Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'kundziņš' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'kundziņš' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)

kundziņš

kùndziņš,

3): boletus rufus Schlampen; "bē̦rzlapju pasuga" Lubn.; "lēpju lapas zieds" Salis; baltie kundziņi AP., eine Moosart;


5) mušu k. Linden in Kurl., ein gewisser Käfer, der Fliegen fängt;


6) eine dickere Stelle
(mit un̂ 2 ) Dunika: dzijā k. pie kundziņa.

Avots: EH I, 675


kundziņš

kùndziņš, Demin. von kungs,

1) Herrchen, Fant:
re; kāds tas kundziņš;

2) der liebe Herr:
iet pie kundziņa, zum Abendmahl gehen St.;

3) rauher Röhrenpilz (boletus scaber)
Birsm., [PS.]; kundziņi, eine Pflanzenart Etn. IV, 21;

4) kundziņš "ein Klümpchen von mehreren, frischen, gekochten, an einander haftenden Erbsen"
Grünhof [in dieser Bed. zu kuñgulis?].

Avots: ME II, 314


stāvkundziņš

stāvkundziņš "?": kaut kāds izliesējis stāvkundziņš A. XXI, 134.

Avots: ME III, 1054

Šķirkļa skaidrojumā (110)

bēda

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I 4 , 89 und III 4 , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288


bezpogu

bezpuõgu (gen. pl.), knopflos: b. svārki Kundziņš Smiltene 35.

Avots: EH I, 215


garā

gaŗā, Lok. von gaŗš, lokal für gaŗām, vorbei, vorüber: tautietis jāja man gaŗā BW. 10772. kundziņš jāja raudādams gaŗā manu rudzu lauku BW. 28025.

Avots: ME I, 605


godināt

gùodinât, ‡ Refl. -tiês,

1) einander
gùodinât;

2) es als eine Ehre für sich betrachten, sich rühmen:
kungu nams ... guodinājas, ka cars ... braukdams gaŗām, reiz e̦suot tur apmeties . K. Kundziņš Smiltene 28.

Avots: EH I, 423


ieduldurēt

ìedulˆdurêt, jem. in den Anfangsgründen des Lesens unterrichten Mag. XIII, 2, 44: bē̦rnu iebuldurēt grāmatā U. Refl. ìebul˜durêtiês, ìebul˜derêtiês, sich unterrichten, sich einüben, sich beibringen: likās iebuldurēties vajadzīguos pātarus Kundziņš Ve̦cais Stenders 13. rakstīšanā arī iebuldurējuos pati Brig. Ceļa jūtīs 122.

Avots: ME II, 5


izlaist

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761


jo

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125


joste

juoste, = juôsta: acc. plur. juostes BW. 5227, acc. s. juosti 33827 var. (aus Edwalen und Rönnen); par juostes aušanu Kundziņš Smiltene 36.

Avots: EH I, 571


jungot

junguôt, = puĩšuôt (?): kundziņš mani jungu sauca; kas kait man nejunguot: kunga zirgi, kunga rati, kunga pieši kājiņā BW: 31434. Vgl.junga.

Avots: EH I, 567


kaitināt

kaĩtinât (li. kaĩtinti "erhitzen"), tr., necken, sticheln, durch Neckerei zum Zorn reizen, ärgern, reizen: kundziņš savu gaspažiņu ar ābuoli kaitināja (Var.: kairināja, karināja) BW. 28262. es tam tautu dēliņam sirdi vien kaitināju 24636, 1. dzē̦rājs vīrs dievu lūdza, vairāk dievu kaitināja 19910. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es viņus kaitināju BW. 8485. nekaitini suni: viņš iekuodīs. Refl. - tiês, einander necken, sticheln, zum Ärger reizen, scherzen: meitas un puiši savā starpā kaitinās. dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru pārspītēt: durties, kaitināties LP. VII, 1159. es jau tikai kaitinādamies vai pajuokuodamies tāda izrādījuos A. XI, 55. Zu kaist.

Avots: ME II, 136


krustakmens

krustakmens,

1) ein Grenzstein mit eingehauenem Kreuzeszeichen:
līdz... ruobežu krustakmenim, Kundziņš Smiltene 18;

2) "?": krustakmenis mugurā, ērkšķu kruonīt[i]s galviņā Latv. Saule 1927, S. 621.

Avots: EH I, 660


kuldināt

kul˜dinât [li. kùldinti "dreschen lassen"], tr., freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt dreschen:
nakti riju kuldināju BW. 6865. ai, lielā rudzu rija, kas nu tevi kuldinās? 14846. labībiņa kuldināta 7707;

2) prügeln:
kur, meitiņa, kūju liki, ar kuo māti kuldināji? BW. 22810;

3) dreschen od. prügeln lassen:
kundziņš mani kuldināja BW. 31344.

Avots: ME II, 305


kundzēns

kundzē̦ns, = kundziņš 1 (mit un̂ 2 ) Rutzau; der noch kleine Sohn eines kùngs Pas. VIII, 24.

Avots: EH I, 675


kungs

kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. 2 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. 2 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene 2 II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]

Avots: ME II, 314, 315


līdzībnieks

lĩdzībnieks, wer in Gleichnissen redet (?): kāzās ... ielūgtais ve̦cākais ... brūtes pāri ... līdzināja pēc bībeles Rebekas un Rutes stāstiem ... kad līdzībniekam kur kļūdījās, tad jaunajiem uznāca smiekli Kundziņš mana mūža gājiens 7.

Avots: EH I, 747


ļipains

ļipaîns, kurz geschwänzt: lipaini svārki, der Frack Paw.; lipaini (= ļip.) vamži BW. III, 1, 16; ļipains jaunkundziņš MWM. VIII, 30.

Avots: ME II, 541


meklēt

meklêt, -êju, suchen, mit dem Akk. und Gen.: lācītis kapa uozuolā, salda me̦dus me̦klē̦dams BW. 2287. te̦ku, te̦ku gar upīti, vainadziņa me̦klē̦dama 13559. lietiņš lija, man dzimstuot, lietiņš - vārda meklējuot Ltd. 2300. meklēt mieru, palīdzību, patvē̦rumu; valuodas meklēt, nach Worten suchen. guovs meklē vēršus, tāds cīniņš meklē kaulus, von einem schweren Kampf LP. IV, 27. ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi IV, 84. Sprw.: meklē, tad atrasīsi! kuo meklēja, tuo dabūja. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi. tas jau meklē vakarējuo dienu, von vergeblichem Suchen. Zuweilen mit dem Zusatz ruokā: visi meklē puisi ruokā LP. I, 124. Refl. -tiês,

1) für sich suchen:
lai es jāju kâ kundziņš līgaviņas meklēties BW. 12909, 1. nu es tevi meklēšuos 13501. e̦ze̦rs meklējas vietas. vista meklējas dēt, die Henne sucht sich eine Stelle, um Eier zu legen;

2) sein Recht suchen, klagen, prozessieren, Händel suchen:
Spr. par tuo nevar meklēties, darüber kann man sich nicht beklagen. tas jau gar citu meklējas, der sucht Händel mit einem Degl.;

3) eifrig suchen, wühlen, das Oberste zu unterst kehren:
kuo tu te meklējis? Subst. meklẽjums, das Gesuchthaben; meklêšana, das Suchen; meklêšanâs, das Suchen für sich, Prozessieren; me̦klê̦tãjs, der Sucher. [Bezzenbergers Zusammenstellung BB. IX, 134 mit gr. μεταλλᾶν "forschen, fragen"bleibt unsicher. Vgl. li. mėklinti (suchen?) sau tinkamą mergaitę Jušk., SvR. 5.]

Avots: ME II, 594


mirkšķiens

mirkšķiens, = mirkšķis: sievai būtu jānuolasa vīra velēšanās, rauguoties uz viņa acu mirkšķieniem K. Kundziņš Pagalms 1881, № 4, S. 38.

Avots: ME II, 634


nokārta

‡ *nuokārta* die Regelung, Einrichtung (?): ielas gaida ... uz ... pienācīgu ... nuokārtu Kundziņš Smiltene 6.

Avots: EH II, 53


nolamāt

nùolamât, tr., durchschimpfen, abkanzeln, einmalig schimpfen: meitas mani nuolamāja BW. 11312. kundziņš manus bāleliņus bajāriņus nuolamāja 31325.

Avots: ME II, 808


pārvelēt

pãrvelêt, tr.,

1) von neuem mit dem Waschbläuel schlagen, waschen;

2) von neuem prügeln:
kundziņš savas slinkas meitas ik rītiņus pārvelēja BW. 12732.

Avots: ME III, 187


pārzīt

pãrzĩt, [ = pãrzinât Schnickern, Behnen; näher bekannt werden Rutzau: viņš labi pārzīst savu amatu Bixten. pārzīt visu fabriku kâ savus piecus pirkstus Lennew.]: nuo skuolām pārnākušie jaunekļi mācās pazīt un pārzīt Kundziņš V. St. 50. [pārzīts, erprobt, treu: pārzītas kalpuošanas labad Glück II Kor. 9, 12.]

Avots: ME III, 189


pašķirt

pašķir̃t [li. paskìrti], tr.,

1) etwas trennen:
Janka nuozuda caur zediņiem, tuos pašķirdams uz abām pusēm A. XX, 124. dibe̦nā caur pašķirtiem durvju aizkariem re̦dzama gre̦zna viesistaba Seib.;

2) ebnen, fördern:
dievs lai pašķiŗ jūsu ceļus, jums labu ceļu! dievs lai pašķiŗ jūsu darbu! [tas tirdzniecības ziņā pašķīra Smiltenes nākuotni Kundziņš Smiltene 4];

3) geben, bestimmen:
tur dieviņš man pašķīra līksmu maizes arājiņu BW. 384. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig trennen:
pašķiries tu, zemīte, paņem manu augumiņu! BW. 8881. pašķīrās lietus debeši Līv.;

2) von statten gehen, guten Fortgang, Erfolg haben, gelingen, geraten:
ceļi labi pašķīrās Līv. ar laiku viss labītk pašķirsies pasaulē Liv. vārdi viņam lāgā negribēja pašķirties Smilga. nuo tā laika zē̦nam ar bitēm arī pašķīrās LP. V, 345. tāds jau nu mans mūžs pašķīries Aps. Subst. pašķĩrêjs, wer trennt, ebnet, fördert, bestimmt: viņi nav mūsu likteņa pašķīrēji Kronv. viņš dzejas teōrijai pirmais ceļa pašķīrējs Plūd.

Avots: ME III, 113


pašmīlība

pašmĩlĩba, die Eigenliebe: tie piedzimst, cilvē̦ku pašmīlībai pārbriestuot Kundziņš Kronw. 147. viņa pašmīlība bija nāvīgi ievainuota A. XIX, 32.

Avots: ME III, 116


pavediens

pavediens, pavedenis Glück I Mos. 14, 23, Richter 15, 14, pavedens (?) U., der Faden (vom Zwirn): Sprw. kur pavediens, tur kamuols. kad dienas gaŗas, tad pavediens īss. stāsta pavediens A. v. J. 1893, S. 66. iesāktās valuodas pavedienu ruokā ķert Kaudz. M. 34. atkal duomu pavedienā me̦zgls Vēr. I, 908. dzīves pavediens Kundziņš Ve̦cais Stenderis I. bāŗdu pušķuo jau dažs labs sudraba pavediens Jauna Raža IV, 70. meita bij bez mūža pavedieniem plaukstās LP. III, 83. zirneklis... pavedienus auž LP. VI, 1, 289. tam cauri ve̦lkas šalkas kâ sarkans pavediens Rainis Vēja n. l. 17. Sonderbar ist die ostle. Form pavîdins (mit ī aus ie) Mar. n. RKr. XVII, 129.

Avots: ME III, 135


pēclaikā

pêclaĩkā, in der Folgezeit, in der Zukunft: latvieši pēclaikā atkal iztaisīsies par tautu Kundziņš Kronv. 106. ka pašam pēclaikā gaļas nepietrūkstuot Upīte Medn. laiki 6.

