klāja
[klāja, das nomen actionis zu klâties 3, ergehen: neduot, dievs, tādas klājas, kādas klājas tautiņās VL. aus Bers.]
Avots: ME II, 217
Avots: ME II, 217
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'klāja' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'klāja' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (87)
aizklāt
àizklât, tr., bedecken, verdecken. Muozus aizklāja savu vaigu 2 Mos. 3,6. aizklāt acis (ar) abām ruokām Kaudz. migla aizklājuse visu Vēr. I, 1166. aizklāta balsu nuoduošana Konv. 2, 290. Refl. -tiês, sich bedecken.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
akots
I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");
1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;
2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;
3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;
4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;
5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);
6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].
Avots: ME I, 65, 66
1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;
2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;
3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;
4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;
5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);
6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].
Avots: ME I, 65, 66
apkala
apkala, apkale, Demin. -iņa, apkaliņš (Grosdohn), Glatteis (li. àpkala [Lit. Mitt. I, 133 und bei Bezzenberger Lit. Forsch. 96], russ. колѣть, erstarren, frieren, s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 395). apkala līst, es glatteiset Bers., Buschh. apkala ir le̦dus, ar kuo pārklājas kuoki, kad aukstā laikā uznāk migla C.
Avots: ME I, 92
Avots: ME I, 92
apkārtīt
apklājs
appeiķoties
‡ appeîķuôtiês 2 Bassen, Schnehpeln "sich erkundigen, nachfragen": a., kâ klājas. Vgl. ‡ appēķuôtiês; mit ei aus ē?
Avots: EH I, 104
Avots: EH I, 104
arīg
arîg PS., C., verstärktes arî (cf. li. ar̃gu),
1) auch:
arīg šās māte bijuse burvene Etn. II, 87;
2) Fragepartikel in direkten und indirekten Fragen: arīg tam labi klājas? I Mos. 29, 6. iet raudzīt, arīg vēl būs zaķis LP. VII, 460. Veraltet und nur noch dial.
Avots: ME I, 141
1) auch:
arīg šās māte bijuse burvene Etn. II, 87;
2) Fragepartikel in direkten und indirekten Fragen: arīg tam labi klājas? I Mos. 29, 6. iet raudzīt, arīg vēl būs zaķis LP. VII, 460. Veraltet und nur noch dial.
Avots: ME I, 141
atklāt
atklât (li. atklóti), tr.,
1) aufdecken, entblössen:
ģīmi BW. III, 1, 97;
2) in neuerer Zeit auch - entdecken,enthüllen, eröffnen:
grē̦kus LP. VII, 640, dancuošanu BW. III, 1, 77; sapulci. Part. pass. atklâts, offen, öffentlich, offenherzig: atklāta jūŗa, offenes Meer JR. IV, 1; atklāta biblitēka, öffentliche Bibliothek; atklāts un taisns pret katru, offen, offenherzig und gerecht gegen jedermann Alm. Adv. atklâti, offen, öffentlich: atklāti izsacīt savas duomas. Refl. -tiês, sich enthüllen, offenbaren, zeigen: miljuoniem zvaigžņu atklājas aplūkuotāja acīm Astr. Subst. atklâjums, die Entdeckung: šis atklājums apgāž līdzšinējās duomas A. XII, 699; biedrības atklāšana, die Eröffnung des Vereins.
Avots: ME I, 167
1) aufdecken, entblössen:
ģīmi BW. III, 1, 97;
2) in neuerer Zeit auch - entdecken,enthüllen, eröffnen:
grē̦kus LP. VII, 640, dancuošanu BW. III, 1, 77; sapulci. Part. pass. atklâts, offen, öffentlich, offenherzig: atklāta jūŗa, offenes Meer JR. IV, 1; atklāta biblitēka, öffentliche Bibliothek; atklāts un taisns pret katru, offen, offenherzig und gerecht gegen jedermann Alm. Adv. atklâti, offen, öffentlich: atklāti izsacīt savas duomas. Refl. -tiês, sich enthüllen, offenbaren, zeigen: miljuoniem zvaigžņu atklājas aplūkuotāja acīm Astr. Subst. atklâjums, die Entdeckung: šis atklājums apgāž līdzšinējās duomas A. XII, 699; biedrības atklāšana, die Eröffnung des Vereins.
Avots: ME I, 167
atsklāties
aumaļot
aumaļuôt, stromweise sich ergiessen: it kā iz līķu muklāja tas (scil. smags trūdu tvans) aumaļuotu Bārda Zem. d. 144. [Auch aumuļuôt, schnell fliessen: upīte aumuļuo Bers.]
Avots: ME I, 224
Avots: ME I, 224
brucināt
brucinât,
1): auch AP., Auleja, Kaltenbr., KatrE., Linden, Sonnaxt: brucināta maize, gebrühtes Brot,
b. (mit kochendem Wasser waschen) traukus Sonnaxt;
2): ("abtragen")
auch Wessen; massieren Ahswikken: b. kāju;
4): auch Grob., Iw.;
5) (auch Saikava): aizgājis... brucīšu (= brūkleņu) brucināt ("lasīt") Anekd. IV, 299; ‡
6) weilen machen
(?): gans visu rītu guovis brucina ("aiztur") pa pļavas stūri Dond. Refl. -tiês, ‡
2) sich reiben, scheuern, schaben:
suvē̦ns brucinās gar riķiem Dunika, Kal., OB.; ‡
3) sich (im Leben) durchschlagen:
kâ tev klājas? - nu šâ, tâ brucinuos Kal.
Avots: EH I, 244
1): auch AP., Auleja, Kaltenbr., KatrE., Linden, Sonnaxt: brucināta maize, gebrühtes Brot,
b. (mit kochendem Wasser waschen) traukus Sonnaxt;
2): ("abtragen")
auch Wessen; massieren Ahswikken: b. kāju;
4): auch Grob., Iw.;
5) (auch Saikava): aizgājis... brucīšu (= brūkleņu) brucināt ("lasīt") Anekd. IV, 299; ‡
6) weilen machen
(?): gans visu rītu guovis brucina ("aiztur") pa pļavas stūri Dond. Refl. -tiês, ‡
2) sich reiben, scheuern, schaben:
suvē̦ns brucinās gar riķiem Dunika, Kal., OB.; ‡
3) sich (im Leben) durchschlagen:
kâ tev klājas? - nu šâ, tâ brucinuos Kal.
Avots: EH I, 244
brūtgāns
elpēt
elpêt, - ēju,
1) atmen
U. [el˜pêt, sich erholen: vai ne˙maz nedabūs elpēt Serbigal];
2) Hilfe haben, ausreichen, durchkommen
U.: kâ klājas? elpē gan, es geht schon an, man kann sich schon helfen. tas man gan būtu varējis elpēt, das wäre mir wohl zu Statten gekommen. [viņš var vēl el˜pēt Salis, Bers., sich halten.] gan elpēsim, wir wollen uns schon durchhelfen. Refl. - tiês Adsel, Kokn., Tals., Post. 52 e̦lpâtiês), sich durchbringen: pieci gadi elpējuos, taukuos maizi mē̦rcē̦dams BW. 30499. [In der Bed. 2 anscheinend aus mnd. helpen "helfen". - In Wessen bedeute elpēt: viel arbeiten, in Nerft elpēties: streben, sich abmühen, sich abplagen.]
Avots: ME I, 568
1) atmen
U. [el˜pêt, sich erholen: vai ne˙maz nedabūs elpēt Serbigal];
2) Hilfe haben, ausreichen, durchkommen
U.: kâ klājas? elpē gan, es geht schon an, man kann sich schon helfen. tas man gan būtu varējis elpēt, das wäre mir wohl zu Statten gekommen. [viņš var vēl el˜pēt Salis, Bers., sich halten.] gan elpēsim, wir wollen uns schon durchhelfen. Refl. - tiês Adsel, Kokn., Tals., Post. 52 e̦lpâtiês), sich durchbringen: pieci gadi elpējuos, taukuos maizi mē̦rcē̦dams BW. 30499. [In der Bed. 2 anscheinend aus mnd. helpen "helfen". - In Wessen bedeute elpēt: viel arbeiten, in Nerft elpēties: streben, sich abmühen, sich abplagen.]
Avots: ME I, 568
gāle
II gàle C., auch gāla,
1) eine dünne Eisdecke
[Wessen], Elv., Glatteis: tuo katru rītu klāja plāna gāle MWM. XI, 255. viz le̦dus gālēs RSk. II, 152. blakām sniega kupenām dzirkstījās le̦dus gāles Vēr. II, 60. tādus auda audekliņus kâ tās gāles gabaliņus BW. 7336;
2) die Überreste von noch nicht ganz im Frühling ausgeschmolzenem Eis auf dem Wege, wenn der Schnee abgegangen ist:
visa gāle nuokusīs nuo ceļiem A. Up. A. XII, 868. [Wohl zu slav. golъ "nackt" russ. гóлоть "Glatteis", s. Leskien Nom. 181, Trautmann Wrtb. 76 f.]
Kļūdu labojums:
tās = tuos
Avots: ME I, 617
1) eine dünne Eisdecke
[Wessen], Elv., Glatteis: tuo katru rītu klāja plāna gāle MWM. XI, 255. viz le̦dus gālēs RSk. II, 152. blakām sniega kupenām dzirkstījās le̦dus gāles Vēr. II, 60. tādus auda audekliņus kâ tās gāles gabaliņus BW. 7336;
2) die Überreste von noch nicht ganz im Frühling ausgeschmolzenem Eis auf dem Wege, wenn der Schnee abgegangen ist:
visa gāle nuokusīs nuo ceļiem A. Up. A. XII, 868. [Wohl zu slav. golъ "nackt" russ. гóлоть "Glatteis", s. Leskien Nom. 181, Trautmann Wrtb. 76 f.]
Kļūdu labojums:
tās = tuos
Avots: ME I, 617
gals
gals,
1) - 2): gada gali,
a) Ende der Dienstzeit, des Dienstjahres
Siuxt n. BielU.;
b) Geburtstag
Siuxt n. BielU. gali "aude̦kla me̦tu dzija, kas paliek nesaausta aude̦klu nuobeidzuot" Auleja. gala vārds, die Entscheidung VL. n. BielU.: das Schlusswort (z. B. in einem Buch). - (fig.) nu piegāju pie puosta gala, jetzt bin ich ins äusserste Verderben geraten Peb. n. BielU. nu būs salšanas g., gewaltiges Frieren C., Jürg., PS, viņam tik gŗūti klājas taisni žē̦luma g˙! Schnehpeln;
7): ar tām utīm ir g., tās nevar aizdzìt Strasden. mātei g. ir ar bē̦rniem (d. h. viel Sorge, Mühe, Arbeit) Salis. jāvāra atkal pusdiena, - ar tuo ēdienu vien˙mē̦r ir g. ebenda;
13): maisa g. (Schimpfwort für Menschen und Tiere)
AP.;
15): ne˙viena galiņa nevaru kustēt, ich kann mich gar nicht bewegen
Fest.;
17) b): beigu galā (schliesslich, zuletzt)
guovi nuopē̦rk Siuxt;
e) galā nākt, fertig werden
Kand.: tuo vēl nezin, kad tā māja nāks galā;
18): kâ sāka dzert, tâ dzeŗ ar tuogalu (seitdem ununterbrochen, in einem fort)
Bers., Jürg. zuvis ar tuogalu ("?") bij nākušas Heidenfeld. siena neizbeigs ar tuogalu ("?") ebenda, Schwitten. lai bez gala (sehr) mani neizsmej BielU. pie gala (zu Ende) viņam tā gudrība ebenda. lâd pie dzīva gala, flucht ohne Ende ebenda. ēst pa zuobu galam (ungern) Salisb.; ‡
19) tiesas gals, gerichtliches Endurteil
Stender Deutsch-lett. Wrtb.
Avots: EH I, 380
1) - 2): gada gali,
a) Ende der Dienstzeit, des Dienstjahres
Siuxt n. BielU.;
b) Geburtstag
Siuxt n. BielU. gali "aude̦kla me̦tu dzija, kas paliek nesaausta aude̦klu nuobeidzuot" Auleja. gala vārds, die Entscheidung VL. n. BielU.: das Schlusswort (z. B. in einem Buch). - (fig.) nu piegāju pie puosta gala, jetzt bin ich ins äusserste Verderben geraten Peb. n. BielU. nu būs salšanas g., gewaltiges Frieren C., Jürg., PS, viņam tik gŗūti klājas taisni žē̦luma g˙! Schnehpeln;
7): ar tām utīm ir g., tās nevar aizdzìt Strasden. mātei g. ir ar bē̦rniem (d. h. viel Sorge, Mühe, Arbeit) Salis. jāvāra atkal pusdiena, - ar tuo ēdienu vien˙mē̦r ir g. ebenda;
13): maisa g. (Schimpfwort für Menschen und Tiere)
AP.;
15): ne˙viena galiņa nevaru kustēt, ich kann mich gar nicht bewegen
Fest.;
17) b): beigu galā (schliesslich, zuletzt)
guovi nuopē̦rk Siuxt;
e) galā nākt, fertig werden
Kand.: tuo vēl nezin, kad tā māja nāks galā;
18): kâ sāka dzert, tâ dzeŗ ar tuogalu (seitdem ununterbrochen, in einem fort)
Bers., Jürg. zuvis ar tuogalu ("?") bij nākušas Heidenfeld. siena neizbeigs ar tuogalu ("?") ebenda, Schwitten. lai bez gala (sehr) mani neizsmej BielU. pie gala (zu Ende) viņam tā gudrība ebenda. lâd pie dzīva gala, flucht ohne Ende ebenda. ēst pa zuobu galam (ungern) Salisb.; ‡
19) tiesas gals, gerichtliches Endurteil
Stender Deutsch-lett. Wrtb.
Avots: EH I, 380
glite
glita, der Schleim: siltā vasaras laikā svaigā gaļa pārklājas ar glitu Sassm. [Vgl. li. glìtas "липкая слизь".]
