Paplašinātā meklēšana

apgùodinât, ehren, mit Ehrbezeigungen überschütten: kungs deva apguodinātu valstību I Chron. 30, 25, gab ein löbliches Königreich.

Avots: ME I, 89

‡ apkuôdinât, abbeizen: a. graudus Sessw. a. dzijas.

Avots: EH I, 95

atmuôdinât, tr., aufwecken, auferwecken: sieva gan izmuodinājusies, bet nevarējuse tuo atmuodināt LP. V, 373; meitu nuo miruoņiem atmuodināt LP. VII, 135.

Kļūdu labojums:
135 = 185

Avots: ME I, 179

I baluodine (unter baluode),

1): eine Pflanze
- auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 72.

Avots: EH I, 203

II baluodine, die weibliche Taube: uz... e̦ze̦ra atskries... divpadsmit baluodinītes Pas. V, 148 (aus Welonen).

Avots: EH I, 203

‡ glùodine ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, = zaltis.

Avots: EH I, 395

gùodinât, ‡ Refl. -tiês,

1) einander
gùodinât;

2) es als eine Ehre für sich betrachten, sich rühmen:
kungu nams ... guodinājas, ka cars ... braukdams gaŗām, reiz e̦suot tur apmeties . K. Kundziņš Smiltene 28.

Avots: EH I, 423

gùodinât, tr.,

1) ehren, Ehre erweisaen:
manis dēļ tautas jāja, tevi pa˙priekšu guodinās BW. 14123, 4. Mit fakt. Akk.: dieviņš guodu guodināja BW. 5004;

2) verehren:
jaunie vairs nemācēja dievus guodināt LP. VII, 323;

3) für etwas ansehen, für etwas ausgeben,
nennen (mit par konstruiert): guodināju Irmu par māsīcu MWM. V, 726. Subst. gùodinãjums, Ehrenbezeugung: Bismarkam netrūkst guodinājumu Balt. V.

Avots: ME I, 689

ìeguodinât,

3): pa[r] ... meitu purvu ... ieguôdine̦ts ² Puhren n. FBR. XIV, 51.

Avots: EH I, 516

ieguodināt,

[1) "jem. für ehrlich erklären"
L.;

2) in guten Leumund bringen]:
mācītājs mani bij ieguodinājis Kundz. Kronw. A. 16;

[3) mit einem Beinamen benennen:
meitas bija vecīti par "mūžīguo brūtgānu" ieguodinājušas Jürg.;

4) heran -, hereinlocken:
viņa tuo ieguodināja istabā Naud. u. a.].

Avots: ME II, 21

ìejuodinât: "(einen ermüdeten Menschen) aufmuntern, erheitern" Renzen.

Avots: EH I, 517

ìejuodinât A. XIV, 2, 314 (aus Serben) "?" [In Ottenhof und Marzenhof bedeute es: uzmudināt (man ar gribas ēst: viņš mani iejuodināja); in Ronneb. - Illusionen einflössen: iejuodinājis bē̦rnu uz tirgu un nu vairs nelaiž Wenden. kad bē̦rnus iejuodina ("satrakuo, ieskubina"), tad ilgi tie nevar aprimties Nötk.].

Avots: ME II, 23

[ìekuodinât,

1) einschärfen
Ruj., Bers.;

2) einbeizen:
dzijas Bauske, Nigr., Bers.]

Avots: ME II, 33

[I izjuõdinât Nigr., jem. schimpfend "juods" nennen.]

Avots: ME I, 746

II izjuodinât, ‡

4) im Frühjahr (während das Vieh noch nicht beständig auf die Weide getrieben wird) das Vieh für eine kurze Zeit hinauslassen, damit es sich im Freien austummeln kann
AP.

Avots: EH I, 452

II izjuodinât, tr.,

1) ausspüren (Diebe)
Bergm.;

2) auseinandertreiben
U.;

3) ["izkaitināt, izjuodinājis Serben n. A. XIV, 2, 314.

Avots: ME I, 746

[izkuodinât,

1) schärfen, wetzen
Wid.;

2) ausbeizen:
izk. dzijas Bauske. izk. rē̦tas vai liekuo gaļu ar kuodīgām zālēm N. - Peb. izk. plankumu ar zālēm;

3) ätzend herstellen:
izk. drēbei caurumu;

4) izk. dūmus acis, die Augen vom Rauch leiden lassen.]

Avots: ME I, 758

[izmuôdinât, tr., aufwecken: izm. uotru nuo miega.] Refl. - tiês, energisch jem. aufzuwecken bemüht sein: sieva gan izmuodinājusies tur tādu laiku, bet nevarējusi atmuodināt LP. V, 373.

Avots: ME I, 775

juõdinât [Serben, juôdinât Trik.], jem. zu etwas antreiben, an etwas erinnern Karls.: [kam tu bē̦rnu juodini? Serben].

Avots: ME II, 125

kuôdinât [li. kándinti "давать кусать"],

1) [beissend machen
Für. I]; e̦nkuri kuodināt, machen, dass der Anker im Grunde fasst U.;

2) breizen:
šādus kuoka darbus var vienkārši un lē̦ti kuodināt A. XXI, 512;

3) einschärfen, strenge anbefehlen:
rūgtu aizrādījumu kuodināta B. Vēstn. māju sievas viņai kuodināja, lai pie altāŗa pieminuot brūtgānam kāju RKr. XVI, 99; [zum Anbiss reizen L.; mahnen, treiben Für. I].

Avots: ME II, 341

I kuôdinât,

1): e̦nkuri k. ārā Segew., den Anker lichten;

2): auch Segew.; k. dzijas Warkl. k. kuoku me̦lnu ebenda;

3): tâ vien kuodināja viens uotrs, lai neiet kuopā Salis. Baibele ... kuodināja Jānim ... nešķirties nuo viņas Janš. Mežv. ļ. II, 417.

Avots: EH I, 685

‡ II kùodinât ² Bērzgale, mager werden lassen Warkl.: k. luopus uz plikas pļavas.

Avots: EH I, 685

[kuodinêt, -ẽju, Kurmin 280 unter žuję, kauen.]

Avots: ME II, 341

muôdinât,

1): re̦dzē̦dams, kādu uztrūctnāšanuos šie viņa vārdi bija muodinājuši (hervorgerufen, bewirkt)
Janš. Dzimtene III, 19; ‡

2) = mudinât Auleja: m. zirgu, kab drīžāk ietu.

Avots: EH I, 840

nùodindelêt, intr., hintändeln: būs visu nakti nuodindelējis Seib.

Avots: ME II, 775

nùodindêt: zeme nuodindēja Tdz. 53223.

Avots: EH II, 39

nùodindêt, auch refl. - tiês, erdröhnen, krachen: aizsala e̦ze̦rs, nuodindējās vien RKr. VII, 104.

Avots: ME II, 775

[nùodiñgt, sich beherrschen: bē̦rni nevar nuodingt vien kâ dzīt ganuos Janš.]

Avots: ME II, 775

[nùogùdinât,

1) = nùogùodât 1: linus nuoguodināja ar talku N. - Peb.;

2) (ironich) durchschimpfen:
viņu nuoguodināja tre̦kniem vārdiem Schujen;

3) beehren:
viņi nuoguodināja visus savus radus pēc rindas Nigr., sie erwiesen allen ihren Verwandten der Reihe nach die Ehre, indem sie ihren Kindern(bei der Taufe) die Namen dieser Verwandten gaben.]

Avots: ME II, 789, 790

nùokuôdinât,

3): auch Dunika, Siuxt; ‡

4) abmahnen
Lng.; ‡

5) zu Tode hetzen
Segew.

Avots: EH II, 58

nùokuôdinât,

1) abbeizen:
tē̦rauda virspusi ar skābēm nuokuodina Konv. ² 525;

2) abfären:
dziju nuokuodināju me̦lnā krāsā Ahs. n. RKr. XVII, 41;

3) = piekuodināt: cits citam nuokuodināja, lai nestāstuot tāļāk Kaudz. [gan Krancis nuokuodināja, lai neejuot dancuot Pas. I, 194 (aus Selg.)]. ve̦cāki man nuokuodināja, lai cita lietas neaiztieku Ahs. n. RKr. XVII, 41.

Avots: ME II, 804

nùomuôdinât, tr., vergeblich zu wecken suchen Spr.

