Paplašinātā meklēšana

‡ akutis, der Hachelige (?): ai, jumīti, akuotīti! BW. 28513.

Avots: EH I, 66

‡ akuts BW. 28110, 2 (aus Lennew.), BW. piel.2 28111, 1 (aus Kroppenhof), = akuõts 1. Wohl mit u aus uo.

Avots: EH I, 66

avskuts (avs + skust), die Schafschur: pavasarī, pa gavēņa laiku, senāk avskuta laiku, die Zeit der Schafschur LP. VII, 1254.

Avots: ME I, 232

‡ bā`rdskutis Celm., = bā`rddzinis.

Avots: EH I, 209

‡ ce̦kuts Frauenb., = ce̦kulis 1, das Haupthaar: māte ieķērās abām ruokām meitai ce̦kutā.

Avots: EH I, 263

čīkutiņš, (verächtliche Bezeichnung eines jungen Burschen), der Knarrer: jaunmuižnieki, čīkutiņi, trīs vienā ķēvītē BW. 12882.

Avots: ME I, 416

‡ cūkutis BW. 35077 var., eine Art Läuse (?).

Avots: EH I, 281

ìekutêtiês, anfangen zu kitzeln (intr.): viņam ruokas iekutējās Latv.

Avots: ME II, 33

ìekutinât, Kitzel erregen (?): izkutinājuos, bet šam vis nevarēju ie. Saikava.

Avots: EH I, 524

ìekutinât, ankitzeln, anregen: darbs dūšu iekutina LP. I, 143.

Avots: ME II, 33

izkutinât, ‡

3) = izvilˆt Saikava: tik ar māniem es šam vienu latu izkutināju. ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang kitzeln Dunika u. a.

Avots: EH I, 459

izkutinât (li. iškuténti),

1) gehörig kitzeln:
es viņu labi izkutināju;

2) kitzelnd od. stochernd herauszukommen zwingen:
patruļa izkutinājusi šuo vazaņķi nuo salmu kaudzes U. b. 131, 42.

Avots: ME I, 757

izkutuôt (li. iškutėti), intr., abgetragen, fadenscheinig werden: drāna pa˙visam izkutuojusi Kav.

Avots: ME I, 757

‡ kaļkute Strods Par vōrdn. 88 "?"

Avots: EH I, 580

‡ ķikutīte "?": ķiku, ķiku, ķikutīte (Var.: ķikuliņ, kikuotiņ, ķe̦kata), lec kāpuostu dārziņā! BW. 33460, 2 var.

Avots: EH I, 702

ķikuts,

1): purva ķikutiņi BW. 3072, 1 var. ķikutam ir gaŗa stakle 2686, 2.

Avots: EH I, 702

ķikuts,

1) die Bekassine, Heerschnepfe, Moosschnepfe
RKr. VIII, 96; die Pfuhlschnepfe U.: ķikuts - purva putns, kas sauc savu paša vārdu Serb. [dürfte nebst li. kikùtis (vgl. auch le. ķikukaza) od. tikùtis und estn. tikutes onomatopoetisch sein];

2) ķikuti ["die Jungen von Wassertierchen"
N. - Peb.]: nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti [= ķikuri 1?] A. XX, 42. nuo gurcakļa sāks izšķilties galvaiņi (varžu ķikuti) A. XX, 226.

Avots: ME II, 379

ķīkuts, der Kiebitz L.

Avots: ME II, 388

[klukutis Selb., = klukucis.]

Avots: ME II, 234

kùokuts, -s, die Mauerassel (oniscus murarius): kuokutis piemīt mitruos pagrabuos apakš sapuvušas grīdas Sassm.

Avots: ME II, 343

kut, in der Volksspr. für kur tad, wo denn: kut es viena nedzē̦ruse BW. 19938.

Avots: ME II, 330

kutains: kutainām ("?") rīdzēm Janš. Līgava I, 85.

Avots: EH I, 681

[kutains "mit kuti (s. dies) versehen N. - Bartau.]

Avots: ME II, 330

‡ kuteklis Salis, etwas, das jucken macht: viņam kājā bija kāds k.

Avots: EH I, 681

kutelêt, intr., ein wenig kitzeln, jucken Karls.

Avots: ME II, 330

kutelība, die Kitzligkeit.

Avots: ME II, 330

kutelîgs, kutîgs,

1] kitzelig:
bē̦rns ļuoti kutelīgs od. kutīgs;

2) fig., kitzlig, empfindlich, delikat, heikel:
kutelīgs es nebiju Blaum. tas ir kutelīgs jautājums valuoda likās gruozuoties ap kutelīgām lietām A. XII, 573. Mada tāda kutīga MWM. XI, 200.

Avots: ME II, 330

kutêt, ‡ Refl. -tiês Seyershof, jucken: aitai āda kutas, kad cē̦rp.

Avots: EH I, 681

kutêt, -u, -ẽju, intr., kitzeln, jucken: man pē̦das kut. sargeņģelim nagi vien kutēja A. XX, 135. puiši sēd rindiņā, man sirsniņa kutēt kut BW. 10243. mēles kutēt kut runāt MWM. VII, 409. Vgl. kudêt, kutinât [und Johansson IF. XIX, 126 2].

Avots: ME II, 330

kuti, die Quaste, Franse Etn. IV, 99 [aus Rutzau. - Zunächst wohl aus li. kutà dass., worüber Berneker Wrtb. I, 653].

Avots: ME II, 330

kutîgs,

1): auch Orellen, Salis.

Avots: EH I, 681

kutîgs, s. kutelîgs.

Avots: ME II, 330

kutinât (li. kùtinti [und kutinė´ti]), fr., fakt. zu kutêt, Kitzel erregen, kitzeln: kaķītis ar pēdiņu viņai kutina lūpas Etn. IV, 85. viņa smējās kâ kutināta Saul. Fig., reizen: ruobežnieka dēliņam sirdi vien kutināju BW. 515. Vgl. auch atkutinât (unter atkust).

Avots: ME II, 330

kutka,

1): eine Pelzjacke
Preekuln n. BielU.

Avots: EH I, 681

kutka,

1) ein Pelz [(ohne Überzug
Ahswikken)] Naud.;

2) [Schimpfname für ein steifes, krankes Lebewessen
Hofzumberge].

Avots: ME II, 330

[kutkailis, ein Pelz ohne Überzug Kalleten, Ahswikken; ein Schafsfell mit der Wolle Gramsden (hier auch als Schimpwort von einem faulen Menschen). Vgl. kū (t) kailis.]

Avots: ME II, 330

kutls, kitzlig Karls.

Avots: ME II, 330

‡ II kutls "dick" (?) Meselau, Rutzau. Aus tukls umgestellt?

Avots: EH I, 681

‡ kutnieki, Kiltgänger Auleja; vgl. atkutinât Auleja "eine Zeitlang bei einem Mädchen liegen".

Avots: EH I, 681

[* kutuôt, s. izkutuôt.]

Avots: ME II, 330

[kutravât Wessen "kitzeln (kutinât); antreiben od. aufmuntern".]

Avots: ME II, 330

kutulis, ‡

2) "ein kitzliger Mensch"
Wizenhof.

Avots: EH I, 681

kutulis, eine Viehlaus. [Nach Būga РФВ‚. LXVI, 224 zu li. kuténties "sich mit dem Schnabel die Federn auflockern"; nach le. knislis "Staubfliege": kniest "jucken" zu urteilen aber eher zu le. kutêt. Vgl. auch skutulis und li. kutulys щекотка".]

Avots: ME II, 330

‡ kutums Salis, das Jucken: viņam ir laikam k.

Avots: EH I, 681

kutur̂ņât: guovis visu laiku kuturņā (ē̦d sīku zâli) pa tīrumu Kalnemois.

Avots: EH I, 681

kutur̂ņât, -ãju, tr., gründlish lesen, pflücken: cūkas kuturņā graudus, zâli Mar. n. RKr. XV, 121. [Zu li. kuténti "zerfasern" und (?) čech. kutati se "wühlen, graben" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 654)?]

Avots: ME II, 330

kutuzis, gew. Pl. "?": viņš sameta kutužus kuļā un aizdedzināja Adsel, Oppek. [Mit ķ-? Vgl. ķutuži.]

Avots: ME II, 330

kutūzis: zur Etymologle vgl. Zēvers IMM. 1928 II, 313.

Avots: EH I, 681

[kutūzis,

1) eine allzu kleine Räumlichkeit:
nav ne˙kā lādzīga; tāds kutūzis vien ir Bers.;

2) Gefängnis
Bers., Kreuzb.]

Avots: ME II, 330

‡ matskutis, ein Friseur (?): tādu cilvē̦ku, kas skuš matus, tâ tad matskuti Janš. Bandavā II, 43.

Avots: EH I, 785

ņikutis, ņikucis,

1) ein kleines Stückchen:
[siera ņikucis Plm.] man pašam neatstāja ne mazākuo nikucīti Etn. IV, 161. [ņikucis "ein Stück Brot (Grünh., Drobbusch, Serbigal) od. Fleisch"; "= ikucis" Nötk., Serbigal (dissimilatorisctt aus ņukucis?);

2) "ein Schlag, Rippenstoss (mit der Faust)"
Serben, Smilt., N.-Peb., AP.;

3) ņikucis "ein verheetes, nicht anzufassendes Bündel"
Ellei.]

Avots: ME II, 902

nùokutinât, ‡

2) zu Tode kitzeln
C., Orellen, Saikava, Latvis 1930, № 2718; ‡

3) abschlachten
Trik.: n. sivē̦nu.

Avots: EH II, 58

‡ nuoskutas, das Abschabsel Balt. Zemk. p. 1884, S. 223.

Avots: EH II, 87

nùoskutelêt, tr., abprügeln: kāds nuo skutelniekiem mēģināja pāri reizes ar savu sluotu nuoskutelēt gar muguru Etn. IV, 111.

Avots: ME II, 850

[pakutêt, ein wenig jucken: vâts drusku pakutēja.]

Avots: ME III, 51

pakutinât, tr., etw. kitzeln: viņš meltu dažreiz arī paņurcījis un pakutinājis Vēr. II, 192. pruot pakutināt publikas ne̦rvus I, 1229.

Avots: ME III, 51

pakutra [Warkh.], Lubn., Etn. II, 81, pakutre Infl., das Futter (bei Kleidern): samtu liktu pakutrē BW. 32825, 1. [Aus einem wruss. * подхвутра < * подфутра (vgl. wruss. футра "мѣх для шубы" und подфутроваць "подшивать мѣхом")?]

Avots: ME III, 52

pãrkutinât, tr., zu sehr kitzeln: bē̦rnu.

Avots: ME III, 162

paskutenis, eine grosse Menge abgeschnittenen Haares Nigr. Zu skust.

Avots: ME III, 101

[paskuti Gr.-Buschhof, paskutiņi Kreuzb. "das feine, ungeschoren bleibende Haar auf dem Nacken".]

Avots: ME III, 101

pluškutainis, pluškutaîns, s. pluškatainis, pluškataîns.

Avots: ME III, 359

pluskutaîns; langes, ungekąmmtes Haar habend. Blieden n. Etn. IV, 166; s. auch pluskains.

Avots: ME III, 358

pluskutainis, s. pluskatainis.

Avots: ME III, 358

sakutinât: (fig.) bijušas smukas meitas ... apģê̦rbs vien ... sirdi sakutina Jauns. Raksti VIII, 369.

Avots: EH XVI, 421

sakutinât, tr., tüchtig kitzeln (perfektiv): viņš... Lati... sakutināja Latv.

Avots: ME II, 660

‡ saskutas, Zusammenschabsel Balt. Zemk. p. 1884, S. 357.

Avots: EH XVI, 448

‡ šķikuts Auleja, = ķikuts; vgl. stikuots.

Avots: EH II, 635

skuta: auch ("sīku kuoku mežs") Saikava (neben skuts); pie eglītes skuteņā (od. zu skuts?) Tdz. 42862. ja tā ... tiks nuo skutas (Gestrauch) malā Anekd. IV, 232.

Avots: EH II, 516, 517

skuta Tirs. n. RKr. XII, 77, Kreuzb., Gr.-Buschh., skuts Spr., Warkh., Illuxt, Laud., Bers., Warkl., skutiņš Spr., ein (nicht grosser) junger, dichter Tannenwald; skuts Saikava, Wessen, Bers., Wid., skuta Laud., Schwanb., ein junger, dichter Wald überhaupt; skuts, das Walddickicht Mar. n. RKr. XV, 135: caur elkšņu krūmiem, eglīšu skutiem Blaum. MWM. v. J. 1897, S. 667. caur biezajiem egļu skutiem R. Sk. II, 12. mums nav lāga meža, ir tikai tādas skutas Tirs. n. RKr. XVII, 77. tādā skutā ielīžu, ka cauri nevarēju tikt Saikava. Das Demin, skutiņš figürlich vom Schamhaar: skutiņš (Var.: kūsīt[i]s) ze̦lta lapiņām BW. 34423 var. Wenn von der Bed. "Tannenwald" auszugehen ist, etwa zu skuja; wenn dagegen eine Bed. "Stück (Wald)" zugrunde liegt, nebst li. skùtas "kleines Stück" zu skust.