Avots: ME III, 205


pelni

pè̦lni (li. pelenaĩ),

1) die Asche:
Sprw. izput kâ pe̦lni. pe̦lnuos sākrist Kundziņš Ve̦cais Stenders 62. tava pils paliks par pīšļiem un pe̦lniem LP. V, 212. salauzīšu tevi miltu pe̦lnuos Purap. pe̦lnu pe̦lnuos sādegt, ganz in Asche verwandelt werden. pe̦lnus sargāt, Bezeichnung eines Volksspieles, das auf verschiedene Weise (auch als Vexierspiel) in Gebrauch ist U. neredzēju, kādu pe̦lnu drānu (etwas Fahles, Schwächliches) man ieduod zîrgā vietā Janš. Dzimtene IV, 194. pe̦lnu dienā, s. pe̦lndienā; pe̦lnu rušķis, s. pe̦lnrušķis; pe̦lnu sē̦rgā, Mehltau Ar.;

2) eine Art kleiner, grauer Insekten
Serb. n. Etn. II, 35. Nebst apr. pelanne, slav. popelъ od. pepelъ "Asche" nach Trautmann Wrtb. 212 Persson BB. XIX, 258 f: u. a. zu slav. polěti "brennen (intr.)", r. поломя "Flamme"; aber die Asche brennt ja nicht. Nach Walde Vrgl. Wrtb. II, 60, Solmsen KZ. XXXVIII, 444 u. a. dagegen zu gr. πάλη, la. pulvis "Staub", pollen "Staubmehl" usw. Wenn diese Zusammenstellung richtig wäre, müsste man wohl annehmen, dass die baltisch-slavische Bed. "Asche" durch den Einfluss von Formen wie le. pe̦lê̦ks (s. nnter pele) bedingt ist. Aber le. pè̦lni usw. könnte ja auch direkt zur Wurzel von pele gehören, vgl. z. B. ahd. falawisca "Asche": falo "fahl".

Avots: ME III, 197


piedāvāt

pìedãvât, anbieten: Stenderam piedāvāja kādu mācītāja vietu Kundziņš Ve̦cais Stenders 51. Refl. -tiês, sich anbieten: vīrs piedāvājās naudu aizduot LP. VII, 1150. svešais piedāvājies arī kāzās līdz iet LP. V, 135. saimnieks aiziet par namdari piedāvāties LP. V, 231. puiši piedāvājas meitas pavadīt LP. I, 179. Subst. piedāvãjums, das Angebot: pieprasījums radīs piedāvājumu A,XX 377.

Avots: ME III, 243


pieiet

pìeiet,

1) zu-, hinzu-, herzugehen, -kommen:
ķēniņš pieiet abiem nabadziņiem un uzprasa, kur tie dzīvuo LP. VI, 1, 310, gauži raud lē̦taudzīte, smalku birzi piegājuse: kâ būs šķīt atvasītes? BW. 21930, 2. gan pieies tā dieniņa 20702, 1. mirstams laiks pieiet Für. I unter iet;

2) betreffen, ertappen
U.: viņš pieiets, ka savu brāli gribējis apzagt, man hat ihn darauf betroffen, dass er seinen Bruder bestehlen wollte U.;

3) von Kommenden gefüllt werden:
pilna ustabiņa bārenīšu piegājuse BW. 5051. - pieeams, pieietams, zugänglich: viņā dzeai piemīt vispārpieejama vienkāršība Vēr. 1, 1322. augstākuo jušanu, kāda tik cilvē̦kam pieietama I,1447, puķe ziedēja... grūti pieejamā vietā LP. VII, 42. Subst. pieiešanā, der Zutritt: labs mūsu kundziņš, ... ļaudīm druoša pieiešana BW. 31335. nav ne˙kur pieiešanas U., man findet nirgends ein Unterkommen, pìegãjẽjs, ein Angekommener: tev vēl pašai nav ne kaktiņš iedzīvuots; kur tad liksi vēl piegājējus? Mērn. laiki 13.

Avots: ME III, 253, 254


piekalt

pìekal˜t, anschmieden: piekalts kâ pie važām Niedr. Bār. 56. palicis kâ piekalts stāvuot LP. V, 30. šādus bezkauņus piekaļ pie kauna staba Kundziņš Kronv. 109. Refl. -tiês, sich anschmieden: skats piekaļas vienai vietai A. Up. J. 1. 17.

Avots: ME III, 255


pīkt

pīkt C., Lis., Gr.-Buschhof, pīkt 2 Bl., Lautb., Behnen, Ruj., pikt 2 Kr., KL, Golg., -kstu, -ku (li. pỹkti), zornig, böse werden: negribēja pīkt pēc miera nuoslēgšanas MWM. XI,170. sākusi tik pīkt un kunkstēt Duomas II, 31. Refl. -tiês (mit ĩ Līn.), zürnen Ahswikken, Wain., Gramsden: pīkstuos gan uz ... sieviņu Kundziņš Kronv. 229. (sievas) pīkās un pukuojās par tādu nekaunīgu izturēšanuos Janš. Dzimtene 2 I, 300. citas pīkdamās un īgdamās sēdēja kaktā vientules, puišu neievē̦ruotas V, 427. Zu pikts.

Avots: ME III, 231


pilns

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216


pītne

I pîtne Kl., C. "die Flechte" Dünsb.; das Geflecht: sīpuoli vis˙labāk uzglabājas savīti pītnēs P. Sakņu därzs 18. burtu pītnes Kundziņš Kronv. 172.

Avots: ME III, 236


prāts

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383


pretdabīgs

pretdabîgs,* unnatürlich, widernatürlich: tautas dzīvie luocekļi, kas tagad cits nuo cita pretdabīgi atšķirti Kundziņš Kronwalds 195. rīmes latviešu dzejai gluži pretdabīgas Aus. II, 70.

Avots: ME III, 386


pretestība

pretestĩba,

1) das Widerstreben, Widersetzen, der Widerstand:
neskatuoties uz luterāņu pretestību, iert kuoja Vidzemē dažas katuoļu skuolas Latvju Tauta XI, 1, 16. uz tādu izskaidruojumu skatās kâ uz atklātu pretestību un nepaklausīšanu saimniekam Etn. III, 171. pretestība pret ierastuo baznīcas mācību Kundziņš Kronv. 53;

2) der Widerspruch:
atbilde mūs ņuove̦d pie nepārvaramām pretestībām A. v. J. 1898, S. 183. nuotikuse liela gaumes maiņa, kas stāv vis˙asākā pretestībā ar dievinātuo rakstnieku virzienu Brunhilde.

Avots: ME III, 387


pretruna

pretruna, pretruņa Etn. I, 118, das Widersprechen; der Widerspruch: visa audzināšana pastāvēja paklausībā bez jeb kādas pretrunas A. XI, 365. viņš tikai bija uz pretrunu gaidījis, lai varē̦tu traci sākt De̦glavs. še jau pretruna veltīga Lautb: Luomi 138. K. duomas sacēla spriedumus un pretrunas Kundziņš Kronv. 131.

Avots: ME III, 389


pusdebeša

pus˙debeša, pus˙debešu, am halben Himmel, auf halbem Wege zum Himmel; tavs vīriņš, zirgu zaglis, pus˙debeša karājās BW. 20962. ve̦cu puišu dvēselīte pus˙debešu karājās 6272, 9. šuodien mana dvēselīte pus˙debeša (Var.: pus˙debešu) līguojās 27620. kundziņš jāja augstu zirgu, pus˙debeš' raudzījās; tâ ir tava dvēselīte pus˙debeš' lidinās 31315.

Avots: ME III, 424


puškieloks

puškielùoks, der mit Fransen verzierte Rand der villaine: (kundziņš) puškieluoku nepavilka ne vēl manu augumiņu BW. 17975.

Avots: ME III, 438


pusparēts

puspe̦rê̦ts, halbausgebrütet; halbgeschult, halbgebildet: nabaga skuolmeisteŗa dē̦ls paliktu tāds puspe̦rē̦ts Kundziņš Kronw. 209.

Avots: ME III, 432


radināt

radinât, tr.,

1) fakt. zu rast, gewöhnen:
darbā, darbam, pie darba, uz darbu radināt, zur Arbeit erziehen, an die Arbeit gewöhnen: tā jāsāk darbā radināt A. XI, 484. nu es tevi radināšu grūtajā darbiņā BW. 2251,8, 2. Ūsiņš savus divus dē̦lus darbiņam radināja Mag. XX, 3, 11. paldies saku māmiņai; ... ka(d) tā mani maz(u) e̦suot uz darbiem radināj[u]se BW. 6682. tē̦vs dē̦lu tūliņ nuo mazuotnes radināja pie darba A. v. J. 1900, S. 363. man pienākas . . . . jūs radināt uz prāta patstāvību Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 54. viņš centās... radināt un cietināt tuos rakstura stingrumā Janš. Dzimtene 2 I, ,193;

2) freqn. zu radît, (er)schaffen:
dievs spej... nuo šiem akmiņiem bē̦rnus radināt Glück Lukas 3, 8. Refl. -tiês, sich gewöhnen: jums . . . jāradinās... būt gatavībā uz visu Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 54. tanīs (jūtās) vajaga radināties nuo pašām jaunām dienām Alm. Kaislību varā 132. kas nav radinājies atsacīties Kundziņš Kronw. 66. radinājies jele pie viņa un paliec ar mieru! Glück Hiob 22, 21.

Avots: ME III, 461


raibots

ràibuôt (li. raibuoti Miež.),

1) tr., bunt machen
U.: pupiņai raibi ziedi, man raibāka villainīte. kas, pupiņa, tev[i] raibuoja? man[i] raibuoja māmuliņa BW. 5718;

2) auch refl. -tiês, bunt sein, scheinen, schimmern:
pa labai raibuoja vārnactiņas MWM. X, 13. vietvietam tikai raibuojās dze̦lte̦nsārti nuoejuošās saules staru gre̦dze̦ni Niedra Zemn. dē̦ls 50. - Part. râibuôts, bunt, mit Buntwerk versehen: kam, Laimīte, man vēlēji tik raibuotu mūža ceļu? BW. 9201. tai eglē, kur raibuotais lācis raibumus žāvaja LP. V, 181. raibuotie trauki Kundziņš Smiltene 20.

Avots: ME III, 469


rakt

rakt (li. ràkti "stochern, stochernd tiffnen, kratzen, stechen"), rùoku, raku, tr., graben: Sprw. sle̦pe̦n kā kurmis ruok. kas citam bedri ruok, pats iekrīt. sle̦pkava, kunga meitai bedri rakdams, pats tanī iekrita Dīcm. pas. v. I, 57. kam, tautieti, aku raki? BW. 21671, 10. bagātie nabadziņu dzīvu raka zemītē 31244. Refl. -tiês,

1) intr., (hin und wieder) graben, wühlen:
kuo tu ruocies pa manu gultu, skapi? Ahs. n. RKr. XVII, 48. ruocies vien tad pa savu purvu nuosmircis! Saul. I, 128;

2) sich begraben lassen:
baznīcā tuoreiz rakušies arī citi Kundziņš Smiltene 14. - Subst. rakšana, das Graben; rakums, die abgeschlossene Tātigkeit des Grabens; das Gegrabene; cūku, kurmju rakums od. rakumi, das von Schweinen Ausgewühlte, der Maulwurfshügel: lauki vienuos cūku rakumuos Ahs. n. RKr. XVII, 48. uzgāju cūku rakumuos ze̦ltu naudas gabalu LP. V, 411. lai kurmis neraktu, tad jāiesprauž viņa rakumuos gaļas šautrs Etn. II, 123. uz istabas vidu kuls, kā rakumi, bija duobains Kļav.; racējs, wer gräbt, der Gräber; grāvju racējs, der Grabengräber. Zu li. rakštìs "Grab; Splitter". rakìnti "schliessen" u. a. (s. Būga KSn. 1, 171 und 261); und zu ahd. birahanen "erbeuten"? Vgl. anch Zupitza Cierm. Gutt. 136.

