Paplašinātā meklēšana

iẽrùsans, iẽrūsains, ins Rostfarbene spielend: ierūsanas peles MWM. VII, 793. kājas (irbei) balti pe̦lē̦kas jeb ierūsainas Konv. ² 1356.

Avots: ME II, 59

karũsa,

1): mit û ² Dunika; ‡

2) "cūku suga gaŗiem purniem un smailām mugurām" Siuxt.

Avots: EH I, 590

karũsa [PS.], karũse, karũza C., die Karausche (carassius vulgaris). [Nebst li. karúsas und estn. karus aus mnd. karusse.]

Avots: ME II, 165

I rûsa ² ,

1): "zeme, kur ir dzelzs oksidi" Iw.;

2): vai r. izēda kūmiņu linus? BW. 1724;

3): auch AP., Frauenb., Iw., Orellen; viņš ir lielīgs, - plātās kâ r. A.-Schwanb.

Avots: EH II, 389

I rûsa ² Karls., Iw., rùsa ² Kl., Prl., rūse Serbigal,

1) rûsa ² Bl., rùsa C., PS., Wolm., Wenden, rùsis ² Golg. (hier auch im Plur.), Bers., Warkl., rûse ² Dunika, der Rost;
sarkanā rūsa Karls., Eisenrost; zaļā rūsa U., Karls., Grünspan. Sprw.: kur dzelzs, tur rūsa od. (Birkert Sakāmv. 129) rūsis;

2) eine Krankheit der Kartoffeln
Konv. ² 1647; der Flugbrand (ustilago carbo Tul.) RKr. II, 80; eine Krankheit der Obstbäume Konv. ² 979; der Mehltau, das Brandkorn U.; labības rūsa Karls., Konv. ² 278, RKr. II, 76 (rūsis RKr. III, 130), der Getreiderost (puccinia graminis Pers.): rūsa apsit linus, der Mehltau schädigt den Flachs U. salmi, kuri caur de̦glu jeb rūsi apmaitāti Preip. 142;

3) rùsa Wenden, rûsa ² Siuxt, Naud., rūsis Wid., das Wetterleuchten :
rūsa platas, es wetterleuchtet. aiz mežu galiem plātās rūsas luoks Vēr. I, 931. tāļu kur plaisnījas rūsa II, 136. Nebst li. rùsvas "rotbraun", čech. rusý und rysý "honiggelb", la. russus "fleischrot", li. rūdís "Rost" u. a. zu ruds (s. dies), ŗauds, vgl. Trautmann Wrtb. 239, Walde Vrgl. Wrtb. Il, 359, Johansson IF. XIX, 124, Solmsen KZ. XXXVIII, 442.

Avots: ME III, 572

II rūsa,

3): im Zimmer zusammengefegter Schutt
Schujen; Holz- od. Reisigabfälle (mit ũ) AP., Orellen; lācis, mūžīgi nuovārtījies ar meža rūsu ("?") Skalbe Raksti V, 19; ‡

4) "verdorrte Fichtennadeln":
meita ar matiem, kuŗi viz kâ sārta egļu r. Skalbe Raksti IV (1938), 232.

Avots: EH II, 389

II rūsa,

1) rũsa Kurs., Frauenb., der Haufe: tādu rūsu sūdu nuokŗāvis Alksnis-Zundulis, vienā rūsā, auf einem Haufen (von zusammenliegenden Bauerhöfen gesagt)
Biel. n. U.;

2) rûsa ² Karls., Gr.-Essern, Bauske, Naud:, Fockenhof, Schibbenhof, rũsa Kursiten, Gaiken, rûsis ² (li. rūsỹs "Grube für Kartoffeln"
) Gr.-Essern, Schrunden, Schwitten, rūsis Memelshof, ein mit Erde (U.) od. Stroh bedeckter Kartoffelhaufe auf dem Felde, auch eine flache Kartoffelgrube: kartupeļus uzglabā pagrabuos, bedrēs, rūsās Konv. ² 1646. burkāni jāuzglabā vē̦sā, sausā te̦lpā vai arī rūsā Mazvērsītis Luopkuopība. tā ne̦susi pusmaisiņu uz rūsu (salmiem izklātu padziļinājumu zemē) Alm. Kaislību varā 122;

