Paplašinātā meklēšana

‡ àizsmelˆt, (Flüssiges) zu schöpfen beginnen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: mēs aku (tīrīdami) jau aizsmēlām. Refl. -tiês: ūdens aizsmēlies aiz zābaku stulmiem, das Wasser ist (beim Waten) unversehens hinter die Stiefelschäfte geraten.

Avots: EH I, 50

‡ apsmeltêt ķieģeļus Warkl., oberflächlich (nicht lange genug) Ziegel brennen.

Avots: EH I, 115

atsmelˆt, ‡

2) weg-, abschneiden
Dunika, Kal.: tâ tu vari sev pirkstu a.

Avots: EH I, 168

atsmelˆt tr., abschöpfen: ūdeni nuo katla, lai neietu pāri.

Avots: ME I, 194

‡ atšmelˆt ² Kal., weg-, abschneiden: atšmēlis pirkstu.

Avots: EH I, 174

ìesmelˆt, tr.,

1) einschöpfen:
nuo akas ūdeni;

2) anfangen zu schöpfen:
ņem pienu nuo iesme̦ltā spannīša, vom Spännchen, von dem zu schöpfen angefangen ist;

[3) einen Schlag versetzen:
viņš man iesmēla pa ģīmi Dond.] Refl. - tiês,

1) für sich einschöpfen;
fig., sich betrinken: viņš par vairāk iesmēlies Dok. A.;

2) beim Schöpfen hineingeraten (nebst der geschöpften Flüssigkeit):
ūdeni smeļuot iesmeļas cilvē̦ka paure LP. I, 92.

Avots: ME II, 68

[ìesmeltêt, ein wenig durchprügeln C., Lis.]

Avots: ME II, 68

izsmelˆt, tr., ausschöpfen: aku, dīķi. Refl. - tiês, zur Genüge schöpfen: vai nee̦sat jau diezgan ūdens izsmē̦lušies?

Avots: ME I, 801

‡ izsmel˜têt ‡

3) aus(fr)essen:
sivē̦ni sili izsmeltēja Saikava.

Avots: EH I, 481

izsmel˜têt, tr.,

1) durchprügeln
C.;

2) auslachen:
puiši izsmeltē meitas Katzd.

Avots: ME I, 801

‡ II izsmèltêt ² Saikava, Perfektivform zu smèltêt ² III: ķieģeļi nav labi izsme̦ltē̦ti.

Avots: EH I, 481

‡ krimeltene "?": cīkstene raudāja vīru dabūjusi; neraudi, cīkstene! būsi k. Tdz. 46322.

Avots: EH I, 653

‡ kumeltiņi Seyershof, Kamillen.

Avots: EH I, 673

‡ kumeltiņš Siuxt, Deminutiv zu kumeļš.

Avots: EH I, 673

‡ *melˆt, zu erschliessen aus samelˆt.

Avots: EH I, 780

melt, intr., schwarz werden Essern n. U.

Avots: ME II, 600

meltne,

2): auch (mit el˜ ) Schwitten, Serbig.

Avots: EH I, 780

meltne,

1) ein Schöpfgefäss [?]:
es paķēru meltnīti Lind.;

[2) meltne A. - Schwanb., mel˜tne Blieden, melˆtne ² Treiden, = mentne (wohl hieraus dissimilatorisch entstanden), mente 1;

3) "miltu pabiras" Stuhrhof].

Avots: ME II, 600

nùosmelˆt, ‡

2) (mit einem scharfen Messer) abschneiden
Dunika: nuosmēlu pirksta galu.

Avots: EH II, 88

nùosmelˆt, tr., abschöpfen: nuosmelī putas, abschäumen.

Avots: ME II, 854

nùosmel˜têt Spr., tr.,

1) abprügeln;

2) zerbröckeln, zerkrümeln.

Avots: ME II, 854

nùosmeltnes, Abgeschaum Dr.

Avots: ME II, 854

pãrsmelˆt: durchschneiden - auch Dunika, Rutzau; pārsmeļ ar dūci tam rīkli Pas. XII, 21.

Avots: EH XIII, 211

pãrsmelˆt, tr., noch einmal schöpfen fig., durchschneiden: uotrs pārsmeļ ar nazi tam rīkli JK. V, 41.

Avots: ME III, 176

pasmelˆt: p. ūdeni spainī Pas. XIII, 201. šitai duobē pasmelsim Tdz. 55396. es būt[u] pasmē̦luse (scil.: tādu līgavu) te̦kuošā upītē 45438.

Avots: EH XIII, 174

pasmelˆt, tr., ein wenig schöpfen: ve̦ctē̦vs pasmēla re̦mde̦nu ūdeni Dok. A. Refl. -tiês, ein wenig für sich schöpfen: te̦kuošais ūdens derējis pasmelties LP. VII, 1106.

Avots: ME III, 103

‡ pasmeltêt Warkl., ein wenig smeltêt III.

Avots: EH XIII, 174

pìesmelˆt,

1) dazu-, hinzuschöpfen;

2) schöpfend (an)füllen:
piesmeli . . . kausiņu ar . . . ūdeni! LP. I, 46. jāiet uz aku, un jāpiesmeļ atkal pilna Blaum. Pie skala uguns 109. Refl. -tiês, sich beim Schöpfen (an)füllen: spainis piesmēlies līdz malām pilns ar ūdeni.

Avots: ME III, 293

samelˆt, -meļu, -mêlu N.·-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411 "savērt, saāķēt": s. pastalai uosas. stīpas galus N: -Peb.

Avots: ME II, 683

sasmelˆt, tr.,

1) zusammenschöpfen:
Sprw. izlijušu ūdeni nesasmelsi Br. sak. v. 1285 od. izlietu ūdeni gŗūti sasmelt MWM. X, 482 od. izlietā vairs nesasmelsi LP. I, 9;

2) fig., sammeln
(perfektiv): viņš sasmēlis... visādus vārdu krājumus Kundziņš Kronv. 124. Refl. -tiês, für sich schöpfen (eig. und fig.): jaunekļi tikkuo sasmē̦lušies zinības Vēr. II, 557.

Avots: ME III, 738

sasmeltêt,

2): "sasmalˆcinât 1" Saikava: strādnieki sasmèltējuši ² klājienu. peles salmus sasmeltējūšas (= sacirtušas).

Avots: EH XVI, 449

sasmeltêt,

1) = sasmeltnêt 1 C. (mit el˜), Golg. (mit èl ² );

2) fein zermahlen
C. (mit el˜), Kl.: s. labību; in Mehl verwandeln Gr. - Buschhof (mit èl ² );

3) aufessen:
sasmèltêt ² visu, kas uz galda Golg., KL, Saikava, Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 738, 739

sasmeltnêt, tr.,

1) verprügeln:
tevi sasmeltnēs miltuos LP. VI, 776;

2) fein zermahlen
Lis.

Avots: ME III, 739

I smelˆt: tur viņi smeļ tās zuvis ("= zvejuo") Frauenb. Refl. -tiês, ‡

2) eindringen (von einer Flüssigkeit):
e̦ze̦rs pilns cilvē̦ku; ūdens smeļas mutēs Pas. X, 163. Subst. smêlẽjs: vanagam lieli nagi, - tas gaļiņas smēlējiņš BW. 2686, 7. brē̦gas smēlejiņa 20527, 3 var.

Avots: EH II, 536

I smelˆt, smeļu, smêlu, schöpfen (etwas Flüssiges): kas labi smel, tas arī labi var liet LP. IV,1. smeļamā vieta, die Schöpfe Brasche. smeļamais (zum Schöpfen) trauks Etn. III, 41, smeļamais kauss Brasche; uz ūdens smeļamās laipas MWM. VI, 30. sataisīju... cūkām draņķa smeļamuo BW. 15649. brāgu smeļamais 20500, 5. (übertragen) bagātību un spē̦kus smelt SDP. I, 9. spē̦ku sme̦ldama Mērn. laiki 244. priekus smelt Aus. I, 2. Refl. -tiês, für sich schöpfen: pie viņas bite me̦du smēlās A. XXI, 138. lai... sme̦ltuos nuo viņa paduomu De̦glavs Ve̦c. pilsk. 31. Subst. smê̦lums, einmaliges, beendetes Schöpfen: ūdens ar reizas smē̦lumu jāiesmeļ spannī BW. I, S. 177. smêlẽjs, f. smêlẽja, wer schöpft: pie akas, kad... smēlējas ārā nāca I Mos. 24, 11. Vielleicht eine ursprachliche Erweiterung der Schwundstufe (sm-) zu sem- (in li. sémti "schöpfen"; etwa von einem *s[e]melo- "Schöpfer, Schöpfgefäss" [vgl. z. B. gr. πτερόν "Flügel": πέτομαι "fliege" ] abgeleitet; li. smelti bei Miežinis ist wohl aus dem Le. entlehnt).

Avots: ME III, 958

II smelˆt: auch C., (mit èl ² ) Grawendahl, Schwanb., (mit elˆ ² ) Luttr., Stenden.

Avots: EH II, 536

II smelˆt, smeļu, smêlu, schlagen PS., Smilten, Celm. u. a.: lai netaupuot pātagas, bet smeļuot tam tâ pa ribām ka... LP. VII, 110; Brīvz. Mūsu tautas pas. I, 38. smelˆt ² (Dunika) pa ausi Dond. Nebst (sa)smalstît II zu smelˆt I ? Oder zu smelis?

Avots: ME III, 958

III smelˆt ² : auch Kal., Stenden.

Avots: EH II, 536

III smelˆt ^2, smeļu, smêlu ² Dunika, (mit einem scharfen Messer) schneiden: s. pirkstam galu nuost.

Avots: ME III, 958

šmelt, = smelt: ūdeni šmēluši Manz. Post. I, 140.

Avots: ME IV, 84

sme̦l˜taîns C., Wolmarshof, (mit e) Salis, sandig, sandartig U.; sm. (trockener) sniegs Warkl., U., Ruj. (mit e̦lˆ ^2). sme̦ltaina (mit è̦l ² Saikava) labība Memelshof.

Avots: ME III, 958

sme̦ltava,

3): auch Kalz.

Avots: EH II, 536

sme̦ltava,

1) "?": mācītājs ar savu prāta ...sme̦ltavu smeļ iz savas sirds Liev. Brez. un Hav. 242;

2) "eine Stelle im Fluss zum Schöpfen von grobem Sand, Kies"
Bauske (mit e̦lˆ ^2); eine Steile zum Wasserschöpfen Raiskum, Peb., Schwanb., Bers. (mit e̦lˆ), Grünwald; in Meiran, Saikava, Gr.-Buschhof dafür sme̦lˆteve (sic!);

3) ein Schöpfgefäss
Roop, Peb. u. a.

Avots: ME III, 958

smelte,

1): "smalkumi, kas ruodas kâ atkritumi", z. B. siena s. (mit èl ² ) Kaltenbr., Warkl.; etwas Feines, Winziges:
izkaltis siens sabirza smèltē ² Auleja. rudzi kai s. ebenda;

2): da rudiņa izgrābā tuo kaktu smelts Pas. XI, 275 (aus Borchow).

