Paplašinātā meklēšana

‡ àizsmakulis Stelpenhof, jem., der schon seit längerer Zeit heiser ist.

Avots: EH I, 49

àizsmakums, ‡

2) "Dampf auf der Brust, Engbrüstigkeit"
U. (unter smakums).

Avots: EH I, 49

àizsmakums, die Heiserkeit: par aizsmakumu nuosauc balss pārvēršanuos tādā kārtā, ka tā vairs neskan tīri Konv. ²

Avots: ME I, 51

maku makumis tur iziet, da geht's mit Betrug und Streit zu Biel. n. U.

Avots: ME II, 555

makucis, ‡

2) ein rundliches, dickes Kind
Kurmene.

Avots: EH I, 780

makucis, ein grosses Stück Ramkau. Vgl. makãns.

Avots: ME II, 555

‡ makuris, Name eines Windes Bigauņc. 43. Mit mā- zu, lesen (vgl. mãkars 1)?

Avots: EH I, 779

smakuļaîns, stickig, dumpf: smakuļaina tautu zeme; aizsmuok mana valuodiņa pirmajā vakarā FBR. VII, 68 (aus Serbigal).

Avots: ME III, 950

smakulis, ein Heiserer: aizsmakusi es dziedāju, aizsmakusi gavilēju; vai māmiņa (mani) ielikusi smakulīša (Var.: smakulīti) šūpulī? BW. 436.

Avots: ME III, 950

smakurs L., der untere Gaumen, die Kinnlade; Leckermaul.

Avots: ME III, 950

žmaku, s. žmiku.

Avots: ME IV, 821

‡ apsmakuôtiês Jürg., Salis, euphemistisch für apbezdêtiês.

Avots: EH I, 115

pìesmakuôt, vollstänkern: tev gaiss ir nāsis piesmakuojis Dicm. pas. v. I, 34.

Avots: ME III, 293

sasmakuôt,

1) einen schlechten Geruch annehmen:
sasmakuojusi gaļa Golg., Adiamünde;

2) = sauôst(ît): viņš kuo jaunu sasmakuojis Golg., Adiamünde. Refl. -tiês "= sabezdēties" Grünh.: meistars sasmakuojies, tâ ka pa gabalu uož R. Sk. II, 136.

Avots: ME III, 738

smakuojs Lasd., verdorben und stinkend (von Speisen): smakuoja gaļa AP. Sessw.

Avots: ME III, 950

smakuoņi, die Atemnot: es apsedzu galvu ar biezu sedzeni, bet drīz uznāca smakuoņi, bij jātaisa galva vaļā Tirs. n. RKr. XVII, 78.

Avots: ME III, 951

smakuôt: "smaržuot; smirdēt" Sonnaxt; "smaku taisīt" PV.; tā bedre briesmīgi smakuo Siuxt.

Avots: EH II, 532

smakuôt, Geruch von sich geben Kalzenau n. U.: smakuo labi ievas ziedi BW. 22653, 1 var. Part. smakuôts, riechend: smakuotas vielas Alksn. Bar. 35.

Avots: ME III, 951

smakuôts (unter smakuôt): smakuota (smaržīga) puķe Kand.

Avots: EH II, 532

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

‡ àizglāsît, streichelnd entwenden: čigāniete glāsīja, glāsīja, kamē̦r aizglāsīja ir naudas maku nuo kabatas Vīt.

Avots: EH I, 24

‡ àizjuoste, der Raum hinter dem Gürtel: izvilkdams nuo aizjuostes (= r. из-под пояса ) ... maku Janš. Dzimtene ² III, 37.

Avots: EH I, 28

àizsmakt, ‡

2) ein wenig verschimmeln (einen Stich bekommen)
Ewers: gaja aizsmakusi.

Avots: EH I, 49

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51

‡ II apdunêt, ringsum ein wenig verderben (intr., z. B. vom Brot) Nitau : maize piesmakušā gaisā apdunējusi.

Avots: EH I, 78

apkûpêt und apkûpt, intr., ringsum räucherig werden, verräuchern: ļaudis tur ir apkūpuši un apsmakuši Biel. I, 353. apkūpēj'se ze̦lta ruoze BW. 18356. Auch von rauch-, dampfähnlichen Erscheinungen: drīz viss bija apkūpis ar baltu miglu Vēr. I, 1167, bald war alles mit weissem Nebel gleichsam wie mit Rauch bedeckt. ar smiltīm apkūpēt, bestauben Mar., Smilt., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 97

apsmakt, intr.

1) heiser werden; ersticken:
krāsnī uguns apsmaka, kad aiztaisīja durtiņas J. Kaln.;

2) verderben, einen Geruch
(smaka) bekommen (vom Fleisch): atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmakušu (Var.: apsmirdušu) BW. 16299.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 123

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124

atdarît (li. atdarýti), tr.,

1) zurücktun, etwas Getanes rückgängig machen, annullieren:
nācu ar tevi parunāties, kamē̦r nav nekas neatdarāms padarīts Kaudz. M. Sprw.: kas padarīts, tuo nevar atdarīt;

2) zurücktun, vergelten im üblen Sinn, sich rächen:
tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju BW. 15722; nu viņš tuo visu grib atdarīt LP. VII, 436; bet redzi, kādu labumu viņa nu tev atdarīja LP. IV, 185; kad es tev neatdarīšu, tad mani bē̦rni tev tuo atdarīs;

3) auftun, öffnen:
acis, ausis, durvis, luogu, muti, vārtus. Sprw.: kas neatdara acis, atdara maku. Refl. -tiês,

1) sich rächen, vergolten werden:
gan tu redzēsi, brāli: pašam viss tas tev atdarīsies, das alles wird sich an dir rächen Dok. A.;

2) sich auftun, sich öffnen:
acis LP. V, 240, ausis Kundz. St. 5, akmens JK. V, 67, durvis R. Sk. II, 217, kaps LP. IV, 206, pagrabs VII, 1052, ruoka, vārti LP. III, 76, zeme VI, 212. kad durvis pašas nuo sevis atdarās, tad nave nākuot Etn. II, 111.