3) rũsa Segew., Sussikas, PS., C., Wenden, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Schutt, Abfall, aufgehäufter Schutt, wie es z. B. bei Bauten sich findet
U.; in Fäulnis übergegangener Mist Alksnis-Zundulis: kur amatnieks strādā, tur rūsas bez gala Adiamünde. sagramstija rūsu (roidu) Etn. II, 67. tīkls jāizkvēpina ar tādiem dūmiem, kur dedzinātas ve̦cas ādas tupeles un šāda, tāda rūsa Etn.II, 108 (aus Jerkull). - Nebst li. pelen-rūsà "Aschenbrödel", r. pюхa "Grube" (nach Būga PФB. LXXV, 142), an. reyrr "Steinhaufen", dän. ros "Abfall" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.) zu ràust (s. dies).

Avots: ME III, 572

rūsaîns L., U., rūsans Wid., Ar., (mit ù) PS., rūse̦ns Ar., (rùsains Ju*rg., Arrasch) rostig U., (rûse̦ns ² Ruj., rùse̦ns C., rûsans ² Salis, Widdrisch, rùsins ² Kl.) rostfarben, rötlich, bräunlich: kakls rūsaini sarkanā krāsā Konv. ² 1356. rūsans mētelis LP. VII, 229. rūse̦nās smilgas MWM. VI, 841. rūse̦na čūska X, 6.

Avots: ME III, 572

I rūsaîns,

1): r. nazis Sārts Str. 62. (fig.) nuome̦tami rūsainie aizspriedumi 318; ‡

2) eisenoxydhaltig:
rûsaina ² zeme Iw.; ‡

3) "?": ar vecuo spanni es nuotaisuos dikti rûsains ² Kand.

Avots: EH II, 389

‡ II rũsains Orellen, voll mit rūsa II 3 (?): durpriekšiņa rūsaina.

Avots: EH II, 389

rūsana u., = ruste.

Avots: ME III, 572

‡ rûsanans ² Salis, ein wenig rostfarben.

Avots: EH II, 389

rūsans, s. rūsaîns.

Avots: ME III, 572

apsist,

1): a. kāpuostus Siuxt, die Kohlstrünke ringsum mit Erde beschüten, dass sie nicht zu sehr in die Höhe wachsen;

3): visus a., alle totschlagen;
‡

5) rūsa apsit linus U. (unter rusa), der Meltau schädigt den Flachs;
‡

6) schnell unter etwas stecken
(perfektiv): cik gribēju (mazajai līgavai) mutes duot, tik apsitu (tuo) padusē Latv. Saule, S. 727 (aus Kegeln).

Avots: EH I, 112

apzibinât, ‡

2) rūsa apziblna linus U. (unter rūsa), der Meltau schädigt den Flachs.

Avots: EH I, 127

bražât U.li. bradžioti Daukša Post. 165, ₁ ], Bražņât, auch brašņât, - āju, intr., freqn., hin - und her waten: caurām dienām pa dīķi bražņāt un karūsas ķerstīt Alm. man kājiņas nuosalušas, aukstu rasu brašņājuot BW. [Refl. bražâties,

1) hin und her waten
Mitau, Libau;

2) "ziellos, andere störend, sich herumtreiben"
Kursiten.]

Kļūdu labojums:
brašņājuot BW. = bražņājot BW.29306, 1.

Avots: ME I, 327

‡ jumteniski (wo?), Adv., dachartig: j. zemes piemest rūsai.