Avots: EH II, 536

smelte,

1) smèlte ² KL, smelte Oppek. n. U., smeltes U., = smelkne(s) 2; smèlte ² Mar., Gr.-Buschhof, fein Zerriebenes, namentlich unreiner, unbrauchbarer, mit Sand gemengter Mehlabfall; Getreideabfall Nerft: saslauki apcirknī smelti! Mar. n. RKr. XV, 136, smèlte ² Golg., Saikava, Selsau, Adl., Warkh., Warkl., Pilda, Gr.-Buschhof "putraimu atliekas" Kalz., Meiran, Memelshof, der feine Abfall beim Grützemachen Etn. II, 1; feiner Heuabfall, Heusamen Celm., (mit èl ²⁾ Saussen, Kreuzb.; Zusammengefegtes, Staub Spr.; der feine Abfall beim Dreschen (mit èl ²⁾ Saikava: es biju (rijā) smelti stūmis Jauns.; stūmām (rijā ar grābekļiem) plašuo smeltes klājienu vienā gubā Jauns.;

2) Adv., smèltē ² Warkh., Warkl., sme̦ltu smeltē Infl. n. U., ganz und gar:
smèltē ² sapuvis Saikava. kruogs nuodega sme̦ltu smeltē; siena kaudze smeltē sadega Bers., Laud., Lasd., Fest. smeltē izpuostīt Lubn. smeltē nuoplēst drānas Celm. smel˜tē sadauzīt C., smèltē ² (Warkh., Gr.-Buschhof, Saikava) oder smeltēs (Meiran) sasist. Zu smìlts; vgl. li. žẽmė priẽ sméltei (Dusetos) "супесок".

Avots: ME III, 958, 959

smelˆtene Golg., Bers., ein Löffel zum Schöpfen : Peksis iegrūž savu smelteni par dziļu Aps. J. Bag. radi 9. Zu smelˆt "schöpfen".

Avots: ME III, 959

smelˆtenis ² Barbern, ein kleines Netz zum Fangen oder Schöpfen der Fische Stelp., Neugut.

Avots: ME III, 959

I smèlteris ^2, ein Töpfer (puôdu sme̦ltē̦tājs; zu smeltêt III) Warkl.; "kas smeltē" Saikava.

Avots: ME III, 959

II smèlteris ² : "ein kühner, starker Mensch" (mit el ) Wessen.

Avots: EH II, 536

II smèlteris ² Mar. n. RKr. XV, 136, smelters Wessen, ein leichtsinniger Mensch, auf den man sich nicht verlassen kann; ein selbstbewusster, gewandter Mensch Gr.-Buschhof: tis jau smèlteris ^2, tis jau māk dalīst un dabūt Gr.-Buschh.

Avots: ME III, 959

I smel˜têt Bornsmünde, schöpfen Für. I, mit dem Kochlöffel von oben langsam schöpfen Doblen n. Etn. I, 121.

Avots: ME III, 959

II smèltêt ² Kl., -ẽju,

1) "sasmalcinât 1 " C. (mit eļ˜ Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof (mit èl ^2), Memelshof, fein zerhauen, zerspalten Saikava, ganz fein zerreiben Stockm. n. Etn. II, l, Spr.: labību dzirnavās smeltēt Freiziņ;

2) durchprügeln
C., Wolmarshof, Jürg. (mit el˜ ), Lis., Adl., Golg., Saikava, Selsau, Gr.-Buschhof, Stomersee (mit èl ² ), Infl. n. U.: rijnieki tuo tumsā gribējuši smeltēt Aps. VI, 19. smèltē ² nu, cik tik nagi ne̦s! Mar. n. RKr. XV, 136. Vgl. smelˆt II und (zur Bed. 1) smelte.

Avots: ME III, 959

III smèltêt ² : sme̦ltē̦ti puôdi ir stipri Warkl.

Avots: EH II, 536

III smèltêt ² (Warkl., Bers.) ķieģeļus, Ziegel brennen Infl. n. U., Lubn., (mit èl ²⁾ Saikava (hier auch: sm. bļuodas). Nebst smel˜têt Grünwald, smelˆtêt ² Schibbenhof "(Fett) schmelzen" Alksn.-Zund., Gr.-Sessau aus mnd. smelten "schmelzen"?

Avots: ME III, 959

IV smeltêt: sme̦ltē̦ti ("bezuogļu" Warkl., "izdedzināti" Lubn.) pe̦lni.

Avots: EH II, 536

IV smeltêt "?": sme̦ltē̦ti (- "izde̦guši" Warkl.; "sijāti" Ronneb.; "sārmam aplieti un nuosūkti" Grawendahl; "sausi, raupji" Ermes) pe̦lni BW. 34464; sme̦ltē̦ts sniegs Ermes; vgl. li. smelčioti pelenai "Waidasche".

Avots: ME III, 959

V smèltêt ² "viel und gierig essen" Golg., Adl., Festen, Saikava: tas tik var (daudz) smeltēt! Wohl zu smeltêt II 2 (vgl. sukât "prügeln; essen").

Avots: ME III, 959

I smèltne ² : "klijas; dažādas maliena atbiras" N.-Peb. n. Latv. Saule 1043; Abfall beim Grützemachen in der Mühle Erlaa: kad taisa putrāmus dzirnavās, tad tīk s. (mit el˜ ) Ramkau. cepe karašu nuo labās smel˜tnes AP. smalku smeltņu šķipsnis Sudr. E. Apsk. 1903, S. 222.

Avots: EH II, 536

I smèltne ² Prl., Abfall beim Grütze-machen Erlaa, (smeltne) Ronneb., Mehlstaub Lis., Golg., (smeltne) N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, (smel˜tne) Smilten, C.; Heuabfall, Heusamen (mit èl ² ) Lis.; smeltne Serb., Peb. n. U., smeltnes Lemsal n. U., = smelkne(s) 2: tie arī jāsagrūž smeltnē Vīt. 52. glāzi smeltnēs trieca (zertrümmerte) MWM. VI, 486. pats dailnieks veidu lauzt var smeltnēs Plūd. Rakstn. I, 77. ezeriņš sit atpakaļ saulstaru smeltnes Sudr. E. Apskats v. J. 1903, S. 447; Abfall vom Korn, Reisig u. a. Bers.

Avots: ME III, 959

II smelˆtne: izsmelt pēdējuo smeltni A. Brigadere Druva I, 130.

Avots: EH II, 536

II smelˆtne, ein Platz zum Schöpfen Bers., Kr.-Würzau: kuokuos ieslē̦ptuo ūdens smeltni (Quelle) nuo ārpuses nevarēja ieraudzīt Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME III, 959

III smelˆtne, was zum Schlagen dient, sitamais Smilten.

Avots: ME III, 959

‡ *smeltnêt, zu erschliessen aus sasmeltnêt.

Avots: EH II, 536

sme̦ltuve,

1): Apskats 1903, 192 nur der gen. pl. sme̦ltuvju tretegt;


2): ne̦stavas palika sme̦ltuves male (= malā) Tdz. 46387 (aus Base).

Avots: EH II, 536

sme̦ltuve,

1) ein Gefäss zum Schöpfen
Apskats v. J. 1903, S. 192;

2) = smelˆtne II Liev. Brez. un Hav. 242, Grünwald, (mit e̦lˆ ) Warkh., Festen, (mit e̦lˆ ² ) Bornsmünde, Widdrisch.

Avots: ME III, 959

zmelˆt Vīt., (mit el ² ) Ahs., Popen, Ugalen, Usmaiten, zmeļu, zmēlu, stark schlagen Bixten, Linden (in Kurl.): zmelt pa galvu, kaklu, muguru Ahs. ja tu gribi sist kauslim, tad zmel ar par tiesu! Vīt. Part. praes. pass. zmeļamais, ein Stock zum Schlagen Ahs. n. RKr. XVII, 65: tas ir labs zmeļamais! Vgl. smelˆt II.

Avots: ME IV, 747

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

apduzis, apduzējis, durch langes Stehen unbrauchbar geworden, verschimmelt: par apduzuši ūdeni sauc dzeŗamu ūdeni, kas stāvējis ilgāku laiku dzīvuoklī Gr. - Würzau; apduzuse maize, labība = aptvīkuse, apstāvējuse Unb.

Avots: ME I, 82

[aplâpis, -uša, verschimmelt, bemoost, glitscherig: kuoks, ce̦lms Bers.]

Avots: ME I, 100

‡ aprûgt (li. aprúgti "okisnąć"),

1) "подняться (о тѣстѣ)" Spr.;

2) "?": atjāj viens baltu zirgu, aprūgušu (beschimmelt?)
ce̦purīti. saka meitu māmuliņa: tas ar savu raugu nāk BW. 14383;

3) aprûdzis ar netīrumiem "ganz mit Schmutz bedeckt"
Prl.

Avots: EH I, 110

apsist,

1): a. kāpuostus Siuxt, die Kohlstrünke ringsum mit Erde beschüten, dass sie nicht zu sehr in die Höhe wachsen;

3): visus a., alle totschlagen;
‡

5) rūsa apsit linus U. (unter rusa), der Meltau schädigt den Flachs;
‡

6) schnell unter etwas stecken
(perfektiv): cik gribēju (mazajai līgavai) mutes duot, tik apsitu (tuo) padusē Latv. Saule, S. 727 (aus Kegeln).

Avots: EH I, 112

apzibinât, ‡

2) rūsa apziblna linus U. (unter rūsa), der Meltau schädigt den Flachs.

Avots: EH I, 127

âruma ūdeņi, das Wasser, das zur Regenzeit od. während des Tauwetters von Feldern fliesst JKaln.: smelt nuo āruma ūdeņiem Līg.

Avots: ME I, 244

‡ atgula Siuxt, eine Niederung im Acker, in der sich Wasser ansammelt.

Avots: EH I, 143

‡ atlivaine (pīpe) Warkl. "eine Pfeife (zum Rauchen) mit einem Hohlraum unten, wo sich das Pfeifenöl ansammelt": iet ar atlivaini zuobuos.

Avots: EH I, 154

‡ atlùmperis ² Warkl. ein in Lumpen gehüllter und verbummelter Trunkenbold.

Avots: EH I, 154

atšàutît, tr., zurückschlagen, zurückblasen: atšauti putas uz malu, lai var iesmelt Bers., Erlaa, Lub.

Avots: ME I, 200

‡ atslàukt,

1) wegmelken, beiseite melken:
meita atslauca pusi piena citā traukā Dunika, Kal., Rutzau. slimuo pupu neslauc pie cita piena, bet atslauc īpašu Siuxt;

2) abmelken, ein wenig melken:
re̦dz guovi cieši piebriedušu. guovs sāka prasīt a. juo kaut drusku Pas. V, 325 (aus Lixna); "einige Minuten nach Beendigung des Melkens die Milch, die sich noch angesammelt hat, ausmelken" Siuxt. Refl. -tiês, für sich wegmelken: a. savu tiesu Dunika.

Avots: EH I, 167

atte̦ka (unter attaka),

1): upe te̦k deviņām atte̦kām BW. 33844,4;

3): im Wald od. auf einer Wiese angestautes Wasser, das sich von einem grösseren Wasserbassin angesammelt hat
Siuxt.

Avots: EH I, 175, 176

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

bujums: cik tad nu tev ir tā bujuma (Erworbenes, Angesammeltes, Angefertigtes)? Meselau.

Avots: EH I, 249

buñga, gew. Plur. buñgas,

1) die Trommel, Pauke:
sit, Jānīti, vaŗa bungas! Im VL. werden aus Holz verfertigte bungas erwähnt: uošu bungas. nuo celmiņa bungas taisu. nuodzīvuojis uz pēdīgām bungām (bis zur Auktion der Sachen, die ausgetrommelt wird) Upīte, Medn. laiki; tuvu pie bada un bungām ebenda 47;

2) eine runde Walze, mit der man Wäsche glättet
(= bungu vāle) Laud.

3) ein Tönnchen, in welchem flüssige Speise, namentlich Grütze, auf den Weg mitgenommen wird Dond.
n. Mag. XVII, 2, 168: pieēdis kâ bunga;

4) die Beule:
tam cilvē̦kam viss ģīmis pilns ar bungām Dond.;

5) der Schlag:
dabūj' bugas mugurā BW. 17480;

6) verächtlich von Menschen:
vīra bunga, der Knirps BW. 9397. šādi bungas, tādi bungas, visi bungas sievu grib 7317. [Ein eigensinniger Mensch U.] utu bunga,

1) der Daumen,

2) ein Lausangel
[vgl. estn. täipung "Lausbeutel, Lausangel"];

7) = krietni pieēdis mazāks luops, cūka Schwanb.;

8) genit. Verbindungen: bungu vāle od. bungvāle,

a) die Keule
LP. VI, 518; [auch: buñga Wenden u. a.];

b) ein Holzhammer, womit das eingekeilte Beil tiefer geschlagen wird, um spalten zu können;

c) Waschbdäuel
Laud., Fest., Bers., Lasd., Zirsten;

d) ein Bläuel, mit dem die Fische unter dem Eise betäubt werden
AP. [bungas "Trommel" nebst li. bunga dass. aus mnd. bunde dass.; bunga "Schlag" wohl von bungât abgeleitet; mit bunga 2 - 4 und 6 - 8 vgl. bundzis II und buncis.]

