Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'nesen' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'nesen' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (5)
nesenējs
nesenes
nesenes
nesenīt
ne˙senīt (unter ne˙sen ): auch Gr: Buschh. n. FBR. XII, 90, Kauenbr. n. FBR. XVII, 72, Oknist (hier auch nesenīt ).
Avots: EH II, 19
Avots: EH II, 19
Šķirkļa skaidrojumā (49)
aizēst
àizêst, tr.,
1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;
2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;
3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.
Avots: ME I, 25
1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;
2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;
3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.
Avots: ME I, 25
atdzīvāt
‡ atdzîvât,
1) = atstràdât 1, für etwas seinerseits eine entsprechende Zeit hindurch arbeiten Siuxt: saimnieks iedeva rudzus; par tiem nu būs jāatzīvā;
2) (nach r. отживáть) eine bestimmte Zeit hindurch unter bestimmten Bedingungen verleben:
kas atdzīvās trīs gadi par kalpu, tam būs muna meita Pas. VIII, 291 (aus Lettg.; ähnlich 300). Refl. -tiês, von schwerer Krankheit genesen BielU.
Avots: EH I, 140
1) = atstràdât 1, für etwas seinerseits eine entsprechende Zeit hindurch arbeiten Siuxt: saimnieks iedeva rudzus; par tiem nu būs jāatzīvā;
2) (nach r. отживáть) eine bestimmte Zeit hindurch unter bestimmten Bedingungen verleben:
kas atdzīvās trīs gadi par kalpu, tam būs muna meita Pas. VIII, 291 (aus Lettg.; ähnlich 300). Refl. -tiês, von schwerer Krankheit genesen BielU.
Avots: EH I, 140
atģilbt
atģilbt, -stu, -bu, inch., intr., wieder zu sich kommen (nach Spr. auch atģirbt), sich erholen Kursiten. [Aus dem Litauischen; vgl. li. (pa)ģil̃bti "genesen". ] Gew. atžil̃bt.
Avots: ME I, 161
Avots: ME I, 161
atglēbties
atglêbtiês, atglābtiês, wieder zur Leibesfülle, zu Kräften kommen, sich erholen, genesen C.: nu jau viņš labi atglēbies nuo neveselības Serb.; viņš vēl nav atglābiers nuo ziemas pēriena Upītis Nemiers 43.
Avots: ME I, 159
Avots: ME I, 159
atkopt
atkùopt, Refl. -tiês: zu Kräften kommen, genesen: slimais sāk juo dienas juo vairāk a. Ahs.
Avots: EH I, 151
Avots: EH I, 151
atkūņoties
atkùņuôtiês,
1) sich mühsam loswickeln, sich entpuppen; [
2) Nach U. auch = atveseļuoties, genesen, sich erholen];
3) sich mühsam heranbewegen, sich herschleppen:
gudrie suoļus vilkdami atkūņuojās LP. V, 310; so auch atkūņāt: laikam e̦smu atkūņājis Blaum.
Avots: ME I, 169
1) sich mühsam loswickeln, sich entpuppen; [
2) Nach U. auch = atveseļuoties, genesen, sich erholen];
3) sich mühsam heranbewegen, sich herschleppen:
gudrie suoļus vilkdami atkūņuojās LP. V, 310; so auch atkūņāt: laikam e̦smu atkūņājis Blaum.
Avots: ME I, 169
atpakaļ
atpakaļ (li. atpakaliai Tiž. III, 346),
1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.: ‡
4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.
Avots: EH I, 157
1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.: ‡
4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.
Avots: EH I, 157
attaisīt
attaisît (li. atitaisýti),
3): auch Kalz. n. BielU.; ‡
4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;
2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;
3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;
4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.
Avots: EH I, 175
3): auch Kalz. n. BielU.; ‡
4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;
2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;
3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;
4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.