Avots: EH I, 567

knar̃kstêt [Dond.], knarren: knarkstēja rūsainas eņģes Dünsb. Par. 41. [Zu li. knar̃kti "schnarchen"?]

Avots: ME II, 243

I kuods U., [kuôds (gen. kuôda) Lis., Trik., Wolmarshof, kuôds ² Selg., kuôds, -s Ronneb. (li. kandìs)], = kuoda I: šie nevar glābties nuo rūsas un kuodiem Glück Baruch 6, 11. jūsu drēbes ir kuodu barība tapušas Jakob 5, 2. nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kuodi un rūsa tās samaitā Matth. 6. 19. [Zu kuôst "beissen", s. W. Schulze KZ. XLIII, 379, Persson Beitr. 808 und 881, Bugge BB. III, 103, Leskien Abl. 375.]

Avots: ME II, 341

krèst [auch Trik., Wolmarshof] (li. krė˜sti "schütteln"), [krẽst Bl., Tr.], krešu, krètu (auch krēšu prs., krest inf.), tr.,

1) fallen machen, schütteln, [erschüttern
Lng.]: rauduvīte rasu krēta BW. 26524. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš baltas pūkas zemē kreš Plūd.;

2) gierig fressen, essen
[Alt-Rahden]: kreš vienmē̦r, kad tikai dabū LA., Gold., Etn. IV, 98;

3) rūsa krēš, es wetterleuchtet
Erlaa. kaut pamalā ziemeļu blāzma vēl krēš Vēr. II, 37;

4) husten:
kuo viņš te kreš? Ruj. n. U.;

[5) krēst (angeblich mit einem prt. krēsu) Wessen, seine Notdurft verrichten.
] Refl. -tiês,

1) bange sein, beben
Elv.;

2) sich erleichtern, seine Notdurft verrichten
L. [Zu kratît (s. dies).]

Avots: ME II, 276, 277

kugra Nötk., AP., [Sk. Do. 58], kugre LD., die Karausche: e̦ze̦rs visai bagāts daž˙dažādām zivīm... raudām, kugrām, karūsām... Konv. ^l 380 (darnach karūsa von kugra unterschieden). [Aus liv. resp. estn. kogr dass., s. Thomsen Beroringer 262.]

Avots: ME II, 299, 300

laĩks,

1)

a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);

b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;

gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡

c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;

h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;

i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;

j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;

5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti ² laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);

6)

a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;

b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡

7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.

Avots: EH I, 712, 713

luõma, luoms, [bei Kr. ein luôms ohne Angabe der Bedeutung],

1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;

2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];

3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;

4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;

[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);

6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]

Avots: ME II, 526

màitât, -ãju, tr.,

1) veraasen, verhunzen,verderben:
Sprw. labs laba nemaitā. rūsa maitā dzelzi, slinkums cilvē̦ku. tē̦vs veselību jau bij maitājis Neik. ne balsiņu vien maitāja, maitā visu augumiņu BW. 437;

2) verderben, vernichten, töten:
znuotiņ, luopu nemaitā! BW. 26726. lācis atbild:"nemaitā vis mani!" töte mich nicht! LP. VI, 559. [grēcinieku maitāt St., einen armen Sünder hinrichten];

3) verfinstern:
burvji maitājuši sauli, mēnesi LP. VII, 598; V, 17. kad mēness vai saule aptumšuojas, tad tur bija vainīgas raganas, kas šuos debess spīdekļus aprija vai maitāja Plüd. Refl. -tiês,

1) verderben:
kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Luopk. III, 76;

2) sich schweren leiblichen Schaden verursachen;
prātā maitāties, irrsinnig werden;

3) sich verfinstern:
saule, mēness maitājas U. màitâtãjs, wer verdirbt, vernichtet. [Li. máitoti "verderben" ist nach Büga KZ. LII, 291 dem Le. entnommen. Wohl eine Ableitung von màita "Aas" (s. dies), wozu auch li. maitinti "zu Tode treiben", sodass die Kombinationen von Zupitza BB. XXV, 99, Trautmann germ. Lautges. 53 und Apr. Spr. 348, Berneker Wrtb. II, 54, Fick Wrtb. III4, 320, Wiedemann BB. XXVIII, 42, Bezzenberger Γέρας 211, Holthausen IF. XXXIX, 68 wohl zu entfallen haben.]

