Paplašinātā meklēšana

‡ nùotupuļuôt, = nùotũpuļuôt: sē̦tmalīši nuotupuļuoti Aps.

Avots: EH II, 103

‡ patupus TdZ. 52408, Adv., beinahe hockend (?).

Avots: EH XIII, 184

satupu, Adv., hockend, gebückt: nuo ciema nesa satupu, parāpu, lai suņi nere̦dz BW. 1624, 1.

Avots: ME III, 768

stupure (unter stupurs 2): auch Frauenb.

Avots: EH II, 596

stupurs, ‡

3) "?": kam katra sieviņa var pārmest, ka viņas s. (Bube?)
nav diezgan labi mācīts Atpūta, № 640, 6.

Avots: EH II, 596

stupurs,

1) ein kleines Holzstück:
mums nav vairs ne malkas stupuru Dond.;

2) stupurs Mitau, Kurs., Frauenb., Saikava, stupuris Libau, Hasenpot, Bixten, Funkenhof, stupure N.-Autz. n. U., ein abgefegter Besen:
paņem stupuru un saslauki gružus! Kurs. Zu stupe.

Avots: ME III, 1108

tupu: auch Blieden, Lesten, Oknist.

Avots: EH II, 704

tupu, häufig in der Verbindung tupu rāpu, auch tupus, Adv., hockend: kas tev[i] tupu tupināja? BW. 2976. sē̦tmalīšus tupu rāpu nuoluodāju 1241. tupu rāpu namu slauku uz pagales sē̦dē̦dama 14376. tupu rāpu vazāties 15255. tupu(s) tupē̦dama 34923 var. katra meita . . . tūliņ tupu, kuŗa viņu tik skaistu . . . ieraudzīšuot Seibolt. var viņš dzert un dziedāt!... dzīvuojām visi tupu rāpu Deglavs Rīga II, 1, 29.

Avots: ME IV, 267, 268

tupuļaîns "mit kleinen Kartoffeln bewachsen": tupuļains kartupelis Schwanb.

Avots: ME IV, 268

tupuļât: auch (mit -ât) Auleja; mit kleinen, unsicheren Schritten gehen (mit -ât) Pilda.

Avots: EH II, 704

tupuļât Bers., Kalzenau, Warkl., Vīt., -ãju, tupuļuôt Wid., Adsel, Golg., Gr.Buschh., Lubn., Meiran, Odsen, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, häufig hokken, sich häufig niedersetzen, sich bald setzen, bald aufstehen: Uķis. . . tupuļuo pa ķēķa priekšiņu un sutina ievas Krišs Laksts 32. kuo tu tupuļuo kā puika, kā cilvē̦kus biedē̦dams! (zu einem Beerensammler gesagt) Kaudz. Izjurieši 180. mazs bē̦rns tupuļuo Pilda, geht mit kleinen Schritten.

Avots: ME IV, 268

‡ tupule Salasīš. 40, 42, 43, = tupele 1.

Avots: EH II, 704

I tupulis: auch Lettg. n. BielU. Aus nd. tuffel (bei Niedermann WuS. VIII, 50).

Avots: EH II, 704

I tupulis Wid., Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77, Golg., Odensee, Selb., = tupenis, die Kartoffel: brāļi māsu pārde̦vusi par tupuļu (Var.: tupiņu) vācelīti BW. 15524 var. pupiņas, tupulīši 2937. tupurt[i]s brūzī brauca, kartupel[i]s pavadīja 28576. Vgl. zur Verbreitung Niedermann WuS. VI, 44 und 55.

Avots: ME IV, 268

II tupulis: tupuļam (gemeint ist die Katze) karulīša jālūdzas Tdz. 37578; ein kleines, häufig hockendes Kind A.-Schwanb., Pilda.

Avots: EH II, 704

II tupulis, ein Hocker ("kas tupstas") Vīt.

Avots: ME IV, 268

tupuļuôt (unter tupuļât): zur Bed. vgl. ‡ nùotupuļuôt.

Avots: EH II, 704

tupus (unter tupu): t. tupēt Ramkau.

Avots: EH II, 704

‡ apgrâbt,

1) umfassen:
apgrābts nuo muguras puses, nevarēju ne˙kā izdarīt Jürg. (fig.) viņš grib visu pasauli apgrābt Stenden;

2) ringsum abharken, beharken:
a. siena kaudzi Dunika, Stenden. a. grāvmales Dunika, Kal. apgrāb apkārt un nuolīdzini siena tupu! Siuxt;

3) (ringsum etwas) zusammenraffen (z. B. das Mehl rings um die Mühlsteine)
Spr.;

4) (eine ganze Anzahl von Dingen) oberflächlich verrichten:
a. vienā rāvienā visus darbus Bauske.

Avots: EH I, 83

aptupt, sich niederhocken: aptupuse uz krustceļa JK. III, 3. Refl. -tiês, sich (behaglich) niederhocken. III Pers. auch aptupstas: Brēzigs aiz žuoga aptupstas Liev. 237. līdz gribēja stāvu lēkt, aptupās atpakaļ BW. 17162.