Avots: ME III, 475


rasma

rasma Für., U., Freiziņ, Bewershof, rasme L., U. (li. rasmė˜ "урожай" PФB. LXXIII, 342), das Gedeihen, die Ergiebigkeit Ruj. n. U., die Trefflichkeit L.; die Ernte: mēs piedzīvuosim kuplu rasmu Kundziņš Kronv. 79. rasmas netrūktu Vēr. II, 603. caur . . . vērša spē̦ku nāk lielas rasmes (da ist viel Einkommens; bei Manz.: ... tur... daudz ražas) Glück Spr. Sal. 14, 4. Zu rast(ies), vgl. Būga PФB. LXXIII, 342 und Mikkola Balt. u. Slav. 35.

Avots: ME III, 479


robs

I rùobs Serbigal, AP., ruôbs 2 Salis,. Ruj., Bl., Iw., rùobs 2 KL, Prl., Nėrft, Preili,

1) die Kerbe, der Einschnitt
U.; die Falze St.; von Thermometergraden: .. . trīs ruobiņi, pēcāk bij četri, (es waren heute morgen früh) drei Grad (sc.: Frost), später... vier Grad Blieden n. Mag. XIII, 1;

2) ein Ausfall, eine Lücke, ein Mangel:
ruobi aizpildās: tāļak stavuošais saspiežas ciešāk kuopā Vēr. II 165. saimnieka ruobu izpildīja "ve̦cais puisis" I, 1452. viņa izglītības gājiens bijis ruobu ruobiem {mangelhaft, lückenhaft) Kundziņš Kronw. 59. tur ruobu var manīt, man merkt, dass da etwas fehlt (z. B. dass jemand aus dem Kreise gestorben ist) U.;

3) eine Schuld; eine Zwistigkeit
U.: tur ir vēl ve̦cs ruobs, da ist noch eine alte Schuld (die zu tilgen), ein alter Zwist (der auszugleichen ist) U.;

4) die Stelle, Beschäftigung, Anstellung:
gan jau dabūšu ruobu De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 498. viņš man piesuolīja labāku ruobu, - par priekšstrādniekū ebenda S. 359. kur tiksi citur ruobā? wo wirst du sonst eine {vakante) Stelle, Anstellung bekommen? MWM. v. J. 1898, S. 902. Nach Būga KSn. 1, 88 entlehnt aus aruss. рубъ "das Hacken, die Kante" (und le. ruobīt aus aruss. рубити "hacken" ). weil ein ide. romb(h)os ein le. *rambs ergeben würde. Aber le. rùobs und rùobft weichen in der Bed. vom Slavischen teilweise ab und sehen nicht gerade wie Lehnwörter aus. Da nun 1e. rimba, aprembėt 2 und rumba I 4 und 5 anscheinend auf elne Wurzelform remb(h)-: romb(h) weisen, so darf man vielleicht annehmen, dass unter dem Einfluss von urbalt. rant- (woher Ve. ruotīt, r4ntīt) das slnnverwandte urbalt. ramb- zu *ranb- (> le. ruob-) umgebildet ist. Vgl. auch Leskien Nom. 174 und 189, Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Trautmann Wrtb. 236.

Avots: ME III, 575, 576


rokpelnība

rùokpèlnĩba,* Erwerb mit den Händen : tur piekuopj arī audēju un citus ruokpelnības darbus Kundziņš Smiltene 28.

Avots: ME III, 581


saaugt

saaûgt, intr.,

1) zusammenwachsen, verwachsen:
puses saauga LP. VII, 216. viņu sirdis bij kâ audzin saaugušas Kaudz. M. 63;

2) wachsen, aufwachsen (von mehreren Subjekten): saaugt kâ sēnes pēc lietus Kundziņš Ve̦cais Stenders. jūŗā liepas saaugušas, Gaujā re̦sni uozuoliņi BW. 12461, 1. svešai mātei tādi dē̦li kâ uozuoli saauguši 7356. te saaug jauni stādi Konv. 2 775. zeme ielabuosies, saaugs dārzi Purap. Kkt. 60;

3) auswachsen, gross wachsen, erwachsen werden Spr.:
saaudz, māsiņ, ze̦ma, re̦sna! BW. 11057 var. nuobriedušu uogu rāvu, saaugušu (Var.: izaugušu, pieaugušu) meitu ņēmu 113?0 var. visi dzīvnieki auga,.,. kad jau visi bija saauguši, medinieks sagudruoja iziet ar jiem pastaigāt Pas. III, 314. neticamā ātrumā saauga turpat uz galvām mazs debestiņš Kaudz. M.;

4) tr., wachsend erreichen:
viņš bija jauns, vēl nesaaudzis vidēja auguma MWM. VIII, 579.

Avots: ME III, 590


sabūt

sabût (im Praes. nicht gebräuchlich),

1) eine bestimmte Zeitlang irgendwo sein, sich aufhalten:
es tur sabiju divi gadus, ich war dort, lebte dort ganze zwei Jahre U. tas tur sabija gan+˙drīz piecus gadus Kundziņš Kronw. 69. ve̦cais... savu nedēļu par bākas vīru sabijis LP. VII, 1067. zināšanas, kuŗu dēļ sabija pat ilgāku laiku ārzemēs A. XX, 944. māte apdāvināja kūmas ar cimdiem, kuo tā nedēļās sabūdama steigusēs saadīt BW. I, S. 194. Juris ar Mīlu sabija kuopā draudzesskuolā A. v. J. 1896, S. 524;

2) verschaffen:
uz kāzām viss sabūts un salienē̦ts De̦glavs. kam tad nu . zini saraust un sabūt? Alm. vilks izduomāja viltību, kâ varē̦tu . . . aitas sabūt ēšanai Pas. I, 291.

Avots: ME III, 600


sadrūmināt

sadrũminât, tr., betrüben, finster, melancholisch machen: katra pārmaiņa cilvē̦ku sadrūmina Pasaules lāpītājs 55. sirds sadrūmināšana Kundziņš Kronw. 126.

Avots: ME III, 614


sadurt

sadur̃t, tr.,

1) zusammenstecken, zustecken:
seģeni uz vienu kamiesi sadurdami jeb sase̦gdami ar saktu Antrop. II, 67;

2) zusammenstecken, in Berührung bringen:
galvas kuopā sadurt Celm. māt[e] ar meitu kaktā sēda, kuopā galvas sadūrušas BW. 7723;

3) zerstechen:
gaisīgu miesu jau nevar nāvīgi sadurt Dünsb. Refl. -tiês,

1) in Berührung kommen, zusammenstossen, Brust gegen Brust zusammentreffen
Mag. XIII, 2, 42, in Zwiespalt geraten, scharmützeln Brasche: piesis izlietojams . . . kuģim ar kuģi saduŗuoties Konv. 2 455. dzīves pienākumi saduŗas kuopā Kundziņš Kronv. 66. kas tik ar tuo dzīvē kaut kâ sadūries Alm. Kaislību varā 130. kur vien tie saduŗuoties, tur bez ķildas neiztiekuot Kaudz. M. 48. viņš sadūrās ar skuolas valdi, kuŗa turējās pie ve̦cajām būšanām Latvju Tauta XI, 1, 40. Anna bijusi sadūrusēs ar se̦stuo bausli Upīte Medn. laiki 92;

2) sich zerstechen:
es iemetu asu dadzi savā guov[j]u laidarā, lai raganas sadūrās (Var.: padūrās, nuodūrās, uzdūrās), Jāņa nakti slaukt iedamas BW. 32472 var. Subst. sadur̂šana,

1) das Zusammenstecken, Zustecken;

2) das Zerstechen;
sadur̃šanâs,

1) die Berührung, der Zusammenstoss, das Scharmützel Brasche;

2) das Sichzerstechen;
sadũrums, die einmalige Tätigkeit des Zusammensteckens, Zerstechens; das Sichberühren, die Berührung: sadūruma vietas Konv. 2 888.

Avots: ME III, 617


sagrauzt

sagraûzt, tr., zernagen; zerstoren (auch fig.): peles, ķirmji sagrauž kuoku. slimība, kas sagrauž tavus miesas spē̦kus Rainis. sagrauzt veselību Kundziņš Ve̦cais Stenders 56. jūs . . . dzē̦rāji dzīvi sagrauziet Seifert Chrest. III, 3, 112. ilgas, skumjas . . . mani sagrauztu J. R. V, 107. bē̦dām stipri sagrauzts (geschlagen) vīrs A. v. J. 1896, S. 400. šāds skats sagrauž pa˙visam un nuospiež . . . arī le̦pnākuo sirdi Alm. Meitene nuo sv. 12. drusku jautrāka nekâ ar sagrauztu sirdi atraiknei pienākas Blaum, nuoguris un sagrauzts es staigāju Purap. Urkis sacīja tâ kâ sagrauzts Puriņš Nauda 25. vinš aizgāja sagrauzts pruojām LP. VII, 472. viņš čukstēja sagrauztā balsī Vēr. II, 69. "cik pie mums garlaicīgi!" meitene sagrauztā balsī sacīja MWIVI. IX, 453.

Avots: ME II, 628


sagremot

sagre̦muôt, tr.,

1) zerkauen, wiederküuen, verdauen:
sagre̦muot tuo gan nesagre̦muošu Kundziņš Kronw. 47. guovis . . . apgulās uz sagre̦muošanu Vēr. II, 1290;

2) fig., verstehen, aufnehmen, verdauen:
vai tad visu, kuo lasa, var sagre̦muot! vai tu sprediķi varēji sagre̦muot? Dond.

Avots: ME II, 629


sakausēt

sakàusêt, tr.,

1) zerschmelzen
{perfektiv): sakausējis alvu labi šķidru LP. I, 147. viņš sakausēja sirdis klausītājiem Kundziņš Kronw. 260;

2) zusammenschmelzen;

3) abjagen, müde machen
Spr. Refl. -tiês, zusammenschmelzen (intr.).

Avots: ME II, 646


samisēt

samisêt, tr., verwirren, vermischen (fig.): vārdus Kundziņš Ve̦cais Stenders 84. vārdi bij tumši salikti un samisē̦ti Klaust. 69. ve̦cuo dziesmu grāmatu ar saviem grūtiem, nesapratīgiem, samisētiem vārdiem Latvju Tauta XI, 1, 43. samisē̦ta valuoda Klaust. 107. Refl. -tiês, fehlgehen, sich versehen, schief ergehen (gew. impers.): viens sviediens samisējies (ist fehlgegangen, verfehlt worden) LP. V, 61. piepeši kupiens samisējas ebenda 343. sulainim samisējies: kâ cirtis, tâ pārcirtis kungam vē̦de̦ru LP. III, 92. pļunkt! iekrīt e̦ze̦ra dibinā: samisējies nabadziņam IV, 85. nezin, kâ samisējies, kâ ne - kuģiniekam pasprukuse kāja IV, 209. tiklīdz... māceklim samisējās ar ce̦nu (sobald sich der Lehrling im Preise versah, d. h. einen falschen Preis nannte) De̦glavs Rīga II, 1, 143.

Avots: ME II, 686


saplacināt

saplacinât, tr.,

1) der Erde gleich machen
L., U., Spr., platt machen: saplacināt bluķi, ja viņš... satrunējis Ezeriņš Leijerk. 1, 229;

2) (besonders häufig in der Verbindung mit dem Akk. dūšu), den Mut benehmen
Bergm. n. U.: gaiss, kas viņas dūšu saplacināja Berl. Māte 146. kara bē̦das... bij iedzīvuotājus saplacinājušas Kundziņš Ve̦cais Stenders 38.

Avots: ME II, 700, 701


saprast

saprast, tr., intr., verstehen, begreifen: valuodu, runu; cilvē̦ku. Sprw.: sapruot gan, bet nevar atbildēt RKr. VI, 708. kâ lai jūs sapruotu? Turg. Muižn. per. 151. te nav ne˙kā kuo nesaprast (nichts Unverständliches) LP. IV, 7. zvēla pa galvu tâ, lai sapruot V, 390. - Part. saprùotams, verständlich: sapruotama valuoda. Refl. -tiês,

1) verstehen, begreifen; eine Gelegenheit wahrnehmen, benutzen:
sapruoties (Var.: sapruot mani), neprašiņa, ka es tevis negribēju! BW. 1030;

2) einander verstehen:
lai mācītājs ar ļaudīm varē̦tu saprasties Kundziņš, Ve̦cais Stenders 36. Subst. saprašana,

a) das Verstehen;

b) der Verstand:
dieviņš duos saprašanu! RKr. VIII, 30. ar saprašanu var dabūt naudu, bet ne ar naudu saprašanu JK. II, 509; saprašanâs,

a) das Verstehen;

b) das gegenseitige Verstehen, das Einverständnis;
sapratẽjs, wer (eine Sache) versteht, begreift: muižnieks bij sapratējs, nuopietns zemkuopis Krišs Laksts 87.