Avots: ME I, 351

‡ buzs Salis "Kümmeltee mit süsser Milch" Aus r. буза "Art Getränk" ?

Avots: EH I, 256

‡ čakaũzis Orellen, ein Ort, wo Unrat angesammelt wird, eine Müllgrube: čakauzī viss kas tiek same̦sts; kad nav vai[r] vajadzīgs, tad ieme̦t čakauzī.

Avots: EH I, 283

[čuļča Trik., die Tabaksjauche, die sich unten in der Pfeife angesammelt hat; vgl. čulča.]

Avots: ME I, 419

daideris Schwanb., jem., der angeheitert ist und taumelt. [Vgl. etwa diedelêt, bummeln.]

Avots: ME I, 430

dāvanlasis, jem., der milde Gaben, Geschenke sammelt: mūku dāvanlasis MWM. VII, 657.

Avots: ME I, 449

deñderis, jem., der taumelt, lärmt, nicht ruhig sein kann, sich umhertreibt Bers., Lubahn, Setzen, Alt-Rahden. [Nach U. sei d. in Salisburg "ein weinender Knabe". In dieser Bed. wohl zu gr. τονϑορύζω "murre", ae. dora "Hummel", ir. dordaim "brülle" u. a., s. Boisacq Dict. 351.]

Avots: ME I, 455

der̂dzêtiês [Bers.], -ẽjuos, zanken, streiten: kaimiņi jau vairāk gadu derdzējas od. ve̦lk derdzi Druw. [Vgl. auch dergtiês. - Zu derdzis, derglis 1, dergties, li. dérgti "гадить, поносить, чернить, ругать; schlecht Wetter sein", dárgana "schlechtes Wetter", dargus "ненастный, клеветливый", sudirgo "ist schlechtes Wetter geworden", dergė´tuvas Daukša Post. 22, _17, apr. dergē "(sie) hassen", aruss. падорога "Unwetter", mhd. terken "besudeln", mnd. dork "Platz, wo sich der Schmutz samelt", ae. deorc "dunkel", ir. derg "rot", s. Leskien Abl. 324, Trautmann Apr. Spr. 320, Berneker Wrtb. I, 213, Zupitza Germ. Gutt 160 f., Reichelt KZ. XLVI, 322 f.]

Avots: ME I, 456

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465

dzelezs [Warkl., Smelt. 19 (li. geležìs)], = dzelzs.

Avots: ME I, 541

‡ iẽgula Frauenb. "eine Niederung in einem Acker, wo sich Wasser ansammelt": iegulās rudzi izpuvuši.

Avots: EH I, 515

jûgs (li. jùngas),

1) das Joch der Zugochsen:
tev būs bīties nuo vērša jūga Tr. IV, 391. Fig., das Joch, der Druck [bei Glück zuweilen dafür jūga: jūgas saites III Mos. 26, 13; mana jūga ir laipnīga Matth. 11, 30; manas jūgas biedrs Philip. 4, 3]: zem šā jūga bijis kunga dzimtļaudīm daudz kuo izturēt Etn. IV, 11. es liecu jūgā savu galvu Vēr. II, 263;

2) ein Band, das Zusammengehöriges zusammenbindet,

a) die
gleini eines Holzflosses: jūgs ir nuo klūgām savīta tauva, t. i. ar visu sakni izcirsta neliela (pē̦du 10 gaŗa) eglīte, kuŗai tievgals sagriezts klūgā un cilpā ietaisīts, kuŗu tad, pluostu jūgājuot, uzmetina uz uotrā, re̦snā saknes gala Konv. ² 3217 (in Lubn. in dieser Bedeutung jūga);

b) jūga pulka, das Hölzchen, das die Femern des Pfluges verbindet
Etn. II, 158;

3) zusammengespannte od. zu spannende Zugtiere, überhaupt etwas Zusammengebundenes, Zusammengekommeltes, die Koppel:
es pieci jūgus vēršu e̦smu pircis Luk. 14, 19. še (panāksnieki) apēda suņu jūgu BW. 19404. [Formell steht am nächsten ai. á-yuŋga -"nicht paarweise verbunden" mit der gleichen Übertragung des Nasals aus dem verbalen Präsensstamm, - gegenüber ai. yugá-m, gr. ζυγόν, la. jugum, got. juk, aksl. igo "Joch."]

Avots: ME II, 121

I kā`rba, kārbe Sinolen, AP., karba,

1) [kãrba Jürg., kā`rba ² Neugut], eine Düte aus Erlen - od. Birkenrinde, worin namentl. Erdbeeren gesammelt werden [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 347] PS., C., AP., Lasd., Bers., Serb.; kārba, kārpa - nuoplē̦stu alkšņu mizu pārliec vidū šķē̦rsām pušu un augšgalā izduŗ kuoku cauri A. X, 1, 213. mazajai atnesa kārbīti uogu Etn. IV, 144;

2) kārbiņa, ein Körbchen, eine Schachtel;

3) ein Gefäss aus Birkenrinde:
kārīgi skaidruo ūdeni dzēra, piesmeļuot pilnu tāsu kārbi Poruk A. XXI, 598; gliemežu kārbiņa, Schneckenhaus Brasche;

4) ein Fischerboot zum Lachsfang
Elv., A. XV, 2, 237 [Schlock, Dünamünde, Zarnikau]; kārbas - lielas zvejnieku laivas, kuŗas būvē̦tas nuo galdiem Etn. II, 107. kādi kārbas (Var.: karbas) vilcējiņi BW. 30924;

5) kā`rbiņa Wolm., kā`rbiņš Mag. IV, 2, 119, die Dachpfanne;

[6) kārba, ein ovales, hölzernes Kästchen
U., ganu ciba Sonn., Setzen. Ob nebst li. kar̃bas "Korb" früh entlehnt (und woher), oder ob verwandt mit r. кòробъ "Korb, Schachtel", корòба "Gefäss aus Lindenbast", la. corbis "Korb" u. a., kann nicht sicher entschieden werden; vgl. Thomsen Beröringer 181 f., Berneker Wrtb., 568 f., Trautmann Wrtb. 117.]

Avots: ME II, 194

karelis, karenis [li. karinỹs "то, что провѣшивается"], etwas, was hängt, baumelt, das Gehänge: tup, tup, tupesi, kar, kar, kareli; grib tupesis kareli baudīt (Var.: tupeņam grib(as) tikt pie kareņa) RKr. VII, 451, 1, 2. Zu kārt.

Avots: ME II, 161

‡ kârstaviņas ² Seyershof, in einer Maschine gekämmelte Wolle.

Avots: EH I, 604

‡ kârstavs ² Salis, eine Rolle gekämmelter Wolle: nuo viena ielikuma iztaisa divi kārstaviņi.

Avots: EH I, 604

ķirpata,

1) "?"te iesluodzīts grāmatu grāmatās, ķirpatās, putekļu apklātās Rainis;

[2) ķir̃pata "eine winzige Quantität"
MSil.; Krümchen: savāc ķir̃patas uz galda! Alt - Autz;

3) = ķir̃pa

I 1 N. - Peb., Lettihn; eine kleine
ķirpa" Sessw.; die Stelle, wo eine ķirpa sich befunden hat" Papendorf;

4) beim Eggen gesammeltes und nacher zusammengeworfenes Unkraut nebst Wurzeln Lettihn;

5) ķir̃pata N. - Peb., Bauske "(noch nicht gemähte) Roggenhalme, die der Wind zusammengedreht und ineinander verschlungen hat"].

Avots: ME II, 385

I klam̃bât, - ãju, klambuôt, intr., plump, schlaff gehen [Wessen, Stelp.]: verstu četrdesmit varēšuot klambuot kuopā Jauns. [Nach Zupitza KZ. XXXVI, 59, Niedermann BB. XXV, 294, Walde IF. XXV, 164 u. a. zu gr. χλαμβός " verstümmelt", was schon der Bedeutung wegen nicht überzeugend ist. Eher wohl zu li. klimbúoti "похрамывать"б klemšióti " ungeschickt, plump gehen", so dass das a in klambât wohl auf o zurückgeht. Vgl. auch klampât.]

Avots: ME II, 211

klesteris, ‡

3) jem., der taumelt
Oknist.

Avots: EH I, 615

‡ II klīsteris "jem., der trunken taumelt oder liederlich lebt" Oknist.

Avots: EH I, 620

knitāji,

1) Leinsamentsroh
[Bers., Mar., Jürg., Kl., N. - Peb.], Nerft n. U.: aizbāzīs ar salmiem un knitājiem visus caurumus Upītis. [kad linsē̦klas kuļ, tad puoļas sabirst pe̦lavās, bet nuocirstie linu gali paliek ve̦se̦li, nesabirzuši: tie ir knitāji; tuos lietuo migai, vai šķirbu aizbāšanai Nötk.] šis vīrs nav vis uz knitājiem gulējis, sagt man von einem reichen, in guten Verhältnissen lebenden Mensch;

[2) = zirnāji Adsel;

3) auf einem Felde gesammelte und zu verbrennende Quecke
N. - Peb.].

Avots: ME II, 247

[II kubucis "eine grosse ciba II" Lievenbersen; "ein hotzemes Trinkgefäss" Kārsava, Ragāji; "ein mit einem Deckel versehenes Gefäss aus Birkenrinde, worin man Beeten sammelt od. Tabak bewahrt" Welonen.]

Avots: ME II, 297

ķuģis, ein verstümmeltes Glied, tāds luoceklis, kam kāda daļa nuoņe̦mta Druw.; ["apdedzis kuoks krāsns uzrušināšanai" Lös.; ķuģītis "ein Stöckchen" Jürg.; "eine kleine Krücke" Alswig, Mar.; "zars, ķeģis" Grawendahl; "apdrupusi pīpe" Sessw., eine kleine Pfeife Naukschen].

Avots: ME II, 391

kur̃ls [auch Līn., Bl., Perkuhnen, Amboten, Ohseln, Salis, Dond., Wandsen, Arrasch, Jürg., Drosth., Bauske, Schujen, Dunika, Lautb., N. - Peb., AP., PS., Ruj., Tr., kùrls Wolm., Serbigal, Trik.] (li. kurlas), taub: viņš kurls uz ausīm. viņa liekas visiem šiem vārdiem kurla Aps. uotru varuot kurlu padarīt šitâ: kad kāds istabā vai citā kādā ē̦kā kuo runā un uotrs aiz durvīm klausās, tad jāņe̦muot jauns mālu puods un sviežuot pret durvim jāsakuot: kaut tu kurls paliktu Wid. [Nebst kursls und kurns, li. kur̃čias "taub", le. aizkurst, li. kur̃sti "taub werden" vielleicht (nach Būga KSn. I, 168 und 265 und Traut- mann Wrtb. 146) zu slav. kъrnъ "verstümmelt am Ohr", ai. karn˙á-h. "stutzohrig", av. karna- "taub".]