Avots: ME I, 153

atvâzt (li. atvóžti), tr.,

1) zurückstülpen, den Deckel abnehmen, aufklappen:
cibu A. XX, 327, maku Etn., nazi Etn II, 98, pulksteni A. XX, 372, suomu A. XII, 490, vāku BW. 30;

2) (mit atvēzt vermischt) die Hand zum Schlagen ausholen:
ve̦ctē̦vs, atvāzis ruoku, deva ar līku dzelzsgabaliņu pa kramu Kleinberg; so auch cirst ar pilnu atvāzienu für atvēzienu, mit vollem Schwung hauen Vēr. II, 1130. Refl. -tiês, sich öffnen: pūra vāks atvāzās BW. 16828.

Avots: ME I, 208

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

briêdinât, fact. zu briêst,

1) schwellen, quellen machen, dicht machen, ausdehnen:
izkaltušuo mucu iemērkt ūdenī briedināt. aukstums briedina ķermeņus Pūrs III, 75. re̦snu briedināt BW. 21498, 1;

2) schwellen machen, zur Reife bringen, grobkörnig werden lassen, Segen verleihen, verschlagsam machen:
labs, izdevīgs laiks un gaiss augļus, graudus briedinās. dievs svētī, kuplini, briedini jaunuo rudzu maizīti, sagt man, wenn man zum erstenmal im Jahr frisches Roggenbrot ist LP. VI, 130;

3) fig., quelen machen, füllen, reif werden lassen:
br. savu maku, savu spriedumu, savas duomas.

Avots: ME I, 336, 337

bur̃t, - uŗu, - ũru (li. (bùrti), zaubern, hexen: burvis sācis pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. [burta od. burts sāls BW. 20783, behextes Salz.] burvim uznākusi buŗamā reize LP. VI, 19. ārā burt, naudas maku ārā buŗ. Refl. - tiês,

1) eifrig Zauberei treiben:
buŗas kâ burvis pa tumsu. vecene salika kārtis uz galda un būrās ilgu laiku ap tām MWM. VI, 101;

2) trödeln:
kuo tur pie nieka darba tik ilgi buries Drosth., Smilt., Ruj., Subst. bũrums, der Zauber: būrums nepielīp, der Zauber, die Zauberei wirkt nicht LP. VI, 14. [Fortunatov Sâmav. 104 ⁷⁸ hat es mit li. burnà "Mund" verbunden, indem er eine ältere Bed. "murmeln" voraussetzt. Aber man darf es wohl nicht trennen von burta, li. bùrta, bùrtas, slav. bъrtь "Waldbienenstock" (hierzu vgl. Berneker Wrtb. I, 109), woraus man etwas "kerben" als die ältere Bed. entnehmen kann; vgl. Potebnja РФВ. XI, 59 ² und Жив. Старина 1891, III, XXV, 375 ff., Boisacq Dict. 1015 f., Mikkola Jagić - Festschr. 362, Trautmann Wrtb. 40 und Būga KSn. I, 227.]

Avots: ME I, 354

celtnis (unter celtenis), ‡

2) der Fund, was aufgehoben ist
(mit elˆ ) PV.: zē̦nam labs c.: atradis naudas maku.

Avots: EH I, 264

cilas,

1): auch AP., Kaltenbr., N: Peb., Ramkau, Warkl., (Sing. cila) Auleja, Zvirgzdine: paspē̦ruse kāju uz kādas augstākas cilas (gen. sing.) Janš. Līgava I, 449. cila "im Frühjahr unaufgepflügtes Ackerland"
Bērzgale. mūsiem vēl cila nav arta Zvirgzdine. tuo zemi, kas nebij rudenī aparta, sauc par cilām AP.; cilas "tīruma pirmās reizes uzaršana" Mar.; "ein mehrere Jahre hindurch unbebautes Feld" N.-Peb.: c. plêst;

2) "?": makuoņu c. (Klumpen?)
Janš. Bandavā I, 197.

Avots: EH I, 270

cilˆts, -s, (li. (kiltìs "родъ"), *cilta, das Geschlecht, der Stamm. ne ciltām, ne ciltīm, ne ciltām sugām, ne pa ciltām, ne pa sugām, nicht im geringsten, keine Spur, nicht bei Menschengedanken; ne pa ciltu, ne pa smaku, ohne alle Spur, ohne alle Kenntnis von etwas. In Ruj.: viņš nav ne ciltām [over von einem Adj. *cilts?] sugām, er ist gar nicht verwandt U. ciltsbrãlis, Stammverwandter, ciltstē̦vs, der Stammvater. Zu celt.

Avots: ME I, 382

čuõriņš: ieglabāja... naudasmaku čuariņā Pas. VI, 341 (ähnlich VIII, 290).

Avots: EH I, 300

čubinât,

1) reinigen:
čubini traukus Mar. n. RKr. XV, 111;

2) aufzausen, lockern, aufklopfen:
matus, siena vīšķi, mīkstu guļu. čubini maku BW. 1752;

3) hätscheln, liebkosen:
ik˙kur,š savu, ik˙kur,š savu vakarā čubināja BW. 2659, 2. Refl. -tiês,

1) mit dem Aufzausen, Lockern, Aufklopfen beschäftigt sein, trödeln:
viens bē̦dulei gar kamiesi čubinās LP. IV, 120. viņa sāka atkal čubināties un rīkuoties gar gultu; čubināties ar lelli (von Kindern) Bers., Fest.;

2) in Liebe einander zausen, sich paaren:
zvirbulītis ar sieviņu pa paspārni čubinās BW. 2649.

Avots: ME I, 417

dũmakaîns, dũmakājs, [makuots">dūmakuots Austriņš M. Z. 17.].

1) von Höhenrauch erfüllt:
dūmakains gaiss ir uz jauku laiku;

2) räucherig, schwül:
dūmakains laiks. gaiss nebij skaidrs. bet dūmakains jeb ar bulu apklāts Kaudz. M.;

3) rauchfarben:
kas tur gāja pa kalniņu dūmakainu paltraciņu Naud. [In der Bed. 1 u. 2 für Kalz. dùmākains ² angegeben.]

