Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'pere' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'pere' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (25)
atspere
atspere, die Feder: savāž un atvāž nazi, it kā gribē̦dams izmēģināt atsperi Por.; atspeŗu rati, Federwagen Vēr. I, 49. viņas pārliecības ir tā atspere, kas viņu dze̦n uz priekšu A. XIII, 950. atsperu zâle, asplenium trichomanes Peņģ., Vēr. II, 910 (n. Mag. IV, 2, 68 atspēru zāle, gemeines Haarmoos, polytrichum commune). atspeŗu vieta, wogegen man die Beine stemmen kann Mag. III, 1, 100.
Avots: ME I, 194
Avots: ME I, 194
cēpere
duperes
lempere
lepere
lepere, der Fuss: te̦k ar basām leperēm BW. 13557, 2. [Zu ļe̦pa I 3? Vielleicht dissimilatorisch aus * lepele.]
Avots: ME II, 452
Avots: ME II, 452
pere
perekle
pereklis
pereklis (unter perêklis),
1): auch Borchow, Kaltenbr., N.-Laitzen, PK., Seyershof, Warkh., (nur: das Nest eines Huhnes)
Linden in Kurl., Warkl., ("Brutnest mit seinem Inhalt") Diet.: vistas pereklī BW. 24718; ‡
3) "penis, glans" BielU.: viņam tā perekļa (= tās vārpiņas) nav.
Avots: EH XIII, 224
1): auch Borchow, Kaltenbr., N.-Laitzen, PK., Seyershof, Warkh., (nur: das Nest eines Huhnes)
Linden in Kurl., Warkl., ("Brutnest mit seinem Inhalt") Diet.: vistas pereklī BW. 24718; ‡
3) "penis, glans" BielU.: viņam tā perekļa (= tās vārpiņas) nav.
Avots: EH XIII, 224
pereklis
perele
perene
perenīca
perešķis
pīpere
I pìpere 2 Kr., die Trompete; eine Pfeife, die mehrere hohe Tone angibt U., "eine besondere Pfeife" Freiziņ. Vgl. estn. pīpar "Posaune" und le. pīperēt.
Avots: ME III, 233
Avots: ME III, 233
pīpere
II pĩpere PS., ein Eiszapfen Smilt., Ronneb.: krietnā salā karājas kā ie̦dus pīperes pie ūsām Vārpas II, 39.
Avots: ME III, 233
Avots: ME III, 233
piperes
pļeperes
popere
sapere
sapere, in der Verbindung palikt saperē, unfruchtbar bleiben (vom Ei): vai bij šķilts, vai pe̦rē̦ts, vai palicis saperē (Var.: vanckarā) BW. 15633 var.
Avots: ME II, 698
Avots: ME II, 698
upere
zāpere
zàpere 2 Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Warkh., Warkl., Wessen, zàperis 2 Dweeten, Pilda, Zvirgzdine, zàpe̦rs 2 Gr.-Buschh, = vanckare: man nuo visām uolām tik viena palika zāpere Kaltenbrunn. šitī uola ir zāpe̦rs Gr.Buschh. zāpe̦rā palikušas piecas uolas ebenda. uolas palika zāperēm ebenda. uoliņa palika par zāperīti Pas. IV, 375 (aus Lixna). Anscheinend umgebildet aus r. зáпорок "дохлое яйцо", und zwar im Anschluss an perêt. vgl. vanckare.
Avots: ME IV, 699
Avots: ME IV, 699
žepere
žepere
žēperes
Šķirkļa skaidrojumā (78)
aizbalsināt
‡ àizbal˜sinât, weissend schliessen, zumachen, verdecken: a. blakšu perekļus ar kaļķiem.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
amols
amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. 2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),
1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;
2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;
3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III 4 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].
Avots: ME I, 70, 71
1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;
2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;
3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III 4 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].
Avots: ME I, 70, 71
apenis
apenis: auch Linden, Ramkau, Samiten; nom. plur. apenieši BW. 13781, 3 var. aperenes: die dazu gegebene Etymologie ist wohl zu streichen J. Al.; vgl. appērsnes.
Avots: EH I, 80
Avots: EH I, 80
atkrisnis
atkrisnis, Dem. -ĩtis, das Abgefallene, der Abfall: dūņu tur, te atkrisnīti - pereklīts darināts Plūduonis, Naud.
Kļūdu labojums:
dūņu = dūnu
pereklīts = pereklītis
Avots: ME I, 168
Kļūdu labojums:
dūņu = dūnu
pereklīts = pereklītis
Avots: ME I, 168
atturībnieks
bļera
dadēt
[dadêt Drsth., (Eier) hinzulegen (von der Henne): neņem uolas nuo perekļa! lai vista vēl dadēj klât!]
Avots: ME I, 429
Avots: ME I, 429
dēdeklis
‡ II dēdeklis, Ort zum Eierlegen, Niststätte (?): tukšā ligzda ir šīs vistas pereklis. bet tā ar uolām ir uotras vistas d. Janš. Mežv, ļ. I, 177.
Avots: EH I, 318
Avots: EH I, 318
iegarkstēties
‡ iegarkstêtiês (mit ā zu lesen?), = ìegārdzêtìês (?): ne˙re̦ti viņam ... krūtis iegargstējās Saul. Bezdelīgu pereklis 12.
Avots: EH I, 513
Avots: EH I, 513
ietupt
ìetupt, auch refl. - tiês, sich hineinhocken, sich herein -, hineinsetzen: jauna vista ietupuse ve̦cas vistas pereklī BW. 24724. viņš ačgārniski ratuos ietupies LP. VII, 483. gausa māte ietupās (Var.: ietupusi) mana sieka dibinā BW. 8102.
Avots: ME II, 84
Avots: ME II, 84
izčudīt
izčukstīt
izčukstît, izčuksnît Druw. n. A. XV, 165, tr., ausstechen, zerstören: acis BW. 21239,, 23229, 6. nerātnais puika izčukstīja paspārnē visus bezdelīgu perekļus Druw., Lös. n. A. XV, 165. Refl. - tiês, zur Genüge, zum Überdruss stochern: izbadījies, izčuksnījies pa purvu Austriņš M. Z. 29].
Kļūdu labojums:
zum = bis zum
Avots: ME I, 723
Kļūdu labojums:
zum = bis zum
Avots: ME I, 723
izdzist
izdzist, intr.,
1) aus -, verlöschen:
uguns, svece izdzisusi;
2) kalt werden:
tâ tu tupi, tâ tu tupēsi, ka pereklis neizdziest BW. 24718; nu tad ēdiet, ēdiet, pēc izdzisīs A. XI, 110;
3) fig., auslöschen, bechen:
izdziestuošas acis;
4) dahinschwinden, verhallen:
skaņas beidzuot izdzisa Saul. Sprw.: laime izdziest ātri kâ svece. izdzisis spuo- gulis, ein matter Spiegel MWM. VIII, 308;
5) kalt werden (beim Sterben), den Geist verhauchen, sterben:
tik˙līdz kāds miruonis izdzisa, atvēra luogu LP. VI, 39. izdzisa atkal viena sirds R. Sk. II, 23. viņš grib nuo bē̦dām vai izdzist.
Kļūdu labojums:
tupēsi = peri
Avots: ME I, 732
1) aus -, verlöschen:
uguns, svece izdzisusi;
2) kalt werden:
tâ tu tupi, tâ tu tupēsi, ka pereklis neizdziest BW. 24718; nu tad ēdiet, ēdiet, pēc izdzisīs A. XI, 110;
3) fig., auslöschen, bechen:
izdziestuošas acis;
4) dahinschwinden, verhallen:
skaņas beidzuot izdzisa Saul. Sprw.: laime izdziest ātri kâ svece. izdzisis spuo- gulis, ein matter Spiegel MWM. VIII, 308;
5) kalt werden (beim Sterben), den Geist verhauchen, sterben:
tik˙līdz kāds miruonis izdzisa, atvēra luogu LP. VI, 39. izdzisa atkal viena sirds R. Sk. II, 23. viņš grib nuo bē̦dām vai izdzist.
Kļūdu labojums:
tupēsi = peri
Avots: ME I, 732
izperēt
izperêt (išpere"ti), izperinât, tr., ausbrüten: tie jūsu dē̦tas uolas, kuo izperēja skuolas Aus. kas blēdību izperē taisnības vietā Psalm 94, 20. tad tādas lietas tu par mani izperini? Purap. izperinâtiês,
1) ausgebrütet werden:
par trejdeviņām dienām izperinājies putniņš LP. VI, 106. cik duomu piedzima un izperinājās viņa galvā!
2) mit dem Brüten fertig werden:
lai vistas izperinās.
Avots: ME I, 779
1) ausgebrütet werden:
par trejdeviņām dienām izperinājies putniņš LP. VI, 106. cik duomu piedzima un izperinājās viņa galvā!
2) mit dem Brüten fertig werden:
lai vistas izperinās.
Avots: ME I, 779
izšķilt
izšķil˜t, tr.,
1) herausschlagen:
dzirksteles;
2) ausbrüten:
izšķīla vistiņa pa pieci cālīši (vgl. BW. 15881). putni perekļuos jau bijuši izšķilti LP. VI, 626. Refl. - tiês,
1) sich abteilen, entfahren, entstehen:
zibeņi nuo mākuoņiem izšķīlās dārdē̦dami Pūrs I, 116. putas, kuŗas izšķiļas nuo zaļganajiem viļņiem JR. VII, 1;
2) aus dem Ei auskriechen, entschlüpfen, hervorgehen:
cālis izšķīlies nuo uolas. pēc kāda laika izšķiļas zivtulē̦ni MWM. IX, 639. kāpurs... izšķilsies nuo u oliņām A. XXI, 458. nuo gurcakļa sāks izšķilties galvaiņi XX, 226. ja šuo gaiļa pautu perinuot pats savā padusē, tad izšķiļuoties pūķis LP. VI, 60.
Avots: ME I, 811
1) herausschlagen:
dzirksteles;
2) ausbrüten:
izšķīla vistiņa pa pieci cālīši (vgl. BW. 15881). putni perekļuos jau bijuši izšķilti LP. VI, 626. Refl. - tiês,
1) sich abteilen, entfahren, entstehen:
zibeņi nuo mākuoņiem izšķīlās dārdē̦dami Pūrs I, 116. putas, kuŗas izšķiļas nuo zaļganajiem viļņiem JR. VII, 1;
2) aus dem Ei auskriechen, entschlüpfen, hervorgehen:
cālis izšķīlies nuo uolas. pēc kāda laika izšķiļas zivtulē̦ni MWM. IX, 639. kāpurs... izšķilsies nuo u oliņām A. XXI, 458. nuo gurcakļa sāks izšķilties galvaiņi XX, 226. ja šuo gaiļa pautu perinuot pats savā padusē, tad izšķiļuoties pūķis LP. VI, 60.
Avots: ME I, 811
kampt
kàmpt [Wolm., Trik., N. - Peb., Jürg., Arrasch, C., PS., Serbigal, kam̂pt 2 Salis, Ruj.], kam̃pt K., [Tr., Bl., Līn.,v Dond., Wandsen, Lautb., Selg., Dunika, Bauske], - pju, - pu, tr., fassen, greifen: zuobi, ar kuŗiem siļķes kampj laupījumu JR. tukšā dūšā tādu malku kampt! ohne etwas gegessen zu haben, solch einen Zug zu tun LP. IV, 6. Refl. - tiês, sich fassen, greifen, sich umarmen: dē̦ls ar lāci - ū˙ja, kâ viņi kampušies - kauli vien krikšķējuši LP. VI, 480. kādi nu prieki, kampšanās un mīlināšanās! JR. III, 77. kampties kaklā, um den Hals fallen: Jāze̦ps kampās Benjamīnam kaklā un raudāja I Mos. 45, 14. [Wohl eine Lautgebärde, wie sie in la. capere "nehmen" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 126) ohne m vorliegt; vgl. auch K. H. Meyer IF. XXXV, 227 ff.]