Avots: ME II, 707


sarēdīt

sarẽdît Mar., Grünh., tr., in Ordnung bringen, vor-, (zu)bereiten (perfektiv): sarēdi istabas lietas kārtībā! Mar. sarēdīt dzīvuokļus pavasara priekiem Alm, piedurknes pieglaudās apģē̦rbam tâ, ka nebij ne˙kas citādi sarēdījams ders. uzturas vielas tâ sarēdītas, lai īsā laikā nuoguldītu miesā daudz tauku ders. sarēdīt spiešanai (zum Druck vorbereiten) kādu nuo... runām Kundziņš Kronw. 112. viņš... sarēdījis... visādus vārdu krājumus ebenda S. 124. kādas piktas acis tā pruot sarēdīt Alm.

Avots: ME II, 716


sašļukt

sašļukt, intr., zusammenfallen, in der Dicke abnehmen, zusammenschrumpfen U.; (fig.) arm werden Ronneb.; den Mut verlieren U.: alum putas sašļuka Dunika. guba ar·vien vairāk sašļūk Purap. Kkt. 61. Horns grīļuojās un sašļuka Pasaules lāpītājs 91. ruokas nuogurs un... ceļi sašļuks Ezechiel 7, 17. tad nu ir sašļucis (sašļukuse), der (die) ist mal zusammengefallen, mager geworden Mag. XIII, 2, 69. žē̦l viņai... bija šā sašļukušā, liesā auguma A. XX, 615. biedru skaitlis sašļuka Kundziņš Kronw. 127, ieņē̦mumi bija sašļukuši Berl. Māte 32. visa vara spēji sašļūk Skuola III, 227. cerībai pa˙visam sašļūkuot A. XX, 36. Jēkaba veselība bija sašļukusi Plūd. Rakstn. II, 338. vai še nav dūšai pa˙visam jāsašļūk! Kaudz. M. 297. sašļucis prāts (entmutigter Sinn) Wolm.

Avots: ME III, 757, 758


sasmelt

sasmelˆt, tr.,

1) zusammenschöpfen:
Sprw. izlijušu ūdeni nesasmelsi Br. sak. v. 1285 od. izlietu ūdeni gŗūti sasmelt MWM. X, 482 od. izlietā vairs nesasmelsi LP. I, 9;

2) fig., sammeln
(perfektiv): viņš sasmēlis... visādus vārdu krājumus Kundziņš Kronv. 124. Refl. -tiês, für sich schöpfen (eig. und fig.): jaunekļi tikkuo sasmē̦lušies zinības Vēr. II, 557.

Avots: ME III, 738


sātnieks

sātniẽks, der Genügsame L., der Mässige, Enthaltsame: ēdienuos un dzērienuos ne˙kāds . . . gardumnieks, bet pieticīgs sātnieks Kundziņš Ve̦cais Stenders 111.

Avots: ME III, 809


savaļāt

savaļât,

1) "?": Homēru ne˙maz vēl nevaru savaļāt Kundziņš Kronv. 47;

2) zusammenhalten
MSil., bändigen, zügeln: tie (zirgi) būtu savaldāmi un savaļājami bez iemauktiem Lautb. Luomi 131;

3) "mühsam zusammentreiben":
s. guovis kūtī Nötk., Drobbusch, Druw., Stomersee u. a.;

4) "= saviļât" Nötk.; zusammenwälzen: s. akmeņus, sijas kuopā N. - Peb.; "savilkt" Schujen: s. labību kuopiņā;

5) beschmutzen:
nuo tirgus nākuot viņš savaļājis visas drēbes N. - Peb.; wiederholt rollend beschmutzen Jürg.;

6) sich hin und herwälzend niederdrücken:
s. labību Vank. - Refl. -tiês, sich beschmutzen: sivē̦ns savaļājies dubļuos N. - Peb.

Avots: ME III, 780


sēkla

sẽ̦kla (li. sė´kla in Kvėdarna u. a., sėklà "Same") Wolm., Karls., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., sè̦kla 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, der Samen, die Saat U.: Sprw. ēd kuo ē̦zdams, neapēd sē̦klu! (d. h. sorge auch für den kommenden Tag). rudzu, miežu, zirņu sē̦klā; puķu sē̦klās. sē̦klās rudzi, mieži usw., der zur Aussaat ausgesuchte und beiseite gelegte Roggen usw. sē̦klas grāuds, das Samenkorn. sē̦klu iekaisīt Kundziņš Ve̦cais Stenders 33, den Samen einsäen. Zu sẽt.

Avots: ME III, 825


sīkrūte

sîkrũte,

1) eine kleine Fensterscheibe:
šaurā luodziņa sīkrūtes Duomas III, 315;

2) die Raute, das Karreau:
(brunči) bijuši gan strīpuoti, kâ arī krustaiņi, ar lielākām un mazākām sīkrūtēm Kundziņš Smiltene 36.

Avots: ME III, 852


sīks

sîks, Adv. sîki,

1) klein, gering, winzig
U.: nuo auguma vinš bij sīks vīriņš Kaudz. M. 14. sīks, mazs augumiņš BW. 4529. sīku seju man māsiņa 14300. sīkas, mazas pēdiņas upītes malā, te mani pādē̦ni nuote̦kāj[u]ši 1155, 3. sīku rakstu (feingemustert) cimdus adu 7285. diezgan sīks krājums, - tikai 475 nummuri SDP. VIII, 22. sīka nauda (in Libau: sīkais), Kleingeld: tautas skaita sīku naudu BW. 24322, 2 var. bij man nauda, bij man sīka, bij man rup[j]a 19886. kādu sīkas naudas gabalu BW. III, 1, S. 43. sīki luopi, Kleinvieh U. sīki bē̦rni Kundziņš Ve̦cais Stenders 82, viele Kinder mit geringem Altersunterschied Salis. sīki, mazi bāleniņi Biel. 675. - sīkas pumpiņas, Röteln (rubeolae) SDP. VIII, 66;

2) zart, dünn, hoch (von der Stimme):
sīka balss, eine schwache Stimme U. tev, māsiņ, sīks balsiņš BW. 11522. meitiņām ... sīka valuodiņa 363, 1. dziežu sīki, dziežu re̦sni 305. soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām A. XX, 470;

3) genau:
sīki izmeklēt, genau untersuchen U. - pārduosim labības vairāk, ... paši spiedīsimies sīkāk (genauer, knapper) cauri Purap. Kkt. 66. - Subst. sîkums,

1) die Kleinheit, Winzigkeit
U.;

2) die Kleinigkeit:
es negribu nuogrimt detaļuos jeb sīkumuos Kaudz. M. 188. Wohl zu li. sinkus "fein" (nom. pl. sìnkuos mìltai bei Būga KD. 51 und LM, IV, 426).

Avots: ME III, 852


skābputra

skâbputra,

1) gesäuerte Grütze :
Kurzemes skābputras strēbējs Kundziņš Kronv. 165; "= saskābusi mātesputra" Dond.;

2) skābaputra, fig., der Sauertopf:
kāds viņš ir sarūdzis skābaputra MWM. VII, 2.

Avots: ME III, 878


skritulis

skritulis (li. skritulys "der Kreis, die Kniescheibe") Karls.,

1) skritulis Deg., Zaļmuiža, Nerft, U., Eversmuiža n. FBR. VI, 32, Bielenstein Holzb. 385, skrituls Warkh., skritelis SDP. III, 19, Glück, skritels Manz., das Rad, Wagenrad:
ratu skritelis Glück Jesaias 28, 27. līkstains skritulis, das Bügelrad Bielenstein Holzb. 543. skrituļa rumbā LP. VI, 68. cik suola par šiem ratiem ar... kaltiem skrituļiem? Janš. Bandavā I, 3. nuogrūde... skriteļus nuo... ratiem (stiess die Räder von ihren Wagen) Glück II Mos. 14, 25. gudrs ķēniņš iztre̦nc . . . bezdievīgus un ve̦d ... skriteli pār tiem (bringet das Rad über sie) Spr. Sal. 20, 26. - (fig.) mēģina pieturēt cilvēces attīstības skrituli Kundziņš Kronw. 147;

2) das Spinnrad
U.;

3) skritelis Glück, die Töpferscheibe
Glück: viņš (= puodnieks) darīja kādu darbu uz . . . skriteli (er arbeitete eben auf der Scheibe) Jerem. 18, 3;

4) Plur. skrituļi, Rollschuhe:
skrituļu skrējēji, Rollschuhläufer Latv.;

5) skrituls Lasd., ein Kinderspielzeug, bestehend aus einer an einem Stöckchen befestigten, sich drehenden Scheibe;

6) auch skritelis, etwas Radförmiges od, rund Zusammengerolltes, (skritulis) die Scheibe Deg.: pārnesis skritel[i] maiz[e]s BW. 2902, ein rundes, radförmiges Brot. atplēš vairāk skrituļu tāšu LA. vaska skritul(i)s,

a) eine Scheibe Wachs;

b) als Kosename:
brālīt, vaska skritulīti (Var.: skrituliņ, ritulīti)! BW. 17509 var. - milzu skrituļiem man lēca čūska klāt Mācītāja meita 50;

7) übertragen, das Rad:
vecene... pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: maisās kâ piektais skrituls Etn. II, 110;

8) Demin. skrituliņš, der Hauslauch (sempervivum tectorum)
U., Mag. IV, 2, 47; sempervivum soboliferum Sims. Kronw, n. RKr. III, 72;

9) skritulis, ein Wasserstrudel, - wirbel
Neuhausen;

10) rullis, Feldwalze
Salgaln. zu li. skritùs "kreisrund", skrýtis "Radfelge", skriẽsti (prs. skriečiù) "im Kreise herumdrehen", apr. scritayle "Felge", an. skriđr "Lauf", ae. skrid "Wagen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 571; zur Wurzel von skriet.

Avots: ME III, 894


skutava

skutava Mag. III, 1, 106, U., skutuva U., skutuve Wid., skutuvis U., L., Ronneb. n. RKr. XVI, 42, Smilt., Kundziņš Kronv. 91, ein Rasiermesser.

Avots: ME III, 907


slodze

sluodze, die Behinderung Kronw. n. U.: izpestīt nuo nāvīgām sluodzēm Kronw. e̦sam kļuvuši ārā nuo ve̦claiku sprūdām un sluodzēm Kundziņš Kronw. 146. zem verdzības sluodzēm stenēt K. Müller. sluodze (= sluogs

1) liniem virsū Warkl., Bauske, Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 943


smalcināt

smalˆcinât,

1) fein oder klein machen
U.: Jē̦kabs sāka tuo (tabaku) smalcināt Up. st. 62. kas tuo naudu rupu meta, tam slavīte tāļu gāja; kas tuo smalku smalcināja (wer Kleingeld gab), tam sabira pagaldē BW. 25675, 1;

2) verfeinern:
kur vēl kāds tautisks uzvalks paradās, tur tas ir smalcināts jaunlaiku garšā Kundziņš Smiltene 35. pasaule ar saviem smalcinātiem jēdzieniem Alm. Meitene nuo sv. 38. smalcināt prastus cilvē̦kus Pārticībā un nabadzībā 6;

3) dünne Fäden ziehen
L., U.: vērpu, vērpu, smalcināju, smalku kre̦klu gribē̦dama BW. 7343, 1. smalki vie[n] smalcināju vai linīšus, pakuliņas 7031;

4) fein regnen
L., U. - Refl. -tiês, sich verfeinern: viņa ierašas smalcinājās Berl. Māte 92.