Avots: ME I, 527

dũmakât. -āju, dūmakuôt, intr., dampfen (vom Roggen in der Blütezeit): ziedamā laikā rudzi dūmakā Naud. bāls dūmakuo vīrāks Bārda Zem. d. 245.

Avots: ME I, 527

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

ìeglabât,

1): ieglabāja... naudas maku čuoriņā Pas. VI, 341: kaŗa laikā drēbes ieglabājām (ierakām) zemē Linden in Kurl.;

2): auch Dunika.

Avots: EH I, 513

ìesmakt,

1) heiser werden;

2) einen Stich bekommen;
beliebt das Part. iesmacis, heiser, einen Stich habend: Lata runā drusku iesmakušā balsī A. XX, 168. gaļa iesmakusi A. XII, 560.

Avots: ME II, 68

izčubinât, tr.,

1) gründlich lockern:
cisas;

2) betätscheln, durchknutschen, befühlen:
jau citas kūmiņas izčubināja (maku) BW. 1752. Refl. - tiês, sich befühlen, betasten, unnütz die Zeit verstreichen lassen: bet karē̦r šis pa gaŗu laiku izčubināsies LP. VI, 369.

Avots: ME I, 723

izkratît (li. iškratýti), tr.,

1) ausschütteln
(auch fig.): še tuos salmus izkratīja BW. 19405. licis pīpi izkratīt LP. VII, 673. lai blusiņas izkratām BW. 24108. izkratīt sirdi, visas bē̦das. tā nuovilka dažam svārkus, dažam maku izkratīja BW. 19891. Refl. - tiês,

1) sich ausleeren, sehr hungrig werden
Ahs.: lai ē̦d, ja tâ izkratījies LP. V, 195;

2) all sein Geld ausgeben:
pilsē̦tā tas tâ izkratījies, ka vairs tam nav ne kapeikas pie dvēseles.

Kļūdu labojums:
1) ausschütteln = ausschütteln

Avots: ME I, 754

izuôst (li. išúosti ), ‡ Refl. -tiês, zur Genüge riechen (tr.): šuo smaku es e̦smu diezgan izuodies Jürg.

Avots: EH I, 492

izraût (li. išráti), tr.,

1) aus -, herausreissen, ausrupfen, heraus -, ausziehen:
kuokus nuo zemes, bārdu, zuobus, naudas maku, nazi nuo kabatas, zuobe̦nu, nuo tautas dziesmām teikumus. izraun ve̦lns dzīvam sirdi pirmajam brūtgānam BW. 8467. ieskries žagata, izraus kumuosu 19229. Sprw.: tik vājš, kâ caur sienu izrauts, wie durch die Wand gezogen;

2) vergreifen:
šīs grāmatas izde̦vumi rautin izrauti;

3) bekommen, erhalten:
kad tik viņš neizrauj sukas, er mag nur zusehen, dass er nicht Prügel bekommt. kur lai nu paduomu izrauj? Dünsb. kur gan šie desmit tūkstuošus izrāvuši? Purap.;

4) ausreissend etw. hervorbringen, bilden:
ruobu, bedri, grāvi, upi. ūdeņi draudēja izraut un izgraust te̦ku R. Sk. II, 140. ceļu izrāvuši Druva I, 1348. Refl. - tiês,

1) sich herausreissen, sich befreien:
viņa gribēja izrauties nuo puiša ruokām;

2) eifrig beschäftigt sein, angestrengt, fleissig arbeiten:
visu dienu izrāvāmies pa pļavu.

Avots: ME I, 790

izsmakt, intr., verschmachten, zur Genüge schmachten: lai labas vēstis manās ausīs plūst, kas ilgi izsmakušas Rainis. Refl. - tiês, zur Genüge schmachten: rīdzinieks, kas Rīgas mūŗuos izsmacies Rīg. Av.

Avots: ME I, 800

‡ izsmar̂šuôt "?": klēpi vāvereņu ... izklieda pa ... kulu ..., lai labi izsmaršuo un izgaisina agrākuo netīrumu smaku Janš. Mežv. ļ. I, 190.

Avots: EH I, 481

izsper̂t, tr.,

1) ausschlagen, mit dem Fusse schlagend ausgiessen:
Sprw. pati guovs pienu deva, pati izspēra;

2) herausnehmen, herausstehlen:
zaglis izspēra puisim naudas maku nuo kabatas Ahs.

Avots: ME I, 802

I izvḕrst,

1): herauskehren, -wenden
Bers.: i. krūtis Festen, Lös., Peb., Schwanb. guļ, kājas iz˙vērtis Heidenfeld. kamanām sāni par daudz uz āru izvē̦rsli Fest. (hier von einer Wurzelform vērs-). gultas maisu izvērš, kad krata ārā salmus Saikava. lemešus izvērš uz iekšu PV.; umwenden (ein Kleidungsstück) Līvāni, Pilda (von der Wurzelform vērt-), Adl., Lös., Selsau: i. (uz uotru pusi) zeķi, kažuoku; i. drēbei uotru pusi ebenda. izvērta maku: tukšs Geistershof, Heidenfeld; aus der Hand ausdrehen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); i. ķibelniekus, Streitigkeiten abhelfen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abhelfen"); "izgruozīt" Mar.: advokāls tiesā lìetu pa˙visam izvērsa; ‡

2) heraus-, hinausstürzen
(tr.) Dunika, Rutzau: izvērtis tuo nuo ve̦zuma; ‡

3) "izplèst" Peb. u. a. Refl. -tiês, ‡

3) sle̦pe̦ni i. (izmukt), sich heimlich ausdrehen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); ‡

4) heraus-, hinausslürzen, -fallen
Dunika: pteskaties, ka puišelis neizvēršas nuo ve̦zuma! Dunika. izvērsās nuo ... ruokām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 116. kur arkls pāri gāja, tur uz abām pusēm izvērtās kartupeļi kâ uolas Jauns. B. gr. ³ II, 169.

Avots: EH I, 495

jūtîgs, ‡

2) empfindlich:
guovis jùtīgas 2 pret smaku Sonnaxt.

