Paplašinātā meklēšana

badmira,

2): tā guovs ir kâ ve̦lna b., vinai ne˙kur nav ne diezgan, ne labi AP.; ‡

3) ein Geizhals:
kas skuopuojas un slikti ē̦d, tuo sauc badmiru Ramkau. badmiras tie sveši ļauži: nedeva ē̦zdami, nedeva dze̦rdami BW. 19204, 5.

Avots: EH I, 197, 198

‡ badmiŗa, comm., = badmira: nu mūs sapluosīs... šie badmiŗas (von Hunden gesagt) Janš. Mežv. ļ. I, 392. badmiŗās mirtu (würde Hunger sterben) Dzimtene IV, 106.

Avots: EH I, 198

badmira, auch badmiris (li. badmirỹs) U., der Hungerleidende; ein Nimmersatt (badmiras, badmiras tie ļaudis) Bers., Aps., Erlaa, C., Smilt. badmiris als Partizip: kuo nelieti, dīdināji badmirušu kumeliņu BW. 14445, 2.

Avots: ME I, 248

miŗa (unter mira), ‡

2) jem., der fest schläft
Frauenb.: m., celies augšā! kuo guli?

Avots: EH I, 818

mira,

1) auch miŗa [Nigr.], der Tod
Spr., die Sterbensstunde: kas es būtu zinājusi, kad tā mana mira nāks (Var.: kuŗa diena mirstamā), es būt[u] baltus balināj[u]si mirstamuos paladziņus BW. 27345. [ir zārku un krustu nevajadzēs dienās nedz pirkt, nedz likt taisīt, kad tava mir,a pienāks Janš. Dzimtene ² III, 135];

2) "?": tur tā mira [Sterbende?]
guļ: ej uz pirkstiem! Duomas IV, 359;

[3) epidemisches Sterben:
liela mira Ruj., Wolmarshof.] Zu mirt.

Avots: ME II, 631

mitraûdzis ,* eine feuchten Boden liebende Pflanze Konv. ² 2322.

Avots: ME II, 638

mušmira (unter mušmère): auch Fest., Lems.

Avots: EH I, 836

mũsmira: auch Ramkau.

Avots: EH I, 839

mũsmira Peb., [N. - Peb., Lis., mūsmiris L., mūsere Warkl., mùsmire ² Lös., Sessw.], mũsmẽre [PS., Wolm., Arrasch], U., der Fliegenpilz (agaricus muscarius). Vgl. auch mušmira und li. musómiris dass.

Avots: ME II, 679

‡ pamira, comm., ein Verhungerter, Abgezehrter, ein Krepierling Ellern, Wilzen: tē̦vs rājās, kur tādu pamiru likšuot (auf ein Hündchen bezogen) R. Skujiņa Mani bērnības draugi 64; jem., der oft krank ist Behnen.

Avots: EH II, 156

‡ àize̦l˜puôtiês, aufatmen: viņa vēl reiz aize̦lpuojās, bet tad nuomira Mahlup.

Avots: EH I, 22

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

badmiris (unter badmira), ‡

3) der Geizhals
Warkl. n. FBR. XI, 107: nuo badmiŗa ni groša nedabāsi Warkl.

Avots: EH I, 198

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

driẽgât, -ãju, intr., kränkeln, unpässlich, verstimmt sein Etn. IV, 33: driegāja, driegāja, līdz nuomira Katzd.

Avots: ME I, 502

‡ *ganekle, = ganeklis 3: ve̦cā māte ganus vada ar sudabra ganeklīti; ka[d] nuomira ve̦cā māte, man palika ganeklīte BW. 28873.

Avots: EH I, 382

ìekaist, sich entzünden: juo vairāk puikam iekaist sirds, ielēkt... dziļumā Vēr. II, 54. atbild iekaisis [zornig geworden) Purap. Kkt. 111. Mārtiņš iekaita ar˙vien vairāk MWM. X, 194. iekaitušie vaigi Alm. Subst. iekaisums, iekaitumi Etn. I, 84, die Entzündung: lai iekaisums aizvilktuos iz acīm Etn. II, 166. ar plaušu abpusēju iekaisumu nuomira Vēr. II, 48.

Avots: ME II, 24

[iz,- Verbalpräfix; es bedeutet,

1) aus-, heraus-, hinaus-,
z. B. izlīst nuo krūmiem; izdzert visu alu;

2) zer-, ver-, auseinander,
z. B. izpuostīt pili; izklīst: izklât;

3) die Vollendung der Handlung,
z. B. izcept maizi;

4) die Vollziehung der Handlung bis zur Genüge od. bis zum Überdruss,
so namentlich in der Reflexivform, z. B. kungs izskatās, kungs izsmejas;

5) die Vollziehung der Handlung durch eine Reihe von Subjekten (z. B. ve̦cie iedzīvuotāji visi izmira) oder die Beziehung der Handlung auf eine Reihe von Objekten (z. B. visus darbus izdarīt), auf eine gewisse Zeit od. einen gewissen Raum in ihrem resp. seinem ganzen Umfang
(z. B. visu gadu izkalpuot; visu purvu izbradāt);

6) im Hochle. wird iz auch im Sinne von uz gebraucht (s. iz II); vgl. Le. Gr. § 534].

Avots: ME I, 712

II kalēt: kalêt ² Grenzhof n. FBR. XII, 20, kalê̦t ² Lesten n. FBR. XV, 28: nu jau sen, k. viņš aizgāja Lesten. piektdien trīs nedēļas, k. mira BielU.

Avots: EH I, 577

kar̂stumguļa od. kar̂stuma guļa od. drudzis, hitziges Fieber, Nervenfieber: tā saslima ar karstumguļu un nuomira RA., A. XX, 413, LP. VII, 1243.

Avots: ME II, 164

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

liga (li. ligà "Krankheit"),

1) die Kranhkeit:
bē̦rni nuomira vē̦de̦ra ligā Kaudz. M.; kaulu liga, die Gicht St.; krītamā liga, die fallende Sucht. pe̦rsuonas... slimuo ar ve̦cuma ligu Vēr. II, 1274. siržu mīlestības liga Poruk;

2) das Malheur, Unglück:
viņam liga ligas galā Naud., Kurs.;

[3) = liktenis, das Schicksal
Wessen. Zu li. nulíegęs "matt", pãliegis "das Kranksein an einer schweren Krankheit", gr. λοιγός "Unheil" alb. ľigε "Bosheit, Übel", s. Bezzenberger BB. IV, 332, G. Meyer Alb. Wrtb. 245, Trautmann Wrtb. 161, Boisacq Dict. 586 und 44, Stokes Wrtb. 241].

Avots: ME II, 466

II mḕ̦rga: auch AP., N.-Peb., (mit ê̦r ² ) Windau; (mit ḕ̦r ² ) KatrE. (hier nur von Tieren): puišiem sē̦rga nāburguos: trīs nuomira, ... trīs kâ mē̦rgas vazājās Tdz. 42365, 1.

Avots: EH I, 808

mèris: loc. s. mēŗā BW: 3375 (aus Schlehk), mērā 3385 (aus Edwahlen); kauj kaŗā, mirst mērī BW. 34124. puišiem sē̦rga Vidzemē: trīs nuomira, trīs nuoslīka, trīs kâ m. vazājās BW. 12752, 2. mêris ² , ein Schimpfname Frauenb., mèris, Schimpfname für einen aufdringlichen Menschen od. ein solches Tier AP.: pagaidi tu man, mēri, vai neiesi uz māju! AP. meita luopiņus lamājusi par mēŗiem, krupjiem Pas. V, 356 (aus Usingen). es par mēri ("?"; Var.: ve̦lnu) nebē̦dāju, mēŗam vārdu i zināju: pats mērīt[i]s Indriķīt[i]s, mēŗa māte Madaļiņa BW. 34119, 1. mēris ("?") kala ambīlīti, tē̦raudā mē̦rcē̦dams 27369. mēŗa kakls, ein Schimpfname Frauenb. mēŗa puķe - auch Frauenb.