Avots: ME III, 907

I skutājs: "sīku kuoku mežs" Saikava; ein Dickicht von kleinen Fichten und Kiefern, wo der Boden mit dürren Zweigen und Nadeln bedeckt ist Kaltenbr.; "izdedzis meža gabals" Holmhof.

Avots: EH II, 517

I skutājs, ein Dickicht von kleinen Kiefern od. Fichten Lös., Sessw., Stomersee, N.-Schwanb., ein kleiner und junger Wald Borchow, Warkl., Lös., Vank.; zu skuta.

Avots: ME III, 907

II skutãjs "reich an Ungeziefer" Pilda. Zvirdzine: skutāja galva.

Avots: ME III, 907

III skutãjs (?) "eine Grube für Mistjauche" Nötk.

Avots: ME III, 907

‡ skutamnazis Lug. "ein Schermesser" (wohl = Rasiermesser).

Avots: EH II, 517

skutas, Schutzbrett, Schütze bei einer Schleuse L., U. - Aus mnd. schutte "Vorrichtung zum Stauen des Wassers".

Avots: ME III, 907

skutava Mag. III, 1, 106, U., skutuva U., skutuve Wid., skutuvis U., L., Ronneb. n. RKr. XVI, 42, Smilt., Kundziņš Kronv. 91, ein Rasiermesser.

Avots: ME III, 907

skutējums U., = šķutējums.

Avots: ME III, 908

skuteklis U., ein Rasiermesser.

Avots: ME III, 907

skutele: auch (plur. skuteles "?") Degalen,

1): auch AP., C., Dobl., Frauenb., Gr.-Buschh., Iw., Lemb., N.-Peb., Oknist, Sessw., Seyershof, Sonnaxt; "skudra" Liepna, Lubn.; "dzē̦ltānā mazā skudra" Lubn.

Avots: EH II, 517

skutele,

1) die Viehlaus
Linden (in Kurl.), Nötk., Saikava, L., Stomersee, Baldohn, Mar., Karls.; skutul(i)s, Schaflaus Manz. Lettus; Plur. skuteles, skuteli,skutuļi, Schafläuse U., mit Ungeziefer gefüllter Schelfer, besonders am Halse des Viehs Seew. n. U.: skuteles (Var.: uteles) nuoēda BW. 35057, 3. uts-maza, balta, mazāka nekâ skutelīte JK. VI, 54;

2) "kašķīgs (palama)" Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54. zu skust (n. Leskien Nom. 480); vgl. auch kutulis.

Avots: ME III, 907

‡ skutēle Auleja, = skutele 1: (ūsas) skutēļu grauztas Tdz. 57630, 1 (aus Kalupe).

Avots: EH II, 517

skutelêt, prügeln als ein skutelnieks LP. VII, 296; Etn. IV, 110. Zu skust? Zur Bed. vgl. mizuôt.

Avots: ME III, 907

skutelêtiês, sich lausend kratzen (von Hunden) Baldohn.

Avots: ME III, 907

skuteliņš: zur Form vgl. skreteliņš.

Avots: EH II, 517

skuteliņš Karls., alchemilla vulgaris L. Der Blattform wegen wohl zu skutuls.

Avots: ME III, 907

skutelis: es ... neēdu tai skutele, kur... Jūliņa ē̦d: Jūliņa skuteli izrušināja BW. 19303, 1 (aus Anzen). .

Avots: EH II, 517

skutelis, s. skutuls.

Avots: ME III, 907

skutelnieks Warkl., wer sich verkleidet hat, um zu schrecken, und auch prügelt Etn. IV, 110: paradums bijis se̦nākuos laikuos skutelniekuos iet LP. VII, 296. skutelniekus jeb skutelēšanu . . . vēl arī tagad piemin . . ., it īpaši kâ biedinājumu bē̦rniem Etn. IV, 110; ein Fremder (Bettler, Jude u. a.), der durch sein Aussehen Kindern Angst einflössen kann Bewershof, Vgl. skutelêt.

Avots: ME III, 907

I skutelnieks, ‡

2) "ein Hausierer"
Grawendahl.

Avots: EH II, 517

‡ II skutelnieks Vaive "ein Lebewesen mit skuteles".

Avots: EH II, 517

skutenis: skuteņa asmenis Janš. Atpūta No 371, S. 4.

Avots: EH II, 517

skutenis Nigr., skutnis Salisb., Bārda zem. d. 210, ein Rasiermesser.

Avots: ME III, 907

‡ skutiẽle Dunika, = skatele 1: skutieles me̦tas 2 gadus ve̦ciem teļiem uz kakla.

Avots: EH II, 517

skutiņa, eine kleine Schürze Saikava; zu skuts II.

Avots: ME III, 908

skutît(iês): luopi mē̦dz skutīties Lubn.

Avots: EH II, 517

skutît(iês) Warkl. "=kasît(iês)"; zu skust.

Avots: ME III, 908

skutît(iês): luopi mē̦dz skutīties Lubn.

Avots: EH II, 517

skutît(iês) Warkl. "=kasît(iês)"; zu skust.

Avots: ME III, 908

skutka, eine kleine Struse, Barke auf der Düna U.; ein Boot Bigauņciems. Entlehnt; vgl. mnd. schutte "kleines Schiff, Boot".

Avots: ME III, 908

I skutka, ‡

2) eine nicht solid gebaute Hütte
("būda") zum Wohnen Nötk., Seyershof.

Avots: EH II, 517

‡ II skutka Wainsel n. FBR. XIV, 89 "ne visai tikumīgs skuķis".

Avots: EH II, 517

skutkuoks,

1): auch Saikava (gebraucht wie in Dond.).

Avots: EH II, 517

skutkuoks,

1) ein Ho1zstöckchen:
ar skutkuoku nuostrīķē labības pūru, mē̦ru, sieku Dond.;

2) in Borchow diene es zum Ausreissen von Bors,ten aus der Haut der Schweine (in dieser Bed. wohl zu skust).

Avots: ME III, 908

‡ II skutnis Warkl., ein Walddickicht.

Avots: EH II, 517

skutnis, s. skutenis.

Avots: ME III, 908

I skuts: ein Tannenwäldchen Fehteln; ein Walddickicht Līvāni; "ein Dickicht von kleinen Fichten und Kiefern, wo der Boden mit dürren Zweigen und Nadeln bedeckt ist" Kaltenbr. tavu lielu skuta ("?") bārzdu! Tdz. 57200.

Avots: EH II, 517

I skuts, s. skuta.

Avots: ME III, 908

II skuts, eine Schürze Saikava; etwa auf mnd, schotteldōk "Schürze" beruhend?

Avots: ME III, 908

‡ skutuliņš Perkunen n. FBR. XVIII, 132, eine Muschelschale. Zu skutuls.

Avots: EH II, 517

I skutulis: ein hölzernes Schüsselchen Iw.; kuo vandi ... viscaur skutuli? Tdz. 56940. nekac[i] ... pār skututim! BW. 35174 var. zupa vien skutulī 19306.

Avots: EH II, 517

I skutulis, s. skutuls.

Avots: ME III, 908

II skutulis Planhof, ein Rasiermesser.

Avots: ME III, 908

III skutulis: svārciņi skutuļu pilni Tdz. 58316.

Avots: EH II, 517

III skutul(i)s, s. skutele.

Avots: ME III, 908

skutuls: eine Schüssel, in der man das Essen auf den Tisch legt Grob.; eine kleine Schüssel Grenzhof (Kr. Mitau); ein beliebiges Gefäss (meist ein kleines) Siuxt; kas manu skutulu izrušinaja? BW. 19320. nekaci ... par skutuliņu! 35174. ar savu skutulu pie visa katla Suitu k., No 327.

Avots: EH II, 517

skutuls U., Manz. Lettus, Rutzau n. FBR. VIII, 141, Nidden, Lasd., skutulis N.-Sessau n. U., Schrunden, skutelis Tahm. n. L., U., eine Schüssel; skutuls Mar., skutuliņa Bērzinš, eine kleine Schüssel; skutulis Manz. Lettus, PlKur., eine breite, flache Schüssel; skutulis, ein Töpfergeschirr überhaupt Schrunden; skutuls, ein hölzernes Schüsselchen, ein kl. hölzernes Gefäss Grünh.; skutelis, skutulis, eine (früher im Gebrauch gewesene) kleine, gedrechselte od. geschnitzte Schlüssel, ein solcher Teller Siuxt, an d. unteren Windau n. Bielenstein Holzb. 283, ein gedrechseltes hölzernes Schüsselchen Edwahlen n. U.; skutulis Kalleten, skutuls Dunika, eine grosse Lehmschüssel; skutuls "ein Behältnis, worin man Butter für den Weg mitnimmt" Katzd.: nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. skutulā iesmē̦lusi, izne̦s . . . bruokasti Janš. Bārenīte 5. dabuon jel lielāku bļuodu! kâ lai nu izlaista ēdienu pa skutulu skutuliem? Naud. suņi laka skutulā VL. Nebst li. skutùlė "hötzerne Büchse" und skùtulas "lauknešė" (s. Būga KSn. I, 283) aus mnd. schuttet "Schüssel".

Avots: ME III, 908

skutums U., = šķutējums.

Avots: ME III, 908

skutuva, skutuve, skutuvis, s. skutava.

Avots: ME III, 908

šmikuts Trik., ein Weniges, ein Bischen; zu smikuči?

Avots: ME IV, 84

‡ stikuts Tdz. 57551, 9 (aus Rēzna), 57741, 13, Demin. stikuteņš 53501 (aus Andrupene), = stikuots.

Avots: EH II, 579

taškuta, eine geringe, in die Luft gespritzte Quantität einer weichen Masse: dublu taškutas vien gar ausīm gāja Asp. Duomas III, 176.

Avots: ME IV, 135

uzkutinât, kitzelnd aufwecken: uzkutināt kuo nuo miega.

Avots: ME IV, 348

zakuts "?": tevi aizvest juo tālu nuo šī zakuta (auf einen jungen Mann bezogen) Janš. Līgava I, 207. Etwa aus wruss, захóд "Landstreicher, Vagabund"?

Avots: ME IV, 682

ze̦kuts Alschw. "ein kleiner Knabe". Erinnert an li. zekas "Schüler", žė˜kas "ein kleiner Knabe" (aus poln. žak).

Avots: ME IV, 703

nùokutinât "?": Niece puišus nuokautina Zalkt. I, 22.

Avots: ME II, 804

akuõtniẽks, der Pfifficus, Klügling: viņš blēdis, liels akuotnieks. - U. und Etn. II, 113 dafür akutnieks.

Avots: ME I, 65

‡ I apskust (li. apskùsti), ringsum abrasieren Warkl.: a. bardu. Refl. -tiês Warkl.,

1) sich ringsum abrasieren;

2) überreif die Grannen verlieren (fallen lassen):
mieži jau apskutušies (auch: apskusušies);

3) sich beschaben Wessen.

Avots: EH I, 114

‡ II apskust Bauske "sich mit Schweiss und Schmutz bedecken": viņam miesa apskutusi.

Avots: EH I, 114

atkust (li. atkùsti) Jan., intr., sich affüttern, zunehmen, besser werden: gan luopi atkal atkutīs, kad tiks ganuos Nigr. Juris bij labi atkutis Apsk. I, 282. Dazu atkutinât (li. atkutìnti), auffüttern Nigr.

Avots: ME I, 169

atskust, intr., wieder zunehmen, zu Leibeskräften kommen: nu tu esi cik necik atskutis, neesi vairs tāds izdēdējis Kathdangen. luopi jau labi atskutuši Hasenp., Kurstien. Cf. atkust.

Avots: ME I, 193

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. ² 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I ^4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. ² 647 = Konv. ¹ 647

Avots: ME I, 246

bezkãjaîns, keinen Fuss habend; bezkājainais gultā dzird, ka kaut kāds pie luoga grabinās LP. VI, 779. nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti A. XX, 42.

Avots: ME I, 284

bràucējs, jem., der fährt, der Fuhrmann, Passagier: mežā braucējs, wer in den Wald fährt, um Holz zu hauen und es nach Hause zu führen; kārtī braucēji, die Paten, die in den Wald nach der Schaukelstange fahren BW. 1651. šuodien bija daudz braucēju, Passagiere. kur mans braucējs? wo ist mein Passagier? oder wo ist, der mich kutschen wird?

Avots: ME I, 325

‡ III buka,

1) der Kutschbock
Wolm. u. a.;

2) "stellēm paaugstinājums ar caurumu vidū, kuŗā ieliek krūšu buomi" AP. (vgl. buķi);

3) der dicke Kopf an der Schneidebank, der das zu schneidende Hulz andrückt, festhält
Livl. n. BielU.;

4) Demin. bukiņa, buciņa, ein Sessel ohne Lehne
Meiran. Aus d. Bock.

Avots: EH I, 249

*III  dzenis, der Kutscher [?"der Treiber" Bers.]: sirmi zirgi vērzelēs, dzen[i]s kamanu galiņā BW. 3433. ["kamanām, ragavām un ratiem par dzeņiem sauc kāšiem līdzīgus dzelžus, aiz kuŗiem ve̦zumu sienuot aizme̦t virvi" Laud.]