Avots: EH I, 570

kalĩte,

1) eine lederne Tasche (aus r. калитá "Beutel, Tasche") Kalzenau, AP., Ronneb., [N. - Peb.]: gan tu rītā rubināsi bisnieciņa kalītē BW. p. 918. griežat, panākstni, kalītes priekšā (Var.: griez kali priekšā) BW. 25651. viņai darbeklis bija kalītē līdza ņe̦mts MWM. VIII, 330. nenesiet maku, nedz kalītu [von einem nom. s. * kalīta?], nedz kurpes Glück Luk. 10, 1;

2) ein Vorhängeschloss Mar., N. - Kmph., Smilt, [Bauske, Wadaxt.]

Avots: ME II, 141, 142

ķeists,

1) befremdend, sonderlich Preekuln:
viņš prasīja, kas te par tādu ķeistu smaku e̦suot O. - Bartau LP. VI, 28. viņš drusku tāds ķeists Rutzau, Bers. [bē̦rni izvirtuši par tādiem ķeistiem, nevēkļiem un neattapīgiem Janš. Čāp. 14 ;

2) "ein prahlerischer Mensch"
Bers. Aus li. keĩstas "странный".]

Avots: ME II, 360

ķẽrkstêt, ķērkstêt [vgl. li. kerksė´ti "кричать по гусиному"], ķēršķêt, kērkšêt Stelp., -u, -ẽju, intr., quarren, gackern, kreischen: vistas ķē̦rkst. savu nesmukuo ķērkstēšanu dzirduot, dzenim kauns nācies Kundz. aizsmakusi, ķe̦rkstuoša balss. kad nuoņēma (meitām) vainadziņu, iet balstiņš ķē̦rkstē̦dams BW. 215. Zu ķḕrkt.

Avots: ME II, 375

‡ I klìnis ² Kaltenbr., ein kleines Stück Zeug, das man als spẽdele (s. dies) benutzt: tabakas maku, kas šūts nuo maziem klīnīšiem Sprūdžs Asaru liekņa 86; "ein keilförmiger Ausschnitt" Auleja. Aus poln. klin.

Avots: EH I, 619

kuôdîgs,

1) beissend, ätzend:
viņš sirdīgi vilka de̦gunā kuodīguo smaku MWM. IX, 451. vējš dzina kuodīguos putekļus Vēr. I, 1387;

2) bissig:
līguotāji apdzied sīkstuļus kuodīgām dziesmām BW. V, S. 16. skuoluotājs smīnēja kuodīgi MWM. X, 327.

Avots: ME II, 341

krepeči,

1): auch Oknist, Saikava, kre̦pe̦ci Bērzgale, Kaltenbr., Warkl.: aizsmakušuo, krepečiem pilnuo rīkli Daugava 1934; S. 309; krepecis (nom. s.) Nerft, krepeči Auleja, kre̦pe̦ci Kaltenbr., der Rotz;

2): kre̦pe̦ci Pilda;

3): auch Oknist (der Kehllappen des Truthahns).

Avots: EH I, 649

lum̂stîtiês,

1): auch Pas. VIII, 68, (mit ùm ² ) Bērzgale, Kaltenbr., Līvāni, Nautrēni, Skaista, Warkl.: vilks sauode gaļas smaku un ... sāka lumstēties un gruozēties ap ... bucu Pas. XII, 77 (aus Domopol).

Avots: EH I, 761

makačât, -ãju, makačuôt, maku%C4%8D%C3%A2t">makučât -ãju, grob spinnen Etn. IV, 145: vērpu, vērpu, makačāju (Var.: makačuoju, makučāju, (?) makačiņu) pieci puodi vakarā BW. 7102; 7101; 25436, 11. (Wohl zu mãkačs.]

Avots: ME II, 553

‡ makačs Mahlup, maku%C4%8Ds">makučs ebenda, = die Kurbel am Spinnrad. Vgl. mãkačs.

Avots: EH I, 779

mãkuôņa, [màkuoņa Neuenb., mâkuoņa ² Nigr., Dunika, Līn., Rutzau], mãkuônis PS., mâkuonis ² Kand., [Ruj., Iwanden, Dond., Selg., mãkuõnis C., mãkuonis Salis, Jürg., Gr. - Essern, màkuonis Arrasch, Wolmarshof, màkuonis ² Kl.],

1) die Wolke:
te bij saule, te pazuda tai me̦lnā mākuoņā RKr. XVI, 183. ieiet saule vizē̦dama zilajās mākuoņās BW. 18877. [mākuoņas sāka dalīties Janš. Bārenīte 42.] kad Jē̦kaba dienā, saulei spīduot, pie debess staigā mazas, baltas mākuoņi savilkas. es izbēgu nuo tautām kâ nuo lietus mākuonīša BW. 26359. visi makuoņi izsīka, die Wolken verschwanden, es hat sich alles zum Besten gekehrt. teōrijas, kas dzeju nuo pīšļiem grib atkal sacelt mākuoņus Vēr. I, 1187;

[2) als Schimpfwort für einen (duseligen?)Menschen: piedzēries kâ mâkuoņa ^2; tāds kâ mākuoņa! Nigr.] Zu màkt (iês).

Avots: ME II, 580

maks,

1): pilns m. sīkaju dukatiņu BW. 33554, 5. grib dalderis zīda maku 34303. maciņš mans ruoņa m., zīda diegu šūdināts 34284; ‡

2) verächtl. Bezeichnung für einen alten, abgemagerten Menschen
Seyershof: tas jau vai[r] sievu nedabūs - tāds ve̦cs m˙!

Avots: EH I, 779

II maks, ein Seefisch, paplata zivs jūŗā, kuŗas gaļa gluotaina, maz garšīga. Nach U. maku zivs, ein Seefisch, vielleicht Aalmutter. - vgl. auch maksts Il.

Avots: ME II, 554

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

‡ mãtuôt,

1) = ‡ mātêt;

2) "?": iekāpa mātuodams (unanständige Wörter sprechend?)
kāds krievs A. Grīns Dvēs. put. III, 11. Refl. -tiês, = ‡ mãtuot 2: krievi māk tikai m. un smakuot A. Grīns Dvēs. put. II, 179.