Avots: EH I, 808

mušmère Smilt., Paul., RKr. XI, 82, mušmēris U., mira">mušmira [Dond., Bers., Kl.], Spr., mušmire [Kokn., Nigr., Gr. - Essern, Dunika, Wandsen, Kreuzb., Jürg., mušmiris St.], der Fliegenschwamm, Fliegenpilz (agaricus muscarius). Vgl. li. musómiris dass.

Avots: ME II, 673

mūsmere (unter mũsmira): auch Strods Par. vōrdn. 115, (mit ù ² ) Zvirgzdine.

Avots: EH I, 839

mūsmēre (unter mũsmira): auch Lems.

Avots: EH I, 839

mūsmire (unter mũsmira): auch (mit ũ ) AP.

Avots: EH I, 839

‡ mùsmirene ² A.-Annenhof (bei Mar.), Fianden, = mira">mũsmira.

Avots: EH I, 839

ņem̂t: auch Heidenfeld, Saikava (prs. ņemju, prt. ņèmu ² ), Blieden, (mit em̂ ² ) AP. (hier und in Fest. prs. ņemju), Behnen (hier auch jem̂t ² ), Orellen, Ramkau, Siuxt, (mit em̃) Kürbis, Roop. Seppkull, Wilkenhof; die ältesten Belege von ņemt (aus dem 17. Jahrh.) findet man IMM. 1934 I, 425; II, 348 und 1938 I, 555, sowie FBR. XVIII, 165;

1): lai ņe̦muot viņu meitenes maizē Janš. Dzimtene V, 68. bites ziedus ņe̦m, die Bienen saugen die Blumen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Biene");

2): "starrköpfig"
ME. II, 898 durch "übermütig" zu ersetzen;

4): ņēma un nuomira (von einem plötzlichen Todesfall; etwas jovial)
Sessw. ņēma (fing an) mani lamāt BielU. visi nu ņēma strādāt Pas. IV, 494; ‡

7) anbeissen (von Fischen):
zivis vēl itin brangi ņēma (= kuodās) Jauns. J. un v. 385; ‡

8) sehen:
man ... acis jau par tumšām; vairs cilvē̦ka neņe̦m nuo tik liela tāluma Azand. 177; ‡

9) "?": mēness ņe̦m sauli, kad ve̦cs paliek un ieiet dienā Frauenb. Refl. -tiês,

2): ka[d] ņemjas (= iesāk), ta[d] nevar apmest i[r] miera Fest. n. FBR. XVII, 95. reiz šuo ... pats atkal māca munsturēt, bet neņe̦mas un neņe̦mas Janš. Dzimtene II ² , 359. tas (= muļķis) ne˙kādā amatā nav ņēmies Pas. XII, 355;

3): bē̦rni sākuši ņ. (= pluosīties) Lems. kuo viņa gan par mani ir ņē̦musēs (aprunādama)! AP.;

5): sēja zaļuo un ņe̦mas Ciema spīg. 238. zâle traki ņēmās Salis;

6): augumā ņ. Baar in seinem Exemplar von U. ņ. (miesā), an Gewicht (Leibesumfang) zunehmen
Salis; ‡

7) = apņemtiês 3: cilvē̦ks ņe̦mas, - kuo tu vai[r] prasi! Orellen. Subst. ņē̦mums: par vaiņaga ņē̦mumiņu (dass man den Kranz weggenommen hat)
Tdz. 52964.

Avots: EH II, 113

neveselĩba, das Unwohlsein, die Krankheit: ve̦cie ticēja, ka katrs nelaimes atgadījums, neveselība pie cil- vē̦ka vai luopa tikai nākuot nuo ļaunā nedarbiem LP. II, 162. [nuo ļaunām neveselībām nuomira Glück II Chron. 21, 19.]

Avots: ME II, 739

[nùokraitât, aushalten, überstehen: viens kâ likās guļā, tâ nuomira, mēs citi nuokraitājām Stelp.]

Avots: ME II, 800

nùomir̃t, ‡ Refl. -tiês, sterben (perfektiv): māmulīte nuosamira Tdz. 49718.

Avots: EH II, 69

nùomir̃t [li. numir̃ti], intr., sterben (perfektiv): mirt es miru, nenuomiru BW. 27372. sieva nuomira nedēļās Neik. bē̦rni nuomira vē̦de̦ra lĩgā Kaudz. trīs dieniņas nezināju: piedze̦mamu, nuomirstamu, tautiņās aizve̦damu RKr. XVI, 141. Subst. nùomirums, das Abgestorbensein: tīklenes nuomirums Preip. 41.

Avots: ME II, 820, 821

palikt, dazu eine III p. prt. palicei (aus dem 17. Jahrh.) IMM. 1938 I, 555,

1): p. vistai padēkli Linden in Kurl. trīs (sc.: villainītes) paliku pagalvī Tdz. 55495;

2): auch ("atstāt") Perkunen n. FBR. XVIII, 133. ābeli (den Apfel)
paliku rītam Infl.;

3): iet jie pa ceļu ... saiminieks nuogura un sāc p. nuo Jāņa Pas. XII, 526 (aus Bewern). puisis negribēja nuo saviem draugiem p. un arī ielēce tur˙pat IV, 214. - p. od. atpakaļ p. od. pāri p., genesen:
duomājām, ka paliks, bet nuomira tā sieva Frauenb. kad vai[r] nepaliek atpakaļ guove, tad uzkauj Seyershof. viņiem viena guove nebij palikuse pāri; bij jānuokauj ebenda;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ruj., Saikava, Salis, Sonnaxt, Strasden: zaļas kaņepes berzē, kamē̦r paliek pienā Salis. man palika dusmu Oknist n. FBR. XV, 180; einige Belege dafür auch ME. III, 60 unter paliktiês 3; ‡

6) erkranken
Kand.: viņš palika ar kājam. es paliku ar ruoku, un nu vairs ne˙kuo strādāt. Refl. -tiês,

1): pajēmis, zem lakata palicies Kaltenbr.;

2): auch Saikava;

3): tē̦vs palicies slims Pas. XII, 124 (aus Smilt.); ‡

4) für sich hinlegen:
svāts ar jauniķi palikās alus bucu uz galda Auleja.

Avots: EH II, 151

pamest,

1): pamešu cūkām zâļu Ramkau;

3): verlieren -
auch AP., Dunika, Seyershof; verspielen - auch Dunika;

5): auch Kaltenbr., N.-Laitzen; zurücklassen in guter Absicht (im Gegensatz zu
atstât - in böser Absicht) BielU.; dievs ... apžē̦lājas ... un pame̦t viņu de̦be̦su valstībā Pas. IV, 49 (aus Lixna). tu durvis esi pame̦tuse vaļā Frauenb. viņu bez daļas nevar p. ebenda. neizdzer visa piena - pamet man kaidu drupīti! Auleja. tē̦vs nuomira, nepamete jiem ni˙kaida manta Pas. XII, 353 (aus Preiļi);

6): p. kāju, hinken
AP.: Zīmala kreisuo pakaļkāju pame̦t. Refl. -tiês,

2): negribas strādāt, - tad pame̦tas par slimu Ramkau. pa draugam pameties ebenda; ‡

3) "nuomesties" PlKur. Subst. pame̦tums: varu palikt bez darba, un kur tad pame̦tumam gals? Anna Dzilna 31. trīs rubļus suodības naudas samaksāt par muižas pame̦tumu Vanagu ligzda 60.

Avots: EH II, 155

pamir̃t,

1): auch Tdz. 49403; ‡

2) sterben ("von einer grösseren Anzahl ausgesagt")
Auleja: brāļi bija, a tān brāļi pamira Auleja. te jau visi pamira Nidden (Kur. Nehrung).