Avots: ME II, 152
Avots: ME II, 152
ķibināt
ķibinât,
1) zupfen, ziefen, reffeln:
viņš durvis ķibināja vaļā LP. VII, 133. kaķis ķibina putniņus nuo ligzdas laukā Gold. ar kāsīti ķibināju (Var.: ķibināju) brālīšam līgaviņu BW. 18185;
2) kleben:
bezdelīga ķibina savu perekli Lös. n. Etn. IV, 66;
3) mit der Hand oder mit der Pfote spielend anhühren, antasten, zergen
[Wessen], necken: kaķe ķibina ar kāju [BW. 35180]. puiši ķibina meitas. Refl. -tiês,
[1) fassend sich halten an:
puisis ķibinājas pie kuoka zara Dond., Dunika];
2) an einer kleinlichen Arbeit mit den Fingern arbeiten, knibbern:
žīds ķibinājās tik ilgi gar pulksteni, gribē̦dams tuo sataisīt, bet ne˙kas tur neiznāca Etn. II, 2. - [Aus li. kìbinti "im Scherz antasten, zupfen, necken".]
Avots: ME II, 378
1) zupfen, ziefen, reffeln:
viņš durvis ķibināja vaļā LP. VII, 133. kaķis ķibina putniņus nuo ligzdas laukā Gold. ar kāsīti ķibināju (Var.: ķibināju) brālīšam līgaviņu BW. 18185;
2) kleben:
bezdelīga ķibina savu perekli Lös. n. Etn. IV, 66;
3) mit der Hand oder mit der Pfote spielend anhühren, antasten, zergen
[Wessen], necken: kaķe ķibina ar kāju [BW. 35180]. puiši ķibina meitas. Refl. -tiês,
[1) fassend sich halten an:
puisis ķibinājas pie kuoka zara Dond., Dunika];
2) an einer kleinlichen Arbeit mit den Fingern arbeiten, knibbern:
žīds ķibinājās tik ilgi gar pulksteni, gribē̦dams tuo sataisīt, bet ne˙kas tur neiznāca Etn. II, 2. - [Aus li. kìbinti "im Scherz antasten, zupfen, necken".]
Avots: ME II, 378
klabata
klabata,
1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;
2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;
[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];
4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;
5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;
6) eine Plappertasche
Lasd.;
7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;
8) klabatas "eine kleine Wassermühle".
Avots: ME II, 206, 207
1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;
2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;
[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];
4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;
5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;
6) eine Plappertasche
Lasd.;
7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;
8) klabatas "eine kleine Wassermühle".
Avots: ME II, 206, 207
klabināt
klabinât [li. klãbinti "anklopfen"],
1) fakt. zu klabēt, klappern lassen, machen:
vējš klabina luogus od. luoga slēģus. suns klabina zuobus, auch zuobiem. ve̦cais puisis uz manim zuobus vien klabināja BW. 13561. buciņš ragus klabināja 30104. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis 19638; 27438, 2. tautu meitas tukšu pūru par atmatu klabināja BW. 16728. kunga kannas 12132, sieka malu klabināt 8012. muti klabināt, sprechen: diezgan jau e̦smu muti klabinājis, bet viss par velti. tevis dēļ es neiešu muti klabināt. kuo nu klabini niekus! was schwatzst du Unsinn;
2) viel sprechen, schwatzen:
man ar tevi tik daudz jāklabinājas, ka ne˙maz nevaru galā tikt Dond. Subst. klabinãjums, das bereits erfolgte Klappern; klabināšana, das Klappern; klabinâtãjs, der Klapperer.
Avots: ME II, 207
1) fakt. zu klabēt, klappern lassen, machen:
vējš klabina luogus od. luoga slēģus. suns klabina zuobus, auch zuobiem. ve̦cais puisis uz manim zuobus vien klabināja BW. 13561. buciņš ragus klabināja 30104. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis 19638; 27438, 2. tautu meitas tukšu pūru par atmatu klabināja BW. 16728. kunga kannas 12132, sieka malu klabināt 8012. muti klabināt, sprechen: diezgan jau e̦smu muti klabinājis, bet viss par velti. tevis dēļ es neiešu muti klabināt. kuo nu klabini niekus! was schwatzst du Unsinn;
2) viel sprechen, schwatzen:
man ar tevi tik daudz jāklabinājas, ka ne˙maz nevaru galā tikt Dond. Subst. klabinãjums, das bereits erfolgte Klappern; klabināšana, das Klappern; klabinâtãjs, der Klapperer.
Avots: ME II, 207
klaburnieks
klaburniẽks, jem. der mit Hilfe des Klopfbrettes den Ausbruch des Feuerschadens verkündet, ein Klapperer Grünh.
Avots: ME II, 207
Avots: ME II, 207
klemperis
klēpis
klèpis,
1) der Schoss:
bē̦rnu ņemt, turēt klēpī. pirmuo gadu tautu dē̦ls klēpī tevi vien auklēja BW. 23041. Sprw.: ruokas klēpī maizi nepe̦lna. liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. Von sanftem Schlaf sagt man: gulēt kâ dieva, eņģeļa, mātes, māmuliņas klēpī LP. VII, 88; III, 108. zemes klēpī, im Schoss der Erde. viņai pilns klēpis, sie ist schwanger Manz., A. X, 1, 307;
2) als Massbestimmung - ein Schossvoll:
klēpis malkas, skaidu, žagaru, siena, zemes. dūmi klēpjiem vien griežas atpakaļ uz leju A. XX, 615. [Vgl. li. (žem.) klėbỹs gen. (klė˜bio) dass. (vielleicht mit b aus dem synonymen glėbỹs) nebst dem Verbum klėbti (kliebie kudikelį) "sie nahm in ihre Arme das Kind" Geitler Beitr. 385 aus Dowkont). Nach Būga KSn. I, 71 zu apr. auklipts "verborgen" (das gew. zu got. hlifan, gr. χλέπτειν la. clepere "stehlen" u. a. gestellt wird) und jedenfalls (s. Zupitza Germ. Gutt 117 und KZ. XXXVII, 389 und Persson Beitr. 592 1 ) zu mhd. lāfter "Klafter" und wohl auch zu pieklēpt.]
Avots: ME II, 224
1) der Schoss:
bē̦rnu ņemt, turēt klēpī. pirmuo gadu tautu dē̦ls klēpī tevi vien auklēja BW. 23041. Sprw.: ruokas klēpī maizi nepe̦lna. liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. Von sanftem Schlaf sagt man: gulēt kâ dieva, eņģeļa, mātes, māmuliņas klēpī LP. VII, 88; III, 108. zemes klēpī, im Schoss der Erde. viņai pilns klēpis, sie ist schwanger Manz., A. X, 1, 307;
2) als Massbestimmung - ein Schossvoll:
klēpis malkas, skaidu, žagaru, siena, zemes. dūmi klēpjiem vien griežas atpakaļ uz leju A. XX, 615. [Vgl. li. (žem.) klėbỹs gen. (klė˜bio) dass. (vielleicht mit b aus dem synonymen glėbỹs) nebst dem Verbum klėbti (kliebie kudikelį) "sie nahm in ihre Arme das Kind" Geitler Beitr. 385 aus Dowkont). Nach Būga KSn. I, 71 zu apr. auklipts "verborgen" (das gew. zu got. hlifan, gr. χλέπτειν la. clepere "stehlen" u. a. gestellt wird) und jedenfalls (s. Zupitza Germ. Gutt 117 und KZ. XXXVII, 389 und Persson Beitr. 592 1 ) zu mhd. lāfter "Klafter" und wohl auch zu pieklēpt.]
Avots: ME II, 224
kloža
klukste
klukste: auch Bērzgale, ("perene vista") Saikava: k. bij izve̦dusi jaunu cāļu saimi Daugava 1933, S. 320.
Avots: EH I, 622
Avots: EH I, 622
klupurs
knūpēt
knūpêt "aufpassen, aufmerken": knūpēju albi ilgi, līdz nuovē̦ruoju, kuŗā pusē rubeņu pereklis Laud. [Wohl zu knupt.]
Avots: ME II, 251
Avots: ME II, 251
kupt
kupt, kùpu Lub., St., Biel., U., [Kr. Mag. XV, 2, 60] oder [?] kupu U. [vielleicht prs. zu *kupêt], kupu, intr., zusammengehen, gerinnen, gähren, sich ballen: piens kūp Lub, kup, kup [ob hier kup die II s. imper. ist, ist sehr fraglich, vgl. kuop(ā), kuop(ā), sviestiņ! BW. 2935 und kupa], sviestiņ! BW. 2936. kupis piens, gekäste Milch. [Vgl. auch *kupêt. - Von der Bed. "gären" ausgehend, stellen J. Schmidt KZ. XXXII, 406 1, Zupitza Germ. Gutt. 121, Wiedemann BB. XXIX, 3121, Berneker Wrtb. I, 678 le. kupt zu slav. kypěti "wallen", ai. kupyati "gerät in Wallung", la. cupere "begehren" u. a. Richtiger aber ist es wohl (mit Walde Wrtb.2 213 unter cūpa, Leskien Abl. 301) von der Bed. "sich ballen" auszugehen; in diesem Falle zu kuprs (s. dies), apers. kaufa- "Bergrücken", alb. kipī, li. kaũpas, sl. kupъ "Haufe", norw. hov "kleiner Hügel", gr. χύπη "Hohle", la. cūpa "Gefäss", ai. kūpa-ḥ "Grube" u. a. bei Fick Wrtb. III4, 94 u. a.]
Avots: ME II, 319
Avots: ME II, 319
lēkt
lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,
1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;
2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,
1) um die Wette springen:
iesim lēkties!
2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);
3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;
4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];
5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;
6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;
7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;
8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]
Avots: ME II, 458, 459
1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;
2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,
1) um die Wette springen:
iesim lēkties!
2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);
3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;
4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];
5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;
6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;
7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;
8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]
Avots: ME II, 458, 459
lēlis
lêlis [Kr.], Alt - Salis, Lub. [li. lėlis "Ziegenmelker"], lelis Nigr., Tals.,
1) [lêlis Arrasch, Bers., lêlis 2 Dond., Selg., Lautb., Ruj., lelis Wandsen, Nigr.], die Nachtschwalbe, der Nachtschatten, Ziegenmelker (caprimulgus europaeus); der Nachtrabe: lelis putns vārnas lielumā, pe̦lē̦ki me̦lnu spalvu. viņš skraida pa vakara krē̦slu un perekli netaisa, bet iedēj un izperē lieluos sūnekļuos kādā sausā bedrītē Tals. Sprw.: kâ lelis, kur uolu dēj, tur atstāj; lēlis [Nerft], die Fledermaus;
2) [lêlis 2 Dond., lêlis Domopol, Mērdzine], ein schlaffer, ungeschickter Mensch, der nichts sicher anfasst, noch hält, der Tölpel: tāds lēlis jau nuo darba ne˙kā nejē̦dz Bers., Laud. S. auch lêle. [Zur Bed. 1 vgl. li. lė´lė "caprimulgus" bei Būga KZ. LI, 127, slav. lelьkъ] "Ziegenmelker, Nachtrabe", klr. леляк "Fledermaus" (s. Berneker Wrtb. I, 700); s. auch Trautmann BB. XXX, 329. Zur Bed. 2 vgl. osorb. lělak "Lümmel".]
Avots: ME II, 459
1) [lêlis Arrasch, Bers., lêlis 2 Dond., Selg., Lautb., Ruj., lelis Wandsen, Nigr.], die Nachtschwalbe, der Nachtschatten, Ziegenmelker (caprimulgus europaeus); der Nachtrabe: lelis putns vārnas lielumā, pe̦lē̦ki me̦lnu spalvu. viņš skraida pa vakara krē̦slu un perekli netaisa, bet iedēj un izperē lieluos sūnekļuos kādā sausā bedrītē Tals. Sprw.: kâ lelis, kur uolu dēj, tur atstāj; lēlis [Nerft], die Fledermaus;
2) [lêlis 2 Dond., lêlis Domopol, Mērdzine], ein schlaffer, ungeschickter Mensch, der nichts sicher anfasst, noch hält, der Tölpel: tāds lēlis jau nuo darba ne˙kā nejē̦dz Bers., Laud. S. auch lêle. [Zur Bed. 1 vgl. li. lė´lė "caprimulgus" bei Būga KZ. LI, 127, slav. lelьkъ] "Ziegenmelker, Nachtrabe", klr. леляк "Fledermaus" (s. Berneker Wrtb. I, 700); s. auch Trautmann BB. XXX, 329. Zur Bed. 2 vgl. osorb. lělak "Lümmel".]