Avots: ME II, 824

uôdin, Adv., zur Verstärkung von uôst: ne uodin nevar sauost Kaudz. Izjurieši 272.

Avots: ME IV, 412

‡ *ùodine ² , erschlossen aus ostle. ùdine ² Skaista "eine niedrig gelegene, feuchte Wiese". Etwa aus *uodinine (vgl. li. vandenìnė "zum Wasser gehörige")?

Avots: EH II, 742

pagùodinât, pagùodît, tr.,

1) ehren, beehren, Ehre erweisen, verherrlichen:
pagasts rīkuojās savu skuoluotāju visādi paguodināt Latv. drīz pādes vārdiņu paguodināšu BW. 1399;

2) ironisch, so namentlich paguodīt, ehren, traktieren, prügeln:
kuo Aza reiz ar šā krājuma vārdiem paguodināja Aps. nuost nuo kājām! es tādus circeņus ar knipi paguodu LP. IV, 2. tad arī es tevi paguodīšu gan, dann werde auch ich dich wohl einer gründlichen Prügeltracht würdigen VI, 191. Refl. -tiês,

1) sich verherrlichen:
es caur jums paguodināšuos priekš pagānu acīm Ez. 20, 41;

2) sich beehren:
es paguodinuos jums paziņuot. Subst. pagùodinãjums, die Beehrung, Verherrlichung: gājēju meitai tas izliktuos kâ par paguodinājumu Saul.; pagùodinâšana, das Ehren, Verherrlichen; pagùodinâtãjs, wer Ehre erweist, verherrlicht.

Avots: ME III, 33

pamuôdinât, pamuodît, tr.,

1) wecken, erwecken:
pamuodini mani rītu labi agri! [kad es biju aizmiguse, blusa mani pamuodīja BW. 34206, 1;

2) ermuntern, erregen, anreizen
U. Refl. pamuodîtiês U., = pamuosties: es pamuoduos savā prātā, ich erinnere mich, ich besinne mich auf U.].

Avots: ME III, 74

pãrkuôdinât,

1) "?": kungi, pārkuodināsim! A. XVI, 292;

[2) zu stark ätzen od. beizen:
dzijas laikam krāsuojuot pārkuodinātas Jürg.;

3) von neuem ätzen od. beizen:
dzijām brūk krāsa; tās vajadzēs vēl pārkuodināt Jürg.].

Avots: ME III, 162

pašgùodinâšana,* die Selbstverherrlichung MWM. IX, 860.

Avots: ME III, 112

pìegùodinât,

1) zur Genüge Ehren erweisen:
tuo ne˙kad nevar pieguodināt;

2) zuschreiben (redend):
viņi man tādu darbu pieguodinājuši, kāda nee̦smu strādājis Janš.

Avots: ME III, 253

pìekuodinât, ansagen, einschärfen, ernstlich anbefehlen: tev būs tuos (vārdus) taviem bērniem piekuodināt Glück V Mos. 6, 7. es tev lāgu lāgām piekuodināju.. I Kön. 22, 16. krājējiem.. būtu piekuodināts uzrakstīt dziesmas A. XX, 553. vainīguo suoda ar piekuodinājumu.

Avots: ME III, 262

pìemuodinât, wiederholt weckend erwecken: nuo rītiem zē̦nu nevarēja piemuodināt vien Salis.

Avots: ME III, 275

‡ puodinieks,

1) = puôdniẽks 1 Pas. VIII, 352 (aus Asūne);

2) der Hintere (?):
sāk ve̦lnam ar šūpli pērt pa puodinieku Pas. VIII, 294 (aus Asūne).

Avots: EH II, 345

saguodinât, s. saguodêt.

Avots: ME II, 634

sajuodinât: A. XIV, 2, 314 (ME. III, 642 zitiert) ist die Bed. nicht angegeben!

Avots: EH XVI, 415

sakuodinât,

1) sakuodināt savu sirdi, sein Herz verstocken
Neik. n. U.;

2) aneinanderhetzen
Für. I (unter kuodināt );

3) beizend verderben
(tr.) Dunika.

Avots: ME II, 660, 661

samuodinât: auch (mit uô ² ) Dunika.

Avots: EH XVI, 432

samuodinât, (viele) erwecken, aufwecken Spr.

Avots: ME II, 691

uzgùodinât, uzgùodît, (ehrend) nennen (perfektiv): uzguodināt (uzguodīt) kādu par lielkungu.

Avots: ME IV, 335

uzjuodinât, aufmuntern (uzmudinât) A. - Ottenhof.

Avots: ME IV, 337

uzkuôdinât, stärker, leuchtender färben: dzijas (vilnu) uzkuodināt Bauske.

Avots: ME IV, 348

asaris [BW. 2717, in Neuenburg], PS., LP. 619, asars, aseris (li. ašerỹs und ešerỹs), Demin. asarītis, asariņš, [asarē̦ns BW. 34707],

1) Flussbarsch (Perca fluviatilis)
RKr. VIII, 105; IX, 94 [Zu ass "scharf", wie an. o,gr "Perca marina" (s. Lidèn Festskrift tillegnad K. F. Johansson 105 ff. und Göteborgs Högskolas? XXVI, 91 und Falk-Torp 1326 unter Uer), poln. jesiora "Fischgräte" (s. Pogodin 152) und altschwed. aghborre "Barsch" (s. Möller KZ. XXIV, 466 ² und auch Agrell, Baltoslav. Lautstudien 49)]. Sprw.: trinas kā asaris pa uolām, von einem zänkischen Menschen;

2) asari, ein Instrument, ein rundes Klötzchen, mit dessen Hilfe die die Rücklehne der Rohrstühle zusammenhaltenden Querhölzer gebogen werden
A. XXI, 441. - asarītis te̦k pa ceļu, bezeichnet in der Rätselsprache das Pferd, an li. ašvà, die Stute, ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne erinnernd, von Bielenstein (1000 lett. Rätsel 677) mit "scharfmähnig" wiedergegeben, RKr. VII, 73.

Avots: ME I, 143

atgùodât, atguodinât, für erwiesene Ehre oder Bewirkung seinerseits ehren oder bewirten A. X, 1, 629; Spr.

Avots: ME I, 161

atskãrta, atskãrtība, atskãrtums, die Einsicht: cik nu viņam tās atskārtas! kad nāks pie atskārtuma, redzēs, kuo tad teiks Serb. izskaidruo tā, ka tu sajūtu muodini un atskārtību atdzīvini Plūd.

Avots: ME I, 192

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

‡ II baluodene Pas. I, 344, Segew., = ‡ odine">baluodine II.

Avots: EH I, 203

‡ *baluodiene, erschlossen aus ostle. bolūdīne (ī zuverlässig?) Pas. III, 238, = ‡ odine">baluodine II.

Avots: EH I, 203

[baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. ² 271 F. und Feist Wrtb. ² 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ^ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]

Avots: ME I, 265

I bulbulis, bulbuls,

1) ein sagenhafter Wundervogel
[bul˜buls PS.], der Menschen in Bäume verwandelt [nach Pogodin IFA. XXIV, 43 aus pers. bulbul]: vai Zaļuo tē̦vs nav īsts bulbula putns, kas šuo mežu cēlis nuo apburtiem cilvē̦kiem, tuos pārvē̦rzdams kuokuos Aps. V, 8; Etn. I, 120;

2) der Popanz, =
bubulis Ruhental.