Avots: ME I, 132

cikai,

1) wieviel (von paarweise zusammengehörigen Gegenständen):
cikai skrituļu tu nuopirki? wieviel Gänge Räder hast du gekauft? BB. XIV, 144;

2) beinahe, fast
[in dieser Bed. wohl aus cik kai]: cikai skritulis man nenuomuka N. - Schwanb. BW. 844. cikai tupu, cikai rāpu, iesavilku cisiņās BW. 19652;

3) wie oft (?):
es cikai (Var.: cikkārt), jauns būdams, meitas laidu vējiņā BW. 22018 var.

Kļūdu labojums:
rāpu, = rāpu

Avots: ME I, 380

cilât [li. kilóti "поднимать"], auch ce̦lât, - āju, freqn. von celˆt, wiederholt heben, erheben: spārnus, ruokas, kājas, uzacis, ce̦puri. bij man viena līka ķēve, ar dakšām cilājama. mācību..., kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. [Auch: die Kartoffelstauben nach dem Pflügen von der aufgeworfenen Erde befreien (es iešu tupuļu vaguot; kas nāks cilāt?); auch: gebrauchen]. Refl. - tiês,

1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];

2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.

Avots: ME I, 381

I čũrâtiês: "tupu">iet tupu, rāpu" Siuxt.

Avots: EH I, 299

čur̃nêt, -u, -ēju, čurnuôt Druva III, 4, intr., den Kopf hängen lassen, duseln, [müssig sein Erlaa], gebückt sitzen Bers., Fest.: kuo tu čurni kaktā? AP. galvu nuokārusi tur tā čurnēja A. XII, 647. tupu, tupu, čurnu, čurnu pie tā cepļa caurumiņa BW. 12981, 1. vientiesītis e̦suot liels muļķis, tik čurnuot vien Saul. ē̦kas čurnējušas labu gabalu lejāk Druva I, 40.

Avots: ME I, 423

gulu, gulus, auch guļus, liegend,

1) prädikativ: divi stāvus, divi gulus, zwei stehen, zwei liegen
RKr. VII, 296. uz maura re̦dz studentus, gan uz vē̦de̦ra gulus, gan sē̦dus ap alus kurvjiem Lautb.;

2) adverbial: es gulu gulus, tu tupi tupus Tr. III, 788. kuoks nuokrita gulu, gulus, guļus LP. VI, 789;

3) attributiv: akmeņuota gulu sē̦ta Ltd. 1021 (vgl. gulsē̦ta). Neuerdings hat sich sogar eine adjektivische Form gebildet: guluos struopuos bites labāk izduoduoties Balt. V.

Avots: ME I, 679

ìetupt, auch refl. - tiês, sich hineinhocken, sich herein -, hineinsetzen: jauna vista ietupuse ve̦cas vistas pereklī BW. 24724. viņš ačgārniski ratuos ietupies LP. VII, 483. gausa māte ietupās (Var.: ietupusi) mana sieka dibinā BW. 8102.

Avots: ME II, 84

izlùgt, tr., ausbitten, erbitten: es izlūdzu nuo dieviņa sev trejādu paduomiņu BW. 11089. būtu dievu izlūguse, es būtu kalpa līgaviņa BW. 9425. Häufiger refl. - tiês,

1) sich erbitten, erflehen, um etw. bitten:
nuo dieviņa izlūdzuos divi lietiņas raudādams BW. 29870. nuo veļiem izlūgušies svētības LP. VII, 283. tikām tupu, tikām rāpu, kamē̦r meitu izlūdzuos BW. 14834. viņš izlūdzās viņas ruoku. brūtes ve̦cāki izlūdzas kādu laiku, lai varē̦tu apduomāties BW. III, 1, 99;

2) (vergeblich) inständig bitten: izlūdzas vīrs dievu. dievs nepalīdz Etn. IV, 167. nu izlūdzas apnikdams LP. V, 236. tu duomā, vīzde̦gune, ka es tevi izlūgšuos BW. 13280.

Kļūdu labojums:
paduomiņu = labumiņu

Avots: ME I, 766

kar̃tupelis, kartulis Burtn., tupulis">kartupulis Spr., [kartapelis, kartapulis, kartupēlis], kartupis, Kartoffel (solanum tuberosum): kartupeļus rakt, maukt Bers., vilkt, Kartoffeln ausnehmen. kartupīt, kartupīt, kâ mēs tevi ēdīsim BW. 2970. [Zu den verschiedenen Formen vgl. Niedermann WuS. VIII, 40 ff.]

Avots: ME II, 165

‡ krimulis "kunkulis, krikums" AP.: vārītus kartupus samīca tik smalki, ka ne˙maz krimuļu nepaliek.

Avots: EH I, 654

II kukuruôt,

1) "?": iztraucē̦tie baluoži kukuruoja Degl.;

[2) = kukurus mest MSil., Gold.;

3) = kukurņuot, tupu%C4%BCuot">tupuļuot Mar.: visu dienu pa mežu kukuruot (Beeren sammelnd); duseln (kukurēt) Marienhausen;

4) "auf den Beinen unsicher sein;
līkāties": guovs kukuruo Mar., Sessw., N.-Schwanb.; wankend gehen: ubags kukuruo nuo vienas mājas uz uotru Rozentov].

