Paplašinātā meklēšana

‡ čubmaiss Dond., Puhren, = čubu maiss (unter čuba I).

Avots: EH I, 294

‡ drāmaiss Līvāni (mit à ² ), Wessen "palaidnis; nelāga cilvē̦ks". Wohl ein Kompositum mit màiss "Sack".

Avots: EH I, 331

màiss: die Plazenta AP.: dažs teļš atnāk ar visu maisu AP.; ādas m., der Bauch Saikava: es tev duošu pilnu ādas maisu par ūdens ne̦sumu (ich werde dir zu essen geben ...); lāstu m., wer häufig zu fluchen pflegt Warkl.; pe̦lu m., Schimpfname für einen faulen Menschen Grünh.; maiss, verächtliche Bezeichnung für einen (faulen Saikava, Zvirgzdine) Menschen: deidelnieks svāta m˙! BW. 25723.

Avots: EH I, 778

màiss (li. maĩšas "grosser Sack"), Demin. verächtl. maĩšelis [Līn., Tr.], maišuks Spr., der Sack. be̦zde̦lu maiss, der Stänkerer. atstāj nuost, lāstu maiss, hebe dich weg, Verfluchter! Tr. IV, 60; 510, miega maiss, die Schlafmütze; niķu maiss, der Spassvogel; pasaku maiss, der Fasler, Schwätzer: ve̦lns lai jūs parauj, pasaku maisi! Kaudz. pe̦lu od. pe̦lavu maiss, der Spreusack, übertragen zur Bezeichnung von etw. Leichtem, Minderwertigem: es tev saku, pe̦lu maiss, tu jau manis nedabūsi BW. 15153. nuosvieda me̦lnuo vīru kâ pe̦lavu maisu LP. VII, 972. grē̦ku maiss, arger Sünder, Missetäter. atgre̦muotāju dzīvnieku kuņģa pirmuo un vis+lielākuo daļu sauc par maisu Konv. caurais maiss, der Nimmersatt: tu, caurais maiss, vēl tu neesi pierijies. Sprw.: kas cauru maisu piepildīs, dzeni pieēdinās? ber kâ caurā maisā. abi labi, bāz maisā, greif nur zu, die Devise eines Habsüchtigen. vienā maisā bāzt, über einen Kamm scheren: tad būtu dibināts ieme̦sls mūs latviešus bāzt vienā maisā ar vāciešiem A. XX, 233. tas pats, tik nuo cita maisa, dieselbe Suppe, nur aufgewiirmt. pats jau maisā, bet cita maisā grābstās. kas beidzamais maisā, tas pirmais nuo maisa ārā. vai (nu) maisā, vai gaisā! entweder nichts oder alles! divi kaķi vienā maisā nesatiek. sivē̦nu maisā pirkt, die Katze im Sack kauferi. [Nebst li.(in Dusetos) máišė "Heunetz" (mit š wohl aus sk̑) wohl zu apr. moasis "Blasebalg", serb. mȉjeh "Schlauch, Blasebalg", ai. mēṣ̌a-ḥ "Widder", mēṣ̌ī- "Schaffell", an. meiss "Korb" u. a., s. Bugge KZ. XX, I, Bemeker Wrtb. II, 47, Trautmann Wrtb. 165.]

Avots: ME II, 551

‡ àizbūšķêt, ein dumpfes Geräusch hervorbringend fort-, hinlaufen: stirna ātri pa krūmiem aizbūšķēja Saikava. Refl. -tiês, dumpf erschallen: istabā kas aizbūšķējās Golg. aizbūšķējās ² , kad maiss nuokrita nuo pirtsaugšas Saikava.

Avots: EH I, 13

apsàukt [li. apšaũkti], tr., berufen, verweissen: tē̦vs apsauca brāļus, lai viņu liekuot mierā JK. V, 26. viņš apsaucis suni LP. VI, 42. bē̦rni, kas neklausa, ir apsaukta pasaule Etn. II, 30; apsauktu maiss, ein Mensch, besonders ein Kind, das sich nicht berufen lässt, kas neļaujas apsauktiês Naud. apsàukums, der Verweis: tiesas vīru apsaukumi Dok. A.

Avots: ME I, 117

atsãnis, atsãņis, Instr. Pl., Adv., atsāniski, seitab, seitwärts: stāvēja atsāņis Druva II, 304. atsānis nuolikts siena maiss Lautb.

