istabiņa - rija, kur labību kaltē Etn. I, 138. [āci piesēja istabiņā pie ārdcilas LP. VI, 170;

4) das Wohnhaus:
paaicina talciniekus un ceļ jaunu istabu LP. V, 368. Aus ar. истъба "Wohnhaus" entlehnt; [das a zwischen t und b beruht am ehesten auf r. o im Deminutiv истобка].

Avots: ME I, 711


izdilt

izdilt (li. išdilti), intr., abgerieben werden, abzehren, verschleissen, fadenscheinig werden: izdilis kâ kaulu kambaris, kâ lūks, von einem sehr mageren Menschen. lakats ap izdilušiem ple̦ciem tās drēbītes tādas izdilušas A. XX, 651. cimdiem izdila īkšķi A. XI, 477. sāpes lai izdilst kâ ve̦cs mēnesis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 728


izvērties

izvērtiês, = izskatîtiês 2: izvērās pa visiem kambariem Pas. III, 120. cikām visu izvēruos, pārgāja liels laiks V, 163 (aus Silajāņi).

Avots: EH I, 495


jakarēt

jakterêt Spr., jaktêt, - ẽju, gew. refl. - tiês, tollen, scherzen, sich wild lärmend herumjagen, jachten: ar puišiem un meitiņām, kas uz ielām jaktēs Zach. VIII, 5. alus puisis kambarī ar meitām jaktējās BW. 19696. Aus [mnd. jachtern "wild umherspringen" resp. aus] d. dial. jachten [bei Hupel 99 und Frischbier I, 313] "rasen, toben" entlehnt.

Avots: ME II, 95


kama

V kama [wohl mit mm], kamba, die Steinbutte (pleuronectes maximus) U., RKr. VIII, 105. [Aus liv. kåˉma (illat. kammø) resp. estn. kamm; s. Thomsen Beröringer 256.]

Avots: ME II, 148




kamrāts

kamrāts, ein magerer Dorsch Elv.; vgl. kambartmencis.

Avots: ME II, 152


karinēt

karinêt(iês) Warkl., hangen: zemnieks karinē uz kuoka Pas. X, 54 (aus Rositten). kambarī karinēja cilvē̦ku galvas 559 (aus Atašiene). suņi karinē par sē̦tmali XII, 37 (aus Bewern). drēbes karinējas uz vadža Zvirgzdine. muļķītis ... apķērēs kājām aiz zara un karinējās Pas. XII, 67, Bērzgale.

Avots: EH I, 588


karinēties

karinêt(iês) Warkl., hangen: zemnieks karinē uz kuoka Pas. X, 54 (aus Rositten). kambarī karinēja cilvē̦ku galvas 559 (aus Atašiene). suņi karinē par sē̦tmali XII, 37 (aus Bewern). drēbes karinējas uz vadža Zvirgzdine. muļķītis ... apķērēs kājām aiz zara un karinējās Pas. XII, 67, Bērzgale.

Avots: EH I, 588


ķērna

II ķẽ̦rna: auch Tdz. 46336, Frauenb.; ein Gefass zem Butterkernen Rothof: piena kambarī ... ķē̦rnu griezdama Janš. Dzimtene V, 114.

Avots: EH I, 700


klabažas

klabažas, eine Klappermühle: tautas dē̦ls lielījās: trejas dzirnas kambarī; kad aizgāju, tad atradu vienas pašas klabažiņas BW. 22562.

Avots: ME II, 207


lakstīt

lakstît (li. lakstýti), - u, - ĩju, lakstuôt, intr.,

1) springen
[A. - Schwanb.], hüpfen, hin - und herlaufen [N. - Schwanb.]: gāju ceļu dziedādama, kâ cielava lakstīdama (lakstuodama) BW. 473. tâ lakstīja tautu dē̦ls nuo uolnīcas uolnīcā 23568. suns sāk lakstīt N. - Schwanb. viņam nu gan sirds lakstīja A. XIII, 462. [tie kalni lakstīja kâ tie jēriņi Manz. G. L. 184];

2) frech sein
Manz. Refl. - tiês

1) schwärmen, flattern:
tauriņi lakstās ap puķēm SDP. VIII, 45; [sich umhertreiben U.];

2) scherzen, den Hof machen:
atstāj nuost, kalpa puisi, kuo gar mani lakstuojies? BW. 9358. alus puisis kambarī ar meitām lakstuojās 19511. [ar viņu knakstīties un lakstīties Janš. Dzimtene V, 199.] Subst. lakstîšana, das Hüpfen, Springen; lakstîšanâs, das Scherzen, Charmieren; lakstîtãjs, der Springer, Hofmacher. [Zu lèkt.]

Avots: ME II, 416


līkiski

līkiski,

1) "?": (kambariņš) apbēvē̦ts l. ap vienu mājas pusi Kaudz. R. Burtnieks 1934, S. 865;

2) l. iet Heidenfeld "gebückt gehen".

Avots: EH I, 748


līkums

lìkums,

1) die Krümmung, Biegung:
līkumu, līkumu sētiņu daru BW. 1558. līkumu līkumiem (līkumu līkumis RKr. VII, 612) apluoku taisu 1558, 2. upe te̦k līkumu līkumiem. līkumu mest, apmest, auch ņemt A. XII, 204,

a) Kreise, Schlangenwindungen machen, einen Abstecher machen:
nu ap mani jauni puiši līkumu meta BW. 13051;

b) einen Umweg machen:
es būtu metis vai desmit verstīm līkumu LP. VII, 623. tec [i ], upīte, gana strauja, nemet lielu līkumiņu! BW. 3998. apkārt liels līkumiņš, herum ist ein grosser Umweg. apkārt jāja ar līkumu BW. 8324. ar līkumu mārša te̦k 15585. zaķis me̦t līkumu, macht einen Haken. [līkumi U., Umschweife, Ränke ]; ar līkumu runāt, mit Umschweif reden;

2) konkret - das Krummholz zur Erweiterung des Schlittens, = līkāns 3 Etn. IV, 98: kad ziemā malku ve̦d, tad liek līkumus (divus) uz ragavām Ahs. līkums - kuoks, kuo klučus ve̦duot liek krustim pār ragūm Gold.;

3) ein 10 - 11 Ellen langes Stück Leinwand
Mar. n. RKr. XV, 124;

4) de̦sas līkums, eine an bieden Enden zusammengebundene, krumme Wurst, auch ein Stück von einer solchen Wurst: es biju piena kambarī pie piena kunguliem un de̦sas līkumiem BWp. 2958;

5) upes līkums,

a) die Flusskrümmung,

b) die Wiese an der Flusskrümmung:
kas jel tavus (upes) līkumiņus svē̦tu rītu trīcinās BW. 381, 10; jūŗas līkums, der Meerbusen;

6) līkumiņi, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33;

[7) Windung, Kreis eines Strickes
Mag. XVII, 1, 85 ].

Avots: ME II, 488


lūsas

lùsas 2 Auleja "truoksnis, kas ceļas neskanīgiem priekšme̦tiem krītot vai vienam pie uotra dauzuoties": kad apaunas kuoka kambalas, l. vien iet.