Avots: ME II, 552

[I mìna ² Selsau "= rūsa, eine Grube, in der Gemüse (mit Stroh bedeckt) aufbewahrt wird" Odsen, Kussen, Lös., Sessw.]

Avots: ME II, 646

I mirga,

1) auch der Pl., der Schimmer:
zivis le̦c kâ saules mirgas Rainis Ave sol 31. [trīs gadiņi tā pļaviņa zaļu mir̂gu mirdzināja PS.] ūdens virsū drāza krustšķē̦rsu mirgu švītras (mirgi Apšciems) MWM. VIII, 327. saule kaitējās ar šķīsta ze̦lta mirgu VII, 573 [(skuoluotājs) duomā savas acis miega mir̂gās ² mānāmies Janš. Dzimtene ² I, 457.] mir̂gas [Kr.], das plötzliche Hervorblinken eines Gegenstandes U. - mirgu, mirgas mest, nuomest, plötzlich aufblinken, aufleuchten: tur saulīte mirgu meta (Var.: mirdzināja) miglainā rītiņā BW. 3688. sarkanais dzīpariņš mirgu meta pūriņā 7262 var. acis me̦t mirgas Jauns. [Emmai tâ žilba acis, ka tās meta mir̂gas ² (es flimmerte ihr vor den Augen) Janš. Dzimtene V, 374.] kur straume rauj gar,ām, tur mirgas vien nuome̦t Deglavs Rīga I, 61. [kur lielais vērsis ragu liks, tur mirgu vien nuomirguos Seibolt Rūsa 12.] apgāzās, ka mirgu vien nuometa (schnell, plötzlich) PS. [mir̂gu me̦t Domopol od. vienā mirgā Bers., im Augenblick, sehr schnell.] man divi simti mirgu vien nuometa, ich habe 200 Rubel im Handumdrehen verausgabt Seibolt. - kad lasis margas me̦t, tad tuo ķer,, wenn der Lachs aus dem Wasser hervorschiesst, so fangt man ihn Seew. n. U.;

2) mirga, ein Schnaps:
iemetīs pirmuo mirgu Purap. Zu mir̂dzêt 1.

Avots: ME II, 632

‡ *muodrêt, wachen: muodrēšanas (= vāķêšanas) nakts E. Prūsa Latvis № 3387. Refl. -tiês ME. II, 682: visas ... muodrējas in ceļas Manzel Post. ⁴ , S. 1028. nu ir laiks m. Tdz. 51597.

Avots: EH I, 840

nedẽļa, [nedêļa ² Līn., nedêļa Kl.], die Woche: izgājušu od. viņu nedēļu, in der vorigen Woche; aizviņu nedēļu, in der vorvorigen Woche; jaunu, nākuošu od. citu nedēļu, in der nächsten Woche; klusā, svē̦tā nedēļa, die stille Woche, die Charwoche. Die Zeit von Georgi bis Johannis nennt man jetzt noch sējamas oder sējas nedēļas, Saatwochen. priekš Miķeļiem tuo nedēļu nav brīv linu mērkt, tad tie neizmirkis, juo tā rūsas jeb dzelzs nedēļa Etn. II, 73. par zāļu nedēļu sauc desmituo sējas nedēļu. daži tuo arī sauc par nezāļu nedēļu II, 180. Der Pl. nedēļas, die Wochen der Wöchnerin: nedēļās būt, gulēt, in Wochen sein, liegen. saimniece jau pārlaidusi nedēļas, die wirtin ist schon aus den Wochen. Instr. Pl. als Adv. nedẽļãm, wochenweise. Annai uznāca nedēļas MWM. X, 917. [Nebst li. nedė`lia aus r. недѣля dass.]