Avots: ME I, 188

baznîckungs, der Pfarrherr (in Lettgallen so nur der katholische Pfarrer genannt): caurs kā baznīckunga maiss.

Avots: ME I, 269

beñde [li. bendė bei Miežinis], der Henker, Scharfrichter: kruoga žūpa, sievas bende BW. 10803. kad tu bendes ruokās nāktu! bendes kalps, bendes maiss, Schimpfwörter: ej, puisīti, bendes kalps BW. 19958, 1.

Avots: ME I, 279

be̦zdals (li. bẽzdalas), eine still abgehende od. abgegangene Blähung; ein stinkender Schleicher; be̦zdalu maiss, Stänkerer, ein Schimpfwort; sf. be̦zde̦ls.

Avots: ME I, 282

be̦zde̦ls, leise abgehende od. abdegangene Blähung: [laida lielu bezdelīnu BW. 34394, 6.] be̦zde̦lu smaka, der Gestank; be̦zde̦lu krāģis od. maiss, Stänkrer. Cf. be̦zdals.

Avots: ME I, 282, 283

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, ² 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314

caũrbira, caũrbiris,

1) das Durchgesiebte;

2) der Nimmersatt, jem., der immert isst,
auch caurbiru maiss;

3) der Verschwender, jem., der alles verliert od. verschwendet
Etn. III, 46;

4) ein durchgefallener Wahlkandidat;

5) caurbiras miegs, leiser Schlaf
Kleinberg;

6) starpbrīžuos radušās caurbiras (atlikas) apstrādā āpaši Konv. ² 709.

Avots: ME I, 364

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

cisas,

1) langes, besonders in alten Flussbetten wachsendes Gras
(cisu jumti L. W. 1921, No 50), das getrocknet in Betten oder auf die Diele zum Schlafen gebreitet wird:

2) das Lager überhaupt:
gulēt uz nāves (miruoņu) cisām, auf dem Sterbebette liegen. pataisīja siena cisas, guovis guļ uz cisām. tu dūņu cisās luteklīgi dusi R. Sk. II, 14. siena cisas BW. 30178; cisu maiss, der Strohsack;

3) eža cisas lycopodium clavatum RKr. III, 71. [Etwa zu li. kìsti prs. (kisù) "насаживать овин" (urspr. nach Būga Изв. XVII, 1, 19 etwa: класть, складывать), wozu nach Jaunis (bei Būga 1. c.) ai. cinōti "schichtet"
u. a. bei Berneker Wrtb. I, 157.]

Kļūdu labojums:
teikums "pataisīju siena cisas" jāpārceļ uz 2. nozīmes nodalījumu(der Satz"pataisīju siena cisas"gehört zur Bed. 2).

Avots: ME I, 388

I čuba,

1) der Wulst, der Büschel:
matu čuba Jaun. Dr. II, 362. caurumu aizbāzt ar pīladžu čubiņu Tēv.;

2) Pl., Stroh- oder Heulager zum Schlafen
Dond., Sessw., [Wandsen]: līdz cilvē̦ks nuomiris, viņa čubas izkaisāmas pa dārzu LP. VII, 912;

3) das Viehfutter
Dond.; čubu maiss, ein Stroh- oder Heusack zum Schlafen Dond., Sassm.

Kļūdu labojums:
VII, 912 = VII, 412

Avots: ME I, 417

čubas (unter čuba I 2): auch Frauenb., Strasden. čubu maiss - auch Pas. IX, 504, č. maisiņš IV, 28 und VI, 19. saslaucītas čubas (Fegsel) jābeŗ mēslienā Ahs.; Heu- oder Strohabfälle, trockener Mist Siuxt.

Avots: EH I, 293

dèidelnieks ² Lettg., ein Vagabund, Faulpelz, verkommener Mensch: deidelnieks svāta maiss BW. 25723.

Avots: EH I, 314

divgala maiss, ein Quersack Etn. III, 173; divgalis struops A. XX, 229, ein Bienenstock für zwei Schwärme.

Avots: ME I, 472

drabenes, drabiņas, drabiņi, die Träber: kas drabenēs maisās, tuo cūkas ē̦d. In Wain. nach Līniņ drabenes, das beim Bierbrauen nachbleibende Malz. drabiņu maiss (Schimpfwort) St., Draffsack; auch drabiņu de̦sa. [Nebst estn. raba aus dem Niederdeutschen (vgl. mnd. draf "Träber" und nd. drabbe "Bodensatz".]

