Paplašinātā meklēšana

‡ àizmazgât, reinigend wegspülen: lietus aizmazgājis putekļus pruojām.

Avots: EH I, 38

apmazgât, ‡

3) apmazgāts ūdens, Wasser, in (mit) dem etwas gewaschen worden ist:
nuomazgāja tuo ar ūdeni un apmazgātuo ūdeni ielēja pudelē Pas. VIII, 374. ‡ Refl. -tiês, sich bewaschen (abwaschen): a. vakaruos ar aukstu ūdeni.

Avots: EH I, 101

apmazgât [li. apmazgóti], tr.,

1) ringsum waschen, bespülen:
Sprw. tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) mit persönl. Obj., jem. bewaschen, für die Bewaschung jem. sorgen:
Aža apmazgāja Miķeli Aps.

Avots: ME I, 105

atmazgât: perves (gen. s.) neva rēja a. Pas. Vlll, 316.

Avots: EH I, 155

atmazgât, tr., waschend entfernen: atmazgāja piekriteni Jauns. Balt. gr. I, 70

Avots: ME I, 176

‡ damazgât, genügend gut (ganz) auswaschen Auleja.

Avots: EH I, 305

izmazgât; ‡

2) waschend verbrauchen:
šās izmazgāja četri puõdi ziepju Pas. IV, 141; ‡

3) waschend aus etwas befreien:
tu mani esi izmazgājis nuo burvības Pas. IV, 300.

Avots: EH I, 465

izmazgât (li. išmazgóti), tr., auswaschen, ausspülen: kalējam me̦lni kre̦kli, nevar baltus izmazgāt BW. 9521. Von einem Schwätzer sagt man: kad viņš savu muti izmazgātu, tad tās samazgas pat cūkas nedze̦rtu Etn. II, 141. Refl. - tiês, sich gehörig baden: nu labi šuovasar izmazgājāmies pa jūŗu.

Avots: ME I, 769

mazgât, Refl. -tiês: vasar ārā mazgājās (wurde Wäsche gewascheri), ziemā ķēķī Salis.

Avots: EH I, 787

mazgât (li. mazgóti), -ãju, tr., waschen: celies, pādīte, actiņu mazgāt! BW. 1340. uz ceļa ruokas mazgāt ir pēdīgā muļķība - juo mazgā, juo salst Kaudz. M. mazgāt muti, das Gesicht waschen, sich waschen: kas mē̦dz bieži rupjus vārdus izteikt, uz tādu mē̦dz sacīt:"tu gan šuorīt neesi muti mazgājis" Etn. III, 63. mirstuot guodu mazgāšu ar asinīm Rainis. Refl. -tiês, mit Wasser beschäftigt sein, sich waschen, baden, einander waschen: Sprw. ruoka ruoku mazgājas. kaķis mazgājas, die Katze putzt sich. Subst. mazgâtãjs, jem., der wäscht; mazgâšana, das Waschen: trīs gadiņi nezināju, kas bij trauku mazgāšana BW. 20734; mazgãjums,

1) die vollendete Tätigkeit des Waschens:
tautu dē̦la liepas galds aizpē̦rnuo mazgājumu BW. 26006;

2) das Gewaschene; was zu waschen ist.
[Doch wohl zu la. mergere "eintauchen" und ai. májjati "taucht unter" , s. Walde Wrtb. ² 480, Trautmann Wrtb. 173, Bartholomae KZ. XXVII, 352 und Stud. I, 4 f.; wie verhalten sich dazu estn. mõskma, mordw. muśkǝ, samojed. masu "waschen" u. a. (s. Güntert Kapypso 51)?]

Avots: ME II, 571, 572

mazgâtava, mazgâtuve [li. mazgotuvė], die Waschanstalt.

Avots: ME II, 572

nùomazgât: n. (= izmazgāt, apmazgāt) kre̦klus Fraueub. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(Dativ) abwaschen Franenb.: teicu, lai nuomazgājas kaklu un kājas.

Avots: EH II, 67

nùomazgât [li. numazgóti], tr., abwaschen, abbaden: es mutīti nuomazgāju te̦kuošā ūdenī BW. 13843. Refl. -tiês, sich abwaschen, sich abbaden: viņš nuomazgājās upē.

Avots: ME II, 817

[pamazgât, ein wenig oder eine Weile waschen: p. veļu kādu laiciņu]. Refl. -tiês, sich ein wenig säubern, waschen: kaķis pamazgājās Rīta skaņas I, 29.

Avots: ME III, 67

pãrmazgât, ‡ Refl. -tiês, sich noch einmal waschen.

Avots: EH XIII, 206

pãrmazgât, tr.,

1) noch einmal waschen:
kre̦klus;

2) ein wenig, oberflächlich waschen:
pārmazgā manu slaukāmuo palagu!

Avots: ME III, 166

pìemazgât,

1) zur Genüge waschen;

2) durch Waschen verunreinigen:
tu man manus kre̦klus piemazgājusi! U.

Avots: ME III, 271

samazgât,

1): s. guovij krustus ar saltu ūde̦nu AP. s. (reibend benetzen)
galvu ar ūdeni Frauenb. kad maizei liela garuoza, tad samazgā ar ūdeni un apse̦dz ar villānu drēbi Ramkau. četruos ūdeņuos samazgājām bē̦rnu Sonnaxt; ‡

3) "verwaschen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: s. ziepes. ‡ Refl. -tiês, sich gründlich waschen (?): kur uotrs samazgājies ar ziepēm, - balts vien iekšā ūdens Seyershof.

Avots: EH XVI, 429

samazgât,

1) spülen
Neik. n. U.: sazeldinātās vietas... samazgājamas ar uožamuo spirtu Janš. Dzimtene ² I, 233;

2) das Waschen zu Ende bringen
U.

Avots: ME II, 681

uzmazgât, ‡

2) sich waschend sich (eine Krankheit) zuziehen:
viņš ir aplam kur uzmazgājis tuo auguoni Seyershof. citreiz uzmazgā ar tādas pumpas Orellen. uzmazgā kādu slimību, parasti izsitumus, ja nuolej savu mazgājamuo ūdeni "sliktā" vietā; dažreiz saka, ka uzmazgā auguoņus nuo zemes Salis; ‡

3) beim Waschen aufgiessen:
(kādas zâles) varējuši arī uz ruozi u. Etn. II, 166.

Avots: EH II, 728

uzmazgât, aufwaschen: grīda tīri uzmazgāta B. Vēstn. Refl. -tiês, an einer Stelle, wo eine Leiche gewaschen ist, sich waschend sich ein Unglück zuziehen: kur miruons mazgāts, tur iesit kulā trīs ve̦cas pakavu naglas, lai nenuotiktu uzmazgāšanās, t. i. lai uz šīs vietas kādam citam mazgājuoties tam nepiesistuos kāda nelaba kaite BW. IIl, 3, S. 861.

Avots: ME IV, 357

‡ ãduôgs ² Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192

‡ apdūcît,

1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;

2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;

3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;

4) = apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;

5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.

Avots: EH I, 79

‡ apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.

Avots: EH I, 96

‡ apknidis (Part. praet. act.) Schnehpeln, ringsum (vom Schmutz) zu jucken angefangen habend: man visa miesa apkniduse ar me̦lnumiem (sviedriem); jāiet pirtī nuomazgāties Ahs.

Avots: EH I, 92

atlikt (li. atlìkti),

1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;

2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.

Avots: ME I, 173

atspùta,

1): auch (mit û ² ) Orellen n. FBR. XI, 46, Salis; ‡

2) ein Wasserloch in einem sumpfigen Morast
("purvs tâ kâ atspūšas, kad viņi atstāj tuo ūdenï) Orellen; ‡

3) "zemes tvans" Salis: kamēr pērkuons nav zemi iztricinājis, nuo zemes nākuot tāda atspūta; zeme vienmē̦r atspūšuoties; kad tanī reizā gadās mazgāt vai gulēt zemē, kad atspūta nāk, tad dabū zemes vainu.

Avots: EH I, 170, 171

aûguõnis, aûguõns PS. [li. auguonis Būga LM. IV, 422], das Geschwür: auguonis iemeties padusē; veļa auguonis, ein weiches Geschwür; kad bē̦rnam veļa auguonis, mazgā ar ziepēm, ar kuŗām miruonis mazgāts, un aptin ar līķa lupatu JK. VI, 50. auguoņu vārdi, die Zauberworte, mit denen man Geschwüre heilt Tr. Übertr.: cilvēces auguoņi, die Auswüchse der Menschheit Alm.

Avots: ME I, 221

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

bā`rksts,

1): bā`rksts ² , -s Fest., Sonnaxt, Warkl., bârksts ² , -s Ramkau, bârkste ² Iw., Seyershof: kalnā kāpu puškuoties, lejā bārkšķu mazgāties BW. 25885, 12 var.; šķē̦ru atliekas, kas paliek pari aude̦klu nuobeidzuot aust, sauc par bārkstēm Seyershof. nuo audakla bārkstēm pin šuoteļu piniņas ebenda; ‡

7) atslē̦gas bârkste ² Dunika, Kal., OB. "= a. austiņä.

