Paplašinātā meklēšana

àizmastît,

1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;

2) einfriedigen, umzäunen;

3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;

4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.

Avots: ME I, 38

‡ apmastît "(Strümpfe oder Handschuhe) sauber und sorgfällig zuflicken" Bauske.

Avots: EH I, 100

buõmaste, einen Schwanz, wie einen Hebebaum, habend, Epith. des Fuchses LP. VII, 380.

Avots: ME I, 362

‡ glumastis (von Menschen) Planhof "?".

Avots: EH I, 394

ìemastît: ielāps tik labi iemastīts ("ievietuots, ielāguots"), ka i[r] redzēt nevar Jāsmuiža.

Avots: EH I, 529

[ìemastît, = aizmastît 4: zeķes Bauske.]

Avots: ME II, 43

‡ klamasteris Saikava, ein Taugenichts. Vgl. ‡ klamesteris.

Avots: EH I, 609

kul˜mastis, ein Zauberer: kulmastis - burvis, kas nāk gavēņa laikā, ce̦turtdienām izejuot, un cē̦rp aitas Wolm.

Avots: ME II, 307

mast, matu, fühlen, wahrnehmen ("nicht gebräuchlich") L., U.: ar smadzenēm ne just, ne mast Zeif. Chrest. III, 109. Refl. -tiês, sich fühlen: jau strādnieki gurde̦ni matas [vielmehr zu matīties?] Treum. Sāp. un sm. 42. Vgl. matît.

Avots: ME II, 565

masta: "Faden" Lng., "litauische Elle" Lng., Manzel Phras. Lett. XXXIII.

Avots: EH I, 784

masta, eine Elle Depkin n. U. Zu li. mãstas dass. [und le. mest? Vgl. li. mãstas "Mass" bei Trautmann Wrtb. 183].

Avots: ME II, 565

[mastaîns (Adj.) Warkl. "nîšu (gen. pl.); Spricken -".]

Avots: ME II, 565

I mastals "?": kupla liepa mastaliem [vielleicht ein Lesefehler für hochle. masteitiem < mastītiem (s. mastît)] zariņiem BW. 11616, 3.

Avots: ME II, 565

[II mastals (?) "ein Flechtwerk aus Reisig oder Ästen, das im Zaune die Stelle einer Pforte vertritt" Bauske.]

Avots: ME II, 565

masteriks, ein Tanz Schwanb.

Avots: ME II, 565

maste̦rka A. v. J. 1897, S. 474, = mastriks.

Avots: ME II, 565

mastêtiês, -ẽjuôs, aufmerken, auf etwas absehen: viņš mastējies, kâ tikai tiktu vaļā Nerft, Bers.

Avots: ME II, 565

‡ masteves "ar kuo aude̦klu ve̦lk" Lubn.

Avots: EH I, 784

[I mastiklis, in der Verbindung kaulu mastiklis, ein Skelett AP.]

Avots: ME II, 565

II mastiklis: eine Flachsbreche (mit -ik- ) Wessen.

Avots: EH I, 784

[II mastiklis (?) "linu (ruokām) maļamā mašīna" Lettin; ein Lesefehler für hochle. * meistiklis aus * mīstiklis?]

Avots: ME II, 565

[mastīklis "pinums" Frauenburg.]

Avots: ME II, 565

[mastīkls Ruhental "ein zackiger Stock zum Flechten von Strumpfbändern".]

Avots: ME II, 565

I mastît: zur Bed. vgl. auch àizmastît.

Avots: EH I, 784

I mastît [li. mastýti "обметать, плести, stricken"],

1) stricken, [flechten
Wid., Ruhental]: mastît juostu Mag. XIII, 3, 51, U.; [(prs. mastu) flicken (ein Netz od. Handschuhe) Bauske, Welonen];

2) "?" : nav ne˙viena uozuoliņa mastītiem zariņiem BW. 10337, 10 var. liepa auga mastītiem ziediņiem (Var.: zariņiem) 12013. [mastītuos zareņuos" "w splątanych gałązkach" Zb. XVI, 117.] jauki vārdus mastīt Lautb. Vidv. 75. [Nach Būga РФВ. LXXVII, 192 zu mest (s. dies).]

Avots: ME II, 565

II mastît "energisch, mit grossen Schritten gehen" Grob. n. Etn. IV. 146.

Avots: ME II, 565

mastkùoks ,* der Mastbaum.

Avots: ME II, 565

‡ mastuôt, schlagen, prügeln NB.

Avots: EH I, 784

mastriks, eine Gesellschaft, māju viesību vakars: kungu mastriks sanāk, izdzīvuojas un iet uz mājām A. XII, 406.

Avots: ME II, 565

‡ mastrums Stender Deutsch-lett. Wrtb., die Matratze.

Avots: EH I, 784

I masts: tec, laiviņa, ... Rīga mastu lūkuoties! BW. 13996.

Avots: EH I, 784

I masts, der Mast: Sprw. labāk zaudēt mastu nekâ stūri.

Avots: ME II, 565

II masts,

1): auch Für.;

2): medījuot jeb zvejuojuot aizņe̦m mastu Kabillen. Auch in Ortsnamen: Ve̦cais m. ("?"), Akmiņmasts Plvv. I, 291 (aus Usmaiten).

Avots: EH I, 784

II masts (li. mãstas "Fischzug"),

1) [Bielenstein Holzb. 652], ein Fischzug:
zvejnieks reiz apme̦t mastu (= izme̦t tīklu) JK. V, 129;

2) "die Mast"
bei der Treibjagd, Klapperjagd U., Dond., [Fest., Stenden, Seltingshof]: pirmā mastā viņš aplenca vienu stirnu LP. VI, 744. tai dienā ne+kas gudrs neiznācis ar medībām: briedis izšmaucis nuo masta V, 228. dzinēji mastu apņemt sāk A. XX, 855; ["der Schlag (eines Waldes, im Forstwesen)" MSil. - Wohl zu mest; s. Leskien Nom. 531].

Avots: ME II, 565

III masts, [masts, -s Kl., maste Lis., die Farbe (von Tieren, im Kartenspiel): tādā mastā zirgs Arrasch]. vēl bij krievu ķeizaram simtu mastu labu zirgu BW. 32191, 4. [Nebst estn. maśt "Farbe" aus r. масть "Farbe".]