Avots: ME II, 459
ligzda
I ligzda: auch A.-Bergfried, A.-Laitzen, Alschw., Annenhof (bei Mar.), Anzen, A.-Ottenhof, AP., Autz, Behnen, Bers., Bixten, C., Dobl., Dzērve, Ellei, Ermes, Erwalen, Grenči, Gr.-Rönnen, Hasau, Hasenp., Hofzumberge, Holmhof, Jürg:, Kalz., Kand., Kegeln, Kreuzb., Kurmene, Kurs., Ladenhof, Launekaln, Laud., Lemb., Lesten, Lieven-Bersen, Luttr., Mahlup, Marzenhof, Meselau, Mesoten, Nabben, Naud., Nikrazen, N.-Peb., N.-Salis, Pabbasch, Pernigel, Pussen, Renzen, Römershof, Ronneb., Ruhtern, Ruj., Sackenhausen, Salgaln, Schlehk, Schlockenbeck, Schmärden, Schnehpeln, Selg:, Seppknll, Sessau, Smilt., Stelph., Sussikas, Swehthof, Taurkaln, Trik., Ugalen, Ukri, Ulpisch, Usmaiten, Valgāle, Wilzen, Wizenhof, Wolgunt, Zirstenhof, Zögenhof, (ligzdiņa) Gr.-Buschh. (unbek. in Saikava, wo dafür pērklis; in Bixten, Mesoten, Zögenhof - l. "ein leeres Nest von Hausvögeln" neben pereklis "ein Nest mit Eiern").
Avots: EH I, 741
Avots: EH I, 741
lizds
lizds (unter lizda}: auch Kal., Pas. VIII, 80; in Salis l. für wilde Vögel neben pereklis für Hennen:
Avots: EH I, 745
Avots: EH I, 745
margrieta
netiklība
netklĩba, die Unsittlichkeit, Sittenverderbnis, Lasterhaftigkeit: kruogs - netiklĩbas, puosta pereklis Vēr. I, 1309.
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
perēkle
perēklis
perêklis Wolmarshof, pereklis">pereklis,
1) auch perekle, das Nest:
Sprw. mazi putni, mazi perēkļi. cīruļa pereklīte BW. 25822, 6 var. kruogs - netiklības, puosta pereklis Vēr. I, 1309;
2) das auf einmal Ausgebrütete, die Brut:
jaunas vistas, ja vajaga, var dabūt, - mums divi perekļi izpe̦rē̦ti Janš. Paipala 51.
Avots: ME III, 201
1) auch perekle, das Nest:
Sprw. mazi putni, mazi perēkļi. cīruļa pereklīte BW. 25822, 6 var. kruogs - netiklības, puosta pereklis Vēr. I, 1309;
2) das auf einmal Ausgebrütete, die Brut:
jaunas vistas, ja vajaga, var dabūt, - mums divi perekļi izpe̦rē̦ti Janš. Paipala 51.
Avots: ME III, 201
peri
pericka
perīgala
perikle
perine
perīte
pērklis
pḕrklis Mag. XIII, 39, Lemburg, Alswig, N.-Laitzen, das Nest, die Brutstätte; baluodis pērkli taisījis LP. VI, 1, 242. mums bija desmit pērkļu vāi Druva I, 833. visa ļaunuma pḕrklis eine Brutstätte alles Bösen U.; zu perêt, und zwar kennen Wolm., PS., Kl., Lis., N.-Peb., Schwanb., Bers., Jürg., Warkl. nur pḕrklis (kein lizds) für jedes Nest, während in Salis, Lemsal, Bauske, Dunika pereklis "die Brutstätte einer Henne" neben lizda (Salis u. a.) resp. ligzda "das Nest (auch ein Nest, in das Hennen Eier legen)" gebraucht wird.
Avots: ME III, 208
Avots: ME III, 208
pērnējlauks
‡ *pẽrnējlauks Schlehk n. FBR. VII, 42, Popen (> tahm. pẽre-), Pussen (> tahm. pere-), der Brachacker.
Avots: EH XIII, 229
Avots: EH XIII, 229
perūkle
piekūns
piekūns Neik. n. U., Naturf. XXXVII, 3, der Wanderfalke (falco peregrinus). Vielleicht (wenn mit ie aus en) zu got. figgrs "Finger" und fāhan "fangen".
Avots: ME III, 262
Avots: ME III, 262
plakšis
plakšis, plakšķis,
1) ein klatschender Laut:
nuobučuoja ruoku ar lielu plakšķi Seibolt. viņi dzīs zaķus... ar balsi, plakšiem un tarkši Seibolt;
2) ein Schwätzer, Plapperer
U., ein Lügner: Annas plakšis izplakšēja, ka es rupju dzīvi vērpju BW. 8402 var.
Avots: ME III, 317
1) ein klatschender Laut:
nuobučuoja ruoku ar lielu plakšķi Seibolt. viņi dzīs zaķus... ar balsi, plakšiem un tarkši Seibolt;
2) ein Schwätzer, Plapperer
U., ein Lügner: Annas plakšis izplakšēja, ka es rupju dzīvi vērpju BW. 8402 var.
Avots: ME III, 317
pļāpa
pļãpa (li. pliopà "Plapperhans"),
1) comm., auch pļāpis (f. -pe) U., Nigr., der Schwätzer, Plapperer, Plappertasche, Klatschbase;
2) Pl. pļãpas, das Geschwätz, der Klatsch :
nuovazātas pļapas Saul. III, 141. par visām šām valuodām un pļāpām A. v. J. 1896, S. 344. kuo nu varam ticēt dzē̦rāju pļāpām? A. v. J. 1902, S. 126. lai neizce̦ltuos liekas pļāpas Apsk. v. J. 1905, S. 46. vakaru nuokāva tukšām pļāpām MWM. v. J. 1897, S. 575. vai viss nebij tikai tukšas pļāpas? MWM. v. J. 1896, S. 648. .
Avots: ME III, 367
1) comm., auch pļāpis (f. -pe) U., Nigr., der Schwätzer, Plapperer, Plappertasche, Klatschbase;
2) Pl. pļãpas, das Geschwätz, der Klatsch :
nuovazātas pļapas Saul. III, 141. par visām šām valuodām un pļāpām A. v. J. 1896, S. 344. kuo nu varam ticēt dzē̦rāju pļāpām? A. v. J. 1902, S. 126. lai neizce̦ltuos liekas pļāpas Apsk. v. J. 1905, S. 46. vakaru nuokāva tukšām pļāpām MWM. v. J. 1897, S. 575. vai viss nebij tikai tukšas pļāpas? MWM. v. J. 1896, S. 648. .
Avots: ME III, 367
pļepis
pļepis (f. -pe) Dond., Gr.-Essem, Lautb., Ekengraf, ein Plapperer, Plappertasche U.: tev jau ne˙kā nevar uzticēt: tu esi pļepis Dond. Vgl. plepis.
Avots: ME III, 369
Avots: ME III, 369
pļerza
pļirkšis
plukatība
plukatĩba* lumpiges Wesen, Lumperei: vīrs, kas nuogrimis . . . plukatībā A. XI, 584.
Avots: ME III, 355
Avots: ME III, 355
pļukšķis
pļukstēt
pļukstêt (undeutlich sprechen N.- Peb.), plukšêt Wessen, Wid., Salis, pļukšķêt Erlaa, -u, -ẽju, tr., intr., faseln, schwatzen, plappern; plätschern: Sprw. pļukst kâ žagata. pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduod! kuo nu pļukšķi niekus! Upītis Nemiers 116. tā nedrīkst kuo par viņām pļukstēt Janš. Barenīte 8. vilnīši, piesizdamies pie sugas, pļukšķēja Seifert Chrest. Ill, 3, 195. - Subst. pļukslêšana, pļuk-š(ķ)êšana, das Geschwätz, Geplapper: kuo tur sieviešu pļukšķēšanā klausīties? Purap.; pļukstê̦tājs, pļukš(ķ)ê̦tãjs, ein Schwätzer, Plapperer: jūs esat nuoduoti pļukšķē̦tāju mēlēm Ezechiel 36, 3. Vgl. plukstêt, plukš(ķ)êt.
Avots: ME III, 372
Avots: ME III, 372
porza
puķe
puķe, verächtl. Demin. puķele, ein Demin. puķiņa BW. 10071, 5, bei Manz. auch puķis, Demin. puķītis,
1) die Blume.
alus puķe, die Berberitze (berberis vulgaris L.) RKr. II, 67; auzu puķe, Kornrade (githago segetum) Konv. 1 913; baltā p.,
a) weisse Seerose (nymphaea alba)
Peņģ.;
b) weisse Ackerkamille ( anthemis arvensis
L.) RKr. II, 66, Gr.-Buschhof;
c) anemone nemorosa
Salisb.;
d) Wucherblume (chrysanthemum)
RKr. II, 69; Konv. 1 182: baltā puķe (chrysanthemum leucanthemum) de̦r iegriezumam vai iecirtumam Bers. n. Etn. I, 66; brīnuma p., Wunderblume (mirabilis jalappa) Peņģ.; bults puķīte, polygala RKr. XVI, 15; caurā puķe, prunella vulgaris L. Dond. n. RKr. III, 72; dze̦guzes od. dze̦gužu p.,
a) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 73;
b) Schuppenwurz (lathraea squamaria
L.) RKr. II, 73; Konv˙l 231; Konv. 2 359;
c) Breitkölbchen (platanthera bifolia Rich.)
RKr. II, 75;
d) Knabenkraut (orchis
L.) RKr. lI, 74;
e) primula officinalis Salis; ežu puķe, achillea millefolium L. Dobl. n. RKr. III, 68; Etn. III, 6; ezeļa p., ononis arvensis Konv. 2 2099; gurķu p., Gurkenkraut (borrago officinalis
L.) RKr. I1, 68; Mag. IV, 2, 28; kviešu p., Kornrade (githago segetum Desf.) RKr. III, 70; Konv. 1 913; laimes p. (erigeron acer) Konv. 2 241; Māŗas (Maures [fūr Māres ?] Mag. IV, 2, 62) p., Massliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; me̦dus p.,
a) galium verum L. Dond. n. RKr. III, 70;
b) alyssum L. Konv. 2 97; meļu p., Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) RKr. II, 73; mēr,a p., Schafgarbe (achillea millefolium L.) RKr. II, 64, Kursiten; miruoņu p.,
a) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;
b) sedum acre L. Wenden n. RKr. III, 72; miežu p., githago segetum Desf . RKr. III, 70; pārceļamā puķe, Quellen Ehrenpreis (veronica beccabunga
L.) RKr. II, 80; Pēter,a p., campanula glomerata L. Lös. n. RKr. III, 69; precnieku p., aster salicifolius Schaller Kokn. n. RKr. III, 69; pur(v)a puķe Ruj., Kand., die Dotterblume; puoļu ķēniņa puķe U. (unter puolis), Glockenblume (campanula glomerata); rasu puķīte, alchemilla vulgaris L. Konv. 2 3368; rāva p., brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) Konv. 1 532; rudens p.,
a) Einblatt (parnassia palustris
L.) Mag. IV, 2, 38; 80; Konv. 2 3168;
b) aster salicifolius Schaller
Dobl. n. RKr. III, 69; rudzu p., centaurea cyanus Mag. IV, 2, 60, Etn. IV, 1; salaku p., Kuhschelle, Küchenschelle (anemone pulsatilla L.) RKr. II, 66; saules p., Sonnenblume (helianthus annus L.) RKr. II, 72; sviesta p. A. v. J. 1899, S. 98, trollius europaeus PS., Arrasch; tītaru p., Schafgarbe (achillea millefolium) Etn. III, 6; uguns p., scharfer Hahnenfuss (ranunculus acer L.) Konv˙l 532; Etn. II, 135; vīķu p., githago segetum Desf. Fest. n. RKr. III, 70; vīna puķīte, Schattenblume (majanthemum bifolium D. C.) RKr. II, 74; zilā puķīte, Leberblümchen (anemone hepatica L.) RKr. II, 66; ziepju puķe, polygala amara L. Wenden, Trik. n. RKr. III, 72;
2) das Demin. puķĩte als Liebkosungswort (hauptsächl. fūr Mädchen) gebraucht, z. B. in der Verbind.
puķīte, ruozīte! Blümchen, Röschen! U. puķīt[e] mana līgaviņa BW. 17115. tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, puķīte, šuoruden! 15044;
3) puķes, Buntwerk
Bergm. n. U.;
4) puķes, der Strumpfzwickel
Bergm. n. U.;
5) kāzu puķe Plutte Katal. 60, = trideksnis, ē̦rkulis. Aus liv. puḱḱ od. puťť "Blume", s. Thomsen Beröringer 274.
