Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ît' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ît' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (7349)
adīt
adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,
1) für sich stricken,
2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,
3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,
1) das Gestrickte,
2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].
Avots: ME I, 11
1) für sich stricken,
2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,
3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,
1) das Gestrickte,
2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].
Avots: ME I, 11
ādīt
adītava
aibakstīt
aijādīt
‡ àizjādît,
1) wiederholt hin-, wegreiten
(mit ã ) Lems.;
2) = ‡ àizjādelêt (mit â ) Peb.;
3) wegtreiben, -jagen:
a. čigānus nuo mājas (mit â ) C.
Avots: EH I, 27
1) wiederholt hin-, wegreiten
(mit ã ) Lems.;
2) = ‡ àizjādelêt (mit â ) Peb.;
3) wegtreiben, -jagen:
a. čigānus nuo mājas (mit â ) C.
Avots: EH I, 27
aikstīties
aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
airīt
aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]
Avots: ME I, 14
Avots: ME I, 14
aisīt
àisît 2: auch Golg., Gr. - Buschh., Lubn., Mahlup: metās virsū, zuobus aisīdams Azand. 52. Refl. -tiês, ‡
2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine; ‡
3) àisêtiês 2 Pilda, schielen.
Avots: EH I, 5
2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine; ‡
3) àisêtiês 2 Pilda, schielen.
Avots: EH I, 5
aisīt
àisît 2, -u, -ĩju, die Zähne zeigen, grinsen: suns aisīja zuobus uz kuošanu Tirs., Birsen. Refl. -tiês, albern, albern lachen: paliec tak prātīgs; beidz aisīties! Mar. RKr. XV, 104, Druw. [Zu li. áiškus "deutlich"? Oder zu atiezt (s. dieses), sei es mit alter Variation zwischen Tenuis und Media im Wurzelauslaut, oder indem -zt als altes st aufgefasst wurde?]
Avots: ME I, 14
Avots: ME I, 14
aizaaizpatīta
aizadīt
‡ àizadît,
1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,
a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),
b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;
2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;
3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;
4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.
Avots: EH I, 5, 6
1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,
a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),
b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;
2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;
3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;
4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.
Avots: EH I, 5, 6
aizākstīties
‡ àizâkstîtiês, bis zu einem gewissen Grade Possen treiben, sich närrisch gebärden: a. pārāk tālu Bers.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizalvīt
aizārdīt
‡ àizārdît,
1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;
2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.
Avots: EH I, 7
1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;
2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.
Avots: EH I, 7
aizausīt
‡ àizausît cūku Lubn., hinter den Ohren stechend einem Schwein die àizauši 2 kurieren.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizbadīt
àizbadît,
2) : a. grāvi Warkl.; ‡
3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;
2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;
3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;
4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 7
2) : a. grāvi Warkl.; ‡
3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;
2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;
3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;
4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 7
aizbadīt
àizbadît, tr.,
1) mit den Hörnern fortstossen,
2) verstopfen:
būtu savas nama durvis ar ērceti aizbadīj(u)si BW. 15686,1.
Avots: ME I, 18
1) mit den Hörnern fortstossen,
2) verstopfen:
būtu savas nama durvis ar ērceti aizbadīj(u)si BW. 15686,1.
Avots: ME I, 18
aizbaidīt
àizbaĩdît: ‡ Refl. -tiês,
1) sich fortscheuchen:
viņš neļāvās aizbaidīties;
2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann
BielU.: (mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene 2 I, 71.
Avots: EH I, 7
1) sich fortscheuchen:
viņš neļāvās aizbaidīties;
2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann
BielU.: (mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene 2 I, 71.
Avots: EH I, 7
aizbaidīt
àizbaĩdît, tr., verscheuchen: krītuoša lapa aizbaidīja bailīguo zaķi. dzīve būtu aizbaidījusi jūsmīguo salkanību Jans.
Avots: ME I, 18
Avots: ME I, 18
aizbaknīt
aizbakstīt
àizbakstît: ‡ Refl. -tiês, = ‡ àizbadîtiês 3: (caurumi pastalai) aizbakstījās par tuvu pie malas C.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizbalstīt
àizbalstît, tr., hinter etw. stecken, stopfen: kalpuone aizbalstīja palagu aiz gultas malas Smilt.
Avots: ME I, 18
Avots: ME I, 18
aizbalzīt
‡ àizbàlzît, zudeckend hinter etwas stecken: a. se̦gu aiz muguras. Refl. -tiês, sich zudeckend, den Rand der Decke hinter den Rücken oder den Bettrand stecken: viņš ir labi aizbalzījies.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizbārstīt
‡ àizbãrstît,
1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;
2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.
Avots: EH I, 8
1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;
2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.
Avots: EH I, 8
aizbaudīt
‡ àizbaudît,
1) schmecken
Palejas J. VII;
2) einen Imbiss nehmen:
tukšā dūšā vajag kuo aizbaudīt Lubn.
Avots: EH I, 8
1) schmecken
Palejas J. VII;
2) einen Imbiss nehmen:
tukšā dūšā vajag kuo aizbaudīt Lubn.
Avots: EH I, 8
aizbāzīt
‡ àizbâzît,
1) wiederholt hinter etwas stecken;
2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,
1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;
2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;
3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.
Avots: EH I, 8
1) wiederholt hinter etwas stecken;
2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,
1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;
2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;
3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.
Avots: EH I, 8
aizbažīties
‡ àizbažîtiês, besorgt (= unruhig, bekümmert) werden: saimniece aizbažījās, vai pietiks tauku.
Avots: EH I, 8
Avots: EH I, 8
aizbedīt
aizbīdīt
àizbìdît, ‡
2) verriegeln, verstopfen
(mit î 2 ) Sassm.: duris, muti. - Part. aizbîdāmais 2, der Riegel Sassm.
Avots: EH I, 10
2) verriegeln, verstopfen
(mit î 2 ) Sassm.: duris, muti. - Part. aizbîdāmais 2, der Riegel Sassm.
Avots: EH I, 10
aizbīdīt
àizbìdît, tr., weg-, hinschieben, hinter etw. schieben: aizb. sienu pie šķūņa. Refl. -tiês, sich hinschieben: aizsainis lapsai aizbīdījies aiz ausīm LP. I, 169.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbiknīt
‡ àizbiknît Sessw. u. a.,
1) wegstossen, wegschubsen;
2) hinter etwas stossen, schubsen
(perfektiv): viens puika aizbiknīja uotru aiz galda.
Avots: EH I, 9
1) wegstossen, wegschubsen;
2) hinter etwas stossen, schubsen
(perfektiv): viens puika aizbiknīja uotru aiz galda.
Avots: EH I, 9
aizbikstīt
‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;
2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;
3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.
Avots: EH I, 9
2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;
3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.
Avots: EH I, 9
aizbirkstīt
aizbirzīt
‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt 2 Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.
Avots: EH I, 9
Avots: EH I, 9
aizbīties
‡ àizbîtiês, (vor Schreck) zusammenfahren, ein wenig erschrecken (intr.): es aizbijuos, bet nenuobijuos Bauske.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblandīties
àizblàndîtiês, sich wohin verirren, sich umhertreibend wohin geraten: tik neblandies vien atkal Poruk. tē̦vs pats nezin kur aizblandījies Saul.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizblankstīties
aizbļaustīt
‡ àizbļaûstît,
1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;
2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.
Avots: EH I, 11
1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;
2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.
Avots: EH I, 11
aizblēdīt
‡ àizblèdît, durch Betrug fortschaffen, hinschaffen: a. mantas nuo mājas pruom. Refl. -tiês, heimlich, durch Betrug sich entfernen, hingelangen: a. uz kruogu.
Avots: EH I, 10
Avots: EH I, 10
aizblodīt
‡ àizbluodît, sich verirren: aizbluodīja sēnēs iedams Kaltenbrunn, Warkh. Refl. -tiês, umherirrend irgendwo hingelangen Wandsen, (mit ùo 2 ) Warkh. In Kaltenbr. und Warkh., wo uo zu ū geworden ist, mit ū gesprochen.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizblozīties
aizbraucīt
‡ àizbraũcît, wiederholt streichend, streifend, abstreifend hinter etw. geraten lassen oder entfernen: a. lapas aiz kastes. a. piedurkni aiz e̦lkuona. a. matus aiz ausīm. a. smiltis pruojām.
Avots: EH I, 11
Avots: EH I, 11
aizbudīt
aizbudzīt
aizbūdzīt
aizbuinīt
‡ àizbuinît, (mit einem stumpfen Messer) unardentlich anschneiden: a. maizes klaipu Bauske, Dond.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizbuknīt
aizbuksnīt
aizburnīt
‡ àizburnît, ein wenig zerknillen, zerknittern: burtnīcai dažas dapas aizburnītas Vīt.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizčalīt
aizčamdīt
‡ àizčam̃dît, fortscheuchen: a. vistas pruojām. a. čigānus. Refl. -tiês, tastend fort-, hingehen: a. līdz durīm Stenden.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizčiknīties
aizcildīt
‡ àizcildît: viņš aizcildīts līdz pašai Rīgai Bauske, sein Ruhm hat sich allmählich bis nach Riga verbreitet.
Avots: EH I, 14
Avots: EH I, 14
aizcīnīt
aizčinīt
aizčīnīt
‡ àizčīnît, mit Mühe, schleppend fort-, hinschaffen: a. žagaru nastu uz māju Bauske, Heidenfeld. Refl. -tiês, mühevoll fort-, hingehen: a. līdz mežam Bauske, Heidenfeld.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizcīnīties
àizcìnîtiês, strebend, ringend wohin gelangen: aizcīnījuos līdz akadēmijai Stari II, 19.
Avots: ME I, 21
Avots: ME I, 21
aizčudīt
‡ àizčudît Plm., Prl., forttreiben. Refl. -tiês, mit Mühe fort-, hingehen Jürg., Prl.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčūdīt
‡ àizčūdît, forttreiben, fortjagen: a. bē̦rnu uz ganiem Heidenfeld. Refl. -tiês Heidenfeld, = ‡ àizčudâtiês.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčudīties
‡ àizčudîtiês, anfangen sich zu sorgen: saimniece aizčudījās, ka trūkšuot putraimu Bauske.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčuidīt
‡ àizčuidît, fort-, hintreiben, -jagen: a. suni uz ganiem KatrE., Prl., PS., Trik. a. čigānus Bauske.
Avots: EH I, 16
Avots: EH I, 16
aizčuknīt
‡ àizčuknît,
1) (stochernd, schürend) fort-, hinstossen:
a. aizķē̦rušuos kuoku upē Plm.;
2) unordentlich verstopfen, zustopfen
Adf., Bauske, Lubn., Trik. Refl. -tiês, = ‡ àizčudâtiês: nevar aizčuknīties vien Bauske.
Avots: EH I, 16
1) (stochernd, schürend) fort-, hinstossen:
a. aizķē̦rušuos kuoku upē Plm.;
2) unordentlich verstopfen, zustopfen
Adf., Bauske, Lubn., Trik. Refl. -tiês, = ‡ àizčudâtiês: nevar aizčuknīties vien Bauske.
Avots: EH I, 16
aizčukstīt
aizdaidzīt
‡ àizdaidzît, zutrakeln, oberflächlich zunähen: a. maisam caurumu Adl., AP., Gr. - Buschh., KatrE., Prl., Saikava, Warkh.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdairīties
‡ àizdaĩrîtiês, bis zu einem gewissen Zeitpunkt saumselig sein, die Zeit arbeitslos verbringen: a. līdz vakaram Warkh.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdakstīt
aizdakstīt
‡ II àizdakstît, hinter oder vor etw. stecken: a. kuokus lapsas alai priekšā Dunika, Lems.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizdalbīt
aizdalīt
aizdarīt
àizdarît,
4) auch Stom.; ‡
6) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizdari zeķi līdz papēdim! Siuxt.
Avots: EH I, 17
4) auch Stom.; ‡
6) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizdari zeķi līdz papēdim! Siuxt.
Avots: EH I, 17
aizdarīt
àizdarît, tr.,
1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;
2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;
3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;
4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;
5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.
Avots: ME I, 21, 22
1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;
2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;
3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;
4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;
5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.
Avots: ME I, 21, 22
aizdāstīt
‡ àizdāstît, (leichtsinnig) fortgeben, fortschenken: vai tik tu lakatu neesi kam aizdāstījusi? Selsau.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdaudzīties
àizdaũzîtiês, sich umherstossend, sich herumtreibend wohin geraten: dievs zin, kur viņš aizdauzījies.
Avots: ME I, 22
Avots: ME I, 22
aizdauzīt
‡ àizdaũzît,
1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;
2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;
3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;
4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.
Avots: EH I, 17, 18
1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;
2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;
3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;
4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.
Avots: EH I, 17, 18
aizdēlīties
‡ àizdēlîtiês, sich herumtreibend irgendwohin geraten: nez kur viņš aizdēlījies! Gr. - Buschh., Saikava.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizderglīt
I àizderglît, fort-, hinbringen, verschleppen: kur tas nu atkal kaŗuoti aizderglījis? Bauske.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizderglīt
‡ II àizderglît "unordentlich zu essen anfangen": aizderglījis putru un atstājis Bauske.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdēstīt
aizdīdīt
‡ àizdīdît,
1) a. zirgu, zwecklos, unnötig wegreiten
Salis;
2) tollend hin-, wegbringen:
nez kur viņi manu sluotu aizdīdījuši Schnehpeln, Trik. Refl. -tiês, tollend hingehen: puika nez kur aizdīdījies.
Avots: EH I, 19
1) a. zirgu, zwecklos, unnötig wegreiten
Salis;
2) tollend hin-, wegbringen:
nez kur viņi manu sluotu aizdīdījuši Schnehpeln, Trik. Refl. -tiês, tollend hingehen: puika nez kur aizdīdījies.
Avots: EH I, 19
aizdimīt
àizdimît, (etwas Schweres) mit grosser Anstrengung fortschaffen, hinschaffen: smaguo akmeni līdz kapam tikkuo 4 vīri aizdimīja. pa izmirkušuo ceļu smaguo vezumu uz priekšu aizdimīja tikai 5 verstes Tirs.
Avots: ME I, 22
Avots: ME I, 22
aizdipīt
aizdobīt
‡ àizduobît,
1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;
2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.
Avots: EH I, 21
1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;
2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.
Avots: EH I, 21
aizdraicīt
aizdraišķīt
aizdrāztīt
‡ àizdrāztît, schnitzelnd, schabend hinter etwas geraten lassen: a. skaidas aiz galda.
Avots: EH I, 19
Avots: EH I, 19
aizdūcīt
‡ àizdûcît C., voll-, zutreten, -trampeln: tik stipri kājām dūcīdams, tu aizdūcīsi vēžu alu, ka vēži netiks ārā C.
Avots: EH I, 21
Avots: EH I, 21
aizdukņīt
aizdurstīt
‡ àizdur̃stît,
1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;
2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.
Avots: EH I, 20
1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;
2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.
Avots: EH I, 20
aizdzirkstīt
aizdzirkstīties
àizdzirkstîtiês, zu funkeln anfangen, erglänzen: viņas acis aizdzirkstījās priekā Vēr. II, 1216.
Avots: ME I, 24
Avots: ME I, 24
aizdzīt
aizgainīt
aizgaldīt
aizganīt
àizganît,
1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;
2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.
Avots: ME I, 26
1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;
2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.
Avots: ME I, 26
aizgānīt
‡ àizgānît,
1) schimpfend, schmähend verjagen, forttreiben:
a. ciemiņu pruom;
2) besudeln, verunreinigen:
a. duru priekšu. aizgānīt visu istabu Mahlup.
Avots: EH I, 24
1) schimpfend, schmähend verjagen, forttreiben:
a. ciemiņu pruom;
2) besudeln, verunreinigen:
a. duru priekšu. aizgānīt visu istabu Mahlup.
Avots: EH I, 24
aizglāsīt
‡ àizglāsît, streichelnd entwenden: čigāniete glāsīja, glāsīja, kamē̦r aizglāsīja ir naudas maku nuo kabatas Vīt.
Avots: EH I, 24
Avots: EH I, 24
aizglāstīt
aizglaudīt
aizgorīties
àizguorîtiês, sich drehend, rekelnd, wackelnd hin-, weggehen: viņa aizguorās līdz luogam Vēr. II, 522.
Avots: ME I, 29
Avots: ME I, 29
aizgrābstīt
‡ àizgrābstît,
1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;
2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,
1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;
2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.
Avots: EH I, 25
1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;
2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,
1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;
2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.
Avots: EH I, 25
aizgraizīt
aizgrampstīt
aizgramstīt
aizgrandīt
‡ àizgrandît, fort-, hinstossen: nez kur nu viņi kaŗuoti aizgrandījuši? Refl. -tiês, sich rüttelnd fort-, hinfahren: a. pa meža ceļu Vīt.
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgrasīties
aizgrozīt
‡ àizgruõzît, hin- und herdrehend, -wendend fort-, hinschieben: a. skapi uz citu vietu. a. bluķi Bers. Refl. -tiês, sich hin- und herdrehend, -wendend fort-, hingehen: viņa lē̦nām aizgruozījās uz istabu (von einer wohlbeleibten Frau gesagt).
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
aizgrūstīt
aizguldīt
aizguldīt
àizguldît, verschlafen lassen: tu laikam gribēji mani aizguldīt Vīt. 61; Līze mani ir tīšām aizguldījusi Vīt. 52.
Avots: ME I, 28
Avots: ME I, 28
aizgumdīt
‡ àizgumdît, fort-, hintreiben: a. vistas KatrE. sieva vīru aizgumdīja (bewog hinzugehen) uz tiesu.
Avots: EH I, 26
Avots: EH I, 26
aizgumzīt
‡ àizgumzît,
1) heimlich entfernen:
čigāniete kuo aizgumzīja Trik.;
2) heimlich hinter etwas stecken:
a. kuo aiz gultas Trik.;
3) herunter bekommen:
a. kumuosu lejā (z. B. von Enten gesagt).
Avots: EH I, 26
1) heimlich entfernen:
čigāniete kuo aizgumzīja Trik.;
2) heimlich hinter etwas stecken:
a. kuo aiz gultas Trik.;
3) herunter bekommen:
a. kumuosu lejā (z. B. von Enten gesagt).
Avots: EH I, 26
aizgunīt
‡ àizgunît,
1) ein helles Feuer entfachen:
mēs labi ātri aizgunījām un, gaišai liesmai lātījuot, sākām dūlēt Vīt.;
2) sich schnell entfernen
Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 26
1) ein helles Feuer entfachen:
mēs labi ātri aizgunījām un, gaišai liesmai lātījuot, sākām dūlēt Vīt.;
2) sich schnell entfernen
Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 26
aizgūstīties
‡ àizgũstîtiês, in der Verbind. runāt aizgūstīdamies "mit Pausen sprechen" Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 26
Avots: EH I, 26
aizīt
‡ àizît 2 (= li. aižýti "enthülsen?) zuobus Warkl., die Zähne zeigen, grinsen. Refl. -tiês, ironisch, herausfordernd lächeln: nezinu, kā jis tiê aizījās Warkl. n. FBR. XI, 120. Vgl. auch aisît.
Avots: EH I, 27
Avots: EH I, 27
aizjostīt
‡ àizjuostît juostas galus aiz juostas oder àizjuôstîtiês Bauske, (sich) die Enden des Gürtels hinter den Gürtel stecken.
Avots: EH I, 28
Avots: EH I, 28
aizjūdīt
aizjundīt
aizkaisīt
‡ àizkaisît,
1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;
2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;
3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.
Avots: EH I, 28
1) verschütten
Spr., zustreuen: a. duru priekšu ar salmiem;
2) hinter etwas streuen:
a. miltus kam aiz kakla;
3) hin-, wegstreuen:
tālu a. graudus. Refl. -tiês, unversehens zugestreut werden: duru priekša aizkaisījusies ar salmiem.
Avots: EH I, 28
aizkamīt
aizkampstīt
aizkamstīt
aizkančīt
aizkārnīt
aizkarpīt
‡ àizkar̂pît,
1) wegscharren:
a. zemi nuo puķēm. vistas aizkarpījušas graudus;
2) verscharren, zuscharren:
a. sē̦klu;
3) zappelnd wegstossen
Bauske: bē̦rns aizkarpījis se̦gu.
Avots: EH I, 29
1) wegscharren:
a. zemi nuo puķēm. vistas aizkarpījušas graudus;
2) verscharren, zuscharren:
a. sē̦klu;
3) zappelnd wegstossen
Bauske: bē̦rns aizkarpījis se̦gu.
Avots: EH I, 29
aizkārpīt
‡ àizkārpît,
1) = ‡ àizkar̂pît 2: suns aizkârpījis 2 bedri Siuxt;
2) = ‡ aizkar̂pît 3 Lemsal (mit àr 2 ).
Avots: EH I, 30
1) = ‡ àizkar̂pît 2: suns aizkârpījis 2 bedri Siuxt;
2) = ‡ aizkar̂pît 3 Lemsal (mit àr 2 ).
Avots: EH I, 30
aizkārstīt
aizkārtīt
aizkasīt
‡ àizkasît,
1) hin-, wegharken:
a. sienu līdz šķūnim;
2) verscharren, zuscharren:
vistas aizkasa vagas starp duobēm;
3) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš Stenden, Trik.
Avots: EH I, 29
1) hin-, wegharken:
a. sienu līdz šķūnim;
2) verscharren, zuscharren:
vistas aizkasa vagas starp duobēm;
3) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš Stenden, Trik.
Avots: EH I, 29
aizkāsīt
aizkaustīt
àizkaûstît,
1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡
2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 29
1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡
2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 29
aizkaustīt
àizkaûstît, tr., keilend befestigen, verkeilen: mucai stīpas Nerft, Lös.; grābekli, izkapti, cirvi A. XVII, 285 (aus Bersohn).
Avots: ME I, 31
Avots: ME I, 31
aizķerstīt
aizķēzīt
aizķiņķīt
aizklanīties
aizklāstīt
aizklausīt
àizklàusît: wegen J. Alunāns IMM. 1933 II, 225 sei bemerkt, dass "Geruch" kein Druckfehler ist, sondern im Manuskript, das sich jetzt im Besitz des Herrn F. Mühlenbach befindet, ganz unverkennbar vorliegt und an und für sich nicht unmöglich zu sein scheint (vgl. r. слышать "hören; riechen" ). Wohl aber schreibt uns Herr F. Mühlenbach, dass dies Manuskript nur eine Abschrift sei, und dass im Original das als "Geruch" abgeschriebene Wort sehr undeutlich und nicht ganz sicher zu lesen sei und "vielleicht" auch als "Geräusch" aufgefasst werden könne.
Avots: EH I, 30
Avots: EH I, 30
aizklausīt
àizklàusît, tr., dienend, gehorchend jem. befriedigen: līdz, Dieviņ, aizklausīt svešu māti BW. 5031. Refl. -tiês, hinhorchen: kuo palīdz tas, ka pusdienās auss nezin, kur lai aizklausās L. Bērziņš. Gew. nach nevarēt, nicht anhören können, von unangenehmem Geruch od. Geschrei: brēca, ka ne aizklausīties nevarēja JK. V, 85.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizklstīt
‡ àizkulstît, (Flachs) zu schwingen (reinigen) anfangen Golg., Sessw.: mums lini jau aizkulstīti.
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkļūdīt
àizkļũdît, gew. refl. àizkļũdîtiês, hinwegschlendern; zu einem Infinitiv aizkļūst: kur tas aizkļūdis? wo ist der nun hingekommen? Mag. IV, 2,106 [zu kļūt].
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkļūdīties
aizkļūdīties
‡ II aîzkļûdîtiês 2 Sassm., ins Stottern (Stocken, Hapern) geraten: viņam valuoda runājuot aizkļūdās.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizknaibīt
‡ àizknaîbît,
1) a. kukuli Golg., kneifend an mehreren Stellen von einem Brotlaib Stücke herausbrechen;
2) a. caur(ul)ei galu C., wiederholt kneifend einer Röhre das Ende zudrücken.
Avots: EH I, 32
1) a. kukuli Golg., kneifend an mehreren Stellen von einem Brotlaib Stücke herausbrechen;
2) a. caur(ul)ei galu C., wiederholt kneifend einer Röhre das Ende zudrücken.
Avots: EH I, 32
aizkraistīt
‡ àizkraistît, teilweise die Sahne von der Milch abschöpfen Golg.: daži kubliņi bija aizkraistīti (= pa daļai nuokrieti), von einigen Milchgefässen war die Sahne teilweise abgeschöpft.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizkrāstīt
‡ àizkrâstît, nachlässig schichtend (häufend) versperren Kalz. n. Fil. mat. 25: a. šķūņa durvis.
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkratīt
‡ àizkratît,
1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;
2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,
1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz māju C., Stenden, Trik.;
2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.
Avots: EH I, 32
1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;
2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,
1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz māju C., Stenden, Trik.;
2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.
Avots: EH I, 32
aizkraustīt
‡ àizkraũstît, wiederholt oder oberflächlich (nachlässig) häufend (schichtend) versperren: a. caurumu.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizkristīt
‡ àizkristît,
1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;
2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).
Avots: EH I, 33
1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;
2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).
Avots: EH I, 33
aizkrustīt
àizkrustît, -uôt,
1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;
2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;
3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.
Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu
Avots: ME I, 34
1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;
2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;
3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.
Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu
Avots: ME I, 34
aizkūdīt
‡ àizkūdît, antreibend, hetzend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. kalpu nuo saimnieka, nuo laukiem uz pilsē̦tu.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizkudīties
aizkuidīt
àizkuidît, wegschaffen, mühsam entfernen: vīrs nuodievuojies spuokus aizkuidīt LP. V, 61.
Avots: ME I, 34
Avots: ME I, 34
aizķuidīt
aizkurstīt
‡ àizkur̃stît, (wiederholt) ein wenig anheizen Dunika: a. krāsns priekšā uguni, lai var redzēt (maizi šaujuot krāsnī).
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizlaicīt
‡ àizlàicît 2 gaļu līdz vasarai Oknist, mit dem Fleischvorrat, sparsam davon Gebrauch machend, bis zum Sommer auskommen.
Avots: EH I, 35
Avots: EH I, 35
aizlaistīt
‡ àizlaîstît,
1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;
2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;
3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).
Avots: EH I, 35
1) wiederholt hinter etwas giessen
Salis: a. kam ūdeni aiz kakla;
2) wiederholt giessend nass machen
Dunika: a. duru priekšu;
3) wiederholt hingiessen:
ūdeni tik tālu nevar aizlaistīt (duobes laistuot).
Avots: EH I, 35
aizlaitīt
‡ àizlàitît, massierend hin-, wegbefördern: laitīja, laitīja, kamē̦r aizlailīja uz viņu sauli KatrE.
Avots: EH I, 35
Avots: EH I, 35
aizlaizīt
aizlākties
aizlāpīt
aizlasīt
aizlaupīt
aizlauzīt
‡ àizlauzît, wiederholt (an verschiedenen Stellen oder mehrere Objekte) anbrechen (tr.): a. zarus. Refl. -tiês, mühsam buchstabierend hingelangen: a. grāmatā līdz lapas beigām.
Avots: EH I, 36
Avots: EH I, 36
aizlavīties
àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.
Avots: ME I, 36
Avots: ME I, 36
aizleksīt
aizlipīt
àizlipît, tr., anzünden: es, pakaļ te̦cē̦dama, aizlipīju uguntiņu BW.
Kļūdu labojums:
BW. = BW. 23221,4.
Avots: ME I, 37
Kļūdu labojums:
BW. = BW. 23221,4.
Avots: ME I, 37
aizlipīt
‡ II àizlipît, schnell hin-, weglaufen Dunika (zaķis aizlipīja). (heimlich) Jürg. (bē̦rni aizlipīja).
Avots: EH I, 36
Avots: EH I, 36
aizlipsīt
aizlīt
àizlît, impers., beregnen: siens aizlija, das Heu wurde vom Regen benetzt, bevor es eingeführt werden konnte. viss siens ir vaļā, un debess taisās, bail ka neailīst Kaudz. M. kaudze aizlija, die Aufrichtung des Schobers wurde durch den Regen verhindert.
Avots: ME I, 37
Avots: ME I, 37
aizlobīt
aizlocīt
àizlùocît, tr., biegend hinter etwas stecken: nuolauž pašu galuotnīti, aiz ce̦pures (-ri) aizluocīja BW. 13250,17. Refl. -tiês, sich hinschlängeln, wogen: viņpus pļavas àizluocījās līdz lielceļš Stari I, 323.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizļodzīties
aizlumīt
aizmācīties
aizmādīt
aizmainīt
aizmainīt
‡ àizmaisît "(im Frühjahr zum erstenmal) pflügend zerstören" Erlaa: a. ceļu. Refl. -tiês,
1) hingeraten, sich wohin verirren
Dunika, Golg.: nezin kur tas aizmaisījies;
2) a. kam priekšā Dunika, Kal., störend vor (lokal) jem. hingeraten:
braucējs man aizmaisījies priekšā.
Avots: EH I, 38
1) hingeraten, sich wohin verirren
Dunika, Golg.: nezin kur tas aizmaisījies;
2) a. kam priekšā Dunika, Kal., störend vor (lokal) jem. hingeraten:
braucējs man aizmaisījies priekšā.
Avots: EH I, 38
aizmaknīt
[àizmaknît, zumachen, zustopfen, Druva I, 393: aizmaknījuši atslē̦gu (= piebāzuši atslē̦gas caurumu ar gružiem) Druva I, 392].
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmakņīt
aizmaldīt
‡ àizmàldît,
1) sich verirren lassen
Warkl.: aizmaldītiem bē̦rniem Ezeriņš Leijerk. II, 54;
2) sich verirren:
ni˙kad neaizmaldījām Pas. IV, 214 (ähnlich 385 aus Lettg.).
Avots: EH I, 38
1) sich verirren lassen
Warkl.: aizmaldītiem bē̦rniem Ezeriņš Leijerk. II, 54;
2) sich verirren:
ni˙kad neaizmaldījām Pas. IV, 214 (ähnlich 385 aus Lettg.).
Avots: EH I, 38
aizmaldities
àizmàldîtiês, sich verirren, auf einem Irrwege wohin geraten: nuokļuva lielā mežā un aizmaldījās LP. duomas aizmaldījās uz nākuotni R. Sk. 240.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmānīt
aizmānīt
aizmanīties
àizmanîtiês, zur rechten Zeit heimlich entfliehen, sich entfernen: pats viņš tūliņ aizmanījies LP. V, 97. dē̦ls aizmanījies ar zāļu trauciņu LP. V, 276.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmastīt
àizmastît,
1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;
2) einfriedigen, umzäunen;
3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;
4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.
Avots: ME I, 38
1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;
2) einfriedigen, umzäunen;
3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;
4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.
Avots: ME I, 38
aizmaulīt
‡ àizmaulît, s. unter maule III; "stipri aizplêst (aizlauzt)" Ludsen: a. nagu, pirkstu.
Avots: EH I, 38
Avots: EH I, 38
aizmedīt
aizmēdīt
aizmežģīt
‡ àizmežģît diegus tīkla caurumam priekšā Stenden, ein Loch im Netz mit Zwirn zuflechten.
Avots: EH I, 39
Avots: EH I, 39
aizmīcīt
‡ àizmîcît, (den Teig) zu kneten anfangen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: maize aizmīcīta; nevaru iet (kamē̦r nav izmīcīta). Refl. -tiês, durch eine dickflüssige Masse watend mühsam hin-, weggelangen Erlaa: kâ mēs šai muklājā aizmīcīsimies līdz uotrai malai?
Avots: EH I, 39
Avots: EH I, 39
aizmīdīt
aizmidrīt
‡ àizmidrît Bers., Fehsen, Festen, Stockm., (mit kleinen Schritten) schnell hin -, weglaufen.
Avots: EH I, 39
Avots: EH I, 39
aizmidzīt
aizmīt
aizmitrīt
aizmocīt
àizmuõcît, tr., mit. Mühe wegschleppen: nastu līdz mājām. Refl. -tiês, mit Müh und Not wohin gelangen: kaut dievs palīdzē̦tu aizmuocīties līdz galam Aps. V, 32.
Avots: ME I, 42
Avots: ME I, 42
aizmudīt
‡ àizmudît "ersticken (tr.), erwürgen" Warkl.: žīdi slimnieku ar spilve̦niem aizmudīja. Refl. -tiês "ersticken (intr.)"Warkl,: bē̦rns gaisa trūkuma dēļ aizmudījies.
Avots: EH I, 40
Avots: EH I, 40
aizmudīties
‡ àizmudîtiês, eilig hin-, weggehen Bers., MSil., N. - Peb., Salisb.; aus eigenem Antrieb hin-, wegeilen Erlaa, KatrE., Kl.: negribēju viņu laist, bet viņš pats aizmudījās.
Avots: EH I, 40
Avots: EH I, 40
aizmūdīties
àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.
Avots: ME I, 42
Avots: ME I, 42
aizmudrīt
àizmudrît,
1) weg-, hinlocken
Gr. - Essern;
2) gewandt und schnell weg-, hingehen:
sadzinis guovis mājā, tâ i aizmudrīja uz upīti Bers., Laudohn.
Avots: ME I, 41
1) weg-, hinlocken
Gr. - Essern;
2) gewandt und schnell weg-, hingehen:
sadzinis guovis mājā, tâ i aizmudrīja uz upīti Bers., Laudohn.
Avots: ME I, 41
aizmuģīt
‡ àizmuģît, wegfliehen A. - Ottenhof, Lemsat. Refl. -tiês, schnell weggehen Salisb.; mühsam hin-, weggelangen Bers.
Avots: EH I, 40
Avots: EH I, 40
aizmukināt
aizmuldīties
‡ àizmuldîtiês,
1) = àizmàldîtiês Warkl.: a. gar mājām uz mežu;
2) = àizkavêtiês Warkl.: kur tas tik ilgi aizmuldījies?
Avots: EH I, 40
1) = àizmàldîtiês Warkl.: a. gar mājām uz mežu;
2) = àizkavêtiês Warkl.: kur tas tik ilgi aizmuldījies?
Avots: EH I, 40
aizmurdīt
‡ aîzmur̂dît 2
Dunika, mühsam hintet etwas stopfen (stecken):
a. lupatu starp skapi un siênu.
Avots: EH I, 40
Dunika, mühsam hintet etwas stopfen (stecken):
a. lupatu starp skapi un siênu.
Avots: EH I, 40
aizmurīt
àizmurît, tr.,
1) anschneiden, beim Schlachten verwunden:
es negriezu, bet tikai aizmurīju zaru AP. viņš aizmurīja jē̦ru Grünh.;
2) wegbringen, wegtragen mit Müh und Not:
krusttē̦vs tuo aizmurījis uz māju MWM. V, 527.
Avots: ME I, 41
1) anschneiden, beim Schlachten verwunden:
es negriezu, bet tikai aizmurīju zaru AP. viņš aizmurīja jē̦ru Grünh.;
2) wegbringen, wegtragen mit Müh und Not:
krusttē̦vs tuo aizmurījis uz māju MWM. V, 527.
Avots: ME I, 41
aizņurcīt
aizpaisīt
‡ àizpaisît, (den Flachs) zu brechen (resp. schwingen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) KatrE.: aizpaisīti lini.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizparīt
aizparītu
aizparītu
aizpelnīt
àizpèlnît, ‡
4) (sich) verdienen, ersparen, erwerben:
jis ne˙reizi ciete badu, lai aizpelnīt (r. чтобы заработать) lieku rubli Lettg.
Avots: EH I, 41
4) (sich) verdienen, ersparen, erwerben:
jis ne˙reizi ciete badu, lai aizpelnīt (r. чтобы заработать) lieku rubli Lettg.
Avots: EH I, 41
aizpelnīt
àizpèlnît,
1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);
2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;
3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.
Avots: ME I, 43
1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);
2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;
3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.
Avots: ME I, 43
aizpestīt
‡ àizpestît,
1) mit List hin-, wegschaffen
Dunika, Schnehpeln: a. kuo nuo mājas;
2) losbindend hin-, weggehen lassen
Erlaa, Kl., Laud., Saikava, Selsau, Sessw.: a. kumeļu uz māju.
Avots: EH I, 42
1) mit List hin-, wegschaffen
Dunika, Schnehpeln: a. kuo nuo mājas;
2) losbindend hin-, weggehen lassen
Erlaa, Kl., Laud., Saikava, Selsau, Sessw.: a. kumeļu uz māju.
Avots: EH I, 42
aizpētīt
aizpildīt
àizpil˜dît, tr., füllend zuschliessen, bedecken, ausfüllen: dievs ņēma vienu nuo viņa sānkauliem un aizpildīja tuo vietu ar miesu I. Mos. 2, 21. tuo tev būs pildīt ar četrām dārgu akmeņu rindām, ka tie tuo aizpilda II. Mos. 28, 17. kādu vietu aizpildīt, jem. ersetzen. Refl. -tiês, sich füllen, sich füllend schliessen: ruobi aizpildās Vēr. II, 165.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizpīt
àizpît, ‡
2) a. sē̦tu ceļam priekšā, sperrend vor dem Weg einen Zaun flechten;
‡
3) a. bizi līdz pusei, eine Haarflechte (einen Zopf) flechtend bis zur Hälfte derselben gelangen.
Avots: EH I, 42
2) a. sē̦tu ceļam priekšā, sperrend vor dem Weg einen Zaun flechten;
‡
3) a. bizi līdz pusei, eine Haarflechte (einen Zopf) flechtend bis zur Hälfte derselben gelangen.
Avots: EH I, 42
aizpīt
àizpît, tr., flechtend schliessen, zuflechten: žuogu; mieti, kuŗi aizpīti žagariem A. XX, 227.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizplātīties
‡ àizplãtîtiês,
1) a. kam priekšā PS., sich vor jem. (mit seinen Kleidern) breit machen (so, dass er nicht sieht);
2) ein wenig aufflammen
Meselau: uguns aizplātījās.
Avots: EH I, 42
1) a. kam priekšā PS., sich vor jem. (mit seinen Kleidern) breit machen (so, dass er nicht sieht);
2) ein wenig aufflammen
Meselau: uguns aizplātījās.
Avots: EH I, 42
aizplosīties
aizplūdīt
aizpļūtīt
aizpostīt
aizprasīt
àizprasît,
1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;
4): auch Saikava; ‡
5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,
1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;
2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;
3) eine Frage stellen
Golg.;
4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.
Avots: EH I, 43
1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;
4): auch Saikava; ‡
5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,
1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;
2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;
3) eine Frage stellen
Golg.;
4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.
Avots: EH I, 43
aizprasīt
àizprasît, tr.,
1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;
2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;
4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;
4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.
Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen
Avots: ME I, 44
1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;
2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;
4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;
4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.
Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen
Avots: ME I, 44
aizprodīt
aizpudīt
aizpuģīt
aizpuinīt
aizpurņīt
aizpustīt
aizrādīt
àizrãdît, tr., hinweisen: aizrādāmie vietnieku-vārdi aizrāda uz kādu tuvākā vai tāļākā atstatumā e̦suošu priekšme̦tu; àizrãdĩjums, Hinweis: Vītuols par tādiem aizrādījumiem nuosmīnēja Vēr. I, 1029.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizraibīt
‡ àizraibît, besprechend (mit Zauberworten) wegschaffen (entfernen, beseitigen, heilen) Trik.: a. ruozi.
Avots: EH I, 44
Avots: EH I, 44
aizraidīt
àizraidît,
1) hin-, wegschicken, entlassen
(mit aĩ ) Ahs.: a. savu kalpuoni. a. meitu uz muižu pēc avīzēm; ‡
2) zustopfen
(mit aĩ ) Salisb.: a. zeķi ar diegu.
Avots: EH I, 44
1) hin-, wegschicken, entlassen
(mit aĩ ) Ahs.: a. savu kalpuoni. a. meitu uz muižu pēc avīzēm; ‡
2) zustopfen
(mit aĩ ) Salisb.: a. zeķi ar diegu.
Avots: EH I, 44
aizraidīt
àizraĩdît, tr., hinwegschicken: pļāvējus uz pļavu. še nuo klints izte̦k skaidrs avuots, aizraidīdams ūdeni uz Vaidavu LP. VII, 362.
Avots: ME I, 45
Avots: ME I, 45
aizraitīt
aizrakstīt
àizrakstît, tr.,
1) an jem. schreiben:
dē̦lam vē̦stuli, an den Sohn einen Brief richten;
2) aizrakstīt [vgl. russ. записать] in Oppek. für pierakstīt (U.);
3) vorschreiben:
skuolē̦nam burtus Mar., Tirs.;
4) verschreiben, schriftlich versprechen, hingeben:
ve̦lnam dē̦lu Zb. XVIII, 426 [gleich der Bedeutung 2 ein Slavismus].
Avots: ME I, 45
1) an jem. schreiben:
dē̦lam vē̦stuli, an den Sohn einen Brief richten;
2) aizrakstīt [vgl. russ. записать] in Oppek. für pierakstīt (U.);
3) vorschreiben:
skuolē̦nam burtus Mar., Tirs.;
4) verschreiben, schriftlich versprechen, hingeben:
ve̦lnam dē̦lu Zb. XVIII, 426 [gleich der Bedeutung 2 ein Slavismus].
Avots: ME I, 45
aizrantīt
aizraudzīt
‡ àizraũdzît kartupeļus Bauske, anfangen nachzusehen, ob noch wachsende Kartoffeln schon zum Essen taugen.
Avots: EH I, 45
Avots: EH I, 45
aizraustīt
‡ àizraustît,
1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;
2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.
Avots: EH I, 45
1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;
2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.
Avots: EH I, 45
aizrežģīt
aizrīdīt
aizrobīt
aizrosīties
‡ àizrùosîtiês, sich für einen Gang vorbereiten (und nach der Vorbereitung aufbrechen): a. uz darbu; nevar vien aizruosīties Erlaa.
Avots: EH I, 46
Avots: EH I, 46
aizrotīt
aizrozīties
‡ àizruôzîtiês Saikava, wackelnd (und langsam) hin-, weggehen: saimniece aizruozījās uz klēti.
Avots: EH I, 47
Avots: EH I, 47
aizrūsīt
aizsacīt
‡ àizsacît,
1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);
2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);
3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;
4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;
5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.
Avots: EH I, 47
1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);
2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);
3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;
4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;
5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.
Avots: EH I, 47
aizsālīties
‡ àizsàlîtiês, salzig werden: aizsātjās visa jūŗa Pas.VIII, 122 (aus Lettg.). Wohl nach r. засоли́ться.
Avots: EH I, 47
Avots: EH I, 47
aizšaudīt
‡ àizšaũdît,
1) wiederholt schiessend verscheuchen, -treiben:
a. zvirbuļus nuo dārza (pruojām);
2) wiederholt schiessend betäuben:
a. kam ausis;
3) (fahrend oder gehend) sich hinbegeben
Gr.-Buschhof: a. uz kaimiņiem. Refl. -tiês Wolmarshof, sich hinbegeben: viņš atkal aizšaudījies uz kaimiņiem.
Avots: EH I, 55
1) wiederholt schiessend verscheuchen, -treiben:
a. zvirbuļus nuo dārza (pruojām);
2) wiederholt schiessend betäuben:
a. kam ausis;
3) (fahrend oder gehend) sich hinbegeben
Gr.-Buschhof: a. uz kaimiņiem. Refl. -tiês Wolmarshof, sich hinbegeben: viņš atkal aizšaudījies uz kaimiņiem.
Avots: EH I, 55
aizsērīt
aizsētīt
aizsildīt
àizsil˜dît, fact., etwas warm machen, erwärmen: aiziet nuo aizsildītas vietas MWM. VIII, 825.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsirdīties
aizšķaidīt
‡ àizšķaidît, zuspritzen, spritzend verdecken: uogas šķaidīdama, viņa man aizšķaidīja visas acis Meiran.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizskaitīt
àizskàitît: mazie tuo lieluo aizskaitīs, die Kleinen werden es dem Grossen da im Aufsagen der Lection (od. auch im Lesen) zuvortun U.; aizskaitīt līdz simtam, bis 100 zählen.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizskaldīt
‡ àizskalˆdît, zu spalten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: aizskaldīts bluķis.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizšķaudīt
àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen
1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;
2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.
Avots: ME I, 54
1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;
2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.
Avots: ME I, 54
aizskaustīt
aizšķērsīt
aizšķilmīt
aizšķirstīt
‡ àizšķir̃stît,
1) blätternd hingelangen:
a. grāmatu līdz pusei;
2) blätternd (ein Blatt im Buche) verschlagen:
a. kam grāmatā atšķirtuo vietu.
Avots: EH I, 55
1) blätternd hingelangen:
a. grāmatu līdz pusei;
2) blätternd (ein Blatt im Buche) verschlagen:
a. kam grāmatā atšķirtuo vietu.
Avots: EH I, 55
aizsklandīt
aizskraidīt
aizskūpstīt
aizslacīt
‡ àizslacît,
1) hin-, wegspritzen, -sprengen:
a. ūdeni tālu;
2) hinter etwas spritzen
(tr.): a. kam ūdeni aiz kakla;
3) vollspritzen:
a. kam acis.
Avots: EH I, 48
1) hin-, wegspritzen, -sprengen:
a. ūdeni tālu;
2) hinter etwas spritzen
(tr.): a. kam ūdeni aiz kakla;
3) vollspritzen:
a. kam acis.
Avots: EH I, 48
aizslaistīt
aizslaistīt
aizšļakstīt
‡ àizšļakstît, schallend (mit einer breiten Masse) vollspritzen (tr.) Warkl.: a. kam acis ar dubļiem.
Avots: EH I, 56
Avots: EH I, 56
aizslamstīties
aizslānīt
aizslapstīties
àizslapstîtiês, sich bergend wohin geraten, sich verstecken: es aizslapstījuos dārzam pašā galā Vēr. I, 64.
Avots: ME I, 50
Avots: ME I, 50
aizslaucīt
aizslodzīt
aizslodzīt
aizsmaidīt
àizsmaĩdît, tr., durch Liebkosungen, Schmeichelei entfernen, beseitigen: neviena šīs sāpes neiespēja aizsmaidīt MWM. VIII, 807.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizsolīt
‡ àizsùolît, bietend hingelangen: a. ūtrupē līdz tūkstuoš latiem. Refl. -tiês, versprechen: aizsuolījuos (= dzīruos) viņam duot piecus latus Meselau.
Avots: EH I, 54
Avots: EH I, 54
aizspaidīt
‡ àizspaîdît, wiederholt zudrücken, wiederholt drückend zudrücken (verstopfen): a. šķirbas ar pakulām Mahlup. a. pudeli Golg. a. vâti, eine Wunde drückend, das Blut gerinnen machen. a. duris ar balstiem Meselau.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizspārdīt
‡ àizspãrdît, àizspar̂dît, wiederholt mit dem Fuss wegstossen: dusmās aizspārdīja pruojām visu, kas gādījās tuvumā. Refl. -tiês, um sich schlagend, zappelnd hin-, weggelangen: zivs aizspārdījās līdz ūdenim.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizšpidīt
àizšpidît, intr., eilig weggehen: vei, kur mūsējā aizšpidīja, sieh, wohin unser Mädchen dahineilte Etn. IV, 4. Hasenp., Druva I, 910.
Avots: ME I, 55
Avots: ME I, 55
aizspļaudīt
aizspostīt
aizsprādzēt
‡ àizspradzît, sich eilig wegbegeben: labāki aizspradzījis uz leišiem nekâ laidies uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 100.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizspraudīt
aizsprūdīt
aizstādīt
‡ àizstādît,
1) vor oder hinter etwas pflanzen:
a. kuokus luogiem priekšā oder aiz ē̦kas;
2) a. puķes tālāk pruojām nuo durīm, die Blumen weiter weg von der Tür verpflanzen.
Avots: EH I, 52
1) vor oder hinter etwas pflanzen:
a. kuokus luogiem priekšā oder aiz ē̦kas;
2) a. puķes tālāk pruojām nuo durīm, die Blumen weiter weg von der Tür verpflanzen.
Avots: EH I, 52
aizstaipīt
‡ àizstàipît,
1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;
2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;
3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;
4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,
1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;
2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;
3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.
Avots: EH I, 52
1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;
2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;
3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;
4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,
1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;
2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;
3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.
Avots: EH I, 52
aizstāstīt
aizstatīt
‡ àizstatît,
1) hinter etwas, hin-, wegstellen:
a. kuo aiz galda;
2) gewaltsam hin-, wegschaffen, -führen
Golg.;
3) hinpflanzen, pflanzend hingelangen
Mesoten: neiznāca (kartupeļu), kuo aizstatīt līdz galam;
4) befehlen, zwingen
(nach r. застáвить ) Pilda.
Avots: EH I, 52
1) hinter etwas, hin-, wegstellen:
a. kuo aiz galda;
2) gewaltsam hin-, wegschaffen, -führen
Golg.;
3) hinpflanzen, pflanzend hingelangen
Mesoten: neiznāca (kartupeļu), kuo aizstatīt līdz galam;
4) befehlen, zwingen
(nach r. застáвить ) Pilda.
Avots: EH I, 52
aizstebīt
‡ àizstebît,
1) hin-, wegtrotten, langsam und steif hin-, weggehen
Lis., Salis;
2) (etwas Schweres) hin-, wegschleppen
C.: a. maisu līdz durīm.
Avots: EH I, 52
1) hin-, wegtrotten, langsam und steif hin-, weggehen
Lis., Salis;
2) (etwas Schweres) hin-, wegschleppen
C.: a. maisu līdz durīm.
Avots: EH I, 52
aizstebļīt
aizsteģīt
aizstepīt
aizstibīt
àizstibît,
1) auch Lemburg, Lemsal; ‡
2) unbeholfen (in Bauske so von kleinen Kindern) oder mit grossen Schritten hin-, weggehen
Bers., Drostenhof, Golg., N.-Peb., Salis, Schwanb.
Avots: EH I, 52
1) auch Lemburg, Lemsal; ‡
2) unbeholfen (in Bauske so von kleinen Kindern) oder mit grossen Schritten hin-, weggehen
Bers., Drostenhof, Golg., N.-Peb., Salis, Schwanb.
Avots: EH I, 52
aizstibīt
àizstibît, mit Mühe (etwas Schweres) irgend wohin hinschaffen: viņa aizstibīja ratu uz klēti Zeib.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizstīdīt
aizstiknīties
aizstropīt
aizstrostīt
‡ àizstruostît, scheltend (Jürg., Schwanb.) oder mit Gewalt nötigend (C., Erlaa) hin-, wegtreiben.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstuģīt
aizstuidīt
‡ àizstuidît, (stossend) hin-, wegtreiben Bauske, Erlaa, Schnehpeln, Stenden: māte viņu aizstuidīja uz aku pēc ūdens Pas. IX, 81.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstuknīt
‡ àizstuknît, stossend hin-, wegtreiben Jürg., Nötk.: a. puiku uz ganiem. Refl. -tiês, widerstrebend hin-, weggehen Bauske, Selsau: nevar viņš a. vien uz ganiem.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstumdīt
aizsūdīt
aizsunīt
aizšūstīt
aizsūtīt
àizsùtît, tr., absenden, hinschicken, verschicken, verbannen: ar gulbīti aizsutītu sagš' un baltu paladziņu BW. 9969. aizs. uz Sibiriju.
Kļūdu labojums:
9969 =9989
Avots: ME I, 53
Kļūdu labojums:
9969 =9989
Avots: ME I, 53
aizsvaidīt
àizsvaîdît, freqn. von sviêst, wiederholt weg-, verwerfen: diež, kur bē̦rns savas lietiņas aizsvaidījis JK.
Kļūdu labojums:
sviêst = aizsviêst
Avots: ME I, 53
Kļūdu labojums:
sviêst = aizsviêst
Avots: ME I, 53
aizsvaidīt
I àizsvaidît, ‡
2) (sperrend) vollwerfen:
sieva visu ustabu aizsvaidījusi ar vadmalu Pas. IX, 501. Refl. -tiês, irrend hin-, weggeraten: bēgļi aizsvaidījušies pa malu malām.
Avots: EH I, 54
2) (sperrend) vollwerfen:
sieva visu ustabu aizsvaidījusi ar vadmalu Pas. IX, 501. Refl. -tiês, irrend hin-, weggeraten: bēgļi aizsvaidījušies pa malu malām.
Avots: EH I, 54
aizsvaidīt
‡ II àizsvaĩdît Dunika, (mit Butter oder Fett) zuschmieren: a. caurumus (maizes šķēlei) ar sviestu.
Avots: EH I, 54
Avots: EH I, 54
aizsvētīt
‡ àizsvètît,
1) : sākumā viņš stipri dzēra, bet vē̦lāk dievs viņu aizsvētīja ("?") Sessw., anfangs pflegte er viel zu trinken (saufen), aber nachher hat ihn Gottes Segen dem Saufen abwendig gemacht;
2) schimpfend wegtreiben.
Avots: EH I, 54
1) : sākumā viņš stipri dzēra, bet vē̦lāk dievs viņu aizsvētīja ("?") Sessw., anfangs pflegte er viel zu trinken (saufen), aber nachher hat ihn Gottes Segen dem Saufen abwendig gemacht;
2) schimpfend wegtreiben.
Avots: EH I, 54
aizsvilnīt
aiztaisīt
àiztaĩsît,
1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡
3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;
2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;
3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);
4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.
Avots: EH I, 57
1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡
3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;
2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;
3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);
4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.
Avots: EH I, 57
aiztaisīt
àiztaĩsît,
1) tr., zumachen, schliessen:
durvis, vārtus, luogu, acis, traukam vāku. sveši ļaudis lielījās manu rīkli (manu kaklu) aiztaisīt BW. 441. Sprw.: ja ļaudīm gribē̦tu muti aiztaisīt, tad miltu pietrūktu klīsterei. vēl es labi nemācēju audekliņa aiztaisīt BW. 7337. suņi ir aiztaisīti pūnītē Jaunsudr.;
2) putru aiztaisīt, Milch zur gekochten Grütze zugiessen.
Avots: ME I, 55
1) tr., zumachen, schliessen:
durvis, vārtus, luogu, acis, traukam vāku. sveši ļaudis lielījās manu rīkli (manu kaklu) aiztaisīt BW. 441. Sprw.: ja ļaudīm gribē̦tu muti aiztaisīt, tad miltu pietrūktu klīsterei. vēl es labi nemācēju audekliņa aiztaisīt BW. 7337. suņi ir aiztaisīti pūnītē Jaunsudr.;
2) putru aiztaisīt, Milch zur gekochten Grütze zugiessen.
Avots: ME I, 55
aiztalzīt
aiztaupīt
àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.
Avots: ME I, 55
Avots: ME I, 55
aiztaustīties
àiztaûstîtiês, tastend hinkommen, hintappen: ve̦cais, ceļu taustīdams, aiztaustījās pie Ažas Aps. IV, 59, A. XX, 491.
Avots: ME I, 56
Avots: ME I, 56
aiztirdīt
aiztirīt
aiztīstīt
aiztīt
àiztît, tr., zuwickeln, verbinden, verdecken: brūtei acis aiztina ar villaini BW. III, 1, 32. Refl. -tiês, sich bedecken, einwickeln: mātei aiztinusies paceļas aiz tē̦va gultas Rain.
Avots: ME I, 57
Avots: ME I, 57
aiztraipīt
‡ àiztraipît,
1) zuschmieren, verschmieren
(mit aĩ ) Kal., Rutzau: a. caurumu mūrī, acis;
2) hinter etwas schmieren oder tröpfeln
Bers.: a. kam kuo aiz lūpām.
Avots: EH I, 58
1) zuschmieren, verschmieren
(mit aĩ ) Kal., Rutzau: a. caurumu mūrī, acis;
2) hinter etwas schmieren oder tröpfeln
Bers.: a. kam kuo aiz lūpām.
Avots: EH I, 58
aiztramdīt
aiztrāpīt
‡ àiztrãpît,
1) antreffen
Dunika, Kal., Kalz., Lubn. u. a.: a. kuo mājā;
2) a. garām, das Ziel verfehlen:
a. g. šaujuot (schiessend) Wandsen. a. g. ar adatu (diegu veŗuot) ebenda.
Avots: EH I, 59
1) antreffen
Dunika, Kal., Kalz., Lubn. u. a.: a. kuo mājā;
2) a. garām, das Ziel verfehlen:
a. g. šaujuot (schiessend) Wandsen. a. g. ar adatu (diegu veŗuot) ebenda.
Avots: EH I, 59
aiztūdīt
‡ àiztūdît, zuredend (mahnend, anspornend) hin-, wegzugehen bewegen N.-Peb.: tik-mē̦r viņu tūdīju, kamēr aiztūdīju uz baznīcu.
Avots: EH I, 60
Avots: EH I, 60
aiztukšīt
àiztukšît, anfangen zu leeren: "bet kā stāv ar tavu naudas lādi? aiztukšīta vai iztukšīta? Blaum. Wie steht es mit deinem Geldkasten? Nimmt die Ebbe da ihren Anfang, oder ist die Kasse geleert?
Avots: ME I, 57
Avots: ME I, 57
aiztupstīties
‡ àiztupstîtiês, wiederholt niederhockend hin-, wegfliehen Bauske: ar muokām a. uz mežu.
Avots: EH I, 60
Avots: EH I, 60
aiztušīt
aizurdīt
‡ àizur̃dît,
1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;
2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen
Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;
3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.
Avots: EH I, 60
1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;
2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen
Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;
3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.
Avots: EH I, 60
aizvābīt
aizvadīt
àizvadît, tr., weg-, hingeleiten, hinführen: aizv. uz pēdējuo dusas vietu. eņģeļu pulks apžē̦luotuos aizvadīja uz kāzu guodību Kaudz. M.; aizv. ganus, luopus, dem Hirten das Vieh auf die Weide zu treiben helfen. Refl. -tiês, mit Hab und Gut wegziehen: rītdien pat jūs variet aizvadīties nuo šejienes Alm.
Avots: ME I, 58
Avots: ME I, 58
aizvairīt
‡ àizvairît, (zurückschlagend, abwehrend) vertreiben Golg.: a. ienaidnieku. Refl. -tiês Ewers, vorbeugen, vorsehen; sich vorbehalten.
Avots: EH I, 61
Avots: EH I, 61
aizvalcīt
aizvalcīt
‡ II àizvalcît,
1) wegschleppen
(mit àl 2 ) Mahlup, Mar.: a. kuokus nuo tīruma. bē̦rni aizvalcījuši rīkus;
2) zirneklis aizvalcījis luogu ar savu tīklu Mar., Serben, die Spinne hat ihr Spinngewebe vors Fenster gezogen.
a. linus kam priekšā Bers., (gereinigten) Flachs vor etwas ausstrecken (ausbreiten);
3) "verbinden"(z. B. mit einer Schnur)
Mar., Serben.
Avots: EH I, 61
1) wegschleppen
(mit àl 2 ) Mahlup, Mar.: a. kuokus nuo tīruma. bē̦rni aizvalcījuši rīkus;
2) zirneklis aizvalcījis luogu ar savu tīklu Mar., Serben, die Spinne hat ihr Spinngewebe vors Fenster gezogen.
a. linus kam priekšā Bers., (gereinigten) Flachs vor etwas ausstrecken (ausbreiten);
3) "verbinden"(z. B. mit einer Schnur)
Mar., Serben.
Avots: EH I, 61
aizvalstīt
àizvalstît, ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen: bē̦rns nuo se̦gas tālu aizvalstījies.
Avots: EH I, 61
Avots: EH I, 61
aizvalstīt
aizvandīt
‡ àizvañdît,
1) (durcheinanderwerfend) hin-, wegstossen (-schieben, -schaffen)
Frauenb., Kal., Rutzau: a. sienu tālāk;
2) a. sienu durīm priekšā, (durcheinanderwerfend, umstörend) Heu vor die Tür hinschieben, -schaffen
Dunika, Stenden;
3) mit verschiedenen Objekten unordentlich vollwerfen
Kal.: visas malas aizvandītas; ne˙kur paiet nevar. Refl. -tiês, sich hin und her bewegend hin-, weggeraten : nezin kur nu viņš aizvandījies Dunika, Kal. u. a.
Avots: EH I, 61
1) (durcheinanderwerfend) hin-, wegstossen (-schieben, -schaffen)
Frauenb., Kal., Rutzau: a. sienu tālāk;
2) a. sienu durīm priekšā, (durcheinanderwerfend, umstörend) Heu vor die Tür hinschieben, -schaffen
Dunika, Stenden;
3) mit verschiedenen Objekten unordentlich vollwerfen
Kal.: visas malas aizvandītas; ne˙kur paiet nevar. Refl. -tiês, sich hin und her bewegend hin-, weggeraten : nezin kur nu viņš aizvandījies Dunika, Kal. u. a.
Avots: EH I, 61
aizvārīt
àizvārît, ‡
2) abkochen
(tr.), aufkochen (tr.): a. trīs katlus ūdens Infl.; ‡
3) sehr eilig und schnell ("mit Geräusch"
Frauenb.) hin-, wegfahren Kalz., Lubn.: viņš kâ vārīt aizvārīja; ;
4) = aizvārītiês 1 Frauenb. ‡ Refl. -tiês,
1) rollend (brausend) hin-, wegziehen
(intr.) KatrE. u. a.: pē̦rkuona negaiss aizvārījas uz rietumiem;
2) sich (beim Kochen) mit einer Kalkschicht bedecken (anfüllen):
katla caur(ul)es aizvārījušās cieti;
3) sich mit einer Eisschicht bedecken
Frauenb.: šuorīt luogi nuo sala pa˙visam aizvãrījušies.
Avots: EH I, 62
2) abkochen
(tr.), aufkochen (tr.): a. trīs katlus ūdens Infl.; ‡
3) sehr eilig und schnell ("mit Geräusch"
Frauenb.) hin-, wegfahren Kalz., Lubn.: viņš kâ vārīt aizvārīja; ;
4) = aizvārītiês 1 Frauenb. ‡ Refl. -tiês,
1) rollend (brausend) hin-, wegziehen
(intr.) KatrE. u. a.: pē̦rkuona negaiss aizvārījas uz rietumiem;
2) sich (beim Kochen) mit einer Kalkschicht bedecken (anfüllen):
katla caur(ul)es aizvārījušās cieti;
3) sich mit einer Eisschicht bedecken
Frauenb.: šuorīt luogi nuo sala pa˙visam aizvãrījušies.
Avots: EH I, 62
aizvārstīt
aizvārstīt
àizvãrstît, freqn. zu àizvẽrt, zumachen, nachlässig zunähen: zeķes, cimdus Aps.; in Pasteln und Bastschuhe die Schnüre einziehen U; aizvārstāma kurpe, der Schnürschuh Dr.
Avots: ME I, 59
Avots: ME I, 59
aizvārtīt
‡ àizvā,rtît,
1) hin-, wegwälzen:
bē̦rni aizvārtījuši drēbes pruojām Meiran;
2) zirgs aizvārtījts duobi, das Pferd hat sich wälzend das Beet eingedrückt.
Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen : a. līdz kādai vietai.
Avots: EH I, 62
1) hin-, wegwälzen:
bē̦rni aizvārtījuši drēbes pruojām Meiran;
2) zirgs aizvārtījts duobi, das Pferd hat sich wälzend das Beet eingedrückt.
Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen : a. līdz kādai vietai.
Avots: EH I, 62
aizvārtīt
aizvaržīt
aizvelnīt
àizvilˆnît, intr., hin-, wegströmen: viņa mati aizvilnīja, sein Haar flatterte dahin Skalbe.
Avots: ME I, 60
Avots: ME I, 60
aizvēstīt
aizvēstīt
àizvèstît, hinberufen: bij ieradies ziņnesis un aizvēstījis saimnieku uz pagasta sapulci Duomas I, 1302.
Avots: ME I, 60
Avots: ME I, 60
aizvētīt
aizvīksnīties
àizvīksnîtiês, sich davonmachen: bet pats aizvīksnījās, ka zari vien nuošalcās Stari I, 203.
Avots: ME I, 60
Avots: ME I, 60
aizvīkstīt
‡ àizvīkstît Siuxt,
1) zuwickeln:
aizvîksti 2 labi sainīti, ka neizbirst!
2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.
Avots: EH I, 64
1) zuwickeln:
aizvîksti 2 labi sainīti, ka neizbirst!
2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.
Avots: EH I, 64
aizvildīt
‡ àizvildît, 1) "заступиться" (ein treten für?) Spr.;
2) "hin-, weglocken"
Bers., Wessen. Refl. -tiês Spr., sich verlassen auf, rechnen auf.
Avots: EH I, 63
2) "hin-, weglocken"
Bers., Wessen. Refl. -tiês Spr., sich verlassen auf, rechnen auf.
Avots: EH I, 63
aizvilnīt
àizvilnît, ‡
2) sich hin-, wegschlängeln:
(čūska) aizvilnījusi pruojām Pas. V, 468; ‡
3) flink und behende hin-, weglaufen
(mit ìl 2 ) Oknist: meitine aizvilnīja da lauka galam; ‡
4) hin-, wegstolzieren
(mit ilˆ ) PS.
Avots: EH I, 63
2) sich hin-, wegschlängeln:
(čūska) aizvilnījusi pruojām Pas. V, 468; ‡
3) flink und behende hin-, weglaufen
(mit ìl 2 ) Oknist: meitine aizvilnīja da lauka galam; ‡
4) hin-, wegstolzieren
(mit ilˆ ) PS.
Avots: EH I, 63
aizvilstīt
aizvirzīt
àizvirzît, ‡ Refl. -tiês Salisb. (mit ir̂ 2 ) u. a., hin-, wegrücken (intr.): a. līdz durīm. a. pruojām.
Avots: EH I, 64
Avots: EH I, 64
aizvirzīt
àizvir̃zît, tr., hin-, wegrücken Vēr. II, 1058: gadījums mani aizvirza pie bērnības atmiņām Apsk., C.
Avots: ME I, 60
Avots: ME I, 60
aizvīstīt
‡ àizvîstît, zuwickeln: a. bẽ̦rnam acis. Refl. -tiês, sich zu-, einwickeln Kal. u. a.: meita sēd aizvīstījusies.
Avots: EH I, 64
Avots: EH I, 64
aizvīt
aizviznīt
aizzaidīt
aizzibsnīt
aizzīdīt
aizzvaidīt
aizzvaidīt
aizzvanīt
‡ àizzvanît,
1) läutend betäuben:
a. kam ausis;
2) läutend hingeleiten:
a. kuo uz viņu sauli.
Avots: EH I, 65
1) läutend betäuben:
a. kam ausis;
2) läutend hingeleiten:
a. kuo uz viņu sauli.
Avots: EH I, 65
ākstīt
âkstît,
2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurieši 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.
Avots: EH I, 193
2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurieši 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.
Avots: EH I, 193
ākstīt
âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,
1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;
2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;
3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.
Avots: ME I, 237
1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;
2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;
3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.
Avots: ME I, 237
alvīt
amīt
āmīties
āmîtiês,
1): auch Fest., (mit â) AP.: kuo nu āmais, vai nevari pareizi runāt! AP. kuo nu te āmais, apnicis skatīties! ebenda.
Avots: EH I, 193
1): auch Fest., (mit â) AP.: kuo nu āmais, vai nevari pareizi runāt! AP. kuo nu te āmais, apnicis skatīties! ebenda.
Avots: EH I, 193
āmīties
āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,
1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;
1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 1 nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]
Avots: ME I, 239
1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;
1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 1 nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]
Avots: ME I, 239
amlīt
amplīt
apadīt
apadît, 2) : auch in AP., Saikava, Warkl.: a. visu saimi; a. puisi nuo galvas da kājām.
Avots: EH I, 70
Avots: EH I, 70
apadīt
apadît,
1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;
2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.
Avots: ME I, 72
1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;
2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.
Avots: ME I, 72
apalvīt
‡ apalvît Oknist, verzinnen. Refl. -tiês Oknist, sich mit einer Eiskruste bedecken: akas spannis apalvījies.
Avots: EH I, 71
Avots: EH I, 71
apārdīt
‡ apārdît,
1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. kādu drēbes gabalu;
2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;
3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙apkārt;
4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.
Avots: EH I, 72
1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. kādu drēbes gabalu;
2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;
3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙apkārt;
4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.
Avots: EH I, 72
apausīt
apbadīt
apbadît (li. apibadyti), ‡
3) an mehrern Stellen ein wenig stechen
(tr.) Kaltenbr.: kad šite (pa rugājiem) apbada (kājas), tad nevar paiet.
Avots: EH I, 72
3) an mehrern Stellen ein wenig stechen
(tr.) Kaltenbr.: kad šite (pa rugājiem) apbada (kājas), tad nevar paiet.
Avots: EH I, 72
apbadīt
apbadît,
1) mit einem spitzen Gegenstande ringsum stechen;
apb. pastalas, mit dem badîklis (Pfriemen) Löcher in die Pasteln ringsum zum Einziehen der Schnüre stechen Golg.;
2) mit den Hörnern umstossen:
auns apbadīja zē̦nu gar zemi.
Avots: ME I, 76
1) mit einem spitzen Gegenstande ringsum stechen;
apb. pastalas, mit dem badîklis (Pfriemen) Löcher in die Pasteln ringsum zum Einziehen der Schnüre stechen Golg.;
2) mit den Hörnern umstossen:
auns apbadīja zē̦nu gar zemi.
Avots: ME I, 76
apbaidīt
‡ apbaidît,
1) einschüchtern, schrekkend scheu machen
Bauske, Memelshof: apbaidīts kaķis;
2) schreckend unter etwas fliehen machen
Lemsal, Salis, Stenden, Wandsen: a. kaķi apakš klēts.
Avots: EH I, 72
1) einschüchtern, schrekkend scheu machen
Bauske, Memelshof: apbaidīts kaķis;
2) schreckend unter etwas fliehen machen
Lemsal, Salis, Stenden, Wandsen: a. kaķi apakš klēts.
Avots: EH I, 72
apbakstīt
apbakstît, ‡
2) ringsum einstecken
Dunika, Kal. u. a.: a. mietiņus apkārt duobei; ‡
3) a. gultas se̦gu Dunika, Kal., u. a., die Bettdecke ringsum (das Kopfende ausgenommen!) zwischen den Pfühl und den Bettrand stecken und da feststopfen.
Avots: EH I, 73
2) ringsum einstecken
Dunika, Kal. u. a.: a. mietiņus apkārt duobei; ‡
3) a. gultas se̦gu Dunika, Kal., u. a., die Bettdecke ringsum (das Kopfende ausgenommen!) zwischen den Pfühl und den Bettrand stecken und da feststopfen.
Avots: EH I, 73
apbakstīt
apbalzīt
apbalzīt
apbàlzît, tr., ringsum stopfen: apbalzīt gultu = gultas se̦gas un palagu sabāzt starp gultas malu un gultas maisu C. mājnieki iznāca ārā braucējus apbalzīt Seib.
Avots: ME I, 76
Avots: ME I, 76
apbārstīt
apbāzīt
apbāzīt
apbâzît, tr., freqn.,
1) ringsumstopfen:
apbāzi gar visām malām uzse̦gu, lai aukstums neve̦lkas pie kājām klāt JK., Bers., Lös;
2) bestechen:
viņš apbāzījis visus tiesnešus, lai viņu attaisnuotu.
Kļūdu labojums:
ringsumstopfen = ringsum stopfen
Avots: ME I, 76
1) ringsumstopfen:
apbāzi gar visām malām uzse̦gu, lai aukstums neve̦lkas pie kājām klāt JK., Bers., Lös;
2) bestechen:
viņš apbāzījis visus tiesnešus, lai viņu attaisnuotu.
Kļūdu labojums:
ringsumstopfen = ringsum stopfen
Avots: ME I, 76
apbedīt
apbedît, tr., beerdigen, begraben: cilvē̦ks staigājuot pa zemes virsu tik ilgi, līdz viņa miesas tiekuot apbedītas.
Avots: ME I, 76
Avots: ME I, 76
apbēdīt
apbēdīt
apbērnīties
apbīdīt
apbīdît, tr., ringsum um etw. schieben, stossen: kāpuostu un kartupeļu apbīdīšana Etn. III, 71.
Avots: ME I, 77
Avots: ME I, 77
apbikstīt
apbīties
apbīties
apbîtiês, plötzlich in Furcht geraten (von mehreren Subjekten): paspīdēja vēl divas asaras, bet apbijās, atplaka Duom. I, 5.
Avots: ME I, 77
Avots: ME I, 77
apblandīt
‡ apblàndît, vagabundierend durchwändern (bereisen): a. visu pasauli. Refl. -tiês Spr., vagabundierend um etwas herumwandern.