Avots: EH I, 794

II mudêt, - u, - ẽju, schimmeln, verderben, schlecht werden, einen schlechten Geschmack annehmen (von Speisen), übel werden: putra, siens mud Aps., Lub., Druw. milti mud, kad tuos tur siltā vietā C. [ceļā mudēja ("mirka ar sasmakušu ūdeni") prāva dūksts Austr. Vērpetē 68]. nuo saldiem ēdieniem man sirds sāk mudēt [zu mudêt

I?] es wird mir übel ums Herz
Ahs. [Wohl zu gr. μύδς "Nässe, Fäulnis", schwed. dial. muta "staubregnen", air. muad, ai. mudira-ḥ "Wolke", s. die Literatur unter mudas.]

Avots: ME II, 658

nùočãrkstêtiês, eine kurze Weile krächzen: vārna nuočārkstējās aizsmakušā balsī Purap.

Avots: ME II, 770

nuôknuôsîtiês ² Stenden, zum Überfluss trödeln, trödelnd die Zeit vergeuden: kad pus˙stundu meklē tabakmaku un stundu pīpi smēķē, tad jau visu laiku nuoknuosās, un nuo darba nav it ne˙kā.]

Avots: ME II, 800

nùokrekstêtiês, nùokrekšķêtiês, nùokrekšêtiês, nùokrekšķinât Latv., refl. - tiês A. XXI, 119, sich eine Zeitlang räuspern, hüsteln: tad viņš nuokrekstējās un iesāka Latv. Pēteris nuokrekša un aizsmakušā balsī nuokliedz Duomas III, 433.

Avots: ME II, 801

nùosekšķêt, nùosekšêt [Lis.], nùosešķêt, auch nuosekšt Tirs. n. RKr. XVII, 70, intr., beschmutzt werden: kur tu tads kâ sekšķis esi nuosekšķējis? Tirs. n. RKr. XVII, 70. ir gājis dienām un naktīm nuosekšējis līdz ausīm Niedra. ve̦cais izvilka nuosekšķējušu ādas maku. palags e̦suot nuosešķējis A. XX1, 46.

Avots: ME II, 844

nùotikt,

2): lai nuotīkst pēc šīs lūgšanas Manc. Spred. ⁴ , Pielik., S. 243. lūgšana nuotiek, eine Bitte wird erfüllt
BielU.; = nùoderêt 2: tās visur nuotīkuot Dünsb. Krist. stāstītājs (1848) 96 (ähnlich IMM. 1932 I, 21, aus Dond.). tas gauži nuotiek, ja tie (= zirgi) allaž ir pie ruokas un nav jāzaudē daudz laika, zirgus ... nuo ganībām mājā vācuot Pēt. Av. III, 204; ‡

5) verspüren, wittern:
suns nuotika smaku Skaista n. FBR. XV, 48. ‡ Subst. nùotikšana, das Geschehen: ni˙vienam nestāstīs par nuotikšanu Pas. XII, 347.

Avots: EH II, 100

uõkšerêt AP., PS., Ronneb., ùokšerêt ² Lös., uokšerêt Lubn., uõkškerêt AP., Iw., Kand., Ruj., Salis, Selg., Siuxt, Stenden, Wandsen, ùokšķerêt ² KatrE., Kl., Nerft, uôkšķerêt Sessw., uokšķerêt Bers., Erlaa, Laud., uõšķerêt Adiamünde, Drosth., Līn., ùošķerêt ² Prl., uoksterêt Etn. IV, 162, -ẽju, schnüffeln, eifrig suchen: kuo tu te uokšķerē? Kand. brūtgāns... uokšķer un taujā, kuo nuo tevis dabūs A. XX, 483. ve̦lni . . . uokšķerē un prašina: kas te par smaku? LP. VI, 470.

Avots: ME IV, 415, 416

‡ pabruķis Ramkau, eine Art Holzfundament: kad nav pamaku, tad būvei stūŗuos paliek kuokus; tuos sauc par pabruķi. pabruķus nuovāc, kad liek īstuos pamatus. Vgl. pabruģis.

Avots: EH II, 122

pačipstêt,

[1) auch pačīpstêt, ein wenig piepen]: sargi ne pačipstēt vairs die Wächter können keinen Laut von sich geben LP. V, 243; ["ieskanēties": maku cilājuot pačipstēja sīka nauda Vīt.;

2) "papļāpāt" Seppkull;

3) "izputēt" MSil.].

Avots: ME III, 14

pačubinât, ‡ Refl. -tiês, ein wenig stöbern (wühlen) in etwas (?): izvilkdams savu maku, tanī pačubinājies Janš. Bandavā II, 157.

Avots: EH II, 125

padupes,

1) Krebsnester, Löcher an den Bachufern, [das Bachufer
Bielenstein Holzb. 681]: iznesis varžu gaļas smaku pa visām alām un pādupēm Duomas IV, 460;

2) in Kurland ("tahmisch"n. St.) die Bierneige
L. [In der Bed. 1 zu dupes; desgleichen (vgl. padubenis) in der Bed. 2, wenn padupes 2 nicht aus einem tahm. padups < *padubes entnommen ist.]

Avots: ME III, 19

pajàukt,

1): vāri putru ..., kuces kāju pajaukdams Tdz. 52887;

2): jumtus apjumis ve̦se̦liem salmiem, nuogriêztām vārpām, lai putni nepajauc, graudus me̦klē̦dami Sieva 3; ‡

3) sich verbreiten machen:
ar mē̦slainām kājām p. nelabu smaku Saikava. ‡ Refl. -tiês, ein wenig (für sich) rühren: tev būs jānāk putras p˙! Ramkau.

Avots: EH II, 137

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56

pamaki, [eine Art von Fundament von Feldsteinen Jürg., Lub.: cūkas izrakājušas pamakus]. ja dievs duos citu gadu būs pamaku [Var.: pamata] plēsējiņš BW. 15631, 5 [aus Nitau].

