Paplašinātā meklēšana

aprika: auch AP., Erlaa, Frauenb., Seyershof, Siuxt, Skaista, Warkl.

Avots: EH I, 109

aprika, apriks, apricis, N. - Schwaneb., Demin. apriciņa, -iņš, ein Brotschnitt über den ganzen Laib: ve̦cais tē̦vs rikām grieza, ve̦cā māte aprikām (Rätsel).

Avots: ME I, 115

brika,

1): ein Lastwagen; ein Fuder
Grünwald; ein Lastwagen zum Transportieren von Spreu Pankelhof, Würzau; "smagi rati" Siuxt; ‡

2) ein flinker Bursche
Segew.

Avots: EH I, 241

brika, ein energisczes, groses Mädchen. [Vielleicht eigentlich ein "Lastwagen" (in dieser Bed. Etn. II, 50 und I, 138 belegt) und in dem Fall nebst od. durch li. brika "Lastwagen" aus poln. bryka.]

Avots: ME I, 331, 332

brika, = briku, Interj., in Verbindung mit braka: kurpes gāja brika braka.

Avots: ME I, 332

‡ brikata, in der Verbind. brikata, brakata, Interjektion (= bricada!): jātnieki b., b. drāzās ... gaŗām Janš. Dzimtene III ² , 410.

Avots: EH I, 241

[drika, die Rüge Schujen; drikas dabūt "Prügel bekommen" Trik.]

Avots: ME I, 498

I drika: plur. drikas AP. "bāriens": d. saduot.

Avots: EH I, 334

‡ II drika NB. "?": ja šķēriņš par platu, tad tuo malu, kuŗu je̦m nuost liekuot stellēs, sauc par driku. Vielleicht entlehnt aus li. drikà "ve̦lku dziju daļa, kuo neieveŗ šķietā un nītīs".

Avots: EH I, 334

‡ gãmrika Ruhental, comm., = gãma.

Avots: EH I, 389

jurika, der Name einer Kuh, "ze̦mkājīte" Karls.

Avots: ME II, 120

I krika: auch Frauenb., Lieven-Bersen; Schmerzen im Kreuz Saikava; eine Krankheit, ein Gebrechen Frauenb.: kad ārstē̦tuos, tad pārietu visas krikas Frauenb. ve̦ca k. Erlaa.

Avots: EH I, 653

I krika, der Schmerz (rheumatischer): man ieme̦tusies tāda krika mugurā, ne˙maz vairs atliekties Naud.

Avots: ME II, 278

II krika, ein Lachender Mar. n. RKr. XV, 120; eine verächtliche Bezeichnung eines Mädchens: bet šij krikai gar vīriešiem nebūs ne˙kādas daļas Janš. [Zu krĩklis I, li. krykti, kriksė´ti, slav. kričati "schreien", gr. χρίχε "krachte", ae. hrágra "Reiher". - Vgl. auch krikstêt.]

Avots: ME II, 278

‡ krikaîmi N.-Rosen n. FBR. VIII, 37, = krikumi.

Avots: EH I, 653

‡ *krikainis, ein kleiner Knabe (?): mātei mazi krikainīši, tie būs cūku ganītāji Tdz. 37135.

Avots: EH I, 653

[kurika um Bauske], kurika, ein Schlägel des Holzhackers, maklas skaldāma vāle [aus der Gegend um Schönberg n.] Etn. I, 89 [hier - wohl falsch - mit ŗ geschrieben].

Avots: ME II, 322

‡ mãrika Seyershof, Name einer Kuh, die an einem Marientag geboren ist.

Avots: EH I, 792

‡ me̦dsrika Fest. n. FBR. XVII, 88, eine mit Honig bestrichene Brotschnitte.

Avots: EH I, 795

murika, eine Beere, purva uoga dze̦lte̦nu krāsu, līdzīga avenēm Adsel. [Aus estn. murik(as) "Schellbeere".]

Avots: ME II, 669

prikasilis "spuksts, skraidelis; nerimša" Dobl. n. Etn. IV. 166.

Avots: ME III, 390

pusrika, pus˙rikas (indekl.), eine halbe Schnitte (Brot): bāliņš man maizes deva pusriciņas dieniņā BW. 18952 var.

Avots: ME III, 433

rika: auch Kaltenbr., Mežamuiža (Grenzhof), Orellen, Pilda, Rutzau, Warkl., Zvirgzdine; maizes deva pa riciņai dieniņā BW. 18952, 3 var. "Reihe̦" ME. III, 524 in "Reihe"," zu verbessern!

Avots: EH II, 371

rika U., Karls., Serbigal, Erlaa, Laud., Wolm., Lasd., Bers., Fest., Schwanb., Annenburg, Mitau, Wain., Schwarden, Dond., Salis, riks L., Lind. n. U., Serbigal, Ronneb., Golg., Mar., Neugut, eine grosse (rund um den Laib geschnittene Mag. XIII, 2, 67) Schnitte Brot U., Spr., Mar.; "puse nuo aprikas" Erlaa; ein Butterbrot Spr.; Brot mit Butter und Milch bestrichen Kokn. n. U., "ar pavalgu apsmē̦rē̦ts maizes gabals" Serbigal, Laud., Lasd., Bers., Fest.: ganuos gāju, rikus (Var.: rikas) ēdu BW. 9914, 2 var. nu ve̦d... saimenieci,... plāna rika (Var.: plānas rikas) griezējiņu 18659, 3. kalst maizes riciņš neapē̦sts MWM. XI, 214. brūte pasniedz par uzkuožamuo riku plāceņa BW. III, 1, 23. sniega rika, Schnee und Eis zusammengebacken, der im Pferdehufe eingeklemmte Schnee Bergm. n. U. Nebst riksna I, raicît, riecenis, raika, raiks, *reika II, riekt ² , cymr. rhwyg "Bruch", ahd. rīga, mhd. rīhe "Rinne, Reihe, ahd. riga "Linie", norw. reig "Zeile" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 344 zu gr. ἐρείχω "zerbreche" resp. ai. rikháti "ritzt", rēkhā "geritzter Strich"; vgl. auch Persson Beitr.839 f., Boisacq Dict. 274 und Būga KSn. I, 66.

