Paplašinātā meklēšana

‡ àizplukt,

1) zu mausern anfangen
C., Meselau, Sessw.: aizplukusi vista;

2) zu lange gebrüht werden:
cūkai (pārāk ilgi tuo vāruot) saŗi aizplukuši: nevar vairs nuoplucināt Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 43

applukt,

1): applucis . . . draugs Anekd. IV, 406; ‡

2) ringsum (ein wenig) verschiessen (abbleichen, abfärben,
intr.) Stenden, Wandsen: applucis apģē̦rbs, applukusi krāsa; ‡

3) ringsum (ein wenig) struppig (zottig, zerlumpt) werden:
applukusi vista C. applukušas drēbes Stenden; ‡

4) von einem färbenden Stoft (Zeug) ringsum (ein wenig) gefärbt werden
(perfektiv).

Avots: EH I, 106

applukt, intr., leichthin bebrüht werden: ruokas, kājas applukušas; applukumi, die durch leichte Verbrühung entstandenen Wunden.

Avots: ME I, 111

apzluktêt Bērzgale, (Wäsctre) in Lauge einweichen (tr.). Zu li. žlùgtas u. a. bei Būga PФB. LXVI, 252 f.

Avots: EH I, 128

[atlukt, sich schlaff zurückbiegen, herunterhangen: ausis atlukušas Salis, Salisburg. In Wandsen, Nerft, Bers. dafür atļukt.]

Avots: ME I, 174

atplukt, ‡

2) beim Brühen sich ablösen:
cūkai saŗi jau atplukuši Dunika, Kal., OB., Rutzau. āda atplukuse ebenda.

Avots: EH I, 159

[atplukt Bers., sich entfärben (von Kleidern).]

Avots: ME I, 182

ìellukturis, Strassenlaterne.

Avots: ME II, 40

izplukt, intr., ver -, ausgebrüht werden, abfallen, ausgehen: kad tev acis izpluktu! (eine Verwünschung). kāju pirksti izplukuši Plūd. LR. III, 58. matiņi izplūk, zuobiņi izbirst Kleinb. Subst. izplukums, das Verbrühen: pret izplukumiem lietuo mālus vai lielluopu izkārnījumus Etn. IV, 106.

Avots: ME I, 783

‡ II izplukt Adiamünde, Hochrosen, Kegeln, Lems., Salis, Seyershof, Zögenhof, = izplaûkt: zieds vēl nav izplucis:

Avots: EH I, 473

klukt! s. klauks!

Avots: ME II, 215

kruõņlukturis, der Kronleuchter.

Avots: ME II, 295

lukt,

1): lukušas ausis Salis; ‡

3) l. zemē Seyershof, sich senken, herunterfallen:
kad nav saites klāt, tad zeķes (vai bikses) lūk zemē.

Avots: EH I, 760

lukt,

[1) (prs. lùku Ruj., Dond.) = ļukt]: pēc septiņām dienām iesāka lukt miezīšt Duomas II, 454; "saliekties" Warkl.;

2) "?": labība, stādi sāk lukt [?], kad tie zaļi me̦tas, sāk lukstus dzīt Irmelau.

Avots: ME II, 511

lukta,

1): auch Orellen, Seyershof; luktas Mahlup "piedarba griesti": uz luktām liek salmus;

2): auch Frauenb., (> lukt) Puhren: gailītim luktu (Var.: laktu) taisu BW. 23278 var.;

5): auch (plur. t. luktas) AP.

Avots: EH I, 760, 761

lukta, lukts, -s,

1) der Bodenraum über der Dreschtenne, bestehend aus Brettern, die auf den Querbalken liegen
Golg., Mar.; auch die Darrbalken: piepēži piebrūk pilna rija ar ve̦lniem, nuo kuŗiem ve̦cākais uzkāpa uz ārdiem - luktām JK. V, 36;

2) die Hühnerstange (= lakts) Kand.;

3) ein Gerüst, darauf man auf Bären lauert; eine erhöhte Stelle zum Stehen od. Schlafen
St., U.;

4) ein Regal, auch ein Schränkchen in der Dreschtenne, wo der
lukturis (Leuchter) sich befindet U.;

5) die Emporkirche, das Chor
[Wolm., Ronneb.]: kad citi dziedāja nuo luktīm svē̦tas dziesmas... MWM. VI, 323;

6) ein turmartiges Gerüst:
ē̦kas galā paceļas lukts jeb tuornītis Lautb. [Aus mnd. rucht "oberes Stockwerk, Bodenraum."]

Avots: ME II, 511

lukte Manz., Glück, [Für. I], lukts, -s, die Leuchte, Laterne, Fackel: juo bauslis ir lukte Spr. Sal. 6, 23. tanī laikā es izmeklēšu Je̦ruzalēmi ar luktīm Zeph. 1, 12. (bezdievīguo lukte izdzisīs Glück Spr. Sal. 24, 20. lai tavs vārds manām kājām par lukti būtu Manz. Post. II, 146.] ar luktīm, mit Fackeln Fürecker. [Aus mnd. luchte dass.; jetzt unbekannt.]

Avots: ME II, 511

‡ II lukte Zabeln n. FBR. IV, 65, = lukta 2.

Avots: EH I, 761

lukteris (unter lukturis),

1): auch AP.; Oknist, Saikava, Sonnaxt.