Kļūdu labojums:
A. = Aps. V,8
jāizmet (zu streichen ist):Aps.V,8,

Avots: ME I, 348

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I ^4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398

Dē̦kla, [Dẽkļa, Dêkle [RKr. XVI, 228 ^1], die Schicksalsgöttin. - Sie haben noch eine Göttin gehabt, die Dē̦kla genannt, dieselbe hat die Kinder, wann sie geboren, eingewieget Einhorn. Dē̦kla, Göttin der Säuglinge und Pflegerin der Wiegenkinder, die denselben Schlaf und Gedeihen geben solle. Von dēt, legen, warten, pflegen, und besonders pupu dēt, die Brust zu saugen geben Stender Gramm. 262. Nach Bielenstein LSpr. I, 293 u. Leskien Nom. 503 zu dēt, also die Setzende, Bestimmende, nach Lautenbach aber RKr. IX, 6 zu ai. dháyati "saugt" als die "Säugende"; nach Pogodin Журн. Минист. Просв. СССLII, 98 ist Dē̦kla die russ. heilige Thekla, was aber höchst unwahrscheinlich ist. In den Volksliedern ist Dē̦kla oft nur ein Beiname der Laima, der lett. Schicksalsgöttin: Dē̦kla, Dē̦kla, Laima, Laima, tu vienādi nedarīji BW. 1218; 6629. Dē̦kla, Laima, tā zināja 8631. Oft wird Dē̦kla mit Laima promiscue gebraucht: es redzēju savu Laimi (Var.: savu Dēkli) 9188. Wie die Laima, so bestimmt auch Dē̦kla das Schicksal, das Leben (mūžu lemj, liek, kaŗ 1119, 6; 1200, 1216; hilft den gebärenden Frauen 1076, 1118; vergiesst Tränen, wenn ein Mädchen zur Welt kommt, dem ein unglückliches, unsittliches Leben bevorsteht 1225, bestimmt die Freier den Mädchen). Zuweilen erscheinen Laima und Dē̦kla im VL. als zwei verschiedene Gottheiten: Laima, Laima, Dē̦kla, Dē̦kla, jūs vienādi nedarāt 1218, 2. In den Märchen kommt einmal sogar der Plur. von Dē̦kla vor: viņš griezies pie Dē̦klām [echt?] LP. VII, 521. [Dêkla ² Tr., Dẽkla (mit ē nach Dẽkļa, Dẽkle?) RKr. XVI, 228 ^1.]

Kļūdu labojums:
liek, kaŗ, 11196, = liek, kaŗ 1199,6

Avots: ME I, 462

‡ dučît kādu, sich jem. aufdrängen, ihn nicht in Ruhe lassen; urdīt, rāt Ar.: dučī (cel, muodini) viņu augšā! Bers.; ellig arbeiten Kalz.: viņa dučī pa māju. Refl. -tiês,

1) sich sorgen, mühen, plagen
Bers., Kalz.: tēvs dučījās visu rītu ar saimi;

2) "urdīties, rāties" Bers.

Avots: EH I, 339

dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,

1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;

2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;

3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;

4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,

1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];

2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];

3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);

4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;

[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].

Kļūdu labojums:
13987 = 13984

Avots: ME I, 520

ekur, [e̦kur C., PS., Bers., ekur Ruj., Lis.], siehe da! BW. 21990. [Eher wohl dissimilatorisch aus re(dz) kur, als nach Pogodin РФВ. XXXVII, 95 mit dem e - von r. это "dies", ἐχεῖνος "jener" u. a., weil dies deiktische e aus dem Baltischen sonst nicht bekannt ist.]

Avots: ME I, 566, 567

el˜pe U., elpis U., Blieden,

1) [gew.: e̦l˜pa] der Atem, das Luftschöpfen, der Luftzug:
e̦l˜pa [Wolm.] aizrāvās Vēr. I, 661. mirējam e̦l˜pa apstājusies LP. V, 58. guļ bez e̦l˜pas LP. VII, 658. e̦l˜pu apturēt Mērn. laiki 68, e̦l˜pu aizturēt Pūrs II, 62, den Atem anhalten. e̦l˜pu ņemt, vilkt, atmen. elpi ieraut, den Atem einhalten U.; pīpim... nav ne tabakas, ne e̦lpas Alm. Kaislību varā 118. [viņam maz elpes (Lebenskraft) Kreuzb.];

2) die Beihilfe, das Viehfutter
U., [ die Würze, die Zutaten zur Speise LKVv.]; die Wegekost (in dieser Bedeutung auch ceļa e̦lpa): mums uz ceļa pietrūka elpes [Autz], pamaz paņ`emām līdz Naud.;

3) elpi dabūt, derbe Schläge beklemmen
Neik. n. U. [elpe 1 zu alpa, li. al˜pti "verschmachten", s. Pogodin Слѣды 153, Būga KSn. I, 226 und auch Uhlenbeck PBrB. XXXV, 163; dagegen elpe 2 (wenigstenns in der Bed. "Beihilfe" ) wohl aus mnd. helpe "Hilfe".]

Avots: ME I, 568

[gãrsa PS., Frauenb.], gârsa ² Nigr., Telsen, Zb. XV, 202, BW. 447,2 Bd. V, S. 450], gârse ² [Līn., Bl.], BW. 31168, [gâ[r] se ² Stenden], garsas BW. 558 [stammt, wenn zuverlässig, wohl aus einem Gebiet, wie gar̃se aus Bixten, wo a vor tautosyllabischem r immer kurz ist, garses L. "Saukraut"], gārne Spr., Peņģ., gāršas, gārši, Giersch, Geissfuss (aegopodium podagragia) RKr. I, 64: krūmuos gārsas lasīdams BW. 31166,1. guovju gārse, archangelica; mazā guovju g., angelica silvestris Mag. IV, 2, 37. [gãrsa od. gãrse Bauske "eine auf Brachäckern wachsene Pflanze".] Zu li. gar̃šas "ein Kraut", garšvà od. gáršva "Saukraut, Giersch, archangelica officinalis", ahd. [gers "Giersch". Lautlich liesse sich hierher auch urslav. * garхъ "Erbse" stellen, und Pedersen IF. V, 54, Pogodin РФВ. L, 230 u. a. verbinden es auch wirklich damit, aber Berührungspunkte zwischen Giersch und Erbse sind nicht nachgewiesen].

Avots: ME I, 618, 619

gùodît, -ĩju,

1) ehren,
guodāt: guodi, dievs, tuos ļautiņus, kas guodīja bārenīti! BW. 4029;

2) pflegen, zärtlich hehandeln, schmücken:
īstuo meitu pamāte visādi lutināja un guodīja JK. V, 55;

3) nennen,
= guodināt 3: viņš grib par kungu guodījams Lis.] mēs tuo guodījām par tētiņu. Auch im schlimmen Sinne - schimpfen: tad guodīju gan viņu: nezināja, kuo darīt Mar. n. RKr. XV, 115; [

4) "?": guodījiet (schafft weg?) ve̦cus puišus! BW. 13013, 1 var.] Refl. -tiês,

1) sich rühmen,
s. guodāt;

2) sich bessern, sich anständig machen:
"guodies arī tak maz", saka uz nerātniekiem A. XIII, 252.

Kļūdu labojums:
die Phrase aus BW. 13013, 1 var˙gehört zur Bed.1 oder 2 (fraze no BW. 13013, 1 var. jāpārceļ 1. vai 2. nozīmes nodalījumā).

Avots: ME I, 689

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

izgrandît [li. išgrándyti "ausschaben"],

1) rein schaben:
piede̦gušu katlu ar nazi izgrandīt Grobin n. Etn. IV, 18;

[2) = izgrambât: ceļš izgrandīts Lis.] Refl. - tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss schüteln:
gan izgrandījuos, bet uzmuodināt nevarēju Fest.

Avots: ME I, 739

izjādinât [li. išjodinti], izjādelêt, gehörig hopsen, reiten lassen: tēte tuo paņēma uz celi un izjādināja Kleinb., [C., Dond.].

Avots: ME I, 745

‡ izkuôdêt ² Dunika, = odin%C3%A2t">izkuodinât 4.

Avots: EH I, 460

‡ izmurdzît, knautschend (rüttelnd) aufwecken N.-Peb.: i. kuo nuo miega; oberflächlich auswaschen Smilten: i. veļu; knautschend abquälen Lemsal: kaķis peli izmurdzījis; durch erfolglose Arbeiten abquälen (mit ur̃ ) C. Refl. -tiês Lemb., zur Genüge knautschend (rüttelnd) wecken: gan izmùrdzījuos ² viņam apkārt, bet nevarēju uzmuodināt Saikava.

Avots: EH I, 467, 468

jâdinât, tr.,

1) freqn. fortgesetzt reiten, abtummeln
[li. jodinė´ti]: kas drīkst manu kumeliņu apse̦dluotu jādināt (Var.: jādelēt) BW. 15502;

2) fakt., reiten lassen
[li. jodìnti]: bē̦rnu uz ceļa, uz muguras.