Avots: ME III, 524

rikaucis Alksnis-Zundulis, ein gierlger, gefrässiger Mensch: tas jau ir tīrais rikaucis un bada stakle! - rikauču māte "- bada māte", ein geiziges Weib: kur nu rikauču mātei gana būs! rikauču māte ne auksta ūdeņa nenuovīd nuodzerties. - rikaučām ēst, gierig essen: ē̦d rikaučām, kâ badā miris. Vgl. rīkaucis.

Avots: ME III, 524

rikalts, ein Knüppel: dabūsi ar rikaltu pa muguru! Dond.;

2) ein grosses Stück:
tādu rikaltu maizes nuognauza vienā ēdienā! Vgl. rikults.

Avots: ME III, 524

rikancis "= duon(iņ)a I" (scherzweise) Bauske; vgl. auch Etn. IV, 169.

Avots: ME III, 524

‡ rikañts Siuxt, ein (grosses) Stück Brot.

Avots: EH II, 371

‡ rikats NB., rikãns ebenda, ein grosses Stück Brot.

Avots: EH II, 371

rikauts Schnikkern, ein grosses Stück (Brot): tādu rikautu maizes iegrieza kunģī! Vgl. rikalts 2.

Avots: ME III, 524

sarika, die Gallerte U.

Avots: ME II, 717

šlubrikans "fuseliger Branntwein; schwacher, fader Tee oder Kaffee" Linden in Kurl. n. Mag. XIII, 3, 67.

Avots: ME IV, 60

šļubrikans: nach Sehwers Unters. 135 aus d. Schlubberchen "ein Schlückchen von Kaffee, Schnaps od. anderen Getränken."

Avots: EH II, 646

šļubrikans, ein schlechtes, fades Getränk Lind. n. U. Vgl. šlubrikans.

Avots: ME IV, 73

sprika, Rückenschmerz, (Nikrazen) Drachenschuss: man sprika ielēca mugurâ Wandsen, Sassm. Reimwort zu krika I.

Avots: ME III, 1019

I šprika Stenden, = sprika: š. iemetās ple̦cā.

Avots: ME IV, 102

II šprika "ein Zapfen oder Pflock, den man durch dazu hergestellte Löcher zweier Bretter oder Platten steckt, um beide fest zusammen zu halten" Peb., N.-Schwanb., Sessw.

Avots: ME IV, 102

‡ III šprika Sawensee, ein lustiges Mädchen, das "vienmē̦r mē̦dz dauzīties".

Avots: EH II, 655

sprikans: auch ("seltener" als sprigans) Bers.

Avots: EH II, 559

sprikans, = sprigans: avis viegli un sprikaņi izstiepa . . . kājeles Veselis Trīs laimes. Etwa von einer mit spr(e)ig- (s. spridzêt) gleichbedeutenden Wurzelform spr(e)ik- (vgl. ide. sprek- in d. schweiz. spregel "Flecken" < *Spritzer neben spreg- in le. spre̦gans u. a.)?

Avots: ME III, 1019

‡ šprikas um Talsen "kleine Holzspäne".

Avots: EH II, 655

strikalči Gritzgaln, Memelshof, strikaļi, strikāti N. - Rahden, Kurmene, die Zaunspricker: kaimiņš appinis dārzam strikāļu sē̦tu Kurmene. gar strikaļu sē̦tu R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 196. Etwa aus stikāļi + mnd. stricket "Stakett"??

Avots: ME IV, 1089, 1090

I trika: "truoksnis, irgāšanās" Stelph.

Avots: EH II, 694

I trika, Jubel, Spektakel, heiterer Lärm Widdrišch: vai dzirdi, kādu triku taisa putni pa ataugu? Latv.

Avots: ME IV, 235

II trika, trikaļa "?": pulka ķeņģu jāja, trika bēga Maskavā. neslēpiet, maskavieši! mēs trikaļu redzējām BW. 13441, l. Vgl. P. Schmidt RKr. XVII, 22.

Avots: ME IV, 235

‡ Trikalˆns Plw. I, 266, ein Waldname.

Avots: EH II, 694

‡ Trikal˜ve, ein Wiesenname Plvv. I, 69, Name eines Wasserfalls 70.

Avots: EH II, 694

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza ² in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17

‡ àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14

[àizpūta, Asthma, in Trikaten.]

Avots: ME I, 45

apars, apara, apare, auch apurs (Lubahn), -iņš, -iņa,

1) der Rain zwischen zwei Feldern, Feldanger
Ar.;

2) apara = nuora, atmata, kas le̦mta apstrādāšanai Mar. RKr. XV, 105;

3) ein in Feldern niedrig gelegenes, mit Gras bewachsenes, zur Regenzeit vom Wasser bedecktes Stück Land, das nicht gepflügt, um das aber gepflügt
(apart) wird Buschh., Sessw. [in dieser Bed. apare in Talsen, Altenburg, Perbohnen u. a.];

4) solches Stück Land auch in Wiesen und Wäldern
LP. II, 4, Selburg, [Trikaten, Fehgen u. a.]: ganīdama izganīju visus tautu apariņus (Var.: apariņas) BW. 739;

5) apars [in dieser Bed. wohl aus apvars] soll in Kalzenau, Sesswegen gleich atvars auch Tiefe, Abgrund bedeuten
JK. IV, 6; [in Borchow in der Bed. von ndd. Quebbe].

Avots: ME I, 75

apgalˆve,

1) eine Kopfbedeckung
U., [in Trikaten dafür apgalvis];

2) = apgalˆvene, die Halfter.

Avots: ME I, 86

apguba, zum Trocknen dicht zusammengeharktes Heu Mag. III, 1, 88 [und in Trikaten, wo dafür auch apgubenis].

Avots: ME I, 89

apriêks ² Dond., gleichbed. mit aprika.

Avots: ME I, 116

‡ apricenis Linden, = rika">aprika.

Avots: EH I, 109

‡ apricinis Oknist (wohl hierher die Deminutiva apricinîtis Sussei n. FBR. VII, 131 und apricinīte Wessen n. FBR. XIII, 84), = aprika.

Avots: EH I, 109

apricis (unter aprika): auch Lasdohn u. a. n. FBR. IX, 139.

Avots: EH I, 109

aprìecenis, aprìecis Bers., maizes apriecenis Jauns., gleichbed. mit aprika.