Avots: EH I, 74
Avots: EH I, 74
apbolīt
apbraucīt
apbraũcît, ‡
2) ringsherum abstreifen
Saikava u. a.: a. bērziņiem lapas; ‡
3) (mit der Hand) ringsum einen Strich ziehen
Dunika u. a.: maizes mīcītāja apbraũka ar pirkstu vis˙apkārt abrai.
Avots: EH I, 74
2) ringsherum abstreifen
Saikava u. a.: a. bērziņiem lapas; ‡
3) (mit der Hand) ringsum einen Strich ziehen
Dunika u. a.: maizes mīcītāja apbraũka ar pirkstu vis˙apkārt abrai.
Avots: EH I, 74
apbraucīt
apbraũcît, tr., ringsherum streicheln: vecīši apbrauka bucīšiem vē̦de̦rus LP. IV, 43.
Avots: ME I, 77
Avots: ME I, 77
apbrīnīt
apburnīt
‡ apbur̂nît, ringsum ein wenig zerknittern: apburnītas drēbes. Refl. -tiês, sich das Kleid (den Anzug) ringsum ein wenig zerknittern: kur tu tāds apburnījies iesi?
Avots: EH I, 75
Avots: EH I, 75
apburzīt
apčamdīt
apčam̃dît,
1) intr., ringsumher tasten, befühlen:
viņš apčamdīja ar ruoku Lp. VII, 150;
2) tr., betasten:
apč. suni LP. V, 295. Refl. -tiês, sich betasten: studenti apčamdījās un vecim deva naudu Latv.
Avots: ME I, 80
1) intr., ringsumher tasten, befühlen:
viņš apčamdīja ar ruoku Lp. VII, 150;
2) tr., betasten:
apč. suni LP. V, 295. Refl. -tiês, sich betasten: studenti apčamdījās un vecim deva naudu Latv.
Avots: ME I, 80
apcienīt
apcīnīt
‡ apcìnît, bewältigen (z. B. eine Reihe von Arbeiten): nevarējām visus darbus a. Refl. -tiês, mühsam um etwas (fahrend oder gehend) herumgelangen: a. apkārt visai salai.
Avots: EH I, 76
Avots: EH I, 76
apdaidzīt
‡ apdaîdzît Golg., KatrE., Sessv·., ringsum antrakeln: uodere nav piešūta, bet tik apdaidzīta.
Avots: EH I, 76
Avots: EH I, 76
apdakstīt
apdalīt
apdalît (li. apdalýti), tr., beschenken, unter eine grosse Menge verteilen: mūs māsiņa apdalīs BW. 25257. atjāj pieci vedējiņi, tuos apdala, vēl paliek 25468. māte apdala viesus cimdiem. apdala visiem brandavu RKr. XVI, 105.
Avots: ME I, 80
Avots: ME I, 80
apdarīt
apdarît,
3) : visi darbi apdarīti Pas. IX, 464. Refl. -tiês, ‡
4) mit der eigenen Strickarbeit fertig werden
Siuxt: pa vakariem vien visu sev apdarījuos: gan cimdus, gan zeķes.
Avots: EH I, 77
3) : visi darbi apdarīti Pas. IX, 464. Refl. -tiês, ‡
4) mit der eigenen Strickarbeit fertig werden
Siuxt: pa vakariem vien visu sev apdarījuos: gan cimdus, gan zeķes.
Avots: EH I, 77
apdarīt
apdarît (li. apdarýti), tr.,
1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;
2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;
3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,
1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;
2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;
3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.
Avots: ME I, 80
1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;
2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;
3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,
1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;
2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;
3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.
Avots: ME I, 80
apdastīt
‡ apdastît, allzu reichlich beschenken C., Golg., Selsau: a. visus ar dažādām mantām.
Avots: EH I, 77
Avots: EH I, 77
apdauzīt
apdaũzît, ‡
2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡
3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,
1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi; ‡
2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡
3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.
Avots: EH I, 77
2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡
3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,
1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi; ‡
2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡
3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.
Avots: EH I, 77
apdauzīt
apdaũzît (li. apdaužýti), freqn., tr., fortgesetzt ein wenig abstossen, abschlagen, von allen Seiten abschlagen; apdauzīts cilvē̦ks, ein Mensch mit schwerem Begriff Grünh.; gefühllos, gleichgütlig Platonen; geplagt: savas apkārtnes apdauzītie, nuotre̦nkātie ve̦rgi A. XX, 946. Refl. -tiês, sich belaufen (vom Vieh) Druw., Wid.
Avots: ME I, 81
Avots: ME I, 81
apdēstīt
apdēstît (li. apdė´styti "belegen"), ‡
2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.
Avots: EH I, 77
2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.
Avots: EH I, 77
apdēstīt
apdīdīt
apdimīt
apdipīt
apdirsnīties
apdrāztīt
apdūcīt
‡ apdūcît,
1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;
2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;
3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;
4) = apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;
5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.
Avots: EH I, 79
1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;
2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;
3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;
4) = apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;
5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.
Avots: EH I, 79
apdurstīt
apdur̃stît (li. apdùrstyti),
1) stechend rundherum befestigen:
aude̦klus puļķiem;
2) stechend ringsumher verletzen, vernichten:
rakdams viņš kuociņiem apdurstījis saknes.
Avots: ME I, 82
1) stechend rundherum befestigen:
aude̦klus puļķiem;
2) stechend ringsumher verletzen, vernichten:
rakdams viņš kuociņiem apdurstījis saknes.
Avots: ME I, 82
apdzaldīt
‡ apdzaldît Warkl., ringsum (mit Nesseln) zerstechen (versengen): a. ruokas ar nātrēm.
Avots: EH I, 79
Avots: EH I, 79
apdzirdīt
apgaidīt
apgainīt
apganīt
‡ apganît (li. apganýti),
1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;
2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.
Avots: EH I, 81
1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;
2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.
Avots: EH I, 81
apgānīt
apgànît, tr.,
1) beschmutzen, besudeln, verunreinigen:
sievai abas acis izvē̦lušās, tādēļ ka svē̦tuo e̦ze̦ru apgānījusi LP. VII, 1306;
2) entweihen, entehren, schänden:
ja tu ar dzelzi pie tā strādāsi, tad tu tuo apgānīsi II Mos. 20, 25. neguods apgāna mūs visus LP. IV, 119. Refl. -tiês, sich beschmutzen, unrein werden IV Mos. 5, 2.
Avots: ME I, 87
1) beschmutzen, besudeln, verunreinigen:
sievai abas acis izvē̦lušās, tādēļ ka svē̦tuo e̦ze̦ru apgānījusi LP. VII, 1306;
2) entweihen, entehren, schänden:
ja tu ar dzelzi pie tā strādāsi, tad tu tuo apgānīsi II Mos. 20, 25. neguods apgāna mūs visus LP. IV, 119. Refl. -tiês, sich beschmutzen, unrein werden IV Mos. 5, 2.
Avots: ME I, 87
apgarīties
apgarîtiês, sich antblöden, sich erdreisten: viņš apgarījās savi tē̦vu lamāt Mar. RKr. XV, 105. [Wohl zur Wurzel von gars; vgl. li. garúoti "усердствовать; сильно желать"].
Avots: ME I, 86
Avots: ME I, 86
apgāzīt
‡ apgâzît, (wiederholt) umstürzen, über den Haufen werfen: rudzu statiņus priekš vešanas vajaga apgāzīt, lai apsus apakšas KatrE.
Avots: EH I, 81
Avots: EH I, 81
apglāsīt
apglaudīt
apglàudît, apglàust, tr., liebkosend streicheln: skuoluotājs viņu apglaudīja Kaudz. M. mācītājs apglauda bē̦rniem galvu Aps. apglaud savus sārtus vaigus BW. 14132, 2.
Avots: ME I, 87
Avots: ME I, 87
apglītināt
apglîtinât, (ringsum) ordentlich, sauber, schmuck machen (perfektiv): a. māju sestdienā.
Avots: EH I, 82
Avots: EH I, 82
apgodīt
apgùodît oder apgùodât, tr., ehren, pflegen, ringsumher Ordnung schaffen, reinigen, fegen: tuos gribu cienīt, apguodīt GL. eita, apguodiet kaudzi.
Avots: ME I, 89
Avots: ME I, 89
apgorīties
‡ apguorîtiês, (sich dehnend, rekelnd) sich umwenden: nevar vien apguõrīties Jürg., Trik. te jau nav vietas ne apguôrīties 2 (ironisch gesagt) Dunika, Rutzau.
Avots: EH I, 86
Avots: EH I, 86
apgrābstīt
apgrābstît (unter apgrãbât), ‡
3) etwas oberflächlich verrichten:
labi viņa ne˙ka nepadara, visu tikai apgrābsta Siuxt.
Avots: EH I, 83
3) etwas oberflächlich verrichten:
labi viņa ne˙ka nepadara, visu tikai apgrābsta Siuxt.
Avots: EH I, 83
apgraizīt
apgraizît, tr., freqn., wiederholt od. gewohnheitsgemäss beschneiden: apg. putnam spārnus, lai nelaižas. katram vīrišķim jūsu starpā būs apgraizītam tapt I Mos. 17, 10.
Avots: ME I, 87
Avots: ME I, 87
apgramstīt
‡ apgram̃stît,
1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;
2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;
3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;
4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.
Avots: EH I, 83
1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;
2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;
3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;
4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.
Avots: EH I, 83
apgrandīt
‡ apgrandît,
1) (eine ganze Anzahl von Objekten) abschütteln:
vējš apgrandījis ābuolus Golg.;
2) ringsum schaben, kratzen
(perfektiv), zerkralzen: a. piede̦gušu grāpi Dunika;
3) niedermetzeln (von einem Massenmord)
Golg.: viens zaldāts apgrandījis daudz turku.
Avots: EH I, 83
1) (eine ganze Anzahl von Objekten) abschütteln:
vējš apgrandījis ābuolus Golg.;
2) ringsum schaben, kratzen
(perfektiv), zerkralzen: a. piede̦gušu grāpi Dunika;
3) niedermetzeln (von einem Massenmord)
Golg.: viens zaldāts apgrandījis daudz turku.
Avots: EH I, 83
apgrauzīt
‡ apgraûzît Golg., Trik., (mit aũ ) Dunika, Kal., (wiederholt) benagen: zaķi apgrauzījuši ābelēm mizu Dunika.
Avots: EH I, 83
Avots: EH I, 83
apgrozīt
apgruôzît, ‡ Refl. -tiês,
1) sich (wiederholt) umwenden, umkehren:
tik daudz ļaužu, ka nevar ne˙maz a.;
2) kursieren:
nauda ātri apgruozās Jürg.
Avots: EH I, 84
1) sich (wiederholt) umwenden, umkehren:
tik daudz ļaužu, ka nevar ne˙maz a.;
2) kursieren:
nauda ātri apgruozās Jürg.
Avots: EH I, 84
apgrozīt
apgruõzît, frequ. zu grìezt,
1) oft umkehren, umwenden:
kalpiem bijis jāapgruoza iesals LP. VII, 273;
2) in Umlauf setzen (vom Gelde), austauschen (von Briefen):
viņš bija ieradis naudu apgruozīt Apsk. I, 548. Austro - Ungarijā apgruozīja ar ārzemēm 290. 217. 070 vē̦stuļu. naudas apgruozījums, Geldumsatz: mūsu kasei šuogad bijuši mazi apgruozījumi.
Kļūdu labojums:
griezt = apgriezt
Avots: ME I, 89
1) oft umkehren, umwenden:
kalpiem bijis jāapgruoza iesals LP. VII, 273;
2) in Umlauf setzen (vom Gelde), austauschen (von Briefen):
viņš bija ieradis naudu apgruozīt Apsk. I, 548. Austro - Ungarijā apgruozīja ar ārzemēm 290. 217. 070 vē̦stuļu. naudas apgruozījums, Geldumsatz: mūsu kasei šuogad bijuši mazi apgruozījumi.
Kļūdu labojums:
griezt = apgriezt
Avots: ME I, 89
apgrūdīt
‡ apgrûdît
1) (Eisen, ins Wasser senkeud) ringsum härten:
a. dzelzi ūdenī Warkl.;
2) (wiederholt) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Bauske, Warkl.
Avots: EH I, 84
1) (Eisen, ins Wasser senkeud) ringsum härten:
a. dzelzi ūdenī Warkl.;
2) (wiederholt) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Bauske, Warkl.
Avots: EH I, 84
apgrūstīt
apgudrīt
‡ apgudrît, im Klugsein, Schlausein übertreffen: gudrinieks... bija taids gudrs. ka juo ni˙kai nevarēja apgudrīt pats... Lucipers Pas. V, 173 (aus Makašēni).
Avots: EH I, 85
Avots: EH I, 85
apguldīt
apgùldît (unter apgùldinât): betten, hintegen, sich hinlegen machen, lassen: gans luopus apguldījis Siuxt. a. kapā ebenda.
Avots: EH I, 85
Avots: EH I, 85
apguldzīt
apgumzīt
apgunīt
‡ apgunît,
1) stark entzündet avftreten (von einer Wunde; "обнаружиться ранѣ с сильным воспаленіем"
) Spr.;
2) blenden
(perfektiv) Fest.: zibsnis man apgunīja acis.
Avots: EH I, 86
1) stark entzündet avftreten (von einer Wunde; "обнаружиться ранѣ с сильным воспаленіем"
) Spr.;
2) blenden
(perfektiv) Fest.: zibsnis man apgunīja acis.
Avots: EH I, 86
apgūstīt
‡ apgũstît,
1) (eine ganze Anzahl von Objekten) fangen, in Gefangenschaft nehmen
(perfektiv): visas lapsas apgūstītas;
2) (eine Anzahl von Arbeiten) eilig verrichten:
a. darbus Golg., Mezküll, Trik.
Avots: EH I, 86
1) (eine ganze Anzahl von Objekten) fangen, in Gefangenschaft nehmen
(perfektiv): visas lapsas apgūstītas;
2) (eine Anzahl von Arbeiten) eilig verrichten:
a. darbus Golg., Mezküll, Trik.
Avots: EH I, 86
apirdīt
apjādīt
apjozīt
apjumdīt
apjumīt
apkaisīt
apkàisît, ‡ Refl. -tiês, sich bestreuen: a. miltiem, pe̦lniem, salmiem. celiņš (nemanuot) apkaisījies ar sìenu Jürg.
Avots: EH I, 88
Avots: EH I, 88
apkaisīt
apkaldīt
apkalstīt
apkampstīt
‡ apkampstît,
1) "umarmen"
Spr.; = apkampaļât Ahs. (mit am̃);
2) wiederholt greifend, haschend ringsum säubern, glätten
(perfektiv): a. ve̦zumu ("nuoraut tuo, kas karājas") Wandsen (mit am̃). Refl. -tiês, einander mit den Zähnen gleichsam beknuspern (bekneipen): zirgi apkampstās.
Avots: EH I, 89
1) "umarmen"
Spr.; = apkampaļât Ahs. (mit am̃);
2) wiederholt greifend, haschend ringsum säubern, glätten
(perfektiv): a. ve̦zumu ("nuoraut tuo, kas karājas") Wandsen (mit am̃). Refl. -tiês, einander mit den Zähnen gleichsam beknuspern (bekneipen): zirgi apkampstās.
Avots: EH I, 89
apkamsīt
apkārnīt
apkārnīt
apkarpīt
‡ apkar̂pît,
1) Erde wühlend, mit derselben leichthin bewerfen:
a. kāpuostus Bauske;
2) einscharren:
suns apkarpījis naudu Golg.
Avots: EH I, 90
1) Erde wühlend, mit derselben leichthin bewerfen:
a. kāpuostus Bauske;
2) einscharren:
suns apkarpījis naudu Golg.
Avots: EH I, 90
apkārpīt
apkarstīt
apkārstīt
apkārstît, ‡ Refl. -tiês,
1) sich behängen:
apkārstījās ar jiem Pas. Vl, 476. a. ar bimbuļiem,
2) sich verheiraten
(verächtlich) Skaista.
Avots: EH I, 91
1) sich behängen:
apkārstījās ar jiem Pas. Vl, 476. a. ar bimbuļiem,
2) sich verheiraten
(verächtlich) Skaista.
Avots: EH I, 91
apkārstīt
apkãrstît [li. apkárstyti], freqn. zu apkãrt, wiederholt behängen: zirģelis apkārstīts ar misiņa sprādzēm MWM. VII, 324; K.
Avots: ME I, 94
Avots: ME I, 94
apkārtīt
apkasīt
apkasît (unter apkast), ‡
1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;
2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi; ‡
3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,
1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;
2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.
Avots: EH I, 90
1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;
2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi; ‡
3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,
1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;
2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.
Avots: EH I, 90
apkaustīt
apkaustīt
apkaustît [li. apkáustyti], beschlagen: zirgu, apkaustīju kumeliņu tē̦raudiņa pakaviem BW. 13828.
Avots: ME I, 93
Avots: ME I, 93
apķerstīt
apķezīt
apķēzīt
apķēzīt
apķèzît, tr.,
1) beschmutzen, verunreinigen:
kājas, ģīmi, durvis;
2) verderben, verunstalten:
šis apķēzījis visus kuociņus LP. VI, 789.
Avots: ME I, 98
1) beschmutzen, verunreinigen:
kājas, ģīmi, durvis;
2) verderben, verunstalten:
šis apķēzījis visus kuociņus LP. VI, 789.
Avots: ME I, 98
apklāstīt
‡ apklāstît (li. apklóstyti), wiederholt (etwas ausbreitend) bedecken: ar ze̦mde̦gu apklāstīias puses Pēt. Av. II, 26. vairāk naktis a. puķes ar zariem Warkl, a. pļavas ar liniem C. Refl. -tiês, sich (wiederholt, etw. ausbreitend) bedecken: a. vairākiem lakatiem Bauske.
Avots: EH I, 92
Avots: EH I, 92
apklausīt
‡ apklausît (li. apklausýti),
1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;
2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.
Avots: EH I, 91
1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;
2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.
Avots: EH I, 91
apklausīties
apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.
Avots: ME I, 95
Avots: ME I, 95
apklepsīt
apknaibīt
‡ apknaîbît, wiederholt ringsum (ein wenig) kneifen Spr., abkneifen (perfektiv): a. maizes klaipu. uogas apknaibītas Pas. VIII, 177. pavasaruos rāceņiem jāapknaiba asni Siuxt. miesnieks apknaiba luopus.
Avots: EH I, 92
Avots: EH I, 92
apknakstīt
apknosīties
‡ apknùosîtiês Jürg., Wolmarsnof, (mit uõ ) Trik., mit langsamen Vorbereitungen fertig werden: nevar vien a.
Avots: EH I, 93
Avots: EH I, 93
apkodīt
‡ apkuôdît C., Jürg., KatrE., Sessw., (mit uô 2 ) Lems., (mit uõ ) Dunika, Schnehpeln, wiederholt ringsum abbeissen Spr.; beknabbern, benagen: a. nagus.
Avots: EH I, 95
Avots: EH I, 95
apkraistīt
‡ apkraistît, (eine Anzahl von Objekten wiederholt) abrahmen: a. visus spainīšus Lemburg u. a.
Avots: EH I, 93
Avots: EH I, 93
apkramptīt
apkramstīt
‡ apkramstît,
1) ringsum mit den Zähnen aufgreifen, aufhaschen
(mit am̃ ) C.: a. nuobirušuo sienu;
2) beknabbern, benagen
Bauske, Schwanb.
Avots: EH I, 93
1) ringsum mit den Zähnen aufgreifen, aufhaschen
(mit am̃ ) C.: a. nuobirušuo sienu;
2) beknabbern, benagen
Bauske, Schwanb.
Avots: EH I, 93
apkramtīt
apkratīt
‡ apkratît (li. apkratýti),
1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):
2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;
3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.
Avots: EH I, 93
1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):
2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;
3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.
Avots: EH I, 93
apkraustīt
‡ apkraũstît (li. apkráustyti), wiederholt resp. fortgesetztbeladen, bepacken: a. galdus ar grāmatām.
Avots: EH I, 93
Avots: EH I, 93
apkristīt
‡ apkristît, ein wenig mit Wasser verdünnen (eig.: taufen): tā nav paspējusi pienu a. Rauske.
Avots: EH I, 94
Avots: EH I, 94
apkrustīt
apkrustīt
apkrustît, auch -uôt, tr., bekreuzigen, ein Kreuz hinstellen zum Zeichen, dass auf dem mit dem Kreuz versehenen Platz nicht geweidet werden darf: apkrustīt pļavas. Refl. -tiês, sich bekreuzigen: viņa apkrustuojās Vēr. II, 945.
Avots: ME I, 96
Avots: ME I, 96
apkūdīt
apķuidīt
‡ apķuĩdît Dunika, versorgen: bērns tik ātri plēš zeķes, ka nevar spēt tuo ar zeķēm a.
Avots: EH I, 96
Avots: EH I, 96
apķuidīt
apkulkstīt
aplaicīt
‡ aplaicît (li. aplaikýti "задержать"): dievs viņu aplaicīs, Gott wird ihm helfen Für. I (unter laicīt).
Avots: EH I, 96
Avots: EH I, 96
aplaistīt
aplaîstît [li. apláistyti], tr., begiessen, benetzen: puķes; aplaistīt acis ar zālēm LP. IV, 43. Refl. -tiês, sich begiessen: pirtī nuopē̦rušies, aplaistījāmies ar aukstu ūdeni.
Avots: ME I, 99
Avots: ME I, 99
aplaitīt
aplaizīt
aplaizît (li. aplaižýti), tr., belecken, ablecken (pirkstus, ruokas). Refl. -tiês, sich vor Behagen lecken: vilks aplaizījās vien LP. V, 171.
Avots: ME I, 99
Avots: ME I, 99
aplakstīt
aplakstît [li. aplakstýti], aplakstuôt (zu lèkt), tr., umspringen, Cour machen: pagasta ve̦cākā cienmāti MWM. II, 398.
Avots: ME I, 99
Avots: ME I, 99
aplancīt
aplāpīt
aplãpît, ‡ Refl. -tiês Spr., sich (dat. u. acc.) beflicken: šuo tuo aplāpās vai... kaut kuo ada Janš. Dzimtene II, 325. varēsim . .. apšūties un aplāpīties Mežv. ļ. I, 144.
Avots: EH I, 98
Avots: EH I, 98
aplāpīt
aplasīt
aplasît [li. aplasýti],
1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;
2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;
3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,
1) einer, der alles wegliest,
2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.
Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu
Avots: ME I, 100
1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;
2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;
3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,
1) einer, der alles wegliest,
2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.
Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu
Avots: ME I, 100
aplaupīt
aplàupît,
1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.
Avots: EH I, 97
1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.
Avots: EH I, 97
aplaupīt
aplàupît (li. aplaupýti), tr., ringsherum abschälen; übertr., berauben, ausplündern: viņi aplaupīja ēģiptiešus II Mos. 12, 36.
Avots: ME I, 100
Avots: ME I, 100
aplauzīt
aplaûzît, ‡ Refl. -tiês, wiederholt (ringsum od. leichthin) abbrechen (intr.): ābelīlem zari ve̦duot aplauzījušies Lems.
Avots: EH I, 97
Avots: EH I, 97
aplauzīt
aplaûzît (li. apláužyti), freqn., mehrfach ringsherum brechen, abzubrechen pflegen: kuokiek zarus. lietuvē̦ns aplauzīja luopiem kājas LP. VII, 802; aplauzīt ragus, die Hörner abstossen.
Avots: ME I, 100
Avots: ME I, 100
aplipīt
aplīt
aplît
1): šī ar aplīst ar ze̦ltu Pas. IX, 464; ‡
2) ringsum überstrtimen:
zemi apiija .. . purpura blāzma Ezeriņš Leijerk. II, 182.
Avots: EH I, 99
1): šī ar aplīst ar ze̦ltu Pas. IX, 464; ‡
2) ringsum überstrtimen:
zemi apiija .. . purpura blāzma Ezeriņš Leijerk. II, 182.
Avots: EH I, 99
aplīt
aplobīt
aplocīt
aplùocît [li. aplankýti], tr., freqn., mehrfach umbiegen, biegend umgeben, einkreisen: tautiets savu ce̦purīti zaļu zīdu apluocīja BW. 15221, 2. luoki zirgi... apluocīja tautu meitu BW. 13448, die gelenkigen Rosse kreisten das fremde Mädchen ein; apluocīt sagšas, die wollenen Decken mit einem Rande schmücken BW. 4455.
Avots: ME I, 103
Avots: ME I, 103
aplupīt
aplupît, tr., berupfen, auffressen (von einer Menge): vilks visas aitas aplupījis RKr. VIII, 78. viņš mani krietni aplupījis, er hat mich gründlich berupft Grünh.
Avots: ME I, 103
Avots: ME I, 103
apmācīt
apmādīt
‡ apmādît, ringsum einstecken, ringsum bestecken (tr., "обтыкать" ) Wid.: nāc, apmâdi man birzi (sējuot)! N.-Peb.
Avots: EH I, 101
Avots: EH I, 101
apmaidīt
apmaîdît C., tr., freqn. zu miet, apmiet abpfählen, mit Stäben, jungen Bäumchen, Zweigen abstecken, abgrenzen: ceļš gar abām malām eglītēm apmaidīts; apmaidīt le̦dus laužamuo vietu AP., die Stelle, wo das Eis gebrochen wird, mit Zweigen abgrenzen, bezeichnen. zirņus, apiņus apmaidīt, mit Stäben bestecken Ekau, AP., Bers., Lub.
Avots: ME I, 103, 104
Avots: ME I, 103, 104
apmaidzīt
apmaidzît [li. apmáigyti], tr., freqn. zu miegt,
1) (ringsum) quetschen, drücken:
puiši meitas apmaidzīja C.;
2) eine Arbeit fix beendigen:
ratnieks pa nedēļu kā maidzīt apmaidzīja divi gaņģus riteņu J. Kaln.
Avots: ME I, 104
1) (ringsum) quetschen, drücken:
puiši meitas apmaidzīja C.;
2) eine Arbeit fix beendigen:
ratnieks pa nedēļu kā maidzīt apmaidzīja divi gaņģus riteņu J. Kaln.
Avots: ME I, 104
apmainīt
apmaĩnît, ‡ Refl. -tiês, untereinander austauschen: viņi bieži apmainījās vē̦stulēm.
Avots: EH I, 100
Avots: EH I, 100
apmainīt
apmaisīt
apmaldīties
apmanīt
apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin kā apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās kāju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.
Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.
Avots: ME I, 104
Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.
Avots: ME I, 104
apmānīt
apmãnît, auch apmãnêt, tr., betrügen, täuschen: kā tu iedrošinies mani tā neguodīgi apmānīt un piekrāpt? kāpēc tava sirds tevi tā apmāna Hiob. 15, 12. Sprw.: ve̦lns mani apmānīja. acis apmānīt, optische Täuschung bewirken, vorgaukeln, spiegelfechten: kruodzinieks varējis cilvē̦kiem acis apmānīt LP. VII, 762. apmānītājs, -a, der Bertrüger, Spiegelfechter; apmānīšana, das Betrügen, Spiegelfechterei, Sinnestäuschung. Refl. -tiês, sich täuschen, Sinnestäuschung erfahren: zē̦nam acis mānīt apmānījās LP. VII, 31.
Avots: ME I, 105
Avots: ME I, 105
apmastīt
apmedīt
‡ apmedît
1) auf der Jagd (alle) erlegen:
visi zaķi apmedīti;
2) jagend durchstreifen:
visi meži jau apmedīti.
Avots: EH I, 101
1) auf der Jagd (alle) erlegen:
visi zaķi apmedīti;
2) jagend durchstreifen:
visi meži jau apmedīti.
Avots: EH I, 101
apmēdīt
apmērīt
apmīcīt
apmîcît: a. miltus Siuxt, (beim Teigkneten) trockenes Mehl mit dem Teig zusammenkneten: apmīci piebē̦rtuos miltus!
Avots: EH I, 102
Avots: EH I, 102
apmīcīt
apmîcît [li. apmìnkyti], tr., umkneten: maizi apmīcuot, jāuzve̦lk uz mīklas trīs krusti Etn. II, 61.
Avots: ME I, 108
Avots: ME I, 108
apmīdīt
apmĩdît [li. apmìndyti], freqn., tr., ringsherum treten, abtreten, zertreten: zāli; trampelnd beschmutzen: bē̦rni apmīdījuši krē̦slu MWM. XI, 189; die Pferde um die Dreschtenne treiben, dreschen, abdreschen: es trīz reiz apmīdiju apkārt, sē̦rums bija jau vakar sauss, bet ar divi zirgiem nevar apmīdīt Up.
Avots: ME I, 108
Avots: ME I, 108
apmirdīt
‡ apmirdît,
1) beschwichtigen, stillen
(perfektiv) Fest., Warkl.: a. zuobu sāpes;
2) (vor einer Operation mit Chloroform) einschläfern
Kr. Rosiften.
Avots: EH I, 102
1) beschwichtigen, stillen
(perfektiv) Fest., Warkl.: a. zuobu sāpes;
2) (vor einer Operation mit Chloroform) einschläfern
Kr. Rosiften.
Avots: EH I, 102
apmīstīt
‡ apmīstît,
1) perfektive Form zu mîstit I: lini jau apmīstīti;
2) aufessen
(pejorativ) Lemburg: viens pats visu apmĩstījis.
Avots: EH I, 102
1) perfektive Form zu mîstit I: lini jau apmīstīti;
2) aufessen
(pejorativ) Lemburg: viens pats visu apmĩstījis.
Avots: EH I, 102
apmīt
apmît: apmij (lampu) ar tuo (lampu), kuŗa ... Pas. VIII, 53. kruodziniece atkal ... grāmatas apmija IX, 242.
Avots: EH I, 102
Avots: EH I, 102
apmīt
apmît, auch apmituôt, umtauschen: te nu vajadzējis ķēniņu meitu apmīt uz (auch pret) kumeliņu LP. VI, 940.
Avots: ME I, 108
Avots: ME I, 108
apmocīties
apmučīt
apmudīt
‡ apmudît Warkl.,
1) ersricken
(tr.), apslāpēt: stāds aiz gaisa trūkuma apmudīts;
2) = nùosluôdzît 1: a. linus mārkā. Refl. -tiês, = nùovadêtiês 1: alus apmudījies.
Avots: EH I, 103
1) ersricken
(tr.), apslāpēt: stāds aiz gaisa trūkuma apmudīts;
2) = nùosluôdzît 1: a. linus mārkā. Refl. -tiês, = nùovadêtiês 1: alus apmudījies.
Avots: EH I, 103
apmūdīt
apmuldīties
apmurīt
apmūrīt
apnāvīt
apnītīt
apņurcīt
apņurdzīt
apņurīt
‡ apņurît Ekau, Frauenb., Grünwald, an mehreren Stellen anfressen (benagen): kaķis gaļu apņurījis. maizes galiņš tâ apņurīts, kâ suns būtu grauzis.
Avots: EH I, 104
Avots: EH I, 104
apoglīt
apoglīt
apokstīt
‡ apuokstît Bauske, Jürg. = ‡ ap uõkšķerêt: a. visus kaktus, līgavas pūru (nuo visām pusēm).
Avots: EH I, 124
Avots: EH I, 124
apolīt
‡ apuolît māju,
1) die üblichen häuslichen Arbeiten verrichten (das Vieh beschicken, die Speisen bereiteu usw.)
Planhof;
2) am Sonnabend (das Haus, die Wolinung) aufräumen (in Ordnung bringen)
Serbigal.
Avots: EH I, 124
1) die üblichen häuslichen Arbeiten verrichten (das Vieh beschicken, die Speisen bereiteu usw.)
Planhof;
2) am Sonnabend (das Haus, die Wolinung) aufräumen (in Ordnung bringen)
Serbigal.
Avots: EH I, 124
apostīt
apuôstît [li. apúostyti], apuošņât, apuôšķêt C., freqn., tr., beriechen, beschnuppern: kad zirgam asti apgriež, tad nuogriezums jāduod zirgam pašam apuostît Etn. II, 121; luopi savu barību apuošķē. Refl. -tiês, sich gegenseitig beriechen, beschnuppern: suņi apuošņājas. apuostīsies, - gan jau satiks A. XX, 304.
Avots: ME I, 133
Avots: ME I, 133
appaisīt
‡ appàisît,
1) (ein bestimmtes Quantum Flachs) zu Ende
(resp.: oberflächlich) schwingen (resp. brechen) Laud.: a. linus;
2) "aufessen"
(pejorativ) Prl.
Avots: EH I, 104
1) (ein bestimmtes Quantum Flachs) zu Ende
(resp.: oberflächlich) schwingen (resp. brechen) Laud.: a. linus;
2) "aufessen"
(pejorativ) Prl.
Avots: EH I, 104
appētīt
appētīt
appẽtît, nachforschen, sich nach allen Seiten erkundigen Spr. Auch reflexiv: es tālu un plaši appētījuos pēc sava nuozagtā zirga T.
Avots: ME I, 111
Avots: ME I, 111
appīt
appît (li. apipìnti), freqn. appīstît Spr., umflechten, beflechten: un tie kruoņi uz stabiem bij appīti kā ar tīkliem I Kön. 7, 17. Refl. -tiês, sich umflechten, umwinden.
Avots: ME I, 111
Avots: ME I, 111
applaiksnīties
‡ applaiksnîtiês "заревить" Wid.; sich aufklaren (vom Wetter, vom Gesicht) Schibbenhof: laiks applaiksnījies.
Avots: EH I, 105
Avots: EH I, 105
applandīt
applatīt
applātīt
applaustīt
applosīt
‡ appluosît, riugsum zerreissen, -fetzen, -zausen: vē̦tra appluosījusi kuokus, kuokiem zarus. trakais suns appluôsījis guovis Jürg., der tolle Hund hat einige Kühe (von der Herde) gebissen.
Avots: EH I, 106
Avots: EH I, 106
appluinīt
appļūtīt
appļũtît (unter appļũtêt), ‡ Refl. -tiês Dunika u. a., Durchfall habend sich besudeln: bē̦rns appļūtījies.
Avots: EH I, 106
Avots: EH I, 106
appoinīt
appostīt
‡ appuõstît, ringsum beschädigen (vernichten, zerslören): kāpuri appuostījuši kāpuostus. krusa appuostījusi laukus.
Avots: EH I, 107
Avots: EH I, 107
apprasīt
‡ apprasît (slav. oprositi) Spr. u. a., (eine ganze Anzahl von Personen) befragen (verhören, ausfragen): visus bē̦rnus apprasuot, pagāja labs laiks.
Avots: EH I, 106
Avots: EH I, 106
apprasīties
apprasîtiês, sich erkundigen: es viņam par šuo un tuo apprasījuos Rain.; appr. pēc darba; mit einem abhäng. Satz: appr., kas darāms.
Avots: ME I, 112
Avots: ME I, 112
apprāvīties
appurnīt
appurņīt
appurņît,
1): vējš appurņījis statiņiem ce̦pures Palzmar n. RKr. XVII, 74; ‡
3) = ‡ appurnît (mit ùr 2 ) Golg., Laud., Saikava.
Avots: EH I, 107
1): vējš appurņījis statiņiem ce̦pures Palzmar n. RKr. XVII, 74; ‡
3) = ‡ appurnît (mit ùr 2 ) Golg., Laud., Saikava.
Avots: EH I, 107
appurņīt
appurņît,
1) weg-, abstossen:
viņš nuo jumta appurņījis visus salmus zemē Etn. II, 81;
2) umstossen
(ve̦zumu) Marienb.
Avots: ME I, 112
1) weg-, abstossen:
viņš nuo jumta appurņījis visus salmus zemē Etn. II, 81;
2) umstossen
(ve̦zumu) Marienb.
Avots: ME I, 112
appūstīt
appūznīt
aprādīt
aprādīt
aprãdît [li. apródyti], tr., von allen Seiten, auf alle Seiten hinweisen, beleuchten: tas nebūtu lieki aprādāms Vēr. I, 1439, es wäre nicht überflüssig, darauf hinzuweisen od. diese Frage zu beleuchten Stenders aprāda iedzimtas ticības patiesību Kundz.; aprādījums, der Hinweis.
Kļūdu labojums:
es wäre nicht überflüssig = es wäre überflüssig
Avots: ME I, 114
Kļūdu labojums:
es wäre nicht überflüssig = es wäre überflüssig
Avots: ME I, 114
apraibīt
apraĩbît, freqn. von rìebt, besprehen, durch Zauberworte heilkräftig machen: apraibītuo ūdeni lietuo pret visām slimībām. V. Vēstn.
Kļūdu labojums:
rìebt = aprìebt
Avots: ME I, 113
Kļūdu labojums:
rìebt = aprìebt
Avots: ME I, 113
apraicīt
apraisīt
‡ apraisît (li. apraišýti) Lubn.,
1) a. zirgiem siksnas, (allen?) Pferden die Riemen wegstehten;
2) a. valgus, im Frühjahr, wenn das Vieh nichf mehr im Stall, sondern im
laidars gehalten wird, die Viehstricke (zum Anbinden) im Stall losbinden und im laidars anbinden.
Avots: EH I, 107
1) a. zirgiem siksnas, (allen?) Pferden die Riemen wegstehten;
2) a. valgus, im Frühjahr, wenn das Vieh nichf mehr im Stall, sondern im
laidars gehalten wird, die Viehstricke (zum Anbinden) im Stall losbinden und im laidars anbinden.
Avots: EH I, 107
aprakstīt
aprakstît,
1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;
2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;
3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;
4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.
Avots: ME I, 113
1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;
2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;
3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;
4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.
Avots: ME I, 113
apramīt
aprāmīt
apramstīties
apramstîtiês, sich beruhigen, ruhig werden: viņa pamazām apramstījās MWM. III, 454. vējakaruogs tā kā drusku apramstījās Apsk. I, 693.
Avots: ME I, 113
Avots: ME I, 113
apranstīt
aprantīt
‡ apran̂tît 2 Dunika, Kal., Stenden, ringsum einkerben, behauen: a. kuoku nuo visām pusēm. kuoks bija jau aprantīts, bet vēl bija daudz kuo cirst (kamē̦r nuocirta).
Avots: EH I, 108
Avots: EH I, 108
apraudzīt
apraũdzît, tr.,
1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;
2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;
3) auf andere Sinne übertragen,
a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,
b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;
4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.
Avots: ME I, 113, 114
1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;
2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;
3) auf andere Sinne übertragen,
a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,
b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;
4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.
Avots: ME I, 113, 114
apraustīt
apraûstît, ‡
2) hier und da ein wenig (nach unten) zupfen:
a. apģē̦rbu, lai labāk pieguļ Bers.
Avots: EH I, 108
2) hier und da ein wenig (nach unten) zupfen:
a. apģē̦rbu, lai labāk pieguļ Bers.
Avots: EH I, 108
apraustīt
aprežģīt
‡ aprežģît verwickelnd umbinden Jürg., Lemburg: a. ve̦zmu ar gruožu (tâ apsiet, ka iznāk it kâ rēžģis). Refl. -tiês, sich unordentlich úmwickeln KatrE.: dzijas (tinuot) aprežģījušās ap tītavu kāju.
Avots: EH I, 108
Avots: EH I, 108
aprīdīt
aprimstīties
aprobīt
‡ aprùobît, ringsum einkerben (behauen): a. kuoku nuo visām pusēm Dunika, Kal., Rutzau.
Avots: EH I, 110
Avots: EH I, 110
aprotīt
‡ apruotît,
1) nach innen zurückstreifen, -biegen
Bauske: a. piedurknes, palaga malu;
2) bekanten
Selsau, Warkl.: a. piedurknes galu.
Avots: EH I, 111
1) nach innen zurückstreifen, -biegen
Bauske: a. piedurknes, palaga malu;
2) bekanten
Selsau, Warkl.: a. piedurknes galu.
Avots: EH I, 111
aprūdīt
‡ aprūdît, einigermassen abhärten: a. dzelzi, cirvi, miesu. Refl. -tiês, sich einigermassen abhärten.
Avots: EH I, 110
Avots: EH I, 110
apružģīt
apsaistīt
apsālīt
apsātīt
apšaudīt
apšaudīt
apšaũdît [li. apšáudyti], tr., freqn.,
1) beschiessen:
pilsē̦tu;
2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.
Avots: ME I, 129
1) beschiessen:
pilsē̦tu;
2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.
Avots: ME I, 129
apsētīt
apsildīt
apsildīt
apsil˜dît [li. apšìldyti], tr., ein wenig erwärmen: kučieris ies ruokas apsildīt LP. VII, 975. Refl. -tiês, sich ein wenig erwärmen: lapsa lūdza, lai ļaujuot apsildīties LP. VI, 246.
Avots: ME I, 120
Avots: ME I, 120
apsirdīties
apskabīt
apšķaidīt
apskaitīt
apskaitīt
apskaldīt
‡ apskalˆdît (li. apskáldyti) bluķi Salis, von einem Klotz ringsum Stücke abspalten.
Avots: EH I, 112
Avots: EH I, 112
apšķārdīt
apskarnīties
apskatīt
apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.
Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94
Avots: ME I, 121
Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94
Avots: ME I, 121
apšķaudīt
apskaustīt
apskaustīt
apšķermīties
‡ *apšķermîtiês, ergrimmen (?): tad Jēzus atkal iekšan sevis apskiermias Elger Evang. Joh. 11, 38.
Avots: EH I, 119
Avots: EH I, 119
apšķibīt
apšķibît: ringsum abbrechen, abreissen Bers.: a. zarus, lapas; (eine ganze Anzahlvon Objekten) abpflücken Ewers, Frauenb.: a. augļus, pākstis.
Avots: EH I, 119
Avots: EH I, 119
apšķibīt
apšķibît, dial. auch apšķubît, tr., bekappen, die Äste rund herum abhauen: kuokam zarus. apšķubīju sila priedi BW. 15507, 4.
Avots: ME I, 129
Avots: ME I, 129
apskraidīt
‡ apskraidît, = ‡ apskraidelêt (aber nicht pejorativ): apskraidīja visu ciemu Pas. IX, 503.
Avots: EH I, 113
Avots: EH I, 113
apskramstīt
apskramstît, tr., mit den Zähnen ein wenig anfassen, beissen, benagen (gew. von Pferden): suns apskramstīja kaulu J. Kaln. Refl. -tiês, einander ein wenig mit den Zähnen anfassen, beissen: zirgi apskramstās C.
Avots: ME I, 122
Avots: ME I, 122
apskrubīt
apskubīt
‡ apskubît "schlecht (liederlich) beschneiden (das Haar), liederlich abmahen" Freiziņ.
Avots: EH I, 113
Avots: EH I, 113
apšķubīt
apšķubīt
apskulbīt
apskulbīt
apskupstīt
apslacīt
apslacît, ‡ Refl. -tiês,
1) sich oder einander bespritzen;
2) unversehens bespritzt werden:
istabu slakuot, apslacījās arī krē̦sli.
Avots: EH I, 114
1) sich oder einander bespritzen;
2) unversehens bespritzt werden:
istabu slakuot, apslacījās arī krē̦sli.
Avots: EH I, 114
apslacīt
apslacît, apslacinât [li. apšlãkinti], tr., bespritzen, besprengen, nass machen: puķes, jaunus kāpuostus. ar gaiļa asinīm apslaka staļļa durvis LP. VII, 312. brūtgans un brūte apslaka ar ruoku viens uotram acis un drēbes BW. III, 1, 98.
Avots: ME I, 122
Avots: ME I, 122
apslaistīt
‡ apslàistît, ringsum (etwas dagegen anstemmend) stützen (perfektiv): a. māju ar mietiem Bers., C., Selsau, Warkl.
Avots: EH I, 114
Avots: EH I, 114
apslānīt
apslànît, tr., niedermetzeln, töten (eine grosse Masse): tā viņš īsā laikā apslānīja visus LP. V, 180.
Avots: ME I, 123
Avots: ME I, 123
apslaucīt
apslaucît, tr., ringsum fegen: kad uguntiņa izkuŗas, tad tuo apslauka Tr. IV, 601. Refl., ringsum sich reinigen. Spr.
Avots: ME I, 123
Avots: ME I, 123
apslodzīt
apsmalstīt
apšmulīt
apsolīt
apsolīt
apsùolît, tr., versprechen, geloben, zusagen: māte mani auklē̦dama vāciešam apsuolīja BW. 10226. precinieks lūkuo brūtei izdabūt apsuolīšanas vārdu BW. III, 1, 86. Refl. -tiês, sich geloben: nu ir liela uzauguse, apsuolās bagātam BW. 11296. apsuolies man par līgavu LP. IV, 168. Mit abhäng. Inf. od. ka: dē̦li tuo apsuolījušies darīt Etn. III, 131.
Avots: ME I, 128
Avots: ME I, 128
apsolīties
apspaidīt
apspaîdît, ‡ Refl. -tiês: ļauties a., sich betasten lassen: ne˙viena neļāvās uzraugam ... a. Janš. Dzimtene V, 200.
Avots: EH I, 115
Avots: EH I, 115
apspaidīt
apspaîdît, freqn. von -spiest, tr.,
1) ringsum drücken:
pircējs apspaida teļus;
2) bedrücken:
mazākuos un nabagākuos Kaudz. M.; apsp. slimniekus, die Kranken streichen und kneten, eine Kurart.
Avots: ME I, 124
1) ringsum drücken:
pircējs apspaida teļus;
2) bedrücken:
mazākuos un nabagākuos Kaudz. M.; apsp. slimniekus, die Kranken streichen und kneten, eine Kurart.
Avots: ME I, 124
apspārdīt
‡ apspārdît,
1) wiederholt (mit den Füssen) ausschlagend umstürzen
(tr.): kumeļš apspârdījis 2 visas rudzu kuopīnas Dunika;
2) wiederholt ausschlagend bewerfen
Dunika: a. de̦guošuo krūmu ar zemi.
Avots: EH I, 115
1) wiederholt (mit den Füssen) ausschlagend umstürzen
(tr.): kumeļš apspârdījis 2 visas rudzu kuopīnas Dunika;
2) wiederholt ausschlagend bewerfen
Dunika: a. de̦guošuo krūmu ar zemi.
Avots: EH I, 115
apspļaudīt
apspļaudīt
apspļaũdît (li. apspjáudyti), freqn., bespeien, bespucken: kapu, dieva dāvanu A. XX, 477, R. Sk. 138. slimuo vietu eine Kurmethode RKr. VII, 86.
Kļūdu labojums:
jāizme̦t (zu steichen ist): RKr. VII, 86
Avots: ME I, 125
Kļūdu labojums:
jāizme̦t (zu steichen ist): RKr. VII, 86
Avots: ME I, 125
apšpļaudīt
‡ apšpļaũdît Dunika, Kal., = apspļaũdît. Refl. -tiês Dunika, Kal., sich oder einander wiederholt bespucken.
Avots: EH I, 120
Avots: EH I, 120
apspraudīt
apspraûdît (li. apspriáudyti), tr., freqn., bestecken: ceļš bij ar eglītēm apspraudīts Balss.
Avots: ME I, 125
Avots: ME I, 125
apstādīt
apstãdît, ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beendigen Dunika, Kal.: mūsu saimniece jau apstādījusies.
Avots: EH I, 116
Avots: EH I, 116
apstādīt
apstãdît, tr.,
1) bepflanzen:
ve̦se̦lu lauku jau apstādījām rāceņiem;
2) herumpflanzen:
kuokus gar gatvu;
3) das Pflanzen beendigen:
kāpuostus;
4) zum Stehen bringen, anhalten:
zirgus A. XVI, 929. es apstādīju viņus, lai neaŗ, ich liess sie mit dem Pflügen inne halten Mag. XIII, 1, 12. pilsē̦tas apstādījumi, die Anpflanzungen in der Stadt.
Avots: ME I, 125
1) bepflanzen:
ve̦se̦lu lauku jau apstādījām rāceņiem;
2) herumpflanzen:
kuokus gar gatvu;
3) das Pflanzen beendigen:
kāpuostus;
4) zum Stehen bringen, anhalten:
zirgus A. XVI, 929. es apstādīju viņus, lai neaŗ, ich liess sie mit dem Pflügen inne halten Mag. XIII, 1, 12. pilsē̦tas apstādījumi, die Anpflanzungen in der Stadt.
Avots: ME I, 125
apstaipīt
apstàipît, tr., freqn. von -stiept, bespannen, ringsum überziehen: vainadziņš zirnekļu tīkliem apstaipīts Apsk. I, 213.
Avots: ME I, 125
Avots: ME I, 125
apstaknīties
apstaknîtiês: auch N.-Peb. n. Latv. Saule. 5.617. Dazu auch ein Aktivum: biedri drusku apstakna (zirgus halten an) P. W. Šis ar mani tiesāties? 3, Bers.
Avots: EH I, 116
Avots: EH I, 116
apstāstīt
apstâstît, tr., erzählen, mitteilen (weitläufig): apstāsti, kā iet tavā pusē. apstāsta nabadziņš savu nelaimi MWM, X, 106.
Avots: ME I, 126
Avots: ME I, 126
apstatīt
apstatīt
apstatît (li. apstatýti), etw. womit umstellen: kāpuostiņus apstatīju ar ve̦cām sieviņām BW. 28360.
Kļūdu labojums:
etw. womit umstellen = bepflanzen
Avots: ME I, 125
Kļūdu labojums:
etw. womit umstellen = bepflanzen
Avots: ME I, 125
apstibīt
‡ apstibît,
1) (etwas Schweres) mühsam herumschleppen, -tragen um:
a. maisu ap stūri C., Wolmarshof;
2) steif, unbeholfen herumgehen um:
apstibīt ap stūri Salis.
Avots: EH I, 117
1) (etwas Schweres) mühsam herumschleppen, -tragen um:
a. maisu ap stūri C., Wolmarshof;
2) steif, unbeholfen herumgehen um:
apstibīt ap stūri Salis.
Avots: EH I, 117
apstikmīties
‡ apstikmîtiês Plm. n. RKr. XVII, 79, = apstiknîtiês, aufhören: lietus apstikmījās līt.
Avots: EH I, 117
Avots: EH I, 117
apstiknīties
apstiknīties
apstiknîtiês, aufhören: gaŗais lietus taču reiz apstiknījās. kaut jel nu reizi putenis apstiknītuos J. Kaln., Bers. [Auch: stehen bleiben, z. B. zirgs apstiknījās ceļā.]
Avots: ME I, 126
Avots: ME I, 126
apstuidīt
apstuĩdît, tr., berufen (Gold., Dond); verblüffen, samulsināt, ar savādu atbildi neļaut brīvi izrunāties Siuxt; besänftigen (U.).
Avots: ME I, 127
Avots: ME I, 127
apstukņīties
apstūkņīties
apstūkņîtiês,
1) sich vermummen, einwickeln
(Peņg.), cf. stũķis;
2) le̦dus tā apstūkņījies (zusammengepresst),
ka viss ūdens gāžas par malām A. X, 1, 417;
3) sich verblüfft als ein kleines Kind anstellen
L.
Avots: ME I, 127
1) sich vermummen, einwickeln
(Peņg.), cf. stũķis;
2) le̦dus tā apstūkņījies (zusammengepresst),
ka viss ūdens gāžas par malām A. X, 1, 417;
3) sich verblüfft als ein kleines Kind anstellen
L.
Avots: ME I, 127
apšustīt
‡ apšustît Plm. (zu einer ganzen Anzahl von Objekten) geschaftig hin und her laufen: viņš jau apšustī visus.
Avots: EH I, 120
Avots: EH I, 120
apšūstīt
apsūtīt
‡ apsùtît "обослать, оповѣстить" Spr., (eine Nachricht oder Sache) von einem Ort zum andern hinschicken (herumschicken) Festen: a. ziņu nuo vienas mājas uz uotru.
Avots: EH I, 118
Avots: EH I, 118
apsvaidīt
apsvaidît: apsvaîdît 2 (= apmẽ̦tât
1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît 2 (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡
2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡
3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.
Avots: EH I, 118
1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît 2 (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡
2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡
3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.
Avots: EH I, 118
apsvaidīt
apsvaidît, tr., beschmieren, besprengen, salben: ar šuo mīklu bērniņš pirtī jāapsvaida BW. I, S. 185. tev būs dzīvuokli apsvaidīt II Mos. 40, 9. Refl. -tiês, sich beschmieren, sich salben.
Avots: ME I, 128
Avots: ME I, 128
apsvētīt
apsvètît,
1): glāzīti apsvētīta ūdeņa Pet. Av. II, 201; ‡
3) beschimpfen
(ironisch) Bers.
Avots: EH I, 118
1): glāzīti apsvētīta ūdeņa Pet. Av. II, 201; ‡
3) beschimpfen
(ironisch) Bers.
Avots: EH I, 118
apsvētīt
apsvètît, tr.,
1) segnen:
Sprw. lai dievs tevi apsvētī nuo galvas līdz kājām. ar bē̦rnu pulciņu dievs tuos apsvētījis Alm.;
2) segnend von der Gewalt des Teufels befreien:
mācītājs lai nāk ve̦lna pilnuo māti apsvētīt LP. VI, 897.
Avots: ME I, 128
1) segnen:
Sprw. lai dievs tevi apsvētī nuo galvas līdz kājām. ar bē̦rnu pulciņu dievs tuos apsvētījis Alm.;
2) segnend von der Gewalt des Teufels befreien:
mācītājs lai nāk ve̦lna pilnuo māti apsvētīt LP. VI, 897.
Avots: ME I, 128
apsviīnīt
‡ apsvīnît, beschmutzen Wolmarshof (mit ì), Salis (mit î 2 ): a. jaunuo tē̦rpu. Refl. -tiês, ‡
2) schmutzig werden:
lakatiņš jau apsvìnījies Wolmarshof.
Avots: EH I, 119
2) schmutzig werden:
lakatiņš jau apsvìnījies Wolmarshof.
Avots: EH I, 119
apsvīnīties
aptaisīt
aptaisīt
aptaĩsît [li. aptaisýti], tr.,
1) herummachen, umgeben:
sē̦tu ap dārzu;
2) besudeln, beschmutzen.
Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptaisījies.
Avots: ME I, 130
1) herummachen, umgeben:
sē̦tu ap dārzu;
2) besudeln, beschmutzen.
Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptaisījies.
Avots: ME I, 130
aptaišķīt
aptalzīt
aptampīt
‡ aptam̂pît 2 Dunika, Kal., (eine ganze Anzahl von Objekten) mit einem Knüppel erschlagen: a. dīķī visas naģes.
Avots: EH I, 121
Avots: EH I, 121
aptašķīt
aptašķît, auch aptašķêt (li. aptaškýti), tr., bespritzen, besudeln: asinīm, dubļiem. kāds bija viss ar tinti aptašķīts JR. V, 37. Refl. -tiês, sich beschmutzen: netīrumiem.
Avots: ME I, 130
Avots: ME I, 130
aptastīt
aptaukstīt
aptaustīt
aptaûstît, tr., betasten, befühlen: aptaustījis luopu muguras Etn. II, 89; pulsu. gan es tev lielus aptaustīšu, ich werde dir schon zeigen Alm.
Avots: ME I, 130
Avots: ME I, 130
aptīrīt
aptīrīt
aptīstīt
aptīstīt
aptīt
‡ aptît, Refl. -tiês, ‡
2) sich
(dat.) umwinden, -wickeln: savu bārzdu apstinies gar vē̦de̦ru Pas. II, 178.
Avots: EH I, 122
2) sich
(dat.) umwinden, -wickeln: savu bārzdu apstinies gar vē̦de̦ru Pas. II, 178.
Avots: EH I, 122
aptīt
aptît, tr., umwickeln, umwinden: pirkstu ar lupatu LP. IV, 56. tuo es aptinu ap pirkstu kā cērmi (Alm.), habe gefügig gemacht. Refl. -tiês, sich umwickeln, umwinden: pātaga aptinusies ap asi.
Avots: ME I, 131
Avots: ME I, 131
aptraipīt
aptràipît, ‡ Refl. -tiês, sich beflecken (beschmutzen): a. ar dubļiem Kal. (mit aĩ). viss galdauts aptraipījies ar tinti Jürg.
Avots: EH I, 122
Avots: EH I, 122
aptraipīt
aptràipît, tr., freqn. zu aptriept, beschmieren, bestreichen, beflecken: zirgu ar asinīm LP. VII, 310; acis ar sulu IV, 49; raušus ar eļļu III Mos. 2, 4. neaptraipīts, unbefleckt, eig. u. übertr.
Avots: ME I, 131
Avots: ME I, 131
aptraišķīt
aptràišķît 2 [li. aptráiškyti], tr., beschmutzen, besudeln Erlaa: braukdams ar mucu, viņš aptraišķijis ar netīrumiem visu ceļu. Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptraišķījies Bers.
Avots: ME I, 131
Avots: ME I, 131
aptramdīt
‡ aptramdît,
1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;
2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries kāds ābuols).
Avots: EH I, 122
1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;
2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries kāds ābuols).
Avots: EH I, 122
aptūcīt
aptvarstīt
‡ aptvar̂stît (li. aptvárstyti),
1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;
2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;
3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.
Avots: EH I, 123
1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;
2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;
3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.
Avots: EH I, 123
apucītis
apulstīt
apkul˜stît, tr.,
1) beendigen den Flachs zu schwingen, zu reinigen.
Kļūdu labojums:
1) beendigen = beendigen
Avots: ME I, 96
1) beendigen den Flachs zu schwingen, zu reinigen.
Kļūdu labojums:
1) beendigen = beendigen
Avots: ME I, 96
apurdīt
apvadīt
apvaldīt
apvàldît [li. apvaldýti], tr., besänftigen, bändigen: apvaldītās raudas Druva I, 566; apvaldītā balsā in ruhigem Ton Vēr. II, 782. Refl. -tiês sich beherrschen.
Avots: ME I, 133
Avots: ME I, 133
apvalstīt
apvandīt
apvañdît, tr., umrühren, umwühlen: sienu. apvandīja lupatu smalki sagrūstā krītā Alm.
Avots: ME I, 134
Avots: ME I, 134
apvārīt
apvārstīt
apvãrstît ‡
2) ganz lose zusammennähen:
a. zeķes caurumu Dunika, Kal.; ‡
3) "wiederholt umwenden"
Ewers, N.-Peb., Schwanb.: a. zivis (ce̦puot) miltuos.
Avots: EH I, 125
2) ganz lose zusammennähen:
a. zeķes caurumu Dunika, Kal.; ‡
3) "wiederholt umwenden"
Ewers, N.-Peb., Schwanb.: a. zivis (ce̦puot) miltuos.
Avots: EH I, 125
apvārstīt
apvãrstît (li. apvárstyti), tr., freqn. von apvẽrt: pastalas, vīzes, in Pasteln und Bastschuhe Schnüre einziehen.
Avots: ME I, 134
Avots: ME I, 134
apvārtīt
apvā`rtît, ‡
2) oberflächlich (eine Arbeit) verrichten (ausführen)
Grenzhof n. FBR. XII, 23.
Avots: EH I, 125
2) oberflächlich (eine Arbeit) verrichten (ausführen)
Grenzhof n. FBR. XII, 23.
Avots: EH I, 125
apvārtīt
apvā`rtît (li. apvartýti), tr., freqn. zu apvḕrst, fortgesetzt wenden, kehren, wälzen, hin und her wendend beschmutzen: apvārtīts taukuma gabals. viņš mani pe̦lnuos apvārtījis Jer. III, 16. suns jau ar neapvārtītu neē̦d, sagt man zu einem, der etw. Essbares auf die Erde fallen lässt PS. Refl. -tiês, sich wiederholt umwenden, wälzen, sich wälzend, wendend beschmutzen: maize smiltīs apvārtījusies.
Avots: ME I, 134
Avots: ME I, 134
apvātīt
apveltīt
apvèltît, tr.,
1) beschenken mit Brautgeschenken:
brūte apveltīja brūtgana radus BW. III, 1, 85; visas ē̦ku durvis ar prievītēm 11;
2) beschenken überhaupt:
suns apveltījis zemnieku ar naudu LP. VII, 483. pavasaris grib nuo jauna apveltīt dienas radības JR. V, 25. apveltīt ar lielā me̦stra guodu MWM. VI, 412.
Avots: ME I, 135
1) beschenken mit Brautgeschenken:
brūte apveltīja brūtgana radus BW. III, 1, 85; visas ē̦ku durvis ar prievītēm 11;
2) beschenken überhaupt:
suns apveltījis zemnieku ar naudu LP. VII, 483. pavasaris grib nuo jauna apveltīt dienas radības JR. V, 25. apveltīt ar lielā me̦stra guodu MWM. VI, 412.
Avots: ME I, 135
apvēstīt
apvētīt
‡ apvẽtît
1) (das ganze Quantum) windigend reinigen
(perfektiv) Meiran: a. visus miežus;
2) oberflächlich windigen
C.: mieži tikai apvētīti;
3) windigend verdecken
Dunika: a. maisu ar pe̦lūm.
Avots: EH I, 126
1) (das ganze Quantum) windigend reinigen
(perfektiv) Meiran: a. visus miežus;
2) oberflächlich windigen
C.: mieži tikai apvētīti;
3) windigend verdecken
Dunika: a. maisu ar pe̦lūm.
Avots: EH I, 126
apvīkstīt
apvilnīt
apvilnīt
‡ II apvilnît
1) herumlaufen um
Trik. (mit ìl ), Oknist: a. ap lauku;
2) mit dem Schwanz eine wellenförmige Bewegung machen
Saikava: līdaka apvilˆnīja un pazuda dziļumā.
Avots: EH I, 126
1) herumlaufen um
Trik. (mit ìl ), Oknist: a. ap lauku;
2) mit dem Schwanz eine wellenförmige Bewegung machen
Saikava: līdaka apvilˆnīja un pazuda dziļumā.
Avots: EH I, 126
apvilnīt
apvilstīt
apvilstīt
apvirzīties
apvirzīties
‡ II apvirzîties, sich herumbewegen um Festen: braucējs ar muokām apvirzījās žuogam apkārt Jürg., Salis u. a.
Avots: EH I, 126
Avots: EH I, 126
apvīstīt
apvîstît (li. apvýstyti), tr., umwindeln: bē̦rnu; umwickeln: virvi ap ruoku; freqn. von apvît (li. apvýti), be-, umflechten, be-, umwickeln: puķēm apvīti stabi Alm.
Avots: ME I, 136
Avots: ME I, 136
apvīt
apvît (unter apvîstît): a. pušķus ap durīm Dunika, Kal. Marta apvija ruokas tai ap kaklu Saul. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(dat.) umwickeln: apvīdamās grīzti ap galvu Janš. Bandavā II, 87;
2) sich
(acc.) umwinden: Elza apvijās Jānim ap kaklu Salisb. u. a.
Avots: EH I, 127
1) sich
(dat.) umwickeln: apvīdamās grīzti ap galvu Janš. Bandavā II, 87;
2) sich
(acc.) umwinden: Elza apvijās Jānim ap kaklu Salisb. u. a.
Avots: EH I, 127
apviznīt
apzaidīt
‡ apzaidît Bērzgale (mit ài 2 ), KatrE. (mit aî ), beschmieren, bestreichen, bewerfen (iterativ): a. apdrupušus mūŗus ar māliem.
Avots: EH I, 127
Avots: EH I, 127
apžaudzīties
apžaustīt
apžaustît
1) tollend umstürzen
(tr.): bē̦rni žaustīdamies apžaûstījuši galdu C.;
2) umherschleichend sich ansehen:
gans pa dienavida laiku apžaustījās visas malas.
Avots: EH I, 128
1) tollend umstürzen
(tr.): bē̦rni žaustīdamies apžaûstījuši galdu C.;
2) umherschleichend sich ansehen:
gans pa dienavida laiku apžaustījās visas malas.
Avots: EH I, 128
apzdzīt
apzeltīt
apzèltît, auch apze̦ltuôt, tr., vergolden: un viņš namu, baļķus, stabus un... durvis apzè̦ltīja II Chron. 3, 7. dzīves šausmas apzeltīt ar dzeju Asp. uozuoliņa laivu taisa, abi gali apze̦ltuoti BW. 30684, 4.
Avots: ME I, 137
Avots: ME I, 137
apzibsnīt
apzīdīt
apzîdît, ‡
2) säugend erkranken machen
Oknist: pēc nuobīļa neduod bē̦rnam krūts! apzīdīsi, kļūs slims!
Avots: EH I, 128
2) säugend erkranken machen
Oknist: pēc nuobīļa neduod bē̦rnam krūts! apzīdīsi, kļūs slims!
Avots: EH I, 128
apzīdīt
apzîdît [li. apžìndyti], caus. zu apzîst "besaugen" (li. apží,sti): apzīdīts [bei Glück dafür: apzīdis] jē̦rs, ein Lamm, das man als ziemlich fett schon von der Mutter (vom Saugen) trennen kann U., eig. ein ziemlich gesäugtes Lamm. [apzīdīts ist nach Zb. XV, 207 ein Kind, das, schon entwöhnt, noch an der Brust zu saugen und dadurch"unglückliche Augen"bekommen hat.]
Avots: ME I, 138
Avots: ME I, 138
apžņurdzīt
‡ apžņur̂dzît, oft knautschend (quetschend) erschlaffen machen: apžņurdzīts kaķē̦ns.
Avots: EH I, 129
Avots: EH I, 129
apžulīt
apžulnīt
apžultīt
apžulˆtît, Denom. von žulˆts, tr., vergällen, verbittern: apžultīta mute, giftiger Mund Manz. tu jau man katru maizes kumuosu apžultī Sessw. A. X, 1, 528.
Avots: ME I, 139
Avots: ME I, 139
apzvaidīt
apzvaigznīt
‡ apzvaigznît, sich hier und da mit dünnem Eis beziehen (?): bija tik auksts, ka pie akas ūdens bija apzvaigznījis Azand. 153.
Avots: EH I, 128
Avots: EH I, 128
apzvalstīt
‡ apzvalˆstît Saikava, (mit alˆ 2 ) Salis, wiederholt (sch)wanken machend umstürzen: a. laivu apkārt.
Avots: EH I, 128
Avots: EH I, 128
apzvanīt
apzvanît, tr., einem Verstorbenen ausläuten, zu seinem Begräbnis läuten: tē̦vu A. IX, 1, 350.
Avots: ME I, 138
Avots: ME I, 138
ārdīt
ārdīt
ā`rdît, -u, -ĩju (li. ardýti dass.), auch ãrdît [Salis, Matk.], tr., freqn. zu ḕrst (s. dieses),
1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;
2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;
3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;
4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;
5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu kā ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;
6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu kā ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,
1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;
2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;
3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;
4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās kā traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā`rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.
Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374
Avots: ME I, 241
1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;
2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;
3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;
4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;
5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu kā ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;
6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu kā ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,
1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;
2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;
3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;
4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās kā traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā`rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.
Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374
Avots: ME I, 241
ārīties
ârîtiês C., albern, extravagant, stolz sich gebärden: kaklā gan viens uotram nee̦sam kārušies, nee̦sam diezin kā mutējušies un ārījušies RA. [Wohl zu ârs.]
Avots: ME I, 243
Avots: ME I, 243
ārmeita
arodizglītība
astīts
astūtīt
atsùtît, tr., hersenden: dāvanas; labas dienas, Grüsse. gan dieviņš drīz atsūtīs stundiņu, die Stunde, den Tod Aps. II, 28.
Avots: ME I, 199
Avots: ME I, 199
atadīt
atadît, tr.,
1) Gestricktes auflösen, entstricken:
divi kārtas atadīt atpakaļ;
2) cimdiem pirkstu galus, die Fingerspitzen der Handschuhe schliessen;
[3) Maschen abnehmen:
brūtei pūrā jāliek tikai neatadīti (nenuorauti) cimdi un zeķes Trikaten]. Refl. -tiês, bis zum Überdruss stricken.
Avots: ME I, 148
1) Gestricktes auflösen, entstricken:
divi kārtas atadīt atpakaļ;
2) cimdiem pirkstu galus, die Fingerspitzen der Handschuhe schliessen;
[3) Maschen abnehmen:
brūtei pūrā jāliek tikai neatadīti (nenuorauti) cimdi un zeķes Trikaten]. Refl. -tiês, bis zum Überdruss stricken.
Avots: ME I, 148
atārdīt
atā`rdît (li. atardýti), tr.,
1) auf-, lostrennen:
viņi atārda maisam galu LP. VII, 257;
2) wegscharren:
uguns pēc ūdens sasildīšanas nav atārdāma JK. VI, 25. Refl. -tiês Spr., sich auftrennen.
Avots: ME I, 149
1) auf-, lostrennen:
viņi atārda maisam galu LP. VII, 257;
2) wegscharren:
uguns pēc ūdens sasildīšanas nav atārdāma JK. VI, 25. Refl. -tiês Spr., sich auftrennen.
Avots: ME I, 149
atāvīt
atāvît, tr., abquälen: viņš baļķus ve̦duot zirgu atāvīja T. - Refl. -tiês, sich abquälen T.
Avots: ME I, 150
Avots: ME I, 150
atbadīt
atbadît, ‡
2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡
3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,
1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;
2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;
3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;
4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;
5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.
Avots: EH I, 134
2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡
3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,
1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;
2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;
3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;
4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;
5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.
Avots: EH I, 134
atbadīt
[atbadît, zur Vergeltung auch seinerseits mit einem spitzen Gegenstand stossen: meitas mani mazu zē̦nu ar pupiem nuobadīja; dievs, duod man lielam augt, gan meitām atbadīšu BW. 35019, 1.]
Avots: ME I, 150
Avots: ME I, 150
atbaidīt
atbaĩdît, ‡ Refl. -tiês: viņš neļaujas atbaidīties, er lässt sich nicht abschrecken.
Avots: EH I, 134
Avots: EH I, 134
atbaidīt
atbaĩdît (li. atbaidýti), auch atbaĩdinât, tr.,
1) abschrecken, weg-, zurückscheuchen:
ar valuodu atbaidīju netikušu tē̦va dē̦lu BW. 15097, 2;
2) herscheuchen:
atbaidi zivi nuo uotras puses šurp.
Avots: ME I, 150
1) abschrecken, weg-, zurückscheuchen:
ar valuodu atbaidīju netikušu tē̦va dē̦lu BW. 15097, 2;
2) herscheuchen:
atbaidi zivi nuo uotras puses šurp.
Avots: ME I, 150
atbakstīt
atbakstît (auch Stenden), ‡ Refl. -tiês,
1) = ‡ atbadîtiês 1;
2) bis zum eigenen Überdruss
bakstīt Lemsal: kurpnieks atbakstījies, visu dienu bakstīdams zuoles ar īle̦nu.
Avots: EH I, 134
1) = ‡ atbadîtiês 1;
2) bis zum eigenen Überdruss
bakstīt Lemsal: kurpnieks atbakstījies, visu dienu bakstīdams zuoles ar īle̦nu.
Avots: EH I, 134
atbakstīt
atbalsīties
‡ atbalsîtiês, = atbalsinâtiês: luopi labi atbalsījušies U. (unter balsīties). guovis atbalsījušās (kļuvušas tre̦knākas un ar spīduošu spalvu) A. X, 2, 939.
Avots: EH I, 134
Avots: EH I, 134
atbalstīt
atbalˆstît, r., stützen: pīlāri atbalstīja balkuonu Laps. galvu ruokā od. uz ruoku atbalstīt. Refl. -tiês, sich stützen: ar vienu ruoku uz galdu atbalstīdamās Vēr. II, 148.
Kļūdu labojums:
r. = tr.
Avots: ME I, 150
Kļūdu labojums:
r. = tr.
Avots: ME I, 150
atbalzīt
atbārstīt
atbāvīt
atbāzīties
atbīdīt
atbīdît, dial. auch atbīdêt, atbīdât (Spr.), zurückschlieben, abweisen: ar ruociņu atbīdīju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018.
Avots: ME I, 151
Avots: ME I, 151
atbikstīt
‡ atbikstît, (mit einer Ofenkrücke) stochernd zurück-, wegstossen, -schieben Dunika, Kal.: a. uogles tālāk nuo krāsns priekšas.
Avots: EH I, 135
Avots: EH I, 135
atbirkstīt
atbirzīt
atblaizīt
‡ atblaîzît Kaltenbr., so drücken (quetschen), dass davon Spuren (Folgen) zurückbleiben: liec klaipu uz suola, tik neatblaizi! atblaizīta maize, Brot, dessen Kruste sich (von der Krume) losgelöst hat.
Avots: EH I, 135
Avots: EH I, 135
atblandīties
‡ atblandîtiês, sich umhertreibend hergelangen: nuo kurienes tas atblandījies? atblandās arī mūsu pusē Siuxt.