Avots: EH I, 761

‡ luktiņas. AP., eine Art Gerüst: kūts priekšā bij tādās l., kur gani glabāja rīkstes. paspārnē ar taisa l.: aiz sijas un paspārnes kārtiņām aizliek kādus kuociņus, un tās tad ir l.

Avots: EH I, 761

‡ lukts Frauenb., = lukta 2: vistas jau salẽ̦kušas luktā.

Avots: EH I, 761

luktšķēre, die Lichtschere, Putzschere: viņu luktšķērēm būs nuo tīra ze̦lta būt II Mos. 25, 38. [Ausdem Niederdeutschen; s. Sehvers 153.;

Avots: ME II, 511

lukturis,

2): auch Iw. (savē̦rts uz diegiem, nuo salmiem, krāsainiem papīriem etc.).

Avots: EH I, 761

lukturis, lukturs, lukteris BW.1291 l; 21366,

1) der Leuchter:
dedz, svecīte, lukturī (Var.: lukturā)! BW. 19187, 1. [Nebst estn. lühter] aus mnd. luchter;

[2) übertragen von angehängten Verzierungen:
šāda veida (diegā pie griestiem pakārtus) pušķus sauc par luktuŗiem Janš. Dzimtene V, 213].

Avots: ME II, 511

lukturĩte, die Leuchtende, Beiname des Lichts: vai, svecīte, lukturīte! aptec manu galda galu! BW. 19187.

Avots: ME II, 511

nùolukt: nuolukušas ausis Seyershof.

Avots: EH II, 64

[nùolukt Salis, Salisb., = nùoļukt.]

Avots: ME II, 813

nùoplukt,

1): nuoplucis "nuoplīsis" Grenzh. n. FBR. XII, 24, "nuonīcis" Lesten n. FBR. XV, 31, Schnehpeln. ‡ Refl. -tiês, = nùoplukt 1: nuosaplucis lindruciņš BW. 20409, 3.

Avots: EH II, 77

nùoplukt [li. nuplùkti "die Farbe verlieren"], intr.,

1) verschiessen, abbleichen, abgehen, zottig, zerlumpt werden:
gan nuopluks tad viss zilums Kaudz. krāsa nuoplūk. nuoplukusi ce̦pure, bārzda, ē̦ka; nuoplukušas drēbes. nuoplukusi ķē̦ve Ahswikken, Wain., Bahten. te pārveda tautu meitu kâ vāveri nuoplukušu BW. 24698. ja ilgi bez ce̦pures cūkas būšuot jāgana, tad mati gluži nuoplukšuot Upīte Medn. laiki;

2) verbrüht werden:
viņiem visa āda bij nuoplukuse A. XX, 290. Subst. nùoplukums, das Verschossene, Verbrühte; eine verbrühte Stelle am Körper.

Avots: ME II, 832

paplukt, ‡

2) ein wenig abfärben (intr.), verschiessen:
drēbe jau paplukusi Vank. lakatam krāsa paplukusi Wessen.

Avots: EH XIII, 164

paplukt, [ein wenig ausgehen (von Federn, Haaren)]: tai paplucis ce̦kuliņš BW. 11111.

Avots: ME III, 83

plukt (li. plùkti "die Farbe verlieren"), plùku, pluku, intr.,

1) verbrühen, verbrüht werden
U.: man plūk kājas šinī ūdenī, jāpielej auksts klāt Dond. nuo sarmas ruokas plūk, von der Lauge werden die Hände wund U.;

2) abfallen, abgehen
U., abfärben, bleichen Karls:: pavasarī guovīm plūk spalva Dond. mati viņam aplam plūkst (sic!) Für. I. krāsa plūk Wessen, die Farbe geht ab, verschiesst, bleicht ab. drēbe mazgājuot plūk Salis, der Stoff färbt beim Waschen;

3) sich färben:
vilna sāk jau plukt, die Wolle fängt schon an (beim Färben) die Farbe anzunehmen Dond. - Subst. plukums, das Verbrühen; Verschiessen U. Wenigstens in der Bed. 2 wohl zu le. plauka 1; vgl. plucinât I u. II.

Avots: ME III, 356

salukt, sich lagern (vom Getreide) Warkl.

Avots: ME II, 677

saplukt,

1): tad man sapluka ruokas Frauenb.; ‡

6) beim Brühen (zusammen mit einem farbigen Stoff) farbig werden
Salis: nu būs visi kre̦kli saplukuši nuo krāsainajiem brunčiem.

Avots: EH XVI, 437

saplukt, intr.,

1) verbrüht werden
Wid.;

2) käsicht werden
Siuxt, Wolmarshof: piens tāds, ka ne˙kur likt: kâ izslaukts, tūliņ it kâ saplucis LP. VI, 8;

3) Federn verlieren (von Vögeln):
vista saplukusi Ruj.;

4) verschiessen, sich verwischen (von Farben):
karuogs saplucis Jürg., Saikava;

5) sich niederbeugen:
s. pie zemes Arrasch, Gr. - Buschhof, Warkl.

Avots: ME II, 704

šlukt: auch Lubn.

Avots: EH II, 643

šlukt Salis, šlukt L., Heniņ, = šļukt.