Avots: ME I, 488

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652

gruõzît: mit ùo AP., N.-Peb., Ramkau. Refl. -tiês,

1): gruozās cauru dienu kai maiss, verbringt den ganzen Tag mit Nichtstun
Zvirgzdine. g. viņš gruozījās brangi, er mähte tüchtig Heidenfeld.

Avots: EH I, 414

gum̃zaîns [Ruj., Nigr.], krumm, gekrümmt, voll Krümmungen: luoks, slieces ir gumzainas, ja nav nuolīkušas slaidā līkumā, bet vietām ielīkušas par daudz, vietām par maz A. XIII, 493. [gum̃zains maiss Wandsen, ein Sack, der nich gleichmässig vollgestopft ist; gum̃zains ritenis Jürg., ein nicht ganz rundes Rad.]

Avots: ME I, 681

iẽšuva [Nötk., ìešuva Drosth., = iešuvums Wessen; iêšuva ² "Einsatz der Wäsche" Bauske]: pūrs bij tik glīti nuostrādāts ar vis˙visādām apšuvām un iešuvām A. XVI, 781. dzīparu iešuvas vadmalas paklājā Duomas I, 678. [palaidi iešuvu platāku! maiss ar platuo iešuvu Schujen. drēbnieks biksēm tik šauras iešuvas iešuvis, ka bikses irst laukā Kokn. ìešuve ² "šuvuma ieluoks" Druw.; "drēbes vìle" Kl., Schwanb., Mar.]

Avots: ME II, 78

īgarnis, ein Heunetz, ein netzartiger Sack, liels tīklveidīgs maiss, kur ceļinieki iebāž sienu Rutzau n. Etn. I, 138.

Avots: ME I, 834

‡ izkarĩcât Planhof, sinnlos vertun; miltu maiss jau izkarīcāts.

Avots: EH I, 453

izšļāpis (Part. prt.), ausgehungert, mager: guovs karna, izšļāpusi Purap. [izšļãpis Jürg., izšlâpis (mit l 9 Arrasch, eingefallen, in sich zusammengesunken: bumba izšļāpusi; maiss izšļāpis.]

Avots: ME I, 813

ķĩpa,

2): ein netzartiger Sack
auch Oknist; ein grosser Sack Frauenb.; ein Bettsack AP.; ein netzartiger Sack voll Heu, den man bei einer Fahrt im Wagen mitnimmt Orellen; gultas ķ. (maiss) Ramkau. braucamā ķ. ebenda; nuo (ratu) ķīpas nuolēcis P. W. Šis ar mani tiesāties? 1" sabāzis visus ķīpā un vedis ... slīcināt Pas. XV, 318.

Avots: EH I, 706

ķipa, ķīpe U., ķĩpis N. - Bartau, Rutzau, Grob.,

1) ein grosses Fass
Spr.;

2) ein netzartiger Sack für Heu, Klee
[ķīpa Wessen], ein Futtersack Serb., Lös., Setzen, Oppek., Autz, Frauenb.: vīri steigšus lika uz tiem siena ķīpas Saul.; līdz ar mani ratuos atradās divi tukši ķīpas maisi Lautb.; ein grosser Sack überhaupt Etn. I, 32, 58; ein Hopfensack St.; ein Sack zum Schlafen, = maiss">cisu maiss;

3) der Bund, Haufe:
pupu kūlis jeb ķīpa mugurā, t. i. pupas ar visiem pupājiem (stiebriem), sasietas salmu kūļa veidā Ruhental n. Etn. I, 58.;

4) ein grosser, korpulenter Mensch
Ar. Nebst li. kypas "grosser Korb" und kypa "куча" aus mnd. kipe "Kiepe" resp. kip "ein Bündel".]

Avots: ME II, 389

kuôde [Kr., C., Jürg., Arrasch, N. - Peb., Warkl., Bers., Kl., kuôde ² Bauske, Wandsen, Ruj.] (li. kandė˜ "Motte"), = kuoda I: nuo drēbju kuodes pazīst tikai viņa taureni A. v. J. 1897, S. 620. kuožu maiss, ein Madensack LD. n. U.

