Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'līka' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'līka' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (13)
blīkavāt
ielīkans
līka
lìka, Adv., in Verbindung mit luoks, krumm, sich schlängelnd: līka luoks upe te̦k BW. 30986. mēs dzīsim līka luokus par lielu tīrumu, wir werden krumme Furchen (?) ziehen 28059.
Avots: ME II, 485
Avots: ME II, 485
līkadrēbe
līkadža
līkainis
lìkainis,
1) ein krummes Holz zur Erweiterung des Schlittens;
vgl. lìkãns 3;
2) ein Tuch, das den Frauen um den Kopf gewunden wurde.
Zu lìks.
Avots: ME II, 485
1) ein krummes Holz zur Erweiterung des Schlittens;
vgl. lìkãns 3;
2) ein Tuch, das den Frauen um den Kopf gewunden wurde.
Zu lìks.
Avots: ME II, 485
līkans
‡ lîkans 2 AP., ein wenig krumm: tīri laba balka, tik drusku līkana Heidenfeld; lìkana 2 ("?") izkapts Heidenfeld; iet saliecies gluži l. AP. lìkans 2 "?" Zvirgzdine n. FBR. X, 28; līkani (mit ā zu lesen?) "āža kuoki" BielU. (vgl. lìkãns 4); pajem tu visus divpadsmit ērzeļus; sēsties līkonam (mit o = uo < ā? vgl. lìkãns) mugurā (viens ērzelis bija līku muguru)! Pas. VI, 467 (aus Domopol).
Avots: EH I, 748
Avots: EH I, 748
līkapi
līkastītis
lìkastĩtis, der Krummschwänzige, Beiname der Katze: šķic, incīt, līkastīt BW. 7178.
Avots: ME II, 485
Avots: ME II, 485
līkaupas
līkaups
lĩkaũps, lĩkuopa, lĩkuops, auch līkapa, gew. Plur., [lĩkaũpi PS. ], der Leihkauf, der Schmaus nach einem Handel: viņš nevaruot izturēt ar tām mūžīgām līkapām Wilibald. citu gadu šādu laiku dzersim bikšu līkaupiņas (Var.: līkaupiņu) BW. 25001. vai es miju, vai pārdevu, lūgšu tevi līkaupuos 30052. drīz vien iznāca līkuopas A. XIII, 952. cik aiziet nuo jūsu puses līkuopuos? Kaudz. M. de̦ramdienas sauc Kandavā par līkuopiem jeb līkapiem Etn. III, 170. uz līkaupiem iztukšuoja dažas glāzītes BW. III, 1, 10. [kuo duosi līkuopā U., was gibst du als Zugabe zum Trinken? - Aus mnd. lī(t)kōp. ]
Avots: ME II, 485
Avots: ME II, 485
līkaža
lìkaža [C., PS., N. - Peb., Warkh. ], die Krumme, die Bucklige: kūkaža gāja ciemiņā, līkažiņa (līkašiņa BWp. 2155, ein Druckfehler) pavadīja. līka, līka vīra māte kâ ve̦cā līkažiņa BW. 23316, 10. līkuožiņa [? ] BWp. 2727, dial. für līkažiņa. lîkaža 2 [Lautb. ], Beiname der Schlange. [lîkaža 2 Schwitten "eine, die es allen recht machen will."]
Avots: ME II, 485
Avots: ME II, 485
Šķirkļa skaidrojumā (87)
aizkleināt
‡ àizkleĩnât Stenden, mühsam hin- weggelangen: kur šis nu aizkleinās savām līkajām kājām?
Avots: EH I, 31
Avots: EH I, 31
alva
apslīkt
apslìkt, intr., untergehen im Wasser,ertrinken: siens apslīka Kaudz. M. 158. labība apslīkst Alm. visa valsts apslīkšuot LP. V, 43. mājas apslīka ugunī, niederbrennen Mag. IV, 2, 108.
Avots: ME I, 123
Avots: ME I, 123
aste
aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,
1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;
2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,
1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);
2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 145
1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;
2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,
1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);
2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 145
atslīgt
cilāt
cilât [li. kilóti "поднимать"], auch ce̦lât, - āju, freqn. von celˆt, wiederholt heben, erheben: spārnus, ruokas, kājas, uzacis, ce̦puri. bij man viena līka ķēve, ar dakšām cilājama. mācību..., kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. [Auch: die Kartoffelstauben nach dem Pflügen von der aufgeworfenen Erde befreien (es iešu tupuļu vaguot; kas nāks cilāt?); auch: gebrauchen]. Refl. - tiês,
1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];
2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.
Avots: ME I, 381
1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];
2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.
Avots: ME I, 381
čumpa
čumpa, der Buckel, Höcker: cita līka, cita greiza, citai čumpa (Var.: kumpa) mugurā BW. 20258, 4 [aus Wohlfahrt].
Avots: ME I, 420
Avots: ME I, 420
da
II da,
1): in Mahlup auch mit dem dat: instr. plur.;
a): da kam (bis wann, bis zu welcher Zeit)
nu dzīvuos? Saikava. tie dzēre da beigu beigām AP. nuoslīka da vienam (bis auf den Letzten) Kaltenbr. vasaru turēja da divus aunus Mahlup.
Avots: EH I, 300
1): in Mahlup auch mit dem dat: instr. plur.;
a): da kam (bis wann, bis zu welcher Zeit)
nu dzīvuos? Saikava. tie dzēre da beigu beigām AP. nuoslīka da vienam (bis auf den Letzten) Kaltenbr. vasaru turēja da divus aunus Mahlup.
Avots: EH I, 300
gads
gads: gen. gad[u]s auch Heidenfeld; nuo gads uz gadu (von Jahr zu Jahr) Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 79, Oknist n. FBR. XV, 177. uz cita gads (im nächsten Jahr) Pas. V, 199 (aus Preili): meitu līka uz visa gads Sonnaxt. nuo katra gads ebenda. gads ve̦ca Wessen n. FBR. XIII, 88. šie viena gads e̦suot (in gleichem Alter) Kaltenbr. gads tirgus, der Jahrmarkt AP. - kâ pie šī gada, mittelmässig, entsprechend der Wüterung dieses Jahres (von der Ernte gesagt) BielU. pa lāmām gadiem (manches Jahr) labu sìenu veda mājās, bet gadiem viņš bij knapāks Siuxt. gadus, seit lange, jahrlang Diet. laika gadi od. gada laiki; die grossen Festtage Baldohn n. BielU.
Avots: EH I, 375
Avots: EH I, 375
galds
galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],
1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;
2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:
a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;
b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;
c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;
d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;
e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;
f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;
g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;
h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;
3) das Demin. galdiņš,
a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;
b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;
c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;
d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;
e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);
f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";
4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;
5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;
6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;
7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;
8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;
9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]
Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34
Avots: ME I, 589, 590, 591
1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;
2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:
a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;
b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;
c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;
d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;
e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;
f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;
g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;
h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;
3) das Demin. galdiņš,
a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;
b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;
c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;
d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;
e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);
f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";
4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;
5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;
6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;
7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;
8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;
9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]
Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34
Avots: ME I, 589, 590, 591
gumza
gùmza,
1): auch (mit um̃ ) Nötk.; sliece nenuolīka vis labi, - izsita gùmzu 2 (izliecās uz ārpusi) Erlaa; "līkums (piem., kuoka stumbrā), kupris" (mit um̂ ) Skaista, Warkl.; "ein Höcker"
Segew.;
2c): gumzu gumzãm, watschelnd
Segew.;
3): "= gumža 2" Segew.; wer wackelnd und gebückt geht (mit um̂ ) Warkl.; ‡
4) "der Wolf"
Segew.; ‡
5) "čupa, kušķis" (mit um̃ ) Dond.: liela g. naudas Dond. piepēši sagriežas sirds, un pasaule saiet gumzā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 173.
Avots: EH I, 419
1): auch (mit um̃ ) Nötk.; sliece nenuolīka vis labi, - izsita gùmzu 2 (izliecās uz ārpusi) Erlaa; "līkums (piem., kuoka stumbrā), kupris" (mit um̂ ) Skaista, Warkl.; "ein Höcker"
Segew.;
2c): gumzu gumzãm, watschelnd
Segew.;
3): "= gumža 2" Segew.; wer wackelnd und gebückt geht (mit um̂ ) Warkl.; ‡
4) "der Wolf"
Segew.; ‡
5) "čupa, kušķis" (mit um̃ ) Dond.: liela g. naudas Dond. piepēši sagriežas sirds, un pasaule saiet gumzā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 173.
Avots: EH I, 419
gūstīt
gũstĩt, -u, ĩju, iter. zu gũt,
1) haschen, fangen, zu ergreifen, zu erlangen suchen:
tā nuoslīka Daugavā, ūdrus, be̦brus gūstīdama BW. 30516, 3. upe te̦k, ze̦lta zirni gūstīdama 13476, 1. panāksniekiem bija karuogs, kuŗu gūstīja kāzenieki BW. III, 1, 63. tie gūsta savu labuau pat nuo cita nelaimes Kaudz. M.;
2) fesseln:
kas tuo gūstīja ar savu psiholoģiju Kaudz. Refl. -tiês, in grosser Hast, im Übereifer etw. tun; das Part. gūstīdamies, eilig, hastig: viņa vārdi nāca gūstīdamies (stammelnd) A. XII, 569. nav aplam jāgūstās pēc tā Jēča raksta Druva II, 523.
Kļūdu labojums:
13476, 1 = 13446, 1
Avots: ME I, 686, 687
1) haschen, fangen, zu ergreifen, zu erlangen suchen:
tā nuoslīka Daugavā, ūdrus, be̦brus gūstīdama BW. 30516, 3. upe te̦k, ze̦lta zirni gūstīdama 13476, 1. panāksniekiem bija karuogs, kuŗu gūstīja kāzenieki BW. III, 1, 63. tie gūsta savu labuau pat nuo cita nelaimes Kaudz. M.;
2) fesseln:
kas tuo gūstīja ar savu psiholoģiju Kaudz. Refl. -tiês, in grosser Hast, im Übereifer etw. tun; das Part. gūstīdamies, eilig, hastig: viņa vārdi nāca gūstīdamies (stammelnd) A. XII, 569. nav aplam jāgūstās pēc tā Jēča raksta Druva II, 523.