Avots: ME I, 545

galˆvaînis, der Köpfige; der auf seinen Kopf besteht, der Hartnäckige: sāks izšķilties galviņai (varžu ķikuti) A. XX, 226. kuo nu tādam galvainim darīsim A. XII, 948.

Avots: ME I, 597

grãpis: Demin. gen. s. grāpiņa BW. 2686, 14, (verächtl.) loc. s. grāpelī 35307, I; ar savu skutulu pie visa grāpja BW. 26075.

Avots: EH I, 401

gudrs: nach H. Pedersen Archiv Orientálni V, 178 f. zu heth. kutruš "Zeuge".

Avots: EH I, 416

[gur̂ceklis Kreuzb., gur̂cêklis Lis.], gùrcaklis ² [Mar., Schwanb., Baltinov, Marienhausen], gurcakls, gurceklis Adsel, [N. -Schwnb.], der Froschlaich: nuo gurcakla sāks izšķilties galvaiņi (varžu ķikuti) A. X, 226. vardes tēviņš pa nārsta daiku vienumē̦r paliek pie mātītes, kamēr tā laiž savu gurcaklu A. XX, 226. [Zu gurklas; vgl. auch kurcaklis.]

Avots: ME I, 683

[ìekņudinât,

1) = kutin%C3%A2t">iekutinât Trik.;

2) gekitzelt zu werden gewöhnen:
sivē̦ns tâ iekņudināts, ka kņudinuot tas liekas gulus Nigr.]

Avots: ME II, 29

‡ ìekudinât Frauenb., = kutin%C3%A2t">iekutinât.

Avots: EH I, 523

izklaũdzinât, tr.,

1) heruasklopfen:
saimnieku nuo istabas;

2) sorgfältig beklopfen, perkutieren:
ārsti apskatīja viņu, izklaudzināja MWM. VIII, 665;

3) ausposaunen:
izklaudzināsiet mani pa pus˙pasauli A. IX, 1, 139. Refl. - tiês, lange, vergeblich klopfen: izklaudzinājuos ilgi, bet ne+viens neatvēra durvis.

Avots: ME I, 752

izpil˜du * raksts, Exekutionsauftrag [nach dem r. исполнительный лист gebildet].

Avots: ME I, 780

izrubinât, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang rubinât II 1 Dunika: bē̦rns izrubinājās ve̦se̦lu stundu pie maizes kukuļa, bet ne˙kuo nevarēja atrubināt; "kutin%C4%81ties">izkutināties" Dunika.

Avots: EH I, 477

izrušinât, tr.,

1) ausscharren, aufwühlen:
bedri LP. VI, 172. saimnieks ļāva ābuoltiņa pūrvietas cūkām izrušināt Vēr. I, 1437;

2) herumrühren, durchwühlen
[izružinât Selg.]: pe̦lnus. Jūliņa skuteli izrušināja BW. 19303, 1.

Avots: ME I, 793

izskust (li. išskùsti): "leicht ausschnitze(l)n" Auleja: drumžina, izskut saudīklus.

Avots: EH I, 480

[izskust, abschaben; ausrasieren: viņš izskuta man visu pakausi Nigr.]

Avots: ME I, 799

iztìesât,

1): iztiesāta lieta, = zināma lieta, eine ausgemachte Sache
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausmachen"); ‡

2) auf gerichtlichem Wege erlangen:
lai bē̦rnam iztiesātu kādu pabalstu Austriņš Nopūtas vējā 48; ‡

3) ausessen
Dunika: i. visu skutulu. Refl. -tiês: eine Zeitlang (ohne Erfolg) prozessieren: iztiesājās, bet ne˙kā nepanāca.

Avots: EH I, 490

I izvìrst,

1): izvirtis tāds gaŗš gaŗš Heidenfeld. (viņiem) par jaunekļiem izvirstuot Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 14;

2): cilvēks ... izvirst luopā Janš. Mežv. ļ. II, 314; ‡

3) herausfallen:
skutuls meitai izvirta nuo ruoku Dunika, Rutzau; "birt" PlKur.

Avots: EH I, 496

ka,

1) das
(deklarativ): nav labi, ka bē̦rni tâ tiepjas. es vē̦luos, ka tu paliktu mājās. es ce̦ru, ka tu mani drīz apmeklēsi. Zuweilen mit lai: tas teicis, ka lai puika neē̦das tās maizes LP. VI, 788. viņi jau māca dē̦lu, ka lai tas pašus ve̦cuma dienās žagaruo A. XIII, 2, 134;

2) weil
(kausal): zeme gul atmatā, ka nevaid arājiņa. Gewöhnlich mit vorhergehendem tāpēc, tālab, tādēļ, tamdēļ: vērsis tādēļ nav dārgāks, ka tas raibs. vai tādēļ nedziedāja, kas es biju sērdienīte BW. 246. Oft wird tādēļ, tāpēc u. s. w. in den Nebensatz gerückt: viņš neatnāca, tāpēc ka bija slims;

3) dass, sodass
(konsekutiv): es biju tâ gājuse, ka pēdiņu nepazina Ltd. 1557. sivē̦ns sili neizēda, ka tas kāju neiecēla BW. 31249, ohne die Beine hineinzusetzen. sāk tik klusu čukstēt, ka ne˙maz sadzirdēt LP. II, 86. viņš piekrāvis tādu ve̦zumu, ka tik nu;

4) dass, damit
(final): [tu jau gribi, ka tevi nuoraidītu U.] tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747. Lība bij sabāzuse salmus krāsnī, ka rītā maizi cept LP. VI, 260;

5) als, wenn
(konditional),aus kad, in der Volkssprache: ka (st. kad) viņš nenāk, lai nenāk Mag. XIII, 3, 49. ka(d) man ūdens būtu, tad alu dze̦rtu, ka(d) man ūdēns trūkst, tad man ūdens jādzeŗ RKr. VII, 699;

6) ka für
kad auch in Wunschsätzen: ka (st. kad) tu iz˙čibē̦tu!

[7) temporal: šī devīta vasara, ka nuomiris U., dieses ist der neunte Sommer, dass (seit) er tot ist.]
Eigentlich der alte nom., acc. s. neutrius gen. zu kas (= la. (= quod, [apr. ka, got. ƕa). Vgl. auch Le. Gr. §§ 377, 845 - 7].

Avots: ME II, 128, 129

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131

kãjapakša od. kãju apakša,

1) die Fussohle:
vaibstās, kâ tad tam kājapakšas kutinātu n. A. XX, 865;

2) pa kājapakšu, zwischen die Beine:
nelieni zirgam pa kājapakšu.

Avots: ME II, 188

[II kamât "spaidīt, kutināt, mīlinuot saveikt" Wessen. Vgl. kamuot. I.]

Avots: ME II, 149

I karĩte, kariẽte, die Kutsche, Kalesche: rītā brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē (Var.: karietē). Zunächst wohl aus d. Karrete.

Avots: ME II, 162

ķikuots BW. 2491; 23575; 30607, = kuts">ķikuts 1.

Avots: ME II, 379

‡ kitêt Zvirgzdine, = kut%C3%AAt">kutêt.

Avots: EH I, 607

‡ kitinât Warkl. n. FBR. XI, 102, Pilda n. FBR. XIII, 42, Zvirgzdine, = kutin%C3%A2t">kutinât.

Avots: EH I, 607

[ķitinât Zaļmuiža, = kutin%C3%A2t">kutinât, kitzeln.]

Avots: ME II, 386

klàust: auch (mit àu ² ) Auleja, Heidenfeld, ("nachforschen") Sonnaxt, Zvirgzdine: klauš, kur te būs kaids aplāts Auleja; klàust ² (abfragen, überhören) bē̦rnus Kaltenbr., Oknist. ‡ Refl. -tiês, Erkundigungen einziehen: tagad vis da Rīgai klaušas Kaltenbr. kuŗa meita palabāka, da taî tik klaušas kutnieki Auleja. klaušas jie, kur kaids aplāts ebenda.

Avots: EH I, 611

‡ kol˜kans Salis, der Truthahn. Beruht auf balt.- d. Kalkuth?

Avots: EH I, 638

kruknêt, -u, -ẽju, intr., kauern, hocken Erlaa, (Alswig, Notk.]: viņš kruknēja tur nekustē̦damies Blaum. arī laukā kruknēja ļaudis saīguši, gļēvi MWM. X, 825, Mar. n. RKr. XV, 120, Smilt., [PS., Trik.] kuo tu krukni, tāds sapīcis, kâ Ījabs uz pe̦lnu maisa Laiviņš. [Wohl zu ai. kŗn̂cati "krümmt sich" und sloven. ukrokniti "sich krümmen" (mit präsentischem Nasalinfix) und (vgl. Fick Wrtb. III4, 107) zu li. kriáuklas "Rippe", kriáukutis"menkas, sulinkęs žmogus", as. hruggi "Rücken" u. a.]

Avots: ME II, 286

kuč! Zuruf einem Hunde: kuč ārā! Sassm. kuč, kuņa, pruojām BW. 19364. [Vgl. ähnlich gebrauchtes poln. kuć und atb. kutš und le. kuce.]

Avots: ME II, 298

kuce [Zb. XV, 231], kuca U., die Hündin: kuce, kuce tautu meita BW. 30361, 1. kuca rīkus apmazgāja 21941. lapsa, kuce brīnējās 2292. Das Demin. kucĩte,

a) das die
paminas mit dem Schwungrade verbindende Holz Nerft;

b) das Holz, darin der Mahlstock der Handmühle steckt:
klaudz milniņš, čīkst kucīte BW. 669. milnu lieku kucītē 8076. [Ungewiss, ob eine selbständige, auf einem Lockruf beruhende Bildung, oder aber entlehnt (vgl. estn. kuts "Hündchen", bulg. kúče, ital. cuccio, alb. kutš "Hund" u. a.), s. Hübschmann Etym. u. Lautl. d. osset. Spr. 127, G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 218 f., Berneker Wrtb. I, 637.]

Avots: ME II, 298

kučẽ̦rs [PS., Wolm.], kučars Saul., kučieris, kučurs Blaum., der Kutscher.

Avots: ME II, 298

kudelîgs Ahs., = kutelîgs.

Avots: ME II, 298

kudêt [Nigr., Luttr., Lautb., Zirau), = kutêt: man ne˙maz nekud Ahs., [Wain. - Dies kud- neben kut- (in le. kutêt dass.) und gud- (in ae. cytelian dass., bulg. gъdel "Kitzel", alb. gudułis "kitzle", kur. *gudint(i) "kitzeln", woraus liv. gødīnt dass)].

Avots: ME II, 298

kudinât,

1) in Nigr., Ahs., [Wain.], = kutinât, kitzeln:
kudini, brālīti, lai griež priekšu BW. 25003;

[2) aufmuntern, antreiben
Bers., Ruj., Salis. Zu dieser Bed. vgl. kudît].

Avots: ME II, 299

kuķē̦rs, der Kutscher [Holmhof; s. dazu Le. Gr. 133].

Avots: ME II, 304

kukuriski, kukurniski, purzelnd, über Kopf und Hals: krita kukuriski uz de̦gunu LP. I, 161. nāve kukuriski iesprāga kaktā LP. VI, 851. viņš tâ bij piedzēris, ka kukuriski nuovēlās nuo lievenēm Kuts.

Avots: ME II, 303

III kukurs LD., [kukuris Manz. Lettus], ein kalekutischer Hahn. [Zu kukurs I?]

Avots: ME II, 303

ķute: auch Roop, (ķut) Wainsel kūp kâ ķ. Lems.; "kutes" ME. II, 392 zu verbessern in "ķutes".

Avots: EH I, 708

ķute, gew. Plur., Küttis; kutes [ķutis Trik.] kŗaut [in Serbigal dafür ķutas, ķutumus mest, ķutât], die Küttishaufen machen. ķute ir sadedzināšanai sakŗauta vēlē̦nu čupa līdumā. [Aus estn. kütis "Brennmaterial, aus Strauchwerk und Rasen gebildete Haufen zum Schwenden des gerodeten Landes", s. Thomsen Beröringer 281.]

Avots: ME II, 392

kũts (li. kūtìs, [gen. s. kùties Lit. Mnd. I, 156, illat. kútin I, 78], kũtė), -s, Demin. kũtiņa, verächtl. kũtele,

1) der Stall:
Sprw. kur dabūsi suņu kūtī maizi. aitu, cūku, guovju, luopu, putnu kūts; auch [nur mundartlich] zirgu kūts, Pferdestall Adleenen, LP. V, 29; VI, 788, Mag. XX, 3, 8;

2) Lagerstätte des Wildes,
nametl. des Elentieres: visas tâ sauktās kūtis izmeklējuši JU.;

3) [kũtiņa Libau], das Schloss,
namentl. das Klotzschloss, atslē̦gas klēts; kūtiņa, ein kleines Vorhängeschloss, auch atslē̦gas māte. [Wenigstens in den Bed. 1 und 2 wohl eher (nach Bezzenberger KZ. XLIV, 291) nebst oder durch li. kūtis aus einem apr. * kūti-s (mit ū aus ā) aus mnd. kate od. kotte "Hütte, Schuppen, Stall", als (nach persson Beitr. 181 und 183, Güntert Kalypso 50, Berneker Wrtb. I, 602 und 603 u. a.) zu li. kutỹs "Beutel", apr. keuto, ahd. hūt, la. cutis "Hauft", ahd. hutta "Hütte" u. a.]