Avots: ME II, 565

IV masts, -s Demin. mastiņa eine Bohnenstange Doblen. [Aus d. Mast "Stange"?]

Avots: ME II, 565

[nùomastît juôstu U. (unter mastît), einen Gurt fertig mastît.]

Avots: ME II, 817

pakaļmasts, der Hintermast.

Avots: ME III, 40

samastiņa Austr., samastaukle Mag. III, 1, 98, samastaukla BW. 1048, 6, = same̦staukla.

Avots: ME II, 681

samastît, tr., zusammenflechten, verstricken: kam tu duru netaisīji?... man ruociņas samastītas BW. 3462.

Avots: ME II, 681

‡ šèļmastība ² Kaltenbr., Schurkerei; abgeleitet von dem auf r. шельма beruhenden šèļma ² (dies auch in Višķi) "Schelm, Schurke".

Avots: EH II, 625

slamasts U., AP. = slazds; in Salis und Adiamünde dafür der nom. pl. slamasti. Aus lamata(s). slasts?

Avots: ME III, 915

‡ šlàumasts ² Adl. "vīrietis ar maz attīstītu muskulātūru"; vgl. šļaume̦sts.

Avots: EH II, 642

šļaumasts (mit hochle. a aus e̦?) "slinks un neizveicīgs" Sessw.

Avots: ME IV, 67

suomasta aukla (unter suomakšas): auch Kurmene.

Avots: EH II, 610

suomastaukla (unter suomakšas): auch (mit uô ) AP.

Avots: EH II, 610

suomasteve (unter suomakšas): auch (mit uô ) Fest. n. FBR. XVII, 85.

Avots: EH II, 610

svĩmasts Dond., svīme̦sts Felixberg, = slīme̦sts: amatnieks drāž kuoku ar svīmastu Dond. n. RKr. XVII, 55.

Avots: ME III, 1163

‡ tãrmasta Perkunen, tãrmaste ebenda, = tãrmasa.

Avots: EH II, 671

trijmastniẽks, der Dreimaster Dr.

Avots: ME IV, 234

trijmastu (gen. plur.), dreimastig Dr.

Avots: ME IV, 234

trîsmastnieks Domas IV, 405, trîsmastu kuģis B. Vēstn., ein Dreimaster.

Avots: ME IV, 241

viênmasta (gen. s.), einmastig V.

Avots: ME IV, 661

ze̦mastĩte "?": peļādiņa ze̦mastīte BW. 8804.

Avots: ME IV, 707

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. ¹ 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 3346 = Konv. ² 3346

Avots: ME I, 26

‡ àizruõtinât virvi aiz masta, ein Seil um den Mast ringeln.

Avots: EH I, 46

añka NB. (li. ánka "die Schlinge, in der die Segelstange hängt") "die Schnüre, womit die Segel am Mast befestigt werden". Wohl ein Kuronismus. Zur Etymologie s. Walde Vergl. Wrtb. I, 61.

Avots: EH I, 70

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

ârtecis, ein Schwein, das im Freien (ârā) umherläuft (te̦k) und da seine Nahrung findet, im Gegensatz zum Mastschwein Kreuzb., AP., Blaum.

Avots: ME I, 244

àukla: aũkla auch Dond., aukle auch BW. 4092, 1 var., acc. s. aukli BW. 3561 var.; bikšu aukla (Var.: saite) BW. 382, 8 var. brunču a. (Var.: šņuore) 382, 13 var. šūpļa auklas (Var.: virves) 320 var. smalkas auklas vīdināju 11173. re̦snām auklām 18543, 1; suômas àukla ² KatrE., = mastaukla">suomastaukla (unter suomakšas).

Avots: EH I, 186

baŗuokle,

1): auch Pas. 1, 247, (mit ùo ² ) Warkl., barukle Mahlup: kam maz luopu barības, savus luopus pa ziemu atduod baruoklēm (das Vieh wird für den Winter gegen eine gewisse Entgeltung zur Verpflegung abgegeben) Warkl.; ‡

2) ein (weibliches) Mastschwein
(mit uô ) Auleja, (mit ùo ² ) Kaltenbr., baŗukle Mahlup.

Avots: EH I, 206

baruôklis, baŗuoklis, baŗuoksnis, baruôksnis Mar. RKr. XV, 107, ba- r uotnis,

1) die Mast:
man cūka uz baŗuokļa, ich habe ein Schwein auf der Mast; likt cūku uz baŗuokļa oder likt baŗuokli aizgaldē, das Schwein auf die Mast setzen;

2) das Mastvieh, namentlich das Mastschwein.
baŗuoklis od. baŗuokļa cūka, das Mastschwein. baŗuoknis vienpuši nuobaŗuojies RKr. VII, 1376. viņš savu vē̦de̦ru kā ba- r uotni aizgaldā ielicis Liev.

Avots: ME I, 265

[baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. ² 271 F. und Feist Wrtb. ² 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ^ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]

Avots: ME I, 265

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. ² 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra ⁱ m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 283 f. und 311, Fick Wrtb. I ⁴ , 491 F., Prellwitz Wrtb. ² 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. ¹ 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 219 = Dond. n. Konv. ¹ 219

Avots: ME I, 279

bezgale,

1) Laserkraut, weisse Hirschwurz (Laserpitium latifolium),
[li. begalys dass.], auch guovju zāle, rūgtā sakne, bezgala sakne genannt Konv. ² , Ein. III, 159;

2) der Blinddarm, Mastdarm
[Sessau], Gr. -Essern, Grünh.;

3) eine Plappertasche
A. X, 2, 536.

Avots: ME I, 283

‡ bŗakstêt, -u, -ẽju, = brakstêt: masti bŗikst un bŗakst Janš. Tie, kas uz ūdens 34. dzird kaut kuo dikti . . . bŗakstam, lūstam Bandavā II, 308.

Avots: EH I, 248

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III ^4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 ¹ und Walde Wrtb. ² stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323

buŗuots, mit Segeln versehen: Dņepra... čumēja vien nuo liellaivu buŗuotiem mastiem A. XII, 375.

Avots: ME I, 356

‡ caurdìrša, comm.,

1) ein nicht zu sattigender Mensch; ein Pferd, das oft mistet und sich daher schlecht mastet
Diet.;

2) einer, der alles schnell durchbringt od. verliert
Oknist: esi gan tu c.: tikkuo iedevu, i[r] atki nav.