Avots: ME I, 626
Avots: ME I, 626
ieklāji
ìeklāji, [ieklāja Bielnstein Holzb. 559], das untere Geflecht in einem Holzschlitten Neik. n. U., Etn. I, 122 (aus Katharinen).
Avots: ME II, 27
Avots: ME II, 27
irds
irds, mürbe, locker, weich: ir̂da [Domopol] zeme. pāri laukiem mīksti sniegi irdām se̦gām klājas Duomas II, 137. Zu ĩrt II.
Avots: ME I, 709
Avots: ME I, 709
izklāt
izklât [li. išklóti], tr., ausbreiten: tiem būs izklāt drēbes priekš pilsē̦tas ve̦cajiem V Mos. 22, 17. tautu dē̦ls manis dēļ liepu lapu ceļu izklāja BW. 15222, 1. izklāj ādu saulē, lai sakalst LP. IV, 79. izklāt linus uz bada. izklāt labību kulšanai. izklāt pļauku, eine Ohrfeige versetzen MWM.
Avots: ME I, 752
Avots: ME I, 752
izlept
izlept (li. išlèpti), verwöhnt, übermütig sein: [kam labi klājas, tas drīz var izlept od. drīz izle̦p Dond.] Part. praet. izlepis, verwöhnt, verzärtelt, üppig, übermütig, anspruchsvoll: izlepis kalps saimnieka muokas. viņa izle̦pusi: kuŗš precnieks nāk, tuo apsmādē LP. V, 318. izle̦pušai pelei ir kviešu graudi nesmeķ.
Avots: ME I, 763
Avots: ME I, 763
izstaips
izstiknīt
izstiknît, tr., mit Mühe herausziehen (aus einer feuchten, zähen Masse): guovs nevarēja izstiknīt kāju nuo muklāja Bers. Refl. - tiês, sich mit grosser Mühe herauszuhelfen versuchen: tie izcēlās, izstiknījās, bet velti MWM. VIII, 247.
Avots: ME I, 805
Avots: ME I, 805
kā
II kâ, wie, auf welche Weise,
1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";
2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;
3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;
4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;
5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;
6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;
7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;
8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;
9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;
10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;
11) tik kâ,
a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;
B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;
12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;
13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;
14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;
15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;
16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;
17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;
[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].
Avots: ME II, 184, 185
1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";
2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;
3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;
4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;
5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;
6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;
7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;
8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;
9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;
10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;
11) tik kâ,
a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;
B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;
12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;
13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;
14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;
15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;
16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;
17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;
[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].
Avots: ME II, 184, 185
kārklājs
kā`rklãjs,
1): laidies ... kārklājā (kann auch zu einem nom. s. *kārklāja gehören!) BW. 18996 var.; ‡
2) Adj., mit Strauchweiden bewachsen
Zvirgzdine: k. mežs; kārklāja pļava.
Avots: EH I, 602
1): laidies ... kārklājā (kann auch zu einem nom. s. *kārklāja gehören!) BW. 18996 var.; ‡
2) Adj., mit Strauchweiden bewachsen
Zvirgzdine: k. mežs; kārklāja pļava.
Avots: EH I, 602
ķeists
klāt
I klât,
2): kad ... neklāju (ar vîzi) tev tâ pa muti, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 33. kâ es viņam klāju par galvu! Frauenb. mednieks kâ klāja (schoss)
zaķam virsū, tâ pa˙galam bij Strasden.
Avots: EH I, 612
2): kad ... neklāju (ar vîzi) tev tâ pa muti, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 33. kâ es viņam klāju par galvu! Frauenb. mednieks kâ klāja (schoss)
zaķam virsū, tâ pa˙galam bij Strasden.
Avots: EH I, 612
klāt
I klât (li. klóti), -âju, tr.,
1) hinbreiten, decken:
kas jūs (lini) klātu, kas jūs vē̦rptu BW. 6993. tautietis, mani pre̦cē̦dams, liepuc lapu ceļu klāja BW. 15222. klāt galdu, gultu, palagu;
2) hauen:
kur sudraba zuobins klāj, tur birst kâ spaļi LP. IV, 65;
[3) ergehen:
tam šai pasaulē tâ˙pat kâ bezdievīgam Glück Hiob 34]. Refl. - tiês,
1) sich hinbreiten:
padebeši saules ze̦ltam priekšā klājas Jaun. dzeja 36;
2) sich decken, passen, sich schicken:
svied zemē, svied zemē, neklājas, neklājas jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705. tâ neklājas darīt, so geziehmt es sich nicht, so darf man nicht handeln;
3) egrehen:
kâ tev klājas? klājas kâ zirnim ceļmalā, d. h. jeder beleidigt. nabadziņam nuo tā laika klājies labāki LP. VII, 672. viņam sācis klāties ļuoti nelabi LP. VII, 681. [Wurzelverwandt mit slav. klasti "legen", mhd. luot "Last" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 508, Trautmann Wrtb. 135 f., Johansson IF. XIX, 116 f., Osthoff IF. V, 301.]
Avots: ME II, 218
1) hinbreiten, decken:
kas jūs (lini) klātu, kas jūs vē̦rptu BW. 6993. tautietis, mani pre̦cē̦dams, liepuc lapu ceļu klāja BW. 15222. klāt galdu, gultu, palagu;
2) hauen:
kur sudraba zuobins klāj, tur birst kâ spaļi LP. IV, 65;
[3) ergehen:
tam šai pasaulē tâ˙pat kâ bezdievīgam Glück Hiob 34]. Refl. - tiês,
1) sich hinbreiten:
padebeši saules ze̦ltam priekšā klājas Jaun. dzeja 36;
2) sich decken, passen, sich schicken:
svied zemē, svied zemē, neklājas, neklājas jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705. tâ neklājas darīt, so geziehmt es sich nicht, so darf man nicht handeln;
3) egrehen:
kâ tev klājas? klājas kâ zirnim ceļmalā, d. h. jeder beleidigt. nabadziņam nuo tā laika klājies labāki LP. VII, 672. viņam sācis klāties ļuoti nelabi LP. VII, 681. [Wurzelverwandt mit slav. klasti "legen", mhd. luot "Last" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 508, Trautmann Wrtb. 135 f., Johansson IF. XIX, 116 f., Osthoff IF. V, 301.]
Avots: ME II, 218
klātin
kņibināt
‡ kņibinât Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Oknist n. FBR. XV, 194, = knibinât. Refl. -tiês, = knibinâtiês: ar pirksčiem kņibinādamās ar ... pārklāja bārkstītēm Janš. Dzimtene I 2 , 38.
Avots: EH I, 636
Avots: EH I, 636
krante
krañte (unter krañts),
2): šautavai ir k. priekšā, lai seiet caur Iw. uz dēlēm uzlika salmus vai cisu maisu; aizsita ārmalā kranti priekšā, lai cisas nenāk ārā, un tad uzklāja palagu (Beschreibung einer Bettstelle)
ebenda. piesē̦zdama uz gultas kranti Janš. Līgava II, 454 (ähnlich in Bērzgale).
Avots: EH I, 642
2): šautavai ir k. priekšā, lai seiet caur Iw. uz dēlēm uzlika salmus vai cisu maisu; aizsita ārmalā kranti priekšā, lai cisas nenāk ārā, un tad uzklāja palagu (Beschreibung einer Bettstelle)
ebenda. piesē̦zdama uz gultas kranti Janš. Līgava II, 454 (ähnlich in Bērzgale).
Avots: EH I, 642
krija
krija (li. krijà "обечайка"), krijs, krijš [li. krìjas] PS., Smilt.,
1) [krijis (li. krijỹs) Manz. Lettus], die Lindenborke. Aus der Lindenborke wurden besonders früher verschiedene Gegenstände verfertigt, z. B. Schlitten, Sattel, Aussteuerkasten: kriju kamanas, se̦dli BW. 2303. kriju plēst, pūru šūt 3351. uz lubām klāja krijus Konv˙l 763; [krijs, abgerissene Linden- od. Fichtenborke Wessen, Fichtenborke Nerft];
2) der Bastrand eines Siebes, Riegensiebes;
krija = sieta luociņš, mala; kre̦tuļa virsus, kuŗa apakšējā malā pinums piestiprināts Selg. n. Etn. IV, 98, [Jakobshof];
3) ein Korb aus Lindenborke
Mar.;
4) ein Lindenbrett:
viņus (siekus) pagatavuojuši nuo krijām, t. i. nuo liepas kuokiem plē̦stiem dēlīšiem Etn. IV, 150;
5) der Pl. kriji, eine Art Haspel
[eine Abbildung davon in Latv. Saule 1924, S.164] - cilindram līdzīgs daikts nuo 4 kuokiem, uz kuŗa tin dzijas nuo tītavām, lai labāki varē̦tu uztīt uz šķē̦rumiem Mar. [Zu kriet, slav. krojiti "schneiden", gr. χρίνω "scheide", lat. crībrum "Sieb" u. a., s. Leskien Abl. 275, Zupitza Germ. Gutt. 126, Berneker Wrtb. I, 606 und 620 Persson Beitr. 724 f., Būga. TiŽ.I, 401, Trautmann Wrtb. 141.]
Avots: ME II, 277, 278
1) [krijis (li. krijỹs) Manz. Lettus], die Lindenborke. Aus der Lindenborke wurden besonders früher verschiedene Gegenstände verfertigt, z. B. Schlitten, Sattel, Aussteuerkasten: kriju kamanas, se̦dli BW. 2303. kriju plēst, pūru šūt 3351. uz lubām klāja krijus Konv˙l 763; [krijs, abgerissene Linden- od. Fichtenborke Wessen, Fichtenborke Nerft];
2) der Bastrand eines Siebes, Riegensiebes;
krija = sieta luociņš, mala; kre̦tuļa virsus, kuŗa apakšējā malā pinums piestiprināts Selg. n. Etn. IV, 98, [Jakobshof];
3) ein Korb aus Lindenborke
Mar.;
4) ein Lindenbrett:
viņus (siekus) pagatavuojuši nuo krijām, t. i. nuo liepas kuokiem plē̦stiem dēlīšiem Etn. IV, 150;
5) der Pl. kriji, eine Art Haspel
[eine Abbildung davon in Latv. Saule 1924, S.164] - cilindram līdzīgs daikts nuo 4 kuokiem, uz kuŗa tin dzijas nuo tītavām, lai labāki varē̦tu uztīt uz šķē̦rumiem Mar. [Zu kriet, slav. krojiti "schneiden", gr. χρίνω "scheide", lat. crībrum "Sieb" u. a., s. Leskien Abl. 275, Zupitza Germ. Gutt. 126, Berneker Wrtb. I, 606 und 620 Persson Beitr. 724 f., Būga. TiŽ.I, 401, Trautmann Wrtb. 141.]
Avots: ME II, 277, 278
labs
labs,
4): l. (ziemlich gross)
ļaužu pulks BielU.;
6): nee̦smu... ne˙kāda vājiniece, sajūtuos ve̦se̦la un laba kâ arvien Anna Dzilna 176;
10): labuo aci adīt Seyershof. labais mazgs; ein Kreuzknoten (im Gegensatz zu
cūkas mazgs) Dunika, Rutzau;
11): tur palika viss muns l. Gr.-Buschh. kamē̦r pašas labu nuodzīvuos ebenda. nu vairs nav laba (= labi) Janš. Dzimtene III2, 14. kâ Ulgai laba klājas? FBR. XVI, 101; 12): "LP. XVIII, 245 [falschl]" ME. II, 398, Z. 21 v. o. zu ersetzen durch "Austr. XVIII, 249". lîst ar labuo Kreuzb. n. BielU., es regnet in einem fort,
pīpe viņam ar labuo vēl zuobuos Saul. Daugava I, 55. bē̦rns jālabina uz labu Seyershof; ‡
14) durch Assimilation fürs Adverb labi (s. dazu Fraenkel ZsIPh. XIII, 209 f.): l. liels dē̦ls viņiem ir Sonnaxt. labu karstu ūdeni Pas. XI, 20. kūru labu lielu guni...; ņēmu labu druošu sirdi BW. 14744. Hierher gehört auch das Zitat ME. II, 397 (unter 4) aus BW. 14806.
Avots: EH I, 710
4): l. (ziemlich gross)
ļaužu pulks BielU.;
6): nee̦smu... ne˙kāda vājiniece, sajūtuos ve̦se̦la un laba kâ arvien Anna Dzilna 176;
10): labuo aci adīt Seyershof. labais mazgs; ein Kreuzknoten (im Gegensatz zu
cūkas mazgs) Dunika, Rutzau;
11): tur palika viss muns l. Gr.-Buschh. kamē̦r pašas labu nuodzīvuos ebenda. nu vairs nav laba (= labi) Janš. Dzimtene III2, 14. kâ Ulgai laba klājas? FBR. XVI, 101; 12): "LP. XVIII, 245 [falschl]" ME. II, 398, Z. 21 v. o. zu ersetzen durch "Austr. XVIII, 249". lîst ar labuo Kreuzb. n. BielU., es regnet in einem fort,
pīpe viņam ar labuo vēl zuobuos Saul. Daugava I, 55. bē̦rns jālabina uz labu Seyershof; ‡
14) durch Assimilation fürs Adverb labi (s. dazu Fraenkel ZsIPh. XIII, 209 f.): l. liels dē̦ls viņiem ir Sonnaxt. labu karstu ūdeni Pas. XI, 20. kūru labu lielu guni...; ņēmu labu druošu sirdi BW. 14744. Hierher gehört auch das Zitat ME. II, 397 (unter 4) aus BW. 14806.
Avots: EH I, 710
laikkavēklis
laĩkkavēklis, auch laika kavēklis, der Zeitvertreib: tāds laikkavēklis jauņas paaudzes audzinātājam pa˙visam nepieklājas Vēr. I, 1245.
