Paplašinātā meklēšana

‡ àizpucêt, hin-, wegeilen Libau.

Avots: EH I, 43

‡ àizpucinât,

1) forthetzen (mit Hunden):
a. čigānu ar suni Golg.;

2) hetzend (einen Hund) hin-, wegbekommen:
a. suni aiz kūts.

Avots: EH I, 43, 44

‡ appucêt Dunika u. a., = appušķuôt. Refl. -tiês Dunika u. a., sieh ausputzen, sich prächtig ankleiden.

Avots: EH I, 106

‡ apucinât

1) eine Weile (ein Kind) auf den Händen oder Füssen schaukeln:
a. bē̦rnu(s);

2) an solches Schaukeln gewöhnen
Bauske: bē̦rns tâ apucināts, ka grib, lai vienmē̦r tuo ucina.

Avots: EH I, 123

‡ apucîtis, Name des kleinen Fingers Oknist.

Avots: EH I, 123

aũpucis: tas jau ne˙kā prātīga nevar padarīt, - iet tik kâ aupucis Annenburg, Garrosen, Mesoten, N-Bergfried, Salgaln.

Avots: EH I, 187

aũpucis, ein Springinsfeld ("trakulis"). Gr. - Sess. [Wohl zu aupētiês.]

Avots: ME I, 225

‡ de̦pucis (aus einem handschriftl. Vokabular), = depsis 2.

Avots: EH I, 316

‡ de̦pučis Janš. Bandavā I, 173 und 774, = de̦puks.

Avots: EH I, 316

izpucât, tr., in Unordnung bringen, vernichten, zerstören: viņš izpujājis dārzu un bites un izpujās arī visu savu iedzīvi Nigr., Wain., Sessw.; izpuijāt, abschinden Elv.

Avots: ME I, 786

izpucêt, ‡

5) ausessen
Frauenb.; ‡

6) schmückend herstellen:
i. (mit ostle. iz- für uz- ?) uz puôdiem puķes Pas. IV, 167 (aus Atašiene).

Avots: EH I, 474

izpucêt, tr.,

1) ausputzen, reinigen:
drēbes;

2) schmücken, schön einkleiden:
bē̦rnu;

3) übertreffen, überflügeln:
mēs viņus laiku darbuos izpucējām;

[4) übervorteilen
U.] Refl. - tiês, sich ausputzen, aufdonnern: izpucējusies kâ cūka uz zirņiem.

Avots: ME I, 785

izpucinât, tr., Hunde hetzend vertreiben, verjagen: lai tik viņš te rādās, ar suni izpucināšu MWM. X, 91.

Avots: ME I, 785

‡ kàmpucis ² Auleja, ein rundes, an eine Besemerwaage angebundenes Hölzchen, woran beim Wiegen die Waage gehalten wird.

Avots: EH I, 583

ķēpucis, die Morchel Bērzgale.

Avots: EH I, 699

kle̦pucis od. kle̦puča "ein Knabe" Matkuln: es biju tai laikā jau labi prāvs kle̦puča. [Aus * klapucis und dies aus poln. chłopiec dass.]

Avots: ME II, 223

‡ knipucītis, ein wenig, ein kleines Stückchen AP.: paņem vienu knipucīti gaļas! ieme̦t knipucīti sāls.

Avots: EH I, 631

‡ krepucis (mit e!) Sonnaxt, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: tāda krepuča pēc ta te kreņķējies!

Avots: EH I, 650

‡ kupuce Fest., = kupača II.

Avots: EH I, 677

kupuce LP. VI, 23, [kupucis Adsel, Baltinov, Lettin, Wolm.], kupučs Mar., = kupača, kupice.

Avots: ME II, 319

‡ *kupucêt, zu erschliessen aus sakupucêt.

Avots: EH I, 677

kupucĩte, eine Blume (iesarkana puķe DL.).

Avots: ME II, 319

‡ kupucu Pas. XIV, 561, = kupača II.

Avots: EH I, 677

kvarpucis,

1) ein Schwächling, Siechling.
Unbek. [Vielleicht mit hochle. a aus e, ; vgl. kver̂pis ;

2) kvàrpucis Jürg. "ein kleines Kind, das Erwachsenen hinderlich ist".]

Avots: ME II, 351

[kve̦r̂pucis Jürg., Doblen, MSil., = kverpis: met kuo tuo kve̦rpuci šūpulī, lai izbļaujas!]

Avots: ME II, 353

‡ le̦pucis N.-Rosen, ein kleines, noch nicht gehendes Kind.

Avots: EH I, 734

‡ ļê̦pucis Lems., ein junges Lebewesen das noch nicht gut gehen kann.

Avots: EH I, 772

‡ lìnpucis ² Kaltenbr., = linpaisis. Zum entlehnten pucêt "putzen".

Avots: EH I, 743

[neipuce, comm., ein habsüchtiger Mensch Nerft; mit hochle. ei aus ī?]

Avots: ME II, 715

[nĩpucis, das Näschen (in der Kindersprache) Jürg.]

Avots: ME II, 747

nùopucêt, ‡

2) aufessen
Dunika: n. visu, kas uz galda.

Avots: EH II, 78

nùopucêt, tr., abpufzen, ausstaffieren: sveci, zābakus, meitu. Refl. -tiês, sich ausstaffieren.

Avots: ME II, 834

‡ papucinât Siuxt u. a., = parîdît: p. aitām suni virsū.

Avots: EH XIII, 165

papucis, das Väterchen Mar. n. RKr. XVII,138.

Avots: ME III, 84

‡ II papucis Behnen, ein gewisser Vogel. Vgl. pupucis 1.

Avots: EH XIII, 165

‡ papucît, = ‡ papucinât: papucījis suni uz aitu zagli Pas. XII, 493.

Avots: EH XIII, 165

‡ pe̦m̂pucis ² Frauenb. "resnis"; pè̦mpucītis Sermus "mazs, niecīgs bē̦rns".

Avots: EH XIII, 223

pe̦mpucīte,

1) "?": es vēlēju brālītim šmīgnu, gaŗu līgaviņu; = tikai tāda pe̦mpucīte strupu, īsu rinduciņu BW. 21213; wohl = pempele;

2) "eine dicht Gekleidete"
Meiran.

Avots: ME III, 199

‡ pipuctiņa BW. 30607, 2, ein gewisser Vogel (?).

Avots: EH XIII, 235

puc! pucu! Interjektion zum Forthetzen und zum Aufhetzen von Hunden auf jem. gebraucht: vecenītes, ļuoti uzbudinātas, rīda tās pruojām, teikdamas: "puc, cui raganas" Etn. III, 40. pucu, pucu (Var.: puc, puc) kuceniņ, meitu zaglis krūmiņuos! BW. 13496. kad tautietis bārties sāka - puc, puc, mans kuceniņš! 26829. - abi gali se̦, vidus puc! sagt man, wenn man eine Sache verschmäht Etn. IV, 79.

Avots: ME III, 401

puce̦ks (?) "eine Ratte" Malta.

Avots: ME III, 401

pusceļš, der halbe Weg, das halbe Stück Weges: ne pusceļa nenuojāja, nuozviedzās kumeliņš BW. 13730, 29. pusceļā (auf dem halben Wege, in der Mitte) starp Jumpravas un Krapes muižu LP. VII, 340. iekam stārasts zirgu jūdza, es ar meitu pusceļā (habe den halben Weg zurückgelegt); iekam stārasts pusceļā, es ar meitu pie baznīcas BW. 11417, 1. pusceļā pārlast ritenī pātagas kāts LP. IV, 81. gan+drīz pusceļš nu ir nuobraukts; pusceļu od. (in Lis. u. a.) pusceļa e̦sam nuobraukuši.

Avots: ME III, 424

pucene Alschw., Rothof, Schnehpeln, Paddern. Wormen, Perkuhnen, Popen, Hasenpot, Sackenhausen, Hasau, Nikrazen, Schlehk, Kalwen, Planetzen, Grikken, puce̦ns um Windau, pucens Hasenpot, Lipsthusen, pucenis Janš. Dzimtene ² I, 151, pucans Anzen, Popen, Demin. pucentiņa BW. 11916, 4 var., die Eberesche (sorbus aucuparia L.) Mag. IV, 2, 49; RKr. II, 78. Nach von Grienberger Wiener Sitz.-Ber. CXLII, Abh. VIII, S. 76 "vielleicht" zu li. paũkštis und got. fugls "Vogel"; kaum aber zu trennen von bucene I (s. dies.)