Avots: ME I, 116

‡ aprieka Kalz. n. Fil. mat. 25, Demin. aprìeciņa ² KatrE., = rika">aprika.

Avots: EH I, 110

apriks (unter aprika): auch PlKur.: jauns a. maizes Janš. Līgava I, 227. (kukuļus) griêza gan biezuos rikuos, gan garuos aprikuos II, 484.

Avots: EH I, 109

atadît, tr.,

1) Gestricktes auflösen, entstricken:
divi kārtas atadīt atpakaļ;

2) cimdiem pirkstu galus, die Fingerspitzen der Handschuhe schliessen;

[3) Maschen abnehmen:
brūtei pūrā jāliek tikai neatadīti (nenuorauti) cimdi un zeķes Trikaten]. Refl. -tiês, bis zum Überdruss stricken.

Avots: ME I, 148

atkar̂pe Smilt., [Lisohn, Bers.], atkãrpe [in Trikaten], atkãrpa, atkãrpis, der Widerhaken: šķēpa asmenim atkārpas Antr. II, 14. ilgi viņš nē̦sājis šās atkārpes savā sirdī A. XV, 26.

Avots: ME I, 165

attikt [li. atitìkti], -ìeku, -iku,

1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;

2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;

3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),

1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;

2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];

3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirmās reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;

4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;

5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.

Avots: ME I, 204, 205

atzala (li. atžalà), atzals, atzale, gew. Plur., auch atze̦las, atzeles,

1) Wurzelsprössling, Schössling, Nachschuss, junges Bäumchen:
krūmi, meži, atzaliņas, atduodiet manu balsi BW. 401. atze̦las nuovelk kuokiem spē̦ku Step. izcērtiet ve̦cus kuokus nuo jaunām atzalēm BW. 13042;

2) nachgewachsenes Gras
(Dond.); nachgewachsene Getreidehalme, Spätling, Nachtrieb: auziņas atzaliņa BW. 32982. atzalu mieži = atzalaini mieži, atzalas vairs neietecēsies, die später aufgekommenen Nebenhalme werden nicht mehr reif werden; [in Trikaten heissen atzalas die um Getreidehaufen entsprossenen Getreidekeime];

3) der Neuwald.

Avots: ME I, 212

[audzīte, Pflegetochter Trikaten.]

Avots: ME I, 216

[bļe̦m̃mât, faseln Trikaten].

Avots: ME I, 321

‡ brakata, s. ‡ brikata.

Avots: EH I, 236

cukurnieks,

1) der Zuckerapfel
Etn. III, 117;

2) der Zuckerfabrikant
MWM. VIII, 367.

Avots: ME I, 397

II da,

1) Präp. (im östlichen Teil Lettl.) mit d. Gen. od. Dativ:

a) bis
(= schriftle. līdz): augsti kalni, gar,i meži da manai māmiņai BW. 227. ir da vārtu nedajāju. nuo rudeņa da rudeņa puišiem zirgu luocīšana BW. 18775;

b) zu
(schriftle. pie): iesim da kungam;

2)

Präf. (= schriftle. pie), hat ein weiteres Verbreitungsgebiet nach Westen hin als die Präp. da, so in Wolmar, Trikaten, Ronneburg, Wenden. Das Präf.

da- bezeichnet:

a) das Erreichen des Ziels:
linu druvu dagājusi BW. 632. meita daskrējusi pie brāļa LP. VII, 142;

b) die nach der Erreichung des Zieles erfolgte Hinzufügung, das Hinzukommen einer Person
od. eines Gegenstandes zu etw. anderem: daliet [schriftle. pieliet] pienu pie putras; dadzīt guovi pie ganāmā pulka PS. [Zu li. da-, slav. do, do-, ahd. za "zu" u. a.; s. Le. Gr. 521 - 3.]

Kļūdu labojums:
BW. 18755 = 13775

Avots: ME I, 427

džā`ms ² Lettg., eine Karrikatur, ein schlechtes Bild.

Avots: EH I, 365

ìedẽvêt, benennen: Afrika tai vārdā vis˙pirms ruomiešu iedē̦vē̦ta Konv. 18.

Avots: ME II, 9

ìedrikât, ‡

2) in Bewegung setzen
Jāsmuiža: jau iedrikaja vētījamuo mašīnu.

Avots: EH I, 510

‡ izgatavinât,

1) = izgatavuôt M. 74 und 82: fabrikas, kas... drēbes izgatavina Pēt. Av. III, 375;

2) ganz reif werden lassen
Bērzgale, Ermes, Lemb.: i. uogas.

Avots: EH I, 447

izskàust, tr.,

1) durch neidischen Blick, durch neidische Gedanken und Taten vernichten, ausrotten:
kaimiņam bites;

2) herausbeissen, vertreiben:
viņi mani grib izskaust nuo vietas;

3) ausmerzen, vertilgen, ausrotten:
circeņus, prūšus, nezādes, ļaunas ierašas, svešvārdus. fabrikas tiešām izskauda amatniekus A. XX, 530. lielākuo tiesu vēžu izskauda, upē linus mē̦rkdami Aps.;

[4) (andere Pflanzen) nicht neben sich leiden (von Pflanzen gesagt) U.]

Avots: ME I, 798

Jãnis, Johann: Jānis ve̦d pļāvējus pļavā, Jē̦kabiņš druvās. Jānītis kalnā, Jānītis lejā, von einem Menschen, über den viel gesprochen wird. Der Plur. Jãņi, der Johannistag, das Johannisfest, der 24. Juni. Jaņuos, pa Jāņiem, zu Johanni: izdzīvuojās kâ pa Jāņiem. jaunie Jaņi, vom 24. Juni;

2) genitivische Verbindung: Jāņa od. Jāņu bē̦rni, die Teilnehmer am Johannisfest;
Jāņa māte, tē̦vs, die Wirtin, der Wirt, die (der) Jāņu bē̦rnus am Johannisfest aufnimmt; Jāņa diena, der Johannistag; Jāņa ruociņas od. dze̦guzenes, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677; Jāņa tārpiņš od. jãņtārpiņš, Johanniswürmchen; Jāņu uguns od. jãņuguns, -s, Johannifeuer; Jāņa zâle, [Johanniskraut (hypericum) U. od.] Wachtelweizen (melappyrum) Mag. IV, 2, 55; RKr. VI, 74;

a) baltā,

b) dze̦lte̦nā,

c) ziemeļu Jāņu zāle,

a) weisses Labkraut (galium mollugo
Dobl.),

b) galium verum,

c) nördliches Labkraut (g. boreale)
RKr. II, 71, III, 70; Konv. ¹ ; Jāņu zāle, auch jedes am Johannisabend gepflückte Kraut; Jāņa ziedi, pirola rotundifolia Trikaten, RKr. III, 72;