Avots: EH I, 175
attārpināties
atvārdzināties
atveseļot
atveseļuôt tr., wieder gesund machen: es tuo atveseļuotu LP. III, 39. Refl. -tiês, auch atveselêtiês Biel. Spr. I, 408, wieder gesund werden, genesen: viņš pamazām atveseļuojas LP. VII, 973. [stiprini mani, ka es atveselējuos Glück, Psal. 119, 117.]
Avots: ME I, 209
Avots: ME I, 209
azaids
azaîds,
1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;
2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;
3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);
4) Vesperbrot
Kand.;
5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;
6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 1 auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažō (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]
Avots: ME I, 233
1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;
2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;
3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);
4) Vesperbrot
Kand.;
5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;
6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 1 auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažō (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]
Avots: ME I, 233
celt
cel̂t, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,
1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;
2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;
3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;
4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;
5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;
6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;
7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;
8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;
9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;
10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;
11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:
1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;
2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;
3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;
4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);
5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;
6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;
7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];
8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]
Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551
Avots: ME I, 369, 370
1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;
2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;
3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;
4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;
5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;
6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;
7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;
8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;
9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;
10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;
11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:
1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;
2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;
3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;
4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);
5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;
6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;
7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];
8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]
Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551
Avots: ME I, 369, 370
ģilbināt
‡ ģilbinât Bartau, zum Leben oder zur Genesung verhelfen. Vgl. li. gil̃bti "genesen".
Avots: EH I, 427
Avots: EH I, 427
iespirgt
ìespir̃gt, auch refl. -tiês, zu Kräften kommen, genesen: slimais vēl kâ nevar, tâ nevar iespirgt Illuxt. viss ātri atzeļ un iespirgstas A. XI, 459. kas bij ziemu nuovārdzis, tas nu jauki iespirdzis Plūd. Llv. II, 330.
Avots: ME II, 70
Avots: ME II, 70
izdziedēt
izdziêdêt, izdziêdinât, tr., ausheilen, wiederherstellen: vīrs izdziedē meitu LP. VII, 219. tuo varuot izdziedināt VII, 1256. Refl. - tiês, vollständig genesen, wiederhergestellt werden: šinī avuotā senāk akli, tilzi, kruopli dziedinājušies un arī izdziedinājušies LP. V, 414.
Avots: ME I, 734
Avots: ME I, 734
izdzīt
II izdzît (li. išgýti), intr., ausheilen, verheilen, völlig genesen: tiem plaušu diluonis izdzijis. vai slimais mirs, vai izdzīs LP. VI, 849.
Avots: ME I, 733
Avots: ME I, 733
izģilbt
izķeipt
izķeipt, intr., durchkommen, genesen: viņš bij gan ļuoti slims, bet laikam izķeips gan Nigr. Vgl. izķiept.
Avots: ME I, 759
Avots: ME I, 759
izķiept
izķiept, intr., überstehen, genesen: kuo nu vairs, nu jau saulīte zuobus silda, - ziemu izk(iepām gan. Vgl. izķeipt.
Avots: ME I, 760
Avots: ME I, 760
izkresināties
izkresinâtiês, [izkrezinâtiês Dond.], allmählich, langsam [ohne ärztliche Hilfe] genesen: vai slimais bē̦rns jau nebūs izkresinājies? Sassm. [vai nebūsi izkrezinājies, ka vēl guli? Dond.]
Avots: ME I, 755
Avots: ME I, 755
izpenēties
izsirdzināt
‡ izsirdzinât,
1) gesund machen, genesen lassen Gramsden (hier angebtich van mehreren Objekten):
dievs viņu gan izsirdzinās, Gott wird ihn wohl gesund machen Für. I;
2) (eine Reihe von Personen) eine Zeitlang krank liegen machen
(?) Schwanb.: tā sē̦rga jau gribēs i. vai visus nuo vietas.
Avots: EH I, 479
1) gesund machen, genesen lassen Gramsden (hier angebtich van mehreren Objekten):
dievs viņu gan izsirdzinās, Gott wird ihn wohl gesund machen Für. I;
2) (eine Reihe von Personen) eine Zeitlang krank liegen machen
(?) Schwanb.: tā sē̦rga jau gribēs i. vai visus nuo vietas.