Kļūdu labojums:
13476, 1 = 13446, 1
Avots: ME I, 686, 687
iekumpāt
ìekumpât, intr., gekrümmt hineingehen, hereinkommen: līka, līka dē̦lu māte iekumpāja istabā BW. 23316, 5.
Avots: ME II, 32
Avots: ME II, 32
iekuprēt
ìekuprêt, bucklig hineingehen, hereinkommen: līka, līka dē̦lu māte iekuprēja istabā BW. 23316, 5.
Avots: ME II, 32
Avots: ME II, 32
ielīkāt
ielīkt
ìelìkt,
1) sich einbiegen, sich krümmen, eingebogen werden:
klētī grīda ielīkusi BW. 7731. man ielīka zemes kārta, ar tautieti runājuot 9401. tuo satrieca kâ ielīkušu mūri Psalm 62, 4;
2) sich hineinbiegen:
ielīkusi dravnieka sētiņa BW. 12442.
Avots: ME II, 39
1) sich einbiegen, sich krümmen, eingebogen werden:
klētī grīda ielīkusi BW. 7731. man ielīka zemes kārta, ar tautieti runājuot 9401. tuo satrieca kâ ielīkušu mūri Psalm 62, 4;
2) sich hineinbiegen:
ielīkusi dravnieka sētiņa BW. 12442.
Avots: ME II, 39
ielīkt
ieslīkt
ìeslìkt, ìeslĩkt Ahs., auch ìeslīgt Spr., Plūd.,
1) intr., einsinken:
klētī grīda ieslīkusi BW. 7731. man ieslīka māla kalni 14922, 1;
2) versinken:
pats ieslīcis dzē̦rumā un bezbēdībā Aps.
Avots: ME II, 67
1) intr., einsinken:
klētī grīda ieslīkusi BW. 7731. man ieslīka māla kalni 14922, 1;
2) versinken:
pats ieslīcis dzē̦rumā un bezbēdībā Aps.
Avots: ME II, 67
ieveldrēt
ìeveldrêt, intr., herein -, hineinwallen: līka, ve̦ca dē̦lu māte ieveldrēja istabā Grünh.
Avots: ME II, 87
Avots: ME II, 87
izbraukāt
izbraũkât, tr.,
1) fahrend durchqueren, zurücklegen:
malu malas. kur es tādu tālumu varu izbraukāt LP. VII, 481;
2) ausfahren:
ceļu, zirgu. zirgi šad tad izbraukā, lai nepaliek līkas kājas. Refl. -tiês, kreuz und querfahren: izbraukājies pa Rīgu visu dienu Etn. III, 176. riņķi vien izbraukājies LP. VII, 975.
Avots: ME I, 718
1) fahrend durchqueren, zurücklegen:
malu malas. kur es tādu tālumu varu izbraukāt LP. VII, 481;
2) ausfahren:
ceļu, zirgu. zirgi šad tad izbraukā, lai nepaliek līkas kājas. Refl. -tiês, kreuz und querfahren: izbraukājies pa Rīgu visu dienu Etn. III, 176. riņķi vien izbraukājies LP. VII, 975.
Avots: ME I, 718
izstatīt
izstatît (li. išstatýti), tr., hinausstellen, ausstellen, auseinanderstellen: gle̦znas aplūkuošanai; linus. [Refl. - tiês, sich hinstellen: sisenis, kuŗš uz līkajām pakaļkājām izstatījies... Janš. Dzimt. 2 71.]
Avots: ME I, 805
Avots: ME I, 805
kabila
kabila (unter kabele 1): līka mana vīra māte kâ līkā kabilina ("?") BW. 23316, 11 var.
Avots: EH I, 572
Avots: EH I, 572
kakaža
kakaža,
1) ein Holz mit gekrümmtem Ende, mit dessen Hilfe Schwungstangen und Schlittensohlen die gehörige, tadellose Krümmung erhalten:
kakaža - kādas 5 pē̦das gaŗš kuoks ar līku galu, kuŗu lietuo pie līkšu liekšanas, lai neme̦stuos gaņģī Etn. II, 50. lai slieces, tās liecuot, piegultu pie formas, tās piepiež ar kakažu A. XI, 250. līka, līka dē̦la māte, kâ līkā kakažiņa BW. 25305;
2) [auch kakazis, s. Bielenstein Holzb. 631], ein Baumstumpf mit zwei Wurzeln, der als Stütze od. als Unterlage eines Hebels beim Heben schwererer Gegenstände oder beim Herausziehen von Baumstämmen dient
Illuxt;
3) = kabu, das hervorragende Wurzelende am Sparrbalken
Oberl., St., Konv. 1
4) = kabe, ein Netz [AP.], Lasd., Serb., Nötk.;
5) eine krumme Deichsel bei den alten Flachsmaschinen
N. - Schwanb., Stom.;
6) etwas Krummes, Altes; auch als Schimpfwort:
nebija ne˙kādas krietnas ragavas, bija tikai tādas kakažas A. XVI, 283;
[7) "āķis ratiem pakaļā virves aizmešanai" Wessen. - Mit Reduplikation zu li. kẽžas "корявое, уродливое дерево"? Dagegen nach Būga KSn. I, 192 nebst kakale II zu li. kakar̃lis "ilga mentė, lenktu galu, puodams maišyti, neištraukus jų̄ iš pečiaus", r. кокора "лѣсина с корнем", кочера "суковатое дерево, коряга", кочерга "Ofenkrücke."]
Avots: ME II, 137
1) ein Holz mit gekrümmtem Ende, mit dessen Hilfe Schwungstangen und Schlittensohlen die gehörige, tadellose Krümmung erhalten:
kakaža - kādas 5 pē̦das gaŗš kuoks ar līku galu, kuŗu lietuo pie līkšu liekšanas, lai neme̦stuos gaņģī Etn. II, 50. lai slieces, tās liecuot, piegultu pie formas, tās piepiež ar kakažu A. XI, 250. līka, līka dē̦la māte, kâ līkā kakažiņa BW. 25305;
2) [auch kakazis, s. Bielenstein Holzb. 631], ein Baumstumpf mit zwei Wurzeln, der als Stütze od. als Unterlage eines Hebels beim Heben schwererer Gegenstände oder beim Herausziehen von Baumstämmen dient
Illuxt;
3) = kabu, das hervorragende Wurzelende am Sparrbalken
Oberl., St., Konv. 1
4) = kabe, ein Netz [AP.], Lasd., Serb., Nötk.;
5) eine krumme Deichsel bei den alten Flachsmaschinen
N. - Schwanb., Stom.;
6) etwas Krummes, Altes; auch als Schimpfwort:
nebija ne˙kādas krietnas ragavas, bija tikai tādas kakažas A. XVI, 283;
[7) "āķis ratiem pakaļā virves aizmešanai" Wessen. - Mit Reduplikation zu li. kẽžas "корявое, уродливое дерево"? Dagegen nach Būga KSn. I, 192 nebst kakale II zu li. kakar̃lis "ilga mentė, lenktu galu, puodams maišyti, neištraukus jų̄ iš pečiaus", r. кокора "лѣсина с корнем", кочера "суковатое дерево, коряга", кочерга "Ofenkrücke."]
Avots: ME II, 137
kaleit
kaleit, kalẽt Grünhof, Dalbingen, [kalē̦t Mesoten], kalei U., Spr., bis, solange als: taleit dzēru siltu alu, kaleit kājas līcin līka BW. 14827, 2; 21019. kalēt es ar tevi runāju, viņš atbrauca Naud. kalēt kāzas turēsim, talēt mīļi dzīvuosim BW. 13017. [Vgl. Le. Gr. 821.]
Avots: ME II, 141
Avots: ME II, 141
kārta
kā`rta,
1): vē̦tra salauzusi mežā kuokus kārtu kārtām Ahs. liepu mizas izmērcē un izplêš kārtas (strēmeles, sluoksnes) Seyershof. skapītis bija ar kārtām (plauktiem) Iw. augšas kārtā (= plauktā) Janš. Džimtene V, 96, jāšūdina saimniekam jauna k. (Anzug)
Janš. Apsk. 1903, S. 222, AP. u. a. pašūt vienu kārtu brunču Seyershof. vasaras k:, Sommeranzug Sonnaxt. laulājamā k.; ein Traukleid Salis.. gani pielīka vadmalas kārtu;
2): visa tā k. izmirusi, die ganze Generation ist ausgestorben
BielU. mātes kārtā AP., schwanger. cilvē̦ku k. Segew., das Menschengeschlecht;
3): kartās iet (uz muižu) - auch Fest., Lös., Lub., Pernigel, Sussikas; dafür auch: uz kārtām iet AP. kārtās braukt (uz muižu) Salis. kārtā iet (uz muižu) - auch Salis. sluoksnes lecina dažreiz pa div[i] kārt[i] (zweimal)
Strasden. vienam kārtam Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, = viênkārt.
Avots: EH I, 604, 605
1): vē̦tra salauzusi mežā kuokus kārtu kārtām Ahs. liepu mizas izmērcē un izplêš kārtas (strēmeles, sluoksnes) Seyershof. skapītis bija ar kārtām (plauktiem) Iw. augšas kārtā (= plauktā) Janš. Džimtene V, 96, jāšūdina saimniekam jauna k. (Anzug)
Janš. Apsk. 1903, S. 222, AP. u. a. pašūt vienu kārtu brunču Seyershof. vasaras k:, Sommeranzug Sonnaxt. laulājamā k.; ein Traukleid Salis.. gani pielīka vadmalas kārtu;
2): visa tā k. izmirusi, die ganze Generation ist ausgestorben
BielU. mātes kārtā AP., schwanger. cilvē̦ku k. Segew., das Menschengeschlecht;
3): kartās iet (uz muižu) - auch Fest., Lös., Lub., Pernigel, Sussikas; dafür auch: uz kārtām iet AP. kārtās braukt (uz muižu) Salis. kārtā iet (uz muižu) - auch Salis. sluoksnes lecina dažreiz pa div[i] kārt[i] (zweimal)
Strasden. vienam kārtam Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, = viênkārt.