Avots: ME II, 404
Avots: ME II, 404
laikmeti
laĩkme̦ti: laika me̦ti - auch Frauenb.,
1): katram laikme̦tam bij sava dziesma Siuxt. pa laikme̦tiem vien cepām baltmaizi ebenda. galdus apklāja tik pa laikme̦tiem Iw., Kand.; auch im Sing.: būtu labi, ja viņš man pa katru laikme̦tu ieduotu naudu Kand. dē̦ls sūtīja tē̦vam pa katru laikme̦tu naudu šurp Strasden; ‡
3) das Solstitium
BielU. Zur Bed. des Wortes s. auch Schlau Mag. XX 3, 56.
Avots: EH I, 712
1): katram laikme̦tam bij sava dziesma Siuxt. pa laikme̦tiem vien cepām baltmaizi ebenda. galdus apklāja tik pa laikme̦tiem Iw., Kand.; auch im Sing.: būtu labi, ja viņš man pa katru laikme̦tu ieduotu naudu Kand. dē̦ls sūtīja tē̦vam pa katru laikme̦tu naudu šurp Strasden; ‡
3) das Solstitium
BielU. Zur Bed. des Wortes s. auch Schlau Mag. XX 3, 56.
Avots: EH I, 712
laima
laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),
1) das Glück:
a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;
b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;
c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;
d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,
a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;
b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;
e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];
2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;
2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]
Avots: ME II, 407, 408, 409
1) das Glück:
a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;
b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;
c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;
d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,
a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;
b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;
e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];
2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;
2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]
Avots: ME II, 407, 408, 409
lašņāt
lašņât: l. žagarus Behnen. vista lašņā graudus Lems., Memelshof. guovis lašņā nuopļautu zâli Ermes. jākašņā un jālašņā ārā nuo dūņām un smiltīm Janš. L. dzejas pag. 105. ‡ Refl. -tiês Behnen, wählerisch für sich aussuchen: tâ neklājas l. pa ābuoliem; jem nuo vietas!
Avots: EH I, 722
Avots: EH I, 722
laupe
làupe, der Fetzen, ļaupata; trešā pakāpē apsalušās vātis apklājas ar biezām, cieši piegulušām ādas laupēm MWM. VI, 789; laupīte, eine Streifwunde L. [Zu làupît.]
Avots: ME II, 429
Avots: ME II, 429
lēkša
lêkša, lêkše Smilt., lēkša RA., Bers., lêkšķe 2 Naud., Grünh., lêkšņa C., lēkšķis Etn. I, 90,
1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]
2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];
3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;
4) der Springinsfeld
Kronw.;
5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;
[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";
7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];
8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė˜kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg
Avots: ME II, 457, 458
1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]
2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];
3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;
4) der Springinsfeld
Kronw.;
5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;
[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";
7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];
8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė˜kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg
Avots: ME II, 457, 458
maša
mēgļot
‡ mēgļuôt "?": beidz nu ... nepiederīgus juokus! ne˙kad neklājas tuo m. un mērķēt, kas nav labs Janš. Līgava I, 471 (ähnlich 504 und Mežv. ļ. II, 129). Refl. -tiês (s. ME. II, 612): ar tādiem vāŗdiem nemēgļuojies ("?")! Janš. Līgava II, 398. (s. auch oben unter ‡ mēgle).
Avots: EH I, 805
Avots: EH I, 805
mets
me̦ts [sloven. mèt "Wurf", li. šáukšto mẽtas "ein Löffelvoll"],
1) ein Heuhaufen
Manz. (eigentl.: der Wurf, das Geworfene);
2) übertr., die Ähnlichkeit, Gleichheit an Grösse, Beschaffenheit, Alter:
visi viņu vienu me̦tu, vienā me̦tā, auch vienus me̦tus, alle sind sie wie aus einem Wurf (bedeutet: sie sind gleich entweder in der Grösse, Beschaffenheit oder im Alter) Gross - Behrsen, Bers., Lub. [bē̦rns ir tuo me̦tu, so gross Stuhrof.] mans zē̦ns jau prāvs nuo auguma, būs tâ tavā me̦tā Naud. šuo Pēteris ir tai pašā me̦tā kâ mūsu Jānis, der Peter im anderen Gesinde ist etwa so gross,wie unser Johann Kaul.; kann aber auch heissen: ist ebenso alt wie A. XII, 749. cilvē̦kam tavā me̦tā (in deinem Alter) gan neklājas tādu darbu strādāt Kaul. Zur Vermeidung der Doppelsinnigkeit: gaduos viņa likās būt vienus me̦tus ar K. Janš. Zur näheren Bezeichnung der Grösse wird oft eine Massbezeichnung hinzugefügt: viņš neļāva ienaidniekam ne pa suoļa me̦tu duoties tālāk A. XIII, 247. viņš izvilka nuo kažuoka kules pudelīti kādā kuorteļa me̦tā Saul. akmens dūres me̦tu, me̦tā, oft in verkürzter Form dūres me̦t, faustgross Bers., Sessw., C. [cik liels tas bija? tā galda me̦t Meselau]. Pēter,a sieva sakrāja stuņģi sviesta, tâ puoda me̦t MWM. VIII, 244; pūr-, stuopme̦t, von der Grösse eines Lofes, Stofes Smilt. [simts suoļu me̦t, an hundert Schritte Lennew. n. U.];
3) der Zeitraum, die Zeit
(li. mẽtas): tâ pagājis mans mūža me̦ts Austr. vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks, vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. tukšais me̦ts, das Altlicht: vēži, kas ķe̦rti tukšajā me̦tā ne+kam nede̦r Frauenb. [kuoku vajag cirst me̦tā (= mēness griežuos) od. vēcā me̦tā (= ve̦cā mēnesī) Gold.] laika me̦ts, laime̦ts, die Periode: juoņuos pāri aizvēlies lielais laika me̦ts Rainis. attīstības... me̦ts MWM. VI, 337; me̦ts (für gads), das Jahr (li. mẽtas) KurischHaff;
4) nur im Plur. me̦ti, dass Grundgewebe, die Kette, das Aufzuggarn [der Aufzug
Bielenstein Holzb. 393]: zīda me̦ti, ze̦lta audi BW. 7474. me̦tus me̦tuot tad iemeta me̦llu vai baltu - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. - [me̦tu dzija, Aufzugkette Bielenstein Holzb. 394.] Zu mest; zur Bed. 4 vgl. li. apmetaĩ "Aufzuggarn".
Avots: ME II, 608
1) ein Heuhaufen
Manz. (eigentl.: der Wurf, das Geworfene);
2) übertr., die Ähnlichkeit, Gleichheit an Grösse, Beschaffenheit, Alter:
visi viņu vienu me̦tu, vienā me̦tā, auch vienus me̦tus, alle sind sie wie aus einem Wurf (bedeutet: sie sind gleich entweder in der Grösse, Beschaffenheit oder im Alter) Gross - Behrsen, Bers., Lub. [bē̦rns ir tuo me̦tu, so gross Stuhrof.] mans zē̦ns jau prāvs nuo auguma, būs tâ tavā me̦tā Naud. šuo Pēteris ir tai pašā me̦tā kâ mūsu Jānis, der Peter im anderen Gesinde ist etwa so gross,wie unser Johann Kaul.; kann aber auch heissen: ist ebenso alt wie A. XII, 749. cilvē̦kam tavā me̦tā (in deinem Alter) gan neklājas tādu darbu strādāt Kaul. Zur Vermeidung der Doppelsinnigkeit: gaduos viņa likās būt vienus me̦tus ar K. Janš. Zur näheren Bezeichnung der Grösse wird oft eine Massbezeichnung hinzugefügt: viņš neļāva ienaidniekam ne pa suoļa me̦tu duoties tālāk A. XIII, 247. viņš izvilka nuo kažuoka kules pudelīti kādā kuorteļa me̦tā Saul. akmens dūres me̦tu, me̦tā, oft in verkürzter Form dūres me̦t, faustgross Bers., Sessw., C. [cik liels tas bija? tā galda me̦t Meselau]. Pēter,a sieva sakrāja stuņģi sviesta, tâ puoda me̦t MWM. VIII, 244; pūr-, stuopme̦t, von der Grösse eines Lofes, Stofes Smilt. [simts suoļu me̦t, an hundert Schritte Lennew. n. U.];
3) der Zeitraum, die Zeit
(li. mẽtas): tâ pagājis mans mūža me̦ts Austr. vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks, vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. tukšais me̦ts, das Altlicht: vēži, kas ķe̦rti tukšajā me̦tā ne+kam nede̦r Frauenb. [kuoku vajag cirst me̦tā (= mēness griežuos) od. vēcā me̦tā (= ve̦cā mēnesī) Gold.] laika me̦ts, laime̦ts, die Periode: juoņuos pāri aizvēlies lielais laika me̦ts Rainis. attīstības... me̦ts MWM. VI, 337; me̦ts (für gads), das Jahr (li. mẽtas) KurischHaff;
4) nur im Plur. me̦ti, dass Grundgewebe, die Kette, das Aufzuggarn [der Aufzug
Bielenstein Holzb. 393]: zīda me̦ti, ze̦lta audi BW. 7474. me̦tus me̦tuot tad iemeta me̦llu vai baltu - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. - [me̦tu dzija, Aufzugkette Bielenstein Holzb. 394.] Zu mest; zur Bed. 4 vgl. li. apmetaĩ "Aufzuggarn".
Avots: ME II, 608
most
muôst [auch PS., Lis., Bl., Kl., Schujen, C., Nitau, Linden], -stu od. -žu, -du,
1) intr., erwachen:
kad rīta gaisma luoguos muost, es duomāju par tevi Akur.;
2) tr., intr., merken
[AP.], hören, aufpassen, verstehen: vai tu muosti, ka atkal esi izdarījis, kâ neklājas? Alm. nuo tā tu ne˙kā nemuod Vēr. I, 7. nabags tuo ne˙maz nemuož, der Bettler beachtet es gar nicht LP. V, 372. ve̦cais ne muost nemuož Aps. zaķis nemuož ne traks LP. VI, 404. kas tev liek tādam lēkt acīs, kuo nemuosti vārēt? Alm.;
3) nach Bl. I, 360 muôst, muôžu, muôdu, wecken [?].
Refl. -tiês, erwachen: muostaties (Var.: muodāties, muožaties), sieviņas! BW. 16347. Subst. muôšanâs, das Erwachen. [Nebst muôdrs s. dies) und muôzs zu ahd. muntar "lebhaft, wach", got. mundōn sis "auf etwas sehen", gr. μαϑεῖν "bemerken, erlernen" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 105 f., Boisacq Dict. 607, Walde Wrtb. 2 475, Trautmann Wrtb. 168 f., Zubatý Sborn. fil. II, 73. - Li. dial. atsimuosti "zur Besinnung kommen"bei Bezzenberger Lit. Forsch. 143 stammt wohl aus dem Le.]
Avots: ME II, 683
1) intr., erwachen:
kad rīta gaisma luoguos muost, es duomāju par tevi Akur.;
2) tr., intr., merken
[AP.], hören, aufpassen, verstehen: vai tu muosti, ka atkal esi izdarījis, kâ neklājas? Alm. nuo tā tu ne˙kā nemuod Vēr. I, 7. nabags tuo ne˙maz nemuož, der Bettler beachtet es gar nicht LP. V, 372. ve̦cais ne muost nemuož Aps. zaķis nemuož ne traks LP. VI, 404. kas tev liek tādam lēkt acīs, kuo nemuosti vārēt? Alm.;
3) nach Bl. I, 360 muôst, muôžu, muôdu, wecken [?].
Refl. -tiês, erwachen: muostaties (Var.: muodāties, muožaties), sieviņas! BW. 16347. Subst. muôšanâs, das Erwachen. [Nebst muôdrs s. dies) und muôzs zu ahd. muntar "lebhaft, wach", got. mundōn sis "auf etwas sehen", gr. μαϑεῖν "bemerken, erlernen" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 105 f., Boisacq Dict. 607, Walde Wrtb. 2 475, Trautmann Wrtb. 168 f., Zubatý Sborn. fil. II, 73. - Li. dial. atsimuosti "zur Besinnung kommen"bei Bezzenberger Lit. Forsch. 143 stammt wohl aus dem Le.]
Avots: ME II, 683
muklājs
nams
nams (li. nãmas "Wohnung"), verächtl. Demin. namelis,
1) eine aus geraden Stangen
[nach Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.) auch aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes] zusammen gestellte, kegelförmige Sommerküche Bl. H. 54: vidzemnieku vasaras ķēķi jeb nami vēl līdz šim paturējuši ne˙vien se̦nuo namu nuosaukumu, bet arī ietaisi PS. vēl tagad vietām sauc par namu jeb namiņu vasaras ķēki Konv. 2 1394;
2) der mittlere Teil des Wohnhauses, die Küche
Etn. III, 36; Mag. XIII, 2, 43, [Wessen]; deshalb nama meita, Küchenmädchen; nama nedēļa, die Woche, in der ein Mädchen die Arbeiten in der Küche verrichten muss;
3) in manchen gegenden ist der mittlere Raum des Hauses durch eine Wand in Küche und Hausflur
(nams, namiņš) geteilt Kand.: ieve̦d mani namiņā, nuo namiņa istabā BW. 13250, 36. es atradu meitu māti slaukam namu, istabiņu (Var. 3: nama istabiņu) BW. 13245, 2. tas man tika arājiņš, kam bij nams, istabiņa BW. 10756;
4) ein Vorbau ohne Oberlage vor der Badstube mit einem grossen Kessel zum Wasserkochen
Mar., Kand.: īstā meita mazgā namiņā drēbes, lai blīkst LP. V, 296;
5) eine Hütte zum Räuchern der Strömlinge
[dūmu namiņš Bielenstein Holzb. 660], MWM. IV, 184;
[6) eine aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes zusammengestellte Netzhütte
Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.)];
7) ein kleines Gebäude:
blakus ē̦kām (ratu pūnēm u. t. t.) taisa arī vienkāršus mazus nameļus Būvm. 1;
8) das Haus in der Stadt:
pilsē̦tā daudz jauku namu. Zuweilen auch für das Haus überhaupt: nuovakarē viņi ierauga mežmalē tādu nameli LP. VI, 1015. iekš meža bij viens nams. kāzu nams, das Hochzeithaus BW. III, 1, S. 87. jums kāzu namā rūmes būs GL.; dieva nams, Gotteshaus, Kirche; cietuma nams, das Gefängnis; kaulu nams, gew. k. kambaris, das Beinhaus; līķa nams, ein auf vier Pfosten über einen Sarg ausgebreitetes Laken: pār zārku apklāja uz četriem stabiņiem palagus, tas bija līķa nams BW. III, 3, 870; dvēselīšu nams, die Wohnung der seelen ar dieviņu ielīguoju dvēselīšu namiņā BW. 27599, 1; mūža nams, der Sarg; im VL. nams auch für Bienenstock: bitītei, meitiņai nevajaga namu liegt Ltd. 4776. nuo tā paša viduklīša bitītei namu daru 4775. [Wohl gleich gr. νομός "Weideplatz, angewiesener Wohnort, Wohnsitz" zu gr. νέμω "bewohne, bebaue", vgl. Wiedemann BB. XXX, 217, Fick Wrtb˙! 4, 97 und 502, Meringer IF. XVIII, 239, Falk-Torp 762, Trautmann Wrtb. 193.]