Avots: EH I, 135
Avots: EH I, 135
atbļaustīties
atblēdīt
atbodīt
atbraucīt
atbraũcît, ‡ Refl. -tiês,
1) sich die Ärmel aufstreifen:
strādā atbraucījies. atbraucījušies da e̦lkuoņiem Kaltenbr.;
2) sich (von selbst) aufstreifen:
atbraukās kre̦kliem piedurknes Kaltenbr.
Avots: EH I, 136
1) sich die Ärmel aufstreifen:
strādā atbraucījies. atbraucījušies da e̦lkuoņiem Kaltenbr.;
2) sich (von selbst) aufstreifen:
atbraukās kre̦kliem piedurknes Kaltenbr.
Avots: EH I, 136
atbraucīt
atbudzīt
atbuinīt
atbuknīt
‡ atbuknît Frauenb.,
1) losstossen:
a. duru kliņķi;
2) weg-, zurückstossen:
stiprākā guovs atbuknīja vājākuo nuo siles.
Avots: EH I, 136
1) losstossen:
a. duru kliņķi;
2) weg-, zurückstossen:
stiprākā guovs atbuknīja vājākuo nuo siles.
Avots: EH I, 136
atburnīt
atburzīt
‡ atburzît vaļâ, knitternd (reibend) lösen (losmachen) Salis: a. saini vaļā. Refl. -tiês: sainis man atburzījies, unversehens habe ich knitternd (reibend) das Bündel gelöst.
Avots: EH I, 137
Avots: EH I, 137
atčalavīties
‡ atčalavîtiês Rutzau, atčalîtiês Dunika, bis zum eigenen Überdruss (zur Genüge) schwatzen.
Avots: EH I, 138
Avots: EH I, 138
atcīnīt
atcìnît, ‡
2) (zurück)erobern:
kuo zari bija saulei atcīnījuši Veselis Saules kaps. 124. ‡ Refl. -tiês, mit grosser Mühe hergelangen: tikkuo varēju a. šurp.
Avots: EH I, 137
2) (zurück)erobern:
kuo zari bija saulei atcīnījuši Veselis Saules kaps. 124. ‡ Refl. -tiês, mit grosser Mühe hergelangen: tikkuo varēju a. šurp.
Avots: EH I, 137
atcīnīt
atdairīt
atdaîrît, zurückstossen, fern halten: gan nuo sākuma gribēja kā atdairīt un atbīdīt A. XII, 500. Refl. -tiês, sich fern halten, sich zurückziehen: dzīvuo nuo visa atdairījušies A. XII, 569, 893; 103. Bers., Erlaa.
Avots: ME I, 153
Avots: ME I, 153
atdakņīties
atdakstīt
‡ atdakstît Lemsal, leichtfertig (vieles) weggeben, -schenken: nevajag labas lietas a. citiem.
Avots: EH I, 138
Avots: EH I, 138
atdalīt
atdalît (li. atdalýti), tr., abteilen, absondern: graudus nuo pe̦lavām. Refl. -tiês, sich abtrennen, sich absondern, sich abheben: iz pulka atdalījās plecīgs bruņenieks Pump. sejas krāsa bija bāla, tā ka stipri atdalījās tumšās uzacis R. Sk. II, 127.
Avots: ME I, 153
Avots: ME I, 153
atdarīt
atdarīt
atdarît (li. atdarýti), tr.,
1) zurücktun, etwas Getanes rückgängig machen, annullieren:
nācu ar tevi parunāties, kamē̦r nav nekas neatdarāms padarīts Kaudz. M. Sprw.: kas padarīts, tuo nevar atdarīt;
2) zurücktun, vergelten im üblen Sinn, sich rächen:
tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju BW. 15722; nu viņš tuo visu grib atdarīt LP. VII, 436; bet redzi, kādu labumu viņa nu tev atdarīja LP. IV, 185; kad es tev neatdarīšu, tad mani bē̦rni tev tuo atdarīs;
3) auftun, öffnen:
acis, ausis, durvis, luogu, muti, vārtus. Sprw.: kas neatdara acis, atdara maku. Refl. -tiês,
1) sich rächen, vergolten werden:
gan tu redzēsi, brāli: pašam viss tas tev atdarīsies, das alles wird sich an dir rächen Dok. A.;
2) sich auftun, sich öffnen:
acis LP. V, 240, ausis Kundz. St. 5, akmens JK. V, 67, durvis R. Sk. II, 217, kaps LP. IV, 206, pagrabs VII, 1052, ruoka, vārti LP. III, 76, zeme VI, 212. kad durvis pašas nuo sevis atdarās, tad nave nākuot Etn. II, 111.
Avots: ME I, 153
1) zurücktun, etwas Getanes rückgängig machen, annullieren:
nācu ar tevi parunāties, kamē̦r nav nekas neatdarāms padarīts Kaudz. M. Sprw.: kas padarīts, tuo nevar atdarīt;
2) zurücktun, vergelten im üblen Sinn, sich rächen:
tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju BW. 15722; nu viņš tuo visu grib atdarīt LP. VII, 436; bet redzi, kādu labumu viņa nu tev atdarīja LP. IV, 185; kad es tev neatdarīšu, tad mani bē̦rni tev tuo atdarīs;
3) auftun, öffnen:
acis, ausis, durvis, luogu, muti, vārtus. Sprw.: kas neatdara acis, atdara maku. Refl. -tiês,
1) sich rächen, vergolten werden:
gan tu redzēsi, brāli: pašam viss tas tev atdarīsies, das alles wird sich an dir rächen Dok. A.;
2) sich auftun, sich öffnen:
acis LP. V, 240, ausis Kundz. St. 5, akmens JK. V, 67, durvis R. Sk. II, 217, kaps LP. IV, 206, pagrabs VII, 1052, ruoka, vārti LP. III, 76, zeme VI, 212. kad durvis pašas nuo sevis atdarās, tad nave nākuot Etn. II, 111.
Avots: ME I, 153
atdāstīt
atdauzīt
atdaũzît [li. atidaužýti], tr., freqn.,
1) fortgesetzt hauend ab-, zurückschlagen:
kaļķus nuo sienas. nav pirksti par velti jāatdauza Alm.;
2) oft schlagend od. hauend stumpf machen
Ahs. Refl. -tiês, herschlendern, sich herumtreibend ankommen: te atdauzījies saimnieks LP. VII, 672.
Avots: ME I, 153, 154
1) fortgesetzt hauend ab-, zurückschlagen:
kaļķus nuo sienas. nav pirksti par velti jāatdauza Alm.;
2) oft schlagend od. hauend stumpf machen
Ahs. Refl. -tiês, herschlendern, sich herumtreibend ankommen: te atdauzījies saimnieks LP. VII, 672.
Avots: ME I, 153, 154
atdēstīt
atdīdīt
‡ atdĩdît,
1) gewaltsam herführen:
a. kumeļu nuo ganiem uz māju Jürg., Laud., Meiran;
2) tollend herschaffen
AP. u. a.: kas tuos krē̦slus šurp atdīdījis? Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss, zur Genüge tollen: bē̦rni jau atdīdījušies.
Avots: EH I, 139
1) gewaltsam herführen:
a. kumeļu nuo ganiem uz māju Jürg., Laud., Meiran;
2) tollend herschaffen
AP. u. a.: kas tuos krē̦slus šurp atdīdījis? Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss, zur Genüge tollen: bē̦rni jau atdīdījušies.
Avots: EH I, 139
atdimīt
atdirknīt
‡ atdir̂knît 2 Dunika, Kal., gewaltsam, unordentlich los-, wegreissen: a. kuokam mizu, a. kam kabatu.
Avots: EH I, 139
Avots: EH I, 139
atdirnīt
atdrašķīties
atdurstīt
atdzirdīt
atdzir̂dît [(li. atgìrdyti), tr.,
1) = atdzir̂dinât, so Ruj., C. u. a.;
2) zur Genüge tränken:
vai tu zirgus jau atdzirdīji? Saussen]; tērcītes... atdzirda slāpušuos tīrumus Plud. LR. IV, 243.
Avots: ME I, 156
1) = atdzir̂dinât, so Ruj., C. u. a.;
2) zur Genüge tränken:
vai tu zirgus jau atdzirdīji? Saussen]; tērcītes... atdzirda slāpušuos tīrumus Plud. LR. IV, 243.
Avots: ME I, 156
atdzisīt
atdzīt
atdzît, Refl. -tiês: sirds... daudz maz bija jau atdzijusēs Janš. Mežv. ļ. II, 33 (ähnlich 114).
Avots: EH I, 140
Avots: EH I, 140
atdzīt
atdzît (li. atgýti), inch., wieder heil werden. Refl. -tiês, aufleben, sich erholen: kad kāds vīrs nuomirst, vai tad tas atkal atdzīsies? Hiob. 14, 14. Līze pamazām atdzijās Neik. 8; LP. VI, 255, Kremon (hier nach Austr. X, 1, 629 mit dem neugebildeten Praes. atdze̦nuos), Naud.
Avots: ME I, 156
Avots: ME I, 156
atgadīties
atgadîtiês,
1) sich ereignen, geschehen:
viss tā atgadījās, kā brālis bij teicis LP. VI, 182. mums reiz atgadījās braukt pa guodavārtiem Alm.;
2) zu Teil werden, sich einstellen, einfinden:
Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. kas zin, kur cilvē̦kam neatgadās pretinieki. Stenderam atgadījās darbs Kundz. - atgadĩjums, das Ereignis, der Fall.
Avots: ME I, 157
1) sich ereignen, geschehen:
viss tā atgadījās, kā brālis bij teicis LP. VI, 182. mums reiz atgadījās braukt pa guodavārtiem Alm.;
2) zu Teil werden, sich einstellen, einfinden:
Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. kas zin, kur cilvē̦kam neatgadās pretinieki. Stenderam atgadījās darbs Kundz. - atgadĩjums, das Ereignis, der Fall.
Avots: ME I, 157
atgaidīties
atganīt
atganît,
1): abwehren
Segew.; ‡
5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,
3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.
Avots: EH I, 141
1): abwehren
Segew.; ‡
5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,
3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.
Avots: EH I, 141
atganīt
atganît [li. atganýti], tr.,
1) von sich abwehren:
suņus;
2) satt weiden:
luopus;
3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;
4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,
1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;
2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;
3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;
4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.
Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss
Avots: ME I, 158
1) von sich abwehren:
suņus;
2) satt weiden:
luopus;
3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;
4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,
1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;
2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;
3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;
4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.
Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss
Avots: ME I, 158
atgānīties
atģirnīt
atglāsīt
atgodīt
atgorīties
atgrābstīt
‡ atgrābstît, wiederholt ab-, wegharken, -raffen Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit ã): a. sìenu nuo krūmiem.
Avots: EH I, 142
Avots: EH I, 142
atgraizīt
‡ atgraizît,
1) wiederholt oder mehrere Objekte abschneiden:
a. nagus Dunika u, a.;
2) durch wiederholtes Schneiden abstumpfen
(tr.) C.: a. nazi. Refl. -tiês, schneidend sich verletzen Dunika: liec nazi nuost! atgraizīsies vēl nagus (= pirkstus).
Avots: EH I, 142
1) wiederholt oder mehrere Objekte abschneiden:
a. nagus Dunika u, a.;
2) durch wiederholtes Schneiden abstumpfen
(tr.) C.: a. nazi. Refl. -tiês, schneidend sich verletzen Dunika: liec nazi nuost! atgraizīsies vēl nagus (= pirkstus).
Avots: EH I, 142
atgramstīt
‡ atgram̃stît Stenden, = ‡ atgrābstît: ar grābekli a. salmus nuo duru priekšas. Refl. -tiês Stenden, um sich tastend hergelangen: viņš pa tumsu gar siênu atgramstījās pie mums.
Avots: EH I, 142
Avots: EH I, 142
atgrandīt
atgrozīt
atgruõzît, freqn. zu atgrìezt, wiederholt zurückdrehen: sāni greizi sagriezās, kas tuos taisnus atgruozīs BW. 28732.
Avots: ME I, 160
Avots: ME I, 160
atgrūstīt
‡ aigrūstît, wiederholt (oder mehrere Objekte) ab-, zurück-, herstossen; wiederholt stossend weg-, herbewegen: a. skapi nuo sienas.
Avots: EH I, 143
Avots: EH I, 143
atguldīt
atgumzīt
atjādīties
‡ atjādîtiês (li. atsijódyti), tollend und unerwünscht herkommen N.-Peb.: nuo kurienes tas šurp atjādījies?
Avots: EH I, 144
Avots: EH I, 144
atjostīt
‡ atjuôstît, losgürten, -windeln Trik.: a. bē̦rnu. Refl. -tiês, sich losgürten Bauske: tā nevar a. vien.
Avots: EH I, 145
Avots: EH I, 145
atjozīt
atjūdīt
‡ atjũdît C., herjagen: a. čigānus nuo meža uz māju. Refl. -tiês,
1) irrend hergeraten
Erlaa: nuo kurienes tas te atjùdījies 2 ?
2) mühsam hergelangen
Jürg.: ar muokam atjûdījuos pa sliktuo ceļu uz māju.
Avots: EH I, 145
1) irrend hergeraten
Erlaa: nuo kurienes tas te atjùdījies 2 ?
2) mühsam hergelangen
Jürg.: ar muokam atjûdījuos pa sliktuo ceļu uz māju.
Avots: EH I, 145
atkaisīt
‡ atkaisît, (bis zu einer gewissen Stelle) herstreuen: skujas (smiltis) atkaisītas līdz durīm.
Avots: EH I, 145
Avots: EH I, 145
atkapìt
atkapît,
1) losgraben
(in Sawensee);
2) losmachen:
iekām Jancis varēja atkapīt ruokas, lai varētu pabeigt lādēšanu, Krancis ātri viņam nuogrūda ce̦puri nuo galvas. Refl. -tiês, sich loshauen, loswerden, sich erwehren, sich befreien: viņš uzmācās; nevarēja atkapīties Etn. II, 161, IV, 146. atkapīties nuo duomām A. XII, 882. tikkuo atkapījuos no viņa: līda kā miegs virsū Druw., Bers. A. XVI, 475. tē̦vs negribēja dē̦lu laist, bet kad nevarēja atkapīties, tad sacīja LP. VI, 391. [Wohl auch zu kapât.]
Avots: ME I, 164, 165
1) losgraben
(in Sawensee);
2) losmachen:
iekām Jancis varēja atkapīt ruokas, lai varētu pabeigt lādēšanu, Krancis ātri viņam nuogrūda ce̦puri nuo galvas. Refl. -tiês, sich loshauen, loswerden, sich erwehren, sich befreien: viņš uzmācās; nevarēja atkapīties Etn. II, 161, IV, 146. atkapīties nuo duomām A. XII, 882. tikkuo atkapījuos no viņa: līda kā miegs virsū Druw., Bers. A. XVI, 475. tē̦vs negribēja dē̦lu laist, bet kad nevarēja atkapīties, tad sacīja LP. VI, 391. [Wohl auch zu kapât.]
Avots: ME I, 164, 165
atkārnīt
atkārpīt
atkārpît, los-, wegscharren: smiltis; bedri vaļā. Refl. -tiês, sich losmachen, sich befreien: nāk miegs kā lietuvē̦ns; nevar ne atkārpīties Naud. man tik grūti nākas atkārpīties nuo familijas tējas Pur. St. 40.
Avots: ME I, 166
Avots: ME I, 166
atkārtīt
‡ atkãrtît sẽ̦tu līdz kādai vietai, die eingesteckten Zaunpfähle bis zu einer bestimmten Stelle mit Zaunstangen belegen Erlaa.
Avots: EH I, 147
Avots: EH I, 147
atkasīt
atkasît, ‡
2) loskratzen, -scharren:
sieva bijusi atkasījusi kapu Pas. IV, 191. ‡ Refl. -tiês,
1) zur Genüge kratzen
AP.: visa ilesa niez; nevar a. vien;
2) unversehens losgescharrt werden
Salis: kasuot man atkasījās pazudušais gre̦dze̦ns;
3) mit Überwindung von Hindernissen eilig hergelangen
Trik.;
4) sich (von jem., der sich mit Forderungen aufdrängt) losmachen
Bērzgale, Kaltenbr., Lubn.
Avots: EH I, 146
2) loskratzen, -scharren:
sieva bijusi atkasījusi kapu Pas. IV, 191. ‡ Refl. -tiês,
1) zur Genüge kratzen
AP.: visa ilesa niez; nevar a. vien;
2) unversehens losgescharrt werden
Salis: kasuot man atkasījās pazudušais gre̦dze̦ns;
3) mit Überwindung von Hindernissen eilig hergelangen
Trik.;
4) sich (von jem., der sich mit Forderungen aufdrängt) losmachen
Bērzgale, Kaltenbr., Lubn.
Avots: EH I, 146
atkasīt
atkasît [li. atkasýti], atkašņāt, tr., abkratzen, abschaben: sniegu, dubļus nuo kājām.
Avots: ME I, 165
Avots: ME I, 165
atklanīties
‡ atklanîtiês,
1) sich verabschieden
(r. откланяться) Wid.;
2) wiederholt (mit dem Kopfe) nickend (schlummernd oder auf einem grüftigen Wege) herfahren
Trik.: atklanījuos beidzuot mājā.
Avots: EH I, 148
1) sich verabschieden
(r. откланяться) Wid.;
2) wiederholt (mit dem Kopfe) nickend (schlummernd oder auf einem grüftigen Wege) herfahren
Trik.: atklanījuos beidzuot mājā.
Avots: EH I, 148
atklastīt
atklausīt
atklaũsît, die Gehorchsleistung erfüllen, versäumte Gehorchsleistung nachholen: muižā dienas atklausīt, bestimmte Tage dem Gutsherrn den Gehorch leisen Alm.; klaušas atklausīt. Refl. -tiês, sich satt hören, genug zuhören, anhören, gew. in negativen Sätzen: sāk tik jauki dziedāt, ka nemaz atklausīties LP. V, 358, IV, 90. kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar LP. VII, 1061.
Kļūdu labojums:
kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar = kaķi briesmīgi ņaud, bļauj..., tā ka ne atklausīties... vairs nevar
Avots: ME I, 167
Kļūdu labojums:
kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar = kaķi briesmīgi ņaud, bļauj..., tā ka ne atklausīties... vairs nevar
Avots: ME I, 167
atkļūdīties
atkļūdîtiês: mēs... te atkļūdījāmies, un mūs vairs nelaida pruojām Janš. Mežv. ļ. II, 493.
Avots: EH I, 149
Avots: EH I, 149
atkļūdīties
atkļūdîtiês, herschlendern, auf Irrwegen angelangen: nabags beidzuot atkļūdījies pie mums J. Kaln.
Avots: ME I, 167
Avots: ME I, 167
atkluinīt
‡ atkluînît 2 Lemburg, Lemsal, lässig, wackelnd ("vielleicht auch: hinkend") herkommen.
Avots: EH I, 149
Avots: EH I, 149
atknaibīt
atknakstīties
‡ atknakstîtiês, bis zum eigenen Überdruss scherzen, einander necken, kneifen, sich amüsieren: puiši ar meitām vēl nav atknakstījušies Dunika.
Avots: EH I, 149
Avots: EH I, 149
atkraistīt
‡ atkraĩstît AP., (die Sahne) vom (obern) Rande abschöpfen Bērzgale: krējums spainītī nuo malas atkraistīts.
Avots: EH I, 149
Avots: EH I, 149
atkratīt
atkratît (li. atkratýti), tr., zurückabschütteln. Refl. -tiês, sich gewaltsam losmachen, sich befreien von (nuo) jem. od. etw.: nuo drudža LP. VII, 1248; nuo nepatīkama cilvē̦ka VI, 20. nuo vienām jūtām neatkratuos Vēr. I, 1299.
Avots: ME I, 168
Avots: ME I, 168
atkristāt
atkrustīties
‡ atkrustîtiês, sich umtaufen lassend zum früheren Glauben zurückkehren: Jē̦kabs atkrustījies lutuŗuos (Lutheraner) atpakaļ Stenden.
Avots: EH I, 150
Avots: EH I, 150
atkūdīt
atkūdīties
‡ atkūdîtiês, (langsam?) "herkommen": atkūdījies pa sliktu ceļu uz mūsu māju N.-Peb.
Avots: EH I, 151
Avots: EH I, 151
atķuidīt
atķuĩdît, tr., wegschaffen, beseitigen, entfernen: atķuidījis citus kūlējus nuost LP. VI, 462; VII, 676. Kand.
Avots: ME I, 170
Avots: ME I, 170
atkulkstīt
‡ atkulˆkstît 2 ,
1) Flachs schwingend stark stossen, beschädigen
(perfektiv) Dunika: a. nagus (die Finger);
2) "?": a. parādu Dunika. Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss Flachs schwingen:
Anne tâ atkulkstījusēs, ka ne vairs tīk, ne arī vairs var Dunika.
Avots: EH I, 150
1) Flachs schwingend stark stossen, beschädigen
(perfektiv) Dunika: a. nagus (die Finger);
2) "?": a. parādu Dunika. Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss Flachs schwingen:
Anne tâ atkulkstījusēs, ka ne vairs tīk, ne arī vairs var Dunika.
Avots: EH I, 150
atkulstīt
‡ atkulstît 2 ,
1) Flachs schwingend, reinigend abschlagen:
nevar liniem spalu a. Bauske, Bērzgale;
2) verprügeln:
sievu labi atkulstītu Pas. IX, 56;
3) "?": a. parādu Rutzau.
Avots: EH I, 151
1) Flachs schwingend, reinigend abschlagen:
nevar liniem spalu a. Bauske, Bērzgale;
2) verprügeln:
sievu labi atkulstītu Pas. IX, 56;
3) "?": a. parādu Rutzau.
Avots: EH I, 151
atlādzīt
atlādzît "?": (zirgs) tâ sapinies gruožās, ka a. (loswickeln, frei machen?) vien nevarēja Janš. Bandava II, 367.
Avots: EH I, 153
Avots: EH I, 153
atlaidīt
atlaistīt
atlaîstît, ‡
3) eine gewisse Zeit hindurch oft begiessen
Oknist: visu pavasari krūmiņus atlaistīju, in tâ˙pat neauga: ‡
4) (ein starkes Getränk) mit Wasser verdünnen
Golg.
Avots: EH I, 153
3) eine gewisse Zeit hindurch oft begiessen
Oknist: visu pavasari krūmiņus atlaistīju, in tâ˙pat neauga: ‡
4) (ein starkes Getränk) mit Wasser verdünnen
Golg.
Avots: EH I, 153
atlaistīt
atlaîstît,
1) verschneiden (von Getränken):
vīnu Dr.; [
2) atlaistīt pamirušu L., durch Begiessung mit kaltem Wasser jem. aus der Ohnmacht erwecken].
Avots: ME I, 171
1) verschneiden (von Getränken):
vīnu Dr.; [
2) atlaistīt pamirušu L., durch Begiessung mit kaltem Wasser jem. aus der Ohnmacht erwecken].
Avots: ME I, 171
atlaizīt
‡ atlaizît, weglecken: a. uzpilējušās asinis. Refl. -tiês, sich satt lecken: viņš nevar vien a.
Avots: EH I, 153
Avots: EH I, 153
atlakstīt
atlāpīt
‡ atlãpît ielāpu Trik. u. a., die Ränder eines Loches (in einem Kleidungsstück), unter dem ein Flicklappen angenäht ist, zurückbiegen und festnähen: lelāps glīti jaatlāpa. Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss flicken Festen.
Avots: EH I, 153
Avots: EH I, 153
atlasīt
atlasît tr.,
1) lesend sondern:
mazuos rāceņus nuo lielajiem:
2) die gelernten Lesestücke dem Prediger wieder vorlesen, sich einem Examen im Lesen unterwerfen:
aizveda pie mācītāja atlasīt Kaudz. M. Refl. -tiês, bis zum Überdruss sammeln, lesen: visu dienu lasuot, kaut arī jauks stāsts, atlasās arī Deglau.
Avots: ME I, 172
1) lesend sondern:
mazuos rāceņus nuo lielajiem:
2) die gelernten Lesestücke dem Prediger wieder vorlesen, sich einem Examen im Lesen unterwerfen:
aizveda pie mācītāja atlasīt Kaudz. M. Refl. -tiês, bis zum Überdruss sammeln, lesen: visu dienu lasuot, kaut arī jauks stāsts, atlasās arī Deglau.
Avots: ME I, 172
atlaupīt
atlàupît tr., ab-, losschählen: uolu, ādu [Auch teilweise abschälen: instr. s. atlaupītu galu BW. VI, S. 160.] Refl. sich ab-, losschählen: uolas Etn. II, 68.
Avots: ME I, 172
Avots: ME I, 172
atlauzt
‡ atlauzît (li. atláužyti), wiederholt oder mehrere Objekte abbrechen Dunika, Kal. (mit aũ): a. kuokam zarus; a. maizi pa mazam gabaliņam vien.
Avots: EH I, 153
Avots: EH I, 153
atlavīties
atlavîtiês, ‡
2) herschieichen, heimlich herkommen
Siuxt, Wolm. u. a.: guovs atlavījusies mājā(s).
Avots: EH I, 153
2) herschieichen, heimlich herkommen
Siuxt, Wolm. u. a.: guovs atlavījusies mājā(s).
Avots: EH I, 153
atlavīties
atlavîtiês, wegschleichen, heimlich weggehen: gan jau zināšu vecenes sāniem atlavīties.
Avots: ME I, 172
Avots: ME I, 172
atlīdzīt
‡ atlīdzît (li. atlýginti "vergüten"), entgelten, vergeiten (?): atļāve, lai kaŗuo vien; būs atlīdzīts Pas. VII, 488, Bērzgale.
Avots: EH I, 154
Avots: EH I, 154
atlielīties
atlipīt
atlīt
atlît
1): auch Gramsden: pa atlijušuo lielceļu Janš. Līgava II, 285; atlija Doblen, durch Regen ist der gefrorene Boden wieder weich geworden;
‡
3) unversehens ein wenig (von einer Flüssigkeit) verschüttet werden, abfliessen
Siuxt: ne̦suot ruoka ietrīcējās, un nuo pilnas krūzes piens drusku atlija.
Avots: EH I, 154
1): auch Gramsden: pa atlijušuo lielceļu Janš. Līgava II, 285; atlija Doblen, durch Regen ist der gefrorene Boden wieder weich geworden;
‡
3) unversehens ein wenig (von einer Flüssigkeit) verschüttet werden, abfliessen
Siuxt: ne̦suot ruoka ietrīcējās, un nuo pilnas krūzes piens drusku atlija.
Avots: EH I, 154
atlīt
atlît [li. atlýti],
1) vom Regen aufweichen:
atlijis ceļš. zeme atlijusi un atmirkusi Jans.;
2) zu regnen auf hören
U.
Avots: ME I, 174
1) vom Regen aufweichen:
atlijis ceļš. zeme atlijusi un atmirkusi Jans.;
2) zu regnen auf hören
U.
Avots: ME I, 174
atlobīt
atluôbît, tr., abschälen, loslösen: ādu Pūrs III, 48. luobītājs papriekšu atluoba ve̦lē̦nas virsdaļu Konv. 1 184. Refl. -tiês, sich abschälen, sich loslösen: sienai apme̦tums atluobījies Vēr. I, 898.
Kļūdu labojums:
papriekšu =pa˙priekšu
Konv. 1 184 = Konv. 2 184
Avots: ME I, 174
Kļūdu labojums:
papriekšu =pa˙priekšu
Konv. 1 184 = Konv. 2 184
Avots: ME I, 174
atlocīt
atlùocît, tr.,
1) zurückbiegen:
zarus;
2) aufstreifen:
piedruoknes, meton. ruokas atluocīt, die Ärmel aufstreifen LP. VI, 120;
3) herlenken, her-, zurückkehren:
kuŗu tautu negaidīju, tās atluoka kumeliņu BW. 14252. aizjādami, bāleliņi, atluokāt kumeliņu Ltd. 1460. Refl. -tiês, sich die Ärmel aufstreifen: piedruoknes, ruokas.
Avots: ME I, 174
1) zurückbiegen:
zarus;
2) aufstreifen:
piedruoknes, meton. ruokas atluocīt, die Ärmel aufstreifen LP. VI, 120;
3) herlenken, her-, zurückkehren:
kuŗu tautu negaidīju, tās atluoka kumeliņu BW. 14252. aizjādami, bāleliņi, atluokāt kumeliņu Ltd. 1460. Refl. -tiês, sich die Ärmel aufstreifen: piedruoknes, ruokas.
Avots: ME I, 174
atļodzīties
atmācīt
atmainīt
atmaĩnît [li. atmainýti, russ. отмѣнить], tr., wieder umtauschen, zurücktauschen: zirgu.
Avots: ME I, 175
Avots: ME I, 175
atmaisīt
‡ atmaisît, zum zweitenmal aufpflügen: a. zemi Jürg., Lubn., Oknist. Refl. -tiês AP., = atdaũzîtiês: atmaisījies uz šuo pusi.
Avots: EH I, 155
Avots: EH I, 155
atmaldīties
atmàldîtiês, sich wohin verirren, herschlendern: meža cūka tikai re̦ti pie mums vēl atmaldās RKr. VIII, 83.
Avots: ME I, 175
Avots: ME I, 175
atmanīt
atmanît, tr., merken, fühlen: neviena luocekļa neatmanīju Jauns. Refl. -tiês,
1) zur Besinnung kommen
P. Allunan;
2) herkommen, umbemerkt, den richtigen Augenblick abpassend:
tē̦vam, mātei guļuot atmanījuos šurp.
Avots: ME I, 175
1) zur Besinnung kommen
P. Allunan;
2) herkommen, umbemerkt, den richtigen Augenblick abpassend:
tē̦vam, mātei guļuot atmanījuos šurp.
Avots: ME I, 175
atmānīt
atmãnît [li. atmõnyti, russ. отманить], tr., mit Lug und Trug herweglocken: kalpu, meitu,
Avots: ME I, 176
Avots: ME I, 176
atmēdīt
atmẽdît, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge spottend nachäffen Dunika: vai neesi vēl atmēdījies? ‡ Subst. atmẽdîšanâs, spottendes Nachäffen als Revanche: bija dzirdama . . . mēdīšanās un atmēdīšanâs Janš. Mežv. ļ. II, 354,
Avots: EH I, 155
Avots: EH I, 155
atmēdīt
atmērīt
atmẽrît, ‡
2) aus-, abmessen
(nach r. отмѣрить): grib a. Pas. Vlll 394. ‡ Refl. -tiês, = atvẽzêties: atmērījās sist Pas. III, 233.
Avots: EH I, 156
2) aus-, abmessen
(nach r. отмѣрить): grib a. Pas. Vlll 394. ‡ Refl. -tiês, = atvẽzêties: atmērījās sist Pas. III, 233.
Avots: EH I, 156
atmērīt
atmīcīt
‡ atmîcît (li. atmìnkyti), (Teig) durchkneten Bērzgale, Erlaa, Laudohn, Lubn., Schnehpeln: rudzu maize, bet ar kviešu miltiem aimīcīta Oknist.
Avots: EH I, 156
Avots: EH I, 156
atmīdīt
‡ atmĩdît, wiederholt auftretend (drückend) ermüden (schmerzen machen) Stenden, Wandsen: a. kājas, pa cietu ceļu ejuot.
Avots: EH I, 156
Avots: EH I, 156
atmilnīt
atmīt
atmît, ‡
2) umtauschen, vertauschen:
es tev juo atmīšu Pas. VIII, 100; ‡
3) abandern, widerrufen:
jau atmīt (nach r. отмѣнить ) nevar Pas. II, 56 (aus Lettg.). ‡ Subst. atmîšana, das Abwechseln, Ablösen: viņu atmīšanu apgādāt Stobe 1797 IV, 148.
Avots: EH I, 156
2) umtauschen, vertauschen:
es tev juo atmīšu Pas. VIII, 100; ‡
3) abandern, widerrufen:
jau atmīt (nach r. отмѣнить ) nevar Pas. II, 56 (aus Lettg.). ‡ Subst. atmîšana, das Abwechseln, Ablösen: viņu atmīšanu apgādāt Stobe 1797 IV, 148.
Avots: EH I, 156
atmīt
atmît, tr., zurücktauschen kam atmiji gredzentiņu BW. 15304; atmīt pusrubli sīkā naudā Ahs.; mit dem Instr.: atmīt zirgiem. atmijam, dē̦lu māte, kuo vakar samijām BW. 24747. [Auch reflexiv: viņi atmijās zirgiem C.]
Kļūdu labojums:
15304 = 15804
Avots: ME I, 178
Kļūdu labojums:
15304 = 15804
Avots: ME I, 178
atmocīt
‡ atmuõcît,
1) mühsam herbringen oder herführen
Siuxt u. a.: a. mucu uz istabu;
2) mühsam losbekommen
Stenden u. a.: beidzuot šuo lādi atmuocīju gan vaļā. Refl. -tiês, mühsam hergelangen: a. ar ve̦zumu mājā.
Avots: EH I, 157
1) mühsam herbringen oder herführen
Siuxt u. a.: a. mucu uz istabu;
2) mühsam losbekommen
Stenden u. a.: beidzuot šuo lādi atmuocīju gan vaļā. Refl. -tiês, mühsam hergelangen: a. ar ve̦zumu mājā.
Avots: EH I, 157
atmuities
atmurīt
atmurkšīt
‡ atmurkšît, loswickeln, frei machen: zirgs lūdzis, lai šuo atmurkšījuot nuo mietīna vaļā Pas. V, 423.
Avots: EH I, 157
Avots: EH I, 157
atostīt
‡ atuostît einen Geruch identifizieren ("izprast smaržü) Warkl. Refl. -tiês,
1) = ‡ atuostît Warkl.;
2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss riechen.
Avots: EH I, 177
1) = ‡ atuostît Warkl.;
2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss riechen.
Avots: EH I, 177
atpaisīt
atpelnīt
atpelnīt
atpestīt
atpestît, ‡ Refl. -tiês, sich befreien: a. nuo suņiem, slikta cilvē̦ka, sē̦rgas Dunika, Kal., Rutzau. kad es vare̦tu nuo šīs nelaimes a˙! Jürg. kai nuo tās a. Pas. I, 384.
Avots: EH I, 158
Avots: EH I, 158
atpestīt
atpestît, tr., befreien: zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā tīklu atpestīt LP. VII, 1108; bibl. erlösen: Kristus mūs atpestījis nuo ve̦lna varas.
Avots: ME I, 181
Avots: ME I, 181
atpildīt
‡ atpildît (li. atpìldyti),
1) (eine Flüssigkeit) aus dinem Gefäss in ein anderes überführen:
alu atpilda pudelēs Memelshof;
2) restaurieren; ersetzen:
zuduse miesas ... daļa ... dzīvniekiem atkal jaatpilda caur ieņe̦mtu barību Pet. Av. I, 123. tas (ābuols, Klee) . . . vāju . . . ganību atpild[a] Stobe 1798 IV, 32;
3) (eine Lücke) ausfüllen:
tad . . . pavalga trūkums labl atpildīts tuop Stobe 1798 IV, 33.
Avots: EH I, 158
1) (eine Flüssigkeit) aus dinem Gefäss in ein anderes überführen:
alu atpilda pudelēs Memelshof;
2) restaurieren; ersetzen:
zuduse miesas ... daļa ... dzīvniekiem atkal jaatpilda caur ieņe̦mtu barību Pet. Av. I, 123. tas (ābuols, Klee) . . . vāju . . . ganību atpild[a] Stobe 1798 IV, 32;
3) (eine Lücke) ausfüllen:
tad . . . pavalga trūkums labl atpildīts tuop Stobe 1798 IV, 33.
Avots: EH I, 158
atpīt
atpît [li. atpìnti], tr.,
1) losflechten:
zirgus. Refl. -tiês, sich lostrennen, sich loslösen: mati atpinušies.
Avots: ME I, 182
1) losflechten:
zirgus. Refl. -tiês, sich lostrennen, sich loslösen: mati atpinušies.
Avots: ME I, 182
atplaikšīties
‡ atplaikšîtiês, = atplaikšķîtiês: dzīves misēkļi tiem nuobrūk nuo prāta kâ zvīņas, un viņi atplaikšās par krietniem cilvē̦kiem Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 97.
Avots: EH I, 158
Avots: EH I, 158
atplaikšķīties
atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês 2 -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.
Avots: ME I, 182
Avots: ME I, 182
atplaiksnīties
atplaiksnîtiês (unter atplaikšķîtiês): auch Golg., N.-Peb. ‡ Subst. atplaiksnījums, = saplaisājums: ādas atplaiksnījumi.
Avots: EH I, 158
Avots: EH I, 158
atplaišķīties
atplāksnīties
‡ atplāksnîtiês, sich entwölken N.-Peb.: debesis atplāksnījās, un zvaigznes kļuva re̦dzamas.
Avots: EH I, 159
Avots: EH I, 159
atplātīt
atplēsīt
atplīksnīt
‡ atplìksnît 2 Salkava, = atplaikšķîtiês: saule atplīksnīja, un viss dabā kļuva jauks.
Avots: EH I, 159
Avots: EH I, 159
atplosīties
‡ atpluosîtiês bis zum eignen Überdruss toben, sich balgen Dunika, Gr.-Buschh., Kal.: lai zē̦ns pluosās, cik grib, gan atpluosīsies.
Avots: EH I, 159
Avots: EH I, 159
atplūdīt
‡ atplūdît, allzu reichlich versorgen ("überschwemmen") mit Gr.-Buschh.: a. ar pienu visu pilsē̦tu.
Avots: EH I, 159
Avots: EH I, 159
atprasīt
atprasît, Refl. -tiês,
1): atprasījās nuo tē̦va (bat den Vater um Erlaubnis wegzugehen)
Pas. IX, 306.
Avots: EH I, 159
1): atprasījās nuo tē̦va (bat den Vater um Erlaubnis wegzugehen)
Pas. IX, 306.
Avots: EH I, 159
atprasīt
atprasît (li. atprašýti, [russ. отпросить]), tr.,
1) abfragen:
galvasgabalus, uzduotuo dziesmu Vēr. II, 519;
2) zurückbitten, -fordern:
miltus LP. VI, 276. lai zeņķis atprasuot ķēniņam viņa tē̦va naudu LP. VII, 212. Refl. -tiês,
1) sich frei-, losbitten:
nuo skuolas uz mājām;
2) bis zum Überdruss bitten.
Avots: ME I, 182, 183
1) abfragen:
galvasgabalus, uzduotuo dziesmu Vēr. II, 519;
2) zurückbitten, -fordern:
miltus LP. VI, 276. lai zeņķis atprasuot ķēniņam viņa tē̦va naudu LP. VII, 212. Refl. -tiês,
1) sich frei-, losbitten:
nuo skuolas uz mājām;
2) bis zum Überdruss bitten.
Avots: ME I, 182, 183
atprodīt
atrādīt
atrãdît,
1): vorweisen, nachweisen
Segew.: ja neve̦se̦ls, lai atrāda! ‡
2) "= atdarīt, vergelten" Segew. ‡ Refl. -tiês,
1) Ausweis über seine Person geben, nachweisen
Segew.: kam zudis, tam jāatrādās ebenda. ieradās arī Ve̦rnulis un atrādījās..., ka guodam cīnījies Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 146. tās atrādījās viegli un tika laistas pruojām 153; sich ausweisen: a. par laba kunga ļaudīm Kaudz. Vecpiebalga 43;
2) von neuem erscheinen, noch einmal ankommen
(?) Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 86 (hier zu korrigieren in: atvadîtiês?).
Avots: EH I, 161
1): vorweisen, nachweisen
Segew.: ja neve̦se̦ls, lai atrāda! ‡
2) "= atdarīt, vergelten" Segew. ‡ Refl. -tiês,
1) Ausweis über seine Person geben, nachweisen
Segew.: kam zudis, tam jāatrādās ebenda. ieradās arī Ve̦rnulis un atrādījās..., ka guodam cīnījies Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 146. tās atrādījās viegli un tika laistas pruojām 153; sich ausweisen: a. par laba kunga ļaudīm Kaudz. Vecpiebalga 43;
2) von neuem erscheinen, noch einmal ankommen
(?) Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 86 (hier zu korrigieren in: atvadîtiês?).
Avots: EH I, 161
atrādīt
atrãdît [li. atródyti], tr., vor-, aufweisen: atrādi darbus! weise deine Arbeiten auf Dok. zinātne var atrādīt jau apbrīnuojamus panākumus Kaudz. M. - C. atrādīja skuoluotājam iznākumu Por.
Avots: ME I, 185
Avots: ME I, 185
atraidīt
atraĩdît,
1) entlassen
Ahs.: a. savu kalpuoni; herschicken Ahs.: a. kam puisi palīgā linu plūkt. ‡ Refl. -tiês, ablehnen (intr.): Cieba atraidās Janš. Līgava I, 370. svešnieks teica tīri bēdīgā balsī un it kâ atraidīdamies Mežv. ļ. I, 18.
Avots: EH I, 160
1) entlassen
Ahs.: a. savu kalpuoni; herschicken Ahs.: a. kam puisi palīgā linu plūkt. ‡ Refl. -tiês, ablehnen (intr.): Cieba atraidās Janš. Līgava I, 370. svešnieks teica tīri bēdīgā balsī un it kâ atraidīdamies Mežv. ļ. I, 18.
Avots: EH I, 160
atraidīt
atraĩdît, tr.,
1) wegschicken, von sich weisen, entlassen:
nabagu LP. VII, 1198, svešnieku Etn. I, 12, strādnieku. šie gari bija neatraidāmi viesi Pūrs I, 108;
2) ablehnen, abweisen:
lūgumu JK. III, 6, prasījumu Vēr. I, 1271. jaunekle atraida kungu LP. VI, 310; strupi atraidīt; atraĩdĩjums, die Ablehnung, Absage, Abweisung.
Avots: ME I, 183
1) wegschicken, von sich weisen, entlassen:
nabagu LP. VII, 1198, svešnieku Etn. I, 12, strādnieku. šie gari bija neatraidāmi viesi Pūrs I, 108;
2) ablehnen, abweisen:
lūgumu JK. III, 6, prasījumu Vēr. I, 1271. jaunekle atraida kungu LP. VI, 310; strupi atraidīt; atraĩdĩjums, die Ablehnung, Absage, Abweisung.
Avots: ME I, 183
atraisīt
atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.
Avots: ME I, 183, 184
Avots: ME I, 183, 184
atraisīties
atraistīt
atraitin
atraitīt
atrakstīt
atrakstît ‡
3) "?": vai viņš varē̦tu būt tiešām druošs ..., ka Turpiņš naudu atdevis? kādēļ tad zīme bij dzīva tâpat, kādēļ nebij ne˙kas atrakstīts (schriftlich abgezogen?),
ja būtu atduots? Kaudz. Izjurieši 109; ‡
4) herschreiben:
tautiet[i]s man atrakstīja ... grāmatiņu BW. 15036 var. viņam ar dē̦ls atrakstījis nuo ārzemēm.
Avots: EH I, 161
3) "?": vai viņš varē̦tu būt tiešām druošs ..., ka Turpiņš naudu atdevis? kādēļ tad zīme bij dzīva tâpat, kādēļ nebij ne˙kas atrakstīts (schriftlich abgezogen?),
ja būtu atduots? Kaudz. Izjurieši 109; ‡
4) herschreiben:
tautiet[i]s man atrakstīja ... grāmatiņu BW. 15036 var. viņam ar dē̦ls atrakstījis nuo ārzemēm.
Avots: EH I, 161
atrakstīt
atrakstît tr.,
1) schriftlich antworten:
viņš man atrakstīja savas duomas par šuo jautājumu;
2) verschreiben, vermachen:
tē̦vs viņam māju atrakstīs Egl.
Kļūdu labojums:
schriftlich antworten = schriftlich mitteilen
Avots: ME I, 184
1) schriftlich antworten:
viņš man atrakstīja savas duomas par šuo jautājumu;
2) verschreiben, vermachen:
tē̦vs viņam māju atrakstīs Egl.
Kļūdu labojums:
schriftlich antworten = schriftlich mitteilen
Avots: ME I, 184
atrantīt
atraustīt
‡ atraustît,
1) wiederholt oder viele ab- resp. herzerren
Wolm. u. a.: a. visas bārkstis;
2) wiederholt zerrend losreissen:
vējš (vai bē̦rns) var a. duris.
Avots: EH I, 161
1) wiederholt oder viele ab- resp. herzerren
Wolm. u. a.: a. visas bārkstis;
2) wiederholt zerrend losreissen:
vējš (vai bē̦rns) var a. duris.
Avots: EH I, 161
atrēdīt
atreitīt
atrežģīt
atrīdīt
atrīdīt
atriedīt
‡ atriẽdît Dunika, mit Lug und Trug weglocken, atmānît: a. uotram saimniekam ganu. Refl. -tiês Dunika, sich zurechtmachen: saimniece nevar a. vien.
Avots: EH I, 162
Avots: EH I, 162
atrīstīt
‡ atrĩstît beim Wiederkäuen (aus dem Magen) zurückwürgen (tr.; von Kühen gesagt): a. gre̦muokli nuo kuņģa mutē C., Sessw. Refl. -tiês Trik., (sich würgend) die Kehle freibekommen, nachdem man sich verschluckt hat: nevar a.
Avots: EH I, 162
Avots: EH I, 162
atrobīt
atrocīt
atrùocît, tr., aufstreifen: piedurknes C., Smilt., Erlaa. Refl. atruocîties, A. XII, 155, atruokuotiês, die Hände zum Abschied reichen, sich verabschieden: mē̦mi viņi atruokuojās JR. IV, 205.
Avots: ME I, 187
Avots: ME I, 187
atrotīt
atrotīt
atruõtît, atruotinât, tr.,
1) aufstreifen:
piedurknes, meton. ruokas JK. V, 55, die Ärmel aufstreifen;
2) loswickeln, losbinden:
šalli MWM. VII, 803. kā satinušuos lapu tu mani atruotināsi Asp.
Avots: ME I, 187
1) aufstreifen:
piedurknes, meton. ruokas JK. V, 55, die Ärmel aufstreifen;
2) loswickeln, losbinden:
šalli MWM. VII, 803. kā satinušuos lapu tu mani atruotināsi Asp.
Avots: ME I, 187
atrozīties
atsacīt
atsacît,
2): acis, kājas atsaka, kündigen den Dienst
Dobl. n. BielU.; ‡
5) (nach r. отказать) vermachen: atsaka jam trīs simti naudas Pas. VII, 461 (aus Lettg.). Refl. -tiês,
1): nebija gribējis a. ... lūgumam Janš. Bandavā II, 139.
Avots: EH I, 163
2): acis, kājas atsaka, kündigen den Dienst
Dobl. n. BielU.; ‡
5) (nach r. отказать) vermachen: atsaka jam trīs simti naudas Pas. VII, 461 (aus Lettg.). Refl. -tiês,
1): nebija gribējis a. ... lūgumam Janš. Bandavā II, 139.
Avots: EH I, 163
atsacīt
atsacît (li. atsakýti),
1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;
2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;
3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;
4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,
1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;
2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;
3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.
Avots: ME I, 187
1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;
2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;
3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;
4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,
1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;
2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;
3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.
Avots: ME I, 187
atšaipīties
atsaistīt
‡ atsàistît, wiederholt um eine Strecke weiter (z. B. ein weidendes Pferd) anbinden.
Avots: EH I, 163
Avots: EH I, 163
atsaldīt
atsaldīt
‡ II atsaldît (li. atšáidyti),
1) abfrieren lassen
Warkl., (mit alˆ ) Nautrēni: pirkstiņi atsaldīti. atsaldi vien kājas!
2) abkühlen
(tr.) Ludsen"
Avots: EH I, 163
1) abfrieren lassen
Warkl., (mit alˆ ) Nautrēni: pirkstiņi atsaldīti. atsaldi vien kājas!
2) abkühlen
(tr.) Ludsen"
Avots: EH I, 163
atšāstīt
atšâstît, tr., unterbringen: siena šķūnī pa durvīm iebāž, ka nevar tuo atšāstīt Bers., Druw., Lub.
Avots: ME I, 200
Avots: ME I, 200
atšaubīt
atsaudīties
atšaudīties
atšautīt
atšàutît, tr., zurückschlagen, zurückblasen: atšauti putas uz malu, lai var iesmelt Bers., Erlaa, Lub.
Avots: ME I, 200
Avots: ME I, 200
atsēdīt
atsildīt
atsirdīties
atšķaibīt
atskaidīt
atšķaidīt
atšķaîdît ‡ Refl. -tiês,
1) auftauenr weich werden:
ceļš atšķaidījies;
2) = atvadêtiês Ewers.
Avots: EH I, 173
1) auftauenr weich werden:
ceļš atšķaidījies;
2) = atvadêtiês Ewers.
Avots: EH I, 173
atšķaidīt
atšķaîdît, tr., freqn., aufweichen, lösen, verdünnen: smidzināja smalks lietutiņš, atšķaidīdams lauku celiņus A. XVI, 868; atšķaidīts ceļš A. XVII, 293. taukus ar ēteŗa palīdzību atšķaidīt Luopk. III, 19; atšķaidīta sē̦rskābe Konv. 2 60. atšķaidījums, die Aufweichung, die Auflösung, die Lösung: vārāmās sāls atšķaidījums Vēr. II, 42.
Avots: ME I, 201
Avots: ME I, 201
atskaitīt
atskàitît [li. atskaitýti,
1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;
2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;
3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.
Avots: ME I, 191
1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;
2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;
3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.
Avots: ME I, 191
atskaldīt
atskalˆdît, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst, unversehens) ab-, wegspalten: atskaldījās lielāks gabals, nekâ gribēju. (fig.) viņi grib nuo mūsu draudzes a.
Avots: EH I, 166
Avots: EH I, 166
atskaldīt
atskalˆdît auch [hochle.] atškaldît Spr., im Anschluss an atšķelt.
1) abwegspalten:
gabalu nuo kuoka;
2) atskaldīt malku LP. VI, 293, das Holz in kleinere Stücke spalten.
Avots: ME I, 191
1) abwegspalten:
gabalu nuo kuoka;
2) atskaldīt malku LP. VI, 293, das Holz in kleinere Stücke spalten.
Avots: ME I, 191
atskarbīt
atskar̂bît (unter atskarbinât), ‡
2) wundstossen
Lieven-Bersen: a. ruokai pirkstus. ‡ Refl. -tiês, wundgestossen werden Lieven-Bersen: pirksts man atskarbījies.
Avots: EH I, 166
2) wundstossen
Lieven-Bersen: a. ruokai pirkstus. ‡ Refl. -tiês, wundgestossen werden Lieven-Bersen: pirksts man atskarbījies.
Avots: EH I, 166
atskarbīties
atskārpīt
atskatīties
atskatîtiês,
2): nespēja Annele visu tuo a., kad jau... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 228;
3): auch Frauenb.; ‡
4) verweilen:
diezin, kur tas tagad atskatās! ... laikam vēl ir ... pilsē̦tā Janš. Bandavā I, 241.
Avots: EH I, 166
2): nespēja Annele visu tuo a., kad jau... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 228;
3): auch Frauenb.; ‡
4) verweilen:
diezin, kur tas tagad atskatās! ... laikam vēl ir ... pilsē̦tā Janš. Bandavā I, 241.
Avots: EH I, 166
atskatīties
atskatîtiês
1) sich umsehen, zurückblicken:
dzied, meitiņa, atskaties lielā meža maliņā BW. 460.
2) sich satt mehen:
viņa nevarēja viņā atskatīties Apsk. I, 282;
3) verschalen:
dzer mudīgāk, citādi alus atskatīsies Grünh.; alus bij izdzirkstījies un atskatījies Sudr. E.; Kurs.
Avots: ME I, 192
1) sich umsehen, zurückblicken:
dzied, meitiņa, atskaties lielā meža maliņā BW. 460.
2) sich satt mehen:
viņa nevarēja viņā atskatīties Apsk. I, 282;
3) verschalen:
dzer mudīgāk, citādi alus atskatīsies Grünh.; alus bij izdzirkstījies un atskatījies Sudr. E.; Kurs.
Avots: ME I, 192
atšķibīt
atšķirstīt
‡ atšķir̃stît (li. aiskìrstyti),
1) (vieles oder wiederholt) lostrennen, auseinandernehmen:
a. matus, zarus;
2) blätternd auffinden:
šķirstīja, šķirstīja grāmatu, kamē̦r atšķirsttja tuo vietu.
Avots: EH I, 174
1) (vieles oder wiederholt) lostrennen, auseinandernehmen:
a. matus, zarus;
2) blätternd auffinden:
šķirstīja, šķirstīja grāmatu, kamē̦r atšķirsttja tuo vietu.
Avots: EH I, 174
atšķōbīt
atskraidīt
‡ atskraidît (li. atskraidýti), umherlaufend hergelangen Salis. Refl. -tiês, zur Genüge umherlaufen Salis.
Avots: EH I, 166
Avots: EH I, 166
atskramstīt
atšķurstīt
‡ atšķurstît, wiederholt oder viele Objekte absondern Bers., Kalz., Lubn.: a. linu saujas.
Avots: EH I, 174
Avots: EH I, 174
atslacīt
‡ atslacît pretī, entgegenspritzen: kad viņš man slacīja ūdeni virsū, es viņam atslacīju pretī.
Avots: EH I, 167
Avots: EH I, 167
atslaistīt
‡ atslaistît,
1) "= atsliet" Wid.: "slaistu, slaistu, bet te tik daudz kritumu, ka nevaru vien diezgan atslaistît" Festen; "Stützen anlegen" Peb., Tirsen u. a.;
2) wiederholt emporrichten:
a. ragus;
3) etwas Angelehntes wegnehmen
Nautrē̦ni: a. atspaidus nuo zārda. atslaisti nuo klēts gala žuburus! Refl. -tiês,
1) sich umhertreibend hergelangen
Bers., Nautrē̦ni;
2) zur Genüge faulenzen
Bauske.
Avots: EH I, 167
1) "= atsliet" Wid.: "slaistu, slaistu, bet te tik daudz kritumu, ka nevaru vien diezgan atslaistît" Festen; "Stützen anlegen" Peb., Tirsen u. a.;
2) wiederholt emporrichten:
a. ragus;
3) etwas Angelehntes wegnehmen
Nautrē̦ni: a. atspaidus nuo zārda. atslaisti nuo klēts gala žuburus! Refl. -tiês,
1) sich umhertreibend hergelangen
Bers., Nautrē̦ni;
2) zur Genüge faulenzen
Bauske.
Avots: EH I, 167
atslānīt
‡ atslànît,
1) wiederholt entgegenschlagen
Trik.: kad viņš man sita, es viņam atslānīju pretī;
2) durchprügeln
(r. отколотить) Lubn.: es viņu krietni atslānīju.
Avots: EH I, 167
1) wiederholt entgegenschlagen
Trik.: kad viņš man sita, es viņam atslānīju pretī;
2) durchprügeln
(r. отколотить) Lubn.: es viņu krietni atslānīju.
Avots: EH I, 167
atslapstīties
atslāpstīties
‡ atslāpstîtiês Trik. (mit â), Kegeln, Salis, Wilsenhof (mit â 2 ), = ‡ atslapstîtiês.
Avots: EH I, 167
Avots: EH I, 167
atslaucīt
atslàucît: Apzarnis atslaucīja ... muti ar svārku stūri, lai varē̦tu labi runāt Kaudz. Izjurieši 167, duobīšu starpas ... bij tīri atslaucītas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 183.
Avots: EH I, 167
Avots: EH I, 167
atslaucīt
atslàucît, tr., her-, wegfegen, reinigen: sniegu nuo durvju priekšas LP. IV, 217. viņš sāka vērīgi aplūkuot atslaucītuo šķūņa priekšu Latv.
Avots: ME I, 193
Avots: ME I, 193
atslodzīt
atsmaidīt
atsmalīt
‡ atsmalît, (mit einem scharfen Messer, kräftig ausholend) ab-, wegschneiden Dunika: puisis atsmalīja gan˙drīz pus˙kukuļa.
Avots: EH I, 168
Avots: EH I, 168
atsmalstīt
atsnaicīt
‡ atsnaicît, wiederholt langend herreichen (intr.) Bauske: bē̦rns nevar līdz šai vietai a.
Avots: EH I, 168
Avots: EH I, 168
atsolīt
atsùolît, tr., wegzugeben versprechen: ja tu skaisti nedziedāsi, apsuolīšu vanagam BW. 30614, 7.
Avots: ME I, 199
Avots: ME I, 199
atspaidīt
atspaîdît,
2): atspaidīta maize Segew., Brot, dessen Kruste infolge wiederholten Druckes abklaffi.
Avots: EH I, 168
2): atspaidīta maize Segew., Brot, dessen Kruste infolge wiederholten Druckes abklaffi.
Avots: EH I, 168
atspaidīt
atspaîdît, tr., freqn. zu atspiest,
1) zurückdrücken, stützen:
man (Acc.) dieviņš atspaidīja ar sidraba atspaidiem BW. 9320;
2) wegdrücken, drückend trennen:
garuozu maizei;
3) drückend wund reiben:
zirgiem krūtis atspaidīt, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119.
Kļūdu labojums:
man (Acc.) = man[i]
Avots: ME I, 194
1) zurückdrücken, stützen:
man (Acc.) dieviņš atspaidīja ar sidraba atspaidiem BW. 9320;
2) wegdrücken, drückend trennen:
garuozu maizei;
3) drückend wund reiben:
zirgiem krūtis atspaidīt, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119.
Kļūdu labojums:
man (Acc.) = man[i]
Avots: ME I, 194
atspārdīt
atspãrdît, ‡
2) atspârdīts 2 Dunika, mit einem gewissen Webmuster versehen: a. aude̦kls, dvielis.
Avots: EH I, 168
2) atspârdīts 2 Dunika, mit einem gewissen Webmuster versehen: a. aude̦kls, dvielis.
Avots: EH I, 168
atspārdīt
atspãrdît [li. atspárdyti], tr., freqn., mit den Füssen wegstossen, wegwerfen: ar kājām atspārdīju sapraulēj(u)šu uozuoliņu BW. 13018.
Avots: ME I, 194
Avots: ME I, 194
atspļaudīt
atšpļaudīties
atspostīt
‡ atspuostît, von Banden oder Fesseln befreien: cietumu vai atspuostīsim? Fr. Adamovičs Rudens ziedi 266.
Avots: EH I, 171
Avots: EH I, 171
atspraidīt
atspraidît, tr., (freqn. zu atspriêst), aufspreizen, durch etwas dazwischen Gestecktes breit machen: acis atspraidīt BW. 20266.
Avots: ME I, 196
Avots: ME I, 196
atspraudīt
atspraûdît, freqn., atspraûst, auf- kpämpen, zurückbiegen: svārkus Niedra, Purap. gans atsprauda zirgam lūpas LP. VI, 383; atsprauzdama kuplus matus A. XX, 615. Auch reflexiv:
1) ņe̦mas at+spraudies ["energisch"
?] Gr. - Sessau; [iet atspraudusies Lis., mit aufgestecktem Kleid;
2) sich entgegenstemmen:
atspraudās pretī durīs Wandsen].
Avots: ME I, 196
1) ņe̦mas at+spraudies ["energisch"
?] Gr. - Sessau; [iet atspraudusies Lis., mit aufgestecktem Kleid;
2) sich entgegenstemmen:
atspraudās pretī durīs Wandsen].
Avots: ME I, 196
atsprūdīt
atsprûdît, öffnen: slūžas Spr.; fact. zu atsprûst [li. atsprústi], sich öffnen: slūžas atsprūst, atsprūda Spr.
Avots: ME I, 196
Avots: ME I, 196
atspurīties
atstaipīt
atstàipît, tr., freqn. von atstìept,
1) los-, zurückspannen:
tavas virves būs atstaipītas Jes. 33, 23;
2) ausstrecken, recken:
kaulus, luocekļus LP. V, 326. Refl. -tiês, sich ausstrecken: viņš tīksmīgi atstaipās JR. IV, 82.
Avots: ME I, 197
1) los-, zurückspannen:
tavas virves būs atstaipītas Jes. 33, 23;
2) ausstrecken, recken:
kaulus, luocekļus LP. V, 326. Refl. -tiês, sich ausstrecken: viņš tīksmīgi atstaipās JR. IV, 82.
Avots: ME I, 197
atstāstīt
atstâstît, tr., wiedererzählen: stāstu, nuotikumu, atgadījumu Vēr. II, 184; atstāstīts teikums, der angeführte Satz; atstāstāmā izteiksme *, der modus relativus.
Avots: ME I, 197
Avots: ME I, 197
atstatīt
atstatît, (li. atstatýti) tr.,
1) zurückstellen:
krē̦slu;
2) perhorreszieren:
liecinieku, tiesnesi Konv. 1
Avots: ME I, 197
1) zurückstellen:
krē̦slu;
2) perhorreszieren:
liecinieku, tiesnesi Konv. 1
Avots: ME I, 197
atstepnīt
atstibīt
‡ atstibît,
1) mühsam (etwas Schweres) herschleppen
C.: a. smagu maisu;
2) steif, aber recht schnell herkommen
Bauske.
Avots: EH I, 171
1) mühsam (etwas Schweres) herschleppen
C.: a. smagu maisu;
2) steif, aber recht schnell herkommen
Bauske.
Avots: EH I, 171
atstostīties
‡ atstuôstîtiês,
1) stotternd erwidern
Bauske;
2) sich saumselig herbegeben
Erlaa: a. pie darba.
Avots: EH I, 172
1) stotternd erwidern
Bauske;
2) sich saumselig herbegeben
Erlaa: a. pie darba.
Avots: EH I, 172
atstuģīt
atstuidīt
atstumdīt
‡ atstumdît (li. atstùmdyti), wiederholt oder vieles her-, wegschieben: a. krē̦slus lldz šejienei, nuo galda (nuost).
Avots: EH I, 172
Avots: EH I, 172
atsuinīt
‡ atsuînît 2 Dunika, abreiben: a. jē̦lus sānus. Refl. -tiês, sich zur Genüge, bis zum eignen Überdruss reiben, kratzen: kad ē̦d utis, vai kad nevar aizmigt, tad nevar a. vien Dunika.
Avots: EH I, 172
Avots: EH I, 172
atsūkstīties
atsũkstîtiês Bauske, sich beklagend erwidern: viņš tik atsūkstījās vien, bet nesamaksāja.
Avots: EH I, 172
Avots: EH I, 172
atsunīt
atsvaidīt
atšvaitīties
atsvētīt
atsvētīt
[atsvètît Ruj., eine Nachfeier vollziehen izgājušu svētdienu mēs atsvētījām kāzas (= dzerām atkāzas).] Refl. -tiês,
1) wieder gesegnet werden:
atsasvēti tā vietiņa, kur ēdēm, kur dzērēm Ltd. 839 (Ober-Bartau);
2) genug, bis zum Überdruss feiern:
vai nu neesi diezgan atsvētījies, sagt der Wirt zum faulen Knecht nach vergangenen Feiertagen U.
Avots: ME I, 200
1) wieder gesegnet werden:
atsasvēti tā vietiņa, kur ēdēm, kur dzērēm Ltd. 839 (Ober-Bartau);
2) genug, bis zum Überdruss feiern:
vai nu neesi diezgan atsvētījies, sagt der Wirt zum faulen Knecht nach vergangenen Feiertagen U.
Avots: ME I, 200
attaisīt
attaisît (li. atitaisýti),
3): auch Kalz. n. BielU.; ‡
4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;
2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;
3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;
4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.
Avots: EH I, 175
3): auch Kalz. n. BielU.; ‡
4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;
2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;
3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;
4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.
Avots: EH I, 175
attaisīt
attaisît, tr.,
1) öffnen, aufmachen, lösen:
acis, durvis, vārtus, me̦zglu;
2) die im Wege befindlichen Hindernisse beseitigen:
kur ceļš bij aiztaisīts, vajadzēja duot ziedu, lai tuo attaisītu BW. III, 1, S. 89;
3) den Zauber lösen, von der Zauberei befreien:
gājis pie tā paša burvja, lai attaisuot guovis LP. VII, 680.
Avots: ME I, 203
1) öffnen, aufmachen, lösen:
acis, durvis, vārtus, me̦zglu;
2) die im Wege befindlichen Hindernisse beseitigen:
kur ceļš bij aiztaisīts, vajadzēja duot ziedu, lai tuo attaisītu BW. III, 1, S. 89;
3) den Zauber lösen, von der Zauberei befreien:
gājis pie tā paša burvja, lai attaisuot guovis LP. VII, 680.
Avots: ME I, 203
attaustīties
attīkstīt
attīrīt
‡ attĩrît, reinigen (perf.), reinigend absondern: labību... attīrīja nuo pe̦lavām Pas. IX, 517.
Avots: EH I, 176
Avots: EH I, 176
attīstīt
attîstît, tr., freqn.,
1) loswickeln:
aizsaini;
2) übertr., entwickeln, bilden:
ruomieši attīstīja ķieģeļu izgatavuošanu Antr. II, 52; attīstīt prātu. Refl. -tiês, sich loswickeln, entwickeln, sich bilden: luopkuopība, zemkuopība brangi attīstījusies. tie uzskati attīstījās Vēr. I, 1464. In der Bedeutung "geistig od. physisch sich entwickeln" ist attīstīties wohl zuerst von J. Allunan gebraucht worden.
Avots: ME I, 205
1) loswickeln:
aizsaini;
2) übertr., entwickeln, bilden:
ruomieši attīstīja ķieģeļu izgatavuošanu Antr. II, 52; attīstīt prātu. Refl. -tiês, sich loswickeln, entwickeln, sich bilden: luopkuopība, zemkuopība brangi attīstījusies. tie uzskati attīstījās Vēr. I, 1464. In der Bedeutung "geistig od. physisch sich entwickeln" ist attīstīties wohl zuerst von J. Allunan gebraucht worden.
Avots: ME I, 205
Šķirkļa skaidrojumā (1791)
adata
adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),
1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.
2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.
3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.
4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.
5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.
Avots: ME I, 10, 11
1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.
2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.
3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.
4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.
5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.
Avots: ME I, 10, 11
adātāja
adēja
adināt
adinât, 1) : auch C., Erlaa, Golg., Kegeln, Lems., Sessw., Trik.; ‡
2) freqn. zu adît, stricken:
tā būs laba līgaviņ[a], kas būs mani gaidījus[e], raibus cimdus adināj[u]se BW. 32037, 9 var.
Avots: EH I, 3
2) freqn. zu adît, stricken:
tā būs laba līgaviņ[a], kas būs mani gaidījus[e], raibus cimdus adināj[u]se BW. 32037, 9 var.
Avots: EH I, 3
adināt
agns
agns (hochle. ogns), feurig, brünstig, eifrig, energisch: Andrievs ir ognis uz meitām Dr. [Auch in Aahof, Wellen, Bersohn und Adsel: viņš agns tuo izdarît. Zu li. agnùs Jušk.: agnùs nesiuntamas eina? Durch Dissimilation aus nagns (so in Grawendahl; zu nags)?].
Avots: ME I, 11
Avots: ME I, 11
agrīgs
agrîgs, früh: agrīgs pulkstenis, eine Uhr, die immer vorgeht Etn. III, 164; agrīgs cilvē̦ks PS., ein Mensch, der früh aufzustehen pflegt. kur tu šuorît tik agrīga? Duomas III, 556.
Avots: ME I, 11
Avots: ME I, 11
airināt
aisekls
aizada
aizbaidēt
aizbīdeklis
aizbiržot
aizčuslēt
aizdarināt
aizgausināt
aizģuģināties
aizjādelēt
‡ àizjādelêt (zirgu), zwecklos hin und her reitend hinreiten (tr. und intr.): nezin kur viņš aizjādelējis (zirgu). Refl. -tiês Jürg., = àizdaũzîtiês.
Avots: EH I, 27
Avots: EH I, 27
aizjonēt
aizkāršot
aizkārt
àizkãrt, freqn. àizkãrstît, tr., hängen hinter etwas, verhängen, vorhängen: aizkārt drēbes aiz skapja; luogu ar drānu od. aizk. luogam drānu priekšā.
Avots: ME I, 31
Avots: ME I, 31
aizkašāt
aizkašņāt
aizkast
àizkast,
1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;
2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;
3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.
Avots: EH I, 29
1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;
2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;
3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.
Avots: EH I, 29
aizklaņģēt
‡ àizklaņ̃ģêt,
1) "mit einem Holzscheit zuschlagen"
Bauske;
2) = àizdaũzîties Stenden; in Bauske so auch reflexiv.
Avots: EH I, 30
1) "mit einem Holzscheit zuschlagen"
Bauske;
2) = àizdaũzîties Stenden; in Bauske so auch reflexiv.
Avots: EH I, 30
aizklaust
‡ àizklaust,
1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;
2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;
3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.
Avots: EH I, 31
1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;
2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;
3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.
Avots: EH I, 31
aizkleņģēt
aizknibināt
‡ àizknibinât,
1) a. zeķei galu Trik., langsam (und mühsam?) einem Strumpf das Ende zustricken;
2) = àizknaîbît 1.
Avots: EH I, 32
1) a. zeķei galu Trik., langsam (und mühsam?) einem Strumpf das Ende zustricken;
2) = àizknaîbît 1.
Avots: EH I, 32
aizknubināt
‡ àizknubinât,
1) = ‡ àizknaîbît 1 Sessw.;
2) knibbernd, stochernd verstopfen
Lemsal: a. de̦gunu vēl vairāk cieti.
Avots: EH I, 32
1) = ‡ àizknaîbît 1 Sessw.;
2) knibbernd, stochernd verstopfen
Lemsal: a. de̦gunu vēl vairāk cieti.
Avots: EH I, 32
aizkņubināt
aizkribināt
aizkuļāt
aizlabot
aizlampatāt
‡ àizlam̃patât Serbigal n. FBR. IV, 62, àizlampatît Nötk., = àizdaũzîtiês: nez kur nu puika aizlampatājis.
Avots: EH I, 35
Avots: EH I, 35
aizmalt
‡ àizmal˜t, mahlend verletzen Erlaa: a. sev ruoku. Refl. -tiês, = àizdaũzîtiês, hingeraten.
Avots: EH I, 38
Avots: EH I, 38
aizmauties
‡ àizmautiês,
1) sich mit Wolken beziehen
Stenden (mit aû 2 );
2) = àizklîst, àizdaũzîtiês Trik. (mit aû ). Nebst maûtiês 2 wohl zu maût I.
Avots: EH I, 38
1) sich mit Wolken beziehen
Stenden (mit aû 2 );
2) = àizklîst, àizdaũzîtiês Trik. (mit aû ). Nebst maûtiês 2 wohl zu maût I.
Avots: EH I, 38
aizmeldēt
‡ àizmèldêt 2 Selsau, ein gutes Wort für jem. einlegen AP., Festen, Spr.; entschuldigen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizmeldē skuoluotājam manu kavējumu! Zur Wurzel von samaldît III?
Avots: EH I, 38
Avots: EH I, 38
aizmeloties
aizmidzēt
‡ II àizmidzêt Pas. II, 133; IV, 193; VI, 172 und 175; VII, 339 (aus Lettg.), = àizmidzinât: a. bē̦rnu Nautrēni. Wohl nach Le. Gr. 713 für aizmidzît; ein aus N. - Peb. mitgeteiltes aizmidzêt ist fraglich.
Avots: EH I, 39
Avots: EH I, 39
aizmiglot
àizmigluôt, mit Nebel bedeckt werden: visa jūŗa aizmigluoja ar incīša asarām BW. 2258; àizmiglât BW. 3668,
2) auch àizmiglît, wie der Nebel dahinschwinden, davonlaufen:
stirniņa kā miglīte aizmiglījuse LP. VI, 740. kâ migliņa aizmigluoja pa lieluo tīrumiņu BW. 18206.
Kļūdu labojums:
mit Nebel = 1) mit Nebel
BW. 3668, = BW. 3668, 2)
Avots: ME I, 40
2) auch àizmiglît, wie der Nebel dahinschwinden, davonlaufen:
stirniņa kā miglīte aizmiglījuse LP. VI, 740. kâ migliņa aizmigluoja pa lieluo tīrumiņu BW. 18206.
Kļūdu labojums:
mit Nebel = 1) mit Nebel
BW. 3668, = BW. 3668, 2)
Avots: ME I, 40
aizmīņāt
aizmuijāties
aizprašņāt
aizpujāt
aizrīdināt
àizrîdinât, àizrîdît, tr., hetzend fortjagen: licis ar suņiem tuo aizrīdīt nuo savas mājas durvīm Etn. IV, 111. gani aizrīdina vilku LP. VII, 1128.