Avots: ME IV, 60

uzplukt,

1) "ein wenig kochen
(intr.)": gaļa tikai uzplukuse, bet nav izvārījusies Dunika;

2) schleimig, glitschig werden
(?): miltu putra vāruot par daudz uzplukusi Siuxt.

Avots: ME IV, 367

‡ vējlukteris Lttic. 2184 (aus Selb.), = vẽjlukturis.

Avots: EH II, 775

vẽjlukturis LKVv., vēja lukturis, die Windlaterne: aizdedzinājuši vējlukturi LP. VI, 181. lai atnākuot puisis pretim ar vējlukturi 441, viņš aizskrēja kâ vē̦lns ar vēja lukturi Frauenb.

Avots: ME IV, 551

vẽlukturis, = vējlukturis: sakaltis kâ vēlukturis (von einem schwächlichen Menschen) Rothof n. FBR. VIII, 130.

Avots: ME IV, 559

‡ zluktêt Līvāni, saufen; zu saufen pflegen.

Avots: EH II, 811

zlukts Wessen, = zlaukts II: gul kâ zlukts.

Avots: ME IV, 747

apkarinât, tr., behängen: zē̦nu kankariem; auch apkãrdinât: prismām apkārdināts kruoņa lukturis Alm.

Avots: ME I, 93

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94

applucinât, fact. von applukt, bebrühen: tēju, iekšas, iesala dīgļus ar vāruošu ūdeni.

Avots: ME I, 111

‡ appluskât,

1) lumpicht (in einem schlotternden Kleid) herumgehen
Salis, Trik.: a. tīrumam apkart;

2) suni a., einem Hunde hier und da Haare ausraufen
Schwanb.;

3) = lukt">applukt 3: appluskājis kažuoks Jürg., Lemsal, Schwanb. Refl. -tiês Bauske, ringsum (ein wenig) zerzaust (zottig) werden: a. var mati, cilvē̦ks.

Avots: EH I, 106

applũskât ringsum (ein wenig, hier und da) auszupfen, -rupfen: a. siena kaudzi C. Refl. -tiês Bauske, Kegeln, Wilsenhof, = lukt">applukt 3, ‡ appluskâtiês: a. var vistas (beim Mausern), drēbes.

Avots: EH I, 106

‡ applusnêt Vank., = lukt">applukt 3: applusnējušas drēbju malas.

Avots: EH I, 106

‡ II apšmukt Bērzgaie, Warkh., = lukt">applukt: man ruoka apšmuka.

Avots: EH I, 120

‡ atšvitêt Dunika, = atspîdêt: laukā kāds gāja ar lukteri; lukteŗa gaisma atšvitēja luogā un uz sienas.

Avots: EH I, 175

blãzmains, blãzmuots auch blãzmais [Neologismus oder Druckfehler für blāzmaims?], schimmernd, dämmernd: blāzmainm nakts; blāzmains, blāzmuots rīts. mīlestības blāzmais rīts šķīsti baltiem ziediem vīts A. XX, 869. uz luoga aizkara blāzmaiņi spīgāja luktuŗu gaisma Upītis, Sieviete 192.

Avots: ME I, 312, 313

četrzaru (gen. pl.), mit vier Zinken versehen: č. luktuŗi Latv. Saule v. J. 1928, S. 729.

Avots: EH I, 289

‡ daũdzstùŗaîns, vieleckig: daudzstūŗaini luktuŗi Janš. Bandavā II, 218.

Avots: EH I, 310

dẽdêt, dẽ̦du, dẽdēju, intr.,

1) quienen, hinsiechen, die körperliche Rüstigkeit und Fülle verlieren, [alt sein od. werden]:
te mē̦s de̦dam un nevaram nuomirt LP. III, 58. tā slimā sieva tur dē̦d Stari I, 231. vaigi dē̦d MWM. IX, 187;

2) sich verliegen, stumpfen, stumpfsinnig und müssig die Zeit verliegen:
labāk spuodrināt zābakus, nekâ dēdēt te pie šīm blēņām. gar ielas malām dēdēja re̦ti luktuŗi U. b. 127, 44;

[3) verwittern
U.; hierher] dēdējuma od. dē̦du kārta, Rohhumus Konv. ² 2331. [Zu slav. dĕdъ "alter Mann, Grossvater", gr. τήϑη "Grossmutter" u. a., s. Mahlow AEO. 11, Trautmann Wrtb. 47, Berneker Wrtb. I, 191.]

Avots: ME I, 461

ìeliktne ,* der Einsatz: luktuŗa ieliktne, Leuchtereinsatz Dr.

Avots: ME II, 38

krẽ̦sluôtiês, auch krẽ̦sluôt Plūd., krẽšļuôt, krẽšļuôtiês, dämmern, sich undeutlich zeigen: kalni miglā krē̦sluojās. luktuŗi bālgani krēšļuoja miglā AU. ap zuodu krēšluojas bārdiņa Saul. luoguos krēšļuojas rīts Akur. mūŗi krēšļuojās starp kuokiem MWM.XI, 55. aiz trejiem kalniem zili krēšļuo me̦žs.

Avots: ME II, 276

kvêpt,

1): auch (prs. kvê̦pst) Oknist; sabēra čubas dūmuos, lai gaļā kvēpst Siuxt. lukturis rijā kvêpj ² briesmīgi Orellen;

2): te laikam me̦diem kvêpj Kaltenbr. sveķu smarža kvēpj nuo priedēm Jauns. Daugava 1934, S. 31; ‡

3) kvêpinât 2 Auleja.