Avots: EH I, 479
izsirgt
izsirgt, intr., eine Krankenheit überstehen, zu siehcen aufhören, genesen: slimnieks izsirgst LP. VI, 849; mit fakt. Akk.: gan paliksi ve̦se̦la, izsirgsi slimību Vēr. II, 652.
Avots: ME I, 797
Avots: ME I, 797
izslimot
izspirdzināties
izspirgt
izspir̃gt,
1): meitai izspirga (verging)
miegs Pas. IV, 391 (aus Atašiene); ‡
2) genesen
Ahs.: slimniece sāk i. ‡ Refl. -tiês,
1) "sich wieder erholen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.;
2) sich ergötzen
Stender Deutseh-lett. Wrtb.;
3) sich auswettern
Stender Deutsch-lett. Wrtb": bites saulē izspirgstas, die Bienen wettern sich aus.
Avots: EH I, 482
1): meitai izspirga (verging)
miegs Pas. IV, 391 (aus Atašiene); ‡
2) genesen
Ahs.: slimniece sāk i. ‡ Refl. -tiês,
1) "sich wieder erholen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.;
2) sich ergötzen
Stender Deutseh-lett. Wrtb.;
3) sich auswettern
Stender Deutsch-lett. Wrtb": bites saulē izspirgstas, die Bienen wettern sich aus.
Avots: EH I, 482
izveselēt
‡ izveselêt Kaltenbr., auskurieren, heilen. Refl. izveselêties Oknist, (mit -êt- ) Kaltenbr., genesen.
Avots: EH I, 495
Avots: EH I, 495
izveseļoties
izzālēt
‡ izzālêt Infl., heilen (tr.), auskurieren: (doktori) pasacīja, ka i. nevar Pas. V, 252 (aus Sakstagals). zālē, bet... nevar viņa i. IX, 323. izzālēsi munu slimuo meitu X, 456 (aus Bewern). Refl. -tiês, sich auskurieren, durch Heilung genesen Kaltenbr.: es... neve̦se̦ls un ... nevaru i. Pas. V, 24 (aus Viļāni).
Avots: EH I, 497
Avots: EH I, 497
izžilbt
izžirgt
lakts
palikt
palikt, dazu eine III p. prt. palicei (aus dem 17. Jahrh.) IMM. 1938 I, 555,
1): p. vistai padēkli Linden in Kurl. trīs (sc.: villainītes) paliku pagalvī Tdz. 55495;
2): auch ("atstāt") Perkunen n. FBR. XVIII, 133. ābeli (den Apfel)
paliku rītam Infl.;
3): iet jie pa ceļu ... saiminieks nuogura un sāc p. nuo Jāņa Pas. XII, 526 (aus Bewern). puisis negribēja nuo saviem draugiem p. un arī ielēce tur˙pat IV, 214. - p. od. atpakaļ p. od. pāri p., genesen:
duomājām, ka paliks, bet nuomira tā sieva Frauenb. kad vai[r] nepaliek atpakaļ guove, tad uzkauj Seyershof. viņiem viena guove nebij palikuse pāri; bij jānuokauj ebenda;
5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ruj., Saikava, Salis, Sonnaxt, Strasden: zaļas kaņepes berzē, kamē̦r paliek pienā Salis. man palika dusmu Oknist n. FBR. XV, 180; einige Belege dafür auch ME. III, 60 unter paliktiês 3; ‡
6) erkranken
Kand.: viņš palika ar kājam. es paliku ar ruoku, un nu vairs ne˙kuo strādāt. Refl. -tiês,
1): pajēmis, zem lakata palicies Kaltenbr.;
2): auch Saikava;
3): tē̦vs palicies slims Pas. XII, 124 (aus Smilt.); ‡
4) für sich hinlegen:
svāts ar jauniķi palikās alus bucu uz galda Auleja.