Avots: EH I, 209

bizenes laiks: auch Frauenb.; (fig.) sākās . . . kalpuonēm īstais bizenes laiks . . . vajadzēja vārīt un cept, mazgāt un gludināt Austriņš Daugava 1928, S. 977. Das Stichwort bizenes I, 302 ist als gen. s. (abhängig von laiks) aufzufassen.

Avots: EH I, 222

blãvauti, Tüchter matter, nicht schöner Farbe: zilauti, blāvauti vakara māsai; silā mazgāti, ceplī žāvē̦ti BW. 20593, 2.

Avots: ME I, 312

če̦gamā "?": meklē tāda ezeriņa, kur deviņas upes te̦k! devītā če̦gamā būs tev svārkus izmazgāt BW. 31982 (aus Lös.)

Avots: ME I, 409

‡ čur̂nît ² Lems., Wainset "nelāgi mazgāt veļu": kuo tu tur čurnī tik mazā trauciņā? jem lielāku trauku!

Avots: EH I, 297

drauza,

1) Unreinlichkeit, Schmutz: tam ruokas ir tik ilgi nemazgātas, ka jau ar drauzu apme̦tušās Infl.;

2) der Abfall von der Rinde eines Baumes
[Latvijas Saule 1924, 169], namentlich einer Tanne; ["Rinde; Schicht"Wessen];

3) in Plm. drauzs, Schinn, Schelfer
Adsel: drauza ir uz ģīmja, kad nuoraun vējš Golg. [dràuza ² Borchow, Domopol, Oppek.]

Avots: ME I, 493

drumska, drùmsks ² Mar. n. RKr. XV, 112. drumška, drum̃sla, drùmsla ² [li. drumslas Miež. "мут"] Mar., drum̃psla Wain., drùmstala C., drum̃stala Smilt., gew. Pl., Brocken, Krümchen, Fetzen, Stücke, allerlei Abfälle: kartupeļu drumsla. viņi neduod ne˙kādas drumslas nuo savas bagātības Vēr. II, 865. stikls saplīsa drumslu drumslās A. XX. 50. dē̦lu atrada drumskās nuospe̦rtu LP. V. 59. slimuo bē̦rnu de̦r mazgāt sienu drumšku ūdenī Etn. IV, 117 [aus dem hochle. Alswig]. krustu drumstalas Vēr. II, 29. rītā atraduši pirtī tikai kaulu drumstaliņas LP. VII, 863. [drums- entweder kontaminiert aus drams- (in dramsla) und drus- (in druska) oder (nach Prellwitz Wrtb. ² 187) zur Wurzel von druska, drupt, drubažas u. a.]

Avots: ME I, 503, 504

II dze̦drums, ein Abgrund, eine Tiefe im Wasser Mag. IV, 2. 113: varat iet e̦ze̦rā mazgāties, tikai neieejat dze̦drumā Frauenb.

Avots: ME I, 539

dzelˆme [Kr.] (li. gelmė˜ "Tiefe").

1) [dzelˆme Warkh., Nigr.] die Tiefe (im Wasser. besond. im Flusse):
iesim dzelmē mazgāties. iekrist kâ dzelmē, spurlos verloren gehen;

2) die Tiefe
auch sonst: zvaigznes debess dzelmē Vēr. I, 829;

3) eine Höhlung (wie im Bienenstocke)
L.;

[4) dzelˆme ² Ruj., dzel˜me Salis, eine tiefe Wassergrube
(akacis) im Morast. - Zu dziļš; vgl. auch Berneker Wrtb. I, 321],

Avots: ME I, 541

‡ glizinât,

1) "(einen begossenen Tisch) mit einem Lappen unordentlich abwischen"
NB.;

2) "dünn aufstreichen"
Dond.: man iznāk sviestu tik g.: tik maz man iedeva;

3) etwas Weiches oder Feuchtes glätten (ebnen)
Stenden: ar ruoku g. mīklas kukuli;

4) sich (lange) mit etwas abgeben (beschäftigen); bereinigen
Stenden: ilgi g. (mazgāt) vienu trauku.

Avots: EH I, 393

grâbene, eine Blume : Jurģī ar grābenēm istabu izkvēpināja Etn. II, 84. zāļu vakarā mazgātājās plūca tâ saucamās bē̦rnu zālītes, kâ : grābenes Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 642

guļa,

1) das Liegen, das Schlafen:
paē̦dušam guļa grūta. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725;

2) das Lager, die Schlafstelle, das Bett:
[kas viņa guļu aizkaŗ, tam būs savas drēbes mazgāt Glück III Mos. 15, 5.] jauns bij mans bāleliņš, nezināja guļas vietu BW. 24886; 19904, 1; guļu vieta BW. III, 1, 44. gauži raud tautu dē̦ls, guļas stabu turē̦dams BW. 1123. piesien pie guļas (gew. gultas) kājas... zaru JK. VI, 30;

3) die Krankheit:
gulšņāja, gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņa gulēja tādu lielu guļu, war schwer krank Blied. kad tev smaga guļa uznāktu! karstuma guļa, Fieber LP. VII, 1248; krūšu g., Brustkrankheit JK. VI, 47; sarkanā Tr. IV, 14 od. vē̦de̦ra guļa, die Ruhr; in Aahof guļa ein ansteckende Krankheit;

4) die Schlafmütze, jem., der viel schläft:
viņa pēdējā guļa un snauža Purap. krūmu guļa (Var.: gulis), lapu luožņa,ne maizītes devējiņš BW. 21893, 1. krūmu luožņa, lapu guļa BW. 13548; 15602, 2; 23464. meitas... visas tādas cepļa guļas 12958. In Mar. in dieser Bed. nur das Demin. guļiņa: ekur ir guļiņa: guļ vienā gulēšanā.

Kļūdu labojums:
24886 = 24885

Avots: ME I, 679, 680

ìedzer̂t, ‡

3) anfangen zu trinken:
iedze̦rta tējas glāze Veselis Saules kaps. 165, ‡

4) durch ein Trinkgelage einweihen:
baznīcas tiek iesvētītas, nevis iedze̦rtas Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 67. Refl. -tiês,

1): iedzēries trakuo AP., Auleja, Golg., Kaltenbr:, Strasden, Zvirgzdine u, a.; ‡

2) sich (hin)einsaugen
(nach r. впиваться ) Zvirgzdine. dêle iedzē̦rusies kājā; ‡

3) in sich etwas einsaugen und dadurch schmutzig (flackig) werden
Auleja: kaidas ruokas izdzē̦rušās! ir nuomazgāt nevar.

Avots: EH I, 511

ìeraustît,

1) anfangen hin und her zu reissen od. ziehen
Spr.: [bē̦rni kaķi pie astes ieraustījuši Jürg.;

2) = iestaipīt, izstaipīt: izmazgātus palagus Bauske].

Avots: ME II, 56

ìezilêt, (teilweise) blau werden: iezilējis zutis Turg. Pav. ūd. 37. [putra čuguna katlā ilgi stāvē̦dama iezilē Oppek. drēbes tīri neizmazgātas iezil(ē) Stom.]

Avots: ME II, 91

izkãrstît (li. iškárstyti), freqn., izkãrt [li. iškaárti],

1) aushängen:
izkārstīt, izkārt izmazgātuos kre̦klus pa visu sē̦tu. drēbes būšuot izgrìezusi un izkārusi Blaum. bē̦rzi izkāruši vēdināt savus smalkuos zariņus Niedra. ieva ziedus izkāruse BW. 14022;

2) hervorstrecken, hängen lassen:
stāv od. skrej mēli izkāris. mēli līdz krūtīm izkāris LP. VII, 1204. Refl. - tiês,

1) heraushangen, sich hinausbücken, hervorstehen, hervorragen:
mēle izkārusies lielu gabalu nuo mutes LP. V, 2. viņa izkaŗas par luogu ārā R. Sk. I, 100. akmens izkāries nuo mūŗa ārā LP. VII, 1011. čigānei izkāries nuo sedzenes linu buņķītis Laps.;

2) zur Genüge wornach langen:
izkārstījuos, ne˙kā nedabūju A. XV, 2, 394. [izkārstītiês 2 dürfte zu ķer̂t gehören.]

Kļūdu labojums:
1011 = 1091

Avots: ME I, 750

‡ izpļunckâtiês Frauenb. "izpeldêtiês, izmazgātiês; aus dem Wasser herausgelangen".