Avots: ME III, 405, 406
1) die Blume.
alus puķe, die Berberitze (berberis vulgaris L.) RKr. II, 67; auzu puķe, Kornrade (githago segetum) Konv. 1 913; baltā p.,
a) weisse Seerose (nymphaea alba)
Peņģ.;
b) weisse Ackerkamille ( anthemis arvensis
L.) RKr. II, 66, Gr.-Buschhof;
c) anemone nemorosa
Salisb.;
d) Wucherblume (chrysanthemum)
RKr. II, 69; Konv. 1 182: baltā puķe (chrysanthemum leucanthemum) de̦r iegriezumam vai iecirtumam Bers. n. Etn. I, 66; brīnuma p., Wunderblume (mirabilis jalappa) Peņģ.; bults puķīte, polygala RKr. XVI, 15; caurā puķe, prunella vulgaris L. Dond. n. RKr. III, 72; dze̦guzes od. dze̦gužu p.,
a) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 73;
b) Schuppenwurz (lathraea squamaria
L.) RKr. II, 73; Konv˙l 231; Konv. 2 359;
c) Breitkölbchen (platanthera bifolia Rich.)
RKr. II, 75;
d) Knabenkraut (orchis
L.) RKr. lI, 74;
e) primula officinalis Salis; ežu puķe, achillea millefolium L. Dobl. n. RKr. III, 68; Etn. III, 6; ezeļa p., ononis arvensis Konv. 2 2099; gurķu p., Gurkenkraut (borrago officinalis
L.) RKr. I1, 68; Mag. IV, 2, 28; kviešu p., Kornrade (githago segetum Desf.) RKr. III, 70; Konv. 1 913; laimes p. (erigeron acer) Konv. 2 241; Māŗas (Maures [fūr Māres ?] Mag. IV, 2, 62) p., Massliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; me̦dus p.,
a) galium verum L. Dond. n. RKr. III, 70;
b) alyssum L. Konv. 2 97; meļu p., Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) RKr. II, 73; mēr,a p., Schafgarbe (achillea millefolium L.) RKr. II, 64, Kursiten; miruoņu p.,
a) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;
b) sedum acre L. Wenden n. RKr. III, 72; miežu p., githago segetum Desf . RKr. III, 70; pārceļamā puķe, Quellen Ehrenpreis (veronica beccabunga
L.) RKr. II, 80; Pēter,a p., campanula glomerata L. Lös. n. RKr. III, 69; precnieku p., aster salicifolius Schaller Kokn. n. RKr. III, 69; pur(v)a puķe Ruj., Kand., die Dotterblume; puoļu ķēniņa puķe U. (unter puolis), Glockenblume (campanula glomerata); rasu puķīte, alchemilla vulgaris L. Konv. 2 3368; rāva p., brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) Konv. 1 532; rudens p.,
a) Einblatt (parnassia palustris
L.) Mag. IV, 2, 38; 80; Konv. 2 3168;
b) aster salicifolius Schaller
Dobl. n. RKr. III, 69; rudzu p., centaurea cyanus Mag. IV, 2, 60, Etn. IV, 1; salaku p., Kuhschelle, Küchenschelle (anemone pulsatilla L.) RKr. II, 66; saules p., Sonnenblume (helianthus annus L.) RKr. II, 72; sviesta p. A. v. J. 1899, S. 98, trollius europaeus PS., Arrasch; tītaru p., Schafgarbe (achillea millefolium) Etn. III, 6; uguns p., scharfer Hahnenfuss (ranunculus acer L.) Konv˙l 532; Etn. II, 135; vīķu p., githago segetum Desf. Fest. n. RKr. III, 70; vīna puķīte, Schattenblume (majanthemum bifolium D. C.) RKr. II, 74; zilā puķīte, Leberblümchen (anemone hepatica L.) RKr. II, 66; ziepju puķe, polygala amara L. Wenden, Trik. n. RKr. III, 72;
2) das Demin. puķĩte als Liebkosungswort (hauptsächl. fūr Mädchen) gebraucht, z. B. in der Verbind.
puķīte, ruozīte! Blümchen, Röschen! U. puķīt[e] mana līgaviņa BW. 17115. tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, puķīte, šuoruden! 15044;
3) puķes, Buntwerk
Bergm. n. U.;
4) puķes, der Strumpfzwickel
Bergm. n. U.;
5) kāzu puķe Plutte Katal. 60, = trideksnis, ē̦rkulis. Aus liv. puḱḱ od. puťť "Blume", s. Thomsen Beröringer 274.
Avots: ME III, 405, 406
pūrs
pũrs (li. púras "ein Hohlmass" Jaunis Perev. 40, Klaip. 90),
1) ein Aussteuerkasten aus Lindenborke od. Holz
(vgl. Bielenstein Holzb. 237 ff. mit Abbild. S. 243); die Aussteuer: pūru darīt, darināt, luocīt, die Aussteuer anfertigen; p. piedarīt, pieluocīt, den Aussteuerkasten mit angefertigten Aussteuerstücken anfüllen; p. ritināt, den Aussteuerpaudel hineinrollen; p. šūt, šūdināt,
a) die Aussteuer nähen,
b) den Aussteuerpaudel zunähen;
p. vizināt, den Aussteuerpaudel führen. audz, meitiņa, luoki pūru, nāc pēc sava gredzentiņa! BW. 6325, māt[e] ar meitu pūru dara (Var.: meitu māte p. šuva) 7596. ve̦cajam ve̦ca naudā, ve̦ca pūrā dibinā; kas jaunam naudu deva? nav vēl pūrs šūdināts 7909, 2. jā pūrs bija lāde, tad nesa divi cilvē̦ki, jā tīne - viens pats BW. III, 1, 29. ve̦cais zaldāts dabūja pus+valsti pūrā līdz (bekam als Aussteuer). lai bē̦rna ziņkārību apmierinātu, mātei pa labai dalai izlīdzējā tautās dziesmu pūrs (der Volksliedervorrat) D. 330. -pūra gabali, die einzelnen Stücke der Aussteuer: devā arī dvieļus un citus pūra gabālus BW. III, 1, 11. - pūra maize, das Hochzeitsbrot Karls.;
2) das Lofmass, deckelloser od. bedeckelter Kasten, ursprünglich aus Lindenborke, später aus Holz
Bielenstein Holzb. 514; das Lof (Kornmass). - jaunais pūrs, das neue Lof - Kornmass (= 10 Garnez) Bielenstein Holzb. 513;
3) Demin. pūriņš,
a) ein Kober, ein sogenannter Paudel oder Pudel von Lindenborke
U.,
b) ein kleines Mass, kleine Schachtel zur Aufbewahrung von Geld
Bielenstein Holzb. 237,
c) ein geflochtenes Körbchen
Stürzenhof, Wolm. Wohl wurzelverwandt mit pūlis I und pauna, s. Persson Beitr. 242.
Avots: ME III, 449
1) ein Aussteuerkasten aus Lindenborke od. Holz
(vgl. Bielenstein Holzb. 237 ff. mit Abbild. S. 243); die Aussteuer: pūru darīt, darināt, luocīt, die Aussteuer anfertigen; p. piedarīt, pieluocīt, den Aussteuerkasten mit angefertigten Aussteuerstücken anfüllen; p. ritināt, den Aussteuerpaudel hineinrollen; p. šūt, šūdināt,
a) die Aussteuer nähen,
b) den Aussteuerpaudel zunähen;
p. vizināt, den Aussteuerpaudel führen. audz, meitiņa, luoki pūru, nāc pēc sava gredzentiņa! BW. 6325, māt[e] ar meitu pūru dara (Var.: meitu māte p. šuva) 7596. ve̦cajam ve̦ca naudā, ve̦ca pūrā dibinā; kas jaunam naudu deva? nav vēl pūrs šūdināts 7909, 2. jā pūrs bija lāde, tad nesa divi cilvē̦ki, jā tīne - viens pats BW. III, 1, 29. ve̦cais zaldāts dabūja pus+valsti pūrā līdz (bekam als Aussteuer). lai bē̦rna ziņkārību apmierinātu, mātei pa labai dalai izlīdzējā tautās dziesmu pūrs (der Volksliedervorrat) D. 330. -pūra gabali, die einzelnen Stücke der Aussteuer: devā arī dvieļus un citus pūra gabālus BW. III, 1, 11. - pūra maize, das Hochzeitsbrot Karls.;
2) das Lofmass, deckelloser od. bedeckelter Kasten, ursprünglich aus Lindenborke, später aus Holz
Bielenstein Holzb. 514; das Lof (Kornmass). - jaunais pūrs, das neue Lof - Kornmass (= 10 Garnez) Bielenstein Holzb. 513;
3) Demin. pūriņš,
a) ein Kober, ein sogenannter Paudel oder Pudel von Lindenborke
U.,
b) ein kleines Mass, kleine Schachtel zur Aufbewahrung von Geld
Bielenstein Holzb. 237,
c) ein geflochtenes Körbchen
Stürzenhof, Wolm. Wohl wurzelverwandt mit pūlis I und pauna, s. Persson Beitr. 242.
Avots: ME III, 449
rāpāt
rãpât C., Wolm., Līn., -ãju (li. ropóti "kriechen" Dusetos, Liet. pas. II, 251, LitMnd. I, 71), rãpuôt Iw., Lautb., Selg., Siuxt, Ruj., Arrasch, (mit à 2 ) Lis., Bers., Golg., Sessw., Selsau, Gr.Buschhof, rāpuôt(iês) U., rāpât Nigr., rãpâtiês Serbigal, PS., C., Jürg., AP., rãpêtiês Ruj., Salis, rãpt Bl. (li. užsirópiau "kletterte hinauf" KZ. LII, 292), ràpt 2 Warkl., Preili, râpt 2 Bauske, -pju (-pstu Zuobg. kal. v: J. 1908, S. 71), - pu, rãptiês Iw., Dond., Wandsen, Kandau, Ruj., ràptiês Wolm., PS., C., Arrasch, Jürg., Neuenb., ràptiês 2 Kl., Prl., râptiês 2 Selg., Bauske, Lautb., Siuxt, Gr.-Essern, Dunika, Salis, rãpluôt PlKur., kriechen, auf allen Vieren gehen: rāpuot nuo kruoga uz mājām Aps. III, 19. vēzis rāpuo šurp Vēr. II, 936. viņš piekusis rāpuoja un satvēra katru klints šķilu ebenda 225. es redzēju kukainīti malcienā rāpuojuot Ld.10.877. bē̦rns sāka jau rāpāt Nigr. minam nātres, lai aug mauris; tur mana pādīte rāpuojās BW. 1587, 3. tam jārāpuojas ačgārni LP. VII, 1167. rāpjas kâ vēzis atsprāklis. tārpi rāpjas gar sienu uz augšu Nigr. Nebst li. roplóti "kriechen" (bei Bezzenberger GGA. 1885, 940) zu le. rapačât und vielleicht (vgl. Pauli KSB. VII 157) zu wruss. panyxa "Kröte; eineblatternarbige Frau", poln. ropucha "Kröte", wenn fürs Slav. von der Bed. "Kröte" auszugehen ist; vgl. auch Zubaty BB. XVIII, 264. Daneben ein rēp- in li. rėplióti und lat. rēpere "kriechen", vgl. auch Walde Vrgl. Wrtb. iI, 370 und Fick Wrtb. I 4 , 301.
Avots: ME III, 497
Avots: ME III, 497
raustīt
raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,
1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;
2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,
1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;
2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;
3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;
4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.
Avots: ME III, 489
1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;
2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,
1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;
2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;
3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;
4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.
Avots: ME III, 489
rēpot
rẽ̦puôt, kriechen Ruj. Ungewiss, ob mit altem ē (vgl. li. rėplioti und la. rēpere "kriechen"), oder mit ē, aus ā (wie in krêtiņš u. a.).