Avots: ME II, 340

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328

I lâsts,

1): ļaužu lāsti BW. 29847, 1 var. priekšā tevim mīļi vārdi, pakaļā lāstu maiss 31474. tuo lāstu tik daudz, ka nesabē̦rtu maisā N.-Autz n. BielU.

Avots: EH I, 729

ļe̦gans [PS., Dond.], ļē̦gans I].,

1) nicht genügend fest, schlaff, weich:
luoceklīši tik ļe̦gani Druva I, 339. [piebē̦rts maiss ir ļe̦gans, ja tas nav ar auklu labi nuosiets Morizberg.] ļe̦gana platmale A. XII, 28. ļe̦gana maize, ļe̦gans cilvē̦ks, zirgs Mat. ļe̦gana virve Dr. izdziedātas, ļe̦ganas balsis Kaw. sapinušies dzīves me̦lu režģuos vai nu mazliet ciešāk, vai arī ļe̦ganāk Druva III, 90;

2) quabbelig, quabbelicht, quabbig, quatschelig:
tā bija mīksti ļe̦gana Latv. ģīmja panti bija ļe̦gani MWM. III, 102. Nebst ļagans [wohl zu ir. legaim "löse mich auf", lecht "Tod", logaim "faule", mnd. lak "schlaff" u. a., s. Persson Beitr. 130 ff.; zu le, ļ- für l- vgl. Le. Gr. § 91 c.]

Avots: ME II, 534

mirgs,

1) = mir̂dzeklis

3 Spr.: pluosts uz mirgiem viegli saluocījās K. Strahl;

2) der Augenblick
Spr.: [mirgu me̦t (im Augenblick) bij maiss augšā Stelph.];

3) "?": ne mirgu (könnte auch zu einem nom. mirga od. * mirgus gehören) tālāk!

Avots: ME II, 632

nùobâzt, tr.,

1) vollstopfen:
nuobāzām šķūni pilnu ar sienu;

2) abstofen: siena maiss par cietu nuobāzts; nuobāzi nuo tā drusku!

3) verlegen
[L.]: e̦smu atslē̦gu kaut kur nuobāzusi Blaum. Refl. - tiês sich vollpfrofen, vollstopfen: viņš nuobāzies visas kabatas ar ābuoliem.

Avots: ME II, 760

‡ nùoblìšķêt ² Saikava. = nùoblìkš(ķ)êt: ūdens vien nuoblīšķēja, kad stirna ieskrēja upē. Refl. -tiês, = nùoblĩkš(ķ)êtiês: nuoblīšķējās vien. kad tupeņu maiss iekrita dubļuos Saikava.

Avots: EH II, 32

nùočaũkstêt, intr.,

1) hinrascheln, hinrauschen:
kundzes drēbes nuočaukstēja pa koridōru Apsk.;

2) eine kurze Weile ordentlich rascheln, rauschen:
nuočaukst maiss Stari III, 222. tur dažs iebāza simtiņu ķešā, ka nuočaukstēja vien A. XX, 645.

Avots: ME II, 769

pacaũrs: p. lakats Sonnaxt. p. maiss AP. pacaurā kulītē Pas. VIII, 82.

Avots: EH II, 123

pasaka (li. pãsaka),

1) die Fabel, das Märchen:
tukšas pasakas teikt Neik.; pasakas taisīt, leeres Gerede, Gerüchte verbreiten, klatschen Bers., Smilt., Lös., Laud.: netaisiet pasaku, macht keinen Skandal, Lärm! Bers., Ar. pasaku leitis, pasaku maiss, [kulīte Ar.], ein Fabelhans: ve̦lns lai jūs parauj, pasaku maisi! Kaudz. pļāpā kâ pasaku leitis. pasakām, zum Märchenerzählen, unglaublich zu sagen, märchenhaft: brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos BW. 5602. piemiņām, pasakām māsa auga bāliņuos 3568. pasakām man sajāja trejdeviņi precinieki 14193;

2) das Sprichwort
L., St.;

3) als nomen agentis - das Klatschmaul:
iet kâ pasaka Laud.;

[4) etwas Weitläufiges, Verwickeltes
Ar.] Zu pasacît.