Avots: EH II, 151
1): p. vistai padēkli Linden in Kurl. trīs (sc.: villainītes) paliku pagalvī Tdz. 55495;
2): auch ("atstāt") Perkunen n. FBR. XVIII, 133. ābeli (den Apfel)
paliku rītam Infl.;
3): iet jie pa ceļu ... saiminieks nuogura un sāc p. nuo Jāņa Pas. XII, 526 (aus Bewern). puisis negribēja nuo saviem draugiem p. un arī ielēce tur˙pat IV, 214. - p. od. atpakaļ p. od. pāri p., genesen:
duomājām, ka paliks, bet nuomira tā sieva Frauenb. kad vai[r] nepaliek atpakaļ guove, tad uzkauj Seyershof. viņiem viena guove nebij palikuse pāri; bij jānuokauj ebenda;
5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ruj., Saikava, Salis, Sonnaxt, Strasden: zaļas kaņepes berzē, kamē̦r paliek pienā Salis. man palika dusmu Oknist n. FBR. XV, 180; einige Belege dafür auch ME. III, 60 unter paliktiês 3; ‡
6) erkranken
Kand.: viņš palika ar kājam. es paliku ar ruoku, un nu vairs ne˙kuo strādāt. Refl. -tiês,
1): pajēmis, zem lakata palicies Kaltenbr.;
2): auch Saikava;
3): tē̦vs palicies slims Pas. XII, 124 (aus Smilt.); ‡
4) für sich hinlegen:
svāts ar jauniķi palikās alus bucu uz galda Auleja.
Avots: EH II, 151
pārsirgt
pãrsìrgt, überstehem (eine Krankheit) N.-Peb., Vit., Drosth., Preekuln, Naud., Mesoten, Selsau, Bauske, Lennew., Vank.: pārsirgu šuoziem trīs slimības Dunika; in Adsel und Wessen von einer Reihe von Subjekten: tie visi ir ar bakām pārsirguši Bers. pãrsirdzis, genesen Für. I, unter sē̦rguot.]
Avots: ME III, 174
Avots: ME III, 174
paveseļoties
‡ paveseļuôtiês, eine Zeitlang dem Genesen widmen: vairāk nekâ nedēļu paveseļuojies Janš. Bandavā II, 67.
Avots: EH II, 189
Avots: EH II, 189
peka
pe̦ka,
1): es jau pe̦kās, ich bin schon vom Krankenbett aufgestanden, bin genesen
Seyershof;
2): der Fuss einer Garnwinde -
auch Seyershof: buomīšu gali nāk pe̦kā iekšā; der Fuss eines Weinglases, einer Stehlampe u. s. w. Salis; "aptē̦sts kuoka stumbrs (gabals), kuŗu ieliek caurumā pielaikuošanai; duobuots caurums kuokā" Mar.;
5): auch FBR. IX, 101, AP., Dobl., Dunika, Gramsden, Grawendahl, Kal., Kand., Lemb., Lubn., OB., Rutzau, Sessw., Warkl., BW. 2834; 2840; ein nicht essbarer Pilz
Stenden; boletus edulis Fest.; boletus scaber Prawingen; apšu p., boletus rufus; krievu p., boletus bovinus; sviesta p., hydnum repandum Prawingen; ‡
6) zaķu p., eine gewisse Pflanze:
ievu ziedu kruoni pinu, zaķu pe̦kas vaiņadzîņu BW. 5824; ‡
7) der Seestern (?)
BielU.; ‡
8) eine Handstampfe
Karls.; ‡
9) eine Mütze (?):
uz acīm pe̦ku mauca (Var.: uz acīm ce̦purīte) BW. 9828, 1 var.