Avots: ME III, 521
Avots: ME III, 521
roze
I ruõze,
1) die Rose (rosa L.);
Demin. ruozĩte, Maassliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; ērkšku ruoze, die wilde Rose (rosa canina L.) U.; Jāņu ruoze Birzman od. svē̦tā ruoze Harder n. U., die Päonie (paeonia officinalis L.); kaulu od. kuoka ruozes, die Stockrose, Malve (malva L.) RKr. II, 74; kazu ruozes, Weidenroschen (epilobium L.) RKr. II, 70; Konv. l 849; Konv. 2 1664; kāršu ruozes, althaea L. Stockm. n. RKr. III, 69; Konv. 2 1689; Wolm.; Ķīnas ruoze, hibiscus rosa sinensis L. Konv. 2 1733; le̦dus ruozes, Eisblumen (am Fenster etc.); Mārtiņu ruoze Konv. 2, Siuxt, eine Art Blumen; meža ruoze, die Hundsrose, Hagebutte (rosa canina L.) RKr. II, 77; Demin. meža ruozīte, geranium L. Segew. n. RKr. III, 70; sarkanā ruoze, rosa gallica L. Birzman; saules ruoze, der Alant (inula helenium L.) Konv˙a 48; speķa ruoze, lilium bulbiferum Mag. IV, 2, 39; ve̦lna ruoze, datura stramonium L. Wolm. n. RKr. III, 70; vēja ruoze, die Windrose Konv. 2 1815. - astuoņu zaru ruozītes, eine Art Stickmuster Kav. ruožu kruonītis U., der Rosenkranz (beim Gebet). - ruozītes rakt od. pirkt, ein Gesellschaftsspiel U. ruožu māte Etn. I, l16 "priekšsēdē̦tāja pie ruotaļām";
2) die Rose, der Rotlauf (erysipelas): ruoze lauž, sme̦ldz Br.182. baltā, pe̦lē̦kā, luopu, mīkstuma, sitamā, tulžu ruoze, Arten des Rotlaufs.
caurā ruoze, eine fistulose, offene Wunde St., U. kaulu ruõze PS., Drosth., eine Knochenkrankheit (Osteomyelitis); kaulu ruoze (dies vielmehr zu ruozes?), die Gicht, der Rheumatismus U. ruozes od. ruožu (U.) vārdi, Worte, Zauberformeln, mit denen man die Rose bespricht. Nebst estn. rōz< zunächst aus d. Deutschen.
Avots: ME III, 586
1) die Rose (rosa L.);
Demin. ruozĩte, Maassliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; ērkšku ruoze, die wilde Rose (rosa canina L.) U.; Jāņu ruoze Birzman od. svē̦tā ruoze Harder n. U., die Päonie (paeonia officinalis L.); kaulu od. kuoka ruozes, die Stockrose, Malve (malva L.) RKr. II, 74; kazu ruozes, Weidenroschen (epilobium L.) RKr. II, 70; Konv. l 849; Konv. 2 1664; kāršu ruozes, althaea L. Stockm. n. RKr. III, 69; Konv. 2 1689; Wolm.; Ķīnas ruoze, hibiscus rosa sinensis L. Konv. 2 1733; le̦dus ruozes, Eisblumen (am Fenster etc.); Mārtiņu ruoze Konv. 2, Siuxt, eine Art Blumen; meža ruoze, die Hundsrose, Hagebutte (rosa canina L.) RKr. II, 77; Demin. meža ruozīte, geranium L. Segew. n. RKr. III, 70; sarkanā ruoze, rosa gallica L. Birzman; saules ruoze, der Alant (inula helenium L.) Konv˙a 48; speķa ruoze, lilium bulbiferum Mag. IV, 2, 39; ve̦lna ruoze, datura stramonium L. Wolm. n. RKr. III, 70; vēja ruoze, die Windrose Konv. 2 1815. - astuoņu zaru ruozītes, eine Art Stickmuster Kav. ruožu kruonītis U., der Rosenkranz (beim Gebet). - ruozītes rakt od. pirkt, ein Gesellschaftsspiel U. ruožu māte Etn. I, l16 "priekšsēdē̦tāja pie ruotaļām";
2) die Rose, der Rotlauf (erysipelas): ruoze lauž, sme̦ldz Br.182. baltā, pe̦lē̦kā, luopu, mīkstuma, sitamā, tulžu ruoze, Arten des Rotlaufs.
caurā ruoze, eine fistulose, offene Wunde St., U. kaulu ruõze PS., Drosth., eine Knochenkrankheit (Osteomyelitis); kaulu ruoze (dies vielmehr zu ruozes?), die Gicht, der Rheumatismus U. ruozes od. ruožu (U.) vārdi, Worte, Zauberformeln, mit denen man die Rose bespricht. Nebst estn. rōz< zunächst aus d. Deutschen.
Avots: ME III, 586
saderēt
saderêt,
1) intr., passen, zusammenpassen, übereinstimmen; sich vertragen:
Sprw.: divi suņi pie viena kaula nesade̦r. daudz zvirbuļu vienā pereklī nesade̦r. divi gaiļi uz vienas sūdu čupas nesade̦r. tev, tautieti, ātra daba, tu ar mani nesaderi BW. 21706 var. sade̦ram mēs, tautieti, luopi mūsu nesade̦r: tavi zirgi, manas guovis kājiņām mīdījās 23063. ja dziesmiņa saderēja (Var.: saskarcēja), tad sade̦r dzīvuojuot 306. īstajām māsiņām valuodiņa nesade̦r (Var.: nesadien) 307. valuodas šķiltin šķiļas, derēt sade̦r LP. I, 155. viņš nabags, tu nabags - jūs labi kuopā saderiet IV, 36. izskats nesaderēja ne˙kādi Kaudz. M. 104. palūkuo, vai saderēs ar mē̦riem (ob die Masse stimmen) Krišs Laksts 63. - brāļi nesaderēja: tie tīkuoja viens uotru nuonavēt Launitz Stāsti 8;
2) intr., tr., einen Vertrag schliessen, übereinkommen, akkordieren
U.; sich verloben: saimnieks sade̦r puisi LP. VI, 411. meita saderējusi pie cita saimnieka Etn. IV, 170. uz gadu bij saderējis LP. VI, 648. kungs izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis VII, 781. bende, kas sade̦rē̦ts kādu nuožņaugt R. Sk. II, 246. saderēt mieru, Frieden schliessen: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs (Pack schlägt sich, Pack verträgt sich). labi - abi sade̦r mieru LP. IV, 87: vilks ar kazu saderēja mieru visu vasariņu BW. V, S. 239. (ie)naidu saderēt, einen Streit beilegen: visu laiku tas NN ar māsiņu ienaidā; nu tuos naidus saderēja, kūmiņās lauzdamies BW. 1611, 1. drīz sacēla ienaidiņu, nevar drīzi saderēt 34187. ar tautieti saderēju Biel. 1164. sīvas tautas, lē̦nas tautas jāja mani lakuoties. sīvajām atsacīju, ar lē̦nām saderēju BW. 10589. abi, ruokas saduodamies, saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei ruokā naudu BW. III, 1, 26. abi jaunie sadevās ruokas un nuoskūpstījās, saderēja ebenda S. 99;
3) intr., wetten, eine Wette schliessen:
saderim, vagarīte, kuŗš meitiņu dabūsim! BW. 1l417. dievs un ve̦lns reiz saderējuši, kuŗu cilvē̦ks piesauks LP. VII, 1189;
4) tr., verloben
U.: žē̦li raud pieguļiņa, dzirdēj[a] mani sade̦rē̦tu BW. 760, 1. man brāliņi saderēja nuo Vāczemes arājiņu 10637, 1. jau manā galviņā sade̦rē̦ts vainadziņš (der Brautkranz) 9055. tāļu mana līgaviņa dārgu naudu sade̦rē̦ta 15924. tautas manu . . māsu . . . saderēja ("saprecināja") VL. aus O.-Bartau. Refl. -tiês,
1) zusammenpassen, übereinstimmen:
Sprw. labs ar labu sade̦ras;
2) eine Vereinbarung treffen, ein Bündnis schliessen; sich (zu einer Arbeit) verdingen; sich verloben; sich miteinander vertragen, aussöhnen
U.: tie saderējās pret viņu (sie machten einen Bund wider ihn) II Chron. 24, 21. - dē̦ls saderējas muižā pie lielkunga par puisi LP. VII, 789. nuo. Jurģiem saderējuos pie Lapiņa kunga Seibolt.
Avots: ME II, 609, 610
1) intr., passen, zusammenpassen, übereinstimmen; sich vertragen:
Sprw.: divi suņi pie viena kaula nesade̦r. daudz zvirbuļu vienā pereklī nesade̦r. divi gaiļi uz vienas sūdu čupas nesade̦r. tev, tautieti, ātra daba, tu ar mani nesaderi BW. 21706 var. sade̦ram mēs, tautieti, luopi mūsu nesade̦r: tavi zirgi, manas guovis kājiņām mīdījās 23063. ja dziesmiņa saderēja (Var.: saskarcēja), tad sade̦r dzīvuojuot 306. īstajām māsiņām valuodiņa nesade̦r (Var.: nesadien) 307. valuodas šķiltin šķiļas, derēt sade̦r LP. I, 155. viņš nabags, tu nabags - jūs labi kuopā saderiet IV, 36. izskats nesaderēja ne˙kādi Kaudz. M. 104. palūkuo, vai saderēs ar mē̦riem (ob die Masse stimmen) Krišs Laksts 63. - brāļi nesaderēja: tie tīkuoja viens uotru nuonavēt Launitz Stāsti 8;
2) intr., tr., einen Vertrag schliessen, übereinkommen, akkordieren
U.; sich verloben: saimnieks sade̦r puisi LP. VI, 411. meita saderējusi pie cita saimnieka Etn. IV, 170. uz gadu bij saderējis LP. VI, 648. kungs izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis VII, 781. bende, kas sade̦rē̦ts kādu nuožņaugt R. Sk. II, 246. saderēt mieru, Frieden schliessen: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs (Pack schlägt sich, Pack verträgt sich). labi - abi sade̦r mieru LP. IV, 87: vilks ar kazu saderēja mieru visu vasariņu BW. V, S. 239. (ie)naidu saderēt, einen Streit beilegen: visu laiku tas NN ar māsiņu ienaidā; nu tuos naidus saderēja, kūmiņās lauzdamies BW. 1611, 1. drīz sacēla ienaidiņu, nevar drīzi saderēt 34187. ar tautieti saderēju Biel. 1164. sīvas tautas, lē̦nas tautas jāja mani lakuoties. sīvajām atsacīju, ar lē̦nām saderēju BW. 10589. abi, ruokas saduodamies, saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei ruokā naudu BW. III, 1, 26. abi jaunie sadevās ruokas un nuoskūpstījās, saderēja ebenda S. 99;
3) intr., wetten, eine Wette schliessen:
saderim, vagarīte, kuŗš meitiņu dabūsim! BW. 1l417. dievs un ve̦lns reiz saderējuši, kuŗu cilvē̦ks piesauks LP. VII, 1189;
4) tr., verloben
U.: žē̦li raud pieguļiņa, dzirdēj[a] mani sade̦rē̦tu BW. 760, 1. man brāliņi saderēja nuo Vāczemes arājiņu 10637, 1. jau manā galviņā sade̦rē̦ts vainadziņš (der Brautkranz) 9055. tāļu mana līgaviņa dārgu naudu sade̦rē̦ta 15924. tautas manu . . māsu . . . saderēja ("saprecināja") VL. aus O.-Bartau. Refl. -tiês,
1) zusammenpassen, übereinstimmen:
Sprw. labs ar labu sade̦ras;
2) eine Vereinbarung treffen, ein Bündnis schliessen; sich (zu einer Arbeit) verdingen; sich verloben; sich miteinander vertragen, aussöhnen
U.: tie saderējās pret viņu (sie machten einen Bund wider ihn) II Chron. 24, 21. - dē̦ls saderējas muižā pie lielkunga par puisi LP. VII, 789. nuo. Jurģiem saderējuos pie Lapiņa kunga Seibolt.
Avots: ME II, 609, 610
sīkroz(īt)e
sîkruõz(ĩt)e, Tausendschön, Maassliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; Konv. 2 2588: sīkruožu vaiņadziņš VL. sīkruožu ceriņš A. XX, 225.
Avots: ME III, 852
Avots: ME III, 852
slinks
sliñks, faul, träge: Sprw. slinks kâ pe̦lu maiss, kâ pagale, kâ sisenis. slinka kâ cūka. slinkam gudra mute. kas slinkam duos maizi! kungam slinki kauli. viņš tik slinks, ka savu actiņu nevīžuo aiztaisīt LP. VI, 188. nevarēja sūdzēties, ka tas slinks pie darba JR. V, 1, 64. aizjūdza tautu dē̦ls slinku (Var.: kūtru), laisku kumeliņu BW. 26506, 2 var. - Subst. sliñkums, das Faulsein, die Trägheit: Sprw. slinkums nav labums. slinkums ir visa ļauna pereklis. muižas meita ieraduse slinkumā (Var.: laiskumā), kārumā BW. 12132. slinkumu lāpīt, faulenzen U., Grünh.: kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628. Wohl als ein Kuronismus zu li. sliñkas dass. (mit iñ nach Būga KZ. LII, 296) Tiž. I, 325, LitMnd. I, 350 u. a.