Avots: ME II, 323

II kur̃mis (li. kùrmis), [kurms Base im Kreise Hasenpot, Kalleten, Welonen], kur̃ma Wandsen, Erwahlen, Lubbessern, Nogallen, ķurms Angern, der Maulwurf: kurmis ceļ, ruok (kurmja rakumus, bedekļus). sle̦pe̦n kâ kurmis ruok, von einem Ränkemacher. ieruokas kâ kurmis savās sūnās, von einem Einsamen, Weltflüchtigen. [Die Zusammenstellung mit ai. kūrmá-h. "Schildkröte" (bei Zupitza BB. XXV, 103 u. a.) ist wegen der abweichenden Bedeutung recht unsicher. Die Nebenform kurnis weist eher auf Verwandschaft mit ksl. крънъ "verstümmelt am Ohr" (s. kurls), r. корный "von kleinem Wuchs, kurz".]

Avots: ME II, 324

kur̃za,

3): gruoda dzija ātri tīk kùrzā ² Erlaa;

4): slima guovs saliekusies kurzā (izskatās kâ k.) Wessen; ‡

6) "?": vīžu k. mugurā BW. 20531; ‡

7) verächtl. Bezeichnung für eine Person:
ai, tu k. tautu melta BW. 11503, 2 var. māršas k. 26599, 1.

Avots: EH I, 680

ķuza, auch ķuze,

1) der Schutt, Graus, Schmutz, allerlei Abfälle, Mist, Streu, Späne
dergl. Aps., [Bers.], Etn. IV, 129, Lub., C., [Erlaa]: kad nuokusa sniegs, visa šī ķuza tika izārdīta Druva II, 457. attrītās spalvas nuobira kâ ķuza Vīt. beidzuot saguruoja ar kaŗuotēm izsmelt ķuzi nuo krāsns LP. IV. 174;

2) Kruste, Schorf: ķuza = kreve Etn. IV, 50, Lub. sula virs mizas sakrecējuse par biezu ķuzi Konv. ¹ 105;

3) eine Menge von Abfällen, Schutt
Lasd., Mar., eine Menge überhaupt: liela ķuza bē̦rnu Bers. uogu mežā ir vai ķuzas Druw. [pilna baznīca kâ ķuzas, bet kuo viņi dara? Ezeriņš Leijerkaste I, 153.]

Avots: ME II, 393

[lāpusta Smelt. 12, = lâpsta.]

Avots: ME II, 441

lasît, - u, - ĩju (li. lasyti "mehrfach mit dem Schnabel picken; [sammeln" Wolter Об этнограф. поѣздкѣ 97]),

1) lesen, sammeln, suchen:
uogas, sēnes, vārpas. atradu pādīti skaidiņas lasām BW. 2014. kuo tie mani cāļi lasa, pa plāniņu staigādami Ltd. 848. lē̦ni lasu paduomiņu BW. 4734;

2) aussuchen, ausersehen, auserwählen:
man apkārt ciema puiši, lai es je̦mu lasīdama BW. 9608. nāks Laimiņa, ņems nuo gala, ne nuo vidus lasīdama 14692. lasīts, auserwählt, ausgesucht: lasītus ļautiņus kūmām ņēmu 1304. lasīti, lasīti tie vedējiņi RKr. XVI, 123. lasīti zirgi tīreļa sienu ē̦d Rätsel:

3) lesen (im Buch):
grāmatu od. grāmatā, bībeli od. bībelē; vgl. BW. 3050; laimes (laimi) lasīt, s. laime 1c; kuopā lasīt, zusammenlesen, nicht mehr buchstabieren L., SP.; lasīt nepratējs, der Analphabet; lašama grāmata, das Lesebuch, lasāma stunda, die Lesestunde. Die Bedeutung 3 ist wohl unter dem Einfluss des deutschen Verbs lesen hervorgegangen (im Inflänt. dafür skaitīt.) Refl. - tiês,

1) sich sammeln, sich versammeln:
lasāties, dieveŗi, viena vietā! BW. 25440. vienreiz pulka zuosu pa pļavu lasījās LP. VI, 364. lasies pie malas, geh zur Seite, pack dich;

[2) sich anschicken:
rītā atkan lasās iet uz tiesu Rositten; = lavîtiês 2 u. 3 Warkl.];

3) für sich sammeln, lesen:
viena pati tautu meita dziŗā dze̦ltas lasījās bW. 7142. nu būtu vaļas lasīties patīkama tē̦va dē̦la 22043. Subst. lasĩjums, das Gesammelte, Gelesene, das Gelesenhaben, die Lektion, die Lesung; lasîšana, das Lesen; lasîtãjs, der Sammler, Leser. [Zu lest od. lēst "zählen", li. lèsti "aufpicken", ahd. lesan "(aus)lesen" u. a.]

Avots: ME II, 423, 424

lekša, ‡

4) = lêkša 1, ein zusammengebaltter, verklebter Klumpeu (z. B. von Mist oder feuchter, verschimmelter Saat) Frauenb.; ‡

5) = lêkša 2 Frauenb.

Avots: EH I, 732

lêšķene ² Hasenp., NB., ein verschimmeltes, fest zusammenhaftendes Mist- oder Heubüschel.

Avots: EH I, 738

linuôt, linât, -ãju,

1) Flachs sammeln als Geschenk für die Mitgift, dann auch andere Geschenke einsammeln:
nepre̦cē̦tas māsīcas mēdza rudeņuos pie māršām apkārt braukāt ciemuoties, īpaši ar tuo nuolūku, nuo viņām linus vai kādus drēbes gabalus savam pūram ielasīt. tādu braukšanu sauca par linuošanu BW. II, 357. es nuogāju jau rudeni gar māršām linuodama BW. 7609. Die heiratsfähigen Mädchen gingen so um Gaben auch die Brüder an und selbst auswärtige Menschen: ruden, ruden pa brāļiem tāļu gāju linuodama, pavasari pa māršām, duos gatavus gabaliņus BW. 7821, 2; 10424;

2) in den Bauerngesinden umherfahren, um Flachs, Getreide, Schinkeneinzusammeln (oft gegen Weissbrot, Branntwein). Solche Fahrten unternahmen die Geistlichen und die Küster vor etwa 50 Jahren;

3) betteln:
viņš iet linādams Mar. Refl. -tiês, umherfahren und für sich Flachs, Geschenke einsammeln: gāju linuodama (Var. linuoties) tai svešā zemītē; tur palika lini mani, tur es pate linuotāja BW. 22995. Subst. linuošana, die Fahrt mit dem Zweck, Flachs und sonstige Geschenke einzusammeln [Dunika]; linuôtãjs, wer Flachs und sonstige Geschenke einsammelt.

Avots: ME II, 473

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

[mañtgūbis, einer, der Schätze sammelt, ein Habgieriger: viņš nu izrādās par tādu lielu mantgūbi Janš. Dzimtene ² I, 164 - Vgl. etwa li. gubùs "бережливый".]

Avots: ME II, 562

mãsĩca C., BW. I, S. 168, [Smelt. 8],

1) [māsīca Lng., màcîca ² Warkh., Warkl., màcīca ² BW. 23710], māsice U., [BW. 23800 var.], die Schwägerin: kas tev [i] gauži raude̦nāja, vai dieveris, vai māsīcas? BW. 21697;

2) māsīce, die Schwesterstochter
Nigr.,

3) [màcīca ² Kl.], die Kusine.

Avots: ME II, 586

me̦ldi [li. meldaĩ (sing. méldas)] od. me̦ldu zâle U.,

1) Binsen;
me̦ldu [me̦lda BW. 8701, 4 var.] krē̦sls, Binsenstuhl (im VL. oft besungen): es tev celšu me̦ldu (Var.: me̦ldas 13250,

6) krē̦slu BW. 8701. grīd, tautieti, me̦ldu galdu! 19162. karsta saule, me̦ldu (Var.: me̦ldra, me̦ldzu, me̦lga) zâle, nekuož vairs izkaptiņa 28650. Laimīte man krē̦slu pina sila me̦ldu lasīdama 22986;

2) = melmeņi: melmeņi - tâ sauktā me̦ldu jeb salde̦nā gaļa Lös. n. Etn. IV, 146. [In der Bed. 1 nebst maldas krê̦sls und li. mal˜das "Binse" nach Būga KSn. I, 143 u. 188 zu serb. мле^дан "mager", мла^д "jung", apr. maldai "Jungen", ai. mṛdú-ḥ, la. mollis, ahd. malz, ir. meldach "weich", gr. μέλδομαι "werde weich", ae. meltan "schmelzen", ahd. malz "Malz" u. a. (bei Berneker Wrtb. II, 72). Da melmeņi auch "die Weichen" bedeuten, so gehört hierhör wohl auch me̦ldu gaļa.]

Avots: ME II, 594, 595

mũdaļa Līn., mūdaža,

1) die Muherin, die Kuh:
kam tu bļāvi, mūdaļina? BW. 14517, 4;

2) comm., eine Person, die in Fieberphantasie unverständlich murmelt
Lös. n. Etn. IV, 147. Zu mūdêt II.

Avots: ME II, 677

mũrêt, ‡

2) sehr langsarn etwas tun
(mit ù ² ) Warkl. Refl. -tiês, ‡

2) sich bewölken
Heidenfeld: nu mùrējas ² kâ uz liêtu. ‡ Subst. mũrējums,

1) Gemauertes;

2) das von Schwalben zum Nestbau gesammelte Material
Seyershof: čurkši ne̦s mūrējumus un. mūrē zvirbuļiem pērkli cieti.

Avots: EH I, 838

mur̂kšķis, mur̂kšis, muršķis,

1) [mur̂kšis PS., mur̂kšķis C., Jürg., Lös.], der Murmler, der Brummbär, einer, der undeutlich spricht Smilt.: viņa sauc mani par murkšķi Purap.;

2) das Murmeltier (arctomy);

3) Milch mit Hanf gemischt
Smilt.;

4) etwas Verwickeltes, z. B. verwickeltes Garn [mur̃kšis PS., mur̃kšķis C., Jürg., mur̂kšis Lös.], Sels.: murkšķis ir sarežģita leita Sun.; murkšis, etwas, was viel Mühe macht Burtn.: [šis elles sastrē̦gums, šis mūžīgais mur̃kšis Austriņš Nuopūtas vējā 119.]

Avots: ME II, 670

mur̂kstêt, mur̃kstê Ahs., mur̂kšķêt ² [Libau, Hasenpot, Nötk., mùrkšķêt ² Kl., mur̃kšķêt Salis, mur̂kšêt ² Dunika, Līn.], -u, -ẽju, tr., intr., murmeln, in den Bart brummen, [plappern U.], faseln, [murkšêt Wessen] undeutlich sprechen: [kaut kuo nesapruotamu, bet priecīgu zem de̦guna murkšķē̦dams Ezeriņš Leijerlaste I, 252.] kuo nu murkšķi tādas muļķības? Grünh. viņš neiet pruojām, bet murkšk niekus Vēr. I, 1158. kâ āzīši murkšē̦dami BW. 32806, 3. kuo tu murkši, ka ne+˙kā nevar saprast? Mar. Subst. murkstẽjums, murkstêšana, murkš(ķ)ẽjums, das Gemurmel; murkš(ķ)ê̦tãjs, wer murmelt, faselt. [Zu ai. murklénti "undeutlich sprechen".]

Avots: ME II, 670

murma,

1) [?]"das unklare, schlammige Wasser im Teich oder in der Flachsweiche"
Apšciems: vai murmā zivis dzīvuo?

[2) mur̃ma, jem., der undeutlich spricht od. murmelt
Grünh.].

Avots: ME II, 670

mur̂menis, wer murmelt, der Brummbär. Mar. n. RKr. XV, 127.