Avots: EH II, 156

pãrsmẽrêt, tr., überschmleren, übeµ tünchen: tā savu miraoņa krāsu pārsmērēju; baltu un sarkanu Rainis.

Avots: ME III, 176

patapa, [patapas (?) U.], die Musse L., [Manz.]: kādā patapā jūs apciemuošu Naud. dienu vest nav (= nav) patapas BW. 18411, 2. lai tas mira, kam bij vaļa! man nebija patapiņas 27359. tiem nebij vis patapas ēst Glück Markus 6, 31. [lē̦ni, lē̦ni, patapiņu vedu laisku druviņā Lubn. nav man patapas baznīcā iet Manz. Post. I, 66.] Zu patapt.

Avots: ME III, 118

pìelaũlât, antrauen: tē̦vs... ar varu pielaulās meitu bagātniekam LP. V, 278. pielaulātie viens uotru spēs saistīt uz visu mūžu J. R. V, 90. (baznīcas kungs) man draudziņu pielaulā BW. 15881. man nuomira pirmā sieva, nebij stipri pielaulāta BW. 16040. visu varuot pielaulāt; ja pielaulājuot kādu vainu, tuo vairs vē̦lāk nevaruot nuoglābt RKr. XVI, 100.

Avots: ME III, 265

pirma,

1): auch (mit ir̂ ² ) Kal. n. FBR. IX, 106, Perkunen n. FBR. XVIII, 133, (mit ir̂) Gr.-Buschh., Oknist, Sonnaxt, (mit ìr ² ) Kaltenbr.: viņš p. bija te Gr.-Buschh. vajadzējis p. pasacīt šam Kaltenbr.;

2): pir̂ma Jāņu nuomira Lubn., Nerft. pir̂ma mane, atgājis Oknist, p. kaŗiem Wessen n. FBR. XIII, 91, (mit ir̂) Sussei n. FBR. VII, 144.

Avots: EH XIII, 237

puķe, verächtl. Demin. puķele, ein Demin. puķiņa BW. 10071, 5, bei Manz. auch puķis, Demin. puķītis,

1) die Blume.
alus puķe, die Berberitze (berberis vulgaris L.) RKr. II, 67; auzu puķe, Kornrade (githago segetum) Konv. ¹ 913; baltā p.,

a) weisse Seerose (nymphaea alba)
Peņģ.;

b) weisse Ackerkamille ( anthemis arvensis
L.) RKr. II, 66, Gr.-Buschhof;

c) anemone nemorosa
Salisb.;

d) Wucherblume (chrysanthemum)
RKr. II, 69; Konv. ¹ 182: baltā puķe (chrysanthemum leucanthemum) de̦r iegriezumam vai iecirtumam Bers. n. Etn. I, 66; brīnuma p., Wunderblume (mirabilis jalappa) Peņģ.; bults puķīte, polygala RKr. XVI, 15; caurā puķe, prunella vulgaris L. Dond. n. RKr. III, 72; dze̦guzes od. dze̦gužu p.,

a) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 73;

b) Schuppenwurz (lathraea squamaria
L.) RKr. II, 73; Konv˙l 231; Konv. ² 359;

c) Breitkölbchen (platanthera bifolia Rich.)
RKr. II, 75;

d) Knabenkraut (orchis
L.) RKr. lI, 74;

e) primula officinalis Salis; ežu puķe, achillea millefolium L. Dobl. n. RKr. III, 68; Etn. III, 6; ezeļa p., ononis arvensis Konv. ² 2099; gurķu p., Gurkenkraut (borrago officinalis
L.) RKr. I1, 68; Mag. IV, 2, 28; kviešu p., Kornrade (githago segetum Desf.) RKr. III, 70; Konv. ¹ 913; laimes p. (erigeron acer) Konv. ² 241; Māŗas (Maures [fūr Māres ?] Mag. IV, 2, 62) p., Massliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; me̦dus p.,

a) galium verum L. Dond. n. RKr. III, 70;

b) alyssum L. Konv. ² 97; meļu p., Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) RKr. II, 73; mēr,a p., Schafgarbe (achillea millefolium L.) RKr. II, 64, Kursiten; miruoņu p.,

a) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

b) sedum acre L. Wenden n. RKr. III, 72; miežu p., githago segetum Desf . RKr. III, 70; pārceļamā puķe, Quellen Ehrenpreis (veronica beccabunga
L.) RKr. II, 80; Pēter,a p., campanula glomerata L. Lös. n. RKr. III, 69; precnieku p., aster salicifolius Schaller Kokn. n. RKr. III, 69; pur(v)a puķe Ruj., Kand., die Dotterblume; puoļu ķēniņa puķe U. (unter puolis), Glockenblume (campanula glomerata); rasu puķīte, alchemilla vulgaris L. Konv. ² 3368; rāva p., brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) Konv. ¹ 532; rudens p.,

a) Einblatt (parnassia palustris
L.) Mag. IV, 2, 38; 80; Konv. ² 3168;

b) aster salicifolius Schaller
Dobl. n. RKr. III, 69; rudzu p., centaurea cyanus Mag. IV, 2, 60, Etn. IV, 1; salaku p., Kuhschelle, Küchenschelle (anemone pulsatilla L.) RKr. II, 66; saules p., Sonnenblume (helianthus annus L.) RKr. II, 72; sviesta p. A. v. J. 1899, S. 98, trollius europaeus PS., Arrasch; tītaru p., Schafgarbe (achillea millefolium) Etn. III, 6; uguns p., scharfer Hahnenfuss (ranunculus acer L.) Konv˙l 532; Etn. II, 135; vīķu p., githago segetum Desf. Fest. n. RKr. III, 70; vīna puķīte, Schattenblume (majanthemum bifolium D. C.) RKr. II, 74; zilā puķīte, Leberblümchen (anemone hepatica L.) RKr. II, 66; ziepju puķe, polygala amara L. Wenden, Trik. n. RKr. III, 72;

2) das Demin. puķĩte als Liebkosungswort (hauptsächl. fūr Mädchen) gebraucht, z. B. in der Verbind.
puķīte, ruozīte! Blümchen, Röschen! U. puķīt[e] mana līgaviņa BW. 17115. tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, puķīte, šuoruden! 15044;

3) puķes, Buntwerk
Bergm. n. U.;

4) puķes, der Strumpfzwickel
Bergm. n. U.;

5) kāzu puķe Plutte Katal. 60, = trideksnis, ē̦rkulis. Aus liv. puḱḱ od. puťť "Blume", s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 405, 406

pusbads, halber Hunger: tur dažreiz tīri pusbadu mirst MWM. X, 334. vēpris, re̦dzē̦dams, ka pusbadā un aukstumā jādzīvuo, atstāja savu saimnieku LP. VI, 246. lielā dzimta uz savām sešām pūrvietām mira pusbadā Veselis Saules kapsē̦ta 5.

Avots: ME III, 423

pusmûžs, das halbe Leben, das halbe Lebensalter: pusmūžinu tē̦va raudu, vis[u] mūžiņu māmulītes BW. piel. ² 4183.1 pusmūžā mirt, in den besten Jahren sterben: es ievē̦ruoju daudzus mirstam pusmūžā Baltpurviņš I,31. ķēniņa sieva jau pusmūžā nuomira LP. IV, 176. ve̦cpuisis pāri pusmūžā, ist über die besten Jahre hinaus Aps. III, 9. pusmūža cilvē̦ks, vīrs usw., ein im halben Lebensalter, in den besten Jahren Stehender: pusmūžiņa vīriņš biju, nu vēl gribu grežuoties BW. I3100. pusmūžiņa puisis biju, vēi nebija līgaviņas 13815. pusmūžiņa tas puisītis, pusnakt[i] nāca vedējiņi; kad būt[u] kāds jauneklītis, tad atnāktu saulīte 16208, 1. ai Laimiņa, raganiņa, kādu mūžu man vēlēji: vēl nebiju pusmūžiņa, jau nuoņēmi arājiņu! 27842.