Avots: ME III, 65

pasîcinât, tr., winzig, klein machen: naudas maku, den Geldbeutel leeren B. Vēstn.

Avots: ME III, 99

pasvîdêt, tr., ein wenig schwitzen machen: vajag[a] maku pakratīt, kumeliņu pasvīdēt BW. 11460.

Avots: ME III, 111

pìeuost,

1) zur Genüge, zum Überfluss riechen
(tr.): tu skraidīdama pa pasauli pieuodi tā gaisa Pas. II, 141 aus Kapiņi;

2) sich mit einem Geruch anfüllen:
pieuoda (Var.: piesmirda) istaba puķīšu smaku BW. 25251, 2.

Avots: ME III, 307

pìesmacêt, pìesmacinât Dond., = maku%C3%B4t">piesmakuôt: p. mucu.

Avots: ME III, 292

pìesmakt, stinkend werden U.; schwer, schwül werden (von der Zimmerluft): piesmacis gaiss. piesmakusi istaba Vēr. II, 312. sile viņām netīra un piesmakuse Niedra.

Avots: ME III, 292, 293

prašinât, tr., intr., wiederholt fragen, ausfragen: prašināja viņu: kur gribuot iet? kur bijuse? JK. veļu uokšķerē un prašina: kas te par smaku? LP. VI, 470. neliekuot mierā ne dienu, ne nakti - arvienu prašinuot VI, 51. ķēniņiene šuo un tuo prašinājuse VI, 728. ķēniņš vairāk ne˙kuo neprašina IV, 112. stāvi klusu, neprašini blēņas! B. Vēstn. nekrita pie tam jums nemaz prātā par sevi, savu labu prašināt Juris Brasa 184.

Avots: ME III, 378

‡ III rumaks Kurs., ein etwa ein Meter langes Holzstück zum Schlagen od. Schleudern: dabūsi ar rumaku!

Avots: EH II, 383

‡ sadumêt, dunstig, trübe werden Golg.: laiks sadumējis (= apmācies); "ve̦cuma smaku piejemt" Lubn., N.-Schwanb.: milti sadumējuši; putra pa˙visam sadumējusi ("kļuvusi bieza, drusku ieskābusi") Golg., Jürg., Lemb., Sessw.

Avots: EH XVI, 405

sakliêdêt, zerstreuen, auseinanderjagen: viss mainās tik sakliedē̦ti kâ makuoņi vējainā laikā Jansona Duomas 7.

Avots: ME II, 650

‡ samircinât, nass machen, durchnässen: kamē̦r rudeņa slapjums vēl nav zemi samircinājis Pēt. Av. III, 179. savas ... miesas negribu s. ar tādu nejauku strutu smaku Dünsb. Jocīgas pas. un stāst. 50.

Avots: EH XVI, 431

II samist(iês),

1) samist Spr., sich verwühlen, sich verwirren, sich verwickeln; unklar werden:
tie cimdiņi bāliņam, kuriem raksti samisuši (Var.: sajukuši) BW. 25487, 1 var. brāļam devu tuos cimdiņus, kur samisa (sajuka) pāradiņi 25488, 1. samisusi (Var.: aizsmakusi) valuodiņ[a],... dievs šķirs manu valuodiņ[u] 16923. samisās (Var.: aizmirsās) man dziesmiņa 909, 1 var. samisuse upe te̦k, samisuse Daugaviņa 6599, 5;

2) samist, (fig.) verwirrt werden, den Verstand verlieren
Gr. -Buschhof: staigā kâ samisis!

3) samist Spr., Wid., samisties Für. I, traurig sein, zagen, verzweifeln: nesamisat (Var.: nebē̦dājat) jūs, brālīši, ka es ilgi vaiņakā! BW. 6602, 2. Part. samisis, niedergeschlagen, ohne Freudigkeit, verzweifelnd U.: juo man sē̦ri, juo man grūti, juo raže̦ni padziedāju, lai nesaka sveša māte, darba dēļ samisusi (Var.: nuoskumusi) BW. 619, 11. stāvēja samulsusi un samisusi LA. - Subst. samisums,

a) die Verwirrung;

b) die Verzweiflung:
samisums un sāpes raksturuo šuo laikme̦tu Teodōrs.

Avots: ME II, 686, 687

saņaukt, straff zusammenziehen: s. apaušus, tabakas maku (mit àu ² ) Saikava, Gr. -Buschhof, (mit aû ² ) Lautb., Autz, Arrasch.

Avots: ME II, 694

sa-uôst, freqn. sa-uostît, tr., intr., erwittern, riechen; etwas Geheimgehaltenes spüren U.: sauož pelējuma smaku Vēr. II, 1238. suns nevarēs tavas pē̦das sauost Dīcm. pas. v. I, 55. tuksneša iemītnieks jau ar de̦gunu sauož, kas ir braucis pa ceļu A. XXI, 583. sa-uoduši Dreimanim kviešu sili sē̦tmalī BW. 14431. ragana bij sauoduse, ka kungs taisuoties viņas pameitu precēt LP. IV, 102. Refl. -tiês, viel riechen (tr.): svešu smaku sauodies LP. I, 93.

Avots: ME III, 778, 779

sasmacinât, ‡

2) stinken machen:
ziediņus ... s. ar cūku smaku Dünsb. Joc. pas. un stāst. 50.

Avots: EH XVI, 448

sasmakt, intr., besonders häufig das Part. sasmacis gebr.,

1) ersticken
U.: kad tu sasmaktu! dass du ersticken würdest! Mag. XX, 3, 38. jūtas, kas pašas sevī sasmuok Stari III, 98;

2) faul, galstrig, ranzig, schimmlig, muffelig werden
U.: gaļa, sviests, labība sasmuok U. sasmacis piens, siens Mar. siena smarša vairāk kâ sasmakuse Aps. IV, 6;

3) heiser werden
U.: balss sasmakusi.

Avots: ME III, 738

sasmìlkšuôt, tr., mit Sand bestreuen: izvilcis... smilkšu maku, krietni sasmilkšuoja bruce̦klu Janš. Dzimtene ² I, 373.