Avots: EH I, 474

‡ izsaluôt,

1) nach wiederholtem Frieren (infolge wiederhoft überstandener Fröste) verschwinden, eingehen:
ūdens uz pļavām izsaluo (im Herbst und im Frühjahr) Lubn., (izsalā) Nautrēni, rudzi izsaluojuši Sessw., (mit -ā- ) Nautrēni;

2) = izsalˆt, durchfrieren: aukstā laikā izmazgātuo veļu (un drēbes, istablietas) izliek laukā, lai izsaluo N.-Peb.

Avots: EH I, 478

izžulinât: kre̦kls nav lāgā izžulināts; me̦lns ir Erlaa; schlecht (oberflächlich) auswaschen Gold., Lipsthusen, Mar.: veļa nav mazgāta, bet tikai izžulināta.

Avots: EH I, 499

kapāns [Warkl.], kapāne (kapõnė " eine Kunsthacke; en Hackbrett "), das Hackmesser: kad sakapāsi kāpuostus, tad nuomazgā kapāni un kapanīcu Illuxt. es lieku kartupeļus nuo smiltīm nuomazgāt, ar visu mizu smalki sakapāt ar tādu kapanu, kâ visās mājās kāpuostu kapāšanai vaid G. II, 90. Zu kapāt.

Avots: ME II, 158

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

‡ ķerêt, Schmutz annehmen, schmutzig werden (gew. in der Zstz. Mit sa- ) Auleja: lakats ķerējis, saķerējis, ni˙kad neizmazgāts.

Avots: EH I, 696

I ķĩtrs,

1) schlecht, faul:
ja būs laba dzīvuošana, pa vienam salasīšu; ja būs ķītra dzīvuošana, kur kaisītas, tur paliks BW. 206. būt[u] es ķītri dzievājuse (Var.: dzie̦dri, slinki) 17621. tev, māmiņa, jauns znuotiņš, man ir ķītra dzīvuošana 22090, 7. svainīšam ķītri suņi, brāļam ķītra līgaviņa Ltd. 2418;

2) rein, reinlich:
trauki bija ķītri nuomazgāti Oppek. n. U., Adsel, Sessw.; tu dabūsi ķītri (gründlich) pa acīm Schwanb.;

3) = ķītrs, karg n. U.

Avots: ME II, 389

kre̦kls, kreklis Kand., Demin. hierzu kreklītis BW. 7377, das Hemd. linu, pakulu, vilnas kre̦kls; besonders gerühmt werden im VL. slēžu kre̦kli, feine (schlesische) Hemden; laulājamais kr., Trauhemd LP. III, 33; mirstamais kr., Sterbehemd: rnirstamuo kre̦klu vilku BW. 30893. laimes kre̦kls, das Glückshemd: dažam e̦suot piedzimstuot vis˙caur tāda nuoņe̦mama plēve, kā ģē̦rbs - laimes svārki od. laimes kre̦kls. laimes krekliņš jāglabā, lai būtu laimīgs mūžs JK. VI, 30. es nebiju apvilkusi laimes kre̦klu mugurā BW. 31201. mūža kre̦kls, das Sterbehemd, das für immer bestimmte H.: vēl tev nav, bajāriņ, mūža kre̦kls mugurā BW. 31172, 2. kre̦klas mazgāt, velēt, Wäsche (nicht nur Hemden) waschen. kre̦kluos od. kre̦klā staigāt, im blossen Hemde umhergehen. ja kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli, tad tas, kam kre̦klu šūn, būs drīzi brūtgāns vai brūte LP. II, 191. Sprw.: kre̦kls tuvāks nekâ svārki. tik vajadzīgs kâ kre̦kls uz muguras. dzīvuo kâ kre̦kls mugurā. nesaki ne savam kre̦klam od. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt. Verwünschung: kad tev ne kre̦kla mugurā nepaliktu! - [kre̦kls auch ein Teil des Teerofens Bielenstein Holzb. 546. Wohl zu ae. hŗgl "Gewand", ahd. hragil "indumentum", s. Zupitza Germ. Gntt. 123, Bezzenberger BB. XXIII, 315 und XXVII, 170, Wiedemann BB. XXVII, 250; doch vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 28].

Avots: ME II, 271, 272

I krũza: auch Dunika, Frauenb., Kal., OB., Rutzau, Siuxt: dižā k. nemazgāta BW. 31147. zeltītā krūziņā 30281.

Avots: EH I, 663

lãma (li. lomà [acc. s. lõmą] "niedrige Stelle auf dem Acker; [Senkung, Grube: Daukša Post. 36, ₆ und 44, _1]),

1) eine niedrige Stelle, Lache, Senkung auf dem Felde oder auf der Wiese, eine Pfütze
[Neuenb., Prawingen, Bauske], Grube: vai jūs redzējāt tuos ūdeņus? visas lāmas pilnas Druvas I, 274. [rāvas lāmā bija rudzi kâ kārkli Janš. Dzimtene ² I, 16. lāmas plēst ar... lemesnīcu BW. 34538.] māte pamāca iet pie vienas lāmiņas acis mazgāt LP. IV, 55. [lãma, ein Sumpf Lvv. II, 31; lãma Selg., ein kleiner Teich im Walde"]. lāmiņa [od. lāmīte U.] (ein Grübchen) vaiguos Grünh. Ansītis atskrēja ar lāmas pieri BW. 20229, 1; [eine Wiese zwischen Feldern Stuhrhof; "eine trockene, grasreiche Erhöung zwischen Äckern" Glod.; eine niedrig gelegene und schlechte Wiese Schönberg; eine Wiese Lvv. II, 8, 31, 76, 92, 110, 116, 124, 125, 127, 132, 137, 142;

2) vienā lāmā U., in einer Masse, durcheinander.
- Wenigstens in der Bed. 1 wohl eher nach Būga РФВ. LXXI, 56 und KSn. I, 258; (s. auch Trautmann Wrtb. 162) nebst slav. lomъ "Sumpf, Bruch" und bulg. lam "Grube" zu le . limt (s. dies) usw., als (nach Walde Wrtb ² 409) zu la. lāma "Lache, Morast, Sumpf", das auch aus * lacsmā (zu lacus "stehendes Gewässer, Grube") entstanden sein könnte (zu la. lāma gehörend müsste li. lomà wohl eine akutierte Wurzellänge aufweisen. Zur Bed. 2 vgl. lāms II.]

Avots: ME II, 438

lè̦kta, lè̦kts, der Aufgang: ap saules lē̦ktu [Oppek. n. U.], zur Zeit des Sonnenaufganges; pirms od. priekš saules lē̦ktas, lē̦kta, vor dem Sonnenaufgang: lielā piektdienā pirms saules lē̦kta (priekš saules lē̦ktas II, 103) jāskrien uz strauju upīti muti mazgāt, tad miegs nenākuot Etn. II, 65; līdz saules lē̦ktai, bis zum Sonnenaufgang LP. VII, 715; jau nuo saules lē̦kta, schon vom Sonnenaufgange Jan. kad skatīs tie... saules rietas un saules lē̦ktus Stari III, 243.

Avots: ME II, 459

I lìkt (li. liñkti), lìkstu, lìku, sich biegen, krumm werden, sinken, knicken: šurpu līka, turpu līka rudzu vārpa tīrumā; uz sētiņu vairāk līka BW. 28124. nu dzied meitas, nu līkst visi meža gali 260. līktin līka vaŗa tilts Ltd. 799. zem me̦lnā krusta viņš līkst Vēr. I, 833. kājas, ceļi, mugura līkst, unter schwerer Last krumm werden, zusammensinken, einknicken: sirds ir gurda, kājas līkst JR. V, 103. ceļi līkst kuopā A. XV, 251. Refl. -tiês, sich bücken: pēc vilnaines līkdamās, iekrīt pati upītē. es vainagu nuoraudāju pie zemītes līkdamās BW. 24533, 1. suoģis ruuokas mazgāt līkās A. XII, 202. Zu lièkt.

Avots: ME II, 487

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

nãmats [Rutzau], nāme̦ts, ein dem Handtuch ähnliches Kopftuch der Frauen: nāmats ir sievu galvas auts; bet arī meitas tuo dažkārt apsējās RK. XVI, 93, Rutzau n. Etn. I, 138. savai mīļai māmiņai nāmetiņu mazgātāja BW. 4302. [lai nu tik raisa austenes, nāmatus un pamuteņus nuost Janš. Dzimtene ² III, 271. - Zunächst wohl aus li. nomẽtas (so in Dusetos nach Būga KSn. I, 163) "eine Art Schleier".]

Avots: ME II, 700

nemažga, comm., nemažģis, f. - ģe, der Scmutzfink, die Schmutzliese, ein Plumpsack, Einfaltspinsel: palika nemažga nemazgāta BW. 18848 [aus Mesoten]. kuŗa kāda nemažģīte, kâ rušināja 8051. [nemažģis Ruhental "ein Tölpel".] Zu mazgât.