Avots: EH I, 764


magana

magana Pas. III, 235; XI, 288, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 66, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Oknist n. FBR. XV, 174, Borchow, Lubn., Wessen, = maguône, der Mohn: ruoze zied kambarī, maganiņa dārziņā VL. aus Nerft. kâ puķīte, kâ Vāczemes maganiņa BW. 5409.

Avots: EH I, 776


maļamdzirnus

‡ *maļamdzirnus, die Handmühle: maļamdzirnu kamba BW. 7992, 2 var.

Avots: EH I, 782


male

II male: lai ceļas meitas malt rītā males ("?") kambariņā ("?") BW. 6710.

Avots: EH I, 780


meiča

meîča [auch Wolm., Arrasch, Drosth., N. - Peb., Nerft, meĩča Gr. - Essern, Wandsen, Kand., Bauske, Līn., Tr., Rutzau, meîča 2 Salis, Ruj., Selg., Lautb.; daneben in emphatischer Aussprache meĩča Lautb. (in lobenden Äusserungen), Drosth. (pejorativ), Demin. verächtl. meîčka N. - Schwanb., meîčuks, [nom. pl. meiči Latv. Saule 1926, S. 409, aus Kreuzb.], das Mädel: grīns tautietis mani ņēma, le̦nu meiču dē̦vē̦dams BW. 21664. daiļa meiča kruoņus pina 5813. ej, meičiņa, kambarī! RKr. XVI, 117. meiča auch zur Bezeichnung eines Schweines Etn. I, 89: [lielajai meĩčai (Sau) atskrējuši sivē̦ni Dunika.] laid meičas ganuos, lai sivē̦ni paliek mājā! Grob. n. Etn. III, 67. [Ableitung von meîta, vielleicht gleichartig mit den Kuhnamen nakča (= naktaļa), piekča (= piektdaļa), uoča (= uotaļa) in Segewold n. RKr. IV, 114; dagegen nach Sommer Balt. 108 mit dem č von veča.]

Avots: ME II, 591


mest

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II 2 , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II 2 , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802


nams

nams (li. nãmas "Wohnung"), verächtl. Demin. namelis,

1) eine aus geraden Stangen
[nach Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.) auch aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes] zusammen gestellte, kegelförmige Sommerküche Bl. H. 54: vidzemnieku vasaras ķēķi jeb nami vēl līdz šim paturējuši ne˙vien se̦nuo namu nuosaukumu, bet arī ietaisi PS. vēl tagad vietām sauc par namu jeb namiņu vasaras ķēki Konv. 2 1394;

2) der mittlere Teil des Wohnhauses, die Küche
Etn. III, 36; Mag. XIII, 2, 43, [Wessen]; deshalb nama meita, Küchenmädchen; nama nedēļa, die Woche, in der ein Mädchen die Arbeiten in der Küche verrichten muss;

3) in manchen gegenden ist der mittlere Raum des Hauses durch eine Wand in Küche und Hausflur
(nams, namiņš) geteilt Kand.: ieve̦d mani namiņā, nuo namiņa istabā BW. 13250, 36. es atradu meitu māti slaukam namu, istabiņu (Var. 3: nama istabiņu) BW. 13245, 2. tas man tika arājiņš, kam bij nams, istabiņa BW. 10756;

4) ein Vorbau ohne Oberlage vor der Badstube mit einem grossen Kessel zum Wasserkochen
Mar., Kand.: īstā meita mazgā namiņā drēbes, lai blīkst LP. V, 296;

5) eine Hütte zum Räuchern der Strömlinge
[dūmu namiņš Bielenstein Holzb. 660], MWM. IV, 184;

[6) eine aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes zusammengestellte Netzhütte
Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.)];

7) ein kleines Gebäude:
blakus ē̦kām (ratu pūnēm u. t. t.) taisa arī vienkāršus mazus nameļus Būvm. 1;

8) das Haus in der Stadt:
pilsē̦tā daudz jauku namu. Zuweilen auch für das Haus überhaupt: nuovakarē viņi ierauga mežmalē tādu nameli LP. VI, 1015. iekš meža bij viens nams. kāzu nams, das Hochzeithaus BW. III, 1, S. 87. jums kāzu namā rūmes būs GL.; dieva nams, Gotteshaus, Kirche; cietuma nams, das Gefängnis; kaulu nams, gew. k. kambaris, das Beinhaus; līķa nams, ein auf vier Pfosten über einen Sarg ausgebreitetes Laken: pār zārku apklāja uz četriem stabiņiem palagus, tas bija līķa nams BW. III, 3, 870; dvēselīšu nams, die Wohnung der seelen ar dieviņu ielīguoju dvēselīšu namiņā BW. 27599, 1; mūža nams, der Sarg; im VL. nams auch für Bienenstock: bitītei, meitiņai nevajaga namu liegt Ltd. 4776. nuo tā paša viduklīša bitītei namu daru 4775. [Wohl gleich gr. νομός "Weideplatz, angewiesener Wohnort, Wohnsitz" zu gr. νέμω "bewohne, bebaue", vgl. Wiedemann BB. XXX, 217, Fick Wrtb˙! 4, 97 und 502, Meringer IF. XVIII, 239, Falk-Torp 762, Trautmann Wrtb. 193.]

Avots: ME II, 692, 693


nemalējs

nemalẽjs, f. nemalēja, wer nicht mahlt: kuo tu nāci, nemalēa, malējiņas kambarī? BW. 8036.

Avots: ME II, 722


no

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757


noblīnis

nuoblīnis "?": dažs labs nuoblīnis ielīda kambarītī un izlīda tad nuoblīnis atkal ārā pagubu, pazagšu Sil.

Avots: ME II, 763


noēst

nùoêst (li. nuė´st], tr.,

1) wegessen:
nuo galda bij viss nuodze̦rts un nuoē̦sts Aps.;

2) abessen, abweiden:
pieci sirmi kumeliņi auzu lauku nuoē̦duši BW. 14416. manas guovis nuoē̦dušas tavu guovju dābuoliņu 28869, 1;

3) aufessen, auffressen, verzehren:
kad tevi utis nuoē̦stu! ve̦lns tevi nuoēdīs bez sāls LP. IV, 34. buodē tik daudz uz parāda nuoē̦sts B. Vēstn.;

4) im Essen übertreffen:
varuot ēsties iet ar ķēniņa meitu; ja viņš nuoē̦duot meitu, tad iegūstuot tuo par sievu JK. V, 28;

5) abprügeln:
saimnieks nuoēda pakaļu savam ganam par tīruo nieku A. XXI, 403;

6) abbeizen:
stipras zāles nuoē̦d ādu. Refl. - tiês, sich tüchtig satt essen, [zuweilen mit dem Nebenbegriff des Fetterwerdens]: drīzi lācis nuoēdies itin re̦sns LP. IV, 156. [nuoēdies vepris Mar. nabags iegāja kambarī un labi nuoēdās Pas. II, 170.]

Avots: ME II, 782


nosirmot

nùosir̃muôt, nùosir̃mêt, auch nùosir̃mt, intr., grau werden: nuosirmējis tē̦va dē̦ls BW. 13041. nuosirmuojis kâ uozuols Etn. IV, 4. man muciņa kambarī nuosirmušu muguriņu BW. 19740. [nuosirmējis (nuosirmuojis 35726) man kūsītis 35187.]