Avots: EH I, 261

I ceļš,

1): ūdens c.,

a) ein Flussbett, Graben, Kanal
Ramkau;

b) der Wasser-, Seeweg;
zemes c.,

a): pa zemes ceļu braukt uz Rīgu, mit Pferden (weder den Seeweg, noch mit der Eisenbahn) fahren
AP., Salis;

b) der Mastdarm
AP.; putnu c.: rudeņuos putni pēc putnu ceļa var redzēt, kur skriet Linden; saules c.,

a) der Regenbogen
Kreuzb.;

b): pa nuovakari vajag iet saules celiņus nuosvētīt, in der Dämmer- stunde soll man nicht arbeiten Grenzhof n. FBR. XII, 23; zāģa c.,

a) "renīte, kuo nuo gala skatuotiês re̦dz starp izliektajiem zāģa zuobiem" Ramkau;

b) diejenige Stelle im Holz, wo beim Sägen die Säge durchgehen muss:
kuoku laižuot iesit ķīli zāģa ceļā AP. kad būs šķībi, tad zāģis neies pa ceļu Siuxt. ceļa ņemties, eine Reise ins Ausland unternehmen PK. n. BielU. pa ceļu, weg Pas. III, 242: ej pa ceļu! auch Zaļmuiža; ‡

2) der Gebärmutterhals
AP.: dažai guovei ir mazs c.; tad teļi grūši nāk.

Avots: EH I, 264, 265

de̦sa,

1) der Darm
- auch Dunika, Frauenb., Rutzau, Wandsen (wo zar̂na unbek. ist), AP., Iw., Siuxt: spires d. Siuxt "aitu zarna pie izkārnījumu izejas, kur izkarnījumi jau sacietējuši"; tūpļa d. Dond. "re̦sna zarna"; dirsas d. Frauenb. "tūpļa zarna"; kruņ̃ķa d. AP.,

a) der Mastdarm;

b) Grützwurst;
sarkana d. AP., eine Art Blutwurst; balta d. AP., Grützwurst; in Auleja sei de̦sa nur eine Grützwurst; riteņa d. BW. 33425; prieka d. Trik., das männliche Glied;

2) ein schlaffer Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). Zur Etymologie s. die Notiz zu zar̂na.

Avots: EH I, 316, 317

‡ dube̦nde̦sa Siuxt, der Mastdarm.

Avots: EH I, 338

‡ dubenīca Celm., der Mastdarm.

Avots: EH I, 338

dzildinât, tr.,

1) aufhalten, die Zeit hinziehen
Karls.;

2) cūkas tiek tâ dzildinātas. die Mastschweine werden aus Mangel an Futter nur eben hingehalten
Salisb. n. U.



Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) dzildinât 2, un tai vietā jāliek ( zu ersetzen durch einen sebständigen Artikel): dzildzinât, hinhalten (?): cūkas tiek tâ dzildinātas, die Mastschweine werden aus Mangel an Futter nur eben hingehalten Salisb. n. U.

Avots: ME I, 549

II dzîve: dzīva BW. 4039 (aus Alt-Sehren), 33623, 1 (aus Mesoten); iekšā gulēja un priekšā bij tā. dz. (vorn war der Wohnraum Orellen. jūs dzīvi (eine Wirtschaft, einen Bauernhof) turiet un ziniet, kâ strādāt Siuxt, bīstuošies jemt tādu lielu dzīvi (sie fürchten sich, einen so grossen Bauernhof zu arrendieren) Kalterlbr. visa dz. (Hab und Gut) te ir: čūči, luopi Frauenb. - dzīves cūka, ein Zuchtschwein (im Gegensatz zurn Mastschwein) AP. turēt kaķi (gaili) dzīvēm ("pašu vajadzībām") ebenda: kur ... vedīs tuo guovs bē̦rnu (teļu), vai kur dzīvēm? P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 362

êža

1) das Essen:
nu ēda sveši ļaudis lielajā ēžā BW. 19445, 4;

2) ein Vielfrass
Ruj., Fest., Smilt.;

3) das Brett, durch welches Mastschweine den Kopf durchstecken
U., Adsel, Wenden.; ein Gerüste mit zwei Raufen Neik. n. U., eine Raufe im Viehstall Appricken, Wend., Smilt., Hasenp., Grobin. [Vgl. li. ė´džia "ein Fresser", ė´džios "die Raufe", apoln. jedza, r. ѣжá "Speise".]

Avots: ME I, 578

I galdît, Schranken od. einen Verschlag (aizgalds) fürs Mastvieh machen Spr.

Avots: ME I, 589

gaņ̃ģis,

1) der Gang, Weg:
gruntē̦ts gaņģis. apakš akmeņiem bijis gaŗš gaņģis zemes apakšā LP. IV, 225;

2) ein Mühlengang:
malt ar divi gaņģiem;

3) ein Gang der Weber beim Aufscheren:
divpadsmit gaņģu ķemme;

4) gaņģis ratu od. riteņu, ein Gang (4) Räder
Bers., Lasd., Laud., Fest.;

5) ein eifriger Arbeiter:
gaņģējas kâ gaņģis Naud.;

6) "?": manam tē̦vam bija citādi gaņģi, kājas bij kâ ecēšu galdi Etn. III, 14;

7) "?": lai līkstis neme̦stuos gaņģî Etn. II, 50;

8) gaņģi, die Mast bei der Treibjagd;

[9) ar divi gaņģiem ecēt U., mit 2 Gespannen eggen.
Aus d. Gang].

Kļūdu labojums:
gruntē̦ts = grantē̦ts (LP. VII, 131)

Avots: ME I, 601

I gãrds Nigr., N. - Bartau, gārda Lasd., Grob., gar̂da ² Dunika, ein Verschlag fürs Mastvieh, namentlich für Schweine. Zu li. gar̃das "Hürde, отгородка", [urslav. * gardъ "Stadt, Garten", alb. garϑ-δi "Necke, Zaun" u. a.; s. Trautmann Wrtb. 7 f.].