Avots: ME II, 710

nùoplãtît, ‡ Refl. -tiês,

1) "?": gudrie brāļi nuoplātījās vien Pas. VI, 380; ruokām vien n. Dunika, die Arme ausbreiten;

2) sich aufsperren
Stenden: mutes nuo brīnumiem nuoplātījās vien;

3) breit aufleuchten
Stenden: rūsa jau nuoplātījās; būs pē̦rkuons;

4) sich prahleu
(perfektiv): viņš gan mums teicās saduot, bet nuoplātījās vien Heidenfeld.

Avots: EH II, 75

nùošvĩtruôt,

1) tr., mit Streifen versehen;

2) intr., in Streifen sich hinziehen:
re̦ti vēl tik rūsa debess malā nuošvītruo MWM. X, 259.

Avots: ME II, 871

pãrde̦gas, hin und her anzutreffende Brandflecken im Flachsfelde: pārde̦gas - me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Etn. IV, 162. lini paliek pār de̦gām Vīt. 25. [Auch im Singular: šuogad liniem pārde̦ga uz pārde̦gas Fest.]

Avots: ME III, 153

plaisnîtiês, = plaiksnītiês: tāļu kur plaisnījās rūsa Vēr. lI, 136; plaĩsnîtiês "sich aufklären (vom Himmel)" Bauske.

Avots: ME III, 316

plājiens,

1) "?": debess malā nuozibsnīja bāli stari, kâ drauduoši rūsas plājieni Druva I, 110;

2) "ein starker Regenguss"
Ziepelhof;

3) =klâjiens 2 (mit "ã") Gr.-Würzau;

4) "eine dünne Teigschicht zum Backen" Gr.-Würzau;

5) "eine Tracht Prügel"
(mit à ² ) Golg.

Avots: ME III, 328

II planda,

1) "пышка, вздутiе" Wid.;

2) "?": tieva, tieva kâ bitīte, vienu plandu ( Var.: vienas plandas, vienu kārtu) villainīte BW. 23583. Nach U. planda villainīte - "wohl die weite, sich bauschende Decke";

3) eine Art Wolken, "rūsaini mākuļi": plandas jau liduo gar debešiem, būs drīz pē̦rkuons Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 318

plãtît, -u, -ĩju, freqn. zu plèst, tr.,

1) breit machen, ausbreiten, auseinandersperren:
tu atnāci nuo kruodziņa, vilnānītes plātīdama BW. 9648. dzied[u] ruociņas plātīdama (Var.: mē̦tādama) BW. 98. muti plātīt, das Maul aufsperren U.: dziedi, muti plātīdama BW. 22698. tā baŗas ar māmiņu, visu muti plātīdama (Var.: atplē̦tusi) 862;

2) karašas plātīt, Kuchen mit Sahne oder Ei bestreichen
U. - Refl. -tiês,

1) sich ausbreiten:
pūš vējiņš maguonē; lai maguone plātījās BW. 7803. kâ siltās vasaras naktīs tālumā plātuošās rūsa Vēr. II, 1252;

2) beim Reden mit den Händen fechten
U.: plātās kâ rūsa Etn. IV, 75, zu einem gesagt, der grosstuend stark gestikuliert;

3) sich breit machen, sich bräsen
U.; paradieren, seine neue Kleidung zeigen Mag. XIII, 2, 55; gross tun, prahlen: Sprw. plātās kâ pāvs, kâ tītars. plātās kâ gailis uz sē̦tas, kâ kaķis pa le̦du. ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu plātījās (Var. platījās); tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēga BW. 11341 var. kuo jūs ar naudu plātāties, tas tikai nieks! LP. V, 405. Subst. plãtîšana, das Breitmachen, Ausbreiten, Auseinandersperren; plãtîšanâs, das Sichausbreiten; das Gestikulieren, Grosstun, Prahlen, Sichbreitmachen: viss bija nuoticis bez kādas lielīšanās un plātīšanās Vēr. I, 1304; plãtîtãjs, wer breit macht, ausbreitet, auseinandersperrt; plãtîtãjiês, wer sich breit macht, gestikuliert, der Prahler.- Zum ã vgl. li. plõtis "Breite", plótas "breiter Platz".