Avots: ME III, 93

pe̦lus (li. pẽlūs) PL, Demin. pe̦lutiņas, die Spreu, das Kaff: Sprw. slinks kâ pe̦lu maiss. puisim bîj naudas kâ ve̦lnam pe̦lus LP. VII, 1025. sirmiem devu tīras auzas, pe̦lē̦kiem pęlutiņas BW. 29947. kas ir tām pe̦lum ar labību jādara? Glück Jerem. 23, 28. Nebst pe̦lavas, pe̦lvas zu apr. pelwo, aruss. instr. pl. пелъми, aksl. плѣвы, klruss. polova, ai. palāvāh, la. palea "Spreu"; s. Le. Gr. § 313, Trautmann Wrtb, 213, Walde Vrgl. Wrtb. II, 59.

Avots: ME III, 198

pìebẽrt,

1) zu-, hinzuschütten;

2) vollschütten:
Sprw. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta! piebērt maisus LP. IV, 35. zvaigžņu dimantiem piebē̦rts sniegs Vēr. II, 172. Refl. -tiês,

1) sich vollschütten:
maiss piebēries par pilnu. debesis zvaigznēm piebērās Dzimt. V.;

2) für sich, sich (dat.) vollschütten:
Ancītis ar bija piebēries Aps. VI, 21. p. kabatas ar riekstiem;

3) unabsichtlich hinzugeschüttet werden :
pie sukura pieberās milti.

Avots: ME III, 238

pìetaĩsît,

1) anmachen (an etwas), anlegen:
pie ases pietaisīsim kluoķi Pūrs III, 147. nevarēja nuociesties nepietaisījis savu balsi, konnte sich nicht enthalten, (in den Gesang) mit einzustimmen De̦glavs Rīgā II, 1, 314;

2) anmachen, zumachen:
pietaisīt durvis:

3) anfüllen :
es pūriņu pietaisīju Biel. 1901; pietaisīt vidus "paēst" Nerft;

4) besudeln, bemachen, vollmachen:
ja kristījuot bē̦rns drēbītes pietaisa, tad tam gaidāma slikta dzīve Etn. II; 144. paliekas nuolējis zeme un putras trauku pietaisījis, izgājis ārā Etn. III, 92. Refl. -tiês,

1) sich dranmachen, sich hinzugesellen:
studenti pietaisās par sarunu dalībniekiem MWM. VIII, 461;

2) sich betrinken, besaufen :
tad nu ir pietaisījies, der ist mal besoffen Mag. XIII, 2,50. viņš ir pietaisījies kâ maiss od. kâ murds, er ist steif besoffen Seew. n. U.

Avots: ME III, 302

II pluderêt, -ẽju, flattem, schwärmen, wackeln: sikspārņi pluderē ap māju Jürg. Refl., -tiês, wanken, flattem: kas tev te kuo pluderēties ap tuo klēti? A. XX, 726. siena maiss nebija labi piesiets; tas sāka tkāt un pluderēties Jürg. Wohl aus d. fludern "volitare".

Avots: ME III, 353

puteklis: man iedeva spaļainu dvieli; kur eju ..., putekļi bira BW. 25465 var. rijas puteklīši 28841. Sg. t. puteklis (in der Bed. "Staub") auch Auleja, Kaltenbr.: maiss pieje̦m putekļa Kaltenbr. ļuoti liels p., kad vētī ebenda. "nuo visa tā tu neredzi ne puteklīša labuma Aps. III, 37" ME. III, 440 zu verbessern in "pats nuo visa tā neredzi puteklīša labuma Aps. II, 3 (1897), S. 37".

Avots: EH II, 338

re̦ksns: auch Pilda n. FBR. xin, 46, 51, Zvirgzdine n. FBR. X, 27, Auleja: re̦ksni gurni Tdz. 54578 (aus Rēzna), 57257 (aus Ķaunata). re̦ksnas kājas 57898, 3 (aus Asūne). aiz re̦ksna kuoka Pas. VIII, 293. re̦ksnu sprēst, grob spinnen Auleja. pakalu kre̦kli re̦ksni (grob) kai maiss ebenda. puiši dzied ar re̦ksnuo (mit grober, niedriger Stimme), meitas ar sīkuo ebenda. re̦ksni (rekšņi) kāsēt ebenda.