Avots: ME III, 933
Avots: ME III, 933
sliznēt
sliznêt, -u, -ẽju, schlämmen, kneipen V.; Tagelang im Kruge zubringen ohne rechten Zweck, ohne eigentlich zu schmoren Seew. n. U. (slisnêt), Wid.; "umsonst warten" Ar.: kuo nu slizni, tik˙pat jau ne˙kā nesagaidīsi! Brucken n. Etn. I, 31. - Subst. sliznêšana, die Kneiperei, das Saufgelage V.; sliznê̦tãjs, ein Zechbruder V. Etwa zu an. sleikia "lecken" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 391)??
Avots: ME III, 934
Avots: ME III, 934
sloksne
sluõksne C., PS., Tr., Līn., Kurs., slùoksne 2 Kr., Kl., N.-Rosen, N.-Laitzen, sluôksne 2 Karls., auch sluogsne geschrieben, sluõksna Ronneb.,
1) sluõksne Dunika, Bauske, Siuxt, sluoksne U., Smilt., Mar., Bers., Nerft, sluoksna U., ein schmaler Streifen;
sluõksne C., sluoksne U., Bers., Wessen, sluoksna U., sluoksns Erlaa, ein Streifen Bast (od. Leder U.; lûku slùoksnes 2 Golg.); sluõksne Platohn, sluoksne U., sluoksna U. (wohl im Plural!), die dünnen Reiser der Korbmacher; sluoksne, ein feingespaltenes (Nuss)holzbändchen zum Flechten von Deckelgefässen, zum Zusammennähen von Brettchen u. a. Bielenstein Holzb. 345, 357, 363, 499; sluoksne, sluoksna, eine dünne Scheibe (z. B. von Käse) U.: dūmu mākuonis kārtuojas gaŗās, taisnās sluoksnēs A. Upītis J. 1. 3. šaurā debess sluoksne Stari II, 541. gar liela meža malu stiepjas sluoksne ve̦cāka cirtuma A. Upītis J. L. 1. izkapts ar ... šauru trinuma sluoksniņu zuobu augšmalā A. XX, 860. ē̦ve̦lē̦tie kāpuosti, kuŗi īsti smalkās sluoksnēs jāēvelē Peņģ. Sakņu dārzs 22. saulei svārkus šūdināja, divas sluoksnes ze̦lta lika BW. 30766. vīzēm sluoksnas staipījās 12926, 10. palīdzi man sagriezt lagzdas sluoksnēm - es tev nuopīšu kurvīti Kurs.;
2) sluoksnes RKr. II, 75, sluoksniņa Kronw., der Spitzwegerich (plantago lanceolata L.).
Zu li. slúoksnis "Schicht, Lage" bei Jaunis Perev. gramm. VI und Geitler Lit. Stud. 110, sluoksnys (nom. pl.) "gespaltene Wurzeln od. Weidenruten" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 172, slėksnė "Schicht" Miežinis, le. slēksne I, sluokstes; wenn vom Begriff des Flachen auszugehen ist, zu *sluoks (unter sluokatnis I). Anders Leskien Nom. 369 und Būga LM. IV, 429 (ohne Begründung zu le. slêgt).
Avots: ME III, 945
1) sluõksne Dunika, Bauske, Siuxt, sluoksne U., Smilt., Mar., Bers., Nerft, sluoksna U., ein schmaler Streifen;
sluõksne C., sluoksne U., Bers., Wessen, sluoksna U., sluoksns Erlaa, ein Streifen Bast (od. Leder U.; lûku slùoksnes 2 Golg.); sluõksne Platohn, sluoksne U., sluoksna U. (wohl im Plural!), die dünnen Reiser der Korbmacher; sluoksne, ein feingespaltenes (Nuss)holzbändchen zum Flechten von Deckelgefässen, zum Zusammennähen von Brettchen u. a. Bielenstein Holzb. 345, 357, 363, 499; sluoksne, sluoksna, eine dünne Scheibe (z. B. von Käse) U.: dūmu mākuonis kārtuojas gaŗās, taisnās sluoksnēs A. Upītis J. 1. 3. šaurā debess sluoksne Stari II, 541. gar liela meža malu stiepjas sluoksne ve̦cāka cirtuma A. Upītis J. L. 1. izkapts ar ... šauru trinuma sluoksniņu zuobu augšmalā A. XX, 860. ē̦ve̦lē̦tie kāpuosti, kuŗi īsti smalkās sluoksnēs jāēvelē Peņģ. Sakņu dārzs 22. saulei svārkus šūdināja, divas sluoksnes ze̦lta lika BW. 30766. vīzēm sluoksnas staipījās 12926, 10. palīdzi man sagriezt lagzdas sluoksnēm - es tev nuopīšu kurvīti Kurs.;
2) sluoksnes RKr. II, 75, sluoksniņa Kronw., der Spitzwegerich (plantago lanceolata L.).
Zu li. slúoksnis "Schicht, Lage" bei Jaunis Perev. gramm. VI und Geitler Lit. Stud. 110, sluoksnys (nom. pl.) "gespaltene Wurzeln od. Weidenruten" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 172, slėksnė "Schicht" Miežinis, le. slēksne I, sluokstes; wenn vom Begriff des Flachen auszugehen ist, zu *sluoks (unter sluokatnis I). Anders Leskien Nom. 369 und Būga LM. IV, 429 (ohne Begründung zu le. slêgt).
Avots: ME III, 945
snāt
snāt (mit à 2 Kr., Kl.), snāju,
1) locker zusammendrehen
St., U., Kr.-Würzau, z. B. spinnend (mit à 2 ) Erlaa: vērpjati, snājati, kaķīšu meitas, lai runcis negul bez balta palga! BW. 1, S. 910, .№ 2275, 7 (mit der Notiz: snāt "taisīt pavedienu vērpjuot, vai kāšuos griežuot"; im allgemeinen gebrauche man snāt nur vom Flechten, nicht vom Spinnen. Und in Lasd. - vom Strickewinden mit einem Rad, nicht mit Händen!). vērpu, snāju... precenieku gaidīdama BW. 7107. steidzu, snāju... savu linu kuodeliņu 7907 var. snāšu (Var.: vērpšu) linus, pakuliņas 13015 var. pakulas snājuot (Var.: vērpjuot) 18850, 2 (ähnlich 26971). jaunām drēbēm snāju dziju Pēt. Av.;
2) hinpfuschen, (eine Arbeit) unordentlich, ohne Interesse verrichten
Kronw. n. U., Nerft: ve̦se̦lu nedēļu snāja vienu zeķi, aude̦klu, bet nenuosnāja Nerft;
3) snât Selsau, snât 2 Grünh., snàt 2 Golg., mit einem Male abhauen
(snãt) Sessau, mit einem Male abschneiden (mit einem Messer) Etn. II, 129, hauen, schlagen Memelshof, pļaut, plūkt: snãj (sit) viņam! Alm. kuo tu tur snāj kâ zuostēviņš? sage ein Wirt zum Knecht, der Heu mähend hohes Gras zurücklässt, cilpuo Alm. vai snāj ar rungu, vai ar stibu? Druva I, 414; "ar zuobiem kampt" (von Pferden) Grünh.; "carpere (lanam, linum)" Elger Dict. 96; zirgs snàj2 (verstreut mit dem Maule schnappend) sienu Kl.;
4) eilig gehen
(snât) Saikava, (snàt 2 ) Gr.-Buschhof, eilig sein (auch beim Essen; snãt) Bauske, schleppend oder so, dass sich die Füsse verwickeln, gehen (snãt) AP., (snàt 2 ) Bers., gehen: snāju gar rudzu malu Erlaa, Bers., Laud. par velti ik svētdienas šurp nesnāj A. v. J. 1893, S. 43; "klīst, staigalēt" (snât) Saikava, (mit à 2 ) Erlaa; laufen Bers.: viņš par daudz snāja pakaļ Blaum. Pie skala ug. 165; vgl. auch iesnāt; snāja, snāja briežu māte biezajā e̦glainē; nuoies mani bāleliņi, apgāzīs (wohl = nuocirtīs e̦glaini) snājamuo BW. 30576 (aus Eilaa);
5) aufdecken, umnehmen (um die Schultern;
mit ã ) Smilten (vgl. apsnāt). Refl. -tiês, sich hül1en Ar. Subst. snājums,
1) "eilig und unordentlich Zusammengeworfenes"
Bauske: ve̦se̦ls snãjums salmu Bauske. piegāzts nu ir tuo nuopļautuo auzu kâ snājums Latv.; ein Wirrwarr (besonders von Fäden): tev jau viss sarežģījies kâ snājums Adsel;
2) Tölpel
Kronw. n. U.; plur. snājumi,
1) Hede oder Hanf, zum Strickedrehen in die Länge gezogen
U., Edwahlen n. Biel., Kr.-Würzau: virve sastāv nuo pieciem snājumiem Gr.-Sessau (mit ã ), Sunzel, Lubn. (vgl. dazu izsnàt 2 );
2) Pfuschwerk
U.;
3) Nachbleibsel vom Langstroh
(mit ã ) Alm. Auszugehen scheint von einer Bed. "(hervor) ziehen (vgl. snãjumi
1) und locker zusammendrehen"
(wie beim Spinnen); die Bed. 3 und 4 könnten auf der Bed. "ziehen" beruhen, und zur Bed. 5 vgl. ai. snāyati (mit mehrdeutigem ā ) "umwindet, bekleidet". Neben diesem snä- ein ide. snē- in gr. ἔννη "nebat", mir. sníid "spinnt; dreht sich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 694 f. und Persson Beitr. 576 und 813 f.); zweideutig ist der Wurzelvokal in r. снасть "вервь, шнур" (von Potebnja PФB. VIII, 212 zu le. snāt gestellt), air. snáthe "Faden", ae, snód "Kopfbinde".
Avots: ME III, 974, 975
1) locker zusammendrehen
St., U., Kr.-Würzau, z. B. spinnend (mit à 2 ) Erlaa: vērpjati, snājati, kaķīšu meitas, lai runcis negul bez balta palga! BW. 1, S. 910, .№ 2275, 7 (mit der Notiz: snāt "taisīt pavedienu vērpjuot, vai kāšuos griežuot"; im allgemeinen gebrauche man snāt nur vom Flechten, nicht vom Spinnen. Und in Lasd. - vom Strickewinden mit einem Rad, nicht mit Händen!). vērpu, snāju... precenieku gaidīdama BW. 7107. steidzu, snāju... savu linu kuodeliņu 7907 var. snāšu (Var.: vērpšu) linus, pakuliņas 13015 var. pakulas snājuot (Var.: vērpjuot) 18850, 2 (ähnlich 26971). jaunām drēbēm snāju dziju Pēt. Av.;
2) hinpfuschen, (eine Arbeit) unordentlich, ohne Interesse verrichten
Kronw. n. U., Nerft: ve̦se̦lu nedēļu snāja vienu zeķi, aude̦klu, bet nenuosnāja Nerft;
3) snât Selsau, snât 2 Grünh., snàt 2 Golg., mit einem Male abhauen
(snãt) Sessau, mit einem Male abschneiden (mit einem Messer) Etn. II, 129, hauen, schlagen Memelshof, pļaut, plūkt: snãj (sit) viņam! Alm. kuo tu tur snāj kâ zuostēviņš? sage ein Wirt zum Knecht, der Heu mähend hohes Gras zurücklässt, cilpuo Alm. vai snāj ar rungu, vai ar stibu? Druva I, 414; "ar zuobiem kampt" (von Pferden) Grünh.; "carpere (lanam, linum)" Elger Dict. 96; zirgs snàj2 (verstreut mit dem Maule schnappend) sienu Kl.;
4) eilig gehen
(snât) Saikava, (snàt 2 ) Gr.-Buschhof, eilig sein (auch beim Essen; snãt) Bauske, schleppend oder so, dass sich die Füsse verwickeln, gehen (snãt) AP., (snàt 2 ) Bers., gehen: snāju gar rudzu malu Erlaa, Bers., Laud. par velti ik svētdienas šurp nesnāj A. v. J. 1893, S. 43; "klīst, staigalēt" (snât) Saikava, (mit à 2 ) Erlaa; laufen Bers.: viņš par daudz snāja pakaļ Blaum. Pie skala ug. 165; vgl. auch iesnāt; snāja, snāja briežu māte biezajā e̦glainē; nuoies mani bāleliņi, apgāzīs (wohl = nuocirtīs e̦glaini) snājamuo BW. 30576 (aus Eilaa);
5) aufdecken, umnehmen (um die Schultern;
mit ã ) Smilten (vgl. apsnāt). Refl. -tiês, sich hül1en Ar. Subst. snājums,
1) "eilig und unordentlich Zusammengeworfenes"
Bauske: ve̦se̦ls snãjums salmu Bauske. piegāzts nu ir tuo nuopļautuo auzu kâ snājums Latv.; ein Wirrwarr (besonders von Fäden): tev jau viss sarežģījies kâ snājums Adsel;
2) Tölpel
Kronw. n. U.; plur. snājumi,
1) Hede oder Hanf, zum Strickedrehen in die Länge gezogen
U., Edwahlen n. Biel., Kr.-Würzau: virve sastāv nuo pieciem snājumiem Gr.-Sessau (mit ã ), Sunzel, Lubn. (vgl. dazu izsnàt 2 );
2) Pfuschwerk
U.;
3) Nachbleibsel vom Langstroh
(mit ã ) Alm. Auszugehen scheint von einer Bed. "(hervor) ziehen (vgl. snãjumi
1) und locker zusammendrehen"
(wie beim Spinnen); die Bed. 3 und 4 könnten auf der Bed. "ziehen" beruhen, und zur Bed. 5 vgl. ai. snāyati (mit mehrdeutigem ā ) "umwindet, bekleidet". Neben diesem snä- ein ide. snē- in gr. ἔννη "nebat", mir. sníid "spinnt; dreht sich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 694 f. und Persson Beitr. 576 und 813 f.); zweideutig ist der Wurzelvokal in r. снасть "вервь, шнур" (von Potebnja PФB. VIII, 212 zu le. snāt gestellt), air. snáthe "Faden", ae, snód "Kopfbinde".