Avots: ME II, 722, 723

niẽva [li. neivà "Kränkeln" n. Būga KZ. LII, 292], nievs, die Schmähung, Verachtung: tik nieva pasaulei tam lūkuojās iz skata MWM. VI, 322. [visās lietās smiekli tev un nievi Juris Brasa 44.] tik nievi un cīņā spē̦ku samē̦rs mieru liedz Stari II, 839. bij smaids pilns aukstu nievu Rainis. [kāds kas ar izsmieklu un nievām viņus uz cīņu aicināja Veselis Saules kapsē̦ta 118. nuomazgāti nuo nievāms un grēkiems Elger Cantiones, S. 69. - Nebst li. náivyti "погублять", naiva "licho" РФВ. LXVI, 239 und Lit. Mitt. I, 229 wolh zu gr. νείοϑι "tief unten", νειός "Feld", serb. n`ì`va "Acker" (urspr. wolh: Boden) und letzten Endes le. nīca (s. dies), nīkt, s. Brugmann IF. XI, 274, Walde Wrtb. ² 519, Fick Wrtb. III ^2, 297.]

Avots: ME II, 751, 752

nùobè̦dât,

1): ne viņš vairs nuobē̦dā par savu guodu, ne par savu labumu Dünsb. Skaistā Mile 5; ‡

2) traurig aussehen machen (?):
muni balti vaigi asarām nuomazgāti, ... bēdiņām nuobē̦dāti Tdz. 38164.

Avots: EH II, 31

[nùoremdinât,

1) beruhigen, mildern, beschwichtigen:
sāpes, sirdi Lautb.; n. ūdeni Warkl., wogendes Wasser zum Stillstand bringen;

2) (kaltes Wasser) wärmer machen:
nuoremdini ūdeni, lai var mazgāties! Bauske.]

Avots: ME II, 838

nùoskrãpêt, tr., abkratzen, zerkratzen: kaķis nuoskrapējis bē̦rnam ruokas. vajaguot visu māju nuomazgāt un nuoskrapēt Baltp. Refl. -tiês, sich abkratzen, sich müde kratzen: nuoskrāpējas gar sienu kâ kaķis gar aizkritušām lamatām Tr.

Avots: ME II, 849

nùošļaũcît: auch Smilt.; šāva Lukstam ar ruoku gan pa vienu, gan pa uotru vaigu, tuos brangi nuošļaucīdams Vanagu ligzda 13. de̦sas dējuot, tâ saucamuo asiņu putru ievada tīrītā luopa zarnā pa pudeles kaklu un ar ruoku nuošļauka pa zarnu uz leju N.-Peb.; "gaŗi ve̦lkuot nuomazgāt" Dr.: n. kam muguru ar slapju lupatu. Refl. -tiês,

1): "nuostaipīties" Hasenp. (mit aû ² ), Heidenfeld (mit au), Trik. (mit aû); ‡

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
Hasenp., Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

nùovìlkt [li. nuvil˜kti], tr.,

1) ab-, ausziehen:
ādu, kre̦klu, gre̦dze̦nu. es tev ādu pār acīm nuovilkšu! [šī āda neduodas nuove̦lkama U., dies Fell lässt sich nicht abziehen.] nuomirušam nuovilka drēbes. puspuvis ābuols karstumu nuove̦lk Etn. IV, 114. ārējās ruobežas iespējams nuovilkt Stari II, 958;

2) beziehen:
visas malas nuovilktas ar zirnekļiem;

3) herabziehen:
man šķiet, ka es varētu mēnesi nuovilkt zeme Rainis. kažuoks zē̦nam nuovilka ple̦cus MWM. VI, 120;

4) langsam reden, lange ziehen:
"ļaus, lai citi pa galvu dancuo?"sieva nuovilka Baltp. Refl. -tiês,

1) sich ab-, ausziehen:
tad nuove̦lkas bikses LP. VI, 22. puisis nuovilcies un gājis dārza dīķī mazgāties VI, 67;

2) sich beziehen, bewölken:
visas malas nuovilkušās ar zirnekliem. gaiss nuove̦lkas ar mākuoņiem Etn. II, 73, Ahs.;

3) sich langsam wohin begeben:
diezin, kur puika atkal nuovilcies;

[4) sich aufhalten, sich verzögern
U.;

5) das Haar wechseln:
guovs jau nuovilkusies Infl. n. U.] Subst. nùovìlkums, der Abzug, Abdruck.

Avots: ME II, 886, 887

nùoziêduôt, tr., mit Geschenken, Opfern (ziêdi) ausstatten, beschenken, durch eine Art von Sühnopfer reinigen: nāc, parādi, vīra māte, kur tās mana vīra guovis, lai es viņas nuozieduoju ar ziediņu ziediņiem! BW. 25572, l. kur miruonis nuomazgāts, tur negāja pāri, kamē̦r tuo vietu nuozieduoja BW. III, 3, 861.

Avots: ME II, 891

‡ pabor̃žât Seyershof "pavirši pamazgāt, paburzīt^: p. kre̦klu lai tiek drusku baltāks.

Avots: EH II, 121

pamusinât: Irbe pamusināja meitu ... iet strautä nuomazgāties Janš. Mežv. ļ. I, 195.

Avots: EH II, 158

pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt ² rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês ² [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115

‡ pavalce, das Fundament Lettg.: vest jam malku, nest ūdeni, mazgāt suņiem pavalcītes Tdz. 48409.

Avots: EH XIII, 187

plaîsât Wolm.,C., plaĩsât Dond., Wandsen, -ãju, freqn. zu plīst, zerplatzen, Risse bekommen: āda plaisā Konv. 6. Subst. plaisâšana, das Zerplatzen, das Reissen : pret ruoku ... plaisāšanu varuot arī iepriekš izsargāties, ja Māras dienas rītā ... iet mazgāties tādā ūdenī, kas pret sauli te̦k Etn. II, 38. sīkstums aizsargā skārdu pret plaisāšanu Konv. ² 454. plaisãjums, der Riss: grīdas plaisājumi Stari III, 135.

Avots: ME III, 315

I pluta (li. plutà "die Kruste"),

1) das Fleisch
Oppek. n. U.: zirgs labs nuo plutas (oder: labā plutā Kreuzb.), gut von Luder U. mūsu zirgs arvien uzturas plutā, sieht immer wohlgenährt aus Tirs.;

2) Pl. plutas L., St., Bergm. n. U., die kahle (zarte, sanfte) Haut, die Kopfhaut
Ronneb.; eine dünne Haut! überhaupt; die Hautfarbe: griez matus nuost līdz plutai ("bis zur kahlen Haut")! Oppek. n. U. (oder: bis zum Fleisch?), Golg., Mar. sāka mazgāt kājas, ar patikšanu spaidīdama mīkstuo, sārtuo plutu V. Eglītis. ģīmja pluta bij iepe̦lē̦ka Blaum. viņi savā plutā sāk līdzināties iedzimtajiem A. v. J. 1899, S. 149. plutadas farbige Häutchen, die Moosbildung auf eisenhaltigem Wasser;

3) plutas, Eingeweide
Depkin n. U., Mag. XX, 3, 220. Zu slav. plъtь "Fleisch, Haut". Wenn von der Bed. "Häutchen" auszugehen ist, wohl (vgl. Būga KSn. I, 276) nebst ai. plutá-ḥ "schwimmend" u. a. zur Wurzel von plevināt.

Avots: ME III, 359

puscil˜pa, 1) eine Halbschleife: stiebri tiek sasieti ar puscilpas me̦zglu, kuo izdara pārejuot nuo stūŗa uz stūri A. XXI, 508;

2) nuomazgāt kājas līdz puscilpām, bis zur Hälfte der Beine
N.-Peb.