Avots: ME I, 618

I izdzìt (li. išgiñti), tr.,

1) hinaus -, austreiben, vertreiben:
ve̦lnu, spuogu. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. ganus od. luopus izdzīt od. izdzīt allein, dem Hirten das Vieh auf die Trift zu treiben helfen: es pūriņu atvedīšu, tautu ganus izdzīdama BW. 13594. izdzīdama piena prasa 20809. mazuo laiviņu beidzuot izdze̦n uz salu LP. IV, 111. izdzīt vadzi nuo kluča. izdzīt baļķus, malku nuo meža, die Balken, das Holz anführen. luomu labi idzīt, das eingekreiste Wild aus einer Mast hinausjagen JU. izdzīt sarus, die Finnen od. Mitesser durch ein abergläubisches Bad vertreiben: kad bē̦rnam neizdze̦n sarus, tad tie sakrīt acīs Etn. II, 165;

2) auspressen, beitreiben:
tiesa nuo šī neizdzīšuot ne plika graša Aps.;

3) izdzīt darbiniekus, strādniekus,

a) die Arbeiter bestellen
U.,

b) sie schinden, mit Arbeiten abquälen:
te nu sākās gājēju sūdzība par izdzīšanu. darbus izdzīt, die Arbeiten anordnen, zu Ende führen: tas pratīšuot darbus rīkuot, izdzīt;

4) ziehen (bis zum Ende):
vienu vagu izdzinuši BW. 9912. ruobežas izdzīt Kaudz. M. viņš izdzīs dārzuos celiņus Purap.;

5) treiben:
izdze̦namas jeb uzziedināmas puķes Konv. ² 1373. kreimenes var uzziedināt (izdzīt) kaut kuŗā laikā 1988;

6) auszacken?:
apdūŗiem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27. Refl. - tiês,

1) mühsam vorwärtskommen
Schwnb. n. U.;

[2) zur Genüge treiben].

Avots: ME I, 732, 733

izšmàukt,

1) intr., entwischen, entfliehen:
šī nuobijusies laikā vēl izšmauksi pa vurdīm laukā LP. VII, 135;

2) betrügen, anführen:
viņš mani izšmaucis N. - Schwnb. viesus izšmauc MWM. VI, 657. Refl. - tiês, entwischen entkommen: briedis izšmaucies nuo masta LP. V, 228. neattapa gan˙drīz laikā izšmaukties V, 344.

Avots: ME I, 813

[I kalvene (kalve) "ein zu einem Schiffsmast bestimmter, mit den Wurzeln herausgenommener Baum"(?) Wessen.]

Avots: ME II, 146

*I  ķeglis od. * ķegle,

1) "?": plēšas kustina kādu kārtiņu ar ķegli Konv. ² 4104 ;

[2) ķeglis Arrasch, = kāsis ; in Nötk. sei ķeglis ein Baumast oder Wipfel mit belassenen Stümpfen der Seitenäste zum Kleideraufhängen oder Herausscharren der Kartoffeln ;

3) ķeglis "ein paseklis für Hanf"
Aahof ;

4) ķeglis Aahof, = braũķis 1. Aus d. kegel "Knüppel, Stock"?]

Avots: ME II, 359

‡ klamesteris "ein Vagabund" Saikava; klamesteŗi "grabažas" Saikava. Vgl. ‡ klamasteris.

Avots: EH I, 609

krakstêt (unter krakš(ķ)êt),

1): krakstē̦dams atpakaļ krita masts Dünsb. Od. 154; ‡

2) krakstêt (mit a < e nach r?) Auleja, grunzen:
cūka krakst.

Avots: EH I, 640

I kul˜mãji, Hanfschäben (Abfall) L.; Flachsstengel ohne die Köpfchen Rosenberger; Hülsen, abgeschnittene Enden vom Flachs U. [Alt-Ottenhof]; Lein-, Buchweizen-, Erbsenstroh, N.-Kmph. [Vielleicht kontaminiert aus kulāji (s. dies) und *kulmi, das vielleicht in kul˜mastis steckt. Nach Ojansuu Lisiäsuomalais-balttilaisiln kosketuksiin 51 aus den finnischen Sprachen (vgl. finn. kulmu "zerriebenes Heu, Strohhalm").]

Avots: ME II, 307

kur̃pe,

1): jede lederne Fussbekleidung; die
pastalas ausgenommen Auleja;

2): masta k. NB., ein Holzklotz, in den das untere Ende eines Mastes gesteckt wird;

3): bišu k., eine gewisse Pflanze
Warkl.; kur̃piņa Anzen, aconitum napellus.

Avots: EH I, 679

landvēģis,

1) der Mastdarm;

2) etwas Stinkendes.
Vgl. langvēģis.

Avots: ME II, 420

langvēģis, auch lañgvērģis [Gr. - Essern], Elv., Dünsb.,

1) der Abtritt, das heimliche Gemach Manz., St.;

2) der Mastdarm: viss, kas mutē ieiet, tas nuoiet vē̦de̦rā un tuop caur tuo langvēģi izme̦sts
Matth. 15, 17;

[3) Jauchgrube Gr. - Essern: piebērt langvērģi kūts priekšā, lai tur nebūtu sutrājs un lai ieiešana kūtī būtu sausa Janš. Dzimtene ² I, 352.] - Wohl aus d. langer Weg.

Avots: ME II, 420

luõma, luoms, [bei Kr. ein luôms ohne Angabe der Bedeutung],

1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;

2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];

3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;

4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;

[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);

6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]

Avots: ME II, 526

luõps,

1) das Vieh, das Tier:
ragu luopi, das Hornvieh; guovs luops, das Rindvieh; mājas, māju luopi, Hausvieh, Haustier. ar vārdüluopi"apzīmē tikai ragu luopus Etn. III, 74. jauna gada naktī zirgi zviedzuot, bubinuot, luopi maujuot, dīcuot, aitas blējuot, cūkas kviecuot II, 6. Von anderen Haustieren wird mit dem Worte luops das Schwein am häufigsten benannt: cūkas luops Janš., BW. 16490. luopi atbild, die Tiere (nämlich der Hund und die Katze) antworten LP. I, 159. Als vorzeiten der Lette die Bienen in Waldbäumen pflegte, waren sie ihm meža luopiņi, Kleinvieh des Waldes; als er sich Klotzbienenstocke machte und diese auf seinen Feldern von einem Zaun umfriedigt aufstellte, waren die Bienen ihm lauka luopiņi, Kleinvieh des Feldes; heute nennt er sie māju luopiņi, kleines Hausvieh Biel. baruojams, kaujams od. gaļas l. BW. 25872,2, audzināms od, glabājams luops, das Mast-, Schlacht-, Zuchtvieh; pūra luopi, das Vieh, das der jungen Frau als Mitgift mitgegeben wird BW. III, 1, 20. Als Obj.: luopus audzināt, apraudzīt od. aplūkuot, apkuopt, siet, ganuos dzīt, ganīt;