Avots: EH I, 604, 605
kārte
kazulis
kluga
II kluga: auch Kr. Illuxt, Lubn., Pilda: sutināta vīksnas k. (Var.: kūja, nūja) BW. 23333, 3 var. līka ķēve, klugu ("?") rati 23639, 1.
Avots: EH I, 621
Avots: EH I, 621
koicele
‡ koĩcele Lems., verächtl. Bezeichnung für eine lange und magere Frau od. für ein solches Schwein: tā tāda nesmuka sieviete - tāda gaŗa, līka k. tādu koiceli nuopirka, ne˙kāds baruoklis nebūs.
Avots: EH I, 638
Avots: EH I, 638
kore
kuõre, kuõra C., kuõris,
1) der Gipfel des Berges, des Daches
[kùore 2 Erlaa], der Dachfirst C., [Ronneb., Fest.]: kalnu kuore Saul., Vēr. II, 859. jumta kuorai jaunus spaļus uznest Stürzenh. pār stāvajām namu kuorēm Vēr. I, 1027. Rätsel: vēl tē̦vs nav dzimis, jau dē̦ls rijas kuorā RKr. VII, 286, 4. līka kaza kuorī kāpj VII, 289 ; 1369, 3, 4. uz grimstuošuo viļņu kuorēm Vēr. II, 1212 ;
2) eine Absteckstange, eine Stange mit einem Strohzeichen
[vgl. àizkuõrêt] - salmu kušķis kārts galā. kuori lietā sējuot biržuotāji un arī zemes mērnieki, līniju sprauzdami Siuxt ; ein Wahrzeichen, ein Signal im Meer Bandr. ;
3) kuore, die Biegung, Krümmung
[vgl. apkuôram]: zirgs ne̦s kaklu ar kuori Lös. n. Etn. IV, 97.
Avots: ME II, 347, 348
1) der Gipfel des Berges, des Daches
[kùore 2 Erlaa], der Dachfirst C., [Ronneb., Fest.]: kalnu kuore Saul., Vēr. II, 859. jumta kuorai jaunus spaļus uznest Stürzenh. pār stāvajām namu kuorēm Vēr. I, 1027. Rätsel: vēl tē̦vs nav dzimis, jau dē̦ls rijas kuorā RKr. VII, 286, 4. līka kaza kuorī kāpj VII, 289 ; 1369, 3, 4. uz grimstuošuo viļņu kuorēm Vēr. II, 1212 ;
2) eine Absteckstange, eine Stange mit einem Strohzeichen
[vgl. àizkuõrêt] - salmu kušķis kārts galā. kuori lietā sējuot biržuotāji un arī zemes mērnieki, līniju sprauzdami Siuxt ; ein Wahrzeichen, ein Signal im Meer Bandr. ;
3) kuore, die Biegung, Krümmung
[vgl. apkuôram]: zirgs ne̦s kaklu ar kuori Lös. n. Etn. IV, 97.
Avots: ME II, 347, 348
ķozuls
ķuõzuls, ķuozulis L.,
1) der Bienenstock aus einem Klotz
Smilt., Aps., Bers., Laud., Druw.: bites kvēpinājuši, lai nelien spietuodamas cita ķuozulā LP. VII, 365; ein Bienenstock, der an einem Baum aufgezogen ist (= aulis) Jumurdehn, [Sinolen, ķuozuls Kl.]: tur līkajā bē̦rzā saimniekpuikas tam ķuozulu uzvilkuši A. XXI, 418;
2) der Käfig:
strazdu ķuozuls od. ķuozuliņš Lös.;
[3) ķuozuls "ein alter Korb"
Nötk.]
Avots: ME II, 393
1) der Bienenstock aus einem Klotz
Smilt., Aps., Bers., Laud., Druw.: bites kvēpinājuši, lai nelien spietuodamas cita ķuozulā LP. VII, 365; ein Bienenstock, der an einem Baum aufgezogen ist (= aulis) Jumurdehn, [Sinolen, ķuozuls Kl.]: tur līkajā bē̦rzā saimniekpuikas tam ķuozulu uzvilkuši A. XXI, 418;
2) der Käfig:
strazdu ķuozuls od. ķuozuliņš Lös.;
[3) ķuozuls "ein alter Korb"
Nötk.]
Avots: ME II, 393
kruja
kruja, comm.,
1) der Plumpsack, Krüppel:
līka kruja, kur tu teci? Tr. III, 486;
[2) ein aufdringlicher Mensch
Wid.].
Avots: ME II, 286
1) der Plumpsack, Krüppel:
līka kruja, kur tu teci? Tr. III, 486;
[2) ein aufdringlicher Mensch
Wid.].
Avots: ME II, 286
kukaža
kukaža,
1) ein vor Alter gekrümmtes Frauenzimmer
Lös. n. Etn. IV, 98: kukažiņa ciemā gāja, līkažiņa pavadīja BW. 2155; 27264;
2) kukažās nest, auf dem Rücken tragen
Sessw. Vgl. kugaža. Zu kukt.
Avots: ME II, 301
1) ein vor Alter gekrümmtes Frauenzimmer
Lös. n. Etn. IV, 98: kukažiņa ciemā gāja, līkažiņa pavadīja BW. 2155; 27264;
2) kukažās nest, auf dem Rücken tragen
Sessw. Vgl. kugaža. Zu kukt.
Avots: ME II, 301
kukša
kukša,
1) die Krümmung, der Höcker, Buckel:
nemet kukšas mugurā BW. 24051;
2) auch: kūkša, die Bucklige, Gebückte:
kukša (Var.: kūkša BWp. 2155) gāja ciemiņā, līkažiņa pavadīja BW. 2155, 2. Vgl. kukaža und kùkums; zu kukt.
Avots: ME II, 302
1) die Krümmung, der Höcker, Buckel:
nemet kukšas mugurā BW. 24051;
2) auch: kūkša, die Bucklige, Gebückte:
kukša (Var.: kūkša BWp. 2155) gāja ciemiņā, līkažiņa pavadīja BW. 2155, 2. Vgl. kukaža und kùkums; zu kukt.
Avots: ME II, 302
kumeļš
kumeļš, [kumelis Dond., kumēlis Warkl.] (li. kumelỹs), [kumēļš],
1) das Füllen:
zirgi pa˙visam mums bija četri, trīs strādājami un viens kumeļā Latv. Sprw.: jau ve̦cs od. jau liels cilvē̦ks, bet kumeļa prāts. kas ar kumeļu ar, tam līkas vagas, kumeļš auzās, ein Hahn im Korbe;
2) das Ross, ein stattliches Pferd (in der Poesie):
dieviņš cēla sērdienīti laba puiša kumeļā Ar. 299. visa muiža kumeļā 1992;
3) suta kumeļš, das Dainpfross.
[Der li. Form kumelỹs kann auch infl. kumiels Zb. XV, 190 entsprechen, doch kann hier die zweite Silbe auch ein ē enthalten, vgl. infl. kumēleņš BW. 28120, 1 und 29792, 3. Eher wohl (nach Charpentier IF. XXV, 246 1, KZ. XL, 435, MO. I, 20 ff.) zu ai. kumāra- "Jüngling", als (nach J. Schmidt Kritik 138 und Walde Wrtb 2103) za apr. camnet, slav. котоńь "Pferd". Li. kùmė· "Stute" beruht wohl auf dem deminntivisch aussehenden kumẽlė dass.; vgl. auch Junker KZ. L, 249 ff.]
Avots: ME II, 311
1) das Füllen:
zirgi pa˙visam mums bija četri, trīs strādājami un viens kumeļā Latv. Sprw.: jau ve̦cs od. jau liels cilvē̦ks, bet kumeļa prāts. kas ar kumeļu ar, tam līkas vagas, kumeļš auzās, ein Hahn im Korbe;
2) das Ross, ein stattliches Pferd (in der Poesie):
dieviņš cēla sērdienīti laba puiša kumeļā Ar. 299. visa muiža kumeļā 1992;
3) suta kumeļš, das Dainpfross.
[Der li. Form kumelỹs kann auch infl. kumiels Zb. XV, 190 entsprechen, doch kann hier die zweite Silbe auch ein ē enthalten, vgl. infl. kumēleņš BW. 28120, 1 und 29792, 3. Eher wohl (nach Charpentier IF. XXV, 246 1, KZ. XL, 435, MO. I, 20 ff.) zu ai. kumāra- "Jüngling", als (nach J. Schmidt Kritik 138 und Walde Wrtb 2103) za apr. camnet, slav. котоńь "Pferd". Li. kùmė· "Stute" beruht wohl auf dem deminntivisch aussehenden kumẽlė dass.; vgl. auch Junker KZ. L, 249 ff.]
Avots: ME II, 311
kumpāt
(kumpāt L., zusammenrollen.] Refl. -tiês, krumm, gebückt gehen: līka, kumpa dēlu māte pa istabu kumpājās BW. 23316.
Avots: ME II, 312
Avots: ME II, 312
kumps
kum̂ps 2 ,
1): auch Frauenb.; kumpa Ģe̦da Janš. Mežv. ļ. II, 301. k. vīrietis Assiten. k. kuoks ebenda. kumpu ķēvi Tdz. 40738. kumpa mate, līka meita 44249.
Avots: EH I, 674
1): auch Frauenb.; kumpa Ģe̦da Janš. Mežv. ļ. II, 301. k. vīrietis Assiten. k. kuoks ebenda. kumpu ķēvi Tdz. 40738. kumpa mate, līka meita 44249.
Avots: EH I, 674
kumps
kum̂ps 2 [auch Dond., Wandsen, Dunika,Gr.-Essern] (li. kum̃pas, [ai. kumpa-ḥ "tahm an der Hand"]), Kand., Ahs., verwachsen, krumm, bucklig, höckerig: līka, kumpa dē̦lu māte BW. 23316, [ähnlich BW. 21213, l.] viena pati kumpa ķēve 7474. citam kumpa muguriņa RKr. XVI, 233. [Weitere Belege bei Būga Liet. k. žod. CXIII.]
Avots: ME II, 312
Avots: ME II, 312
lievs
lievs, s. lieva; [liêvs kuoks"dumbrājā līka augusi cieta egle vai priede ar sīkām gada kārtām" Kreuzb.; "lievs kuoks - egle purvā, kurai dienvidu puse cieta pēc kaulä Saussen; "kuoks, kas zāģējuot spiežas kuopā" Meselau].