Avots: EH I, 690

[I lakteris Walk, Lis., = lukturis">lukturis; lakterītis N. - Peb. "eine kleine Blechlaterne".]

Avots: ME II, 417

lãkturis,

1): auch (Pergelhalter)
Grob., Iw., Schnehpeln, (Laterne) Salisb.; "lukturis">lukturis" Lesten n. FBR. XV, 31; liepu kuoka skali dega sudrabiņa lāktuŗuos BW. piel. ² 23622, 1; ‡

3) "wer laut zu sprechen pflegt"
(?) Iw. (vgl. lãkturis 2 ME. II, 438).

Avots: EH I, 727

[làteris ² Golg., N. - Schwanb. "lukturis"]; lāters Lös. n. Etn. IV, 129, Vīt., = lākturis.

Avots: ME II, 442

lēpinâtiês "?": ielu luktuŗos lēpinādamās mirdzēja dze̦lte̦nā lampas uguntiņa Līg.

Avots: ME II, 461

ļukt, [ļùku Wolmarshof, Ruj., Bers., Wandsen, Lautb., Dond. od.] ļukstu, ļuku, intr., schlaffherabhängen [Wessen]: sunim ausis ļukst uz zemi Mar. [lapas puķei sak ļukt Dond.) cukām ļukušas (gew.: nuoļukušas) ausis Karls. [(sunītis) ļukušām austiņām Pas. I, 177. Vgl. ļuks, luka, lukt, lukns].

Avots: ME II, 542

migluôt, miglât, -ãju, tr., und intr.,

1) nebeln:
jau ielejā drē̦gni migluo Druva I, 1255. [tā lāmiņa miglu vien migluoja BW. 34714 var.] priekš acīm viss tik migluoja vien Birg. Vizb. 45. asaru zvīņas viņas (acis) vairs nemigluoja Duomas II, 92;

[2) neblig scheinen, nebliges Licht verbreiten:
(luktuŗi) migluoja ielās kâ nebeidzams miruoņu gājiens Ezeriņš Leijerkaste II, 93];

3) fein regnen:
paš˙reiz kâ migluo vien Jerküll. šķitu lietu nuolijušu, nule naca migluodams (Var.: miglādams) BW. 15745, 7;

4) [mit den Augen blinzeln
Domopol]: brūtgāns tâ sadzēries, ka migluojis vien. - Subst. migluõjums, der Nebel: plēš savus autus migluojums Brands 153; migluôtãjs, wer Nebel erzeugt: migluotājs jūr,as ūdens Lautb.

Avots: ME II, 624

nùopekstêt,

[1) "schlagend reinigen"
Dickeln;

2) "nuoplukt, nuonīkt" Warkl.; "schmutzig werden"
Ar.]: nams nuo ārienes izskatās kâ nuopekstējusi vista LA.; [vgl. nùopēkstêt;

3) "erdröhnen":
kuoks nuokrita, ka nuopekstēja vien Warkl.; auch von gewissen Lauten, die Enten von sich geben: pīles aizgāja nuope̦kstē̦damas Kokn.]

Avots: ME II, 827

nùoplũkât,

1): sīkstu vīksnu nuoplūkavu Tdz. 43727; ‡

2) = lukt">nùoplukt 1 Wilsenhof: nuoplūkājis mētelis. ‡ Refl. -tiês Wilsenhof: nuoplūkājusies (izpūrusi, slimīga izskata) vista.

Avots: EH II, 77

‡ nùoskudêt "kūlāt, bālēt, plukt (nuo luopiem, kad ve̦lkas)" (perfektiv) Erlaa.

Avots: EH II, 86

nùosũpêt, [nùosūpt], intr., schmutzig werden, beschlagen: lukturi pa˙visam nuosūpējuši Janš.; nuosūpējuši lindruciņi Janš. [kambarī... griesti ir tīri,... nevis tādi nuokūpējuši un nuosūpējuši kâ saimes istabā Janš. Dzimtene V, 214. (kalējs) ar suodrējiem nuosūpis IV, 69.]

Avots: ME II, 862, 863

pãrde̦gaîns Bl., pārdagaîns [N.-Schwanb.], hin und her Brandflecken habend (vom Flachs): pie linu plūkšanas nedrīkstuot sākt gabalu nuo vidus plukt, kâ arī izplūkt vidu vidiem, juo tad auguot pārdagaini lini Etn. II, 73. [linu nevar sēt ziemeļu vējā, tad tie aug pārdagaini N.- Schwanb.]

Avots: ME III, 153

pĩpe,

1) die Tabakspfeife:
Sprw. nede̦r ne pīpē, ne ragā, kâ suns bez astes, tâ zē̦ns bez pīpes. pīpes meklē - pīpe zuobuos. tautu dē̦ls, putu pīpi smēķē̦dams BW. 13646,17. pīpi iepīpēt, die Pfeife anrauchen U. pīpes galviņa, der Pfeifenkopf Kaudz. M. 12;

2) die Rdhre am Branntweinskessel
U.; die Rinne: palīdz aius brūveram: kubuliem augsti rūgt, pīpēm skaisti iztecēt BW. 19769, 1 var. pīpe jeb rene bē̦rzu suiu tecināšanai Pluttes k. 92;

3) die Röhre am Leuchter zum Einstecken des Lichts:
lukturis 6-8 pīpēm, ar de̦guošu sveci katrā RKr. XVI, 115. Nebst estn. pīp aus mnd. pipe dass.