Avots: ME III, 424

rìks (li. rỹkas "Werkzeug; Gefäss"),

1) das Gerät, Instrument, Handwerkszeug:
rīki amatnieka kulītē Ld. 10.891. šaujams rīks, ein Schiessgewehr U. kara rīki LP. VI, 780, die Waffen. laivas rīki, was zum Bedarf des Bootes gehört, um es segelfertig zu machen U. rakstāmie rīki, das Schreibzeug, Schreibzubehör (bei Manz. Lettus rakstāma-rīks, das Tintenfass): papīri, spalvas un kas tik rakstāmi rīki Plūd. Llv. II, 298. - dzirdes rīki R. Kam. 40, die Hörorgane. vīra rīki (li. vyriški rykai), die Zeugungsteile U.;

2) das Küchengerät, Gefäss, Geschirr:
nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. kuca rīkus (Var.: traukus) apmazgāja BW. 21940 var.; hierher wohl auch (wenn mit hochle. ei aus ī) maizes reiks "ein grosses Messer zum Brotschneiden" Sauken;

3) Plur. rìki, Pferdegeschirr (und zwar das russische)
U.; das Kummet Kurl. n. U., Bielenstein Holzb. 562, Preekuln (in Kurl.), Kalleten, Ahs., Rothof, Tuckum, Pinkenhof, Lasd.; rīku kuoki, die Kummethölzer Ahs.;

4) genitivische Verbindungen:
rīku (Lasd., LP. IV, 198, rīka Ahs.) drāna od. rīkdrāna Ar., Dond., rīka drēbe U., rīku dvielis U., rīku lakats U., rīka lupata Golg., rīku lupata (rīka lupats Ahs.) od. rīklupata Ar., ein Scheuertuch, Scheuerlappen: paņēm rīkdrānu un nuomazgā galdu! Dond. rīka (rīkas Spr.) od. rīku meita od. rīkmeita RKr. VI, 114, eine Magd Spr., eine Magd, die das Küchengerät säubert: kāzu amatnieki bija: pavārs un viņa puisis, rīka meita, . . . alus uznesējs BW. III, I, 63. rīka sieva, ein Weib, welches das Küchengerät säubert: kur ņemsim rīka sievu? vārna tāda puspe̦lē̦ka, tā būs laba rīka sieva BW. 2686, 11. rīka pūrs, die Morgengabe, die das Weib zum Manne bringt Manz. Lettus: viņš pilda un duod tiems . . . rīka pūru Manz. Post. I, 142. Unsicheres darüber bei Būga KSn. I, 66; nach Leskien Abl. 281 (mit?) zu li. reĩkia "ist nötig" (zu diesem Wort Meringer IF. XVIII, 220). Zu rieči I?

Avots: ME III, 537

rîts (li. rýtas),

1) ein fem. rīta BW. 23383, 1, der Morgen:
Sprw. rīts (od. rītā) nezin, kāds vakars būs. rīts gudrāks nekâ vakars. rītā darbs suokas (šķiras), Morgenstunde hat Gold im Munde. viņš nezinājis, kur rīts, kur vakars (nezin ne rīta, vakara V, 330, ne rīta, ne vakara II, 49) LP. VII, 62. rīta blāzma, die Morgenröte. rīta rasa, der Morgentau. rīta salna, der Morgenreif. pašā rītā, früh morgens. rītā, rītuos, rītiem, nuo rīta, nuo rītus (vgl. li. rytus "Morgenzeit"), am Morgen, des Morgens: skan balsiņš rītiem (Var.: rītā, rītuos) agri, skanēj[a] se̦bu vakarā BW. 425, 12. nuo rītus piecelies Etn. IV, 81; LP. VII, 16. agri nuo rītus mazgāties Etn. IV, 106. ik rīta, ik rītus, jeden Morgen: ik rītiņus (Var.: rītiņa) mazgājies līgaviņas asarās BW. 21671, 2 var. - gaismiņu nemanīja, bet bija jau labi rītā LP. VI, 103, der Morgen war schon ziemlich fortgeschritten. ar labu rītu, guten Morgen (als Abschiedsgruss);

2) rīts U., gew. der Plur. rîti, rīta puse Ahs., der Osten:
pret od. uz rītiem, gegen Osten. viņa istabas luogi ir uz rītiem MWM. VIII, 673. Wenn urspr. "Aufgang (der Sonne)", zur Wurzel von and., ahd., ae. rīsan "sich erheben" (und ai. rīti-ḥ "Strom, Eile", slav. rinǫti "fliessen", la. rīvus "Bach" u. a.?), s. Persson Beitr. 286 und 769 f. und Wiedemann BB. XXVIII, 72.

Avots: ME III, 541

sakul˜t,

1): auch Lng. (unter kult); verprügeln:
s. suni Salis; glattschlagen: citreiz (izmazgātu) lakatu satin un plaukstu starpā sakuļ (ar ruoku izgludina krunkas) Seyershof. s. (ar bungu vāli savelēt) veļu AP.;

2): s. salmus ar zirgiem AP.;

3): durchrühren:
s. (samaisīt) abrā maizi (= mīklu) KatrE. Refl. -tiês,

2): vai man vajadzēja ar tādu gaisa grābsli s. (= apprecēties)! Frauenb.

Avots: EH XVI, 420

samazgas Mar. n. RKr. XVII, 137, Ahs., Wolm., Salis, Spülwasser, Spülicht saskaluotas samazdziņas BW. 22013. man krējums, man sviestiņš, citiem tikai samazdziņas 28944. izzadzēru samazdziņu pa visām baļviņām 26403, 1 var. es neduošu sav[u] māsiņu par kubula samazgām 19475. ķēve atkūlusies pie samazgu baļvas un nuodzē̦rusies LP. VI, 477. pie manām piena samazgām neķeraties! Etn. II, 102. Sprw.: tas jau laikam ar samazgām kristīts! RKr. VI, 706. kad viņš savu muti izmazgātu, tad tās samazgas pat cūka nedze̦rtu, sagt man von einem Schwätzer Etn. II, 14.

Avots: ME II, 681

sā`rņains: "netīrs ar sārņiem" (sârņans ² ) Salis: ziemā ir pa˙visam sārņanas aitas. nemazgāta vilna ir sārņana.

Avots: EH XVI, 472

saskraidît, ‡

2) wiederholt irgendwohin laufend erlangen
Seyershof: tuo ūdeni tâ˙pat saskraĩdīs, cik vajadzēs dzert un mazgāties.

Avots: EH XVI, 447

satopelêt, tr., tretend, trampelndschmutzig, nass machen (perfektiv): puika ir zeķes tâ satopelējis, ka ne˙maz nevar izmazgāt Dond. - Vgl. satupelêt.

Avots: ME III, 764

sausmaņām,

1): karstā laikā s. (mit aû ² ) nāk mazgāties Frauenb. mums s. bij prusaki AP. piekraut s. bļuodu pilnu ar gaļu vien Seyershof. e̦ze̦rā zivju varē̦tu būt s. Siuxt.

Avots: EH XVI, 461

sažulinât,

1): "sakuožļāt, bet nenuorīt" Rutzau; "pa pirkstiem savārtīt; neveikli izmazgāt" Mar.; ‡

2) "savārīt daudz ē̦damā" Kalz. n. Fil. mat. 30. ‡ Refl. -tiês Kalz. n. Fil. mat. 30 "ilgi kuo vārīt vai ap kuo nuodarbuoties": s. visu dienu ar putras vārīšanu.

Avots: EH XVI, 469

sev (li. dial. séu, s. Le. Gr. § 345), der Dativ des Reflexivpronomens, mir, dir, sich, uns, euch: atjāj divi dieva dē̦li sev ruociņas mazgāties BW. 5037,7 var.; vgl. savs.

Avots: ME III, 821

skrãjas Ruj., Karls., ein Gestell (Karls., Dr.) für einen Tisch (U., Wolm.) od. Backtrog (U., Wolm., Ruj.); die Querleiste zwischen den Tischbeinen Wolm.: galda, abras skrājas Wolm. galdam skrājas (Var.: kājas) nemazgātas BW. 11232 var. Wohl gleichen Ursprungs wie skrāģis, indem j das nd. g wiedergibt.

Avots: ME II, 889

skutuls U., Manz. Lettus, Rutzau n. FBR. VIII, 141, Nidden, Lasd., skutulis N.-Sessau n. U., Schrunden, skutelis Tahm. n. L., U., eine Schüssel; skutuls Mar., skutuliņa Bērzinš, eine kleine Schüssel; skutulis Manz. Lettus, PlKur., eine breite, flache Schüssel; skutulis, ein Töpfergeschirr überhaupt Schrunden; skutuls, ein hölzernes Schüsselchen, ein kl. hölzernes Gefäss Grünh.; skutelis, skutulis, eine (früher im Gebrauch gewesene) kleine, gedrechselte od. geschnitzte Schlüssel, ein solcher Teller Siuxt, an d. unteren Windau n. Bielenstein Holzb. 283, ein gedrechseltes hölzernes Schüsselchen Edwahlen n. U.; skutulis Kalleten, skutuls Dunika, eine grosse Lehmschüssel; skutuls "ein Behältnis, worin man Butter für den Weg mitnimmt" Katzd.: nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. skutulā iesmē̦lusi, izne̦s . . . bruokasti Janš. Bārenīte 5. dabuon jel lielāku bļuodu! kâ lai nu izlaista ēdienu pa skutulu skutuliem? Naud. suņi laka skutulā VL. Nebst li. skutùlė "hötzerne Büchse" und skùtulas "lauknešė" (s. Būga KSn. I, 283) aus mnd. schuttet "Schüssel".

Avots: ME III, 908

smur̃gât, ‡

2) "izniekuot" Seyershof: viņš mani trīs reizes nuo vietas smurgāja ar tuo pļavu, - tagad es vairs neticu. Refl. -tiês: "mazgāties laistuot ūdeni vis˙apkārt": pīlē̦ni pa ūdeni smur̂gājas ² Frauenb.; "darbuoties nemākulīgi, neveikli, ar pūlēm, netīrs kļūdams, darīt kuo neapduomātu, nepiemē̦ruotu vai nevajadzīgu" (mit ur̃ ) Salis: s. ar ēdienu Salis. s. gar kājām ebenda. es vairs neiešu ar baļķiem s. (= mežā baļķus zāģēt) Seyershof.