3) Jānis, ein Schiff ohne Segel
Konv. ¹

4) das Deminutiv Jānītis im Scherz,

a) der Hase:
re, kur Jānītis aizskrej;

b) ein Mensch, von dem man viel spricht:
Jānītis kalnā, Jānītis lejā; auch ein energieloser Mensch: tie tik tādi Jānīši; daudz apsāk, bet galā ne˙kuo neizve̦D Gaweesen n. A. XV, I, 407;

c) scharfes Berufkraut (erigeron acer)
Etn. IV, 69.

Avots: ME II, 106

[I krĩklis, f. -le Bauske, wer viel schreit. Zu krika II, slav. kričati "schceien", gr. χρίχε "krachte", ae. hrágra "Reiher".]

Avots: ME II, 283

krikstêt, krikšķêt, krikšêt, -u, -ẽju, intr.,

1) krikstêt Dond., Ahs., knacken, den mit
kriks bezeichneten Laut horen lassen: smagas nastas ne̦suot, cīnuoties kauli krikst (vgl. LP. VI, 480). lai bē̦rnam nekrikšķē̦tu kājiņas JK. VI, 9. krikstēj[a] zeme staigājuot BW. 13190;

2) kichern
Plm. [Zu krikstêt 2 vgl. krika II.]

Avots: ME II, 278

kvê̦paîns, qualmig, russig: kvē̦painas fabrikas Duomas I, 1198. saule pa kvē̦painiem mākuoņiem lied Latv.

Avots: ME II, 354

mãjrũpniẽcĩba, die Hausindustrie: mājrūpniecība, kâ pretstats fabrikas rūpniecībai, tāds sīkas rūpniecības veids, kuŗā pats strādnieks ar saviem palīgiem uzskatāmi arī par sava uzņē̦muma saimniekiem Konv ^2.

Avots: ME II, 578

[murenes, Schellbeeren Ramelshof; umgebildet nach avenes u. a. aus murika(s), s. dies.]

Avots: ME II, 668

nažnieks ,* der Messerfabrikant, Messerverkäufer.

Avots: ME II, 697

nerkšķis (unter ņerkstis), ‡

2) = ņerkšuoņa: tikkuo paduod vilcienu, sabrūk ap tuo, it kâ būtu te elle; tāds ņ. kâ - duomāt - kādreiz pie Jērikas mūriem Latvis № 2657.

Avots: EH II, 113

‡ I nuotrem̂pt ² Essern, Frauenb., = nùotriept: maizes rika nuotre̦mpta ar me̦du.

Avots: EH II, 101

pãrbãrstît, tr., überstreuen: lizi miltiem. [plānu kārtiņu zemes pārbārstīt LP. I, 109.] darbs lirikas vižņiem bagātīgi pārbārstīts Duomas I, 551.

Avots: ME III, 150

paseknis, pasekne, paseksnis,

1) die Senkung, Höhlung, ein Ort, wohin man dieses und jenes wegwirft
Grünh., ein Schlupfloch: ve̦cu kuoku duobumi, pasekņi zem saknēm, kurmja rakumi uodzei visur atruonami Zemk. ielika lupatu ar visu uogli kambarī zem savas gultas paseknī JK. Amerikas Jānis tuos tâ kâ tâ būtu nuosviedis paseknē Druva II, 727. ūdeni izlej kādā paseknī JK. VI, 26. tu vari nuolīst kādā klusā paseknī kâ sikspārnis Duomas Il, 258;

2) eine Art von Fundament
(Siuxt), der freie Raum zwischen dem auf Steinen oder Klötzen ruhenden Grundbalken und dem Boden: cūkas izrākušas kūtij visus pasekšņus Frauenburg. [paseknī ieraudzīju (klešu durvis) ką tās žurku lamatiņas BW. 25852.] pa paseknēm suņi, kaķi luožņājuši iekšā, ārā JK. visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas LP. II, 10;

3) [paseksnis Tals.], der als Fundament dienende Grundbalken
LD., [Kabillen n. U.]: tūliņ nuo pasekņa iznācis krupis LP. VI, 130. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem, pasekņiem, sliekšņa apakšas nuoliktuos pesteļus VII, 693. situši ar nūju gan istabas kaktuos, gan laukā pa pakšķiem, badījuši arī pasekšņus V, 53; 404. [Die Bed. 1 kann aus der Bed. 2, und diese aus der Bed. 3 entstanden sein. Da neben atsegte > acegte ein gleichbed. aceknis (offenbar aus *atsegtnis) vorkommt, so ist wohl auch paseknis auf *pasegtnis (zu pasegt) zurückzuführen; zur Bildung vgl. Formen wie pīt(e)nis "Flechtwerk" od. vīt(e)ne dass.]

Avots: ME III, 96

plucekņi, plucekļi Lennew., die Charpie: plucekņus . . . abi ar Pēteri plucinājām A. XX, 266; ausgezupfte Fäden überhaupt: fabrikas pruot nuo plucekņiem izaust skaistas drānas Jürg. - Zu plucinât I.