Avots: ME II, 338

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401

lãma (li. lomà [acc. s. lõmą] "niedrige Stelle auf dem Acker; [Senkung, Grube: Daukša Post. 36, ₆ und 44, _1]),

1) eine niedrige Stelle, Lache, Senkung auf dem Felde oder auf der Wiese, eine Pfütze
[Neuenb., Prawingen, Bauske], Grube: vai jūs redzējāt tuos ūdeņus? visas lāmas pilnas Druvas I, 274. [rāvas lāmā bija rudzi kâ kārkli Janš. Dzimtene ² I, 16. lāmas plēst ar... lemesnīcu BW. 34538.] māte pamāca iet pie vienas lāmiņas acis mazgāt LP. IV, 55. [lãma, ein Sumpf Lvv. II, 31; lãma Selg., ein kleiner Teich im Walde"]. lāmiņa [od. lāmīte U.] (ein Grübchen) vaiguos Grünh. Ansītis atskrēja ar lāmas pieri BW. 20229, 1; [eine Wiese zwischen Feldern Stuhrhof; "eine trockene, grasreiche Erhöung zwischen Äckern" Glod.; eine niedrig gelegene und schlechte Wiese Schönberg; eine Wiese Lvv. II, 8, 31, 76, 92, 110, 116, 124, 125, 127, 132, 137, 142;

2) vienā lāmā U., in einer Masse, durcheinander.
- Wenigstens in der Bed. 1 wohl eher nach Būga РФВ. LXXI, 56 und KSn. I, 258; (s. auch Trautmann Wrtb. 162) nebst slav. lomъ "Sumpf, Bruch" und bulg. lam "Grube" zu le . limt (s. dies) usw., als (nach Walde Wrtb ² 409) zu la. lāma "Lache, Morast, Sumpf", das auch aus * lacsmā (zu lacus "stehendes Gewässer, Grube") entstanden sein könnte (zu la. lāma gehörend müsste li. lomà wohl eine akutierte Wurzellänge aufweisen. Zur Bed. 2 vgl. lāms II.]

Avots: ME II, 438

‡ *liekatne, zu erschliessen aus lìekatnē ² iet Stelph., abgesondert gehen braucējiem viens zirgs ar ve̦zumu iet l. (d. h. ohne einen Kutscher).

Avots: EH I, 752

I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),

1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;

2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,

a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;

b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;

c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;

3) = liecinieks

2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;

4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;

5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].

Avots: ME II, 495, 496

‡ IV lipinât Warkl., = lupinât 3: gani vasarāju (oder: mūs) nuo visu pušu lipina. Zum Lautlicheu vgl. ostle. k΄itynuoť Warkl. n. FBR. XI, 102 für kutinât.

Avots: EH I, 744

[I mikât, kneten (den Teig) AP., "veikt, kamāt, spaidīt" Selb., Kokn., Wessen, Baltinov; "liebend knutschen; mit Fäusten schlagen; walken" Bers.; "schlecht (etwas) tun" Mar.; "ņurcīt, kutināt" Sessw., Fehsen, Kalz., Fest., Laud., Tirsen., Lös., N. - Schwanb.; prügeln (nicht sehr ernst)" Sauken, Schwanb. - Refl. -tiês"meņģēties" Fest.]

Avots: ME II, 625

mikuôt "ņurcīt, kutin%C4%81t">kutināt" Sessw., Lös., [Lis., Meselau, Kussen, Kerstenbehm;] schnell und viel, mit vollem Munde essen Lubn., [Sessw., Selsau, Lis. - Refl. -tiês, lärmen Wid.]

Avots: ME II, 626

muškulis Smilt., Matk., MWM. X, 479, Wid., [muškuls PS., Dunika], = muskulis: [kuokā sametās liels muškuls, der Wickel, Knäuel: kuŗu dziesmu nuodziedāju, tuo satīšu muškutā BW. 899 [dzija samurķšķīta vienā muškutā Jürg.]

Avots: ME II, 673

mužinât: quälen Auleja, Bērzgale, Pilda, Zvirgzdine; "mušît" Wessen; "ķircināt, kutin%C4%81t">kutināt, mīlināt" Lettg. ‡ Refl. -tiês Auleja, sich abplagen: m. ap darbu.

Avots: EH I, 837

mužinât Nerft, mužît, -ĩju C., tr., quälen, zu Tode quälen, umbrigen: kaķi, bē̦rnu. ve̦lnam sevu riekstu sauju, lai žīdiņu mužināja BW. 31510, 1. [mužināt "kutināt, spaidīt, viļāt, kamāt" Wessen; "= mudžinât" Nötk.]

Avots: ME II, 677

nagaža,

2): auch BW. 19303; ein Zärtling, der nicht viel taugt
Lng.; es vairs neē̦stu tai skutulā, kur tā Bīnīte n. ēda BW. 19303;

3): (nagažas) nichtige, wertlose Dinge
Lng. Vgl. li. nãgažis "menkas, mažas, silpnas žmogus (paršas)" Tiž. I, 382.

Avots: EH II, 2

‡ nevaldīgs A. Melnalksnis Mazsalaca 54, zügellos, unbändig, unbezähmbar: ja kāds neliek uotram miera kutinādams vai citādi aizkardams, tad teic: neesi nevaldīgs! PV.

Avots: EH II, 22

[nikucis C., Bauske, ein Strück Brot; s. auch ņikutis.]

Avots: ME II, 744

nùodzìt,

1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;

3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;

4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡

7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡

8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.

Avots: EH II, 43

‡ nuokacêt Dunika,

1) sich emporreckend herunternehmen:
n. skutulu nuo plaukta;

2) "nuozagt (nuo kaut kā nuoje̦muot)": n. kādus ābuolus žīdam nuo ve̦zuma.

Avots: EH II, 50

‡ nùokamât,

1) = nùokamuôt 1 Wessen: n. zirgu Kalz. n. Fil. mat. 28, Oknist. puiši meitu (spaiduot, kutinuot) nuokamava Oknist;

2) quälend töten
Oknist: juo (= viņu "sie") tie ("dort") nuokamāja neškīsti gari Pas. XV, 263;

3) = nùokamuôt 2: kamē̦r nu nuokamāšu līdz mājai! Kalz. n. Fil. mat. 28. Refl. nùokamâtiês Auleja, Pilda, Warkl., Wessen, = nùokamuôtiês.

Avots: EH II, 51

‡ nuomārguôt Tdz. 39793 (aus Patkute), = nùomarguôt 1.

Avots: EH II, 67

nùoskust [li. nuskùsti), nùoskũt, tr., abrasieren, abscheren: pa lielākai daļai latvieši nuoskuj bārzdu Plutte. viņam bija nuoskūta (nuoskusta) seja, galvas matus bieži mē̦dz nuoskust par sē̦ru zīmi Antrop. II, 56. Refl. -tiês, sich abrasieren, sich abscheren: viņš bija tāds vare̦n uzpuosies un nuoskuvies A. XIV, 371. [Jānis... nuoskutās vēl bārzdu Janš. Bārenīte 38.]

Avots: ME II, 850

‡ okatns Meiran "dūšīgs": o. vērsis; okotns "manīgs" Lubn.: o. cilvē̦ks; okotns Bērzgale, Saikava, okutns Alswig, eifrig: puika o. uz lasīšanu. Aus r. охотный "bereitwillig".

Avots: EH II, 117

uõrêt, ‡ Subst. uôrê̦tãjs, der Kutschende, der Fuhrmann: pieci znuoti uorē̦tāji (Var.: uormanīši) BW. 25152, 3 var.

Avots: EH II, 743

uõrêt Līn., -ẽju,

1) kutschen
(intr.) L., U.: uorēt smilšu kalniņā BW. 27471. lūdzu . . . sēsties iekšā (in den Schlitten), es tad uorēšu vaļā Janš. Dzimtene V, 163;

2) führen:
uorēt labību mājā Memelshof, Getreide nach Hause führen. tev uz Rīgu jāuorē piecdesmit kuceniņu BW. 19248, 3. kučieris viņus uorēs LP. VI,1046;

3) treiben:
uorēt luopus mājā Memelshof. uorē tās guovis pruom uz ganīklu! Wain. uorēt kādu nuo istabas ārā Stenden;

4) heben: uorēt labību augšā uz strēķa Memelshof;

5) unsanft wecken:
uorēt kuo nuo miegā augšā Stenden.

Avots: ME IV, 420

uõrmanis,

1) vuormans Manz. Lettus, Demin. uormaniņš BW. 27471 var., der Fuhrmann, der Kutscher; der Brautführer:
es pasaukšu uormani Latv. uormanīti (Var.: uormaniņ), vijies gaŗu pātadziņu, lai varēji . . . uorēt smilšu kalniņā BW. 27471. uormanis jeb brūtes vedējs BW. III, 1, S. 84;

2) Demin. uõrmanītis Wainsel, ein Vogel;
uormaniņš Fischer 102, der Rotschwanz (motacilla erithacus) L.; uormaniņš, das Blässhuhn U.; galinda chloropus Wid. Aus mnd. vôrman "Fuhrmann".

Avots: ME IV, 420

pancka od. panska U., = pancele. [Wenn panska älter ist als pancka, so könnte panska (nach Petersson Etymol. Misz. 37) aus *pankskā entstanden sein oder auch ats ein Kutonismus zunächst zu mnl. vunsc "muffig"gestellt werden; wenn pancka nur dort vorkäme, wo ns zu nc geworden ist, so könnte es rein lautlich aus panska entstanden sein; sonst müsste man etwa (mit Petersson 1. c.) an eine Kontamination von panska und pancele denken. Andrerseits könnte auch panska rein lautlich aus pancka entstanden sein (vgl. z. B. panāsnieki aus panācnieki); in diesem Falle könnte pancka etwa aus *panka und pancele kontaminiert sein.]

Avots: ME III, 76

‡ papluinît, ein wenig zupfen ("paraustīt") Schujen: p. aiz ausīm; "pakutināt, paruotaļāties (ar mazu bē̦rnu)" "Bērzmuiža".

Avots: EH XIII, 164

[pãrģẽrêt zirgu, ein Pferd abjagen Lubn.] pãri, pãr, [pàrî ² Mar. n. RKr. XVII, 146], Adv.,

1) hinüber, über,

a) dem Dativ nachgestellt: braukuši upei krustim pāri LP. III, 85. meža gali gana augsti, pāri stāv ce̦purīte BW; 32904. kad sunim pāri, tad astei it viegli pāri tikt;

b) im VL. pāri zu weiten auch aIs Präp, mit dem Akk.-Instr. vor dem Nomen:
pāri purvu tiitu grīdu, ich baute über den Sumpf eine Brücke Spr. 83. pāri rnežu vai nadziņš BW. 30662, 1. jau tautiņas naudu skaita pāri (= par) manu augumiņu 13676;

2) pāri, hinüber, entspricht dem Präfix


pãr- zur Bezeichnung der Imperfektivität der Handlung: vēl tu mani pāri nesi BWp. ² 8310. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuoliņu Spr. 9; pāri duot, bezahlen (eig.: hinübergeben): mana nauda pāri duota BW. 15517;

3) pãri darît, Unrecht tun:
nedar[i] pāri luopiņiem! pirmie dieva sūdzē̦tāji, es tev pāri nedarīšu BW. 29625;

4) oft die Verbindung pāri par, über:
pāri sviedu ze̦lta zīli par sudraba uozuoliņu. lec par grāvi pāri! So auch temporal und sonst in der Bedeutung "über, mehr als": viņam pāri par septiņpadsmič gadu, er īst über 17 Jahie alt. pulkstenis jau pāri par diviem, die Uhr ist über 2. tur pāri par desmits ve̦zmu siena, da sind mehr als 10 Fuder Heu;

5) vorüber, um (temporal):
gaiļu laiks, pusnakts jau pāri. tagad mans laiks pāri LP. IV, 66;

6) pāri (pār) pārim, pāri pārēm, pārum pāri, über und über, vollauf:
lietus pāri pārēm pllda strautus, e̦ze̦rus un upes Blaum. angļu zaldātus apgādājuot ar pārtikas ar dzekļiem pārum pāri B. Vēstn. [Dies pãri dürfte auf dem Präfix

pãr- (als eine Ableitung davon) beruhen; und zwar dürfte pãr- auf *par- (mit akutiertem ar- ) zurückgehen, vgl. li. pér- ( in péreiti u. a.) aus *per- (mit akutiertem er-.]

Avots: ME III, 157

pãrjùmt, tr., überdachen: pārjumta liellaiva Konv. ² 4055. [Ķikutiņš pārjuma palieveni zirgiem Leijerk. II, 171.]