Avots: ME II, 692, 693
1) eine aus geraden Stangen
[nach Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.) auch aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes] zusammen gestellte, kegelförmige Sommerküche Bl. H. 54: vidzemnieku vasaras ķēķi jeb nami vēl līdz šim paturējuši ne˙vien se̦nuo namu nuosaukumu, bet arī ietaisi PS. vēl tagad vietām sauc par namu jeb namiņu vasaras ķēki Konv. 2 1394;
2) der mittlere Teil des Wohnhauses, die Küche
Etn. III, 36; Mag. XIII, 2, 43, [Wessen]; deshalb nama meita, Küchenmädchen; nama nedēļa, die Woche, in der ein Mädchen die Arbeiten in der Küche verrichten muss;
3) in manchen gegenden ist der mittlere Raum des Hauses durch eine Wand in Küche und Hausflur
(nams, namiņš) geteilt Kand.: ieve̦d mani namiņā, nuo namiņa istabā BW. 13250, 36. es atradu meitu māti slaukam namu, istabiņu (Var. 3: nama istabiņu) BW. 13245, 2. tas man tika arājiņš, kam bij nams, istabiņa BW. 10756;
4) ein Vorbau ohne Oberlage vor der Badstube mit einem grossen Kessel zum Wasserkochen
Mar., Kand.: īstā meita mazgā namiņā drēbes, lai blīkst LP. V, 296;
5) eine Hütte zum Räuchern der Strömlinge
[dūmu namiņš Bielenstein Holzb. 660], MWM. IV, 184;
[6) eine aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes zusammengestellte Netzhütte
Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.)];
7) ein kleines Gebäude:
blakus ē̦kām (ratu pūnēm u. t. t.) taisa arī vienkāršus mazus nameļus Būvm. 1;
8) das Haus in der Stadt:
pilsē̦tā daudz jauku namu. Zuweilen auch für das Haus überhaupt: nuovakarē viņi ierauga mežmalē tādu nameli LP. VI, 1015. iekš meža bij viens nams. kāzu nams, das Hochzeithaus BW. III, 1, S. 87. jums kāzu namā rūmes būs GL.; dieva nams, Gotteshaus, Kirche; cietuma nams, das Gefängnis; kaulu nams, gew. k. kambaris, das Beinhaus; līķa nams, ein auf vier Pfosten über einen Sarg ausgebreitetes Laken: pār zārku apklāja uz četriem stabiņiem palagus, tas bija līķa nams BW. III, 3, 870; dvēselīšu nams, die Wohnung der seelen ar dieviņu ielīguoju dvēselīšu namiņā BW. 27599, 1; mūža nams, der Sarg; im VL. nams auch für Bienenstock: bitītei, meitiņai nevajaga namu liegt Ltd. 4776. nuo tā paša viduklīša bitītei namu daru 4775. [Wohl gleich gr. νομός "Weideplatz, angewiesener Wohnort, Wohnsitz" zu gr. νέμω "bewohne, bebaue", vgl. Wiedemann BB. XXX, 217, Fick Wrtb˙! 4, 97 und 502, Meringer IF. XVIII, 239, Falk-Torp 762, Trautmann Wrtb. 193.]
Avots: ME II, 692, 693
neapdomīgs
neapduõmîgs, unbedachtsam, unbesonnen, unvorsichtig: neapduomīgiem cilvē̦kiem slikti klājas.
Avots: ME II, 707
Avots: ME II, 707
nelabs
nelabs [li. nelãbas "böse"],
1) schlecht:
gana bija labu ļaužu, gana mani bildināja; par dieviņa likumiņu nelabais gadījās Ltd. 1840. man tāda nelaba garša mutē. man nelaba sirds, mir ist schecht zu Mute LP. II, 64. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. bārenītim klājas ļuoti nelabi IV, 146;
2) unheimlich, schrecklich:
pīle pārkšķina nelabā balsī LP. I, 117. saimniece iebļaujas nelabi IV, 33. tūliņ izskatījis šuo tâ nelabi IV, 132. sācis nelabi glūnēt V, 383;
3) nelabais - euphemistische Bezeichnung des Teufels
kad tevi pats nelabais! LP. IV, 10. pi tu, nelabais! JR. IV, 85. bļauj, ē̦das, iet kâ pats nelabais. vai od. kas nelabais tevi dīda? LP. IV 93, VII, 892. nelabais viņu zina, das weiss der Teufel. Auch so das Femininum nelabã: meita kâ pati nelabā sāks ārdīties pa baznīcu LP. VI, 505.
Avots: ME II, 719
1) schlecht:
gana bija labu ļaužu, gana mani bildināja; par dieviņa likumiņu nelabais gadījās Ltd. 1840. man tāda nelaba garša mutē. man nelaba sirds, mir ist schecht zu Mute LP. II, 64. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. bārenītim klājas ļuoti nelabi IV, 146;
2) unheimlich, schrecklich:
pīle pārkšķina nelabā balsī LP. I, 117. saimniece iebļaujas nelabi IV, 33. tūliņ izskatījis šuo tâ nelabi IV, 132. sācis nelabi glūnēt V, 383;
3) nelabais - euphemistische Bezeichnung des Teufels
kad tevi pats nelabais! LP. IV, 10. pi tu, nelabais! JR. IV, 85. bļauj, ē̦das, iet kâ pats nelabais. vai od. kas nelabais tevi dīda? LP. IV 93, VII, 892. nelabais viņu zina, das weiss der Teufel. Auch so das Femininum nelabã: meita kâ pati nelabā sāks ārdīties pa baznīcu LP. VI, 505.
Avots: ME II, 719
nelaiku
‡ nelaĩku, Adv., frühzeitig, zu früh Auleja; zur unrechten Zeit Pilda n. FBR. XIII, 53. netaujā n˙! Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 145. n. sniegi paklāja zaļu zâli tīrumā BW. 24340, 2. dievs duod galu tautiešam, ka n. bildināja 14877, 1 var.
Avots: EH II, 14
Avots: EH II, 14
noklāt
nùoklât [li. nuklóti], tr.,
1) bedecken, belegen:
ceļu aude̦kliem BW. 15688, 1. viņš nuoklāja namu ciedru baļķiem I Kön. 6, 9. galds nuoklāts ēdieniem un dzērieniem;
2) abdecken:
galdu Brasche. Refl. - tiês, sich bedecken, sich lagern: viss viņš e̦suot ziediem nuoklājies Brig. sniegs nuoklājies vienlīdzīgā biezumā Aps.
Avots: ME II, 797, 798
1) bedecken, belegen:
ceļu aude̦kliem BW. 15688, 1. viņš nuoklāja namu ciedru baļķiem I Kön. 6, 9. galds nuoklāts ēdieniem un dzērieniem;
2) abdecken:
galdu Brasche. Refl. - tiês, sich bedecken, sich lagern: viss viņš e̦suot ziediem nuoklājies Brig. sniegs nuoklājies vienlīdzīgā biezumā Aps.
Avots: ME II, 797, 798
padurve
padùrve, padure(s), auch wohl padurvis (loc. s. padurvī},
1) der Raum unter der Tür:
[izņēma nuo padurēm čūskas galvas Pas. III, 359.] kad pavasari pirmuo reizi laida luopus laukā, tad paklāja sarkanu drānu kūts padurē, lai ļaunums nepiesitas LP. VII, 318. saule spīd padurvē Bl. R. 533;
2) der Raum unten vor der Tür:
padurē ir pagrabs LP. VI, 324. viņa kūla veļu uz klēts padurves Jauns. ciemiņš nuostājās padurvē Peb.;
3) der Raum zwischen der Tür und dem Ofen
(vgl. aizdurve): kalpuones puikas šūpulis stāvēja pašā padurvī Kaudz.
Avots: ME III, 19
1) der Raum unter der Tür:
[izņēma nuo padurēm čūskas galvas Pas. III, 359.] kad pavasari pirmuo reizi laida luopus laukā, tad paklāja sarkanu drānu kūts padurē, lai ļaunums nepiesitas LP. VII, 318. saule spīd padurvē Bl. R. 533;
2) der Raum unten vor der Tür:
padurē ir pagrabs LP. VI, 324. viņa kūla veļu uz klēts padurves Jauns. ciemiņš nuostājās padurvē Peb.;
3) der Raum zwischen der Tür und dem Ofen
(vgl. aizdurve): kalpuones puikas šūpulis stāvēja pašā padurvī Kaudz.
Avots: ME III, 19
padzīvot
padzîvuôt, padzîvât,
1) infr., längere, lange Zeit leben, sich seines Lebens freuen, aufleben:
iet tautās, vai neiet, vai vienai padzīvuot? BW. 9420. suodi, dievs, ļaunus ļaudis, duod labiem padzīvuot! 9139. ļauj man viegli padzīvuot! 27078. sievas arī (ļuoti līksmi šuonakt padzīvuoja Latv. kâ, meitiņa, tev klājas, kâ līdz šim padzīvuoji? BW. 26541, 17. pa dzīvuojis vīrietis, ein ältlicher, bejahrter Mann; padzīvuojusi sieviete, ein bejahrtes Frauenzimmer. bija jau stipri padzīvuojuse Etn. II, 87;
2) tr., ausrichten, zu Ende bringen:
nāc, dieviņ, pats palīdzi, gŗūta darba padzīvāt! BW. 6933. Refl. -tiês,
1) [padzîvâtiês PS.], gemütlich, in behaglicher Ruhe leben, die Zeit verbringen:
diezgan jau nu tu izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107. pa jaukuo vasaras laiku padzīvuosi mies pa zaļumiem Latv.;
2) spielen:
saimniece savu gada ve̦cu meitiņu nuoliks meža malā padzīvuoties LP. lV, 169.
Avots: ME III, 23
1) infr., längere, lange Zeit leben, sich seines Lebens freuen, aufleben:
iet tautās, vai neiet, vai vienai padzīvuot? BW. 9420. suodi, dievs, ļaunus ļaudis, duod labiem padzīvuot! 9139. ļauj man viegli padzīvuot! 27078. sievas arī (ļuoti līksmi šuonakt padzīvuoja Latv. kâ, meitiņa, tev klājas, kâ līdz šim padzīvuoji? BW. 26541, 17. pa dzīvuojis vīrietis, ein ältlicher, bejahrter Mann; padzīvuojusi sieviete, ein bejahrtes Frauenzimmer. bija jau stipri padzīvuojuse Etn. II, 87;
2) tr., ausrichten, zu Ende bringen:
nāc, dieviņ, pats palīdzi, gŗūta darba padzīvāt! BW. 6933. Refl. -tiês,
1) [padzîvâtiês PS.], gemütlich, in behaglicher Ruhe leben, die Zeit verbringen:
diezgan jau nu tu izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107. pa jaukuo vasaras laiku padzīvuosi mies pa zaļumiem Latv.;
2) spielen:
saimniece savu gada ve̦cu meitiņu nuoliks meža malā padzīvuoties LP. lV, 169.
Avots: ME III, 23
paklāt
paklât, ‡ Refl. -tiês,
1) sich unterbreiten (-decken) lassen:
grīdse̦ga ē̦rti ļaujas p. zem galda;
2) tas labi paklājas Und. PS. 1, 29 "das gerät wohl".
Avots: EH II, 142
1) sich unterbreiten (-decken) lassen:
grīdse̦ga ē̦rti ļaujas p. zem galda;
2) tas labi paklājas Und. PS. 1, 29 "das gerät wohl".
Avots: EH II, 142
pakurkstēt
pārklājs
pãrklâjs, die Decke: šūpuolkrē̦sls, pār kuŗu nuobālējis izšūts pārklājs Druva III, 347. mati kâ biezs pārklājs apklāja viņas ple̦cus Vē̦r. II, 290; galda pārklājs, der Tischläufer A. XIV, 1, 535.
Avots: ME III, 161
Avots: ME III, 161
piedienēt
piedienēt, dienlich sein Mag. XX, 3, 207; passen, anstehen, sich geziemen; "anschliessen" Treiden: piedien pieši pie zābaka BW. 12216, 1. nepiedien cālīšam ve̦cas vistas ce̦kulīte BW. 24792. nepiedien arājam klibuojuot 28266, 3 var. ģeķiem nepiedien augsti vārdi Spr. Salom. 17, 7. tas man piedien un pieklājas Pasaules lāpītājs 6.
Avots: ME III, 245
Avots: ME III, 245
pieklāt
pìeklât, bedecken, zudecken Spr. Refl. -tiês , sich schicken: tev nepieklājas kungam līdzsēdēt, es schickt sich für dich nicht, neben dem Herrn zu sitzen U.