Avots: ME III, 352

praûls (li. pjáulas, plur. pjaulaĩ PФB. LXVI, 229) Neuenb., Kl., Wolm., praûls ² Karls., Līn., praulis Ekau, Selg., Manz. Post. I, 251, (mit aû) Trikaten,

1) praûlis Grosdohn, Arrasch, C., praûlis ² Irmelau, MSil., Naud., Sessau, Annenburg, Treiden, Schibbenhof, Widdrisch, ein moderndes od. vermodertes Stück
Holz U.: Sprw. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām. stabs būtu sapuvis par praulu A. XX, 550. skaidiena prauli RKr. VIII, 78. es pie viņa (Var.: ve̦ca) pieguluos kâ pie kāda praula ce̦lma BW. 15705, 7 var. vītuola prauls, vermodertes Weidenholz (als Zunder gebraucht) Bielenstein Holzb. 251;

2) verächtliche Bezeichnung für einen alten Menschen:
cietumā tevi ieliksim, tu ve̦cais prauls! Aps. kas tad šim vairs - ve̦cam praulam! Saul.;

3) ein Feuerbrand
U.; elles prauls (vgl. frz. tison d'enfer), ein Höllenbrand U.;

4) sarkani prauli U., Fernambuk oder Brasilienholz (in letzterer Bedeutung bei
U. auch das Demin. prauliņi). Aus *pļauls: zu pũt.

Avots: ME III, 379

II râicît ² , -ku, -cĩju Saikava, Kreuzb., Furchen ziehen Druw. n. RKr. XVII, 75, Lis., Laud.; > mundartlich roicît U.; die Erde auflockern: auguošiem kartupeļiem mē̦dz pāris reizes pieart jaunu zemi pie lakstiem, ar kuo arī iznīcina auguošās nezâles; tuo sauc par raicīšanu Laud. Woht iaentisch mit II. raikýti "(Brot) mehrfach in Schnitte schneiden"; vgl. le. rika. riecenis und rìekt ² "(Brot) schneiden; zum ersten Mal pflügen".

Avots: ME III, 469

raĩks, = rika">rika, die Schnitte, Brotschnitte: ieduod nabagam raiku maizes! Ahs. n. RKr. XVII, 48.

Avots: ME III, 470

raka,

1) ein mit der ganzen Wurzel ausgegrabener Baum
Wid.; hierher vielleicht auch rakas, die zwei Schaukelstangen, woran man sich beim Schaukeln mit den Händen festhält Ar.;

2) Plur. rakas Gr.-Essern, auch rakas Kurs., die ausgefahrenen Gruben anf dem Wege:
sargājuot ve̦damuo nuo apgāšanās izbrauktajās rakās un grambās Cālītis. ceļā izgrūstas tādas grebles, bedres, rakas Bērziņš. tuvumā jau grabēja rati, atsizdamies uz raku krantiem Cālītis;

3) in der Verbind. mit rika, Interjektion: cūciņ, mana rika, raka (Var.: riku, re̦ku, rakainīte, rakulīte, rakuliņa) BW. 29156, 10 var. Zu rakt.

Avots: ME III, 472

*II reika od. *reiks, = rika">rika, riks, die Schnitte: sunim devu maizes reiku BW. 12955.

Avots: ME III, 506

ricas,

1) "die kleinen Streifen am offenen Ende eines Handschuhs"
Blieden n. Etn. 11. 177;

2) s. rice. Wohl nebst li. rikià (Daukša) "Reine"
und ai. rēkhā "Streifen" u. a. zu le. rika.

Avots: ME III, 522

rice Fest., Aahof, KL, auch ein Plur. ricas, das eingefahrene Geleise auf dem Wege: riteņi te̦k pa rici Fest. pa giudi iebrauktu rici laiž rikšus Vīt. pagriezt ārpus iebrauktas rices nav kuo duomāt Vīt. 45. - Wohl nebst riece, ahd. rīga, mhd. rīhe "Rinne" u. a. zu rika.

Avots: ME III, 522

ricka, = rika">rika, riks, eine (grosse) Schnitte (Brot): kur tuo lieluo maizes ricku esi ņēmis? Dond., Sassm. Aus *ricika, oder aber aus rika. rice dass. (dies in Warkl. üblich)?

Avots: ME III, 522

rîdze ² Līn., Ahs., Nigr., Schrunden, Bauske, Luttr.,

1) eine mit Steppstichen genähte
Naht, Steppnaht, Ahs., Nigr., der Hohlsaum, Höhler (s. die Abbild. bei rìdze) Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378: rīdzes (rîdzi 2 RKr. XVI, 140, BW. 7384) dzīt, höhlern Luttr. atlieca (sc.: piedurknēm) galu un izdzina cauruo rīdzi RKr. XVII, 27, meitas izšuj kre̦klam rīdzes gar apkakli Ahs. nedz vīles irst, nēdz rīdzes un apšuvumi skarst Janš. Dzimtene ² I, 69. apruoči . . . aprīdzē̦ti trīskārtu rīdzēm ar sarkaniem diegiem Dzimtene V, 116;

2) rîdze ² Līn.; das obere, in Streifen gestrickte Ende bei Handschuhen u. Strümpfen Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378, Nigr., Amboten; der Zwickel am Strumpf
Nigr.: es rîdzi ² jau e̦smu nuoadījuse Wain. (viņa) nuoluocīja zeķes rīdzi virspus ceļa drusku uz leju Janš. Dzimtene ² II, 167;

3) "(vīriešu) rupja linu kre̦kla šaurs, vaļīgs, ruokām šūts apšuvums apkaklītē un apruocēs" Schrunden, Kabillen;

4) "ein grosser Saum eines unordentlich genähten Kleides"
Funkenhof;

5) "ein altes, sich auflösendes Netz od. Kleid"
Pilten;

6) "das noch unbedachte Skelett eines Neubaus"
Pilten;

7) "?": asiņainas rīdzes uz muguras. Nebst ridze von einer Wurzelform reig- (neben reik- in rika. s. dies), wozu auch apr. rīgewings "haderhaftig"?

Avots: ME III, 536

II rieči U., = rieži; riečuos iet, = talkā iet Wolm. n. L., "labības... pļaut iet" Wohlfahrt n. Etn. III, 74. Wenn urspr. "Abschnitte, abgemessene Landstücke", zu rika (s. dies).

Avots: ME III, 544

rieciens Karls., Erlaa, LP. V, 13, rìeciens C., N.-Peb., riêciens ² Ahs., Wandsen, Dond., Dunika, Salis, Widdrisch, rìeciens ² Kl., Lis., riecienis MWM. VIII, 303, riecenis C., (mit ìe ² ) Golg., riecenis Etn. IV, 151, Karls., U., riêcenis ² Bl., Līn., riêce̦ns ² Iw., Nigr., Selg., Angern, riecins BW. 29252, Demin. auch riecentiņš, eine Schnitte (Brot), "virsas jeb apakšas mala, gar visu kukuli nuogriezta" Erlaa: nuogriezts riecens vairs nepielīp, abgeschnitten Brot klebt nicht mehr. baltas maizes riecieniņš BW. 29348 var. sniedz maizītes riecentiņu 4429, 1. man smeķē riecentiņš MWM. VI, 171. ik˙dienas viens maizes riecenis duots Glück Jerem. 37, 21. kreisā ruoka ar maizes riecieni... trīc Purap. Kkt. 2. Zu rika (s. dies), und zwar nebst riekums II von riekt abgeleitet.