Avots: ME III, 158

pasprukt, intr., losgehen, entfallen, ent-, ausgleiten, entwischen, unwillkürlich zum Vorschein kommen: utu kules pasprukušas BW. 20880. nuo bailēm pasprukušas ruokas vaļām LP. III, 81. kuģiniekam pasprukusi kāja IV, 209. iznesa pasprukušuo zivi atpakaļ IV, 201. cik reiz nepāsprūk dusmās kāds vārds! V, 152. pasprucis īstais vārds Vēr. I, 1163. mums kâ kutinātam smiekli paspruka MWM. VIII, 41. vajadzēja ļuoti turēties, lai asaras nepaspruktu A. XVII, 578. mēle pasprukusi R. Sk. I, 25.

Avots: ME III, 106

piekritene, eine leichte, akute Erkrankung Kreuzb., eine durch einen Schreck verursachte Krankheit Buschh., piekritinis Warkl., piekritienis Warkh.: atmazgāja piekriteni Jauns. Baltā gr. I, 70.

Avots: ME III, 260

pluskaîns, pluskaraîns, pluskataîns, kuta%C3%AEns">pluskutaîns, zottig, zerfetzt, zerlumpt: pluskaiņa bārdele Saulietis I, 55. pluskainas kājas MWM. X, 801. sarauj ilkss atsēju divuos pluskainuos gabaluos Duomas IV, 451. tautu meitas... pluskarainas, kankarainas BW. 20914. vai Jānīti; tavi bē̦rni pluskataiņi, kankaraiņi! 33137. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. pluskuiaiņa dē̦la māte aizķērās žagaruos 23221, 8. Jānis jāja pluskataiņu (Var.: pluskutainu, plukainu, ķe̦nkarainu) kumeliņu 32933 var. pluskutaiņu kazu veda spruogaiņam buciņam 18705.

Avots: ME III, 358

pluskatainis, kutainis">pluskutainis, f. -ne, ein Zottiger, Zerfetzter, Zerlumpter: kuo tu nāci, pluskataini (Var.: pluskutaini, pluškataini), jaunu meitu istabā? visas tavas pluskas dre̦b ar meitām runājuot BW. 20430, 4. pluskutaini kazu veda BW. 18705 var.

Avots: ME III, 358

pluškataînis, kuta%C3%AEnis">pluškutaînis, ein Zottiger Zerlumpter: kuo tu nāci, pluškataini (Var.: pluskataini. pluskutaini), jaunu meitu pulciņā 9 BW. 20430, 4 var. (aus Neuhausen). ai vilciņ, pluškutaini! 27075 var. (aus Zierau). plušk- wohl kontaminiert aus plušķ- (in plušķis) und plusk (in pluskatainis u. a.).

Avots: ME III, 359

pluškataîns, plus`kuta%C3%AEns">kutaîns U., zottig, verfilzt, zerlumpt; schmutzig U.: pluškatains, kankarains mans pirmais brūtgāniņš BW. 15629, pluškutainu dē̦lu māti suņi rēja nātrienā 23619,10 var.

Avots: ME III, 359

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

puskarĩte, eine Kutsche LKVv.

Avots: ME III, 428

rãpuonis, ein Reptil Pilten; ein noch kriechendes Kind Pe̦nkute, Hofzumberge, Vank.; übertragen: tie luodā kâ kādi dvēseles rāpuoņi U. b. 110, 43.

Avots: ME III, 498

ràust (li. raũsti "scharren, wühlen"), -šu, -su, tr., schüren, zusammenschüren, wühlen, fegen Etn. II, 182, (zusammen)schaufeln, zusammenraffen: es neraustu uguntiņu BW. 23144. negulēšu Jāņa nakti, nerausīšu uguntiņu 33125. atradu... meitas vakarēju gulumiņu,... vakar raustu uguntiņu 13988, 3. bija mē̦sli nuo kutīm vāģuos jārauš (jāmēž) Etn. II, 182. ecēšas "rauš" zemi Konv. ¹ 447. spruostā tie tev midziņu rauš Stari II, 511. Sprw.: rauš kâ pūķis Etn. I, 108. es rausu naudu Vēr. II, 327. viņi rauš naudu ar dakšiņām lādītē Kaudz. M. 46. gadu nuo gada viņš ir tik rausis un krājis A. XX, 862. dzīvuojat, labenieki, raušat naudu kaudzītē! BW. 27466. sniegu raust, verstümte Stellen ausschaufeln Oppek. n. U. Refl. -tiês, (mühsam) vorwärtskommen U., steigen, aufstehen Mar. n. RKr. XV,132: lēnītēm rausties uz durvju pusi. Jancis pat˙laban rausās lejā A. XX, 123. rausies, suoma, rausies, suma, mana brāļa klētiņā! vai gribēji ieiedams visus kaktus izluožņāt? BW. 18861. lācis pieskrējis pie egles un gribējis rausties augšā Pas. II, 453. ràusies ² kuokā! ràusies ² nuo gultas! Mar. n. RKr. XV, 132. Subst. ràušana, das Schüren, Fegen: mē̦slu raušana Etn. III, 5; ràusums, das abgeschlossene Schüren, Fegen; ràusẽjs, wer schürt, fegt: šajās talkās bija savi rausēji, - pa lielākai daļai spēcīgākie vīrieši, kuŗiem bija mēsli nuo kūtīm vāģuos jārauš (jāmēž) Etn. II, 182. Nebst rũsa "Schutt" zu li. rùsinti "schüren", rūsỹs "Grube für den winterlichen Kartoffelvorrat", r. рыхлый "locker", ршить "niederreissen", рюха "Schwein; Wolfsgrube", ae. réost "Pflugeisen", norw. rusk "Abfall", lat. ruspārī "suchen durchwühlen" u. a., s. Potebnja PФB. IV, 191 f., Būga PФB. LXXV, 142, Persson Beitr. 287 f., 308 und 842, Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.

Avots: ME III, 488

rìks (li. rỹkas "Werkzeug; Gefäss"),

1) das Gerät, Instrument, Handwerkszeug:
rīki amatnieka kulītē Ld. 10.891. šaujams rīks, ein Schiessgewehr U. kara rīki LP. VI, 780, die Waffen. laivas rīki, was zum Bedarf des Bootes gehört, um es segelfertig zu machen U. rakstāmie rīki, das Schreibzeug, Schreibzubehör (bei Manz. Lettus rakstāma-rīks, das Tintenfass): papīri, spalvas un kas tik rakstāmi rīki Plūd. Llv. II, 298. - dzirdes rīki R. Kam. 40, die Hörorgane. vīra rīki (li. vyriški rykai), die Zeugungsteile U.;

2) das Küchengerät, Gefäss, Geschirr:
nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. kuca rīkus (Var.: traukus) apmazgāja BW. 21940 var.; hierher wohl auch (wenn mit hochle. ei aus ī) maizes reiks "ein grosses Messer zum Brotschneiden" Sauken;

3) Plur. rìki, Pferdegeschirr (und zwar das russische)
U.; das Kummet Kurl. n. U., Bielenstein Holzb. 562, Preekuln (in Kurl.), Kalleten, Ahs., Rothof, Tuckum, Pinkenhof, Lasd.; rīku kuoki, die Kummethölzer Ahs.;

4) genitivische Verbindungen:
rīku (Lasd., LP. IV, 198, rīka Ahs.) drāna od. rīkdrāna Ar., Dond., rīka drēbe U., rīku dvielis U., rīku lakats U., rīka lupata Golg., rīku lupata (rīka lupats Ahs.) od. rīklupata Ar., ein Scheuertuch, Scheuerlappen: paņēm rīkdrānu un nuomazgā galdu! Dond. rīka (rīkas Spr.) od. rīku meita od. rīkmeita RKr. VI, 114, eine Magd Spr., eine Magd, die das Küchengerät säubert: kāzu amatnieki bija: pavārs un viņa puisis, rīka meita, . . . alus uznesējs BW. III, I, 63. rīka sieva, ein Weib, welches das Küchengerät säubert: kur ņemsim rīka sievu? vārna tāda puspe̦lē̦ka, tā būs laba rīka sieva BW. 2686, 11. rīka pūrs, die Morgengabe, die das Weib zum Manne bringt Manz. Lettus: viņš pilda un duod tiems . . . rīka pūru Manz. Post. I, 142. Unsicheres darüber bei Būga KSn. I, 66; nach Leskien Abl. 281 (mit?) zu li. reĩkia "ist nötig" (zu diesem Wort Meringer IF. XVIII, 220). Zu rieči I?

Avots: ME III, 537

II rubinât, tr.,

1) einkerben, nagen, anfressen, ein Loch machen
U.: smuks, sarkans ābuoliņš, tārpiņš serdi rubināja (Var.: ēda, grauza, krimta, urbināja) BW. 12285, 19. (puiši) skaiņus grabināja, circen[i]s viņus rubināja 12946. (meitiņām) uotru (galu) puiši rubināja (Var.: kņubināja, skrubināja, plucināja, lupināja) 35025 var. rubināt (= urbināt) ar pirkstu ausi Dond. n. FBR. V, 127. putniņš, ... se̦bu cēlies, asti vien rubina Br. sak. v. 981; "kutin%C3%A2t">kutinât" Frauenb.;

2) aus dem Kartoffelfelde mit der Hand grössere Kartoffeln hervorholen, indem man die kleineren stehen lässt
Hasenpot n. U.;

3) uneben spinnen (?), eigentlich wohl synonym mit kņubinât, lupinât: tu, māsiņa villu (für vilnu) vērpi, es pakulas rubināju BW. 7062. es būš[u] tavas pakuliņas dienu, nakti rube̦nāt (für rubināt) 13015, 1. pirmajam dēliņam slēžu kre̦klu šūdināju; uotram un trešajam nuo pakulām rubināju 3013. Refl. -tiês, etwas nagen, sich mit Nagen zu schaffen machen: kād iebrien ūdenī, tad mailes klāt pie kājām un rubinājas tām apkārt Dond. Zu li. rubinėti "fortgesetzt ein wenig stochern" (Būga LM. IV, 440) und vielleicht (nach Zubaty AfslPh. XVI, 410) zu serb. rbina "Scherbe", sowie vieileicht zu got. raupjan "rupfen" resp. (wenn mit f aus ide. bh ) zu an. rauf "Loch", riúfa "brechen, zerreissen", reyfa "rupfen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 354 f.

Avots: ME III, 552

rukainĩte, rukaciņa, rukselĩte, rukulĩte, ruķelĩte, rukažiņa, rukainĩte Nigr., Beiname des Schweins im VL.: cūciņ mana, rukainīte (Var.: rukaciņa, rukulīte, ruķelīte, rukselĩte, rukažiņa, rakutte, rakainĩte, rušuliņa etc.), neej tautu druviņā! BW. 29156 var. Vgl. rucis II.

Avots: ME III, 556

IV rūķis "Exekution" L.: rūķi ielikt "Exekution einlegen"; ein Visitator Depkin n. U. Wohl zu rūķêt II.

Avots: ME III, 570

rušinât, tr., intr.,

1) rušinât U., Spr., Wolm., Karls., Nigr., ružinât Freiziņ, Dond., Wain., Oknist, auch das Refl. rušinâtiês, ružinâtiês, wühlen, scharren, kratzen, etwas graben; Feuet schüren, in der Asche herumrühren
U.: es neļaušu cūciņām tā kalniņa rušināt, kur guļ tē̦vs, māmulīte BW. 4068, 1. es atradu kukainīti skaidainīti rušinuot 1159, l. pataisīja man brāliņš... grābeklīti, lai es eimu pļavîņā dābuoliņa rušināt 28680. rušin[i] pe̦lnus! 15174. kāpuostus jau vajag rušināt (die Erde um die Kohlpflanzen lockern) MWM. VII, 98. blēži sniega kupenī kuo glabā, rušina, ierušina un aiziet LP. VI, 368. latvietis sāka rušināt savu zemes stūrīti R. Sk. II, 51. viņa rušināja ar ruoku sēnes MWM. VI, 421. Felzenberģis rušināja viņa spruogaiņuos matuos Sadz. viļņi 247. cūkas tagad ne˙maz neruok, tik drusku ružina zemi Dond. Mārtiņš ružina pa skutuliņu, cūciņas de̦gunu me̦klē̦dams RKr. XVI, 180. viņš ieraudzīja . . , bē̦rnus pa smiltīm rušināmies Niedra. dē̦ls bij zem ābeles rušinājîes pa smiltīm Aps. IV, 82. dumjais rušinājas kuldā pa pe̦lniem LP. pa uoglēm rušināties LP. V, 201. kas . . . kāda netiklīte, cisiņās rušinās (Var: čužinās) BW. 32587 var. pa ze̦ltu varēsi tad rušināties Asp. ružināšanās ar ragaini arklu un zarainuo skrāpi Aps. V, 5;

2) rušinât, Handschuhe oder Strümpfe auf die Stelle der Kohlen am Ofen hinlegen (am Hochzeitstag im Hause des Bräutigams; Subjekt dazu ist die Braut)
Ekau n. Ü. Wohl zu ràust.