Avots: ME III, 401

pucêt, -ẽju,

1) putzen, reinigen, schmücken;

2) beschneiden Nägel, Bäume
U.;

3) (gierig) essen:
viens izrauj vienu spārnu. uotrs uotru - pucē nuost LP. IV, 22. zivis mēs pucēsim, gan ce̦ptas, gan vārītas B. Vestn.;

4) prügeln, schelten
Lind. n. U., Mag. XIII, 3, 69: pucē tik! prügele ihn nur durch, schilt ihn nur durch? ta nu šuodien pucē, ka put vien, heute wird (z. B. beim Gemeindegericht) fürchterlich geprügelt. Refl. -tiês. sich putzen, schmücken. Nebst li. pucúoti "putzen" und estn. pufsima aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 401

pucinât U., tr., fortjagen, forthetzen, (einen Hund auf jem.) aufhetzen Karls.: rīdi tuo burvi, pucini! A. XVI, 366. vilkatu pucina ar suņiem LP. VII, 864. meitām jāpucina suns Etn. II, 54. Aus dem Niederdeutschen (vgl. nd. anputsen "anhetzen" bei Falk-Torp 1528)?

Avots: ME III, 401

puciņš, der Verweis, die Gardinenpredigt, Hunze Seew. n. U.; zu pucêt 4.

Avots: ME III, 401

pucmeistars,* pucmanis, ein Friseur: pucmeistars ar sasietu skuju kušķi, kuo vīriem bārdas izpucēt BW. III, 1, 41. uozuoliešu puisē̦niem putrā bārda nuobrukusi, ne *pucmaņa (> hochle. pucmeņa) jāmeklē, ne naudiņas jātērē BW. 20261 (aus Linden in Livl.).

Avots: ME III, 401

pumpucis,

2): mit ùm ² Lubn.

Avots: EH II, 325

pumpucis,

1) auch pumpacis BW. 35096, 1 var., eine dickere Stelle od. ein Knoten im Garn Naud., ein Knoten im Gewebe: man iedeva jaunā mārša pumpučainas dāvaniņas; uz pum̃puča (Bauske) pakāpdama, Rīgas pili ieraudzīju BW. 25314, 6 var.; pum̃pucis, eine kleine Beule Arrasch;

2) Plur. pumpuči, der Fischrogen
Lubn. n. Etn. III, 1, Wid.;

3) pum̃pucis, ein Kosewort für Menschen
N.-Peb., C., Arrasch. Zu pumpa II.

Avots: ME III, 411

pupuce: pupucīte pupas prasa, uozuolā sē̦dē̦dama. pras[i], pupuce, tam pupiņas ... BW. 2510, 1.

Avots: EH II, 326

pupuce, s. pupucis I.

Avots: ME III, 415

I pupucis Etn. I, 6, pupuce Stockm. n. Etn. I, 114, der Wiedehopf. Vgl. pupuķis.

Avots: ME III, 415

II pupucis,

1) etwas Kleines, ein Mensch von kleinem Wuchs, ein Knirps:
ira tuo gadiņu jau laba tiesa aiz muguras, bet vēl tāds pupucis Naud. sargies, ka es tev kādreiz nenuokuožu tavu pupucīti (dein kleines Näschen)! Apsk. v. J. 1903, S. 499;

2) ein stark Vermummter, "cilvē̦ks, kas savilcies daudz drēbju, tâ ka izskatās tik garš, cik re̦sns" Stockm.;

3) uneben, knotig gesponnenes Garn
Stockm. Wohl zu paupt.

Avots: ME III, 415

III pupucis, eine Speise aus zerstossenen Bohnen und Hanf Sprēstiņi n. Etn. I, 4.

Avots: ME III, 415

I pupucĩte, pfirsichblättrige Glockenblume (campanula persicifolia L.) RKr. II, 68.

Avots: ME III, 415

II pupucĩte, masc. pupucītis Arrasch, ein Kosename: Jāņu diena, pupucīte (Var.: pupacīte, pupuzīte u. a.), atved man brūtgāniņu! BW. 33078, 1.

Avots: ME III, 415

III pupucīte "ein noch (die Mutterbrust) saugendes Mädchen" MSil.

Avots: ME III, 415

rāpucis,

1) rãpucītis C., Ruj., Lautb., ein kleines Kind, das noch kriecht
Warkl., U.;

2) die Schildkrüte
LKVv.

Avots: ME III, 497

re̦mpucis, s. re̦mpudzis.

Avots: ME III, 510

‡ re̦pucis "kas nuo aprepēšanas savilcies, maziņš" A.-Schwanb.; repuči "sarepējušas, sasprē̦gājušas ruokas vai kājas" Lubn.

Avots: EH II, 366

‡ rumpuce, = rumpača l (?): pādi satinuši pakuliņu rumpucē Tdz. 36991 (aus Dunika).

Avots: EH II, 383

‡ *rupucains, uneben: rupuce̦ns adījums ("zināms, ļuoti biezs adījuma veids") Seyershof.

Avots: EH II, 385

‡ rupucē̦ns Kalupe, Lubn., eine Deminutivform zu rupucis l und 2: zē̦ni, zē̦ni, rupucē̦ni, jūs man zuobus nerādiet! Tdz. 57668.

Avots: EH II, 385

rupucis,

1): auch Kaltenbr., Mahlup, Oknist, Seyershof, Sonnaxt, Zvirgzdine; min rupucus BW. 32483; ‡

3) "zināms auduma veids (raksts)" Seyershof.

Avots: EH II, 385

rupucis,

1) die Kröte
L., U., Karls.: rupuči sāka rāpuot pa mitruo plānu A. v. J. 1900, S. 1062. rupucītis jūŗu pe̦ld BW. 30907, 4. min rupučus, min raganas, tīrī tīru laidārziņ[u]! Etn. III, 25. - bruņu od. kaulu rupucis, europäische Sumpfschildkröte RKr. VIII, 100;

2) verächtliche Bezeichnung für einen Menschen: cūku gani, ve̦lla bē̦rni, kâ rupuči vazājās BW. 29349. Nebst li. rùpkė od. rupūžė˜ "Kröte"
zu rupjš, s. Būga PФB. LXXV, 142.

Avots: ME III, 563

sakupucêt,

1) "?": sakupucējušu putru nevar ēst N. -Schwanb.;

2) mit Grenzhügeln
(kupuči) versehen: viņš jau sakupucējis savu zemi Roop u. a.

Avots: ME II, 659

sapucêt,

2): s. mārciņu de̦su Dunika, Saikava; ‡

3) līt[u]s kad aizspēj, tad sapucē (durchnässt)
pamatīgi Sonnaxt. šuoreiz es viņu sapucēju (gewann die Oberhand über ihn; beim Gericht od. Kartenspiel) Frauenb.

Avots: EH XVI, 439

sapucêt,

1) gehörig reinigen, putzen
Spr.;

2) aufessen
Spr. Refl. -tiês, sich gehötig reinigen, putzen Spr.

Avots: ME II, 708

sapucinât, tr., (einen Hund) aufhetzen: sapucinu raibu suni BW. 15545, 1 var.

Avots: ME II, 708

‡ strupucis PV. "strupa auguma cilvē̦ks, sivē̦ns u. t. t."

Avots: EH II, 590

uzpucêt, aufputzen: māte uzpucējusi meitu. Refl. -tiês, sich aufputzen: meita uzpucējusies. tā derēs manai sievai, kuo uzpucēties Etn. IV, 86.

Avots: ME IV, 368

uzpucinât, (auf jem.) aufhetzen: uzpucināt kam suni. uzpucināja man lāci virsū Janš. Mežv. ļ. II, 482.

Avots: ME IV, 368

vā`rpucis ² Bers., Gewundenes (an Pflanzeninfolge einesüppigen Wuchses): mieži vēl neplaukuši, bet jau vārpučiem metās, grīstēm griezās Druva II, 270.

Avots: ME IV, 508

vḕ̦rpucis ² Bers., Lubn., = vẽrpete 2. vē̦rpulis, - virpulis: viņš tika ierauts sadzīves vē̦rpulī.

Avots: ME IV, 565

žūpucis, = žũpa: dzē̦rājam, žūpučam BW. 11734; 19901; 20019.

Avots: ME IV, 836

‡ špuckâtiês Seyershof "izturēties nenuoteikti": viņš visādi špuckājas, kamē̦r padara kādu darbu.