Avots: ME III, 543, 544

rìeks PS., riêks ² Dond., "riẽks" Windau, eine Schnitte Brot: likuši zārkā rieku maizes LP. VII, 388; Etn. II, 139. Zu rika.

Avots: ME III, 544

rìekt ² (li. riẽkti dass.), -cu,

1) (Neuland) zum ersten Mal pflügen
Saikava, Warkh., Warkl., Meiran;

2) (eine Brotschnitte) schneiden
Gr.-Buschhof. Zu rika.

Avots: ME III, 545

I riekums U., Bielenstein Halzb. 400, Lennew., Adsel, Ronneb., Mar., riẽkums Karls., Gr.-Sess., C., N.-Peb., Zabeln, Nötk., Dond., rìekums ² Kr., Bers., Golg., ein undichter Kamm, womit das aufgeschorene Garn auf den Weberbaum gebracht wird, "šķieta veidā izgatavuots rīks, kuŗam ir re̦ti, apāļi, nuo kuoka izgatavuoti zuobiņi" A. XI, 84. Būga stellt es KZ. LI, 115 zu li. riẽkti "schneiden" (s. le. rika); in diesem Fall wäre es identisch mit riekums II. Es stammt aber nebst estn. rēfkamm "Weberkamm" wohl aus dem Germanischen (mnd. redekam "Spuleisen der Weber" stimmt nicht ganz in der Bed. dazu).

Avots: ME III, 545, 546

rikât, -ãju, rikuôt Wid., Brot in grosse Stücke schneiden Ar. Zu rika.

Avots: ME III, 524

rīkaucis, ein Ausgehungerter, ein Vielfrass: tas jau ir tīrais rīkaucis un bada stakle! Alksnis-Zundulis. - Vgl. rikaucis.

Avots: ME III, 536

rìkuôt, tr.,

1) anordnen, verfügen; zu irgend einem Behufe anwenden, aufbieten (z. B. Menschen zu einer Arbeit)
U.: viņš ļaudis rīkuoja pie sudu vešanas, er stellte die Leute beim Mistfahren an U. rīkuojis ļaudis LP. IV, 164. saimnieks izgāja rīkuot saimi Kaln. Uozuolk. m. 51. saimnieks saderējis čigānu par ve̦ckalpu, juo tas pratīšuot vis˙labāki darbus rīkuot, izdzīt LP. VI, 356. Juris rīkuo luopu baru R. Kam. 157. - zaldātus rīkuot, exerzieren, mustern U. - vai man nav brīv savu sievu rīkuot (in Zucht halten, züchtigen)? Oppek. n. U.;

2) vorbereiten, fertigmachen, zurichten
Bielenstein Holzb., veranstalten : kāzas, kristības, bēres. gudrie dē̦li rīkuo kazas LP. VI, 369;

3) ein Pferd beschirren
Bielenstein Holzb. 562. Refl. -tiês,

1) hantieren, sich zu schaffen machen; sich mit etwas abgeben:
izveicīgi rīkuoties LP. I, 163. Zūza rīkuojas... pa cepešu krāsni Krišs Laksts 22. Mē̦tra rīkuojās ar traukiem A. XX, 930. rīkuoties ar pīpi Kaudz. M. 30;

2) sich anschicken; Vorbereitungen treffen :
rīkuojās braukt uz baznīcu BW. III, 1, 72. (pilī) pat˙laban kāzās rīkuojās LP. IV, 11. - Subst. rìkuôšana,

1) das Anordnen, Verfügen;

2) das Vorbereiten, Zurichten, Veranstalten;
rìkuôšanâs, das Tun, Handeln; das Sichabgeben: uz mūsu duomāšanu... un rīkuošanuos... dara iespaidu daž˙dažādi apstākļi Vēr. II, 177; rìkuõjums,

1) die Verfügung:
valdības rīkuojums; viņam jāklausās dē̦la rīkuojumā A. XI, 476;

2) die Veranstaltung
(gew.: izrìkuõjums): ar Lūci tas bija iepazinies kādā rīkuojumā De̦glavs Riga II, 1, 58; rìkuôtãjs,

1) wer anordnet, verfügt:
jauna, ve̦ca klausīdama, tiku pati rīkuotāja BW. 3065. mājās palika lielākie rīkuotāji De̦glavs Ve̦cais pilskungs 126;

2) wer vorbereitet, zurichtet, veranstaltet.
Nebst li. rykáuti "regieren, schalten, herrschen" nach Būga KSn. I, 65 zu rìks, was aber der Bedeutung wegen wohl nur für le. rìkuot 3 und vieileicht rikuoties 1 zutrifft. Dagegen rìkuot 1 ist nebst li. rykáuti schwerlich von apr. rikawie "regiert" zu trennen, das vom entlehnten (aus einem germ. *rīkīs) rikijs "Herr" abgeleitet ist.

Avots: ME III, 538

riks, s. rika.

Avots: ME III, 524

rikults,

1) "ein übermässig grosses und unförmiges Stück (Brot)"
Naud.: ieduod ubagam kādu rikultu maizes!

2) ein Knüppel, "sitamais" Kav.: ja tu necelsies, ņemšu kādu rikultu, tad tu matīsi gulēt un kunkstētl Alm.;

3) der Rippenstoss
Naud.: iedevu vienu rikultu sānuos, - uz reizi bij augšā. - Vgl. rikalts. In der Bed. 2 nebst rikalts 1 aus einem mnd. *rickholt?