Avots: ME III, 564

sadukt, intr.,

1) sich niederbeugen, zusammensinken:
mežsargs sadukst pie zemes MWM. VIII, 544. zē̦ns satrūkstas, sadukst Vīt. 36. viņa sarāvās un saduka De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 675. Part. praet. saducis, zusammengesunken; matt, abgemattet, verdriesslich: Ķīsis stāvēja . .. saducis un nuošļucis Latv. Gustavs stāvēja galvu nuodūris, saducis Druva II, 722. kuo tu esi tāds sagājies, saducis (verdriesslich)? Matkutn. tu šuodien tāds saducis, nuopietns Druva II, 305. skrīveris sadukušā, tikkuo dzirdamā balsī lasīja Latv. sadukusi sirds, ein abgemattetes, bekümmertes Herz Elv.;

2) "schwach von Atem sein" L.; 3 = sadūkt I: saducis laiks.

Avots: ME III, 616

sẽ̦ta Wolm., PS., Karls., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., sè̦ta ² Preili, Nerft, Kl., Prl.,

1) sētiņa Spr., Saikava, Lis., Gr.-Buschh., der Zaun
Manz. Lett. (aus Wallhof), L., U., Salisb., Burtn., Seyershof, N.-Peb., Ramkau, Serben, Drosth., Ronneb., Marzenhof, Meselau, N.-Laitzen, A.-Laitzen, Alswig, Annenhof (Kr. Walk), Ranzen, Adsel, Wolm., Plm., Sessw., Bers., Lubn., Festen, Fehteln, Marzen, Oselshof, Kreuzb., Setzen, Gotthardsberg, Homelshof, Pernigel, Sussikas, Ulpisch, Ruhtern, Treiden, Schmarden, Baldohn, Ellei, Ekau, Kr.-Würzau, Lemburg, Fossenberg, Alschw., Wirginalen, Treiden: Sprw. kur bieza sēta, tur sniegs me̦tas; unbekannt in dieser Bed. (dafür žuogs) in Matkutn. aiz sē̦tas iet, gehen, um seine Notdurft zu verrichten;

2) das Bauernhaus
Manz. Lett., das (umzäunte L.) Bauerngesinde, der Bauernhof U., Spr., Kreuzb., Bers., Saikava, Lis., Gr.Buschh.; ein Gasthof Salisb., Gold., das Dorf Spr.; in allgemeinerer Bedeutung - das Heim überhaupt Mag. XX, 3,178: sē̦tas saimenieki BW. 32353, 4 var. panācu māsiņu tautieša sē̦tā 13649. nepārduošu vis sè̦tas ² ! Gr.-Buschh. ceiies pi laika augšan un ej sē̦tā! Manz. kas tanī sētā (in diesem Gesinde) dzīvuo? kam sē̦tas? in welches Gesinde (gehörst du) L. viņas sē̦tas gailis LP. VI, 74, der Hahn des Nachbargesindes. ar citu sē̦tu meitām Janš., mit Mädchen aus andern Häusern, Gesinden. ej, tautiet, kur iedams, nāc sē̦tā vakarā (kehre am Abend heim)! Biel. 2165. kas duos sẽ̦tā (Var.: mājās) tās labas diēnas? BW. 26157, 1. vakarā ... viesi aizbrauca uz sē̦tu (nach Hause) Pas. IV, 168 (aus Atašiene). Sprw.: kâ sē̦tā redzi, tâ ciemā dari!

3) der Hof
(pagaims) Iw., Deg., Matkuln (s. auch Mag. XX,3,178); "laidars" Dunika;

4) in genitivischen Verbindungen: sē̦tas (sētiņas Wid., Lub., Aps.) gaļa, das Zwerchfell
Karls., Dond., Drosth., Konv. 2 447: sē̦tas gaļa škip sirdi nuo piaušiem un kuņģa Dond.; sē̦tas māja, ein Haus, das sich im Hof (nicht an der Strasse) befindet; sē̦tu meita, eine Magd im Bauerngesinde (im Gegensatz zu muižas m., die Magd auf dem Gute) Apsk.; sẽ̦tas putns, der Hänfling U.; sē̦tas vārds, ein Spitzname: sauc viņu sē̦tas vārdā un ne Citādi Ahs. Nach Būga KZ. LII, 251 und KSn. I, 129 zu stet "binden" (li. sėta "płot" bei Miežinis, das Büga aus der lebendigen Sprache unbekannt war, ist wohl aus dem Le. entlehnt). Eine Wurzelform sē- konnte aber neben sēi- atlenfalls nur in der ide. ürsprache aufkommen, und da wäre es sehr auffällig, dass die Wurzeiform sē - gerade nur in le. sē̦ta erhalten wäre. Da sē̦ta sich in der Bed. teilweise mit sāts "deckt" (vgl. z. B. pilsē̦ta = pilsāts), so dürfte es (mit ē, aus ā; zum Lautlichen vgl. Mẽ̦traine) zu sāts gehören.

Avots: ME III, 832

sêža (=li. sėdžia "der Sack am Fischernetz"?),

1) das Sitzen
Katzd.: šinīs ratuos laba sēža. tur augšā ir ļuoti jauka sēža LP. VI, 723. muļkis iesēdējies - sēžā laba - un neiet vis nuost 374. viņa iznesīgā, iesāņā sēžā . . . atspuoguļuojās . . . spē̦ka āpziņa RA.;

2) ein Sitz
U., Karls., Sitzbrett Dr.; eine Chaise, ein Kariol U.: pusstuopu, kuŗu nuoglabāja kādu ratu kŗautēs zem sēžas Janš. Dzimtene ² I, 148. kučieŗa sēža, der Kutschbock V.;

3) das Gesäss
V.;

4) die Sitzung:
visi lieli kungi tamā sēžā bijuši Gr.-Buschhof;

5) "?": nebij tava Laime sēža (Var.: Laime tava nesēdēja) BW. 6629, 8 var.;

6) die Siège, die Polizeiwachtstube
U.; vgl. seža.

Avots: ME III, 834, 835

skarbalaîns, skarbulaîns U.,

1) splitterig
U., Wid.; zottig Wid., (skarbulains) Doblen, Schrunden, zerfetzt: skarbulainu (Var.: pluskutaiņu ) kazu vedu spruogainam bucītim BW. 18705, 1. skarbalaiņi lindraciņi 10204, 1;

2) scharf, rauh
(fig.): dzirdēja nepatīkami skaļi skarbalainā balsī aitu . . . blējam Janš. Dzimtene V, 15. skarbulaiņa balss, eine heisere Stimme U.;

3) sich nicht leicht spalten lassend, faserig:
skarbalaina malka Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 873

sknārbalĩtis, ein Zerlumpter: tu puisīti, sknārbalīt (Var.: skarainīti, kankarīti, pluskutaini u. a.), . .. visas tavas skaras dre̦b BW. 20430, 7 var.

Avots: ME II, 883

skuķis: auch (ein Mädchen etwa bis zum 20. Lebensjahr) Kegeln, ("ein Mädchen von 7-15 J.") C., Sessw.; ak tu skuķi(s) [Var.: gen. skuķa], tautu meita BW. 382, 2 var. smuks skuķītis 5119, 1; "ein unartiger Knabe (auch ein Mädchen)" OB. Vgl. ‡ skutka II.

Avots: EH II, 515

skust: barzdu s. Auleja (prs. skutļu), Lng. (prs. skutu). neskut bārdas! Pas. X, 35 (aus Eglūna). šķitu ... skušamu bārdu Tdz. 57631 (aus Skaistkalne). s. matus, (luopiem) spalvu Auleja; schaben, schälen: s. buļbas (Auleja) od. kartupus (Kaltenbr.). s. grabekļam kātu Kaltenbr. ‡ Subst. skutējs: kartupeļu skutējiem BW. 28574 (aus Pilskalne). Zur Etymologie s. auch Wood Post-consonantal w in Indo-European 51.

Avots: EH II, 516

skust (li. skùsti "schaben"), Praes. skutu, skūtu (?) L., U., skušu Warkl., Nigr., Memelshof, Gr.-Buschhof, Praet. skutu, tr., kratzen Wessen, rasieren U., kurz abschneiden Nigr., Haare abschneiden (z. B. am ungegorbenen Pastelfell) U.; schälen Prohden, PlKur.: bārdu skust V. skut nuo labās puses vienu ūsu! Pas. IV, 84 (aus Warkl.). (3. prs.) skuš tiem matus nuost Janš. Bandavā I, 140. skutamais nazis, das Rasiermesser L., U. - skutiet, bē̦rni, kartupeļus! BW. 28476, 4. Refl. -tiês, sich rasieren Pas. IV, 84 (aus Warkl.), PlKur. In Kurmins Wörterbuch dazu ein nomen agentis skutājs "tonsor". Nebst šķaute (und čech. skutiti "zusammenscharren"?) wohl zur Wurze( von skūt und skurinât, s. Trautmann Wrtb. 268, Persson Beitr. 375, Valde Vrgl. Wrtb. II, 552 f., Johansson IF. :CIX, 126.

Avots: ME III, 907

šķuta, ein mit dichtem Gesträuch vollgewachsener Wald: šinī šķutā ne˙viens cilvē̦ks nevar ielīst G. - Buschhof, Selb.; wohl aus skuta umgebildet.

Avots: ME IV, 55

šķutas St., U., šķuta LKVv., das Schleusenwehr, der Mönch an der Schleuse, das Schutzbrett an (Mühlen)schleusen. Nebst skutas aus mnd. schutte "Vorrichtung zum Stauen des Wassers".

Avots: ME IV, 55

šķũtniẽks Salis, Wolm., der Schiesskerl, der den Vorspann Bringende, Kutschende L., U., Golg.: kungs bija apgādājis zirgu un šķūtnieku līdz stacijai Poruk II, 111. šķūtnieka zirgu nejūgs... zārkam priekšā Aps. Bag. radi 28. izkāpu un skatījuos pēc šķūtnieka Blaum. MWM. v. J. 1896, S. 637.

Avots: ME IV, 57

slẽpes Līn., Iw., slèpes ² Prl., das Schlittengestell, das bei eingetretener Winterbahn unter eine Kutsche gelegt wird, Schleife U., Karls. (slẽpe), Kurs. (slẽpes); der Fuderschlitten Karls. (slẽpes); "ragavām uzsienamie kuôki" Serbigal (slẽpes); ein zweispänniger Bauerschlitten Kalleten (slẽpes), Alschw., N.-Bartau; eine kleine Ragge Bielenstein Holzb. 558; Etn. II, 81 (aus Blieden); ein kleiner Schlitten, den man beim Balkenführen im Winter unter das dünne Ende des Balkens bindet Burtn. (slẽpes), Laud., Wessen, (slēpītes) Memelshof; ein Wagen zum Steineführen, der nur Vorderräder hat, während das hintere Ende längs der Erde schleppt Burtn., Salisb. (slẽpes); ein schlechter (Drosth.), ein alter, von vielem Fahren verdorbener (Druw. n. RKr. XVII, 78) Schlitten; Schneeschuhe U., Bielenstein Holzb. 602, Bers., (slẽpes) Jürg.; ein Schneepflug U.: slidināšanās nuo kalna ar slēpēm Vēr. II, 812. uz milzīgām uozuola slēpēm Janš. ziemu malku ve̦duot salauztas slēpes Latv. kas tās nu par re̦gavām, tās jau tadas slēpes vien ir! Drosth. Figürlich von einem Menschen, der nachlässig, die Füsse oder auch die Kleider am Boden schleppend geht: iet kâ slẽpe Nötk. Aus mnd. slepe "Schleife, kleiner Schlitten".

Avots: ME III, 929

slēšu (gen. pl.) Selb., slēžu (gen. pl.), slēša (gen. s.), slēža (gen. s.), aus Lein und Wolle gewoben: slēša kre̦kli, Cambrik- od. ShirtingPletthemden Mag. XIII, 3, 58. slēža kre̦klu šūdināju BW. 7355, 2. slēšu kre̦kls mugurā, kaņepēju pūriņā 21515. viegla bij slēšu mice 214. gultu pataisīšu . . . smalkiem slēžu palagiem 13276, 1. ... skutuls, apklāts ar slēšu drānu BW. III, 1, 81. Beruht auf mnd. sles-tuke "Tuch aus Lein und Wölle"; auf der mnd. Nebenform sleistuke beruht le. sleiša, sleisu dass.

Avots: ME III, 930

I šlūža Fest., eine Herumtreiberin: šlū,ta, kut nu atkal šlūžāsi? Vgl. slūžât 1.

Avots: ME IV, 60

smer̂delis,

1): auch Saikava, (mit er ) Grünwald;

4): zē̦ns stāv un skatās kâ s. (ein Schimpfname)
Sonnaxt. ak tu smerdeļa suns! Linden in Kutl. astuoņpadsmit gadu ve̦cam smerdelim uzticēt ... de̦gvīna izdalīšanu Jauns. Raksti V, 290.