Avots: ME II, 508
Avots: ME II, 508
līgot
lĩguôt [li. lingúoti "schwanken"], lĩgât, -ãju Mag. XIII, 41;
1) intr., schwanken, sich schaukeln:
līguojuošu (Var.: līguotāju) laipu metu BW. 13445. līguodams miedziņš nāca. līguo, laiva, uz ūdeņa!
2) sich schaukelnd bewegen:
parādies tu, saulīte, kuŗu vidu tu līguoji Ltd. 1786. sietiņš līguoja launaga laikā BW. 3019. līguo saule launagā, nuo launaga vakarā 17500; 26640. redzēju kalpa līgaviņu sudrabā līguojam Ltd. 1838;
3) sich schaukeln, sanft wogen:
upe nesa līguodama baltu linu ē̦rkulīti Ltd. 807. es redzēju nuo tālenes ezeriņu līguojuot (Var.: viļņuojuot) BW. 27975;
4) jubeln, namentl. Johannislieder singen, Johannisfest feiern,
Līgo - Lieder singen;
5) singen (von der Nachtigall)
St.;
6) tr., schaukeln, schaukelnd hin un her bewegen:
līguo vilnis baltu puķi ezeriņa maliņā; tâ līguoja (so schwärmten, schwebten) sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15697. puķes lē̦ni galvu līguo Vēr. II, 428. līguo saule meža galus BW. 32443;
7) singen:
tautas dziesmas Aus.;
8) eine Arbeit saumselig betreiben:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoju BW. 7276. Refl. -tiês, schwanken, sich schaukeln, vibrieren, watscheln: līguoties līguojas balta puķe e̦ze̦rā BW. 6462. līguojies, āra liepa! 12020. kad es gāju tautiņās, visa zeme līguojās 16697. līka liepa, līks uozuols, tur bij labi līguoties. vaigi vien līguojas, kad iet Latv. Subst. lĩguõjums, das Geschaukelt-, Gesungenhaben: bruokastiņu, māmuliņa, par šā rīta līguojumu! BWp. 972. Subst. lĩguôšana, das Schaukeln, Singen; lĩguôtãjs, der Schaukelnde, Jubelnde: dziedāšanu Jāņuos sauc par līguošanu un dziedātājus par līguotājiem, līguotājām Etn. IV, 71. [Vgl. auch die Belege bei Doebner Mag. XX, 4. 87 ff. - Die Bed. 4 (woraus weiterhin die Bed. 5 und 7) wohl aus dem Refrain lĩguo entwickelt. - Wohl zu le. ļuodzîties, li. lingė "Stange, an der man die Wiege aufhängt"und (s. Būga KZ. LI, 129) liñgė "Milan", r. dial. лягáться "schaukeln, schwanken" u. a., vgl. Osthoff Parerga 342, Mikkola BB. XXV, 75 f., Solmsen KZ. XXXVII, 581 f., Lidén Stud. 46.]
Avots: ME II, 484
1) intr., schwanken, sich schaukeln:
līguojuošu (Var.: līguotāju) laipu metu BW. 13445. līguodams miedziņš nāca. līguo, laiva, uz ūdeņa!
2) sich schaukelnd bewegen:
parādies tu, saulīte, kuŗu vidu tu līguoji Ltd. 1786. sietiņš līguoja launaga laikā BW. 3019. līguo saule launagā, nuo launaga vakarā 17500; 26640. redzēju kalpa līgaviņu sudrabā līguojam Ltd. 1838;
3) sich schaukeln, sanft wogen:
upe nesa līguodama baltu linu ē̦rkulīti Ltd. 807. es redzēju nuo tālenes ezeriņu līguojuot (Var.: viļņuojuot) BW. 27975;
4) jubeln, namentl. Johannislieder singen, Johannisfest feiern,
Līgo - Lieder singen;
5) singen (von der Nachtigall)
St.;
6) tr., schaukeln, schaukelnd hin un her bewegen:
līguo vilnis baltu puķi ezeriņa maliņā; tâ līguoja (so schwärmten, schwebten) sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15697. puķes lē̦ni galvu līguo Vēr. II, 428. līguo saule meža galus BW. 32443;
7) singen:
tautas dziesmas Aus.;
8) eine Arbeit saumselig betreiben:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoju BW. 7276. Refl. -tiês, schwanken, sich schaukeln, vibrieren, watscheln: līguoties līguojas balta puķe e̦ze̦rā BW. 6462. līguojies, āra liepa! 12020. kad es gāju tautiņās, visa zeme līguojās 16697. līka liepa, līks uozuols, tur bij labi līguoties. vaigi vien līguojas, kad iet Latv. Subst. lĩguõjums, das Geschaukelt-, Gesungenhaben: bruokastiņu, māmuliņa, par šā rīta līguojumu! BWp. 972. Subst. lĩguôšana, das Schaukeln, Singen; lĩguôtãjs, der Schaukelnde, Jubelnde: dziedāšanu Jāņuos sauc par līguošanu un dziedātājus par līguotājiem, līguotājām Etn. IV, 71. [Vgl. auch die Belege bei Doebner Mag. XX, 4. 87 ff. - Die Bed. 4 (woraus weiterhin die Bed. 5 und 7) wohl aus dem Refrain lĩguo entwickelt. - Wohl zu le. ļuodzîties, li. lingė "Stange, an der man die Wiege aufhängt"und (s. Būga KZ. LI, 129) liñgė "Milan", r. dial. лягáться "schaukeln, schwanken" u. a., vgl. Osthoff Parerga 342, Mikkola BB. XXV, 75 f., Solmsen KZ. XXXVII, 581 f., Lidén Stud. 46.]
Avots: ME II, 484
līgt
[lĩgt Bl., Iwanden (li. lýgti "gleich werden")], lìgt, -gstu, -gu PS., [Serbigal], lîgt C., [AP., lîgt 2 Salis, Ruj., lìkt Smilt., lĩkt, -kstu, -ku Kand., Etn. III, 103,
1) (lĩgt Wandsen, lìgt Drosth., Trik., Arrasch, Jürg., N. - Peb., lìgt 2 Kl., Lis.], intr., tr., dingen, sich vereinbaren, übereinzukommen, handelseins zu werden suchen
[vgl. li. lygtis"derėtis"Dirva - žinynas 1903, № 8, S. 175]: viņi līka, līka, bet nesalīka Kand. līgt pie saimnieka (par kalpu), sich als Knecht verdingen. līgstama diena, der Verdingungstag. līgst[i], māsiņa, par galdiņu, par tē̦rauda zuobeniņu, verlobe dich, Schwesterlein! šķir pušām līgtus cimdus, teile die Verlobungshandschuhe! BW. 26867, 5. līgstamais siers, kukulis, der Traukäse, Trau- od. Hochzeitskuchen RKr. XVI, 101. tie var..būt līgst manu zārku AU.;
2) mit lìkt vermischt, sich biegen, einsinken:
līgtin līga (Var.: līktin līka) tā maliņa, kur aug ciema zeltenītes BW. 431. Zu lĩdz.
Avots: ME II, 483
1) (lĩgt Wandsen, lìgt Drosth., Trik., Arrasch, Jürg., N. - Peb., lìgt 2 Kl., Lis.], intr., tr., dingen, sich vereinbaren, übereinzukommen, handelseins zu werden suchen
[vgl. li. lygtis"derėtis"Dirva - žinynas 1903, № 8, S. 175]: viņi līka, līka, bet nesalīka Kand. līgt pie saimnieka (par kalpu), sich als Knecht verdingen. līgstama diena, der Verdingungstag. līgst[i], māsiņa, par galdiņu, par tē̦rauda zuobeniņu, verlobe dich, Schwesterlein! šķir pušām līgtus cimdus, teile die Verlobungshandschuhe! BW. 26867, 5. līgstamais siers, kukulis, der Traukäse, Trau- od. Hochzeitskuchen RKr. XVI, 101. tie var..būt līgst manu zārku AU.;
2) mit lìkt vermischt, sich biegen, einsinken:
līgtin līga (Var.: līktin līka) tā maliņa, kur aug ciema zeltenītes BW. 431. Zu lĩdz.
Avots: ME II, 483
līkāns
lìkãns,
1) ein krummer, ein schiefgewachsener Mensch, ein Mensch in gebückter Stellung:
redzēju mežmalā tādu līkānu, t. i. cilvēku. kas luocījās un palika salīcis C. ej, ej, ve̦cais līkāns! Straume. nu jau e̦suot gluži sasists kâ līkāns JU.;
2) krummes Holz:
nav tur lāga malkas: tādi līkāni vien ir C.;
3) = līkainis
1, līks kuoks, ragavām šķē̦rsām liekams, kad malku ve̦d Nerft;
4) lūkāniņi Lub., Peb., = āzīši (s. âzis
6) pie aude̦kla.
Avots: ME II, 485
1) ein krummer, ein schiefgewachsener Mensch, ein Mensch in gebückter Stellung:
redzēju mežmalā tādu līkānu, t. i. cilvēku. kas luocījās un palika salīcis C. ej, ej, ve̦cais līkāns! Straume. nu jau e̦suot gluži sasists kâ līkāns JU.;
2) krummes Holz:
nav tur lāga malkas: tādi līkāni vien ir C.;
3) = līkainis
1, līks kuoks, ragavām šķē̦rsām liekams, kad malku ve̦d Nerft;
4) lūkāniņi Lub., Peb., = āzīši (s. âzis
6) pie aude̦kla.
Avots: ME II, 485
līkopa
lĩkuopa (unter līkaũps): man zīmīte rādīja., svē̦ta rīta līkuopās: pušam griezti līgti cimdi, lauzts laulāts gredzentiņš BW. 18168.