Avots: ME III, 232, 233

plàucêt, -ẽju, brühen: plaucē̦ta maize. tu drātīm tiksi šausts, ar sārmu plaucē̦ts Rainis. kaļkus plaucēt, Wasser auf gebrannten Kalk giessen, um den Kalk zu pulverisieren Plm., Kroppenhof, Aahof, Golg., Kortenhof. Zu plukt.

Avots: ME III, 323

plaûka Kr.,

1) gew. der Pl. plaũkas Bl., Flocken, Fasern, Abgang von Wolle, Flachs (beim Brechen
- plaukas Gr.-Essern,. Lennewarden, Kokn., plaûkas ² Ruj., Zögenhof): aizdrāzām pa krūmiem kâ plaukas, . . asa vēja ne̦stas Purap. slikti lini, - daudz plauku, kad tuos kulsta C: plaukas iet nuost, es fasert U. plē̦suma un ābuolāja liniem ir plaukas sakņu galuos Fest. linu jeb kaņepēju sliktākām šķiedrām ir vietām tādi šķiedras sacietējumi, kur škiedras turas sacietējumā kuopā, caur kuo ruvdas kaut kas linu jeb kaņepju kaulam līdzīgs, tikai tāds sīkstāks, stiprāks; tuo sauc par plauku Laud.;

2) plaukas, = ska-ras, die Hülsen Hug., Bergm. n. U.: auzu plaũkas Janš.;

3) plaûkas ² Sassm., der Schinn:
plaukas lzē̦d matus nuogalvas;

4) die Knospe
Plūd. Rakstn. I, 59;

5) die Farbe:
uolas dažādās plaukās. kumeļš tumši dze̦lte̦nā plaukā: pumpurīši... pieņē̦muši sārtaini - zaļganu plaûku ² Janš. Bārenīte 75. smaida jūŗa tumši zaļganā... plaukā Janš. mākuoņu strēmeles metās jau ze̦ltruozaini iesārtā plaukā Janš. Dzimtene V, 225. arī ģīmja plauku (Teint) abi bija pavienādi Janš. pirktās plaukas tik ātri nebrūkuot LA. plaũka Siuxt, die Farbe im Kartenspiel: spēlē jaunu plauku. - uz tādu plauku ir, er ist desselben Aussehens (wie ein andrer, für den man ihn hält) Ringen n. U. visi vienu plauku (gleich), tik tavs tē̦vs, tik tu! B. Vēstn. In der Bed. 4 dürfte es ein Neologismus zu plaûkt I sein. Die Bed. 5 beruht wohl auf der Bed. 1 (vgl. li. pláukas "ein Haar" und le. spal˜va "Feder, Haar, Farbe des Haares"; in den Bedd. 1--3 nebst plauki 1-4 (s. dies) und plukt wohl zu ahd. floccho "lanugo", fliogan "fliegen" n. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 und 97.

Avots: ME III, 324

I plucinât, tr., intr., rupfen, raufen, zupfen: vilnu, spalvas plucināt, Wolle, Fedem zupfen. plucināt - putnam spalvas nuoplēst, nuoplūkt Mar. n. RKr. XV, 131. matus plucināt, an den I Haaren raufen: vējiņš matus plucināja (Var.: purìnāja) BW. 10204 var. gan es tavus garus matus palē̦kdama plucināšu 21779, 4. audzi tu, puisīti, spruogainiem matiņiem! ja Laimiņa nuolikusi, es tās spruogas plucināšu 9367. (maguoniņai) sveši ļaudis dzīrās lapas plucināt 15732. talkā linus plucināja 28412, 1. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. tā ir bāriņu tiesa, ka visi tuos plu-cina kâ zirnīšus ceļmalā Aps. puiši meitas plucina ("= muoca") Dond. māte mani mazu meitu ciempuišiem pasuolīja: kad uzaugu liela meita, tâ kâ cāli plucināja BW.10230. - dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III.185. Refl. -tiês, sich raufen, rupfen, zupfen; streiten; schäkem: puiši un meitas plucinās Dond. Wohl identisch mit li. < kur. plùcinti: karklýnus . . . plùcinti ir draskýti Scheu-Kurschat Tferm. 40, 11; vgl. plūkt und plukt.

Avots: ME III, 353

II plucinât, fact. zu plukt, tr., abbrühen (z. B. die Fedem eines Vogels U.); "brucināt ar ūdeni, kult" Wessen; maizi plucināt, heisses Wasser zum Brotteig giessen Grünh, plucināt - guovīm ē̦damuo savārīt Dond. - Part. plucināmais Dond., Ahs., eine als Viehfutter dienende Brühe (s. pluceklis). Auf plucinât I beruhend?

Avots: ME III, 353

I pluka,

1) eine Wollzotte,
vilnas šķipsna Dond.;

2) Plur. plukas, was beim Flachsschwingen abfällt
Dond.: linus kulstuot atkrīt daudz pluku. Zu plukt 2.