Avots: EH II, 655

apkraũkaļât, apkraũkalêt, apkraũkulêt, apkraũkât, tr., bespucken, mit Schleim beschmutzen: ve̦lns apkraukaļā cilvē̦ku neglīti; dievam apkraukaļājums jāapgriež uz iekšpusi LP. VII, 1194, Etn. II, 144.

Kļūdu labojums:
neglīti = neglītu

Avots: ME I, 95

‡ apspļaudât Warkl., = apspļaũdît. Refl. -tiês, sich oder einander (wiederholt) bespucken.

Avots: EH I, 116

apspļaũdît (li. apspjáudyti), freqn., bespeien, bespucken: kapu, dieva dāvanu A. XX, 477, R. Sk. 138. slimuo vietu eine Kurmethode RKr. VII, 86.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t (zu steichen ist): RKr. VII, 86

Avots: ME I, 125

‡ apšpļaũdît Dunika, Kal., = apspļaũdît. Refl. -tiês Dunika, Kal., sich oder einander wiederholt bespucken.

Avots: EH I, 120

apspļaũt, ‡ Refl. -tiês, sich oder einander bespucken.

Avots: EH I, 116

‡ apšpļaũt Dunika Kal. Rutzau (mit àu ² ) Oknist, = apspļaũt. Refl. -tiês Dunika u. a., sich oder einander bespucken.

Avots: EH I, 120

atrast [li. atràsti],

1) tr., wieder auffinden, wiederfinden,
jetzt meist für das wenig gebräuchliche Simplex rast, finden: gan gāja meklēt, bet nekur atrast LP. VII, 41. es atradu atradnīti, ich fand ein Fund. Ar. 1834. atrast mieru LP. IV, 22, paduomu I, 88, žē̦lastību Sprw.: atradu gardu, apēdu pats. atruon kā dūci makstī, es war leicht zu finden;

2) intr., sich entwöhnen:
nuo darba; zirgi atraduši pucēšanu, verlernt, sich putzen zu lassen; mit abhäng. Inf.: viņš atradis strādāt. Refl. -tiês,

1) sich finden:
abi viens uotru atradušies BW. III, I, 42;

2) sich befinden:
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. VII, 106;

3) sich einfinden, geboren werden:
sievai atruodas dē̦ls, ķēvei kumeļš.

Avots: ME I, 184

‡ atspļaũdît, herspucken: vai tu vari līdz šejienei a.?

Avots: EH I, 169

‡ atspļaũt, her-, wegspucken: a. sliekas Warkl. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge od. bis zum eignen Überdruss spucken:
nevar vien a.

Avots: EH I, 169

atspļautiês, spuckend sich von etw. befreien: mūsu senči nuo raganām at(sa)spļāvās MWM. VI, 659.

Avots: ME I, 196

‡ atšpļaũtiês Dunika, Kal., zur Genüge od. bis zum eigenen Oberdruss spucken: kad kuo riebīgu sakuož, tad nevar vien a.

Avots: EH I, 174

aupētiês [in Nerft àupêtiês ² ,] sich Mühe geben, sich abarbeiten, sorgen, sparen, wirtschaften U.: kuo tu te aupējies? Was schaffst du hier, so eifrig arbeitend A. X, 2, 66. Nach Prellwitz BB. XXII, 124 aus au- + apēties gr. πῆμα "Leid", lat. pēnūria "Mangel" u. a.), also urspr. "sich abquälen." [Aber das Verhältnis von le. audaļa zu aũdrums (s. diese) erlaubt uns aupēties mit aũpucis zu verbinden; und in diesem Fall kann man weiterhin mit Būga KSn. I, 296 le. aupēties zu li. ũpas "rabies, furia; Begeisterung, Gier, Unart" stellen.]

Avots: ME I, 225

àuza, gew. Pl. auzas (li. avižà, ksl. ovьsъ, la. avēne "Hafer"; [vgl. Pedersen IF. V, 42 f., Walde Wrtb. ² 72, Trautmann Wrtb. 21]), [Dem. auželes Līn.], Hafer: auza glauda kumeliņu, der Hafer macht das Ross glatt, stattlich Ar. 1676, Ltd. 910. bij man tā māsiņas kā auziņas saaugašas Ltd. 1816. Sprw.: iestājās tāds klusums, ka lai auzas sēj. - tē̦vs baŗuo ar gaŗuo auzu (mit der Peitsche) zirgu dūšīgi vien Vīt. 77. Im Volkslied sijājuot auzas (Var.: ze̦lts) bira, niekājuot sidrabiņš BW. 8202 var. ist auzas anscheinend eine Entschtellung von *aus(a)s "Gold" [vgl. den Gesindenamen Aûskalēji ² Lvv. I, 63 aus Olai]: li. áu(k)sas, pr. ausis, lat. aurum "Gold". skarainās jeb egļu auzas, Saathafer (Avena sativa patula) Konv. ² ; vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. ² ; Rkr. II, 67; tukšas auzas, wilder, tauber Hafer E. auzu zāles, Kornrade (Githago segetum) RKr. III, 70. auzu rūsis, der Haferrost (Puccinia coronata) Ar. ēršķu a., hohes Süssgras, lāču a., Trespe, ve̦lna auzas, Rauhhafer, s. ēršķ-, lač-, ve̦lnauzas. bezakuotu zāļu auzas. Bromus inermis, ze̦lta auza Avena flavescens.

Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. ² 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. ² 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70

Avots: ME I, 231

baũgât Dond., klopfen, schlagen: kad nuodzēš uguni, tad lielākie puikas baugā mazākuos. [Zu mnd. boken "klopfen, schlagen" resp. zu mnd. poken (oder puggen) "pochen", puck "Schlag", norw˙dial. pauk "derber Knüttel"; vgl. aber auch bauze.]

Avots: ME I, 267

bruņas, die Rstung, der Panzer, Harnisch: krūšu, lielu bruņas, Brust -, Knieharnisch; bruņu ce̦pure, der Helm; se̦dzamās br., der schild St., U. (dafür jetzt vairuogs); bruņu kre̦kls, Panzerhemd; bruņu nams, das Zeughaus L., St., U.; bruņu kuģis, das Panzerschiff; bruņu rupucis, die Schildkröte. [Nebst apr. brunyos entweder aus slav. brъńa (nach Būga KSn. I, 71) oder aus got. brunjō (nach Hirt PBrB. XXIII, 347 und Trautmann Apr. Spr. 314)].

Avots: ME I, 340

‡ diņķavnica, = ‡ diņ̃ķene (?): bāleniņu d. pucēs jūsu muguriņas BW. 17979.

Avots: EH I, 321

duksis, ein Hundename (Dux): tuo duksis nesa pa luodziņu istaba BW. 12838 var. še, duksīti, puc, duksīti 13499. 1.

Kļūdu labojums:
še, duksīti = se̦, duksīti

Avots: ME I, 511

‡ I izpudzinât Blieden, = pucin%C3%A2t">izpucinât: lai ar suni izpudzina.

Avots: EH I, 474

izspļaũdît, ‡ Refl. -tiês, längere Zeit, zur Genüge (vergebens) spucken: izbārās, izspļaudījās un šņākdams aizgāja Jürg.

Avots: EH I, 482

izspļaũdît [li. išspjáudyti], freqn., izspļaũt (li. išspjąl;tuti),

1) ausspeien, ausspucken:
uguns elles liesmas izspļauda. bet uodze uz ceļa izspļāvuse gredzentiņu LP. IV, 88. tuo tu debesīs nuo sarkana stieģeļa nuolaizīsi, kuo tu man tagad izspļauji, das wirst du im Himmel von glühendem Ziegelstein ablecken, was du mit jetzt ausgespuckt hast U. abi brāļi bijuši tik vienādi kâ izspļauti LP. I, 51;

2) durchpucken:
Kārlis nuospļāvās tâ, it kâ gribē̦tu caur visu zemi izspļaut A. XX, 1490.