Avots: ME II, 670

mur̂mulis: auch Borchow n. FBR. XIII, 25, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Lubn. n. FBR. XVII, 127, (mit ur̂ ² ) Ladenhof n. FBR. XI, 73,

1): wer stottert Neugut; wer viel spricht od. immer murmelt
(mit ur̂ ² ) Dunika; wer viel und sinnlos schwatzt (mit ur̂ ² ) Frauenb.; wer schnell und viel spricht Schwanb.; "tāds, kas izrunājas" (ironisch) Zvirgzdine (mit ùr ² ); Schimpfname für einen Frechling (mit ur̂ ² ) Seyershof;

3): viņš dzē̦rumā kâ m, iemuldēja ... traukuos
Janš. Mežv. ļ. II, 237; ‡

7) ein gärendes Gemisch
(mit ur̂ ³ ) Dunika; ‡

8) "?": tev, puisīt, tāda galva kâ čigānu murmuļam Tdz. 42535.

Avots: EH I, 834

mur̂mulis (li. murmùlis "ein Brummbart"),

1) der Stammler, wer murmelt, stottert, undeutlich spricht, ungewandt in der Rede ist
[Domopol, Serbigal], Selb.;

2) der Tolpatsch, ein unwissender Mensch:
ej tu, murmuli, kuo tu zini?

3) von einem betrunkenen Menschen:
piedzēris kâ murmulis;

4) der Meckerer, Beiname des Bockes:
ai āzīti, murmulīti! BW. 29095. puisīšam tāda daba kâ tiem āžu murmuļiem (Var.: tam āža murmeļam) 12398; auch von der Lerche: cīrulīti, murmulīti! 2611;

5) das Murmeltier
B. Vēstn.;

6) der Pl. mur̂muļi [Kr.], das um einen hineingeworfenen Stein kreisende Wasser; Wasserwirbel
Kokn., Lub.; asins murmuļi, hervorquellendes Blut U.: [tavi asins murmuļi dziedē visas manas sāpes B. W. B.] Singular: nuo ūdens murmulīša BW. 29720, 2.

Avots: ME II, 671

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. ² 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

ņibêt,

1): visa zeme ņib (wimmelt)
nuo mušām Warkl.

Avots: EH II, 114

nuogùltne,

1) [eine Niederung, in der sich Wasser sammelt]:
ūdens nuogultnes A. XXI, 673;

[2) "das (verlassene) Lager eines Hasen"
Vank., Bauske;

3) "Bodensatz"(?)
Lis.;

4) "(altes) Flussbett"
Sessw.]

Avots: ME II, 789

[nùokā`rst (li. nukar̃šti "abkämmeln"),

1) abkämmeln:
vilna ir jau nuokārsta Lautb. ādām nuokārš liekuo vilnu Wandsen;

2) abquälen:
kaimiņš savus zirgus nuokārsis;

durchpügeln: es savu puiku krietni nuokārsu Salis. Refl. - tiês,

1) kämmelnd sich abmühen
Ruj.;

2) eine Zeitlang zanken:
es ar viņu krietni nuokārsuos Bauske. - Subst. nùokā`rsums, Abgekämmeltes, Abfall.]

Avots: ME II, 796

[nùoskurt,

1) Federn verlieren:
vistai aste nuoskurusi Warkl., Kleuzb.;

2) verstümmelt werden:
gailim gre̦zna nuoskurusi Bauske.)

Avots: ME II, 850

nùoūbêt, [den Glanz od. die Farbe verlieren Bers., alt, matt, mürbe werden Sessw., "nuoskapstēt" Golg., Lös., Selsau, "appelêt" Laud. u. a.]: istabiņa ar nuoūbējušām sienām Saul. nuoūbējuša vara nauda Druva I, 40, [Sessw.]. apkārt nuoūbējis žuogs I, 570. nuoūbējušas ēciņas Saul. ve̦zuma priekšgalā sēdēja putekļiem nuoūbējis jauneklis Dz. Vēstn. [nuo sienām skatās ve̦cas nuoūbējušas sejas Leijerk. II, 114. nuoūbējuši (beschimmelte) trauki, akmeņi Lis. nekrāsuots kuoks, piem., māju jumti ar laiku nuoūb (werden grau) Erlaa. nekrāsuoti kuoka trauki mitrā vietā nuoūb (appe̦l) Druw., Schwanb. u. a.]

Avots: ME II, 880

‡ ņuršķis A.-Schwanb. "wer sich nicht deutlich äussern will, sondern nur unverständlich murmelt".

Avots: EH II, 117

III ùoča ² "eine Alte, die im Walde Beeren sammelt, ohne viel zu gehen" KatrE., Odensee.

Avots: ME IV, 412

uôguôt, intr., Beeren lesen U.: uoguodama, riekstuodama pie brālīša sērst nuogāju BW. 26514. Subst. uôguôšana, das Beerenlesen; uôguõjums,

1) das vollendete Beerenlesen;

2) die gesammelten Beeren:
ņe̦mat nu manu uoguojumu! Kleinb.; uôguôtãjs, der Beerenleser, -sammler.

Avots: ME IV, 414

pakutinât, tr., etw. kitzeln: viņš meltu dažreiz arī paņurcījis un pakutinājis Vēr. II, 192. pruot pakutināt publikas ne̦rvus I, 1229.

Avots: ME III, 51

pìeuôguôt, Beeren sammelnd anfüllen, mit gesammelten Beeren anfüllen : viņa pieuoguoja pilnu gruoziņu MWM. VII, 895.

Avots: ME III, 307

pirmtẽ̦vs:* pirmtē̦vi, die ersten Stammeltern U. (unter tē̦vs).

Avots: EH XIII, 238

pulciniẽks "?": ej! - sauci pulcinieku (= pulkvedi?)! Alt. asins zieds 68. In Warkl. sei pulcinieks jem., der in einem pulks gewesen ist; in Marienhausen - jem., der versammelt.

Avots: ME III, 406

puntulis, einer, der vor sich hin murmelt, brummt Trik.

Avots: ME III, 413

‡ purpaļuôt, schwatzen Nerft: beidz savu purpaļuošanu! Jauns. B. gr. ³ I, 99 (zu einem Bettler, der Gebete herleiert und vor sich hin murmelt).

Avots: EH II, 328

pusbàlss, -s od. -a, Demin. pusbàlstiņa, pusbàlsĩte, die halbe Stimme: ar pusbalsi runāt Kaudz. M. 114. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl nedarītu, būtu visu palaiduse! BW. 416.- Loc. s. pusbalsī, pusbalsā, halblaut, im Murmelton: pusbalsī runāt, smieties. ne˙viens nerunā, un ja runā, tad tikai pusbalsā De̦glavs Rīga II, 1, 332. runāts tiek čukstuošā pusbalsī A. Upītis. dē̦ls tīši pusbalsī bubinājis LP. III, 100. viņš pusbalsā ieteicas pie sevis V. 258.

Avots: ME III, 423

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475

rañduôtiês Karls., spielen, lärmen (von versammelten Kindern gesagt) Allend. n. U. Zu randa II ?

Avots: ME III, 477

ratelis (li. ratẽlis "Rädchen"),

1) verächtl. Deminutivum zu rats;

2) meltivora capensis Konv. ² 2673.

Avots: ME III, 480

raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,

1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;

2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,

1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;

2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;

3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;

4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.

Avots: ME III, 489

rinkt: "I" ME. III, 528 zu streichen;

2): "(auzas vai miežus) ar grābekļiem savākt klēpjuos" (mit iñ ) Gramsden. ‡ Subst. rinkums, Gesammeltes:
neba tas vienā dienā sarinkts: tas man triju dienu r. Janš. Bandavā I, 267.

Avots: EH II, 372

sakuõpuôt, tr., zusammenfügen, vereinigen, sammeln Wid.: ja šuos pe̦lnus un gāzes sakuopuo Pūrs III, 64. viņš sakuopuoja strāvas Klaust. 61. - Subst. sakuõpuôšana, das Zusammenfügen, Vereinigen, Sammeln; sakuõpuõjums, die Vereinigung, die Sammlung, der Komplex: skaņu, skaitļu savienuojums; sakuõpuôtãjs, wer vereinigt, zusammenfügt, sammelt, eine Sammlung zustandebringt: pasaku sakuopuotājs JR. VII, 146.

Avots: ME II, 661

sapelêt, intr., verschimmeln: sapeIējis siens Kaudz. M. 383; sapelējusi maîze. sarūsēja pieši mani, sapelēja iemauktiņi BW. 7828. - ka tu sapelējis! dass du verschimmeltest! - eine oft mehr scherzhafte, Verwunderung ausdrückende, als bös gemeinte Verwünschung U.

Avots: ME II, 698

sapiepis (Part. praet. act.),

1) fassfaul
U.; verschimmelt: sapiepusi maize Bers.;

2) auch refl., = saîdzis: kuo tu šuodien tāds sapiêpis (Gr. - Buschhof, Warkl., Arrasch) od. sapiêpies Saikava)?

Avots: ME II, 700

sastrēgt, intr., auch refl. -tiês, sich ansammeln, anstauen, in Stillstand geraten: vēja pusē gaiss sastrē̦g MWM. XI, 156. kâ ūdens plūst, kâ duobēs sastrē̦dzas Rainis. ķermenis... sastrēdzies pilns kâ baltais me̦dus ābuoliņš pats nuo savas sulas Duomas II, 260. spē̦ks viņā sastrēdzies Rainis. sa biedriskā dzīve sastrē̦guse MWM. XI, 194. Subst. sastrē̦gums, auch sastrē̦guojums, das einmalige Sichanstauen; das Angesammelte, Angestaute, in Stillstand Geratene: le̦dus gabali pavasara plūdu sastrē̦gumā Niedra. ja divus pluostus sadzina vienu aiz uotra, tad sastrē̦gums nenuovēršams Kleinb. st. 9. pluostu sastrē̦gums Daugavā. kuoku sastrē̦guojums B. Vēstn. sašķīst tumsas sastrē̦gums Stari III, 210.

Avots: ME III, 749

šaũt: auch (mit àu ² ) Nerft; prs. šàunu ² Daudsewas, Sonnaxt;

a): schieben
Lng.; š. šaudekli gar šķietu Erlaa (ähnlich Sonnaxt). š. durvis ciet Sonnaxt. šaũjamais Frauenb., ein Türriegel. "ūja, ūja, lielība!" Skriemeltene šauj starpā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 118;

b): š. par ādu Sonnaxt. gar ausīm š., ohrfeigen
Diet. š. (cirst) ar izkapti čūskai Seyershof;

c): auch (mit àu ² ) Warkl.;

d): schnell gehen od. fahren
(mit àu ² ) Saikava; mēs varam š. (fahren) tik uz priekšu Jauns. Raksti V, 294; ‡ f) "strauji liet" Seyershof. Refl. -tiês;

1): tu jau tūliņ šaujies Gusta pusē Aps. J. Raksti I2, 162. reizumis viņam šāvās ("pēkšņi radās) tā patiesība sirdī Seyershof; ‡

4) sich erschiessen
Sonnaxt: vai tad šī ar labu guodu šāvēs? Subst. šāvums,

1): izput tavi šāvumiņi BW. 34148; ‡

2) "maizes ce̦pums" Frauenb.: viņas dienas š. neizdevās.

Avots: EH II, 623

‡ šķelvinis,

1) ein gewisses Quantum einer Flüssigkeit, das geschüttelt beim Tragen aus dem Gefäss herausgeflossen ist
(mit èl ² ) Auleja;

2) jem., der wankt, taumelt
Bērzgale.