2) auf Menschen bezogen - roher Mensch, ein Viehstück - als Schimpfwort:
ej, luops, kuo tu vēl vāries! LP. III, 99. Sprw.: esi gan tu luops. tīri luopi, tik astes trūkst. luops luopa darbus dara. jaunam. luopa dienas, die zarte Jugend kennt keine Pflicht. kad luopam silē bursi, tad luops burs slaucenē. luopam luopa prāts. nedari pāri luopiņiem! pirmie dievam sūdzē̦tāji. luops savu mē̦ru un laiku zin, tikai cilvē̦ks ne. [Vgl. dazu KZ. XLIV, 62, sowie Jokl IF. XLIII 57 und vielleicht (?) ir. láeg (wenn mit á aus o) "Kalb" bei Pedersen Vergl. kelt. Gramm II, 22; über schweiz. lobe "Kuh" s. Meyer-Lübke Einf. in d. Stud. der roman. Sprachw. 93.]

Avots: ME II, 527, 528

maša [Jürg., N.-Peb., Kand., Dond., mašs Kl., PS., Trik., Wolm.], die Matte (geflochtene Decke): mašu klāja kamanās BW. 7077. kad nebūtu salāpīti (paladziņi) ar tiem mašu ielāpiem 24952, 1 var. [Nach Leskien Nom. 314 vielleicht zu mest; eher wohl direkt zu mastît.]

Avots: ME II, 565

[mašķis "ein Bastgeflecht, eine Bastmatte" Arrasch, N.-Peb., Lis.; zu mastît.]

Avots: ME II, 565

muõceklis, f. -kle, muõc(e)nieks, f. -niece, der Märtyrer, die -in, ein(e) Geplagte(r), ein(e) Kranke(r): jālej ūdens caur pirts krāsni, jāpieme̦t tādam ūdenim uogles klāt un tur jāmazgā muoceklītis, ein unruhiges, krankes Kind RJr. XII, 14. viņa turas tur virvēs pie masta piesieta itkâ pie krusta kuoka piekārta muocniece Janš. [muocnieku nāvi Janš. Tie, kas uz ūdens 32.]

Avots: ME II, 681

pagâzu, [pagâžus Bauske, Bers., pagāžām Bers.], Adv., schräge, geneigt: pagāzu stāvuošais... masts Konv. ¹ 297.

Avots: ME III, 29

pê̦da (li. pėdà "Fussstapfe"),

1) die Fusssohle:
pē̦das kâ ple̦gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu pē̦das, die Strumpfsohlen;

2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo pē̦dām nekustuoties jāņe̦m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo pē̦dām LP. VII, 473. iemītas pē̦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. ² 9180. pē̦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma pē̦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai pē̦du uz pē̦das pakaļ Lautb. Luomi 1. pē̦du pakal pē̦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakaļ IV, 151. vecis bez pē̦dām bij pazudis VII, 909. pē̦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. laid man tavās pē̦dās mīt! Aus. I, 122. ratu pē̦das, die Wagenspur. uz karstām pē̦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. tē̦va pē̦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. me̦lna pē̦da ,"bezsniega laiks": kamē̦r me̦lna pē̦da, - zagļiem reize Fest.;

3) uz pē̦dām, sofort:
uz pē̦dām ej! geh sofort! Wolm. uz pē̦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz pē̦dām apklusināja A. XXI, 757. ap turēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz pē̦dām K. M. 32. lai tas uz pē̦dām zemē krīt Aus. I, 105 - K. M. 33 dafür nuo pē̦dām: zirgs nuo pē̦dām sāka iet pilnuos rikšuos;

4) der Fuss, Schuh (Längemass)
U.; pē̦du mē̦rs, ein Zollstock U.;

5) linu pē̦da Siugt, ein Bund Flachs
U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu pē̦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu pê̦da ² (= kūlītis) Dunika;

6) izkapts pē̦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: pē̦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes pê̦da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla pē̦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet pē̦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa pē̦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);

7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa pē̦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,

a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. ¹ 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;

b) ein Muster
RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa pē̦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;

8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa pē̦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. ¹ 1527; zirga jeb putnu pē̦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv. ¹ 1528. In der Bed. 5 nebst li. pė´das "Getreidegarbe" (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I ⁴ , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian "fassen", and. fat "Gefäss", ahd. givāzzi "Bagage" u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst pê̦ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė "Fussteil des Strumpfes", pė´čias "zu Fuss", apr. peadey "Socken", pedan "Pflugschar", slav. podъ "Boden", ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς ), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus "Fuss", gr. dial. πεδά "μετά", πέδον "Boden", ai. pádyatē "geht, fällt", padá-m "Schritt", arm. het "Spur", slav. pasti, ae. fetan "fallen" u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f.

Avots: ME III, 205, 206

pe̦ka,

1) die Pfote, Tatze; der Fuss:
uz pe̦kām būt, auf den Beinen sein, sich wohl, im Wohlstande befinden, genesen sein U.: tu man rītā agri esi uz pe̦kām! MWM. XI, 198. grib atkal uz pe̦kām tikt JR. VII, 124. lai tuo uzdabūtu uz pareizām pe̦kām Purap., um ihn auf den rechten Weg zu bekommen. laidis pe̦kas vaļā LP. VI, l, 177, hat sich davongemacht;

2) ein Klotz, der eine Unterlage bildet, der Fuss der Garnwinde
Bielenstein Holzb. 389, ein Fuss überhaupt U., der Fuss, in welchem der Mast steht Salis n. Bielenstein Holzb. 612, der Fuss für einen vertikal zu stellenden Gegenstand Ronneb.: lampa uz augstas pe̦kas MWM. v. J. 1897, S. 593. šaurākā galiņā, peciņā, iestiprināti strāvas vadi Konv. ² 806;

3) Knie am Ende eines Balkens, z. B., beim Umlauf um die Achse
U.;

4) eine Gabel um den Schiffsmast
Salis n. U.;

5) (pe̦ks L.) = be̦ka Dond., Spr.: Sprw. paliks sē̦duot kâ pe̦ka birzī. paldies saku vasarai, kas peciņas audzināja BW. 24745, 5. priežu pe̦ka, boletus luteus Birsmanis. Wohl aus liv. päkā "Pilz" resp. estn. päkk "Pilz; Ballen (an der Hand, am Fuss)", s. Leskien Nom. 200 und Thomsen Beröringer 272.