Avots: ME I, 803

II kãrt (li. kárti), kaŗu, kãru, tr., [bei Glück II Sam. 18 auch intr.: paliek pie viena uozuola kāris; so auch Manz. Post. III, 163: Kristus, pie krusta kārdams; und (von einem Präteritum * karu) atkarušas lūpas BW. 20291 "herabhangende Lippen"], hängen, behängen: šķiņķi skurstenī, drēbes pie sienas. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. ve̦cumā kaŗ kuli ple̦cuos. zuobus vadzī kārt, Hunger leiden. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. kar zuobus vadzī, ja negribi strādāt. dvieļus kārt, mit Handtüchern behängen, beschenken: panākstu sievas saraudzīja pūru, un tūdaļ pēc ēšanas bija dvieļu kāršana BW. III, 1, 75. putnus kārt, Vögel mit Schlingen fangen: puikas taisījuši vangas un kāruši putnus. ābuoliņu kārt, den Klee auf ein Gestell zum Trocknen stecken Etn. III, 171. mūžu kārt, das Leben bestimmen, verhängen: kar, Dēklīte, vieglu mūžu, māte vieglu šūpuolīti BW. 1203. ziedus kārt, die Blüten prangen, wallen lassen, blühen: pavasaru, tad velēšu, kad ieviņa ziedus kārs BW. 7221. Refl. - tiês,

1) sich hängen, behängen:
kuo tad sievu sev kaklā kāršuos? Apsk. paliec teju, linu druva, nekaries mugurā BW. 28472;

2) sich aufhängen:
ej kad kārties! A. XXI, 309;

3) erscheinen, kriechen [?]:
kuo tad šis kārsies šurp nakti, kad visu denu nav rādījies? MWM. VIII, 567. [Wohl zu apr. puccaris "Riemen" und vielleicht (nach Zupitza Germ. Gutt. 113) zu ae. heorr und an. hiarre "Türangel"; weiterhin vgl. karinât I.]

Avots: ME II, 200

I klât (li. klóti), -âju, tr.,

1) hinbreiten, decken:
kas jūs (lini) klātu, kas jūs vē̦rptu BW. 6993. tautietis, mani pre̦cē̦dams, liepuc lapu ceļu klāja BW. 15222. klāt galdu, gultu, palagu;

2) hauen:
kur sudraba zuobins klāj, tur birst kâ spaļi LP. IV, 65;

[3) ergehen:
tam šai pasaulē tâ˙pat kâ bezdievīgam Glück Hiob 34]. Refl. - tiês,

1) sich hinbreiten:
padebeši saules ze̦ltam priekšā klājas Jaun. dzeja 36;

2) sich decken, passen, sich schicken:
svied zemē, svied zemē, neklājas, neklājas jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705. tâ neklājas darīt, so geziehmt es sich nicht, so darf man nicht handeln;

3) egrehen:
kâ tev klājas? klājas kâ zirnim ceļmalā, d. h. jeder beleidigt. nabadziņam nuo tā laika klājies labāki LP. VII, 672. viņam sācis klāties ļuoti nelabi LP. VII, 681. [Wurzelverwandt mit slav. klasti "legen", mhd. luot "Last" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 508, Trautmann Wrtb. 135 f., Johansson IF. XIX, 116 f., Osthoff IF. V, 301.]

Avots: ME II, 218

‡ kŗãkaļuôt NB. "spucken".

Avots: EH I, 665

krẽ̦puôtava,* der Spucknapf.

Avots: ME II, 276

‡ le̦kacis (erschlossen aus ostle. lakacs Bērzgale) "pucis">rupucis".

Avots: EH I, 732

‡ ļe̦kacis Bērzgale "pucis">rupucis".

Avots: EH I, 770

[mugurļauži St. "Pudelkrämer, die ihre Waren auf dem Puckel tragen".]

Avots: ME II, 661

nùokapât, ‡

2) stark verprügeln
Siuxt: es tev ņemšu nuokapāšu tavus nagus; mehreremal schlagen Popen: kad guovs nuosvīdusi, tad tā januokapā ar puceņu vici; ‡

3) schlagend beschmieren
Popen: guovs kapājas ar asti un visu galvu nuokapā ar mē̦sliem.

Avots: EH II, 51

pìeklẽžuôt, sich langsam und mühsam nähern: redzēja pat˙laban divi ubaģes pieklēžuojam pie kupla puceņa Janš. Dzimtene IV, 26.

Avots: ME III, 257

pìerêkt, vollspucken (?): pats pierēcis, pats izlaiza! Alksn.-Zund.

Avots: ME III, 285

pìespļaũdît, pìespļaũt, vollspucken: Sprw. pats bļuodu (od. kaŗuoti ) pie spļāvis, pats izstreb! tē̦vs sēdēja savās duomās, piespļaudams krāsns stūri Vēr. II, 661. acis piespļaut De̦glavs.

Avots: ME III, 295

pij! Zuruf an Hunde, wenn man sie hetzt U.: "pij! taksīti!" Vēsminiete pucināja MWM. VII, 894.

Avots: ME III, 212

plocka Ruj., das Ausgespuckte, der Speichel, dicker Schleim: slimais saspļāvis plockas plānā Dond. n. RKr. XVII, 47. plocka, ein Kuhfladen, eine dickfiüssige Masse Salis.

Avots: ME III, 352

plucene, der Vogelbeerbaum. Reimwort zu pucene.

Avots: ME III, 352

‡ II pùosât ² Kalz. n. Fil. mat. 29, viel und lange essen. Vielleicht zu pùosît 1 (zur Bed. vgl. pucêt 3).

Avots: EH II, 347

pukât, -ãju U., pukuôt U., Lautb. Vidv. 44., gew. das Refl. (pukâtiês Spr., Nerft, Wessen, Grünh., Nigr., pukuôtiês U., Gulben), pochen, böse tun, trotzen U.; "sich beklagen" Nigr.: kuo, bāliņ, pukuojies, vai es tava ienaidniece? BW. 16593 var. tautu meita pukuojās, vainadziņš ausi grauž 24272, 3 var. "muļķis tu esi..." skrīveŗa palīgs puķuojās Vēr. II, 27. brālis pukājas, ka tu ęsuot apsuolījis zirgu un neduoduot Nigr. - Wohl nebst li. pukúoti "schelten" aus mnd. puchen "pochen, drohen, trotzen".

Avots: ME III, 404

pumpacis, s. pumpucis.

Avots: ME III, 410

‡ pumpuča, = pumpucis 1: uz pumpučas pakāpuos Tdz. 48111.

Avots: EH II, 325

pumpučaîns, puca%C3%AEns">pumpucaîns, pumpacaîns, pumpučuôts, uneben, knotig (vom Garn, vom Gewebe): dzija tāda nelāga, pumpučaina Naud. pumpučaiņu dziju vērpj BW. 8402, 10. pumpacaiņš (Var.: pumpucaiņš) rinduciņš 35096, 1 var. pumpučuoti paladziņi 25314, 3.

Avots: ME III, 411

pupacĩte,

1) "?": pupacīte (Var.: pupucīte, pupuzīte), Jāņa diena, atved man brūtgāniņu! BW. 33078, 1 var.;

2) eine Pflanze, die der Bohne ähnlich blüht und an Zäunen wächst
Warkl., Malta.

Avots: ME III, 414

pupauksĩte,

1) "?": Jāņu diena, pupauksīte (Var.: pupacīte, pupucīte, pupuzīte) atved man brūtgāniņu! BW. 33078, 1 var.; 2, pupau(k)sīte "eine Gartenblume mit blauen Blüten"
Bērzpils.

Avots: ME III, 414

pupetĩte "?"; Jāņu diena, pupetīte (Var.: pupacīte, pupauksīte, pupucīte, pupuzīte), atved man līgaviņu! BW. 33078, 1 var.

Avots: ME III, 414

pu, pu, Interjektion: ku-ku-ku-ku dze̦guzīte, pu-pu-pu-pu pupucīte Plūd. Rakstn. I, 94.

Avots: ME III, 401

pupučaîns" "?": pupučaini cimdi Brucken n. Etn. I, 6; zu pupucis II 3?

Avots: ME III, 415

pupudze Konv. ² 2318, der Wiedehopf; vgl. pupuce.

Avots: ME III, 415

pupuķis U., Fischer 78, der Wiedehopf (upupa epops L.) RKr. VIII, 89. - Vgl. pupikis, pupucis I puputis.

Avots: ME III, 415

pupuzĩte "?": Jāņu diena, pupuzīte (Var.: pupucīte, pupacīte u. a.), atved man brūtgâniņu! BW. 33078, 1 var.