Avots: ME II, 846


nostūris

nuõstūris: pa meža vientuļuo nuostūri Blaum. MWM. 1895, S. 26: katrs pļavas n. upes līkumā Veselis Daugava 1936, S. 931; = kudurs ‡ 2 Saikava: tādā mājā, kur daudzi kuduru, tādu nuostūŗu vai kambaŗu, cilvē̦ks kâ zudien pazūd.

Avots: EH II, 92


nosūpēt

nùosũpêt, [nùosūpt], intr., schmutzig werden, beschlagen: lukturi pa˙visam nuosūpējuši Janš.; nuosūpējuši lindruciņi Janš. [kambarī... griesti ir tīri,... nevis tādi nuokūpējuši un nuosūpējuši kâ saimes istabā Janš. Dzimtene V, 214. (kalējs) ar suodrējiem nuosūpis IV, 69.]

Avots: ME II, 862, 863


notumsa

nuõtùmsa: die Abenddämmerung Vank.; ar nuotumsu iegājis kamba Pas. X, 507 (aus NB.). viņi abi līdz nuotumsai spēlēja šachu Daugava 1937, S. 104. - Die Form "nuotumse" ME. II, 878 und das Zitat aus "Druva III, 853" sind ganz zu streichen.

Avots: EH II, 102


nuka

nuka, ņuka, nuks [Dond.], ņuks,

1) ein grosses, keilförmiges Stück Brot
[ņuka Grünh., Mitau, ņuks Serbigal, Nötk., Matk.]: ganuos gāju, nuku (Var.: ņukus) ēdu BW. 9915; auch ein Stück Käse, Butter: Jāņa mātes kambarī sieva nukas darināja BW. 321111; sviesta ņuka Tr. III, 966; [ein Klumpen: suns iet pa tīrumu nukus mezdams (Rätsel - der Pflug) BW. VI, 155];

2) ņuka, ein unordentlich zusammengelegtes, zerknültes Stück Papier:
viņš izvilka nuo kabatas lielu ņuku naudas Lin. tē̦vs var duot labu nuķi (sic!) pūrā Latv.;

3) nuka = biguze Etn. I, 20;

4) die Falte:
drēbes saņukātas, sagulē̦tas, sasē̦dē̦tas vienās ņukās Ahs.;

5) [ņuka Stelp., ņuks Lös. n. IV, 161], die zum Stossen geballte Faust
ņuka Wolmarshof], der mit der Faust augseführte Hieb: sapīcis tam iegrūda ņuku sānuos A. XII, 752, 829. viņš man deva ar nuku sānuos, nuku rādīt, parādīt, eine Feige zeigen: druoši gāju kaimiņuos puišiem ņukas Var.: knipas) rādīdama BW. 6635. kad meitiņa ruociņā, knipu uz knipas (Var.: ņuku uz ņuku, ņuku uz ņuka) parādīju 18327;

6) nuka, der Stock
Kokn. n. Etn. IV, 161;

7) etw. Ungeheuerliches, Wunderliches:
eita, bē̦rni, verieties, kādi ņuki aizkrāsnē! BWp. 2723;

8) nuku grāmata Etn. II, 142 = labi pabieza grāmata ar šaurām, gaŗām lapām Sassm. uotrs mazākais (dziesmu krājums), kuo par "nukām" sauc, ar gada skaitli 1743 Neuland Dziesmu grām. 12. [In der ersten Bed. aus liv. nukā "dickes Stück Brot" nach Thomsen Beröringer 271; doch wie verhält sich dazu li. niukas "niuch" (poln.) ломоть (russ.)"?]

Avots: ME II, 753


oksts

I uõksts AP., ùoksts 2 Bers., Festen, Golg., Infl., Kaltenbrunn, Kalzenau, KL, Kreuzb., Laud., Lubn., Meiran, Nerft, Oknist, Prl., Saikava, Selb., Vīt., uoksts U., Alswig, Erlaa, Ogershof, Heidenfeldt, Mar., Memelshof, N.-Peb., Selsau, Stockm., Wessen, uoksta Manz. Lettus, U., Wesselshof, ùoksts 2, -s Selb., uokste, der Hintere Lind. und Oberl. n. U.; "die Vertiefung zwischen den Hüften" (uoksts) Erlaa, die Scham Depkin n. U.: ja darīsi palaidnības, dabūsi pa uokstu! Selb. duos žagariņu pa uokstiņu BW. 2187. meitiņām skudras uokstu izkasīja 34761. vējš pūš uokstē BW. VI, S. 155. uoksts vaļā 160. lapa uokstes platumā BW. 35513, 2. viņām uoksta raunas cieti, er ist frostig, kriecht an den Ofen (ironisch) Seew. n. U. tev (zu einem Unbemittelten gesagt) uokstā kambaris, uz muguras klēts Wessen. pūt nu uokstā! (= kuo tu man padarīsi?) N.-Peb. Etwa nebst uoksts IV als "Öffnung, Loch" zu uosta "Hafen" ?? Vgl. žem. uoksas "Öffnung" bei Geitier Lit. Stud. 99.

Avots: ME IV, 415


otrs

ùotrs (li. añtras) C., Kaugershof, Morizberg, Neuenb., Ronneb., Schujen, Serbigal, Walk, (mit ) Adiamünde, Bl., Iw., Līn., N.-Bartau, Pankelhof, Ruj., Salis, Siuxt, Stenden, Trik., Wahnen, Widdrisch, N.-Wohlfahrt, Wolmarshof, (mit ùo 2 ), Kl., Lös., Nerft, Preili, (mit 2 ) AP., Arrasch, Dond., Jürg., Kumbern, Selg., uõtras PlKur., der andere, der zweite: uotra puse, die andere Hälfte, Seite, die Nachgeburt U. Sprw.: kuo pats negribi, tuo uotram nedari! kâ tuo var uotram duot, kas pašam labi smeķē! nuodzīvuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35. grūt[i] dzīvuot pirmuo mūžu, vēl grūtāk uotruo BWp. 12151. panāksnieki un vēdēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. mana līgaviņa uotra puiša ruociņā BW. divi... puiši stāvēja klēts priekšā un uotri divi klēts pakaļā BW. III, 1, S. 75. pieci brieži purvu brida, uotri pieci Daugaviņu BW. 30501. izcepi tiem vieniem sešiem tuo vienu baluodīti, tiem uotriem sešiem tuo uotru! LP. II, 18. kur meitiņas pulkā dzied, tur ērģeļu nevajag: viena (Var.: cita) smalki, uotra (Var.: cita) re̦sni . . . ērģelēja BW. 341 var. - viens (un) uotrs, der eine und der andere, mancher: viens, uotrs pa vārdam parunā Saul. uotrs cits, = cits, ein anderer: vienā kambarī bija..., bet uotrs cits bija aizsiets ar lūku Pas. IV, 50 (aus Višķi). Zu apr. antars (fem. antrā, acc. s. masc. g. āntran), got. anƥar, ai. ántara-ḥ, anyá-ḥ "anderer" u. a., s. Le. Gr. § 337 b, Walde Vrgl. Wrtb. I, 67, Trautmann Wrtb. 10 f.

Avots: ME IV, 425


padzanāt

padzanât,

1) = padze̦nât 1: p. zirgus Oknist, Warkl. lai varē̦tu p. (scil.: mani) nuo kambaŗa kamba Tdz. 40949;

2) = padze̦nât 3 Saikava.