Avots: ME III, 974, 975
spranga
spranga,
1) sprañgs Dunika, ein Knüppel
Wid.: zē̦ns iesvieda sunim ar sprangu Dunika;
2) = pere">atspere, die Feder Wid.;
3) der Hintere
U.: par sprangu duot, auf den Hintern geben Oppek. n. U.;
4) sprànga 2 Saikava, Ar., Plur. sprañgas C., spràngas 2 Golg., Druw., die Klemme, Verlegenheit: viņam nu gan ir sprangas: jāpļauj reizē ābuoliņš, siens un jāve̦d mē̦sli Druw. n. RKr. XVII, 78 f. ar vekseli Lādā sprangā ietlku, ka vaira nezināju, kur sprukt nuo āmura Saikava;
5) = sprādze U. unter spanga. - Als ein Kuronismus resp. Lituanismus in der Bed. 1 vietleicht (vgl. aber auch springulis!) zu ae. spranca "Spross, Zweig", in der Bed. 2 - zu engl. spring "Sprungfeder" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. ll, 675) resp. zu ahd. houue-spranca "locusta" u. a. (bei Walde l. c. 674), hierher desgleichen in der Bed. 3 (wenn von der Bed. "Spalt" auszugehen ist, vgl. le. sprāhle und saspranga "ein Riss", wozu Persson Beitr. 869), in der Bed. 4 und 5 nebst sprangát, saspranga "Kummetschnur", sprengt, sprendzêt, springulis, springt zu li. sprangūs "würgend", spriñgti "schluckend würgen", sprer̃gtis "beim Schlukken stecken bleiben" Būga KZ. LII, 292, nd. sprenkel "Klemmholz", s. Persson Beitr. 386, 847 und 870 und (teilweise anders) Zupitza Germ. Gutt. 26, Trautmann Wrtb. 279; ganz anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 667.
Avots: ME III, 1010
1) sprañgs Dunika, ein Knüppel
Wid.: zē̦ns iesvieda sunim ar sprangu Dunika;
2) = pere">atspere, die Feder Wid.;
3) der Hintere
U.: par sprangu duot, auf den Hintern geben Oppek. n. U.;
4) sprànga 2 Saikava, Ar., Plur. sprañgas C., spràngas 2 Golg., Druw., die Klemme, Verlegenheit: viņam nu gan ir sprangas: jāpļauj reizē ābuoliņš, siens un jāve̦d mē̦sli Druw. n. RKr. XVII, 78 f. ar vekseli Lādā sprangā ietlku, ka vaira nezināju, kur sprukt nuo āmura Saikava;
5) = sprādze U. unter spanga. - Als ein Kuronismus resp. Lituanismus in der Bed. 1 vietleicht (vgl. aber auch springulis!) zu ae. spranca "Spross, Zweig", in der Bed. 2 - zu engl. spring "Sprungfeder" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. ll, 675) resp. zu ahd. houue-spranca "locusta" u. a. (bei Walde l. c. 674), hierher desgleichen in der Bed. 3 (wenn von der Bed. "Spalt" auszugehen ist, vgl. le. sprāhle und saspranga "ein Riss", wozu Persson Beitr. 869), in der Bed. 4 und 5 nebst sprangát, saspranga "Kummetschnur", sprengt, sprendzêt, springulis, springt zu li. sprangūs "würgend", spriñgti "schluckend würgen", sprer̃gtis "beim Schlukken stecken bleiben" Būga KZ. LII, 292, nd. sprenkel "Klemmholz", s. Persson Beitr. 386, 847 und 870 und (teilweise anders) Zupitza Germ. Gutt. 26, Trautmann Wrtb. 279; ganz anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 667.
Avots: ME III, 1010
spridzeknis
stulburis
stulburis, ein Stolperer LKVv.; ein schwerbegreifender Mensch (mit ul˜ ) Grünwald; zu stulbinâtiês.
Avots: ME III, 1103
Avots: ME III, 1103
stupe
stupe,
1) eine schlanke, geschmeidige Gerte, Rute
Mar. n. RKr. XV, 138: viņu pēra ar šmaugām bē̦rza stupēm Mar. šautiet... ve̦cus vīrus ar ērškāju stupītēm (Var.: ābeļu rīkstītēm)! BW. 22118, 2 var.;
2) das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem
U.; eine Rute, deren Spitze nebst den Zweigen abgebrochen ist Wessen, Adsel, Aahof, Selsau, Stomersee; eine dicke Rute, von der die Zweige durch Prügeln abgebrochen sind Mag. XIII, 3, 58; die Stoppel: sīļi miežus apē̦duši, stupes vien palikušas BW. 28062, 3 var.;
3) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U., N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618, AP., PS., Mor., Drosth., Nötk., Serben, Wenden, Lennew., Wohlfahrt, Sermus, Schujen, Schwanb., Adl., Golg., Lis., Selsau, Festen, Meselau, Lös., Prl., Druw., Sessw., Bers., Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, Bolwen, Mar., Laud., Lasd., Odsen, Daudsevas, Baldohn, Kokn.: Sprw. kur branga sluota, tur branga stupe. ar stupi berž kulu Lubn. ve̦cas sluotas stupē Etn. II, 9. pa luodziņu mēslus bēra, stupes meta pabeņķē BW. 12870. Nebst stupas, stupērklis, stupis, stups I, stupurs zu aruss. стъпица "Speiche", gr. στύπος "Stock, Stiel", lat. stupēre "starr stehen" und - wenn mit ide. p - ahd. stobarōn "obstupere", an. stūfr oder stubbr "Stumpf" u. a., s. Persson Beitr. 714, Walde Vrgl. Wttb. II, 618 f., Iľjinskij РФВ. P B. LXVI, 274 ff. Būga KSn. I, 288, Boisacq Dict, 922; vgl. auch staũpe und stuburs.
Avots: ME III, 1107
1) eine schlanke, geschmeidige Gerte, Rute
Mar. n. RKr. XV, 138: viņu pēra ar šmaugām bē̦rza stupēm Mar. šautiet... ve̦cus vīrus ar ērškāju stupītēm (Var.: ābeļu rīkstītēm)! BW. 22118, 2 var.;
2) das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem
U.; eine Rute, deren Spitze nebst den Zweigen abgebrochen ist Wessen, Adsel, Aahof, Selsau, Stomersee; eine dicke Rute, von der die Zweige durch Prügeln abgebrochen sind Mag. XIII, 3, 58; die Stoppel: sīļi miežus apē̦duši, stupes vien palikušas BW. 28062, 3 var.;
3) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U., N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618, AP., PS., Mor., Drosth., Nötk., Serben, Wenden, Lennew., Wohlfahrt, Sermus, Schujen, Schwanb., Adl., Golg., Lis., Selsau, Festen, Meselau, Lös., Prl., Druw., Sessw., Bers., Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, Bolwen, Mar., Laud., Lasd., Odsen, Daudsevas, Baldohn, Kokn.: Sprw. kur branga sluota, tur branga stupe. ar stupi berž kulu Lubn. ve̦cas sluotas stupē Etn. II, 9. pa luodziņu mēslus bēra, stupes meta pabeņķē BW. 12870. Nebst stupas, stupērklis, stupis, stups I, stupurs zu aruss. стъпица "Speiche", gr. στύπος "Stock, Stiel", lat. stupēre "starr stehen" und - wenn mit ide. p - ahd. stobarōn "obstupere", an. stūfr oder stubbr "Stumpf" u. a., s. Persson Beitr. 714, Walde Vrgl. Wttb. II, 618 f., Iľjinskij РФВ. P B. LXVI, 274 ff. Būga KSn. I, 288, Boisacq Dict, 922; vgl. auch staũpe und stuburs.
Avots: ME III, 1107
svārki
svā`rki (li. švar̃kai "зипун, армяк" Jaunis Perev. gramm. 19; s. auch Bezzenberger BB. XXI, 306 und Fortunatov BB. III, 70), selten der Sing. svā`rks (li. švárkas LitMnd. I, 181, s. auch Lit. Mitt. 1, 235 und Liet. pas. II, 106), ein verächtl. Demin. svārķeļi (svãrķelis Līn.), der Männerrock (Sing. svârks 2 Dunika), das Kleid überhaupt U., auch ein Frauenrock, ein Frauenkleid: aud, māmiņa, man (die Sprechende ist ein Mädchen) svārciņus, vienu īsu, uotru garu! BW. 7472. tas par lauku pārtecēja rudajiem svārķeļiem (Var.: svārciņiem) 16083, 2 var. atnes manus krūzu svārkus! 13730, 30. kādi svārki, tāda uodere Br. sak. v. 1243. ļipu svārki Jauna R. IV, 202. nuoplīsis svārks Etn. Il, 33. Das -v- in diesem le. - li. Wort dürfte aus einem andern Wort bezogen sein (Būga KSn. I, 289 denkt an li. švarùs "sauber, rein"), denn daneben hat man li. šar̃kas "ein Kleidungsstück", ksl. cpaкa "vestis", und diese dürften letzten Endes aus mlat. sar(i)ca stammen, s. G. lieyer alb. Wrtb. 400.
Avots: ME III, 1144
Avots: ME III, 1144
svētelis
svêtelis 2 Leitīšnieki, Ahswikkeu, Aprikken, Laschen, N. - Bartau, Schrunden, Wirginalen, svētelis St. ("tahmisch"), U. (aus West - Kurl.), Alswig, svêtêlis 2 Dunika, svê̦tals 2 (aus *svē̦tuls?) Rothof, f. svēteliene, Demin. (geringschätzig) svē̦te̦lē̦ns, der Storch (ciconia alba): kad svētelis karkšķina RKr. VI, 74. starka mātīte perinājuse... svē̦te̦lē̦nus LP. III, 101. svētelienei ne jausmas, ka tukšu perekli perina V, 364.
Avots: ME III, 1155
Avots: ME III, 1155
tresēt
II tresêt, -u od. -ẽju, -ẽju,
1) sprechen
Enchiridion; Vnd. Psalmen 39; Konv. 2 2196; schwatzen, räsonnieren L., Depkin und Lems. n. U., Meiran, Sessw., Tirs.: sievietes ilgu laiku tresēja Tirs.;
2) Vorschriften machen, kommandieren, belehren
Autz, Salis, Smilt.; schelten Pe̦nkule: viņi mani par daudz tresē, man beurteilt mich zu streng Salis n. U., man belehrt mich zu viel Autz. In der Bed. 1 vielleicht zu li. treškùtis "Plaperer", treškė´ti "prasseln", poln, troskot "Krachen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 329); hierher auch apr. tresde, an. ƥrǫstr "Drossel"? In der Bed. 2 durch d. dressieren beeinflusst resp. (mit liv. t- für d-) daraus entlehnt?