Avots: EH II, 630

šķḕ̦rst (li. skersti "stechend schlachten") Neuenb., Wolm., (mit ḕr ² ) Kl., Prl., (mit êr ² ) Bl., Dunika, lw., Līn., šķḕržu, šķḕrdu,

1) spalten, voneinanderhauen
U.; aufschneiden U. (bes. geschlachtete Tiere), sezieren Brasche, Wessen; teilen U.: šķē̦rstu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var. šķē̦rstas nāsis... kâ jēģeŗa kumeļam 20280, 10 var. guovi šķērst Dunika. sāka zaķi šķērst pusdienas tiesai LP. V, 293. zivis šķērsi Izglītība v. J. 1910, S. 645; šķēržamais, das Pflugmesser am Rasenpflug Fest.;

2) verschwenden
St., U. Refl. -tiês,

1) sich ritzen, aufschlitzen, schneiden, stechen
U.: adatiņu klē̦vu daru..., izkaptiņu jumtu jūmu, lai dūrās, lai šķērdēs manu guovju skaudējiņa BW. 32477, 5;

2) sich verwirren
Bergm. n. U. Nebst šķērdele I und skārdīt I, li. skérdėti "platzen", suskir̃dęs "aufgesprungen", r. скородá "Egge" zu ae. sceort "kurz", mhd. scherze "abgeschnittenes Stück" u. a. (s. Trautmann Wrtb. 265 f., Walde Vrgl. Wrtb, II, 579 f., Persson Beitr. 863), resp. (wenn eine Wurzel skerdhzugrunde liegt) zu an. skarđr "verstümmelt", skarđ "Einschnitt", and. skard "zerhauen", afries. skerd "Scharte" u. a. (s. Zupitza Germ. Gut. 155).

Kļūdu labojums:
Iw., Lin. = Iw., Līn.

Avots: ME IV, 37

skrìemelis C., Neuenb., skriêmelis ² Ugalen n. FBR. VII, 18; Schlehk n. FBR. VII, 46, Iw., Līn., skrìemenis ² KL, Lös., skrieminis Zaļmuiža, Demin. auch skriemeltiņš, skriementiņš, skriemistiņš,

1) skriemelis, skriemens, eine runde Scheibe, ein Rad
U.;

2) skriê-melis ² Karls., skrìemelis Wolm., skriemelis Bielenstein Holzb. 376; 385, Ronneb., Nigr., Freiziņ, skriemenis Lasd. n. A. XI, 83, Lubn., Plm., Wessen, Selb., skriemens Bielenstein Holzb. 376, skriemanis Spr., der Spinnwirtel, eine kleine Scheibe am Spinnrad neben der Spule, worauf die zweite Schnur läuft;
Demin. skriemeltiņš, das sich mit drehende (aus Stein gedrechselte) Gewicht an der Spindel U.: vērpu deviņiem skriemeļiem (Var.: skriemeņiem) BW. 25436. nete̦k vārpstīte bez skriementiņa (Var.: skriemelīša, skriemistiņa) 24610. skriemeni vajaga labi stipri piegriezt, lai spuole vienādi te̦k Selb. sprē̦zdama bārenīte iesviede akā skriemistiņu Ludsen. dreijā vienu skriemelīti (Var.: skriemeltiņu, skriemenīti)! BW. 22610. - Fig.: acis kâ skriemeļi Ld. 10913; LP. VI, 755, wie sich drehende Scheiben U.;

3) Demin. skriemeltiņš, ein Kreisel
U.;

4) skriemelis U., skriêmelis ² Karls., skriemels Manz. Lettus, skriemenis Dr., skriemens U., der Wirbel (des Hauptes
U., des Rückgrats Karls.): mugurkauls sastāv nuo kaulu riņkiem jeb tâ sauktiem skriemeļiem Māc. p. dz. 44. ribas atruodas ne˙vien pie muguras, bet arī pie kakla skriemeļiem Konv. ² 2021;

5) skriêmelis ² Suhrs, Karls., skriemelis Manz. Lettus, U., Ronneb., skriemels Manz. Lettus, skriemenis Wessen, skriemens Manz. Lettus, U., skriemanis Spr., die Kniescheibe;
skriemanis Spr., Demin. skriemeltiņš Lind. n. U., der Knöchel am Fuss;

6) skriemelis, skriemens, ein Strudel im Wasser
U. zu skrìet.

Avots: ME III, 896

‡ slàuksnis ² Grawendahl,

1) "ein unsauberer Mensch";

2) "ein Ort, wo sich Unrat (Schmutz) angesammelt hat".

Avots: EH II, 521

smalît,

1) zerkleinern, fein machen
Wid.;

2) schneiden
(prs. smalīju) Dunika (mit einem scharfen Messer und mit einem Ruck), N.-Bartau, Kalleten, Nikrazen;

3) schlagen
Wandsen, Rutzau, Gr.-Buschhof, N.-Bartau, Nikrazen, Kalleten;

4) "aufdringlich in einem fort sprechen"
Ruhental. In der Bed. 1 wohl zu smaļš; in der Bed. 2 - zu smelt III, in der Bed. 3 - zu smalstît II, smelt II.

Avots: ME III, 951

II smelˆkne Weissenstein, abgeschöpfter Schaum (beim Kochen); wohl aus *smeltne (zu smelˆt I).

Avots: ME III, 958

‡ smelšus, Adv. zur Verstärkung von smelˆt I: varējuši tīri s. smelt (scil.: vēžus) ar ķēselēm ārā Janš. Līgava II, 141.

Avots: EH II, 536

spudi Selb., Eingeweide von Tieren: šuodien aitu spudi būs pusdienā zupū vārīti; Demin. spudiņi, ein Gericht, Eingeweide U., eine Speise aus Kalbseingeweiden und Kartoffeln Neugut; eine Art Sülz, Kopfkäse U.; vgl. auch spudiņš I. Etwa mit sekundärem s- auf d. Pudding, oder aber nebst pudis (s. dies) auf estn. pudi "Brei, Mischmasch; Kleines; gekrümelt" (resp. einer entsprechenden livischen Form) beruhend?

Avots: ME III, 1027

stre̦gzna, eine niedrige Stelle einer Wiese, wo sich Wasser angesammelt hat Grünwald, Ekau. Zu stre̦gna.

Avots: ME IV, 1085

streîpulis Drosth., Golg., Jürg., Arrasch, Selsau, Adl., strèipulis ² Fest., Lubn., Gr. - Buschhof, einer, der unsicher geht, taumelt Freiziņ: mazs bē̦rns nepruot vēl iet, ir tik tāds streipulis. Nebst straipalêt und li. stripailuot dass. Liet. pas. II, 275 etwa zu mnd. strēf "straff, steif", md. strīben "streben, streiten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633), sowie (nach Leskien Abl. 285) li. straipsnis "Sprosse einer Leiter", stripinis "Knüttel" (vgl. auch apr. acc. s. streipstan "Glied") u. a.

Avots: ME IV, 1086

sveķi,

1): auch AP., Orellen ("Harz"),
Daudsewas, Heidenfeld, Oknist, Ramkau, Sonnaxt; lai birst s. ("Harz") BW. 21038; ‡

2) die erste Milch, die sich in der Brust ansammelt, bevor das Kind gesäugt ist;
auch gleichbed. mit sveķīši Orellen.

Avots: EH II, 614

svè̦tûdens, -s, heiliges Wasser: gavēņu piektdienās vajaguot svē̦tūdeni pirms saules vai pēc saules butelēs smelt un tuo visu gadu nuoglabāt; ja acis sāpuot, tad ar šuo ūdeni vajaguot nuomazgāt acis Etn. II, 37 (aus N. - Rosen).

Avots: ME III, 1157

sviêstnīņas, die Salzlake, die sich unter der Butter ansammelt Etn. I, 42. Zu nīt I.

Avots: ME III, 1166

tecêt (li. tekė´ti "laufen"), -ku, -cẽju,

1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;

2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;

3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;

4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;

5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. ² 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,

1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;

2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;

3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.

Avots: ME IV, 152, 153

II tempelêt Saikava, = melt%C3%AAt">smeltêt III.

Avots: ME IV, 162

ten̂teris ² Karls., (mit en̂ ) Mag. XVI, 2, 52,

1) wer strauchelt, taumelt
Kalz., Nötk., (mit eñ) C., PS., Wolmarshof, (mit èn) Jürg., (mit èn ² ) Adl., Lubn., Ogershof, Selsau, Sessw.; wer ungewandt geht Bers. (mit èn ² ), Nötk. ("mit en̂"); ein Säufer, LKVv., Herumtreiber Wid.;

2) einer, dem die Arbeit nicht von statten geht
Smilt.;

3) "kas tinas citiem pa kājām" Freiziņ, Ramelshof;

4) wer leeres Zeug schwatzt
Wid. In der Bed. 4 zu tenterêt 3; in den Bedd. 1-3 nebst tentelis und tintelêt ein altes nomen agentis zur Wurzel ten- in le. tît (prs. tinu)?

Avots: ME IV, 165

tḕrce: auch (mit ḕr ² ) Sessw., Plvv. II, 218 (aus Baldohn); eine mit Gras bewachsene Niederung, wo sich beim Regenwetter und im Frühling Wasser ansammelt (mit êr ² ) Orellen; "slapja vieta mežā, kur tādas kâ iztakas" (mit ẽr; neben têce ² dass.) Ramkau; "birztala pļavā" (mit êr ² ) AP.; zaķīt[i]s lēca nuo tērcītes tērcītē Tdz. 46797.

Avots: EH II, 677

tē̦vs (li. tė´vas),

1) der Vater; ein alter Mann:
Sprw. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam RKr. VI, 900, kas tē̦vam neklausa, neklausa pat ve̦lnam JK. II, 600. tē̦vs, māmiņa bargi rājā BW. 18682, 1 var. atstāj[u] savu tē̦vs māmiņu (Var.: tē̦vu, māmuliņu) 23002, 4 var, ak tu dievs, ak tu tē̦vs! 24745. bez tē̦va ziņas LP. III, 50. vai tavs tē̦vs ar tik gudrs ir? fragt man ein Kind, das mit Erwachsenen zu streiten pflegt Etn. IV, 77. tas ne˙maz vēl tē̦vā nav, der ist noch ganz jung LP. IV, 120. nāc jel ar tē̦va kājām! komm schneller! Kav. kad tevi tē̦vs laukā! Kav. audžu tē̦vs LP. II, 26, der Pflegevater, Stiefvater. ceļa tē̦vs Br. 227 "?". de̦be̦su tē̦vs, der himmlische Vater: dievs, de̦be̦su tē̦vs Br. 79. Jāņa tē̦vs, der Gastgeber bei der Johannisfeier, den die Feiernden (Jāņa bē̦rni) besingen (aplīguo). Juodu tē̦vs Br. 48, kakta tē̦vs, = meža t.: nāc nākdams, kakta (Var.: meža) tē̦vs, kuo tik ilgi kavējies? man sunīši piekusuši, pašam ēst gribējās BW. 30489, maizes tē̦vs,

a) der Versorger, Brotgeber, Arbeitsgeber;

b) ein Bettler, der mit dem Sack umhergeht und um Brot bettelt
Nigr. mājas t., der Hausvater: brūte apdāvināja mājas tē̦vu un māti BW. III, 1, 63. Mārtiņu t. Konv. ² 2641, ein Alter, der zu Martini verkleidet mit einem Säckchen umhergeht und Spenden sammelt, meža t. BW. 2675; 13646, 24, LP. VII, 900, Lautb. Mag. XX, 2, 185, ein Waldgeist. neguoda t. Br. 405, die Schlange. panāksnieku t., der Führer des Brautgefolges (panāksnieki): panāksnieku vaduoni sauc panāksnieku tē̦vu (brūtes brālis vai cits rads) N.-Bartau n. RKr. XVI, 101. pātaru t.,

a) der Beichtvater
L. (n. U. nicht gewöhnlich);

b) ein Heiligenfresser
Ruj. n. U. (unter pātari). pulka t., = vedēju t.: vēdēja tē̦vs, saukts arī pulka tē̦vs RKr. XI, 96. sugas t., der Fortpflanzer der Art: vilks e̦suot prātīgs vīrs, sugas tē̦va nekuožuot, ka pašam pēclaikā gaļas nepietrūkstuot Upīte Medn. laiki 6. svē̦tais t. A. v. J. 1897, S. 656, der Pabst. talkas t., der Leiter der talka I: lai nāk pats talkas tē̦vs BW. 28408. tē̦vi, die Eltern (Parallelen dazu bei Hujer LF. XLVIII, 112). tē̦vu tē̦vi, die Vorfahren; tē̦vu tē̦vu māja, das Gefängnis (scherzweise) Peb. n. U. ve̦cais tē̦vs,

a) der Grossvater:
Sprw. runā kā ve̦cais tē̦vs, dara kā mazais bē̦rns RKr. VI, 901;

b) ve̦cais (ve̦cs U.) tē̦vs rūc (baras U., Salis), es donnert (in der Kindersprache)
Mag. XIII, 2, 49. vedēju (vedēja) t., der Führer der vedēji, der Hochzeitsgäste des Bräutigams: vedēju vaduoni sauc vedēju tē̦vu . . ., tam jāve̦d brūti un brūtgānu uz baznīcu RKr. XVI, 101 (aus N.-Bartau). kāzu zuobe̦nu kāzās nesis vedēja tē̦vs RKr. XI, 96. viesu t., der Führer der (Hochzeits)gäste: abi viesu tē̦vi (nuo brūtgāna un brūtes puses) un abi jaunie ļaudis saduodas... ruokas RKr. XVI, 93;