Avots: EH II, 365

rûgt (li. rúgti "gären"), -gstu, -gu, intr.,

1) säuern, aufgehen, gären
(auch fig.): piens, alus, maize rūgst. viņā rūga... liberālisma nemiers Vēr. I, 965. Nauģam sāka sirds juo vairāk rūgt Libek Pūķis 48;

2) aufstossen
U.;

3) aufsteigen (vom Rauch), rauchen:
līdumā rūgst dūmi Wessen. uguns rûgst ² vien, ne˙maz nede̦g Nigr. dūmi rūga BW. 111031, 1. - Subst. rûgšana, das Gären, Aufgehen; rûgums,

1) das Gärsel
L., U.; die Gärung U.;

2) die Erbitterung, der Zwist;
rūguma maiss U. od. puods Wid. od. de̦sa Wid., ein sauersehender Mensch, ein Sauertopf. viņš vienumē̦r kâ rūgums Austrĩš Naidnieki 12. zu raûgs: zu trennen ist vielleicht rūgt 3 (vgl. Būga LM. IV, 427; zu d. Rauch usw. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 357?).

Avots: ME III, 567, 568

rupjš (li. rupùs "grob, uneben"), auch rups N.-Rosen, Kl. (li. rupas "rauh, holperig"), grob (eig. und fig.): rupjš audums, grobes Gewebe; rupja maize, Schwarzbrot, Roggenbrot; rupji milti, Roggenmehi; rupjā gaļa, finniges Fleisch L., Ronneb., grossfaseriges Fleisch Ar.; rupja mute L. "ein pockengrübigt Gesicht"; rupja nauda, hart Geld U., grosses Geld (in grösseren Scheinen od. Münzen). rupji samalt, schröten. Sprw.: pliku re̦dz tālu, rupju tuvu. rupjš kâ pe̦lavu maiss Erm es. rupjš vārds sāp ilgāki nekā pliķis. viņa vērpa rupās pakulas Jauns. vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai;... kungi rupa nene̦sā BW. 6966. man uzsedze māmuliņa rupākuo villainīti 5630. bij man nauda, bij man sīka, bij man rupa 19886. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76. Subst. rupjums, das Grobe; das Grobsein, die Grobheit; der Plur. rupjumi, das nachbleibende Grobe von etwas Gesiebtem, Geläutertem L.; U.; Gries; rupumi Dunika, = putraimi: rupuma zupa. Zu raupjš (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XLII, 296, Froehde BB. XVII, 309 f. und Persson Beitr. 288 ^1.

Avots: ME III, 563

sablin̂st ^2, intr., dick, fett werden: meita sablinduse tik re̦sna kâ gaļas maiss Sassm.

Avots: ME III, 595

sadribis: s. maiss, lakats (neben sadrupis mūris) Wolmarshof. tev (mirušai mātei) kauliņi sadribuši Tdz. 49720, 7.

Avots: EH XVI, 404

I sars Dond., Grünh., Widdrisch, U., saris Wid.,

1) gew. der Plur. sari (U., Bauske, Golg., Wandsen, Gr. - Essern, Spr.), sari Naukschen, Salis, saŗi (Selg., Nigr., Dunika, Wid., Hasenpot), die Borsten, Schweinsborsten
U.; Pferdehaare der Mähne und des Schweifes U., die Mähne (saŗi) Lng.; das Haar: sukā galvu, tautu meita, baltu saŗu susēklīti! BW. 14129, I. pūslīti, kuŗa iekšpuse izlikta ar smalkiem sarīšiem Vēr. II, 724. ve̦lns sapiktuojas un klups muļķītim saŗuos (matuos) LP. VI, 418. ne˙cik ilgi - saruos iekšā, kâ suņi IV, 128. saule tapa me̦lla it kâ saŗuomaiss Glück Offenb. 6, 12. māsiņai saru (Var.: saŗu, diegu, nātna) zeķes kājiņā; villas zeķes izde̦vusi BW. 20536, 2;

2) die sogenannten Mitesser bei neugeborenen Kindern (ein Aberglaube)
U.; "кочерга", das Hautjucken bei Kindern Wid.; sarus pērt BW. I, 174, 183, Etn. II, 186;

3) Strahlen
Mag. IV, 2, 140;

4) cūku sari U., ein hartes, steifes Gras.
Nebst li. šerys "Borste" zu sērties "das Haar werfen", atsirt (?), slav. sьrstь "Tierhaar, Borstenhaar, Wolle" und (wenn mit h- aus ide. k̑-) an., and., ahd. hâr "Haar" u. a., vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 75, Zupitza KZ. XXXVII, 400, Petersson Balt.- slav. Wortstud. 18.

Avots: ME III, 722

saspil˜lêt, ‡

2) vollstopfen
Luttr.: maiss ir saspillē̦ts (der Sack ist vollgestopft und dadurch glatt geworden!).