Avots: ME II, 105

jaujš,

1) steil, jäh:
jaujš kalns Bers. viņa redzēja klinti, kas jauji pacēlās pār ūdeni A. XII, 569;

2) jäh, sehr schnell, plötzlich, heftig:
jauji kustē̦damies viņš nuolieca galvu uz zemi A. XII, 654. tuop jauji un piepēži muodināts augšā A. XII, 41. jaujas rūpes viņu sagrāba A. XII, 421. tas zirgs ļuoti jaujš Bers. - Vielleicht - mit dem Suffix des sinnverwandten kraujš und straujš - zu r. юръ "Strudel", юри́ть "eilen", юлá "beweglicher Mensch", poln. jurzyc' się "zornig werden" u. a. bei Berneker Wrtb. 461.]

Avots: ME II, 97, 98

kaĩrestĩba, die Reizbarkeit: tas muodina slimīgu jūtelību un kairestību Latv.

Avots: ME II, 134

ķe̦tna, die Tatze, Pfote Smilt.: Miškum e̦suot ķe̦tna laba LP. VI, 61. (suns) pārve̦lk ar ķe̦tnu pār ģīmi un atmuodina (aizmigušuo) LP. I, 81.

Avots: ME II, 371, 372

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401

liẽldar̂bs ,* die Gsosstat: latvieši pūlas Aleksandra I lieldarbu guodināt B. Vēstn. padižuodamies ar saviem lieldarbiem Seibolt.

Avots: ME II, 498

misêt, -ẽju,

1) fakt. zu mist

II, verwirren, irre machen
St., mischen, verfehlen: piekuodināja mācītājam nemisēt nuoliktā laika K. Kaln.;

[2) entziehen, stehlen
Bergm. n. U. ("unbek."): lai misē viens uotram savu uzticību Diez, keiner entziehe dem andern sein Vertrauen]. Gew. refl. -tiês, [sich mischen Bielenstein;] sich irren, sich versehen, sich verzählen, schnitzern, irre, verwirrt werden: ne kājiņa šķībi gāja, ne valuoda misējās BW. 1458. kungs, jums būs misējies Degl. ja precniekam misējies, tad tuo krietni izzuobuo BW. III, 1, 86. [man misējas Autz n. U.] Subst. misẽjums, der Fehler, Schnitzer, Fehltritt: kungs par mazākiem misējumiem nežēlīgi suodījis LP. VII, 36; misêšanâs, das Sichversehen. Vgl. misît, mist

II. [In der Bed. "Verfehlen"
wohl aus mnd. missen dass.]

Avots: ME II, 635, 636

muõdêtiês, muôdinât [auch Wolm., Bl.], wecken: manis māte nevarēja nuo miedziņa muodināt BW. 6812. jūŗas gaiļi agri dzied, agri mani muodināja 13250, 24. Mit augšā verbunden, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: ne˙kā darīt - muodinās šuo augšā LP. IV, 9. Zu muost(ies).

Avots: ME II, 682

mur̂zît, -u, -ĩju, intr.,

1) reiben, zerknittern
[Fest.];

2) knautschen, quälen:
viņa sāk tuo muodināt un murzīt Dīc. I, 30. murzīts kâ runcis Tr. IV, 369. [viņa apkampusi tuo, purināja un murzīja Janš. Dzimtene V, 188. puika nuogāza uotru gar zemi un sāka tuo mur̂zīt ² (= burzît, purinât) Dunika. Refl. -tiês, sich reiben: kuo tu mur̂zies ² vai tevi utis kuož? Dunika.]

Avots: ME II, 671

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb ² 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704

nâvîgs,

1) tödlich, todbringend:
ve̦lns bij aplaidis pasauli ar nāvīgiem, kaitīgiem knišļiem LP. V, 179; nāvīga ruoze Tr. IV, 182; nāvīgi trāpīt Etn. III, 142;

2) ungemein, gewaltig, heftig, eifrig, stark:
nāvīgs ienaidnieks, der Todfeind; nāvīgs strādnieks, ein überaus eifriger Arbeiter. bija reizi nāvīgi dzē̦rājs LP. VII, 1150. nāvīgs sašutums tuo sagrāba Degl. e̦suot jāstrādā līdz nāvīgam nuogurumam Vēr. I, 1164. tē̦vs tâ nāvīgi bij piekuodinājis LP. VI, 974. augstprātību nāvīgi es nīdu JR. IV, 62. tad nu ļaudis nāvīgi ņe̦mas pa pļavu. nâvīgs uz, verpicht auf etw.: dažs sievietis uz dzeršanu vēl niknāks un nāvīgāks nekâ vīrietis Janš.

Avots: ME II, 704

‡ nesaulīgs,* sonnenlos, trübe (?): muodināja vīru, kuo pārduomas un nesaulīgas atceres bija iemidzinājušas Veselis Dienas krusts 65.

Avots: EH II, 19

nuoģida ,* nùoģidums,

1) [auch: nùoģidiens Juris Brasa 384], die Vorstellung:
nuoģida jab priekšstats Konv. ² 1273. mūsu pašu griba muodina ve̦se̦lu rindu nuoģidumu Vēr. II, 177. [baiguo spārnu šalkšana atsauca nuoģidu par citu nuotikumu Veselis Saules kapsē̦ta 111;

2) nuoģidums, Erfahrung
B. Vēstn. n. U.]

Avots: ME II, 790

nùgùodât, nùoguodêt [Lautb.], nùogùodît,

1) etw. erfolgreich enden
Spr.; einheimsen: nuoguodāt sienu (= nuovākt) Etn. IV, 161, [Wolm.]. nuoguodīt = nuokuopt, nuoguoduot zāli, sažāvējuot tuo LP. VII, 1170; [darba rīkus nuoguodēt pie malas Janš. Dzimtene ² II, 13;]

2) muižas klaušus nuoguodēt, den Frondienst ableisten;

3) zu Ende feiern:
nuoguodīju lielu dienu ar mazuo villainīti BW. 17035, 2;

4) mit Ehren abtragen:
guodēja, nuone̦sāja (Var.: nuoguodēja, nuone̦sāja) vienu zīļu vainadziņu BW. 24378, 4;

[5) nùoguodêt Lis., = odin%C3%A2t">nuogùodinât 2].

Avots: ME II, 789

nùomirinât, fakt. zu nùomir̃t, sterben machen, lassen, umbringen, töten: mēris visus nuomirinājis Etn. II, 59. baiduos nuo viņas siltās, mīkstās dvašas, kas, nuomirinādama gribu, pamuodina iegribas R. Sk. I, 122. [viņu jau ar sliktu ēšanu vien nuomirināja um Mitau.]

Avots: ME II, 820

I uodne U., Alswig, die über die mietnes bis zur apgalvene der ragavas gelegte (eine zusammengedrehte Fichten- oder Birkenrute Alswig) Verbindung U., Plur. uodnes Bielenstein Holzb. 556, = uzkala 1: uodne savienuo ragavu apgalveni ar pirmuo mietni un neļauj sliecēm atstiepties taisnām Alswig. Zunächst wohl aus *uodine. Nebst uôdītes nach Būga Liet. k. žod. XCIX zu e̦ñdas. Nebst slav. ǫda "Angelhaken", wozu es Būga Aist. St. 114 gestellt hat, etwa aus einem ide. *an-dhā oder *on-dhā (vgl. li. iñdas "Gefäss", le. priẽda III u. a.)?

Avots: ME IV, 413

uote̦nāji, uotanāji, die Äste einer im Freien wachsenden Birke (uotenis): pirts sluotu žagaruos sūtuot piekuodina, lai meklējuot uotanājus, žagarus nuo ārmalās auguošiem bērziem Etn. III, 171.

Avots: ME IV, 424

pabuñgât (unter pabuñguôt): gribu tuos p. (= pamuodināt) Saikava.

Avots: EH II, 122

[pagùodât,

1) = odin%C3%A2t">pagùodinât 1.: viņš grib, lai tuo paguodā Widdrisch;

2) = pamieluot 1 Warkl.]

Avots: ME III, 33

paguodêt, ‡

3) "paslavēt" Dunika: p. savu dē̦lu; ‡

4) "paguodināt" Oknist. Refl. -tiês,

2): "dē̦ls paguodējies tē̦va ce̦puri" ME. III, 33 bedeute nach Vank.: dē̦ls pajēmis t. c. un valkā tuo kâ savu.

Avots: EH II, 136

pagùodît (unter pagùodinât), ‡

3) ordentlich (eine Arbeit) verrichten
Siuxt: iesim un paguodīsim tuo sìenu!

