ve̦cs (li.
vẽtušas oder
vẽčas bei Geitler Lit. Stud. 120, slav.
vetъxъ "alt"), alt, (betagt; abgenutzt); vormalig, ehemalig U.: Sprw.
ve̦cs kâ sprâdzen[i]s Etn. IV, 4.
jauns slinkuo, ve̦cs muocies RKr. VI, 270.
jau ve̦cs, bet kumeļa prāts 956.
lai ir ve̦cs, kad tik labi le̦c 957.
ve̦cam maza bē̦rna prāts Br. sak. v. 1349.
ve̦cie visi nuoplātās, jaunie izdara A. v. J. 1892, S. 143.
vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91.
deviņi gadus ve̦cs gailis VI, 59.
nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156.
atšķīdīs... ceļi; vai es tuos ar savām ve̦cām kājām... izbridīšu? R. Sk. II, 137.
kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās (in den alten Tagen, im Alter) BW. 13730, 29,
nuo ve̦cām dienām, von alters her U.
pēc ve̦cas ticības, nach alter Weise, alter Mode U.
pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma Aus. I, 105.
ve̦cu ve̦cais (der von alters her gewohnte) ceļš uz kruodziņu Aps. III, 3.
ve̦ca paziņa (eine alte Bekannte) Kaudz. M. 14.
uz ve̦cu pusi (altbekannte Gegend) iedams 12. Sprw.:
ve̦cais dievs vēl dzīvuo RKr. VI, 153.
ve̦cais tē̦vs baras (rājas Frauenb.),
es donnert U.
ve̦cs paduoms, Vorrat an Speise Manz. Lettus.
ve̦cais mācītājs, der vormalige Pastor, der dem jetzigen vorangegangen. ve̦cs mēnesis, Altmond, abnehmender Mond: ve̦cā mēnesī saderējušies paliekuot ātri ve̦ci BW. III, I, S. 25.
iznīksti... kâ ve̦cs mēnesis! Br. 48.
- pa ve̦cam, nach dem alten, nach alter Art, wie gewesen: viss atkal tâ˙pat pa ve̦cam A. XI, 5.
lai atstātu visu pa ve̦cam Latvju tauta XI, 1, 16.
še dzīvuos viņi... pa ve̦cam tāļāk Apsk. v. J. 1903, S. 193.
- ve̦cais, der Alte; der Wirt Wid.;
der Vorgesetzte Wid.
meža ve̦cais JR. VII, 148.
ve̦cajuos iet, (aus Alter) betteln gehn Biel. n. U.
ve̦cie BW. V, S. 156; Plūd. Llv. 192,
= veļi, die Geister der Verstorbenen: par ve̦cajiem tie dēvē mirušu cilvē̦ku dvē seles LP. VII, 284;
mājas ve̦ci (?),
die Hausgötter U. (unter
māja). Subst.
ve̦cums,1) das Alter: Sprw.
kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200.
kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel).
liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155.
sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415.
sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40.
akls nuo liela ve̦cuma II, 15.
abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103.
mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28.
varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6.
prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2,
manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8.
uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136.
ve̦cums virsū spiežas Frauenb.
vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168.
ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs.
ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133.
katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492.
kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106.
gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk.
viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;
2) ein alter Wald Wolm.,
ein alter Laubwald Gr. - Buschh.,
ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85;
"ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt;
eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt;
(ve̦cumi) Stellen im Walde,
wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald;
ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh.
ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda.
lai stāv zeme ve̦cumā (Var.:
atmatā) BW. 11994 var. - Vgl.
die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183,
Vindas ve̦cums II, 49,
Ve̦cumiņi II, 56,
die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94,
Kāles ve̦cums II, 61,
Rijas ve̦cums II, 174,
Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177,
die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167,
Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und
Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;
3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat; Plur.
ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;
4) ve̦cumi Nötk.
"was schon zu alt geworden ist". Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.Avots: ME IV,
517,
518