Avots: EH I, 750
Avots: EH I, 750
līks
lìks (vgl. li. linkus "beigsam"), krumm: līks de̦guns, kuoks. saimenieka bērniņiem visiem līkas muguriņas BW. 2181. kungs smejas, līks palikdams LP. I, 155. līks kâ āža rags. viņš aiziet pie tiesas ar līku padusi, er geht zum Gericht, Gaben zur Bestechnung mit sich bringend. ne visiem ir līkas paduses A. XX, 806. [acis paliek līkas Bērs., werden schläfrig. ]
Avots: ME II, 486
Avots: ME II, 486
līkšu
līkt
I lìkt: nuoglāstīja se̦gu, kur atspiedusies līka ... ruoka Anna Dzilna 194. svē̦tku galds palika nenuovākts. tur vēl lika daudz labuma, daudz ēdiena un dzēriena 181. Refl. -tiês: auch Eleidenfeld, Ramkau, Sonnaxt; vārpas līkstas Juris Brasa 33.
Avots: EH I, 750
Avots: EH I, 750
līkt
I lìkt (li. liñkti), lìkstu, lìku, sich biegen, krumm werden, sinken, knicken: šurpu līka, turpu līka rudzu vārpa tīrumā; uz sētiņu vairāk līka BW. 28124. nu dzied meitas, nu līkst visi meža gali 260. līktin līka vaŗa tilts Ltd. 799. zem me̦lnā krusta viņš līkst Vēr. I, 833. kājas, ceļi, mugura līkst, unter schwerer Last krumm werden, zusammensinken, einknicken: sirds ir gurda, kājas līkst JR. V, 103. ceļi līkst kuopā A. XV, 251. Refl. -tiês, sich bücken: pēc vilnaines līkdamās, iekrīt pati upītē. es vainagu nuoraudāju pie zemītes līkdamās BW. 24533, 1. suoģis ruuokas mazgāt līkās A. XII, 202. Zu lièkt.
Avots: ME II, 487
Avots: ME II, 487
līkt
II lĩkt, -kstu, -ku Mitau, Gold., Kand., [Dunika, Lautb., Līn., Dond., lìkt Wolmarshof ], für lĩgt: vai tie līka miežus, rudzus? tie nelīka miežus, rudzus, tie līkst māsas vaiņadziņu BW. 24335. [Die Verbindung mit la. licēre "feil sein", licērī "bieten" (bei Prellwitz BB. XXI, 165 und Walde Wrtb. 2 248) ist lautlich und begrifflich nicht wahrscheinlich. Wann līk- nicht eine alte Nebenform von līg- ist (vgl. slav. lìkź 2 oder likź 3 bei Berneker Wrtb. I, 720), so dürfte līkt für līgt eingetreten sein, s. Mühlenbach BB. XXIX, 73. ]
Avots: ME II, 487
Avots: ME II, 487
līktin
lìktin, sich biegend, zur Verstärkung von lìkt: līktin līka tā pusīte, kur māmiņas gani gana BW. 432.
Avots: ME II, 487
Avots: ME II, 487
lubstājs
lubstãjs, lubstàvs 2 Mar., [der Vorsprung, Erker, die Auslage (eines Daches) Wid.]: lubstājs - četrkantīgs baļķis, kam vienā malā rene izkalta; pie lubu jumtiem tuo liek uz spāŗu līkajiem galiem guleniski Lub., Mar., Etn. I, 122. tur jau kaplis stāvēja aiz lubstāja aizbāzts MWM. VIII, 407. [lubstāji, lubstāris U. (für lubstāvs?), der Umlauf, auf welchem die untersten Lubben des Daches ruhen.]
Avots: ME II, 509
Avots: ME II, 509
mēris
mèris: loc. s. mēŗā BW: 3375 (aus Schlehk), mērā 3385 (aus Edwahlen); kauj kaŗā, mirst mērī BW. 34124. puišiem sē̦rga Vidzemē: trīs nuomira, trīs nuoslīka, trīs kâ m. vazājās BW. 12752, 2. mêris 2 , ein Schimpfname Frauenb., mèris, Schimpfname für einen aufdringlichen Menschen od. ein solches Tier AP.: pagaidi tu man, mēri, vai neiesi uz māju! AP. meita luopiņus lamājusi par mēŗiem, krupjiem Pas. V, 356 (aus Usingen). es par mēri ("?"; Var.: ve̦lnu) nebē̦dāju, mēŗam vārdu i zināju: pats mērīt[i]s Indriķīt[i]s, mēŗa māte Madaļiņa BW. 34119, 1. mēris ("?") kala ambīlīti, tē̦raudā mē̦rcē̦dams 27369. mēŗa kakls, ein Schimpfname Frauenb. mēŗa puķe - auch Frauenb.
Avots: EH I, 808
Avots: EH I, 808
nabadzība
nabadzĩba,
1) die Armut:
Sprw. vai nabadzības dēļ lepnību atstāt?
2) die geringe Habe, Habseligkeit:
tur nuoslīka visa mana nabadzība;
3) pie nabadzības, jämmerlich, entsetzlich:
viņš tuo sasitīšuot pie nabadzības. viņš ir sīksts pie nabadzības, er ist entsetzlich geizig U.
Avots: ME II, 685
1) die Armut:
Sprw. vai nabadzības dēļ lepnību atstāt?
2) die geringe Habe, Habseligkeit:
tur nuoslīka visa mana nabadzība;
3) pie nabadzības, jämmerlich, entsetzlich:
viņš tuo sasitīšuot pie nabadzības. viņš ir sīksts pie nabadzības, er ist entsetzlich geizig U.
Avots: ME II, 685
ņīkstēt
nolīkt
I nùolìkt [li. nuliñkti], intr., sich herab -, niederbeugen, sich niederbücken: tai zariņi nuolīkuši uz citām āriņām BW. 12442. līkas kājas nuolīkušas 1425. kuoki rudeni bagāti nuolīka ar augļiem U. b. Ieva nuolīka pār darbu MWM. XI, 175. Refl. - tiês, sich niederbeugen, sich niederbrücken: nuolīkstas pie slimnieka A. XX, 322.
Avots: ME II, 811, 812
Avots: ME II, 811, 812
noslīkt
nùoslìkt, auch nùoslīgt, intr.,
1) nieder-, herab-, hinab-, versinken:
pāris altāŗa priekšā nuoslīga ceļuos Vēr.], 50. veseris šļaugani viņiem nuoslīka gar sāniem A. XX, 952;
2) ertrinken, zugrunde gehen:
kad kāds jūrā nuoslīkst, vai tādēļ tur nebrauks? tur nuoslīka visa mana nabadzība. [dzīvuošana nuoslīka ugunī U., das Wohnhaus brannte auf.] citiem tagad lalība nuoslīkusi, andern ist der Roggen durch Nässe zugrunde gegangen LP. V, 146. ugunī nuoslīkt, im Feuer aufgehen, verbrennen L., U.
Avots: ME II, 852, 853
1) nieder-, herab-, hinab-, versinken:
pāris altāŗa priekšā nuoslīga ceļuos Vēr.], 50. veseris šļaugani viņiem nuoslīka gar sāniem A. XX, 952;
2) ertrinken, zugrunde gehen:
kad kāds jūrā nuoslīkst, vai tādēļ tur nebrauks? tur nuoslīka visa mana nabadzība. [dzīvuošana nuoslīka ugunī U., das Wohnhaus brannte auf.] citiem tagad lalība nuoslīkusi, andern ist der Roggen durch Nässe zugrunde gegangen LP. V, 146. ugunī nuoslīkt, im Feuer aufgehen, verbrennen L., U.
Avots: ME II, 852, 853
padibenis
padibenis (unter padibene), ‡
5) der Boden, Grund (?):
iekritis padibenī nuoslīka Zvirgzdine. guovs akatī nuogāja iz padibeni ebenda.
Avots: EH II, 127
5) der Boden, Grund (?):
iekritis padibenī nuoslīka Zvirgzdine. guovs akatī nuogāja iz padibeni ebenda.
Avots: EH II, 127
paduse
paduse,
1) die Achselhöhle:
palika pātagu padusē Kaudz. cits ne̦s pauniņu vai kuo citu padusē Aps. ķēniņš pagrūda ādiņu apakš paduses LP. VI, 814. dē̦ls iedzinis šuo līdz padusēm (zemē) IV, 4. ne visiem ir līkas (auch pilnas) paduses, nicht alle haben unter dem Arm reichliche Gaben zur Bestechung A. XX, 806. nāca pilnām padusēm Etn. IV, 101;
[2) der Busen des Kleides
U.: padusē glabāt, im Busen bewahren U. Zu ai. doṣ̌-, ir. dóe "Arm", av. daoš- "Oberarm, Schulter", sloven. pkzduha "Achselhöhte", s. Trautmann Wrtb. 64.].
Avots: ME III, 19
1) die Achselhöhle:
palika pātagu padusē Kaudz. cits ne̦s pauniņu vai kuo citu padusē Aps. ķēniņš pagrūda ādiņu apakš paduses LP. VI, 814. dē̦ls iedzinis šuo līdz padusēm (zemē) IV, 4. ne visiem ir līkas (auch pilnas) paduses, nicht alle haben unter dem Arm reichliche Gaben zur Bestechung A. XX, 806. nāca pilnām padusēm Etn. IV, 101;
[2) der Busen des Kleides
U.: padusē glabāt, im Busen bewahren U. Zu ai. doṣ̌-, ir. dóe "Arm", av. daoš- "Oberarm, Schulter", sloven. pkzduha "Achselhöhte", s. Trautmann Wrtb. 64.].
Avots: ME III, 19
palīkt
[palĩkt, ein wenig lĩkt (lĩgt): palīka ar vienu, ar uotru, bet nesalīka Nigr., Dond.]
Avots: ME III, 61
Avots: ME III, 61
palīkt
[palìkt (li. paliñkti), sich etwas bücken: drusku uz priekšu palīcis. sija palīkusi Kl. palīka, bet nesalīka N.-Peb.] Refl. -tiês, sich etwas bücken: viņa palīkās uz priekšu Druva III, 2.
Avots: ME III, 61
Avots: ME III, 61
pārlīkāt
pãrlìkât, intr., krumm, gebückt hinübergehen: līka bija dē̦la māte, pa istabu pārlīkāja RKr. XVI, 226.
Avots: ME III, 164
Avots: ME III, 164
peska
pēzeriņa
pielīkt
pìelìkt (dazu eine III p. prs. pielīc Pas. III, 115), pìelìktiês, sich krümmen, sich bücken, beugen: viņš pielīka un ielīda atkal būdā Stari I, 228. vecis pielīcis ņēma malkas klēpi Krišs Laksts 2. Gaisiņš pielīkās, nuoplūca smilgu J. R. V, 64. nevaru piesalīkt BW. 34668.