Avots: EH II, 540

spañnis: auch Auermünde, Dobl., Dunika, Durben, Fockenhof, Iw., Kand., Lems., Luttr., Nikrazen, OB., Perkunen, Postenden, Ruj., Torney, Schrunden, Spahren, Stenden, Wahnen, Ziepelhof: (vajaga) ūdens spaņņa mazgāties BW. 28479; Demin. spañnītis Siuxt, ein rundes, flaches hölzernes Gefäss, worin Milch gesauert wird. spaņ̃ģis: auch (mit àņ ² ) Aahof, Liepna, (mit aņ ) Oppek, n. U.: divi spaņģi salda piena BW. 2108, 5.

Avots: EH II, 546

stam̃pât: auch AP., Blieden, Iw., Ramkau, (mit am̂ ² ) Orellen; "ar stampu veļu mazgāt" (mit àm ² ) Saikava. ‡ Subst. stam̃pâtājs, wer stampft, schwerfällig geht: lācis tāds s. BW. 2686, 14.

Avots: EH II, 570

staņas, Hosen (scherzweise) PS., C., Wolmarshof, Ruj., Lis., Arrasch, Jürg., Kandau, Seig., Wandsen, Stenden, Schibbenhof, Peb., Walk, Libau, Setbigal, Neuhausen, Erkul, Salgaln, Sessw., Aahof, Adl., Nötk., Drobbusch, N. - Wohlfahrt, Dr., vorzugswele solche aus grobem Hedegewebe Alksni - Zunduli; kas tad lai tādas staņas var izmazgāt! Alksnis - Zundulls. Auf Grund von r. штаны "Hosen" gebildet?

Avots: ME III, 1044

I stũķis Drosth.,

1) stùķis ² Lis. "vīstuolis": tīt stūķī, einwickeln Smilt., Serb. n. U.; stũķis PS., Jürg., stūķis Burtn., Wenden, U., stũķītis Wolm., ein Winkelkind; bē̦rnu tīt (nuosiet MWM.) stūķī (stūķītī Wolm.), ein Kind einwindeln U., LP. VI, 1034: nuomazgātuo bērniņu ve̦cmāte satina stūķī BW. I, S. 177. tiklīdz bē̦rnu nuokristī, tam jāattin kājas nuo stūķa vaļā 179;

2) ein dick angekleideter Mensch
Burtn.: saģērbies re̦sns kâ stūķis;

3) ein ungeschickter Mensch
Freiziņ; ein fauler Klotz U.;

4) stūķis Ahs., ein altes, steifes und träges Pferd:
sievišķi tik ar kādu ve̦cu stūķi drīkst braukt Ahs. n. RKr. XVII, 54;

5) ein Vielfrass
Etn. IV, 97. In der Bed. 5 wohl von stūķêt 2 abgeleitet; sonst wohl aus mnd. stuke "kleiner Haufe (Bündel)". Anders Persson Beitr. 3091.

Avots: ME III, 1109

sve̦luôts, heiss; jähzornig Freiziņ; plötzlich Naud.; = sve̦luotīgs Serbigal, heftig: sve̦luots karstums Juris Brasa 51. sve̦luots aukstums (heftiger Frost) Wolm. sve̦luots (kaIt) laiks Tirsen. sve̦luotām dusmām Naud. n. Etn. I, 89. viņs aizskrēja tīri sve̦luots Vīt. kas tur nu tik sve̦luots (wichtig, dringlich) bija? Nötk. - Adv. sve̦luôt(i), heiss; plötzlich, schnell Naud. n. Etn. I, 90; "schwer, schnell, unbedacht" Serbigal; stark, kräftig, schnell Freiziņ; sehr, gewaltig: sve̦luoti karsts laiks LP. IV, 67. saulīte sve̦luoti dedzināja VII, 1163. sve̦luoti aukstā mazgāties Naud. tas ir sve̦luoti dārgi, tuo nevar maksāt ebenda. sve̦luoti tumšs LP. I, 112; IV, 116. sāk viņu sve̦luoti apstrādāt LA. ja tâ sve̦luoti grib A. XI, 155. sve̦luoti bārt, saduot Nötk. me̦luo tīri sve̦luot Bers. Vgl. sve̦luošs.

Avots: ME III, 1150

svè̦tûdens, -s, heiliges Wasser: gavēņu piektdienās vajaguot svē̦tūdeni pirms saules vai pēc saules butelēs smelt un tuo visu gadu nuoglabāt; ja acis sāpuot, tad ar šuo ūdeni vajaguot nuomazgāt acis Etn. II, 37 (aus N. - Rosen).

Avots: ME III, 1157

tādẽšu, Adv., wie vorhin, in demselben Zustande: viss ēdiens palicis tādēšu, sagt man, wenn einer bei Tisch nichts angerührt hat Ekau, Grünw., Mesoten, Ruhental, Salgaln. darbs stāv tādēšu ebenda. trauki vēl tādēšu stāv nemazgāti. Wohl aus tâ "so". *dēšu (zu dēt "legen" ); zum Suffix s. Le. Gr. § 483.

Avots: ME IV, 143

tampret, tampretim A. XI, 511, dem gegenüber, dagegen: cik brangs tampret mans... U. b. 126, 10 tampretim pa Jurģiem nevajaguot mazgāties Etn. II, 83.

Avots: ME IV, 129

traips, Demin. verächtl. tràipelis ² Vīt., = traipeklis: asins traips MWM. IX, 666. taukaini traipi Konv. ² 869. uz grīdas palika nejauki traipi A. XX, 858. neguoda traipus Apsk. v. J. 1903, S. 160. nevar nuomazgāt ik˙katru traipu Blaum.

Avots: ME IV, 218

trĩt: prs. triņu Lesten, Nötk.;

1): aitas (od. avis Dunika) t. - auch Lttic. 247 (aus Planhof). kuoka traukus t. (ar smiltĩm mazgāt) Smilt. veļai trin ziepes bez žē̦lastības Sonnaxt; ‡

2) schmieren
(mit ì ² ) Auleja: ratus ar de̦gutu t. Refl. -tiês, ‡

2) sich anschmeicheln
Auleja: jī vis trinās da kaidam labākam cilvē̦kam.

Avots: EH II, 697

uztecinât,

2): auch Saikava; ‡

4) fliessen machend entstehen lassen
Frauenb.: kad uztecina pelci, kur miruons mazgāts, tad nav labi.

Avots: EH II, 736

vedinât,

1) freqn. zu vest, führen
U.; locken U.; verführen U.; auffordern: viņa tuo vedināja pa˙priekšu iedama Asp. Saulgriezīte 21. "nāc, nāc!" saimnieks vedināja Blaum. St. 55. gailīt[i]s vistu vedināja: Līdīsim kaņepēs! BW. 2471. vīrs... lūgdams vedina līdzi iet LP. VII, 30. sāk dziedāt un vedināt uz dancuošanu BW. III, I, S. 79. ve̦lns vedināja bagātuo kupči līgt Dīcm. pas. v. I, 74. kas... tevi vedināja uz Rīgu braukt ? Pas. V, 42. vedināt uz neceļiem Dunika. Manasus vedināja uz ļaunu II Chron. 33, 9. jūs vedināt mani zagt Saul. uz tādām duomām ne˙kas nevedina Pūrs I, 102;

2) bevormunden
U. Refl. -tiês,

1) einander führen, locken:
viņi viens uotru vedinājās uz kruogu AP., Stenden. viņi vedinās cits citu uz pruomiešanu Aps. III, 29;

2) (für sich) führen, locken:
jaunais cilvē̦ks vedinājies puisi laukā LP. IV, 208. vedinājies pieguļnieku mazgāties V, 64. brāļi vedinājušies jaunuo diensvidū VI, 959. es vedinājuos bē̦rnus laukā Jauns.;

2) mitzukommen auffordern:
ceļa vīrs vedinājies muižā nuodzerties LP. V, 201.

Avots: ME IV, 521

veļas Vīt., = veļi: bāliņš jauns nuomira, veļās (Var.: veļuos) ņēma līgaviņu BW. 27798. sauc mani veļās (Var.: veļuos) 34151. grūti māmiņai... veliņās (Var.: smiltienā) 27703, 1 var. līķim zārkā palaga stūŗus nesien kuopā, lai tas pa veļām varētu svabadi iet uz strautu mazgāties BW. III, 3, S. 872.