Avots: ME III, 415, 416

I purene, purenis, pure̦ns,

1) purenes N.-Peb., Kl., Jürg., Selg., pure̦ni Lis., Saikava, Sessw., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof, pureņi Golg., Dotterblume (caltha palustris
L.): dze̦lte̦ns sviests guovīm ruodas rtuo purenēm Etn. II, 147. kad brangi pureņi zied, tad būs labi zirņi Etn. II, 127. nuozied ze̦lta pureniņš (Var.: purenītis, purenīte) BW. 6468. zem katras skuostas pure̦na, vīgrieznes un ņārbules lapas A. v. J. 1899, S. 260. bijām ar Līzi pļavā pure̦nuos Blaum. - Daugavas pure̦ni, anemone silvestris L. Stockm. n. RKr. III, 69. saules pure̦ns, trollius europaeus L. RKr. III, 73. sila pure̦ni, anemone pulsatilla L. Fest. n. RKr. III, 69; vgl. pur̃na;

2) purene (zu korrigieren in pucene?), der Vogelbeerbaum
St., U.

Avots: ME III, 416

‡ pus˙istabas, das halbe Zimmer: p. vien dziedāja ... dziediet, visa istabiņa! BW. 794, 7. me̦lna kâ rupucis pusistabā (pus˙istabā? das halbe Zimmer einnehmend?) nuotupusies krāsns A. Upītis Pirmā nakts 8.

Avots: EH II, 332

pùst,

1): kulā viens strādnieks pūte ar ruokām rudzus Pas. XII, 353;

2): viņš tâ iekuodies mantā, ka nevar atkratīties, kamē̦r pūšamais ārā (= bis er stirbt)
Seyershof;

5): auch (mit ù ² ) Linden in Kurl., (mit û ² ) Salis;

6): tas nu var gan p. Orellen. niekus p. Kand.;

7): pūtām (= braucām) iekšā Rīgā, ka nuorīb vien Austriņš Raksti VII, 170. vai nepūtīsim mājā? Jauns. Raksti V, 294; ‡

8) p. vaļā (vaļām), anfangen:
pūtu es vaļā skriet Sonnaxt; anfangen zu singen: pūt tik vaļā, tâ ka lai visa Kursa trīc! Janš. Dzimtene V, 476. viņš tad arī ... pūta vaļam I, 487; ‡

9) = pìepùst 2: kad guovs negre̦mā, tad juo pūš. Refl. -tiês,

2): atmen
- auch Auleja: sāk un sāk dzist ārā, kamē̦r nepūšas vair Salis. cau[r]dure duŗ sānā, kâ pūties Kaltenbr. jis vēl pūšas Lixna; sich blähen: rupucis pūšas, kad tuo aizkaŗ Sonnaxt. nuo ābuliņa guovis pūšas AP. maize ceplī smagi pūšas Kaltenbr.; sich erholen - auch AP., Saikava, Salis, Skaista, Sonnaxt, Spr.; = nùopùstiês: kuo tu grūši nuosapūti? - kai man grūši ne-sapūst ... Tdz. 53038; ‡

4) schmollen (?):
tu, cilvē̦ks, ne˙maz neatjēdz, kuo esi nuodarījis, bet viņš jau pūšas Jauns. J. un v. 212. viņš sēdēja ievilcies vaguona stūrī un pūtās pats uz sevi A. Brigadere Daugava 1928, S. 314. Subst. pùtẽjs,

1): nav raga pūtējiņa BW. 3330 var.;

2): auch (mit û ² ) Salis; ‡

3) der Atem :
tâ skrien, lai koč p. iziet pa muti laukā Saikava. lai koč man p. iziet, ar darbiem ņe̦muoties ebenda.

Avots: EH II, 343

putns, putnis, Demin. putnītis RKr. VI, 642, verächtl. putnē̦ns, putnelis LP. VI, 773,

1) der Vogel:
Sprw. kāds putns, tāda dziesma. putnu pazīst nuo dziesmas. katram putnam sava lizda mīļa. jauni (mazi) putni ve̦cuo (lieluo) putnu dziesmu dzied. putnu pazīst nuo spalvas. kur putni, tur zivis. putniņu, kas agri dzied, nuoker vanags. putniņš, nuo lizdas izkritis, lē̦ti vairs atpakaļ netiek. tik˙pat kâ putns zara gatā, sagt man von einem, der keine sichere Stellung, einen unsicheren Stand hat Etn. IV, 40. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. esi žigls kâ putns gaisā! Br. 585. putns dzied, čirkst Aus. I, 18, čivina, der Vogel singt, zwitschert. dziedātāju putni LP. I, 94, Singvögel; gāju putni, Zugvögel; māju putni, das Geflügel; plēsīgi od. nikni (Br. 435) putni, Raubvögel. - dūnu putns, die Eidergans (anas mollissima) Konv. ² 561; gada p., calao buceros plicatus Lath. Konv. ² 561; kārklu putniņš, der Rohrsperling, Wassersperling (emberica schoenislus L.) RKr. VIII, 89; kaņepju putniņš, der Hänfling (fringilla cannabina); acanthis Konv. ² 3824; krusta putns, bombycilla garrula L. Konv 23636; krūšu p., Wasseramsel (cinclus aquaticus Briss) RKr. VIII, 92; le̦dus p., Eistaucher (colymbus glacialis); lietus p., Kronschnepfe (scolopax arquata); mēra, auch mirstības p., bombycilla garrula L. Konv. ² 3636; piparu p., dass.; priežu p., Kiefernkreuzschnabel (loxia pytiopsittacus Bchst.) Natur. XXXVII, 78; sejas putniņš,

a) Brachpieper (anthus campestris
Bchst.) Natur. XXXVII, 122,

b) Goldregenpfeifer (charadrus pluvialis
L.) Natur. XXXVII, 176; sē̦tas putns, acanthis Bchst. Konv. ² 3824; sniega p., alcedo L. Konv.2 3667; zaļais p., der Grünfink U.; zirga p.,

a) Dompfaff, Gimpel, Blutfink, Rotfink (pyrrhula rubicilla
Pall.) RKr. VIII, 90,

b) weisse Bachstelze, Bebeschwanz, Wippsterz, Klosterfräulein (motacilla alba
L.) RKr. VIII, 92;

2) das Wild
U.; meža putni, Wild des Waldes U.;

3) fig., der lustige, durchtriebene Vogel
U.; putna nags, Bezeichnung eines Diebes U.; nakts putns, einer, der am Tage schläft und in der Nacht wacht; nelaimes putns, ein Unglücksvogel; nemiera p. Mag. XIII, 3, 70, ein unruhiger, unsteter Mensch; putniņi Ar., Wolm., = sē̦tmalieši (Bienen);

4) das Pelzwerk an der Mütze
St., Wend., Ruj. n. U.;

5) gaŗais (Etn. 1, 51; III, 48, MWM. v. J. 1899, S. 580, Phld. Llv. 50) od. zemes (Etn. I, 51) putns, die Schlange;

6) genitivische Verbindungen: putnu ceļš, die Milchstrasse
U.; putnu gaiss, stürmisch, unfreundlich Wetter, nach welchem im Frühjahr die Zugvögel sich einfinden sollen St., Bergm. n. U.; putnu suns, der Hühnerhund. Nebst li. putýtis "Hähnchen" zu slav. pъt(ic)a "Vogel", aksl. pъtenьcь " νοσσός", ai. pōta-ḥ "Junge eines Tieres", putrá-ḥ "Kind", pälign. dat. pl. puclois "Kindern", la. putus "Knabe", mir. uaithne "puerperlum" u. a. (zugrunde liegt der Begriff der Kleinheit), s. Solmsen IF. XXXI, 474 und 482, Boisacq Dict. 739, Persson Beitr. 2441, Trautmann Wrtb. 233, Walde Vergl. Wrtb. Il, 76.