Avots: ME III, 430, 431

‡ puspre̦cē̦ts Frauenb., halbverheiratet: bij nuorunājis brūti; tã nuomira, - palika p.

Avots: EH II, 333

pūtele,

1): pùteles ² piemetēs Zvirgzdine. piebērēs pūteles pa muti ebenda. bē̦rnam sāk sisties mazas pùtelītes ² Sonnaxt; ‡

3) "?": ve̦cais Babulis ... drīz vien nuomira ar nāves pūteli Jauns. Augšz. 50.

Avots: EH II, 344

sadragât, tr., zerschmettern, zerstoren: luode sadragājuse mūri LP. V, 387. auka jūrā sadragāja kuģi VI, 862. jūŗa uz reizi sāk trakuot, un kuģi sadragā lupatās IV, 111. sadragāti kauli A. XX, 116. viņš . . . sadragā juodus RKr. VIII, 9. Garšins gāzās nuo trepēm . . . un sadragāts nuomira Konv. ² 1013. mēs neatruodam sadragātu ve̦cuo ideālu Vēr. I, 1444. viņš sadragāja savu spuožuo likteni ebenda 1447. es tīši sadragāju tavu uzticību II, 567. tu sadragā ar paša ruoku savu laimi Puriņš Nauda 43. Refl. -tiês, sich zerschmettern: pie krāces laiva sadragājas MWM.

Avots: ME III, 611, 612

sae̦nģêt "sagrūstīt" Alt-Rahden: nu tu gan viņu saenģēji labi! Refl. -tiês, sich überarbeiten, überanstrengen: saimnieks saeņģējās, palika slims un nuomira Neu-Bergfried.

Avots: ME III, 623

II šalte,

1): kad buomi palaiž vaļā, tad tas ar šàlti ² (= ar juoni, sparu) uzspeŗas gaisā Linden in Kurl.;

3): pāri šàltes ² aseņu viņš izlaida un tad nuomira Linden in Kurl.

Avots: EH II, 622

samirt, längere Zeit im Sterben sein: tie samira 3 dienas un naktis (sie starben ganze 3 Tage und Nächte lang) Anekd. 101.

Avots: ME II, 686

saslimuôt,

1) = saslimt: šuodien... stipri saslimuoju: galva cieši sāp Pas. III, 244 (aus Rositten). sieva... saslimuoja un nuomira IV, 278 (aus Ludsen);

2) eine gewisse Zeit hindurch krank sein.

Avots: ME III, 737

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773

savaĩdêt: vīrs ... saslima ..., ... savaidēja nepilnu nedēļu un nuomira Austriņš Raksti V, 26.

Avots: EH XVI, 462

savs (li. sãvas, av. hava-, gr. ε'ός, alat. sovos),

1) reflexives Possesivpronomen für alle 3 Personen - mein, dein, sein, unser, euer, ihr: Sprw. katram sava kaite (vāts) sāp, cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. katram savs krusts jāne̦s. katrs savu preci slavē od. katrs teic savu. tagad abi nuo viena, vē̦lāk katrs nuo sava Etn. II, 63. aizgājuši savu ceļu (sind ihres Wegs gegangen)
LP. III, 90. ūdeni sme̦ldama pasmēlu pādi, pasmēlu pādīti savā vārdā (sagt die Taufmutter, die das Patenkind nach ihrem eignen Namen tauft) BW. 1153, 1. - verächtlich: liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61;

2) eigen:
Sprw. viens kartupelis, vai divi, - kad tik uz sava galdiņa! labāk mani tautas rāja, nekâ savi bāleliņi BW. 1010. (ļaudis) nevar manis pabaruot; sava ruoka, sava kāja, tā galviņu pabaruoja 9027. - dzīvuoja "uz saviem" jeb "uz savu ruoku" JK., für sich, (von andern) abgesondert, selbständig. - viņa ar tiem saviem nuomira, sie ist am verhaltenen Wochenfluss gestorben Mag. IV, 2, 141, U.;

3) ein besonderer:
līdz šim pe̦lnrušķe apkuopa sliņķi, bet... šuovakar sava lieta (heute ist es anders, ist was Besonderes) LP. V, 296. - tas ir uz savu! Zaravič, Trik., Aahof, Grundsahl, uz savuo Modohn, Adleenen, Tirs., Sinolen, das ist ein ahnungsvolles Zeichen, das hat etwas Besonderes zu bedeuten. viņš veda divas guovis, savu pie katras ilkses piesietu Kaudz. M. 30;

4) ein gewisser; ungefāhr:
savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju... vainadziņu BW. 5947. savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. gan jau savu tiesu (eine gewisse Menge) rakstīts par tuo. tas tev savā reizē (irgendwann einmal) nuoderēs LP. II, 53. kamē̦r visus apmierina, paiet ar savs laiks (eine gewisse Zeit, eine gute Weile ) JK. III, 23. tu vēl druoši dzīvuosi savus gadus trīs 79. zē̦ns ap saviem 18 gadiem (ungefähr 18 Jahre alt) A. v. J. 1896, S. 387. būs mazākais savi simts gadi LP. V, 76. gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu 130. iztempis visu putru, apmē̦ram savi nēši divi. 339. liela, naudas čupa, savs sieks drouši VI, 49. vēja dzirnavas ir arī atkāpušās savu versti Aps. III, 6. vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 454 ff. und Le. Gr. §§ 357 - 8.

Avots: ME III, 792

sešas (li. šẽšios "die Sechswochen der Kindbetterin"), das Wochenbett V.: sešās nākt, gebären. aizlūgt dievu par tām, kas nākušas sešās MWM, viņai gāja labi, bet sešās ar trešuo bē̦rnu nuomira Janš. Dzimtene V, 66. kumelītes duod sievām pēc sešām Etn. II, 182,

Avots: ME III, 821

silāre, ein Acker in einem silājs Konv. ² 2324: viens gans nuomira silāres malā BW. 2692, 4.

Avots: ME III, 838

spraku, Interjektion, in Verbind. mit spriku: tikkuo badā nenuomira ģēģerīša līgaviņa: piecas reizes spriku spraku (Var.: iet plintīte briku, braku) - putniņš zara galiņā BW. 30545, 1.

Avots: ME III, 1009

tâ˙pat, auch tâ˙patainās Zuobg. kal. 1893, tâ˙patâs Drosth., tâ˙patēm Pas. VI, 374, tâ˙patim Aus. I, 61, tâ˙patimās Pēternieki, tâ patin Römershof n. FBR. VIII, 105,

1) ebenso:
draugi ar tā˙patēm sacījuši Pas. IV, 457 (aus Smilt.). zaldāts . . . darījis tā˙patēm, kâ vecene vēlējusi V, 81 (aus Mehrhof);

2) gleichwohl:
maļu smalki, maļu rupji, tā˙pat (Var.: tik˙pat) mani niecinēja BW. 8111;

3) doch
U.: tā˙pat jūs nāksiet? ihr werdet doch kommen? U. bē̦rnu viņiem nav: biļa jau ar tā˙pat, bet nuomira JR. V, 98;

4) man so selbig
(viel gebraucht, namentl. als Aushilfe für Nichtwissen) U.: ar kuo viņš nuomiris? - tā˙pat nuomiris U. kur tad nu? - ne˙kur, tik tā˙pat! LP. IV, 108. es jau tikai tā˙pat jautāju MWM. gribēja . . . lindrakus aust - tā˙pat diegaiņus A. XXI, 416.