Avots: ME III, 268
Avots: ME III, 268
plece
rasināt
rasinât, tr., intr., tauen U., mit Tau bedecken; befeuchten; staubregnen U., Lis. n. FBR. I, 30: kad uzlika galviņā, (rasenīšu vainadziņš) rasināt rasināja BW. 5846. ik˙katrs ruožu krūms vai vientul[i]s stāds juo rūpīgi . . . rasināts Juris Brasa 89. lietiņš lija, rasināja BW. 26777, lietus līt nemācēja, rasināt rasināja VL. aus Edwahlen. kam tu liji, lietutiņ, kam rasiņu rasināji? BW. 8510. debess slīka rasināt smalku lietutiņu Vēr. II, 304. Subst. rasinātājs, feiner Regen Ar.
Avots: ME III, 478
Avots: ME III, 478
riņķot
riņķuôt, auch riņķêt U., -ẽju, refl. riņķuôtiês, im Kreise laufen, sich drehen, Kreise umschreiben; zirkulieren: riņķu riņķiem zaķīt[i]s lēca,... tâ riņķuoja dēlu māte pa ciemiņu ciemiņiem BW. 23568, 6. dancuot ietu, riņķuot ietu 24057, 2. (tautu meita) riņķuodama nuoriņķuoja savu zīļu vaiņadziņu 6091. puiši jāšus... riņķuo apkārt pa sê̦tsvidu BW. III, 1, S. 14. čūska riņķuo Aus. I, 65. riņķuojuoša kustība Balss. cīrulis dzied riņķuodamies gaisā Heniņ. līkas te̦kas, kas... krusltkrustām riņķuojas Lapsa-Kūm. 29. asiņu riņķuošana Konv. 2 201, der Blutumlauf. asinis man stājas riņķuot Seifert Chrest. III, 2, 67. asinis vairs pareizi neriņķuo JR. IV, 189. viņuos riņkuojas... asinis Vēr. I, 1385. - riņķuôts (riņķê̦ts) kažuoks, ein ausgenähter Pelz, namentl. von estnischen u. russischen Pelzen gebraucht: bandenieki riņķuotiem kažuokiem BW. 14425, 3, Celm. šuodien jāja precenieki riņķē̦tiem kažuokiem BW. 14265. man bij znuoti Kurzemē riņķê̦tiem kažuokiem Ld. 7.592.
Avots: ME III, 529
Avots: ME III, 529
rosīgs
rùosîgs C., ruôsîgs 2 Karls., Adv. rùosîgi, geschäftig, rührig, tätig U., Fehteln: ruosīgi strādnieki Purap. Kkt. 151. ruosīga kustēšanās Jaun. Dr. 1902, S. 334. darbības ruosīgums Vēr. II, 79. jēdzienus . . . ruosīgi centās paplašināt I, 1177. ruosīgs zirgs U., ein Pferd, das einen lebhaften Gang hat; es ruosīga (Var.: ražīga) malējiņa: viena sieka malumiņu līcin līka dzirnaviņas BW. 8062, 3 var.
Avots: ME III, 582
Avots: ME III, 582
šabranas
sagumt
sagumt AP., intr., auch refl. -tiês, sich (zusammen)biegen Wid., sich senken, sich beugen, sich bücken, sinken : kārklu luoki sagumst N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411. tas neluocījās un nesaguma Blaum. viņa salīka un saguma pa˙visam Zalktis I, 21. viņa ar visu augumu saguma uz priekšu Duornas III, 1178. viņas augums saguma pie Juŗa krūtīm A. v. J. 1898, S.277. reizēm diriģents saguma pa˙visam maziņš Upītis Sieviete 47. tas veikli saguma pie zemes; un šāviens pārgāja pāri Latv. viņa pamazām sagumuse gultā Upītis Nemiers 69. viņa saguma dre̦bē̦dama uz krē̦sla Austr. Šveņķis sagumās atkal pār savu... cepeti Duomas I, 4.
Avots: ME II, 632, 633
Avots: ME II, 632, 633
salīkt
I salìkt, auch refl. saliktiês, sich krümmen, krumm werden, sich biegen U., sich bücken: viņa salīka pa˙visam, kâ ve̦ci ļaudis Arstn. kal. II, 10. viņš atkal tâ salīkstas kâ uz sēšanuos Vēr. I, 1160. salīcis nuo ve̦cuma Sadz. viļņi 65. bē̦rni stiepj... kules ar sa līkušām mugurām A. XXI, 664. muļķītis smējās sa˙līcis LP. IV, 7. salīkusies, sačurnējusi uz priekšu A. v. J. 1896, S. 885. kura māte sieru deva, lai aug slaiki telēniņi; kura sieru man nedeva, - sakrupuši, salīkuši BW. 32782 var.
Avots: ME II, 673
Avots: ME II, 673
saslīkt
saslīkt, intr., einsinken, zusammensinken: ieleja pamazām saslīka Dr. uz kāda sēdekļa Zibiltiņa saslīka Lautb. Luomi 132. skaņu graudi... saslīka grīdse̦gās MWM. VIII, 889. tas nelaimē saslīks Lautb. Vidvuds 79.
Avots: ME III, 737
Avots: ME III, 737
savedināt
savedinât,
1) = saprecinât: es šuo jaunuo pāri savedināju Ahs. n. RKr. XVII, 51, Sassm.;
2) versöhnen,
samierinât: es abus preteniekus savedināju; tie salīka mieru Ahs. n. RKr. XVII, 51, Sassm.
Avots: ME III, 783, 784
1) = saprecinât: es šuo jaunuo pāri savedināju Ahs. n. RKr. XVII, 51, Sassm.;
2) versöhnen,
samierinât: es abus preteniekus savedināju; tie salīka mieru Ahs. n. RKr. XVII, 51, Sassm.
Avots: ME III, 783, 784
šēpt
šèpt 2 Saikava, -pju, -pu,
1) giessen
Saikava;
2) laufen; sich stürzen:
viņš šēpa taisni upē iekšā un nuoslīka Saikava.
Avots: ME IV, 17
1) giessen
Saikava;
2) laufen; sich stürzen:
viņš šēpa taisni upē iekšā un nuoslīka Saikava.
Avots: ME IV, 17
sieksta
siêksta PS., Kl., Prl., Lös., C., Lis., Schwanb., Arrasch, Bers., Golg., Warkl., Gr.-Buschhof, sieksta U., Bauske, siêksta 2 Pl., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr.Essern, Ruj., siêkste 2 Iw., Jürg., Memelshof, siêksts Kr., siêksts 2 Tr. (li. šíekštas "entwurzelter Baumstamm, ein Block für Gefangene"; i. pl. šiekštomis An. 99),
1) siêksta 2 Karls., sieksta Spr., Wessen, siekste Freiziņ, sieksts Nerft, ein Stück Lagerholz, ein liegender Block im Walde, ein Stück eines umgefallenen Baumes
U.; ein Block überhaupt U.; sieksta Lasd., sieksts Bielenstein Holzb. 668, ein im Flussbett versunkener Baum: aizgājusi mežā pie līkas, ve̦cas siekstes LP. VII, 886. te̦ka rijas caur siekstēm meža tumsībā Apsk. v. J. 1903, S. 194. mežā gulēja pa zemi siekstas krustām, šķērsām 175. krustim ceļa sieksti (Var.: siekstu ) liecu BW. 10289. upē bija . . . pilna siekstām Aps. VI, 7. ķuoniņnieki savas meitas upītē samē̦rkuši; pāri jāja raņķenieki, bē̦rza siekstes dē̦vē̦dami RKr. XVI, 237. kâ var sieksta siēkstu (Var.: siekste sieksti ) velt? abas guļ ūdenī BW. 8491. viņš siekstēs gul, vēžu saē̦sts R. Sk. II, 139. paķēru brangu slekstas galu un sāku vēzēties Libek Pūķis 21;
2) sieksta, ein umgestürzter Wald
Allend. n. U.;
3) siekste, Morasttiefe im Walde
Döbner n. U.;
4) sieksts Manz., Freiziņ, der Block od. Stock, in den die Füsse eines Delinquenien geschlossen werden
U.: siekstā likt, in den Stock schliessen U. liec manas kājas siekstā (du hast meinen Fuss in den Stock geleget) Glück Hiob 13, 27. kājas iemiedze siekstās, ka ne kustēt nevarēja JK.;
5) sieksta Bielenstein Holzb: 501, siêkstiņa Gr.-Buschhof, Saikava, Memelshof, Selb., Nerft, siekste Bielenstein I. c., Etn. IV, 163, siêksts Nerft, Bielenstein 1. c., die Querleiste an der Harke, in welcher die Zinken sitzen
Bielenstein Holzb. 501 (vgl. die Abb. ebenda);
6) siekstas, sieksti, wagerechte Hölzer, so miteinander verbunden und verkeilt sind, dass sie einen fast würfelförmigen Raum umschliessen, in welchem die Webeeinrichtung angebracht und der Stoff gewebt wird
Bielenstein Holzb. 398 f.: . . . kuoks, ap kuŗu tin aužamuo audē̦klu, un kuŗa gali turas siekstās A. XI, 84;
7) siekste, ein Teil des Spinnrockens (= beņķis) hochle. n. Bielenstein Holzb. 385. Die Verbindung mit r. шестъ "Stange" (bei Jagić AfsIPh. II, 397 und Pedersen IF. V, 76; vgl. dazu Būga KSn. I, 289) wäre denkbar, wenn russ. e hier auf s , und wenn russ. und li. š - hier auf ks - zurückgingen. Falls li. š - hier assimilatorisch aus s - entstanden ist, etwa zu li. sỹkis "Hieb", klr. сич (wenn mit altem i ! ) der nach dem Abbrechen des Astes hinterbleibende Teil des Stammes", ae. ságol "Stock", lat. sīca "Dolch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 475 f.).