Avots: ME III, 257
Avots: ME III, 257
plāns
I plâns (li. plónas "dünn, fein", la. plānus "eben, flach"),
1) flach, eben
("weniger gebraucht") U.;
2) dünn, schwach, nicht zureichend
U.: Sprw. asam nazim plāni zuobi. plānas manas villainītes Biel. 1151. tautu meita ... plānajām lūpiņām BW. 11497. nu ve̦d jaunu saimenieci, ... plānu klaipu cepējiņu 18659. plāns darbs, schwache, unzureichende Arbeit U. plānas laivas stūmējs U. od. plānu galdu (galdiņu) od. plāna galda (galdiņa) urbējs, der nur leichte Arbeit auszurichten vermag U., ein Faulenzer N.-Schwanb.: iegātņi bij plāna galda urbēji Neik. 60;
3) dünn, undicht:
plāni mati, plāna bārda. ja pēc ziemassvē̦tkiem pulka sniega, tad labība būs plāna Etn. II, 73;
4) dünn, flüssig:
plāna putra; plāns alus, schwaches Bier U.;
5) schwach, dumm:
puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva BW. 11841, 2 var.;
6) plāni iet, klāties, schwach, schlecht (er)gehen:
viņam tagad iet pa˙visam plāni Dīcm. pas. v. I, 52. mediniekam vienu laiku pa˙visam klājas plāni LP. VII, 238. ja tev āda mīļa, tad nepūti: klāsies plāni! VI, 258;
7) = smalks: plāni vērpu, plāni audu VL. aus Rutzau;
8) plânie luõki, eine Grasart
Pussen.-Subst. plânums,
1) die Dünnheit, Dünne;
2) "Rippsperre":
žāvē̦tas cūkgaļas plānums Ronneb. viņš nuogrieza gabalu nuo pie sijas pakārtā plānuma A. v. J. 1902, S. 130;
3) das Flache, die Fläche
U. Altes Verbaladjektiv zu plāt.
Avots: ME III, 330
1) flach, eben
("weniger gebraucht") U.;
2) dünn, schwach, nicht zureichend
U.: Sprw. asam nazim plāni zuobi. plānas manas villainītes Biel. 1151. tautu meita ... plānajām lūpiņām BW. 11497. nu ve̦d jaunu saimenieci, ... plānu klaipu cepējiņu 18659. plāns darbs, schwache, unzureichende Arbeit U. plānas laivas stūmējs U. od. plānu galdu (galdiņu) od. plāna galda (galdiņa) urbējs, der nur leichte Arbeit auszurichten vermag U., ein Faulenzer N.-Schwanb.: iegātņi bij plāna galda urbēji Neik. 60;
3) dünn, undicht:
plāni mati, plāna bārda. ja pēc ziemassvē̦tkiem pulka sniega, tad labība būs plāna Etn. II, 73;
4) dünn, flüssig:
plāna putra; plāns alus, schwaches Bier U.;
5) schwach, dumm:
puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva BW. 11841, 2 var.;
6) plāni iet, klāties, schwach, schlecht (er)gehen:
viņam tagad iet pa˙visam plāni Dīcm. pas. v. I, 52. mediniekam vienu laiku pa˙visam klājas plāni LP. VII, 238. ja tev āda mīļa, tad nepūti: klāsies plāni! VI, 258;
7) = smalks: plāni vērpu, plāni audu VL. aus Rutzau;
8) plânie luõki, eine Grasart
Pussen.-Subst. plânums,
1) die Dünnheit, Dünne;
2) "Rippsperre":
žāvē̦tas cūkgaļas plānums Ronneb. viņš nuogrieza gabalu nuo pie sijas pakārtā plānuma A. v. J. 1902, S. 130;
3) das Flache, die Fläche
U. Altes Verbaladjektiv zu plāt.
Avots: ME III, 330
ratsega
ratse̦ga, die Wagendecke: Līrums atklāja ratse̦gu, kamē̦r Rita valdīja gruožuos nemierīguo melni Veselis Saules kapsē̦ta 140.
Avots: ME III, 481
Avots: ME III, 481
reize
reĩze,
1): klājienu nuopure̦nuot, salmus sataisa reizēs ("rindās") Ramkau. labībū izklāja reizēm Sonnaxt. linus stata ruozītēs un reizēs; kad ir reizēs statīti, tad var ar grābekli sajemt Linden in Kurl. reizēs braukt Smilt., = šķūtīs br.; kaŗa laikā bija reizēs jābrauc bez gala. meitām mē̦mā r. (die Mädchen unterhalten sich nicht)
Brigadere Dievs, daba, darbs 166. nuospļāvās gaŗuo reizi (spuckte weit aus) Ciema spīg. 120. trim reizēm (dreimal) dagāja guovi vest da vēršam Kaltenbr. - uz reizes "anfangs" Kaltenbr.: tik uz reizes (d. h. bis man sich daran gewöhnt) tas sliktums. - nuo reizes, anfangs - auch Pas. VII, 466, Kaltenbr., Sonnaxt: ve̦zumam jātaisa malas augstākas n. r, (gleich am Anfang) Linden in Kurl.; gleich, auf einmal (r. сразу): tis n. r. būs maisā Pas. IV, 81. sieviete n. r. tika ve̦se̦la 82 (aus Malta); "kādreiz": n . r. uz mazā pirkstiņa uztaisās tāds cietums Linden in Kurl. viņš e̦suot bijis par saimnieku n. r. ebenda. - par reizi, gleich, auf einmal Kaltenbr.: tur jāmirst p. r.
Avots: EH II, 364
1): klājienu nuopure̦nuot, salmus sataisa reizēs ("rindās") Ramkau. labībū izklāja reizēm Sonnaxt. linus stata ruozītēs un reizēs; kad ir reizēs statīti, tad var ar grābekli sajemt Linden in Kurl. reizēs braukt Smilt., = šķūtīs br.; kaŗa laikā bija reizēs jābrauc bez gala. meitām mē̦mā r. (die Mädchen unterhalten sich nicht)
Brigadere Dievs, daba, darbs 166. nuospļāvās gaŗuo reizi (spuckte weit aus) Ciema spīg. 120. trim reizēm (dreimal) dagāja guovi vest da vēršam Kaltenbr. - uz reizes "anfangs" Kaltenbr.: tik uz reizes (d. h. bis man sich daran gewöhnt) tas sliktums. - nuo reizes, anfangs - auch Pas. VII, 466, Kaltenbr., Sonnaxt: ve̦zumam jātaisa malas augstākas n. r, (gleich am Anfang) Linden in Kurl.; gleich, auf einmal (r. сразу): tis n. r. būs maisā Pas. IV, 81. sieviete n. r. tika ve̦se̦la 82 (aus Malta); "kādreiz": n . r. uz mazā pirkstiņa uztaisās tāds cietums Linden in Kurl. viņš e̦suot bijis par saimnieku n. r. ebenda. - par reizi, gleich, auf einmal Kaltenbr.: tur jāmirst p. r.
Avots: EH II, 364
rūte
I rũte, rũts, -s, rùts 2 Kl., Lis., Prl., -s,
1) das Carreau, das rautige Viereck:
zib ielāpu rūtis V. Eglītis;
2) das Karo im Kartenspiel:
rūte trumpā Alm. Kaislību varā 81;
3) die Fensterraute;
4) das Viereck auf dem Acker, da ein Düngerfuder hinkommen soll
U., ein Flächenmass: pūra vietai 225 rūtes Sassm. sēšanu var izdarīt izklaidus, rindās un uz rūtīm Konv. 2 2357;
5) uz rūtīm, uz rūšu rūtīm, auf ff, wie nach Noten :
tāds smurgulis ņe̦m tevi izģunnēt uz rūtīm Naud. Zangus izlē̦klāja uz rūšu rūtīm Alm. Nebst estn. rūť "Fensterscheibe, Carreau" aus mnd. rute "Viereck, Fensterscheibe".
Avots: ME III, 574
1) das Carreau, das rautige Viereck:
zib ielāpu rūtis V. Eglītis;
2) das Karo im Kartenspiel:
rūte trumpā Alm. Kaislību varā 81;
3) die Fensterraute;
4) das Viereck auf dem Acker, da ein Düngerfuder hinkommen soll
U., ein Flächenmass: pūra vietai 225 rūtes Sassm. sēšanu var izdarīt izklaidus, rindās un uz rūtīm Konv. 2 2357;
5) uz rūtīm, uz rūšu rūtīm, auf ff, wie nach Noten :
tāds smurgulis ņe̦m tevi izģunnēt uz rūtīm Naud. Zangus izlē̦klāja uz rūšu rūtīm Alm. Nebst estn. rūť "Fensterscheibe, Carreau" aus mnd. rute "Viereck, Fensterscheibe".
Avots: ME III, 574
sadugt
sadugt,
1): pret tumši sadugušām debesīm Daugava 1939, S. 123. atnāk ļaudis sadugušām sejām Sudrabkalns V. b. l. 104. sadudzis gaiss, - būs lietus Frauenb. Subst. sadugums: smags s. (Betrübtsein?)
aizklāja meitenes jautruo prātu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 125.
Avots: EH XVI, 404
1): pret tumši sadugušām debesīm Daugava 1939, S. 123. atnāk ļaudis sadugušām sejām Sudrabkalns V. b. l. 104. sadudzis gaiss, - būs lietus Frauenb. Subst. sadugums: smags s. (Betrübtsein?)
aizklāja meitenes jautruo prātu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 125.
Avots: EH XVI, 404
sarīkot
sarìkuôt, tr., ordnen, instandsetzen, zurechtmachen, vor-, zubereiten, zustande kommen lassen; anordnen; anspornen Spr.: rīt sarīkuosim izkaptis un parīt stāsimies pie rudzu pļaujas Janš. Precību viesulis 41. pīpi sarīkuojis Alm. Meitene nuo sv. 101. sarīkuot kuģi LP. II, 49. viņš bij laivu sarīkuojis R. Sk. II, 255. viss uz galda bij sarīkuots kâ pieklājas LP. VII, 280. sarīkuo dzīres Rainis. lācis sarīkuoja mielastu Krilova pas. 32. jāsarīkuo bēres LP. VII, 153. kungs sarīkuojis medības ebenda S. 241. labi sarīkuotu karaspē̦ku MWM. VI, 756. sarīkuo briesmīgu uzbrukumu RKr. VIII, 9. Jorams sarīkuoja visu Izraeli (ordnete das ganze Israel) 11 Kön. 3, 6. Refl. -tiês,
1) sich zurechtmachen, sich vorbereiten:
puisis atraisīja gruožus un sarīkuojās uz braukšanu Alm. Kaislību varā 66;
2) einander anspornen
Spr.
Avots: ME II, 718
1) sich zurechtmachen, sich vorbereiten:
puisis atraisīja gruožus un sarīkuojās uz braukšanu Alm. Kaislību varā 66;
2) einander anspornen
Spr.
Avots: ME II, 718
sedzene
sedzene Wid., Friedrichswald, Plur. sedzenes Sessw. n. U., sedziens, sedzeniņš, sedzeniņa, ein Umschlagetuch (n. U. Plur. sedzeniņi, sedzenītes, Decken, Tücher): gribē̦dams apsegt Andŗa tē̦vu ar mīkstu sedzeni Aps. kas manu sedzeni nuoņēma, lai nāk viņu uzsegt! LP. VI, 37. kumeļā naudu devu, ne ļaudavas sedzenē BW. 21541. nava brūtes sedzeuiņa (Var.: sedzieniņa, sedzeniņas, sedzenītes, villainītes) 21525. es iesāku sedzeniņus (Var.: sedzenītes, sedzieniņus) darināt 7457. tai (= meitai) kuplāki sedzieniņi 5636. mākuoņi apklāja debesis kâ ar vienādu sedzeni D. Goŗkijs 47. gar upi pļavas kâ sedzenes izklāstītas Krišs Laksts 61. Zu segt.
Avots: ME III, 811
Avots: ME III, 811
sedzenis
‡ sedzenis, = sedzene: pārklāja ... ... ar raibiem sedzeņiem Janš. Dzimtene I, 384.
Avots: EH XVI, 474
Avots: EH XVI, 474
sienmala
siênmala Saikava, Dond., Widdrisch, U., siênmale Memelshof, Kl., Arrasch, Jürg., Wandsen, Gr.-Buschhof, siênmalis U., Salis, Lis., siênmālis, siêmalis Zögenhof, Ruj., Golg., U., siêmãlis C., Ronneb., Smilt., Trik., Wolm., Würzau, siêmālis U., siêmelis Mar. n. RKr. XVII, 133, die Gegend an der Wand, die Wandfläche U.: sienmaļus kāzu istabā gluži aizklāja papīŗiem, bildēm BW. III, 1, 92. dzirneklīši nuoauduši gar visām sienmalēm BW. 12937. bullis piespieda vilku ar ragiem pie sienmaļa LP. VI, 246. sienmaļi jau sāk krakšķēt, cik ve̦lni saspraudušies Pas. IV, 89 (aus Selg.).
Avots: ME III, 859
Avots: ME III, 859
sijāt
sijât
3): auch Frauenb.; smalks lietus sijā kâ ar astru sietu Linden in Kurl.; ‡
4) = sijâtiês 2: uodi sijā ("fliegen hin und her") KatrE. saulainā dienā gaiss sijā Linden in Kurl.; ‡
5) "?": dzi, kâ pa jumtu sijā (vom Graupeln?)!
laikam atkal snieģelis uznācis Veldre Dižmnüa 10. Refl. -tiês,
1): graudi sijājušies uz apakšu Pas. IX, 513. sijājās (od. zur Bed. 2?) migla kâ putekļi un mūsu drēbes pārklāja ar rasu Jauns. Raksti IV, 376;
2): kāvi sijājas ar vēju, - iet nuo vienas puses uz uotru Salis. vaiņagi, kuruos bronzas zvārguļi un važiņas sijāt sijajās Vindedze 18. (fig.) iesaucās balsī, kuŗā sijājās žē̦lums un dusmas Daugava 1934, S. 499;
2): auch (von Mücken und Bienen)
Segew.; ‡
3) gesiebt werden
(?): miltu sietiņi, kas sijājās uz svē̦tkiem, lai iznāktu smalkāka maize Straumēni 3 30.