Avots: ME IV, 535, 536

velêt (li. velẽti "velêt" Tiž. III, 336, Liet. pas. III, 317, Jauris Perev. gramm. 47 u. a.), -ẽju,

1) mit dem Waschbläuel schlagen
U., Frauenb., Golg., Wessen, Wolm. u. a.; waschen U.: senāk izmazgātus kre̦klus velēja ar kuoka vāli Frauenb. pie Ventiņas es velēju... villainītes BW. 354, 1. balši drēbes velējam 6886, piektdien drēbes nevelē 14106. sievieši velējuši... drēbes Etn. III, 25. velējamais beņķis, die Waschbank Frauenb. velējama vāle, der Waschbläuel Frauenb. u. a.;

2) (mit einem Knüppel
Frauenb.) schlagen Dond.: kalps sācis rijas siênas velēt, ka putējis vien LP. III, 108. ņem(i) labu gāžamuo un sāc(i) saknes velēt! VII, 489. tautu dē̦ls... velē savu kumeliņu BW. 145261 (ähnlich: 12730, 3 var.). tē̦va dē̦li velē savas līgaviņas 12731. Refl. -tiês, mit dem Waschbläuel schlagen Spr., waschen Spr., mit Waschen beschäftigt sein Golg., Wolm., U.: iznāce... meitas velēties un mazgāties BW. 13272. sievieši velējas straumē. kas tur balti velējās Daugaviņas maliņu ? Biel. 932. velējaties un izvelējat arī manas bikses! Etn. III, 91. ziedu dienā... nevelējas II, 181. ce̦turtdienā priekš un pēc krustdienas nedrīkst velēties RKr. VI, 39. - Subst. velêšana, das Schlagen (mit dem Waschbläuel), das Waschen; velẽjums, das einmalige, vollendete Schlagen (mit dem Waschbläuel), Waschen; das Resultat des Waschens: divreiz vilku linu kre̦klu ar tuo vienu velējumu BW. 5698; ve̦lê̦tãjs, wer (mit dem Waschbläuel) schlägt, wäscht. Zu velt, s. Trautmann Wrtb. 349.

Avots: ME IV, 529

viẽksta Dond., vieksta Erwalen, vieksts ^2, -s Gr.-Buschh., vieksts L., ein Strudel Mag. IV, 2, 154, Wasserstrudel, eine Stelle, die nicht zufriert, Wasserkolk; viẽksts Dond. (s. auch IMM. 1932, I,21), eine tiefe Stelle im Fluss, vieksts, eine Tiefe Saikava (nach U. "scheint In Livl. unbekannt"): viņš viekstā kļuvis un vairs pie malu nav ticis Mag. II, 3, 51. tai viekstā daudz zivju Dond. šai viekstā mēs varēsim mazgāties ebenda. dziļā, rāmā dzelmē, kur ūdens lē̦ni griezās apaļā viekstā Janš. Mežv. ļ. II, 322. Wenn für vieksts (wozu Petersson Heterokl. 246 und Pokorny bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 311 den Namen der Weichsel stellen) von der Bed. "Wasserstrudel" auszugehen ist, vielleicht nebst viegls zu ai. vēga- "heftige Bewegung", nhd. hess. wicken "rasch und heftig hin und her bewegen", resp. (wenn mit "eingeschobenem" k ) zu le. viesul(i)s "Wirbelwind". Hierher wohl auch der Flussname Aiviekste (dissimiliert aus redupliziertem *Vaiviekste?): in der Aiviekste (d. Ewst ) gibt es nicht zufrierende Stellen.

Avots: ME IV, 654, 655

viļe̦kls,

1) = viļaka 1: gabals sūnas, zirga viļe̦kla lielumā Jauns. Baltā gr. I, 234;

2) auch
viļe̦klis (sic!), "savē̦lums; ādas virs kārtas mazgājuoties nuobe̦rztās un save̦ltās daļiņas" Stenden: vajag tâ mazgāties, ka viļe̦kļi (viļe̦kli) iet nuost Stenden. veļu utis veļuoties kâ viļe̦kļi ebenda.

Avots: ME IV, 597

žẽ̦labas, auch žē̦labi, Klagen, Wehmut, Bedauern, Reue U. (unbek. in Dond., Dunika, Schnehpeln, Stenden): mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost RKr. VI, 462. tautām lielas žē̦labinas BW. 6377. es savai māmiņai žē̦labiņas padarīju 8006. ja neduosi tuo meitiņu, es nuomiršu žē̦labās 13250, 32. iešu pate pakaļā gredzeniņa žē̦labās 6266. sirdē̦stiem, žē̦labiem salauzīju zuobentiņu 13747 (aus Kastran). ķēniņš ieņēma tādas žē̦labas prātā LP. VI, 947. žē̦labās nevarējuse ne nuomazgāt miruoni V, 62. Aus der Vorstufe von r. жáлоба "Klage".

Avots: ME IV, 805

I zilinât (li. žilinti "zilināt" Miežinis),

1) blau färben
U., Stenden, bläuen LKVv.: mazgātāja zilina veļu Ahs.;

2) prügeln
Trik.: z. muguru;

3) viel Wasser hinzugiessend wässerig (bläulich) machen
Lubn.: saimniece putru zilina. Refl. -tiês,

1) frierend bläulich werden:
z. (salt) aukstumā Bers.;

2) in der Wirtschaft kargen:
saimniece skuopa: mē̦dz ar ēdienu zilināties Heidenfeld, Segew.

Avots: ME IV, 719, 720

zinât (li. žinóti, apr. -sinnat), zinu, zinãju,

1) wissen, kennen, verstehen:
skaidri zinu, ich weiss genau Mērn. l. 11. labāk zini daudz, saki maz! 20. kas daudz zin, tas daudz min Br. sak. v. 1515. zināt paduomu LP. III, 75. rašuoties kāds labu... paduomu zinus VI, 433. tu kuo zini? tu esi nakti dzimusi! Bērziņš. kuo zin (Var.: kas zin; was weiss man, wer weiss), pats vai mācēji cūkai sili pataisīt BW. 22595, 10. var. tu precies un daries, - es nezinu ne rīta, ne vakara (ich weiss davon nichts) Janš. B. 209 (ähnlich LP. II, 49, Manzel Post. III, 141). ne brālīši mani zina (wissen, wo ich bin), ne es zinu bālenīšus BW. 26660. kau es būtu zinājusi tādu suni tautu dē̦lu (gewusst, das der tautu de̦ls ein solcher Hund ist) 21675. ja tu zini lielu pūru (dass die Aussteuer gross ist) 7654. zināju Anniņu bagātu meitu BW. I, S. 883, № 1304 ^1. zināj[u] tē̦vu klausījusi (ich wusste, dass ich dem Vater gehorcht hatte) BW. 16418, 4. Pēterim... plekste gul skutulā; nezin dūris (er weiss nicht, ob er die plekste stechen soll), nezin griêzis, nezin bāzis kabatā. bāz jel, muļķi, kabatā! 19355. man līkstiņa sen zināma 1664. man vietiņa sen zināma 7833. mūsu dienas gan zināmas 29139. nav laivīnu es ielaidis, - jau zināms bālīnuos 13688. nu, zināma lieta Mērn. l. 45. nezināmais (von dem jem. nichts weiss) brālis LP. VII, 450. viņam bijis tāds vīriņš zināms VI, 6. nuolika bļuodu zināmā vietā VII, 287. zināmu darīt, bekannt machen, zu wissen geben: lai daru jums zināmu, ka... LP. VII, 371. ka[d] likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. nezināja, kuo darīt, kuo ne Dīcm. pas. v. I, 54. nezināja vairs, kas ļauns vārds LP. I, 187. neliekuos (ne) zinuot (zinis LP. VI, 773, zinīts A. XXI, 43, zinus Puriņš Nauda 35, zinīties LP. VI, 219. VII, 1062, zinuots MWM. X, 203, zinīt) sich stelle mich an, als ob ich (von jem. oder etwas) nichts wüsste, ich ignoriere, nehme keine Rücksicht auf: kungs... nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. III, 110. kam... piede̦ŗ tas neliekas zinuot RKr. VII, m. 1381. šī klausās, klausās, - nezin ne krustiem, ne šķē̦rsām (weiss gar nichts) LP. VI, 311 (ähnlich IV, 153). ne manuot, ne zinuot gultiņa bij aizne̦suse Daiļu pie tē̦va LP. III, 94. kas zin, wer weiss, vielleicht U. kas tad zin, wer maģs wissen, Gott weiss U. lai kâ zin (kas zin) kâ strādā St., man mag noch so gut arbeiten U. tur nezin kas nāk St., da kommt irgend jemand U. viņš nezin kur ies St., er wird Gott weiss wo hingehen. ne zināt nezinām, das ist uns völlig unbekannt U. lai dievs par tuo zin, darüber möge Gott richten! U. bij man tevi sen zināt (kennen)! BW. 24904; 26821. māte savu dē̦lu teica; kas tuo dē̦lu nezināja? 15601. vai tie bija nezināmi? 15606. zināma tautinu maize 19413. zināja (verstanden) padarīt 6853 var. dar[i]. māsī, kâ tu zini! 15457. manis dēļ dari, kâ zini! A. XI, 99. pieciet mani, māmuliņa, kâ tu pate zinādama! BW. 17330. zē̦ns ietinies pakulu būkšķī, kâ nu zinājis LP. III, 94. apse̦dz tuos, cik nu zin un pruot VI, 496. zinājis nu tâ labi slaidi pa trepēm lejā un kaņepēs iekšā (scil.: skriet) A. XX, 118. nuotvert ne zināt Etn. II, 87;