Avots: ME IV, 148

II tikt: prs. tīku Alswig, Borchow, Erlaa, Heidenfeld, Kaltenbr., Liepna, N.-Laitzen, N.-Peb., Ramkau, Sessw., Warkl.,

1): auch Alswig, Blieden, C., Dunika, Heidenfeld, Lemb., Meselau, N.-Peb., Sessw., Smilt., Stenden, Wolm., Zögenhof; jai tika salts un baist Pas. IX, 328. guovs tika slaucama Sonnaxt. suņus nuomērdē, kad ve̦ci tīk ebenda. daudz tika duots ebenda, Kaltenbr. kad aitas tiek bre̦ngas Salis. ve̦se̦ls t. Kaltenbr.;

2): auch Behnen (neben tapt, werden);
t. kam klāt AP., Kaltenbr., Siuxt, Sonnaxt. valuodās t. Seyershof, a) zum Objekt von Gesprächen werden; b) sich zu unterreden anfangen. ar me̦liem tālu netīk Ramkau. vai luopus badā mērdēsi? tiec savā suolī! Vanagu ligzda 140. 30 gadus bij ticis (dzīvuojis) pēc tē̦va nāves Frauenb, līdz 50 gadu tika, tad nuomira ebenda. gailis (vai kāds cilvē̦ks) tika nuost (= nuobeidzās, nuomira) Seyershof;

3): kas tad pašam tīk? Erlaa. kad laiks (das Wetter)
pretī netiek ("nepiemē̦ruojas"), tad ne˙kas labs nuo labības neiznāk Seyershof. kad tika karpuļi (Kartoffeln), cūkas ēda tuos Sonnaxt. man pļaušana vēl tâ netika (nevedās), juo nemācēju vēl izkapti strīķēt Seyershof. brāļam netiek (neve̦das iegaumēt mācības vai darba), lai mâcās kâ grib ebenda;

4): kad piena netika Seyershof, Sonnaxt. mums tiks visa kā Kaltenbr. var˙būt tā sluota tiek (iztur), kad slauka Frauenb. cik ilgi tad tas tiek (dauert, besteht)?
Siuxt;

5): kas tev tika, ka taids bailīgs? Auleja. kas tai kājai tika? Kaltenbr.;

6): ar tuo maizi varēja kādu laiku t. Kand. jātiek tâ˙pat, kâ ir ebenda. kad tagad būtu jātiek tâ, kâ mēs e̦sam tikuši Siuxt. mātei bij jātiek nuo daļiņas Frauenb. t. nuo paša kules, auskommen, seinen Unterhalt haben
Diet. ‡ Refl. -tiês, auskommen Kand.: ar tuo sviestu var vienu nedēļu t. tie jau ar tik tâ tiekas, kâ var.

Avots: EH II, 681

tujẽjs, = tuvẽjs, ein in der Nähe Wohnender: vai te˙pat kādam tujējam bē̦rns nuomira? Ahs. n. RKr. XVII, 59.

Avots: ME IV, 254

ūdinis (unter ûdens): auch (mit û) Auleja, Nerft, Oknist, Warkl., Demin. ûdinītis Līvāni, Warkl.; ar ūdini (Wassersucht) nuomira Daudsewas n. FBR. XVII, 159.

Avots: EH II, 740

IV ūķis, in der Verbind. muoku ūķis, das Folterwerkzeug: sievietes mira muoku ūķuos Purap.

Avots: ME IV, 408

uzvaidêt, aufseufzen, aufächzen: ubags vēl uzvaidēja, tad nuomira Bauske.

Avots: ME IV, 396

vaĩdêt AP., Iw., Lin., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm. u. a., (mit ài ² ) Kl., Lös., Nerft, Preili, -u, -ẽju,

1) (weh)klagen, jammern
L., U., seufzen, stöhnen: tē̦vs aiz sāpēm vaid. ar tuo ve̦cumu vienmē̦r vaid Lös. ūpis vaid LP. IV, 238, der Uhu schreit;

2) krank sein, siechen:
viņa vaidēja visu ziemu, tad nuomira Golg. visi, kas vaidēja, tie vaidēja... tikai pašu vājībā (aus Schwäche), un tâ mira ar Kaudz. Izjurieši 14. Refl. -tiês, jammern, stöhnen. Subst. vaidê̦tãjs, wer leidet Spr. Ableitung von vai II; vgl. auch mir. fáed "Schrei" und Brugmann IF. XIII, 145, Persson Beitr. 537, Trautmann Wrtb. 338 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 212 f.

Avots: ME IV, 434

vaļa,

1): pa [cietuma] luodziņu iesitās skaļas klaigas nuo vaļas Austriņš Raksti V, 86. v. man šuovasar BW. 180. kad re̦dzē̦tu ..., tad neļautu tās vaļiņas 3036. nuosprāga vīramāte. nu man visas vaļas bija, visas klētes atslēdziņas 23177, 2. tev ceļš uz laimi ir ar vaļu (frei)
Blaum. Raksti V ⁵ (1939), 152. istabiņa ... ir ar vaļu. negadījās šuopavasar ņē̦māja II ⁵ (1939), 152. tis dzīvava pa savai vaļai Pas. XII, 265. vai tu esi pa vaļai (frei von Arbeit)? Saikava. viņa apmetās uz vaļas (= kâ vaļiniece) pie ... kaimiņa Vanagu ligzda 244. nuo cietuma stāvuokļa tās [dienas] šķita vēl ... saulainākas nekâ uz vaļas (auf freiem Fuss?) Austriņš Raksti V, 94;

2): maz jau mums tās vaļiņas Frauenb. tur jau divi tādi vaļas vīri (gemeint sind Bettler)
stāv, katru brīdi gatavi uz pātaru skaitīšanu Janš. Dzimtene V, 232. lai tas mira, kam bij v., man nebija patapiņas BW. 27359;

3): cilvē̦ka dē̦lam v. ir ... grē̦kus pamest Elger (Günther Altle. Sprachd. 1, 198). bites vaļu (Var.: v.) mani dē̦li uozuoliņi; ... manu vaļu (Var.: mana v.) tautu meita BW. 27090. kungam v. vīru rāt, ...; tās vaļiņas (Var.: tā valiņa) vien nebij - bāliņam māsu rāt 3606. v. man alu dzert, v. kanu sadauzīt; tās vaļeņas (Var.: vaļītes) vien nebija - pajimt pašu nesējeņu Tdz. 56691 var. bēdzin bēgu par ruobežu cita kunga valiņā BW. 18082 var. (ähnlich 6003);

5): laika da vaļai (r. довольно) Auleja, Kaltenbr., Oknist.

Avots: EH II, 754

vārgdienis (li. vargdienỹs "ein Notleidender"), ein gequälter Mensch, ein sich im Elend Befindender, ein Kreuzträger, ein Kraftloser, Hilfloser L., U.: sē̦ru, sē̦ru sērdieņam, vārgu, vārgu vārgdieņam: sērdieņam tē̦vs nuomira, vārgdieņam māmulīte BW. 4031, 2. vārgdieni, neraudi vairs! Odiseja V, 85. vārgdienīte ābele Austriņš Nopūtas vējā 91.,

Avots: ME IV, 503

I vāsma,

1) der Iiauch Wessen
(mit ostle. ā aus ē̦?), der Wind(stoss) Mar. (mit à ² );

2) vàsma ² Mar., auch vàsme ² ebenda, der Schlaganfall:
viņš nuomira vāsmes ķe̦rts Mar. n. RKr. XV, 142.

Avots: ME IV, 511

vê̦de̦rgraîzes MWM. VIII, 806, vê̦dargraîzes, Leibschmerzen, Kolik. vê̦de̦rguļa, vê̦darguļa, vê̦dē̦ra guļa St., U., die Ruhr: viņi nuomira ar vē̦de̦rguļu A. v. J. 1900, S. 577. pret ve̦darguļu dzeŗ šnabī ieraudzē̦tas muš-mires Etn. IV, 169, vē̦de̦rguļā - tad ļautiņi stipri mira Saul. III, 169.

Avots: ME IV, 548

veļas Vīt., = veļi: bāliņš jauns nuomira, veļās (Var.: veļuos) ņēma līgaviņu BW. 27798. sauc mani veļās (Var.: veļuos) 34151. grūti māmiņai... veliņās (Var.: smiltienā) 27703, 1 var. līķim zārkā palaga stūŗus nesien kuopā, lai tas pa veļām varētu svabadi iet uz strautu mazgāties BW. III, 3, S. 872.