Avots: EH II, 129


pārdienām

pãrdìenãm, [pãrdienas U.], pārdienis, pãrdieņš [Zaravič], einen Tag um den andern: viņa sūtīja gan+drīz. pārdienām pec dakteŗa Kaudz. drudzis ik pārdienām nāca bē̦duli apraudzīt LP. VII, 1245. de̦gunu ik pārdienis turi... kambarī! Sil. viņam jāiet katru dienu, mums pārdieņš Austr.

Avots: ME III, 153


paseknis

paseknis, pasekne, paseksnis,

1) die Senkung, Höhlung, ein Ort, wohin man dieses und jenes wegwirft
Grünh., ein Schlupfloch: ve̦cu kuoku duobumi, pasekņi zem saknēm, kurmja rakumi uodzei visur atruonami Zemk. ielika lupatu ar visu uogli kambarī zem savas gultas paseknī JK. Amerikas Jānis tuos tâ kâ tâ būtu nuosviedis paseknē Druva II, 727. ūdeni izlej kādā paseknī JK. VI, 26. tu vari nuolīst kādā klusā paseknī kâ sikspārnis Duomas Il, 258;

2) eine Art von Fundament
(Siuxt), der freie Raum zwischen dem auf Steinen oder Klötzen ruhenden Grundbalken und dem Boden: cūkas izrākušas kūtij visus pasekšņus Frauenburg. [paseknī ieraudzīju (klešu durvis) ką tās žurku lamatiņas BW. 25852.] pa paseknēm suņi, kaķi luožņājuši iekšā, ārā JK. visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas LP. II, 10;

3) [paseksnis Tals.], der als Fundament dienende Grundbalken
LD., [Kabillen n. U.]: tūliņ nuo pasekņa iznācis krupis LP. VI, 130. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem, pasekņiem, sliekšņa apakšas nuoliktuos pesteļus VII, 693. situši ar nūju gan istabas kaktuos, gan laukā pa pakšķiem, badījuši arī pasekšņus V, 53; 404. [Die Bed. 1 kann aus der Bed. 2, und diese aus der Bed. 3 entstanden sein. Da neben atsegte > acegte ein gleichbed. aceknis (offenbar aus *atsegtnis) vorkommt, so ist wohl auch paseknis auf *pasegtnis (zu pasegt) zurückzuführen; zur Bildung vgl. Formen wie pīt(e)nis "Flechtwerk" od. vīt(e)ne dass.]

Avots: ME III, 96


patīte

patĩte, Demin. von pate, sie selbst, die Wirtin: patīte iznāk kâ saulīte ruotādama nuo kambarīša LA.

Avots: ME III, 122


pavērties

pavẽrtiês, hinsehen, nachsehen: ej, paveries, kas piena kambarī bijis! Libek Pūķis 5. mēness pavērās uz me̦lnuo zemi R. Sk. II, 238. S. auch pavẽrt.

Avots: ME III, 137



pēļots

pēļuôts, voll mit Pfühlen: valstās kambarī pa savu pēļuotuo gultu Janš. Čāp. 11.

Avots: ME III, 208


piecgalvis

pìecgalˆvis, wer 5 Köpfe hat: (kambarjunkurs) pārspēja arī šuoreiz briesmīguo piecgalvi un, visām piecām galvām izgriezis mēles, paglabāja tās Pas. II, 160 f.

Avots: ME III, 241


piekratīt

pìekratît, tr.,

1) hinzuschütten, -schütteln;

2) vollschütten, -schütteln:
piekrata visus kambarus pilnus ar naudu LP. I, 86.

Avots: ME III, 259


pieliekamais

pìelìekamàis (Part. praes. pass. von pìelikt) od. pieliekamais kambaris, die Vorratskammer, Handkammer, ein Ort zum Aufbewahren, Abstellen: vienu galā būs kūts, uotrā barības pieliekamais Purap. Kkt. 47.

Avots: ME III, 268



piesitiens

pìesitiêns, das einmalige Anklopfen, Anschlagen, der Anschlag: pēc trešā piesitiena atskrēja skamba, un nuo caurā bluķa gala izvēlās iegare̦ns, apaļš priekšme̦ts Ezeriņš Leijerkaste I, 229.

Avots: ME III, 289


plēvoties

plē̦vuôtiês "?" : kas spīdēja, kas mirdzēja liela kunga kambaŗuos? liela kunga kambaŗuos ze̦lta nauda plē̦vuojās BW. 32712.

Avots: ME III, 342, 343


pretistaba

pretistaba, die Gegenstube Bielenstein Holzb., "istaba, kas atruodas pretī, uotrā galā" Ahs.: dzirnu kambarī; kuŗs bija piebūvē̦ts pretistabas galā Janš. Dzimtene IV, 170. nama gals ar pretistabu jeb nuoliekamuo rādīja saimniecības izskatu Lautb. Luomi 179.

Avots: ME III, 388


rājin

rãjin, zur Verstärkung von rãt: māte mani rājin rāja A.-Schwanb. n. FBR. V, 157. māte meitu rājin rāja, kam sēžuot kamba BW. 12040.

Avots: ME III, 496


rast

rast (li. ràsti "finden"), rùodu od. ruonu, radu,

1) tr., finden, vorfinden:
es neradu (Var.: neruodu) pūriņā vienu daiļu gabaliņu BW. 7678. dievs, duod man rāmu rast sev maizītes arājiņu! 10580. traucies, manu kumeliņ, ...lai man rast tautu meitu vēl gulam, nemaļam! 13989, 2. grūtas radu, smagas radu svešu ļaužu dzirnaviņas 22504. vai dieviņ, kad es rastu dzīvu dē̦la māmuliņu! 23143, 1. priekšā radu svešu māti 23320. ne kalnā, ne lejā neruod savu arājiņu 27838. neruon vainu bāleliņi 25809. tik vien varu vainas rast 32847, 1. ruonu... tautas dēlu sē̦dam galda galiņā 13590, 1. kambarī ruonu krē̦slus izcilātus 13245, 1. tad ir manu dziņu mērķis rasts!