Avots: EH II, 136

pakaļpalicẽji, pakaļpalikušie, die Hinterbliebenen: ja saimnieks vai saimniece nuomirst pilnā mēnesī, tad pakaļpalicējiem būšuot laime un pilnība Etn. II, 138. uzdzēra aizgājušam un piekuodināja tam, lai viņā saulē neaizmirstuot pakaļpalikušuos piederīguos LP. VII, 384.

Avots: ME III, 40

‡ *pārjē̦mât "?": lai būs Jezus guodināts, svē̦ta Māra pārjē̦māja; svē̦ta Māra pārjē̦māja (Var.: atjē̦māja, atjaunāja) ar svē̦tiem eņģeļiem Tdz. 54851, 2.

Avots: EH XIII, 201

pãrgulêt,

1) intr., übernachten:
beidzuot iejāj atkal vienā vietā pārgulēt LP. IV, 98. trīs naksniņas pārgulēju BW. 13562. še dzīrās tautas jāt, še par nakti pārgulēt 14544, 1;

2) tr., eine Krankheit durchmachen:
vâtis. [Refl. -tiês, übermässig schlafend schlaff werden: pamuodini saimnieku! viņš būs jau pārgulējies Jürg.]

Avots: ME III, 156, 157

pìekuodît U., = odin%C4%81t">piekuodināt; anreizen L.

Avots: ME III, 262

pìezeģinât, = odin%C3%A2t">piekuodinât; es tev piezeģinu: nedari tâ! Karkeln; beruht auf mnd. anseggen.

Avots: ME III, 312

*pirmmiedze (unter pirmmiedzis): pirmmiedzē cilvē̦ku nevar muodināt Pas. XIV, 211. nuo pirmmiedzes cilvē̦ku bij grūti uzcelt Jauns. J. un v. 329. In Līvāni und Nautrēni dafür das plur. t. pir̂mmìedzes.

Avots: EH XIII, 238

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

prìekšmetĩba,* Gegenständlichkeit: glezniecība muodina ķermeniskas priekšmetības optisku šķitumu MWM. v. J. 1898, S. 825.

Avots: ME III, 396

redzinât, tr., fakt.,

1) sehend machen
Kokn. n. U.; sehen lassen, hinweisen auf: neredzini māsu manu! Hasenp.; zu sehen, schauen auffordern: "redz(i), redz(i)!" - "kuo tu mani redzini?" Nigr.;

2) Karten legen, nach Karten wahrsagen
Dubena n. Etn. I, 31;

3) (scheltend zur Arbeit) anspornen, antreiben:
brālītim sudrabuoti matu gali; nedrīkst kungi vārdā saukt, ne vagares redzināt (Var.: drīzināt, brīdināt, bildināt, pie darba radzināt od. raidināt) BW. 3429 var. saimīti redzināt 22073. gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi redzināšu (Var.: rūdināšu) 23316, 8 var, priedi, egli vējš luocīja, kas snaudaļu redzināja (Var.: muodināja)? 21983 var. drīkstēsi redzināt... dē̦la līgaviņu BW. 3046 (aus Gr.-Kruhten). tautu dē̦la māmuļīte kd me̦llā bambālīte. drīkst[i] tu mani redzināt, baltu putu gabaliņu! RKr. XVI, 227. dzīvāt gāju tautiņās, ne dieveŗus redzināt ebenda 143. ņemsies mus rāt un redzināt Janš. Čāp. 57;

4) zum Essen nötigen
N.-Bartau: ēda gaļu... un cits citu redzināja, lai tik(ai) ē̦duot - gaļas e̦suot LP. VI, 26. In den Bedd. 1-2 zu redzêt, in den Bedd. 3-4 zu radzinât 2.

Avots: ME III, 503, 504

ridât, -ãju U., Dond., ridêt, -ẽju, U., Wandsen, Rojen, tr., wegräumen, zur Seite schaffen: es sākšu tūliņ ridāt savas mantas Dond. muodinās šuo augšā, lai ridē̦tu nūju nuo kājām LP. IV, 9; ridât "ordnen, zubereiten" Nötk. Refl. -tiês,

1) ridâtiês, kramen, ordnen
Trik., Serben n. U., MSil.: tā (saimniece) ridājās savā istabā Lautb. Luomi 181;

2) ridâtiês, sich mit unangenehmen Dingen abgeben
Katzd.;

3) sich davonmachen, fortgehen ("sich packen"):
lai visi citi ridējas nuo baznīcas laukā LP. V, 156. lai tikai ridējuoties nuo durvīm nuost LP. VI, 156. visi miruoņi ridēsies pruojām VII, 233. kad vazaņķis vēl tad neridē̦tuos pruojām A. XI, 574;

4) ridâtiês, sich aufmachen, sich rüsten (zu einer Reise od. Arbeit)
Nötk. ridies žiglāk! Wandsen. Vgl. rida.

Avots: ME III, 522, 523

saderĩba,

1) die Verträglichkeit
U.: piekuodinājis dzīvuot saderībā, mīlestībā LP. V, 394. tas tik bij miers un saderība Siliņš 14;

2) die Übereinstimmung; der Zusammenhang:
jeb˙kuŗš darbs stāv kaut kādā saderībā ar darba cē̦luoni jeb izdarītāju Kronw.;

3) der Vertrag
U.; das Verlöbnis U.

Avots: ME II, 610

sâdinât (li. sodinti) Warkl, pflanzen Schlossberg bei Illuxt.

Avots: ME III, 801

saguodêt, tr.,

1) tüchtig bewirten:
kad panāksnieki taisās atpakaļ uz brūtes mājām, šī viņus vēl krietni saguodē RKr. XVI, 261;

2) auch saguodît, saguodinât, weglegen, wegräumen, zusammenraffen, einheimsen:
saguôdē ² traukus! Ahs. labība nuo laukiem jau saguôdē̦ta ² (saguôdināta ² Dond., Sassm.) ebenda. kad tik neuznāktu lietus, dabūtu saguodēt (auch: saguodīt) jel tuo sienu Naud. aizgājis vagaram parunāt vīrus un zirgus, kuo lieluo kaudzi saguodēt LP. V, 231. kamē̦r lieluo naudas kaudzi saguodīja IV, 161. mežsargs saguodījis naudu un palicis bagāts vīrs VI, 226. ne˙viena trauka nav, kur kāpuostus saguodīt VI, 899;

3) viel rühmen:
saguôdē̦ta ² mātes meita Dunika. Refl. saguodîtiês, sich ausschmücken, aufputzen: ir raibi saguodījies muodes ģeķu uzvalkā MWM. VI, 438.

Avots: ME II, 633, 634

sajùtĩba (auch Jaunie mērn. laiki IV, 6 - 1, 102), sajùtîgs, s. sajutĩba, sajutîgs. sajuodinât, tr., = uzmudinât Serben n. A. XIV, 2, 314, Alt-Ottenhof: sajuodināt skuķa sirdi, sajuõkuôt,

1) eine gewisse Zeit hindurch scherzen:
s. visu vakaru;

2) verspotten: viņš gribēja mūs sajuokuot.

Avots: ME II, 642

salikt, tr.,

1) zusammenlegen, zusammenfügen:
salikt ruokas, die Hände zusammenlegen, falten. salikt acis, die Augen schliessen: līdz actiņas vien saliku, māsa nāca muodināt BW. 27792. Galdiņš tuo nakti acu nesalika Saul. III, 55. nee̦smu ne acu salicis (ich habe garnicht geschlafen) Kav. vai jūs bija dievs salicis, - abi vienu daiļumiņu? BW. 21353. - cilvēks labi salikts iekš sevis, ein Mensch von wohlgeordnetem Gemüt U.;

2) legen, stellen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
ēdieni salikti, dzērieni ielieti LP. V, 357. salikt ēdienu galdā Aps. III, 5;

3) setzen (beim Druck).
Refl. -tiês,

1) (für sich) zusammenlegen:
tautiet[i]s lūdza... abas ruokas salicies BW. 15062, 2;

2) im Einverständnis sein, in Beziehungen stehen:
kuopenēsies un saliksies ar gājēju puisi LA. nu atkal ar Andži salikusies B. Vēstn.;

3) auch salikt, = salīgt; tie plêšas, kaûnas un atkal ar labu saliek(as) N. -Schwanb. - Subst. salikšana, das (Zusammen)legen; das Setzen;
salikšanâs, das Sichzusammentun; salikums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Zusammenlegens; das Resultat des Zusammenlegens: lūpu maigais salikums A. XX, 324; salicẽjs, wer zusammenlegt, zusammenfügt.