Avots: ME III, 739

sîcene, das Kleingeld: sieva izņē̦musi nuo kales visu sīceni Stelp. maku cilājuot pačipstēja sīcene Fest., Stelp.

Avots: ME III, 851

‡ siltmaize, frischgebackenes, noch warmes Brot: vīrs... siltmaizes smaku sauodis Dünsb. Skaistā Mīle 15. siltmaizīte krāsnī BW.2935 (aus Windau).

Avots: EH II, 487

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡

8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. ⁴ 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490

smagnējs Etn. III, 165, schwer, schwer lastend, schwerfällig: sm. makuonis Saul. R. I, 96. pagrabs tik smagnējs (feucht, dumpf?), tik smagnēji ve̦lgans V. Egl. Eleģijas 112. smagnējas skaņas Stari III, 98. jūdu slevietes ir bijušas smagnēji daiļas Veselis Saules kaps. 17. zieduoša sieviete, smagnēji līkstuoša kâ leva Tīr. jaudis. viss... ir tik māksluots, slimīgs un smagnējs Latvija.

Avots: ME III, 948

II smakars Raiskum, = makurs">smakurs, ein Leckermaul.

Avots: ME III, 950

smakt: prs. *smùku > ostle. smyuku Auleja, Warkl., smuokstu Dünsb. Trīs romant. gadīj. 84,

1): nuo pārsalšanas kakls smaka Auleja; "smakt (dusmās) = ēst: smuoc nu! (saka uz tādu, kas teicas nee̦suot ēst dabūjis)" Etn. II, 188. "puisis smacis alā trīs dienas" ME. III, 950 zu ersetzen durch "nabadziņš smacis trīs dienas"; ‡

2) muffig werden
Auleja: gaļa sāks s. Subst. smakums: karpeļiem pagrabā pieme̦tas liela smakuma (Muff) smaka Seyershof.

Avots: EH II, 532

smakt, smuoku od. (L., St.) smakstu (eine Debitivform jāsmakst Latg: 1922, VI, 4), smaku, intr., ersticken, erlöschen, schmachten; heiser werden: uguns smuok. balsiņš smuok Ld. 10832. istaba ziliem dūmiem smuok LP. VI, 978. trīs tam ruoka sade̦ruot, smuok valuoda runājuot BW. 15407. puisis smacis alā trīs dienas LP. III, 75. smuoc nu! (sage man zu jem., der behauptet, er habe nichts zu essen bekommen) Etn. II, 188. Subst. smakums, Geruch, Dampf (auf der Brust) U., krūšu smakums L., Engbrüstigkeit. Wenn von einer Bed. "gering(er) werden, schwinden" auszugehen ist, zu mnd. smacht "Verschmachten", ahd. smâhi "gering, klein", gismâhteôn "schwinden" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 526 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 685).

Avots: ME III, 950

smalkulis, f. -e, wer fein geartet ist: rīklīt[e] mana, smalkulīte (die fein Singende? oder fehlerhaft für smakulīte?), aizsmakuse vien stāvēja Ld. 10831.

Avots: ME III, 953

I smir̂dêt (li. smirdė´ti, r. смердѣть "stinken"), -u, -ẽju, riechen (biblisch und im Volksmund auch von Wohlgerüchen), stinken: puķes jauki smird U., die Blumen riechen schön. vīni, me̦di vien smirdēja mūs[u] kundziņa dārziņā BW. 32814. smird mana istaba ruozīšu smaku 25251, 1. ziediet tâ kâ puķes, smirdiet labi! Glück Sirach 40,14. svaidījās ar saldi smirdamu eļji Judith 10, 3. tu smirdēji kuiļa smaku (Var.: tev smirdēja kuiļa smaka) BW. 20410. tas smirdēja rāvu smaku 12608. kalējs smirdēj[a] uogļu smaku 9524. smirduots (Var.: smirdis) bija tautu dē̦ls, tâ kâ dūņu ezeriņš 21331, 1. smird kâ aptieķis Jlg. RKr. II, 97, kâ zuosu būda 489, kâ se̦sks Br. sak. v. 1079, kâ pupucis Etn. I, 61, kâ āpsis. citam de̦g, viņam smird RKr. VI, sak. v. 155. kur smird, tur de̦g Br. sak. v. 1142. Subst. smir̂dêšana, Stänkerei Brasche. Nebst smarda, smar̂ds, smar̂ša, smar̂ža, smerdelis, smer̂ža u. a. zu apr. smorde "Faulbaum" u. a. und vielleicht lat. merda "Unrat des Leibes", s. Trautmann Wrtb. 271, Walde Vrgl. Wrtb. II, 69I, Persson Beitr. 945.

Avots: ME III, 965

‡ smirdît, -īju "?": viņš smirdī buka smaku Tdz. 51821.

Avots: EH II, 538

spẽlêt: prs. spẽlu Blieden n. FBR. XVI, 96; "ruotaļās iet" Warkl.; spē̦lē̦dami un gaģinādami pa silu skrēja gulbji un mežzuosis Vēr. II, 1035; verspielen (?) Kand.: es negribu s. nuo savas naudas ne˙kuo. tautiet[i]s lūdza mīļu Māŗu, ruokā maku turē̦dams: spēlēj[u] (setze aufs Spiel?) simtu dālderīšu nekâ savu līgaviņu BW. 1120; "svaidīt": bē̦rni spēlē sukura graudu Ramkau. sveša māte (mani) maldināja, ar kuokiem spē̦lē̦dama BW. 4121 var. kuoki[e]m suņus spē̦le̦dama 6635, I. gāju puišus brāķē̦dama, kâ ābuolus spē̦lē̦dama (Var.: mē̦tādama) 473 var. māte... dzied, ruociņas spē̦lē̦dama RKr. XIX, 133 (aus Plm.).

Avots: EH II, 549

spuôdrs: auch Kaltenbr.; zirgs jau mīl, ka viņu spuôdri ² tur Siuxt. ... balss bij pa˙visam aizsmakusi ... atskanēja ... aizrādījums runāt mazliet spuodrāk A. Upītis Sm. lapa 303.