2) gewohnt sein, werden
U.: tuo nee̦smu radis, das bin ich nicht gewohnt. viņi atkal sēdēja, kur bij raduši Smilga Aizsn, ceļi 32, viņš grūtumus radis A. v. J. 1896, S. 357. nee̦smu prasta darba raduse Seibolt. ilgāki tai viņa dusēt ļāva kā rasts Apsk. v. J. 1903, S. 304. tik rupji pie mums nav rasts ebenda S. 376. Refl. -tiês, sich finden, sich einfinden, vorgefunden werden: naudiņa ruonas ruonama, das Geld kommt massenweise zusammen Biel. n. U. Sprw.: kur ir, tur ruodas. gan jau rasies kāds, kas arī tev spēs krūtis pretim griezt Alm. Kaislību varā 124. kungi vēl neruodas Vēr. II, 1403. nu reiz laba ganu meita radusēs Dīcm. pas. v. I, 29. ruonas virszemē cilvē̦ki LP. VII, 1144. kur tad tā labība tâ varē̦tu rasties? LP. VII, 729. tikai lopdzinējam valuoda radās Kaudz. M. 11. suolījies tikai trešā dienā mājā rasties LP. VII, 140. septiņi bē̦rni Jurim . . . radušies VI, 61. guovij teļš radies, die Kuh hat gekalbt; ķēvei kumeļš radies Ar. lai ruodas man telītes (Var.: lai telītes vairuojas), kā skudrītes pūlītē BW. 28960 var. bārenīte radās stipri nuogaidījusies Janš. viņš tam varus turpmāk sugadu rasties (sich als nützlich erweisen) Pas. II, 178 (aus Ober-Bartau). Nach Trautmann BB. XXIX, 308 f. und Wrtb. 236 in der Bed. 1 zu got. wratōn "gehen, reisen", an. rata "reisen; treffen, finden". Die Bed. "finden" dürfte aus der Bed. "gehen" im präfigierten Verbum entstanden sein, wie denn noch jetzt im Le. in der Bed. "finden" gewühnlich atrast gebraucht wird. Und zu rastiês "sich (ein)-, finden" dürfte ie. radît, slav. roditi das Kausativ sein (wie nahe einander diese Verba stehen, zeigt le. radīties "rasties"); ähnlich auch Būga bei Преображенскiй Этим. словарь русск. яз. II, 209. Auch die Bed. "gewohnt werden" (wofür gewöhnlich ierast, parast, pierast) dürfte aus der Bed. "gehen" entstanden sein, und zwar gleichfalls ursprünglich im präfigierten Verbum ; zur Bed. vgl. z. B. lat. ingredī "anfangen" (diese Bed. könnte zunächst auch le. ierast gehabt haben). Demnach müsste im Slavischen ein dem balt. rast(i) entsprechendes Verbum geschwunden sein.

Avots: ME III, 479


rijolis

rijuôlis Serbigal, Salis, das Regal: kambarī esuot bijis liels rijuolis grāmatu pilns LP. VI, 432. uz rijuoli (gew.: uz rijuoļa) meklējamuo atradisi VI, 870. Entlehnt nebst estn. rīol.

Avots: ME III, 524


ripu

ripu, Interjektion zur Bezeichnung einer rollenden Bewegung: ripu, ripu mātes pūrs (ripu tek mātes pūrs 16732) nuo kalniņa lejiņā BW. 7820. ripu, ripu, pakaļiņa 5723. ripu, ripu aizgāja puisītis par kambari pāri 2143.

Avots: ME III, 530


sablīvēt

sablĩvêt, tr., fest, dicht zusammenstopfen, zusammenpacken Seew. n. U., zusammenfleihen Biel. n. U.: viļņu sablīvē̦tais smilšu kuls Latv. uzbeŗ kārtu grantes un tuo labi sablīvē Būvmācība 12. tu tuo malku esi tâ sablīvējis, ka uguns ne˙maz nede̦g Wain. sēnes krietni jāsablīvē; tad tās labāk stāvēs Dond. izcepu kukulīšus, sablīvēju šķirstiņā LP. IV, 181. braucēji sablīvē̦ti kâ siļķes (im Wagen) R. Sk. I, 141. viņi dzīvuo sablīvē̦ti cits pie cita kâ uostas pāļi Zalktis II, 62. sanesi visus krē̦slus ģē̦rbkambarī, sablīvē līdz griestiem čupā! LP. VI, 505. Refl. -tiês, sich zusammentun, sich dicht aneinanderstellen, sich sacken (von Gebäuden Biel. n. U.): cilvē̦ki sablīvējās lielpilsē̦tās MWM. IX, 938. sniegs piekrastēs sablīvējas; le̦di sablīvējas lieluos blāķuos Fest. vīriešu pulciņš, kuŗš bij cieši sablīvējies ap šņukstuošuo slīpernieku Latv. grē̦da sablīvējusēs Konv. 2 1414.

Avots: ME III, 595


saiebties

sa-iêbtiês, = saviebties, das Gesicht verziehen, ein saures Gesicht machen. saiet, intr.,

1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;

2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;

3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;

4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;

5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;

6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;

7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. 2 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;

8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene 2 II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;

2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;

3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene 2 III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;

4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;

5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.

Avots: ME II, 638, 639


šakalis

I šakalis: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Kalupe n. FBR. XVIII, 36; Pergelholz Nerft; ein kleines Holzstück, ein Span Kaltenbr.; "pamaza kuoka skamba" Auleja.

Avots: EH II, 621


sals

I sals (ndl. hal "gefrorener Boden"), der Frost: ārā bij... stiprs sals Vēr. II, 534. sals kuož kauluos Alksnis - Zundulis, man friert stark. sākuši zuobi nuo sala klabēt LP. VII, 944. lai kājām neķe̦rtuos... sals klāt LA. kad dze̦guze beidz kūkuot gar Jāņiem, tad būs agri sals Etn. IV, 67. uz... ziemas midžiem lāči mē̦dz duoties pirmiem saliem iestājuoties MWM. VI, 77. turas pie sala, es hält sich bei Frost, es friert andauernd U. sala laiks, kaltes Wetter, Frost: bijis briesmīgs sala laiks LP. IV, 231. - sala Mārtiņš, ein frostiger Mensch Biel. n. U. Nebst li. pãšalas "Nachtfrost" zu salˆt. Hiermit identisch vielleicht auch poln. sół "Speisekammer in Bauernhäusern" (vgl. zur Bed. le. saltais kambaris).

Avots: ME II, 675, 676


salts

salˆts (li. šáltas, apr. salta, av. [wenn mit r aus l] sarǝta "kalt") Prl. n. FBR. VI, 96, Kl., Laud., Lis., A. Kalzenau, Kroppenhof, Setzen, Warkl., Schwanb., Adleenen, Selsau, Selburg, Heidenfeld, Gr. -Buschh., Kreuzb., Arrasch, Golg., Saikava, salts U., Peb., Bers., Grosdohn, Sessw., Lubn., Fehsen, Oselshof, Marzen, Nötk., Lixna, Schlossberg, Fehgen, Kokn., Memelshof, A. - u. N. -Rahden, Kurmene, Holmhof, Sassm., Adv. salˆti,

1) kalt:
Sprw. salts kâ le̦dus, gards kâ me̦dus. salti pūta ziemas vēji BW. 8865. saltu (Var.: aukstu, bargu) ziemu izcietuši 27957, 9. salts ūdens avuotā 8866. salta mana ustubiņa, salti gultas paladziņi 27828. slimnieci tu guldi... uz saltas zemes Kaln. Kaz. Dalbs 64. ilgi stāvuošiem ūdenī sāk jau mesties salti Aps. salti sviedri JK. Bē̦rtuļam pārskrēja salts pār kauliem Blaum. man salˆt (alter nom. s. neutr. g.) Kl., Kreuzb., Bers., Saikava od. salti Lis., Golg., es friert mich. saltā gaļa A. v. J. 1896, 3, Gallert. saltais kambaris Butzkowsky, die Handkammer. saltā zeme Gr. -Buschh., aus trockengelegten Sümpfen entstandene, weissen Lehm enthaltende Erde. - ka tu salts paliktu! dass du kalt würdest! Mag. XX, 3, 40 ( drückt mehr eine Verwunderung, als einen Fluch aus U.);

2) fig., kalt, bloss, nackt:
saltām metala skaņām Vēr. II, 172, salti me̦li, reine, unverschämte Lüge: viņš ticēja tīri saltiem me̦liem Krišs Laksts 17 . saltu melst Ar. tavu saltu lielību! Dr. vēl jau var˙būt saltākas valuodas esi dzirdējis nekâ šās Kaudz. M. 44. - Subst. salˆtums, die Kälte U., N. -Schwanb.: salt[i] bij man saltumā, karst[i] bij man karstumā BW. 12641, divi vien, kas saltuma nenuosala: rudzīt[i]s sniega kupe̦nā, bite kuoka namiņā BW. 27957, 10. Ein altes part. prt. zu salˆt.