Avots: ME III, 355

IV pluka, Interjektion: flaga lē̦ni plivinājās: pluka, pluka Baltp. I, 14. plukainis, ein Abgelumpter VL. n. Heniņ. Zu plukt.

Avots: ME III, 355

plukas,

1) Stein- oder Baumflechte:
ar akmeņu un kuoku plukām mē̦dz ravināt dze̦lte̦nbrūnu vilnu Dond. n. RKr. XVII, 47. akmeņu pluka, die braune Farbe, welche das Färben mit diesem Mooseergibt Dond.;

2) s. pluka I 2. Wohl zu plukt.

Avots: ME III, 355

plukata, comm., plukats, ein Habenichts, ein Lump U., ein Zerlumpter: puisi, pulsi, plukatiņ (Var.: pluskataini, kankardanci, kankarīti, skarainīti u. a.), nenāc meitu pulciņa! meitas tevi kājām spēra, suņi draiskas dricināja BW. 20430, 5. kas nu tādam plukatam naudu aizduos? C. katram plukatam, kas uz parādu vien dzīvuo Stāsti Kraukj. kr. 7. tu plukata, tev ne˙kā nav pie dvēseles! Dond. plukats un vazaņķis Mag. II, 3, 45. - Der Pl. plukatas, Lumpen: ubags dancuo, ka plukatas le̦c gaisā Sassm. Zu plukt.

Avots: ME III, 355

I plùkt Neuenb., Wolm., plùkt ² Kl., Kr., plûkt ² Karls., Lin., -cu, tr., zupfen, raufen, reissen, pftücken, schleissen: plūkt kaņepes, zâli od. zâles, puķes, sūnas. linus plūkt (raufen) Drosth., Ronneb., Plm., N.-Peb., Gotthardsberg, Marzen, Bers., Serben, Mar., Sessw., Lubn., Annenhof (Kr. Walk), A.-Laizen, Alswig; Lemburg, Kremon, Fossenberg, Kreuzb., Altenwoga, Grosdohn, Fehteln, Setzen, Memelshof, Ekau, Kr.-Würzau, Doblen, Schmarden, Oselshof, Erwahlen, Wahnen, Alschw., Sackenhausen, Selg., Nigr., Gold., Hasau, Lixna, Dagda, Meselau, Roseneck, Marzenhof, Baldohn. plūkt matus od. aiz matiem, die Haare raufen, an den Haaren zerren, zupfen. spalvas plūkt U., Federn schleissen. Sprw.: kas grib linus plūkt, tam nevajaga greču sēt. pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91. mežsargs tūliņ plūc pīli nuost (rupft der Ente die Federn ab) un nu ceps LP. IV, 22. (linu) plūcamais laiks, die Zeit der Flachsraufe: plūcamā laikā vīrs skubinājis sievu, lai sieva iet linus raut LP. VI; 36I. Refl. -tiês,

1) für sich raufen, pflūcken, schleissen;

2) sich; einander raufen, zupfen; streiten:
Sprw. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties! divi zē̦ni atkal plūkušies līdz asinīm LP. IV,124, žurka ar ērgli iesāka savā starpā plūkties VI, 288. tikmē̦r rīdījis, kamē̦r naudinieki sākuši plūkties VII,76;

3) um die Wette raufen:
iet liniem plūkties Ar. - Subst. plùkšana, das Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; plùkšanâs, das gegenseitige Raufen, Zupfen, das Streiten, der Streit, die Prügelei; plùkums, das einmalige Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; das Resultat des Zupfens, Raufens, Pflückens, Schleissens: kas nuo mana plūkuma iznāca? plùcẽjs, wer zupft, rauft, pflückt, schleisst: linu plūcējas Bers. n. Etn. III, 89. daiļā ruožu plūcējiņa Mācītāja meita 9; plùcẽjiês, wer sich zupft, rauft; prügelt, streitet: abi plūcējies iepīkuši LP. V, 51. - Entlehnung aus d. pflücken (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 97) ist aus formalen Gründen ganz unwahrscheinlich. Die faliende Intonation von plūkt deutet auf ein Paradigma prs. *plucu, prt. plúcu, inf. plùkt, und dies *plucu ist die aktive Form zum intransitiven plukt (pts. plùku < *plunkõ), vgl. anch Persson Beitr. 238 f. und 806 f.

Avots: ME III, 362

rudvaris, Kupfer: svece dega rudvarīša lukturī (Var.: rudā vara lukturī) BW. 23622 var.

Avots: ME III, 555

sadrũzmêtiês, sich zusammendrängen : pilsētnieki . . . sadrūzmējās ap kuģi LP. IV, 112. mākuoņi sadrūzmējušies vairāk tâ uz debess malu Saul. I, 96. luktuŗu ugunis bij sadrūzmējušās daudzkrāsainā grupā D. Goŗkijs 43.

Avots: ME III, 615

II sašmukt, intr.,

l) sich besudeln
Spr.;

2) = lukt">nùoplukt 2 Saikava: ķēniņš.. skrēja virduošā ūdinī un sašmuka Pas. III, 292 (aus Lixna).

Avots: ME III, 758

sibît,

1) = sibât 2 Wid., schnell hin und her bewegen: mazuo galviņu sibīdams A. XI, 178. pelēcītis sibī galvu Jürg., Plüd. LR. III, 323. nesibī vējlukturi! Jürg. ar pirkstu sibīt (schwenken) Ruj.;

2) s. sibkt 1. Refl. -tiês, den Kopf auf und nieder beugen (von Pferden)
Erlaa: zirgi sienlaikā sibījas. Das Reflexiv und sibit 1 dürften auf estn. sibima "nicht still haiten, zappeln, mit dem Schweife schlagen" beruhen.