Avots: ME III, 951


stabule

stabule (li. stabulė˜ "Nabe" Būga KSn. I, 281),

1) Demin. stabultiņa Mag. VIII, № 2181, eine Pfeife (Weidenflöte), auf der eine Melodie sich spielen lässt
U., Bielenstein Holzb. 720, ein Flageolett U., die Schalmei Brasche; eine Orgelpfeife U.: stabulē pūst Kundziņš Ve̦cais Stenders 47 od. stabules lasīt U., auf der Pfeife spielen. stabuli maukt Etn. II, 30, aus Baumrinde eine Pfeife anfertigen: puisē̦ns maucis nuo vītuoliem stabules. suoma (Glück) od. suomu (Plutte 60) stabule, der Dudelsack: uzmuostaities, suoma stabules un kuokles! Glück Psalm 57, 9. - Antiņ, kur stabulīte! Zuruf an jemand, der zerstreut oder in argem Missverstehen begriffen ist, zur Besinnung zu kommen U. - (meitene) raud lūpiņas stabulītē (pfeifenartig) saņē̦muse Latv.;

2) pļavu stabule, eine Art Pflanzen:
pļavu stabuļu saknes jāsaraudzē spirtā un... jādzer Etn. II, 10. Mit einer Urbed. "Stab, Stock" zu stabs, s. Persson Beitr. 4235, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 15, Trautmann Wrtb. 280

Avots: ME III, 1037



stumt

stùmt Drosth., Arrasch, Jürg., Schujen, stum̃t (li. stùmti "schiebend, stossen") Bl., PlKur., Bershof, PS., Wolm., Salis, Bauske, Grünh., Kurs., Selg., Wandsen, Dond., Suhrs, Līn., Iw., stumt 2 Widdrisch, Siuxt, Salisb., Ligat, stùmt 2 Kl., Prl., Lös., Praes. stumju, Praet. stūmu Selsau, Kl., Bers., Lubn., Saikava, Warkh., Gr. - Buschh., Memelshof, Bauske, Siuxt, Kurs., Bershof, Selg., Wandsen, Dond., Salis od. stumu PS., Wolmarshof, Arrasch, Drosth., Schujen, Jürg., Lis., Golg., Widdrisch, tr., stossen, schieben U.: stumt pie malas Kundziņš Ve̦cais Stenders 7. ar kruķi stumjams, ar kāsi ve̦lkams Etn. IV, 121. pie darba vīrelis... bijis... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot BW. 15215. stumjamais krē̦sls Jaun. mežk. 29, der Rollstuhl. Refl. -tiês, sich, einander stossen, schieben: mākuoņi stūmās uz ziemeļiem Niedra. kājas šļūceniski stumjas uz priekšu A. Upītis J. 1. 25. zvirbulīši skrien pa gaisu stumdamies (den coitus ausübend) BW. 35153. Am ehesten wohl (so nach Wood IF. XXII, 148 und Walde Wrtb. 2 747 f.) zur Wurzel steu- "stossen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 615). Anders (mit um aus reduziertem ide. om) Bezzenberger KZ. XLII, 192 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 626 (zu stuomlties, got. stamms "stammelnd" u. a.).

Avots: ME III, 1106


svēts

svè̦ts,

1) heilig, fromm
U.: Sprw. svē̦ts kâ dieva pirksts RKr. VI, 143. ej kruogā - būsi gudrs, ej baznīcā būsi svē̦ts! Br. sak. v. 532. svē̦ts mans kundziņš, kâ tē̦rauda krustiņš Br. 538. Māriņa svē̦ta sieviņa 7. svē̦ta tā meitiņa, ne tā dzied, ne runā BW. I, 843. svē̦ts rīts Biel. 1099, der Morgen eines Feiertages. svē̦ts vakars, der Abend vor dem Feiertage U. svē̦ta dzīvuošana, ein frommes, exemplarisches Leben U. nuoskaitīja svē̦tuo lūgšanu (das Vaterunser) BW. III, 1, 76. viņi svē̦tā vaigā lūguši dievu R. Sk. I, 8. svē̦tie, die Seligen, Auserwählten U.;

2) durch Wirkung, Stärke ausgezeichnet
U.: svē̦tas dusmas Kundz. Ve̦cais Stenders 113. svē̦ti lāsti, schwere Flüche U. svē̦tuo baiļu... neredzējis Upīte Medn. laiki 170. svē̦ts nazis St., ein Messer, dessen Schnitt sehr schmerzt. svē̦ts kuodums, ein unheilvoller Biss St., U. tas svē̦ti sāp, das schmerzt heftig U. svē̦ti beigta Br. P. 26. svē̦ti apgalvuot LP. I, 176;

3) svē̦ta čūska LP. VII, 1273, die Kupferschlange
U., Etn. IV, 10; svē̦tā meita, eine Art Käfer Etn. II, 136; Plur. svē̦tās meitas, eine Art Ausschlag auf dem Gesicht Etn. II, 11. svē̦tuo meitu vārdi Br. IV, XXVIII; svē̦ti rutki, Meerrettig St., U.; svē̦ts uguns, der starke (kalte) Brand Mag. IV, 2, 149, U. - Subst. svè̦tums,

1) die Heiligkeit
U.;

2) "das Heiligtum":
sargāt Māras svē̦tumu Etn. I, 85. Aus r. святъ "heilig".

Avots: ME III, 1156


tālskats

tâlskats,* tâļskats*,

1) eine weite Aussicht
Kundziņš Smiltene 20: tā (= istaba) atruodas pašā jumtā ar debešķīgu tāļskatu A. Brigader Daugava I, 571. juta plašu tāļskatu 832;

2) tâļskatis* Konv. 2 1078; Baltpurviņš I, 155, das Fernrohr
MWM. VIII, 150: caur milzu tālskatu stikliem nuoskatīties izplatījuma tāļumuos Pūrs I, 37.

Avots: ME IV, 146


tecēt

tecêt (li. tekė´ti "laufen"), -ku, -cẽju,

1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;

2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;

3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;

4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;

5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. 2 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,

1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;

2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;

3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.

Avots: ME IV, 152, 153


tiesa

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214


tiešām

tìešām (li. tiesióm "geradeaus"), Wolm. u. a., tiêšam 2 Bauske, Segew., tiešam U., (mit 2 ) Iw., tiešā Kumbern, Wormen, Adv.,

1) tiêšam 2 Rutzau, tiešu (li. tiesiau "geradeaus"
Lit. Mitt. I, 307), tiešum LP. VII, 1046, tìešu tìešam 2 Bers., gerade, gerade aus Kurl. n. U., direkt, unmittelbar: taks iet tiešam Rutzau n. FBR. VII, 126. te jau ceļš iet tiešam, hier geht ja der Weg gerade Mag. XIII, 3, 57. tiešu devuos pa ceļu D. 116, 73. ieraudzīja uguni gaiši spīdam. gāja tiešām uz spīdumu Pas. IV, 496 (aus Leegen). ieraudzīju vīru . . . tiešām pretim n˙ākam 124. viņš aizgāja tiešu tiešam Bers. duraks grìež savu ve̦zumu tiešu tiešam, lai arī sabrauktu vai cilvēkus kuopā LP. VI, 344;

2) wahrhaftig, gewiss
U.: tiešam saku, neme̦luoju BW. 6404, 1; 15231. sak[i] tiešam, tautu meita, būsi mana, vai nebūsi? ja tiešam būsi . . . 14800. tiešam tiesa Kundziņš Vecais Stenders 91. tik tiešam ka viņš latviešu draugs e̦suot (so wahr er ein Freund der Letten sei) Latvju tauta XI, 1, 71;

3) = tīšām Salis: es tiešam liels neaugu, nedar[u] grūti kumeļam Biel. 2283.

Avots: ME IV, 215


tiesība

tìesĩba, Rechtmässigkeit L., St.; auch Plur. tìesĩbas, das Recht: nuoteic . . . tiesības un pienākumus Etn. III, 135. tat vajag izprast savas tiesības Kundziņš Kronv. 146. miers un tiesība RKr. XIV, 91 aus Glück. Vgl. li. tiesybė "Gerechtigkeit" bei Bezzenberger BGLS. 332.

Avots: ME IV, 214


tikums

tikums,

1) die Art; die Eigenschaft
U.; die Tugend: Sprw. labs tikums spīd vairāk nekā ze̦lts Br. sak. v. 94. dieva likums, paša tikums 266. suņam suņa tikums 1192. pēc ve̦cāku tikumiem St., nach alter Manier. diža slava, mazs tikums Biel. 1024. neraugāt kupla pūra, raugāt laba tikumiņa! BW. 7768. zirgam jau tāds tikums, das Pferd hat schon eine solche Art oder Eigenschaft U. tikumu kuopt Kundziņš Vecais Stenders 105. tikumu māclba, die Sittenlehre Brasche;

2) Vorgang
St. - Zu tikt I (vgl. ticis).

Avots: ME IV, 186


tramdināt

tramdinât, = tramdît: kālabad man[i] kundziņš visu mūžu tramdināja? RKr. IX, 4.

Avots: ME IV, 221


traucināt

traucinât,

1) erschüttern
U.: vējš traucina kuokus, der Wind bewegt die Bäume U. vē̦tra tràucinà 2 (schüttelt ab) ābuolus Vīt.;

2) zur Eile antreiben:
ne tik drīzi, kâ kundziņš traucināja BW. 31743;

3) öfters schrecken
St.

Avots: ME IV, 224


traucinieks

traucinieks U., (mit àu 2 ) Warkl., traũceniẽks AP., PS., der Böttcher; tràucenieks 2 Golg., einer, der Gefässe, Geschirr verkauft: kuoku trauku amatnieki ... brauc uz visiem tirgiem un smilteniešus dara pazīstamus kâ "trauceniekus" Kundziņš Smiltene.

Avots: ME IV, 224


trijvīri

trijvĩri,* das Triumvirat: viens nuo trijvīriem Kundziņš Kronv. 48.

Avots: ME IV, 235


trumelis

trumelis,

1) trumele Allend. und Salis n. U., trumulis Erlaa und Kokn. p. U., Karls., trumuls PS., ein kegelfdrmiges, blechernes Geschirr zum Wasserkochen, Wassertrommel:
kungs vārīs trumelīti (Var.: kundziņš virs trumulī) BW. 31264;

2) trumēliņš Memelshof, = egle 3, ein hochzeitliches Musikinstrument: dancuodami panāksnieki un vedēji dauzīja trumeļus gar dziedriem, ka žvadzēja vien. trumelis - kuoks ar dzingstuošām misiņa lapiņām - bija vai ik˙vienam puisim līdz RKr. XVI, 245. situ trumēliņu tautu galda galiņa VL. aus Memelshof. Beruht wohl auf einem nd. *trummel "Trommel".

Avots: ME IV, 246


turēt

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. 2 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271


tūtot

tũtuôt (li. tūtúoti "tufen") C., tuten, blasen; klagen, wehklagen Depkin n. U.: paņēmies āža ragu iet par kalnu tūtuodams (Var.: taurē̦dams) BW. 30600 var. gulbji . . . pe̦ld tūtuodami 31955, 2. nu aizgāja bāleliņi kâ gulbīši tūtuodami 26160. atnāk tautas, aizve̦d meltu, paliek māte tūtuojuot (Var.: dūduojuot) 17308, 2. kuo tu sēdi tūtuodama kâ baluodis? Kaudz. M. 319. viņa priekšgājējs jau sēd . . . un tūtuo . . . katorga tam neizbē̦gama Austriņš M. Z. 40. tie sāka prātuot un tūtuot Kundziņš Kronv. 215. egļu skujās vējiņš klusu tūtuo R. Sk. II, 34. zaķu tūtuošana JR. V, 23. Wohl von tūta abgeleitet.