Avots: ME III, 441, 442

rãpât C., Wolm., Līn., -ãju (li. ropóti "kriechen" Dusetos, Liet. pas. II, 251, LitMnd. I, 71), rãpuôt Iw., Lautb., Selg., Siuxt, Ruj., Arrasch, (mit à ² ) Lis., Bers., Golg., Sessw., Selsau, Gr.Buschhof, rāpuôt(iês) U., rāpât Nigr., rãpâtiês Serbigal, PS., C., Jürg., AP., rãpêtiês Ruj., Salis, rãpt Bl. (li. užsirópiau "kletterte hinauf" KZ. LII, 292), ràpt ² Warkl., Preili, râpt ² Bauske, -pju (-pstu Zuobg. kal. v: J. 1908, S. 71), - pu, rãptiês Iw., Dond., Wandsen, Kandau, Ruj., ràptiês Wolm., PS., C., Arrasch, Jürg., Neuenb., ràptiês ² Kl., Prl., râptiês ² Selg., Bauske, Lautb., Siuxt, Gr.-Essern, Dunika, Salis, rãpluôt PlKur., kriechen, auf allen Vieren gehen: rāpuot nuo kruoga uz mājām Aps. III, 19. vēzis rāpuo šurp Vēr. II, 936. viņš piekusis rāpuoja un satvēra katru klints šķilu ebenda 225. es redzēju kukainīti malcienā rāpuojuot Ld.10.877. bē̦rns sāka jau rāpāt Nigr. minam nātres, lai aug mauris; tur mana pādīte rāpuojās BW. 1587, 3. tam jārāpuojas ačgārni LP. VII, 1167. rāpjas kâ vēzis atsprāklis. tārpi rāpjas gar sienu uz augšu Nigr. Nebst li. roplóti "kriechen" (bei Bezzenberger GGA. 1885, 940) zu le. rapačât und vielleicht (vgl. Pauli KSB. VII 157) zu wruss. panyxa "Kröte; eineblatternarbige Frau", poln. ropucha "Kröte", wenn fürs Slav. von der Bed. "Kröte" auszugehen ist; vgl. auch Zubaty BB. XVIII, 264. Daneben ein rēp- in li. rėplióti und lat. rēpere "kriechen", vgl. auch Walde Vrgl. Wrtb. iI, 370 und Fick Wrtb. I ⁴ , 301.

Avots: ME III, 497

‡ rāpuča Warkl.,

1) = rāpucis 1;

2) "= rupucis".

Avots: EH II, 361

reĩze,

1): klājienu nuopure̦nuot, salmus sataisa reizēs ("rindās") Ramkau. labībū izklāja reizēm Sonnaxt. linus stata ruozītēs un reizēs; kad ir reizēs statīti, tad var ar grābekli sajemt Linden in Kurl. reizēs braukt Smilt., = šķūtīs br.; kaŗa laikā bija reizēs jābrauc bez gala. meitām mē̦mā r. (die Mädchen unterhalten sich nicht)
Brigadere Dievs, daba, darbs 166. nuospļāvās gaŗuo reizi (spuckte weit aus) Ciema spīg. 120. trim reizēm (dreimal) dagāja guovi vest da vēršam Kaltenbr. - uz reizes "anfangs" Kaltenbr.: tik uz reizes (d. h. bis man sich daran gewöhnt) tas sliktums. - nuo reizes, anfangs - auch Pas. VII, 466, Kaltenbr., Sonnaxt: ve̦zumam jātaisa malas augstākas n. r, (gleich am Anfang) Linden in Kurl.; gleich, auf einmal (r. сразу): tis n. r. būs maisā Pas. IV, 81. sieviete n. r. tika ve̦se̦la 82 (aus Malta); "kādreiz": n . r. uz mazā pirkstiņa uztaisās tāds cietums Linden in Kurl. viņš e̦suot bijis par saimnieku n. r. ebenda. - par reizi, gleich, auf einmal Kaltenbr.: tur jāmirst p. r.

Avots: EH II, 364

rē̦kumi,

1) das (beim Schreien?) Ausgespuckte, der Speichel
Alksnis-Zundulis;

2) rê̦kumi ² od. rê̦kuļi ² , Froschlaich
Ruj.

Avots: ME III, 520

re̦mpudzis,

1) auch pucis">re̦mpucis, ein dicker Mensch von kleinem Wuchse: re̦mpudzis nuo cilvē̦ka - ze̦ms un re̦sns Naud. māju puiši, re̦mpucīši (Var.: re̦mpulīši, taukvēdeŗi), trepes lika pie kumeļa BW. 12866, 2 var.;

2) "smilts zeme, re̦tumā audzis kuoks, vis˙vairāk bē̦rzs" Naud.: re̦mpudža bē̦rzi tie labākie, sīkstākie lietas kuokiem.

Avots: ME III, 510

re̦mpulis,

1) re̦m̃pulis Wolm., re̦m̂pulis ² Salis, ein kurzer und dickėr, untersetzter Mensch: pienavnieki, re̦mpulīši (Var.: re̦mpucīši, taukvēdeŗi), trepes lika pie kumeļa BW. 12866, 2 var.;

2) "?": mē̦sli iekša re̦mpulīšuos kuopa saspiesti Preip. 123. re̦m̃pulīši "dünne und lange Teigstücke"
Bauske.

Avots: ME III, 510

repeči, etwas Unebenes, Schorfiges, zerplatzte Haut: viņam kājas vienuos repečuos Bers., Domopol. ruokas... sasprē̦gā kâ repeči Vīt. 24. Zu izrapêt, rapėt III, rapuls, rẽ̦puļains, li. repė´čka, poln. ropucha, klr. penyxa "Kröte" und weiterhin, wenn vom Begriff des Rissigen auszugehen ist - zu gr. ἐρέπτομαι "reisse ab", alb. rjep "ziehe ab", ndl. rafel "ausgezupfter Faden", li. rẽplės, apr. raples "Zange", li. aprėpti "ergreifen", r. репей(никъ) "Klette" ?

Avots: ME III, 512

rĩcîgs Kl.-Dselden, emsig, flink Salgaln, Sauken, Grosdohn: sestdienā dzimušais rīcīgs un labprāt pucējuoties BW. I, S. 177. zāģis sāka rīcīgi skraidīt caur baļķi uz augšu un leju Kaudz. M. Wohl zu rīkuot(ies).

Avots: ME III, 535

‡ rumpučis RKr. XX, 67 (aus nb.), = ‡ rumpuce.

Avots: EH II, 384

rupakšķis L., = pucis">rupucis, die Kröte.

Avots: ME III, 562

‡ rupučē̦ks Kaltenbr., eine Deminutivform zu rupucis.

Avots: EH II, 386

rupulis L., rupuls U., rupults U.,

1) ein grobes Stück Holz
L., ein zum Bauen untaugliches krummes Holz U.;

2) ein Grobian, Tölpel
L., U.;

3) rupuls Kav., = pucis">rupucis, die Kröte. Zu rupjš.

Avots: ME III, 563

I rûsa ² Karls., Iw., rùsa ² Kl., Prl., rūse Serbigal,

1) rûsa ² Bl., rùsa C., PS., Wolm., Wenden, rùsis ² Golg. (hier auch im Plur.), Bers., Warkl., rûse ² Dunika, der Rost;
sarkanā rūsa Karls., Eisenrost; zaļā rūsa U., Karls., Grünspan. Sprw.: kur dzelzs, tur rūsa od. (Birkert Sakāmv. 129) rūsis;

2) eine Krankheit der Kartoffeln
Konv. ² 1647; der Flugbrand (ustilago carbo Tul.) RKr. II, 80; eine Krankheit der Obstbäume Konv. ² 979; der Mehltau, das Brandkorn U.; labības rūsa Karls., Konv. ² 278, RKr. II, 76 (rūsis RKr. III, 130), der Getreiderost (puccinia graminis Pers.): rūsa apsit linus, der Mehltau schädigt den Flachs U. salmi, kuri caur de̦glu jeb rūsi apmaitāti Preip. 142;

3) rùsa Wenden, rûsa ² Siuxt, Naud., rūsis Wid., das Wetterleuchten :
rūsa platas, es wetterleuchtet. aiz mežu galiem plātās rūsas luoks Vēr. I, 931. tāļu kur plaisnījas rūsa II, 136. Nebst li. rùsvas "rotbraun", čech. rusý und rysý "honiggelb", la. russus "fleischrot", li. rūdís "Rost" u. a. zu ruds (s. dies), ŗauds, vgl. Trautmann Wrtb. 239, Walde Vrgl. Wrtb. Il, 359, Johansson IF. XIX, 124, Solmsen KZ. XXXVIII, 442.

Avots: ME III, 572

saspļaũdît,

1) vollspucken, spuckend besudeln:
s. grīdu;

2) einen Schlag versetzen, verabfolgen:
s. uotram par ausi Warkl. - Refl. -tiês, einander bespucken.

Avots: ME III, 741

saspļaũt,

1) intr., refl. saspļaũtiês, tüchtig spucken:
saspļaut plaukstās LP. I, 185. ve̦lns saspļaujas un ķersies dē̦lam klāt IV, 15. ruokās saspļāvies..., Upmalis mucu bīdīja atkal uz augšu Druva I, 1243;

2) tr., "betragen (wie das Ungeziefer)"
L.: kad mūsas gaļu saspļauj, perina kuodes.