Avots: ME I, 47
Avots: ME I, 47
aizrīdināt
àizrĩdinât, àizrĩdît, tr., füttern, übermässig füttern, sodass sich der Gefütterte verschluckt: ja tevi ve̦lns aizrīdīs, gan mēs kruķi dabūsim BW. 19243. Refl. -tiês, sich verschlucken, sich verstopfen Mag. XIII, 2, 56.
Kļūdu labojums:
sodasss sich der Gefütterte verschluckt = so dass der Gefütterte sich verschluckt BW. 19448; sich verschlucken lassen
Avots: ME I, 47
Kļūdu labojums:
sodasss sich der Gefütterte verschluckt = so dass der Gefütterte sich verschluckt BW. 19448; sich verschlucken lassen
Avots: ME I, 47
aizrobt
aizsātināt
aizsitināt
‡ àizsitinât,
1) zuwickelnd verdecken
(àiztît) Dunika, Kal.: a. kam acis;
2) umwickelnd an etwas befestigen
Dunika: a. diegu (= aptît diega galu ap kuo, lai neiet vaļā).
Avots: EH I, 47
1) zuwickelnd verdecken
(àiztît) Dunika, Kal.: a. kam acis;
2) umwickelnd an etwas befestigen
Dunika: a. diegu (= aptît diega galu ap kuo, lai neiet vaļā).
Avots: EH I, 47
aizšķaut
aizsloksnēt
aizspirināties
aizsprostot
àizspruôstuôt, -ît, tr., versperren: ve̦lns aizspruostuoja izejas durvis LP. VII, 254. upe aizspruostīta baļķiem. vēl vairāk aizspruostuota redze MWM. VII, 406.
Avots: ME I, 52
Avots: ME I, 52
aizsprostot
àizspuôstuôt, -ît, verstopfen, verkorken, zumachen, versperren: ragu, pudeli LP. VII, 575; dzīves ceļu JR. IV, 62.
Avots: ME I, 52
Avots: ME I, 52
aizspurināties
aizstorēt
àizstuõrêt, hin-, wegstolzieren Aps. ‡ àizstuôstîtiês,
1) ein wenig stottern, in der Rede stocken
Salis: viņš runā šad tad aizstuostās;
2) stotternd (in der Rede) hingelangen
Salis: viņš nevarēja ne˙cik tālu aizstuostīties.
Avots: EH I, 53
1) ein wenig stottern, in der Rede stocken
Salis: viņš runā šad tad aizstuostās;
2) stotternd (in der Rede) hingelangen
Salis: viņš nevarēja ne˙cik tālu aizstuostīties.
Avots: EH I, 53
aiztrāpt
aiztušņot
aizurkņāt
aizvakar
àizvakar, vorgestern; àizvakarẽjs, vorgestrig: aizvakarējā diena; adv. àizvakardìen, vorgestern; àizvakarrît, am Morgen des vorgestrigen Tages.
Avots: ME I, 58
Avots: ME I, 58
aizvāžāt
‡ àizvãžât Frauenb., = àizvãrstît: a. drēbēm caurumu, žuogan: caurumu (ar žagariem aiztaisīt).
Avots: EH I, 62
Avots: EH I, 62
āksts
âksts,
1) der Possenreisser, der Narr, Geck;
pilsāksts, der Hofnarr. starp daudziem citiem ākstiem uz skatuves viens vecīgs vīrs Vēr. I, 1159;
2) Albernheit, geckenhaftes Benehmen, dummer Streich:
viņš nekā nemanīja nuo Pēteŗa ākstiem A. XVIII, 124. [Vielleicht zu âvîties, indem āk- aus * āvk- (vgl. nā[v]cirste u. a. Le. Gr. § 101 b) entstanden und in * āvk- zwischen v und k ein Vokal geschwunden sein kann, s. Le. Gr. § 34.]
Avots: ME I, 237
1) der Possenreisser, der Narr, Geck;
pilsāksts, der Hofnarr. starp daudziem citiem ākstiem uz skatuves viens vecīgs vīrs Vēr. I, 1159;
2) Albernheit, geckenhaftes Benehmen, dummer Streich:
viņš nekā nemanīja nuo Pēteŗa ākstiem A. XVIII, 124. [Vielleicht zu âvîties, indem āk- aus * āvk- (vgl. nā[v]cirste u. a. Le. Gr. § 101 b) entstanden und in * āvk- zwischen v und k ein Vokal geschwunden sein kann, s. Le. Gr. § 34.]
Avots: ME I, 237
aldot
[àlduot 2, ziellos umherirren: kuo tur alduo kâ alds? FBR. I, 30 (Lisohn). Wohl eine Kontamination von aluot und màldît].
Avots: ME I, 66
Avots: ME I, 66
āmeglis
āmeglis,
1) das Gespenst, der Alp
L. [bei L. mit -ē-];
2) Possenreisser
Bauske, AltRahden;
3) zirņu āmeglis, eine Erbsenscheuche
U. [Wohl zu ãmîtiês].
Avots: ME I, 239
1) das Gespenst, der Alp
L. [bei L. mit -ē-];
2) Possenreisser
Bauske, AltRahden;
3) zirņu āmeglis, eine Erbsenscheuche
U. [Wohl zu ãmîtiês].
Avots: ME I, 239
amis
I amis: Hert M. Tamužs meint (schriftlich), dass auch das Verbum amît die von Mühlenbach gegebene Etymologie von amis befürworte.
Avots: EH I, 69
Avots: EH I, 69
āms
apārds
apā`rds, zum Trocknen zusammengeführtet, dicht ausgebreiteter Heuhaufen Bers.: siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M. šuodien mums 30 gabanu uz apārda Kaul.; zu ārdît.
Avots: ME I, 76
Avots: ME I, 76
apārnis
apãrnis [wohl aus apārdnis], zum Trocknen zusammengeführtes, dichtausgebreitetes Heu AP.: nuomet grābekli siena āpārnī Egl., C. Wurzelverwandt mit ārdît.
Avots: ME I, 76
Avots: ME I, 76
apbirzēt
apčakurēt
apdurstīt
apdzeldināt
apdzirdināt
apdzirdinât [li. apgìrdinti] und apdzirdît [li. apgìrdyti], durch einen Zaubertrank behexen: kad tik Rasas kungs nav dze̦lte̦nmaizes un vīna apbūris, lai mani ieēdinātu un apdzirdinātu A. XVI, 306. vilkacis e̦suot apdzirdīts cilvē̦ks LP. VII, 926; s. Etn. I, 75. apdzirdināšana, das Behexen durch einen Zaubertrunk: viņš nuo apdzirdīšanas bij nuomiris LP. VII, 674.
Avots: ME I, 84
Avots: ME I, 84
apgarēt
‡ I apgarêt
1) =apgarîtiês Mar.;
2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,
1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;
2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;
3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;
4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;
5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);
6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.
Avots: EH I, 81
1) =apgarîtiês Mar.;
2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,
1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;
2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;
3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;
4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;
5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);
6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.
Avots: EH I, 81
apgarēt
apgausināt
apgaũsinât, auch apgaũsît, tr., segnen, Verschlagsamkeit verleihen: veļus aicina cepjamuo maizi apgausināt LP. VII, 277. gausmāmiņa, apgaus [i] manu baltmaizīti JK. V, 149, segenspendende Mutter, verleihe meinem Weissbrot Verschlagsamkeit.
Avots: ME I, 86
Avots: ME I, 86
apgodēt
apgrābāt
apgraizelēt
apgraizelêt, demin. von apgraizît, wiederholt ein wenig beschneiden, beschnitzeln: apgraize̦lē̦ti cūkgaļas stilbi MWM. VII, 818.
Avots: ME I, 87
Avots: ME I, 87
apgramšļāt
apgraudot
apgraužļāt
apguldināt
apgùldinât oder apgùldît [li. apguldýti], zu Bette legen: bē̦rnus. tē̦va māti apguldīju BW. 30196, 1.
Kļūdu labojums:
tē̦va māti = tē, vu, māti
30196, 1 = 30961, 1
Avots: ME I, 89
Kļūdu labojums:
tē̦va māti = tē, vu, māti
30196, 1 = 30961, 1
Avots: ME I, 89
apija
apija (aus apvija, cf. dies), die Femern am alten Pfluge, um die die Stränge umgewunden wird. Bei U. appija, weil er es als aus ap + pît zusammengesetzt betrachtet.
Avots: ME I, 90
Avots: ME I, 90
apīņi
apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]
Avots: ME I, 90
Avots: ME I, 90
apīši
apīši (apìši 2 Gr. - Sonnaxt, wohl ap + vît, cf. apija, apvija), apîžas AP., Mar., Grünh., Serb., Selb. [Saussen; apìžas 2 in Lisohn], nach U. auch appīšas, apīzes, appīnes, seltener im Sing. apîža AP., Mar. [infl. n. pl. apiejzys Zb. XV, 200], die Femern am alten Pfluge, um welche die Stränge umgewunden (apvît), nach der bisherigen Ansicht umgewickelt (appît) wird, weshalb die Schreibweise appîši [in Ronneburg auch apvīžas].
Avots: ME I, 90
Avots: ME I, 90
apkast
apkast, ‡ Refl. -tiês: a. ar sienu Dunika, Kal., Meiran, OB., Rutzau, = apkasîtiês 1.
Avots: EH I, 90
Avots: EH I, 90
apkast
apkast [li. apkàsti], tr.,
1) beharken
[auch apkasît = li. apkasýti]: sienu;
2) vergraben, verscharren:
suns apkaš maizi, der Hund vergräbt das Brod.
Avots: ME I, 93
1) beharken
[auch apkasît = li. apkasýti]: sienu;
2) vergraben, verscharren:
suns apkaš maizi, der Hund vergräbt das Brod.
Avots: ME I, 93
apkodaļāt
apkodelēt
apkraustelēt
apkulstas
apkul˜stas (zu kul˜stît), Pl. t., die vollendete Reinigung des Flachses mit Hilfe des kul˜steklis Spr.
Avots: ME I, 96
Avots: ME I, 96
apladēt
aplauzt
aploči
aplùoči, Dem. aplùocĩši, der Ärmelaufschlag Schrund., Gold. par apluocīšiem sauc sieviešu uzvalkiem uz piedurkņu galiem atpakaļ atliektuos un virsū uzsūtuos galus (zu aplùocît) Schrund.
Avots: ME I, 103
Avots: ME I, 103
aploks
aplùoks,
1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;
2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;
3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]
Avots: ME I, 103
1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;
2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;
3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]
Avots: ME I, 103
apmākt
apmàkt, tr.,
1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.
Avots: ME I, 105
1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.
Avots: ME I, 105
apmāt
apmât [zu mât etc.; s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 399 und Berneker Wb. II, 7], tr.,
1) über jem. etw. kommen lassen, anstecken:
pastāvīga satiksme ar gara vājinieku ne ikkatru neapmāj ar vājprātību B. Vēstn.;
2) betören, verblüffen, verwirren, behexen
[Erlaa]: tu viņu turēji apmātu Vēr. I, 1085. meža sieva viļina un apmāj it īpaši grūtsirdīguos cilvē̦kus Pūrs II, 58. cilvē̦ks tādā brīdī kā apmāts Lib. 6.Cf. apmãnît.
Avots: ME I, 105, 106
1) über jem. etw. kommen lassen, anstecken:
pastāvīga satiksme ar gara vājinieku ne ikkatru neapmāj ar vājprātību B. Vēstn.;
2) betören, verblüffen, verwirren, behexen
[Erlaa]: tu viņu turēji apmātu Vēr. I, 1085. meža sieva viļina un apmāj it īpaši grūtsirdīguos cilvē̦kus Pūrs II, 58. cilvē̦ks tādā brīdī kā apmāts Lib. 6.Cf. apmãnît.
Avots: ME I, 105, 106
apmērdināt
‡ apmẽrdinât und apmẽrdît Salis, (vor Hunger oder durch Gift) umkommen machen: a. žurkas.
Avots: EH I, 101
Avots: EH I, 101
apmirdināt
apmurdzināt
‡ apmurdzinât Trik. (mit ur̂ ), Wolmarshof (mit ur̃ ), apmur̂dzît Trik., wiederholt knautschend indolent (schlaff, energielos) machen: apmurdzīts kaķis peļu neķeŗ.
Avots: EH I, 103
Avots: EH I, 103
apoglēt
apoglēties
appēķoties
applūdināt
applûdinât, appludinât, auch applûdît, tr., bewässern, überschwemmen: pļavas. ūdens applūdināja grāmatu drukātavu Kundz.; fact. von applûst.
Avots: ME I, 111
Avots: ME I, 111
appļūtēt
appļũtêt [und appļũtît], tr., besudeln, bescheissen: visas malas. [stabu appļūtīja BW. 35225 var.].
Avots: ME I, 112
Avots: ME I, 112
apprašņāt
‡ apprašņât, = ‡ apprasît: a. par tuo visus kaimiņus; mit dem Objekt im Dativ: viņš visiem apprašņāja, vai tas tiesa Dunika. Refl. -tiês, = apprasîtiês: a., vai kāds tuo redzējis Dunika, Jürg., Kal., Rutzau.
Avots: EH I, 106
Avots: EH I, 106
appuinīt
‡ appuinĩt,
1) ringsum zerknittern
C.: a. drēbes;
2) = apbàlzît Ronneb.: vai e̦sat nu kamanās krietni appuinīti?
Avots: EH I, 106
1) ringsum zerknittern
C.: a. drēbes;
2) = apbàlzît Ronneb.: vai e̦sat nu kamanās krietni appuinīti?
Avots: EH I, 106
apricinis
‡ apricinis Oknist (wohl hierher die Deminutiva apricinîtis Sussei n. FBR. VII, 131 und apricinīte Wessen n. FBR. XIII, 84), = aprika.
Avots: EH I, 109
Avots: EH I, 109
aprūķēt
aprūsēt
aprùsêt [aprūsît in Bersohn] und aprùst, berosten: lemeši aprūsējuši. Die III Pers. Praes. in Kursiten: aprūs.
Avots: ME I, 116
Avots: ME I, 116
aprustēt
aprustêt, braunrot anfärben (L.), aprustît, mit einer braunroten Farbe von Ellernholz anfärben. Smilt.
Kļūdu labojums:
Ellernholz = Ellernrinde
Avots: ME I, 116
Kļūdu labojums:
Ellernholz = Ellernrinde
Avots: ME I, 116
aprustot
apsitināt
‡ apsitinât,
1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;
2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,
1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;
2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.
Avots: EH I, 112
1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;
2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,
1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;
2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.
Avots: EH I, 112
apskapstēt
apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.
Avots: ME I, 121
Avots: ME I, 121
apšķaudēt
apšķibot
apsklandēt
apsklañdêt, -ît, -uôt Grünh., auch -ât (Autz); mit einem Stangenzaun umgeben, pferchen: lauku, laidaru.
Avots: ME I, 122
Avots: ME I, 122
apskrābāt
apskulbināt
apšļacināt
apšļakāt
apslānēt
apslogāt
apspļaudīt
‡ apspļaudât Warkl., = apspļaũdît. Refl. -tiês, sich oder einander (wiederholt) bespucken.
Avots: EH I, 116
Avots: EH I, 116
apstiknēt
apstruvēt
aptaisināt
aptrankāt
apttaštinēt
apvajāt
‡ apvajât KatrE., = appļaũstît. a. alvases ganībās, ceļmalu smilgas (lai rasa neslapina gājējus).
Avots: EH I, 125
Avots: EH I, 125
apvaražot
apvērt
apvẽrt, tr., eine Schnur zum Zusammenziehen ringsherum einziehen; apv. pastalas, s. apvãrstît.
Avots: ME I, 135
Avots: ME I, 135
apvija
apvija,
1) der Strick an der Femer des Pfluges
Döbner nach U. (zu apvît [vgl. Bielenstein Holzb. 476]);
2) der Hopfen:
visapkārt nuokarājās apviju vītes, savienuodamas kuoku zaru MWM. VI, 216. Blumengewinde, Girlande.
Avots: ME I, 135
1) der Strick an der Femer des Pfluges
Döbner nach U. (zu apvît [vgl. Bielenstein Holzb. 476]);
2) der Hopfen:
visapkārt nuokarājās apviju vītes, savienuodamas kuoku zaru MWM. VI, 216. Blumengewinde, Girlande.
Avots: ME I, 135
apzīst
ārdavs
I ā`rdavs 2 SF., Bers., ardavs, ārdîgs, ārds, auch ārdans BW., p. 388,
1) gewandt, geläufig, fliessend (von der Rede):
tikpat bija pazinuši man ārdavu (Var.: ārduo) valuodiņu BW. 330; 1669;
2) geräumig, bequem:
ārdav(a) bij man dziesmīte, juo ārdava valuodiņa; duodiet mani, bāleliņi, ārdavā vietiņā BW., p. 388, 2. Nach Leskien Nom. 344 nebst ārdît zu ir̃t "sich zertrennen" und li. ar̃dvas, er̃dvas "weit, geräumig", [ardùs "поркiй, хрупкiй"]; vgl. viņš valuodu kâ ārdīt ārda, er spricht gewandt, lebhaft.
Avots: ME I, 240, 241
1) gewandt, geläufig, fliessend (von der Rede):
tikpat bija pazinuši man ārdavu (Var.: ārduo) valuodiņu BW. 330; 1669;
2) geräumig, bequem:
ārdav(a) bij man dziesmīte, juo ārdava valuodiņa; duodiet mani, bāleliņi, ārdavā vietiņā BW., p. 388, 2. Nach Leskien Nom. 344 nebst ārdît zu ir̃t "sich zertrennen" und li. ar̃dvas, er̃dvas "weit, geräumig", [ardùs "поркiй, хрупкiй"]; vgl. viņš valuodu kâ ārdīt ārda, er spricht gewandt, lebhaft.
Avots: ME I, 240, 241
ārdbīlis
ārdbĩlis Grünh., ein gabelartiges Werkzeug, mit dem man die Darrbalken von einander stösst (ārds + bĩdît).
Avots: ME I, 241
Avots: ME I, 241
ārdeniski
ārdeniski, Adv., laut und schrill: bar,uoties kliedza ārdeniski Dr. [Wohl zu ārdît.]
Avots: ME I, 241
Avots: ME I, 241
ārdi
ārds
ā`rds, auch ārde BW. 33435 var. (aus Blieden), LP. VI, 201 (Lennewarden), gew. Pl. ā`rdi (= li. ardaĩ), ãrdi K., [Wandsen, Selg.], ãrdis LP. VI, 78, A. X. 307, [BW. 34583],
1) die Dörrbalken in der Heizriege;
2) dicke Stangen, die über oder neben dem Ofen
(Kandau) im Zimmer zum Trocknen der Pergel, Kleider (vgl. RKr. XI, 86) u. s. w. angebracht sind: trīs pagales apses malkas uz ārdiem (Var.: ardīm, ārdēm) kaltējamas BW. 25961;
3) die Balken in der Küche oder in der Badstube,
in Livl. auch über dem Riegenofen zum Räuchern des Fleisches Kand., C., Smilt., Bers.;
4) der Freuerherd:
izgrāb pe̦lnus iz ārda (oder pavarda) A. X, 307 (vgl. ārdi);
5) zusammengeharktes Heu:
siena ārds Bers. [Da die ārdi nach Bedarf auseinander geschoben werden, so am ehesten mit Leskien Abl. 329 und Petersson IF. XIII, 389 zu ā`rdît.]
Avots: ME I, 241, 242
1) die Dörrbalken in der Heizriege;
2) dicke Stangen, die über oder neben dem Ofen
(Kandau) im Zimmer zum Trocknen der Pergel, Kleider (vgl. RKr. XI, 86) u. s. w. angebracht sind: trīs pagales apses malkas uz ārdiem (Var.: ardīm, ārdēm) kaltējamas BW. 25961;
3) die Balken in der Küche oder in der Badstube,
in Livl. auch über dem Riegenofen zum Räuchern des Fleisches Kand., C., Smilt., Bers.;
4) der Freuerherd:
izgrāb pe̦lnus iz ārda (oder pavarda) A. X, 307 (vgl. ārdi);
5) zusammengeharktes Heu:
siena ārds Bers. [Da die ārdi nach Bedarf auseinander geschoben werden, so am ehesten mit Leskien Abl. 329 und Petersson IF. XIII, 389 zu ā`rdît.]
Avots: ME I, 241, 242
astotais
atausēt
ataũsêt, ataũsît [li. atáušyti] PS., C., tr., fact.,
1) abkühlen, kalt werden lassen:
putru, ēdienu ar pavārnīcu laistuot nuo pāriešanas atturēt;
2) erquicken, laben
Ruj. n. U. Cf. li. austis, sich erquicken, atausimas "Erquickung" [zu lesen wohl mit auš-, s. Grünenthal Изв. XVIII, 4, 127 und unten ausêt].
Avots: ME I, 149
1) abkühlen, kalt werden lassen:
putru, ēdienu ar pavārnīcu laistuot nuo pāriešanas atturēt;
2) erquicken, laben
Ruj. n. U. Cf. li. austis, sich erquicken, atausimas "Erquickung" [zu lesen wohl mit auš-, s. Grünenthal Изв. XVIII, 4, 127 und unten ausêt].
Avots: ME I, 149
atbaidināt
atbelzt
‡ atbelzt,
1) viņš tam atbèlza pretī C., er versetzte ihm auch seinerseits einen Schlag;
2) hauend (schlagend) stumpf machen
Kalz. (mit el): neatbelz cirvi!
3) = atbalˆstît Warkh.: a. siênu.
Avots: EH I, 134
1) viņš tam atbèlza pretī C., er versetzte ihm auch seinerseits einen Schlag;
2) hauend (schlagend) stumpf machen
Kalz. (mit el): neatbelz cirvi!
3) = atbalˆstît Warkh.: a. siênu.
Avots: EH I, 134
atbirdināt
atbrīnēties
‡ atbrĩnêtiês C. u. a., atbrĩnîtiês Dunika, atbrīnuôtiês, zur Genüge sich wundern: nevar atbrīnuoties par... kalniem Pas. IX, 270 (ähnlich VIII, 385). kuo gan es varēju atbrīnēties, ka tâ var dzīvuot bez darba Saikava. jis nevarēja atbrīnāties, kur šuo visu... jēmis Pas. V, 405 (aus Rositten). cits tur atbrīnējās Kaltenbr.
Avots: EH I, 136
Avots: EH I, 136
atčaloties
atcienāt
atdipināt
atdukņāt
atgaiņāt
atgàiņât, auch atgainît, tr., vertreiben, zurückweisen, von sich abwehren, fern halten: ar ruociņu atgaiņāju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018. krita cirtiens pēc cirtiena; bet tika atgaiņāts (pariert) LP. VII, 469. Refl. -tiês,
1) sich erwehren, sich verteidigen:
nevaram atgaiņāties nuo mušām. atgainīšanâs kaŗš, Defensivkrieg Kaudz. M.;
2) zurückweisend entgegnen:
vai tur nav tīri krusts ruokā, māte atgaiņājās Alm.
Avots: ME I, 157
1) sich erwehren, sich verteidigen:
nevaram atgaiņāties nuo mušām. atgainīšanâs kaŗš, Defensivkrieg Kaudz. M.;
2) zurückweisend entgegnen:
vai tur nav tīri krusts ruokā, māte atgaiņājās Alm.
Avots: ME I, 157
atglaust
atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,
[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];
2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.
Avots: ME I, 159
[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];
2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.
Avots: ME I, 159
atguldināt
atguldzinēt
atkaliņ
atkaliņ AP., A. XX, 410, atkalît Mar., RSk. II, 8, wiederum, abermals (erweitertes atkal).
Avots: ME I, 164
Avots: ME I, 164
atkašāt
atkašņāt
atkašņât (unter atkasît): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau: a. zemi nuo saknēm. briedis atkašņājis sniegu tīrumā. kašņādamās vistas atkašņāja smiltīs apraktus kaulus.
Avots: EH I, 146
Avots: EH I, 146
atkllapatāties
atkost
atkuôst, [li. atkásti] tr.,
1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;
2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;
3) durch einen Gegenbiss
a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,
b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,
1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;
2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;
3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].
Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.
Avots: ME I, 169, 170
1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;
2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;
3) durch einen Gegenbiss
a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,
b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,
1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;
2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;
3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].
Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.
Avots: ME I, 169, 170
atlaucēt
atlàucêt 2 Erlaa, [Lisohn], atlàucît 2 [Kreuzb., Bers.], atlaucenêt,
1) zurückkämmen, zurückglättern:
matus atlaucījuse kā lauce Etn. IV, 3; A. XII, 644;
2) zurückstreifen:
piedruoknes Bers. Refl. -tiês, sich zurückziehen: augsts pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atlaucējies (Rätsel: die Nuss). [Wohl zu làuks.]
Avots: ME I, 172
1) zurückkämmen, zurückglättern:
matus atlaucījuse kā lauce Etn. IV, 3; A. XII, 644;
2) zurückstreifen:
piedruoknes Bers. Refl. -tiês, sich zurückziehen: augsts pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atlaucējies (Rätsel: die Nuss). [Wohl zu làuks.]
Avots: ME I, 172
atļergāties
‡ atļe̦rgâtiês, = ‡ atmẽdîtiês: "le, ļe, le!" Jete atļe̦rgājās Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 17,
Avots: EH I, 154
Avots: EH I, 154
atmasināt
atmērot
‡ atmẽruôt, als Vergeltung messend zuweisen: ar kādu mē̦ru tu mēruosi, ar tādu taps atmēruots Birk. Sakamv. 81. Vgl. atmẽŗuôt (unter atmērît).
Avots: EH I, 156
Avots: EH I, 156
atosties
atplītēt
atrautin
‡ atraûtin Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 89, atraûtiņ Oknist, atraûtniski Sonnaxt und wohl auch atraûtiniski ("?") Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 89, = ‡ atraîtin, atvilceniski.
Avots: EH I, 161
Avots: EH I, 161
atrežģināt
atridēt
atridêt, [atridât Drostenhof, atridît Schujen], bei Seite schieben, wegräumen, vielfach mit dem Zusatz pie malas, nuo kājām: sieva citas lietas atridēja pie malas Lautb. tē̦vs licis milzim lielu akmeni atridēt nuo kājām LP. VI, 403. atridēt durvis, von der Tür alles wedräumen. Refl. atridêtiês, nuo kājām, aus dem Wege gehen, Platz machen LP. I, 97; V, 228.
Avots: ME I, 185
Avots: ME I, 185
atrīdināt
atrotināt
atskaidināt
atskarbināt
atskarbinât, tr., absplittern. Reflex. atskarbinâtiês, auch atskarbît, atskarbelêt, sich absplittern Brasche.
Avots: ME I, 192
Avots: ME I, 192
atšķibot
atskrubināt
atskrubinât C., Kalz., Nigr., atskrubît Spr., atskribinât Nerft, atskrabinât Warkl., tr., abnagen: zaķis atskrubinājis ābelei mizu.]
Avots: ME I, 193
Avots: ME I, 193
atspaidelēt
atsprūst
atsprûst (unter atsprûdît),
1): losgehen, sich lösen
(perfektiv) Bauske, Lieven-Bersen, Saikava: sprūds atsprūdis (vaļā); ‡
2) gegen etwas anstossend
(intr.) stecken bleiben Stenden: miets atsprûdis 2 pret cauruma malām un nav dabūjams iekšā.
Avots: EH I, 170
1): losgehen, sich lösen
(perfektiv) Bauske, Lieven-Bersen, Saikava: sprūds atsprūdis (vaļā); ‡
2) gegen etwas anstossend
(intr.) stecken bleiben Stenden: miets atsprûdis 2 pret cauruma malām un nav dabūjams iekšā.
Avots: EH I, 170
atstādināt
atstãdinât, (li. atstódinti), auch atstâdît, fact., zurücksetzen, zurückstellen, entfernen, von sich tun: nuo augstāku ļaužu sadzīves Rol. atstādini nuost nuo sevim netiklu muti Spr. Sal. 4, 24. atstādināt nuo amata, des Amtes entsetzen.
Avots: ME I, 197
Avots: ME I, 197
attaušķēt
attrankāt
atvaldzināt
atvārdēt
atvarzāt
atvērkšēt
atvērkšt
atvērst
atvērties
atvēzt
atvẽzt [Gulbern], atvẽzêt, atvẽzinât, tr., zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: vecene atvēza dūri pa gvelzienam A. VIII, 332. atvēzis milnu, uzsvieda gaisuoms Lautb. nu var atkal atvēzēt zuobenu Niedra. iet krūtis atvēzējis. Refl. atvēztiês, atvẽzêtiês, atvēzîtiês, atvēzinâtiês auch atvē̦zâtiês PS., sich zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: viņš labi atvēzās un krāva Hasenp. kungs uz briesmīgu cirtienu atvēzējies Saul. 99. šūpuotnes vēl pāri reizu atvēzinājās Up. 11. iet atvēzējies, t. i. atsitināt drēbes un iet ar pilnu krūti Grünh. viņš stāstīja atvēzējies, er erzählte eifrig LP. VI, 638.
Avots: ME I, 210
Avots: ME I, 210
atvirzināt
aušāties
aušâties, -ãjuos, die Ohren spitzen (von Pferden); bestürht sein Lind. n. Mag. XIII, 2, 65; Lasd. n. A. X, 2, 67. Zu àuss; vgl. àusîties.
Avots: ME I, 230
Avots: ME I, 230
ausēt
ausēt
ausināt
austiņa
àustiņa,
1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;
2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;
3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;
4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;
5) eine Art von Spangen;
6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.
Avots: ME I, 229
1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;
2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;
3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;
4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;
5) eine Art von Spangen;
6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.
Avots: ME I, 229
auteļi
aũteļi: auteļu ķe̦skas Janš. Mežv. ļ. II 458. (kājas) ar autelīšiem aptītas Līgava I, 216. aũteļus vîstît Gramsden, Unsinn schwatzen.
Avots: EH I, 189
Avots: EH I, 189
āveklis
āverīgs
āverîgs, albern, dummstolz: tik āverīgi uzve̦das: nezin pats, kas īsti ir Stockm. n. Etn. I, 90. [Eine Ableitung von âvîtiês mit dem suffixalen Teil von al˜berîgs, al˜derîgs.]
Avots: ME I, 245
Avots: ME I, 245
badāt
badāt
badāties
badeklis
badeklis [li. badeklis "бобило"],
1) etwas, womit man
badît kann Bewr.;
2) ein Werkzeug zum Durchwühlen des Korns in der Rihje
Altw., Erlaa;
[3) Zahnstocher
Kalz., Bers.;] s. auch badîklis.
Kļūdu labojums:
Rihje = Riege
Avots: ME I, 247
1) etwas, womit man
badît kann Bewr.;
2) ein Werkzeug zum Durchwühlen des Korns in der Rihje
Altw., Erlaa;
[3) Zahnstocher
Kalz., Bers.;] s. auch badîklis.
Kļūdu labojums:
Rihje = Riege
Avots: ME I, 247
badīgs
badināt
II badinât, fact. zu badît, mit Hörnern stossen lassen: sāka zē̦nus badināt MWM. VIII, 246.
Avots: ME I, 247
Avots: ME I, 247
bādrai
bads
bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I 4 , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]
Avots: ME I, 248
Avots: ME I, 248
baidināt
baĩdinât, baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a., baîdît Kr., Mar.], -u, -īju (li. baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch baidât BW. 13738, 5 var., baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr., ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.: baida kā kaķi ar pūsli. Refl. -ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk. (nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu māmuļīti RKr. XVI, 76)] od. nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew. baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od. ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip: vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst. baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu bîtiês.
Avots: ME I, 250
Avots: ME I, 250
baigs
II baîgs [Kalz.] (li. baigus "furchtbar; schüchtern"), furchtbar, schrecklich, angstvoll: rītu bija gaidāma baiga diena LP. VII, 471. viņa sejā lasāmas baigas rūpes JR. IV, 74; baigas jūsmas. meitenītes bija sasniegušas baigākuos augstumus B. Vēstn.; baigs lietus debess Etn. III, 129. [baigs laiks Kalz., Ungewitter. baiga dziesma Kalz., ein Schauder erregendes wehmütiges Lied. ] Adv. baigi, furchtbar, ängstlich: man tuop tik baigi un drūmi. [Nebst li. baikštùs "schüchtern", baikštis "ein Fliegenwedel", baiginti "einschüchtern", air. baígul "Gefahr" zu bîtiês; s. Bezzenberger BB. XXVII, 183 und Būga KSn. I, 57.]
Avots: ME I, 250
Avots: ME I, 250
baile
baîle (li. báilė), die Angst, Furcht, der Schrecken: daža baile meitiņai BW. 18789, 7. Gew. Pl.: bailes un grūtības izciest. briesmīgas bailes sagrāba mani. bailes duot U., bedräuen. bailes atmest, die Furcht aufgeben; bailes atņemt. vienās bailēs dzīvuot, in beständiger Angst leben. nuo bailēm aus Furcht; baiļu sauciens, Angstgeschrei. man (ir) bailes, ich fürchte mich: tev bij bailes tumšas nakts BW. 8387. man nuo vilka tā nav bailes BW. 13167 (baile 13074). saimniekam ticis bailes, der Wirt sei von Angst befallen LP. VIi, 860. [Zu bîtiês.]
Kļūdu labojums:
18789,7 = 13789, 4
Avots: ME I, 250, 251
Kļūdu labojums:
18789,7 = 13789, 4
Avots: ME I, 250, 251
baiss
I baîss 2 Bauske (li. baisùs "schrecklich") schrecklich, furchtbar, Furcht erregend: baisa nuoslē̦pumainība Vēr. II, 1250. lauks lē̦nām pārgruozās un pieņe̦m arvienu baisāku raksturu Vēr. I, 1354. [Der Bedeutung wegen zu bîties, ai. bhīṣ̌ā "Einschüchterung", vgl. Fick Wrtb. III 4 271; dagegen li. baisioti "нагадить, замарать" wohl zu slav. běsъ "böser Geist" und lat. foedus "garstig", womit Pedersen IF. V, 41, Berneker Wrtb. i, 56, v. d. Osten-Sacken IF.XIII, 378, Walde Wrtb. 2 303 u. a. auch li. baisùs "greulich" und. li. baisà "Schrecken" verbinden.]
Avots: ME I, 251
Avots: ME I, 251
bakšķi
bākšķis
bâkšķis Bers.,
1) ein zusammengedrehter Strohbüschel; [
2) ein lächerlicher Mensch].
Plur. bākšķi Lub., Fest.,
1) ein zur Schädigung des Nächsten niedergelegtes Zaubermittel;
2) ein Geschenk zum Bestechen: visi bākšķi nelīdzēja, taisnība paturēja virsruoku. [Wohl zu bâzt; mit k wohl nach bakstît.]
Avots: ME I, 271
1) ein zusammengedrehter Strohbüschel; [
2) ein lächerlicher Mensch].
Plur. bākšķi Lub., Fest.,
1) ein zur Schädigung des Nächsten niedergelegtes Zaubermittel;
2) ein Geschenk zum Bestechen: visi bākšķi nelīdzēja, taisnība paturēja virsruoku. [Wohl zu bâzt; mit k wohl nach bakstît.]
Avots: ME I, 271
bakste
bakste
1) eine stechende Fliege;
2) ein Mensch, der andere attackiert
Mar. RKr. XV, 107. [Zu bakstît.]
Avots: ME I, 252
1) eine stechende Fliege;
2) ein Mensch, der andere attackiert
Mar. RKr. XV, 107. [Zu bakstît.]
Avots: ME I, 252
balsēties
bal˜sêtiês, auch -îtiês, glänzen, sich gütlich tun, gut fortkommen, Leibesfülle bekommen: viņš ar manu mantu balsējas Naud. A. X, 2, 439; besonders, häufig mit at- (wieder zur Leibesfülle kommen): luopi atbalsās Schlampen; atbalsījušies A. X, 2, 439; vgl. balstīties und bal˜sināties. [Die Bed. "glänzen" scheint nicht belegt, sondern von Mühlenbach auf grund von etymologischen Erwähgungen erschlossen zu sein. Die wirklich belegte Bed. aber scheint mit balts "weiss" nicht vereinbar, zu sein. Eher gehört balsēties zur Wurzel bhelg̑h- "schwellen", die wahrscheinlich auch in le. bàlzît (s. dies) vorliegt; wenn in balsēties nicht ein s-Suffix vorliegt, so könnte man allenfalls auch eine Wurzelform bhelk̑- neben bhelg̑h- voraussetzen, vgl. balss II neben balsts und bàlziens.]
Avots: ME I, 254
Avots: ME I, 254
balsināt
bal˜sinât, auch balsît, weiss, rein machen, weissen, bleichen: līdz šim savu bāleliņu kā gulbīti balsināju BW. 16004, 4. tad es tevi balsināšu linu šķiedru baltumiņu 10272. balsināt sienas. saule zarus balsināja (Var.: balināja) 2798. Refl. -ties, wird vom Gewehrputzen der Soldaten gebraucht: viņi vēl balsinājas, sind sie noch damit beschäftigt (Mag. III, 1, 107). Mit at-: luopi tagad atbalsinās, das Vieh kommt wieder zur Leibesfülle. [In der leztern Bed. gehöhrt es wohl zu balsêtiês.]
Avots: ME I, 254
Avots: ME I, 254
balstakāt
balziens
bàlziêns PS., [bal`zienis 2 Gr. - Buschhof],
1) das Gebinde, welches die gegenüberstehenden
mietnes der beiden Schlittensohlen verbindet, [s. Bielenstein Holzb. 556];
2) Stützenverband am Pfluge.
[Einerseits zu bàltît, bàlsts, andrerseits zu belzt "stützen", balˆstît; der Unterschied in der Intonation scheint auf der Vermischung von zwei Wurzeln zu beruhen, die sich jetzt nicht mehr klar trennen lassen. Weiterhin wohl zu le. balsêties, balss 2, li. balženas od. balžiena "ein längebalken an der Egge", apr. balsinis "Kissen", pobalso "Pfühl", slowen. blazina "Querbaum des Schlittens, Rungstock, Dachbalken, Kissen", r. бóлозень "Beule", ai. upabàrhan+am und av. barǝziš "Polster", an. bolgenn "aufgeschwollen", got. balgs "Schlauch", ir. bolg "Sack", bolgaim "schwelle", u. a., s. Berneker Wrtb. I, 70 f., Torbiörnsson Liqmet. I, 73, Trautmann Apr. Spr. 310 und Wrtb. 25 f., Zupitza Germ. Gutt. 196, Fick Wrtb. III 4 , 268, Feist Wrtb, 2 57, Persson Beitr. 267, 799 2 und 849 1 .]
Avots: ME I, 260
1) das Gebinde, welches die gegenüberstehenden
mietnes der beiden Schlittensohlen verbindet, [s. Bielenstein Holzb. 556];
2) Stützenverband am Pfluge.
[Einerseits zu bàltît, bàlsts, andrerseits zu belzt "stützen", balˆstît; der Unterschied in der Intonation scheint auf der Vermischung von zwei Wurzeln zu beruhen, die sich jetzt nicht mehr klar trennen lassen. Weiterhin wohl zu le. balsêties, balss 2, li. balženas od. balžiena "ein längebalken an der Egge", apr. balsinis "Kissen", pobalso "Pfühl", slowen. blazina "Querbaum des Schlittens, Rungstock, Dachbalken, Kissen", r. бóлозень "Beule", ai. upabàrhan+am und av. barǝziš "Polster", an. bolgenn "aufgeschwollen", got. balgs "Schlauch", ir. bolg "Sack", bolgaim "schwelle", u. a., s. Berneker Wrtb. I, 70 f., Torbiörnsson Liqmet. I, 73, Trautmann Apr. Spr. 310 und Wrtb. 25 f., Zupitza Germ. Gutt. 196, Fick Wrtb. III 4 , 268, Feist Wrtb, 2 57, Persson Beitr. 267, 799 2 und 849 1 .]
Avots: ME I, 260
bārstelēt
bastīt
[bastīt Lng., ausstossen. Nebst li. bastýtis "толкаться, тыкаться, шататься" wohl zu le. badît.]
Avots: ME I, 266
Avots: ME I, 266
bauma
bauma [Salis], baũme C., das Gerücht, böses Gerede: baume izgājusi ļaudīs, par visu pagastu, ein böses Gerücht hat sich unter den Leuten, über die ganze Gemeinde verbreitet; baumi izlaist, ein Gerücht verbreten. [Wohl zur Wurzel von bàudît, wozu auch gr. πύστις "Gerücht"; vgl. Persson Beitr. 117.]
Avots: ME I, 267
Avots: ME I, 267
bauslis
baũslis, [bei Glück öfters auch bausls, gen. S. bausla], (li. bauslỹs "Befehl"),
1) der Befehl:
[bauslis... izgāja Manzel Post. I, 47]. ka bauslis duots taptu Est. 8, 13, dafür jetzt: pavēle;
2) das Gebot
(bibl.): baušļus skaitīt, die Gebote aufsagen;
3) der Schwätzer
Nerft. [bauslis 1 nebst bàudît zu bust u. a. (wozu auch ae. bod "Gebot" u. a.), vgl. Leskien Abl. 294, Trautmann Apr. Spr. 314 und v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 200 f.; bauslis 3 zu bauzt.]
Avots: ME I, 268
1) der Befehl:
[bauslis... izgāja Manzel Post. I, 47]. ka bauslis duots taptu Est. 8, 13, dafür jetzt: pavēle;
2) das Gebot
(bibl.): baušļus skaitīt, die Gebote aufsagen;
3) der Schwätzer
Nerft. [bauslis 1 nebst bàudît zu bust u. a. (wozu auch ae. bod "Gebot" u. a.), vgl. Leskien Abl. 294, Trautmann Apr. Spr. 314 und v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 200 f.; bauslis 3 zu bauzt.]
Avots: ME I, 268
bažāties
bāžēt
bāžêt, bāžêtiês n. L. bāžîties n. U. auch bāžuot, herumstreichen. bāžēt, bažēties ir apkārt skraidelēt, lai kuo jaunu dabū dzirdēt Hug. MAg. II, 3, 114; Ableitung von bāža.
Avots: ME I, 276
Avots: ME I, 276
bāžot
beizerēt
beizerēties
belzt
belˆzt, -žu, -zu, [Bers., LAUD., Saussen, Muremois, Roop, Bächhof u. a.], [bèlzt PS., C.],
1) einen Schlag versetzen:
sargs belž līķim ar milnu JK. V, 41. nu zvanus belž, man läutet (schlägt) die Glocken Rain.;
2) [stützen
Warkhof;
3) gehen:
viņš belž nuo kruoga mājās Gaiken, Stomersee. - Über belzt 2 s. bàlziens (mit balˆstît); belz- "schlagen" ist vielleicht eine Kontamination von beld- (in li. béldžiu "poche, klopfe" = le. * belžu, wozu mnd. anebelte "Amboss" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 , 268) und telz- "schlagen" (wozu le. talzīt "durchprügeln" und li. télžti "бросить со стукомъ" bei Būga РФВ LXVI, 251).]
Avots: ME I, 278
1) einen Schlag versetzen:
sargs belž līķim ar milnu JK. V, 41. nu zvanus belž, man läutet (schlägt) die Glocken Rain.;
2) [stützen
Warkhof;
3) gehen:
viņš belž nuo kruoga mājās Gaiken, Stomersee. - Über belzt 2 s. bàlziens (mit balˆstît); belz- "schlagen" ist vielleicht eine Kontamination von beld- (in li. béldžiu "poche, klopfe" = le. * belžu, wozu mnd. anebelte "Amboss" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 , 268) und telz- "schlagen" (wozu le. talzīt "durchprügeln" und li. télžti "бросить со стукомъ" bei Būga РФВ LXVI, 251).]
Avots: ME I, 278
best
best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]
Avots: ME I, 280, 281
Avots: ME I, 280, 281
bīdēt
bidulis
bidulis Schwaneb., ein scharfer Knochen oder ein zugespitztes Holzstück, das man beim Herstellen der Bastschuhe gegraucht; wohl zu bidît].
Avots: ME I, 293
Avots: ME I, 293
biete
biete, ein Kalk-, Lehmschlägel Spr.; [wenn echt zu slav. biti "schlagen", vgl. oben bĩdît].
Avots: ME I, 306
Avots: ME I, 306
bigulis
bigulis,
1) die Feuergabel
[Wolm.], Ermes, Mar. RKr. XV, 107; vgl. bidzulis;
2) = badīklis b; [vgl. bikstît und bidzît.]
Avots: ME I, 293
1) die Feuergabel
[Wolm.], Ermes, Mar. RKr. XV, 107; vgl. bidzulis;
2) = badīklis b; [vgl. bikstît und bidzît.]
Avots: ME I, 293
bijāt
bijât, -āju [li. bijóti LChr. 490], fürchten, ehren: tuo priekšā, kuŗus mūžam bijāji un dre̦buot cienīji kâ paraugus Rainis. Refl. -tiês, sich fürchten, mit d. Gen.: acis darba bijājas Ar. 1041. bērziņam plāna lapa, drīz salniņas bijājas BW. 15317. tie bijājās, ka zābaki varē̦tu nuoplīst ceļuojuot R. Sk. II, 249. tev bij mani bijāties BW. 26820, 1. bijājams, furchtbar; bijāšana, die Furcht, Ehrfurcht: viss šā cilvē̦ka izskats prasīja gan˙drīz bijāšanas Kaudz. M. 52. Weiterhin vgl. apr. biātwei, fürchten und le. bîtiês.
Avots: ME I, 294
Avots: ME I, 294
bijējs
bijējs, fem. -ja, nomen agentis zu bîtiês, sich fürchten: jau zināja sav[u] māsiņu ne darbiņa bijējiņu BW. 22599, 1.
Avots: EH I, 218
Avots: EH I, 218
bikls
bikls, n. Mag. III, 1, 113 auch bīkls,
1) scheu, schüchtern, ängstlich:
bikls skats; bikls kā zaķis. bikls zirgs nuo nieka bīstas un putina Mag. II, 3, 115. kâ man bij gaŗām jāt ar bikluo kumeliņu BW. 31250;
2) feige:
mēs nedrīkstam bikli bēgt Asp.;
3) flink:
paņēmis biklākuo zirgu JK. V, 135 [Nebst bigls wohl zu bîtiês.]
Avots: ME I, 294
1) scheu, schüchtern, ängstlich:
bikls skats; bikls kā zaķis. bikls zirgs nuo nieka bīstas un putina Mag. II, 3, 115. kâ man bij gaŗām jāt ar bikluo kumeliņu BW. 31250;
2) feige:
mēs nedrīkstam bikli bēgt Asp.;
3) flink:
paņēmis biklākuo zirgu JK. V, 135 [Nebst bigls wohl zu bîtiês.]
Avots: ME I, 294
bīkstēties
birdināt
bir̃dinât [C., Wolm., Salis, Dond., Selg. u. a., bir̂dinât 2 Tr. (li. bìrdinti)], auch birdît, -u, -īju,
1) fact., streuen, schütten, fallen machen:
vējš birdina ziedus, rasu; sē̦klu zemē birdināt; asaras b., Tränen vergiessen, auch asaras kā pupas b. vāverei pieci pirksti, pieci ze̦lta gredzentiņi; le̦c priedē, le̦c eglē, ze̦lte vien birdināja BW. 2346. cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165;
2) fallen (von Schneeflocken, vom Regen in geringen Masse):
lietutiņš, sniegs sāk birdināt; so auch lietus, sniegs birdina. Refl. -tiês, fallen, fliessen: daža asara birdinājas iz acīm Liev. 167.
Avots: ME I, 297
1) fact., streuen, schütten, fallen machen:
vējš birdina ziedus, rasu; sē̦klu zemē birdināt; asaras b., Tränen vergiessen, auch asaras kā pupas b. vāverei pieci pirksti, pieci ze̦lta gredzentiņi; le̦c priedē, le̦c eglē, ze̦lte vien birdināja BW. 2346. cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165;
2) fallen (von Schneeflocken, vom Regen in geringen Masse):
lietutiņš, sniegs sāk birdināt; so auch lietus, sniegs birdina. Refl. -tiês, fallen, fliessen: daža asara birdinājas iz acīm Liev. 167.
Avots: ME I, 297
birkstināt
birzēt
birzêt L., St., [birzuot Wid., birstît Werssen], birzît [PS.], AP. (li. bìržyti), gew. biržuot (von birze), Saatfurchen ziehen: viņš bez birzīšanas meta pa vējam pirmuo sauju MWM. VIII, 414. saimnieks biržuo zemi. Liepkalns rudenī Juŗam bij licis rudzus sēt, kamē̦r pats bij birzeījis Druva II, 785. var arī birzžuot, ar salmiem apzīmējuot birzes platumu Plute 99; biržuojamais arkls, der Pflug, mit dem man die Saatfurchen zieht Grünh.; bir̂zē̦tājs 2 Ahs., biržuotājs, jem., der die Saatfurchen zieht: pie lielākiem sējas darbiem sievietes piedalās tikai kâ biržuotājas Etn. III, 1.
Avots: ME I, 299
Avots: ME I, 299
biržot
bīstaklis
bĩstaklis, auch [bĩstāklis Līn.], bìstākļis 2 [Bers.], LP. VII, 651, [bĩstē̦kls AP., bìstāgs 2 Bers., Sonnaxt], bĩsteklis LP. III, 40, [Bächhof], bĩstīklis Bächhof], auch bīkstaklis, bīstākls K.,
1) ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke, Kohleneisen:
cits ar kruķi, cits ar me̦lnu bīkstaklīti BW. 16239. cits ar lizi, sits ar kruķi, cits ar pirtes bīstāklīti Rkr. XVI, 114;
2) eine Stange, ein Stock zum Schlagen od. Stossen
Katzd.;
3) ein Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut, ein Saumseliger:
mani jau bīstakli visur stuida Naud., Ap. [Verwandt mit bīdît.]
Avots: ME I, 304
1) ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke, Kohleneisen:
cits ar kruķi, cits ar me̦lnu bīkstaklīti BW. 16239. cits ar lizi, sits ar kruķi, cits ar pirtes bīstāklīti Rkr. XVI, 114;
2) eine Stange, ein Stock zum Schlagen od. Stossen
Katzd.;
3) ein Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut, ein Saumseliger:
mani jau bīstakli visur stuida Naud., Ap. [Verwandt mit bīdît.]
Avots: ME I, 304
bīstams
bîstams, Part. von bîties, furchtbar, schrecklich: Sprw. dzīva lapsene bīstamāka nekā nuosprādzis lācis.
Avots: ME I, 304
Avots: ME I, 304
bīsties
bīt
bīt, schieben L., [schon von L. selbst als"obsolet"bezeichnet. Allerdings gibt auch Kr. nach Mag. XVI, 2, 63 ein bît, und ein bīt liegt jedenfalls den Formen bīdīt (s. dies) und ārdbīlis zugrunde.]
Avots: ME I, 304
Avots: ME I, 304
blaiza
blaîza [Bers.], der Skandal: vakarvakarā kruogā iznāca liela blaiza Plm. [Zu blaizît.]
Avots: ME I, 308
Avots: ME I, 308
blanksts
blanksts, eine Narrenposse Kawall n. U. [Zu blankstît 2; vgl. aksl. ble̦dъ "Possen" neben blǫditi "irren".]
Avots: ME I, 309
Avots: ME I, 309
blansts
bļaukāt
blažģe
‡ blažģe, die Schwatzerin (?): uotra tāda b. kâ tu nav sastuopama . . . es ar tevi uz muti nevaru un negribu mērīties Janš. Bandavā I, 330. Vgl. blažģît.
Avots: EH I, 226
Avots: EH I, 226
bliezt
II bliêzt, -žu, -zu,
1) schlagen
[mit iê C., PS., Lis., Salisb., Bers.], hauen (vgl. blaizît): zemnieks lai rauguot bliezt ar buozi sunim LP. VII, 483. viņš sev bliež ar pātagu, ka sūrst vien Druva II, 205;
Avots: ME I, 317
1) schlagen
[mit iê C., PS., Lis., Salisb., Bers.], hauen (vgl. blaizît): zemnieks lai rauguot bliezt ar buozi sunim LP. VII, 483. viņš sev bliež ar pātagu, ka sūrst vien Druva II, 205;
Avots: ME I, 317
blizas
blizas, die Trümmer: negaiss visu sakapās blizās LP. V, 363. [Zu blaizît? Vgl. blīznis.]
Avots: ME I, 315
Avots: ME I, 315
blokāt
blusināt
II blusinât, [blusît Fest., Stelp.], blusuot, tr., flöhen: Sprw. suns suni blusina. Refl. -tiês, sich flöhen: sievas māte bij izgājusi blusuoties LP. V, 369. meitieši vakaruos blusās RKr. XV, 10.
Avots: ME I, 318
Avots: ME I, 318
bokšķis
buokšķis (unter buôksts 1): "kas slapstās; valkājas pa krūmiem"; wer mit Umschweif redet, mit der Sprache nicht recht heraus will (mit uô ) Saikava. Zu buokstît(iês) III 1.
Avots: EH I, 258
Avots: EH I, 258
bokšķoties
buokšķuôtês (unter buokstît III),
1): der Arbeit ausweichen; mit Umschweif reden, mit der Sprache nicht heraus wollen; heimlich etwas tun
Saikava.
Avots: EH I, 258
1): der Arbeit ausweichen; mit Umschweif reden, mit der Sprache nicht heraus wollen; heimlich etwas tun
Saikava.
Avots: EH I, 258
bolēt
bosts
bùosts 2 [Kokn.],
1) eine kleine Stange zum Stossen eines Bootes od. eines Flosses
Spr., Selb. n. Etn. IV, 65; [vgl. buokstît "stossen"];
2) buosti U., mit Eisen beschlagene Pfähle, zum Fischen gebraucht.
Avots: ME I, 362
1) eine kleine Stange zum Stossen eines Bootes od. eines Flosses
Spr., Selb. n. Etn. IV, 65; [vgl. buokstît "stossen"];
2) buosti U., mit Eisen beschlagene Pfähle, zum Fischen gebraucht.
Avots: ME I, 362
braucējs
braunāt
braũnât, - ņāt, - āju, tr., schaben, kratzen: ar skaidu priedi mizu brauņāt Poruks. Refl. - tiês, auch brauņîties Lös. n. Etn. III, 161, [Wid.], schelfern, den Balg abwerfen, sich kratzen, sich schuppen, scheuern: kuo tu braunājies? vai tev kasus? N. - Schwaeb. brauņājies tikmē̦r gar akmeņiem, kamē̦r zābaki beigti Poruks.
Avots: ME I, 327
Avots: ME I, 327
brauzdēt
brauzdêt, - u, - ēju, brauzît [?], - u, - īju, intr., poltern, Geräusch machen, knopfen: kas rīb, kas brauza [fehlerhaft für brauzd?] gar istabiņu? svē̦ta Māŗa rībēja, svē̦tā Māŗa brauzdēja BW. 1443; Mag. XX, 3, 206. [Vgl. bruzdêt "klappern".]
Avots: ME I, 327
Avots: ME I, 327
brīdēt
brīdêt, - ēju, [brîdêt 2 Nigr.], - dît, - u, - īju, tr., rügen, warnen, vexieren: vienu laiciņu blusas mani brīdēja LP. VI, 402. nebrīdē māsu manu BW. 26099. Subst. brĩdējums, die Warnung: tās balss, kâ brīdējumam par spīti, viņa sirdī bij silti ieglaudusies MWM. VIII, 326. Vgl. brīdinât.
Avots: ME I, 333
Avots: ME I, 333
brīnēties
brĩnêtiês (unter brĩnêt, brĩnîtiês): auch AP., Kaugurciems, Siuxt, Weinsch., (mit ì 2 ) Kalz., Linden, Meiran, Memelshof, Oknist, Saikava.
Avots: EH I, 242
Avots: EH I, 242
brīnoties
brucināt
brucinât, fact. zu brukt,
1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];
2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;
3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;
4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;
5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.
Avots: ME I, 338
1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];
2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;
3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;
4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;
5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.
Avots: ME I, 338
budināt
budinât (li. (bùdinti), budît, - u, - īju [Wid.], caus., wecken, [durch einen Zuruf warnen L.], anfeuern, anstacheln, antreiben: kam agri necēli, nebudināji? BW. 6690. vai ruociņu tev nebija, kumeliņu bubināt? 1380. [Weiterhin zu apr. budē "(sie) wachsen", aksl. бъдѣти "wachsen", ai. budhyatē "erwacht", gr. πεύϑομαι "erfahren", ir. buide "Dank", got. anabiudan "befehlen" u. a.]
Avots: ME I, 345
Avots: ME I, 345
bukāt
bukât, - āju, mit der Faust schlagen, stossen Adsel, Serb. A. XI, 166.; vgl. bukstît, [buka 1 und li. bukúoti "бить"].
Avots: ME I, 346
Avots: ME I, 346
bukstēt
burza
bur̃za [Muremois, C., PS., bur̂za Lis., Kr., Laud., Fehteln, Kreuzb., bur̂za 2 Ruj., Salis, Wandsen],
1) die Reiberei, der Tumult, das Gedränge, Gewühl:
vis˙lielākā burza bija ruožu dārziņā. kur cilvē̦ki dzīvuo, tur jāparādās visādām burzām Alm. ja vairāk cilvē̦ku sāk savā starpā ķilduoties, kauties, tad saka: nu liela burza! Caunīte. dzīves, kaujas burzā, im Strudel des Leens, in der Hitze des Gefechts. [Nach Prellwitz Wtrb. 2 497 nebst burzît zu li. burzdùs "rührig", [burzdė´ti "шевелиться, барахтаться"], gr. φύρειν "vermengen" u. a.];
2) das Unwohlsein
Selb., Kokn. n. Etn. IV, 33;
3) ein Knüppel
Peb.
Avots: ME I, 355
1) die Reiberei, der Tumult, das Gedränge, Gewühl:
vis˙lielākā burza bija ruožu dārziņā. kur cilvē̦ki dzīvuo, tur jāparādās visādām burzām Alm. ja vairāk cilvē̦ku sāk savā starpā ķilduoties, kauties, tad saka: nu liela burza! Caunīte. dzīves, kaujas burzā, im Strudel des Leens, in der Hitze des Gefechts. [Nach Prellwitz Wtrb. 2 497 nebst burzît zu li. burzdùs "rührig", [burzdė´ti "шевелиться, барахтаться"], gr. φύρειν "vermengen" u. a.];
2) das Unwohlsein
Selb., Kokn. n. Etn. IV, 33;
3) ein Knüppel
Peb.
Avots: ME I, 355
burzāt
‡ burzât Warkl., (mit ur̂) Bērzgale, C., Meiran, (mit ur̂ 2 ) Grünwald, = bur̂zît: burza (sajauc, pavirši dara) vien, ne strādā Pilda. Refl. -tiês,
1) = bur̂zîtiês ‡ 1 C., Saikava;
2) "возиться" Warkl.: kuo tu visu dienu pa kājām burzājies?
Avots: EH I, 255
1) = bur̂zîtiês ‡ 1 C., Saikava;
2) "возиться" Warkl.: kuo tu visu dienu pa kājām burzājies?
Avots: EH I, 255
burzēt
čaibāties
čaksturs
čaksturs [wohl: čaksturis],
1) eine lange Stange, mit der unartige Kinder Vogelnester zerstören
Naud.;
[2) čaksturs, = čauksturis; zu čakstît.]
Avots: ME I, 402
1) eine lange Stange, mit der unartige Kinder Vogelnester zerstören
Naud.;
[2) čaksturs, = čauksturis; zu čakstît.]
Avots: ME I, 402
čamdēt
čam̃dêt (unter čam̃dît), ‡
4) rasen, sich hin und her werfen
(aus einem handschriftl. Vokabular).
Avots: EH I, 284
4) rasen, sich hin und her werfen
(aus einem handschriftl. Vokabular).
Avots: EH I, 284
čapstināt
čapstinât A. IX, 1, 282, XI, 177, čâpstinât, čapstît Dond., čāpstît, -u, -īju, den Mund, die Lippen rasch und mit Geräusch öffnen und schliessen, jappen, schnappen: viņa čāpstināja muti kâ uz runāšanu taisīdamās A. XIII, 844. viņa čāpstina lūpām MWM. VIII, 242. kâ zivis sausā pēc e̦lpas čāpstīdami Blaum. Vgl. li. čapsė´ti "чмокать губами".]
Avots: ME I, 404
Avots: ME I, 404
čavarot
čavata
[čavata,
1) ein undeutliches Geräusch von fernem Schwatzen u. ähnl.;
2) "eine geschwätzige Frau"
Lös., Bers.; "unverständliches Gerede" Fest. Dazu auch ein čavatât (čavatît Lös.), schwatzen Laud.]
Avots: ME I, 407
1) ein undeutliches Geräusch von fernem Schwatzen u. ähnl.;
2) "eine geschwätzige Frau"
Lös., Bers.; "unverständliches Gerede" Fest. Dazu auch ein čavatât (čavatît Lös.), schwatzen Laud.]
Avots: ME I, 407
četrai
cīkstoties
čīkstoties
cilksnis
cil˜ksnis, die Keule, das Kniestück von einem Schweine Burtn.; guovs, aitas c. Trik. [Vgl. etwa cilsît "Gehen", čech. člen "Gelenkt", klr. челен "Glied" gr. und (?) σχελίς "Hüfte" und zum suffixalen Teil li. kulkšnis "Sprunggelenk".]
Avots: ME I, 381
Avots: ME I, 381
cilsēt
čīnīties
cirstīt
cir̃stīt [Ruj., cìrstît C.], - u, - īju, spielend etw. wiederholt hauen: dadžus, kuokus MWM. VI, 379, 947.
Avots: ME I, 387
Avots: ME I, 387
cisas
cisas,
1): uz cisām ir labāka gulēšana kâ uz salmiem Strasden;
2): cisas meklēt, cisās iet, zu Bett gehen
Ar.;
3): auch Janš. Līgava II, 298; cisas, lycopodium (?) Dunika, OB.; ‡
4) das Stroh
(sing. cisa, der Strohhalm) Auleja, Kaltenbr. (hier vorzugsweise Roggenstroh), Pilskalne, Warkl., Zvirgzdine: vasarāja cisas Auleja. uz cisu šķūni Pas. IX, 343. tie (dort) stāv cisas; pajem vienu cisu V, 200 (aus Preiļi; ähnlich VII, 404); ‡
5) cisa, Riedgras
Ahs. Nach Sehwers KZ. LIV, 2 zu kàisît.
Avots: EH I, 275
1): uz cisām ir labāka gulēšana kâ uz salmiem Strasden;
2): cisas meklēt, cisās iet, zu Bett gehen
Ar.;
3): auch Janš. Līgava II, 298; cisas, lycopodium (?) Dunika, OB.; ‡
4) das Stroh
(sing. cisa, der Strohhalm) Auleja, Kaltenbr. (hier vorzugsweise Roggenstroh), Pilskalne, Warkl., Zvirgzdine: vasarāja cisas Auleja. uz cisu šķūni Pas. IX, 343. tie (dort) stāv cisas; pajem vienu cisu V, 200 (aus Preiļi; ähnlich VII, 404); ‡
5) cisa, Riedgras
Ahs. Nach Sehwers KZ. LIV, 2 zu kàisît.
Avots: EH I, 275
cīstināt
cīte
cìte [Drsth., cîte 2 Dond.], der Eifer, die Strebsamkeit: uz ķieģeļa ar lielu cīti nu dukātu viņš trin Adam. ar cīti mēs gribam art Apsk. I, 295.
Avots: ME I, 392
Avots: ME I, 392
cīties
[cīties, streben, trachten L., St. (angeblich auch um Wolmar; bloss der Infinitiv cìties 2 sei in Praulen üblich); cîties 2, cîstuos, cijuos, kämpfen, ringen Bielenstein LSpr. I, 379. Wenn die von Stender und Bielenstein gegebene Präteritalform richtig ist, kann cīties nicht mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 f., Fick Wrtb. I 4, 383, Trautmann Wrtb. 134, Wiedermann BB. XXVII, 196 f. und Persson Beitr. 162 auf eine Wurzelform ken- (in censt, s. dies), sondern nur auf eine Wurzelform kā - bezogen werden (zu ai. kēta-ḥ "Wille, Begierde, Absicht", gr. χοῖται· γυναιχῶν ἐπιϑυμίαι Hes.?). Durch verallgemeinerung (s. Le. Gr. § 619) des - st - (im Präsensstamm) scheint cīstēt entstanden zu sein; das k von cīkstēt stammt vielleicht aus einem Präsensstamm *cīska - (vgl. Le. Gr. § 621). Zu cīties gehört wohl auch cīņa (wovon cīnīties), während cìsties wohl eher zu censties gehört und in diesem Fall ī aus in hat.]
Avots: ME I, 392
Avots: ME I, 392
čokāt
čokât, čokstît Lems. n. U., = balstīt: kuo tu čuokā (stocherst) zuobus Ubbenorm. [Vgl. čukstî dass.]
Avots: ME I, 417
Avots: ME I, 417
čomerēties
čuksnāt
čūkstēt
čũkstêt, čūkšêt A. XX, 145, -u, -ēju, [n. U. auch čūkstît], zischen: lai čūskas čūkst Skalbe. slapja malka ne˙maz nede̦g, bet tik čūkst. čūksti kâ ūdens, kuo karstā speltē lej. nuodedzināta dzelzs ūdenī čūkst. ja tu būsi tik ve̦cs kâ es, tad tu ir uz uogles nečūkstēsi, so wirst du müde und matt sein, sagen oft die Alten zu den Jungen. sanāca ve̦lnu, ka čūkst vien. [Vgl. auch čukstêt und cūkstêt.]
Avots: ME I, 424, 425
Avots: ME I, 424, 425
čuksts
čumdināt
čūpstināt
daiga
daigles
daigles, eine hölzerne Stange mit gesplittertem Ende zum Heben von Stroh. [Zu daidzît.]
Avots: ME I, 430
Avots: ME I, 430
dakņāt
dālavas
dareklis
darksle
dāsns
dāsns (li. dosnùs), freigebig: saule dāsni kaisa dzīves balvas Rainis, Ave sol 43. [Das ā hier wie in dāstît, dāļât, dālavas, dālažas, dātali, dāvana ist hier wohl zum kurzen a in dakstît, davana u. a. neu hinzugebildet (statt uo); vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 301 1.]
Kļūdu labojums:
ist hier wohl = ist wohl
Avots: ME I, 449
Kļūdu labojums:
ist hier wohl = ist wohl
Avots: ME I, 449
dauzt
dauzt, ‡ Refl. -tiês, = daũzîtiês 3 oder 4 (?): kur dieva gaišums sirdī spīd, nevaru tumsā d. Dz. grm. 1867, S. 479.
Avots: EH I, 310
Avots: EH I, 310
dāvekls
dēļ
I dẽļ [Dond., Wandsen],
1) es ist eine Schande:
man dēļ palika uz viņa vārdiem klausuoties Dond. n. A. XII, 81. man dēl(e) kāpj [?], mir wird angst Bezzenberger Le. Di. - St. 169 (nach ihm zu dēlît);
2) = žē̦l: man tevis ļuoti dẽļ Sassm.
Avots: ME I, 463
1) es ist eine Schande:
man dēļ palika uz viņa vārdiem klausuoties Dond. n. A. XII, 81. man dēl(e) kāpj [?], mir wird angst Bezzenberger Le. Di. - St. 169 (nach ihm zu dēlît);
2) = žē̦l: man tevis ļuoti dẽļ Sassm.
Avots: ME I, 463
dēlināt
‡ II dēlinât "?": ieduomājusies viņu dažādi d. (narren, foppen?) Janš. Līgava II, 320. Subst. dēlinātājs ebenda 321. Zu dêlît 2 ?
Avots: EH I, 318
Avots: EH I, 318
dentavas
derēt
derêt, -u (selten -ēju), -ēju,
1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;
2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;
3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;
4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;
5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;
6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;
7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;
8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,
1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;
2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. 2 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]
Avots: ME I, 456
1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;
2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;
3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;
4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;
5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;
6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;
7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;
8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,
1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;
2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. 2 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]
Avots: ME I, 456
desēt
desêt, -ēju [Ronneb., de̦sât Salis], desît Krem., tr., prügeln: es tevi desēšu. Besonders in der Zstz. mit nuo- Ruj., Salisb.
Avots: ME I, 459
Avots: ME I, 459
devītiņš
dīdeklis
dĩdeklis [Schujen, Allendorf, Fest., dĩdêklis Jürgensburg, Segewold],
1) ein unruhiger, andere beunruhigender Mensch:
viņš tev kâ dīdeklis uz kakla Treiden, [Kokn.; auch ein Pferd, das angebunden nicht ruhig steht Oppek.;
2) dīdeklis Weinsch. "ein Gegenstand, mit dessen Hilfe man die Haustiere zu dressieren
(iedīdît) pflege"].
Avots: ME I, 476, 477
1) ein unruhiger, andere beunruhigender Mensch:
viņš tev kâ dīdeklis uz kakla Treiden, [Kokn.; auch ein Pferd, das angebunden nicht ruhig steht Oppek.;
2) dīdeklis Weinsch. "ein Gegenstand, mit dessen Hilfe man die Haustiere zu dressieren
(iedīdît) pflege"].
Avots: ME I, 476, 477
diet
diêt [C., Kl.], diêt 2 [Tr., Bl., dìet 2 Kr.], deju, intr., hüpfen, tanzen, auch singen Spr.: nakti jautri dzīvuoja un deja BW. III, 1, 13. tas le̦cams, tas dejams. pieņēma viņu ar kruoņiem, diešanām un bungām Jud. 3, 7. Wohl zu ai. dīyati "fliegt", [le. dĩdît, air. dian "schnell", gr. δῖνος "Wirbel", δινέω "drehe" u. a., s. Leskien Abl. 271, Fick Wrtb. I 4, 68 u. 459, Stokes Wrtb. 144, Solmsen PBrB. XXVII, 363, Boisacq Dict. 189.]
Avots: ME I, 483, 484
Avots: ME I, 483, 484
dīgt
dîgt [li. dýgti], dîgstu, dîgu, intr., keimen: kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. labība, graudi, rāceņi dīgst. tev skatuos devējas prieki dīgst Stari II, 99. [Nebst daizît, diegt zu la. fīgere "heften, stekken", ae. díc "Kanal"; s. Fick KZ. XXII, 103 f. und Walde Wrtb. 2 290.]
Avots: ME I, 477
Avots: ME I, 477
dilt
dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt 2 Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt 2 Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),
2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;
2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;
3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I 4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. 2 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]
Avots: ME I, 467
2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;
2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;
3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I 4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. 2 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]
Avots: ME I, 467
dirkavot
dižot
dižoties
I dižuôtiês (li. didžiúotis), dižîtiês RKr. XVI, 228, sich gross tun, sich rühmen, prahlen, prunken: tu ne˙maz tâ man te nedižuojies! nuo šīs vai tās upes dzimuši dižuojās [Rutzau] grieķu varuoņi Pūrs I, 99.
Avots: ME I, 476
Avots: ME I, 476
dot
duôt: duõt auch Iw., Pussen,
1): d. lab(u)dienu; guten Tag sagen.
mīklu d., ein Rätsel aufgeben Sunzel. zirņi labi duod; die Erbsen liefern eine gute Ernte Kaltenbr.;
6): šis devis par lauku da krūmiem Kaltenbr. cūka deve (lief)
luoga vidā Sonnaxt; ‡
9) energisch, schwungvoll beginnen
Kaltenbr.: de̦vuši ar lieluo gabalu šaut; ‡
10) lassen, beauftragen
Oknist: par kaŗā kritušuo brāli jāduod (mācītājam) dieva lūgt; ‡
11) plötzlich in heftigem Masse eintreten
Auleja: kai deve tis saltums, i[r] nuosaia. Ref1. -tiês;
1): d. pazīstams, sich bekannt (zu erkennen) geben:
šī devās drīz pazīstama Pas. V, 362: puisis ... devies tai pazīstams VIII, 33;
3): kâ tev duodas, wie geht es dir?
Segew.; ‡
4) gegeben werden:
malka mums devēs (Holz erhielten wir umsonst) Kaltenbr.; ‡
5) scheinen, dünken
(wohl nach r. сдаваться dass.): kas tis tev devēs? Pas. II, 251 (aus Asūne). Über das Verhältnis von duot zu apr. dāt "geben", le. dāstît u. a. s. Studi baltici IV, 135 f.