Avots: ME IV, 283, 284


uzkraut

uzkŗaũt, uzkraũt (li. užkráuti "hinaufsetzen") aufhäufen, aufpacken, aufladen, aufbürden: tie uzkrāva labību uz ēzeļiem I. Mos. 42, 26. sìenu uzkŗaut uz pantu Dunika, kŗauj, māmiņ, uzkŗaudama triju zirgu ve̦zumiņu! RKr. XVI,148. Sprw.: kas labprāt ne̦s, tam labprāt uzkrauj Br. sak. v. 857. liels cilvē̦ks neuzkrauj atbildību par saviem darbiem citiem Vēr. II, 17. uzkŗāva visu vainu dvēselēm LP. VII, 292. kas mums uzkrāvuši verdzību Kundziņš Kronv. 128. Refl. -tiês,

1) sich aufbürden
Wid.: uzkrāvies sev smagu nastu. nepane̦samu krustu uzkrauties Neik. 5;

2) sich aufdrängen
LKVv., Wid.;

3) ve̦zums uzkrāvies par lielu, die Fuhre ist versehentlich zu hoch aufgeladen worden.

Avots: ME IV, 345


uzkurt

uzkur̃t (li. užkùrti "ein grösseres Feuer machen"),

1) anheizen, Feuer anmachen
(perfektiv): uzkurt uguni. uzkurt liesmiņu Kundziņš Vecais Stenders 79. uzkurt pīpi LP. VII, 688. tiem bij daudz dūmu uzkurt Richter 20, 38;

2) von neuem anheizen, anschüren
Spr.;

3) Schläge versetzen:
zirgam krietni uzkurt, dem Pferde mit der Peitsche gehörig zusetzen Mag. XIII, 2,45.

Avots: ME IV, 347


uzmest

uzmest (li. užmèsti "hinaufwerfen", r. возмести ),

1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,

a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;

b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,

a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;

b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;

2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;

3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;

4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;

5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;

6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;

7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,

1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;

2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;

3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;

4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;

5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,

1) das Konzept
MWM. X, 175;

2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.

Avots: ME IV, 358, 359


vācele

I vâcele Bers., Drosth., Kl., Kr., Prl., Sessw., Sunzel, vâcele 2 Dond., Iw., Karls., Tr., vācele Bolwen (unbek. in Dunika, Kaugershof, Ruj., Salis, Widdrisch),

1) ein Gefäss aus Baumrinde, Kober
U.; ein Paudel aus Birkenrinde Nigr.; ein geflochtenes Gefäss Plm.; ein geflochtener Korb Stelpenhof, (mit â ) PS., Smilt., (mit â 2 ) Stenden; ein geflochtenes Gefäss mit einem "luoks" Frauenb. (mit â 2 ); ein viereckiges aus Pergeln geflochtenes Körbchen Rudbahren; ein Körbchen zum Kartoffeltragen (mit â 2 ) Talsen; ein Körbchen zum Tragen von Mehl N.-Schwanb. (mit â ), Stürzenhof, zum Tragen von Getreide Zaļm.; eine Art hölzerner Eimer mit Deckel, worin flüssige Speisen aufs Feldgetragen werden (mit â 2 ) Gramsden; "ein deckelförmiges Gefäss" (mit â) Nötk.; "ein hölzernes Kistchen" (mit â 2 ) MSil.: vācele se̦nuos laikuos derējusi arī ē̦damu lietu glabāšanai PS. kriju vācele, ein Gefäss aus Borke Bielenstein Holzb. 354, 356. ganu vācele, ein Frühstücksbehältnis für den Hirtenknaben 343. linu sē̦klu vācele, ein Behältnis für Leinsaat 343. miču vācelīte, eine Haubenschachtel 354. miltu vācele, ein aus Kiefernwurzeln geflochtenes Behältnis für Mehl Stürzenhof. viegla vācele, ein leichter Korb Bielenstein Holzb. 353. me̦ldiem šūta vācelîte BW. 16793. edz, kur nāca al[u]s vācele! 19639, 3. krējuma vācelīti 31038 var. gul... kâ bunduls vācelē 29258 var. četras uolas vācelā 30068. ieliec, meit, lakatus vācelē! Plm.;

2) ein Getreidemass ( 1 / 3 Lof) Zvirgzdine (mit â );

3) eine Art Hut
Kundziņš Smiltene 35;

4) fig., salašņu (Sessw.) od. te̦nku (Memelshof) vācele, eine Klatschbase; ein Schimpfname (für ein Frauenzimmer)
Frauenb. (mit â 2 );

5) "ein kleiner Deckel"
(?) Nötk. (mit â ). Dazu li. dial. acc. s. vokelâiti (-i aus oder -ę) "ein geflochtenes Körbchen" bei Arumaa Lit. mundartl. Texte 10. Nach Zubatý BB. XVIII, 244 zu vâks, wozu und gleichzeitig zu vākt es auch Bielenstein Holzb. 343 stellt. Wenn vâks 3 aus dem deminutivisch aussehenden vācelis I abstrahiert ist, gehört vācele formell wohl zunächst zu vākt; zur Bildung vgl. le. tēsele, šūpelis u. a. Le. Gr. § 172a.

Avots: ME IV, 490, 491



vārds

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502


vēdināt

vẽdinât (li. vėdìnti "lüften") Līn., (mit è 2 ) KL, Prl.,

1) intr., wehen:
auksti (salti 17063) vēji vēdināja BW. 7408;

2) tr., lüften, wedeln, fächeln
St., U., schwenken, schwingen: lai paliek galuotnīte vējiņam vēdināt BW. 13268 1 , 10 (ähnlich: 2764). apsītei lapas dre̦b maza vēja vēdināmas 14857 (ähnhch: 8835, 1). vējiņš manus paladziņus kâ smildziņas vēdināja 6998. linu druvu visi vēji vēdināja 28424, 1. nuoņēmuos ce̦purīti, nuost migliņu vēdināju (Var.: vēcināju, vedzināju, vīcināju) 529, 1 var. nevar... ne ruociņas vēdināt (Var.: pacilāt) 6934. kāju viņš vairs nevēdināja pa gaisu A. XX, 772. taksis vēdina asti Purap. Kkt. 15. bē̦rzi vēdinuot ar zariem... smaršu izplata Rainis Gō"tes dzeja 28. ar... sluotiņām vēdinuot uz kapsē̦tas pusi Etn. II, 41. ruokā jāvēdinuot ... nē̦zduogs LP. VI, 229. vēsmiņa ... vēdināja matus Balss. vēdināt vē̦smu Kundziņš Vecais Stenders 114. mieru sirdī vēdināt Latvju tauta XI, 1, 52. sirdī pavasaru vēdināja MWM. X, 254;

3) lüften
(Kleider Frauenb., Stuben; unbek. in Golg., Schwanb., Sessw., Stenden): (ābelītei) zari nuolīkuši villainītes vēdinuot BW. 7121 var. vẽdināt ("= atdzisināt") istabu Wandsen. bē̦rnu istaba labi jāvēdina Tuberkulōze 17. dzīvuokli sildīt un vēdināt RKr. lai istabās būtu tīrs gaiss, viņas bieži jāvēdina SDP. VIII, 58. (fig.) balsi vēdināt BW. 270. Refl. -tiês, sich answettern Brasche Kâ Palejas Jānis, sich lüften St. - Subst. vẽdinâšana, das Lüften: siênās ievietuo vēdināšanas caurumus Konv. 2 362; vẽdinâtãjs, der Ventilator Lopkopība II, 137. Nebst ahd. wāzan "wehen" u. a. zur Wurzel von vējš, s. Bezzenberger BB. IV, 341 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 222.

Avots: ME IV, 549, 550


vēmeklis

vēmeklis,

1) vẽmeklis C., Dond., Stenden, vèmeklis 2 Sessw., vēmeklis Wessen, St., U., vēmekļi Wandsen (mit ), Erlaa, vẽ̦me̦kls Dunika, vē̦me̦kli Nötk., vèmèkļi 2 KL, das Ausvomierte:
suns savu vēmekli atkaļ ierij Glück Spr. Sal. 26, 11. pie smirduoša midzeņa vēmekļus ē̦dam Lapsa-Kum. 263. atsvabināties nuo elles vēmekļiem Kundziņš Kronv. 111. par raganas jeb laumas vēmekļiem (vẽ̦me̦kliem Janš. Mežv. ļ. 11, 308) tauta nuosauc mīkstu, gļe̦mainu masu, kuŗa dažreiz ieruodas mitrās vietās Etn. III, 23. raganu vēmekļus nesa ugunskurā sadedzināt JK. raganas aizdze̦n, dedzinādami viņas vēmekļus LP. VII, 439;

2) Brechmittel
U.;

3) wer Böses nachredet
Sessw.

Avots: ME IV, 559



veselība

veselĩba, die Gesundheit: Sprw. veselība labāka nekâ manta Br. sak. v. 1399. juo rūgta zâle, juo salda veselība 1490. veselība spīd kâ saulīte debesīs Br. 484. sirds veselība Br. P. 15. veselību maitāt Br. 110. veselību sagrauzt Kundziņš Vecais Stenders 56. duod, dieviņ, veselību! BW. 2009. kas kaitēja . . ., kad nuo dieva veselība 70. tev nav labas veselības 878. viņa veselība ir sašļukuse Aps. Pie pag. tiesas 18. tas cilvē̦ks paliek pie pirmās veselības Br. 108. uz veselību od. uz veselībām, aufs Wohl, zum Wohlsein: nu tad lai ar iet uz veselībām! A. v. J. 1900, S. 1129. jūsu veselība, eine Anrede (Ew. Wohlgeboren) U., Oberlauz n. St. lai tev cāļa veselība! sagt man manchmal anstatt des Dankes Etn. III, 46. tā jau gan laikam tava veselība, das hast wahrscheinlich du getan Kav.

Avots: ME IV, 543


vēsma

vè̦sma 2 (li. vėsma "die Kühle" Miežinis) Kl., Prl., ein Lufthauch (mit ẽ̦ ) C., Dond., Dunika, (mit ê̦ 2 ) Salis, (vẽsmiņa) Widdrisch, (vḕsmiņa 2 ) Oknist; ein leichter Windhauch am Abend Frauenb,; eine kühle Luft, Luftströmung, Kühlung U., (mit ẽ̦ ) Arrasch, Jürg., Salis, (mit è̦ 2 ) Golg., Sessw.; der Atem (mit è̦ 2 ) Golg., Lös., Sessw.: vēja vē̦smas Līgotnis. siltas zieduoņa vē̦smas JR. IV, 2. lē̦na vēsmiņa LP. IV, 20. drebi, apšu lapa, ... vēsmiņā (Var.: vējiņā)! BW. 12709 var. ne vēsmiņas nenuopūtu 4118 var. neuzlaid putniņiem vē̦smu! Golg., Kl. vē̦sma nāk pa durīm iekšā, vēsmu vēdināt Kundziņš Vecais Stenders I 14. (fig.) sludināt jaunās ticības vē̦smas MWM. VIII, 429, viņš man uzpūta vē̦smu Sessw. viņš izlaida vē̦smu (er starb) Golg. - vē̦smas rīkle AP. (mit ẽ̦ ), Golg., KL, Ogershof, Saikava, Sessw. (mit è̦ 2 ), die Luftröhre: mirst pēc vē̦smas rīkles iegriezuma Ārstn. kal. II, 67. - vè̦smas 2 ķe̦rts, vöm Schlag getroffen Mar.

Avots: ME IV, 570


vidum

vidum, Adv., mittelmässig, mittel-: ģeografijā tas dabūjis "vidum labi" Kundziņš Kronw. 61. Wohl der instr. s. zu vidus.