Avots: ME IV, 231, 232
1) sprechen
Enchiridion; Vnd. Psalmen 39; Konv. 2 2196; schwatzen, räsonnieren L., Depkin und Lems. n. U., Meiran, Sessw., Tirs.: sievietes ilgu laiku tresēja Tirs.;
2) Vorschriften machen, kommandieren, belehren
Autz, Salis, Smilt.; schelten Pe̦nkule: viņi mani par daudz tresē, man beurteilt mich zu streng Salis n. U., man belehrt mich zu viel Autz. In der Bed. 1 vielleicht zu li. treškùtis "Plaperer", treškė´ti "prasseln", poln, troskot "Krachen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 329); hierher auch apr. tresde, an. ƥrǫstr "Drossel"? In der Bed. 2 durch d. dressieren beeinflusst resp. (mit liv. t- für d-) daraus entlehnt?
Avots: ME IV, 231, 232
uperēt
uzlodāt
uzluõdât,
1) (wiederholt) hinaufkriechen;
2) umherkriechend auffinden:
puika uzluodājis putna perekli Salis.
Avots: ME IV, 354
1) (wiederholt) hinaufkriechen;
2) umherkriechend auffinden:
puika uzluodājis putna perekli Salis.
Avots: ME IV, 354
velēt
velêt (li. velẽti "velêt" Tiž. III, 336, Liet. pas. III, 317, Jauris Perev. gramm. 47 u. a.), -ẽju,
1) mit dem Waschbläuel schlagen
U., Frauenb., Golg., Wessen, Wolm. u. a.; waschen U.: senāk izmazgātus kre̦klus velēja ar kuoka vāli Frauenb. pie Ventiņas es velēju... villainītes BW. 354, 1. balši drēbes velējam 6886, piektdien drēbes nevelē 14106. sievieši velējuši... drēbes Etn. III, 25. velējamais beņķis, die Waschbank Frauenb. velējama vāle, der Waschbläuel Frauenb. u. a.;
2) (mit einem Knüppel
Frauenb.) schlagen Dond.: kalps sācis rijas siênas velēt, ka putējis vien LP. III, 108. ņem(i) labu gāžamuo un sāc(i) saknes velēt! VII, 489. tautu dē̦ls... velē savu kumeliņu BW. 145261 (ähnlich: 12730, 3 var.). tē̦va dē̦li velē savas līgaviņas 12731. Refl. -tiês, mit dem Waschbläuel schlagen Spr., waschen Spr., mit Waschen beschäftigt sein Golg., Wolm., U.: iznāce... meitas velēties un mazgāties BW. 13272. sievieši velējas straumē. kas tur balti velējās Daugaviņas maliņu ? Biel. 932. velējaties un izvelējat arī manas bikses! Etn. III, 91. ziedu dienā... nevelējas II, 181. ce̦turtdienā priekš un pēc krustdienas nedrīkst velēties RKr. VI, 39. - Subst. velêšana, das Schlagen (mit dem Waschbläuel), das Waschen; velẽjums, das einmalige, vollendete Schlagen (mit dem Waschbläuel), Waschen; das Resultat des Waschens: divreiz vilku linu kre̦klu ar tuo vienu velējumu BW. 5698; ve̦lê̦tãjs, wer (mit dem Waschbläuel) schlägt, wäscht. Zu velt, s. Trautmann Wrtb. 349.
Avots: ME IV, 529
1) mit dem Waschbläuel schlagen
U., Frauenb., Golg., Wessen, Wolm. u. a.; waschen U.: senāk izmazgātus kre̦klus velēja ar kuoka vāli Frauenb. pie Ventiņas es velēju... villainītes BW. 354, 1. balši drēbes velējam 6886, piektdien drēbes nevelē 14106. sievieši velējuši... drēbes Etn. III, 25. velējamais beņķis, die Waschbank Frauenb. velējama vāle, der Waschbläuel Frauenb. u. a.;
2) (mit einem Knüppel
Frauenb.) schlagen Dond.: kalps sācis rijas siênas velēt, ka putējis vien LP. III, 108. ņem(i) labu gāžamuo un sāc(i) saknes velēt! VII, 489. tautu dē̦ls... velē savu kumeliņu BW. 145261 (ähnlich: 12730, 3 var.). tē̦va dē̦li velē savas līgaviņas 12731. Refl. -tiês, mit dem Waschbläuel schlagen Spr., waschen Spr., mit Waschen beschäftigt sein Golg., Wolm., U.: iznāce... meitas velēties un mazgāties BW. 13272. sievieši velējas straumē. kas tur balti velējās Daugaviņas maliņu ? Biel. 932. velējaties un izvelējat arī manas bikses! Etn. III, 91. ziedu dienā... nevelējas II, 181. ce̦turtdienā priekš un pēc krustdienas nedrīkst velēties RKr. VI, 39. - Subst. velêšana, das Schlagen (mit dem Waschbläuel), das Waschen; velẽjums, das einmalige, vollendete Schlagen (mit dem Waschbläuel), Waschen; das Resultat des Waschens: divreiz vilku linu kre̦klu ar tuo vienu velējumu BW. 5698; ve̦lê̦tãjs, wer (mit dem Waschbläuel) schlägt, wäscht. Zu velt, s. Trautmann Wrtb. 349.
Avots: ME IV, 529
žeperis
I žeperis,
1) žeperis A. - Ottenhof, Arrasch, Ascher., Bauske, Bers., Bewern, C., Golg., Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Horstenhof, Kaltenbrunn, Laud., Linden (Kurl.), Lixna, Lubn., Nötk., Nerft, N. - Peb., N. - Salis, Oknist, Prohden, Ramelshof, Ronneb., Sakstigala, Salis, Schujen, Serben, Sermus, Sessw., Stockm., Uogre, Walk, Warkh., Warkl., Wessen, žepēris Bers., Erlaa, Fehsen, Kalz., Kl., Kokn., Meselau, Selb., Stockm., Vīt., (mit ẽ ) AP., Jürg., Zirsten, (mit ê ) Saikava, žepers Setzen, žepērs Spr., žepere L., Römershof, Plur. žeperes St., U., Bohnen- und Erbsenstaken
U., ästige Pfähle, aus denen Gerüste zum Trocknen von Getreide, Klee usw. aufgerichtet werden (s. Etn. I, 105): žeperi - zirņu atspaidi Konv. 1 775. ap vienu žeperīti apvijusēs... galuotnīte (einer Erbsenstaude) Druva I, 1343. vasarēju saliek gubiņās ap žepēriem A. XI, 249. ar kailiem gubu žeperiem A. Upītis J. l. 27. žepeŗus sadze̦nam zemē i[r] kraunam zārdu Warkl. n. FBR. XI, 122. jānuolasa žepēŗi nuo lauka Selb. atved ve̦zumu žepeŗu, iesim miežu likt! N. - Peb. žeperu kaudze A. XX, 402. pie rijas žeperi pieslieti Jauns. žeperi... mežā jāniocē̦rt Latv. sāc ķirpas vietā žepeŗus dzīt! Laud. nebij tik gaŗa žepera, kuo uzkāpt līdz caurumam Vīt. 34;
2) ein Quirl zum Einrühren von Mehl in Wasser
Palzmar, A. - Laitzen. Vgl. šeperis.
Avots: ME IV, 803
1) žeperis A. - Ottenhof, Arrasch, Ascher., Bauske, Bers., Bewern, C., Golg., Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Horstenhof, Kaltenbrunn, Laud., Linden (Kurl.), Lixna, Lubn., Nötk., Nerft, N. - Peb., N. - Salis, Oknist, Prohden, Ramelshof, Ronneb., Sakstigala, Salis, Schujen, Serben, Sermus, Sessw., Stockm., Uogre, Walk, Warkh., Warkl., Wessen, žepēris Bers., Erlaa, Fehsen, Kalz., Kl., Kokn., Meselau, Selb., Stockm., Vīt., (mit ẽ ) AP., Jürg., Zirsten, (mit ê ) Saikava, žepers Setzen, žepērs Spr., žepere L., Römershof, Plur. žeperes St., U., Bohnen- und Erbsenstaken
U., ästige Pfähle, aus denen Gerüste zum Trocknen von Getreide, Klee usw. aufgerichtet werden (s. Etn. I, 105): žeperi - zirņu atspaidi Konv. 1 775. ap vienu žeperīti apvijusēs... galuotnīte (einer Erbsenstaude) Druva I, 1343. vasarēju saliek gubiņās ap žepēriem A. XI, 249. ar kailiem gubu žeperiem A. Upītis J. l. 27. žepeŗus sadze̦nam zemē i[r] kraunam zārdu Warkl. n. FBR. XI, 122. jānuolasa žepēŗi nuo lauka Selb. atved ve̦zumu žepeŗu, iesim miežu likt! N. - Peb. žeperu kaudze A. XX, 402. pie rijas žeperi pieslieti Jauns. žeperi... mežā jāniocē̦rt Latv. sāc ķirpas vietā žepeŗus dzīt! Laud. nebij tik gaŗa žepera, kuo uzkāpt līdz caurumam Vīt. 34;
2) ein Quirl zum Einrühren von Mehl in Wasser
Palzmar, A. - Laitzen. Vgl. šeperis.
Avots: ME IV, 803
zvagulis
zvagulis (li. žvagulis "zvārgulis" Miežinis; plur. žvagùliai "gemeines Täschelkraut" LitMnd. I, 450) Dond. n. FBR. V, 134; Ugalen n. FBR. VII, 14,
1) Plur. zvaguļi "kas zvana, skan" Nötk., klingende, klappernde Anhängsel; "zvārguļi", Glasperlen, glänzender Halsschmuck Vīt.: zvārguļiem tīrāka skaņa, zvaguļiem neskaidrāka skaņa Nötk. apkāries zvaguļiem un iet, ka skan vien AP., Vīt. meitas sakārušas vis˙visādus zvaguļus Vīt. ar ķēdīšu karuļiem un zvaguļiem Konv. 2 140;
2) zvaguļi Vīt., = svaguļi;
3) zvaguļi, rhinanthus crista galli U., Mag. IV, 2, 55; 102, Dond., Drosth., Jürg., Schnehpeln, Sessw., Wandsen ausdauernder Lolch, englisches Raigras (lolium perenue L.)
RKr. II, 79; Konv. 2 3506; Hahnenkamm, Klappertopf (alectrolophus Hall.; alectrolophus major Ehrh.) Ar. n. RKr. II, 66, Dond., Ronneb., Wandsen; eine Wiesenblume mit trockenem Samen Schrunden, Sermus; kleine Pflanzen, deren Samen beim Drauftreten klappern PS.; eine im Roggen wachsende Blume mit gelben Blüten Dond., Golg.; "eine Blattpflanze" Janš.: neauglīga atmatā, kur cits ne˙kas neaug, kâ tikai kazlapes un zvaguļi Janš. Dzimtene 2 I, 377. ripaiņie zvaguļi Bandavā II, 73;
4) ein Insekt
PS. Zu zvadzêt.
Avots: ME IV, 761
1) Plur. zvaguļi "kas zvana, skan" Nötk., klingende, klappernde Anhängsel; "zvārguļi", Glasperlen, glänzender Halsschmuck Vīt.: zvārguļiem tīrāka skaņa, zvaguļiem neskaidrāka skaņa Nötk. apkāries zvaguļiem un iet, ka skan vien AP., Vīt. meitas sakārušas vis˙visādus zvaguļus Vīt. ar ķēdīšu karuļiem un zvaguļiem Konv. 2 140;
2) zvaguļi Vīt., = svaguļi;
3) zvaguļi, rhinanthus crista galli U., Mag. IV, 2, 55; 102, Dond., Drosth., Jürg., Schnehpeln, Sessw., Wandsen ausdauernder Lolch, englisches Raigras (lolium perenue L.)
RKr. II, 79; Konv. 2 3506; Hahnenkamm, Klappertopf (alectrolophus Hall.; alectrolophus major Ehrh.) Ar. n. RKr. II, 66, Dond., Ronneb., Wandsen; eine Wiesenblume mit trockenem Samen Schrunden, Sermus; kleine Pflanzen, deren Samen beim Drauftreten klappern PS.; eine im Roggen wachsende Blume mit gelben Blüten Dond., Golg.; "eine Blattpflanze" Janš.: neauglīga atmatā, kur cits ne˙kas neaug, kâ tikai kazlapes un zvaguļi Janš. Dzimtene 2 I, 377. ripaiņie zvaguļi Bandavā II, 73;
4) ein Insekt
PS. Zu zvadzêt.
Avots: ME IV, 761