Avots: ME III, 525

rungulis U., rùngulis ² Prl., rùnguls ² Kl.,

1) rungulis Laud., ruñguls Salis, Dinsdorf, PS., Trikaten, Smilten, C., ein rundes (ungespaltenes) Holzstück: nuo līdze̦najiem bē̦rza runguļiem tu man varē̦tu nuoplēst tāses LA.;

2) ein fettes Kind U., als Bezeichnung für ein rundes, feistes Lebewesen überhaupt:
puišķē̦niem runguliem [vāri] saskābušus kāpuostiņus BW. 2962. sprunguli, runguli (Var.: sakārņi, cinīši u. a.), šķiŗat ceļu! BW. 1513, 2. sapalam, rungulam, tam pimbeŗa kažuociņš 26044. Ableitung von ruñga.

Avots: ME III, 561, 562

sàistît PS., C., sàistît ² (li. saistýti "mehrfach fesseln" KZ. LII, 278) KL, Prl., saîstît ² Iw., Salis, Dond., Bl., Tr., -u, -ĩju, binden, fesseln (auch fig.): saistīt ķēdēs LP. I, 178. man nav ne˙kādas tiesības tevi saistīt Vēr. II, 151. ne˙kas mani vairs pie pasaules nesaista Kaudz. M. 60. manu uzmanību saistījis . . . dundurs Vēr. I, 1394. ar dziedāšanu stipri saistīja publikas uzmanību ebenda 874. viss vilina, valdzina, saista R. Sk. II, 173. Refl. -tiês, sich binden, sich verbinden (auch fig.): ar Gōtes lirikas ārējuo patiesību saistās viņas iekšējā patiesība Vēr. I, 1317. Zu sìet.

Avots: ME II, 637

sar̂kanâda, Rothaut Antrop. II, 103: indiāņu sarkanādas A. XX, 893. Amerikas sarkanāda MWM. VI, 134.

Avots: ME II, 719

sprikâtiês "sich widersetzen, spē̦ku izrādīt pretējā virzienā" Wessen. Nebst sprikuôtiês vielleicht eigentlich: sich wehrend zappeln; in diesem Fall zu sprikans.

Avots: ME III, 1019

spriks, ein Stück Holz, ein kleiner Knebel Wid., Mar.: iespraud dunduram spriku astē, lai nevar paskriet! Mar. n. RKr. XV, 137. Zur Wurzel von sprikans?

Avots: ME III, 1019

špriks "das Querholz" : kad dēļus kraun sārtā, tad apakšā liek šprikus N.-Schwanb.; ein kleiner, kurzer Holzspan, den man beim Spinnen zwischen die Spule und das Garn steckt, damit letzteres nicht über den Rand der Spule gleitet Golg., Lubn., N.-Schwanb., Stomersee. Nebst šprika II und spriks gleichen Ursprungs wie spriķis?

Avots: ME IV, 102

sprikstêt (auch mit -gst- geschr.) Wid., Mar., Saikava, sprikšêt U., sprikšķêt Wid., -u, -ẽju, prasseln, knistern; sprühen (eig. u. fig.); spritzeln; weinen Mar.: uogles sākušas lē̦kāt un sprikstēt LP. V, 5. liesma sprikst un trīc MWM. X, 213. zvaigžņu dzirkstēm sprikstuot IX, 534. acis sprikst (auch C., Mar., Wenden, Schujen, Nötk.) kâ dzirkstis nāktī A. Upītis J. 1. 1. puisē̦ns pārnāca nuo lauka sprikstuošām acīm Saikava. līksmē sprikstēja acīs Vselis Trīs laimes. jautrība . . . dzīvi sprikstēja A. v. J. 1898, 7, 32. aiz žirgtības un veiklības sprikstēja vien Pē̦rkuoņdē̦ls. nebēdīgi sprikstēja meitenes valuoda Veselis Netic. Tuoma mīlest. 17. nuo viņa mutes sprikstēja siekalas un atkre̦kuojumi 114. sprikstini, voi beigsi sprikstēt (= raudāt)! Mar. n. RKr. XV, 137. Zu spridzêt (wenn mit ks aus gs) resp. sprikans; vgl. auch prikš(ķ)êt.

Avots: ME III, 1019, 1020

strigt (li. strigti "stecken bleiben; втыкаться, вонзаться" Izvěst. III, 367) U., Dond., Dunika, Nigr., N. - Bartau, Frauenb., Kurs., Gr. - Essern, Katzd., striêgu ² Līn., strigu, = stigt: sunim pat kājas cietā zemē striga LP. IV, 114. zirgam kājas un ratiem riteņi dziļi striga iekšā Janš. Bandavā I, 18. aplam stridzis LP. V, 385. gailis... palika tik smags, ka... pa muižas placi ejuot tam... striga VI, 273. estevi stradzināšu strieguošā avuotā BW. 23247. Nebst straignis, strieguons, striegt, strigts, strigals, stridzināt zu li. straigyti "hineinstossen" (s. J. Schmidt Voc. I, 55), lat. strigāre "stehn bleiben", norw. strika "einhalten", strīka "den Lauf hemmen" u. a., s. Būga KSn. I, 287, Persson Beitr. 458 ff., Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 29 f., Walde Vrgf. Wrtb. II, 649.

Avots: ME IV, 1089

strīkala sers., rikalts">strikalts ² Golg., Lis., strīkulda C., strikulis Jürg., strīkulis U., ^{strikuls 2} Sessw., strīkul˜ts Behnen, strīkults L., Erlaa, N. - Bergfried, strikubls Burtn., strikuols ² Sessw., Lub., strīkuols U., das Streichholz fürs Getreidemass: kruodzinieks drīzi atnāca ar mē̦ru, strīkultu un garnicu De̦glavs Ve̦cais pilskungs 59. ar magaziņas strīkultu tuo izdauzīja Kaudz. Izjurieši 21. druvas kļuva līdze̦ni vienādas kâ ar strīkuolu nuovilkts labības pūrs Druva II, 276. Aus mnd. strîkhoit.

Avots: ME IV, 1091

II švaka oder švaku, in der Verbindung švika švaka resp. šviku švaku: le̦dus saka: brika braka (Var.: briku braku); zuobeniņi švika švaka (Var.: šviku švaku) BW. 31971 var.

Avots: ME IV, 113

svečnieks, ein Lichtfabrikant Dr.