Avots: ME III, 857, 858
1) siêksta 2 Karls., sieksta Spr., Wessen, siekste Freiziņ, sieksts Nerft, ein Stück Lagerholz, ein liegender Block im Walde, ein Stück eines umgefallenen Baumes
U.; ein Block überhaupt U.; sieksta Lasd., sieksts Bielenstein Holzb. 668, ein im Flussbett versunkener Baum: aizgājusi mežā pie līkas, ve̦cas siekstes LP. VII, 886. te̦ka rijas caur siekstēm meža tumsībā Apsk. v. J. 1903, S. 194. mežā gulēja pa zemi siekstas krustām, šķērsām 175. krustim ceļa sieksti (Var.: siekstu ) liecu BW. 10289. upē bija . . . pilna siekstām Aps. VI, 7. ķuoniņnieki savas meitas upītē samē̦rkuši; pāri jāja raņķenieki, bē̦rza siekstes dē̦vē̦dami RKr. XVI, 237. kâ var sieksta siēkstu (Var.: siekste sieksti ) velt? abas guļ ūdenī BW. 8491. viņš siekstēs gul, vēžu saē̦sts R. Sk. II, 139. paķēru brangu slekstas galu un sāku vēzēties Libek Pūķis 21;
2) sieksta, ein umgestürzter Wald
Allend. n. U.;
3) siekste, Morasttiefe im Walde
Döbner n. U.;
4) sieksts Manz., Freiziņ, der Block od. Stock, in den die Füsse eines Delinquenien geschlossen werden
U.: siekstā likt, in den Stock schliessen U. liec manas kājas siekstā (du hast meinen Fuss in den Stock geleget) Glück Hiob 13, 27. kājas iemiedze siekstās, ka ne kustēt nevarēja JK.;
5) sieksta Bielenstein Holzb: 501, siêkstiņa Gr.-Buschhof, Saikava, Memelshof, Selb., Nerft, siekste Bielenstein I. c., Etn. IV, 163, siêksts Nerft, Bielenstein 1. c., die Querleiste an der Harke, in welcher die Zinken sitzen
Bielenstein Holzb. 501 (vgl. die Abb. ebenda);
6) siekstas, sieksti, wagerechte Hölzer, so miteinander verbunden und verkeilt sind, dass sie einen fast würfelförmigen Raum umschliessen, in welchem die Webeeinrichtung angebracht und der Stoff gewebt wird
Bielenstein Holzb. 398 f.: . . . kuoks, ap kuŗu tin aužamuo audē̦klu, un kuŗa gali turas siekstās A. XI, 84;
7) siekste, ein Teil des Spinnrockens (= beņķis) hochle. n. Bielenstein Holzb. 385. Die Verbindung mit r. шестъ "Stange" (bei Jagić AfsIPh. II, 397 und Pedersen IF. V, 76; vgl. dazu Būga KSn. I, 289) wäre denkbar, wenn russ. e hier auf s , und wenn russ. und li. š - hier auf ks - zurückgingen. Falls li. š - hier assimilatorisch aus s - entstanden ist, etwa zu li. sỹkis "Hieb", klr. сич (wenn mit altem i ! ) der nach dem Abbrechen des Astes hinterbleibende Teil des Stammes", ae. ságol "Stock", lat. sīca "Dolch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 475 f.).
Avots: ME III, 857, 858
skic
skic! Frauenb., Siuxt, Kreuzb., Kand., Smilt., Dond., Ugalen n. FBR. VII, 30, skič! Interjektion (Zuruf für Katzen Dond., Ugalen): skic, incīt, līkastīt! BW. 2178. skic pruojām, buč pruojām, alsunieku buceniņi! 26142. skič, kaziņa, ķiš, kaziņa! 27679 var.; anderswo: šķic!
Avots: ME II, 881
Avots: ME II, 881
skrīpsts
skrĩpsts Jürg., skrìpsts 2 Saikava, Golg., Gr.-Buschh., Kl., Fehteln, Nerft, skrīpsts Peb. n. U., Bielenstein Holzb. 284; 340, Spr., Memelshof, Wessen, Selsau, Selb., Demin. skrīpstiņš Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 48, ein krummes Messer, um Holzlöffel zu schneiden, Schrapmesser (Abb. bei Bielenstein Holzb. 340): jāatne̦s skrīpsts - tē̦vs iztaisīs karūtes Gr.-Buschh. (mugurai) abi gali līka kuopā kâ karuošu skrīpsts Vīt. 24. Wenn mit altem p, nebst skripste, skripsts II, skripta zu skrĩpa; wenn mit ps aus bs, (nebst skribinât u. a.?) zu lat. scrībere "mit einem Griffel graben" (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 586) und li. skriẽbti "Striche ziehen".
Avots: ME III, 896
Avots: ME III, 896
skruķis
skruķis Mar. n. RKr. XVII, 132; Sussei n. FBR. VII, 139, Holmhof,
1) die Ofenkrücke
U., Jerküll n. Etn. I, 114, Karls., A.-Ottenhof, KL: ar skruķi aprausdama uogles krāsnī A. XXI, 799. aizdurvē snauda krāsns sluota, maizes lāpsta un skruķis Jauns. ķer vē̦zas, . . . mietus un skruķus un skrien vilka sistu Pas. I, 148 (aus Birzgale). spieķis salīka kâ skruķis LP. VI, 462;
2) ve̦lna skruķis, ein Schimpfwort
A.Ottenhof. Vgl. kruķis.
Avots: ME III, 898
1) die Ofenkrücke
U., Jerküll n. Etn. I, 114, Karls., A.-Ottenhof, KL: ar skruķi aprausdama uogles krāsnī A. XXI, 799. aizdurvē snauda krāsns sluota, maizes lāpsta un skruķis Jauns. ķer vē̦zas, . . . mietus un skruķus un skrien vilka sistu Pas. I, 148 (aus Birzgale). spieķis salīka kâ skruķis LP. VI, 462;
2) ve̦lna skruķis, ein Schimpfwort
A.Ottenhof. Vgl. kruķis.
Avots: ME III, 898
šļaugans
šļaugans,
1) šlaũgans Bl., Dond., Kand., Luttringen, Nigr., Nötk., Salis, Selg., Zögenhof, šļaûgans Warkh., šļàugans 2 Golg., Lis., Lubn., Sessw., Schwanb., šļaûgans 2 Sessau, Wandsen, los, locker, schlaff U., Bers., Ledmannshof, Ulpisch; schlotterig Biel. n. U., Lennew.: šļaugans valgs, ein schlaffer Strick U., Lis., Salis u. a. atlaid tuo striķi drusku šļauganāki, lai kājas nespiež! Ulpisch. šļauganie zari Vēr. II, 1296. pēperkuoka luocekļi šļaugani ieslīdēja mutēs A. Brigader Daugava I, 702. luocekļi bija svabadi un šļaugani Saul. I, 78. ruokas šļaugani nuokārušās Wandsen. veseris šļaugani viņam nuoslīka gar sāniem A. XX, 952;
2) šļàugans 2 Lubn., Pilda, Warkh., glatt, schlüpfrig:
šļaugans ceļš;
3) eingeschrumpft
St., Bergm. n. U.;
4) flau (= pliekans): šļàugana 2 dūša Golg., Saikava;
5) zugespitzt
Ledmannshof;
6) schlank:
kumeļam šļàuganas 2 kājas Saikava. - Subst. šļauganums, die Schlaffheit: sāpīgais šļauganums nuo viņas būtes bija izzudis Asp. ve̦cuma pe̦lē̦kais šļauganums Stari II, 812. Wenigstens in den Bedd. 1 und 3 - 5 nebst šļaugs zu li. slúgti "abnehmen, kleiner werden (von einer Geschwulst)" (s. Fick BB. V, 173) und le. slatigans (s. dies). Für šļaugans 2 käme auch ndl. sluiken "schleichen" (wenn mit k aus ide. g!) in Betracht.
Avots: ME IV, 65
1) šlaũgans Bl., Dond., Kand., Luttringen, Nigr., Nötk., Salis, Selg., Zögenhof, šļaûgans Warkh., šļàugans 2 Golg., Lis., Lubn., Sessw., Schwanb., šļaûgans 2 Sessau, Wandsen, los, locker, schlaff U., Bers., Ledmannshof, Ulpisch; schlotterig Biel. n. U., Lennew.: šļaugans valgs, ein schlaffer Strick U., Lis., Salis u. a. atlaid tuo striķi drusku šļauganāki, lai kājas nespiež! Ulpisch. šļauganie zari Vēr. II, 1296. pēperkuoka luocekļi šļaugani ieslīdēja mutēs A. Brigader Daugava I, 702. luocekļi bija svabadi un šļaugani Saul. I, 78. ruokas šļaugani nuokārušās Wandsen. veseris šļaugani viņam nuoslīka gar sāniem A. XX, 952;
2) šļàugans 2 Lubn., Pilda, Warkh., glatt, schlüpfrig:
šļaugans ceļš;
3) eingeschrumpft
St., Bergm. n. U.;
4) flau (= pliekans): šļàugana 2 dūša Golg., Saikava;
5) zugespitzt
Ledmannshof;
6) schlank:
kumeļam šļàuganas 2 kājas Saikava. - Subst. šļauganums, die Schlaffheit: sāpīgais šļauganums nuo viņas būtes bija izzudis Asp. ve̦cuma pe̦lē̦kais šļauganums Stari II, 812. Wenigstens in den Bedd. 1 und 3 - 5 nebst šļaugs zu li. slúgti "abnehmen, kleiner werden (von einer Geschwulst)" (s. Fick BB. V, 173) und le. slatigans (s. dies). Für šļaugans 2 käme auch ndl. sluiken "schleichen" (wenn mit k aus ide. g!) in Betracht.
Avots: ME IV, 65
slids
slids (li. slidùs "glatt"),
1) glatt, schlüpfrig
U.: slidas (Var.: slīdas, slidan[a]s, slīde̦n[a]s) bija mātes kurpes, ieslīdēja tautiņās BW. 16970;
2) schräge
U.: slida (Var.: līka, greiza) kuoka laipu meta, lai es krītu ūdenī BW. 18802 var. pa slidu atmatiņu Rutzau. Nebst slîdêt, slaids und li. slýsti "gleiten" zu ae. slídan, mhd. slīten "gleiten", ahd. slito "Schlitten", ae. slidor "glatt", mir. slóet "Schleifbahn", sowie (?) ai. srēdhati "gleitet ab", slav. slědъ "Spur" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 707 f., Siebs KZ. XXXVII, 320, Reichelt KZ. XXXIX, 75; vgl. auch sliede.