Avots: ME IV, 535, 536

velēnieši Vīt., velenieši U., Konv. ² 2346, velenīši BW. 32408 var., velanieši BW. 27798 var., die abgeschiedenen Geister U.: veļu laiks ar visiem saviem velēniešiem un visādiem kapsē̦tu spuokiem Kaudz. lzjurieši 49. Simjūtu vakarā mieluojuši senāk nuomirušuos, veleniešus LP. V, 65. Simjūtu vakarā mājinieki iziet laukā, lai nekultuos veleniešiem pa kājām VII, 123. veļu māte un velenieši... sagaida nelaiķi pie kapsē̦tas vārtiem BW. III, 3, S. 910. veleniešu skumjais bars U. b. 93, 8. veleniešu kalniņā (auf dem Friedhof), tur guļ meitas malējiņas, tur dēliņi arājiņi BW. 27632, 1. velenieši (Var.: velanieši) kāzas dzēra: mans bāliņš jauns nuomira, veļās ņēma līgaviņu 27798. - velenietis, der Tote, der Bewohner des Jenseits, der im Grabe Ruhende Spr. Zu velis I.

Avots: ME IV, 529

viêns (li. vienas),

1) (als Zahlwort) ein:
viena galva, viena bē̦da Celmiņ. pa vienam U., einzeln. vienas dienas saimniece Frauenb., eine sehr verschwenderische Wirtin. jāizkurina par vienu dienu LP. IV, 146. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. viens palaidiens (s. unter palaîdiens). runāja... ātri un vienā laidā Mērn. l. 20. padarīt kuo vienā laĩdā (in einem Strich, ohne Unterbrechung) Frauenb. bē̦rniem vienā rāvienā (im Nu) bija de̦sa vē̦de̦rā ebenda. viens par diviem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. VI, sak. v. 959. še... nav vis vienais (ungewöhnlich!) cilvē̦ks vien, kas klausās Mērn. laiki 324. tas ir viens un divi, das geht eins, zwei, drei (= in einem Augenblick) U. nebijis viens, divi (im Nu), ... vilks gatavs LP. VI, 292 (ähnlich 361). labi - viens, divi, kuociņš pārne̦sts V, 38. ve̦lns viens, divi izveda mednieku uz ceļa Kurbads. Auf Pluralformen bezogen im Plural: divi vien mēs bāliņi;... pirksim vienus brūnus svārkus! BW. 3451. nuopircis vienas spēles LP. VI, 437. Einem uotrs oder cits gegenüber gestellt: viens uotra (gen.), viens uotram (dat.), viens uotru (acc.), viens uotrā (loc.), einander (gew. wenn von zweien die Rede ist). divi māsiņas iet pa ceļu, sviesta ņuka ruokā; viena uotrai neduodas Br. m. 966. viens pēc uotra Aus. I, 18. divpadsmit ve̦lni viens pakaļ uotra (richtiger wäre: cits pakaļ cita) klūp iekšā LP. VI, 978. viena smalki, uotra re̦sni ērģelēt ērģelēja BW. 341 var. meita nuodzī vuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35 (ähnlich VI, 617). vieni gudruoja, ka..., uotrie duomāja, ka... Purapuķe J. str. 132. ar vienu cirtienu vieniem sešiem galvas nuost, ar uotru cirtienu uotriem sešiem galvas nuost LP. VI, 755 (ähnlich lI, 18). lai viņi šuo lietu neizpauž vieni uotriem Mērn. laiki 200. panāksnieki un vedēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. lūgs vienus, lūgs uotrus Balt. Vēstn. v. J. 1901,.N 10 (Beilage). viens gans nuomira, citi gani raudāja BW. 2692. kamē̦r vieni pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi... BW. III, l, 81. stiprinieki izceļ viņas vienu (richtiger wäre: citu) pēc citas nuo zemes apukšas laukā Pas. II, 220. Ungewöhnlich: tās nu bijušas... cita pēc vienas (die eine nach der andern) jānuomaitā Pas. V, 496. divpadsmit baluodinītes... viena uz vienas dze̦nas Pas. V, 151. jie... lubieja viens vienu (einander) Zbiór XVIII, 419;

2) allein:
viens pats, nur einer, einer allein: vienā pašā naktī Dīcm. pas. v. I, 24. ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši BW. 12856. palikuši vieni paši A.v˙j.1899, S. 279. viņš tur dzīvuo viens U. mēs braucām vienas ar Olgu Apskats v. J. 1903, S. 416. upe viena starpiņā Biel. 1050. meita nee̦suot vairs viena (die Tochter sei schwanger) Stāsti Kraukļu kr.8. gāju Laimas pirtiņā vienā linu krekliņā BW. 1092. vienuos kre̦kluos Deglavs. laidīs vienus kumeliņus zaļajā zâlītē 30147. es nuokaltu biķeriņu nuo vieniem (könnte auch "lauter" bedeuten!) dālder,iem 26940, 1. Pē̦rkuonam visa zeme, man tas (Var.: tik) viens bāleliņš (Var.: tie vieni bāleliņi) 32955, 3. tu viens vienīgais Glück;

3) lauter:
(dzīvuot) vienuos priekuos LP. I, 98 (ähnlich V, 110), vienā līksmībā III, 85, vienā laimē VI, 49, VII, 101, vienās raizēs Aps. J. Bag. radi 21. brauc uz priekšu vienās bailēs J.Kr. III, 71. viss nams stāvēja vienās liesmās Rainis Göte VI, 74. es lai eju... vienās skrandās A. XVII, 43. debess "vienās acīs" MWM. IX, 152. zirgi vienās putās LP. IV, 15. apģērbjas vienā ze̦ltā 213. vienuos ze̦ltuos I,110. cepa baltmaizi vienā sviestā un kreimā J.Kr. V, 148. raud vienā raudāšanā (weint in einem fort) LP. I, 88. visu laiku pavada vienā dziedāšanā BW. III, 1, 19. kādēļ tu vienā gabalā (fortwährend, in einem fort) tāds nuolaidies? LP. IV, 30. cūkas vienā gabalā jāskrien atgriezt 146. viņš bļauj vienā gabalā;

4) ein und derselbe, der gleiche:
vienā lielumā U., gleicher Grösse. vienā prātā U. oder vienis prātis Kundz. Vec. St. 1 I, gleichen Sinnes. viņi dzimuši vienā dienā. abi vienu lielumiņu BW. 3451. kau[t] būt[u] visi vienu vietu 3851 var. kalpiem jāturas visiem pa vienu vietu Alm. Piesis. sēdēja kuopā vienuos ratuos BW. III, 1, 18. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71. tie visi tur vieni ir, brāļi un māsas, sie sind dort alle verwandt, alle - Brüder und Schwestern unter einander Mag. XIII, 3, 10. tie jau viens, kas viens Dienas Lapas piel. v. J. 1891, N 61, S. 6. tās rindiņas... viens kas viens (ganz identisch) ar leišu tekstu A. XII, 861. vai mēs nee̦sam viens un viens? Apskats v. J. 1903, S. 530, viss viens: vai kaklā, vai makā Br. sak. v. 480. tas jau ir tas pats viens Kav. viena alga Mērn. laiki 86, Kundz. Vec. St. 12, viens algs Dond., viena maksa LP. I, 149, IV, 8 ( man viena maksa, kur,ā pusē sviest Saikava) oder viens daudzums Saikava, gleichviel, einerlei. ar vienu oder (bei L. und Kauliņ BB. XiI, 233) ar vienu vien, fortwährend, immer;

5) ganz, ungeteilt
U.: tā muiža ir uz vienu (ungeteilt) U.;