2) zinât paŗ sorgen für
U.: tad nu jūs ar... par tuo manu dē̦lu zināt! A. XI, 104. es par tām zināšu JlgRKr. III, 68. Refl. -tiês,

1) gemeinschaftlich etwas wissen; untereinander im Einverständnis sein:
tie divi nu zinājās kuopā, kas še... nuotiek Pas. II, 299. gadiem tâ kuopā tie zinājās abi Lapsa-Kūm. 14. mums pašiem jārunā, mums pašiem jāzinas BW. 15062, 6;

2) sich kennen
U.;

3) sich bewusst sein
U.: es jau tuo zinuos Mag. XIII, 13. es ne˙kā nezinuos LP. II, 26. es sirdī ļauna nezinuos A. XXI, 595. tik vien dzēru kruodziņā, kâ var [u] sevi zināties BW. 20069. zinājuos tautu galdu trīs gadiņi nemazgātu 26006, 7. rudzi auga liela ceļa maliņā; zinājās naudas rudzi 27944; 27946. cik daudz gan tu par citiem pārāks zinies? Götes dzejas 5. zinies grūti auklējusi! BW. 15079, 2. zinuos tē̦va klausījuse 16440. zinājuos nemākuot... audekliņa 7327. ruokas darba nebijās, zinājās padaruot (Var.: padarīt) 6853. zinājuos valkādama (vaiņagu); šī beidzama vasariņa 5878; (mit abhängigem Infinitiv) voraussehen, dass: zinājuos ar tautieti visai mīļi nedzīvuot BW. 7479. ja zinies neizbēgt 13341; vorhaben, beabsichtigen: ja zinies neklausīt manas... māmuliņas BW. 15702. ja zinies (Var.: gribēji) ļaužu būt 4693;

4) sich verstehen
U.: mēs zināmies U.;

5) zusehen, sorgen:
lai nu zinās paši Alm. Kaislību vārdā 77. zinies nu, kâ ar šādu gudrinieku tiec galā! Janš. Bandavā I, 115. par tuo jāzinās un jārūpēs jums pašiem 104. - Subst. zinâšana, das Wissen, Kennen, Verstehen: varējis iet uz māju pa zināšanai LP. VII, 949. plaša zināšana Ar. Mat. Kr. Vald. 53; zinâšanas, Kenntnisse, Wissen: jāiegūst zināma izglītība un zināšanas Vēr. II, 162; zinâtãjs (li. žinótojas),

1) wer etwas weiss, kennt, versteht, ein Kenner Frauenb.:
ja nu tāds zinātājs, tad stāsti! Mērn. l. 325. tas būšuot... dievvārdu zinātājs BW. I, S. 184;

2) wer zu wissen, zu sorgen hat:
Anuža nav par Lienu sen vairs ne˙kāda zinātāja Mērn. l. 44;

3) ein Zauberer
Frauenb., U. Nebst pazĩt und zìme zu li. žénklas "Zeichen", apr. ebsentliuns "bezeichnet", ai. jānāmi "ich weiss", jñātá-ḥ, gr. γνωτός, air. gnàth "bekannt", lat. ignōtus "unbekannt", av. paiti-zānatā "ihr erkennt an", apers. adānā "er wusste", got. kunnan "(er) kennen", kann "ich kenne", arm. caneay "ich erkannte", aksl. znati "wissen, kennen", ahd. urknāt " Erkenntnis" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 578 ff., Trautmann Wrtb. 370 f., Boisacq Dict. 148 f., Meillet Bull. de la Soc. de ling. de Paris XXVII, 55 und Mèl. ling. ff. à Vendryes 275 ff. Slav. znati ist vielleicht wenigstens mundartlich aus zьnati entstanden, vgl. russ. знамо "извѣстно" (= li. žinoma?).

Avots: ME IV, 721, 722, 723

žulinât, freqn. zu žulît,

1) mit trägen Händen arbeiten, langsam sein
U.; "lange und ungeschickt hantieren" Nötk.;

2) knutschen, mit den Händen viel anfassen (z. B. eine kleine Katze)
Nötk., Schibbenhof; "burzīt; марать" Mar. n. RKr. XV, 146: (fig.) mazi bē̦rni skaistu dziesmu žulināt žulināja (d. h. sangen schlecht) VL. aus Nötk.;

3) = zulinât, mit faulen Händen (Wäsche) waschen St., U., Kand. n. RKr. XVII, 65, Bauske, Fehsen, Fockenhof, Gold., Heidenfeld, Kalnazeem, KatrE., Kokn., Kreuzb., Lipsthusen, Mar., Odensee, Pulkarn, Ruba, Ruj., Stomersee, Walk, Vīt.; sudeln St.: kuo tu tur žulini pa ruokām, - ņem krietni trīt un mazgāt! Vīt.;

4) mit stumpfen Messer schneiden
St., W. - Livl. n. U., C., Dond., Schwanb., Stenden, Wandsen; schwach schleifen W. - Livl. n. U. (vgl. šulinât ² ); schlecht, ungeschickt mähen Stenden;

5) mit zahnlosem Mund essen, kauen
Burtn., Dond., Drosth., Ekau, Gr. - Essern, Grünw., Mar., Schibbenhof;

6) lecken, lutschen
um Friedrichstadt. Refl. -tiês, = žulinât 2: bē̦rns žulinādamies ar kaut kuo nuotraipās Nötk.

Avots: ME IV, 830

žulnît, -u (z. B. in Druw., Kurs.) od. -ĩju, -ĩju,

1) = žulît 1, mit einem stumpfen Messer schneiden Kaugershof, Vīt., (mit ùl ) Drosth., (mit ùl ² ) Golg., (mit ulˆ ² ) Ahs., Frauenb., Kurs., N. - Bartau: meitene žulnī maizi ar neašu nazi Ahs. n. RKr. XVII, 67. kuo nu žulni maizi! duod, es nuogriêzīšu! Kurs. žulnī nu ātrāk! Vīt.;

2) = žulît 2, kauen Kosenhof, N. - Peb., (mit ùl ) AP., C., Trik., (mit ulˆ ) Plm. n. RKr. XVII, 87, Schwanb., (mit ùl ² ) Adl., Golg., (mit ulˆ ² ) Bauske; "zelēt" Lis. (mit ùl ² ); "sasiekalāt" Golg.; gleichsam ohne Zähne essen, im Munde hin und her wälzen Mar. (mit ulˆ ), Marzenhof, Luttr., Schrunden, Schujen, Smilten, Sinolen: kaķis, nuozadzis gaļas gabalu, tikai sācis žulnīt Golg.;

3) (etwas Feuchtes, Weiches
Druw.) lange, ungeschickt drücken, kneten, knutschen Aahof, Adl., Golg., Kokn., Kortenhof, Schwanb., (mit ulˆ ) Stom., (mit ul˜ ) Nötk.; knillen (mit ulˆ ² ) Bauske: kuo tu tuo kaķi žulni? Aahof u. a. kaķis peli ilgi žūlnīja un nevarēja nuoēst Nötk. žulnīt burtnīcu Bauske;

4) "lange, unnütz waschen"
Kalz., Lubn.; liederlich waschen Adl., Kokn., Ramkau, Schwanb., Tirsen;

5) "laistīt" (mit ulˆ ) Gr. - Buschh. Refl. -tiês, längere Zeit mit einem stumpfen Messer schneiden Vīt.; lange, erfolglos kauen, im Munde wälzen Nötk., (mit ùl ² ) Selsau; ohne rechten Appetit essen (mit ùl ² ) Lubn.; "sich träge, unwillig mit etwas Weichem und Feuchtem befassen" Druw.; (längere Zeit) drücken, knutschen (mit ùl ) Jürg.; etwas Unzweckmässiges treiben (mit ùl ² ) Golg.; ungeschickt, träge, ohne Erfolg etwas tun N. - Schwanb., (mit ulˆ ) C., (mit ulˆ ² ) Bauske; "bez vajadzības, ilgi mazgāties" Kalz., Lubn.: ja žulnīsies, ņemšu ēdienu nuost! Nötk. tu tikai žulnies vien ap tuo darbu N. - Schwanb. kuo tu žulnies pa ūdeni? Jürg. kuo tu žulnies ap veļu visu dienu? Bauske. kuo tu tur žulnies? tev jau nemirst (saka, kam cūku kaujuot) N. - Peb.

Avots: ME IV, 831