Avots: ME II, 676


saskambāt

saskambât: saskambā man kādas skaidas (skambas)! N.-Laitzen.

Avots: EH XVI, 447


saskambāt

saskambât, tr., in kleine Stücke (skambas) zerhauen Lubn.: malkas gabalu. iekuriem ņem un saskambā... ieplē̦stuo pagali! Vīt. 53.

Avots: ME III, 731


sēdiņš

sêdiņš,

1): auch Aahof n. Zemzare Lejasc. 114; ‡

2) ein Stammgast (in der Schenke):
kambarī bija visi ve̦cie sēdiņi Ciema spīg. 143; ‡

3) = sēdenis 1 (?): nuostāvējāmies visi ... tā sēdiņa (gemeint ist der Gutsbesitzer)
priekšā Azand. 235.

Avots: EH XVI, 480


sevtišķi

sevtišķi, Adv., besonders, einzelu: viņam ietaisīja vienu kambarīti sevtiški Gr.-Buschh. viņš dzīvuo sevtišķi ebenda.

Avots: ME III, 822


skambāt

skam̃bât: in kleine Stücke zerspalten (mit am ) Bērzgale, Meselau, Zvirgzdine; kuo tu istabā skam̃bā (= graizi, ka skambas krīt)? AP.

Avots: EH II, 500


skambēt

skàmbêt 2 Warkl. (li. skambė´ti "klingen"), -u, -ẽju, = skanêt: kaldināsim iemauktiņus, lai skamb . . . kumeļam sīkas naudas iemauktiņi Rutzau n. FBR. VII, 118. es būt[u] tautas izbē̦gusi, jeib vizulis neskambējis Rutzau n. RKr. XVI, 260. Wenn echt lettisch, zu skanêt; zum Lautlichen s. die Notiz zu skamba.

Avots: ME III, 870


skambulis

skambulis, eine kleine Glocke: tās (= bimbalas) nenāca vis nuo lielajiem baznīcas zvaniem, bet nuo mazā kapsē̦tas skambuļa Janš. Bandavā II, 55. Vgl. li. skambalas "Klingel".

Avots: ME III, 870


skaņš

skaņš, Adv. skaņi,

1) laut
V., laut schallend, hell tönend U., Deg.: skaņa balss. saimnieks sāka skaņi smieties Alm. Kaislību varā 68. skaņi raudādams LP. IV, 92. skaņa pur[v]a maliņā BW. 14139; skaņi kuoki, schlanke, beim Anschlagen schallende Bäume N.-Schwanb. skaņi degt, prasselnd brennen Neik. n. U.;

2) "?" : birzē skaņi kuoki plaukst BW. 14139;

3) skaņš, leicht zu spalten:
sk. kuoks Bers., Adsel, Selsau, Sessw., N.-Schwanb., Kalz., Neuhausen. - Subst. skaņums, der Klang, Schall U.: atbalsu skaņums Skuola III, 13. skaņš 3 dürfte eher zu skaņš 1 (die unter 1 genannten skaņi kuoki sind ja auch leicht zu spalten), als zu skamba gehören.

Avots: ME III, 872


šķemba

šķe̦m̃ba Jürg., Stenden, = šķembele: pē̦rkuoniņš saspārdīja uozuoliņu; es tās ške̦mbas (Wessen) salasīju BW. 33715. Zu skamba.

Avots: ME IV, 27


slaumains

slàumaîns AP., ungefegt, voller Kehricht: slaumainā cietuma kambarītī Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 65.

Avots: ME III, 919


šļemperīgs

šļemperîgs,

1) "?": kambarī liels, šļemperīgs kritiens uz grīdas pavēstīja, ka saimniece izgrūsta nuo gultas Latv.;

2) sehlecht (vom Wetter; nass, kotig); liederlich gekleidet
(mit em̃) Schibbenhof; "nuolaidīgs, nevērīgs" (mit èm 2 ) Adsel, Bers.

Avots: ME IV, 70


slepu

sle̦pu, sle̦pus, Adv., heimlich, im Verborgenen: kam, brālīti, neteikdams sle̦pu jēmi līgaviņu? BW. 22723. pajē̦musi sle̦pu pāri pirkstaiņu RKr. XVI, 214. kungs licis savu īstuo sievu sle̦pu ievest kamba LP. VI, 1021. kuo tik sle̦pu lūkuojies? A. XX, 739. sle̦pus skatījies LP. VI, 148. neaizej sle̦pus pruom! Ahs.

Avots: ME III, 927


slirkšināt

slir̃kšinât Seyershof, ein gewisses Geräusch erzeugen lassen: bē̦rns slirkšina vāģu ratiņus pa kambari.

Avots: EH II, 526


šmeikstināt

šmèikstinât 2 Golg., Saikava, = šmīkstinât: pātagu šmeikstinādams Saul. kas grib ņemt muižas meitu, lai vij gaŗu pātadziņu, ka varēja šmeikstināt nuo kambaŗa kamba BW. 12153, 1 (aus Lubn.).

Avots: ME IV, 83, 84


suplak

suplak Lubn. n. Etn. II, 97, Wid., Borchow, Warkf. u. a., suplakus, suplaku Gr. - Buschh., Adv., Präp., = blakus. līdzās, neben(bei): turpat suplak stādīja Lubn. suplak (neben) vardītes kambara bija... brāļa kambaris Pas. IV, 320. Zu plaks II; vgl. Le. Gr. 530.

Avots: ME III, 1124


šupulis

šupulis Auleja "pamaza kuoka skamba". Zu li. šiupuliai "drubazas".

Avots: EH II, 657


suska

suska,

1): jem., der sich beschmutzt hat
Orellen; bija suskas, bija pe̦skas BW. 19143. s. leca kamba Tdz. 54395;

2) "dunkles Heu, das im Spätherbst oberhalb des Eises gemäht wird"
Seyershof; zirgam uz vienu un uz uotru pusi stāv tādas suskas (ungestriegelte Mähne) ebenda. Hierher gehören wohl auch die suskas bei ME.

Avots: EH II, 604


šveibināt

šveibinât,

1) = sveibinât: šv. asti N.-Peb. tikmē̦r rīksti šveibināsi, kamēr uotram ķers pa acīm Ramkau;

2) "?": šveibināt nuo kambara kamba BW. 9914, 1 var. (aus Jāsmuiža, wo ei aus ī entstanden sein kann).