Avots: EH I, 350, 351
1): d. lab(u)dienu; guten Tag sagen.
mīklu d., ein Rätsel aufgeben Sunzel. zirņi labi duod; die Erbsen liefern eine gute Ernte Kaltenbr.;
6): šis devis par lauku da krūmiem Kaltenbr. cūka deve (lief)
luoga vidā Sonnaxt; ‡
9) energisch, schwungvoll beginnen
Kaltenbr.: de̦vuši ar lieluo gabalu šaut; ‡
10) lassen, beauftragen
Oknist: par kaŗā kritušuo brāli jāduod (mācītājam) dieva lūgt; ‡
11) plötzlich in heftigem Masse eintreten
Auleja: kai deve tis saltums, i[r] nuosaia. Ref1. -tiês;
1): d. pazīstams, sich bekannt (zu erkennen) geben:
šī devās drīz pazīstama Pas. V, 362: puisis ... devies tai pazīstams VIII, 33;
3): kâ tev duodas, wie geht es dir?
Segew.; ‡
4) gegeben werden:
malka mums devēs (Holz erhielten wir umsonst) Kaltenbr.; ‡
5) scheinen, dünken
(wohl nach r. сдаваться dass.): kas tis tev devēs? Pas. II, 251 (aus Asūne). Über das Verhältnis von duot zu apr. dāt "geben", le. dāstît u. a. s. Studi baltici IV, 135 f.
Avots: EH I, 350, 351
drauznāt
drāvēt
II dràvêt 2 [Warkh., Erlaa], -ēju, [drāvît L. W. 1921, Nr. 45, 3 3], tr., berufen, schelten, bedrohen Wallhof, Selb., Laud.: ej, drāvē tuo bē̦rnu, kuo viņš tur bļaustās. ar tautām baŗuoties, bāleliņus drāvējuot BW. 20714. drāvē mani dzē̦rumā BW. 27012. [Nebst dravêt (vgl. auch drauvêt) und (?) li. drovė´tis "sich genieren" wohl aus einem mnd. * drawen (neben drouwen) "drohen" (vgl. mnd. drawe neben drouwe "Drohung" und ahd. drawen "drohen".]
Avots: ME I, 494
Avots: ME I, 494
drembelēt
drīcene
‡ drîcene 2 Lems., Wafnsel "eine alte Jungfer (meîta)" (?): kaimiņam šuogad nav ne˙kāda meita, bet tik tāda ve̦ca d. Zu dricekle 2 ?
Avots: EH I, 335
Avots: EH I, 335
dricēties
drukšķināt
dukņāt
durstelēt
dūšināt
dũšinât, dũšît, -īju, tr., ermutigen, Mut einflössen: savu biedru. Refl. -tiês. sich ermutigen, dreist machen, Mut einflössen: re̦ts. kas tâ mundrinās un dūšinās Stari II, 706. viņa it kâ pasmiedamās dūšījās MWM. VIII, 129.
Avots: ME I, 530
Avots: ME I, 530
dzeine
I dzeine, dzeinis Laud., ="savilkts un saluocīts aude̦kls, ka var uz buomja pēc aušanas uztīt" Lös. n. Etn. III, 163, [Erlaa]; vgl. dzeinis 2, [dzèine 2 Bers. "uztîta dzija".]
Avots: ME I, 540
Avots: ME I, 540
dzeldēt
I dzelˆdêt [Kr.], -u, -ēju, dzelˆdît [Selburg. -īju] Druva I, 986. stechen, brennen, hecheln: kad elles muokas me̦tas mani dzeldēt Rainis, brīžam viņš arī dze̦lda diezgan jūtami Vēr. I, 693. dze̦ld kâ liesmas Dēmons 48. dzeldīs tevi.,. ar asām dzeltenēm BW. 32582 var.
Avots: ME I, 540
Avots: ME I, 540
dzīdināt
dziedēt
II dziêdêt, - ēju, tr., heilen: plāksteris, kas ve̦lk un dziedē. dziedējamais plāksteris, Heilpflaster. dziedē, kungs, manas sāpes ve̦se̦las. laiks visu dziedē. [Zu dzît.]
Avots: ME I, 561
Avots: ME I, 561
dziet
dziet, - ēju, hervorblühen, hervorragen L.; blühen Bergm. [Refl. - tiês L.: blāzme dzejas "es lässt sich so in der Luft ein Licht sehen". man jauns žiglums dzejas Dietz. - Eher wohl mit Leskien Abl. 273 zu le. dzît und li. įgýti "emporwachsen" (vgl. le. dzievu "ich lebte" Le. Gr. § 610) als mit Wiedeman Prät 28 zu got. keina "keime".]
Avots: ME I, 563
Avots: ME I, 563
dzijāt
dzīras
[dzīras U., dzîras 2 Bl.], dzîŗas 2 [Nigr.], Kand., [LP. IV, 57], dzìres PS., der Sing. dzīra BW. 28824. [Manz. Post, I, 527], ein Gastmahl, Trinkgelage, Schmaus (z. B. Hochzeit, Taufe u. a.): dzīŗas darināt, turēt, [Nebst li. gyra "Trinkgelage" oder (bei Bezzenberger GGA. 1885. 937) gýre "Familienfest" nach V, d. Osten-Sacken IF. XXIV, 242 (vgl. auch Walde Wrtb. 2 840 unter vireō und Boisacq Dict. 187 unter διερός) zu slav. žiti "leben" (le. dzît). aksl. жиръ "Weide", r. жиръ "Fett", жиры "Wohlleben" ai. jīra-h, "lebhaft" u. a. Aber einen Stamm * gīro-, von dem dies le. Wort abgheleitet sein könnte, kennt man aus dem Baltischen nicht, und auch die Bed. des le. Wortes weicht stark ab. Eher also wohl zu le. dzert "trinkend feiern"; zum Vokalismus vgl. le. svìris: sveŗu u. a. Le. Gr. 61.]
Avots: ME I, 557
Avots: ME I, 557
dzirdināt
dzir̂dinât [Wolm., Jürg., Warkh., Dond., dzir̃dinât Pl., Nigr., Salis], dzir̂dît [PS., C., Wolm., Kl., Bers., Lis,, Warkh., Nerft. Preili. AP., Serbigal. dzir̃dît Salis, Līn., Tr., Weinsch., Pl., Bl., Wandsen. Nigr., Gr. - Essern] (li. gìrdinti, gìrdyti). tränken, zu trinken geben, bewirten, traktieren: mežā audzis kumeliņš. rīta rasu dzirdināts BW. 3254. pirku vīnu, pirku me̦du meitu mātes dzirdināt 14662. jāšu es pie straujas upes dzirdīt sava kumeliņa 13275. manu māmuliņu vīnu, me̦du vien dzirdīja 14669. dzirdināt pasauli; dzirdīt pagastveci. par dzirdināšanu palika brūtgāna tē̦vam ap kannu apsietās dāvanas BW. III, 1. 44. kāziniekiem gāja kāds ar alus kannu pretī, un brūtei bij par šuo dzirdījumu zieds jāduod BW. III, 1. 47.
Kļūdu labojums:
3254 = 13254
Avots: ME I, 552, 553
Kļūdu labojums:
3254 = 13254
Avots: ME I, 552, 553
dzirdītava
dzirkstēt
dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît 2 [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]
Avots: ME I, 554
Avots: ME I, 554
džirkstināt
dzisamais
dzisamais, was zum Löschen dient, ein Löschwisch; ein Trunk, der den Durst löscht L., U.; ["gaŗš kuoka kauss, ar kuo putru vāruoties maisa, lai neiet pāri par malām" Bers.; eigentlich mit -ā- zu lesen als ein Partizip zu dzisît (vgl. li. gersýti) "dzisinât"].
Avots: ME I, 556
Avots: ME I, 556
dzīt
dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît 2 AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,
1)
a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;
c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡
j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;
2): ‡
c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡
3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,
3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡
4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡
5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡
6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu? ‡
7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡
8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡
9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡
10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡
11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).
Avots: EH I, 362
1)
a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;
c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡
j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;
2): ‡
c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡
3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,
3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡
4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡
5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡
6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu? ‡
7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡
8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡
9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡
10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡
11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).
Avots: EH I, 362
ēnot
erbulis
ērds
I ḕ̦rds, bei U. auch ē̦rdājs,
1) locker:
ē̦rda zeme U.;
2) bequem:
ē̦rda dzīvuošana, bequemes Wohnhaus U. ḕ̦rdi, Adv.,
1) locker
Kokn.: rudzus ē̦rdi pūrā bērt, sanft, locker ins Lof schütten U.;
2) gewandt, geläufig, fliessend:
ē̦rdi dziedu, ē̦rdi laidu valuodiņu. [Zu ē̦rts, ērst, ārdît, ārdavas (s. dies), li. er̃dvas "geräumig" u. a.; vgl. Leskien Abl. 329 f. und Nom. 344, Persson Beitr. 638, Trautman Wrtb. 12.]
Avots: ME I, 575
1) locker:
ē̦rda zeme U.;
2) bequem:
ē̦rda dzīvuošana, bequemes Wohnhaus U. ḕ̦rdi, Adv.,
1) locker
Kokn.: rudzus ē̦rdi pūrā bērt, sanft, locker ins Lof schütten U.;
2) gewandt, geläufig, fliessend:
ē̦rdi dziedu, ē̦rdi laidu valuodiņu. [Zu ē̦rts, ērst, ārdît, ārdavas (s. dies), li. er̃dvas "geräumig" u. a.; vgl. Leskien Abl. 329 f. und Nom. 344, Persson Beitr. 638, Trautman Wrtb. 12.]
Avots: ME I, 575
ērmot
ẽ̦rmuot St., ẽ̦rmuôties,
1) = e̦rmuotiês: ve̦lni iekšā visādi trakuoja un ē̦rmuojās Dīcm. pas. v. I, 11;
2) auch ērmîtiês, sich wundern:
brīnējuos, ē̦rmuojuos, kāda smaka istabā BW. 19210. tautu dē̦ls ērmījās, ka es līksma brālē̦nuos BW. 21864.
Avots: ME I, 576
1) = e̦rmuotiês: ve̦lni iekšā visādi trakuoja un ē̦rmuojās Dīcm. pas. v. I, 11;
2) auch ērmîtiês, sich wundern:
brīnējuos, ē̦rmuojuos, kāda smaka istabā BW. 19210. tautu dē̦ls ērmījās, ka es līksma brālē̦nuos BW. 21864.
Avots: ME I, 576
ērst
ḕrst, - žu, - du, auseinanderbringen, reffeln, trennen Wenden, Wolm., Adsel, Salisb., Ranzen, Roop: ārā ērda vainadziņu Biel. 1728. ēršana, das Trenne; ērdējs, jem., der trennt. [Zu irt "sich zertrennen", ārdît, ē̦rds, ē̦rts, li. érdėti "sich auftrennen", aksl. oriti gr. "λύειν, χαϑαιρεῖν", und wohl auch ai. ardati "zerstieb, löst sich auf" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, Johansson KZ. XXXII, 457, Persson Beitr. 278, 637 f. und 841, Boisacq Dict. 73 unter ἀραιός Walde Wrtb. 2 641 f. unter rārus, Trautmann Wrtb. 12.]
Avots: ME I, 576
Avots: ME I, 576
gadīgs
gadîgs,
1) tüchtig, ehrbar, nüchtern
[Manz. Lettus], verträglich, ["sorgsam, sparsam" Nigr.; mässig]: tam būs gadīgi gudram būt Röm. 12,3. vīriņš dzīvuojis ar sieviņu tik˙pat laimīgi un gadīgi kâ Filēmons ar Bauci Lautb. [nuomuodā ē̦sam gadīgi, nüchtern Glück I Thess. V, 6. guodīgi un gadīgi dzīvuot Manz. Post. 25. kungs, duod, ka mēs gadīgi gavējam (Dziesmu gr. L., M.), Herr, gib, dass wir mässig fasten;
2) "zuällig"
L. Zu gadîtiês (vgl. Froehde BB. VIII, 165), r. гóдный "tauglich", годи́ться "taugen, sich schicken, ziemen", mnd. gaden "passen, gefallen" u. a.]
Avots: ME I, 581
1) tüchtig, ehrbar, nüchtern
[Manz. Lettus], verträglich, ["sorgsam, sparsam" Nigr.; mässig]: tam būs gadīgi gudram būt Röm. 12,3. vīriņš dzīvuojis ar sieviņu tik˙pat laimīgi un gadīgi kâ Filēmons ar Bauci Lautb. [nuomuodā ē̦sam gadīgi, nüchtern Glück I Thess. V, 6. guodīgi un gadīgi dzīvuot Manz. Post. 25. kungs, duod, ka mēs gadīgi gavējam (Dziesmu gr. L., M.), Herr, gib, dass wir mässig fasten;
2) "zuällig"
L. Zu gadîtiês (vgl. Froehde BB. VIII, 165), r. гóдный "tauglich", годи́ться "taugen, sich schicken, ziemen", mnd. gaden "passen, gefallen" u. a.]
Avots: ME I, 581
gaidelīte
gailis
gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],
1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;
2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;
3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;
4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;
5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;
6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;
7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;
8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;
9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]
Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt
Avots: ME I, 584, 585
1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;
2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;
3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;
4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;
5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;
6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;
7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;
8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;
9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]
Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt
Avots: ME I, 584, 585
gaišēties
gaita
gàita: mit aĩ auch Siuxt, mit aî 2 AP., Gr.-Roop, Ruj., Salis, Salisb.,
2): "ātrums, spars" Linden in Kurl.: viņam pa˙visam cita g.;
3): iet savā gaitā Siuxt. katrai gaitai savs ieruocis ebenda;
4): gaitās od. uz gaitam iet AP. tavu gaitu dienē̦dama BW. 16459;
6): liela dūmu gaîta 2 Gr.-Roop. es nevaru tuo be̦ku gaîtu 2 pauostīt (ich kann den Barawickengeschmack nicht vertragen)
Seyershof. kad uzlej ūdeni virsū be̦kai, tad nuoietuot tā meža g. nuo[st] ebenda.
Avots: EH I, 378, 379
2): "ātrums, spars" Linden in Kurl.: viņam pa˙visam cita g.;
3): iet savā gaitā Siuxt. katrai gaitai savs ieruocis ebenda;
4): gaitās od. uz gaitam iet AP. tavu gaitu dienē̦dama BW. 16459;
6): liela dūmu gaîta 2 Gr.-Roop. es nevaru tuo be̦ku gaîtu 2 pauostīt (ich kann den Barawickengeschmack nicht vertragen)
Seyershof. kad uzlej ūdeni virsū be̦kai, tad nuoietuot tā meža g. nuo[st] ebenda.
Avots: EH I, 378, 379
gaitīgs
gàitîgs: gaîtīga 2 ķēve Salis. jaunā menesī zirgs jāiebrauc, tad gàitīgāks 2 KatrE: gaitīgi pabeidza ... darbu Pas. VI, 162.
Avots: EH I, 379
Avots: EH I, 379
galdot
ģiedrēties
‡ ģìedrêtìès 2 Kaltenbr., ģìedrîtiês 2 Oknist = ģiedruoties. Aus li. giẽdrytis dass.
Avots: EH I, 428
Avots: EH I, 428
ģint
ģint (unter *ģinst), ģinstu ģinu: "tvīkt, gunît (vom Heu oder Klee)" PV.: tre̦knā zâle gubā sāk ģ.
Avots: EH I, 427
Avots: EH I, 427
glaidēt
glaudēt
glīsnējs
glîsnẽjs [C.], recht hübsch, paglîts: glīsnējs ģīmis Dz. V. [gl. puisis, luõpiņš C., Schujen.]
Avots: ME I, 627
Avots: ME I, 627
gnauzt
I gnaûzt 2 [Bl.], - žu, - zu, gnaũzît [Nigr.], - zu, - zīju, drücken, quetschen, knittern, knillen, auswinden wie nasse Wäsche L., St., U., prügeln A. XIII, 252. nagus gnauzīt Spiess n. U., die Hände ringen. (Flachs) unordentlich brechen Naud. Refl. - tiês, sich anstrengen, eine über die kräfte gehende Arbeit auszuführen suchen: tie gnauzās (cīkstuoties) kâ dzīvi nabagi Etn. I, 122. viņš te nauzījās gar baļķi, bet tuomē̦r ne˙kā nevarēja izdarīt Naud. Zu li. gniáužti "мять, жать, (die Hand) fest schliessen", gniáužyti "wiederholt (in der Hand) quetschen", [gniūžtė˜ "eine Handvoll, Knocke", mnd. knocke "Bündel" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 , 400, Froehde BB. X, 299, Persson Beitr., 90 f. u. 467, Berneker Wrtb. I, 315, Trautmann KZ. XLIII, 176].
Avots: ME I, 633
Avots: ME I, 633
godāt
gùodât, -ãju, guodêt, -ẽju, guodît, -ĩju, schonen, ehren, in Ehren halten: guodā drēbes, drēbes tevi guodās. tâpat grib sveša māte kâ māmiņa guodājama (Var.: guodējama) BW. 23406. ai laimiņa, guoda sieva, guodā (Var.: guodē) manu augumiņu, kâ guodāji (Var.: guodēji) mazu e̦suošu, guodā (Var.: guodē) lielu uzaugušu! 6618. Refl. -tiês, sich selbst ehren, sich schmücken, sich rümen: guodājies, augumiņ, es tev gribu palīdzēt BW. 5420. trīs māsiņas guodījās ar tuo vienu vainadziņu 24378, 1. kuo guodājies? tev nav guoda ce̦purītes 20527, 4. kuo puisīti, guodājies? sen es tavu guodu zinu 20556, 1 [Hierher, wenn nicht mit žem. uo für o, li. guodoti "ehren" bei Valančauskas Pasakojimas Ant. Tretininko 25, 29. - Zu guods.]
Kļūdu labojums:
laimiņa = Laimiņa
Avots: ME I, 688
Kļūdu labojums:
laimiņa = Laimiņa
Avots: ME I, 688
gozēt
guôzêt [Kr., PS., C.], -ẽju, guozît, -u, -ĩju, guozât St., U., Elv., guoztīt U., tr.,
1) wärmen, sonnen:
kaķis guozēja saulē baltuo pavēderi Dok. A. guozīt kaulus saulē Manz. jūŗas radības guozē savus luocekļus Vēr. I, 237;
2) rösten, schmoren:
zirņus guozēt, geweichte Erbsen in der Ofenröhre rösten Mag. XIII, 2, 44. guozē̦ta maize LP., [Manz. Post. 252]. ce̦pums guozē̦ts cūku taukuos Druva II, 295. tapsi elles dibinā guozēts Manz. Refl. -tiês, [gùozêtiês 2 Kl.],
1) sich wärmen, sich sonnen:
pie krāsns, piesaulē. guozējas kâ cūka piesaulē. manīja spuožu putnu maulē guozāmies LP. V, 236. viņš pretkalnē guozījies saulē VI, 527. vilks guozējies krāsns priekšā VI, 248. var gan˙drīz sākt guozēties kunga laipnībā Alm.;
2) sich sonnend rekeln, sich hin- und herdrehen, trödeln, faulenzen
Tals.: guozīties krē̦slā Stari II, 599. melderzellis tur tupēja un guozējās R. Sk. II, 142.
Avots: ME I, 693
1) wärmen, sonnen:
kaķis guozēja saulē baltuo pavēderi Dok. A. guozīt kaulus saulē Manz. jūŗas radības guozē savus luocekļus Vēr. I, 237;
2) rösten, schmoren:
zirņus guozēt, geweichte Erbsen in der Ofenröhre rösten Mag. XIII, 2, 44. guozē̦ta maize LP., [Manz. Post. 252]. ce̦pums guozē̦ts cūku taukuos Druva II, 295. tapsi elles dibinā guozēts Manz. Refl. -tiês, [gùozêtiês 2 Kl.],
1) sich wärmen, sich sonnen:
pie krāsns, piesaulē. guozējas kâ cūka piesaulē. manīja spuožu putnu maulē guozāmies LP. V, 236. viņš pretkalnē guozījies saulē VI, 527. vilks guozējies krāsns priekšā VI, 248. var gan˙drīz sākt guozēties kunga laipnībā Alm.;
2) sich sonnend rekeln, sich hin- und herdrehen, trödeln, faulenzen
Tals.: guozīties krē̦slā Stari II, 599. melderzellis tur tupēja un guozējās R. Sk. II, 142.
Avots: ME I, 693
gozties
[guôztiês 2 , -žuos, -zuos, iter. guôzītîtiês 2 Ruj., sich zu einem Fest fertig machen.]
Avots: ME I, 693
Avots: ME I, 693
grābļāt
‡ grãbļât, nicht ganz sorgfältig (mit einer Harke) harken Schnehpeln. Refl. -tiês, = grâbstîtiês 1: kuo grãbļājies (ar ruokām)? Schnehpeln.
Avots: EH I, 400
Avots: EH I, 400
grābšļāt
graižļāt
graižņāt
gramzdāt
gramžļāt
grasāt
grasât, - ãju, drohen Kalleten: viņš dusmīgi grasāja ar cirvi labdarim LP. VI, 850. [Zu grasît, li. grasojimas "minatio" Rad XL. 124 (aus Bretkun), grasà "угроза".]
Avots: ME I, 638
Avots: ME I, 638
grebzdēt
grebzdêt, -u, -ẽju, L., St., [grebzdît Neuermühlen], schaben, beraspeln, benagen : puika grebzd kāli Latv.
Avots: ME I, 646
Avots: ME I, 646
greča
greits
gremžāt
grem̃žât, -āju, auch gremžît n. A. XIII, 329, gremžuôt Grünh.,
1) kauen, langsam essen ;
2) verdriesslich sein, murren, brummen :
gremžuotājas ņēmās aizgūtnēm par tuo Alm.
Avots: ME I, 649
1) kauen, langsam essen ;
2) verdriesslich sein, murren, brummen :
gremžuotājas ņēmās aizgūtnēm par tuo Alm.
Avots: ME I, 649
griezt
griêzt: mit iẽ auch Ladenhof n. FBR. XI, 65 (neben griêzt 2 ); Wainsel n. FBR. XIV, 78, Salisb.,
5): schlagen
Lixna; ‡
6) mit einem griêžamais (s. unter griêžams
2) die Sense schärfen
Heidenfeld, Linden in Kurl.; ‡
7) sägen
Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: nuobrauce da mežam malkas grieztu Auleja; ‡
8) zur Bezeichnung einer intensiven Tätigkeit
Kaltenbr.: divi pļāvēji ka[d] griêze pļaut ... ka[d] griêze tis lît[u]s (als es anfing; sehr stark zu regnen), ta[d] nevarēja da sē̦tai atiet. Refl. -tiês, ‡
3) für sich (ab)schneiden:
griezies i[r] tu kaidu gabalu pīrāga! Auleja; ‡
4) einander feindlich gesinnt sein, missgönnen.
Auleja: jie taî i[r] griežas viens uotru.
Avots: EH I, 409
5): schlagen
Lixna; ‡
6) mit einem griêžamais (s. unter griêžams
2) die Sense schärfen
Heidenfeld, Linden in Kurl.; ‡
7) sägen
Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: nuobrauce da mežam malkas grieztu Auleja; ‡
8) zur Bezeichnung einer intensiven Tätigkeit
Kaltenbr.: divi pļāvēji ka[d] griêze pļaut ... ka[d] griêze tis lît[u]s (als es anfing; sehr stark zu regnen), ta[d] nevarēja da sē̦tai atiet. Refl. -tiês, ‡
3) für sich (ab)schneiden:
griezies i[r] tu kaidu gabalu pīrāga! Auleja; ‡
4) einander feindlich gesinnt sein, missgönnen.
Auleja: jie taî i[r] griežas viens uotru.
Avots: EH I, 409
griezt
griêzt, [griẽzt Katzd.], -žu, -zu (li. gríežti "нарѣзывать"),
1) schneiden:
maizi, kuoku, sluotas. ne nuo katra kuoka var svilpes griezt. uz cita kuoka (birkas) savu parādu griezt. seine Schuld auf einem anderen schieben. griez uz kuoka, tautu meita, manus lielus parādiņus BW. 6270. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griežama, nevajaguot le̦puoties Kaudz. M. mans cirvis dziļāku skaidu griež nekâ tavējais JR. IV, 82. tas man sirdi od. sirdī griež, das schneidet mir ins Herz U. kādam guodu griezt U. [oder zu grìezt?] jemandem verleumden;
2) schlagen (von der die Schnarrwachtel):
grieze griež (li. grįlyt;ežia);
3) geigen
(so auch li. gríežti): vijuoli griezt;
4) knirschen mit den Zähnen
(so auch li. gríežti): ve̦lns nuo tās dienas zuobus vien griež uzmanim;
5) [par ausi griêzt PS., ein Ohrfeige verabfolgen].
pliķi griezt Mar. Refl. -tiês,
1) sich schneiden:
ja divas taisnas līnijas griežas ar trešul... Būvm.;
2) schneidend eindringen:
riteņi griêžas dubļainā ceļā līdz rumbām. skaņas plūst, ausīs griezdamās MWM. V, 486. [Nebst graizît nach Scheftelowitz BB. XXVIII, 295 zu arm. ergicanem " (zer)reisse".]
Kļūdu labojums:
[oder zu grìezt?] = nach d. jem. die Ehre abschneiden]
Avots: ME I, 662
1) schneiden:
maizi, kuoku, sluotas. ne nuo katra kuoka var svilpes griezt. uz cita kuoka (birkas) savu parādu griezt. seine Schuld auf einem anderen schieben. griez uz kuoka, tautu meita, manus lielus parādiņus BW. 6270. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griežama, nevajaguot le̦puoties Kaudz. M. mans cirvis dziļāku skaidu griež nekâ tavējais JR. IV, 82. tas man sirdi od. sirdī griež, das schneidet mir ins Herz U. kādam guodu griezt U. [oder zu grìezt?] jemandem verleumden;
2) schlagen (von der die Schnarrwachtel):
grieze griež (li. grįlyt;ežia);
3) geigen
(so auch li. gríežti): vijuoli griezt;
4) knirschen mit den Zähnen
(so auch li. gríežti): ve̦lns nuo tās dienas zuobus vien griež uzmanim;
5) [par ausi griêzt PS., ein Ohrfeige verabfolgen].
pliķi griezt Mar. Refl. -tiês,
1) sich schneiden:
ja divas taisnas līnijas griežas ar trešul... Būvm.;
2) schneidend eindringen:
riteņi griêžas dubļainā ceļā līdz rumbām. skaņas plūst, ausīs griezdamās MWM. V, 486. [Nebst graizît nach Scheftelowitz BB. XXVIII, 295 zu arm. ergicanem " (zer)reisse".]
Kļūdu labojums:
[oder zu grìezt?] = nach d. jem. die Ehre abschneiden]
Avots: ME I, 662
grimdināt
grìmdinât [Schujen, grim̂dinât 2 Ruj., Dond.], U., grimdît, -u, -ĩju, versenken : spē̦ku grimda jūŗas dziļumā Step.
Avots: ME I, 655
Avots: ME I, 655
groza
grùoza 2 [Kreuzb.], N. St. u. U. auch gruoze,
1) = grùozs, der Korb:
pilna gruoza baltas vilnas BW. 6917 (aus Ranken, Kursiten, Hasenp.);
2) saules gruoza, helianthus annus Mag. IV, 2, 62. Zu grìezt, gruõzît.
Avots: ME I, 671
1) = grùozs, der Korb:
pilna gruoza baltas vilnas BW. 6917 (aus Ranken, Kursiten, Hasenp.);
2) saules gruoza, helianthus annus Mag. IV, 2, 62. Zu grìezt, gruõzît.
Avots: ME I, 671
groža
groži
grùoži C., [Wolm., gruõži Bl.], gruožas, seltener Sing. gruožs Kaudz. M. 24, grùoža PS., Demin. grùožiņi, auch gruozīši BW. 30047,
1) die Leine, das Lenkseil:
ze̦lta gruožus (Var.: gruožu) aizgruožuoju BW. piel. 2333. baltu linu gruožu viju sudrabā mē̦rcē̦dams BW. 29618. viņš bija turams stipri gruožuos MWM. X, 130. gruožus atlaist, savilkt, die Leine locker lassen, anziehen; [
2) mēness gruoži Fest., = mēness gruozības]. Zu grìezt, gruõzît.
Kļūdu labojums:
30047 = 14003, 13 var.
Avots: ME I, 672
1) die Leine, das Lenkseil:
ze̦lta gruožus (Var.: gruožu) aizgruožuoju BW. piel. 2333. baltu linu gruožu viju sudrabā mē̦rcē̦dams BW. 29618. viņš bija turams stipri gruožuos MWM. X, 130. gruožus atlaist, savilkt, die Leine locker lassen, anziehen; [
2) mēness gruoži Fest., = mēness gruozības]. Zu grìezt, gruõzît.
Kļūdu labojums:
30047 = 14003, 13 var.
Avots: ME I, 672
grozs
grùozs, Demin. Verächtl. grùoželis, in K. jeder Korb; in Stürzenhof ein aus Weidenstrauch geflochtener Korb - ein Kartoffelkorb; in Selb. - der aus Lindenrinde verfertigte Bienenkorb; [eine Deckelschachtel von Borke Bielenstein Holzb. 354, ein Korb 360, 365. - Wohl zu grìezt, gruõzît, s. Lidén Stud. 91].
Avots: ME I, 672
Avots: ME I, 672
grumties
grum̂tiês 2 , prs. grumjuôs, ringen, kämpfen Rutzau n. Etn. I, 46, Nieder-Bartau: kâ zē̦ni pie kruoga grumjas Sudr. E. grumjas kâ miegs virsū, drängt sich auf Kalleten. [Zu li. grùmtis "ringen; втискаться" und le. grum(d)ît; vgl. auch grumba.]
Avots: ME I, 665
Avots: ME I, 665
grūtdienis
‡ gŗũtdienis, = grũtdienis: gºûtdienîti ... ļaudis niecināja BW. 4788. sērdienīši, gŗūtdienīši 4243 var.
Avots: EH I, 415
Avots: EH I, 415
gūksnīties
‡ gūksnītiês "?": ap dze̦rtuves pakšiem gūksnījās sadzērušies vīri it kâ šuo mīļuo labuo ē̦ku stutē̦dami T. Balss 1922, № 146 (Korresp. aus Fehteln); "= kùksnîtiês 2 ; ungeachtet aller Schwäche vorwärts streben" (mit ù 2 ) PV. (prs. -nuôs).
Avots: EH I, 422
Avots: EH I, 422
guldāms
gùldãms, Part. Praes. von gùldît, schlafen legen: guldāms brandvīns, siers, guldāma maize, der Branntwein, Käse, das Brot, der resp. das für das Betten der Braut ausgeteilt wird: man arī guldāmā brandvīna od. guldāmās maizes BW. 25088, Ltd. 515. gruozs ar guldāmām grānām BW. III, 1, 30; guldāmā se̦ga Vēr. II, 53.
Avots: ME I, 676
Avots: ME I, 676
guldināt
gùldinât [li. guldinti], gùldît, -u, -ĩju (li. guldýti), tr.,
1) schlafen legen, niederlegen, betten:
es jūs ar˙vienu e̦smu guldinājis, guldīšu arī tagad LP. VI, 179. māte savu laisku meitu padzirnē guldināja BW. 7949. pirmuo nakti tautietis mani uz ruociņas guldināja BW. 23048, 3. tapsi guldīts savā kapā II Kön. 22, 20;
1) schlafen, rasten lassen:
svešas mātes raibuliņas kalniņā guldināju BW. 28973, 1. ganīs tautu miglacīte, silmalā guldīdama 29006;
3) (guldît) term. techn. für das Betten des Brautpaares:
ap pusnakti nuovadīja jaunuo pāri uz guļu, guldīja BW. III, 1, 8. vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt Vēr. I, 53.
4) anlegen:
naudu bankā. Refl. -tiês, sich legen, lagern: dziļas plaisas guldinās viņu starpā Pūrs III, 90. [kur tu gadījies pusdienā Glück Das hohe Lied 1, 7]. guldîts, Part. pass., niedergelegt, gebettet: guldīts brandvīns, siers = guldāms br., s., der Branntwein, der Käse, der den Gästen für das Betten der Braut ausgeteilt wird BW. 25088, III, 1, 44: šī izdala pa gabalam guldīta siera BW. III, 1, 98. [guldīti brunči, gefaltete Weiberröcke Biel. n. U.]
Kļūdu labojums:
2) schlafen, rasten lassen = liegen machen
nuovadīja = pavadīja
Avots: ME I, 676
1) schlafen legen, niederlegen, betten:
es jūs ar˙vienu e̦smu guldinājis, guldīšu arī tagad LP. VI, 179. māte savu laisku meitu padzirnē guldināja BW. 7949. pirmuo nakti tautietis mani uz ruociņas guldināja BW. 23048, 3. tapsi guldīts savā kapā II Kön. 22, 20;
1) schlafen, rasten lassen:
svešas mātes raibuliņas kalniņā guldināju BW. 28973, 1. ganīs tautu miglacīte, silmalā guldīdama 29006;
3) (guldît) term. techn. für das Betten des Brautpaares:
ap pusnakti nuovadīja jaunuo pāri uz guļu, guldīja BW. III, 1, 8. vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt Vēr. I, 53.
4) anlegen:
naudu bankā. Refl. -tiês, sich legen, lagern: dziļas plaisas guldinās viņu starpā Pūrs III, 90. [kur tu gadījies pusdienā Glück Das hohe Lied 1, 7]. guldîts, Part. pass., niedergelegt, gebettet: guldīts brandvīns, siers = guldāms br., s., der Branntwein, der Käse, der den Gästen für das Betten der Braut ausgeteilt wird BW. 25088, III, 1, 44: šī izdala pa gabalam guldīta siera BW. III, 1, 98. [guldīti brunči, gefaltete Weiberröcke Biel. n. U.]
Kļūdu labojums:
2) schlafen, rasten lassen = liegen machen
nuovadīja = pavadīja
Avots: ME I, 676
gulgāt
gulgât L., gulgâtiês, ãjuos, rülpsen Autz n. U.; [gulgâtiês, sich würgen Ronneb., Smilt. Zu guldzît.
Avots: ME I, 678
Avots: ME I, 678
gulkstēt
gulkstêt, -u, -ẽju, gackern, schreien: vista gulkst (kladzina) Bers. A. XIII, 492. gulbji gulkst. "nuo cilvē̦ka, kas gulkstē̦dams un ņaudē̦dams lien virsū" Lös. n. Etn. IV, 33. [vē̦de̦rs gùlkst 2 Bers., es kollert im Magen; pustukša muca veļuoties gùlkst N. -Peb. Vgl. li. gulkščioja "es munkelt", le. gulcenêt und guldzît.]
Avots: ME I, 678
Avots: ME I, 678
gumdināt
gum̃dinât [Dond., gum̂dinât 2 Nigr., Ruj.], Autz n. U., gew. gumdît C., [gum̂dît Ruj., Autz, Pl.], -u, -ĩju Nerft, tr., antreiben, anspornen, hetzen, anreizen; belästigen, quälen; anstrengen, sehr zusetzen: ragana gumdīja ļaudis uz nelabiem darbiem LP. radi sākuši vīru gumdīt LP. V, 73 viņš gumdīja, ka vajaguot tikai vienprātīgi biedruoties visiem kuopā Dzimt. V. visi tevi stumda un gumda Purap. sita mani, grūstīja un gumdīja MWM. VIII, 761. [runāja viņa..., sieviņas pie tam bikstīdama, stumdīdama un gumdīdama Janš. Bārenīte 95.] kas tevi skumdina, tik ātri pruojām duoties gumdina Lautb. Vidv. 50. [gumdît"saspiest" Wessen.] Refl. -tiês,
1) einander anspornen, anstacheln;
2) sich aufhetzen lassen gegen jem.:
neļāvusies nuo mātes gumdīties LP. III, 63. [Zu gumt.]
Avots: ME I, 681
1) einander anspornen, anstacheln;
2) sich aufhetzen lassen gegen jem.:
neļāvusies nuo mātes gumdīties LP. III, 63. [Zu gumt.]
Avots: ME I, 681
gumza
gùmza C., gum̃za PS., gum̂za 2 Grünh.,
1) eine jähe Biegung, Krümmung, Unebenheit
Etn. I, 18: sliecei, luokam liela gumza C., AP., Lös., Lubn., Tirs. pašaura vē̦de̦ra gumza Konv. 2 491;
2) eine unebene Stelle im Kleide, die Falte:
biksas bij vienās kŗuokās un gum̃zās Dond. gumzu gumzām,
a) kraus
Mag. XIII, 2, 50; dzija gumzu gumzām, ungleich gesponnenes Garn Bers.;
b) schief und krumm,
līkumu līkumiem: siena izbūvē̦ta gumzu gumzām A. -Rahden;
c) gumzu gumzām iet, schlotternd, wackelnd gehen
Druw., Etn. II, 94; A. XIII, 493;
d) [gumzu gumzām ēst, eilig essen, schlucken;]
3) ein Töpfel, Trödler, ein ungeschickter Mensch, einer, der wackelnd geht
Etn. IV, 33, [gum̂za 2 ] Dond., [Dricēni]: tu, gumza, pat tādu nieku nepruoti padarīt, kâ nākas A. XIII, 493. tāda čāčiņa, tāda gumza Alm. [gumz- ist wohl aus gum- in gumt) erweitert (etwa mit dem z von burzît).]
Kļūdu labojums:
fraze no Konv. 2 491 jāpārceļ 2. nozīmes nodalījumā (die Phrase aus Konv. 2 491 gehört zur Bed.2).
Avots: ME I, 681
1) eine jähe Biegung, Krümmung, Unebenheit
Etn. I, 18: sliecei, luokam liela gumza C., AP., Lös., Lubn., Tirs. pašaura vē̦de̦ra gumza Konv. 2 491;
2) eine unebene Stelle im Kleide, die Falte:
biksas bij vienās kŗuokās un gum̃zās Dond. gumzu gumzām,
a) kraus
Mag. XIII, 2, 50; dzija gumzu gumzām, ungleich gesponnenes Garn Bers.;
b) schief und krumm,
līkumu līkumiem: siena izbūvē̦ta gumzu gumzām A. -Rahden;
c) gumzu gumzām iet, schlotternd, wackelnd gehen
Druw., Etn. II, 94; A. XIII, 493;
d) [gumzu gumzām ēst, eilig essen, schlucken;]
3) ein Töpfel, Trödler, ein ungeschickter Mensch, einer, der wackelnd geht
Etn. IV, 33, [gum̂za 2 ] Dond., [Dricēni]: tu, gumza, pat tādu nieku nepruoti padarīt, kâ nākas A. XIII, 493. tāda čāčiņa, tāda gumza Alm. [gumz- ist wohl aus gum- in gumt) erweitert (etwa mit dem z von burzît).]
Kļūdu labojums:
fraze no Konv. 2 491 jāpārceļ 2. nozīmes nodalījumā (die Phrase aus Konv. 2 491 gehört zur Bed.2).
Avots: ME I, 681
gumža
gumža, comm.,
1) jem., der schnell verschlingt
Nötk. n. A. XIII, 493;
2) gum̃ža [Nigr., Jürg.,], auch gumžata, jem., der nicht vorwärts kommt
Kokn. n. U. [Zu gumzît.]
Avots: ME I, 682
1) jem., der schnell verschlingt
Nötk. n. A. XIII, 493;
2) gum̃ža [Nigr., Jürg.,], auch gumžata, jem., der nicht vorwärts kommt
Kokn. n. U. [Zu gumzît.]
Avots: ME I, 682
gumzoties
gunēt
iebaidēt
iebirināt
[ìebirinât,
1) hineinrieseln machen;
2) auch ìebirdît Ruj., Lis., hineinstreuen: ieb. smiltis pienā.]
Avots: ME II, 3
1) hineinrieseln machen;
2) auch ìebirdît Ruj., Lis., hineinstreuen: ieb. smiltis pienā.]
Avots: ME II, 3
iebiržot
iebraukt
ìebràukt, ‡
4) ein-, herein-, hineinfahren
(tr.): ie. vāģus šķūnī AP., Saikava. kad bij iebraukti piedarbā pajūgi Brigadere Daugava 1928, S. 302; ‡
5) = ìebraũcît Dunika (mit aũ ): saimnieks visu naudu iebrauca sev saujā. ‡ Refl. -tiês,
1) vai tev būs īstās mājās iebraucies? Saikava, wirst du - den Weg nicht gut kennend ins rechte Gesinde hineingefahren sein?
2) hineinfahren:
netīšam iebraucuos meitu mātes sētiņā Tdz. 40049;
3) fahrend in Schwung kommen:
viņš tâ iebraucies, ka nevar zirgu nuoturēt Laud., Lubn., Sessw.
Avots: EH I, 504
4) ein-, herein-, hineinfahren
(tr.): ie. vāģus šķūnī AP., Saikava. kad bij iebraukti piedarbā pajūgi Brigadere Daugava 1928, S. 302; ‡
5) = ìebraũcît Dunika (mit aũ ): saimnieks visu naudu iebrauca sev saujā. ‡ Refl. -tiês,
1) vai tev būs īstās mājās iebraucies? Saikava, wirst du - den Weg nicht gut kennend ins rechte Gesinde hineingefahren sein?
2) hineinfahren:
netīšam iebraucuos meitu mātes sētiņā Tdz. 40049;
3) fahrend in Schwung kommen:
viņš tâ iebraucies, ka nevar zirgu nuoturēt Laud., Lubn., Sessw.
Avots: EH I, 504
iecalstalēt
iedalināt
ieduzēt
[III ìeduzêt, = ieplîst Wessen; "infolge eines erhaltenen Schlages den gewohnten Klang verlieren": ieduzējusi bļuoda Bauske. Zu dauzît, li. dužė´ti "щербиться".]
Avots: ME II, 11
Avots: ME II, 11
iedzirdināt
iedzirkstēt
‡ ìedzirkstêt "?": Annai pēkšņi sirdī iedzirkstēja suolījums Daugava 1933, S. 327. Refl. -tiês (in Livl. gehört), = ìedzir̂kstîtiês.
Avots: EH I, 512
Avots: EH I, 512
iegudrēties
iegumzāt
iejazdēt
iekaitēt
ìekaitêt, ‡ Refl. -tiês (III p. prs. iekaîtas 2 Lesten n. FBR. XV, 30),
1) anfangen
zu kaĩtêt Siuxt: ja tam kas iekaĩtēsies, tad jau lielā vaidēšana;
2) anfangen zu kàitêt 2 II Bērzgale: bē̦rns ir labi iekaitējies; nu būs miers.
Avots: EH I, 517
1) anfangen
zu kaĩtêt Siuxt: ja tam kas iekaĩtēsies, tad jau lielā vaidēšana;
2) anfangen zu kàitêt 2 II Bērzgale: bē̦rns ir labi iekaitējies; nu būs miers.
Avots: EH I, 517
ieknukšķēties
‡ ìeknukšķêtiês Ermes, Grünw., Lubn., NB., Schibbenhof, Sessw., Smilten, (mit -êt ) Jāsmuiža, Makašēni, Warkh., ieknukšķîtiês Kārsava, Višķi, = ‡ ìeknukstêtiês: bē̦rns ieknukšķējās.
Avots: EH I, 521
Avots: EH I, 521
iekoklēt
‡ I ìekuoklêt,
1) auf einer
kuõkle spielend sich herein-, hineinbegeben: kuoklē̦dams iekuoklēju Prūšuos ņemt līgaviņu BW. 13248, 4;
2) = ìe- skaidruot, ìestâstît 2 Gramsden: ie. kādu darbu vai lìetu.
Avots: EH I, 524
1) auf einer
kuõkle spielend sich herein-, hineinbegeben: kuoklē̦dams iekuoklēju Prūšuos ņemt līgaviņu BW. 13248, 4;
2) = ìe- skaidruot, ìestâstît 2 Gramsden: ie. kādu darbu vai lìetu.
Avots: EH I, 524
ielamšāt
ieluncināt
ielun̂cinât 2: auch Dunika. Refl. -tiês, ‡
2) = ielùocîtiês 3: kad ieluñcinās, tad ir atkal lunkana mugura Frauenb.
Avots: EH I, 528
2) = ielùocîtiês 3: kad ieluñcinās, tad ir atkal lunkana mugura Frauenb.
Avots: EH I, 528
iemērot
iemidzināt
ìemidzinât, auch ìemidzît [Lis.], Pamp., tr., einschläfern: bē̦rnu. zagļi iemidzinuot cilvē̦kus LP. VII, 677. iemidzināmas zâles, Schlafftrunk.
Avots: ME II, 45
Avots: ME II, 45
iepītne
iepītne,
1) (krē̦sla iep.), der geflochtene Sitz eines Stuhles
Konv. 1 185, [Bers.;
2) iêpîtne 2 , ein Haarband
Bauske].
Avots: ME II, 51
1) (krē̦sla iep.), der geflochtene Sitz eines Stuhles
Konv. 1 185, [Bers.;
2) iêpîtne 2 , ein Haarband
Bauske].
Avots: ME II, 51
ieradināt
ìeradinât, [ìeradît Mar. n. RKr. XV, 115], tr., angewöhnen: tas viņai jau nuo bē̦rnu dienām tâ ìeradināts LP. VII, 789. Refl. - tiês, sich angewöhnen.
Avots: ME II, 55
Avots: ME II, 55
ieraugt
ierūsēt
iesaldināt
iesērēt
iespļaut
ìespļaũt, [ìespļaũdît], einspeien: laivinieks iespļāva ruokās A. XX, 50. vīrs dievmaizi iespļāvis drāniņā LP. VII, 146. [iespļaudīt saujā.]
Avots: ME II, 70
Avots: ME II, 70
iestrostēt
[ìestruostêt Salis, Wandsen, Bauske, iestruostît Nigr., Ruj., ein wenig durchprügeln.]
Avots: ME II, 74
Avots: ME II, 74
iesūdot
ievirzināt
ìevirzinât, ìevirzît, tr., hineinbringen, hineinleiten: dzīvi jaunā ceļā Konv. 2 2268. viņš ievirzīja galvu tālāk krūmu paē̦nā A. XX, 651. Refl. - tiês, sich hineinbringen, geraten: zemnieki bij ievirzījušies ve̦rgu kārtā Pūrs III, 53.
Avots: ME II, 89
Avots: ME II, 89
ievizēties
ìevizêtiês, ìevizuļuotiês, ìevižņuôtiês, ìeviznîtiês, erglänzen, aufleuchten: baltie jumti reizām bāli ievizas Purap. viņas vaidziņuos ievizējās vājš smaids Bārda. iemirdzējās, ievizuļuojās sniega kristali Vēr. II, 421. ievižņuojās manas zvaigznes Zalkt. acu vizma acumirklī kâ ieviznījas un izdziest Baltpurviņš. tumsā kaut kas ievizuļuojās Bārda Zemes dē̦ls 230.
Avots: ME II, 89
Avots: ME II, 89
iežūrēt
īkstis
îkstis (gen. s. - šķa) [PS., Trik.], ikstis (aus îkstis; gen. s. ikša) N. - Schwanb., iksts, - s Fianden, Ilsen, îksis Raipol, Landskorona, îkšķis, îkšis Tr. IV, 322, Lind. Mag. XIII, 2, 61, îšķis 2 Kand., Spr., [Salis], der Daumen: trešais raganai bijis liels īkstis LP. VI, 993. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies, scherzhafte Redensart, wenn kein Platz zum Sitzen da ist. tu, puisīt, svelp gar īksti, du kannst pfeifen A. XVI, 306. gul savās bailēs, ka ne īkšķa nepakustina LP. V, 167. es tev duošu xaltus cimdus bez īķšķiem nuodarītus BW. 17198. īkšķa re̦snumā, daumendick. Das Demin. îkstîtis, îkšķĩtis,
1) ein kleiner Daumen;
2) der Däumling:
tāpēc ka dē̦ls ir bijis tik maziņš kâ pirksta lielumā, viņu iesaukuši par īkšķīti JK. V, 22. Zu [ali. inkštys], apr. instixs "Daumen . [Nach d. Daumen: av. tūma - "feist" zu urteilen, weiterhin vielleicht zu inguen "Geschwulst in der Schwamgegend", gr. ἀδήν "Drüse", schwed. ink "Blutgeschwür bei Pferden", økkr "Geschwulst"; hierher denn wohl auch īksts "Niere". Apr. instixs vielleicht dissimilatorisch aus * inkstixs].
Avots: ME I, 835
1) ein kleiner Daumen;
2) der Däumling:
tāpēc ka dē̦ls ir bijis tik maziņš kâ pirksta lielumā, viņu iesaukuši par īkšķīti JK. V, 22. Zu [ali. inkštys], apr. instixs "Daumen . [Nach d. Daumen: av. tūma - "feist" zu urteilen, weiterhin vielleicht zu inguen "Geschwulst in der Schwamgegend", gr. ἀδήν "Drüse", schwed. ink "Blutgeschwür bei Pferden", økkr "Geschwulst"; hierher denn wohl auch īksts "Niere". Apr. instixs vielleicht dissimilatorisch aus * inkstixs].
Avots: ME I, 835
izbaidēt
izbirzēt
[izbir̂zêt 2 (Ahs.), izbìrzuôt 2 (Domopol)], izbirzuôt (Grenzhof), izbirzît (Schujen, Serben, Ronneb.): lauku Saatfurchen ziehen.
Avots: ME I, 716
Avots: ME I, 716
izbļaudinēt
izbozt
izbuozt (unter izbuozît ),
1): izbuo˛ apsarmuojušās uzacis A. Jansons Latvis № 3642. i. vaigus Auleja;
2): bē̦rni stāv baltām, izbuoztām acīm Pas. XI, 65.
Avots: EH I, 437
1): izbuo˛ apsarmuojušās uzacis A. Jansons Latvis № 3642. i. vaigus Auleja;
2): bē̦rni stāv baltām, izbuoztām acīm Pas. XI, 65.
Avots: EH I, 437
izbrāzt
izbrīdināt
izbrīdinât, bei Spr. auch izbrīdît, tr., einschüchtern, erschrecken, Furcht einjagen: smejas vien, ka vienreiz vagari ar mežsargu izbrīdinājis LP. VI, 516.
Avots: ME I, 718
Avots: ME I, 718
izbrīnēt
izbrĩnêt, izbrĩnît, izbrĩnuôt, tr., in Erstauen setzen: viņa zināšanas izbrīnēja MWM. VI, 944. izbrīnē̦tas acis Kaln. izbrīnītie mežsargi Kaln. (Dies ungew.) Gew. refl. -tiês, erstaunen, sich verwundern, sein blaues Wunder haben, sich satt wundern: izbrīnās, izskatās LP. VI, 344. brīnas un nevar izbrīnēties JR. V, 111. ve̦lns nevarēja ne brīnumiem izbrīnuoties LP. VII, 1176.
Avots: ME I, 718, 719
Avots: ME I, 718, 719
izbūvēt
izbũvêt, ‡
2) anzetteln
Segew.: tev izbūvē̦ts puosts ebenda "man hat den Boden unter deinen Füssen unterwühlt"; ‡
3) i., ka oder i., lai Segew., veranlassen, dass...
‡ Refl. -tiês, = iztaisîtiês
3): kad jāiet uz tīrumu, tad nevar vien i. nuo mājas Saikava.
Avots: EH I, 437
2) anzetteln
Segew.: tev izbūvē̦ts puosts ebenda "man hat den Boden unter deinen Füssen unterwühlt"; ‡
3) i., ka oder i., lai Segew., veranlassen, dass...
‡ Refl. -tiês, = iztaisîtiês
3): kad jāiet uz tīrumu, tad nevar vien i. nuo mājas Saikava.
Avots: EH I, 437
izčakstināt
‡ izčakstinât,
1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;
2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;
3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;
4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;
5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;
6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,
1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;
2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;
3) zur Genüge schwatzen
PV.
Avots: EH I, 439
1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;
2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;
3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;
4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;
5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;
6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,
1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;
2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;
3) zur Genüge schwatzen
PV.
Avots: EH I, 439
izčaulēt
izcildināt
izčuksnāt
izdaudzināt
izdaudzinât, ‡ Refl. -tiês AP., = izliẽlîtiês: viņi izdaũdzinājās, ka nākšuot palīgā.
Avots: EH I, 441
Avots: EH I, 441
izdi˛oties
‡ izdi˛uôtiês Dunika, = izdižîtiês, izdīžâtiês: var saimnieku dē̦li labi i. meitām priekšā Janš. Mežv. ļ. II, 43.
Avots: EH I, 442
Avots: EH I, 442
izdirbināt
‡ izdirbinât,
1) "iztirdīt izprašņāt" Meiran, N.-Peb.;
2) "iztricinât" Lubn.; "voll standig ausschütte(l)n" Rugāji: i. labību, miltus "izkustinât, izstaipît (nuotirpušus luocekļus; mit ir̃ ) Schibbenhof;
3) "herausziehen"
Lubn.: (ar makšķeri) i. zivi;
4) "eilig (etwas) verrichten"
PV.;
5) "(eine feine, mühsame Handarbeit herstellen"
PV. Refl. -tiês PV. "eine Zeitlang an einer feinen, mühsamen Handarbeit ar beiten".
Avots: EH I, 442
1) "iztirdīt izprašņāt" Meiran, N.-Peb.;
2) "iztricinât" Lubn.; "voll standig ausschütte(l)n" Rugāji: i. labību, miltus "izkustinât, izstaipît (nuotirpušus luocekļus; mit ir̃ ) Schibbenhof;
3) "herausziehen"
Lubn.: (ar makšķeri) i. zivi;
4) "eilig (etwas) verrichten"
PV.;
5) "(eine feine, mühsame Handarbeit herstellen"
PV. Refl. -tiês PV. "eine Zeitlang an einer feinen, mühsamen Handarbeit ar beiten".
Avots: EH I, 442
izdraikņāt
izdrumslināt
‡ izdrumslinât,
1) = izbãrstît (r. викрошить) M. 77: i. putniem maizi Schibbenhof, Smilten;
2) auflockern:
i. zemi Smilten;
3) = ‡ izdrum̃slât (mit ùm 2 ) Sessw., (mit um̃ ) Schibbenhof: i. kuoku, kaŗuotes grebjuot;
4) "(Abfälle) herausnehmen, -fegen"
PV.: izdrumslināju pēdējuo drumslatu (sic!); tagad sile tīra!
5) bröckelnd
(tr.) aushöhlen Laidsen, N.-Peb.: ar kaltu mūrī i. caurumu; peles izdrumslinājušas kukulī caurumu. i. kāli Zvirgzdine.
Avots: EH I, 443
1) = izbãrstît (r. викрошить) M. 77: i. putniem maizi Schibbenhof, Smilten;
2) auflockern:
i. zemi Smilten;
3) = ‡ izdrum̃slât (mit ùm 2 ) Sessw., (mit um̃ ) Schibbenhof: i. kuoku, kaŗuotes grebjuot;
4) "(Abfälle) herausnehmen, -fegen"
PV.: izdrumslināju pēdējuo drumslatu (sic!); tagad sile tīra!
5) bröckelnd
(tr.) aushöhlen Laidsen, N.-Peb.: ar kaltu mūrī i. caurumu; peles izdrumslinājušas kukulī caurumu. i. kāli Zvirgzdine.
Avots: EH I, 443
izdzenāt
II izdze̦nât, izdzenêt (li. išgenė´ti), izdzenît, die Äste abhauen, abkappen: pats priedīti izdze̦nāju BW. 8790. izdzenīju sila priedi 15507, 3; 3385. izdzenīta egle Mag. XX, 3, 208.
Avots: ME I, 731
Avots: ME I, 731
izdzīdēt
izērbinēt
izgāņot
‡ izgāņuôt Bers., = izgànît. Refl. -tiês "izjuokuoties (r. надурачиться )" M. 263; "=izgànîties" Bers., PV., (mit ã ) Schibbenhof.
Avots: EH I, 448
Avots: EH I, 448
izgodāt
izgùodât, izguodêt, izguodît Aps., tr.,
1) lange oder viele in Ehren halten:
trīs māsiņas izguodāja vienu puķu vainadziņu BW. 2437, 4. [saimniece izguodējusi visas savas māsas, salikdama meitenes viņu vārduos Nigr.];
2) ehrend nennen:
viņa mani izguodāja par dē̦lu Kaudz. M.;
3) ehrenvoll, würdig bewirten:
dzīŗās visus viesus labi izguodēja Ahs. dē̦lu mīļi uzņēmu un izguodēju divas nedēļas MWM. VIII, 803, [Ellei];
4) verheiraten:
nav brāļam sieva ve̦sta, nav māsiņa izguodīta (Var.: izguodāta) BW. 29803;
5) irnonisch, blamieren:
viņš piedzēries vakar tevi izguodēja visu ļaužu priekšā Grosdohn, [Dunika, Domopol.;
6) izguodêt pa durvīm Ruhental, hinauswerfen].
Avots: ME I, 742
1) lange oder viele in Ehren halten:
trīs māsiņas izguodāja vienu puķu vainadziņu BW. 2437, 4. [saimniece izguodējusi visas savas māsas, salikdama meitenes viņu vārduos Nigr.];
2) ehrend nennen:
viņa mani izguodāja par dē̦lu Kaudz. M.;
3) ehrenvoll, würdig bewirten:
dzīŗās visus viesus labi izguodēja Ahs. dē̦lu mīļi uzņēmu un izguodēju divas nedēļas MWM. VIII, 803, [Ellei];
4) verheiraten:
nav brāļam sieva ve̦sta, nav māsiņa izguodīta (Var.: izguodāta) BW. 29803;
5) irnonisch, blamieren:
viņš piedzēries vakar tevi izguodēja visu ļaužu priekšā Grosdohn, [Dunika, Domopol.;
6) izguodêt pa durvīm Ruhental, hinauswerfen].
Avots: ME I, 742
izgrabināt
izgrauzēt
izgrebelēt
izgrebināt
izgrebzdināt
izgrebžģināt
izgriezt
II izgriezt,
1): ze̦muo luomu pārs stundās izgriež ("izve̦lk") Kaugurciems;
4): (meitu) tas ... smuki izgrie˛ Rīga II, 1, 65. Refl. -tiês,
1): = izvaĩrîtiês 1 Auleja: kur tu izgriez[ī]sies? - apstāj puiši, nelaiž.
Avots: EH I, 449
1): ze̦muo luomu pārs stundās izgriež ("izve̦lk") Kaugurciems;
4): (meitu) tas ... smuki izgrie˛ Rīga II, 1, 65. Refl. -tiês,
1): = izvaĩrîtiês 1 Auleja: kur tu izgriez[ī]sies? - apstāj puiši, nelaiž.
Avots: EH I, 449
izguldināt
izgumzāt
izgumzât, ‡
2) schwerfällig hinausgehen:
izgumzāt ("lē̦nām un luokuoties iziet") nuo me˛a Warkl. Refl. -tiês, ‡
2) = izšķuôbîtiês: kad puķes rindā nuodē̦sta, tad dažreiz izgùmzājas 2 uz vienu pusi, uz uotru Erlaa.
Avots: EH I, 450
2) schwerfällig hinausgehen:
izgumzāt ("lē̦nām un luokuoties iziet") nuo me˛a Warkl. Refl. -tiês, ‡
2) = izšķuôbîtiês: kad puķes rindā nuodē̦sta, tad dažreiz izgùmzājas 2 uz vienu pusi, uz uotru Erlaa.
Avots: EH I, 450
izjaukt
izkāpt
izkašāt
izkašât (li. iškasiôti ): i. (=izraust) mē̦slus nuo ve̦zuma Salis. ‡ Refl. -tiês,
1) = izkasîtiês Salis;
2) gehörig zanken, streiten
(perfektiv) Orellen, Seyershof.
Avots: EH I, 454
1) = izkasîtiês Salis;
2) gehörig zanken, streiten
(perfektiv) Orellen, Seyershof.
Avots: EH I, 454
izkast
izkast (unter izkasît; li. iškàsti ), ‡
3) ausgraben
Auleja, Preiļi (Kur. Nehrung): i. duobi. bērzeņu vajag i. ārā, pārdēstīt citā vietā Auleja. izkasa tuo laukā Pas. VII, 182. Refl. -tiês, ‡
2) zur Genüge, bis zum Überdruss (vergebens) graben:
vakar cik jie te izkasušies bija Auleja; ‡
3) scharrend (grabend) hinausgelangen
Dunika: lapse izkasusēs pa mūŗa apakšu laukā.
Avots: EH I, 454
3) ausgraben
Auleja, Preiļi (Kur. Nehrung): i. duobi. bērzeņu vajag i. ārā, pārdēstīt citā vietā Auleja. izkasa tuo laukā Pas. VII, 182. Refl. -tiês, ‡
2) zur Genüge, bis zum Überdruss (vergebens) graben:
vakar cik jie te izkasušies bija Auleja; ‡
3) scharrend (grabend) hinausgelangen
Dunika: lapse izkasusēs pa mūŗa apakšu laukā.
Avots: EH I, 454
izķezināt
izķidāt
izklaidēt
izklaîdêt, izklaîdinât [li. išklaidìnti], izklaîdît, tr.,
1) zerstreuen, vertreiben:
palaidnīgi bē̦rni dažkārt izklaidē savas drēbes Ahs. it kā pilienu ruožu eļļas izklaidē pa ve̦se̦lu jūŗu... Asp. vējš izklaidē un aizdze̦n miglu MWM. XI, 305. izglītuotās šķiras tik re̦tas un izklaidē̦tas A. XX, 625. izklaidēt skumjas MWM. IX, 907. lugas gaita tuop izklaidināta A. XII, 322. pa visām galerijām izklaidīgi viņa darbi Vēr. II, 617. izklaidīt, aussperren (Buchdr.) Dr.;
2) (als Neologismus) zerstreuen, konfus machen:
šādi lieki skati izklaidē uzmanību A. XIII, 382. duomas bij izklaidē̦tas A. XII, 618. ne˙maz nee̦smu izklaidē̦ts Vēr. II, 141. Refl. izklaidētiês, - îtiês, - uôtiês, sich zerstreuen, konfus werden: viņš gribēja atstāt savu saimniecību, lai varē̦tu izklaidēties B. Vēstn. pats viņš itkâ izklaidījās Fall. tas bij sajucis un gluži izklaidējies B. Vēst. vēl nebija izklaiduojies tumšais gara stāvuoklis Druva II, 14. Subst. izklaidējums,
1) das Zerstreute;
2) * die Zerstreuung:
tas būs īsti labs izklaidējums B. Vēstn.
Avots: ME I, 751
1) zerstreuen, vertreiben:
palaidnīgi bē̦rni dažkārt izklaidē savas drēbes Ahs. it kā pilienu ruožu eļļas izklaidē pa ve̦se̦lu jūŗu... Asp. vējš izklaidē un aizdze̦n miglu MWM. XI, 305. izglītuotās šķiras tik re̦tas un izklaidē̦tas A. XX, 625. izklaidēt skumjas MWM. IX, 907. lugas gaita tuop izklaidināta A. XII, 322. pa visām galerijām izklaidīgi viņa darbi Vēr. II, 617. izklaidīt, aussperren (Buchdr.) Dr.;
2) (als Neologismus) zerstreuen, konfus machen:
šādi lieki skati izklaidē uzmanību A. XIII, 382. duomas bij izklaidē̦tas A. XII, 618. ne˙maz nee̦smu izklaidē̦ts Vēr. II, 141. Refl. izklaidētiês, - îtiês, - uôtiês, sich zerstreuen, konfus werden: viņš gribēja atstāt savu saimniecību, lai varē̦tu izklaidēties B. Vēstn. pats viņš itkâ izklaidījās Fall. tas bij sajucis un gluži izklaidējies B. Vēst. vēl nebija izklaiduojies tumšais gara stāvuoklis Druva II, 14. Subst. izklaidējums,
1) das Zerstreute;
2) * die Zerstreuung:
tas būs īsti labs izklaidējums B. Vēstn.
Avots: ME I, 751
izklaušināt
izklaušinât, ‡ Refl. -tiês, = izklausîties ‡ 3: izklaũšinājās malu malās, bet zagtā zirga pē̦das tuomē̦r nesadzina Dunika u. a.
Avots: EH I, 456
Avots: EH I, 456
izkļebačāties
izklīdināt
izknist
‡ III izknist: piens izknît 2 Dunika, infolge unordentlichen Melkens beginnt die Milch immer weniger reichlich aus dem Euter zu fliessen.
Avots: EH I, 457
Avots: EH I, 457
izknotēties
izknuotêtiês (unter izknùosîtiês ): sich reinigen - auch von anderen Tieren Siuxt (mit uõ): zirgi galvas saliek pamīšām, izknuotējas.
Avots: EH I, 458
Avots: EH I, 458
izķolēt
izkratināt
izkrecēt
izkurzāt
izlādēties
‡ II izlādêtiês (gesprochen auch an Ort und Stelle mit -ā- !) Bērzgale, = iztaisîtiês 2: jī... iz-za-ladēja jau pa˙visam jauna Pas. IV, 508 (aus Viļāni).
Avots: EH I, 462
Avots: EH I, 462
izļodzināt
izļukt
‡ izļukt,
1) = izļuodzîtiês 1: izļucis cirvja kāts Jürg. izļucis žuogs Sessw.;
2) = saļupt 1, saļukt: izļukusi be̦ka Adsel, AP., Bürtn.; Ermes; Kalz., Lemb., Lems.
Avots: EH I, 464
1) = izļuodzîtiês 1: izļucis cirvja kāts Jürg. izļucis žuogs Sessw.;
2) = saļupt 1, saļukt: izļukusi be̦ka Adsel, AP., Bürtn.; Ermes; Kalz., Lemb., Lems.
Avots: EH I, 464
izļumināt
izluncināt
izļuncināt
‡ izļuncinât PV., izļuncît PV., = izkustinât, izļuodzît. Refl. -tiês PV., = izļuodzîtiês 1.
Avots: EH I, 464
Avots: EH I, 464
izļurgāt
izļurgāties
izļurgt
izļurgt (unter izļur̂kt ),
1): izļurdzis ceļš, tīrums Adsel, Mesoten, Lubn. izļurgusi pļava C.; ‡
2) = izļuodzîtiês 1: miets izļurdzis Wandsen, Warkl.
Avots: EH I, 464
1): izļurdzis ceļš, tīrums Adsel, Mesoten, Lubn. izļurgusi pļava C.; ‡
2) = izļuodzîtiês 1: miets izļurdzis Wandsen, Warkl.
Avots: EH I, 464
izļurkāt
‡ izļurkât,
1) = izļuodzît PV.;
2) "(darbu, lìetu) izmaìtât" Salisb. (mit ur̂ 2 );
3) smagām (slapjām) kājām iznākt" Dunika. Refl. -tiês,
1) = izluodzîtiês 1 PV.;
2) "?": maz jē̦gas cilvē̦kuos: izļurkājušies ļautiņi; bez kuoduola Daugava 1935, S. 394.
Avots: EH I, 464, 465
1) = izļuodzît PV.;
2) "(darbu, lìetu) izmaìtât" Salisb. (mit ur̂ 2 );
3) smagām (slapjām) kājām iznākt" Dunika. Refl. -tiês,
1) = izluodzîtiês 1 PV.;
2) "?": maz jē̦gas cilvē̦kuos: izļurkājušies ļautiņi; bez kuoduola Daugava 1935, S. 394.
Avots: EH I, 464, 465
izmegžēt
izmeimurot
izmeĩmuruôt, ‡
2) "piemānît" (mit ei und -ât ) Warkl. ‡ Rafl. -tiês,
1) hinaus-, herausschwanken, -taumeln:
saimnieks izmeimuruojies nuo krūmiem Pas. III, 444;
2) "sich ausblamieren"
Warkl.
Avots: EH I, 465
2) "piemānît" (mit ei und -ât ) Warkl. ‡ Rafl. -tiês,
1) hinaus-, herausschwanken, -taumeln:
saimnieks izmeimuruojies nuo krūmiem Pas. III, 444;
2) "sich ausblamieren"
Warkl.
Avots: EH I, 465
izmuršļāt
izmurzāt
izmužināt
iznagāt
izņagāt
iznelgot
iznemt
izņukāt
‡ izņukât,
1) zur Genüge knautschen
Bers., Lautb:, Nigr., Wandsen: puisis meitu labi izņukāja;
2) tüehtig mit Seitenhieben traktieren
Ruj.;
3) = saņur̂dzît: i. maizes klaipu Bers.;
4) schneidend unordentlich auskerben
Lemb.; bērni izņukājuši maizi.
Avots: EH I, 469
1) zur Genüge knautschen
Bers., Lautb:, Nigr., Wandsen: puisis meitu labi izņukāja;
2) tüehtig mit Seitenhieben traktieren
Ruj.;
3) = saņur̂dzît: i. maizes klaipu Bers.;
4) schneidend unordentlich auskerben
Lemb.; bērni izņukājuši maizi.
Avots: EH I, 469
izokšēt
izpeizāt
izpenterēt
izpērt
izpḕrt ‡
4) vergeuden
Kaltenbr.: jis izpēre savu mantu; ‡
5) = ‡ izperinât II Ramkau. Refl. -tiês, ‡
2) kasus izpēries Warkl., die Krätze hat sich über den ganzen Körper verbreitet;
‡
3) = izcìnîtiês Stenden: i. nuo parādiem ārā; ar muokām i. bedrei cauri.
Avots: EH I, 471
4) vergeuden
Kaltenbr.: jis izpēre savu mantu; ‡
5) = ‡ izperinât II Ramkau. Refl. -tiês, ‡
2) kasus izpēries Warkl., die Krätze hat sich über den ganzen Körper verbreitet;
‡
3) = izcìnîtiês Stenden: i. nuo parādiem ārā; ar muokām i. bedrei cauri.
Avots: EH I, 471
izpilcināt
izpinkāt
izplaiksnēt
izpļeckāt
izplegznāt
izpļemināt
izplencēt
izplenčot
izpludināt
izpludinât, ‡
2) "ūdenī slapināt, izpeldināt" (wo?); ‡
3) "?": matus ... izlaiduse un izpludinājuse Janš. Bandavā II, 125. ‡ Refl. -tiês Siuxt, = izpluñcîtiês: lai bē̦rns izpludinās pa ūdeni.
Avots: EH I, 473
2) "ūdenī slapināt, izpeldināt" (wo?); ‡
3) "?": matus ... izlaiduse un izpludinājuse Janš. Bandavā II, 125. ‡ Refl. -tiês Siuxt, = izpluñcîtiês: lai bē̦rns izpludinās pa ūdeni.
Avots: EH I, 473
izpļundzināt
izpļundzināties
izpļurāt
‡ izpļurât Frauenb. "=izkaisît, izmētāt": i. sienu pa visu pļavu. Refl. -tiês Frauenb. "izkaisīties, izirt 1 I ": ve̦zums, cieti nenuosiets, braucuot izpļurājies.
Avots: EH I, 474
Avots: EH I, 474
izpužināt
izredzēt
izredzêt,
1) aussehen, sich nach etw. aussehen, ausspähen, genau besehen:
kalnā kāpu, juo kalnā, lai varē̦tu izredzēt tautu dē̦la bagātību BW. 25919. mît es gribu kumeliņu, bet nemīšu šuovakar; mîšu rītu saulītē, lai varē̦tu izredzēt BW. 30242, 1;
2) ausersehen, auserwählen:
dieva izre̦dzē̦tie; izre̦dzē̦tuo tauta. Juris aplaimuos savu izre̦dzē̦tuo LP. VII, 33;
3) gründlich besehen, erleben, erfahren:
tu biji tāļu izstaigājis, tu bij daudzi izredzējis BW. 19, 1. lai dievs neduod tuo uotram piedzīvuot, kas Krišam bij jāizre̦dz Dok. A. Refl. - tiês,
1) sich gründlich besehen, ansehen:
nav tur sagaidāma ne˙kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;
2) sich ausersehen, auserwählen:
dievs izredzēsies par de̦dzamu upuri jē̦ru I Mos. 22, 8;
3) erleben, erfahren:
tik bē̦du jāizre̦dzas Aps. kur jau viņa nebij izredzējusies? A. XVI, 781.
Kļūdu labojums:
rīta saulītē, lai vaŗē̦tu = rītu saulītē, lai varēju
Avots: ME I, 791
1) aussehen, sich nach etw. aussehen, ausspähen, genau besehen:
kalnā kāpu, juo kalnā, lai varē̦tu izredzēt tautu dē̦la bagātību BW. 25919. mît es gribu kumeliņu, bet nemīšu šuovakar; mîšu rītu saulītē, lai varē̦tu izredzēt BW. 30242, 1;
2) ausersehen, auserwählen:
dieva izre̦dzē̦tie; izre̦dzē̦tuo tauta. Juris aplaimuos savu izre̦dzē̦tuo LP. VII, 33;
3) gründlich besehen, erleben, erfahren:
tu biji tāļu izstaigājis, tu bij daudzi izredzējis BW. 19, 1. lai dievs neduod tuo uotram piedzīvuot, kas Krišam bij jāizre̦dz Dok. A. Refl. - tiês,
1) sich gründlich besehen, ansehen:
nav tur sagaidāma ne˙kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;
2) sich ausersehen, auserwählen:
dievs izredzēsies par de̦dzamu upuri jē̦ru I Mos. 22, 8;
3) erleben, erfahren:
tik bē̦du jāizre̦dzas Aps. kur jau viņa nebij izredzējusies? A. XVI, 781.