Avots: EH II, 536

I spiêst, -žu, -du,

1) drücken, pressen:
vainaciņš galvu spiež BW. 24767. naudiņa spiež māciņā Manz. Post. I, 325. spiežāmais, ein Drücker U.; das Petschaft U.;

2) fig., drücken:
sauie spiež, die Sonne sticht U., Spr. karstums spiež, die Hitze ist drückend U.;

3) drängen, zwingen, (zu etwas) anhalten
U., nötigen: pie dārba spiest, zur Arbeit anhalten U. ir citu viņš pi dzeršanas spiež Manz. Post. II, 198;

4) auch rakstuos spiest U., drucken;

5) fangen
Bielenstein Holzb. 670. Refl. -tiês,

1) sich (zusammen) drücken, - zwängen
Spr.; sich drängen U.: ļaudis pi... kungu (acc. s.) spiedēs Manz. Post. II, 96;

2) mit Eifer wonach ringen; sich befleissigen
U.: spiesties pie mācīšanās, eifrig im Lernen sein U. pie darba spiesties St., fleissig arbeiten. spiesties pēc guoda panākšanas, nach Aus-zeichnungen streben U. - Subst. spiêšana, das Drücken, Pressen; das Drängen; spiêšanâs, das Sichdrücken; das Sichdrängen, das Gedränge; das Ringen, der Eifer, Fleiss; spiêdums, das einmalige Drücken; der Druck; spiêdẽjs,

1) ein Drücker
U.; ein im Innern, z. B. im Magen gefühlter Druck U.;

2) ein Drucker
U. Gewöhnlich (so von Persson Beitr. 393, 399, Walde Vrgl. Wrtb. II, 658, Trautmann Wrtb. 274) in den Bedd. 1-4 nebst (und vielleicht wegen) spaîdît zu gr. σπιδνόν· πυχνόν, πεπηγός Hes., la. spissus "dicht, kompakt", le. spiets "Bienenschwarm", li. spiẽsti "schwärmen" u. a. gestellt; was weder semasiologisch, noch formell (le. spiêst mit dem Akut neben zirkumflektiertem li. spiẽsti!) einleuchtend ist. Eher dürfte daher le. spiêst nicht bloss in der Bed. 5, sondern auch in den Bedd. 1-4 identisch sein mit li. spésti "Fallstricke legen" (so anscheinend schon J. Schmidt KZ. XXVI, 378 und Būga KZ. LI, 115), wozu weiterhin li. spanskus "eng, drückend" Lit. Mitt. I, 391 le. spuôsts "Fallstrick" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 661). Auszugehen ist dabei von der Bed. "spannen", die in li. spandyti noch vorliegt. Zur Bed. vgl. weiterhin aksl. pǫditi "drängen": pe̦dь "Spanne", sowie d. zu einer Arbeit anspannen. Aus der Bed. "drängen" hat sich nachher die Bed. "drücken" (auch physisch) entwickelt, vermutlich im Zusammenhang damit, dass. *spļaužu "drücke" < *speudi̯ō (li. spáudžiu "drücke", gr. σπεύδω "treibe an") an. spļaudīt "speien" erinnerte und daher unbequem wurde, wobei auch der Einfluss von spriêst 2 mitwirken konnte. Das iterative spaîdît aber ist eine leichtbegreifliche Neuerung für *spuodît (dies erinnerte an spuods "glänzend" und war also unbequem) nach dem Vorbild von svaidît: sviest u. a.

Avots: ME III, 1006

stādags,

1) stàdàigs ² Gr. - Buschh., Wessen, Dubena, Salwen, Selb., stādaugs Dubena, stāde̦gs, stādadzis, gew. der Plur., stādeijes U., Bielenstein Holzb. 177, stãdaiķi Alschw., stādaiņi Sehren, (vertikal stehende) Zaunspricker; brālītim vaŗa vārti, sudrabiņa stādadziņi (Var.; stādaidzini, stāde̦giem, stē̦dagiem, stādadžiem, stabiņiem) BW. 11742. pienāca pie sē̦tas..., stādaigus (zediņus) pašķirdama Valdis Stabur. B. 196. sniegs salauzis visus stādaigus Selb. verstu stabi kâ stādaigi gar acīm mirdzējuši Gads. 62. stādagu (Plutte 82, Niedr. Vidvuds 36) od. stādaigu (Gr. - Buschh.) od. stādaugu (Dubena) sē̦ta, der Sprickenzaun;

2) stādags Wid., (mit ã ) Matkutn, Plur. stādalgi Ober - Kurl., stādaigas Ober - Kurl., Infl., der Zaun
V., Staketenzaun V., Sprickenzaun (vgt. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 177); aiz zemes vaļniem un kuoka stādagiem Seifert Chrest. III, 2, 6. mūrus un vaļņus, mietu žuogus, stādagus Lautb. Marģeris 41. - Wie stāvdaigs zeigt, kann stādaigs an daigs angelehnt oder gar aus stāvdaigs entstanden sein. Sonst zu stāds, stadiņi.

Avots: ME III, 1049

stakle (li. atãklė "Risse von Leiterwagen", apr. stacle "Stütze"),

1) auch staklis L., U. (stakle Wolm.), ein gabelförmiger Ast U., Kurs.; die Gabelung (z. B. eines Baumes); ein zackiger Pfahl U.: beē̦rza staklē ietupiem Upīte Medn. laiki 91. agrāki visi aruši ar paegļa stakli 130; stakle Janš., ein Buchzeichen;

2) die Zacke, Zinke
(staklis) U.: dakša ar pieci stakļiem, ein Gabel mit fünf Zinken U.;

3) ein gabelförmiger Schwanz;
ķikutam ir gaŗa stakle VL.;

4) die Dolle am Boot;
aiŗi, kuŗus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs Antrop. II, 73;

5) staklis Mag. IV, 2, 148, U., (bikšu Karls.) stakle Wolm., Etn. IV, 151, der Schluss bei Hosen, die Stelle zwischen den Beinen
U., die Gabelung der (Hosen)beine;

6) ceļa staklis (Mag. IV, 2, 165, U., Brasche) od. stakle, die Stelle, da der Weg sich gabelt, der Scheideweg;
ceļa staklē bijuse viena liepa LP. VI, 920;

7) Plur. stakles Karls., Saikava, das Gerüst, die Stützen;
linu suseklis atbalstās uz staklēm Saikava, šūpuolēm divi stakles, kas apakšā sastiprinātas ar balzienu ebenda. lāvai sauc par stakli mietu, uz kā lika lāvu N. - Schwanb. Indriķis lai pacē̦rtuot stakles, kur katlu pakārt Aps. VI, 11. īpašu krāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. M. 258. pie... galda, kas bija... nuostatīts uz stiprām staklēm Janš. Bandavā I, 15; staklis, das Gerüst einer Heukuije U. gultas stakle, das Bein des Bettes, der Bettpfosten; gultai četras stakles Saikava. manai gultai nuopuvuse stakle Kurs. gultu taisu uz uozuola staklītēm BW. 8722. stakle od. staklis, jeder der 4 Eckpfosten des Webstuhls Bielenstein Holzb. 398; 406. stakle, das Holz am Webstuhl, darauf der krūšu buomis ruht U., Mag. XX, 3, 223 (nach Bielenstein Holzb. 402 heissen stakles od. stakļi 2 Einschnitte in den vorderen Pfosten des Webstuhls, darin der kr. buomis ruht);

8) stakles (li. stãklės) Rutzau n. FBR. VIII, 141, Dunika, Bielenstein Holzb. 398, V., stakle Lixna, auch stakļi Bielenstein I. c., der Webstuhl;
prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs Plutte 73;

9) stakļi, senkrechte Zaunhölzer
Bielenstein Holzb.;

10) staklis, Stelze
Bergm, n. U.; stakļi U., stakles, die Beine; viņam gaŗi stakļi U. viņš stiepa savas me̦lnās, strupās stakles Alm.;

11) bada stakle (Etn. IV, 146) od. staklis, verächtliche Bezeichnung für einen Nimmersatt;

12) stakļa mēle, Zweizüngigkeit
U. Wohl mit -kl- aus -tl- und zur Wurzel von stāt, s. Trautmann Wrtb. 283, Walde Vrgl. Wrtb. II, 606.

Avots: ME III, 1041

stikuots (erschl. aus infl. stykūts Pilda, Warkl.), die Doppelschnepfe: gaŗš de̦guns kâ tam purva stikuotam BW. 20095, 3. Vgl. ķikuts 1 und stikāns 1.

Avots: ME IV, 1067

sutājs "ein kleiner, sumpfiger Wald" Meiran; vgl. skutājs I.

Avots: ME III, 1127

svel˜me: auch AP., Ramkau, Zögenhof, (mit èl ) N.-Peb., (mit èl ² ) Bers., Fehteln, Heidenfeld, Kalz.; starke Hitze Frauenb., Seyershof, Siuxt (in Siuxt auch: grosse Kälte), (mit èl ² ) Warkl.; "brennende Stoffe, die bei einem Feuerschaden in die Luft steigen" (mit el ) Lixna; "apde̦gums" (mit èl ² ) Auleja, Saikava: s. (mit èl ² ) smird sētiņā Zemzare Lejasc. 125. svèlmju ² (= sviluma, de̦guma) smaka Lubn. svèlmes ² smird Auleja. kad cūku apsvilina, svelmes nuoskut ebenda.

Avots: EH II, 614

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene ² I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III ^4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157

te̦ldas U., teldes L., ein bedeckter Wagen, Karosse U. ("scheint nicht bekannt"). Aus estn. tōld "Kutsche" (oder direkt aus mnd. telde "Zelt" ?), s. Thomsen Beröringer 281 und Ojansuu Lisiä suomal.-balttil, kosketuksiin 61 f.

Avots: ME IV, 159

tē̦ls "veids" (mit ḕ̦l) C., PS., (mit ê̦l ² ) Siuxt, Stenden; Angesicht L., das Bild U., die Gestalt, die Figur; die Statue, Bildsäule Kronw.; das Götzenbild U.; der Schatten U.; das Skelett, Gerippe U.: balts tḕ̦ls AP., Jürg., ein Gespenst. dieva tē̦ls LP. VII, 365. iztaisīt ciivēcisku tē̦lu Pūrs II, 65. veiduos jaunus tē̦lus Vēr. v. J. 1904, S. 295. tikai cilvē̦ka tē̦ls, ein abgezehrter Mensch U. meneša tē̦ls, eine Mondphase U. Da altes (ide.) ē eher akutiert wäre, wahrscheinlich entlehnt aus aruss. тѣло "истукан, идол, изображенiе человѣческаго тѣла, образ" bei Sreznevskij III, 1091 f.; dafür spricht auch die grosse Übereinstimmung in der Bedeutung.

Avots: ME IV, 171

tũlĩtês (unter tũlin): tûlītēs Erlaa, tû˙lîtês Linden in Kutl.

Avots: EH II, 708

Ūsiņš,

1) der Bienengott
St., (mazais Ūsiņš) Krönw. n. U. (aus Kurland);

2) eine Art Pferdepatron:
Ūsiņam (Var.: Jurīšam) gaili kāvu . . ., lai tas manus zirgus gana BW. 30057, 1. ei, Ūsiņ, labais vīrs, jāj ar mani pieguļā! 30054. par kalniņu Ūsiņš jāja ar akmiņa kumeliņu 30063;

3) Ūsiņi Südlivland bis Kreuzb. n. U. und Mag. XVI, 2, 8, Etn. II, 82, (mit û) Annenhof (bei Mar.), Golg., Kr., Sessw., Ūsiņš Laud., Ūsiņa (mit û Annenhof [bei Mar.], Golg., Sessw.) diena Etn. II, 82; BW. III, 1, S. 319, der Georgitag (23. April);
Ūsiņdiena (mit û- ) Saikava, der Tag vor Georgi: nuo Ūsiņa līdz Miķeļa BW. 14087, 9. atnāca pie mums Ūsiņuos (zu Georgi) Sessw. u. a. Ūsiņu (mit û-) mieži Kalz., Kreuzb. "Georgi- Gerste". Nach L. ist Ūsiņs (sic!) St. Jürgen (Georg). Das hier vorliegende Material spricht fūr die Angabe Langes, dass Ūsiņš der heilige Georg ist. Dass er ein Pferdepatron ist, kommt wohl daher, dass man am Georgitag die Pferde zur Nachthütung zu bringen anfängt, s. BW. IV, S. 292. Und falls die Letten den heiligen Georg mit einem Schnurrbart dargestellt gesehen haben (einen Schnurrbart hat er z. B. bei W. Auer Heiligen Legende2 S. 228), so dürfte J. Müthel Recht beha1ten, wenn er (s. Mag. XVI, 2, 10 und XX, 3, 5 und 71 Ūsiņš (Ūsenis, Ūsainis) als den "Schnurrbärtigen" deutet; zur Bildung vgl. plaukstiņi (plauksteņi, plaukstaiņi) "Fausthandschuhe" (cimdi ar plaukstām). In diesem Fall muss dle Ansicht (s. RKr. XIV, 134 ff.), dass Ūsiņš auf dem r. Усень beruhe, aufgegeben werden. Wenn in Golg, u. a. Ūsiņš mit û- neben ùsas ² "Schnurrbart" gesprochen wird, so ist entweder das ù ² eine Neuerung für û, oder man hat ehedem *ūsās mit betontem, akutiertem ū neben *Ūsinīs mit betontem ī gesprochen. Am ehesten ein "Schnurrbärtiger" ist auch der Gesindename Ūsiņš Lvv. I, 67 und 68 (mit û), II, 6 und 25 (mit û ^2), I, 79 (mit ù ^2), 45 und 71.