Avots: ME II, 671

savukā`rt,

1) der Reihe nach:
katram skuoluotājam savukārt jāstāv klasē, kad bē̦rni vakaruos mācās Ahs.;

2) meiner-, deiner-, seiner-, unsrer-, eurer-, ihrerseits:
kairums muodina ķīmiskus spē̦kus, kuŗi atkal savukārt pārvēršas mēchaniskā kustībā Pūrs I, 20. mēs atbildam savukārt jautādami 30. panāksnieki savukārt nepaliek šiem parādā BW. III, 1, 23. ve̦cākus viņi... aicināja apciemuot viņus savukārt A. v. J. 1898, S. 94.

Avots: ME III, 793

sils (li. šìlas "Haide, Haidekraut; Fichtenwald"),

1) sils Wolm., Deg., sila Burtn. n. U., Wid., Ld. 10921, ein loc. s. siluo BW. 30679, 2 var., der grosse Wald, Forst, namentl. Nadelholzwald
U.; Tannenwald Kl.: sili vien, purvi vien līdz maniem bāliņiem BW. 26519, 1 var. skanēj[a] mana dziedāšana par deviņi priežu sili 426. bijusi kāda sila, kuŗu apdzīvuojuši vilki Pas. I, 303 (aus Lems.) - augstais sils, Höhenkiefernwald Karls.; ze̦mais sils, Hochmooskiefernwald Karls. - siliņš, junger Kiefernwald Spr.;

2) sils Biel. n. U., sila Manz. Lettus, Biel. n. U., die Heide;
sils Kurl. n. U., Luttr., Deg., Dond. (auch: cūku sils), sila Wid., Plur. sili N.-Bartau, Dunika, Gramsden, Gold., Kandau ("viršu lauki"), Dond., siliņas Ruj. n. U., Heidekraut (erica vulgaris);

3) sonst in Pflanzennamen:
sils, calluna vulgaris Salisb., Hasenpot n. RKr. III, 69; siliņi Wid. od. Māŗās sils Mag. IV, 2, 54; RKr. II, 79; Konv. 2323, Feld-Thymian (thymus serpyllum L.); Māres siliņi auch - Gänserich (potentilla) Wagner n. U.; zemes siliņš Mag. IV, 2, 55; Konv. ² 3609, Augentrost (euphrasia officinalis L.) RKr. 11, 71;

4) in genitivischen Verbindungen: sila cīrulis, die Baumlerche
U.; sila baks "sviesta be̦ka" Sussei; sila zeme, sandiger Boden U.; Walkerde Wid.; silu mēnesis, der September U. Ganz unsichere Zusammensieiiungen bei UhIenbeck KZ. XL, 554, Pogodin PFB. XXXII, 125, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 380. Vielleicht, wenn le. s-, li. š- hier aus ks- entsianden sind, zu gr. σχέλλω "trockne aus", περισχελής "sehr trocken" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. II, 597); in diesem Fall könnte man auch von einem sk̑- ausgehen.

Avots: ME III, 839

šķist, šķìetu, šķitu, pers. und unpers., refl. šķistiês, meinen U., achten Manz. Lettus, vermuten V.; scheinen: dziedi skaņi, maza meita,... lai šķiet tautas lielu meitu! BW. 556. tautu meita kalnā kāpa gavilēt: šķita... bāleliņus... klausāmies 484, 1. kruoga meita cisas taisa, šķita mani še guļuot 13250, 23. šķiet dieviņš nere̦dzuot, kuo man dara ļauni ļaudis 9130. šķitu (Var.: šķituos) nieka nepruotuot svešu ļaužu istabā 25814, 2. es šķitu lietiņu laukā līstam RKr. sviež pār upi balt[u] akmini, šķiet man siera gabaliņš BW. 33089, 18. jaukumu, kādu līdz šim bija duomājis un šķitis ap šuo meiteni Janš. Bandavā I, 44. ķēniņiene neliekas ne˙kuo šķietam LP. VI, 1015. nāc nāves nuoslē̦pumu šķist! Poruk V, 69. tuo var gan šķist St., das kann man wohl erachten. man šķiet(as), mich dünkt, mir kommt es vor, ich vermute. nešķietiet pie sevim sacīt (denket nicht, dass ihr bei euch wollt sagen)! Glück Matth. 3, 9. Jē̦kabs šķietas, ka zvē̦rs Jāze̦pu sapluosījis I Mos. 37. tas šķitās, ka man bij viņam vēstnešu algu duot II Sam. 4,10. Jelus šķietas viņu piedzē̦rušu e̦sam I Sam. 1. es šķituos nuogrimusi (Var.: es duomāju, ka es grimtu) apakš ļaužu valuodām BW. 8310, 2 var. nešķituos uzauguse tādam būt ļaudaviņa 25960, 1. māte... šķitās pili bavējuot BW. piel. ² 3336. būšuot šķitusēs re̦dzam tuo, kuo pate vēlējusēs Janš. Bandavā I, 232. es šķituos, brūnuos svārkus nebūs vilkt šuodieniņ BW. 1311, 3. es šķituos jauna būt 1249, 1. le̦pni jāja tautu dēls, šķietas muižu pakaļā 14440. tē̦vs... meitiņu padzirnē audzināja, lai galviņa pieputēja, šķietas tautu malējiņa 7949 var. viss, kas... nezināms, šķietas arī jauks Janš. Mežv. ļ. I, 29. šķietas, ka es būtu atkal pusaugu skuķe Bandavā II, 218. darīt, kâ pašiem pa prātam... šķietas Lapsa - Kūm. 144. - Part. šķìetams, scheinbar: patiesas vai šķietamas līdzības Pūrs I, 81. nerauguoties uz šķietamiem izņē̦mumiem A. v. J. 1899, No 7, S. 69. aiz šī vienaldzības un šķietamās aizmiršanas vairuoga Vēr. II, 59. - Subst. šķitums, der Schein; die Vermutung V.; das Votum V.: glezniecība muodina ķermeniskas priekšmetības optisku šķitumu MWM. v. J. 1898, S. 825. kas viņa šķitumam duod īste̦nuo svaru Vēr. II, 928. Zu skàitît, skaits; daneben ohne s- slav. čisti (prs.) čьtǫ "halten für, schätzen, zählen, lesen", čьstь "Ehre", ai. cētati "(be)achtet, merkt, denkt, erkennt, versteht", kēta-ḥ "Gedanke, Hoffnung", av. čisti- "Einsicht" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 388 Berneker Wrtb. 1, 174 f., Trautmann Wrtb. 135.

Avots: ME IV, 47

slavinât (li. šlãvinti "preisen") Wid., tr., freqn., rühmen, preisen: mūsu meitas tāļi slavina Mar. n. RKr. XV, 136. kas bāreni guodināja, kas bāreni slavināja? dieviņš guodu guodināja, Laimīt[e] slavu slavināja BW. 5004. vainadziņu darināju deviņām kārtiņām: slave̦n[a] manu augumiņu caur deviņas kungu valstis 6190. pirksti, pirksti, nagi, nagi, tie man[i] skaistu darināja..., tie slavanu slavināja (Var.: sludināja) 6883 var.

Avots: ME III, 921

‡ snauds, = snaũda: muodināt Kristīni nuo tās snauda Rūžu Kr. 51.

Avots: EH II, 542

šņer̂kstêt Jürg., Warkh., (mit er̂

2) Stenden -u, -ẽju, rasseln, klirren (?): šņe̦rkstuôt, kâ nikni... kuce̦ni ņe̦rkstuot... važas muodina mani Vārds v. J. 1912, S. 79; in Golg. (mit er̂) vom Geräusch, das beim Ausziehen eines Zahns zu hören ist.

Avots: ME IV, 94

sudzinieks,

1) "?": putniņi iečarkstē̦damies pamuodināja arī citus sudziniekus Kaln. Uozuolk. m. 112;

2) = sudzenieks Serben, Drosth., Laud.