Avots: EH II, 219
1): es jau pe̦kās, ich bin schon vom Krankenbett aufgestanden, bin genesen
Seyershof;
2): der Fuss einer Garnwinde -
auch Seyershof: buomīšu gali nāk pe̦kā iekšā; der Fuss eines Weinglases, einer Stehlampe u. s. w. Salis; "aptē̦sts kuoka stumbrs (gabals), kuŗu ieliek caurumā pielaikuošanai; duobuots caurums kuokā" Mar.;
5): auch FBR. IX, 101, AP., Dobl., Dunika, Gramsden, Grawendahl, Kal., Kand., Lemb., Lubn., OB., Rutzau, Sessw., Warkl., BW. 2834; 2840; ein nicht essbarer Pilz
Stenden; boletus edulis Fest.; boletus scaber Prawingen; apšu p., boletus rufus; krievu p., boletus bovinus; sviesta p., hydnum repandum Prawingen; ‡
6) zaķu p., eine gewisse Pflanze:
ievu ziedu kruoni pinu, zaķu pe̦kas vaiņadzîņu BW. 5824; ‡
7) der Seestern (?)
BielU.; ‡
8) eine Handstampfe
Karls.; ‡
9) eine Mütze (?):
uz acīm pe̦ku mauca (Var.: uz acīm ce̦purīte) BW. 9828, 1 var.
Avots: EH II, 219
peka
pe̦ka,
1) die Pfote, Tatze; der Fuss:
uz pe̦kām būt, auf den Beinen sein, sich wohl, im Wohlstande befinden, genesen sein U.: tu man rītā agri esi uz pe̦kām! MWM. XI, 198. grib atkal uz pe̦kām tikt JR. VII, 124. lai tuo uzdabūtu uz pareizām pe̦kām Purap., um ihn auf den rechten Weg zu bekommen. laidis pe̦kas vaļā LP. VI, l, 177, hat sich davongemacht;
2) ein Klotz, der eine Unterlage bildet, der Fuss der Garnwinde
Bielenstein Holzb. 389, ein Fuss überhaupt U., der Fuss, in welchem der Mast steht Salis n. Bielenstein Holzb. 612, der Fuss für einen vertikal zu stellenden Gegenstand Ronneb.: lampa uz augstas pe̦kas MWM. v. J. 1897, S. 593. šaurākā galiņā, peciņā, iestiprināti strāvas vadi Konv. 2 806;
3) Knie am Ende eines Balkens, z. B., beim Umlauf um die Achse
U.;
4) eine Gabel um den Schiffsmast
Salis n. U.;
5) (pe̦ks L.) = be̦ka Dond., Spr.: Sprw. paliks sē̦duot kâ pe̦ka birzī. paldies saku vasarai, kas peciņas audzināja BW. 24745, 5. priežu pe̦ka, boletus luteus Birsmanis. Wohl aus liv. päkā "Pilz" resp. estn. päkk "Pilz; Ballen (an der Hand, am Fuss)", s. Leskien Nom. 200 und Thomsen Beröringer 272.
Avots: ME III, 193
1) die Pfote, Tatze; der Fuss:
uz pe̦kām būt, auf den Beinen sein, sich wohl, im Wohlstande befinden, genesen sein U.: tu man rītā agri esi uz pe̦kām! MWM. XI, 198. grib atkal uz pe̦kām tikt JR. VII, 124. lai tuo uzdabūtu uz pareizām pe̦kām Purap., um ihn auf den rechten Weg zu bekommen. laidis pe̦kas vaļā LP. VI, l, 177, hat sich davongemacht;
2) ein Klotz, der eine Unterlage bildet, der Fuss der Garnwinde
Bielenstein Holzb. 389, ein Fuss überhaupt U., der Fuss, in welchem der Mast steht Salis n. Bielenstein Holzb. 612, der Fuss für einen vertikal zu stellenden Gegenstand Ronneb.: lampa uz augstas pe̦kas MWM. v. J. 1897, S. 593. šaurākā galiņā, peciņā, iestiprināti strāvas vadi Konv. 2 806;
3) Knie am Ende eines Balkens, z. B., beim Umlauf um die Achse
U.;
4) eine Gabel um den Schiffsmast
Salis n. U.;
5) (pe̦ks L.) = be̦ka Dond., Spr.: Sprw. paliks sē̦duot kâ pe̦ka birzī. paldies saku vasarai, kas peciņas audzināja BW. 24745, 5. priežu pe̦ka, boletus luteus Birsmanis. Wohl aus liv. päkā "Pilz" resp. estn. päkk "Pilz; Ballen (an der Hand, am Fuss)", s. Leskien Nom. 200 und Thomsen Beröringer 272.