Avots: EH II, 485
3): auch Frauenb.; smalks lietus sijā kâ ar astru sietu Linden in Kurl.; ‡
4) = sijâtiês 2: uodi sijā ("fliegen hin und her") KatrE. saulainā dienā gaiss sijā Linden in Kurl.; ‡
5) "?": dzi, kâ pa jumtu sijā (vom Graupeln?)!
laikam atkal snieģelis uznācis Veldre Dižmnüa 10. Refl. -tiês,
1): graudi sijājušies uz apakšu Pas. IX, 513. sijājās (od. zur Bed. 2?) migla kâ putekļi un mūsu drēbes pārklāja ar rasu Jauns. Raksti IV, 376;
2): kāvi sijājas ar vēju, - iet nuo vienas puses uz uotru Salis. vaiņagi, kuruos bronzas zvārguļi un važiņas sijāt sijajās Vindedze 18. (fig.) iesaucās balsī, kuŗā sijājās žē̦lums un dusmas Daugava 1934, S. 499;
2): auch (von Mücken und Bienen)
Segew.; ‡
3) gesiebt werden
(?): miltu sietiņi, kas sijājās uz svē̦tkiem, lai iznāktu smalkāka maize Straumēni 3 30.
Avots: EH II, 485
skaust
skàust,
1): viņam skaûž 2 , ka citiem klājas labāk Strasden. brāļiem skaudis, ka muļķītim tik˙pat mantas kâ šiem Pas. XII, 342. nevajag uotram skaûst, lai pašam neatgriežas Zvirgzdine. kam nebij skaûsts 2 , tam labība bija laba Frauenb.; ‡
2) unnötig verausgaben, vergeuden, totschlagen (die Zeit)
um Talsen: negribu skaûst 2 naudu par nevajadzīgu lietu Strasden. velti laiku s. Jauns. Sliņķu virsnieks 137.
Avots: EH II, 503
1): viņam skaûž 2 , ka citiem klājas labāk Strasden. brāļiem skaudis, ka muļķītim tik˙pat mantas kâ šiem Pas. XII, 342. nevajag uotram skaûst, lai pašam neatgriežas Zvirgzdine. kam nebij skaûsts 2 , tam labība bija laba Frauenb.; ‡
2) unnötig verausgaben, vergeuden, totschlagen (die Zeit)
um Talsen: negribu skaûst 2 naudu par nevajadzīgu lietu Strasden. velti laiku s. Jauns. Sliņķu virsnieks 137.
Avots: EH II, 503
sleja
sleja, slejs, auch sleija ("Ackergewende" L.), sleijs geschr.,
1) der Strich, die Linie, ein gerader Streifen
U., ein Längsstreifen Bielenstein Holzb. 684: ādas sleja, ein Streifen Leder, aus der ganzen Haut geschnitten U. saimniekam brīv izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54. pastalu sleja (Autz n. U.) od. slejs (N.-Sessau n. U., Grünh.), ein Streifen Leder in Breite der Pasteln: puisis mērījis ķēvei sānus, cik pastalu sleju tur iznākšuot LP. VI, 424. kas pirmais vārdu teiks, tam trīs slejus nuo muguras nuovilks 383. griezi, kur gribi, tādas skrandu slejas vien! V, 187. zaļām slejām apšūtā uzvalkā Janš. rudzu sleja, ein Strich im Roggenfelde U. laba sleja zemes, ein uter Strich (Strecke) Landes U. drusku augstāk sākas vīksnu un guobu sleja Konv 2 2716. krusas sleja pārgāja pār dārzu, ein Strich Hagel ging über den Garten U. - rakstu sleja, eine Zeile U.; ein Absatz in der Schrift Wid. laikraksta slejas, die Spalten in der Zeitung;
2) das Wagengeleise
St., Bergm. n. U.;
3) Plur. slejas U. (geschr.: sleijas), Karls., Selsau, Selb., sleji (li. šlejai Tiž. I, 119) N.-Kurland, Mar., Vīt., das Pferdegeschirr (Hinter-geschirr, die Sielen): melnis . . . saplēsa . . . se̦dulku un slejas Latv. pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru . . , misiņa vaši Kaudz. M. 32. zirgam gruožus aiz slejām sabāzis Duomas II, 30. zīda gruoži, ze̦lta sleji BW. 29640. sakas, sleji, dze̦nauškas A. XI, 171;
4) slejs, der Wuchs,
"cilvē̦ka garums, sevišķi muguras daļa" Sessw:: tam garš slejs Vīt. viņš nuogāzās ar visu sleju id. slātavieši ir pēc sava stāva jeb sleja visur pazīstami Kaudz. M. 30. dē̦ls... divas reizes klāja gar sleju ve̦lnam ar spriguli LP. VI, 393. Juris . . , dabūja vēl pāris labu šļācienu pa visu sleju Vīt. 80;
5) sleja, die Schicht
Wid. In den Bedd. 1-2 und 4-5 wahrscheinlich (vgl. Leskien Abl. 286 und Trautmann Wrtb. 309) zu slìet (zur Bed. 5 vgl. speziell slav. slojь "Schicht"); urspr. etwa "etwas streifenartig Angelehntes, Hingesunkenes". slejas 3, das von Leskien Nom. 315 gleichfails zu slìet gestellt wird, ist nebst li. šlajai dass. wohl entlehnt, vgl. r. шлея, poln. szleja u. a. bei Miklosich Etym. Wrtb. 307.
Avots: ME III, 924, 925
1) der Strich, die Linie, ein gerader Streifen
U., ein Längsstreifen Bielenstein Holzb. 684: ādas sleja, ein Streifen Leder, aus der ganzen Haut geschnitten U. saimniekam brīv izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54. pastalu sleja (Autz n. U.) od. slejs (N.-Sessau n. U., Grünh.), ein Streifen Leder in Breite der Pasteln: puisis mērījis ķēvei sānus, cik pastalu sleju tur iznākšuot LP. VI, 424. kas pirmais vārdu teiks, tam trīs slejus nuo muguras nuovilks 383. griezi, kur gribi, tādas skrandu slejas vien! V, 187. zaļām slejām apšūtā uzvalkā Janš. rudzu sleja, ein Strich im Roggenfelde U. laba sleja zemes, ein uter Strich (Strecke) Landes U. drusku augstāk sākas vīksnu un guobu sleja Konv 2 2716. krusas sleja pārgāja pār dārzu, ein Strich Hagel ging über den Garten U. - rakstu sleja, eine Zeile U.; ein Absatz in der Schrift Wid. laikraksta slejas, die Spalten in der Zeitung;
2) das Wagengeleise
St., Bergm. n. U.;
3) Plur. slejas U. (geschr.: sleijas), Karls., Selsau, Selb., sleji (li. šlejai Tiž. I, 119) N.-Kurland, Mar., Vīt., das Pferdegeschirr (Hinter-geschirr, die Sielen): melnis . . . saplēsa . . . se̦dulku un slejas Latv. pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru . . , misiņa vaši Kaudz. M. 32. zirgam gruožus aiz slejām sabāzis Duomas II, 30. zīda gruoži, ze̦lta sleji BW. 29640. sakas, sleji, dze̦nauškas A. XI, 171;
4) slejs, der Wuchs,
"cilvē̦ka garums, sevišķi muguras daļa" Sessw:: tam garš slejs Vīt. viņš nuogāzās ar visu sleju id. slātavieši ir pēc sava stāva jeb sleja visur pazīstami Kaudz. M. 30. dē̦ls... divas reizes klāja gar sleju ve̦lnam ar spriguli LP. VI, 393. Juris . . , dabūja vēl pāris labu šļācienu pa visu sleju Vīt. 80;
5) sleja, die Schicht
Wid. In den Bedd. 1-2 und 4-5 wahrscheinlich (vgl. Leskien Abl. 286 und Trautmann Wrtb. 309) zu slìet (zur Bed. 5 vgl. speziell slav. slojь "Schicht"); urspr. etwa "etwas streifenartig Angelehntes, Hingesunkenes". slejas 3, das von Leskien Nom. 315 gleichfails zu slìet gestellt wird, ist nebst li. šlajai dass. wohl entlehnt, vgl. r. шлея, poln. szleja u. a. bei Miklosich Etym. Wrtb. 307.
Avots: ME III, 924, 925
smējīgs
‡ smējîgs, zu lachen liebend: viņš vienādi s., lai kâ viņam klājas Seyershof. viņa bij smējīga un skaļa A. Brigadere Dievs, daba, darbs 360, ārpus reālās... smējīgi ("?") skumjās re̦dzamības Sudrabkalns V. b. 12 63.
Avots: EH II, 536
Avots: EH II, 536
sovara
stats
stats (li. stãtas "Reihe", gr. στατός; "gestellt", lat. status "festgesetzt", an. staƥr "stätisch"),
1) ein Pfahl, Pfosten, Pallissade
L., U.; nuostājies kâ stats Bers.; Plur. Demin. statiņi,
a) die aufrechtstehenden Zaunspricken
Walk n. U., die Hölzer am Staketenzaun N. - Schwanb., Zaunhölzer mit spitzen Enden Gr. - Busch.; egles lietuo sē̦tas statiņuos Konv. 2 764. statiņu sē̦ta Plutte 72. viņš aptaisīja ap dārzu statiņu sētiņu Gr. - Buschh.;
b) ein Zaun aus aufrecht stehenden Hölzern
Döbner n. U.;
2) stats U., Spr., Kurl. n. Etn. I, 153, Nigr., Lubn., Bers., Setzen, Schlossberg, Lixna, Fehteln, Selb., Nerft, Memelshof, Gr. - Buschhof, Warkh., Meiran, Saikava, Pilda, Dagda, Demin. statiņš U., Salisb., Ruj., Seyershof, AP., N. - Peb., Nötk., Altenwoga, Sessw., W'rddrisch, Lös., Kalzenau, Laud., Saikava, Uodziena, Pilda, Meiran, Kokenhusen, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Bershof, Alt - Rahden Schönberg (selten gebr.), Kirchholm, Ekau (selten gebr.), Grünh., Gr. - Sessau, Kr. - Würzau, Wilzen, Samiten, Gr. - Autz, Stenden, Iw., Behnen, Bixten, Kurs., Remten, Rönnen, Grenzhof, Prawingen, Pampeln, Fockenhof, Zeezem, Selg., Waldegalen, Sassm., Erwalen, Appricken, Hasenpot, Wain., Nigr., Stirniene, statiņa U., Karls., Plm., Ronneb., Drosth., Schujen, Jürg., Serben, Gotthardsberg, Homelshof, N. - Peb., N. - Laitzen, Meselau, Sessw., Lös., Fossenberg, Matkuln, Wahnen, Ellei, Sakkenhausen, Schwarden, häufiger der Plur., Getreidehaufen (Gubben) in Reihen auf dem Felde, Korngubben, Kornhaufen
U., Garbenhaufen Dr., Roggenhäufchen Kurl. n. U.; rudzu, linu statiņi Nigr. aiz kviešu statiņām (Var.; gubiņām ) BW. 349I5. pie auzu statiem LP. Vil, 720. labības stati Stari III, 109, ābuoliņš statuos Lubn. nuo pūrvietas iznāca pa 25 stati (Roggenhäufchen) Selb. nest kūļus kuopā un sliet statuos Niedra. statiņuos sace̦ltie rudzi Lautb. Luomi 65. Džūkstē pļāvējs pats neceļuot gubas (statiņus) Etn. III, 90. druva čakli apklājas statiem, stirpām, gubām Kaln. Uozuolk. m. 25. tikai statiņas un... rugāji rāda, ka te reiz zē̦lusi labība Skuolas dsuva II, 86. auzu gabalā lāči... izputinājuši... statiņas Upīte Medn. laiki 14. viņš nuolika izkapti un strīķi pie stata Līguotnis Stāsti II, 28;
3) (li. statùs) steil
PlKur.;
4) "?": katrs mirst, kuo trāp[a] šis nāves stats
(für skats?) Lautb. Vidv. II, 40. Zur Wurzel von stât.
Avots: ME III, 1048
1) ein Pfahl, Pfosten, Pallissade
L., U.; nuostājies kâ stats Bers.; Plur. Demin. statiņi,
a) die aufrechtstehenden Zaunspricken
Walk n. U., die Hölzer am Staketenzaun N. - Schwanb., Zaunhölzer mit spitzen Enden Gr. - Busch.; egles lietuo sē̦tas statiņuos Konv. 2 764. statiņu sē̦ta Plutte 72. viņš aptaisīja ap dārzu statiņu sētiņu Gr. - Buschh.;
b) ein Zaun aus aufrecht stehenden Hölzern
Döbner n. U.;
2) stats U., Spr., Kurl. n. Etn. I, 153, Nigr., Lubn., Bers., Setzen, Schlossberg, Lixna, Fehteln, Selb., Nerft, Memelshof, Gr. - Buschhof, Warkh., Meiran, Saikava, Pilda, Dagda, Demin. statiņš U., Salisb., Ruj., Seyershof, AP., N. - Peb., Nötk., Altenwoga, Sessw., W'rddrisch, Lös., Kalzenau, Laud., Saikava, Uodziena, Pilda, Meiran, Kokenhusen, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Bershof, Alt - Rahden Schönberg (selten gebr.), Kirchholm, Ekau (selten gebr.), Grünh., Gr. - Sessau, Kr. - Würzau, Wilzen, Samiten, Gr. - Autz, Stenden, Iw., Behnen, Bixten, Kurs., Remten, Rönnen, Grenzhof, Prawingen, Pampeln, Fockenhof, Zeezem, Selg., Waldegalen, Sassm., Erwalen, Appricken, Hasenpot, Wain., Nigr., Stirniene, statiņa U., Karls., Plm., Ronneb., Drosth., Schujen, Jürg., Serben, Gotthardsberg, Homelshof, N. - Peb., N. - Laitzen, Meselau, Sessw., Lös., Fossenberg, Matkuln, Wahnen, Ellei, Sakkenhausen, Schwarden, häufiger der Plur., Getreidehaufen (Gubben) in Reihen auf dem Felde, Korngubben, Kornhaufen
U., Garbenhaufen Dr., Roggenhäufchen Kurl. n. U.; rudzu, linu statiņi Nigr. aiz kviešu statiņām (Var.; gubiņām ) BW. 349I5. pie auzu statiem LP. Vil, 720. labības stati Stari III, 109, ābuoliņš statuos Lubn. nuo pūrvietas iznāca pa 25 stati (Roggenhäufchen) Selb. nest kūļus kuopā un sliet statuos Niedra. statiņuos sace̦ltie rudzi Lautb. Luomi 65. Džūkstē pļāvējs pats neceļuot gubas (statiņus) Etn. III, 90. druva čakli apklājas statiem, stirpām, gubām Kaln. Uozuolk. m. 25. tikai statiņas un... rugāji rāda, ka te reiz zē̦lusi labība Skuolas dsuva II, 86. auzu gabalā lāči... izputinājuši... statiņas Upīte Medn. laiki 14. viņš nuolika izkapti un strīķi pie stata Līguotnis Stāsti II, 28;
3) (li. statùs) steil
PlKur.;
4) "?": katrs mirst, kuo trāp[a] šis nāves stats
(für skats?) Lautb. Vidv. II, 40. Zur Wurzel von stât.