Avots: EH XVI, 449

I šēpelis, der Scheffel Brasche; šēpeļa maiss, der Scheifelsack Brasche. Nebst oder durch li. šė˜pelis aus nd. schepel.

Avots: ME IV, 17

šļakans,

1) = šļagans (zum k vgl. ļe̦kans), nicht straff Saikava, Warkl.; schwer (mit šl-) Schwanb.: šļakans vē̦de̦rs Warkl. šļakans valgs Saikava. šlakans maiss Schwanb.;

2) šļakans, s. šļakāns 1.

Avots: ME IV, 61

šļaugans,

1): "šlaũgans" ME. IV, 65 zu verbessern in "šļaũgans"; "nuoguris; vaļīgs" (mit aũ) Behnen: š. me̦zgls. maiss šļaũgani (lose, locker)
sasiets AP., Lesten; "kraftlos; ermüdet" (mit aũ) AP.: nuo balles pārnācis gluži š. Alswig, N.-Peb. gadās, ka guovs tesmens ir š. (mit àu ² ), tas ir, neierietējis slimības vai cita ieme̦sla dēļ Bers. š. ir siena ve̦zums, kas nav labi saspiests un sasiets ar virvēm un buomi N.-Peb.;

2): šļaugana (= gluda un slīpa) var būt kāda priekšme̦ta mala Meselau;

3): vē̦de̦rs palicis tīri š. (mit aũ) AP.;

4): šļaugana dūša - auch Alswig;

6): š. ("gaŗš") augums Meselau.

Avots: EH II, 644

sliñks, faul, träge: Sprw. slinks kâ pe̦lu maiss, kâ pagale, kâ sisenis. slinka kâ cūka. slinkam gudra mute. kas slinkam duos maizi! kungam slinki kauli. viņš tik slinks, ka savu actiņu nevīžuo aiztaisīt LP. VI, 188. nevarēja sūdzēties, ka tas slinks pie darba JR. V, 1, 64. aizjūdza tautu dē̦ls slinku (Var.: kūtru), laisku kumeliņu BW. 26506, 2 var. - Subst. sliñkums, das Faulsein, die Trägheit: Sprw. slinkums nav labums. slinkums ir visa ļauna pereklis. muižas meita ieraduse slinkumā (Var.: laiskumā), kārumā BW. 12132. slinkumu lāpīt, faulenzen U., Grünh.: kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628. Wohl als ein Kuronismus zu li. sliñkas dass. (mit iñ nach Būga KZ. LII, 296) Tiž. I, 325, LitMnd. I, 350 u. a.

Avots: ME III, 933

smags: unbek. in Grawendahl, Lemb.;

1): s. maiss, darbs Strasden. smagā labība Kav. smaga nauda Aus. I, 5. maksāt smagu galvasnaudu Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 7. kad zirgs pieē̦das smagu dābulu, tad viņš s. skriet Linden in Kurl. de̦r pret kle̦pu un smagām krūtīm Etn. III, 6. viņas vaigs bija s. un nuopietns Kaudz. Mērn. l. 52. s. vējš pūš, - drīz būs lietus Linden in Kurl. nuo meža atplūda smaga šņākuoņa Vindedze 108; ‡

2) schwanger
Frauenb.: tā pašreiz bij[u]si smaga Pas. XII, 241 (aus Serbigal). s. cilvē̦ks Seyershof. Adv. smagi,

1): s. iet AP. rudeņuos jau nu zirgam ir smagāk Kand.;

3): auch Auleja, Oknist, Wessen; s. garda gaļa Sonnaxt. s. senlaikuos ebenda. s. līt Saikava. s. me̦lna mute ebenda. s. sasilis Kaltenbr. viņa ... s. klibuoja Vindedze 105. uzturēšanās Rīgā man s. maksāja Līg. medn. 169. s. jāpasakās (= jāpateicas) par tuo guodu Jauns. Raksti VIII, 323. Subst. smagums: villainīte uozuoliņa smagumā BW. 5675. visuos smagumuos un grūtībās prata apmierināt Jauns. Neskaties saulē 13.

Avots: EH II, 531

‡ strapuls Borchow, Heidenfeld, Kaltenbr., Pilda, Preiļi in Lettg., Zvirgzdine, = stram̃pals: maiss bija pilns pielikts zirga strapulu Pas. XIV, 131 (aus Atašiene).