Avots: ME III, 741

se̦! se (C., Lis.)! Interjektion,

1) se, Wolm., PS., Ermes, Jürg., Widdrisch, Frauenb., Gr. - Essern, se̦˙vã Nigr., Lockruf für Hunde
U. (se), Bauske, Wandsen (sē! se! se!), auch zum Vertreiben eines Hundes ( se, Bauske, Wandsen) gebraucht: se, Kranci, duosies mierā! MWM. VIII, 327. se, kuniņas, kuo rejat! BW. 21001, 8. se, se, še maize! Wid. se̦, laukā! Ahs.;

2) se! Zuruf für Kühe
Mar. n. RKr. XVII, 147, Selburg, A.-Schwanb.: sē valgā! Golg.;

3) "abi gali se̦, vidus puc, sagt man, wenn man etwas heruntermacht, schmäht
Etn. IV, 79. Etwa identisch mit li. šè und aksl. se "ecce" ? Doch vgl. auch sa II.

Avots: ME III, 809, 810

siekalnīce,

1) der Mund (7):
"savaldi savu siekalnīci!" Kūkurs atteica Duomas III, 1091;

2) "ein Spucknapf"
Nötk.;

3) "eine kleine, flache Mulde, worin man Spreu von der Grütze absondert"
Holmhof.

Avots: ME III, 857

‡ skripkinieks Auleja, ein Violinspieler; ein Musikant. S. auch Tdz. IV, S. 218, wo auch skrip(kau)nieks und skripucis (< r. skripač) dass. angeführt sind.

Avots: EH II, 510

skrũvêt, -ẽju,

1} schrauben
U.;

2) erpressen
U.;

3) locken
Golg.: sukājiet, skrūvējiet (Var.: pucējiet, puškuojat), ve̦dat drīzi istabā! nesukātas, neskrūvē̦tas istabā neve̦dat! BW. 16896 var. Aus mnd. schruven.

Avots: ME III, 899, 900

‡ šļir̂ckât ² Seyershof, = spļaudît. Refl. -tiês (s. ME. IV, 72): "spļaudīties" Seyershof; durch die Zähne spucken (mit ir̂) Nötk.

Avots: EH II, 646

šļirkstêt, -u, -ẽju, spritzen Dond., mit Geräusch herausschnellen (von einer Flüssigkeit) Dickeln, (mit ir̂ ² ) MSil.; "durch die Zähne spucken" Alswig; "= šļurkstêt" Smilten, (mit ir̂ ² ) Grünw.; vom Schall, derbeim Spritzen (Fest., Lennew., Wessen) od. Herausschnellen einer Flüssigkeit [Stenden (mit ir̂ ² ), Spr., Schibbenhof (hier ein Infin. šļir̂kstēt ² neben dem Praes. šļir̃kst)] entsteht Sessw.; knirschen: jāspļauj caur zuobiem tâ, ka lai šļirkst Bers., Krišs Laksts 66. dubļi šļirkst cauruos zābakuos Bers., Nötk. (mit ir̂), Alswig, Schibbenhof, Infl. jumts ir caurs, ūdens nāk cauri šļirkstē̦dams Fest. klausies, kâ piens ķipjuos šļirkst A. v. J. 1893, S. 549. slapjais smilšakmens grìezās šļirkstē̦dams MWM. VIII, 244.

Avots: ME IV, 72

šļìrkstinât ² Saikava, (mit ir̂ ² ) Ahs., (mit der Spritze) spritzen Spr., Fest.; durch die Zähne spucken Ahs., Bers., Sessw.: čigāns spļauj šļirkstinādams Ahs. n. RKr. XVII, 56, Alswig, šļirkstināt (šķidrumu) caur zuobiem Saikava, (mit ir̂) Nötk.

Avots: ME IV, 72

I šļìrkt ² Bers., Lis., (mit ir̂ ² ) Bauske, AP., šļircu, spritzen Wid.; durch die Zähne spucken; harnen Wid.: šļircene, ar kuo zē̦ni ūdeni šļirc Lis. čigāns šļirc caur zuobiem Bers., Lis.

Avots: ME IV, 73

I smir̂dêt (li. smirdė´ti, r. смердѣть "stinken"), -u, -ẽju, riechen (biblisch und im Volksmund auch von Wohlgerüchen), stinken: puķes jauki smird U., die Blumen riechen schön. vīni, me̦di vien smirdēja mūs[u] kundziņa dārziņā BW. 32814. smird mana istaba ruozīšu smaku 25251, 1. ziediet tâ kâ puķes, smirdiet labi! Glück Sirach 40,14. svaidījās ar saldi smirdamu eļji Judith 10, 3. tu smirdēji kuiļa smaku (Var.: tev smirdēja kuiļa smaka) BW. 20410. tas smirdēja rāvu smaku 12608. kalējs smirdēj[a] uogļu smaku 9524. smirduots (Var.: smirdis) bija tautu dē̦ls, tâ kâ dūņu ezeriņš 21331, 1. smird kâ aptieķis Jlg. RKr. II, 97, kâ zuosu būda 489, kâ se̦sks Br. sak. v. 1079, kâ pupucis Etn. I, 61, kâ āpsis. citam de̦g, viņam smird RKr. VI, sak. v. 155. kur smird, tur de̦g Br. sak. v. 1142. Subst. smir̂dêšana, Stänkerei Brasche. Nebst smarda, smar̂ds, smar̂ša, smar̂ža, smerdelis, smer̂ža u. a. zu apr. smorde "Faulbaum" u. a. und vielleicht lat. merda "Unrat des Leibes", s. Trautmann Wrtb. 271, Walde Vrgl. Wrtb. II, 69I, Persson Beitr. 945.

Avots: ME III, 965

spļaudene,

1) eine Art Fisch
Dr.;

2) (mit aū) ein Spucknapf
(auch in Nötk.), ein oft spuckendes Weib Grünw.

Avots: ME III, 1007

spļaũtuve1006 Dr., Wid., Brasche, das Speibecken, der Spucknapf: spļauda spļautuvē MWM. VI, 310.

Avots: ME III, 1007

štuidît: "(pa)mudināt" Nigr., (prs. štuidu) Schönberg, "rīdīt, pucināt" Domopol, Meiran; "(etwas) machen lassen, aber dabei stören" (mit uî ² ; prs. štuidīju) Schibbenhof; (be)lehren (einen, dem es nicht gefällt) Amboten, Schrunden; jem. ausfragen, was, wann und weshalb er etwas getan hat (prs. štuîdu ² ) Alt-Autz.

Avots: EH II, 656

sukât,

1) bürsten
U., Bielenstein Holzb. 706, striegeln U., kämmen U., hecheln U., Bielenstein Holzb. 373, Ronneb., (Wolle) kämmeln Bielenstein Holzb. 373; reinigen Wessen; durcharbeiten Mag. IV, 2, 149: galvu manu sukājat! BW. 16908. sukājiet, pucējiet, vediet drīzi istabā! nesukātas... nevediet! 16896. svārkus sukāt A. XX, 372. puišiem jānuosukā (jānuotīra nuo puogaļām) 2000 šauju par dienu Etn. III, 89. sukât (= nuo pakulām tīrīt) linus Dunika. Dazu das nomen actionis sukâšana (linu sukāšana Etn. III, 89) und das nomen acti sukãjums (par galviņas sukājumu BW. 4384, 8 var.);

2) prügeln
Ronneb., Salis, Wolm.: es tevi sukāšu LP. III, 99. sukā tam par muguru Memelshof. vīrs sukājis (sievu) un sacījis Etn. IV, 171. tuos sukā par abi gali I, 112;

3) tüchtig essen
Kav., Ronneb., Salis: kuo gaidīt, - sukā nuost! LP. IV, 6. tu jau sukā labi ilgi; vai nebiis par grūti? Saikava; saufen A. 1897, S. 481: bet tad sukāja krietni Aps. J. III, 27;

4) rasch gehen
U., Ronneb.;

5) sich energisch an etwas machen:
sukāt ar pļaušanu, ēšanu Memelshof. nu tik sukā iet LP. IV, 9 (ähnlich II, 19). sukā tūliņ art Kav. sukājam pūst, kuo tik var Janš. Bandavā II, 37. sukāsim nu vaļā (= sâksim)! Dunika;

6) intensiv bearbeiten
Nigr.: sukāt tē̦va tīrumiņus VL. Refl. -tiês,

1) sich kämmen
Spr.: saules meita sukājas sudrabiņa suseklīti BW. 33817. piektdien matus nesukāju...; piektdien Māŗa sukājās 34145; 2 einen Streit, Prozess führen Spr. Subst. sukâšanâs, mühseliges Fahren auf schlechtem Wege Seew. n. U. Vgl. li. šukúoti "kämmen".