Avots: ME III, 331

I raũds Preekuln, Rutzau, Sackenhausen, ràuds ² Gr.-Buschhof (li. raũdas "rot", serb. rûd "rötlich", got. rauƥs, ir. rúad, la. dial. rūfus "rot" ), rot, rötlich braun, (Dunika) hellbraun (von Pferden): rauds zirgs Ar., BW. 27476, 4, Gramsden. raudi mati BW. 9826 var. raudas villainītes 8468. kausim sirmu sivēniņu raudajām actiņām 27228. Nebst ruds, rūsa "Rost" zu li. rūdis "Rost", slav. ruda "Erz", rъděti sę "rot werden", r. рыжiй "fuchsrot", русый "hellbraun", ai. rōhita-ḥ "rötlich", rudhirá-ḥ "rot", gr. ἐρεϑω "röte", ἐρυϑρός, lat. ruber "rot", ae. réod "rötlich", rudu "rote Farbe" u. a., s. Büga PФB. LXXV, 141 Trautmann Wrtb. 238 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 358 ff.

Avots: ME III, 483

I rāva (li. rova "Rückstand nach einer Überschwemmung auf Wiesen"),

1) rāva U., rāvas Karls., ràva PS., ràvs od. ràvis C., rãva Līn., Selg., Wandsen, Dond., Kandau, Kurs., Arrasch, Ruj., rãve Iw., ràvs ² Kl., Prl., Lis., Bers., Golg., Kreuzb., Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, Sessw., Heidenfeld, rãvs Jürg., rãvis Lautb., stinkendes, eisenhaltiges
Wasser U., Mag. XIII, 2, 61 (rāvs), Dond. (rāva); das farbige Häutchen darauf U., Selb. (ràvs ² ); eine solches Wasser enthaltende sumpfige Stelle Nigr. (rāvs), U. (vgl. hierzu die Ortsnamen: Rãva (eine Wiese) Lvv. II, 23, Rāvas pļava Lvv. II, 74, Rāvas (Rāvu II, 125) mežs Lvv. II, 43, Rāvas (Gesindename) Lvv. II, 92); Pfütze, Jauche U.: tai purvā tikai rāva vien ir Mar. purvi vien, rāvi vien, . . . nava tīra ūdentiņa BW. 25893 var. māsiņa vilnātnes ... dūņās velēja, rāvā skaluoja 7534,I. brūns rāvas ūdens AU. kādi viņām tie kāti - visi ar rāvu! Tirzm. purva suoklī krājas rāvs RA. caur rūgtuo rūsas rāvu Zalktis. rāva zeme BW. 9763, 9, sumpfiger, eisenhaltiges Wasser enthaltender Boden; rāva (BW. 25949; Janš. Dzimtene ² II, 16) od. rāvas (BW. 20487, 3 var.) pļava, eine solche Wiese. Fig.: ir jauki brīžam kāju celt iz ikdienības rāvas (aus dem Sumpf des Alltags) Apsk. v. J. 1903, S. 258. rāvas (Karls.) od. rāva od. rāvu (U.) puķe, brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) RKr. II, 76; ranunculus gramineus od. aquatilis U.: ziedi kuoši, rāvas (Var.: rāva) puķe! BW. 5210;

2) rāva, der Rost
Gr.-Buschof, Mar. Vgl. rāja I und Būga RSI. VI, 37 f. und KSn. I, 278 (an dieser Stelle: möglicherweise zu bulg. ровина "Sumpf, Pfütze") und Rozwadowski RSI. VI, 42 f.