Avots: ME IV, 114


tik

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene 2 III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182


trenkāt

tre̦ñkât AP., Dunika, Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit è̦n 2 ) Los., Prl., -ãju, freqn. zu trènkt, hin und her jagen, scheuchen U., Glück, Nigr.: suns tre̦nkāja zaķi Dunika. puišeļi tre̦nkā teļus pa dārzu Nigr. viņa dze̦nāja un tre̦nkāja mani pa ielām R. Sk. II, 109. tas jau nu būs vai jātre̦nkā, sagt man von jem., der viel isst Etn. II, 109. Refl. -tiês, einander hin und her jagen, scheuchen: putniņš putnu tre̦nkājās (Var.: dze̦nājās) BW. 11160 var.; 29484; 34678, 3. guvernante līdz ar abām meitenēm dze̦nājās un tre̦nkājās pa visiem kambariem Liev. Brez. un Hav. 99.

Avots: ME IV, 230, 231


triekt

trìekt (li. treñkti "dröhnend stossen"), -cu,

1) stossen, schlagen
Spr.; erschüttern U.; zerstossen, zerquetschen, zerschmettern U.: triec uotram pa galvu Warkl. triecuot naba zila palikuse RKr. VI, 501;

2) (weg)jagen, scheuchen
U.: gans triec luopus Drosth., Orellen, PS., Wolm., Vīt. triec vilku mežā! Nigr.;

3) beeilen, beschleunigen
Wid.;

4) säend (aufs Geratewohl) werfen:
trieca ... rudzus negŗāvē̦tā plē̦sumā Janš. Dzimtene 2 11, 16;

5) trinken:
nu triec iekšā (trink aus)! Golg.;

6) viel sprechen
U., plaudern, sich unterhalten Wessen: ar puišiem netrieciet! puišiem viltus valuodiņas BW. 10665, 4 var. trieksi kambarī savu gudruo triecamuo MWM. X, 418. kuo niekus trieci!

7) singen (gew. von Vogelstimmen):
lakstīgala triec Niedra Zemn. dēls 58. cīrulis triec Warkl. gani triec ebenda. Laimduota nedzirdēja, kuo putniņi trieca Kurbads;

8) kārtis tr., Karten spielen:
triekuši kārtis uz naudu LP. VII, 36. Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr.), sich stossen, quetschen, zerschlagen U.: dažs zars triecas viņa sejā Jaun. mežk. 98. kaut saule drupās triektuos Vēr. II, 964. reizi viņuos tuomēr spuožais zibins trieksies Vēr. I, 1096. pēc paēšanas ātri nuovāc galdu, lai ... nesadauzītu kuo triecuoties RKr. XIX, 142 (aus N:-Bartau);

2) miteinander plaudern
U., disputieren Kawall n. U.: triekdamās un runādamās Janš. viņš triecās ar tuo, līdz tas savu zirģeli nuojūdza U. b. 104, 9. - Subst. trìekšana,

1) das Stossen, Schlagen; der Schlag
Spr.;

2) das Jagen, Scheuchen;

3) das Plaudern, Sprechen:
saimnieks ar citiem kungiem bija lielā triekšanā Etn. IV, 55;

4) das Singen;
trìekšanās,

1) das gegenseitige Stossen, Schlagen, das Sichschlagen;

2) das Plaudem; die Diskussion:
izceļas panāksniekiem ar vārtniekiem ... triekšanās RKr. XIX, 149 (aus N.-Bartau); trìekums, der Schlag, Stoss, die Erschütterung, die Beschädigung Wid.; trìecẽjs,

1) wer schlägt, stösst;

2) wer jagt, scheucht;

3) wer plaudert, spricht;

4) wer singt.
Nebst trlcêi trùoksnis n. a (vgl. auch trenkt und trinkt) zu li. trankùs "holperig", trinkis "Anstoss", trinkti "(behaartes) waschen", apr. acc. s. pertrincktan "verstockt", got. ƥreihan, ae. ƥringan, ahd. drangōn "drängen", lat. truncus (wenn mit un aus on ) "verstümmelt; Baumstamm ohne Aste", av. gen. pl. ϑraxtanąm (wenn mit ax aus ṇk) "der zusammengedrasngten", sowie vielleicht air. tréicim "weiche, verlasse" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 758 f., Trantmann Wrtb. 328 f., Reichelt KZ. XXXIX, 59 und 79 f.

Avots: ME IV, 243


trūkt

trūkt [li. trúkti "reissen, brechen, platzen"] (in Grundsahl angeblich so in der Bed. 2, in der Bed. I dagegen trùkt; Rosenberger unterscheidet Mag. IX, 2, 16 trũkt "mangeln" von trûkt 2 "reissen"), -kstu, -ku (eine reflexive III p. prt. trūcēs Zbiór XVIII, 271),

1) entzweigehn, reissen
(intr.), brechen (intr.), auseinanderspringen U.: striķis trūkst (pušu), der Strick reisst U. izkapts trūkst (pušu), die Sense bricht U., Bers., Gr.-Buschh., Marzen, Saikava, Warkl. glāze trūkst (pušu), das Glas springt entzwei U. ātri rāvu . . . dzirnus, lai tās trūka (Var.: plīsa) gabaluos BW. 22478 var. pavediens negribējis un negribējis trūkt LP. IV, 216. ieskanējās trūkdama klavieŗu stīga A. XX, 953. man sirds trūkst, mir bricht das Herz U., Bauske, PS., Saikava, Selsau, Stenden. man(im) sirds par viņu pušu trūkst, er jammert mich Brasche. vēru durvis, spēru kāju, trūkst (verstummen, horen auf) ļaudim valuodiņas BW. 8603;

2) mangeln, fehlen
U.: man trūkst naudas, veselības, druošības, mir fehlt Geld, Gesundheit, Mut U. trūktin trūkst tev, māmiņa, trūkst trijās vietiņās: stallī guov[j]u, klētī pūra, kambarī malējiņas BW. 18379 var. Sprw.: putna piena vien trūkst Br. sak. v. 976 (ähnlich: LP. VI, 858). kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu! 671. daudz vairs netrūka, kad bija beigts RKr. VI, 550. vai tam daudz trūkst nuo kunga (ist er nicht beinahe ein Herr)? Alm. Kaislību varā 127. tik jau manis tur trūka Etn. IV, 43. tā tik vēl trūka, ka jūs būtu neguodīga tē̦va dē̦li Rainis Zelta zirgs 53. ne˙kas tiem netrūka Pas. III, 467;

3) zusammenfahren, erschrecken
(intr.) U. (unter trukt). Refl. -tiês, erschrecken (intr.) AP., Bauske, Drosth., PS. (mit ũ ), Kl. (mit ù 2 ), Spr., Wessen, erschreckt auffahren U., scheu werden U.; (schnell) aufstehn, aufspringen: lai nuobēdza baidiklīši, lai māsiņa netrūkstas BW. 26178, 7. sit pie vārtu stuburiņa, lai trūkās Jāņa māte 32638, 1. trūkās mans kumeliņš nuo pe̦lē̦ka akmentiņa 15932, 4. trūksties, manu kumeliņ, kad es gruožus kustināju! A. 913. zirgs trūkstas Kaudz. M. 236. viņa gulēja netrūkdamās tālāk Janš. Mežv. ļ. I, 15. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. trūkties nuo gultas augšām Etn. I, 56. trūkās augšā, cik ātri varēja JR. IV, 156. tūlīt trūkstas abi nuo gultas ārā BW. III, 1, S. 97. zē̦ns trūkās kā putniņš tē̦vam nuo ruokām Krišs Laksts 50. kājās trūkties, blitzschnell aufstehen Infl. n. U.: meita trūkās kājās Pas. IV, 283 (aus Atašiene; ähnlich: Zbiór XVIII, 473; LP. V, 29). jis trūkās un saka: "ai, cik ilgi es nuogulēju!" Pas. III, 385 (aus Bikava). sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas Pas. IV, 384. - Subst. trũkšana,