Avots: ME III, 835

šķuôbs ² , wackeind, wackelig: (māja) gadu nuo gada šķuobāka kļūst Janš.; schräg, schief Autz: škībi, šķuobi... mārša caur lukturi lūkuojās BW. 21239, 1 var. šķuôbs ² vaigs (zuobiem sāpuot) Bauske. šķuôba ² (= greiza) mute Salis.

Avots: ME IV, 57

‡ II skudêt Erlaa "kūlāt, bālēt, plukt (par luopiem, kad velkas)".

Avots: EH II, 514

šņāka,

4): "izcirtums jumta spāres galā" Grünh.; die Nut an der Verbindungsstelle eines hölzernen Reifens
Dobl.: stīpa ir šņākā pušu, der Reifen ist an der Verbindungsstelle entzwei; lukturim bij 2 šņākas (Schlitze), kur lika skalus; kad viena izdega, lika uotrā Frauenb.; ‡

6) schnarrende Aussprache
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Aussprache").

Avots: EH II, 652

spīguôt Wid., spĩgât Nigr., glänzen, leuchten: jāņugunis spīguo Rainis. šķē̦ps un bruņu zvīņas mēness gaismā auksti spīguo id. zeltītais apkalums spīguo MWM. VI, 85. acis spīguo kaislībā A. XI, 551. blāzmaini spīgāja luktuŗu gaisma Upītis Sieviete 192. Zu spĩgulis,

Avots: ME III, 1003

‡ III spĩkstêt "?": svecīte, vējlukturī ielikta, knapi spīkstēja Pēt. Av. IV, 150.

Avots: EH II, 553

spuožinât, tr., glänzend machen St., U.: sudrabiņu spuôžināju ² Rutzau n. FBR. VIII, 142. ve̦cie kruoņa luktuŗi, spuožināti, atkal mirdzēja Poruk IV, 262.

Avots: ME III, 1036

stara,

1) der Strich, die Strecke
U.; mežam liela stara izcirsta, ein grosser Strich Waldes ist ausgehauen U. ziedi, rudzu vārpa, deviņām stariņām (Var.; aitiņām, rindiņām)! BW. 28128 var. jūŗā iestiepušās kalnu staras Konv. 1 919. lietus stara, eine Regenwolke U., Strichregen V., Karls.; nebija jau ne˙kāds gaŗais lietus, tāda stara vien nuolija Salisb. krusas stara, eine einzeln ziehende Hagelwolke, ein Strich Hagel U.;

2) der Fetzen
U.; svārku stara Festen, ein Fetzen vom Rock U.;

3) der Ast, die Zinke
A. - u. N. - Schwanb., Mar.; dakša ar trim starām N. - Schwanb. dzelža sakumus ar četrām starām Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža). kāzu lukturis ar četrām starām priekš četrām svecēm BW. III, 1, 25. asi mieti, vienā galā ar divi starām Etn. I, 105 (aus Gold.) bē̦rzs ar divi starām RKr. VII, 927. ne̦suši bogiem dāvanas un likuši uozuola starās Etn. III, 90. zâle trīs starām BW. 29371 var. vīšu pīcku trim starām 11058; 21721. Jāņa māte sieru sēja deviņām stariņām (Var.; deviņiem stūrīšiem) 32314, 3 var.;

4) (bikšu) stara, das Hoseribein
N. - Rosen n. FBR. VIII, 30; suņi abas bikšu staras saplēsuši Saikava. akmiņus viņš nesis ar bikšu starām LP. V, 416. piebāž bikšu staras pilnas salmu Pas. III, 501 (aus Lubri.). Nebst stars "Sonnenstrahl" zu slav. prostorъ "Ausdehnung", ai. stara-ḥ "Schicht", r. простерéть, aksl. prostrěti (prs. prostьrǫ) "ausbreiten, ausstrecken", gr. στόρνῡμι "breite aus", lat. sternere "hinbreiten", av. staraiti "sternit" u. a., s. Persson Beitr. 449 und 787, Būga KSn. I, 286, Trautmann Wrtb. 287 f., Walde Vrgl. Wrtb. II. 636 ff.

Avots: ME III, 1045

sûbinât, tr., verrosten oder sich beschlagen lassen Vīt.: sāc vien sūbināt lukturi; pēc vairs nevarēsi nuotīrīt!

Avots: ME III, 1129

I svaĩdît: auch Lemb., Ligat, Salis, (mit aî ) AP., Borchow, Erlaa, Heidenfeld, Kaltenbr., Kokenhof, Marzen, N.-Laitzen, N.-Peb., Pilda, Sonnaxt, Trik., Waidau, Warkl., (mit aî ² ) Kegeln, Luttr., Morizberg. Refl. -tiês,

1): liesmiņas vējluktuŗuos ... svaidījās un šaudījās vē̦tras grūdienuos Janš. Dzimtene V, 59. visas lietas svaidās pa zemi Kaltenbr. jis tai ("so")
i[r] svaidās (schwankt, zweifelt; russ. колеблется) Pas. IX, 205 (aus Lettg.; ‡

2) hin und her werfen
(intr.): puikas svaidās ar sniegu Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH II, 611

trijžuburaîns, trijžuburu (gen. plur.), dreiarmig V., dreizinkig: trijžuburainā lukturī A. XXI, 47. trijžuburu priede LP. VI, 33; Pas. III, 66.