Avots: ME III, 499

rùoss ² Gr.-Buschhof, auch ruošs St., Kronw., U., ruôšs ² Bl., Adv. ruosi, ruoši, tätig, rührig: tam... bij apzīmēt ruosu darbu Konv. ² 145. ruosi strādāt. ķeŗaties pie jauna darba ruoši! Druva I, 799. Zu li. ruošus (mit š aus sk) "tätig", ruóšti "bereiten", ruošà "Bereitung" und (wenn mit uo aus ōu) rušus "tätig", rušėti "tätig sein", slav. ruxъ "Bewegung", čech. rychlý "eilig", schwed. rūsa "hervorstürmen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 240 f., Būga LM. IV, 441, Zubatý BB. XVIII. 264 f., Persson BB. XIX, 274 f.

Avots: ME III, 582

ruds (li. rùdas dass.), rötlich, rotbraun; grau Roop, Salis, Kurl, n. U.: ruda krāsa; rudi mati; rudas acis; ruds zalktis Br. 400; ruda zâle. ruds akmens, ein gewöhnlicher Feldstein. tup savā vietiņā kâ ruds akmentiņš Br. 27. rē̦guojas pretim rudie tīrumi B. Vēstn. ruduos vadmalas apģē̦rbuos Apsk. v. J. 1903, S. 64. - ruda vara namu daru BW. 27566 var. ruda vara kurpītes VL, aus Nigr. tumši ruds, dunkel rotbraun Sassm.: dažām zivīm ir tumši rudi spuri. zalgani ruda (grünbraun od. grüngrau) vel pļava R. Sk. II. 179. - Subst. rudums (li. rudùmas), rötliche, rotbraune Farbe: spārnu sākums me̦lnbrūns, rūsas rudumā jaukts Konv. ² 2672. Zu raũds I.

Avots: ME III, 554

‡ rũsãjs Orellen, ein Platz, wo rūsa II 3 sich findet.

Avots: EH II, 389

‡ rũsât Orellen, mit rūsa II 3 vollstreuen.

Avots: EH II, 389

‡ rūsene Gramsden "eine Grabe": rāceņu r. (= rūsa II 2).

Avots: EH II, 389

rusenis, auch sniega rusenis, sehr lockerer Schnee Katzd.: tādu ruseni nee̦smu ilgi redzējis: visi ceļi tâ aizdzīti, ka ne pabraukt nevar. wohl zu r. рыхлый "locker", č. ruch: "Bewegung", schwed. rūsa "hervorstürmen" u. a. bei Trautmann Wrtb. 240 f.

Avots: ME III, 563

rùse̦ns C., s. rūsaîns.

Avots: ME III, 572

rùsêt C., Wolm., Serbigal, rûsêt ² Ruj., Salis, AP., Tr., Lin., Iw., rùsêt ² Nerft, Preili, -ẽju, rùsit ² Kl., rūsuôt, intr.,

1) rosten (rūsît Bers.): spalva rūsēja Druva III, 831. kuo darīja sīka nauda rūsē̦dama (Var.: rūsīdama), pe̦lē̦dama BW. 29792, 2, mans jautrums it kâ metals mitrumā pamazām rūsuo Asp. lai labība nerūsējuot BW. III, 3, S. 865;

2) rūsît Uodziena n. Etn. I, 32, Lös., Ar., blitzen, erglänzen
Ar., wetterleuchten : luoguos rūsēja vakara atspīdums Stari II, 736. padebeši grauzdami un rūsē̦dami aizliduo pruojām MWM. v. J. 1898, S. 827. Zu rūsa I.