Avots: ME III, 193

plivinât, plivinêt,

1) flattern
Depkin n. U.: juo tie vēji lieli pūta, juo maguone plivināja BW. 8486 var.;

2) die Flügel bewegen
Spiess n. U.: cīrulītis augstu skrēja, augstu spārnus plivi-nāja BW. 22459;

3) flattern machen, lassen :
mazajām meitiņām vējiņš matus plivināja BW. 2173. vējiņš manus paladziņus kâ smildziņas plivinēja BW. 6998, 1;

4) schwimmend bewegen, hin- und hertreiben
U.: balta puķe atsacīja, labāk ziedu e̦ze̦rā, . . . labāk manas zaļas lapas ūdens viļņi plivināja BW. 19903, 3;

5) (auf dem Wasser) hin- und her-treiben
(intr.): laivenieka dvēselīte uz ūdeņa plivinēja (Var.: plivināja, plīvināja) BW. 50753 var. līdeciņa plivināja (Var.: plīvināja) ezeriņa ma-liņā 30757, 1 var. Refl. plivinâtiês, flattern: karuogi plivinās masta galā A. XX, 31. Zu plevinât.

Avots: ME III, 346, 347

‡ ragavire NB. "virve, ar kuo piesien mastu pie laivas priekšas gala".

Avots: EH II, 349

sagraût ² Dunika, Wid., sagraut, tr.,

1) niederstürzen,zertrümmern, zerstoren:
zvē̦ri sagŗāva viegluos aizžuoguojumus Vēr. II, 351. baļķi sagrāva . . . kuģa mastus MWM. VI, 455. ģiltenis, kuo sagrauj čupā pirmais vēja grūdiens Sudr. E. ciemus . . . mēs . . . sagrāvām pe̦lnuos A. XXI, 595. krievi, kaŗuodami ar puoļiem, bija vairāk piļu Vidzemē sagrāvuši LP. VI, 212. masa saspiedīs, sagŗaus, iznīcinās visu Vēr. II, 971. tie sagrauj apspiedēju varu ebenda 359. mazpilsuonība sagŗāvusi mūsu sapņus ebenda 1121;

2) = savemt: piedzē̦rušais sagŗâvis ² pilnu istabu Ahs.

Avots: ME II, 631

‡ samarstît (?) "?": samarstīja (für samastīja?) ruokas Sārts Daugava 1934, S. 680.

Avots: EH XVI, 429

‡ samaska Planhof "= samastiņa".

Avots: EH XVI, 429

‡ sãnene NB. "virve, kas paīldz mastam nuoturēties gaisā".

Avots: EH XVI, 471

‡ sietala,

1) ein Mastschwein
Lubn.;

2) "slinks meitietis" (mit ìe ² ) Borchow.

Avots: EH II, 495

‡ sìetalnieks ² , ein Mastschwein Skaista, (geringschätzig) Warkl.

Avots: EH II, 495

sìetals: ein Mastschwein - auch (mit ìe ² ) Prl., Skaista, Warkl.; sietaliņu baruojuot Tdz. 54729; ein Gieriger (mit ìe ² ) Meiran.

Avots: EH II, 495

sìetals Ronneb. n. RKr. XVI, 16, Smilt., Drosth., sietals, auch sietalis Manz., ein Mastschwein Elv., Manz. Lettus, U., Rositten, Dricē̦ni: kādi cūkasluopi: ne˙maz tādi kâ ziemu mitināmi pussiķi, bet tīri kâ rudeni gārdā uz baŗuokli turē̦ti siêtali ² Janš. Dzimtene ² III, 127. saimniece . . . sietaliem kāpuostu dārzā lauž lapas Dz. V. tie, ar saviem labiem draugiem sagājuši, baruojas kâ sietaļi Manz. Post. II, 22; ein dicker Mensch U., ein Unmässiger, Gieriger (auch sietala kuņģis N.-Sessau n. U., sìetals ² od. sìetalis ² , ein Schimpfwort Warkl., sietalža Alksnis-Zundulis): tas jau gatavs sietalža: ē̦d vai ik stundas, tuomē̦r nav paēdis! Alksnis-Zundulis. -sietala zirgs "zirgs, kas ātri ē̦damuo cauri laiž". Wohl zu siet.

Avots: ME III, 860

slĩme̦sts,

1): "slìmasts ² Aknīste" ME. III, 936 zu streichen und "slīmastivs" ebenda durch "slime̦stuvis ² " zu ersetzen;

2): stūrgalvīgs kā īsts s. Laidsen.

Avots: EH II, 527

slĩme̦sts C., N.-Peb., slìmasts ² Prl., slīmestis Dunika,

1) slīme̦sts U., V., Bielenstein Holzb. 320, Vank., slĩmests, -s Karls., slĩmeste PS., Karls., slīmeste U., Bielenstein
Holzb. 320, Ronneb., Smilt., slìmasts ² Aknīste, slīmasts Üxküll, slīmasts A.-Schwanb., slĩmesis Ahs., slīmesis Wid., slīmestevs, stīmastivs Aknīste, das Schneidemesser des Böttchers (Abb. s. bei Bielenstein Holzb. 320): apaļus kuokus mē̦dz drāzt ar slīmesi Ahs. n. RKr. XVII, 53. viņš ar slīme̦stu drāza stīpas un līkstis Janš. Dzimtene IV, 103;

2) slĩme̦sts Drosth., Nötk., slīme̦sts Wid., Bers., Fehteln, slīmesis Wid., ein Faulpelz;
slīmasts Lubn., Zaravič, Schimpfwort: slaistās kâ slīme̦sts Fehteln, Drosth., (mit ì ² ) Saikava, trödelt, geht ohne Arbeit umher. neme̦luo, slīme̦st, tuo tu esi nuopļē̦guruojis! Austriņš Daugava I, 988; slīme̦sts "ein grosser, ungewandter Mensch" Meiran. Wenigstens in der Bed. 1 aus nd. snīd(e)mest (woher auch estn. nīnmeìster od. līmeister), s. Bielenstein Holzb. 320.