Avots: ME III, 193
pieņemt
pìeņemt,
1): lai dievs pieņȩm vai atlaiž BielU., mag Gott (den Kranken) sterben od. genesen lassen.
visu vakaru, līdz kamȩ̄r miegs pieņēma (bis man einschlief) Jauns. Sliņķu virsnieks 14. alus izlija zeme; lai atnāk meita ar lupatu un pieņemj (aufwischt) Heidenfeld;
2): (an)fassen:
pieņȩm pie pieres matiem Seyershof. ar vienu ruoku pieņȩm izkapti un ar uotru strīķē Salis; ‡
3) in grosser Menge nehmen (fangen):
ņemj bļuodu un pieņemj nuo kubula kāpuostus AP. veries, kuo viņš zušu pieņemj! Heidenfeld. Refl. -tiês, ‡
2) für sich zur Genüge (od. viel) nehmen:
naudas un mantas pieņȩ̄musies Pas. V, 389. nav labi, ka gaļu liek ūdenī: pieņȩmas (= piesūcas) ar ūdeni Seyershof. kad tam pielaiž uguni klāt, tad pȩsks pieņȩmas (entzündet sich) un kuras ebenda.
Avots: EH II, 264
1): lai dievs pieņȩm vai atlaiž BielU., mag Gott (den Kranken) sterben od. genesen lassen.
visu vakaru, līdz kamȩ̄r miegs pieņēma (bis man einschlief) Jauns. Sliņķu virsnieks 14. alus izlija zeme; lai atnāk meita ar lupatu un pieņemj (aufwischt) Heidenfeld;
2): (an)fassen:
pieņȩm pie pieres matiem Seyershof. ar vienu ruoku pieņȩm izkapti un ar uotru strīķē Salis; ‡
3) in grosser Menge nehmen (fangen):
ņemj bļuodu un pieņemj nuo kubula kāpuostus AP. veries, kuo viņš zušu pieņemj! Heidenfeld. Refl. -tiês, ‡
2) für sich zur Genüge (od. viel) nehmen:
naudas un mantas pieņȩ̄musies Pas. V, 389. nav labi, ka gaļu liek ūdenī: pieņȩmas (= piesūcas) ar ūdeni Seyershof. kad tam pielaiž uguni klāt, tad pȩsks pieņȩmas (entzündet sich) un kuras ebenda.
Avots: EH II, 264
pirināt
I pirinât, = perināt Bers., Mar., Lub., Lis., Etn. IV, 165, Zb. XVIII, 418, Sk. Do. 60: citi putni savus bē̦rnus činkiņās pirināja BW. 2128, raiba vista pirināja BW. 32447 var. peles bē̦rnus pirināja BW. piel.2 20250. namā šķīla, pirināja 19543, 5. Refl. -tiês, sich vermehren; genesen, erstarken Sessw.
Avots: ME III, 222, 223
Avots: ME III, 222, 223
prāvīt
pràvît 2 , ‡
3) schicken
Zvirgzdine: prāvīju dȩ̄lu, lai brauc; ‡
4) ausbessern
Kaltenbr.: tik prāvēja; jaunu negribēja šūt. Refl. -tiês,
1): "rīkuoties, (ceļā) taisīties" Kaltenbr. (mit -ēt-); ‡
4) "jemties, rauties" Sonnaxt: briesmīgi prāvījās ar revēšanu; ‡
5) schnell wachsen; genesen;
"labuoties" Zvirgzdine (mit -ēt-). Zur Bed. vgl. auch izprāvîtiês ‡ 2.