2) rudzu tē̦vs, das Mutterkorn (secale cornutum):
vis˙vairāk me̦lnuo graudu jeb rudzu tē̦vu ir pabirēs B. Vēstn.; linu tē̦vs, eine Flachspflanze mit flachem, bandartigem Stengel;

3) der Steven
U., Bielenstein Holzb. 607, 631. Wahrscheinlich nebst apr. thewis "Vatersbruder" Weiterbildung (nach dem Muster von Wörtern wie lat. avus "Grossvater", apr. awis "Oheim") eines (in av. tā noch vortiegenden?) Lallworts *tē (vgl. das Lallwort mā bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 221), s. Trautmann Apr. Spr. 448 f. Dass hier vor t- ein p- (vgl. av. ptā "Vater") geschwunden sei, was J. Schmidt KZ. XXV, 34, Bartholomae Grdr. d. iran. Phil. I, 33, Meillet MSL. XX, 288 und Hirt Indog. Gramm. I, 259 annehmen möchten, ist weder notwendig, noch nachweisbar, und der Vokalismus von apr. tāws "Vater" (das auf ein Lallwort *tā weist) befürwortet nicht eine solche Annahme; dies gilt auch von der durch Fick Wrtb. I ⁴ , 445 und Prellwitz Wrtb.2 446 vertretenen Etymologie. In der Bed. 3 ist es nebst tẽviņš 9 eine Umbildung von d. Steven.

Avots: ME IV, 177, 178

trìekt (li. treñkti "dröhnend stossen"), -cu,

1) stossen, schlagen
Spr.; erschüttern U.; zerstossen, zerquetschen, zerschmettern U.: triec uotram pa galvu Warkl. triecuot naba zila palikuse RKr. VI, 501;

2) (weg)jagen, scheuchen
U.: gans triec luopus Drosth., Orellen, PS., Wolm., Vīt. triec vilku mežā! Nigr.;

3) beeilen, beschleunigen
Wid.;

4) säend (aufs Geratewohl) werfen:
trieca ... rudzus negŗāvē̦tā plē̦sumā Janš. Dzimtene ² 11, 16;

5) trinken:
nu triec iekšā (trink aus)! Golg.;

6) viel sprechen
U., plaudern, sich unterhalten Wessen: ar puišiem netrieciet! puišiem viltus valuodiņas BW. 10665, 4 var. trieksi kambarī savu gudruo triecamuo MWM. X, 418. kuo niekus trieci!

7) singen (gew. von Vogelstimmen):
lakstīgala triec Niedra Zemn. dēls 58. cīrulis triec Warkl. gani triec ebenda. Laimduota nedzirdēja, kuo putniņi trieca Kurbads;

8) kārtis tr., Karten spielen:
triekuši kārtis uz naudu LP. VII, 36. Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr.), sich stossen, quetschen, zerschlagen U.: dažs zars triecas viņa sejā Jaun. mežk. 98. kaut saule drupās triektuos Vēr. II, 964. reizi viņuos tuomēr spuožais zibins trieksies Vēr. I, 1096. pēc paēšanas ātri nuovāc galdu, lai ... nesadauzītu kuo triecuoties RKr. XIX, 142 (aus N:-Bartau);

2) miteinander plaudern
U., disputieren Kawall n. U.: triekdamās un runādamās Janš. viņš triecās ar tuo, līdz tas savu zirģeli nuojūdza U. b. 104, 9. - Subst. trìekšana,

1) das Stossen, Schlagen; der Schlag
Spr.;

2) das Jagen, Scheuchen;

3) das Plaudern, Sprechen:
saimnieks ar citiem kungiem bija lielā triekšanā Etn. IV, 55;

4) das Singen;
trìekšanās,

1) das gegenseitige Stossen, Schlagen, das Sichschlagen;

2) das Plaudem; die Diskussion:
izceļas panāksniekiem ar vārtniekiem ... triekšanās RKr. XIX, 149 (aus N.-Bartau); trìekums, der Schlag, Stoss, die Erschütterung, die Beschädigung Wid.; trìecẽjs,

1) wer schlägt, stösst;

2) wer jagt, scheucht;

3) wer plaudert, spricht;

4) wer singt.
Nebst trlcêi trùoksnis n. a (vgl. auch trenkt und trinkt) zu li. trankùs "holperig", trinkis "Anstoss", trinkti "(behaartes) waschen", apr. acc. s. pertrincktan "verstockt", got. ƥreihan, ae. ƥringan, ahd. drangōn "drängen", lat. truncus (wenn mit un aus on ) "verstümmelt; Baumstamm ohne Aste", av. gen. pl. ϑraxtanąm (wenn mit ax aus ṇk) "der zusammengedrasngten", sowie vielleicht air. tréicim "weiche, verlasse" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 758 f., Trantmann Wrtb. 328 f., Reichelt KZ. XXXIX, 59 und 79 f.

Avots: ME IV, 243

tuņķis,

1) etwas Eingehülltes, Eingewickeltes (z. B. ein kleines Kind), ein Bündel
N.- Peb.: viļāja pa muti kuošļājamās tabakas tuņķi Daugava I, 675;

2) ein Stummel, ein verstümmelter Finger
(mit uņ̃) Sassm.: sievai viens pirksts ir tuņķis Sassm. n. RKr. XVII, 59;

3) einer, der langsam und ungeschickt arbeitet, ein Trodler
N.-Peb., (mit uņ̃) Salis, ein ungeschicktes Kind (mit uņ̃) Sepkull;

4) ein altmodischer Volkstanz Assern
(Kr.-Illuxt). In der Bed. 2 aus liv. tüṅk (= estn. tõṅk) "Stumpf".

Avots: ME IV, 266

tũtuôt (li. tūtúoti "tufen") C., tuten, blasen; klagen, wehklagen Depkin n. U.: paņēmies āža ragu iet par kalnu tūtuodams (Var.: taurē̦dams) BW. 30600 var. gulbji . . . pe̦ld tūtuodami 31955, 2. nu aizgāja bāleliņi kâ gulbīši tūtuodami 26160. atnāk tautas, aizve̦d meltu, paliek māte tūtuojuot (Var.: dūduojuot) 17308, 2. kuo tu sēdi tūtuodama kâ baluodis? Kaudz. M. 319. viņa priekšgājējs jau sēd . . . un tūtuo . . . katorga tam neizbē̦gama Austriņš M. Z. 40. tie sāka prātuot un tūtuot Kundziņš Kronv. 215. egļu skujās vējiņš klusu tūtuo R. Sk. II, 34. zaķu tūtuošana JR. V, 23. Wohl von tūta abgeleitet.

Avots: ME IV, 283, 284

ûdens, -ns (nach Biel. gen. comm. [?]) od. -ņa, bei Glück als maskul. i- Stamm (daneben aber auch gen. s. ūdena Joh. 5, 4, ūdeņa Offenb. 21, 6. nom. pl. ūdeni II Mos. 15, 8; Offenb. 17, 15, dat.-instr. pl. ūdeniem II Mos. 8, 6 u. a.). ûdenis Nötk. (neben ûdens), ûde̦ns ² Sessau, Siuxt, ûdins Nerft, ûdins ² Rutzau, -ņa, ūdinis PlKur., (mit û ²⁾ Dunika, Rutzau, tahm. *ûdiņš ² (> ûdiš) in Dond. u. a., Demin. ûdentiņš, ūdeniņš BW. 28902, 1 var., ūdesniņš BW. 11913, 2, ūdisniņš, das Wasser: Sprw. ūdens taukiem nepe̦ld pa virsu Br. Sak. v. 1286. kur dziļāks ūdens, tur vairāk zivju 1289. kur ūdeņa daudz, tur ūdens piete̦k 1280. kas ūdeni sēj, tas vēja pļauj 1282. izlietu ūdeni nevar sasmelt JK. II, 624. tik skaidrs kâ jūras ūdentiņš Br. 72. ūdens skaidrs kâ zītars. akas, avuota, upes, jūras ūdens, Brunnen-, Quell-, Fluss-, Seewasser: nesit (2. pl. imper.) akas ūdesneņu! BW.12693. dzēra strauta ūdisniņu Pas. I, 244 (aus Biržgalis). dzeŗam(ai)s ūdens, Trinkwasser: labs dzeŗams ūdens SDP. VIII, 63. acu, mutes mazgājamais ūdens, Wasser zum Waschen: rītā agri iene̦s... mutes ūdens LP. V, 332. meitām vajadzēja acu ūdeni ienest VI, 818. liels ūdens, tiefes Wasser (im Fluss) Grünh.; mazs ūdens, seichtes Wasser ebenda. dzīstuošs ūdens LP. III, 82, Heilwasser. pie ve̦lna e̦suot mirstamais ūdens un dzīvības ūdens V, 265. ūdens kāpj, das Wasser steigt; ūdens krīt, das Wasser fällt (nach der Überschwemmung, wenn Hochwasser geweserä ist). apgādāt, ka ūdenis ir atkal upēs JK. V, l, 30. nuogrimuši... vare̦nuos ūdenīs Glück II Mos. 15, 10. ūdenis tapa aizturē̦ti Ezech. 31, 15. darīšu es viņu ūdenis skaidrus 32, 14. padebesis bez ūdenim Judas 12. meitiņ[a] te̦k uz aku ūdenī (nach Wasser) BW. 5477, 1. ļaudis mani slīcinava ūdentiņa kanniņā 8629, 1. vai (pietrūka) jūŗā ūdesniņa (Var. ūdentiņa)? 30974 var. ūdens cauri netecēs 14762; 25002. apaļš tautu kumeliņš, ūdens virsū nestavēja 5077 var. ūdeņa (ūdiņa Latv. Saule 1927, S. 619 [aus Ob.-Bartau]) burbulīt[i]s 15950, 1. rudzu lauks kâ ūdenis līguoja 9388, 1 var. (pazudis) kâ ūdenī iekritis, wie im Wasser verschwunden Dr.: pazudis - tik˙pat kâ ūdenī vai ugunī iekritis LP. VII, 644. zuobins kâ ūdenī iekritis 525. zvē̦rs nuozudis kâ ūdenī III, 61. Krišs stāvēja kâ ar ūdeni apliets Krišs Laksts 6. viņš palika . . . kâ ar ūdeni apliets A. v. J. 1896, S. 749. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī (von grossem Verlangen gesagt) Kra. Vit. 115. dzīvuo (jūtas) kâ zivs ūdenī (Wohlbefinden ausdrückend). - ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. - Plur. ūdeņi, Gewässer U. (daher abstrahiert ūdenis "Gewässer" neben ūdens "Wasser" Lennew.) ūdens rijēji (um Wenden), Bodenvertiefungen, die schnell Wasser aüfsaugen Ar. Nebst li. žem. unduo und apr. unds (wundan) "Wasser" zu lat. unda "Woge", ai. undáti "benetzt". Vgl. daneben einerseits li. vanduõ "Wasser" und andrerseits ai. ud(a)n-, gr. ύ'δωπ, ύ'δος, slav. voda, got. watō "Wasser", arm. get "Fluss" u. a., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 ff., Trautmann Wrtb. 337, Boisacq Dict. 998 f., Johansson BB. XVIII, 10, Reichelt KZ. XXXIX, 68, Meillet MSL. XXI, 253.