6) (als unbestimmtes Pronomen; subst. und adjekt.) ein(er), jemand, ein gewisser, (neutral) eins:
viens atnācis U., es ist jemand gekommen. lai nu viens nuoklausās tavā runā Zeib. Sk. 10. viens atjāja baltu zirgu BW. 13829, 1. bet lai man saka viens, kuo grib Alm. Meit. no sv. 103. ak tu viens! Blaum. Skala ug. 199, MWM. VIII, 542. nu saki, viens cilvē̦ks! Zeib. Sk. 56 (ähnlich A. XI, 107). lai nu viens cilvē̦ks pasmejas Blaum. Skala ug. 160. nu klausies nu viens cilvē̦ks šuo ve̦cuo Purap. I. 272. tās nu bijušas jāve̦d par vienu upi Pas. V, 496. kâ viens vaska rituliņš BW. 3768. bija viens kupča dē̦ls Zbiór XVIII,276. atrast vienas mājas LP. VII, 292. gadījušies vieni kapi 36. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes J. Kr. III, 73. vieni divi "etwa zwei" L. viens kas tiesa (eins ist wahr) J. R. IV, 94, A. XVI, 294. tas gan atkal ir viens, kas tiesa Blaum. Skala ug. 139. viens gan e̦suot tiesa Smilga Aizsn. ceļi 26. tas var atgadīties kuram vienam (einem jeden) Apsk. v. J. 1903, S. 600. Volkstümlich (nicht schriftsprachlich) als unbestimmter Artikel: tur vajadzē̦tu vienas stipras virves U. tev ir viena cieta sirds BW. 21654, 5. tavu vienu cietu sirdi! 24346, 1. strādā kâ viena lauva A. XI, 1, 107. viens dumjš, nemācīts cilvē̦ks MWM. X, 569. s. Le. Gr. § 327; zu apr. ains, aksl. inъ, got. ains, air. o`en, lat. ūnus < oinos "ein", gr. οἰνός "eins (auf dem Würfel)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 101).

Avots: ME IV, 664, 665

viênugad, vor einigen Jahren (?): mans... vienugad nuomira A. XXI, 138.

Avots: ME IV, 667

‡ viņreiz: damals Stenden u. a.; mūsu muižā v. viena meita nuomira Janš. Līgava II, 41; das letzte od. vorige Mal Jürg. u. a.: v. es tev par maz iedevu.

Avots: EH II, 786

zaļuoksnis U., f. zaļuoksne, wer (was) grünend, frisch, vollsaftig, blühend, kräftig ist; ein gesunder, wohlgenährt aussehender Mensch Frauenb.: tas bija jauns, brašs zaļuoksnis Janš. Dzimtene V, 55. šitie zaļuokšņi jūs.., izsviedīs laukā Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 41. zaļuoksnis vīrs, ein frischer, kräftiger Mann U. zaļuokšņa jaunekļa Konv. ² 661. zaļuokšņa kuoki Saikava. tās vēl zaļuoksnes Poruk Dzīve un s. 53. viņš mira pašā zaļuoksnī (in den besten Jahren) Saikava; "ein gedrungener Klepper, der sich gut bei Luder hält und gut futtert" L

Avots: ME IV, 688

zars,

1) Demin. zarīt[i]s BW. 5546, 4; 5546, 6 var., acc. zarīti 6174, 10, der Ast, der Zweig; die Zinke; der Strahl:
Sprw. tik bailīgs kâ putns zara galā Br. sak. v. 989. stāv kâ nuo zara nuokritis Biel. 1424. viņš dzīvā tâ˙pat zarā, er lebt ohne bestimmte Beschäftigung, bestimmten Verdienst. viņš iet kâ zara galā Kav. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. liepas zars BW. 9588. alkšņa zaru 9778. var. bērziņam smīdri zari 8349. visi zari (Var.: zaru zari) nuolīkuši 7121. zarā (= nuo zara) sluoksnes darināju 7709 var. sluotu zari, die Besenreiser Bl. ecēšu, grābekļa zari, die Zinken der Egge, der Harke U. kārstuvju zari Grünh. sešu zaru svece dega BW. 16106, l. zaru lukturis, der Armleuchter MWM. IX, 942. aug liniņi zaru zaru (Var.: zaru zaris; verzweigt) BW. 28316. līču luoču upe te̦k, zaru zaru (Var.: zaru zarus; zaru zariem 11272 var.) Daugaviņa 26709 (ähnlich: 31023, 2). nuoriet saule... ze̦lta zarus zaruodama (Var.: starus staruodama) 25485 var. (ähnlich: 27272, 3);

2) fig., das Kind, der Sprössling:
atsvabinātu viņu zariņus nuo skuolas apmeklēšanas Janš. Līgava I, 257. cik tad tev tuo zariņu ir? Frauenb. Miķelis nuomira. vai tad palika kāds zariņš viņam ar? ebenda;

3) das männliche Glied
Frauenb.;

4) Demin, zariņš Ar., ein Steckling.
Formell identisch mit le. zars sind li. žãras "Richtung, Reihe" (bei Nesselmann, wo auch žarais "rottenweise"; vgl. auch žarais eina "gehen zerstreut" und kožnas savo žarū eina bei Kurschat, sowie žarais [išsisklaidžius] ko jieškoti Viltis v. J. 1908, Ns82, S.

3) und sloven. zo`r "Glanz".
Und mit diesen Formen der nächstverwandten Sprachen lässt sich le. zars auch semasiologisch vereinigen, indem man von der Bed. "Strahl" ausgeht (vgl. zaraîns "strahlend" und zaruôt "Strahlen werfen"; zur Bed. vgl. auch le. stars "Strahl; Ast", stara "Strich; Ast, Zinke" ); vgl. dazu li. žãros "Strahlen" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 202, zaras (für *žaras? Oder ein Kuronismus?) "Strahl" bei Aliežinis. Das ererbte Wort (saka) mit der Bed. "Ast" hatte andere Bedeutungen bekommen. Aus der Bed. "Strahl" entwickelt sich im Li. die Bed. "Richtung, Strich, Reihe" (wozu žarà "Abteilung" Lit. lltitt. III, 294 und bei Daukantas Darbay 45 [trauky keliomis žaromis] u. a.) und anscheinend auch eine Bed. "Ast" (wohl zu erschliessen aus žarynas "Gesträuch" bei Geitler Lit. Stud. 122; urspr. etwa: Gezweig). Darnach weiterhin wohl zu li. šiaurės žarà "Nordlicht" bei Būga KSn. 1, 274, žariúoti "feurig schimmern", žaryjos " "glühende Kohlen", žéréti "im Glanze strahlen", apr. sari "Glut", aksl. zorja "Schein, Glanz", zarja "Strahl", zьrěti "blicken" u˙a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 602). Zu li. žãras "Reihe" stellt es auch schon Thomsen Beröringer 247, zu li. žėrė´ti u. a. auch Prellwitz Wrtb ² 502. Anders, aber nach obigen Ausführungen wohl verfehlt Loewenthal ZfsIPh. VII, 406 (zu lat. germen "Keim, Spross, Zweig", s. dazu Walde 1. c. 577), Bezzenberger BB. XXVII, 165 (zu; γάρρα· ρ'άβδος, s. dazu Walde l. c. 609), Thomsen Ber. 247 (zu gr. χορός "Tanzplatz", s. dazu Walde 1. c. 603, sowie zu gr. χάραξ "Pfahl" [dazu auch nach Petersson Vergl. slav. Wortst. 18], s. dazu Walde l. c. 602 und 606), Zupitza Germ. Gutt. 193 (zu ahd. karst "Karst" ), Wood Mod. Lang. Notes XXIV, 48 (zu norw. gare "Spitze" u. a., s. dazu Walde 1. c. 606).