1) das Entzweigehen;

2) das Fehlen, Mangeln;
trũkšanās, das Erschrecken (intr.), das Aufschrecken (intr.); trũkums,

1) das abgeschlossene Entzweigehn; der Bruch
St., U.; das Resultat des Entzweigehns -

a) die Spalte, der Riss:
maizes kukulim ir rieva (trūkums) RKr. XIX, 97;

b) der Bruch:
nabas trūkums, der Nabelbruch (hernia umbilicalis) Preip. 56; vē̦de̦ra trūkums, Flankenbruch, Bauchbruch (hernia ventralis) 55; trūkuma kaite (Wid.) od. tr. valna (Bers., Smilt.), der Hodenbruch. - trūkuma puķe Gr.-Buschh., eine Art Blumen; trũkuma zāle Gr.Buschh.,

a) Wolverlei, Arnika (arnica montana
L.) U., Mag. IV, 2, 61; 89; RKr. II, 67: trūkuma zāļu tēja nuoderīga, kad pārcēlies Etn. II, 150;

b) geranium silvestre
Grünh.;

2) der Mangel
U.; die Armut: trūkumu ciest, Mangel leiden, darben U. nespējīgs vecītis, lielu trūkumu ciezdams LP. IV, 191. izdara nuoziegumu . . . nabadzības vai trūkuma spiesti Vēr. I, 1259. kaujamies... ar savu trūkumu Aps. Bag. radi 15. Sprw.: kur nauda, tur nav trūkuma JK. II, 372, bads māca lūgties, trūkums diedelēt. darbu trūkums A. XI, 98;

3) das einmalige Erschrecken
(intr.), Aufschrecken (intr.): satrūkās ciema suņi; pa tam suņu trūkumam izte̦k ciema dze̦ltanītes BW. 13250, 6. Zu traukt, trauks s. diese und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 731, Reichett KZ. XXXIX, 64, Hirt Abl. 8, Scheftelowitz KZ. LVI, 172.'

Avots: ME IV, 251, 252


tupiķis

tupiķis, = tupeķis, tupē̦tājs, der Hocker Wid.: tupiķis. tup Rkr. VII, 971. tupi, tupi, tupiķīti, pie tā cepļa caurumiņa! VL. n. Alksnis-Zundulis; atnesi tuo tupiķi, kas pie drēb[j]kambara! LP. VI, 43. Aus li. tupìkas "wer kauert"?

Avots: ME IV, 267


ūķis

I ûķis, ein zerfallenes Gebäude (Wohnhaus) Sehren; ein kleines, elendes Gebäude Bets., Fehtein, Kalz., ein kleiner Raum Ascheraden, (mit ù 2 ) KatrE., Ogershof; ein kleines, dunkles Zimmerchen Laud., Odsen (mit û), ein altes, dunkles Zimmer (mit ù 2 ) Selb., Stockm., "kambar%C4%ABtis">kambarītis" Erlaa, Fehteln, (mit ù 2 ) KL; ein Verschlag (mit ù 2 ) Selb.; "ein dunkles Versteck im Hause" Uogre: priekšpilsētā nuoīrēja ve̦cu ūķi Latv. tie patvērumu meklēja nuo vienkāršiem akmeņiem sakrautuos ūķuos Būvmācība 27. sivē̦ni izlīduši nuo ūķa Selb. Nebst ūka II (und li. úkis "Bauerhof" ?) aus nd. Hucke "Häuschen" (bei Frischbier I, 301) resp. mnd. huk "Winkel",

Avots: ME IV, 408


uzcienāt

uzcìenât Janš. Mežv. ļ. II, 399, bewirten (perfektiv): ieaicina kambarī un uzcienā Austriņš Naidnieki 24. rīkuot... zemnieku uzcienāšanu R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 11.

Avots: ME IV, 321


uzkārtot

uzkā`rtuôt, aufräumen: Marija sāk istabu uzkārtuot Puriņš Nauda 10. uzkārtuošu kambarus U. b. 104, 37.

Avots: ME IV, 341


vājš

vâjš AP., Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, (mit â 2 ) Līn.,

1) mager
U., Arrasch, Bauske, Dond., Dunika, Erlaa, Frauenb., Jürg., Kl., Lubn., Memelshof, Nerft, Ogershof, Sehren, Selg., Sessw., Siuxt, Sonnazct, Stenden, Wandsen: vājš cilvē̦ks. vāja guovs, eine magere Kuh U. Sprw.: tik vājš kâ kaulu kambaris Birk. Sakāmv. 33. tik vājš kâ caur siênu izvilkts 115. gaida kâ vārna uz vāja sivē̦na Br. s. v. p. 100. tas ir tik vājš kâ nuodzīta žīda ķēve Frauenb. (aitas) tik vājas, ka kauli un āda LP. IV, 191. vāji tautu kumeliņi BW. 14582;

2) schwach
U., Bers., Dunika, Erlaa, Frauenb., Lubn., Saikava: Sprw.: tik vājš, ka tuo vējš gāž gar zemi Birk. Sakāmv. 34. ve̦ciem cilvē̦kiem vājas kājas RKr. VI, 101. Liena skaitīja ar vāju balsi Kaudz. M. 62. vājas acis St., blöde Augen. vāju darīt, schwächen Brasche;

3) krank
U., Adiamünde, A.-Laitzen, Drosth., Golg., Lös., Mahlup, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Sessw., Sussikas, Widdrisch, Wolm.: viņa ir vājš cilvē̦ks, sie ist schwanger Mag. IV, 2, 153, U. vāji laiki, Zeit, wo Krankheiten herrschen U.;

4) schlecht
U., schwach (fig.): vāja zeme, schlechte, magere Erde Frauenb. vāji rudzi, schlecht stehender Roggen U. vāji laiki, knappe Zeiten U. vājas lietas, üble Zustände, schlimmer Stand U. vāji ēdinājis LP. VI, 101. aiz kuo man vāji (Var.: slikti) svārki, aiz kuo vāja (Var.: nuoplīsusi, šaura) ce̦purīte? BW. 19878. vājas tauteņas sabrauce 14582. tā nuo krē̦sla necēlās vāju ļaužu bildināma 14916. - Subst. vâjums, die Schwäche, das Kranksein, die Krankheit U.; bē̦rna oder bē̦rnu vājums, das Wochenbett PS.: bē̦rnu vājumā gulē̦damas Etn. III, 171. Zu li. vojęs "leidend", *vojas oder *vojus (vójei bepaeĩt "er ist schwach auf den Füssen" Lit. Mitt. I, 73) und (nach Persson Beitt. 535 f., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 213 f.) vielleicht weiterhin zu ai. vāyú-ḥ "müde", vāyati "wird matt".

Avots: ME IV, 493, 494