Avots: ME III, 572, 573

II rũši Jürg., die Unkrautwurzeln im gepflügten Felde Spr., (rùši ²⁾ Sessw.: šuogad mūsu miežu zemē bija daudz rūšu Selb. Zu rūsa II?

Avots: ME III, 573

I rūsis, s. rūsa I.

Avots: ME III, 573

II rūsis: (paklētē) bija ve̦ci rūši (= rūsa II 3?), daždažādas suķes un pat stikli Jauns. B. gr. ³ 111.

Avots: EH II, 389

II rūsis, s. rūsa II.

Avots: ME III, 573

rūsma, Abfälle von Holz auf dem Holzplatz N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, No 35, S. 378; 1926, NoNo 37 /38, S. 411. Zu rūsa II.

Avots: ME III, 573

rūsuôt, ‡

2) "padarīt rūsainu, apbērt ar rũsu" (mit ũ) Orellen.

Avots: EH II, 389

‡ *II rùss ² Lös., der Rost: es iemetu rūsa dzelzi sinuoliešu tīrumā, lai tâ rūs, lai tâ pel sinuoliešu jauni puiši BW. 12727 var.

Avots: EH II, 389

rûst ² : lai tie rūsa, lai pelēj a BW. 12727 var. rasā kājas mirka, rūsa mans vaiņadziņš Tdz. 38331. kad bē̦rziem zaļie zari rūst ("?") Skalbe Raksti II (1938), S. 122.

Avots: EH II, 389

rûst ^2, -stu, -su Sessau, Siuxt, Dunika, Nigr., Lautb., Ruj., rosten Kreuzb., Saikava, verrosten : lai rūst cirvis U., möge das Beil rosten. es negribu, ka zemē rūst mans puods Rainis. jau ilgi rūstu gaidā smagā Stari III, 37. Zu rūsa I.

Avots: ME III, 573

rûza ^2, Wetterleuchten Ruj.; vgl, rūsa I 3.

Avots: ME III, 574

rūzaîns, rùzans ² (vielleicht mit hochle. a aus e̦) Selsau, Sessw., Heidenfeld, Ge.Buschhof, rùzans ² Warkl., rūze̦ns Jürg., rùze̦ns ² Bers., Meiran, rùzins ² Bers., KL, Saikava, = rūsains, rostfarben, rötlich, gelblich braun: aitiņa rūzainām kājiņām BW. 7905, 2 var. spalva īsa un rūze̦na Bračs. ar tē̦va rūzanuo mėteli Zalktis. ar salāpītajiem, rūze̦najiem svārkiem Vēr. II, 905. rūzans suns A. v. J. 1896, S. 754. rūze̦nas smilgas V. Eglītis. ielēca rūze̦ns, ielēca pe̦lē̦ks BW. 19126, 1.

Avots: ME III, 574

sagruzt: nuo sausuma un rūsas lapas nuosarkušas un velīšuos sagruzušas V. Eglītis MWM. VI, 841.

Avots: EH XVI, 410

saklāpât, - izklāpât: rūsas maitāta labība saklāpā Odensee.

Avots: ME II, 649

strē̦ba, ‡

2) "neapduomīgs, ātrs un paviršs cilvē̦ks" (mit ẽ̦ ) Smilt.: karsti (adv.?) strē̦bas un niķu puoļi Seibolt Rūsa 12.

Avots: EH II, 586

‡ *triepala od. *triepals, ein Schmierstoff (?): prasīt atļauju ņemt tuo triepalu ... labi vēl, ka tā eļļa tikai nelabi uož, bet nav indīga E. Prūsas Laimīgā Putanija 100.

Avots: EH II, 697

uzrūsinât, ein wenig wetterleuchten: rūsa drusku uzrūsināja pie debesīm Schwanb.

Avots: ME IV, 374

‡ uzzibšņuôt, = uzzibsnît: kâ rūsa uzzibšņuo Rainis Dz. un d. II, 465.

Avots: EH II, 740