Avots: ME III, 1048
stibriņš
tādai
tâdai Mar. n. RKr. XVII, 146,
1) auf solche Weise
L., St., U.: nepamet viņu tādai! Glück II Mos. 23, 5;
2) tadai, also hin
Manz. Lettus: kâ klājas? tadai, puslīdz, so hin, ziemlich Manz. l0 Gespr. nebij lini? bij tadai puslīdz
ebenda. duod ir tadai priekšā (barību)! gib ihnen nur schlechthin das Futter für!
ebenda. es šuogad it tadai tukšs palieku, ich bleibe dies Jahr ganz leer ebenda;
3) gleichwohl:
es gribu . . . tādai tavu radu un vārdu zināt Glück Tobias 5, 11. neturēšu tevi tādai par nenuoziedzīgu Jerem. 30, 11. tādai (Var.: tādēļ, tikpat) pulka ceļu grieza BW. 18070. tādai (Var.: tik˙pat) bija pazinuši man[u] ārduo valuodiņu 330 var. ;
4) tadai Für. I, umsonst:
tadai dāvināt.
Avots: ME IV, 143
1) auf solche Weise
L., St., U.: nepamet viņu tādai! Glück II Mos. 23, 5;
2) tadai, also hin
Manz. Lettus: kâ klājas? tadai, puslīdz, so hin, ziemlich Manz. l0 Gespr. nebij lini? bij tadai puslīdz
ebenda. duod ir tadai priekšā (barību)! gib ihnen nur schlechthin das Futter für!
ebenda. es šuogad it tadai tukšs palieku, ich bleibe dies Jahr ganz leer ebenda;
3) gleichwohl:
es gribu . . . tādai tavu radu un vārdu zināt Glück Tobias 5, 11. neturēšu tevi tādai par nenuoziedzīgu Jerem. 30, 11. tādai (Var.: tādēļ, tikpat) pulka ceļu grieza BW. 18070. tādai (Var.: tik˙pat) bija pazinuši man[u] ārduo valuodiņu 330 var. ;
4) tadai Für. I, umsonst:
tadai dāvināt.
Avots: ME IV, 143
tāpiņš
II tãpiņš Frauenb., Kurs., Stenden, Wandsen, ein Einfältiger, Unverständiger, ein Tölpel Anzen: tu nu gan esi tāpiņš! Kurs. tas jau ir tik tāds tāpiņš! uz tuo nevar daudz klausīties Anzen. dažs tãpiņš duomā, ka latviešu rakstniekam neklājas rādīt . . . pagātnes . . . romantiku Janš. Bandavā II, 264. Etwa durch ein *tāpelis aus nd. taper "ungeschickter, unbeholfener Alensch" (bei Frischbier II, 394) umgebildet?
Avots: ME IV, 148
Avots: ME IV, 148
tausteklis
tausteklis, ein Tastorgan, Fühlhorn Kronv., A. v. J. 1896, S. 315, Kaln. Uozuolk. m. 80, Vārpas 31: skudrai ir taustekļi A. XI, 60. vardulē̦nam e̦lpuojamie taustekļi pārklājas ar žaunām Vēr. I, 800.
Avots: ME IV, 140
Avots: ME IV, 140
tērgot
‡ tē̦rguôt, = tē̦rgât 2, tē̦rgâtiês: puiši tē̦rguodami un smiedamies nuometās grāvmalī A. Upītis Laikrnetu griežos I, 28. dancuotāji tē̦rguoja un blēņuojās, pils priekšā slaistīdamies Pirmā nakts 329. Subst. tē̦rguôšana, das Schwatzen, Scherzen: muižā neklājas iet pulciņuos un pāŗuos: klaušu darbs, nevis t. A. Upītis Pirmā nakts 148.
Avots: EH II, 678
Avots: EH II, 678
turēt
turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,
1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;
2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. 2 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;
3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;
4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;
5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;
6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,
1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;
2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;
3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;
4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;
5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;
6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;
7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,
1) das Halten;
2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.
Avots: ME IV, 269, 270, 271
1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;
2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. 2 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;
3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;
4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;
5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;
6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,
1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;
2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;
3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;
4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;
5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;
6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;
7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,
1) das Halten;
2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.
Avots: ME IV, 269, 270, 271
tvīka
tvīka, die Hitze, Schwüle: karstā tvīkā tuo (zemi) pārklāja jauni asni Upītis Sieviete 220. dze̦strums vēl nespēj dzest tvīku Ezeriņš Leijerk. I, 258. ielēja... asinīs mulsinuošu nemieru un tvīku A. Brigader Daugava I, 1086.
Avots: ME IV, 292
Avots: ME IV, 292
uzburbt
‡ uzburbt, aufdunsen, anschwellen: ūdens strautā uzburba līdz pašām būdas durvīm A. Upītis Laikmetu griežos II, 156. aiz uzburbuša rāvas muklāja Pirmā nakts 273. uztūkušām kājām un uzburbušām, spīdīgām sejām, kas plīsa it kâ aiz tre̦knuma Laikmetu griežos I, 42.
Avots: EH II, 719
Avots: EH II, 719
uzklāt
uzklât,
1) aufdecken:
krustmāte pagādāja cisas un uzklāja paladziņu BW. I, S. 189. tas ir... ielāps..., kuo bikšu dibe̦nam uzklāt Pasaules lāpītājs 5. priekšauts bij uzklāts uz galdiņa Krišs Laksts 5. galdu uzklāt U., LP. IV, 10, den Tisch aufdecken. uzklâjamais, die Decke, Überdecke Sassm.: uzklājamuo se̦dz uz maizes abras; entdecken L.;
2) Schläge versetzen, aufzählen:
Šņīlabam mežkungs uzklājis piecpadesmit uz sē̦damā Upīte Medn, laiki 56. Refl. -tiês,
1) sich (von selbst) aufdecken:
galdiņš uzklājies;
2) sich aufdecken:
viņa sev lakatu uzklājusies.
Avots: ME IV, 342
1) aufdecken:
krustmāte pagādāja cisas un uzklāja paladziņu BW. I, S. 189. tas ir... ielāps..., kuo bikšu dibe̦nam uzklāt Pasaules lāpītājs 5. priekšauts bij uzklāts uz galdiņa Krišs Laksts 5. galdu uzklāt U., LP. IV, 10, den Tisch aufdecken. uzklâjamais, die Decke, Überdecke Sassm.: uzklājamuo se̦dz uz maizes abras; entdecken L.;
2) Schläge versetzen, aufzählen:
Šņīlabam mežkungs uzklājis piecpadesmit uz sē̦damā Upīte Medn, laiki 56. Refl. -tiês,
1) sich (von selbst) aufdecken:
galdiņš uzklājies;
2) sich aufdecken:
viņa sev lakatu uzklājusies.
Avots: ME IV, 342
uzstaips
uzstàips 2 Golg., Heidenfeld, KatrE., Linden (in Kurl.; vgl. auch izstaips), ein Leichentuch: zārkam pārklāja "uzstaipu" jeb platu, šķidru drēbi BW. III, 3, S. 874 (ähnlich 867).
Avots: ME IV, 384
Avots: ME IV, 384
vēsts
I vèsts Wolm. u. a., vẽsts Tr., -s,
1) vēste Manz. Lettus, bei Glück auch vē̦sts, -a, die Nachricht, Botschaft
(unbek. in Dond., Dunika, Stenden): prieka vēsts LP. IV, 16. priecīgas vēstes nest Manz. Post. I, 51. laba vēsts Glück Spr. Sal. 25, 25. labus vē̦stus nesīs Thessal. 3, 6. lūkuo, kâ . . . klājas un . . . nes man vē̦stus atpakaļ! I. Mos. 37, 74. vēstis izpaustu II. Makkab. 9, 24. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos BW. 1257. vēstiņ[a] nāca Vāczemē 4628 var. neriestum... vēstis tauteņās 9994. nuones vēsti bāliņam! 30410 var. viņa bez vēsts nuozuduse LP. VII, 358. nuo spīganas ne vēsts (keine Spur) VI, 56. nuo ceļa vairs ne vēsts 154 (ähnlich: VII, 953). ne vēstēs! es ist keine Spur davon zu hören Mag. XIII, 3, 70. - vēšķu (vēsķu L. ) diena St., Mariä Verkündigung (nach U. nicht gewöhnl.);
2) vēstis Manz., auch vē̦sts Glück, der Bote, Botschafter: Onijus pasumināja . . . vēsti cienīgi un pieņēme . . . grāmatas Glück I. Makkab. 12, 8. Jūdu vē̦sti ir pie mums nākuši 14, 22. neģi es... uz taviem vē̦stiem . . . runāju IV. Mos. 24, 12. Nebst li. vestis "Nachricht"
Lit. Mitt. V, 164 aus r. вѣсть dass.
Avots: ME IV, 571
1) vēste Manz. Lettus, bei Glück auch vē̦sts, -a, die Nachricht, Botschaft
(unbek. in Dond., Dunika, Stenden): prieka vēsts LP. IV, 16. priecīgas vēstes nest Manz. Post. I, 51. laba vēsts Glück Spr. Sal. 25, 25. labus vē̦stus nesīs Thessal. 3, 6. lūkuo, kâ . . . klājas un . . . nes man vē̦stus atpakaļ! I. Mos. 37, 74. vēstis izpaustu II. Makkab. 9, 24. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos BW. 1257. vēstiņ[a] nāca Vāczemē 4628 var. neriestum... vēstis tauteņās 9994. nuones vēsti bāliņam! 30410 var. viņa bez vēsts nuozuduse LP. VII, 358. nuo spīganas ne vēsts (keine Spur) VI, 56. nuo ceļa vairs ne vēsts 154 (ähnlich: VII, 953). ne vēstēs! es ist keine Spur davon zu hören Mag. XIII, 3, 70. - vēšķu (vēsķu L. ) diena St., Mariä Verkündigung (nach U. nicht gewöhnl.);
2) vēstis Manz., auch vē̦sts Glück, der Bote, Botschafter: Onijus pasumināja . . . vēsti cienīgi un pieņēme . . . grāmatas Glück I. Makkab. 12, 8. Jūdu vē̦sti ir pie mums nākuši 14, 22. neģi es... uz taviem vē̦stiem . . . runāju IV. Mos. 24, 12. Nebst li. vestis "Nachricht"
Lit. Mitt. V, 164 aus r. вѣсть dass.
Avots: ME IV, 571
viducis
viducis,
1) der Mittelpunkt, das Mittelstück, das Innere
U.; die Mitte: uozuols, kuram viducis . . . izpuvis Etn. II, 179. šim stūrītis, tam stūrī tis, man pašam viducītis BW. 32314. par Daugavas viducīti 14095, 1. man istabas viducīti 14609, 1. pašā lauka viducī 6437. pagalmiņa viducī 32323. viņš gāja ... uz dārza viduci Pas. IV, 268. galvas viducī N. - Schwanb. audzēknis iegulās viducī (starp ve̦lnu un tā sievu) LP. VI, 384. sēduos brāļu viducī (Var.: vidiņā) BW. 14088, 1 var. kam tu augi, purva bē̦rzs, āra bē̦rzu viducī? 15415. ruociet ruožu dārziņā, pašā ruožu viducī! 13250, 47 var. es izaugu ar tautieti, kalniņš vien viducī (Var.: vidiņā, starpiņā) 8399 var. vasar[a]s viducī 15614, 2. dienas viducis (viduči 171), die Mittagszeit Etn. III, 125;
2) die Taille, die Mitte des Rumpfes
Gr.-Buschh.; der Leib U., Golg.: viņš aptver mīļākās viduci ar ruoku JR. IV, 114. viduci maitāt, sich im Leibe einen Schaden tun (z. B. durch Überheben) U. pieliku pilnu viduci, ich ass mich satt Golg.;
3) die Gegend
U., Spr., Gr.-Buschh., Pernigel: mūsu viducī, in unserer Gegend U. viņam bija arī tas viducis Glück I Kön. 4, 13. ļaudis pienāca nuo tāļiem vidučiem Kra. Vīt. 122. nuo labākiem Kurzemes vidučiem Siliņš 15. kâ tev klājas svešā viducī? Plūd. Rakstn. I, 182. ļaudis dzīvuo visād, - kâ kurā viducī Gr.-Buschh. izstaigājies ... nuo priecādāmies par jaukajiem vidučiem Janš. Dzimtene V, 16;
4) ein 2 1/2-2 3/4 langes Stück Wand beim Weben ("1/4 līkuma") Mar. n. RKr. XV, 143.