Kļūdu labojums:
rīta saulītē, lai vaŗē̦tu = rītu saulītē, lai varēju
Avots: ME I, 791
izrīdināt
izrobis
izruņķēt
izsa
izsa ,- = iz - und das infigierte Reflexivformen - sa -, im VL. noch vom Verb getrennt gebraucht: izsa gauži raudājuos BW. 205. Im Hochlett., zum Teil auch noch im mittleren und tahmischen Dialekt ist das infigierte Reflexivpronomen in der Volkssprache gang und gäbe; so z. B. izsabît, für izbîtiês, erschrecken BW. 13545.
Kļūdu labojums:
13545 = 13515
Avots: ME I, 794
Kļūdu labojums:
13545 = 13515
Avots: ME I, 794
izšautēt
izsēdināt
izšelderēties
‡ izšèlderêtiês 2 Saikava, = izlaîstîtiês: turi ķipjam uosu taišņi, lai piens neizšelderējas!
Avots: EH I, 485
Avots: EH I, 485
izšķaudāt
izšķibēt
izskraidāties
izšļakstināt
izšļakstinât, izšļakstît, tr., herausspritzen: krupji izšļakstina arī mīzalus, kad viņus vajā Konv. 2 2023. Refl. - tiês, intr., herausspritzen: siekalas straukā krītuot neizšļakstās Strautz.
Kļūdu labojums:
2023 = 2029
Avots: ME I, 812
Kļūdu labojums:
2023 = 2029
Avots: ME I, 812
izšļankāt
‡ izšļankât, = ‡ izšķelvinêt: meita ne̦suot izšļañkājuse visu spanni piena Dunika. visa bļuodiņa izšļan̂kāta Nötk. ūdeni mucā vajag šļankāt, kamē̦r visus netīrumus izšļankā PV. Refl. -tiês, = izlaîstîtiês: viss piens izšļankājies nuo spaņņa Dunika, Smilt, ne̦suot trauks izšļan̂kājas Nötk.
Avots: EH I, 486
Avots: EH I, 486
izsmīdināt
izsmîdinât, auch izsmīdît Spr., die Lachmuskel gehörig reizen, jem. zum herzlichen Lachen bringen: tec uz Rīgu, vilku māte, izsmīdini (Var.: pasmīdini) Rīgas kungus BW. 30599. viņš var tevi līdz asarām izsmīdināt MWM. IX, 752.
Avots: ME I, 801
Avots: ME I, 801
izspīrēt
izspīrêt, izspīrît, izspīrinât, tr., ausspreizen, ausspannen: trīs briesmīgi ve̦lni stāv pie tē̦va guļas ar izspīrē̦tiem nagiem LP. VI, 44. Refl. - tiês,
1) sich ausspreizen, sich breit machen:
ve̦lns nuošņācās vien par tādu un izspīrīies klups pamuļķim virsū LP. VI, 522;
2) herauszappeln:
aitas izspīrinājušās nuo ratiem [Lis.], Kaudz. M. cālē̦ns izspīrinājies nuo pakulām Tirs.
Avots: ME I, 802
1) sich ausspreizen, sich breit machen:
ve̦lns nuošņācās vien par tādu un izspīrīies klups pamuļķim virsū LP. VI, 522;
2) herauszappeln:
aitas izspīrinājušās nuo ratiem [Lis.], Kaudz. M. cālē̦ns izspīrinājies nuo pakulām Tirs.
Avots: ME I, 802
izstiept
izsūdot
izsūkstināties
‡ izsūkstinâtiês (?) Schwitten, izsūkstîtiês Trik., zur Genüge sūkstîtiês 2: nevar vien i.
Avots: EH I, 484
Avots: EH I, 484
izsunināt
izsūrēt
izsvaidāt
izteikt
iztèikt, Refl. -tiês, ‡
5) sich für etw. ausgeben:
izteicās liets dakteris Pas. VIII, 364; ‡
6) = izliẽlîtiês Auleja: izteicies - slikt būs! ‡
7) nach Herzenslust, zur Genüge sich unterhalten, schwatzen
Salis: meitieši, sagājuši kuopā, nevar vien i. KatrE.; ‡
8) "?": es ar viņu gribēju i. (iztikties) Zaravič.
Avots: EH I, 488
5) sich für etw. ausgeben:
izteicās liets dakteris Pas. VIII, 364; ‡
6) = izliẽlîtiês Auleja: izteicies - slikt būs! ‡
7) nach Herzenslust, zur Genüge sich unterhalten, schwatzen
Salis: meitieši, sagājuši kuopā, nevar vien i. KatrE.; ‡
8) "?": es ar viņu gribēju i. (iztikties) Zaravič.
Avots: EH I, 488
iztikt
iztikt,
2): kamē̦r ziema nav iztikta ..., nepārduosim nuo labības ne˙kā Janš. Mežv. ļ. I, 266; ‡
5) = izgadîtiês 2, iznākt 3 Kaltenbr.: šuogad jam labi iztika (d. h., es traf sich, dass er gut verdienen konnte). šai pļavā duobules vien iztīk. Refl. -tiês, ‡
2) auskommen:
lai tā ar tuo naudu... iztiekas pate ... caur Pēt. Av. IV, S. 66. ne tā mana acs ir labāka par brāļu acīm. kâ tie tādi iztiksies, tâ es arī iztikšuos Dūnsb. Jocīgas pas. un stastiņi (1882), S. 18; ‡
3) = izduôtiês 3, glücken Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡
4) "?": es ar viņu gribēju i. (izteikties) Zaravič.
Avots: EH I, 489
2): kamē̦r ziema nav iztikta ..., nepārduosim nuo labības ne˙kā Janš. Mežv. ļ. I, 266; ‡
5) = izgadîtiês 2, iznākt 3 Kaltenbr.: šuogad jam labi iztika (d. h., es traf sich, dass er gut verdienen konnte). šai pļavā duobules vien iztīk. Refl. -tiês, ‡
2) auskommen:
lai tā ar tuo naudu... iztiekas pate ... caur Pēt. Av. IV, S. 66. ne tā mana acs ir labāka par brāļu acīm. kâ tie tādi iztiksies, tâ es arī iztikšuos Dūnsb. Jocīgas pas. un stastiņi (1882), S. 18; ‡
3) = izduôtiês 3, glücken Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡
4) "?": es ar viņu gribēju i. (izteikties) Zaravič.
Avots: EH I, 489
iztiņāt
iztiņât C., Aps., iztîņât, freqn. zu iztît, wiederholt langsam los -, entwickeln: iesietuo Grünh. [Refl. iztiņâtiês, sich herauswickeln: viņš tevi var ietiņāt pat tāduos tīkluos, ka nezināsi, kâ iztiņāties Kaudz. M.]
Avots: ME I, 818
Avots: ME I, 818
iztukšot
izvalcēt
[izvalcêt (?)"hinaustreiben": izv. aitas nuo kūts Wandsen. In Nötk. gebrauche man dafür izvalcît ("ar truoksni iztriekt").]
Avots: ME I, 824
Avots: ME I, 824
izvanckāt
izvanckât, ‡
2) hinaustreiben, verjagen
Alswig, A: Schwanb., Borchow, Golg., Lettihn, Līvāni, Peb., Rite, Wessen, (mit àn 2 ) Kaltenbr., Saikava: visus čigānus nuo kruoga izvanckājis Alswig; ‡
3) gierig ausessen
Adl., Geistershof, Lubn.: bija tâ izsalcis, ka izvanckāja divus šķīvjus putras Druw., N.-Schwanb., Sessw.; ‡
4) = izvañdît Erlaa.
Avots: EH I, 493
2) hinaustreiben, verjagen
Alswig, A: Schwanb., Borchow, Golg., Lettihn, Līvāni, Peb., Rite, Wessen, (mit àn 2 ) Kaltenbr., Saikava: visus čigānus nuo kruoga izvanckājis Alswig; ‡
3) gierig ausessen
Adl., Geistershof, Lubn.: bija tâ izsalcis, ka izvanckāja divus šķīvjus putras Druw., N.-Schwanb., Sessw.; ‡
4) = izvañdît Erlaa.
Avots: EH I, 493
izvangāt
izvērties
‡ izvērtiês, = izskatîtiês 2: izvērās pa visiem kambariem Pas. III, 120. cikām visu izvēruos, pārgāja liels laiks V, 163 (aus Silajāņi).
Avots: EH I, 495
Avots: EH I, 495
izvīkšties
izvīrināties
jādelēt
jâdelêt: auch Warkl.; j. (= jâdît) zirgu Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês AP., sich herumtreiben; Unfug treiben (blēņuoties).
Avots: EH I, 561
Avots: EH I, 561
jagalēties
jagalêtiês Serb., Bers., jagalîtiês, tollen, sich albern gebärden. [Aus etn. jagalema "sich streuten?"
Avots: ME II, 95
Avots: ME II, 95
jaunēties
jaûnêtiês, - ẽjuos, jaûnîtiês, jaûnuôtiês, jung tun: tautietis jauns jaunējās (Var.: jaunuojās) BW. 15657; jaunījās 10771.
Avots: ME II, 100
Avots: ME II, 100
jāvēties
judēt
jūkstēties
jûkstêtiês 2 - uôs, - ējuôs, jûkstîtiês 2 Dond.,
1) jubilieren, lärmen, tollen:
meitas negājušas ne˙kad vairs pirtīs jūkstēties LP. VII, 863. visa radība nu jūkstās, smaida G. Allun. [bē̦rni sākuši jûkstēties 2 un pluosīties Janš. Čāp. 19.] kur tie pa sienu skūpstās un jūkstās Austr.;
2) auffahren, erschrecken:
slimais jūkstas un trūkstas katru acumirkli nuo miega, ne˙maz nevar aizmigt Etn. I, 46.
Avots: ME II, 122
1) jubilieren, lärmen, tollen:
meitas negājušas ne˙kad vairs pirtīs jūkstēties LP. VII, 863. visa radība nu jūkstās, smaida G. Allun. [bē̦rni sākuši jûkstēties 2 un pluosīties Janš. Čāp. 19.] kur tie pa sienu skūpstās un jūkstās Austr.;
2) auffahren, erschrecken:
slimais jūkstas un trūkstas katru acumirkli nuo miega, ne˙maz nevar aizmigt Etn. I, 46.
Avots: ME II, 122
kaitēt
kaĩtêt [(li. káitėti "schaden; fehlen") Wolm., C., Salis., Ruj., SErbigal, PS., Jürg., Arrasch, Schujen, Trik., N. - Peb., Bauske, Dunika, Dond., Lautb., Selg., Wandsen, kaîtêt 2 Kand., Līn., Gr. - Essern], prs. kaitẽju od. kaišu resp. kaitu, prt. kaitēju, schaden: es nekaišu ne˙vienam, nekaiš mans vainadziņš, kad tik man nekaitē ļaunu ļaužu valuodiņa BW. 8409; 29714; 29715. Besonders gebräuchlich impers. III Pers. kaiš od. kait: kas tev kaiš? was fehlt dir? ne˙kas nekaiš, es fehlt nichts, es ist ganz gut. kas tev par tuo kaiš? was geht es dich an? kas kaiš (Var.: kait) pašu nuovadā līdze̦nā zemītē BW. 9736. kas citiem par tuo kait, ka man svārki zemi slauka? 20445. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad atbild: kas tavam de̦gunam kaiš? kas tev kait gar manu galvu? was kümmerst du dich um meinen Kopf? RKr. IX, 113. In rhetorischen Fragen mit abhängigem negiertem Infinitiv: kas man kaitē nedzīvuot? BW. 700. Sprw.: kas kait zirgam auzas neēst, kad silē iebē̦rtas. Ohne die Negation: kas kaitēja man dziedāt apaļā kalniņā BW. 68. Mit negiertem kaiš, kait: kas tâ nekaiš dzīvuot?v Zu kaite.
Avots: ME II, 136
Avots: ME II, 136
kalbināt
kal˜binât [Ruj.] (kalbine"ti "fortgesetzt ein wenig reden"), kalbît [Līn., Sessau, Bauske], ĩju, tr., schwatzen, reden: kuo nu te stāvat, niekus kalbinādamas MWM. VII, 5. kuo tu te tik dikti kalbī? Naud., Wain. Nach Spr. kalbêt (kabe"ti " reden "), laut lesen (von Schülern). [Refl. kalbêtiês, viel sprechen, beständig zanken: kuo kalbējies, - ej un sūdzi! Erlaa. Zur Wurzel von kaļuôt "schwatzen", mhd. hal "Hall", ahd. hellan "ertönen", gr. χέλαδος "Lärm", χαλεῖν "rufen", r. кóлоколъ "Glocke" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 547, Walde Wrtb. 2 115 unter calo u. a.]
Avots: ME II, 140
Avots: ME II, 140
kaltēt
kàltêt, - ẽju, [kaltît Warkh., Sk. Do. 104],
1) dörren:
labību;
2) (mundartich) trocknen,
st. žāvēt: kaltēt abulu BW. 2688; drēbes Mag. XIII, 2, 47, kre̦klu Ltd. 1467. visi zari nuolīkuši, dzīpariņus kaltējuot BW. 7121. duod, dieviņ, siltu sauli, labu vēju kaltē̦tāju BW. 28610;
[3) räuchern
Infl. n. U.] Refl. - tiês, sich trocknen: nāc, bitīte, kaltēties manā ruožu dārziņā BW. 30361. viņi gājuši uz istabu kaltēties LP. VII, 365;
2) trocknen, trocken werden:
trīs pagales apses malkas uz ārdiem kaltējās BW. 25961. nauda kaltējas mazās, spuožās ugunīs Etn. I, 116. - Zu kàlst.
Avots: ME II, 145
1) dörren:
labību;
2) (mundartich) trocknen,
st. žāvēt: kaltēt abulu BW. 2688; drēbes Mag. XIII, 2, 47, kre̦klu Ltd. 1467. visi zari nuolīkuši, dzīpariņus kaltējuot BW. 7121. duod, dieviņ, siltu sauli, labu vēju kaltē̦tāju BW. 28610;
[3) räuchern
Infl. n. U.] Refl. - tiês, sich trocknen: nāc, bitīte, kaltēties manā ruožu dārziņā BW. 30361. viņi gājuši uz istabu kaltēties LP. VII, 365;
2) trocknen, trocken werden:
trīs pagales apses malkas uz ārdiem kaltējās BW. 25961. nauda kaltējas mazās, spuožās ugunīs Etn. I, 116. - Zu kàlst.
Avots: ME II, 145
kampļāt
kampstēt
kamsāt
kančot
kaplēt
kaplêt, - êju [Sessau], kaplît, - ĩju [Serben, Treiden], kapļuôt, mit der Hacke die Erde um die Kartoffelstauden ziehen, hacken, locken, reinigen: kad kaplēšanu stipri nuovē̦luo, tad raža krīt Konv. 2 1645. burkānu gabala ravēšana - kaplīšana MWM. XI, 173. tikkuo kartupeļi sanākuši, tâ ka rindas izšķiŗamas, lauks jākapļuo, lai iznīcinātu nezāles un irdinātu zemi A. IV, 619.
Avots: ME II, 159
Avots: ME II, 159
kāre
II kâre PS., [kàre Planhof], gew. im Pl., [kãres Hasenp., Weinsch., Gr. - Würzau, Bauske, Wandsen, kàres 2 Lis., Kl., Praulen, Lubn., kãras (?) Holmhofbei Schlock], kārîte(s), die Wabe: šūn, bitīte, biezu kāri (Var.: biezas kāres) BW. 30287. atduod savu me̦dutiņu, es kārītes tev atduošu BW. 30313. atruod struopus ar kustināmām kārēm RKr. XI, 89. [Eher wohl nebst li. korỹs (gen. kõrio) dass. Leskien Nom. 290 und Osthoff Parerga 22 f.) zu kãrt "hängen" (vgl. auch die Nebenform kares und Zubatý AfslPh. XVI, 411), als (mit einem Ablaut ā: ē) zu la. cēra und gr. χηρός "Wachs" (wofür Walde Wrtb. 2 152 f., Boisacq Dict. 450, Pedersen KZ. XXXVIII, 404 u. a. eintreten), da die Bedeutungen nicht übereinstimmen, und der Ablaut ā: ē immerhin nicht gewöhnlich ist.]
Avots: ME II, 195
Avots: ME II, 195
karms
II karms, wohlgenährt Erlaa, Kokn. n. U. [Beruht anscheinend auf r. корми́ть "füttern", woher das mundartliche karmît od. kormît (n. U. in West - Livl.) dass.]
Avots: ME II, 163
Avots: ME II, 163
kārneklis
kā`rnêklis,
1) einer, der Unordnung macht, ein wühler:
kuo tu te kārnies kâ kārnēklis Serb., Adsel, Wenden, Bers. n. A. XV, 2, 394;
2) kārneklis U., zu Heuschlag gereinigtes Buschland.
Zu kārnît.
Avots: ME II, 197
1) einer, der Unordnung macht, ein wühler:
kuo tu te kārnies kâ kārnēklis Serb., Adsel, Wenden, Bers. n. A. XV, 2, 394;
2) kārneklis U., zu Heuschlag gereinigtes Buschland.
Zu kārnît.
Avots: ME II, 197
kārpt
kasa
II kasa, die Krätze: izceļas kasa jeb naizs A. XV, 460. Vgl. kasis, kašķis, kasus. Zu kasît.
Avots: ME II, 168
Avots: ME II, 168
kāsis
kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis 2 Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,
1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;
2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;
3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;
4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;
5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);
6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;
7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;
8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);
9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;
10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. 2 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. 2 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;
11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;
12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;
13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]
Avots: ME II, 203, 204
1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;
2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;
3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;
4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;
5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);
6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;
7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;
8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);
9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;
10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. 2 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. 2 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;
11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;
12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;
13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]
Avots: ME II, 203, 204
kast
kast, kasu od. kašu, kasu (li. kàsti "graben"),
1) scharren, die Erde aufwerfen:
ar skubu Krancis zemi kaš Rainis;
2) harken
C.,[Laud. und Tauerkaln n. U., Warkland, Dagda, Wessen, Nerft, Ronneb.]: balta eimu, balta te̦ku uz ruobežu sienu kast BW. 28594. Refl. - tiês, scharren, sich an jem. reiben, Händel suchen [AP.]: tas kašas ar visiem A. XVII, 186. tas ir mans šīs dienas kasums Lub. [Nebst kasît, kasus, kašķis, kašât u. a. zu apr. kexti "Zopfhaar", slav. česáti "kratzen, kämmen". kosá "Haarzopf", serb. ko`siti lacarere, an. haddr "Haupthaar der Frau", ai. kacchū-ḥ, arm. k'os "Krätze", av. kasvīš "Hauptausschlag", gr. χεσχέον "Flachsabfall" u. a., s. Изв. XVII, 4, 110, Trautmann Wrtb. 120, Berneker Wrtb. I, 152 und 581, Boisacq Dict. 443 f., Persson Beitr. 784 und 812 1 Wood IF. XXII, 147, Pictet KZ. V, 336 f.]
Avots: ME II, 169
1) scharren, die Erde aufwerfen:
ar skubu Krancis zemi kaš Rainis;
2) harken
C.,[Laud. und Tauerkaln n. U., Warkland, Dagda, Wessen, Nerft, Ronneb.]: balta eimu, balta te̦ku uz ruobežu sienu kast BW. 28594. Refl. - tiês, scharren, sich an jem. reiben, Händel suchen [AP.]: tas kašas ar visiem A. XVII, 186. tas ir mans šīs dienas kasums Lub. [Nebst kasît, kasus, kašķis, kašât u. a. zu apr. kexti "Zopfhaar", slav. česáti "kratzen, kämmen". kosá "Haarzopf", serb. ko`siti lacarere, an. haddr "Haupthaar der Frau", ai. kacchū-ḥ, arm. k'os "Krätze", av. kasvīš "Hauptausschlag", gr. χεσχέον "Flachsabfall" u. a., s. Изв. XVII, 4, 110, Trautmann Wrtb. 120, Berneker Wrtb. I, 152 und 581, Boisacq Dict. 443 f., Persson Beitr. 784 und 812 1 Wood IF. XXII, 147, Pictet KZ. V, 336 f.]
Avots: ME II, 169
kaulēt
ķaulēt
II ķaulêt: ķ. (pejorativ) zirgu pa pašu purnu (mit aũ ) Orellen. ‡ Refl. -tiês Lems. (mit aũ), = daûzîtiês, trùokšņuôt.
Avots: EH I, 691
Avots: EH I, 691
kavākslis
ķeģot
ķeģuôt [Lis., ķeģît Drosth.], ķeģêt, -ẽju U., mit Krücken, Stelzen gehen Lub., Tirs.
Avots: ME II, 360
Avots: ME II, 360
ķeksēt
ķepsēt
ķerāt
ķesēt
ķeskāt
ķe̦skât, -ãju, ķe̦skuôt, = ķesît, tüchtig essen: kuo tur nu ķe̦skā, ķesi? Serb. Refl. -tiês,
1) sich mit Lumpen abgeben, schmaddern, plump auftreten:
kuo tur nu ķe̦skājies ap bļuodu? Serb. tu kâ krupis ķe̦skuojies BW. 10071, 3;
2) Händel suchen, streiten:
kuo tu ķe̦skājies ap uotru? Serb., Treideln, [Lemsal, Salis].
Avots: ME II, 371
1) sich mit Lumpen abgeben, schmaddern, plump auftreten:
kuo tur nu ķe̦skājies ap bļuodu? Serb. tu kâ krupis ķe̦skuojies BW. 10071, 3;
2) Händel suchen, streiten:
kuo tu ķe̦skājies ap uotru? Serb., Treideln, [Lemsal, Salis].
Avots: ME II, 371
ķest
ķest, ķešu, ķesu,
[1) "herausscharren"
MSil.; "gierig haschen" (tas nu pie cita mantas ticis ķeš, kuo var) Alt- Autz; reichlich nehmend schmieren: jūs ķešat pienu uz maizes Neuenb.];
2) viel essen, schlingen
[Mitau, Pampeln: suns ķeš Ellei]. dē̦ls tikai ķeš biezputru saujā un mēt un mēt un mēt mutē kâ mālus LP. VI, 346. nu me̦lnais izņēmis lielu, gaŗu nazi un ķesis sviestu, kuo saimnieks Rīgā bijis pircis LP. VII, 229;
3) gehen, eilen:
viņa ķeš zirgam pakaļ Janš.;
[4) "schlagen":
kad es tev ķesīšu, tad tu savu tē̦vu vairs neredzēsi Fockenhof.] Refl. -tiês "sich kratzen" [Dobeln], Sessw.; ķesties virsū, sich aufdrängen Grünh., [Bixten, Blieden, Fockenhof, Würzau]: vīrelis ķešas virsū kâ traks LP. I, 344. neķesies tik daudz virsū Druva I, 530. [Vielleicht für * cest mit dem k- von kasît, kašât (s. diese).]
Avots: ME II, 371
[1) "herausscharren"
MSil.; "gierig haschen" (tas nu pie cita mantas ticis ķeš, kuo var) Alt- Autz; reichlich nehmend schmieren: jūs ķešat pienu uz maizes Neuenb.];
2) viel essen, schlingen
[Mitau, Pampeln: suns ķeš Ellei]. dē̦ls tikai ķeš biezputru saujā un mēt un mēt un mēt mutē kâ mālus LP. VI, 346. nu me̦lnais izņēmis lielu, gaŗu nazi un ķesis sviestu, kuo saimnieks Rīgā bijis pircis LP. VII, 229;
3) gehen, eilen:
viņa ķeš zirgam pakaļ Janš.;
[4) "schlagen":
kad es tev ķesīšu, tad tu savu tē̦vu vairs neredzēsi Fockenhof.] Refl. -tiês "sich kratzen" [Dobeln], Sessw.; ķesties virsū, sich aufdrängen Grünh., [Bixten, Blieden, Fockenhof, Würzau]: vīrelis ķešas virsū kâ traks LP. I, 344. neķesies tik daudz virsū Druva I, 530. [Vielleicht für * cest mit dem k- von kasît, kašât (s. diese).]
Avots: ME II, 371
ķezēt
ķidāt
ķidât, -ãju, auch ķidît, [ķidêt Nogallen], ausweiden, namentlich Fische: nuo rīta duomājis vistu bruokastīm ķidīt, vārīt LP. VI, 600.
Avots: ME II, 379
Avots: ME II, 379
ķimpāties
ķīnāt
ķīnât, -ãju, tr., mühsam schleppen. Refl. -tiês, ringen, sich erschöpfen Spr. [Vgl. auch izķīnît.]
Avots: ME II, 388
Avots: ME II, 388
ķirnēklis
ķizināt
I ķizinât, ķizît, -ĩju, tr., jem. etwas Angenehmes zeigen, es aber nicht geben [Dond.], oder es sich nicht gönnen, necken, reizen, zergen, schadenfroh ķiz, ķiz sagen, indem man mit dem rechten Zeigefinger den linken streicht [Dunika]: redz, neģēlis kāds, nuoņēmis gre̦dze̦nu, nāk te sē̦tā ķizināt LP. V, 302. [viņš savu naudu ķizina priekšā U.] kuo tu te viņam ķizī, ka tu viņam neduod Wain. nu tad ēdi vienu (ābuolu)! kuo tu ķizini! LP. VI, 865. [(kurpītis) skaudīgā priekā vīstīja dūres pa gaisu, ķizinādams Ādamam atslēgu Janš. Dzimtene 2 I, 52.] mazais viņu ķizināja un teica: ķiz, ķiz, brālīt, man astuoņi zirgi, tev ne˙viena JK. V, 109. saimniece man ķizīja, ka es vīru nedabūju VL. Refl. -tiês,
1) sich necken, charmieren:
ilgi viņi nedabū ķīķēties un ķizināties Janš. [Bārenīte 29];
2) nach etw. streben, verlangen
Lems., Salis n. U.;
3) wiederholt
ķizinât: kuo ķizinies? pietiek jau Dunika.
Avots: ME II, 387
1) sich necken, charmieren:
ilgi viņi nedabū ķīķēties un ķizināties Janš. [Bārenīte 29];
2) nach etw. streben, verlangen
Lems., Salis n. U.;
3) wiederholt
ķizinât: kuo ķizinies? pietiek jau Dunika.
Avots: ME II, 387
klaķēt
klambers
klamsāt
klaņoties
klāņoties
klãņuôtiês [Bauske], sich bücken, beugen: viņš luokās un klāņuoja kâ kuoks Janš. spuole klānuojas Degl. [Wohl entlehnt gleich li. klõnioties dass. aus slav. klańati sę; vgl. klanît.]
Avots: ME II, 218
Avots: ME II, 218
klanuļoties
klapatāt
klapatât, - ãju, klapatuôt Spr., klapatît [li. klapãtyti " belästigen"], - ĩju Wain., Denominativ von klapata, beunruhigen, sich sorgen lassen: kuo lai klapatāju tavu sirmuo galvu MWM. X, 88. Refl. tiês, sich Mühe geben, sich abplackern: tâ man ar tuo paku jāklapatājas Brig. kas man tur būtu kuo klapatuoties? [Aus r. хлопотáть " sich mühen".]
Avots: ME II, 214
Avots: ME II, 214
klaust
klàust [N. - Peb., AP., klàust 2 Lubn., Kl., Modohn, Warkl., Warkh.], Bers., Lub., Mar., Stom., - šu, - su (li. kláusti), fragen: viņa sāka viņam klaust par vē̦stules nuodevēju A. XIII, 841. viņš sāka klaust, kâ stāv ar ārstiem. [Wohl zu klausît; vgl. W. Schulze Berl. Situngsber. 1904, S. 1434.]
Avots: ME II, 217
Avots: ME II, 217
klemsēt
klèmsêt 2 , - ẽju, [klèmsît, - ĩju C., Wolmarshof], gierig essen, schlingen Mar.: ta tad nu viņš klemsē! Mat., Bers.
Avots: ME II, 222
Avots: ME II, 222
klenderēt
kleñderêt C., Kand., [Salis], klènderêt Smilt., - ẽju, intr., umherschweifen, sich umhertreiben, umherirren: muļķītis klenderēja pa mežu šurpu turpu LP. IV, 211. ve̦lnam bij jāklenderē uz citurieni dzīvuot III, 97. [Vielleicht aus lenderêt dass. mit dem k von klejuôt; doch vgl. auch klandīties 2 und izklanstîtiês.]
Avots: ME II, 222
Avots: ME II, 222
klenēt
‡ klenêt Domopol, Nautrēni, viel und gierig, trinken: kai kuo stiprāku ieē̦d, tai ūdini vien klenē. Vgl. ‡ pìeklenît.
Avots: EH I, 614
Avots: EH I, 614
klepsēt
klepsêt, - ẽju, klepsît, - ĩju Wend., fressen: cūkas klepsē Mat., U. [Nebst klept zu li. kleptúoti "жрать".]
Avots: ME II, 223
Avots: ME II, 223
klīņāt
klìņât 2 Druw., - ãju, freqn. zu klît, sich umhertreiben, irren: nākuošu nakti viņš pavadīja atkal bez miega, klīņādams pa pagalmu RA. zirgs, apse̦dluots, klīņāja gar mežmalu RA.
Avots: ME II, 230
Avots: ME II, 230
klīst
klîst (li. klýsti), - stu, - du, Inf. auch klît 2 [Windau], intr., irren, umherirren, auseinandergehen, sich verlaufen: kuo aiz˙vien tu tālāk klīsti? Rainis. gars sapņu tālumā klīst AU. suns pie gana dzīvuos un neklīdīs apkārt Etn. II, 99. luopi ganībās neklīst LP. VII, 318. [mākuoņu klīdums Duomas I, 1080. - Zu klajš (s. dies), klaidît, klaiņât, klīvât, kliest, klejuôt, kleist 1, li. kléisti "расточать"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und dazu Berneker Wrtb. I, 518.]
Avots: ME II, 231
Avots: ME II, 231
klons
kluõns (li. klúonas "Tenne") Smilt., [Pl., Tr., Salis, kluõnis C., Selg., Katharinenhof],
1) Estrich aus Lehm oder Ziegeln:
bē̦rni nuovēlās uz bezzālainuo birztalas kluonu;
2) die Tenne
(gew. piedarbs) [Würzau], Gr. - Sessau, Kaudz. M.: vidzemnieku istabas uotrā galā atruodas kuls jeb kluons Plutte. tur˙pat ierīkuots kluons, un ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. I, 1393. [kluons un vīna spaids tevi nepabaŗuos Glück Hosea 9, 2. Nach Būga LM. IV, 429 (mit dem Ablaut ā: uo) zu klât, wie auch kluostît.]
Avots: ME II, 238, 239
1) Estrich aus Lehm oder Ziegeln:
bē̦rni nuovēlās uz bezzālainuo birztalas kluonu;
2) die Tenne
(gew. piedarbs) [Würzau], Gr. - Sessau, Kaudz. M.: vidzemnieku istabas uotrā galā atruodas kuls jeb kluons Plutte. tur˙pat ierīkuots kluons, un ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. I, 1393. [kluons un vīna spaids tevi nepabaŗuos Glück Hosea 9, 2. Nach Būga LM. IV, 429 (mit dem Ablaut ā: uo) zu klât, wie auch kluostît.]
Avots: ME II, 238, 239
kluģis
kluģis
2): (gaŗkāta izkapts) kreisajam ruokturim galā k. k. - apaļš kuoka klauģis (klucītis), kas ... Kegeln n. Fil. mat. 185; "izkapts ruokturis" Blieden; (kluģītis) Linden in Kurl.; dakšām, šķupelēm, ķellēm ir k. Grob.; "neliels, apaļš kuoks, kuo liek dakšām galā; lai labāk var turēt un ruoku nespiež" Frauenb.;
3): "ein solider Stock
(kūja), auf den man sich beim Gehen stützen kann" (eine Krücke?) Seyershof: iet ar abiem kluģiem; ein gewisser Teil der tîtavas Orellen (kluģītis), Seyershof; nuotinamās kluģu tītavas Janš. Bandavā I, 10. In der Bed. (unter
3) "bei der Garnwinde das krumme Hölzchen, worauf das Garn ruht"
n. Sehwers Unters. 52 aus nd. klugen "das hölzerne Röllchen zum Aufwickeln von Garn".
Avots: EH I, 621, 622
2): (gaŗkāta izkapts) kreisajam ruokturim galā k. k. - apaļš kuoka klauģis (klucītis), kas ... Kegeln n. Fil. mat. 185; "izkapts ruokturis" Blieden; (kluģītis) Linden in Kurl.; dakšām, šķupelēm, ķellēm ir k. Grob.; "neliels, apaļš kuoks, kuo liek dakšām galā; lai labāk var turēt un ruoku nespiež" Frauenb.;
3): "ein solider Stock
(kūja), auf den man sich beim Gehen stützen kann" (eine Krücke?) Seyershof: iet ar abiem kluģiem; ein gewisser Teil der tîtavas Orellen (kluģītis), Seyershof; nuotinamās kluģu tītavas Janš. Bandavā I, 10. In der Bed. (unter
3) "bei der Garnwinde das krumme Hölzchen, worauf das Garn ruht"
n. Sehwers Unters. 52 aus nd. klugen "das hölzerne Röllchen zum Aufwickeln von Garn".
Avots: EH I, 621, 622
kluss
kluss,
1) still:
klusa nakts, kluss vakars, miers; klusi prieki. viņš būšuot kluss kâ kaps R. Sk. II, 228. ja tā malka klusa (Var.: klusu) dega, tad mēs mīļi dzīvuosim BW. 18178, 3;
2) ruhig, friedlich:
kluss cilvē̦ks, ein stiller, ruhiger Mensch; klusa daba, ein ruhiger Charakter;
3) still, heimlich, unbemerkt:
klusa mīlestība. meita pa klusuo pusi jauneklim pačukst LP. VI, 619. [Wohl identisch mit li. klùsas "глуховатый", s. unter klausît.]
Avots: ME II, 237
1) still:
klusa nakts, kluss vakars, miers; klusi prieki. viņš būšuot kluss kâ kaps R. Sk. II, 228. ja tā malka klusa (Var.: klusu) dega, tad mēs mīļi dzīvuosim BW. 18178, 3;
2) ruhig, friedlich:
kluss cilvē̦ks, ein stiller, ruhiger Mensch; klusa daba, ein ruhiger Charakter;
3) still, heimlich, unbemerkt:
klusa mīlestība. meita pa klusuo pusi jauneklim pačukst LP. VI, 619. [Wohl identisch mit li. klùsas "глуховатый", s. unter klausît.]
Avots: ME II, 237
knabis
knabis, ein kleines Beil (für Kinder) Freiziņ. [Wohl zu li. knãbis od. knẽbis "кирка для огородных работ"; vgl. auch knastît.]
Avots: ME II, 241
Avots: ME II, 241
knābt
knàbt [li. knóbti "клевать"], - bju, - bu [Schujen, knàbt 2 Warkl., knâbt 2 Dunika, Wandsen], knàpt C., tr.,
1) picken, hacken:
vārna vārnai acis ārā neknābj. tē̦vs aizgāja bišu knābt Ar. 1238 (gew. kāpt). knāb, māsiņa, madariņas, āra pļavas ganīdama BW. 7127. meitas, meitas, mēļu knābt 7136;
[2) zupfen
U.]. Refl. - tiês, einander hacken: cāļi knābjas. Subst. knābẽjs, wer pickt, nackt; knābiens, ein Hieb mit dem Schnabel; knābšana, das Picken, Hacken; knābums, die vollendete Tätigkeit des Hackens, Pickens. [knàbju, knàbt vielleicht für älteres * knabju (vgl. knabstît), knàbt. Zu li. knebénti "ковырять" knẽbis "кирка для огородных работ", an. hnafa "abhauen" u. a., s. Zupitza Germ. Gut. 120, Fick Wrtb. III 4 , 97, Persson Beitr. 139 f. und 881 f.]
Avots: ME II, 244
1) picken, hacken:
vārna vārnai acis ārā neknābj. tē̦vs aizgāja bišu knābt Ar. 1238 (gew. kāpt). knāb, māsiņa, madariņas, āra pļavas ganīdama BW. 7127. meitas, meitas, mēļu knābt 7136;
[2) zupfen
U.]. Refl. - tiês, einander hacken: cāļi knābjas. Subst. knābẽjs, wer pickt, nackt; knābiens, ein Hieb mit dem Schnabel; knābšana, das Picken, Hacken; knābums, die vollendete Tätigkeit des Hackens, Pickens. [knàbju, knàbt vielleicht für älteres * knabju (vgl. knabstît), knàbt. Zu li. knebénti "ковырять" knẽbis "кирка для огородных работ", an. hnafa "abhauen" u. a., s. Zupitza Germ. Gut. 120, Fick Wrtb. III 4 , 97, Persson Beitr. 139 f. und 881 f.]
Avots: ME II, 244
kņada
kņada,
1) ein Geraüsch, das durch das Durcheinander vieler Stimmen entsteht, Streit, Zank, Gekeife, Gekreisch, Lärm
Kand., Nigr.: izcēlās neizsakāma kņada Purap. nuo ielas dzirdēja kņadu Vēr. II, 148. izcēlās truoksnis, brīkšķēšana un kņada Purap. pa skuolas dārzu iet kņadu kņadumis (wild lärmend) Kleinb.;
2) der Pl. kņadas, kleine Kinder
Selg. n. Etn. IV, 97;
3) kņadas, Nachbleibsel beim Getreidereinigen und sonst noch zur Bezeichnung von etw. Minderwärtigem:
šķiŗatiês, kņidu kņadas! nu atveda mūs[u] māsiņu BW. 18895;
4) kņadas, das Reizen, Zörgen, Necken
Kronw. n. U. [Wenigstens in der Bed. 3 vielleicht (nach Fick Wrtb. III 4 , 98 und Persson Beitr. 808) nebst knuosît zu gr. χναδάλλω od. χνήϑω "schabe" u. a.]
Avots: ME II, 252
1) ein Geraüsch, das durch das Durcheinander vieler Stimmen entsteht, Streit, Zank, Gekeife, Gekreisch, Lärm
Kand., Nigr.: izcēlās neizsakāma kņada Purap. nuo ielas dzirdēja kņadu Vēr. II, 148. izcēlās truoksnis, brīkšķēšana un kņada Purap. pa skuolas dārzu iet kņadu kņadumis (wild lärmend) Kleinb.;
2) der Pl. kņadas, kleine Kinder
Selg. n. Etn. IV, 97;
3) kņadas, Nachbleibsel beim Getreidereinigen und sonst noch zur Bezeichnung von etw. Minderwärtigem:
šķiŗatiês, kņidu kņadas! nu atveda mūs[u] māsiņu BW. 18895;
4) kņadas, das Reizen, Zörgen, Necken
Kronw. n. U. [Wenigstens in der Bed. 3 vielleicht (nach Fick Wrtb. III 4 , 98 und Persson Beitr. 808) nebst knuosît zu gr. χναδάλλω od. χνήϑω "schabe" u. a.]
Avots: ME II, 252
knaibelēt
‡ knaîbelêt 2 -ēju Salis, Seyershof, = knaîbît: man aukstums sāk k. mugaru Seyershof.
Avots: EH I, 626
Avots: EH I, 626
knakšināties
knakstināties
knakstoties
knapot
knaušoties
kniebt
kniêbt [li. kniẽbti "щипать"], - bju, - bu, kneifen, zwicken: lūpas visā varā kuopā kniebj Aus. I, 117. sala kniebj Grünh., es friert stark. Refl. - tiês,
1) sich kneifen, einander kneifen;
2) zukneifen (die Lippen):
(mutē) neglīti rē̦guojas platuo zuobu rinda; tādēļ viņa vienmē̦r kniebjas Duomas I, 231;
3) kniebties pruojām, davoneilen, davonkneifen
U. [Nebst knaibît, knĩbât u. a. zu mndl. nīpen "kneifen" resp. zu an. hnīfr "Messer", gr. χνίφεα· χνίδας Hes., χνίφος "knauserig", s. Persson Beitr. 141 und 882, Zupitza Germ. Gutt. 120, Wood IF. XXII, 135, 144 und 146.]
Avots: ME II, 248
1) sich kneifen, einander kneifen;
2) zukneifen (die Lippen):
(mutē) neglīti rē̦guojas platuo zuobu rinda; tādēļ viņa vienmē̦r kniebjas Duomas I, 231;
3) kniebties pruojām, davoneilen, davonkneifen
U. [Nebst knaibît, knĩbât u. a. zu mndl. nīpen "kneifen" resp. zu an. hnīfr "Messer", gr. χνίφεα· χνίδας Hes., χνίφος "knauserig", s. Persson Beitr. 141 und 882, Zupitza Germ. Gutt. 120, Wood IF. XXII, 135, 144 und 146.]
Avots: ME II, 248
knikstināties
knikstinâtiês, = knakstîties: tu puisīti, knēvelīti, kuo gar mani knikstinies (Var.: knakstinies) BW. 12975 var.
Avots: ME II, 246
Avots: ME II, 246
knislis
I knislis, Staubfliege, Staubmücke; Kriebelmücke Nigr. [Zu knist, knaisît, kniest, knetēt, knidêt (s. diese).]
Avots: ME II, 247
Avots: ME II, 247
knocēt
knosāties
knosēties
kopāties
kuõpâtiês, -ãjuôs, kuõpêtiês, -ẽjuôs, kuõpuôtiês, n. U. in Autz kuopîtiês, sich verbinden ; zusammen halten, vertraut mit einander umgehen: kur kaimiņš ar kaimiņu organiski kuopuojas JR. IV, 162. satiksmes vārds "pēc" kuopuojas ar ģenitīvu. meita kuopuojas ar puišiem, pflegt allzu intimen Umgang.
Avots: ME II, 345
Avots: ME II, 345
korēties
[kuorêtiês (?) Lemburg "knuosît (ies)": vistas kuorējas ; tas cilvē̦ks tikai kuorējas (= guorās, gruozās).]
Avots: ME II, 348
Avots: ME II, 348
koz
kùoz [auch Kl.], kùozi, kùozin, kùozît Lub., vielleicht (eig.: was weiss man?): sajāj daiļi, tautu dē̦ls, kuozin māte (Var.: kuoz māmiņa) mani duos BW. 14288. kuozin (Var.: kuoz jel) labu ieraudzīšu 9278. māte meitu tirgū veda, kuoz pircējs gadītuos 12041, 2. tad kuozi aiz nesaticības? MWM. VIII, 603. kuozin viņš atnāks Bers., Lub., Lös. kuozīt rītu saule spīdēs Bers., Lub.
Avots: ME II, 350
Avots: ME II, 350
krači
kraiškāt
kramšļāt
‡ kram̃šļât Lems., Schwitten. Zögenhof, (mit àm ) C., (mit àm 2 ) Schwanb., Sessw., Warkl. = kràmstît. Refl. -tiês Warkl., = kràmstîtiês 1: k. ap ēdienu, ap meitam.
Avots: EH I, 642
Avots: EH I, 642
kraņāties
krāsns
II krâsns, - s (li. krósnis, gen. s. krósnies od. krósnoi, куча, груда, Steinhaufen, Steinofen), krâsne Serbigal, [N. - Peb., Bauske], krâsns, gen. - a [Glück II Mos. 9, 8 u. a.], RKr. VII, 735 ("pilns krāsns"), LP. VI, 757, krâsnis, gen. - šņa Paddern, Adiamünde n. LP. VI, 1005, [ein nom. krāsnis [ohne Angabe des gen. s.) auch bei Lng.], krâss, - s [Serbigal], dazu der Akk. krâsni PS., [krâse (?) Smilt.], krân(t)s, - s (mit eingeschobenem t) Walk, Salisb., [krânc auch Wolm., aber mit dem acc. s. krâsni!], krāne [?] U., Demin. krāsnutiņa BW. 34043, 7, der Ofen überhaupt, im Infl. nur der Ofen in der Badestube. dze̦lzu kr., Eisenofen, puodu kr., Kachelofen. Sprw.: ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi. me̦lna cūka krāsnī, sagt man, wenn das Feuer im angeheizten Ofen erlischt. pats krāsnī, citu pa dibe̦nu meklē. tas bij kâ uz karstu krāsni, das was wie ein Tropfen auf einem heissen Stein. kādam krāsni sakurinātu karstu, jem., die Hölle heiss machen. tu ne krāsnī neglābsies, du wirst dich nirgends bergen können. neskrejiet, ļautiņi, tīšām krāsnē pēdīguo spalviņu sev nuodedzināt Neik. es mēness laikā ar lizu pie savas krāss nee̦smu bijis, ich habe seit einem Monat kein Brot gehabt (gebacken) U. [Da also von der Bed. "ein Haufen (von Steinen" auszugehen ist, so gehört es wohl zunächst zu krât "sammeln", krāstît I(s. Būga KSn. I, 179) und weiterhin vielleicht (s. Reichelt KZ. XLVI, 328 ff., Bezzenberger BB. XXVII, 170, Meillet Et. 253) zu aksl. krada, dial. (wenn zuverlässig!) krâs "Scheiterhaufen", ae. und as. hrōst "Dachgesparre."] krāsnums, die Schönheit [Für. I], L., St.
Avots: ME II, 268
Avots: ME II, 268
krašu
krašu rati, Korbwagen, Rumpelwagen St. - Zu kratît [oder zu r. крошня "Korb", klr. крошня "Dach eines einfachen Wagens" (wozu Berneker Wrtb. I, 624)?].
Avots: ME II, 261
Avots: ME II, 261
kratas
kratas,
1) alte, zerfetzte Kleider,
ve̦cas, nuoņē̦sātas drēbes, kuŗas var vai nuokratīt Lis., Tirs., Druw., Oppek., [Stelp.: valkājat šās me̦lnās kratas Austriņš Vērpetē 12];
2) der Schauer (vor Ekel), das Zittern
[Stelp.]: tīri kratas vien nāk, kad jādzeŗ šņabis Tirs., Lös. kratas vien nāk: salst Mar. n. RKr. XV, 119. kratas viņā purinājās un drebinājās A. XII, 647. Zu kratît, [li. kratà "растрасыванiе"].
Avots: ME II, 261
1) alte, zerfetzte Kleider,
ve̦cas, nuoņē̦sātas drēbes, kuŗas var vai nuokratīt Lis., Tirs., Druw., Oppek., [Stelp.: valkājat šās me̦lnās kratas Austriņš Vērpetē 12];
2) der Schauer (vor Ekel), das Zittern
[Stelp.]: tīri kratas vien nāk, kad jādzeŗ šņabis Tirs., Lös. kratas vien nāk: salst Mar. n. RKr. XV, 119. kratas viņā purinājās un drebinājās A. XII, 647. Zu kratît, [li. kratà "растрасыванiе"].
Avots: ME II, 261
kratekles
krausēt
kràusêt, [kràusēt 2 Lis., kraûsêt 2 Ruj.], - ẽju, krausît N. - Schwanb. [li. kraušýti "пихать", "zertrümmern"], tr., stampfen, Gerstenhacheln auf der Tenne mit der Dreschrolle oder mit Pferden (ab)stampfen Autz [hier mit aû 2 ], Smilten, Ruj. [Nebst krusa (s. dies) zu li. krùšti "stampfen" aksl. kruхъ "Bruchstück", gr. χρούω "stosse", ahd. (h)roso "Kruste, Eis" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 628 f., Boisacq Dict. 522, Walde Wrtb. 2 unter cruor.]
Avots: ME II, 264
Avots: ME II, 264
kreimališķis
[kreîmališķis 2 Dunika,] krèim(a)laiškis, der Zeigefinger. Zu krèims, krējums . laizît "lecken".
Avots: ME II, 271
Avots: ME II, 271
krekstēt
krekstêt, krekšķêt, krekšêt, -u, -ẽju,
1) krekšît Burtn., sich räuspem, hüsteln, krächzen: viņš jau krekst nuo pē̦rnā gada Kand. balss nuo rītiem kâ krauklim krekšķuot Druva I, 8. viņš runāja arvien tādā kre̦kstuošā balstiņā Vēr. I, 1366; (2) krekstêt, weinen Wessen. - Zu krecêt II und li. kreksė´ti "kruchczeć"]
Avots: ME II, 272
1) krekšît Burtn., sich räuspem, hüsteln, krächzen: viņš jau krekst nuo pē̦rnā gada Kand. balss nuo rītiem kâ krauklim krekšķuot Druva I, 8. viņš runāja arvien tādā kre̦kstuošā balstiņā Vēr. I, 1366; (2) krekstêt, weinen Wessen. - Zu krecêt II und li. kreksė´ti "kruchczeć"]
Avots: ME II, 272
kremstīt
krēst
krèst [auch Trik., Wolmarshof] (li. krė˜sti "schütteln"), [krẽst Bl., Tr.], krešu, krètu (auch krēšu prs., krest inf.), tr.,
1) fallen machen, schütteln, [erschüttern
Lng.]: rauduvīte rasu krēta BW. 26524. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš baltas pūkas zemē kreš Plūd.;
2) gierig fressen, essen
[Alt-Rahden]: kreš vienmē̦r, kad tikai dabū LA., Gold., Etn. IV, 98;
3) rūsa krēš, es wetterleuchtet
Erlaa. kaut pamalā ziemeļu blāzma vēl krēš Vēr. II, 37;
4) husten:
kuo viņš te kreš? Ruj. n. U.;
[5) krēst (angeblich mit einem prt. krēsu) Wessen, seine Notdurft verrichten.
] Refl. -tiês,
1) bange sein, beben
Elv.;
2) sich erleichtern, seine Notdurft verrichten
L. [Zu kratît (s. dies).]
Avots: ME II, 276, 277
1) fallen machen, schütteln, [erschüttern
Lng.]: rauduvīte rasu krēta BW. 26524. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš baltas pūkas zemē kreš Plūd.;
2) gierig fressen, essen
[Alt-Rahden]: kreš vienmē̦r, kad tikai dabū LA., Gold., Etn. IV, 98;
3) rūsa krēš, es wetterleuchtet
Erlaa. kaut pamalā ziemeļu blāzma vēl krēš Vēr. II, 37;
4) husten:
kuo viņš te kreš? Ruj. n. U.;
[5) krēst (angeblich mit einem prt. krēsu) Wessen, seine Notdurft verrichten.
] Refl. -tiês,
1) bange sein, beben
Elv.;
2) sich erleichtern, seine Notdurft verrichten
L. [Zu kratît (s. dies).]
Avots: ME II, 276, 277
kretulāt
kretulis
kre̦tulis [Wandsen], kre̦tuls [li. krẽtalas] Nigr.,
1) Getreideschwinge, Riegensieb
[s. Bielenstein Holzb. 511]: labību kre̦tulā (kre̦tulī LP. VII, 1196) kre̦tulī, lielā, gaŗā sietā, kuŗu uzkaŗ pie piedarba durvīm Etn. III, 104;
2) ein Nimmersatt, Vielfrass:
tas jau gatavais kre̦tulis: kreš vai aizmigdamies Naud. kas tas kre̦tulis aiz galda sēdēja? Zu krēst, [d. dial. radel "Sieb", ahd. redan "sieben", li. krẽtilas "sito od. plewüu. a., vgl. auch le. kratît].
Avots: ME II, 274
1) Getreideschwinge, Riegensieb
[s. Bielenstein Holzb. 511]: labību kre̦tulā (kre̦tulī LP. VII, 1196) kre̦tulī, lielā, gaŗā sietā, kuŗu uzkaŗ pie piedarba durvīm Etn. III, 104;
2) ein Nimmersatt, Vielfrass:
tas jau gatavais kre̦tulis: kreš vai aizmigdamies Naud. kas tas kre̦tulis aiz galda sēdēja? Zu krēst, [d. dial. radel "Sieb", ahd. redan "sieben", li. krẽtilas "sito od. plewüu. a., vgl. auch le. kratît].
Avots: ME II, 274
kretuļot
krieķis
II krieķis,
1) (kriẽķis Lautb.], ein geflochtener Korb:
pa upīti attecēja jauna krieķa vācelīte BW. 10492; Mag. IV, 2, 122;
2) ein Krebsnetz
[vgl. Bielenstein Holzb. 680] L., Luttr.;
3) eine Holzpfeife
Gold., Wid. [Wenn urspr, kurisch, vielleicht mit ķ aus tj und in diesem Fall zu kriẽtele, kriêtiņš, krîts.]
Avots: ME II, 283, 284
1) (kriẽķis Lautb.], ein geflochtener Korb:
pa upīti attecēja jauna krieķa vācelīte BW. 10492; Mag. IV, 2, 122;
2) ein Krebsnetz
[vgl. Bielenstein Holzb. 680] L., Luttr.;
3) eine Holzpfeife
Gold., Wid. [Wenn urspr, kurisch, vielleicht mit ķ aus tj und in diesem Fall zu kriẽtele, kriêtiņš, krîts.]
Avots: ME II, 283, 284
kriet
krìet, [kriêt 2 Bl., Līn.], kreju, krienu od. kreimu Kalzenau n. Biel., krèju, schmänden, die Sahne von der Milch schopfen Allend.: reiz saimniece, kreimu kriedama... RKr. VII, 1170. puisis teicis:"kreju, kreju, bet visu" JK. V, 147. [Wohl identisch mit li. krieti "ловить рыбу"; nebst krainīt, kraistīt, krîts, kriẽns I zu krija (s. dies), as. hrīnan "berühren", an. hrīm "Reif" u. a. s. Fick Wrtb. III4, 104 und Loewenthal AfslPh. XXXVII, 389.]
Avots: ME II, 284
Avots: ME II, 284
krist
krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,
1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;
2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;
3) krist uz,
a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;
b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]
4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;
5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;
6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;
7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,
1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;
2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)
Avots: ME II, 280, 281
1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;
2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;
3) krist uz,
a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;
b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]
4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;
5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;
6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;
7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,
1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;
2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)
Avots: ME II, 280, 281
kristabērns
krist(a)bḕ̦rns, -mãte, -meîta, -tẽ̦vs, auch kristumãte, -tē̦vs, = krustbḕ̦rns usw. BW, p. 1344; BW. 10972.
Avots: ME II, 281
Avots: ME II, 281
kristbērns
krist(a)bḕ̦rns, -mãte, -meîta, -tẽ̦vs, auch kristumãte, -tē̦vs, = krustbḕ̦rns usw. BW, p. 1344; BW. 10972.
Avots: ME II, 281
Avots: ME II, 281
kristiem
krīts
krošķoties
kruôšķuôtiês, kruošķîtiês, -ĩjuôs, Unsinn, Mutwillen treiben Ar., Drsth. Lub., Spr.; [kruošķuoties"niekuoties" Saikava].
Avots: ME II, 295
Avots: ME II, 295
krūdēt
krustot
krustuôt, Refl. -tiês, ‡
2) = krustîtiês 2: čigāns krustuojas un dievuojas, bet ne˙viens viņam netic Frauenb.
Avots: EH I, 661
2) = krustîtiês 2: čigāns krustuojas un dievuojas, bet ne˙viens viņam netic Frauenb.
Avots: EH I, 661
kudināt
kudinât,
1) in Nigr., Ahs., [Wain.], = kutinât, kitzeln:
kudini, brālīti, lai griež priekšu BW. 25003;
[2) aufmuntern, antreiben
Bers., Ruj., Salis. Zu dieser Bed. vgl. kudît].
Avots: ME II, 299
1) in Nigr., Ahs., [Wain.], = kutinât, kitzeln:
kudini, brālīti, lai griež priekšu BW. 25003;
[2) aufmuntern, antreiben
Bers., Ruj., Salis. Zu dieser Bed. vgl. kudît].
Avots: ME II, 299
kūdināt
kûdinât [auch Jürg., Arrasch, kûdinât 2 Ruj., Wandsen, Salis], kũdinât Dond., kûdît [Kr., C., Kl., PS., Trik., Lis., Wolm., N. - Peb., Arrasch, Jürg., kûdît 2 Salis, Ruj., Wandsen, Selg., Gr. - Essern, Bauske], kũdît Dond., [Bl., Dunika, Nigr.], -u, -ĩju, tr., antreiben, hetzen: kāds ve̦lns tevi kūdina! [kunga gars sāce viņu kūdināt Glück Richter 13, 25.] Subst. kûdinãjums, kûdĩjums, die Aufhetzung, die Anspornung: viņu suodīja par ļaužu kūdinājumu; kūdinâšana, kūdîšana, das Anspornen, das Aufhetzen: kas tā par ļaužu kūdināšanu! kûdîtãjs, kûdinâtãjs, der Ansporner, Hetzer, Aufwiegler: uz tuo viņai bija diezgan kūdītāju JR. V, 68. [Wohl zu ai. cōdati "treibt an, drängt", d. dial. hutzen "antreiben" und viell. auch slav. kydati "werfen", s. Bezzenberger GGN. 1875, 227 und Berneker Wrtb. I, 676; anders (zu le. kaût) Būga KZ. LI, 125.]
Avots: ME II, 332
Avots: ME II, 332
kudlot
kudluôt, intr., watscheln: vecene kudluoja uz mežu Nigr., [Wessen (hier auch: kudļât). - Vgl. li. kudénti "gehen, laufen", kùdulioti "schnell gehen", le. kudît und mhd. hutzen "sich schaukelnd bewegen", hotzen "schnell laufen, schaukeln").
Avots: ME II, 299
Avots: ME II, 299
ķuidāt
‡ I ķuĩdât Siuxt, beiseite schaffen, einheimsen: jums tâ būs saaudzis, ka nespēsit ķ.; zur Bed. vgl. izķuîdât (unter izķuidît).
Avots: EH I, 707
Avots: EH I, 707
kūjāt
kuļāt
kuļât, Refl. -tiês,
1): sirds jāpiesien! tagad tīri svabada kuļājas PW. Šis ar mani tiesāties? 6. zuobiņš kuļājas Frauenb. putra kuļājusies: klunkā, klunkā (in einem Tönnchen während des Fahrens)
Anekd. I, 308; ‡
3) = spãrdîtiês: zirgs ar kājām kuļājas Linden in Kurl.; "kulties pa zemi" Saikava. Vgl. li. kulotis "kłócić się" Tiž. I, 106.
Avots: EH I, 672
1): sirds jāpiesien! tagad tīri svabada kuļājas PW. Šis ar mani tiesāties? 6. zuobiņš kuļājas Frauenb. putra kuļājusies: klunkā, klunkā (in einem Tönnchen während des Fahrens)
Anekd. I, 308; ‡
3) = spãrdîtiês: zirgs ar kājām kuļājas Linden in Kurl.; "kulties pa zemi" Saikava. Vgl. li. kulotis "kłócić się" Tiž. I, 106.
Avots: EH I, 672
kuldīgs
kuldîgs, hin- und herschlenkernd, flatterig: viņam mugurā bija tāda kuldīga fraka B. Vēstn. Zu kuldît.
Avots: ME II, 305
Avots: ME II, 305
kuldurēt
kul˜durēt, -ẽju, tr., schütteln, hinund herschwenken: kad jūŗas eža uoliņas kuldurē, tad viņas izirst vairākuos gabaluos Vēr. II, 1184. Refl. -tiês, geschüttelt werden, sich bewegen: uolu kaste braucuot ļuoti kuldurējās; kad tik uolas nav saplīsušas Wain., Kalleten, Dond. [Zu kuldît.]
Avots: ME II, 306
Avots: ME II, 306
kulstamnieks
kulstamniẽks [auch Lindenhof und Mar.; assimilatorisch für kulstavnieks] Etn. III, 78, kulstaunĩca Inflänt., kulstava, kulstekle A. XI, 250, kulsteklis, kul˜stîkla [M. Sil.], Naud., [Grünwald, kul˜stîkle Nötk., Kabillen], kul˜stîklis, kulstiklis [Odensee], Mar., kul˜stîtava, C., Lös.,
1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;
2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;
3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;
4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;
[5) kùlstamnieks 2 Sessw., = kulstavnieks].
Avots: ME II, 307, 308
1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;
2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;
3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;
4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;
[5) kùlstamnieks 2 Sessw., = kulstavnieks].
Avots: ME II, 307, 308
kumdināt
kumdinât [Lautb., kum̂dît 2 Ruj., Selg., Bauske], mahnen, anspornen, antreiben Karls. Vgl. gumdināt [und kumt].
Avots: ME II, 311
Avots: ME II, 311
kušēt
kušêt, -u, -ēju, kušît, -ĩju, intr., schweigen: kuši, guli, mazais bērniņ! BW. 2068. nu kušiet tak reizi! LA. visi kušēja. ē̦dat gaļu, kušījat BW. 19261.
Avots: ME II, 329
Avots: ME II, 329
labdarīt
labdarĩt [Glück Jakob IV, 17] -u, -ĩju (eine Neubildung auf Grund von labdaris, nach dem deutschen wohltun), wohltun: tâ mirdams vēl labdarīt gribu Dünsb. Subst. labdarĩjums, die Wohltat; labdarîtãjs, der Wohltäter.
Avots: ME II, 394
Avots: ME II, 394
labiski
labrīts
labrīts (s. unter lab˙rît), der Morgengruss: labrītiņš, dievpalīgs, tā pirmā valuodiņa BW. 3029, 3 var. duotuļu labrītu, labvakareņu BW. piel. 2 10062 1 , 3.
Avots: EH I, 710
Avots: EH I, 710
laicināt
laicinât, verlängern: dzīvību Kleinschmidit; [laĩcinât Wolgunt, zögern: ķeries tik pie darba! kuo tu laicini? vorzörgen: l. darbu Infl.] Refl. làicinâtiês 2, zögern, trödeln: kuo tu tik ilgi laicinies? Mar. n. RKr. XV, 122. [Zu laicît.]
Avots: ME II, 401
Avots: ME II, 401
laidināt
laîdinât [li. laidìnti "laufen lassen"], tr.,
1) auch laidît, ĩju U., Spr., weich, feucht machen:
dzelzi. pašu laidināšanu izdara, sakarsējuot laidināmuo gabalu. liniem pieauga svars uz katru nelaidinātu puodu pa četrām mārciņām Latv.;
2) paaren, belegen:
guovis Karls., C.;
3) einrichten, veranstalten
L. [Zu laist(iês).]
Avots: ME II, 403
1) auch laidît, ĩju U., Spr., weich, feucht machen:
dzelzi. pašu laidināšanu izdara, sakarsējuot laidināmuo gabalu. liniem pieauga svars uz katru nelaidinātu puodu pa četrām mārciņām Latv.;
2) paaren, belegen:
guovis Karls., C.;
3) einrichten, veranstalten
L. [Zu laist(iês).]
Avots: ME II, 403
laikāties
[laikāties Für. I, auf der Wacht sein; laĩkâtiês, ausweichen, zu vermeiden suchen: es laikājuos ar viņu satikties Dubeņi - In Warkl. habe man ehemals ein laikāties "sich sehnend warten" gebraucht. - Zu laicît und apr. laikūt "halten".]
Avots: ME II, 404
Avots: ME II, 404
laiska
II laiska, ein Pfahl, an dem Missetäter gestraft werden LD.; Pfosten, darandie Bauern gestrichen werden Elv.; ein Pfosten L. [Zu laitît "streichen"?]
Avots: ME II, 411
Avots: ME II, 411
laiška
I laĩška [mit hochle. šk aus šķ?], comm., laĩšķis [Dond., Selg., Lautb.], der Lecker, der Speichellecker, der Schmeichler; krējuma laišķis, der Zeigefinger. Zu laizît.
Avots: ME II, 413
Avots: ME II, 413
laisteklis
laîsteklis, laîstîklis, laîstîkle Ar., die Giesskanne Hug., Mag. II, 1, 72; B. Vēstn., Gr. - Essern. Zu laîstît.
Avots: ME II, 413
Avots: ME II, 413
laistīgs
laîstîgs ,* schillernd, glänzend: nuo svārkstūŗiem divas asins strūklas laistīgā rencelē līst Bārda; laistīgs atlass Egl. laistīgs tīkls zaļu pavedienu sāk mirdzēt trīsē̦dams starp zaļiem zariem Fr. Bārda. S. laîstîtiês.
Avots: ME II, 413
Avots: ME II, 413
lakāt
lakņāt
lakstot
II lakstuôt (unter lakstît ),
1): citi, kas lakstuo (= lakstuojas 2?) ap Aneti Janš. Dzimtene II 2 , 25 (ähnlich V, 375).
Avots: EH I, 717
1): citi, kas lakstuo (= lakstuojas 2?) ap Aneti Janš. Dzimtene II 2 , 25 (ähnlich V, 375).
Avots: EH I, 717
lāktēt
lāktêt, - ẽju U., Adsel, gew. làktît 2, - ĩju Aps., intr.
1) brennen, schimmern, flackern:
zvejniekiem jau redzēja skalu lāktījuot Aps. kāzu mājā visu nakti lāktīja ugunis Tris. tas pamanīja birzes malā lāktījam nelielu ugunskuru saul. skals sāka lāktīt un taisījās dzist Niedra. ziemeļblāzmai lāktijuot, viņi dzirdēja zuobeņus šņikstuot Pūrs I, 113;
2) mit Feuer auf einem Boote in der Nacht fischen:
vīrieši aizbrauca uz e̦ze̦ru lāktē̦tu Adsel; [vgl. zur Sache Bielenstein Holzb. 676 f.].
Avots: ME II, 437, 438
1) brennen, schimmern, flackern:
zvejniekiem jau redzēja skalu lāktījuot Aps. kāzu mājā visu nakti lāktīja ugunis Tris. tas pamanīja birzes malā lāktījam nelielu ugunskuru saul. skals sāka lāktīt un taisījās dzist Niedra. ziemeļblāzmai lāktijuot, viņi dzirdēja zuobeņus šņikstuot Pūrs I, 113;
2) mit Feuer auf einem Boote in der Nacht fischen:
vīrieši aizbrauca uz e̦ze̦ru lāktē̦tu Adsel; [vgl. zur Sache Bielenstein Holzb. 676 f.].
Avots: ME II, 437, 438
lamšat
lancis
lañcis [Wolmarshof], die Weile: viņš kādu lanci dzīvuoja par grāvracēju Dickeln. [Wohl zu lancît.]
Avots: ME II, 419
Avots: ME II, 419
lāpāt
lâpât [auch Drosth., Stomersee], - ãju Bers., Erlaa, lâpuôt Aps., intr., kriechen: uts lāpā Etn. IV, 129. [Um Walk gebe es ein lāpât "gramstîtitiês 1": kuo tu pa tumsu lāpā?]
Avots: ME II, 439
Avots: ME II, 439
lāpsa
II lāpsa, die Stelle: šogad slikta zâle, pļavas lāpsām (stellenweise) plikas. lāpsām meža izde̦gusi Laud. [Wenn von einer Bed. "Stück, Fetzen" auszugehen ist, zu lãpît I; und zu r. лáса "Fleck von länglicher Form, Streifen"?]
Avots: ME II, 440
Avots: ME II, 440
lāpsna
I lāpsna, comm., ein Lump: tāds lāpsna man stāsies ceļā? lāpsnas sieviete, ein schwaches, gebrechliches Frauenzimmer Grünh. - Vgl. ļāpsna. Zu lãpît I.
Avots: ME II, 440
Avots: ME II, 440
ļargāt
‡ ļar̂gât (so gesprochen; mit hochle. a aus e̦?) Saikava, = ļuôdzît, šķuobît. Refl. -tiês Warkt., = ļuôdzîtiês, kustêtiês: ragavām mietnas sākušas ļ.
Avots: EH I, 768
Avots: EH I, 768
lasināt
lašņas
lašņas, etwas Zusammengelesenes, allerlei Abfälle Naud.; häufiger salašņas. Zu lasît.
Avots: ME II, 424
Avots: ME II, 424
lašņāt
lašņât, - ãju, tr., freqen. zu lasît, wiederholt lesen, sammeln: smiltiņas kašņāsim, tārpiņus lašņāsim Plūd.
Avots: ME II, 424
Avots: ME II, 424
ļauniski
laupa
ļaupata
ļaũpata,
1) auch: ļaupete LP., Lesten, (Stück von einem Ganzen Kokn., Salis, Allend. n. U.], der Fetzen, ein vom Korper abgerissenes Stück Gr.-Sessau, Smilt.: izgāž vērsim ciskai ļaupatu LP. IV, 6. tāda ļaupete gaļas atšķīrās LP.; (ļaûpata 2 Gr.-Essern, ļaupata Kosenhof "vom Korper sich lösender Hautfetzen"];
2) die Schaufel Freis.
[In der Bed. 1 nach Būga PФB. LXV, 318 zu làupît, li. laupýti "отламывать".]
Avots: ME II, 532, 533
1) auch: ļaupete LP., Lesten, (Stück von einem Ganzen Kokn., Salis, Allend. n. U.], der Fetzen, ein vom Korper abgerissenes Stück Gr.-Sessau, Smilt.: izgāž vērsim ciskai ļaupatu LP. IV, 6. tāda ļaupete gaļas atšķīrās LP.; (ļaûpata 2 Gr.-Essern, ļaupata Kosenhof "vom Korper sich lösender Hautfetzen"];
2) die Schaufel Freis.
[In der Bed. 1 nach Būga PФB. LXV, 318 zu làupît, li. laupýti "отламывать".]
Avots: ME II, 532, 533
laupe
làupe, der Fetzen, ļaupata; trešā pakāpē apsalušās vātis apklājas ar biezām, cieši piegulušām ādas laupēm MWM. VI, 789; laupīte, eine Streifwunde L. [Zu làupît.]
Avots: ME II, 429
Avots: ME II, 429
lavēties
[lavêtiês Suhrs, der Arbeit ausweichend bummeln: viņš lavējas nuo darba. Vgl. lavîtiês.]
Avots: ME II, 433
Avots: ME II, 433
ļāvēties
leja
[II leja (vgl. lēja) "ein süsser Tau oder Regen, welcher bei dürrem Wetter wie Zucker auf die Blätter fällt und süss ist wie Honig"; die Bienen fallen sehr darauf und er liegt den ganzen Tag Für. I (unter līt). - Wohl zu lît.]
Avots: ME II, 447
Avots: ME II, 447
leksēt
leksêt, - ẽju, lekstît, - ĩju, tr., intr., gierig, unschön essen, schlingen: leksēt - lieliski ēst kâ ārmija; leksē 130; Mar. n. RKr. XV, 123. pats leksēju cūkas gaļu BW. 27225, 2. [Reimwort zu kleksêt.]
Avots: ME II, 448
Avots: ME II, 448
lēkt
lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,
1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;
2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,
1) um die Wette springen:
iesim lēkties!
2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);
3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;
4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];
5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;
6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;
7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;
8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]
Avots: ME II, 458, 459
1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;
2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,
1) um die Wette springen:
iesim lēkties!
2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);
3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;
4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];
5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;
6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;
7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;
8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]
Avots: ME II, 458, 459
lemperēt
lēniņi
lepsēt
ļergāt
lest
lest (li. lèsti),
1) mit dem Schnabel aufpicken, pickend fressen:
kuo tie mani cāļi lese, pa plāniņu staigādami? Rutzau n. RKr. XVI, 131; 198;
[2) (prs. lešu, prt. lesu) = lakt (vom Hunde)
Mitau, Bauske];
3) [lest, lešu, lesu N. - Peb., die Fäden des Aufzugs (beim Weben) zählend in Ordnung bringen]; rechnen
Elv.; zählen Biel.: pēc pē̦dām lest, nach Schuhen ausrechnen Elv. [Zu lasît.]
Avots: ME II, 454
1) mit dem Schnabel aufpicken, pickend fressen:
kuo tie mani cāļi lese, pa plāniņu staigādami? Rutzau n. RKr. XVI, 131; 198;
[2) (prs. lešu, prt. lesu) = lakt (vom Hunde)
Mitau, Bauske];
3) [lest, lešu, lesu N. - Peb., die Fäden des Aufzugs (beim Weben) zählend in Ordnung bringen]; rechnen
Elv.; zählen Biel.: pēc pē̦dām lest, nach Schuhen ausrechnen Elv. [Zu lasît.]
Avots: ME II, 454
lēzēt
II lẽzêt, - ẽju Gr. - Sessau [od. lẽzît], langsam, lauernd gehen. [lẽzêtiês Jürg., auf lẽzes laufen.] lēzēties Kremon n. U., mit einem Schlittchen vom Berge fahren. [Nebst lēžât zu apr. līse "kriecht", slav. ležti "kriechen, klettern", s. Berneker Wrtb. I, 715 und auch Petersson Balt. - slav. Wortstud. 72 f.]