Avots: ME III, 931
1) glatt, schlüpfrig
U.: slidas (Var.: slīdas, slidan[a]s, slīde̦n[a]s) bija mātes kurpes, ieslīdēja tautiņās BW. 16970;
2) schräge
U.: slida (Var.: līka, greiza) kuoka laipu meta, lai es krītu ūdenī BW. 18802 var. pa slidu atmatiņu Rutzau. Nebst slîdêt, slaids und li. slýsti "gleiten" zu ae. slídan, mhd. slīten "gleiten", ahd. slito "Schlitten", ae. slidor "glatt", mir. slóet "Schleifbahn", sowie (?) ai. srēdhati "gleitet ab", slav. slědъ "Spur" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 707 f., Siebs KZ. XXXVII, 320, Reichelt KZ. XXXIX, 75; vgl. auch sliede.
Avots: ME III, 931
slīkt
slìkt (li. sliñkti "Schleichen") Serbigal, Neuenb., C., slîkt N.-Rosen, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 25, slîkt 2 Ruj., AP., slìkt 2 Preili, slīkt U., slīkstu, slīku; slikt Idsel, Ulpisch, slīkstu, sliku,
1) slîkt Kl., Adl., Schwanb., slĩkt Nigr., Wandsen, Tr., Līn., Bl., Iw., slìkt Ermes, (mit ì 2 ) Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, (mit î 2 ) Ruj., Bauske, Arrasch, sich neigen
U., sich senken; nach unten fallend sich verlieren U.: ve̦zums slīkst uz vienu pusi Nigr. šurp slīkstat (Var.: līkstat), kārklu gali! BW. 13624. slīktin slīka (Var.: līcin līka) vaŗa tilts ...: dze̦n guosniņas, ve̦d pūriņu, jāj deviņi bāleniņi 18043, 12 var. laimīgs zemē slīku Rainis. saule slīkst jau uz vakara pusi Jürg. jau diena slīkst uz vakaru Gesangb. (fig.) viņš slīka ... ar˙vienu vairāk (dzē̦rumā) Aps. III, 40;
2) slĩkt Karls., slìkt Wolm., slîkt 2 Bl., Salis, Nigr., Līn., Iw., slìkt2 Kl., Lös., im Wasser untergehen, untergehen überhaupt
U.; ertrinken U., im Begriff sein zu ertrinken. - Subst. slīkšana, das Sichneigen; das Untergehen; das Ertrinken; slīcẽjs, der Ertnnkende: Sprw. slīcējs ķeŗas pie salmiņa. Zur Nebenform slikt s. Le. Gr. 581. In der Aussprache vielleicht durch slīgt beeinflusst. Wohl nebst li. slanka "Schleicher" u. a. zu ae. slingan "kriechen", ahd. slango "Schlange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 714), vgl. auch Johansson KZ. XXXII, 486. Während li. sliñkti ein horizontales Gleiten bezeichnet, bedeutet le. slìki (durch slīgt und lìkt beeinflusst?) ein vertikales Gleiten; vgl. auch li. slinkėti "menrfach ein wenig rutschen".
Avots: ME III, 935
1) slîkt Kl., Adl., Schwanb., slĩkt Nigr., Wandsen, Tr., Līn., Bl., Iw., slìkt Ermes, (mit ì 2 ) Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, (mit î 2 ) Ruj., Bauske, Arrasch, sich neigen
U., sich senken; nach unten fallend sich verlieren U.: ve̦zums slīkst uz vienu pusi Nigr. šurp slīkstat (Var.: līkstat), kārklu gali! BW. 13624. slīktin slīka (Var.: līcin līka) vaŗa tilts ...: dze̦n guosniņas, ve̦d pūriņu, jāj deviņi bāleniņi 18043, 12 var. laimīgs zemē slīku Rainis. saule slīkst jau uz vakara pusi Jürg. jau diena slīkst uz vakaru Gesangb. (fig.) viņš slīka ... ar˙vienu vairāk (dzē̦rumā) Aps. III, 40;
2) slĩkt Karls., slìkt Wolm., slîkt 2 Bl., Salis, Nigr., Līn., Iw., slìkt2 Kl., Lös., im Wasser untergehen, untergehen überhaupt
U.; ertrinken U., im Begriff sein zu ertrinken. - Subst. slīkšana, das Sichneigen; das Untergehen; das Ertrinken; slīcẽjs, der Ertnnkende: Sprw. slīcējs ķeŗas pie salmiņa. Zur Nebenform slikt s. Le. Gr. 581. In der Aussprache vielleicht durch slīgt beeinflusst. Wohl nebst li. slanka "Schleicher" u. a. zu ae. slingan "kriechen", ahd. slango "Schlange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 714), vgl. auch Johansson KZ. XXXII, 486. Während li. sliñkti ein horizontales Gleiten bezeichnet, bedeutet le. slìki (durch slīgt und lìkt beeinflusst?) ein vertikales Gleiten; vgl. auch li. slinkėti "menrfach ein wenig rutschen".
Avots: ME III, 935
slīktin
sniegot
snieguôt, voller Schnee seln: ziedēja pavasaris, zaļuoja vasara, vārpās līka rudens, snieguoja ziema Veselis Tīrumu ļaudis.
Avots: ME III, 979
Avots: ME III, 979
šubraka
taleit
valstība
val˜stĩba C., Wolm. u. a.,
1) das Reich, der Staat
U.; das Gebiet: dieva valstība, das Gottesreich U. de̦be̦su valstība, das Himmelreich U. (liepai) zari līka uotra kunga valstībā (Var.: nuovadā, pagastā) BW. 12442, 9. šie ir ... valdnieki pēc savām valstībām Glück I Mos. 36, 30;
2) die rechte Ordnung, Fassung
Nigr.: tie (= mati) pa˙visam izgājuši nuo val˜stības Janš. Dzimtene IV, 84. tas jau pa˙visam izgājis nuo valstības (ist ganz unnormal geworden), kas gaišā dienā... vaļkājas pa tādām vietām Bandavā I, 39;
3) "?": ņemt ... Pieteri krietni valstībā, labi krietni izpērt Upīte Medn. laiki. jemt pie valstības Oknist, jem. seinen Wunsch erfüllen, zufriedenstellen ("mit komischer Nüance").
Avots: ME IV, 459
1) das Reich, der Staat
U.; das Gebiet: dieva valstība, das Gottesreich U. de̦be̦su valstība, das Himmelreich U. (liepai) zari līka uotra kunga valstībā (Var.: nuovadā, pagastā) BW. 12442, 9. šie ir ... valdnieki pēc savām valstībām Glück I Mos. 36, 30;
2) die rechte Ordnung, Fassung
Nigr.: tie (= mati) pa˙visam izgājuši nuo val˜stības Janš. Dzimtene IV, 84. tas jau pa˙visam izgājis nuo valstības (ist ganz unnormal geworden), kas gaišā dienā... vaļkājas pa tādām vietām Bandavā I, 39;
3) "?": ņemt ... Pieteri krietni valstībā, labi krietni izpērt Upīte Medn. laiki. jemt pie valstības Oknist, jem. seinen Wunsch erfüllen, zufriedenstellen ("mit komischer Nüance").
Avots: ME IV, 459
verveļains
verveļaîns, maserig Sehren; uneben, knorrig Golg. (mit er̂ ), Memelshof, Sonnaxt: verveļains kuoks. verveļainajiem un līkajiem zariem Daugava I, 1058. verveļains akmins Segew., Kugelsandstein.
Avots: ME IV, 543
Avots: ME IV, 543
zemjup
zemjup L., Lennew., zemup, zemjuop, Adv., erdwärts; nach unten, hinunter: saknuos... zemjup (werden... unter sich wurzeln) Glück Jesaias 37, 31. likumi... visām saknēm pavē̦l duoties zemup Vēr. II, 929. kas zemjuop nuokāpj Glück n. Plūd. Llv. II, 103. bē̦rza zari... līka zemup Veselis Tīr. ļaudis. svārks, kas nuokārās gar augumu zemjup Konv. 2 138. galvu zemjup nuodūris A. XX, 86. e̦ze̦rs gāzās zemup pār būdiņu Lautb. Lomi 70. pazemībā nuoliekdamies zemjup Janš. Dzimtene 2 I, 161. lūkuodamies sev priekšā zemjup Līgava I, 214.
Avots: ME IV, 711
Avots: ME IV, 711
Šķirkļa labojumos (1)
atstiept
atstìept [li. atstiẽpti], tr.,
1) von sich strecken:
kājas Antr. II, 80; lūpas, die Lippen aufwerfen;
2) ausstrecken, ausruhen lassen:
kaulus, luocekļus;
3) mit Mühe herbringen, herbeischleppen:
es atstiepšu bišu struopu ar me̦du LP. V, 175. Refl. -tiês,
1) sich ausstrecken:
sīka ve̦ca dē̦lu māte, gan tā taisna atstiepsies;
2) euphemist. für streben:
puisis kŗauj ar zuobinu, lai atstiepjas; kas atstiepies (tot), tas atstiepies LP. I, 112. In derselben Bed. auch ļipu atstiept LP. VI, 14.
Kļūdu labojums:
sich ausstrecken: sīka = wieder gerade werden:līka
Avots: ME I, 198
1) von sich strecken:
kājas Antr. II, 80; lūpas, die Lippen aufwerfen;
2) ausstrecken, ausruhen lassen:
kaulus, luocekļus;
3) mit Mühe herbringen, herbeischleppen:
es atstiepšu bišu struopu ar me̦du LP. V, 175. Refl. -tiês,
1) sich ausstrecken:
sīka ve̦ca dē̦lu māte, gan tā taisna atstiepsies;
2) euphemist. für streben:
puisis kŗauj ar zuobinu, lai atstiepjas; kas atstiepies (tot), tas atstiepies LP. I, 112. In derselben Bed. auch ļipu atstiept LP. VI, 14.
Kļūdu labojums:
sich ausstrecken: sīka = wieder gerade werden:līka
Avots: ME I, 198