Avots: ME IV, 580


vieta

vìeta (li. vietá [gen. viẽtos] "Stelle, Ort"), gen. s. vietes BW. 5227; 26878, Demin. verächtl. vietele Janš. Līgava II, 42,

1) die Stelle, der Ort, der Raum, der Platz:
Sprw. vārds vārda vietu ņe̦m Br. sak. v. 1329. tava vieta ir kapuos Frauenb. citā vietā kâ cīruļa galva, citā kâ uoda zarna Br. s. v. p. 114. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kâ atnākusi! Br. 43. tupi savā vietiņā kâ ruds akmentiņš! 27. nuoglabājis druošā vietā LP. 1V, I72. kuru vietu (an welcher Stelle, wo)... pāri kāpi Daugavai? BW. 30980. krusttē̦vi, krustmātes vienā vietā! 1642. viena zvaigzne stāv vietā Mag. XX, 3, 70. tam vārdam nav vietas, das Wort passt nicht U. tam vārdam sava vieta, das Wort trifft den Nagel auf den Kopf U. labs, kas labs - tur nav ne vārdam vietas (darüber ist kein Wort zu verlieren, das steht fest) Br. sak. v. 582. dārzā vietas (Var.: rūmes) tai nebija (war kein Platz) BW. 324I6, 6. tavā vietā, an deiner Stelle U.: tuo es tavā vietā nedarītu. vietu duot, eine Wohnung geben, unterbringen V. viņš iegāja labā vietā (in ein gutes Gesinde, einen guten Hof) Gr.-Buschh. u. a. vieta, vieta (eine gute Stelle, ein guter Hof), maize, maize, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 26000; 2G001. pruojām iešu,... man šī vieta nepatika 26332, 1 var. puosta vieta, slikta vieta, kur bāliņi man[i] iedeve 25915, I1. līdz auklu vietai (bis zu den Schnüren der Bastschuhe) man ir kājas slapjas sabristas Frauenb. iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. bišu vieta, ein Bienennest Br. 448. aizkrīt egle ceļa vietu (die Fichte fällt und verdeckt den Weg) BW. 26661, 2 var. gultas vieta, die jenige Stelle im Zimmer, wo nur das Bett zu stehen pflegt, die Bettstelle. guļas (guļu) vieta, die Schlafstätte, das Bett U.: pie durim guļas vieta BW. 31142. guļu vietu jaunajiem taisīja BW. III, 1, S.44. juostas vieta, die Stelle, wo der Gürtel getragen wird, die Taillenstelle: zâle līdz juostas vietai Etn.II, 188. vglns viņu sadzinis līdz juostas vietai zemē LP. VI, 751. līdz pašai juostas vietai pamiris Upīte Medn. laiki 222. šuj... krekliņu, negriêz lielu kakla vietu (mache keinen grossen Halsausschnitt)! BW. 7374, kapa (kapu BW. 27588,

4) vieta, die Grabstätte, das Grab:
kapa vietiņas nezâlēm aizaugušas Austr. kal. 1893, S. 69. kaudzes (kaudžu) vieta, der für eine kaudze nötige Platz: kad man būtu laba siena jele viena kaudžu vieta! BW. 22720. ceļa mala, kruoga vieta, kur māmiņa man[i] iedeva 22384. lieli lauki, maizes vieta (eine an Brot, Getreide reiche Stelle), kur bāliņi man[i] iedeva 25955, 1. mājas vieta,

a) die Stelle, der Ort, wo ein Haus steht:
te būt[u] laba mājas vieta BW. 11491. kalnā man mājas vieta 26551, 6;

b) die Herberge, in die man einkehrt
(namentl. die sogenannten Bauerneinfahrten in Städten) U.: mājas vietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen U.;

c) die Heimat
U.: mūsu īsta mājas vieta ir debesīs, unsere eigentliche Heimat ist im Himmel U. miera vieta, die Stätte des Friedens, der Friedhof: draudzes miera vieta Skolas druva III, 97. tur būt[u] laba muižas vieta (ein passender Ort für ein Gut) BW. 31420. tur būs mana mūža vieta (der Ort, wo ich mein Leben verbringen werde) 6179, 3. pūra vieta, die Lofstelle; sieka vieta, soviel Platz, wieviel man mit einem sieks besäen kann: duodiet vietu! es bij[u] vietas ņē̦mājiņš: sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137. burvi ve̦duši uz suoda vietu (wo die Strafe vollzogen wird) JK. vienu vietu, an einer Stelle, an einem Ort, zusammen: vienu vietu es uzaugu ar bāliņa līgaviņu BW. 22432. dignājieši, zasišķīši vienu vietu sienu pļāva 28664. vienu vietu kundziņš jāja ar maniem bāliņiem 30022. pa vietām, stellenweise U. nuo nāves zâlēm uz vietas palikt (auf der Stelle tot sein) LP. II, 38. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas III, 108. šim sirds vairs ne vietā (nicht am rechten Ort?) LP. V, 243 (ähnlich: V, 61). ne nuo vietās, nicht von der Stelle, nicht vom Fleck: nu skrej kâ tuoreiz, kad ne nuo vietas negāja Br. s. v. p. 115. galva gadījusies zirgam priekšā un nelaiduse ne nuo vietas LP. IV, 208. nuo vienas vietas BielU., in einem fort, kontinuierlich. nuo vietas, nacheinander, hintereinander, der Reihe nach: es labāk stastīšu nuo vietas Seifert Chrest. III, 2, 132. kāzas svinēja astuoņas dienas nuo vietas BW. III, 1, S. 63, kristības dzēra divi līdz trīs dienas nuo vietas I, S. 194. putns laižas trīs dienas nuo vietas LP. IV, 13. meita.., nuoskaitīja vecenei pa muguru nuo vietas vien (verabfolgte eine tüchtige Reihe von Schlägen) Dicm, pas. v. I, 60. uz vietas, auf der Stelle, sofort, unverzüglich: bijis uz vietas nuost LP. Vl, 546. iemīlējuse... vīrieti uz vietas 20. paliek bāls uz vietas IV, 2. viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

2) die Schlafstätte, das Bett
(in Nigr. nur ein grosses Familien- resp. Ehebett, im Gegensatz zu gulta, das Bett für den Einzelnen ) U., A.-Ottenhof, Dunika, Kurmene, Salis, Schwarden, Tals., Wolm, u. a. (in dieser Bed. unbekannt in Dond., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, wandsen): ik vakara vietu taisa BW. 12159. kas manam arājam šuovakar vietu (Var.: gultu) taisa? 16532 var. cieta vieta, ze̦ms pagālis 22126. vecenīte gulējusi vietā Pas. V, 311 (aus Serbigal). K., mājā pārnācis, uz muti vietā iekrita Plūd. Rakstn. I, 141. manai vietai nuotrūdējušas kājas A.-Ottenhof;

3) die Stelle (der Dienst):
dabūt... kalpa vieteli Janš. Bandavā I, 123. Zu aksl. vitati (wozu le. pavietât "Logis haben") "wohnen, verweilen", s. Mikuckij Izvĕst. IV, 48 (der dazu auch slav. pověts "уѣзд" stellt ), Trautmann Wrtb. 345, Walde Vrgl. Wrtb. f, 231, wozu nach Būga РФВ. LXXV, 153 auch slav. imo-vitъ "teich". Slav. vitati dürfte von einem *vita "Wohnort" abgeleitet sein (zur Bed. vgl. le. māja, d. Haus: le. mājuot, d. hausen). Falls auch li.-le. vieta urspr. Etwa " Wohnort, Behausung" bedeutet hat (zur Bed. vgl. etwa ahd. stal "Stehort, Wohnort, Stelle"; vgl. auch oben vietu duot "Wohnung geben", bišu vieta "Bienennest" ), so könnte vielleicht Zupitza (s. M. E. Schmidt KZ. LVII,

3) es mit Recht (als ein "Flechtwerk"
) zu li. vyti (le. vît) "winden" gestellt haben. Ob aber auch le. vieta "Bett" unmittelbar auf einer Bed. "Flechtwerk" beruht, bleibt ganz unsicher, vgl. zur Bed. z. B. av. gātu "Ort; Bett".

Kļūdu labojums:
av. gātu = av. gātu-

Avots: ME IV, 672, 673


vietnieks

vìetnieks (f. -niece), der Stellvertreter; ein gewählter Vertreter: kaut jele dabūtu uz kādu brīdi vietnieku LP. V, 246. vajadzēja... viņai vietnieces gādāt Kaudz. M. 34. vietnieku iecelt Kundziņš Vecais Stenders 30. draudzes vietnieki Konv. 2 794. - vietnieka vārds, vietniekvārds, das Fürwort, Pronomen. Vgl. li. viẽtininkas "Stellvertreter".

Avots: ME IV, 674


vilnis

II vilˆnis AP., Bers., Golg., Gr.Buschh., Heidenfeld, Kalzenau, KatrE., Lös., Mahlup, Ramkau, Saikava, Selsau, vìlnis Arrasch, Wolm., vilˆnis Burtn., C., PS., Siuxt, Zögenhof, vilˆnis 2 Karls., N.-Salis, Salis, Widdrisch, vilnis U., Lindenberg, vìlnītis (li. vilnytis ) A.Ottenhof, Arrasch, Jürg., vilˆnītis 2 N.Salis, Salis, Ulpisch, vilnītis L., U., Plur. vilˆnīši AP., Saikava, vil˜nīši C., vilniņi U., BW. 2834, ein Pilz; vilnīši St., eine Art wollichter Erdschwämme; vil nīši Birsman, vilniņi ders., agaricus vellereus; viļņi Bers., Trik., vilnīši Trik., vilniņi Naud., lactarius torminosus: vilnīt[i]s kundziņš, bē̦rzlapa gaspažiņa BW. 2842. Sprw.: dzīvuo kâ vilnis zem egles (Wohlstand ausdrückend) Kalzenau n. Kronw. Wohl zu vilnis I resp. vil˜na "Wolle" (s. FBR. XI, 1971); anders (von der schleimigen Haut ausgehend) Lidén Göteborgs Högskolas Arsskrift XXVI, 92 ff.: zu apr. wilnis und schwed. dial. ylla "Quappe"; der vilnis sei aber nicht schleimig!

Avots: ME IV, 595


virt

I vir̂t (li. vìrti "kochen") Wolm. u. a., vìrt Neuenb., (mit ìr 2 ) Kl., Prl., (mit ir̂ 2 ) Karls., Līn., Praes. ve̦r̂du Wolm. u. a. od. virstu (Altenwoga, Bers., Borchow, Ruj.) und (?) viru, Praet. viru (unbek˙in Adiamünde, Erlaa, Heidenfeld, KatrE., Mahlup, Meiran, Ruj., Schnehpein, Schwanb., Sessw., Siuxt, Wandsen, Widdrisch, Zögenhof, wo dafür vārît resp. vārîtiês),

1) intr., kochen, sieden
U., Altenwoga, AP., (mit ir̃ ) Ruj., Serben: putra virst Peb. (wo daneben angeblich ūdens ve̦rd nuo avuota), Altenwoga. ūdens sāka virt MWM. v. J. 1896, S. 928. katls sāka virt Vēr. II, 661. ēdiens jau uzgāja virt Mar. tur ve̦rd gaļa kāpuostuos BW. 31096. kazas gaļa nevirusi 26397. kundziņš virs trumulī 31264, 1. tai virumā vira . . . meitu miesas Pas. IV, 12 (aus Schrunden). guns vien ve̦rd ap čuokstu 403 (aus Welonen). ka tie elles peklē virtu! möchten sie in der Hölle... kochen! Mag. XX, 3, 42. tu dzelze vēl nav gan virusi Mag. III, 1, 133. ķēniņš ielīda virušā (vgl. viruots) pienā un savira Pas. VII, 42;

2) tr., kochen
Kaltenbrunn, Oknist, Rutzau, Warkh.: viršu putru BW. 19326. kunkuļiem putru viru 10446. kam mums nevira rāceņu putru 26189. kam taukus laizīja putriņu virdama 20I68. uolas viru 32209, 3 (ähnlich 35307 var.). griķu putra, pienā virta JK. Il, 152. kuo ragana tur ve̦rd LP. IV, 92. nezinu, kuo tev būs virt ēst Pas. III, 120 (aus Kapiņi). katli, kur ve̦lni cilvē̦kus ve̦rd V, 265 (aus Asūne). meitas vira dzīpariņus BW. 7131. nebūšu ne ce̦pts, ne virts Juris Brasa 134;

3) intr., quellen
U., sprudeln: aizbē̦rtie avuoti atkal virs Stari IlI, 243. (asinis) ve̦rd aumaļām LP. II, 74. silta rasa iz . . . brūcēm ve̦rd JR. IV, 66. (fig.) ve̦rd dzīvības spē̦ki kauluos 77. viņam rūg tums vira iz dvēseles B. Vēstn. dziesma, kas tam pār lūpām vira MWM. VllI, 327;