Avots: ME II, 464
Avots: ME II, 464
liekt
lìekt (li. leñkti), [liẽkt Dunika, Iwanden, Līn.], -cu, tr.,
1) biegen, krümmen:
slieces, luokus, lagzdus. mans pūriņš vāku liece BW. 7732. zem grūta ve̦rga sluoga liekti Asp.; vīzes liekt, Bastschuhe flechten: kas vilkam vīzes lieca? BW. 2374;
2) bewältigen:
viņš nevar vis viņu liekt Tals. līdz vakaram nevar vis šuo lauku liekt Tals. Refl. -tiês, sich biegen, sich bücken: kas negrib liekties, tam grūti art. tencināja pie zemes liekdamies LP. V, 359. iebraucam mežā, kur ceļš liecas Aps. [Nebst lìks, lìkt, lùoks, lùocît zu apr. lanctis "Kräuel", askl. sъle̦šti "krümmen", r. лякiй "krumm", an. lengia "Riemen" (vgl. le. kur. leñce) u. a. bei Berneker Wrtb. I, 707 f. und Trautmann Wrtb. 159.]
Avots: ME II, 496
1) biegen, krümmen:
slieces, luokus, lagzdus. mans pūriņš vāku liece BW. 7732. zem grūta ve̦rga sluoga liekti Asp.; vīzes liekt, Bastschuhe flechten: kas vilkam vīzes lieca? BW. 2374;
2) bewältigen:
viņš nevar vis viņu liekt Tals. līdz vakaram nevar vis šuo lauku liekt Tals. Refl. -tiês, sich biegen, sich bücken: kas negrib liekties, tam grūti art. tencināja pie zemes liekdamies LP. V, 359. iebraucam mežā, kur ceļš liecas Aps. [Nebst lìks, lìkt, lùoks, lùocît zu apr. lanctis "Kräuel", askl. sъle̦šti "krümmen", r. лякiй "krumm", an. lengia "Riemen" (vgl. le. kur. leñce) u. a. bei Berneker Wrtb. I, 707 f. und Trautmann Wrtb. 159.]
Avots: ME II, 496
lielot
liet
liêt,
3): auch Seyershof;
4): energisch etwas tun
Kaltenbr.: kâ šuodien lēja (pļāva) gabalu pie zems!
5): auch Orellen; l. kam par galvu Saikava. l. kam ar rīksti pa pakaļu Siuxt, Sonnaxt; mit den Füssen ausschlagen,
spert (von Kühen) Siuxt. Refl. -tiês, ‡
2) = lît: ūdins lējās tai (=tik) daudz, ka ... Pas. IX, 500; ‡
3) Eier ohne Schalen legen (von Hennen)
Auleja, Kaltenbr.: vista lejas.
Avots: EH I, 757
3): auch Seyershof;
4): energisch etwas tun
Kaltenbr.: kâ šuodien lēja (pļāva) gabalu pie zems!
5): auch Orellen; l. kam par galvu Saikava. l. kam ar rīksti pa pakaļu Siuxt, Sonnaxt; mit den Füssen ausschlagen,
spert (von Kühen) Siuxt. Refl. -tiês, ‡
2) = lît: ūdins lējās tai (=tik) daudz, ka ... Pas. IX, 500; ‡
3) Eier ohne Schalen legen (von Hennen)
Auleja, Kaltenbr.: vista lejas.
Avots: EH I, 757
liet
liêt (li. líeti), leju, lêju, tr.,
1) giessen:
ūdeni, pienu; - garu, laimes; asaras liet, Tränen vergiessen. es neriestu (Var.: nelietu) mūžiņā vienas gaužas asariņas BW. 3500. (tauku) sveces liet, Talglichte machen. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griežama. nevajaguot lepuotoes Kaudz. M. kur jau slapjš, tur vairs liet nevajaga;
2) giessen (von Metallen, namentlich Zinn):
alvu. brāļi visi tādi kâ liets, die Brüder sind einander ähnlich wie ein Ei dem andern;
3) de̦sas liet, Würste machen
Mar., Stom.;
4) fig., kâ lej vien, wie geschmiert:
viņam gāja aršana, ka lej vien LP.;
5) hauen, schlagen:
kāds viņam tumsā e̦suot lējis vien, lējis vien pa kaklu Kaudz. M. Refl. -tiês, einander mit Wasser begiessen, rummeln, wenn eine Arbeit zum ersten Male im Jahre vorgenommen wurde. Subst. liêšanâs, das Rummeln. [Zu lît (s. dies).]
Avots: ME II, 505
1) giessen:
ūdeni, pienu; - garu, laimes; asaras liet, Tränen vergiessen. es neriestu (Var.: nelietu) mūžiņā vienas gaužas asariņas BW. 3500. (tauku) sveces liet, Talglichte machen. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griežama. nevajaguot lepuotoes Kaudz. M. kur jau slapjš, tur vairs liet nevajaga;
2) giessen (von Metallen, namentlich Zinn):
alvu. brāļi visi tādi kâ liets, die Brüder sind einander ähnlich wie ein Ei dem andern;
3) de̦sas liet, Würste machen
Mar., Stom.;
4) fig., kâ lej vien, wie geschmiert:
viņam gāja aršana, ka lej vien LP.;
5) hauen, schlagen:
kāds viņam tumsā e̦suot lējis vien, lējis vien pa kaklu Kaudz. M. Refl. -tiês, einander mit Wasser begiessen, rummeln, wenn eine Arbeit zum ersten Male im Jahre vorgenommen wurde. Subst. liêšanâs, das Rummeln. [Zu lît (s. dies).]
Avots: ME II, 505
lietus
liêtus [(li. lietùs, acc. lietų); niederle. und teilweise hochle., so in Alt-Kalzenau, Lubn., Schwanb., Taurup, NeuRosen, Alswig], Demin. liêtutiņš, auch liêtiņš, der Regen: lija, lija lietutiņš BW. 28035. kad vistas lietū stāv, tad garš lietus, kad paspārnē, tad ātri pārejuot Etn. II, 123. pēc lietus saule spīd. Mit Eigenschaftswortern: audzelīgs lietus; mīlīgs, silts, smalks lietus. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuona lietus LP. V, 136. lapu lietus, ein starker Frühlingsregen. Vom Staubregen: lietus līņā, mirdzina, rasina, sijā, smildzina. Līst lietiņi marguodami BW. 4582. Vom Platzregen: sāk briesmīgi lietus līt: gāž kâ ar spaņņiem Grünh. lietus iesāk juoņiem šļākties Aus. Lietus nāk kāpē̦dams Ltd. 1297. lietus taisās, perinās, gaisi taisās uz lietu Liev.; es sieht nach Regen aus, der Regen ist im Anzuge. Als Objekt.: vējš aizdze̦n, atne̦s lietu. dievs duod lietu. Oft der Plur. lieti von anhaltendem Regen: līstiet, lieti, labi lieti! BW. 2802. vakar lija silti lieti 1785. uguni nuodzēsa smalki lieti 2221. sniegi sniga, lieti lija 25680. Oft dient der Regen zur Bezeichnung der Fülle: pēriens kâ lietus, es setzt eine tüchtige Tracht Prügel LP. IV, 215; ze̦lta lietus, Goldregen. Sprw.: naudas lietu ne˙kad nesagaidīsi. dārzā ziedu lietus līst JR. IV, 66. ar zvaigžņu lietu mēness nāk Vēr. I, 844. Zu liêt, lît.
Avots: ME II, 507
Avots: ME II, 507
līgot
lĩguôt [li. lingúoti "schwanken"], lĩgât, -ãju Mag. XIII, 41;
1) intr., schwanken, sich schaukeln:
līguojuošu (Var.: līguotāju) laipu metu BW. 13445. līguodams miedziņš nāca. līguo, laiva, uz ūdeņa!
2) sich schaukelnd bewegen:
parādies tu, saulīte, kuŗu vidu tu līguoji Ltd. 1786. sietiņš līguoja launaga laikā BW. 3019. līguo saule launagā, nuo launaga vakarā 17500; 26640. redzēju kalpa līgaviņu sudrabā līguojam Ltd. 1838;
3) sich schaukeln, sanft wogen:
upe nesa līguodama baltu linu ē̦rkulīti Ltd. 807. es redzēju nuo tālenes ezeriņu līguojuot (Var.: viļņuojuot) BW. 27975;
4) jubeln, namentl. Johannislieder singen, Johannisfest feiern,
Līgo - Lieder singen;
5) singen (von der Nachtigall)
St.;
6) tr., schaukeln, schaukelnd hin un her bewegen:
līguo vilnis baltu puķi ezeriņa maliņā; tâ līguoja (so schwärmten, schwebten) sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15697. puķes lē̦ni galvu līguo Vēr. II, 428. līguo saule meža galus BW. 32443;
7) singen:
tautas dziesmas Aus.;
8) eine Arbeit saumselig betreiben:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoju BW. 7276. Refl. -tiês, schwanken, sich schaukeln, vibrieren, watscheln: līguoties līguojas balta puķe e̦ze̦rā BW. 6462. līguojies, āra liepa! 12020. kad es gāju tautiņās, visa zeme līguojās 16697. līka liepa, līks uozuols, tur bij labi līguoties. vaigi vien līguojas, kad iet Latv. Subst. lĩguõjums, das Geschaukelt-, Gesungenhaben: bruokastiņu, māmuliņa, par šā rīta līguojumu! BWp. 972. Subst. lĩguôšana, das Schaukeln, Singen; lĩguôtãjs, der Schaukelnde, Jubelnde: dziedāšanu Jāņuos sauc par līguošanu un dziedātājus par līguotājiem, līguotājām Etn. IV, 71. [Vgl. auch die Belege bei Doebner Mag. XX, 4. 87 ff. - Die Bed. 4 (woraus weiterhin die Bed. 5 und 7) wohl aus dem Refrain lĩguo entwickelt. - Wohl zu le. ļuodzîties, li. lingė "Stange, an der man die Wiege aufhängt"und (s. Būga KZ. LI, 129) liñgė "Milan", r. dial. лягáться "schaukeln, schwanken" u. a., vgl. Osthoff Parerga 342, Mikkola BB. XXV, 75 f., Solmsen KZ. XXXVII, 581 f., Lidén Stud. 46.]
Avots: ME II, 484
1) intr., schwanken, sich schaukeln:
līguojuošu (Var.: līguotāju) laipu metu BW. 13445. līguodams miedziņš nāca. līguo, laiva, uz ūdeņa!
2) sich schaukelnd bewegen:
parādies tu, saulīte, kuŗu vidu tu līguoji Ltd. 1786. sietiņš līguoja launaga laikā BW. 3019. līguo saule launagā, nuo launaga vakarā 17500; 26640. redzēju kalpa līgaviņu sudrabā līguojam Ltd. 1838;
3) sich schaukeln, sanft wogen:
upe nesa līguodama baltu linu ē̦rkulīti Ltd. 807. es redzēju nuo tālenes ezeriņu līguojuot (Var.: viļņuojuot) BW. 27975;
4) jubeln, namentl. Johannislieder singen, Johannisfest feiern,
Līgo - Lieder singen;
5) singen (von der Nachtigall)
St.;
6) tr., schaukeln, schaukelnd hin un her bewegen:
līguo vilnis baltu puķi ezeriņa maliņā; tâ līguoja (so schwärmten, schwebten) sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15697. puķes lē̦ni galvu līguo Vēr. II, 428. līguo saule meža galus BW. 32443;
7) singen:
tautas dziesmas Aus.;
8) eine Arbeit saumselig betreiben:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoju BW. 7276. Refl. -tiês, schwanken, sich schaukeln, vibrieren, watscheln: līguoties līguojas balta puķe e̦ze̦rā BW. 6462. līguojies, āra liepa! 12020. kad es gāju tautiņās, visa zeme līguojās 16697. līka liepa, līks uozuols, tur bij labi līguoties. vaigi vien līguojas, kad iet Latv. Subst. lĩguõjums, das Geschaukelt-, Gesungenhaben: bruokastiņu, māmuliņa, par šā rīta līguojumu! BWp. 972. Subst. lĩguôšana, das Schaukeln, Singen; lĩguôtãjs, der Schaukelnde, Jubelnde: dziedāšanu Jāņuos sauc par līguošanu un dziedātājus par līguotājiem, līguotājām Etn. IV, 71. [Vgl. auch die Belege bei Doebner Mag. XX, 4. 87 ff. - Die Bed. 4 (woraus weiterhin die Bed. 5 und 7) wohl aus dem Refrain lĩguo entwickelt. - Wohl zu le. ļuodzîties, li. lingė "Stange, an der man die Wiege aufhängt"und (s. Būga KZ. LI, 129) liñgė "Milan", r. dial. лягáться "schaukeln, schwanken" u. a., vgl. Osthoff Parerga 342, Mikkola BB. XXV, 75 f., Solmsen KZ. XXXVII, 581 f., Lidén Stud. 46.]
Avots: ME II, 484
lija
II lija,
1) sanfter Regen
St.: pār viņām ze̦lta lija lija Rainis;
2) der Strich:
tâ iet liju lijām, so geht es weiter ohne Ende A. XVI, 720. rājas vienā lijā, fortwährend N. - Schwanb. Zu lît.
Avots: ME II, 467
1) sanfter Regen
St.: pār viņām ze̦lta lija lija Rainis;
2) der Strich:
tâ iet liju lijām, so geht es weiter ohne Ende A. XVI, 720. rājas vienā lijā, fortwährend N. - Schwanb. Zu lît.
Avots: ME II, 467
likt
likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,
1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;
2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;
3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;
4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;
5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;
7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;
8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;
9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,
1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;
2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;
3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;
4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;
5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];
6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;
7) sich verstellen, scheinen,
a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;
b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;
c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...
d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.
Avots: ME II, 467, 468, 469
1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;
2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;
3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;
4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;
5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;
7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;
8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;
9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,
1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;
2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;
3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;
4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;
5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];
6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;
7) sich verstellen, scheinen,
a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;
b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;
c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...
d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.
Avots: ME II, 467, 468, 469
līņāt
lĩņât, [lìņât 2 Fest., Stelp.], -ãju, intr., ein wenig, sanft regnen: sāka atkal pamazām līņāt A. XIII, 794. te iesāk līņāt lietutiņš Adam. mākuoņi, kas, miglu līņādami, stūmās uz vakara pusi Niedra. [Zu lît.]
Avots: ME II, 489
Avots: ME II, 489
lipēt
lipināt
lipsāties
lišķis
lišķis (f. lišķe, lišķa, liša, liska), der Schmeichler, Lecker: lišķim salda mēle. lišķīte, melīte tā tautu meita BW. 16786, 1. ai meitiņa, lišķes (Var.: lišķas, liškas, liskas [die auch in Kārsava, Mērdzine, Dricē̦ni] mēle BW. 908. [Nebst likstes od. lizas mèle, lizga und r. лесть "Scheichelei" wohl zu laizît; s. Būga РФВ. LXXII, 190.]
Avots: ME II, 475
Avots: ME II, 475
litot
lituôt, intr., vorischtig auftreten: kas nu tā par braukšanu ar neapkaltu zirgu pa tik akminaiņu ceļu! redz, kâ nagi atspaidīti: nabadziņš jau lituo vien Lubn. Etn. III, 1. [Zu laitît (s. dies)?]
Avots: ME II, 475
Avots: ME II, 475
lizas
lizda
lize
loba
luôba: luobas laiks
a): auch Heidenfeld, Jürg. (mit uô ); dafür luobu laiks N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043. luôbît,
1): auch Linden in Kurl., (mit uô 2 ) Grenzhof n. FBR. XII, 24, Seyershof. Refl. -tiês, ‡
3) "pieēsties" (?) A. Leitāns, A.-Ottenhof: viņš luobījās pa pupām; ‡
4) "zum eignen Nutzen und Vorteil ausbeuten"
Diet.
Avots: EH I, 765
a): auch Heidenfeld, Jürg. (mit uô ); dafür luobu laiks N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043. luôbît,
1): auch Linden in Kurl., (mit uô 2 ) Grenzhof n. FBR. XII, 24, Seyershof. Refl. -tiês, ‡
3) "pieēsties" (?) A. Leitāns, A.-Ottenhof: viņš luobījās pa pupām; ‡
4) "zum eignen Nutzen und Vorteil ausbeuten"
Diet.
Avots: EH I, 765
loceklis
lùoceklis, lùocêklis C., PS., lùocîklis, luoceknis Stom.,
1) das Glied, Gelenk:
visi luocekļi man nuotirpst. jāatstaipa luocekļi [KL]. pirmais, uotrais, trešais ticības luoceklis, der erste, zweite, dritte Glaubensartikel;
2) das Mitglied:
biedrības, tiesas luoceklis. In dieser Bedeutung neuerdings auch ein Feminium luocekle gebildet, Mitglied weibl. Geschlechts: biedrības luocekle A. XII, 710. Zu lùocît.
Avots: ME II, 522
1) das Glied, Gelenk:
visi luocekļi man nuotirpst. jāatstaipa luocekļi [KL]. pirmais, uotrais, trešais ticības luoceklis, der erste, zweite, dritte Glaubensartikel;
2) das Mitglied:
biedrības, tiesas luoceklis. In dieser Bedeutung neuerdings auch ein Feminium luocekle gebildet, Mitglied weibl. Geschlechts: biedrības luocekle A. XII, 710. Zu lùocît.
Avots: ME II, 522
locināt
‡ luocinât,
1) sich biegen machen (lassen):
kas tur brauca...? visi meži līguojās; Trīne brauca..., tā tuos mežus luoce̦nāla Tdz. 36062;
2) "?": ne es ļaušu kruogā dzert, ne kumeļu l. (Var.: vārdzināt) Tdz. 48959; vgl. lùocît 5.
Avots: EH I, 765
1) sich biegen machen (lassen):
kas tur brauca...? visi meži līguojās; Trīne brauca..., tā tuos mežus luoce̦nāla Tdz. 36062;
2) "?": ne es ļaušu kruogā dzert, ne kumeļu l. (Var.: vārdzināt) Tdz. 48959; vgl. lùocît 5.
Avots: EH I, 765
ļodzināt
ļogāt
ļorgāties
lukšīt
ļumdēt
ļum̂dêt 2 Kand., [Wandsen], ļumêt Grawendahl, -u, -ẽju,
1) schaukeln, wackeln, watscheln (vor Fett), geleeartig sich bewegen:
e̦ze̦rmala ļumd Kand. vērši kâ ļumd vien, cik tre̦kni LP. IV, 82. kundze ļumēt ļumēja aiz branguma [Grünhof, Pampeln], A. XII, 679, cūka tâ nuobaŗuojusies, ka ļum vien [Notk., Schujen, Mar.], Los., Kand., Katzd., Druw. apaļie vaigi ļum vien A. XX,160;
2) wimmeln (von einer grossen Menge):
jūŗa pilna ar zivīm, ka ļumd vien LP. VI, 878. zivis sanākušas, ka ļum [Autz] vien III, 75. Refl. -tiês,
1) stark wackeln (selten):
abi vaigi staigājuot ļumējas vien A. XIII, 457;
[2) ļumêtiês, ausgerenkt werden (von einem Gliede) Salis, Lems. n. U.;
3) ļumêtiês, sich verfehlen,
vilties U.;
4) ļumêtiês rausgleichen"
(?) Allend. n. U. Berneker Wrtb. I, 759 vergleicht serb. ljȕmati "daherschlendern" und le lumstîties].
Avots: ME II, 543
1) schaukeln, wackeln, watscheln (vor Fett), geleeartig sich bewegen:
e̦ze̦rmala ļumd Kand. vērši kâ ļumd vien, cik tre̦kni LP. IV, 82. kundze ļumēt ļumēja aiz branguma [Grünhof, Pampeln], A. XII, 679, cūka tâ nuobaŗuojusies, ka ļum vien [Notk., Schujen, Mar.], Los., Kand., Katzd., Druw. apaļie vaigi ļum vien A. XX,160;
2) wimmeln (von einer grossen Menge):
jūŗa pilna ar zivīm, ka ļumd vien LP. VI, 878. zivis sanākušas, ka ļum [Autz] vien III, 75. Refl. -tiês,
1) stark wackeln (selten):
abi vaigi staigājuot ļumējas vien A. XIII, 457;
[2) ļumêtiês, ausgerenkt werden (von einem Gliede) Salis, Lems. n. U.;
3) ļumêtiês, sich verfehlen,
vilties U.;
4) ļumêtiês rausgleichen"
(?) Allend. n. U. Berneker Wrtb. I, 759 vergleicht serb. ljȕmati "daherschlendern" und le lumstîties].
Avots: ME II, 543
lumsterēties
lumstoties
luncināt
ļungāt
‡ ļungât(iês) PV., = ļuôdzît(iês): ļun̂gāties 2 var cirvim kāts Lems. iedams ļungājas kâ piedzēris PV.
Avots: EH I, 774
Avots: EH I, 774
ļungāties
‡ ļungât(iês) PV., = ļuôdzît(iês): ļun̂gāties 2 var cirvim kāts Lems. iedams ļungājas kâ piedzēris PV.
Avots: EH I, 774
Avots: EH I, 774
lupiķis
lupiķis,
[1) die Rübe:
burkāni, svikli, lupiķi un citas dārza saknes Janš. Dzimtene 2 II, 447;]
2) lupiķi L., Strassenräuber
[vgl. làupîtãjs].
Avots: ME II, 515
[1) die Rübe:
burkāni, svikli, lupiķi un citas dārza saknes Janš. Dzimtene 2 II, 447;]
2) lupiķi L., Strassenräuber
[vgl. làupîtãjs].
Avots: ME II, 515
lupt
lupt (li. lùpti "schälen"),
1) tr., [prs. *lupu (=li. lupù) od. lupju, prt. lupu, s. Le. Gr. 5751], schälen, kapp und kahl machen:
kur tad tu tuo lieluo mantu grūdīsi, kad sāksi grašus lupt nuo sava meitas vīra? Seib.; herausstehlen (prs. lupju): l. mantas nuo ratiem Dunika;
[2) essen (scherzweise):
lup nu kāpuostus! Seew. n. U.];
3) intr., prs. lùpu, prt. lupu,
a) sich abschälen, ablösen, herabhangen:
miza jau sāk lupt Aps., Lub. ausis cūkai lūp uz leju C., Aps.;
[b) "kahl werden"
L. Refl. -tiês, rasen, grassieren Lasd. Zu làupît (s. dies)].
Avots: ME II, 515
1) tr., [prs. *lupu (=li. lupù) od. lupju, prt. lupu, s. Le. Gr. 5751], schälen, kapp und kahl machen:
kur tad tu tuo lieluo mantu grūdīsi, kad sāksi grašus lupt nuo sava meitas vīra? Seib.; herausstehlen (prs. lupju): l. mantas nuo ratiem Dunika;
[2) essen (scherzweise):
lup nu kāpuostus! Seew. n. U.];
3) intr., prs. lùpu, prt. lupu,
a) sich abschälen, ablösen, herabhangen:
miza jau sāk lupt Aps., Lub. ausis cūkai lūp uz leju C., Aps.;
[b) "kahl werden"
L. Refl. -tiês, rasen, grassieren Lasd. Zu làupît (s. dies)].
Avots: ME II, 515
ļurdzēt
ļur̂dzêt 2 [Līn.], auch [ļur̂dzît 2 (?) Gudenieki], ļurgt, brodeln: putra vārās, ka ļurdz vien Gold. [ļur̂dzêt Mar., Trik., Bauske, ļur̃dzêt Schrunden, -dzu, -dzẽjüčaluot": strautiņš, pļāpa ļurdz. In Mar. u. a. wird mit ļ. auch das Geräusch bezeichnet, das beim Gehen mit durchnässten Pasteln zu horen ist: sabridis kājās; tik ļurdz vien!
Avots: ME II, 544
Avots: ME II, 544
lūsnēt
mācāms
mâcãms, Part. pass. von mâcît,
1) einer, der belehrt, unterrichtet wird;
2) wodurch jem. belehrt wird:
mācāma grāmata, das Lehrbuch RKr. VIII, 16.
Avots: ME II, 575
1) einer, der belehrt, unterrichtet wird;
2) wodurch jem. belehrt wird:
mācāma grāmata, das Lehrbuch RKr. VIII, 16.
Avots: ME II, 575
mācināt
maida
maigstot
maiņot
maiņuôt (unter maĩnît): auch (mit aĩ ) Schnehpeln: ... mums abām bāleliņi; maiņuosim bāleliņus... VL. aus Schnehpeln. nu maiņuotu ... ar kaimiņa cūkgaņiem Tdz.45783.
Avots: EH I, 778
Avots: EH I, 778
maišņa
maišņa, comm., der Wühler, eine Person, die sich überall hineinmischt, sich umhertreibt: maisās kâ maišņa pa vidu Naud. Zu maisît.
Avots: ME II, 552
Avots: ME II, 552
māls
I mãls: mālus mĩt auch Siuxt hier auch: mālus mīdît) u. a. es duomāju cepli celt, ar tevim mālu vest BW. 21104, 5. puoda mālu 34821, 1. sarkanais m., zilais m., baltais m. Siuxt. tre̦kns (ziemlich rein) m. ebenda: kad m. ir tre̦kns, tad tam jāpiejauc grants, lai nesasprāgst. vājš (mit anderen Stoffen gemischt) m. ebenda. apšu m. Frauenb., ein ziemlich unfruchtbarer Boden. glūdu m. Dond., Mergelton, mergelhaltiger Lehmboden, Tonboden. kaļķu m. Sassm., kalkhaltiger Lehmboden, zirga m. AP., eine sehr zähe, fuchsrote Lehrnart. ātri ies pie māla (= mirs) Seibolt n. FBR. XVI, 165, Serbig. luops nuogājis pie māla (ist ganz heruntergekommen) AP.
Avots: EH I, 791
Avots: EH I, 791
maltīte
mal˜tĩte, die Mahlzeit: maltīti turēt, paturēt Kaudz. M. 167, zu Tische sitzen, speisen. uz maltīti aicināt, zu Tische rufen U. Sprw.: kuo ģeld pēc maltītes kaŗuote! vilka maltīte, als Schimpfwort: viņam pagāni suolījušies braukt pretim, bet - vilka maltītes - neat-braukuši Jauns. [Aus mnd. mâltît.]
Avots: ME II, 559
Avots: ME II, 559
maņa
mandēt
[mandêt, prüfen, probieren Lng., Für. I. Als ein Kuronismus wohl zu le. muôdinât, muôstiês (s. dies), li. mandyti "probieren" Geitler Lit. St. 96, gr. μαϑεῖν "bemerken, erlernen", an munda "zielen" u. a.; zur Bed. vgl. le. bàudît.]
Avots: ME II, 560
Avots: ME II, 560
margot
maša
mašķis
mast
mast, matu, fühlen, wahrnehmen ("nicht gebräuchlich") L., U.: ar smadzenēm ne just, ne mast Zeif. Chrest. III, 109. Refl. -tiês, sich fühlen: jau strādnieki gurde̦ni matas [vielmehr zu matīties?] Treum. Sāp. un sm. 42. Vgl. matît.
Avots: ME II, 565
Avots: ME II, 565
mastals
I mastals "?": kupla liepa mastaliem [vielleicht ein Lesefehler für hochle. masteitiem < mastītiem (s. mastît)] zariņiem BW. 11616, 3.
Avots: ME II, 565
Avots: ME II, 565
matpaniņa
matpina
matpina, matpine [Kreuzb.], matpinis, matpīne, auch ein Demin. matpiniņš BW. 5523, 2, das Haarband: vīra māte izpin brūtei matpinu nuo bizas BW. III, 1, 79. matus pina vienā bizē, kuŗas galā iepina vai piesēja matauklas, matpinas Etn. IV, 107 (aus Bers.). plata zīda matpine Janš. ze̦lta un sudraba matpiņi Druva I, 275. Zu pît.
Avots: ME II, 566
Avots: ME II, 566
mazgs
mazgs [Lis., Bers., Kl., Drosth., Jürg., Kreuzb., Warkh., Warkl.] (li. mãzgas), mazga Dond., U., Demin. mazdziņš, mazdziņa, der Knoten: mazgi vien aude̦klā BW. 7343. lai me̦t mazgas striķuos LP. VII, 794. izpestī tuos mazdziņus nuo visiem maniem tīkliem VI, 1, 168. lakatiņu viņa bija... sasējuse mazdziņā uz pakauša Jauns. rīkles mazgs, der Adamsapfel U.; sprigula mazgs, eine Doppelschleife, Doppelschlinge Kawall n. U. [Nebst me̦zg(l)s, megzt und mežģît zu li. mezgù "stricke, schürze einen Knoten" und ahd. masca "Masche", vgl. Boiascq Dict. 646, Güntert Reinw. 147, Zubatý AfslPh. XV, 479 und XVI, 399.]
Avots: ME II, 572
Avots: ME II, 572
mazpalaši
mēdāt
medināt
mēglis
mẽglis, mẽklis, das Gespenst; der Possenreisser; der Maulaffe, Plumpsack [mẽklis Rönnen]; auch ein verkommenes Tier [mēglis Autz, Naud., Dobl., Sessau, Irmelau, Luttringen, Ruhental, Memelshof, Zerrauxt, Neu - Bergfried, Römershof]; ein Schimpfwort: vai tad mēgļi mani apstājuši, ka darbs neluobās? Naud. paskat, tāds mēglis! mēgļa sievietis, vārnē̦ns Alm. šis, kâ tāds mēklis, pārne̦s puodu mājā LP. I, 156. [ Wenn mit gl aus dl, vielleicht zu mẽ̦dât, mẽdît.]
Avots: ME II, 612
Avots: ME II, 612
meiča
meîča [auch Wolm., Arrasch, Drosth., N. - Peb., Nerft, meĩča Gr. - Essern, Wandsen, Kand., Bauske, Līn., Tr., Rutzau, meîča 2 Salis, Ruj., Selg., Lautb.; daneben in emphatischer Aussprache meĩča Lautb. (in lobenden Äusserungen), Drosth. (pejorativ), Demin. verächtl. meîčka N. - Schwanb., meîčuks, [nom. pl. meiči Latv. Saule 1926, S. 409, aus Kreuzb.], das Mädel: grīns tautietis mani ņēma, le̦nu meiču dē̦vē̦dams BW. 21664. daiļa meiča kruoņus pina 5813. ej, meičiņa, kambarī! RKr. XVI, 117. meiča auch zur Bezeichnung eines Schweines Etn. I, 89: [lielajai meĩčai (Sau) atskrējuši sivē̦ni Dunika.] laid meičas ganuos, lai sivē̦ni paliek mājā! Grob. n. Etn. III, 67. [Ableitung von meîta, vielleicht gleichartig mit den Kuhnamen nakča (= naktaļa), piekča (= piektdaļa), uoča (= uotaļa) in Segewold n. RKr. IV, 114; dagegen nach Sommer Balt. 108 mit dem č von veča.]
Avots: ME II, 591
Avots: ME II, 591
meika
meirot
meitiete
meitieste (unter meîtiẽtis): auch (eine weibliche Person) AP., Oknist (mit ei ), Pas. V, 141 (aus Domopol), VIII, 204 (aus Pustiņa).
Avots: EH I, 797
Avots: EH I, 797
meitināt
meituška
meituška (unter meîtuka): auch (mit eî ) Baltinow n. FBR: XI; 132, (ein Backfisch) Pilda.
Avots: EH I, 797
Avots: EH I, 797
meksēt
meli
me̦li (li. melaĩ), Demin. auch melīši BW. 32525, 5 var., die Lüge: balti, dzīvi, salti, tīri me̦li, me̦li, ka ar ruokām var taustīt, eitel, offenbare, handgreifliche Lügen. tīrus, baltus (dzīvus, saltus) me̦lus me̦luot, runāt, stāstīt. viņš ticēja tīri saltiem me̦liem Dok. A. tiesa bija, ne meliņi, ve̦cu ļaužu valuodiņa BW. 28152. miega me̦li, Phantasien, leere Einbildungen L., St., U. Sprw.: me̦li taisnības ielāps. me̦li nesāp. me̦li ve̦lna be̦rni. me̦liem īsas kājas. kaujas ar me̦liem kâ ar blusām. me̦lu tarba, ein Erzlügner, ein Lügensack; [me̦lu valuoda U., eine Erdichtung. - Nebst melst zu màldît (s. dies), osorb. molić "irre machen" (nach Jagić AfslPh. II, 397), arm. meł "Sünde", ahd. melda "Angeberei, Verleumdung" u. a., s. Bugge KZ. XXXII, 18, Boisacq Dict. 623 und Fick Wrtb. III 4, 317.]
Avots: ME II, 595
Avots: ME II, 595
melnamās
‡ me̦lnamas zâles L., Vitriol; me̦l˜namās zâles Siuxt, ein schwarzer Farbstoff (zum Wollefärben): m. z. pirka lieliem gabaliem. Vgl. mel˜nît.
Avots: EH I, 798
Avots: EH I, 798
melst
II mèlst, -šu, -su, faseln, schwatzen, Gerüchte verbreiten, flunkern, verwirrt reden, Unsinn schwatzen: ļaudis melsa, ka kaimiņš nee̦suot nācis LP. IV, 79. tām valuodām, kas melsa, ka viņam būšuot jāiziet, bij sava taisnība Kaudz. M. melst niekus, Unsinn schwatzen Grünh. mēle melš un vārdi kļūdās, jeb vai man ausis tik melš? oder täuschen mich die Ohren? Stari I, 140. Refl. -tiês, hartnäcking auf etwas bestehen, faseln; [einen Vorwand suchen Wessen]: ej, kuo nu melsies! kuo viņi tur melšas? [kas jums visām nuoticis? kuo jūs melšaties? Janš. Dzimtene V, 337. saimnieks ieturēja aizduomās kādu sievieti..., sāka uz tās melsties un briesmīgi sasita LW. 1921, № 47, 3 9.] Zu męli, màldît (s. dies); [vgl. auch Ehrlich griech. Beton. 55 und Boisacq Dict. 122 (unter βλάσφημος).]
Avots: ME II, 599, 600
Avots: ME II, 599, 600
menceklis
mēret
mērot
mestavas
mezēt
mežģenes
mežģenes, eine Art Spitzen, die man in der Hand näht St. [saules mežģenes "nuo diega ar šujamuo adatu pagatavuotas apaļas ripiņas" Bixten.] Zu mežģît, [li. mezginiaĩ "Spitzenbesatz"].
Avots: ME II, 610
Avots: ME II, 610
mežģēt
miegt
miêgt [Kl., Kr., PS., C.], - dzu,
1) miêgt [Erlaa], Bers., tr., stark drücken
Erlaa n. U., Lös.: miedz acis cieši! Bers., [Fest.], mach die Augen zu. viņa... man ap kaklu ruokas miedza JR. V, 166;
2) [vgl. li. numíegti "interficere" Sãlos] schlagen, einen Peitschenhieb geben
[Fest.], Neik. n. U.;
4) laufen
[Fest.], Drosth.: miêdz taišņi pa tīrumi! Mar. n. RKr. XV, VI, 28. es viņiem pakaļ miedzu MWM. v. J. 1898, S. 502. Babans miedza pa pagalmu uz vārtu pusi Poruk IV, 144. [Wohl zu migt, miegs, nebst le. meigt, maidzît, li. mýgti "drücken" LChr. 359, 43 aus Dusetos, apr. pelemaygis "Rötelweihe", vgl. Trautmann Apr. Spr. 393, Fick Wrbt. I 4, 510.]
Avots: ME II, 651
1) miêgt [Erlaa], Bers., tr., stark drücken
Erlaa n. U., Lös.: miedz acis cieši! Bers., [Fest.], mach die Augen zu. viņa... man ap kaklu ruokas miedza JR. V, 166;
2) [vgl. li. numíegti "interficere" Sãlos] schlagen, einen Peitschenhieb geben
[Fest.], Neik. n. U.;
4) laufen
[Fest.], Drosth.: miêdz taišņi pa tīrumi! Mar. n. RKr. XV, VI, 28. es viņiem pakaļ miedzu MWM. v. J. 1898, S. 502. Babans miedza pa pagalmu uz vārtu pusi Poruk IV, 144. [Wohl zu migt, miegs, nebst le. meigt, maidzît, li. mýgti "drücken" LChr. 359, 43 aus Dusetos, apr. pelemaygis "Rötelweihe", vgl. Trautmann Apr. Spr. 393, Fick Wrbt. I 4, 510.]
Avots: ME II, 651
miena
I miena, Wortstreit L. [Mit einer ursprünglichen Bed. "Wortwechsel" zu mît "tauschen"?]
Avots: ME II, 653
Avots: ME II, 653
miešķis
miestiņš
II miestiņš, der Haufe: tur bija miestiņš cilvē̦ku, da war eine Anzahl Menschen zusammen Bergm. n. U. [Zu li. maĩštas "Aufrunhr", le. maisît zur Bed. vgl. and. gimang "Gemenge, Schar")?]
Avots: ME II, 655
Avots: ME II, 655
miet
mìet [Wolm., PS., miênu U., Wolm., Drosth., N. - Peb., miênu Lis.]. Prt. mēju,
1) (einen Pfahl) einjagen; bepfählen
L.: tē̦vs apinim mietu mēja BW. 19857, 2. divi brāļi reiz mējuši mietu LP. V, 348. mieni tu meitu ve̦cā mēnesī un jaunā, tad redzēsi, katrs ilgāk stāvēs Kaudz. M. 93;
2) schlagen, hauen:
mej tam par ļe̦pu! Dond. [Nebst mìets (s. dies) und maidît zu ai. mēthū "Pfosten", mētā "Aufrichter", minōti "befestigt", an. meiđr "Balken", arm. moiť "Pfeiler" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 52, Meringer IF. XVIII, 270, Walde Wrtb. 2 481, Trautmann Wrtb. 165 f., Lidén AfslPh. XXVIII, 38 f. und IF. XVIII, 493 f. Fick KZ. XXI, 6.]
Avots: ME II, 655, 656
1) (einen Pfahl) einjagen; bepfählen
L.: tē̦vs apinim mietu mēja BW. 19857, 2. divi brāļi reiz mējuši mietu LP. V, 348. mieni tu meitu ve̦cā mēnesī un jaunā, tad redzēsi, katrs ilgāk stāvēs Kaudz. M. 93;
2) schlagen, hauen:
mej tam par ļe̦pu! Dond. [Nebst mìets (s. dies) und maidît zu ai. mēthū "Pfosten", mētā "Aufrichter", minōti "befestigt", an. meiđr "Balken", arm. moiť "Pfeiler" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 52, Meringer IF. XVIII, 270, Walde Wrtb. 2 481, Trautmann Wrtb. 165 f., Lidén AfslPh. XXVIII, 38 f. und IF. XVIII, 493 f. Fick KZ. XXI, 6.]
Avots: ME II, 655, 656
mietenis
mieti
miêti [Kr.], U., miêtus PS., C., [Serbigal],
1) der Tausch:
zirgu mietus, ein Rosstauschen U.;
2) der Wechsel, die Veränderung der Dienstboten:
dažu reizi cits citam dāvinājis vai ar pie kāda mietus pielicis tik un tik jaunu meitu Upīte Medn. laiki 164. mietus laiks, die Zeit des Wechsels der Knechte U., [mietus diena, der Tag, wo die gesindedienstboten ihre Stellen verlassen Welig 177;
3) brālis un māsa izgāja mietuos N. - Peb., Bruder und Schwester heirateten Schwester und Bruder (einer andern Familie)].
Zu mît, mits.
Avots: ME II, 656
1) der Tausch:
zirgu mietus, ein Rosstauschen U.;
2) der Wechsel, die Veränderung der Dienstboten:
dažu reizi cits citam dāvinājis vai ar pie kāda mietus pielicis tik un tik jaunu meitu Upīte Medn. laiki 164. mietus laiks, die Zeit des Wechsels der Knechte U., [mietus diena, der Tag, wo die gesindedienstboten ihre Stellen verlassen Welig 177;
3) brālis un māsa izgāja mietuos N. - Peb., Bruder und Schwester heirateten Schwester und Bruder (einer andern Familie)].
Zu mît, mits.
Avots: ME II, 656
mietot
II mietuôt 2 : auch (mit iê ) Heidenfeld. es ar tevi nemietuošu Tdz. 43551. Refl. -tiês Heidenfeld "mainīties, mîties".
Avots: EH I, 826
Avots: EH I, 826
miglis
mija
mija, der Wechsel: ik˙vienā acumirkļa mijā skaistums Druva I, 1326. ne˙kas nestāv cieti laika me̦tu mijā Asp. Ziedu klēpis 60. Zu mît.
Avots: ME II, 625
Avots: ME II, 625
mijības
mijums
[mijums,
1) ceļu mijums, der Kreuzweg
Nikrazen;
2) "sarežģījums, savijums" (?) Sessw.; s. auch mît.]
Avots: ME II, 625
1) ceļu mijums, der Kreuzweg
Nikrazen;
2) "sarežģījums, savijums" (?) Sessw.; s. auch mît.]
Avots: ME II, 625
mīkla
I mîkla, [ein acc. s. mīklī Pas. I, 323 (aus Preili) und loc. s. mīkļ Pas. I, 148 (aus Biržgalis)], der Teig, Brotteig: Sprw. cik mīklas, tik kliņģeŗu. [Nest li. minklas dass. zu mîcît.]
Avots: ME II, 641
Avots: ME II, 641
mīkstelēt
mīksts
mîksts (li. mìnkštas),
1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;
2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;
3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;
4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,
a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;
b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.
Avots: ME II, 643
1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;
2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;
3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;
4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,
a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;
b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.
Avots: ME II, 643
mīkūnas
[mĩkũnas Bauske], mīkūnas [Würzau], Grünh., [Wid.], mīkūnes U., mīkuņas, mīkuona Grünh. n. U., mīkuonas Hofzumb. n. U., mīkuonis Dobl. n. U., mīkuoņi JK. V, 81, der Verdingstag, der Tag des Wechsels der Dienstboten: kad es tuo būtu zinājuse, tad es pa mīkunām vis par tuo algu nebūtu derējuse Asp. Neaizsniegts mērķis 4. [Ableitungen von einen * mīkas od. * mīki (zu mît, av. miϑra - "Vertrag")?]
Avots: ME II, 644
Avots: ME II, 644
milna
I mìlna C., [milˆna 2 Līn., mìlns 2 Kl.,
1) mìlns Ronneb., [Jürg., Bers., mìlna N. - Peb., Drosth., milˆna 2 Nigr., Dond., Bauske, Salis, mìlls 2 Lis., N. - Schwanb., Tirsen, Mar., Oppek.], ein (dicker) Stock: re̦sna runga jeb milna Antrop. II, 5. Sprw.: stīvs kâ milna [od. milns Bers.], te vīrelis slauks! duod ar milnu pa galvas kausu JK. III, 1;
2) [mìlna 2 Bers., milˆna 2 Nigr., mìlns N. - Peb., Lis., PS., milnis Für.], der Mahlstock an der Handmühle [Abbild. bei Bielenstein Holzb. 258]: es savai māsiņai liepas kuoka milnu taisu BW. 3488. malt gāju maltuvē, ne milniņa [Var.: milniju, miliņas (aus Brucken), miliņu (aus Selsau)] klaudzināt 23816. trīc milniņš (Var.: trīcēj[a] milna) man maļuot 6899. [labi, labi, ne tik labi, kad bij dzirnas istabā: es gribēju milnu ķert, saķeŗ[u] puiša labu lietu Nigr.];
3) milns, eine Stange (z. B. um Fischkörbe im Wasser zu befestigen)
Döbner n. U., [Bielenstein Holzb. 672 (mit Abbild.);
4) milnis, milne, ein Besenstiel
Bielenstein Holzb. 298;
5) milna, eine Stossstange um Blockböte in seichtem Wasser fortzubewegen
Bielenstein Holzb. 621 (aus Salisb.). - In der Bed. 2 nebst li. milinỹs dass. und malinỹs "Quirlstange", poln. mlon, r. мéленъ, serb. (čak.) mlán "Griff an der Handmühle" wohl zu le. mal˜t (s. Berneker Wrtb. II, 34); dagegen in den Bed. 1 und 3 - 5 wohl zu le. màltît I (s. dies und Lidén Stud. 88 f.).]
Avots: ME II, 627
1) mìlns Ronneb., [Jürg., Bers., mìlna N. - Peb., Drosth., milˆna 2 Nigr., Dond., Bauske, Salis, mìlls 2 Lis., N. - Schwanb., Tirsen, Mar., Oppek.], ein (dicker) Stock: re̦sna runga jeb milna Antrop. II, 5. Sprw.: stīvs kâ milna [od. milns Bers.], te vīrelis slauks! duod ar milnu pa galvas kausu JK. III, 1;
2) [mìlna 2 Bers., milˆna 2 Nigr., mìlns N. - Peb., Lis., PS., milnis Für.], der Mahlstock an der Handmühle [Abbild. bei Bielenstein Holzb. 258]: es savai māsiņai liepas kuoka milnu taisu BW. 3488. malt gāju maltuvē, ne milniņa [Var.: milniju, miliņas (aus Brucken), miliņu (aus Selsau)] klaudzināt 23816. trīc milniņš (Var.: trīcēj[a] milna) man maļuot 6899. [labi, labi, ne tik labi, kad bij dzirnas istabā: es gribēju milnu ķert, saķeŗ[u] puiša labu lietu Nigr.];
3) milns, eine Stange (z. B. um Fischkörbe im Wasser zu befestigen)
Döbner n. U., [Bielenstein Holzb. 672 (mit Abbild.);
4) milnis, milne, ein Besenstiel
Bielenstein Holzb. 298;
5) milna, eine Stossstange um Blockböte in seichtem Wasser fortzubewegen
Bielenstein Holzb. 621 (aus Salisb.). - In der Bed. 2 nebst li. milinỹs dass. und malinỹs "Quirlstange", poln. mlon, r. мéленъ, serb. (čak.) mlán "Griff an der Handmühle" wohl zu le. mal˜t (s. Berneker Wrtb. II, 34); dagegen in den Bed. 1 und 3 - 5 wohl zu le. màltît I (s. dies und Lidén Stud. 88 f.).]
Avots: ME II, 627
milnot
minēt
minêt, -u, -ẽju [li. minė´ti "gedenken, erwähnen", slav. manēti "meinen"], tr.,
1) erwähnen, gedenken:
Sprw. kas daudz zin, tas daudz min. ietin iešu tautiņās, minēs manu gājumiņu BW. 9595. minē̦tā dienā arī nuotika... Aus. II, 4. kungs nuogāja pie minē̦tā saimnieka Dīcm. pas. v. I, 39. dievu minēt, Gott zum Zeugen anrufen, schworen U.: tautiet[i]s, dievu minē̦dams, dzīrās mani sagaidīt BW. 10771, 5 var. ticiet mani, neticiet, dievvārdiņa neminēšu 7367;
2) raten:
un minē̦damas viņas min: viņš mīl, - viņš nemīl, - kas tuo zin? RSk. II, 242. Refl. -tiês, sich zu erinnern versuchen; hin- und herraten: viņš minējās, bet nevarēja atminēties JR. V, 85. un gudruo un minas nu pērtiķis Zuobgala kal. 1904, S. 96. "bet nuo kam tas gan cēlies?" minējās viņa biedri Vēr. II, 1426. - minams, mlnamais,
1) der (das) zu Erwähnende, des zu gedenken ist;
2) das zu Ratende, das Rātsel: uzmin[i] manu minamuo (Var.: atmini manu minējamu [sic!])! JK. - Subst. minẽjums, das einmalige Erwähnen, Raten:
mūsu ieduomas un minējumi par dabu Vēr. II, 1366; minêšana, das Erwähnen, Raten; minê̦tājs, einer, der erwähnt, gedenkt, rät. [Nebst manît (s. dies) zn apr. acc. s. minisnan "Gedächtnis", li. miñti "gedenken, raten", mintis "Gedanke", slav. раmętь "Gedächtnis", ai. manyatē "meint, gedenkt, erkennt", mánaḥ "Sinn", mati-ḥ "Andacht", gr. μέμονα "gedenke", μένος "Streben", la. meminī "erinnere mich", mēns "Gemüt", commentus "erdacht", ir. menme "Geist", air-mitiu "reverentia", got. man "meine", munan "βουλεύσϑαι", gamunds "Andenken" u. a., s. Trautmann Wrtb. 180f., Walde Wrtb˙a 474 f., J. Schmidt KZ. XXXVII, 44, UIjanov Znač. I, 29 f.]
Avots: ME II, 629, 630
1) erwähnen, gedenken:
Sprw. kas daudz zin, tas daudz min. ietin iešu tautiņās, minēs manu gājumiņu BW. 9595. minē̦tā dienā arī nuotika... Aus. II, 4. kungs nuogāja pie minē̦tā saimnieka Dīcm. pas. v. I, 39. dievu minēt, Gott zum Zeugen anrufen, schworen U.: tautiet[i]s, dievu minē̦dams, dzīrās mani sagaidīt BW. 10771, 5 var. ticiet mani, neticiet, dievvārdiņa neminēšu 7367;
2) raten:
un minē̦damas viņas min: viņš mīl, - viņš nemīl, - kas tuo zin? RSk. II, 242. Refl. -tiês, sich zu erinnern versuchen; hin- und herraten: viņš minējās, bet nevarēja atminēties JR. V, 85. un gudruo un minas nu pērtiķis Zuobgala kal. 1904, S. 96. "bet nuo kam tas gan cēlies?" minējās viņa biedri Vēr. II, 1426. - minams, mlnamais,
1) der (das) zu Erwähnende, des zu gedenken ist;
2) das zu Ratende, das Rātsel: uzmin[i] manu minamuo (Var.: atmini manu minējamu [sic!])! JK. - Subst. minẽjums, das einmalige Erwähnen, Raten:
mūsu ieduomas un minējumi par dabu Vēr. II, 1366; minêšana, das Erwähnen, Raten; minê̦tājs, einer, der erwähnt, gedenkt, rät. [Nebst manît (s. dies) zn apr. acc. s. minisnan "Gedächtnis", li. miñti "gedenken, raten", mintis "Gedanke", slav. раmętь "Gedächtnis", ai. manyatē "meint, gedenkt, erkennt", mánaḥ "Sinn", mati-ḥ "Andacht", gr. μέμονα "gedenke", μένος "Streben", la. meminī "erinnere mich", mēns "Gemüt", commentus "erdacht", ir. menme "Geist", air-mitiu "reverentia", got. man "meine", munan "βουλεύσϑαι", gamunds "Andenken" u. a., s. Trautmann Wrtb. 180f., Walde Wrtb˙a 474 f., J. Schmidt KZ. XXXVII, 44, UIjanov Znač. I, 29 f.]
Avots: ME II, 629, 630
mintot
mirdzināt
mirkstināt
misa
II misa (li. misà), die aus Malz, Hopfen und heissem Wasser gewonnene Flüssigkeit, die man zu Bier gären lässt Kand., Naud., [Ronneb., Zaļmuiža], Bers., Lasd., Laud.: misa - mājas alus darījumā pirmais tecinājums, tre̦knākais un saldākais par visiem vē̦lākiem tecinājumiem. misu, maisījumu, kur sajaukti iesals, apiņi u. c., pagatavuo kublā, viņa uzlējumā ieme̦tuot karstus akmeņus un tad tuo vāruot. brūveris man misas deva BW. 2206. laiciņš silts kâ misa Laud. [Wenn li. misà und estn. miśś dass. aus dem Le. entlehnt wären, könnte le. misa nebst d. Meisch zu le. maisît gehören.]
Avots: ME II, 635
Avots: ME II, 635
mīšana
misēt
misêt, -ẽju,
1) fakt. zu mist
II, verwirren, irre machen
St., mischen, verfehlen: piekuodināja mācītājam nemisēt nuoliktā laika K. Kaln.;
[2) entziehen, stehlen
Bergm. n. U. ("unbek."): lai misē viens uotram savu uzticību Diez, keiner entziehe dem andern sein Vertrauen]. Gew. refl. -tiês, [sich mischen Bielenstein;] sich irren, sich versehen, sich verzählen, schnitzern, irre, verwirrt werden: ne kājiņa šķībi gāja, ne valuoda misējās BW. 1458. kungs, jums būs misējies Degl. ja precniekam misējies, tad tuo krietni izzuobuo BW. III, 1, 86. [man misējas Autz n. U.] Subst. misẽjums, der Fehler, Schnitzer, Fehltritt: kungs par mazākiem misējumiem nežēlīgi suodījis LP. VII, 36; misêšanâs, das Sichversehen. Vgl. misît, mist
II. [In der Bed. "Verfehlen"
wohl aus mnd. missen dass.]
Avots: ME II, 635, 636
1) fakt. zu mist
II, verwirren, irre machen
St., mischen, verfehlen: piekuodināja mācītājam nemisēt nuoliktā laika K. Kaln.;
[2) entziehen, stehlen
Bergm. n. U. ("unbek."): lai misē viens uotram savu uzticību Diez, keiner entziehe dem andern sein Vertrauen]. Gew. refl. -tiês, [sich mischen Bielenstein;] sich irren, sich versehen, sich verzählen, schnitzern, irre, verwirrt werden: ne kājiņa šķībi gāja, ne valuoda misējās BW. 1458. kungs, jums būs misējies Degl. ja precniekam misējies, tad tuo krietni izzuobuo BW. III, 1, 86. [man misējas Autz n. U.] Subst. misẽjums, der Fehler, Schnitzer, Fehltritt: kungs par mazākiem misējumiem nežēlīgi suodījis LP. VII, 36; misêšanâs, das Sichversehen. Vgl. misît, mist
II. [In der Bed. "Verfehlen"
wohl aus mnd. missen dass.]
Avots: ME II, 635, 636
mist
II mist [li. - mìšti "in Verwirrung geraten"], mistu, misu, nur in der Zstz. mit iz-, sa-. Refl. -tiês, verwirrt werden, irre gehen, fehlgehen, fehltreten: gājis, ka ne+maz nemisies LP. VI, 6. Subst. mišanâs, das Fehlgehen, das Sichirren Spr. Zu màisît.
Avots: ME II, 636
Avots: ME II, 636
mistra
mistra, mistrs [Serbigal], mistrus, Plur. mistri,
1) der Mischmasch, das Gemengsel:
ze̦mgalieši tver, savā vidū stipru tautu un valuodu mistru Klaustiņš. še liels jēdzienu mistrus RKr. II, 104; mistru mistrām, mistru mistriem C., Aps., durcheinander: visi skrien mistru mistrām Rainis. [mistriem nākt St., ohne Ordnung kommen];
2) das Mengkorn (namentlich Hafer und Gerste
[mistrs Arrasch, Jürg., Bauske, mistrus Wolm.]): tur auzas un tur tālāk mistri A. XX, 508. griķa mistra alu daru BW. 11186. [Nebst li. mišras od. mišrùs und. ai. miš̍rá-ḥ "vermischt" zu màisît.]
Avots: ME II, 636, 637
1) der Mischmasch, das Gemengsel:
ze̦mgalieši tver, savā vidū stipru tautu un valuodu mistru Klaustiņš. še liels jēdzienu mistrus RKr. II, 104; mistru mistrām, mistru mistriem C., Aps., durcheinander: visi skrien mistru mistrām Rainis. [mistriem nākt St., ohne Ordnung kommen];
2) das Mengkorn (namentlich Hafer und Gerste
[mistrs Arrasch, Jürg., Bauske, mistrus Wolm.]): tur auzas un tur tālāk mistri A. XX, 508. griķa mistra alu daru BW. 11186. [Nebst li. mišras od. mišrùs und. ai. miš̍rá-ḥ "vermischt" zu màisît.]
Avots: ME II, 636, 637
mīšu
mīt
mĩt (li. mìnti), minu od. miņu Essern, Mesoten, Nerft, Kand., minu od. mĩnu Kand., tr.,
1) treten:
ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146. suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;
a) auf den Fersen sein:
pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;
b) die Beine in Bewegung setzen:
dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16. tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,
a) mit den Füssen treten,
b) nicht beachten:
ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002. paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202. tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265. gailis min vistu;
[2) mit Heisshunger essen, einhauen
Seew. n. U.: min nu kāpuostus!] Refl. - tiês,
1) treten, trampeln:
minas kâ uz āžādām;
2) [li. mintis] ringen
[Kokn. n. U., Wessen]: sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew. lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]
Avots: ME II, 648
1) treten:
ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146. suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;
a) auf den Fersen sein:
pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;
b) die Beine in Bewegung setzen:
dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16. tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,
a) mit den Füssen treten,
b) nicht beachten:
ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002. paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202. tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265. gailis min vistu;
[2) mit Heisshunger essen, einhauen
Seew. n. U.: min nu kāpuostus!] Refl. - tiês,
1) treten, trampeln:
minas kâ uz āžādām;
2) [li. mintis] ringen
[Kokn. n. U., Wessen]: sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew. lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]
Avots: ME II, 648
mitāt
mītene
miteniski
mītin
mītiņi
mītiņi U., mīt (n) is [nom. pl.?] Stud., Buntwerk, Zacken: mîtiņiem 2 [Bauske] izluocītu (kre̦klu) BW. 7390 var.
Avots: ME II, 649
Avots: ME II, 649
mītiņš
mitot
mituôt, mîtuôt Preekuln, Gold., Spr., tr., tauschen, wechseln: tautu meita, me̦lnacīte, mituosim gredzentiņus (Var.: mītuosim gre̦dze̦niem)! BW. 6399, 5. es pūriņu nemituotu ar bajāra meitiņām 4883. mituosim kumeliņus (Var.: kumeļiem)! 14611, 1, [Rutzau]. mituosim vietas! LP. VII, 656. mītenieki bāleliņi sajājuši kalniņā, mītuo bē̦rus kumeliņus, liek māsiņas piede̦vām BW. 30243. es māsiņa, tu māsiņa, mums abiem bāleniņi, mituosim bāleniņus! 11542, 1. Refl. -tiês, untereinander wechseln, tauschen, sich durch Austausch der Schwestern verschwägern: tautas dē̦ls, mans brālītis, tie znuotiem saukājās, vai tie bija paduomājuši māsiņām mituoties (Var.: mītuoties 10792)? BW. 14357. Subst. mituõjums, der Tausch, das Getauschte; mituôtãjs, der Tauscher; mituôšana, das Tauschen. Zu mit(u)s.
Avots: ME II, 639
Avots: ME II, 639
mits
mits, mitus Līn., Ar., Wid., RKr. II, 58, mîts [Warkh.], mîtus Spr., der Tausch. mitu gads Kawall. n. U., das Jahr des Dienstwechsels. [Nebst mita II, mite I, mitenieks, mitêt III, mitežām, miti, mituôt, mietus zu askl. mitě "abwechselnd", ai. mitháti "wechselt ab", la. mūtāre "tauschen, ändern", got. maidjan "verändern", ir. mith- "verkehrt" u. a.; zur Wurzel von le. mît, mainît, vgl. Berneker Wrtb. II, 62 f., Trautmann Wrtb. 176 f., Walde Wrtb. 2 505.]
Avots: ME II, 639
Avots: ME II, 639
mizāt
mizât: auch Blieden n. FBR. XVI, 102, Erlaa n. FBR. XI, 21, Ermes, Frauenb., Heidenfeld, Jürg., Kal., Lemb., Lesten n. FBR. XV, 29, N.-Peb., OB., Prl., Smilt., Trik.,
1): auch AP., C. (m. kartupeļus), Dunika (nur von Bäumen;
aber rāceņus laupît), Ramkau, Saikava;
3): auch Heidenfeld, Saikava: runci m. Pas. XIII, 394; lietus mizāja Gramsden, es regnete stark;
6): nuo skābuma zuobi mizā Sonnaxt; ‡
7) mizat nuostā Salis, stumpf werden machen:
kartiņš miza guovīm un cūkām zuobus nuostā. ‡ Refl. -tiês Saikava, im Abschälen wetteifern (mit andern).
Avots: EH I, 819, 820
1): auch AP., C. (m. kartupeļus), Dunika (nur von Bäumen;
aber rāceņus laupît), Ramkau, Saikava;
3): auch Heidenfeld, Saikava: runci m. Pas. XIII, 394; lietus mizāja Gramsden, es regnete stark;
6): nuo skābuma zuobi mizā Sonnaxt; ‡
7) mizat nuostā Salis, stumpf werden machen:
kartiņš miza guovīm un cūkām zuobus nuostā. ‡ Refl. -tiês Saikava, im Abschälen wetteifern (mit andern).
Avots: EH I, 819, 820
mižģēt
mižģêt (li. mizgėti) [Wandsen, mižģît Salis, Lis.], tr., verrenken, verstauchen - meist in der Zstz. mit iz-: kāju, ruoku. Refl. -tiês, mižģinâtiês Kand., knicken, fehltreten, stolpern, sich verwirren, stocken, nicht recht funktionieren: mana kāja mižģinās Kand. mēle, prāts mižģējas. [Subst. mižģẽjums U., Verwirrung. - Vielleicht für mežģêt dass. mit dem i von mišu, mist II.]
Avots: ME II, 640
Avots: ME II, 640
mizot
mizuôt, mizât, -ãju, mizêt, -ẽju, tr.,
1) abrinden, abschälen
[mizuot um Mitau; in Druw. nur von Bäumen, anderswo auch von Kartoffeln, Äpfeln u. a. (wofür in Druw. laupît)]: āžam zuobi nuomizēja, blīgznes mizu mizuojuot (Var.: mizājuot) BW. 15576;
2) einhauen, essen, fressen (scherzweise):
[mizā nu kāpuostus! U.] sievai pirku vērša gaļu, pats mizuoju cūkas gaļu BW. 27225, 3. lācis... sāks auzas mizuot LP. VI, 417;
3) [mizuôt Druw., Mitau, Salisb.], hauen, schlagen, prügeln:
mizuo vēl nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155. ar rīksti ķē̦mus krietni mizuojis VII, 1276;
4) intr., gehen, stiefeln:
vēl liels gabals nuo mizuot;
[5) "energisch und mit Erfolg arbeiten"
um Mitau];
6) in der Zstz. mit nuo- [und ap-], stumpf werden (von Zähnen):
zuobi nuomizuojuši (-ãjuši, -ẽjuši), auch nuomizuši; zuobi nuomiz, die Zähne werden stumpf Schwanb., Mat. das Part. nuomizuši deutet auf ein primitives Verb * mizt hin. Subst. mizuõjums, die Abrindung, das Abgeschälte; mizuôšana, das Abrinden, das Einhauen, Prügeln; mizuôtãjs, wer abrindet, prügelt; augļu mizuôtãjs, Fruchtschäler.
Avots: ME II, 640
1) abrinden, abschälen
[mizuot um Mitau; in Druw. nur von Bäumen, anderswo auch von Kartoffeln, Äpfeln u. a. (wofür in Druw. laupît)]: āžam zuobi nuomizēja, blīgznes mizu mizuojuot (Var.: mizājuot) BW. 15576;
2) einhauen, essen, fressen (scherzweise):
[mizā nu kāpuostus! U.] sievai pirku vērša gaļu, pats mizuoju cūkas gaļu BW. 27225, 3. lācis... sāks auzas mizuot LP. VI, 417;
3) [mizuôt Druw., Mitau, Salisb.], hauen, schlagen, prügeln:
mizuo vēl nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155. ar rīksti ķē̦mus krietni mizuojis VII, 1276;
4) intr., gehen, stiefeln:
vēl liels gabals nuo mizuot;
[5) "energisch und mit Erfolg arbeiten"
um Mitau];
6) in der Zstz. mit nuo- [und ap-], stumpf werden (von Zähnen):
zuobi nuomizuojuši (-ãjuši, -ẽjuši), auch nuomizuši; zuobi nuomiz, die Zähne werden stumpf Schwanb., Mat. das Part. nuomizuši deutet auf ein primitives Verb * mizt hin. Subst. mizuõjums, die Abrindung, das Abgeschälte; mizuôšana, das Abrinden, das Einhauen, Prügeln; mizuôtãjs, wer abrindet, prügelt; augļu mizuôtãjs, Fruchtschäler.
Avots: ME II, 640
močāties
modēt
muodêt, -ẽju, tr., wecken: traucē, dievs, muodē, dievs, mazu bē̦rnu māmulīti! Sessw. BW. 3361, Lapsk. redzēju tautu dē̦lu snaužam...; gaŗām gāju, nemuodēju BW. p. 2 20797, 2. Gew. muôdinât, muôdît.
Avots: ME II, 682
Avots: ME II, 682
modrēties
muôdrêtiês, -ẽjuos, muôdrîtiês, -ĩjuôs, sich ermannen, sich ermuntern, erwachen, sich erheben: muodrējies tu, mana sirds! muodrējaties, lai neruod jūs guluosus! Rainis. nuo jauna muodrējas un iesilst prāti Lautb.
Avots: ME II, 682
Avots: ME II, 682
moimorēt
mokāt
mokāties
muddžoties
mudžināt
muit
mùit, muju, muju, tr.,
1) herumwühlen, ohne Zähne essen
Etn. IV, 147: kuo tu muji tikilgi? Lub.;
[2) quälen:
puišelis muj (inf. muît 2) suni nuost Rutzau]. Refl. mùitiês Smilt., mùities 2 Lis., muîties 2 Līn., Nigr., Rutzau], mūtiês Meiran,
1) [muîtiês C.], mit der Arbeit nicht vom Flecke kommen, sich abplagen, ohne Erfolg sich abmühen
Lös. n. Etn. IV, 147; Druw. n. RKr. XVII, 69, Kalleten, Wain.: elš mujuoties pa stāvuo krastu Rainis. [viņš mujas pa tīrumu, bet ne˙kā neizdara C. cauru mūžu sitās un mujās Rutzau];
2) hinderlich, im Wege, unter den füssen sein, sich einmischen:
kuo tu te mujies? [Saikava, Odsen, Wessen], Birz. viņš vienmē̦r līdzi mujās Stari I, 270;
3) trödeln, müssig sein:
pat saimnieki tādā darba laikā mujas kruogū Dz. Vēstn. [kuo nu mujies (= staigā bez vajadzības) apkārt? Sessw.];
4) sich mit Mühe durchschlagen:
kâ tev iet? tâ tik mujuos N.;
[5) verkehren
Infl. n. U.: še daudz cilvē̦ki mujas - vgl. mūties].
Avots: ME II, 661, 662
1) herumwühlen, ohne Zähne essen
Etn. IV, 147: kuo tu muji tikilgi? Lub.;
[2) quälen:
puišelis muj (inf. muît 2) suni nuost Rutzau]. Refl. mùitiês Smilt., mùities 2 Lis., muîties 2 Līn., Nigr., Rutzau], mūtiês Meiran,
1) [muîtiês C.], mit der Arbeit nicht vom Flecke kommen, sich abplagen, ohne Erfolg sich abmühen
Lös. n. Etn. IV, 147; Druw. n. RKr. XVII, 69, Kalleten, Wain.: elš mujuoties pa stāvuo krastu Rainis. [viņš mujas pa tīrumu, bet ne˙kā neizdara C. cauru mūžu sitās un mujās Rutzau];
2) hinderlich, im Wege, unter den füssen sein, sich einmischen:
kuo tu te mujies? [Saikava, Odsen, Wessen], Birz. viņš vienmē̦r līdzi mujās Stari I, 270;
3) trödeln, müssig sein:
pat saimnieki tādā darba laikā mujas kruogū Dz. Vēstn. [kuo nu mujies (= staigā bez vajadzības) apkārt? Sessw.];
4) sich mit Mühe durchschlagen:
kâ tev iet? tâ tik mujuos N.;
[5) verkehren
Infl. n. U.: še daudz cilvē̦ki mujas - vgl. mūties].
Avots: ME II, 661, 662
muit
I mùit,
2): auch Dunika; ‡
3) "mānīt" (mit ùI 2 ) Warkl. Refl. -tiês: "mùities 2 Lis." ME. II, 661 durch "muîties Lis." zu ersetzen;
1): auch Dunika (mit uî 2 ); "mīties uz vienas vietas" (mit ùi 2 ) Saikava;
2): auch Dunika, Rutzau; kaķi viņai, pa sē̦tsvidu ejuot, mujās pa kājām Jauns. Augšz. 207;
4): auch Dunika, Rutzau; "šâ tâ dzīvuot" (mit uî 2 ) Perkunen;
5): auch Oknist. - pa stadulu mujās ("?") un kliedza tirdzinieki Azand. 118. cauru ziemu muidamies ("?") pa vienu istabu Janš. Mežv. ļ. II, 382. Zur Bed. vgl. auch ‡ apmuit. Fraenkel zitiert FBR. XI, 59 aus Daukantas auch ein li. muities "sich herumplagen".
Avots: EH I, 829
2): auch Dunika; ‡
3) "mānīt" (mit ùI 2 ) Warkl. Refl. -tiês: "mùities 2 Lis." ME. II, 661 durch "muîties Lis." zu ersetzen;
1): auch Dunika (mit uî 2 ); "mīties uz vienas vietas" (mit ùi 2 ) Saikava;
2): auch Dunika, Rutzau; kaķi viņai, pa sē̦tsvidu ejuot, mujās pa kājām Jauns. Augšz. 207;
4): auch Dunika, Rutzau; "šâ tâ dzīvuot" (mit uî 2 ) Perkunen;
5): auch Oknist. - pa stadulu mujās ("?") un kliedza tirdzinieki Azand. 118. cauru ziemu muidamies ("?") pa vienu istabu Janš. Mežv. ļ. II, 382. Zur Bed. vgl. auch ‡ apmuit. Fraenkel zitiert FBR. XI, 59 aus Daukantas auch ein li. muities "sich herumplagen".
Avots: EH I, 829
muita
muĩta (auch Līn., Alt- Salis, Ruj., Serbigal, AP., mùita 2 Nerft, muîta 2 Neu - Salis], die Maut, der Zoll, Tribut: es bez muitas svešus ļaudis cauri sē̦tu nelaidīšu RKr. XVI, 171. [tie nenuoduos me̦slus, ve̦cu tiesu nedz muitu Glück Esra 4, 13. - Nebst li. muĩtas aus slav. myto.]
Avots: ME II, 662
Avots: ME II, 662
muldēt
mùldêt, -u, -ẽju, intr., tr.,
1) irre reden, faseln, schwatzen, radebrechen, phantasieren (im Fieber):
nemuldi niekus! LP. II, 31. tu manu vārdu muldēji muokās Vēr. II, 21. tie iemācās puslīdz muldēt vāciski Kronw. muld kâ baļļā iekāpis. rakstnieks sāka muldēt Vēr.I, 1226;
2) herumschwärmen, herumirren;
3) sich abplagen:
diezgan muldējis, bet neizdevās. es māmiņai nemaksāju vienas nakts muldējumu BW. 1972. pārnes mātei labas dienas par naksiņu muldējumu! 13646, 26. [dažs cienī savu suni labāk nekā nabagu cilvē̦ku; tam būs dienas Refl. -tiês, Dummheiten reden C., Grawendahl; mulˆdêtiês 2, falsch (etwas) tun oder auffassen Ruj.; erfolglos sich abmühen Salis. Nebst li. muldyti "грезить" Miež. doch wohl zu maldît (zum u vgl. mulst), s. Miklosich Etym. Wrtb. 207 und Prellwitz Wrtb. 2 287.]
Avots: ME II, 664
1) irre reden, faseln, schwatzen, radebrechen, phantasieren (im Fieber):
nemuldi niekus! LP. II, 31. tu manu vārdu muldēji muokās Vēr. II, 21. tie iemācās puslīdz muldēt vāciski Kronw. muld kâ baļļā iekāpis. rakstnieks sāka muldēt Vēr.I, 1226;
2) herumschwärmen, herumirren;
3) sich abplagen:
diezgan muldējis, bet neizdevās. es māmiņai nemaksāju vienas nakts muldējumu BW. 1972. pārnes mātei labas dienas par naksiņu muldējumu! 13646, 26. [dažs cienī savu suni labāk nekā nabagu cilvē̦ku; tam būs dienas Refl. -tiês, Dummheiten reden C., Grawendahl; mulˆdêtiês 2, falsch (etwas) tun oder auffassen Ruj.; erfolglos sich abmühen Salis. Nebst li. muldyti "грезить" Miež. doch wohl zu maldît (zum u vgl. mulst), s. Miklosich Etym. Wrtb. 207 und Prellwitz Wrtb. 2 287.]