Avots: ME III, 1146

tītars (li. tytaras "Truthahn"),

1) tĩtars AP., Arrasch, Bauske, Dond., Līn., PS., Ruj., Schujen, Selg., Serbig., Siuxt, Wolm., tìtārs ² Nerft, tīte̦rs Iw., Jfirg., Salis, tĩteris C., Ruj., tìteris ² Adl., Bers., Gr.-Buschh., Kl., Los., Ogershof, Preili, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., tīteris L. (aus Kurl.), St., U., der Truthahn:
Sprw. uzpūties kā tītars JK. II, 605. plātās kā tītars 606. dumjš kā tītars 607;

2) tīters Mag. XIII, 3, 54, auch titera galva U., ein hasenherziger Mensch, jem., der keinen Unternehmungsgeist besitzt, ein Dummkopf.
Wird gewöhnlich (so von Fick BB. II, 209, Walde Wrtb. ² 777, Trautmann Wrtb. 320 u. a.), indem man tī- als Reduplikation auffasst, zu teteris I gestelit, s. auch Zubaty Sborn. fil. II, 110. Dagegen aber spricht der Umstand, dass der Truthahn erst nach der Entdeckung Amerikas von dort nach Europa eingeführt ist; vielietcht von tītīt(ies) abgeleitet (im suffixalen Teil an teteris angeglichen). In diesem Fall müsste li. tytaras (bei Kurschat nurin Klammetñ wohl aus dem Lettischen stammen.

Avots: ME IV, 206

II tĩtenis Trikaten, = tītiņš II.

Avots: ME IV, 207

tũkstuotis (li. túkstantis),

1) tūkstuotis Adiamünde, AP. (mit uõ), Līn., Ruj., Salis, (mit uô) PS., tùkstuotis ² Lös., Prl., (mit uô ) Kl., tūkstuotis U., tūkstuots, tūkstuote Rainis Vēja n. 1. 27, tūkstuôšs Serbigal, (mit uô ² ) Iw., tùkstuošs ² Krāslava, Nerft, Preili, tûkstušs Aahof n. FBR. IV, 43, tūkstuša, tùkstužs ² Mar. n. RKr. XVII, 141, N.Laitzen n. FBR. VIII, 41, N.-Rosen, acc. s. tùstušu ² Aahof n. FBR. N, 43, substantivisch gebraucht, das Tausend: puisis saņēmis nuo fabrikanta tūkstuotu Dīcm. pas. v. I, 75. uz beidzamuo tūkstuoti nuodzīvuojies, ganz heruntergekommen Grünh. viņš sarakstījis nuo tūkstuota līdz pus˙uotra tūkstuotam lugu A. v. J. 1896, S. 313. dažuos pagastuos ir līdz pus˙uotrai tūkstušai zemes pieprasītāju Latg. 1922, VI, 21. atdzina trīs tūkstuoti veršu LP. VI, 638. paņema visi trīs tūkstuoti ebenda. - gadu tūkstuotis, das Jahrtausend;

2) tūkstuots, tukstuoš U.; Golg., Salis, tūkstuošu, tausend:
ar tūkstuots puķēm A. v. J. 1896, S. 756. uz viena cirtiena tūkstuots cilvē̦ku nuotriec LP. VI, 956. līdz simts tūk-stuots ubagu A. v. J. 1896, S. 320. tūkstuoš jūdzes LP. VI, 956. lāči ve̦lnu sapluosījuši tūkstuošu gabaluos 727. Auch adjektivisch: purvs ņudzēja . . . nuo tūkstuošu tūkstuošam čūskām LP. VII, 1263. S. Le. Gr. § 336 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 707.

Avots: ME IV, 279

uzplaûkt, aufblühen, erblühen (eig. und fig.): tik bē̦rzam jaukumiņa, pavasari uzplaukstuot BW. 15071, neuzplaucis pumpurs JR. III, 11. pilsē̦tā uzplauka amatniecība Japana 86. lirika uzplauka Vēr. I, 1187.

Avots: ME IV, 366

‡ uzšārmuôt "?": muoži uzšārmuoja Ērika sveiciena skaņas Sārts Str. 119. smiekliem vēl uzšārmuojuot 173.

Avots: EH II, 735

uzzvìest C., (mit ìe ²⁾ Sessw., = uzziest: uzzviedis biezāku kārtu (sc.: sviesta, me̦dus) nekâ maizes rika Laud.

Avots: ME IV, 402

vankšis,

1) ein Hund, der kläfft Dickeln,
Frauenb., Kosenhof, Lennew., Lindenberg, Nauksch., Raiskum, Ramkau, Rentzen, Serben, Trikaten, Vīt., (mit an̂) C., Golg., KatrE., Nötk., Ogershof, (mit an̂ ² ) AP., Jürg., Schibbenhof, (vankšķis) Grünw., Rite, (van̂kšķis) Bers., Kaltenbrunn, Kreuzb., Lubn., Neugut, Saikava, Sessw., (mit an̂ ² ) Adiamünde, Arrasch, Bauske, Siuxt: ej, paskaties, kuo tas vankšis tur rej! Golg. suns ir liels vankšis: nav ne˙kas re̦dzams, bet viņš tev vankš visu nakti Vīt.;

2) "der Kläffer" (von einem Menschen gesagt)
Nötk. (mit an̂ ), Jürg. (mit an̂ ² ), N.-Peb.; ein Fasler, Schwätzer Bauenhof, Serben, (mit an̂ ) C., KatrE., Ogershof, (mit an̂ ² ) AP., (vankšķis) Fehteln; "wer viel spricht und sich beim Sprechen wiederholt" Ramkau;

3) ein Kind, das (laut) weint
(mit an̂ ) C., (mit an̂ ² ) Schibbenhof, (van̂kšķis ² ) Arrasch, Siuxt;

4) die Dohle
(mit an̂ ² ) Autz n. U.;

5) "truoksnis, kas ceļas vankšuot" Vīt.; das Kläffen Odensee; das Schwatzen Odensee: paša neredzēju; dzirdēju tik viņa vankši Vīt.

Avots: ME IV, 472

zvêrĩba,

1) die Brutalität, Bestialität; bestialisches Wesen
Golg., Wid. u. a.;

2) eine tierische, bestialische Tat:
nuostāsts... par Afrikas pagānu zvērībām Deglavs Rīga II, 1, 335.

Avots: ME IV, 773