Avots: ME III, 1115

suska Schibbenhof, Sessau, Neuenb., Salgaln, Pe̦nkule, Rutzau, Dunika, Irmelau, = plukata: kuo es tur tādu susku (auch in Frauenb.) guodināšu? MWM. X, 887. tāds suska muižaskungs A 1892, II, 257 (falsch!). nāc ārā, suska pe̦ska! BW. 16884. susku bārda, kuo tu gribi? RKr. VII, 1243; "ein Verkommener" Altenburg; "ein Liederlicher" Matk.; "ein Tölpel" Pilten (in - Pilten auch suskas "Flachs oder Wolle von geringer Qualität"); ein Mädchen von kleinem Wuchse Bornsmünde;"ein kleines (ungezogenes Schönberg, aufdringlich neugieriges A. - Bergfried) Kind"; "altes Gras" Ruj.; "ein fauler Langschläfer" Aahof; ein schlechtes Pferd Wid. Anscheinend zu sušķis.

Avots: ME III, 1126

tē̦rgât, -ãju,

1) = tē̦gât, (aus)forschen, (aus)fragen Stürzenhof;

2) tḕ̦rgāt ² Golg. (erschlossen aus hochle. tārgāt, wo der Wurzelvokal aber auch em gemeinle. ā sein konnte), schwatzen.
Refl. -tiês, sich unterhalten, scherzen (mit ẽ̦r) Notk.; bei der Arbeit die Zeit verplappern (mit ê̦r ² ) Schibbenhof: meitas sēž ar vīriešiem kuopā, tẽ̦rgājas, juokuojas Janš. Dzimtene V, 35. kamdēļ mums veiti iaiku kavēt tuos muodinuot un ar tiem tē̦rgāties? Dzimtene ² III, 385. sievu tē̦rgāšanās Bandavā II, 69. In der Bed. 1 wohl durch tē̦gāt beeinflusst; sonst wohl zur Wurzel von tārlāt.

Avots: ME IV, 173

tùolaĩk,

1): auch (mit uõ) Frauenb., (mit ùo ² ) Kaltenbr., Pilda, Skaista, Sonnaxt, Višķi; kur ... t. biji? Tdz. 59105. t. tevi muodināšu BW. 22803, 7;

2): auch (mit ùo ² ) Baltinow, Bērzgale, Marienhausen u. a., s. Augstkalns FBR. XI, 49.

Avots: EH II, 709

ùrdijs ² Birsgaln, bräunlichgelb, (in Ekau) orangengelb: jauki nuokuodinātas gan dze̦lte̦nas, gan rudas. gan ruslas, gan zilas, gan mēļas, gan ur̃dijas un vēl citādas dzijas Janš. Mežv. ļ. II, 127. Entlehnt nebst ordijs Gr.- Buschhof dass. und estn. ordian "Orleans" (gelber Farbestoff); d für l vielleicht unter dem Einfluss von Bordeaux. Vgl. auch ur̃diņš (und urds?), sowie Stenders Wrtb. 447.

Avots: ME IV, 303

uzmuodêt Jaun. mežk. 7, uzmuôdinât, auf(er)wecken L., U.; erwecken, ermuntern U.: raganas grib puisi uzmuodināt LP. VII, 603, viņa tuo bij uzmuodinājuse ar skūpstu Vēr. II, 148. Refl. uzmuodināties, sich erwecken Glück Psalm. 35, 23.

Avots: ME IV, 361

‡ uztrūcinât,

1) aufgehen od. entzweigehen machen
Jürg.: u. auguonu;

2) aufschrecken (tr.)
Zögenhof: u. bē̦rnu nuo miega. Refl. -tiês, sich aufregen: re̦dzē̦dams, kādu uztrūcināšanuos šie viņa vārdi bija muodinājuši Janš. Dzimtene III, 18.

Avots: EH II, 737

vārpsta,

1): v. skrēja pie gultiņas vērpējiņu muodināt BW. 6807. vārpstiņa netecēja 20613;

2): auch Iw.;

3): auch Iw.

Avots: EH II, 764

viên li.( vien bei Miežinis) Wolm˙u.a. viên ² Dond., Kand., Salis, Selg., Siuxt, viẽn Rutzau n. FBR. VII, 116, Dunika, Līn., Mesoten, Schnehpeln, Siuxt, Tr., Vierka, viê AP., C., Serbigal, Trik., viê ² Segewold, nur, allein: kur vien U., wo nur, wo es auch sei. kad vien gribējis LP. VII, 858. lai... dzīvuojuot, kâ vien tīkuot IV, 103. apkaut, kuo vien tikai gribuot VI, 420. runājiet,... kuo vien laba zinādami! BW. 8856. vai es vie vīrins biju? vai man vie kumelins? 8326. viņš bij tāds vien mudīgs Mērn. laiki 5. bija ķēniņam viena vien meita Zbiór XVIII, 449. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. divas vien māsas. stīvs vien paliku Mērn. laiki 28. lai iet... taisni vie Etn. IV, 169. cik ātri vien varē̦dams LP. VII, 858. āt ātri vien tas steidzies pakaļ III, 84. klāt vien nē̦sāt 66. aiztikt ar nūju vien I,137. priedes vie, egles vie BW. 25934, 3. smiekli vien, ē̦rmi vien 11072, 4. stucinu vie nuogriêzuos BWp. 2762. ved,... kur ve̦zdams, caur siliņu vien neved! BW. 18272, 11 var. duo[d],... kam duodama, iguoņam vie neduo[d]! 9515 var. rej, rej, sunīti, nekuod vien! Br. sak. v. 1215. glāb vien kaķi nuo nāves! viņš tev ieplêsīs ruokā 470. meklējiet vien paši! Mērn. laiki 96. lai viņš nāk vien! J. K. V, 132, aizslē̦dz durvis, ka kraukš vie LP. VI, 218. zivis sanākušas, ka ļum vien III, 75. ja vien tik (wenn nur) agrāk nevajaguot muodināt Mērn. laiki 62. tad tik vien miega kâ zirgam Etn. II, 66. tuo tik vien ne! 75. tik vien ka U. "wenn nur; so nur, dass". bez vien U., ausser, ausgenommen (nur): neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu... braukdams BW. III, 1, 96. visas meitas, bez vien tās klibās, uogās Mag. II, 2, 70. ne vien - bet arī, nicht nur - sondern auch. Alter nom. s. neutr. g. zu viêns; Tr. hat viēn "nur" neben viêns "ein"!

Avots: ME IV, 655

viêns (li. vienas),

1) (als Zahlwort) ein:
viena galva, viena bē̦da Celmiņ. pa vienam U., einzeln. vienas dienas saimniece Frauenb., eine sehr verschwenderische Wirtin. jāizkurina par vienu dienu LP. IV, 146. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. viens palaidiens (s. unter palaîdiens). runāja... ātri un vienā laidā Mērn. l. 20. padarīt kuo vienā laĩdā (in einem Strich, ohne Unterbrechung) Frauenb. bē̦rniem vienā rāvienā (im Nu) bija de̦sa vē̦de̦rā ebenda. viens par diviem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. VI, sak. v. 959. še... nav vis vienais (ungewöhnlich!) cilvē̦ks vien, kas klausās Mērn. laiki 324. tas ir viens un divi, das geht eins, zwei, drei (= in einem Augenblick) U. nebijis viens, divi (im Nu), ... vilks gatavs LP. VI, 292 (ähnlich 361). labi - viens, divi, kuociņš pārne̦sts V, 38. ve̦lns viens, divi izveda mednieku uz ceļa Kurbads. Auf Pluralformen bezogen im Plural: divi vien mēs bāliņi;... pirksim vienus brūnus svārkus! BW. 3451. nuopircis vienas spēles LP. VI, 437. Einem uotrs oder cits gegenüber gestellt: viens uotra (gen.), viens uotram (dat.), viens uotru (acc.), viens uotrā (loc.), einander (gew. wenn von zweien die Rede ist). divi māsiņas iet pa ceļu, sviesta ņuka ruokā; viena uotrai neduodas Br. m. 966. viens pēc uotra Aus. I, 18. divpadsmit ve̦lni viens pakaļ uotra (richtiger wäre: cits pakaļ cita) klūp iekšā LP. VI, 978. viena smalki, uotra re̦sni ērģelēt ērģelēja BW. 341 var. meita nuodzī vuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35 (ähnlich VI, 617). vieni gudruoja, ka..., uotrie duomāja, ka... Purapuķe J. str. 132. ar vienu cirtienu vieniem sešiem galvas nuost, ar uotru cirtienu uotriem sešiem galvas nuost LP. VI, 755 (ähnlich lI, 18). lai viņi šuo lietu neizpauž vieni uotriem Mērn. laiki 200. panāksnieki un vedēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. lūgs vienus, lūgs uotrus Balt. Vēstn. v. J. 1901,.N 10 (Beilage). viens gans nuomira, citi gani raudāja BW. 2692. kamē̦r vieni pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi... BW. III, l, 81. stiprinieki izceļ viņas vienu (richtiger wäre: citu) pēc citas nuo zemes apukšas laukā Pas. II, 220. Ungewöhnlich: tās nu bijušas... cita pēc vienas (die eine nach der andern) jānuomaitā Pas. V, 496. divpadsmit baluodinītes... viena uz vienas dze̦nas Pas. V, 151. jie... lubieja viens vienu (einander) Zbiór XVIII, 419;