Avots: ME IV, 579, 580
1) der Mittelpunkt, das Mittelstück, das Innere
U.; die Mitte: uozuols, kuram viducis . . . izpuvis Etn. II, 179. šim stūrītis, tam stūrī tis, man pašam viducītis BW. 32314. par Daugavas viducīti 14095, 1. man istabas viducīti 14609, 1. pašā lauka viducī 6437. pagalmiņa viducī 32323. viņš gāja ... uz dārza viduci Pas. IV, 268. galvas viducī N. - Schwanb. audzēknis iegulās viducī (starp ve̦lnu un tā sievu) LP. VI, 384. sēduos brāļu viducī (Var.: vidiņā) BW. 14088, 1 var. kam tu augi, purva bē̦rzs, āra bē̦rzu viducī? 15415. ruociet ruožu dārziņā, pašā ruožu viducī! 13250, 47 var. es izaugu ar tautieti, kalniņš vien viducī (Var.: vidiņā, starpiņā) 8399 var. vasar[a]s viducī 15614, 2. dienas viducis (viduči 171), die Mittagszeit Etn. III, 125;
2) die Taille, die Mitte des Rumpfes
Gr.-Buschh.; der Leib U., Golg.: viņš aptver mīļākās viduci ar ruoku JR. IV, 114. viduci maitāt, sich im Leibe einen Schaden tun (z. B. durch Überheben) U. pieliku pilnu viduci, ich ass mich satt Golg.;
3) die Gegend
U., Spr., Gr.-Buschh., Pernigel: mūsu viducī, in unserer Gegend U. viņam bija arī tas viducis Glück I Kön. 4, 13. ļaudis pienāca nuo tāļiem vidučiem Kra. Vīt. 122. nuo labākiem Kurzemes vidučiem Siliņš 15. kâ tev klājas svešā viducī? Plūd. Rakstn. I, 182. ļaudis dzīvuo visād, - kâ kurā viducī Gr.-Buschh. izstaigājies ... nuo priecādāmies par jaukajiem vidučiem Janš. Dzimtene V, 16;
4) ein 2 1/2-2 3/4 langes Stück Wand beim Weben ("1/4 līkuma") Mar. n. RKr. XV, 143.
Avots: ME IV, 579, 580
viesot
viru
viru virām (unter viru virumis), ‡
2) v. v. iet Erlaa "šâ un tâ (nicht gut)
klājas".
Avots: EH II, 789
2) v. v. iet Erlaa "šâ un tâ (nicht gut)
klājas".
Avots: EH II, 789
visnoļ
vis˙nuoļ, Adv., fortwährend (?): visu ap. klāja .. . apkārt migla visauoļ Asp. MWM. v. J. 1897, 5. 731.
Avots: ME IV, 624
Avots: ME IV, 624
zaķis
zaķis,
1) der Hase:
Sprw. bailīgs kâ zaķis RKr. VI, 836. mudrs kâ zaķis 837. divus zaķus reizē ķe̦rdams neviena nenuoķersi 838. viņš nedzird kâ zaķis ap veļiem Br. s. v. p. 116. cilvē̦kam kâ zaķim klājas Br. sak. v. 174. zaķi pakar, vilku palaiž JK. II, 467. lielās kâ zaķis suņus mācīt 468. zaķi ķert,
a) fallen
RKr. VI, 834;
b) auch
zaķi siet U., ein Spiel U. zaķis pārskrēja par ceļu, es gelang nicht, es missglückte. zaķu mātīte, der Setzhase Brasche. baltais zaķis BW. 2317. sila zaķis 2296. zaķis cilpas pārcilpuoja par... lauku 13102. zē̦ns lē̦kāja pa siekstām kâ pats zaķu brālis Neik. 48. zaķis nuogāza Etn. II, 45, sagen Erwachsene zu einem Kind, das hingefallen ist. - baltais zaķis, weisser Hase, Schneehase, Holzhase (lepus variabilis Pall.) RKr. VIII, 83; Natur. XXXVII, 30; jūras z., der Seehase (cyclopterus lampus L.) RKr. VIII, 105; Natur. XXX, 16; mazais z. RKr. VIII, 83, = baltais z.; leišu z., der Steinhase, Spitzkopf, Litauer (lepus timidus L.) RKr. VIII, 83; pe̦lē̦kais z. RKr. VIII, 83; Natur. XXXVII, 31, = leišu z.; rudais z. Wid., = leišu z. - pakulu zaķis"?": kad citi redzēja, kâ... dē̦ls rāva kuokus ar saknēm ārā, tad šie teica:"... tas nav vis pakulu zaķis!" LP. VI, 550; salmu zaķis, ein Strohmännchen Ruj. n. U.;
2) verächtl. Bezeichnung für einen ängstlichen Menschen
Frauenb. u. a.;
3) in genitivischen Verbindungen: zaķa briesmas, ein starker Schreck
Frauenb.: tās tik bija zaķa briesmas! zaķu gans, verächtl. Bezeichnung für einen halbwüchsigen Knaben Frauenb.: tu tik tāds zaķu gans vēl esi, ne puisis! zaķa miegs Wid., leiser Schlaf; zaķa pastala, verächtl. Bezeichnung für einen ängstlichen Menschen Frauenb., Salis u. a.; Plur. zaķa pastalas, das Hasenpanier L., U.: apaut zaķa pastalas, das Hasenpanier ergreifen Wid. viņš laižas pruojām ar zaķa pastalām (sehr schnell) Kav. tam jau zaķa pastala kulē JK. lI, 466. - zaķu amuols, Sauerklee (oxalis acetosella L.) RKr. II, 75; zaķu kāpuosti,
a) Haselwurz (asarum europaeum)
L., U.;
b) Sauerklee (oxalis acetosella L.)
RKr. lI, 75, Karls.; zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) U.; zaķa mieži, Haarmoos Dond.; zaķu pēdiņas Salis, Katzenpfötchen (antennaria dioica R. Br.) RKr. II, 66; zaķu pinekļi, vinca minor: zaķu pinekļus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. 1, 30; zaķu puodiņi, Glockenblume (campanula L.) RKr. II, 68; zaķu rācenis, grosse Fetthenne (sedum vulgare L.) RKr. II,78; zaķu rudzi, eine Moosart U.; zaķu skābenes Frauenb., Salis, Sauerklee (oxalis acetosella) L., U.; zaķa staipekļi (staipīkli Ahs.), lycopodium annotinum Wid. Umgebildet aus wruss. зайка "Hase" nach le. kaķis "Katze"?
Avots: ME IV, 682, 683
1) der Hase:
Sprw. bailīgs kâ zaķis RKr. VI, 836. mudrs kâ zaķis 837. divus zaķus reizē ķe̦rdams neviena nenuoķersi 838. viņš nedzird kâ zaķis ap veļiem Br. s. v. p. 116. cilvē̦kam kâ zaķim klājas Br. sak. v. 174. zaķi pakar, vilku palaiž JK. II, 467. lielās kâ zaķis suņus mācīt 468. zaķi ķert,
a) fallen
RKr. VI, 834;
b) auch
zaķi siet U., ein Spiel U. zaķis pārskrēja par ceļu, es gelang nicht, es missglückte. zaķu mātīte, der Setzhase Brasche. baltais zaķis BW. 2317. sila zaķis 2296. zaķis cilpas pārcilpuoja par... lauku 13102. zē̦ns lē̦kāja pa siekstām kâ pats zaķu brālis Neik. 48. zaķis nuogāza Etn. II, 45, sagen Erwachsene zu einem Kind, das hingefallen ist. - baltais zaķis, weisser Hase, Schneehase, Holzhase (lepus variabilis Pall.) RKr. VIII, 83; Natur. XXXVII, 30; jūras z., der Seehase (cyclopterus lampus L.) RKr. VIII, 105; Natur. XXX, 16; mazais z. RKr. VIII, 83, = baltais z.; leišu z., der Steinhase, Spitzkopf, Litauer (lepus timidus L.) RKr. VIII, 83; pe̦lē̦kais z. RKr. VIII, 83; Natur. XXXVII, 31, = leišu z.; rudais z. Wid., = leišu z. - pakulu zaķis"?": kad citi redzēja, kâ... dē̦ls rāva kuokus ar saknēm ārā, tad šie teica:"... tas nav vis pakulu zaķis!" LP. VI, 550; salmu zaķis, ein Strohmännchen Ruj. n. U.;
2) verächtl. Bezeichnung für einen ängstlichen Menschen
Frauenb. u. a.;
3) in genitivischen Verbindungen: zaķa briesmas, ein starker Schreck
Frauenb.: tās tik bija zaķa briesmas! zaķu gans, verächtl. Bezeichnung für einen halbwüchsigen Knaben Frauenb.: tu tik tāds zaķu gans vēl esi, ne puisis! zaķa miegs Wid., leiser Schlaf; zaķa pastala, verächtl. Bezeichnung für einen ängstlichen Menschen Frauenb., Salis u. a.; Plur. zaķa pastalas, das Hasenpanier L., U.: apaut zaķa pastalas, das Hasenpanier ergreifen Wid. viņš laižas pruojām ar zaķa pastalām (sehr schnell) Kav. tam jau zaķa pastala kulē JK. lI, 466. - zaķu amuols, Sauerklee (oxalis acetosella L.) RKr. II, 75; zaķu kāpuosti,
a) Haselwurz (asarum europaeum)
L., U.;
b) Sauerklee (oxalis acetosella L.)
RKr. lI, 75, Karls.; zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) U.; zaķa mieži, Haarmoos Dond.; zaķu pēdiņas Salis, Katzenpfötchen (antennaria dioica R. Br.) RKr. II, 66; zaķu pinekļi, vinca minor: zaķu pinekļus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. 1, 30; zaķu puodiņi, Glockenblume (campanula L.) RKr. II, 68; zaķu rācenis, grosse Fetthenne (sedum vulgare L.) RKr. II,78; zaķu rudzi, eine Moosart U.; zaķu skābenes Frauenb., Salis, Sauerklee (oxalis acetosella) L., U.; zaķa staipekļi (staipīkli Ahs.), lycopodium annotinum Wid. Umgebildet aus wruss. зайка "Hase" nach le. kaķis "Katze"?
Avots: ME IV, 682, 683
zemē
zemē (li. žẽmėje ), loc. s.,
1) an den, auf den Boden
U., nieder U., herunter, hinunter: tu šņuorīti zemē meti (šnuoriņu zemē laidi piel. 2 7018,
1) BW. 7018, 1. nepaklāja zemē villaini BW. III, 1, S. 18. puika... nebija zemē me̦tams (war nicht zu verachten)
LP. Vl, 388. kuo tīri zemē nuolikt (=nuopaļāt) Ar. ve̦lns sāk... dē̦lu ņemt zemē (überwinden) LP. VI, 478;
2) am Boden
U.: zemē gulēt, krank sein U. sēd zemē Ulanowska Łotysze 9. (fig.) palikt zemē Aahof, Kalnemois, zurückbleiben;
3) Ersatz von nùo- bei imperfektiven Verben (s. Le. Gr. § 746): kāp zemē! steig herunter!
met zemē! wirf hinunter! ej, saulīte, drīz zemē! BW. 4399 var. saule riet zemē Ulanowska Łotysze 9. drēbes zemē mest U., zemē ģērbties U., sich auskleiden: meitas ģērbās atkal zemē Janš. B. 204. Alvīna āva zemē zābakus MWM. XI, 265. zemē jūgt, ausspannen U. tu, tētiņ, zemē mirsi BW. 27822 var. (ähnlich: 19937; Pas. IV, 183 (aus Makašē̦ni); V, 252 [aus Sakstagals]; Ulanowska Łotysze 9). lai sprāgstuot zemē LP. VII, 586. viņš šaus viņu zemē VI, 734. kaut... kâ suni mani zemē šautu Zalktis I, 77. kad būtu jēriņš, tad kautu zemē BW. 2130. es tuo (= uozuolu) likšu zemē cirst 7675. zemē gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. griežas nuo lielceļa zemē LP. VII, 109.
Avots: ME IV, 710
1) an den, auf den Boden
U., nieder U., herunter, hinunter: tu šņuorīti zemē meti (šnuoriņu zemē laidi piel. 2 7018,
1) BW. 7018, 1. nepaklāja zemē villaini BW. III, 1, S. 18. puika... nebija zemē me̦tams (war nicht zu verachten)
LP. Vl, 388. kuo tīri zemē nuolikt (=nuopaļāt) Ar. ve̦lns sāk... dē̦lu ņemt zemē (überwinden) LP. VI, 478;
2) am Boden
U.: zemē gulēt, krank sein U. sēd zemē Ulanowska Łotysze 9. (fig.) palikt zemē Aahof, Kalnemois, zurückbleiben;
3) Ersatz von nùo- bei imperfektiven Verben (s. Le. Gr. § 746): kāp zemē! steig herunter!
met zemē! wirf hinunter! ej, saulīte, drīz zemē! BW. 4399 var. saule riet zemē Ulanowska Łotysze 9. drēbes zemē mest U., zemē ģērbties U., sich auskleiden: meitas ģērbās atkal zemē Janš. B. 204. Alvīna āva zemē zābakus MWM. XI, 265. zemē jūgt, ausspannen U. tu, tētiņ, zemē mirsi BW. 27822 var. (ähnlich: 19937; Pas. IV, 183 (aus Makašē̦ni); V, 252 [aus Sakstagals]; Ulanowska Łotysze 9). lai sprāgstuot zemē LP. VII, 586. viņš šaus viņu zemē VI, 734. kaut... kâ suni mani zemē šautu Zalktis I, 77. kad būtu jēriņš, tad kautu zemē BW. 2130. es tuo (= uozuolu) likšu zemē cirst 7675. zemē gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. griežas nuo lielceļa zemē LP. VII, 109.
Avots: ME IV, 710