Avots: ME III, 936

I šņaka,

1): "kas ē̦d šņakādams, daudz un dūšīgi" (von Mastvieh)
Nötk.;

2): "kas izšņakā (izuokšķerē) ē̦damuo" (wo?).

Avots: EH II, 651

sniķis, Prahm, Floss, Flachboot Elv., Manz. Lettus, U., Bielenstein Holzb. 6271; ein grösseres Boot mit einem Mast Salis; aus plattd. snikke "ein kleines Fahrzeug".

Avots: ME III, 976

suomakšas U., Bielenstein Holzb. 564 (hochle.), suomākšas Wid., suomakstavas U., Bielenstein Holzb. 564 (hochle.), suomākstava Wid., mastaukla">suomastaukla Zirsten, Kurmene, Bers., (mit uô) PS., Notk., Drosth., Golg., Lis., Kokn., Neugut, masta%C5%A9kle">suômastaũkle Drosth., masta%20aukla">suomasta aukla U., Linden n. Mag. XlV, 1, 161, suomasaukla (?) um Wenden, mastauks">suomastauks Spr., masteve">suomasteve Lubn., (mit uô ) Saikava, mastevis">suomastevis Selb., (mit uô ) Saikava, Spr., mastuvis">suômastuvis Warkl., suôme̦stáukla PS., suôme̦kls Lubn., suome̦slauki Wid., suome̦stava Wid., (mit uô ) Jürg., (mit uõ ) Karls., suome̦stavas L., U., suome̦sts Wid., suome̦sti L., U., suomauksti Wid. (so wahrscheinlich auch für semauksti U. zu lesen), mastauka">suomastauka Fehsen, suomaukstavs Selsau, suomausti Rundel, suomaustaukla Rundel, suômustàuka Fehteln, Odensee, sùomustàukla ² Los., suomustauks Gr. - Sessau, sùomustavs ² Lös., = same̦stava, dzeņaukste, die Kummetschnur: suomastauklu savilkt Purapuķe 37. Zu suo-. megzt (und mest?).

Avots: ME III, 1138

špe̦r̃rât Stenden, schnarren: dzinējiem lika mastā dūšīgi špe̦rrāt.

Avots: ME IV, 100

II spiras (?), Spieren der Schiffsmasten U. Nebst. estn. pīre dass. aus dem Germanischen.

Avots: ME III, 998

spĩre Gr.-Sessau, das Strebeholz (z. B. in Scheünen); Plur. spĩres, Spieren, Schiffsmasten Ahs.: spīres lietuo kuģu mastiem. Nebst estn. pīre "Spiere" aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 1004

špirka N,-Schwanb., der Mastbaum (?); vgl. špīrs.

Avots: ME IV, 101

špīrs,

1) špĩrs Salis, špìre ² Gr,-Buschh., ein dünner Balken;
špīriņš N.-Schwanb., der Mastbaum: špīriņus laist, Mastbäume fällen N.-Schwanb.;

2) ein Spiess mit Froschköder zum Krebsen
Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 58. Vgl. spīre.

Avots: ME IV, 101

stabs (li. stãbas "Pfosten, Säule; Götzenbild; Schlagfluss"),

1) der Pfosten, Pfahl, die Säule, der Pfeiler
U.: stāv kâ stabs (d. h. unbeweglich) LP. VI, 781. saimnieks, tuo re̦dzē̦dams, palicis kâ stabs brīnīdamies IV, 165. putekļi saceļas kâ stabs RKr. VII, 1084. vajaga stabā kalt (an den Pfosten nageln) tuo garu Kundz. Kronw. 248. - gultas stabs, der Bettpfosten : dreijāti gultas stabi BW. 14784. kauna st., der Pranger, die Schandsäule U. krustā stabs Br. 288, der Pfosten des Kreuzes. lietus st., die Regenwolke. rata od. ratu (U.) st., Schimpfwort Galgenvogel U. ve̦cais tē̦vs dudināja..., ak tu ve̦cs ratu stabs, vai tie tavi pāturiņi? BW. 29142, 3 var. nuo dieviņa žē̦lastība, ne nuo tāda rata staba 31614 var. (rudzu) stabi U. ("in Livl. nicht gehört"), Marzen, Selsau, Korn-, Roggenhaufen: rudzi pa lielai daļai stāvēja jau stabuos Puriņš Stāsti 9. saules stabi, Lichtsäulen, die von der Sonne ausgehen U. saule stabuos stāv, die Sonne zieht Regen St.;

2) Schlagfluss
L. - Demin. stabiņi,

a) die 2 kleinen Pfosten, daran in ledernen Ösen die Spule des Spinnrads mit ihrer Achse ruht
Bielenstein Holzb. 385, Salisb.;

b) 4 Pföstchen, je 2 auf jeder Überachse des Wagenkorbes
Bielenstein Holzb. 547;

c) Schlittenstützen
Mag. III, 1, 107;

d) das obere Ende des das Bein umschliessenden Teiles vom Strumpf, das anders gestrickt wird, als der übrige Strumpf
Dond. Nebst stabule, stebe, stebėties, stebere, ste̦bs u. a. und li. stabýti "aufhalten", stãbaras "trockener Baumast", apr. stabis "Stein", aksl. stoborъ "Säule", av. stawra- "fest" zu an. stǫpull "Pfosten", stapi "hoher und steiler Felsen" u. a., resp, zu an. stafr "Stab", ahd. stabēn "starr sein" ostfries. staf "steif` u. a., s. Būga PФB. LXXV, 146 f., Meringer IF. XVIII, 279, Güntert Reimw. 26 f,, Trautmann Wrtb. 280, Walde Vrgt. Wrtb. II, 623 ff., Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 14.

Avots: ME III, 1036

štrapa: nach Sehwers Unters. 140 aus d. Slropp "Tauschlinge am Mast zur Befestigung des Segels".

Avots: EH II, 656

stebe, ein Mastbaum L., Mast Bielenstein Holzb. 612. Zu stabs.

Avots: ME III, 1056

štrapa, die Schünge am Schiffstau, die am Mast angebracht ist: štrapā ieliek splīdzbuomja apakšējuo galu N.-Bartau.