2) allein:
viens pats, nur einer, einer allein: vienā pašā naktī Dīcm. pas. v. I, 24. ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši BW. 12856. palikuši vieni paši A.v˙j.1899, S. 279. viņš tur dzīvuo viens U. mēs braucām vienas ar Olgu Apskats v. J. 1903, S. 416. upe viena starpiņā Biel. 1050. meita nee̦suot vairs viena (die Tochter sei schwanger) Stāsti Kraukļu kr.8. gāju Laimas pirtiņā vienā linu krekliņā BW. 1092. vienuos kre̦kluos Deglavs. laidīs vienus kumeliņus zaļajā zâlītē 30147. es nuokaltu biķeriņu nuo vieniem (könnte auch "lauter" bedeuten!) dālder,iem 26940, 1. Pē̦rkuonam visa zeme, man tas (Var.: tik) viens bāleliņš (Var.: tie vieni bāleliņi) 32955, 3. tu viens vienīgais Glück;

3) lauter:
(dzīvuot) vienuos priekuos LP. I, 98 (ähnlich V, 110), vienā līksmībā III, 85, vienā laimē VI, 49, VII, 101, vienās raizēs Aps. J. Bag. radi 21. brauc uz priekšu vienās bailēs J.Kr. III, 71. viss nams stāvēja vienās liesmās Rainis Göte VI, 74. es lai eju... vienās skrandās A. XVII, 43. debess "vienās acīs" MWM. IX, 152. zirgi vienās putās LP. IV, 15. apģērbjas vienā ze̦ltā 213. vienuos ze̦ltuos I,110. cepa baltmaizi vienā sviestā un kreimā J.Kr. V, 148. raud vienā raudāšanā (weint in einem fort) LP. I, 88. visu laiku pavada vienā dziedāšanā BW. III, 1, 19. kādēļ tu vienā gabalā (fortwährend, in einem fort) tāds nuolaidies? LP. IV, 30. cūkas vienā gabalā jāskrien atgriezt 146. viņš bļauj vienā gabalā;

4) ein und derselbe, der gleiche:
vienā lielumā U., gleicher Grösse. vienā prātā U. oder vienis prātis Kundz. Vec. St. 1 I, gleichen Sinnes. viņi dzimuši vienā dienā. abi vienu lielumiņu BW. 3451. kau[t] būt[u] visi vienu vietu 3851 var. kalpiem jāturas visiem pa vienu vietu Alm. Piesis. sēdēja kuopā vienuos ratuos BW. III, 1, 18. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71. tie visi tur vieni ir, brāļi un māsas, sie sind dort alle verwandt, alle - Brüder und Schwestern unter einander Mag. XIII, 3, 10. tie jau viens, kas viens Dienas Lapas piel. v. J. 1891, N 61, S. 6. tās rindiņas... viens kas viens (ganz identisch) ar leišu tekstu A. XII, 861. vai mēs nee̦sam viens un viens? Apskats v. J. 1903, S. 530, viss viens: vai kaklā, vai makā Br. sak. v. 480. tas jau ir tas pats viens Kav. viena alga Mērn. laiki 86, Kundz. Vec. St. 12, viens algs Dond., viena maksa LP. I, 149, IV, 8 ( man viena maksa, kur,ā pusē sviest Saikava) oder viens daudzums Saikava, gleichviel, einerlei. ar vienu oder (bei L. und Kauliņ BB. XiI, 233) ar vienu vien, fortwährend, immer;

5) ganz, ungeteilt
U.: tā muiža ir uz vienu (ungeteilt) U.;

6) (als unbestimmtes Pronomen; subst. und adjekt.) ein(er), jemand, ein gewisser, (neutral) eins:
viens atnācis U., es ist jemand gekommen. lai nu viens nuoklausās tavā runā Zeib. Sk. 10. viens atjāja baltu zirgu BW. 13829, 1. bet lai man saka viens, kuo grib Alm. Meit. no sv. 103. ak tu viens! Blaum. Skala ug. 199, MWM. VIII, 542. nu saki, viens cilvē̦ks! Zeib. Sk. 56 (ähnlich A. XI, 107). lai nu viens cilvē̦ks pasmejas Blaum. Skala ug. 160. nu klausies nu viens cilvē̦ks šuo ve̦cuo Purap. I. 272. tās nu bijušas jāve̦d par vienu upi Pas. V, 496. kâ viens vaska rituliņš BW. 3768. bija viens kupča dē̦ls Zbiór XVIII,276. atrast vienas mājas LP. VII, 292. gadījušies vieni kapi 36. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes J. Kr. III, 73. vieni divi "etwa zwei" L. viens kas tiesa (eins ist wahr) J. R. IV, 94, A. XVI, 294. tas gan atkal ir viens, kas tiesa Blaum. Skala ug. 139. viens gan e̦suot tiesa Smilga Aizsn. ceļi 26. tas var atgadīties kuram vienam (einem jeden) Apsk. v. J. 1903, S. 600. Volkstümlich (nicht schriftsprachlich) als unbestimmter Artikel: tur vajadzē̦tu vienas stipras virves U. tev ir viena cieta sirds BW. 21654, 5. tavu vienu cietu sirdi! 24346, 1. strādā kâ viena lauva A. XI, 1, 107. viens dumjš, nemācīts cilvē̦ks MWM. X, 569. s. Le. Gr. § 327; zu apr. ains, aksl. inъ, got. ains, air. o`en, lat. ūnus < oinos "ein", gr. οἰνός "eins (auf dem Würfel)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 101).

Avots: ME IV, 664, 665

zicinât bē̦rnu Trik. "piekuodināt bē̦rnam".

Avots: EH II, 806

zizlis, zizls,

1) ein Stab
L., U., (zizlis) Nötk., (" selten") N. - Peb.: Āruons nuomete savu zizli Glück II Mos. 7, 10. viņš izstiepe sava zizla galu I Sam. 14, 27. aka, kuo tie... ir rakuši... ar saviem zizliem IV Mos. 21, 18. karaliskuo zizli Vēr. II, 133. zižļu galu kaldināt BW. 31206 var.;

2) Plur. zižļi Kawall n. U. Bielenstein Holzb. 543, Kabillen, zizļi Hug. n. U., Mag. III, 1, 115, zizli Essern n. U., Bielenstein Holzb. 543, die Radspeichen: rumba, kuŗai vairs nav zižļu klāt LP. VII, 587. Wohl (nach Pogodin Слѣды 161) aus einem aruss. dial. зьзлъ für жьзлъ

Avots: ME IV, 730

žņerkstêt (auch mit -gst- geschrieben), -u, -ẽju,

1) knirschen
(mit er̂ ) AP., C., Schwanb., Setzen, (mit er̃ ) Schibbenhof: smiltis žņerkst zuobuos Schibbenhof. žņerkst stikla vai dzelzs gabali, vienu gar uotru trinuot Setzen. zņe̦rkstuot... tās (važas) muodina mani Druva II, 754. kaķis peli ē̦d, ka žņe̦rkst vien Frauenb. ja ruokā džerkste, tad tuo luokuot luocītava žņe̦rkst C.;

2) weinerlich, unruhig sein, murren
Bauske, Vīt., (mit er̃ ) Grünw.: bē̦rns šūpulī žņe̦rkst Bauske. sivē̦ni žņe̦rkst pēc ēšanas Vīt. Vgl. šņerkstêt.

Avots: ME IV, 825