Avots: EH II, 565

sũkstît C., Bauske, sùkstît ² Lis., Schwanb., Lubn., Golg., = čūpstît, (mit dem Munde) saugen Wid.: adatu dūra pirkstā, kuru tā sāka sūkstīt Por. II, 113. Taņa sāka lupināt un sūkstīt vēzi Aps. VI, 14. tas skatās, kâ ē̦d cits, un nagus tik sūkst[a] Plūd. Refl. -tiês,

1) "?": ieņēma (mutē) màlku (nuo pudeles) un sūkstījās ilgi Kārstenis;

2) sich Vorwürfe machen
Lis. (mit ù ² ), C., Bauske (mit ũ), sich beklagen (mit ũ ) Lieven - Behrsen, seufzen U., (mit ù ² ) Kr.: "dārgi, dārgi,"Plausis sūkstījās De̦glavs Rīga II, l, 46. ļaudis sūkstās un sūdzas, ka gadu desmitiem jāgaiduot uz vietu A. XX, 783. viņš sūkstās, ka naudas maku izmetis Lieven - Behrsen. nevarē̦tu ne brēkt, ne sūkstīties Balt. Vēstn. 1901, No 81 (Feuill.). Jānītis lai tagad vēl sūkstās par tuo MWM. XI, 267. šī nesūkstās ne˙kuo LP. V, 210. kas mierīgi sūkstījās un kasījās aiz auss Zeif. llI, 2, 258. sūkstît zu sùkt; sūkstîtiês 2 nach Bezzenberger BB. XII, 241 zu sūdzêt, wie aber das synonyme sūkâtiês wahrscheinlich zu sũkât gehört, so dürfte auch sūkstītiês 2 eher zu sūkstît "saugen" gehören.

Avots: ME III, 1131, 1132

sutums,

1) erstickende, dumpfe, von Gerüchen geschwängerte Luft
Amboten, Neuhausen: siltums izplata smagu sutuma smaku Upītis St. 60;

2) grosse, schwüle Hitze
Zerrauxt, Grünwald, Ekau, Sawensee; feuchte Hitze Adsel; heisser Dampf Laud.; "nuoplaucējums, iekaisums nuo karstuma un mitruma Laud., N. - Peb., Roop, Schujen, Sermus, Mor., Sessau, Salgaln ("sutumi ruodas kājās");

3) "ein schlecht geschmortes Essen"
Kalz.;

4) "ein Faulpelz"
Neuenb.;

5) Spreu oder Heuabfälle, in heissem Wasser zum Viehfutter gebäht
Festen, Fehsen, Lub. Zu sust 1.

Avots: ME III, 1129

tē̦laîns, mit einem Bilde versehen U., bilderreich; (fig.) bildlich, anschaulich: tē̦lains pimberis U., ein Fünfer (Zweigroschenstück) mit einem Kopf (tē̦ls). tālumā iet mākuon[i]s aiz makuoņa tē̦lainā barā Duomas II, 1239. tē̦laina valuoda, anschauliche, bilderreiche Sprache.

Avots: ME IV, 170

tītinâtiês "?": (ve̦ctē̦vi) sāka tītināties ap tabakas maku Veselis Netic. Toma mīlestība 168.

Avots: ME IV, 207

upuris,

1) das Opfer:
upuri nest U.; grē̦ku upuris, das Sündenopfer IV Mos. 29, 19; de̦dzams upuris, das Brandopfer IV Mos. 29, 31;

2) die Kollekte
U.: upuri lasīt, eine Kollekte halten U.;

3) der Klingelbeutel
U., Mag. XIII, 2, 46 (dafür auch: upuŗa maks Wid.): uz upuri (upuŗamaku) likts... cimdu pāris RKr. XVI, 105. meta . . . vaŗa grasi "upurē", ka nuodimdēja vien Kaudz. Izjurieši 111. Aus uperis.

Avots: ME IV, 301

uzsmakt, ein wenig faul, ranzig, schimmlig, muffetig werden AP.: gaļa tâ kâ drusku uzsmakusi.

Avots: ME IV, 380

*II vēriens od. *vēriena, vēriene, = vēreja: dzilna... vērienā kledzināja BW. 23426, 1. aizsmakuse dze̦guzīte vērienē (Var.: vēriena) kūkuodama 23923. vējiņš luoka vērienā (Var.: kļavienā) ve̦damās kamaniņas 11082 var. kâ uozuolu vērienā (Var.: vērijā) 22336. kâ var siekste sieksti lauzt? abas guļ vērienā 8491 var.

Avots: ME IV, 562

*verst: avuotiņi miglu verda (Var.: meta, laida, cēla) vakarā BW. 12467, krāsns svelme viņam ... verda pretim Blaum. Raksti III ⁶ (1939), 181. dūmu mākuonis verda augšup 197. pīpīte verda milzīgus dūmu makuoņus Rīg. Av. Das prt. verda dürfte zum prs. ve̦rd (inf. virt) neugebildet sein.

Avots: EH II, 772

žmiku, in der Verbind. žmiku, žmaku, Interjektion: juostas gali (sc.: gāja) žmiku, žmaku BW. 5726.

Avots: ME IV, 822

žvadzêt Burtn., Frauenb., Dunika, Gr. - Buschh., PS., Spr., Stom., Warkl. u. a., = zvadzêt: juostas gali - žvadzē̦dami BW. 5726, 1. kas žvadz apluoka galā? 5007. sākusi... nauda žvadzēt LP. V, 400 (ähnlich VII, 1118). be̦r dukātus maisā, ka žvadz vien J. Kr. V, 1, 38. ķēdes žvadz Jauna R. IV, 197, Ahs. n. RKr. XVII, 67. Auch vom Schwatzen: kuo tu te visu dienu žvadzi? apnicis klausīties Golg. sievietes runājas, ka žvadz vien Golg. Auch transitiv (??): "skandināt; maku%20ar%20metala%20naudu%20purin%C4%81t">naudas maku ar metala naudu purināt" Frauenb.; "radīt griezīgu truoksni (piem., nazi trinuot uz akmens) Warkl. Ein Lituanismus?

Avots: ME IV, 840