Avots: ME IV, 103

sumakstavs Korwenh., sumakstàvs 2 Mar. n. RKr. XVII, 137, mastuvis">sumastuvis Warkh., mastuvs">sumastuvs Wessen, mastevis">sumastevis Gr. - Buschhof, mast%C3%A0ukla">sumastàukla ² Stom., sume̦stàuka ² Bers., = sumestevis, mastaukla">suomastaukla.

Avots: ME III, 1120

sumba (?), eine ausgeschlagene Lücke Nerft n. U.; U. hat aber dies Wort wahrscheinlich aus Mag. IV, 2, 149, wo für sumba vielmehr ein sumbra gegeben ist. Nach Petersson Zur Kenntn. 18 f. zu npers. sumb "Höhle, Loch", bal. sumbag "bohren". Neben diesem k̑umb- ein k̑ump- in li. šumpis "Mastdarm, Bürzel, Steissbein".

Avots: ME III, 1120

sumestevis Ekengraf, = mastaukla">suomastaukla: pavadas un sumestevi nuo... kaņepājiem Veselis Trīs laimes.

Avots: ME III, 1120

I svèmpis PS., Wolm., (mit èm ² ) Selsau, Schwanb., (mit em̂ ² ) Ahs., Schibbenhof, Wandsen, svempe U., ein kurzer und dicker Mann Freiziņ; ein Plumper und Unbeholfener (von Menschen und Tieren gesagt) Kurl. n. U.; einer, der sich plump, schwer bewegt Ahs.; ein fauler Tölpel (mit em̂ ² ) Stuhrhof; ein Schimpfwort W. - Livl. n. U.: tādu tauku svempi (ein Mastschwein) Janš. Čāp. 47. tas tik tāds svempis nuo cilvē̦ka! Ahs. n. RKr. XVII, 55.

Avots: ME III, 1150

trijstūrene,* der Dreimaster (Hut) Dr.

Avots: ME IV, 235

I tûska A.-Laitzen, (mit û ² ) Bauske, Pe̦nkule, Sessau, Widdrisch, tûsks Bers., Kl., Kr., Sessw., die Geschwulst (tūska) U., (tūsks) L., St., Altenwoga, (tûskis) Golg., (tûskis) Kalzenau, (tūskis) Spr., (tùsks ² ) Meiran, (tûskus ² ) Siuxt; Wassersucht (tūska ² ) Behnen, (tūska) Wid., MWM. Xl, 318, (tûskis) Lub., Nerft, Sonnaxt, (tūskis) Seew. n. U., (tûskus ² ) Gr.-Behrsen: pret tūsku de̦r uošu lapas Etn. IV, 115. ar tûsku nuomdra Sunzel. plaušu tūska Konv. ² 200. tesmeņa tūska, Euterentzündung (mastitis) Preip. 56. nuosiešu... pē̦du, tūskis kad būs laidies Juris Brasa 351. tūska vārdi Br. p. p. 11. - tūsku lapas,

a) Huflattich (tussi- lago farfara
L.) St., U., RKr. II, 80;

b) asclepias vincetouicum Wid.;

c) chelidonium majus Wid.;

d) cochlearia Wid.; tūsku (tūska L.) zâles,

a) Bachbunger (veronica beccabunga)
St., U.;

b) Braunwurz (scrofularia)
Mag. IV, 2, 87;

c) Schellkraut (chelidonium majus)
Etn. III 6; Konv. ² 4057. Vielleicht aus *tūkska; jedenfalls zur Wurzel von tûkt: s. Persson Beitr. 980. f.

Avots: ME IV, 282, 283

II vaka, das Focksegel U.; vaku masts, der Fockmast St. Nebst estn. wokk "Fock" aus mnd. fock "ein kleines Segel".

Avots: ME IV, 446

I vante,

1) vañte Adiamünde, Markgrafen, vañta PlKur., das Seil
(vante) Bielenstein Holzb. 612, Spr., (vante) ein Schiffstau L.; Plur. vantes U., Seifert Chrest. III, 2, 114, vañti Salis, die Taue am Mast, die Schiffstakelage U.: vantes ir trīs: viena nuo masta augšējā gala līdz laivas priekšējam tēviņam, pārējās divas nuo masta augšējā gala tiek piestiprinātas pie laivās sāniem; in Kreuzb. sind vàntes ² die Seile, mit denen beim Balkenführen der grosse Schlitten mit dem kleinen verbunden wird;

2) der Anker (?)
Bergm. n. U. Nebst estn. wańt "Halttau am Mast" aus nd. want "Tauwerk".

Avots: ME IV, 473

viêngala (gen. s.), ein Ende habend: viengala zarna, der Mastdarm V. tas strādā kâ viengala svira Vēr. II, 721.

Avots: ME IV, 658

I virinât,

1): velti muti v. Atpūta, № 381, S. 6.;

2): "trīcināt" Salis; lai juo (einen Gürtel)
putni virinā Tdz. 47993. virina zibeņus gar mastiem Salis; ‡

4) "?": virinādamas ruokās me̦lnās pātaru krelles Skalbe Raksti IV (1938), 218. Refl. -tiês,

2): auch Orellen; eņģelis viss nuo bailēm virinājies Pas. X, 477. bē̦rzu lapas ripuļu ripuļiem virinājās nuo kuokiem zemē Aps. J. Raksti I ² , 153.

Avots: EH II, 787

I zẽģele PS., U., zēģelis St., U., acc. zēģeliņu BW. 30880 var. (aus Bers.), = bura(s), das Segel; die Fahne im Kriege (karuogs) U.: zēģeļus uzņenzt U., die Segel aufsetzen; z. pieraut U., straff anziehen; z. atlaist U., loser machen. zēģeļa beņķis U., die Bank, darin der Bootsmast steht. sudrabiņa zēģelēm BW. 30704. laiviņas baltajām zēģelēm 30741. uzve̦lk baltu zēģelīti 30770. zēģelīte ze̦ltu nesa 30799. zeltītu zēģelīšu 30807, 4. auž rupjas zēģelītes 30815. pagrieza zēģelīti 30860. redzēju zēģelīti līguojam 30864. auda zēģelīšus 30869. smalku linu zēģelīti 30880. cilā... zēģelīšus! 30890. Nebst li. zė˜glas oder žė˜glius aus mnd. segel.

Avots: ME IV, 714