Avots: ME II, 664
muldīt
murcināt
murdzināt
mur̂dzinât Blied., [Erlaa, Jürg., mur̃dzinât N.] Peb., C., Wolmarshof, Salis, Karls.], mur̂dzît [auch Nötk., PS., C., Jürg.], -u od. -ĩju, -ĩju Stn., Dnt., tr., quetschen, knautschen, quälen (namentlich kleine Tiere): kaķis murdzina peli. [bē̦rns mur̂ga kaķi C., PS.] bē̦rni mīl mur̂dzīt 2 [Salisb.] mazus luopiņus Dnt. sāk viņš mani murdzināt BW. 6568. [nemùrdzini 2 (wecke nicht) bē̦rna! Lös.] par velti man būtu viņu murdzīt au gša, vergebliche Mühe hätte ich, ihn aus dem Schlaf zu rütteln Seib. [kuo viņš tuos ļaudis mur̃dzina? C. (lässt lange warten od. quält unnütz arbeiten lassend). Zu murgt.]
Avots: ME II, 668
Avots: ME II, 668
mureklis
mureklis,
1) die Plackerei, Plage:
ak tu dievs, kas man tur bija par murekli, lieber Gott, was habe ich mich dort abquälen müssen! Hug.;
[2) jem., der sich beständig etwas zu schaffen macht, arbeitet:
tas ir liels mureklis: ne˙kad brīva nestāvēs, ar. vien gar kuo murēsies Dond.] Vgl. murît.
Avots: ME II, 668
1) die Plackerei, Plage:
ak tu dievs, kas man tur bija par murekli, lieber Gott, was habe ich mich dort abquälen müssen! Hug.;
[2) jem., der sich beständig etwas zu schaffen macht, arbeitet:
tas ir liels mureklis: ne˙kad brīva nestāvēs, ar. vien gar kuo murēsies Dond.] Vgl. murît.
Avots: ME II, 668
murēt
murkt
mušeņ
‡ mušeņ Kalupe, Nautrēni, Pilda, Zvirgzdine, mušiņ Warkl., Sprūdžs Asaru liekņa 73, mušît Nautrēni, Pilda, vielleicht, wahrscheinlich. Aus poln. (od. wruss.) moz̃e (das auch in dieser Form Zb. XVIII, 238 vorkommt) umgebildet? Vgl. ‡ mošeņ.
Avots: EH I, 836
Avots: EH I, 836
mutēt
mutêt, -ẽju, mutît, -ĩju, tr., küssen: viņa šmukstē̦dama tai mutēja pieri Tirmz. šis mutējis ve̦cākus un tielē̦tuos Janš. jau pašās kāzās jaunā sieva ar puišiem lieliski mutījusies LP. V, 378;
2) schwatzen, losen Mund haben, schimpfen
Janš., [Fest.]: bet tu nemutējies tik daudz! LA. kalps sāk saimniekam pretī mutēties SDP. VI, 82. [sievietes vēl laikam ilgi mutē̦tuos un tielē̦uos Janš. Paipala 15.]
Avots: ME II, 675
2) schwatzen, losen Mund haben, schimpfen
Janš., [Fest.]: bet tu nemutējies tik daudz! LA. kalps sāk saimniekam pretī mutēties SDP. VI, 82. [sievietes vēl laikam ilgi mutē̦tuos un tielē̦uos Janš. Paipala 15.]
Avots: ME II, 675
mužināt
mužināt
nags
nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,
1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;
2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;
3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,
a) er hat lange Nägel,
b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,
a) lange Finger machen, stehlen;
b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,
a) vor Diebstahl;
b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,
a) rüstig angreifen,
[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;
4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;
5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;
6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;
7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;
8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;
9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;
10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;
11) vanaga nagi,
a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;
b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;
12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. 2 851 und Boisacq Dict. 705.]
Avots: ME II, 687, 688
1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;
2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;
3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,
a) er hat lange Nägel,
b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,
a) lange Finger machen, stehlen;
b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,
a) vor Diebstahl;
b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,
a) rüstig angreifen,
[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;
4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;
5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;
6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;
7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;
8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;
9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;
10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;
11) vanaga nagi,
a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;
b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;
12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. 2 851 und Boisacq Dict. 705.]
Avots: ME II, 687, 688
ņakāt
nārīt
‡ nārīt (li. nórint ),
1) gleichviel
(nãrît 2 ) NB.: n., liksim venteri te˙pat. es viņam nepaduošuos, n. kas (was auch immer kommen möge);
2) "tikkuo; kâ" (nãrît 2 ) NB.: n. nuogāju, tūlīt sākās;
3) kuo nârit 2 Dunika, = kaut kuo: viņa man k. n. teice, bet es nevarēju sadzirdēt. Vgl. nārit.
Avots: EH II, 8
1) gleichviel
(nãrît 2 ) NB.: n., liksim venteri te˙pat. es viņam nepaduošuos, n. kas (was auch immer kommen möge);
2) "tikkuo; kâ" (nãrît 2 ) NB.: n. nuogāju, tūlīt sākās;
3) kuo nârit 2 Dunika, = kaut kuo: viņa man k. n. teice, bet es nevarēju sadzirdēt. Vgl. nārit.
Avots: EH II, 8
ņarkstēt
ņar̂kstêt Mat., ņar̂kšķêt, ņar̂kšêt C., ņārkšķêt Spr., -u, -ẽju, intr., schwatzen, brummen, weinen, flennen Spr.: bērniņi čīkstēja un ņarkstēja Purap. kuo tu ņarkši? Mag. XIII, 2, 56. plēšas, ka ņarkš vien Paul.; ņarkšêt, weinerlich sein (von Kindern) Linden n. U., knarren Taurkaln n. U.: [jaunās kurpes ņârkš 2 (= čīkst). ka nevar klusu paiet Dunika]. Refl. ņarkšķîtiês, (aus Eigensinn) weinen Spr. [Zu ņe̦rka, ņirkstis u. a., s. Persson IF. XXXV, 210 und Fick Wrtb. III 4 , 520 f.]
Avots: ME II, 896
Avots: ME II, 896
nārstekļi
nārstekļi, die Stäbe, Spricken im Sprickenzaun Adsel. Anderswo dafür: riķi zediņi; [zu nar̂stît 1?].
Avots: ME II, 701
Avots: ME II, 701
nārstēt
nārstot
nārstuôt (unter nā`rstît ), refl. -tiês: pavasarī zivis, čūskas, stirnas nãrstuojas 2 Grob.
Avots: EH II, 8
Avots: EH II, 8
nāstrēties
negadīgs
neglīšs
nežģelēt
nežģelêt: die Bed. "bekritteln" ist sehr fraglich und vielleicht durch "mežģît" zu ersetzen: vgl. die Varianten des zitierten Liedes und nižģêt.
Avots: EH II, 23
Avots: EH II, 23
niekacis
niekacis, [niêkacîte 2 Neu - Rahden], eine Mulde, in der man Grütze, Mehl zur Beseitigung der Hülsen schwingt Nerft, [Stelp., Taurkaln, Thomsodorf]: niekacis, kur sē̦nalainus miltus izniekā Brucken n. Etn. II, 33. niekaci taisa nuo viengabala kuoka, lē̦ze̦nas siles veidā, ar ruokturi katrā galā, atdala sē̦nalas nuo buoķiem (grūstiem miežiem). lietuo arī graudu nešanai mažakās daļās Stelp. Zu niekât; [identisch damit ist wohl niekats U. "Holzgefäss zum Grützestossen"].
Avots: ME II, 750
Avots: ME II, 750
nīte
nītēt
nĩtêt (unter nītît): vilka tuos (me̦tus) staklēs iekšā, nītēja un šķietuoja, un tad sākās aušana Janš. Līgava I, 427.
Avots: EH II, 27
Avots: EH II, 27
nobadināt
nobaksterēt
nobalsināt
nobirzāt
nùobirzât,
1) bestreuen; ausschütteln
Spr.;
[2) (mit ìr 2) = nùobirkstît Kl.;
3) = nùobirzît I Wandsen, Bauske;
4) = nùoberzêt: n. dubļus nuo drēbēm Warkl.].
Avots: ME II, 762
1) bestreuen; ausschütteln
Spr.;
[2) (mit ìr 2) = nùobirkstît Kl.;
3) = nùobirzît I Wandsen, Bauske;
4) = nùoberzêt: n. dubļus nuo drēbēm Warkl.].
Avots: ME II, 762
noblankst
noblenkt
nùoblenkt, auch nùobleñkst [aus * nuoblenkstît?] RKr. XVII, 40, [nùobļenkt Dond.], wahrnehmen, absehen: debesi maz, maz var nuoblenkt Dond. LP. VII, 944. pie apvārsmes tad tie nuoblenka uguņa blāzmas Dünsb. [tā ļumā var nuoblen̂kt 2 (mit Mühe wahrnehmen), ka cilvē̦ks nāk pa ceļu. caur miglu tikkuo nuobļe̦nkstamas mājas Dond. aklais nuoblenkst (merkt), ka tur kas ir Talsen.]
Avots: ME II, 763
Avots: ME II, 763
noblēžot
noblišķāties
nobraucināt
nobrāzt
nùobrâzt, [nùobrāzît L., abstreifen (die Haut)]. tr., abstossen, abbrechen, abschrammen [Ronneb.]: saknes nuobrāza viņam ādu Vēr. II, 225. tas spē̦ks, kas nuobrāzis nuo cilvēces netīrums Vēr. II, 605. aukas nuobrāztas egļu galuotnes JR. IV, 155. [vilkdams nuo malkas starpas cirvi nuobrāzu ruokai ādu Wessen.]
Avots: ME II, 764, 765
Avots: ME II, 764, 765
nobrīnēt
nùobrĩnêt, nùobrĩnît, nùobrĩnuôt, tr., bewundern Spr., durch Bewunderung schädigen [nùobrĩnît Salisb.], zugrunde richten, so besonders bē̦rnu nuobrīnēt, ein Kind bewundern und es dadurch in seinem Wachstum schädigen: nuobrīnuot varuot, ja sakuot: ūja, cik liels (od. jauks) bē̦rns! Naud. jaunā vietā vadājuoties bē̦rnuši luopiem sāli uz muguru, lai citi nenubrīnuotu LP. V, 115. kas tuo manu skaņu balsi vakarā nuobrīnēja? BWp. 436 1. Refl. - tiês,
1) sich sehr wundern:
saimnieks nuobrīnas LP. IV, 107. bē̦rns baznīcā jāraudina, lai ļaudis viņā (od. par viņu) nuobrīnas BW. I, S. 179;
2) sich satt wundern:
saimnieks nevar nuobrīnēties LP. IV, 6.
Avots: ME II, 765
1) sich sehr wundern:
saimnieks nuobrīnas LP. IV, 107. bē̦rns baznīcā jāraudina, lai ļaudis viņā (od. par viņu) nuobrīnas BW. I, S. 179;
2) sich satt wundern:
saimnieks nevar nuobrīnēties LP. IV, 6.
Avots: ME II, 765
nobružāt
nùobružât, nùobružît, nùobružinât, nùobružgât Paul., tr., weg-, abreiben, abshaben Ringmundshof: nuobružāti svārki Stari I, 131; nuobružīti suoli AU. [ģē̦rbs bija labi vien nuobružāts Veselis Saules kapsē̦ta 19.] viņš izlasīja nuobružātu parakstu zem bildes AU. viņš nuobružāja sev nuo pieres uodu Egl. kad mazi bē̦rni kraucenējuot, tad vajaguot ar miruiņa pirkstu nuobružāt Etn. I, 111.
Avots: ME II, 766
Avots: ME II, 766
nočīpstināt
nočokāt
nočubināt
nočūpstināt
[nùočūpstinât,
1) (auch: nùočūpstît Planhof) = nùosũkât 1: n. pirkstus Bers.;
2) "= nùočâpstinât" Bauske: lūpas vien viņš nuočūpstināja (indem er nichts zu sagen wusste).]
Avots: ME II, 771
1) (auch: nùočūpstît Planhof) = nùosũkât 1: n. pirkstus Bers.;
2) "= nùočâpstinât" Bauske: lūpas vien viņš nuočūpstināja (indem er nichts zu sagen wusste).]
Avots: ME II, 771
nodrātēt
nùodrātêt,
[1) tüchtig durchprügeln
Nerft, Laud., N. - Schwanb., Erlaa, N. - Peb.]: mani nuodrātējuse, māte griezās uz Lates pusi Jauns.;
[2) tüchtig ausschelten:
par tuo mani krietni nuodrãtēja Jürg., Peb., Laud., Erlaa, Plm., Serben;
3) "eine Tätigkeit in gerader Linie vollziehen"
Serben, Sermus; "gludi valgu nuovît" Neu - Wohfahrt;
4) mit Wachs od. Pech einreibend steif machen:
kurpnieks nuodrātē diegu Grünh.].
Avots: ME II, 776
[1) tüchtig durchprügeln
Nerft, Laud., N. - Schwanb., Erlaa, N. - Peb.]: mani nuodrātējuse, māte griezās uz Lates pusi Jauns.;
[2) tüchtig ausschelten:
par tuo mani krietni nuodrãtēja Jürg., Peb., Laud., Erlaa, Plm., Serben;
3) "eine Tätigkeit in gerader Linie vollziehen"
Serben, Sermus; "gludi valgu nuovît" Neu - Wohfahrt;
4) mit Wachs od. Pech einreibend steif machen:
kurpnieks nuodrātē diegu Grünh.].
Avots: ME II, 776
nodrēbties
nodrekšķēt
II nùodrekšķêt ["- nùočīkstêt" Talsen]: rati nuodrekšķēja A. VIII, 1, 202; [Autz.; kaķis apgāza traukus, ka nuodriksnît".].
Avots: ME II, 776
Avots: ME II, 776
nodzeldināt
[nùodzeldinât, mit Nesseln versengen (perfektiv): meitas viņu pamatīgi nuodzeldināja nātrēm Lennew.; dafür auch nùodzelˆdît Sessw., Lös., Selsau.]
Avots: ME II, 779
Avots: ME II, 779
nodzenēt
nodžirgt
nogāzēt
nùogâzêt C., durchprügeln. [nùogāzît,
1) mehrfach od. wiederholt bestreuen:
n. tīrumu ar mē̦sliem Kl.;
2) (mit â 2 ) durchschimpfen
Ruj.]
Avots: ME II, 784
1) mehrfach od. wiederholt bestreuen:
n. tīrumu ar mē̦sliem Kl.;
2) (mit â 2 ) durchschimpfen
Ruj.]
Avots: ME II, 784
noglaust
nùoglàust (unter nùoglàudît ),
1): auch (mit aũ ) Dunika; kukulīšus nuoglàuž ar ūdeni Ramkau;
2): auch (mit aũ ) Dunika, Seyershof; ‡
3) verstecken
(mit aũ ) Dunika: mudīgi n. kuo zem spilve̦na.
Avots: EH II, 46
1): auch (mit aũ ) Dunika; kukulīšus nuoglàuž ar ūdeni Ramkau;
2): auch (mit aũ ) Dunika, Seyershof; ‡
3) verstecken
(mit aũ ) Dunika: mudīgi n. kuo zem spilve̦na.
Avots: EH II, 46
nogodāt
nùgùodât, nùoguodêt [Lautb.], nùogùodît,
1) etw. erfolgreich enden
Spr.; einheimsen: nuoguodāt sienu (= nuovākt) Etn. IV, 161, [Wolm.]. nuoguodīt = nuokuopt, nuoguoduot zāli, sažāvējuot tuo LP. VII, 1170; [darba rīkus nuoguodēt pie malas Janš. Dzimtene 2 II, 13;]
2) muižas klaušus nuoguodēt, den Frondienst ableisten;
3) zu Ende feiern:
nuoguodīju lielu dienu ar mazuo villainīti BW. 17035, 2;
4) mit Ehren abtragen:
guodēja, nuone̦sāja (Var.: nuoguodēja, nuone̦sāja) vienu zīļu vainadziņu BW. 24378, 4;
[5) nùoguodêt Lis., = nuogùodinât 2].
Avots: ME II, 789
1) etw. erfolgreich enden
Spr.; einheimsen: nuoguodāt sienu (= nuovākt) Etn. IV, 161, [Wolm.]. nuoguodīt = nuokuopt, nuoguoduot zāli, sažāvējuot tuo LP. VII, 1170; [darba rīkus nuoguodēt pie malas Janš. Dzimtene 2 II, 13;]
2) muižas klaušus nuoguodēt, den Frondienst ableisten;
3) zu Ende feiern:
nuoguodīju lielu dienu ar mazuo villainīti BW. 17035, 2;
4) mit Ehren abtragen:
guodēja, nuone̦sāja (Var.: nuoguodēja, nuone̦sāja) vienu zīļu vainadziņu BW. 24378, 4;
[5) nùoguodêt Lis., = nuogùodinât 2].
Avots: ME II, 789
noguldināt
nùogùldinât, nùogùldît [li. nuguldýti], tr., niederlegen, betten: bē̦rnus; kopā nuoguldīt, ins Grab bringen: kas nuoguldīja manu tē̦vu un māti kopā? Līb.; alu nuoguldīt, Bier ablagern lassen; naudu nuoguldināt, Geld anlegen. Sprw.: tas jau savas bites nuoguldījis, er hat sein Schäfchen ins Trockene gebracht.
Avots: ME II, 788
Avots: ME II, 788
nojādināt
nojāt
‡ nùojât ‡
4) = nùobraukt: n. da miesta Baltinow n. FBR. XI, 138. n. ar ve̦zumu Nidden; ‡
5) = nùovalkât: ātri nuojājis savu guoda drēbi Frauenb.; ‡
6) wegreiten:
nuojādams, atjādams Tdz. 54811. Refl. -tiês, ‡
3) = nùodaũzîtiês 2: te̦kulis nuojājies (nuovājējis), pārak bieži pakaļ skriedams aitām Dunika.
Avots: EH II, 49
4) = nùobraukt: n. da miesta Baltinow n. FBR. XI, 138. n. ar ve̦zumu Nidden; ‡
5) = nùovalkât: ātri nuojājis savu guoda drēbi Frauenb.; ‡
6) wegreiten:
nuojādams, atjādams Tdz. 54811. Refl. -tiês, ‡
3) = nùodaũzîtiês 2: te̦kulis nuojājies (nuovājējis), pārak bieži pakaļ skriedams aitām Dunika.
Avots: EH II, 49
nokaitēt
nùokaitêt [nùokaitinât LKVv.], tr., ab-, durchglühen: ēzē nuokaitē̦ta vāruoša dzelzs Vēr. II, 1039. akmeņi nuokaĩtinât, auch nùokaitît Spr., tr., abnecken, abärgern: viņš briesmīgi nuokaitināts Aps.
Avots: ME II, 793
Avots: ME II, 793
nokaplēt
nokatelēt
nokatelēties
noķaulēt
noķezināt
noklaust
[nùoklaust,
1) ausforschen, abhorchen:
vai tu nevari nuoklaust, kuo ļaudis par tuo runā? Vank. n. sviesta ce̦nas Sessw., Selsau, Lös., Festen, Stomersse;
2) = nùoklausîtiês: es nevaru nuoklaust tavas pļāpāšanas Mar.]
Avots: ME II, 797
1) ausforschen, abhorchen:
vai tu nevari nuoklaust, kuo ļaudis par tuo runā? Vank. n. sviesta ce̦nas Sessw., Selsau, Lös., Festen, Stomersse;
2) = nùoklausîtiês: es nevaru nuoklaust tavas pļāpāšanas Mar.]
Avots: ME II, 797
nokleknēt
‡ nùokleknêt od. nùokleknît Ar., (eine gewisse Zeit) ohne Arbeit verbringen: visu dienu n. pa kruogu.
Avots: EH II, 53
Avots: EH II, 53
nokrausēt
‡ nuokraûsêt 2 Frauenb., Siuxt, (Gerstenhacheln) abstampfen (abdreschen): mieži jau nuokrausē̦ti. Refl. -tiês Seyershof, = nùokràusîtiês 2 : mieži tik tīri nuokraûsējās 2 , ka ne˙viena akuota vairs nav klāt.
Avots: EH II, 55
Avots: EH II, 55
nokraut
nokrustot
nùokrustuôt (unter nùokrustît ),
2): bekreuzen (um Böses abzuwehren)
Seyershof: pats sevi nuokrustuojis, kad licies gulēt.
Avots: EH II, 57
2): bekreuzen (um Böses abzuwehren)
Seyershof: pats sevi nuokrustuojis, kad licies gulēt.
Avots: EH II, 57
nokulcēties
nolauzkāt
nolauzt
nùolaûzt (unter nùolaûzît ), ‡
2) bewältigen, jem. den Garaus machen
Salis: lāči dažam labam nuolauza guovi.
Avots: EH II, 61
2) bewältigen, jem. den Garaus machen
Salis: lāči dažam labam nuolauza guovi.
Avots: EH II, 61
noliekt
nùolìekt, ‡
3) gönnen:
viņš ... nenuolieca mums tā prieka Jauns. B. gr. 3 II, 146; ‡
4) = nùotît 1: kāļ tu nītis siesi, es nuoliekšu Auleja. Refl. -tiês,
2): saiminieks ... nuozaliecēs (liess sich dazu bewegen, war einverstanden),
saka: "labi, atduošu" Pas. V, 147. jie nuozaliecēs Zb. XVIII, 462 "oni się zgodzili" (ähnlich 288);
3): kas bullī nuoliekusies, tai guovei ir apaļi ragi Seyershof;
4): ka nuoliektuos ar suni parīdīt guovis Sonnaxt. tas man nenuoliektuos ēst ebenda. ni par kuo nenuosaliecēm, ka dē̦ls pre̦cē̦tuos Oknist. māte nenuoliecēs mani vienu ciemā laist Warkl.
Avots: EH II, 63
3) gönnen:
viņš ... nenuolieca mums tā prieka Jauns. B. gr. 3 II, 146; ‡
4) = nùotît 1: kāļ tu nītis siesi, es nuoliekšu Auleja. Refl. -tiês,
2): saiminieks ... nuozaliecēs (liess sich dazu bewegen, war einverstanden),
saka: "labi, atduošu" Pas. V, 147. jie nuozaliecēs Zb. XVIII, 462 "oni się zgodzili" (ähnlich 288);
3): kas bullī nuoliekusies, tai guovei ir apaļi ragi Seyershof;
4): ka nuoliektuos ar suni parīdīt guovis Sonnaxt. tas man nenuoliektuos ēst ebenda. ni par kuo nenuosaliecēm, ka dē̦ls pre̦cē̦tuos Oknist. māte nenuoliecēs mani vienu ciemā laist Warkl.
Avots: EH II, 63
nolobt
nùoluobt (unter nùoluôbît), ‡
2) eilig etwas verrichten (z. B. hingehen, aufessen, abmähen)
Auleja: n. (mit ùo 2 ) da muižai; eilig weg-, hinwerfen Wessen: kur tu vakar nuoluobi savus cimdus, ka nevari atrast?
Avots: EH II, 65
2) eilig etwas verrichten (z. B. hingehen, aufessen, abmähen)
Auleja: n. (mit ùo 2 ) da muižai; eilig weg-, hinwerfen Wessen: kur tu vakar nuoluobi savus cimdus, ka nevari atrast?
Avots: EH II, 65
nomaiņāt
nomaksams
nomānēt
nomaurāties
nomegžt
nomērot
nùomẽŗuôt (unter nùomẽrît),
1): nuomēŗat zemi Stenden;
2) abprügeln:
nuomẽŗat kam muguru Stenden.
Avots: EH II, 68
1): nuomēŗat zemi Stenden;
2) abprügeln:
nuomẽŗat kam muguru Stenden.
Avots: EH II, 68
nomest
nùomest,
2): auch Seyershof;
3): n. (izmērīt) sieka vietas uz suoļiem Siuxt. zeme nav pareizi nuome̦sta ebenda. kad sāk birzi (sējuot) vilkt, tad vajag n. suoļus (ar suoļiem nuomērīt) Iw.; ‡
6) n. kaudzi Siuxt, einen Heuhaufen aufschichten
(sakŗaut); ‡
7) = nùomežģît Ennes, Kegeln, Lemb., Lems., Meselau, N.-Peb., Schnehpeln, Stenden, Trik., Veļķi (bei Pebalg), Zögenhof: lecekšu tīklus nuome̦t nuo kaņepāju diegiem AP.; ‡
8) n. guovis Frauenb., den Mist da, wo die Kühe stehen, ebnen;
‡
9) bedecken, bestreuen:
nuometa pilnu cūku ar tādiem laukumiem (visa cūkas miesa apklājās ar plankumiem) Seyershof. senāk ar zemēm nuometa (apbēra) pasekņus pa ziemu Frauenb. (luopi) ar kūlu pavasarī ir nuome̦sti Vanagu ligzda 56. Refl. -tiês,
1): ej nu n. (nuogulties) kādu brīdi! Seyershof;
4): guovs nevar n. Ceļi II, 78; ‡
5) sich beziehen (bedecken):
visa miesa nuome̦tas ar pumpām Orellen, Salis; ‡
6) herunterfallen
Frauenb.: streņģe var n. (pati nuokrist) nuo zveņģeļa.
Avots: EH II, 68
2): auch Seyershof;
3): n. (izmērīt) sieka vietas uz suoļiem Siuxt. zeme nav pareizi nuome̦sta ebenda. kad sāk birzi (sējuot) vilkt, tad vajag n. suoļus (ar suoļiem nuomērīt) Iw.; ‡
6) n. kaudzi Siuxt, einen Heuhaufen aufschichten
(sakŗaut); ‡
7) = nùomežģît Ennes, Kegeln, Lemb., Lems., Meselau, N.-Peb., Schnehpeln, Stenden, Trik., Veļķi (bei Pebalg), Zögenhof: lecekšu tīklus nuome̦t nuo kaņepāju diegiem AP.; ‡
8) n. guovis Frauenb., den Mist da, wo die Kühe stehen, ebnen;
‡
9) bedecken, bestreuen:
nuometa pilnu cūku ar tādiem laukumiem (visa cūkas miesa apklājās ar plankumiem) Seyershof. senāk ar zemēm nuometa (apbēra) pasekņus pa ziemu Frauenb. (luopi) ar kūlu pavasarī ir nuome̦sti Vanagu ligzda 56. Refl. -tiês,
1): ej nu n. (nuogulties) kādu brīdi! Seyershof;
4): guovs nevar n. Ceļi II, 78; ‡
5) sich beziehen (bedecken):
visa miesa nuome̦tas ar pumpām Orellen, Salis; ‡
6) herunterfallen
Frauenb.: streņģe var n. (pati nuokrist) nuo zveņģeļa.
Avots: EH II, 68
nomitoties
nomuļāt
[nùomuļât, nùomuļît, nùomuļinât "unordentlich und unschön fertigmachen" Gramsden.] Refl. nùomuļâtiês [Serben, Sermus, Ermes, Seppkull], nùomullâtiês nùomūlâtiês JK. V, 52, sich besudeln, sich beschmutzen: sieva taujājuse, kur tâ e̦suot nuomuļājies LP. III, 32, [Vank., Wolgunt, Mitau, N. - Peb.; in N. - Peb., Autz, Grünh. auch - eine Weile ungeschickt arbeiten: visu cēlienu nuomuļājies un ne˙kā nepadarījis; nuomuļāties "eine Weile ohne Arbeit leben" Bers.]
Avots: ME II, 822
Avots: ME II, 822
nomuldēt
nùomuldêt, 1): mēs gaidām, gaidām, - ne˙kā; līdz pusnaktij nuomuldējām Jauns. Raksti III,103. bē̦rns naktī labi negulēja, ... un kad nakts bij nuomulde̦ta, dienā kājas pinās staigājuot Jauns. Augšz. 99; ‡
2) n. miegu, vom Schlafen irgendwie abgehalten werden:
izgulējis naktī nuomuldē̦tuo miegu Jauns. Jaun. Ziņas 1937, № 234; ‡
3) = nùomaldîtiês Linden in Kurl.: nuomuldējis nuo ceļa Pas. XIV, 95. staigājis, kamē̦r nuomuldējis nuo citim X, 253; ‡
4) eine Zeitlang Unsinn erzählen
Vank.: kuo nu atkal nuomuldēji visu laiku?
Avots: EH II, 70
2) n. miegu, vom Schlafen irgendwie abgehalten werden:
izgulējis naktī nuomuldē̦tuo miegu Jauns. Jaun. Ziņas 1937, № 234; ‡
3) = nùomaldîtiês Linden in Kurl.: nuomuldējis nuo ceļa Pas. XIV, 95. staigājis, kamē̦r nuomuldējis nuo citim X, 253; ‡
4) eine Zeitlang Unsinn erzählen
Vank.: kuo nu atkal nuomuldēji visu laiku?
Avots: EH II, 70
nomurdzināt
nomurināt
nùomurinât Bers., Dond., nùomurît U., tr., abquälen, abmarachen: [lāci nuomurināt U., einem Bären den Rest geben]: zirgus nuomurīt Līn.; nuomurīt, töten, bei Seite schaffen Manz.: [nāvi nuomurījis un viņas varu salauzījis Fürecker.] Refl. - tiês, sich abquälen: caurus deviņus gadus tur nuomurījāmies tous kar,ā pārspēt Dünsb.
Avots: ME II, 823
Avots: ME II, 823
nomurkšķēt
nomutēt
nomužināt
nùomužinât (unter nùomušît): n. (nuomuocīt) kurmuļus Zvirgzdine; "muokuot nuobeigt (ruotaļīgā nuozīmē)" Auleja; n. (nuokaut, scherzweise) cūku ebenda. ‡ Refl. -tiês Auleja "nuomuocīties (ruotaļīgā nuozīmē)": kaķis izķiberējās nuo ūdiņa, cieš nuomužināvies.
Avots: EH II, 71
Avots: EH II, 71
nomužināt
nomūžināt
nonērt
noņurkot
noošņāt
[nùouošņât, = nùouostît. Refl. -tiês, = nùouostîties: zirgs nuouošņājās, bet neēda.]
Avots: ME II, 880
Avots: ME II, 880
noplāt
noplātāt
noplicināt
nùoplicinât, nùoplicît, tr.,
1) kahl, arm machen:
nauda, kas tur aiziet, nuoplicinādama tautu... Vēr. II, 247. [gan viņš ļaudis nuoplicinājis, er hat die Leute wohl bloss und arm gemacht Für. I, unter pliks.] vedējiem jākavā galds, cititdi panāksnieki tuo nuoplicī RKr. XVI, 133;
2) nuoplicināt laukus [Dunika], pļavas, zemi, die Felder, Wiesen, den Boden aussaugen, ausmagern, erschöpfen, ausnutzen;
lini nuoplicina zemi Purap. [linus sēj pulku, un tâ zemi nuoplicī uz nebē̦du Janš. Dzimtene 2 III, 188;
3) nùopļicinât Sassm., glätten, ebnen
Mar.: kad raušus liek uz plātes, tad tuos nuopļicina Sassm. Refl. -tiês, sich kahl, arm machen Nigr.
Avots: ME II, 831
1) kahl, arm machen:
nauda, kas tur aiziet, nuoplicinādama tautu... Vēr. II, 247. [gan viņš ļaudis nuoplicinājis, er hat die Leute wohl bloss und arm gemacht Für. I, unter pliks.] vedējiem jākavā galds, cititdi panāksnieki tuo nuoplicī RKr. XVI, 133;
2) nuoplicināt laukus [Dunika], pļavas, zemi, die Felder, Wiesen, den Boden aussaugen, ausmagern, erschöpfen, ausnutzen;
lini nuoplicina zemi Purap. [linus sēj pulku, un tâ zemi nuoplicī uz nebē̦du Janš. Dzimtene 2 III, 188;
3) nùopļicinât Sassm., glätten, ebnen
Mar.: kad raušus liek uz plātes, tad tuos nuopļicina Sassm. Refl. -tiês, sich kahl, arm machen Nigr.
Avots: ME II, 831
nopludināt
nùopludinât, nùoplûdinât, nùoplûdît, tr.,
1) bewässern, überschwemmen:
pļavas.
2) hinflössen:
pluosts... bija jānuopludina lielpilsē̦tā MWM. IX, 792.
Avots: ME II, 832
1) bewässern, überschwemmen:
pļavas.
2) hinflössen:
pluosts... bija jānuopludina lielpilsē̦tā MWM. IX, 792.
Avots: ME II, 832
noplūdināt
noradināt
nùoradinât, ‡ Refl. -tiês,
1) eine Gewohnheit ablegen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ablegen" );
2) = nuorûdîtiês, sich abhärten: bē̦rns labi nuoradinājies staigādams visu vasaru basām kājām Dunika.
Avots: EH II, 79
1) eine Gewohnheit ablegen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ablegen" );
2) = nuorûdîtiês, sich abhärten: bē̦rns labi nuoradinājies staigādams visu vasaru basām kājām Dunika.
Avots: EH II, 79
noraibināt
nùoràibinât Sassm., nùoràibît, nùoràibuôt Ahs., tr., bunt machen, sprenkeln: guotiņ, mana raibaliņa, kas tev[i] raibu nuoraibuoja (Var.: nuoraibīja)? BW. 29167, 2. kas tuo pļavu nuoraibuoja ar tiem kuoka papēžiem? RKr. XVI, 237.
Avots: ME II, 836
Avots: ME II, 836
norantēt
norūdināt
nùorûdinât, nùorûdît, tr., abhärten, stählen: nuorūdīts tē̦rauds, vīrs, blēdis. šis pārbaudījums bija viņa dvēseli nuorūdinājis Vēr. II, 1108. Refl. -tiês, sich abhärten, gestählt werden: tagad viņš jau pilnīgi apradies un nuorūdījies JR. IV, 84. cilvē̦ka organisms nuorūdās pret lipīgu slimību Vēr. II, 84.
Avots: ME II, 841
Avots: ME II, 841
nosausināt
nositināt
‡ nùositinât, = nùotît 2: saite nuositināta Dunika. Refl. -tiês,
1) = nùotîtiês 1;
2) = nùotîtiês 2: saite tikuse vaļā un nuositinājusies Dunika.
Avots: EH II, 85
1) = nùotîtiês 1;
2) = nùotîtiês 2: saite tikuse vaļā un nuositinājusies Dunika.
Avots: EH II, 85
nošķaudēt
nùošķaũdêt, nùošķaũdît, gew. refl. -tiês, auch nùošķavâtiês, sich abprusten: kaķis nuošķaudēja R. Sk. I, 29. meža tē̦vs nuošķavājās Apsk.
Avots: ME II, 865
Avots: ME II, 865
nošķibēt
nošķobēt
noskribināt
noskrubināt
nùoskrubinât, nùoskrubît, Spr., tr.,
1) abnagen, abessen:
kaķim šķīvītis nuolaizīt, sunim kauliņš nuoskrubināt Etn. IV, 12;
2) abprügeln;
3) zu klein, zu eng machen (von Kleidern):
skruoderis manas jaunās drēbes pa˙visam nuoskrubījis Ahs. kur tādas nuoskrubinātas drēbes var likt? Dond.
Avots: ME II, 850
1) abnagen, abessen:
kaķim šķīvītis nuolaizīt, sunim kauliņš nuoskrubināt Etn. IV, 12;
2) abprügeln;
3) zu klein, zu eng machen (von Kleidern):
skruoderis manas jaunās drēbes pa˙visam nuoskrubījis Ahs. kur tādas nuoskrubinātas drēbes var likt? Dond.
Avots: ME II, 850
nošķurstēt
nošļandēt
nùošļañdêt [Seppkull, bespritzen]: asiņu traipekļus, ar kuŗiem telene mirdama sevi bija nuošļandējusi, viņš bija iepriekš izdzēsis B. Vēstn. [Refl. -tiês, nùokļañdîtiês,
1) sich bespritzen, sich begiessen;
2) im Regen durchnässt werden
Seppkull.]
Avots: ME II, 868
1) sich bespritzen, sich begiessen;
2) im Regen durchnässt werden
Seppkull.]
Avots: ME II, 868
nošļurpstēt
[nùošļurpstêt, nùošļurpstît, von oben abschlürfen: šķidrumu vien nuošļurpstījis! kas tuos biezumus ēdīs? Gramsden.]
Avots: ME II, 869
Avots: ME II, 869
nosmīdināt
nostaipaļāt
nostigot
nostrostēt
nùostruostêt, nùostruostît, tr.,
1) scharf verwarnen, vornehmen:
"tu vari savu de̦gunu bāzt citur kur", viņš aizstāvi nuostruostēja Alm.;
2) ab-, durchprügeln:
es viņu nuostruostēšu pa krietnam Kleinb.
Avots: ME II, 861
1) scharf verwarnen, vornehmen:
"tu vari savu de̦gunu bāzt citur kur", viņš aizstāvi nuostruostēja Alm.;
2) ab-, durchprügeln:
es viņu nuostruostēšu pa krietnam Kleinb.
Avots: ME II, 861
nosūdot
nosukstēties
[nùosukstêtiês Nigr., = nùoslaistîtiês: nuosukstējās tur ilgu laiku, bet ne˙kā nepadarīja.]
Avots: ME II, 862
Avots: ME II, 862
nosūkstināt
nosvaidāt
nosvaidelēt
[nùosvaidelêt, = nùosvaidît: n. visu pagalmu ar skaidām. pati vairs nezin, kur saivītes nuosvaidelējusi Bauske.]
Avots: ME II, 863
Avots: ME II, 863
notars
nuotars [Wenden], nuote̦rs U., nuotara Mag. IV, 2, 162, U., ein Rasenplatz [nuotars Hūg.], ein mit Gebüsch bewachsener Weideplatz, ein unbearbeitetes Stück Land A. VIII, 1, 266, Tals.; [nuõtara Janš. "atmatä]; nuotars = nuora Dünsb.; cūku nuotars cūku apluoks Dünsb. atjāj tautu nuotarā RKr. XVI, 222. pieci bē̦ri kumeliņi nuotarā spēlējas BW. 1385. šis lielais nuotars tik˙pat bešā stāv: ne tu pats plēsi, ne citam atduodi LP. III, 17; (der grtine Platz vor dem Bauergehöfte; die Viehhürde beim Gesinde Kawall n. U. - Etwa zu la. terō "reibe", sloven. to`r "Reibung" usw. (vgl. le. tirdît)? doch vgl. auch nuõtur(i)s.]
Avots: ME II, 872
Avots: ME II, 872
notaskāt
‡ nùotaskât, abprügeln Kegeln, Nötk.: viņam krietni nuotaskāja muguru. Vgl. nùotastît.
Avots: EH II, 99
Avots: EH II, 99
notašķēt
‡ nuotašķêt, = nùotašķît: pa slapju ceļu ... braucuot, nuotašķē drēbes ar dubļiem Berķene n. RKr. XVII, 58.
Avots: EH II, 99
Avots: EH II, 99
notīkāt
nùotĩkât (unter nùotĩkuôt): šī nuotīkājusi, ņē̦musi saimnieku aiz kājām un vilkusi nuost nuo stata Jauns. Raksti III, 56. ‡ Refl. -tiês, = nùoskatîtiês 1 Dunika: nuotīkājies, kâ meitas pe̦ldas.
Avots: EH II, 100
Avots: EH II, 100
notukšot
nùotukšuôt (unter nùotukšît): vienu vietu bija nuotukšuojuši Veldre Dēli un meitas 71.
Avots: EH II, 102
Avots: EH II, 102
nourķēt
‡ nuour̃ķêt, = nùour̃dît Dunika (mit einem ur̃ķis ), Frauenb. ("nuodzìt luopus nuo ganības").
Avots: EH II, 103
Avots: EH II, 103
novadāties
nùovadâtiês, nùovadêtiês [Lös., Druw., Prl., Golg., Schwanb., Selsau, Lis.], nùovadîtiês Oppek. n. U.;
1) [auch: nùovadêt C., PS., Bers., Dickeln, N.-Peb.] schal werden, verschalen:
vietvietām smirdēja nuovadājušās alus smaka RA. lai alus nenuovadējas MWM. VII, 805, [nenuovadās Kalz.]. tad vīns jau nenuovadīsies St.;
2) verkommen:
viņas vLrs rupjš, nuoskrandājies, nuovadājies MWM. VIII, 332.
Avots: ME II, 880
1) [auch: nùovadêt C., PS., Bers., Dickeln, N.-Peb.] schal werden, verschalen:
vietvietām smirdēja nuovadājušās alus smaka RA. lai alus nenuovadējas MWM. VII, 805, [nenuovadās Kalz.]. tad vīns jau nenuovadīsies St.;
2) verkommen:
viņas vLrs rupjš, nuoskrandājies, nuovadājies MWM. VIII, 332.
Avots: ME II, 880
novērties
nùovērtiês,
1): meita nuosaveŗ, ka jis gradzinu nuoliek Pas. VII, 482. nuosavērt, kas bārenītei palīdz VI, 199. sirdei grūši nuosapūst, acīm gauži nuosavērt Tdz. 43604; ‡
2) = nùoskatît 2: nuosavēru pļāvējeņu: tī būs muna pļāvējeņa Tdz. 50333.
Avots: EH II, 107
1): meita nuosaveŗ, ka jis gradzinu nuoliek Pas. VII, 482. nuosavērt, kas bārenītei palīdz VI, 199. sirdei grūši nuosapūst, acīm gauži nuosavērt Tdz. 43604; ‡
2) = nùoskatît 2: nuosavēru pļāvējeņu: tī būs muna pļāvējeņa Tdz. 50333.
Avots: EH II, 107
noviļināt
‡ II nuoviļinât Dunika,
1) = nùovelˆt 1: n. balku nuo krasta upē;
2) = nùovā`rtît 2: n. kuo miltuos vai dubļuos Trik.
Avots: EH II, 107
1) = nùovelˆt 1: n. balku nuo krasta upē;
2) = nùovā`rtît 2: n. kuo miltuos vai dubļuos Trik.
Avots: EH II, 107
noviļņot
nozibiņot
nùozibiņuôt, [nùozibinât], nùozibsnêt, nùozibsnît, intr., aufblitzen: vīri me̦t krustu, ik nuozibiņuo LP. IV, 416. kad pirmuo reiz nuozibsnēja... A. XXI, 506. meitene nuospļāvās, acīm nuozibsnīdama MWM.
Avots: ME II, 890
Avots: ME II, 890
nozobot
nožulināt
nùožulinât,
1) [nùožulît Salis, Widdrtsch, Wolmarshof, C., Selg., Nigr.], tr., mit stumpfem Messer abschneiden:
es tautu kuniņu nuožu lināju, ich habe den Behälter des Mahlstockes abgeschnitten BW. 25597; [2) "samaidzît; beschmutzen": kakē̦ns spêlējuoties peli pa˙visam nuožulina Alswig.]
Avots: ME II, 894
1) [nùožulît Salis, Widdrtsch, Wolmarshof, C., Selg., Nigr.], tr., mit stumpfem Messer abschneiden:
es tautu kuniņu nuožu lināju, ich habe den Behälter des Mahlstockes abgeschnitten BW. 25597; [2) "samaidzît; beschmutzen": kakē̦ns spêlējuoties peli pa˙visam nuožulina Alswig.]
Avots: ME II, 894
nožurgāt
nùožur̃gât, nùožurdzît, tr., in Schweiss bringen, abarbeiten, abquälen: zirgus Kand. zirgi kâ kaķi nuožurdzīti Sil. Refl. -tiês, sich abquälen, sich abmühen.
Avots: ME II, 894
Avots: ME II, 894
ņukāt
ņukât,
1): auch Schnehpeln, Siuxt; tevi ... ņukāju kâ lelli Janš. Līgava II, 188. viņš ņukā (spiež, bāž) zeķi kurpē Frauenb.;
2): ņukā tik iekšā (lieliem kumuosiem)! Frauenb., Grünw. ‡ Refl. -tiês,
1) "dauzīties" Heidenfeld, Saikava; "pa miegam gruozīties (kustēties, spārdīties)" Frauenb.;
2) = mîcîties: vai nu es ar pirstiem ņukāšuos? atnes kaŗuoti, tad samīcīšu! AP. pa māliem ņ. Jürg., Schwitten.
Avots: EH II, 116
1): auch Schnehpeln, Siuxt; tevi ... ņukāju kâ lelli Janš. Līgava II, 188. viņš ņukā (spiež, bāž) zeķi kurpē Frauenb.;
2): ņukā tik iekšā (lieliem kumuosiem)! Frauenb., Grünw. ‡ Refl. -tiês,
1) "dauzīties" Heidenfeld, Saikava; "pa miegam gruozīties (kustēties, spārdīties)" Frauenb.;
2) = mîcîties: vai nu es ar pirstiem ņukāšuos? atnes kaŗuoti, tad samīcīšu! AP. pa māliem ņ. Jürg., Schwitten.
Avots: EH II, 116
ņūklis
I ņūklis (Bers., ņūkla Druw., eine grosse, wirre Menge]: ja nu visi bē̦rni sanāca kuopā, tad bija labs ņūklis Saul. ņūklis juoņuo darba gaîtās Egl.; [uodu ņùklis 2 Sessw., Lös. cirtumā liels ņûklis zaru Gr.-Buschhof].
Avots: ME II, 907
Avots: ME II, 907
ņurgāt
ņurgt
IV ņur̂gt,
1): "ņur̂dît" ME. II, 906 zu verbessern in "ņur̂dzît"; ‡
2) "berzties" Hasenp.: tur bija tik daudz ļaužu, ka ņur̂dza 2 vien.
Avots: EH II, 116
1): "ņur̂dît" ME. II, 906 zu verbessern in "ņur̂dzît"; ‡
2) "berzties" Hasenp.: tur bija tik daudz ļaužu, ka ņur̂dza 2 vien.
Avots: EH II, 116
ņurgt
ņurināt
ņurinât,
[l) schnurren
Grünwald: kaķis ņurma Nötk., N.-Peb., Ermes, Serbigal];
2) "?": viņa čāpslina lūpām un priekā ņurina MWM. VIII, 242;
3) mit einem stumpfen Messer schneiden
Mesoten;
[4) (etwas Hartes) nagen od, beissen (vom Hunde gesagt)
Mitau;
5) "= ņurdzît" Ve̦caķi: bē̦rni ņurina kaķi N.-Laitzen, Grenči. Refl. -tiês,
[1) murmeln, sprudeln Stenden:
ūdens ātri tecēja. čaluodams un ņurinādams];
2) "?": (kuce̦ni) sākuši vairāk ņurināties Upīte Medn. laiki;
[3) "mit langen Zähnen essen"
Grünh., Hofzumberge;
4) "mīlināties": kaķis ņurinājas gar kājām N.-Peb.].
Avots: ME II, 906
[l) schnurren
Grünwald: kaķis ņurma Nötk., N.-Peb., Ermes, Serbigal];
2) "?": viņa čāpslina lūpām un priekā ņurina MWM. VIII, 242;
3) mit einem stumpfen Messer schneiden
Mesoten;
[4) (etwas Hartes) nagen od, beissen (vom Hunde gesagt)
Mitau;
5) "= ņurdzît" Ve̦caķi: bē̦rni ņurina kaķi N.-Laitzen, Grenči. Refl. -tiês,
[1) murmeln, sprudeln Stenden:
ūdens ātri tecēja. čaluodams un ņurinādams];
2) "?": (kuce̦ni) sākuši vairāk ņurināties Upīte Medn. laiki;
[3) "mit langen Zähnen essen"
Grünh., Hofzumberge;
4) "mīlināties": kaķis ņurinājas gar kājām N.-Peb.].
Avots: ME II, 906
nužģināt
nužģinât, nužģît, - ĩju,
1) schnüffeln, wühlen, in Unordnung bringen:
cūkas nužģī miežu tupiņas Naud.;
2) nužģināt, die Spitze der Pastel zusammenziehen
Lems., Salis n. U., [Bielenstein Holzb. 685].
Avots: ME II, 754
1) schnüffeln, wühlen, in Unordnung bringen:
cūkas nužģī miežu tupiņas Naud.;
2) nužģināt, die Spitze der Pastel zusammenziehen
Lems., Salis n. U., [Bielenstein Holzb. 685].
Avots: ME II, 754
ods
uôds (li. úiodas, pl. uodaĩ ) Kl., Lös., Prl., PS., Wolm. u. a., uods U., uôde 2 Bl., Ruj., Salis, unde L., St., U., BW. 29284, 1, uoda Manz. Lettus; Glück Matth. 23, 24, die Mücke (unbekannt in Dond., Dunika, Frauenb., Kand., Selg., Stenden, wo dafür knis(l)is u. a.): uodes kuož, die Mücken stechen U. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps. kur skriedami, uodu putni, bez saulītes vakarā? BW. 3361. - Sprw.: labāk uodiņš kāpuostuos nekâ pa˙visam bez gaļas Etn. IV, 94. kāpuostu uodiņš, cecidomyia brassicae Latv.; kviešu uodiņš, diplosis tritici Latv. - Sprw.: pievilcies kâ uods, besoffen wie eine Spritze. Von Schulze KZ. XLIII, 41 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 119 zu êst gestellt (vgl. le. tautu dē̦lu uodi ēde BW. 15230 und li. šimtas uodų̃ kumẽlė suė´da in Kvėdarna). Anders Zubatý AfslPh. XVI, 407 und Preobraženskij Эт. слов. р. яз. I, 635 f. (zu wruss. вадзень, ksl. obadъ od. ovadъ, r. оводъ "oestrus"; was bedeutet aber dann hier das ob-?), Petersson Heterokl. 99 f. (zu adît, adata), Hirt IF. XXXI, 10 (zu gr. ω˚δίς "Schmerz").
Avots: ME IV, 413
Avots: ME IV, 413
okstot
oksts
II uoksts,
1) ùoksts Serbigal, ùoksts 2 Vīt., uoksts U., Lubn., ùoksts, -s PS., Wolm., uôksts Nötk., uôkstiņš 2 Sassm., die Spürbiene, suchende Biene
Ruj. n. U.: uokstiņi uzmeklē spietam mājuokli Sassm. n. RKr. XVII, 44;
2) bitēm ir uoksta laiks od. bites iet uokstā, die Bienen suchen eine Behausung
Fest., Golg.;
3) Plur. uoksti, die Fühlhörner der Insekten
L., St., U.;
4) der ausgesuchte Platz für einen Schwarm:
bitēm ir mūsu pulcenī uoksts Etn. IV, 162;
5) ùoksts 2 Laud., Stelp., uôksts Nötk., uôksts 2 Schibbenhof, Segew., der Schnüffler
Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 56: par uokstu sauc tādu cilvē̦ku, kas aiziedams uz svešām mājām izstaigā un izuosta visas malu maliņas Stelp. Vgl. uokstît.
Avots: ME IV, 415
1) ùoksts Serbigal, ùoksts 2 Vīt., uoksts U., Lubn., ùoksts, -s PS., Wolm., uôksts Nötk., uôkstiņš 2 Sassm., die Spürbiene, suchende Biene
Ruj. n. U.: uokstiņi uzmeklē spietam mājuokli Sassm. n. RKr. XVII, 44;
2) bitēm ir uoksta laiks od. bites iet uokstā, die Bienen suchen eine Behausung
Fest., Golg.;
3) Plur. uoksti, die Fühlhörner der Insekten
L., St., U.;
4) der ausgesuchte Platz für einen Schwarm:
bitēm ir mūsu pulcenī uoksts Etn. IV, 162;
5) ùoksts 2 Laud., Stelp., uôksts Nötk., uôksts 2 Schibbenhof, Segew., der Schnüffler
Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 56: par uokstu sauc tādu cilvē̦ku, kas aiziedams uz svešām mājām izstaigā un izuosta visas malu maliņas Stelp. Vgl. uokstît.
Avots: ME IV, 415
olāt
II uolât, achten (= Acht geben auf) Manz. n. U., Elger: tu neuolu RKr. XX, 135 (aus Ev.). gans bē̦g . . . un neuola... avis Manz. Post. I, 433, 441 (ähnlich: Ev. u. Ep. Joh. 10). zvērē viņš un tuo nesapruot, tad viņš . . . grē̦kuo; pruot viņš tuo un neuola tuo, tad grē̦kuo viņš divkārtīgi Syr. XXIII, 13, 26. Die III p. prs. uola (wenn mit kurzem -a) kann auch zu einem inf. *uolît gehören. Wohl zu ir. fili "Seher", cymr. gweled "sehen", lat. voltus "Gesichtsausdruck" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 293).
Avots: ME IV, 416
Avots: ME IV, 416
olīgs
paada
paada, die Sohle unter den Bastschuhen L., [Bielenstein Holzb. 696]. paads, der Bast zum Flechten der paada Golg. Zu adît.
Avots: ME III, 3
Avots: ME III, 3
pabaidēt
pabraucināt
pabrīnēties
pabrĩnêtiês, pabrĩnîtiês, pabrĩnuôtiês, sich ein wenig wundern, sich wundern, erstaunen: pabrīnuos, pasmejuos es par savu līgaviņu VL. ķēniņa meita par jaunuo puisi tīri pabrīnās LP. II, 73.
Avots: ME III, 10
Avots: ME III, 10
pačauvēt
pacienāt
pačūpstināt
‡ pačūpstinât, pačūpstît, ein wenig čūpstinât resp. čūpstît: duod man kuo saldu drusku p˙!
Avots: EH II, 125
Avots: EH II, 125
padibinēt
padiecēt
padižoties
‡ padižuôtiês, = pale̦puôtiês, paliẽlîtiês: padižuojies Dārtes priekšā Janš. Dzimtene V, 123. p. ar savu runu Schwitten u. a.; pasadižuot PlKur. (unter dižuoties), sich wichtig machen.
Avots: EH II, 127
Avots: EH II, 127
padzirdināt
padzir̂dinât [Wolm.], padzir̂dît [Wolm.], padzir̃dinât, padzir̃dît [li. pagirdyti] Kand., tr., zu trinken geben, satt tränken, abtränken: ja burvi padzirdina, viņš nuo muokām vaļu LP. VII, 692. kustuoņus rītuos un vakaruos paēdina un padzirdina visas meitas kuopā Etn. III, 74. es viņu pabaŗuoju, padzirdīju A. XX, 269. cik iedama guovu slaukt, tik ar pienu padzirdīju BW. 9397.
Avots: ME III, 22
Avots: ME III, 22
pagāzt
paglaust
paglaust (unter paglãsît), ‡
2) heimlich unter etwas (ver)stecken
Dunika, Rutzau: Annele paglaũda grāmatu apakš spilve̦na.
Avots: EH II, 133
2) heimlich unter etwas (ver)stecken
Dunika, Rutzau: Annele paglaũda grāmatu apakš spilve̦na.
Avots: EH II, 133
pagodināt
pagùodinât, pagùodît, tr.,
1) ehren, beehren, Ehre erweisen, verherrlichen:
pagasts rīkuojās savu skuoluotāju visādi paguodināt Latv. drīz pādes vārdiņu paguodināšu BW. 1399;
2) ironisch, so namentlich paguodīt, ehren, traktieren, prügeln:
kuo Aza reiz ar šā krājuma vārdiem paguodināja Aps. nuost nuo kājām! es tādus circeņus ar knipi paguodu LP. IV, 2. tad arī es tevi paguodīšu gan, dann werde auch ich dich wohl einer gründlichen Prügeltracht würdigen VI, 191. Refl. -tiês,
1) sich verherrlichen:
es caur jums paguodināšuos priekš pagānu acīm Ez. 20, 41;
2) sich beehren:
es paguodinuos jums paziņuot. Subst. pagùodinãjums, die Beehrung, Verherrlichung: gājēju meitai tas izliktuos kâ par paguodinājumu Saul.; pagùodinâšana, das Ehren, Verherrlichen; pagùodinâtãjs, wer Ehre erweist, verherrlicht.
Avots: ME III, 33
1) ehren, beehren, Ehre erweisen, verherrlichen:
pagasts rīkuojās savu skuoluotāju visādi paguodināt Latv. drīz pādes vārdiņu paguodināšu BW. 1399;
2) ironisch, so namentlich paguodīt, ehren, traktieren, prügeln:
kuo Aza reiz ar šā krājuma vārdiem paguodināja Aps. nuost nuo kājām! es tādus circeņus ar knipi paguodu LP. IV, 2. tad arī es tevi paguodīšu gan, dann werde auch ich dich wohl einer gründlichen Prügeltracht würdigen VI, 191. Refl. -tiês,
1) sich verherrlichen:
es caur jums paguodināšuos priekš pagānu acīm Ez. 20, 41;
2) sich beehren:
es paguodinuos jums paziņuot. Subst. pagùodinãjums, die Beehrung, Verherrlichung: gājēju meitai tas izliktuos kâ par paguodinājumu Saul.; pagùodinâšana, das Ehren, Verherrlichen; pagùodinâtãjs, wer Ehre erweist, verherrlicht.
Avots: ME III, 33
pagozēties
paguôzêtiês, paguôzîtiês, sich ein wenig sonnen: nuoduomājis saulē paguozēties Vēr. I, 770. liksies turpat saulguoznī paguozīties LP. V, 273.
Avots: ME III, 33
Avots: ME III, 33
pagrūstelēt
paguldināt
pairdināt
pairītā
paise
paise L., [Livl: n. Bielenstein Holzb. 520], pàsekles 2 [Aahof, Kreuzb.], Adsel, Mar., Stockrn., [Subbat n. Bielenstein Holzb. 520, paisekle Warkh.], paise̦klas Stud., [paiseklis Marienhausen], paisiklas A. XVIII, 498, paisîtavas Laud., Bers., Grawendahl, Lasd., Etn. IV, 162, A. XI, 250, [paistavas Livl. n. Bielenstein Holzb. 520], die FIachs-, Hanfbreche. Nach St., U paiseklis, das Holz, womit der Flachs geschlagen, geschwungen wird: kas ejuot pārvē̦rtušās vai nu par ķeksi, palsekli, vai grābekli LP. VII, 545. [iet kâ paisekle (von einem leichtfertigen Frauenzimmer) Gr.-Buschhof.)
Avots: ME III, 34
Avots: ME III, 34
pakaļdarināt
pakaļdarinât, pakaļdarît, nachmachen, nachahmen: kuo citi varē̦tu mākstgi pakaļdarināt Vör. I, 1322. Subst. pakaļdarinãjums, pakaļdarĩjums, das Nachgemachte, die Nachahmung Vēr. II, 102; pakaļdarinâšana, pakaļdarîšana, das Nachmachen, Nachahmen II, 187; pakaļdarîtãjs, der Nachahmer: dzejnieku pakaļdarītāji Asp.
Avots: ME III, 39
Avots: ME III, 39
pakliest
[pakliêst 2 "paklīdinât; pakaisît" Bauske, Seppkull: p. aitām pe̦lus Ruhental; "izretināt" Salgaln] dazu pakliests (Part. praet. pass.), abhändig L.
Avots: ME III, 46
Avots: ME III, 46
pakreikt
‡ pakreĩkt Rutzau, = pakaisît: p. guovis. Der Intonation wegen wohl aus li. pakreĩkti.
Avots: EH II, 144
Avots: EH II, 144
pakūdināt
palauzt
palaûzt (unter palaûzît),
1): p. elksnīšu pakaišiem Ramkau. palauzīšu cūkām lapiņu ebenda; ‡
2) im Ringkampf bezwingen:
jauneklis ... sāc lauzties ar ... draugu ... jauneklis ... palauž ... draugu bez ... pūlēm Pas. V, 243 (aus Auleja). Refl. -tiês, ‡
2) dringen (?):
šur tur kāds skanis palaužas cauri Janš. L. dzejas pag. 281.
Avots: EH II, 149
1): p. elksnīšu pakaišiem Ramkau. palauzīšu cūkām lapiņu ebenda; ‡
2) im Ringkampf bezwingen:
jauneklis ... sāc lauzties ar ... draugu ... jauneklis ... palauž ... draugu bez ... pūlēm Pas. V, 243 (aus Auleja). Refl. -tiês, ‡
2) dringen (?):
šur tur kāds skanis palaužas cauri Janš. L. dzejas pag. 281.
Avots: EH II, 149
pamācināt
pamedne
pamedne, unbearbeitetes, mit Strauch bewachsenes, am Flussufer liegendes Land, "kur mē̦dzuot nauda žāvēties". Zu medît: [eher wohl zu mežs, li. medinis "hölzern"; oder vielmehr aus pametne (vgl. auch pametņa)?].
Avots: ME III, 68
Avots: ME III, 68
pamīņa
pamîņa, abwechselnd geschichteter Flachs: viņam vēl visas linu pamīņas uz tīruma Mar. Zu mît.
Avots: ME III, 72
Avots: ME III, 72
pamisēties
pamisêtiês, [pamisîtiês], sich etwas versehen, misslingen: es tev gribē̦tu lzdarīt pa prātam, bet kādreiz pamisas A. XIX, 27. viņai nez kâ pamisējās, un dē̦lē̦ns nuokrīt nuo muguras ūdenī Dīcm. [ja vēl kādreiz pamisījās, tad beidzuot tuomē̦r iemanījās tik tāļu, ka nemisīja vairs ne˙maz Jaunie mērn. laiki I, 49.]
Avots: ME III, 71
Avots: ME III, 71
pamižģēt
pamodināt
pamudināt
pamudinât, [pamudît Lis.], tr., aufmuntern, antreiben, anspornen: tas pamudināja ārstus meklēt pēc cē̦luoņiem Vēr. II, 214. [Refl. pamudîtiês, sich beeilen: p. ar braukšanu Lis.]. Subst. pamudinãjums, die Ermunterung, Anspotnung, Ermahnung; pamudinâšana, das Antreiben; pamudinâtãjs, wer aufmuntert, antreibt: labs pamudinātājs pusdarba darītājs.
Avots: ME III, 73
Avots: ME III, 73
pamurdināt
pamurdzināt
pamurināt
pamurums
pamurums, kotbringende Zeit: pavasari pa pašu pamurumu pa lauku ceļiem ne˙maz nevar pabraukt Gr.-Sess., [Bauske. Zu li. mùrti "durchweicht werden", le. murga II, murît II].
Avots: ME III, 74
Avots: ME III, 74
paņāt
[II paņât "dicht einhüllen (in Kleider)" Selsau, AP.: p. bē̦rnu Bauske; zu pît; vgl. li. panoti dass.]
Avots: ME III, 79
Avots: ME III, 79
paniezināt
[paniezinât Neu-Bergfried, Gramsden, = pakasît, (eine juckende Stelle) etwas kratzen od. reiben.]
Avots: ME III, 78
Avots: ME III, 78
panižģināt
pants
pañts [Tr., BL, Dunika, Sackenhausen, Līn.], pañta,
1) Reihe, Glied od. Linie der Soldaten;
2) das Glied
[Dunika]: visi panti man sāp. panti bijuši kâ salauzti JK. VI, 41. [pantu pantām St., gliederweise.] gul sasiets, nejaudādams kustināt ne panta A. XV, 96. lai kauliņš pie kauliņa, pantiņš pie pantiņa, miesiņa pie miesiņas! Etn. IV, 109. viņa bij slaika, spēcīgiem miesas pantiem (Gliederbau) Purap.; [das Kreuz im Körper eines Tiers: zirgs platiem pantiem Dunika];
3) [pañte Nitau], eine Schicht, Abteilung Getreide, Heu
[Dunika], Stroh in der Scheune: šķūnī pirmā panta [pirmais pañts Nigr., Gr.-Essern, Selg., Frauenburg, Behnen, Lautb.] siena jau pielikta Kand.; miežu panti paceļas ar˙vienu augstāki pret čukuru Grob.; auch sonst eine Abteilung, Schicht: [ve̦se̦ls pants (kaudze) žagaru Stuhrhof.] nuo vienas sijas līdz uotrai skaita vienu pantu (pie lubu jumta) B. Vēstn. liela, gaŗa egle sešu pantu, katrā pantā ligzds Tr. 823;
4) ein Teil des Pfluges Sackenhausen
(wohl =. panda);
5) ģīmjā, sejās pānti, die Gesichtszüge
Vēr. II, 459;
6) der Vers, die Verszeile,
namentlich so das Deminutiv pantiņš: skuoluotājs uzduod bē̦rniem dažus pantiņus izmācītles nuo galvas. (Nach Būga KZ. LI, 115 (als ein Kuronismus) zu le. pît "flechten", slav. pęti "spannen, strecken, zusammenfügen"; vgl. auch li. panta bei Bezzenberger Lit. Stud. 150.]
Avots: ME III, 78
1) Reihe, Glied od. Linie der Soldaten;
2) das Glied
[Dunika]: visi panti man sāp. panti bijuši kâ salauzti JK. VI, 41. [pantu pantām St., gliederweise.] gul sasiets, nejaudādams kustināt ne panta A. XV, 96. lai kauliņš pie kauliņa, pantiņš pie pantiņa, miesiņa pie miesiņas! Etn. IV, 109. viņa bij slaika, spēcīgiem miesas pantiem (Gliederbau) Purap.; [das Kreuz im Körper eines Tiers: zirgs platiem pantiem Dunika];
3) [pañte Nitau], eine Schicht, Abteilung Getreide, Heu
[Dunika], Stroh in der Scheune: šķūnī pirmā panta [pirmais pañts Nigr., Gr.-Essern, Selg., Frauenburg, Behnen, Lautb.] siena jau pielikta Kand.; miežu panti paceļas ar˙vienu augstāki pret čukuru Grob.; auch sonst eine Abteilung, Schicht: [ve̦se̦ls pants (kaudze) žagaru Stuhrhof.] nuo vienas sijas līdz uotrai skaita vienu pantu (pie lubu jumta) B. Vēstn. liela, gaŗa egle sešu pantu, katrā pantā ligzds Tr. 823;
4) ein Teil des Pfluges Sackenhausen
(wohl =. panda);
5) ģīmjā, sejās pānti, die Gesichtszüge
Vēr. II, 459;
6) der Vers, die Verszeile,
namentlich so das Deminutiv pantiņš: skuoluotājs uzduod bē̦rniem dažus pantiņus izmācītles nuo galvas. (Nach Būga KZ. LI, 115 (als ein Kuronismus) zu le. pît "flechten", slav. pęti "spannen, strecken, zusammenfügen"; vgl. auch li. panta bei Bezzenberger Lit. Stud. 150.]
Avots: ME III, 78
paņurkāt
panužināt
papildināt
papildinât, papil˜dît [li. papìldyti], tr., ergänzen, vervollständigen: zieduošas puķes uz luogiem papildināja vēl glītuo iespaidu Asp. Refl. -tiês, sich vervollständigen: savā aruodā, mākslā. viņš papildinājas savās zināšanās Smilga. [grāmatām..., ar kuŗām papildīsies viņa plaukts Juris Brasa 235.] Subst. papildinãjums, die Ergänzung; papildinâšana, das Ergänzen, Vervollständigen; papil˜dinâšanâs, das Sichvervollständigen; papil˜dinâtãjs, wer ergänzt, vervollständigt; papil˜dîtãjs*, das Objekt (in der Grammatik).
Avots: ME III, 81
Avots: ME III, 81
paplaiksnoties
paplātāt
paplūskāt
‡ paplùskât 2 Kalz., Lubn.,
1) eine Weile waten:
p. pa ūdeni, pa dubļiem;
2) = papluôsît, papurinât: p. panckas.
Avots: EH XIII, 164
1) eine Weile waten:
p. pa ūdeni, pa dubļiem;
2) = papluôsît, papurinât: p. panckas.
Avots: EH XIII, 164
paprāvoties
papucināt
parāds
parãds, [parâds KL, parâds 2 Lin.], parads,
1) die Hinweisung, der Befehl, Rat:
parādu [zu einem nom. *parāda?] duot, Befehl erteilen Infl. n. U.;
2) die Schuld:
griez uz kuoku, tautu meita, manus lielus parādiņus! BW. 6270. Sprw.: parāds nav brālis. parāds nepūst. parādu kâ sunim blusu. vairāk parādu nekâ matu uz galvas. dē̦lam tē̦va parādi jāmaksā. jāiet žīdam parādi samaksāt, man muss sich erleichtern, die Notdurft verrichten. parādā (parāddos LP. VI, 235) būt kam od. ar kuo, jemand schulden: es gan zinu, kas ar mani parādā BW. 1749. neduod alus uz parāda (Var.: parādā, parādam) 19967. parādu atduot, atmaksāt, nuolīdzināt, die Schuld bezahlen; parādu piedzīt, die Schuld eintreiben; parāduos krist, in Schulden geraten. atbildes parādā tas ne+kad nepaliek;
3) der Plur. parādi, paradi, auch pāradi, die Wegweiser [?], Führer [?], die, den Weg zum neuen Heim der neuvermählten Frau wohl kennend, das als Mitgift bestimmte Vieh zum Gesinde des jungen Ehemannes treiben:
nāc, māsiņ, parāduos! BW. 15899; im weiteren Sinn bezeichnet das Wort parādi das Brautgefolge = panāksni, pavadi: šķituos māsas parāduos (Var.: pavaduos) arājiņu sataujāt BW. 20153, 5. circenītis kāzas dzēra, blusa lēca parāduos (Var.: panāksnuos) 2732. māsa gāja panākšņuos (Var.: parāduos, pavaduos) 26006; parāduos 20902; 30619, 1; pāraduos BW. III, 1, 46. Zu parãdît. [So wohl in der Bed. 2 (in diesem Fall identisch mit li. parodas "Beweis"; dagegen in der Bed. 1 wohl nebst li. pãroda "Rat" aus wruss. nopada "Rat"; zur Bed. 3 vgl. pāradniẽks.]
Avots: ME III, 88, 89
1) die Hinweisung, der Befehl, Rat:
parādu [zu einem nom. *parāda?] duot, Befehl erteilen Infl. n. U.;
2) die Schuld:
griez uz kuoku, tautu meita, manus lielus parādiņus! BW. 6270. Sprw.: parāds nav brālis. parāds nepūst. parādu kâ sunim blusu. vairāk parādu nekâ matu uz galvas. dē̦lam tē̦va parādi jāmaksā. jāiet žīdam parādi samaksāt, man muss sich erleichtern, die Notdurft verrichten. parādā (parāddos LP. VI, 235) būt kam od. ar kuo, jemand schulden: es gan zinu, kas ar mani parādā BW. 1749. neduod alus uz parāda (Var.: parādā, parādam) 19967. parādu atduot, atmaksāt, nuolīdzināt, die Schuld bezahlen; parādu piedzīt, die Schuld eintreiben; parāduos krist, in Schulden geraten. atbildes parādā tas ne+kad nepaliek;
3) der Plur. parādi, paradi, auch pāradi, die Wegweiser [?], Führer [?], die, den Weg zum neuen Heim der neuvermählten Frau wohl kennend, das als Mitgift bestimmte Vieh zum Gesinde des jungen Ehemannes treiben:
nāc, māsiņ, parāduos! BW. 15899; im weiteren Sinn bezeichnet das Wort parādi das Brautgefolge = panāksni, pavadi: šķituos māsas parāduos (Var.: pavaduos) arājiņu sataujāt BW. 20153, 5. circenītis kāzas dzēra, blusa lēca parāduos (Var.: panāksnuos) 2732. māsa gāja panākšņuos (Var.: parāduos, pavaduos) 26006; parāduos 20902; 30619, 1; pāraduos BW. III, 1, 46. Zu parãdît. [So wohl in der Bed. 2 (in diesem Fall identisch mit li. parodas "Beweis"; dagegen in der Bed. 1 wohl nebst li. pãroda "Rat" aus wruss. nopada "Rat"; zur Bed. 3 vgl. pāradniẽks.]
Avots: ME III, 88, 89
pārbrīnēties
pãrbrĩnêtiês, pãrbrĩnîtiês, pãrbrĩnuôtiês, stark verblüfft werden, sein blaues Wunder sehen: tē̦vs tīri pārbrīnās par muļķīša daiļuo brūti LP. IV, 213. kungs aizbrauca pārbrīnuojies V, 338.
Avots: ME III, 151
Avots: ME III, 151
pārcelt
pãrcelˆt, ‡
4) p. guovis Orellen, = pãrsìet guovis; ‡
5) = pãrdēvêt Strasden: se̦nāk sauca par Cêri 2 , tagad pārcēla par Kandavu; ‡
6) p., kuo teicis Segew., die einmal geäusserten Worte anders gesagt haben wollen.
Refl. -tiês, ‡
4) = pãrmaĩnîtiês 3: vakar ... atkal pārcēluos ar kumeļiem Janš. Dzimtene I, 92.
Avots: EH XIII, 197
4) p. guovis Orellen, = pãrsìet guovis; ‡
5) = pãrdēvêt Strasden: se̦nāk sauca par Cêri 2 , tagad pārcēla par Kandavu; ‡
6) p., kuo teicis Segew., die einmal geäusserten Worte anders gesagt haben wollen.
Refl. -tiês, ‡
4) = pãrmaĩnîtiês 3: vakar ... atkal pārcēluos ar kumeļiem Janš. Dzimtene I, 92.
Avots: EH XIII, 197