Avots: ME III, 1117

tapuči: nuoslaucīt tapuci (Nasenrotz) Warkl. slaucīja jiem tapučus Pas. X, 176 (aus Domopol).

Avots: EH II, 667

tapuči Lubn., Warkl., Nasenrotz; sing. tapucis Warkl., ein Schimpfname (= smurgulis). Wohl zu tept "schmieren".

Avots: ME IV, 132

uzšļircêt, uzšļircinât, uzšļirkt, aufspritzen (tr.): uzšļircināt (uzšļirkt Sessw.) kam ar šļirci ūdeni Kl. - uzšļirkt, durch die Zähne aufspucken Jürg.

Avots: ME IV, 389

vagulis Ar., C., Golg., Karls., Lubn., Preili, Schwanb., Serben, Vīt., vaguls Nötk., vaguls U., Seltingshof, vaguols Lubn., Meiran, Selb., vaguolis Erlaa ("vabuole"), Stockm., ; ein Käfer; vagulis Bauske, Bers., Blumenhof, Drosth., Erlaa, Fest., Golg., Lenzenhof, Lindenberg, Meiran, Serben, Sessw., vaguls Peb., vaguolis Sonnaxt, vaguols Kaltenbrunn, Oknist (hier gewöhnl. die Deminutivform vaguoliņš gebraucht), Selb., ūdens vagulis C., ein Wasserkäfer; vagulis Wid., hydrophilus; vagulis Drosth., Fest., Sessw., eine Art Erdkäfer; vaguols Für. I, der Baumkäfer, vaguols Kreuzb., ein kleiner, schwarzer Käfer, Plur. vagules, kleine, schwarze Insekten im Mehl Pērse: sūdu vabule ir vagulis Vīt. zâlē... šūpuojas vaguliņš, me̦lns kâ kapucīns Ezeriņš Leijerk. II, 51, me̦lni mani kumeliņi kâ ūdeņa vaguliņi (Var,: vagulīši, vaguoliņi) BW. 15948. vaguļu vāceli taušķēsim 19280, 1. Ūziņam me̦lni zirgi kâ ūdeļu vaguliņi ("Mistkäfer der Steinmarder") Mag. XX, 3, 10. jē̦rs mīksts kâ vaguls ("?") N.-Peb. uz kāpuostiem dzīvuo mazi (me̦lni) vagulīši Sessw., (vaguliņi) Odensee. labības vagulis nuodara . . . zaudējumus . . . kviešu druvām Rītiņš Šmeila dab. st.; vaguolis, ein Schmutzfink Erlaa. Wahrscheintich dissimiliert aus vabulis, s. KZ. LII, 1192.

Avots: ME IV, 432

vā`rpuodzis ²

Sessw., = pucis">vārpucis: mieži me̦tas vārpuodžuos.

Avots: ME IV, 508

vḕ̦rpuodzis ² Sessw., = pucis">vē̦rpucis.

Avots: ME IV, 565

zalguôt,

1) zal˜guôt Arrasch, Jürg., Nötk., zàlguôt A.-Ottenhof, zalˆguôt Bers., zàlguôt ² Golg., Gr.-Buschh., Jummardehn, Kaltenbrunn, KatrE., Lis., Mahlup, Oknist, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Vīt., Warkh., zalˆguôt ² Grenzhof, zalguôt Spr., Erlaa, Frauenb., Wessen, zalgât Wessen, (mit àl ² ) Kaltenbrunn, auch refl. zalguôtiês, leuchten, schimmern, schillern;
zàlguôt ² Vīt., grün leuchten: purvā rāvas ūdens zalguo Golg. u. a. eļļa zalguo ūdenī Frauenb., Golg. gaiļa spalvas zalguo Jürg. medņa kakls zalguo Saikava, Warkh. nāk gaismiņa zalguodama (Var.: vizē̦dama) BW. 30903, 2. debess zalguoja vienās zvaigznēs A.v. J. 1899, S. 123. pie debesīm zalguojās zvaigznes JR. IV, 122. me̦lnie strazdi, spalviņām zalguojuot, te̦kāja... V, 60. burbulis, kurš kâ dārgakmens zalguo visās krāsās III, 30, ka[d] nuopucēju naudu, net zalgā Kaltenbrunn. rati bija nuolakuoti, ka zalguoja vien A. v. J. 1896, 526. spīguļuo saulē un zalguo 1897, S. 375. mirdz ūdenī·, zalguo un dzirkst Sudr. E. tā zaiguo un zalguo un zvīļuo zili ze̦ltainām ugunĩm A. XX, 690. zalguo Vidusjūr,ā salas Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 301. Mīcei zalguoja skats Apsk. v. J. 1903, S. 376. rudzu lauks jau pa gabalu zalguoja kâ spilgts zaļš deķis Vīt.;

2) "?": manas smadzenes zalguoja Vēr. II, 1261.

Avots: ME IV, 684

žẽ̦luôt,

1) jem. Erbarmen, Güte erweisen
U., Gnade erweisen, gnädig sein; bedauern, beklagen U.; (ein Kind) beruhigen, still machen Frauenb.; schonen U.; (aus Geiz) nicht geben wollen: lai dievs žē̦luo! LP. VII, 436. ne˙viens nav viņas žēluojis 835. meitene, putniņu žē̦luodama... 497. kuo jūs manis žē̦luojat? 16594, 2. žē̦luo mani žē̦luodama! 14773. es gribēju žē̦luot iet; smiekli nāca, nevarēju 22087, 4. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kam tā tuop jaunavīte! 887. brāli, brāli, žē̦luo māsu! nāk māsiņa raudādama. - lai māsiņu dievs žē̦luo, es māsiņu nežē̦luoju 13746, 1. žē̦luo mani, ieduod kādu klēpīti sìena! Frauenb. Sprw.: vienu suoli žē̦luo, desmit pazaudē Br. sak. v. 1180. ja auzu nežē̦luosi, tad zirgu pucēt nevajadzēs Br. s. v. p. 7. duos naudiņu žē̦luodams BW. 16992. saimnieks arī 200 rubļu nežē̦luoja Dīcm. pas. v. I, 12;

2) betrübt sein, trauern:
kad jauneklis dabāja zināt, ka bārenītes vairāk nav, jis cieši žē̦luoja Pas. V, 161 (aus Kārsava);

3) lieben (nicht erotisch)
Schlossberg. Refl. -tiês,

1) Erbarmen haben
L.; sich über einander erbarmen; einander Güte erweisen; einander beklagen: div[i] sērdieņi satikās, viens uotaru žē̦luojās BW. piel. ² 3981, 1. div[i] māsiņas sagājās, vien[a] ar uotru žē̦luojās BW. 26616;

2) klagen, sich beklagen
U.: iet pie skuoluotāja žē̦luoties A. XI, 105. nabadziņš aizskrēja pie dieva žē̦luoties Lp. V, 79. Jāņa māte žē̦luojas, atslēdziņa nuozudusi BW. 32765, 3. kad neņēma, žē̦luojās 11072, 4 var. tikkuo satieku savu māsu, tūlīn sāk žē̦luoties Frauenb. ķēniņš gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīcm. pas. v. I, 36. žīdiņš gaužām žē̦luojās pēc spuožajiem ze̦lta dukātiem 39. - Subst. žẽ̦luošana, das Sicherbarmen, das Gnädigsein; das Bedauern, Beklagen; das Schonen: kungs, tu atmaksāji blēžu trakuošanu ar žē̦luošanu Gesangb. 327, 2. labāk maza nuomiruse nekâ liela izauguse, būt[u] manai māmiņai jel mazāka žē̦luošana BW. 27354; žẽ̦luôžanâs, das Klagen, das Sichbeklagen; žẽ̦luõjums, das einmalige, vollendete Sicherbarmen, Bedauern, Schonen; žẽ̦luôtãjs, wer sich erbarmt, Güte, Gnade erweist; wer bedauert; wer schont: žē̦luotājs mums bē̦du tvaikuos Gesangb. 39, 4. tie bij mani žē̦luotāji BW. 4082, 4. cik man bija žē̦luotāja nuo viena bāleliņa BW.

Avots: ME IV, 807