Avots: ME IV, 409, 410

uzuokšķerêt, aufschnüffeln, eifrig suchend auffinden: viņš bij uzuokšķerējis jakuteni Vēr. II, 66. dzelzi, kuru žīds uzuokšķerējis Anekd. IV, 264.

Avots: ME IV, 395

uzuõrêt,

1) hinauffahren
(tr.), -kutschen: uzuorēt kuo ar uori kalnā Golg.;

2) aufwecken:
uzuorēt kuo nuo miega Ruj., Stenden.

Avots: ME IV, 395

I uzspūdzinât,

1) "?": ve̦cais nu viņu (meiteni) uzspūdzināja uz augšu Pas. V, 314;

2) "hinaufblasen", hinaufschweben machen
Wandsen: jaungada vakarā uzspūdzina aizde̦gtus pakutu vīšķus Bauske. Refl. -tiês, hinaufschweben Wandsen: kurai meitai jaungada vakarā linu kušļītis aizde̦gts uzspūdzināsies gaisā, tā tai gadā apprecēsies. Vgl. uzšpũdzinâtiês.

Avots: ME IV, 383

valdîgs Sessw.,

1) herrschend
St., U., ("wohl nur in der Verbind. visuvaldīgs"): valdīgs kungs Bers., Nötk. ak, valdīgs dievs! Lubn., A.-Schwanb. ak tu valdīgais! o Gott! Salis;

2) ruhig, artig
(eig.: sich beherrschend) Vīt. (mit àl ² ), Wizenhof: ja kāds knakstās, neliek uotram miera kutinādams vai citādi aizkardams, tad teic: esi valdīgs! Vīt.

Avots: ME IV, 451

III vidzinât, kutschen Mag. IV, 2, 155, U., = vizinât: pirkšu kumeliņu, tad es tevi vidzināšu (Var.: vize̦nāšu) BW. 11270 var.

Avots: ME IV, 581

viegliņām ² Jummardehn, viegliņam U., vìeglītēm ² Ogershof, Oknist, vie˙glinãm oder vìe˙glĩtēm C., vìe˙glĩti-ņām C., (mit ìe ² ) Sessw., viegli vie˙glītiņām Bauske, Adv., leicht, sachte; gemach, langsam U.: ūdeni..., kas viegliņam te̦k Glück Jesaias 7, 1. nuo sē̦klas, kas viegliņam uzdīgst Markus 4. maiss jānuoliek tīrumā viegliņam un ne uz akmens Etn. II, 73. juoki nekutina vis viegliņam... ne̦rvus A.v. J. 1898, S. 322. runādams atvilka viņš... ruoku viegliņam Dünsb. Od. 2, 23. jis izstiepe ruoku viegleņām Pas. IV, 313 (aus Welonen). vieglītēm uzcēlās Etn. III,32. pane̦s vieglītēm A.v. J. 1898, S. 91. aizmaksājām vieglītēm (leicht, ohne Mühe) Apsk. v. J. 1903, S. 210, pārlekšu viegli vieglītēm Asp. Ziedu klēpis 129. viņa.. vie˙glītiņām tās (= drānas) nuovilka Dīcm. pas. v. 1, 59. gūlās vie˙glītiņām pār visu kâ... migla Domas III, 309.

Avots: ME IV, 653

zinât (li. žinóti, apr. -sinnat), zinu, zinãju,

1) wissen, kennen, verstehen:
skaidri zinu, ich weiss genau Mērn. l. 11. labāk zini daudz, saki maz! 20. kas daudz zin, tas daudz min Br. sak. v. 1515. zināt paduomu LP. III, 75. rašuoties kāds labu... paduomu zinus VI, 433. tu kuo zini? tu esi nakti dzimusi! Bērziņš. kuo zin (Var.: kas zin; was weiss man, wer weiss), pats vai mācēji cūkai sili pataisīt BW. 22595, 10. var. tu precies un daries, - es nezinu ne rīta, ne vakara (ich weiss davon nichts) Janš. B. 209 (ähnlich LP. II, 49, Manzel Post. III, 141). ne brālīši mani zina (wissen, wo ich bin), ne es zinu bālenīšus BW. 26660. kau es būtu zinājusi tādu suni tautu dē̦lu (gewusst, das der tautu de̦ls ein solcher Hund ist) 21675. ja tu zini lielu pūru (dass die Aussteuer gross ist) 7654. zināju Anniņu bagātu meitu BW. I, S. 883, № 1304 ^1. zināj[u] tē̦vu klausījusi (ich wusste, dass ich dem Vater gehorcht hatte) BW. 16418, 4. Pēterim... plekste gul skutulā; nezin dūris (er weiss nicht, ob er die plekste stechen soll), nezin griêzis, nezin bāzis kabatā. bāz jel, muļķi, kabatā! 19355. man līkstiņa sen zināma 1664. man vietiņa sen zināma 7833. mūsu dienas gan zināmas 29139. nav laivīnu es ielaidis, - jau zināms bālīnuos 13688. nu, zināma lieta Mērn. l. 45. nezināmais (von dem jem. nichts weiss) brālis LP. VII, 450. viņam bijis tāds vīriņš zināms VI, 6. nuolika bļuodu zināmā vietā VII, 287. zināmu darīt, bekannt machen, zu wissen geben: lai daru jums zināmu, ka... LP. VII, 371. ka[d] likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. nezināja, kuo darīt, kuo ne Dīcm. pas. v. I, 54. nezināja vairs, kas ļauns vārds LP. I, 187. neliekuos (ne) zinuot (zinis LP. VI, 773, zinīts A. XXI, 43, zinus Puriņš Nauda 35, zinīties LP. VI, 219. VII, 1062, zinuots MWM. X, 203, zinīt) sich stelle mich an, als ob ich (von jem. oder etwas) nichts wüsste, ich ignoriere, nehme keine Rücksicht auf: kungs... nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. III, 110. kam... piede̦ŗ tas neliekas zinuot RKr. VII, m. 1381. šī klausās, klausās, - nezin ne krustiem, ne šķē̦rsām (weiss gar nichts) LP. VI, 311 (ähnlich IV, 153). ne manuot, ne zinuot gultiņa bij aizne̦suse Daiļu pie tē̦va LP. III, 94. kas zin, wer weiss, vielleicht U. kas tad zin, wer maģs wissen, Gott weiss U. lai kâ zin (kas zin) kâ strādā St., man mag noch so gut arbeiten U. tur nezin kas nāk St., da kommt irgend jemand U. viņš nezin kur ies St., er wird Gott weiss wo hingehen. ne zināt nezinām, das ist uns völlig unbekannt U. lai dievs par tuo zin, darüber möge Gott richten! U. bij man tevi sen zināt (kennen)! BW. 24904; 26821. māte savu dē̦lu teica; kas tuo dē̦lu nezināja? 15601. vai tie bija nezināmi? 15606. zināma tautinu maize 19413. zināja (verstanden) padarīt 6853 var. dar[i]. māsī, kâ tu zini! 15457. manis dēļ dari, kâ zini! A. XI, 99. pieciet mani, māmuliņa, kâ tu pate zinādama! BW. 17330. zē̦ns ietinies pakulu būkšķī, kâ nu zinājis LP. III, 94. apse̦dz tuos, cik nu zin un pruot VI, 496. zinājis nu tâ labi slaidi pa trepēm lejā un kaņepēs iekšā (scil.: skriet) A. XX, 118. nuotvert ne zināt Etn. II, 87;

2) zinât paŗ sorgen für
U.: tad nu jūs ar... par tuo manu dē̦lu zināt! A. XI, 104. es par tām zināšu JlgRKr. III, 68. Refl. -tiês,

1) gemeinschaftlich etwas wissen; untereinander im Einverständnis sein:
tie divi nu zinājās kuopā, kas še... nuotiek Pas. II, 299. gadiem tâ kuopā tie zinājās abi Lapsa-Kūm. 14. mums pašiem jārunā, mums pašiem jāzinas BW. 15062, 6;

2) sich kennen
U.;

3) sich bewusst sein
U.: es jau tuo zinuos Mag. XIII, 13. es ne˙kā nezinuos LP. II, 26. es sirdī ļauna nezinuos A. XXI, 595. tik vien dzēru kruodziņā, kâ var [u] sevi zināties BW. 20069. zinājuos tautu galdu trīs gadiņi nemazgātu 26006, 7. rudzi auga liela ceļa maliņā; zinājās naudas rudzi 27944; 27946. cik daudz gan tu par citiem pārāks zinies? Götes dzejas 5. zinies grūti auklējusi! BW. 15079, 2. zinuos tē̦va klausījuse 16440. zinājuos nemākuot... audekliņa 7327. ruokas darba nebijās, zinājās padaruot (Var.: padarīt) 6853. zinājuos valkādama (vaiņagu); šī beidzama vasariņa 5878; (mit abhängigem Infinitiv) voraussehen, dass: zinājuos ar tautieti visai mīļi nedzīvuot BW. 7479. ja zinies neizbēgt 13341; vorhaben, beabsichtigen: ja zinies neklausīt manas... māmuliņas BW. 15702. ja zinies (Var.: gribēji) ļaužu būt 4693;

4) sich verstehen
U.: mēs zināmies U.;

5) zusehen, sorgen:
lai nu zinās paši Alm. Kaislību vārdā 77. zinies nu, kâ ar šādu gudrinieku tiec galā! Janš. Bandavā I, 115. par tuo jāzinās un jārūpēs jums pašiem 104. - Subst. zinâšana, das Wissen, Kennen, Verstehen: varējis iet uz māju pa zināšanai LP. VII, 949. plaša zināšana Ar. Mat. Kr. Vald. 53; zinâšanas, Kenntnisse, Wissen: jāiegūst zināma izglītība un zināšanas Vēr. II, 162; zinâtãjs (li. žinótojas),

1) wer etwas weiss, kennt, versteht, ein Kenner Frauenb.:
ja nu tāds zinātājs, tad stāsti! Mērn. l. 325. tas būšuot... dievvārdu zinātājs BW. I, S. 184;

2) wer zu wissen, zu sorgen hat:
Anuža nav par Lienu sen vairs ne˙kāda zinātāja Mērn. l. 44;

3) ein Zauberer
Frauenb., U. Nebst pazĩt und zìme zu li. žénklas "Zeichen", apr. ebsentliuns "bezeichnet", ai. jānāmi "ich weiss", jñātá-ḥ, gr. γνωτός, air. gnàth "bekannt", lat. ignōtus "unbekannt", av. paiti-zānatā "ihr erkennt an", apers. adānā "er wusste", got. kunnan "(er) kennen", kann "ich kenne", arm. caneay "ich erkannte", aksl. znati "wissen, kennen", ahd. urknāt " Erkenntnis" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 578 ff., Trautmann Wrtb. 370 f., Boisacq Dict. 148 f., Meillet Bull. de la Soc. de ling. de Paris XXVII, 55 und Mèl. ling. ff. à Vendryes 275 ff. Slav. znati ist vielleicht wenigstens mundartlich aus zьnati entstanden, vgl. russ. знамо "извѣстно" (= li. žinoma?).

Avots: ME IV, 721, 722, 723

zirgudzenis Janš. Mežv. ļ. II, 73 und 75, der Kutscher.

Avots: ME IV, 727

I zvidzinât, fakt. zu zviegt, wiehern, laut lachen lassen, machen Vīt.: nezvidzini kumeļa un ķēves: laid viņus kuopā! Vīt. puiši meitas kutina un zvidzina ders.

Avots: ME IV, 774

I zvilnêt, -u (-ẽju Nötk.), -ẽju, intr., liegen (mit ilˆ ) Gr. - Buschh.; halb liegend, in ungezwungener Stellung verharren Vīt., (mit ilˆ ) Bers., KatrE. (hier auch: stehend, in gebückter Stellung), Lettihn Mar., Serben, (mit ìl ) Jürg., (mit il˜ ) Grünw.; liegend faulenzen Ellei, Sauken, Sessau, (mit ilˆ ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Jürg., (mit ilˆ ² ) Bauske, Frauenb., (mit ìl ² ) Saikava, Sussei; sich wälzen, sich rekeln Stockm. n. Etn. II, 129; ohne Arbeit leben, faulenzen Erlaa: viņš zviln gultā un neiet pie darba Gr. - Buschh. kuo tu zvilni! Golg. suns visu rītu zvilnēja klēts priekšā Bers. es nee̦smu aizmidzis, bet tâ atlaidies uz sāniem zvilnu Vīt. vāģuos gulu zvilnēja... cilvē̦ks Saul. I, 111. gultā zvilnē̦dams Austriņš Nopūtas vējā 122. zvilnēja kaut kut stūrī Daugava I, 981. lini... pie zemes pieplakuši,... zvilnēja... plē̦sumā Veselis Netic. Toma mīlest. 23. iesāniski pret galdu zvilnēja... dīvāns 98. tīruma vidū zvilnēja... akmens Austriņš M. Z. 16. pļavas stūrī zvilnēja... rati ar nuome̦stām zirga lietām 30. viņš tusnīja un klusē̦dams zvilnēja uz priekšu Turg. Pav. ūd. 100. kâ krauklis me̦lns, kur zvilnē sila mala, stāv... kapsētiņa U. b. 85, 58. Zu zvilt I.

Avots: ME IV, 775