Avots: ME IV, 404, 405

upèlis ² Gr.-Buschh., Warkl. "eine niedrige Stelle im Wald, wo zūr Regenzeit sich Wasser ansammelt und scharfes Riedgras (grīslis) wächst". Wohl zu upe; vgl. upis.

Avots: ME IV, 300

upurniẽks, wer in der Kirche mit dem Klingelbeutel die Kollekte einsammelt: baznīcas upurnieks MWM. v. J. 1897, S. 758.

Avots: ME IV, 301

uzriest (li. užriẽsti "aufrollen auf") aude̦klu Festen, Golg., Lös., Meselau u. a., den Webstuhl mit Garn bespannen. uz buomja... uzriest dzijas (A. XI, 84) oder ve̦lkus (Bers.), das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen. smeceris kâ vērdiņš uz augšu uzriests ("?"). Refl. -tiês "?": kas tam jaunajam mežkungam uzriesies (sich angesammelt?) uz dūšu, ka nevar mani ieredzēt? Jaun. mežk. 211.

Avots: ME IV, 374

uzsmeilinât, anspitzen Dr. uzsmelt, heraufschöpfen: u. nuo akas ūdeni. Refl. -tiês: man ūdeni smeļuot uzsmēlās varde, es passierte mir, dass ich Wasser schöpfend unversehens einen Frosch mit heraufschöpfte.

Avots: ME IV, 380

vâkt C. (li. vókti "beschicken"), vàkt Neuenb., PS., (mit à ² ) Kr., Prl., (mit â ² ) Iw., Karls., Lautb., Līn., Rutzau, Praes. -cu (U.) od. -ķu (Autz n. U., Frauenb., Rutzau) od. -ku (Lautb., U.), Praet. -cu od. (Autz n. U.) -ķu (unbek. in A.-Laitzen, Arrasch, Dond., Drosth., Golg., Kaltenbrunn, Oknist, Ruj., Saikava, Schwanb., Sessw., Wolm.),

1) deckeln
(?) U.;

2) ernten
U., Bielenstein Holzb. 343, Memelshof, (mit â ) Sehren; zusammennehmen, wegschaffen, unter Dach und Fach bringen U., (mit â ² ; Praes. und Praet. -cu) Adiamünde, Bauske; sammeln (mit à ² ; Praes. und Praet. -cu) Erlaa, Kl., (mit â ² ; Praes. und Praef. -ķu) Dunika, Frauenb.: kartupeļus vākt (einheimsen) Bauske, Memelshof, Sehren. sēnes vākt Dunika. vāc savas mantas kuopā! Adiamünde. vāc traukus pruom nuo galda! Siuxt, Sonnaxt. dzirdēja paipalu mātīti... vāķam kuopā izklīdušuos cāļus Janš. Dzimtene ² I, 49. vākdams ceļu, tas ir ar grābekli sagrābstīdams un uzlasīdams nuobirušuos siena kušķus Bandavā Il, 75;

3) (ein Kind) warten
(mit à ² ) Sonnaxt, (mit â ² ) Dunika (Praes. und Praet. -cu od. -ķu), Frauenb., Gold., Siuxt (Praes. und Praet. -cu); hüten, aufpassen: steidzies mājās bē̦rnus vākt Janš. Dzimtene ² I, 219. es vākšu mazuo Paipala 14. ķēvi viņš ne˙kad daudz nevāķis 50. Sprw.: kam lieta piede̦r, tas tuo vāķ Birk. Sakāmv. 76;

4) auffordern:
brālīti sērsti vāķu (Var.: aicināju) BW. 15902 var. ve̦lns... vāc tuo atkal dancāt Pas. V, 369 (aus N.-Bartau). vācis, lai nākuot dancāt ebenda. Refl. -tiês,

1) sich zusammentun
U.: mēs turējāmies un vāķāmies, un nu es viena un atstāta! Janš. Bandavā I, 308;

2) sich wohin begeben, zurückziehn, Zuflucht suchen
U.: vāķies nuost! packe dich fort! U., Frauenb. tā uotra vāķas nu pruojām Janš. Precību viesulis 29. lābāk vākšuos istabā pie mātes, lai man... neuzbrūk Līgava I, 95. - Subst. vākšana,

1) das Ernten, Sammeln, Zusammennehmen;

2) das Warten, Hüten;
vākums,

1) das einmalige, vollendete Ernten, Sammeln, Zusammennehmen; das Gesammelte, die Ernte;

2) das einmalige, vollendete Warten, Hüten;
vācẽjs, vāķẽjs,

1) wer sammelt, erntet, zusammennimmt:
pūķis... bijis mantas vācējs LP. Vl, 52. jau kūmiņas paē̦dušas, nav galdiņa vāķējiņās (Var.: jēmējiņas) BW. 1484;

2) wer (Kinder) wartet, hütet.
Vgl. vâks und vācele I. Hochle. vàkt = wohl aus *vãkt, und vâkt ² woht aus vâkt; vàkt in Neuenb. und bei PS. kann aus Mundarten mit vâkt ² entlehnt sein.

Avots: ME IV, 495

I vēteklis,

1) vētikla, vētīkle (li. vétyklė "Worfschaufel"), das Windsieb
(vēteklis St., vētiklis) U., (vẽtīklis) Arrasch, Jürg., Zögenhof; das Riegensieb (vẽteklis) A.-Ottenhof, AP., C., Salis, (mit è ² ) Erlaa, KL, Lubn., Ogershof, Schwanb., Selsau, Sessw.; ein Geflecht zum Windigen (vēteklis) Dr.; die Getreide-, Kornschwinge (vēteklis) Dr.; die Wurfschaufel (vēteklis, vētiklis) U., (vētekle) Nerft, die Wurfschaufel in Art einer hölzernen Gabel mit breiten Zinken, an deren oberem Ende Hölzchen angebracht sind, die das zu windigende Getreide nicht heruntergleiten lassen (vẽteklis) Dond., Wandsen: graudi birst vēteklim cauri Kaudz. M. 60. grāba ar mēteli nuo smeltes gubas Jauns. kas vētīts ir ar liekšķeri un vētikli (welches geworfelt ist mit der Worfschaufel und Wanne) Glück Jesaias 30, 24. kam tā vētikla (Wurfschaufel) ruoka Lukas 3, 17; Matth. 3, 12. auzu vēteklī (Var.: vētiklā) BW. 29592. cik auziņu vēteklē (Var.: vēteklī, vētīklē) 15352, 2;

2) das zu windigende Getreide
(mit ẽ ) A.-Ottenhof, Dond., (mit è ² ) Erlaa; das gereinigte Korn Kawall n. U., (vẽtîkla) Nigr.: vētīkla jau sagrābta, bet nav pārve̦sta Nigr. vētīklu sakraut ratuos ebenda. zem vētekļa . . . sakrājusies . . , kaudze vētīklas - skaisti, skaidri graudi vien Janš. Dzimtene ² II, 17;

3) ein Haufe:
vẽteklis salmu A.-Ottenhof, Schnehpeln.

Avots: ME IV, 571, 572

vircãjs, virciêns, eine Stelle, wo sich viel Mist und Jauche angesammelt hat: pasmē̦lusi . . . aiz durvīm vircienā (Var.: vircājā) BW. 21260, 2.

Avots: ME IV, 604

virluõps Arrasch, C., Jürg., PS., Salisb., Trik., Wolm., vir̂luõps ² N.-Salis, Ruj., Segewold, virluops Mag. XIII, 39, Adiamünde, Golg., Linden (in Kurl.), Nötk., N.-Peb., Stürzenhof, A.Schwanb., virluopis Ronneb., virluope Kokn., vir̂lups N.-Rosen n. FBR. VIII, 25, virlups Oppek., Mag. XIII, 25, Aahof, Bers., Fest., Kalzenau, Lasd., Laud., Lubn., Meiran, Memelshof, Sessw., vìrlupis ² Mar., Prl., Saikava, virlupe Kroppenhof, virļups Meiran, vìrļupis ² Lubn., vìrļupe ² Lubn., vìrlaps ² Stom., virlaps N.-Schwanb., vir̂luõks ² Siuxt, vir̂luôks ² Gramsden, Schibbenhof, vir̂luoks ² MSil., Pankelhof, Stenden, Wandsen, vir̃luoks Schrunden, virluoks L., U., AP., Autz, Bauenhof, Bauske, Behrshof, Fockenhof, Frauenb., Grenzhof, Grünw., Gr.-Würzau, Kalnzeem, Korwenhof, Kroten, Naud., Neuenb., N.-Peb., Ruba, Ruhental, Sehmen, Stockm., Swehthof, Walgalen, Wallhof, Welonen, vir̂laks ² Līn., virlaks Ahswikken, Katzd., Nerft., (mit ir̃) Nigr., svirluoks Frauenb., ein Schöpfgefäss mit langem Stiel (Abbild. s. Bielenstein Hoizb. 161; in Meiran ein Gefäss mit einer Handhabe überhaupt): ņem virlupi un pielej ar e̦ze̦ra ūdeni mucu! Mar. ar virluoku smeļ vircu un ūdeni Walgalen. ar kanniņu alu dzēru, ne ar visu virlupīti BW. 19556 var. dzer . . vēl vienu virlaku! U. b. 127, 36. virluopiem sev gudrību smelt Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 538. Falls villuops älter ist als virluops (und nicht umgekehrt?), könnte vil- nebst estn. will in will- kapp "Schöpfgefäss" (woneben willima "füllen") auf d. Füll- (d. füllen bedeutet nach dem Grimmschen Wrtb. auch "schöpfen"), und -luops auf mnd. lôp "hölzernes Gefäss von kleinerem Inhalte" beruhen. In diesem Fall wäre virluops entweder aus villuops dissimiliert (?), oder durchs gleichbedeutende viraks oder virāgs beeinfiusst; virluoks ist entweder aus virluops dissimiliert, oder volksetymologisch an luoks I angelehnt. svirluoks hat sein s- vielleicht aus svira resp. svirât.

Avots: ME IV, 607, 608

II virsāji,

1) vìrsāji C., (mit ìr ² ) Erlaa, Golg., Lubn., Meiran, Sessw., (mit ir̃ ² ) Jürg., Ramkau, virsāji Adl., Aiviekste, Fehteln, Festen, Kalzenau, Kokn., Kreuzb., Mar., Meselau, Peb., Saussen, Vīt., virsēji Aiviekste, Butzkowsky, Fehteln, Kreuzb., Stomersee, die obere (verfaulte, verschimmelte, gefrorene) Schicht eines (Stroh- oder) Heuhaufens; die Strohschicht, mit der man das Getreide auf dem Felde zudeckt (mit ir̂ ² ) Ramkau: virsāji sienam (salmiem, labībai) sasaluši Vīt.;

2) "linu izkultās puogaļas ar stiebru augšdaļām" (mit ìr ) C., (mit ir ² ) AP., (mit ìr ² ) Golg., Saikava, Sessw.

Avots: ME IV, 611

I zuñgât N. - Bartau "melt%20lab%C4%81kuo">ēdienam pa virsu nuosmelt labākuo".

Avots: ME IV, 750

‡ II žvagât Borchow "izsmelt biezumus".

Avots: EH II, 823

draņķiens, = draņķis: es būtu tādu pasmē̦luse savā cūku draņķienā BW. 21260, 5.

Kļūdu labojums:
= draņķis = ein Ort, wo sich Mistjauche ansammelt

Avots: ME I, 490