Avots: EH II, 584

IV trasa "?": trasas maiss Golg., ein Sack zum Hineinstopfen von Heu oder Stroh.

Avots: ME IV, 223

uzgâzt,

1) auf etw. (um)kippen, -stürzen, aufschütten
L., U. (perfektiv): katliņš jāuzgāž uz mutes virsū LP. VII, 463. uz cukura duozi uzgāzta apakštase Blaum. Pazud. dēls 11. bļuodas un karuotes uz plaukta uzgāzuse Pie skala uguns 207. uz pūravietas jāuzgāž kūtsmē̦slu Mzv. m. 77. (fig.) uzgāza tiem savu... dusmību Psalm 78, 49;

2) aufgiessen:
uzgāzt kam ūdeni virsū;

3) Schläge verabfolgen:
uzgāzt kādam pa muguru. burvis... tiecas muļķītim ar rīksti uzgāzt LP. IV, 101. Refl. -tiês,

1) (sich) auf jem. od. etw. stürzen, auf etw. fallen
(perfektiv): man uzgāzās maiss virsū. viņš tai uzgāzās virsū;

2) sich auf etw. od. jem. ergiessen
(perfektiv): man uzgāzās ūdens virsū.

Avots: ME IV, 332

uzņêmiêns, ‡

2) ein einmaliges Aufdenrückennehmen (um zu tragen)
Frauenb.: nav labs u., - maiss par ze̦mu.

Avots: EH II, 730

viegliņām ² Jummardehn, viegliņam U., vìeglītēm ² Ogershof, Oknist, vie˙glinãm oder vìe˙glĩtēm C., vìe˙glĩti-ņām C., (mit ìe ² ) Sessw., viegli vie˙glītiņām Bauske, Adv., leicht, sachte; gemach, langsam U.: ūdeni..., kas viegliņam te̦k Glück Jesaias 7, 1. nuo sē̦klas, kas viegliņam uzdīgst Markus 4. maiss jānuoliek tīrumā viegliņam un ne uz akmens Etn. II, 73. juoki nekutina vis viegliņam... ne̦rvus A.v. J. 1898, S. 322. runādams atvilka viņš... ruoku viegliņam Dünsb. Od. 2, 23. jis izstiepe ruoku viegleņām Pas. IV, 313 (aus Welonen). vieglītēm uzcēlās Etn. III,32. pane̦s vieglītēm A.v. J. 1898, S. 91. aizmaksājām vieglītēm (leicht, ohne Mühe) Apsk. v. J. 1903, S. 210, pārlekšu viegli vieglītēm Asp. Ziedu klēpis 129. viņa.. vie˙glītiņām tās (= drānas) nuovilka Dīcm. pas. v. 1, 59. gūlās vie˙glītiņām pār visu kâ... migla Domas III, 309.

Avots: ME IV, 653

žļoks, Interj.: maiss nuokrita pie zemes - žļoks! Stenden.

Avots: ME IV, 818

zvaķis "smags, re̦sns, vienmuļīgs cilvē̦ks, maiss">kâ pe̦lu maiss" Ahs. n. RKr. XVII, 66: viņš krīt kâ zvaķis.

Avots: ME IV, 763

zvakšêt, -u, -ẽju,

1) zvakšêt U., Arrasch, Frauenb., Gr. - Buschh., Ruj., Salis, Schwanb., Trik., Vīt., Wolmarshof, zvakšķêt AP., Bauske, Sessw., Wandsen, zvakšķinât U., = zvadzêt, klappern; zvakšêt Stockm. "ķēdes žvadzināt"(?); zvakšķêt Kokn. "truokšņuot ar ķēdēm (?): nauda kabatā zvakšķ Sessw. iet, ka pieši vien zvakš Vīt. zuobe̦ni kaujuoties zvakš Vīt. zirņu maiss nuokrita zvakšē̦dams;

2) zvakšêt Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Nötk., Podsem, Puikeln, zvakšķinât Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, Verbum zur Bezeichnung eines dumpfen Schalles (z. B. beim Fallen eines schweren Gegenstandes):
nuokrita, ka zvakš vien Nötk. sita, ka zvakš vien ebenda;

3) zvakšêt U., Vīt., zvakšķêt Frauenb., zvakšķinât U., plappern, Unsinn sprechen.

Avots: ME IV, 763