Avots: ME IV, 235

uzspîst: lukturis atkal uzspīda A. Upītis Sm. lapa 312.

Avots: EH II, 734

vẽjlāpturis MWM. VI, 646, = lukturis">vējlukturis.

Avots: ME IV, 551

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. ² 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554

zars,

1) Demin. zarīt[i]s BW. 5546, 4; 5546, 6 var., acc. zarīti 6174, 10, der Ast, der Zweig; die Zinke; der Strahl:
Sprw. tik bailīgs kâ putns zara galā Br. sak. v. 989. stāv kâ nuo zara nuokritis Biel. 1424. viņš dzīvā tâ˙pat zarā, er lebt ohne bestimmte Beschäftigung, bestimmten Verdienst. viņš iet kâ zara galā Kav. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. liepas zars BW. 9588. alkšņa zaru 9778. var. bērziņam smīdri zari 8349. visi zari (Var.: zaru zari) nuolīkuši 7121. zarā (= nuo zara) sluoksnes darināju 7709 var. sluotu zari, die Besenreiser Bl. ecēšu, grābekļa zari, die Zinken der Egge, der Harke U. kārstuvju zari Grünh. sešu zaru svece dega BW. 16106, l. zaru lukturis, der Armleuchter MWM. IX, 942. aug liniņi zaru zaru (Var.: zaru zaris; verzweigt) BW. 28316. līču luoču upe te̦k, zaru zaru (Var.: zaru zarus; zaru zariem 11272 var.) Daugaviņa 26709 (ähnlich: 31023, 2). nuoriet saule... ze̦lta zarus zaruodama (Var.: starus staruodama) 25485 var. (ähnlich: 27272, 3);

2) fig., das Kind, der Sprössling:
atsvabinātu viņu zariņus nuo skuolas apmeklēšanas Janš. Līgava I, 257. cik tad tev tuo zariņu ir? Frauenb. Miķelis nuomira. vai tad palika kāds zariņš viņam ar? ebenda;

3) das männliche Glied
Frauenb.;

4) Demin, zariņš Ar., ein Steckling.
Formell identisch mit le. zars sind li. žãras "Richtung, Reihe" (bei Nesselmann, wo auch žarais "rottenweise"; vgl. auch žarais eina "gehen zerstreut" und kožnas savo žarū eina bei Kurschat, sowie žarais [išsisklaidžius] ko jieškoti Viltis v. J. 1908, Ns82, S.

3) und sloven. zo`r "Glanz".
Und mit diesen Formen der nächstverwandten Sprachen lässt sich le. zars auch semasiologisch vereinigen, indem man von der Bed. "Strahl" ausgeht (vgl. zaraîns "strahlend" und zaruôt "Strahlen werfen"; zur Bed. vgl. auch le. stars "Strahl; Ast", stara "Strich; Ast, Zinke" ); vgl. dazu li. žãros "Strahlen" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 202, zaras (für *žaras? Oder ein Kuronismus?) "Strahl" bei Aliežinis. Das ererbte Wort (saka) mit der Bed. "Ast" hatte andere Bedeutungen bekommen. Aus der Bed. "Strahl" entwickelt sich im Li. die Bed. "Richtung, Strich, Reihe" (wozu žarà "Abteilung" Lit. lltitt. III, 294 und bei Daukantas Darbay 45 [trauky keliomis žaromis] u. a.) und anscheinend auch eine Bed. "Ast" (wohl zu erschliessen aus žarynas "Gesträuch" bei Geitler Lit. Stud. 122; urspr. etwa: Gezweig). Darnach weiterhin wohl zu li. šiaurės žarà "Nordlicht" bei Būga KSn. 1, 274, žariúoti "feurig schimmern", žaryjos " "glühende Kohlen", žéréti "im Glanze strahlen", apr. sari "Glut", aksl. zorja "Schein, Glanz", zarja "Strahl", zьrěti "blicken" u˙a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 602). Zu li. žãras "Reihe" stellt es auch schon Thomsen Beröringer 247, zu li. žėrė´ti u. a. auch Prellwitz Wrtb ² 502. Anders, aber nach obigen Ausführungen wohl verfehlt Loewenthal ZfsIPh. VII, 406 (zu lat. germen "Keim, Spross, Zweig", s. dazu Walde 1. c. 577), Bezzenberger BB. XXVII, 165 (zu; γάρρα· ρ'άβδος, s. dazu Walde l. c. 609), Thomsen Ber. 247 (zu gr. χορός "Tanzplatz", s. dazu Walde 1. c. 603, sowie zu gr. χάραξ "Pfahl" [dazu auch nach Petersson Vergl. slav. Wortst. 18], s. dazu Walde l. c. 602 und 606), Zupitza Germ. Gutt. 193 (zu ahd. karst "Karst" ), Wood Mod. Lang. Notes XXIV, 48 (zu norw. gare "Spitze" u. a., s. dazu Walde 1. c. 606).

Avots: ME IV, 691