Avots: ME IV, 691

žel˜ve Bauske, Jürg., žèlve ² Lubn., Saikava, Vīt., želˆve Meiran, želve Infl. n. U., Schwanb., Plur. žèlves ² Bers., Heidenfeld, Kalz., Lubn., Meselau, = zelve, eine Medizin, ein (starkes) Hausmittel (in Bauske hauptsächl. von starkem Kräutertee gesagt); eine ätzende Flüssigkeit Bers., Kalz., Meiran, (mit èl ² ) Lubn., Vīt.; Gift; žèlve(s) ² Prl., ein starkes (bitteres) Getränk; starkes Bier Bers., Kalz., Lubn., Meiran; "kaut kas ļuoti nelabs, rūgts" (mit èl ² ) Alswig, Fehsen, Geistershof, Meselau, N. - Peb., N. - Schwanb., Odsen, Selsau, Tirs.; eine Salbe (mit èl ² ) Golg.: kādu me̦lnu želvi tu man iedevi? kaklu un krūtis kâ dedzināt dedzina Vīt. ieņēmu kâ želvi mutē un tūliņ izspļāvu, bet mute vēl ilgi sūrkstēja ders. šās želves es mutē neje̦mu Saikava. pudelē bij kāda želve ebenda. viņam gan ir iegrūduši kādas želves, ka tik ātri nuomira. vai tev nebija... kādu želvu? - karbōls, etiķis, bencīns, te̦rpentiņš... Saul. skābs kâ žèlve ² Festen. Vgl. Leskien Nom. 349.

Avots: ME IV, 803

zuõbe̦ns,

1) zuõbe̦ns AP., C., Dond., Dunika, Iw., Jürg., Līn., Ruj., Schnehpeln, Stenden, zùobe̦ns ² Golg., Heidenfeld, Sessw., zuobens U., zuõbens Arrasch (hier. nom. pl. zuõbeni), N. - Salis, Salis (nom. pl. zuõbeņi), AP., zuõbins PS., Serbigal, Trik., Wolm., zùobins ² Preili n. FBR. VIII, 11, Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 14, Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Meiran, Warkh., (neben einem nom. pl. zubobeni ²⁾ Bers., Kl., Prl., Saikava, Schwanb., zuobins U., Memelshof, zuobins, -s VL. n. U., zuobans BW. 3422 var. (aus Loddiger), zuobans Mag. XIII, 2, 48, (mit ùo ² ) Nerft, Prl., zuõbe̦ns Frauenb., Demin. zuobeniņš, zuobentiņš, zuobiniņš, zuobintiņš, das Schwert, der Säbel, der Degen:
balts zuobe̦ns (zuobins L., St.), ein blosser Degen U. zuobiņa (zuobina L.) spals, Degengefäss U., St. zuobina rags, Parierstange L. zuobe̦nu asināt Kra. Vīt. 55. zuobeņus rūdīt Aus. I, 8. piejuozt zuobentiņu 44. zuobe̦ns šķindēja Kra. Vīt. 79. zuobinu nebūs svīst, ne karst Br. 118. abām pusēm griezīgs zuobe̦ns Kra. Vīt. 96. ar zuobinu krustu... uzvilkt Pas. IV, 11 (aus Schrunden). ja tu šuo zuobini vari kustināt, tad tu... uzvārēsi LP. VI, 576. students bij... labs zuobe̦nu sitējies Lautb. Lomi 148. nevarēju bruņas nest, ne tē̦rauda zuobentiņu (zuobeniņu BW. 2156, 1; zuobintiņu 2156, 1 var.) BWp. 2156, 1. pašam dzelžu kalējam bez tē̦rauda zuobentiņš (Var.: zuobeniņš, zuobiniņš) BW. 21318. dieviņš manim iešķiņķuoja seši zari zuobentiņu 9092. zaļš zuobeniņš BW. 14184, 1. sudraba zuobeniņš 31292 var. kaŗa zuobentiņš 32019, 11. zuobentiņus (Var.: zuobeniņūs, zuobintiņus) kaldināja 26335. nelauz manu zuobentiņu! 18756. pušu lauza zuobiniņu 18756, 2. ruociņa piekususe zuobeniņu (Var.: zuobentiņu) vēcinuot 13303. zuobeniņa (Var.: zuobentiņa, zuobiniņu) galiņā 21088. metēs viņš... zuobinā un nuomira Glück I Chron. 11, 5. atlikuši nuo mē̦ra, nuo zuobiņa un nuo bada Jerem. 21, 7. es nee̦smu nācis mieru atnest, bet zuobeni Matth. 10, 34;

2) zuobins, die Sensenklinge
Bielenstein Holzb. 518;

3) zuobins, der hölzerne, messerartig geformte Schlägel beim Flachsschwingen
Bielenstein Holzb. 523;

4) vilku zuobe̦ns, iris germanica U.;

5) in genitivischen Verbindungen: zùobeņu ² auzas Lubn., eine Art Hafeŗ bei dem die Rispen nach einer Seite gerichtet sind;
zuobeņa (zuobe̦na U.) zivs, der Schwertfisch (xiphiasgladius L.) RKr. VIII, 105; orca gladiator Konv. ² 570. Wohl zu zùobs (zur Bildung vgl. etwa li. ą̃sinas "gehenkelt": ā,sà "Henkel" u. a. bei Leskien Nom. 400), und zwar am ehesten zu zùobi "die Schneide" (in diesem Fall ursprünglich: eine mit einer Schneide versehen Stichwaffe). Im fernen Osten gebe es übrigens auch Schwerter, die mit einem Zahn versehen sind; und über gezähnte Sicheln vgl. Schuchardt Globus LXXXI, 228.

Avots: ME IV, 756

zust, Praes. zùdu (zûstu ² Ladenhof n. FBR. XI, 77), Praet. zudu, verloren gehen, verschwinden (unbek. in Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Oknist, Sonnaxt, Warkh., Zvirgzdine, wo dafür (iz)gaist): Sprw. kur jau tâ maz, tur vēl zūd Br. sak. v. 1549. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. ganuos gāja, āzis zuda BW. 129217, 4. Dāvīšam biksas zuda... pieguļā 20500, 10. Jānīšam sieva zuda 32984, 4. tava nauda nezudīs BW. piel. ² 6361, 1. tiks tautietis sētiņā, zudīs tava malējiņa 16844. vai tādēļ zeme zuda, ka nuoņēma vaiņadziņu? 26247 (ähnlich: 24788). tas bij zud[i]s cilvēciņš (ein verlorener Mensch) 11252. ve̦cāki manis dēļ zūd un mirst (härmen sich sorgend ab) Apsk. v. J. 1903, S. 273. Jule zuda un mira par viņu Janš. kâ bē̦rns es e̦suot uz pasakām zudis un miris Lautb. Lomi 198. kungs jau priekš viņas zūd un mirst 166. viņš jau priekš tās zūduot un krītuot U. b. 104, 57. Refl. -tiês,

1) sich verlieren, abnehmen; verdunsten
Blieden: uz ve̦cumu spē̦ki sāk zusties Vīt. mēnesis zūdas, der Mond nimmt ab U. saules stars, kas zūdas Doku A.;

2) Versteck spielen:
iesim zusties! Blieden, Dond., Wandsen. - Subst. zudums, der Verlust, der Abgang, das Fehlen an dem Vollen, Ganzen U.: zudums liels nuoticies... pele galvu nuolauzuse BW. 25238. kad kas pazudis, uzrunā zemes māti, lai atduoduot zudumu Pūrs I, 101. viņi... nuožē̦luo zudumu BW. III, 1, S. 20. zudumā iet, verloren gehen Wolm. u. a.: zudumā gājusi aita MWM. v. J. 1896, S. 417. dabā ne˙kas neiet zudumā JR. III, 52. nepielaidīs, ka kāda kapeika pagastam zudumā ietu A. v. J. 1898, S. 297. Nebst zàudêt, pazūt, zudinât I u. a. zu li. žùti "umkommen", žudýti oder žavìnti "umbringen" und vielleicht auch (s. Holthausen IF. XX, 327 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 564) zu ae. gètan "verwunden, töten".

Avots: ME IV, 752