Avots: EH II, 314
3) schicken
Zvirgzdine: prāvīju dȩ̄lu, lai brauc; ‡
4) ausbessern
Kaltenbr.: tik prāvēja; jaunu negribēja šūt. Refl. -tiês,
1): "rīkuoties, (ceļā) taisīties" Kaltenbr. (mit -ēt-); ‡
4) "jemties, rauties" Sonnaxt: briesmīgi prāvījās ar revēšanu; ‡
5) schnell wachsen; genesen;
"labuoties" Zvirgzdine (mit -ēt-). Zur Bed. vgl. auch izprāvîtiês ‡ 2.
Avots: EH II, 314
rumbēt
spirgt
spir̃gt Ugalen n. FBR. VII, 22, Bl., PS., C., Wolm., spìrgt 2 Kl., spirgstu, spirgu, frisch werden, erstarken, genesen U. Refl. -tiês L. "укрѣпляться" Spr., sich erfrischen St.: vai mīļā saule jūriņā, vai mēness nespirgstas? Plūd. Llv. II, 314. Wohl nebst an. sparkr "lebhaft, rührig" u. a. zur Wurzel von spir̃gala, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679, Leskien Abl. 360, Fick Wrtb. III 4 , 245 und 515 und BB. III, 163, Zupitza Germ. Gutt. 166.
Avots: ME III, 999
Avots: ME III, 999
spirgulis
vājš
vâjš,
3): auch Liepna, (mit â 2 ) Orellen; (euphemistisch) etwas betrunken
Lennew. n. BielU.;
4): ärmlich
Liepna. Subst. vâjums: die Krankheit Mahlup, (mit â 2 ) Orellen; krītamais v. (mit â 2 ) Allend., die Fallsucht. nāves v. BielU., eine tödliche Krankheit; dieva v. Ubbenorm n. BielU., eine Krankheit, von der man ohne einen Arzt genesen kann.
Avots: EH II, 761
3): auch Liepna, (mit â 2 ) Orellen; (euphemistisch) etwas betrunken
Lennew. n. BielU.;
4): ärmlich
Liepna. Subst. vâjums: die Krankheit Mahlup, (mit â 2 ) Orellen; krītamais v. (mit â 2 ) Allend., die Fallsucht. nāves v. BielU., eine tödliche Krankheit; dieva v. Ubbenorm n. BielU., eine Krankheit, von der man ohne einen Arzt genesen kann.
Avots: EH II, 761
veselēt
veselêt (r. "froh werden") Sussei n. FBR. VIII, 147, -ẽju, heilen (tr.), gesund machen Römershof n. FBR. VIII, 106. Refl. -tiês, gesunden, genesen U., Golg., Kaltenbrunn, Lubn., Memelshof, Oknist, Sehren, Sessw.
Avots: ME IV, 543
Avots: ME IV, 543
veseļot
veseļuôt, tr., heilen, gesund machen: šādus bērniņus veseļuojuot šitâ JK. VI, 10. Refl. -tiês,
1) gesunden, genesen
U.: vīrs gulēja un veseļuojās A. v. J. 1897, S. 532. guovīm ieduot, lai tās veseļuotuos Etn. II, 85;
2) "zutrinken":
tu neesi veseļuojies, du hast mir nicht zugetrunken Celm.
Avots: ME IV, 544
1) gesunden, genesen
U.: vīrs gulēja un veseļuojās A. v. J. 1897, S. 532. guovīm ieduot, lai tās veseļuotuos Etn. II, 85;
2) "zutrinken":
tu neesi veseļuojies, du hast mir nicht zugetrunken Celm.
Avots: ME IV, 544
veseloties
ve̦se̦luôtiês,
1) gesunden, genesen
Dond. (od. *ve̦saluoties? - Erschlossen aus ve̦salte̦s), Golg., Oknist;
2) sich begrüssen
Lubn.
Avots: ME IV, 544
1) gesunden, genesen
Dond. (od. *ve̦saluoties? - Erschlossen aus ve̦salte̦s), Golg., Oknist;
2) sich begrüssen
Lubn.
Avots: ME IV, 544