4) tr., hervorsprudeln:
(kalni) uguni ve̦rd Kārstenis Gäju putni 26. - Part. praes. act. ve̦rduošs, ve̦rduots, kochend, siedend, quellend, sprudelnd: ve̦rduošs ūdens Ahs. gâzt kâ ve̦rduošu virsū (wie heisses Wasser) Austr. iz ve̦rduoša avuotiņa BW. 29678, 2. mūžam ve̦rduoša dzelme Vēr. II, 388. ruozes, pilnas ve̦rduošas dzīvības 389. ve̦rduošās dzīvības spē̦ks R. Sk. Il, 109. - Subst. viršana, das Kochen (tr. und intr.); das Quellen, Sprudeln: asiņu viršanu Br. 306; virums,

1) Gekochtes
U., Gebräu Altenwoga; ein Gericht U.; eine flüssig gekochte Speise Frauenb.: vārījās virumi puoduos J. Veselis. rīkuojās ar... ce̦pumiem un virumiem A. v. J. 1899, S. 29. garšīgs virums LP. III, 98, aizlej karuoti viruma aiz piedurknes IV, 175. pieviris virums V, 135. lai vāruot, bet lai virumu nebauduot VI, 477. kundziņš ēda . . . manu gardu virumiņu BW. 30459, 1. savāra nuo maizes ķe̦zu, virumu Etn. III, 159. mēs taisām nuo briežu ragiem virumu, biezu kâ līme Vēr. I, 847. augļu virumuos Konv. 2 752. lē̦cu virums, das Linsengericht: tu viņu... pārduotu par lē̦cu virumu Blaum. Pazud. dēls 13;

2) "?": kâ stīgas kuokļu virumā Asp. VII, 10; virẽjs (li. virė˜jas), wer kocht, der Koch:
azaidiņā virējiņa BW. 13278 var. šķidras putras virējiņu (Var.: vārītāju) 18659, 3 var. vīri pamete Pieteri pie sevis par virēji Rositten n. Pas. VII, 479. laba virēja - putru piededzinājuse! Gr.-Buschh. Nebst versme 1, vira I, virags, verdêt, *verst, virst II u. a. Zu li. varùs "kochbar", apr. auwerus "Metallschlacke", slav. vьrěti, variti "sieden, kochen", serb. izvor "Quelle", vâr "Glut", alb. vorbε "irdener Kochtopf" u. a., s. Trautmann Wrtb. 361, Jokl. alb. Stud. 97, Walde Vrgl. Wrtb. I, 269. das prs. virstu hierher, oder zu virst II gehört, kann nicht sicher entschieden werden. Ursprünglich wohl nur prs. ve̦rdu, prt. viru; prs. virstu zum Inf. virt wohl nach prs. irstu: Inf. irt u. a. Nach dem Muster von prs. vè̦lku: prt. vilku u. a. kann zum prs. ve̦rdu ein prt. virdu gebildet sein, woneben auch ein prt. verdu nach dem Muster von prs. tre̦ncu: prt. trencu n. a. Und wie z. B. pirku in vielen Mundarten zugleich prt. und prs. ist, so kann darnach auch das prt. virdu zugleich die Bed. eines prs. erlangt haben.

Avots: ME IV, 616, 617


vižulēt

I vižulêt, -ẽju, = vizinât III, singen (von der Nachtigall): lakstīgala vižulē Kundziņš Vecais Stenders 57.

Avots: ME IV, 633


žākstīties

II žâkstîtiês Adl., Bers., C., Gr. - Buschh., Kalz., KatrE., Lis., Neuhof, Nötk., Plm., Ronneb., Sermus, Sessw., Vīt., (mit â 2 ) Adiamünde, AP., Arrasch, Grenzhof (Kr. Tuckum), Libau, Ob. - Bartau, Pankelhof, Rutzau, Sessau, = žaustîtiês 1 Adsel, ausgelassen sein, umherklettern, albern, tollen, sich herumtreiben; scherzen, spassen Walk: vīreļi žākstās pa kaktiem bļaustīdamies Kundziņš Kronv. 78. nu duod! kuo tu žāksties! Deglavs Rīga II, 1, 436. tu... niķu puoli! tāda žākstīšanās nav laba Vīt. 64. Zu žâksts II; vgl. auch šākstīties.

Avots: ME IV, 796


zeme

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. 2 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. 2 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. 2 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709


ziņa

ziņa (li. žinià " die Kunde" ),

1) die Kenntnis, Kunst
U.; die Erkenntnis St.; die Zauberkunst; das Verständnis, die Überlegung, das Bewusstsein U.; Kenntnisse von alten Gebräuchen und Zaubermitteln Ar.: lielas, augstas ziņas St., grosse, hohe Kenntnisse U. parādīt sē̦tu meitu guodu un darba ziņu un prašu Janš. Mežv. ļ. II, 74. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224. vē̦lāk gājuse šī ziņa buojā JK. V, 11. kam ir kādas ziņas, tas var tikai tad mirt, ja savu ziņu citam atdevis LP. VII, 710. ziņu turē̦tājs (eine Art Zauberer) 570. saimnieks... piekuopis ve̦cās ziņas 304. negribējis ne˙kādas ziņas, ne māņus savā mājā turēt VI, 112. vanskaru ziņām nuolikt, nē̦sāt, ein Wannei als Zaubermittel hinlegen, umhertragen Mag. XIII, 3, 57. ar ziņu darīt St., mit Bedacht, mit Kenntnis von der Sache handeln U. ar manu ziņu St., mit meiner Einwiligung. ar ziņu, behutsam Manz. Lettus, gefliessentlich. pārmācīt gribu es tev ar ziņu Post. I, 453. darīt visu ar gudru ziņu Kaudz. M. 147. kuo drīz iemantuo ar gudru ziņu Aus. I, 8. gudra ziņa atruonama vielu sakuopuošanā Pūrs I, 32. ar īpašu ziņu un uzmanību BW. I, S. 191. ziņā likt, in acht nehmen Elv., sich wohl merken L., U. es neielikuos ziņā, ich habe es mir nicht gemerkt U. ziņā turēt L., im Gedächtnis, Bewusstsein bewahren U. laikam viņam tur sava ziņa ir (er weiss wohl, warum er so handelt, hat seine guten Gründe) A. v. J. 1899, S. 112. visur sava ziņa Krilova pas. 49. mēs iedzimstam... šinī dziļā ziņā Rainis Tie, kas neaizmirst 104. man jau ne ziņā, ne mīklā, ka jūs te (ich hatte keine Ahnung...) Alm. ne ziņas, ne miņas M. Ārons Rīgas Ziņas vom 21. März 1925. puišam vēl nebija līgaviņas ziņā, der p hatte sich noch keine Braut ausersehen FBR. VII, 57 (aus Serbigal). šām vajadzēja, it kâ ar īpašu ziņu, atspuoguļuoties... ienācēja acīs Kaudz. M. 20. bez ziņas,

a) ohne dass es jem. weiss, ohne in Kenntnis zu setzen, ohne Erlaubnis:
bez tē̦va ziņas LP. III, 50. bez dieva ziņas nekrīt ne mats nuo galvas Lautb. Lomi 111. paņemt bez ziņas Kav.;

b) mit Unverstand, ohne Überlegung
U.: bez ziņas strādāt U.;

c) sehŗ masslos; sehr viel:
būt bez ziņas mazam SDP. VIII, 9. dārzs bij skaists bez ziņas LP. V, 276. tam naudas bija bez ziņas Pas. IV, 141. trumpu bez ziņas (daudz) Kav.;

2) die Nachricht, Kunde
L., U.: ziņu duot St., laist, Nachricht geben U.: kas grib manu pūru slēgt, lai duod ziņu (Var.: ne̦s vēsti) māmiņai BW. 25142. ar zīlīti ziņu laidu (Var.: devu)... arājam 9359. kalējam bij padevuši ziņu Krišs Laksts 20. nedeva ziņu Glück Richter 13, 6. ķēniņš laida ziņu, lai... puisē̦nu nuomaitājuot LP. IV, 189. tautiet[i]s manim ziņu sūta BW. 7866. kad tā tautu netiklīte trīs ziniņu neste̦llē̦tu 21995. ziņas nest Kundziņš Vecais Stenders 119. ziņu dabūt St., Kunde erhalten U. nu atnāca tāda ziņa BW. 7858. ziņa iziet pa pilsē̦tu LP. IV, 21. prieka ziņa Kaudz. M. 275. nuo pašas nav ne ziņas (keine Spur) bijis LP. VI, 169. - duot kājām ziņu, sich auf und davon machen, fortlaufen: ve̦lns, tuo izdzirdis, devis kājām ziņu JK. III, 6. cūka sūnās izturēt nevarē̦dama duod kājām ziņu LP. VI, 260;

3) die Sorge, Besorgung
U.; die Obhut: tā būs mana ziņa, das wird meine Sorge sein U. tas būs manā ziņā, das wird meine Sorge sein U. atstāju Anniņu jūsu ziņā Kaudz. M. 7. Uoliņš ņēma pajūgu savā ziņā 118. atstāja... meiteni... jūrnieku ģimenē labā ziņā JR. IV, 3. kur... tie paliks? - tā dieva ziņa A. XXI, 758. kungu ziņas St. "herrschaftliche Affären";

4) die Hinsicht, Beziehung, Bedeutung:
savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. šinī ziņā, in dieser Hinsicht (Beziehung). jaunā ziņā (in neuer Bedeutung) še ir lietuoti ve̦cie vārdi Kundziņš Kronv. 104. ne˙kādā ziņā, in keinem Fall, auf keinen Fall: ar sietu ūdeni nevar ne˙kādā ziņā atnest LP. I, 174. un ruokā neduodas ne ziņā (durchaus nicht?) Krilova pas. S. 39;

5) "?": šitâ, puikas, mēs dze̦rdami, mēs ziņā neiesam (Var.: netiksam; guodā nebūsim; neziņā aiziesim) BW. 20059 var. Zu zinât.

Avots: ME IV, 724, 725


zvadzināt

zvadzinât,

1) fakt. zu zvadzêt, = svadzinât 2, schellen, tönen machen U., klappern, klingen, klirren machen, lassen: kundziņš naudu zvadzināja (Var.: žvadzināja, zvārdzināja) BW. 28261 var. cimdā naudu zvadzināja (Var.: žvadzināja) 11726; 22342. iemauktiņus zvadzināja (Var.: žvadzināja) 1943 var.; 2716. atslē̦gas zvadzinuot LP. VII, 897. Vācija... zvadzināja ar ieruočiem A. Brigader Dauagava I, 15;

2) plappern
U.; öfters ein leeres Gespräch wiederholen AP. n. U., Bauske, Bers.; "pastāvīgi, neatlaidīgi atgādināt" Trik., Wolmarshof: kuo tu te zvadzini visu rītu? Bauske, Bers.,

3) laut lachen
AP.: kuo nu tik daudz zvadzini!

4) häufig wiehern
VL. n. U.;

5) vom Geschrei der Elster:
žagatas zvadzināja BW. 11950 (ähnlich: 23380 var.; 33673);

6) "sich hören lassen"
VL. n. U.

Avots: ME IV, 761


zvādzināt

zvādzinât: kundziņš naudu zvādzināja (Var.: zvadzināja) BW. 3443, 4 var. (aus Wenden).

Avots: EH II, 814


zvārdzināt

zvārdzinât, fakt. zu zvārdzêt, klingen, klappern machen: kundziņš naudu zvārdzināja BW. 28261 var. cimdā naudu zvārdzināja 11768, 1. zirgi... iemaviņus zvārdzināja 6730. lai zvārdzina (sc.: iemauktus) kumeliņi 29792, 2 var.

Avots: ME IV, 768


zvingulis

I zvingulis,

1) der Rausch
Wid., Vīt., Schujen, (mit ) Arrasch, C., PS., Salis: viņam zvingulis galvā. tam bija zvingulītis Purap. alus zvingulis Kundziņš Kronw. 47;

2) der Dunst, Ofendunst
Ulpisch.

Avots: ME IV, 776