Avots: ME II, 303

mutup, mutups, tupus%20gul%C4%93t">mutupus gulēt, auf dem Gesichte liegen Dobl. n. Etn. IV, 147.

Avots: ME II, 676

nùoluõdât, nùoluõžņât, intr., tr., hinund herkriechen, lange Zeit kriechend abtrampeln: lai dievs duod bagātiem kâ utei nuoluodāt! visus tavus sē̦tmalīšus tupu, rāpu nuoluodāju BW. 1241. abi ve̦cākie brāļi pa kāzām nuoluožņāja vien LP. VI, 523. [daudz kūlēju pa kuļamuo laiku tik šurp turp pa riju un ap riju nuoluodājuot Anekd. 47.]

Avots: ME II, 814

[nùotupt Warkl., Lautb.], nùotuptiês, sich hinhocken, sich hinsetzen: kad kaķi sapeŗ, vai citādi aizkaitina, tad tas nuotupstas Etn. II, 80. vārnas nuotupušās bē̦rzuos Aps.

Avots: ME II, 878

palasît, Refl. -tiês: kartupu palasījās nuo siles Kaltenbr. nu ēda Anniņa palasīdamās: piecas plekstes virsū, piecas apakšā; viena plekste vidū ar ce̦kuliņu Tdz. 56942.

Avots: EH II, 149

parãpu, Adv., halb, fast kriechend: (lakatus) nuo - ciema nesa satupu, parāpu BW. 1624.

Avots: ME III, 89

patupt, sich niederkauern: pie priedītes patupuse BW. 15687, 6. Refl. -tiês, sich ein wenig hinhocken, knixen: atvadījās, mazliet patupdamās Vēr. II, 650.

Avots: ME III, 125

paũnuôtiês (unter paunâtiês 2), ‡

2) = paunâtiês 1: redzēja ... Andreju maurā nuotupušuos un ap drāniņu paunuojamies Veldre Dēli un meitas 25.

Avots: EH XIII, 185

‡ pus˙istabas, das halbe Zimmer: p. vien dziedāja ... dziediet, visa istabiņa! BW. 794, 7. me̦lna kâ rupucis pusistabā (pus˙istabā? das halbe Zimmer einnehmend?) nuotupusies krāsns A. Upītis Pirmā nakts 8.

Avots: EH II, 332

rãpu (li. ropu "in Kriechlage" bei Leskien Nom. 179) PS., U. (häufig in der Verbindung tupu, rāpu), rāpus U., rãpus Līn., rãpšus Iw., Adv., kriechend, oft zur Verstärkung von rāpt(iês), rāpât(iês), rāpuôt(iês) gebraucht: rāpu iet U., kriechen, auf allen Vieren gehen. rāpu nuometās Krilova pasakas 74. puiši mani neredzēja, kad es rāpu rāpājuos BW. 10561. sievām diet, meitām diet, vīriem rāpu rāpačuot! 19631, 1. tupu, rāpu namu slauku, uz pagales sē̦dē̦dama 14376. tupu, tupu, rāpu, rāpu, brāļa pupas ravē̦dama; kad ieraugu svešus ļaudis, ne vair[s] tupu, ne vair[s] rāpu 28203. dievs, duod mani sievas māti tupu, rāpu vazāties! 23571. tupu līdu namā, rāpu istabā 25826. arājiņš... gadu rāpu vazājās 3020. tupu, rāpu būtu pie jums nācis (auf jeden Fall, unter jeder Bedingung wäre ich gekommen) B. Vēstn. Sprw.: kad rāpus iet, tad mātei galva sāp. maza biju, rāpus gāju BW. 10561. diezgan rāpus staigāts A. XX, 879. bē̦rns sāk iet rāpus Etn. II, 190. rāpus nuometies, mēģinu pa vēža paraugam ielist pirtiņā Dievkuociņš. krustībās iztē̦luoja dzejiski tautu cenšanuos pēc tautu līgaviņas, kad tā vēl šūpulī guļ vai rāpus rāpuo D. 331.

Avots: ME III, 497

riņķu, Interjektion zur Bezeichnang einer kreisförmigen, sich drehenden, windenden Bewegung: tec, upīte, riņķu, riņķu (Var.: līku luoku)! BW. 26366, 3 var. tupu, riņķu (Var.: riņķu riņķiem) pa(r) istabu, bāliņuos dzīvuodama; kad izgāju tautiņās, ne tad tupu, ne tad riņķu 24003, 1.

Avots: ME III, 529

sasêst(iês), sich (zusammen)setzen (von mehreren Subjekten ausgesagt): kāzenieki... sasēda gar galdu pie launaga BW. III, 1, S. 74. viesi sasēdās un sāka ēst 18. saiet visi istabā un sasēžas ap galdu 97. aiz galda sasēdās arī citi sievieši 89, te tikai četras vietas, bet... varam sasēst arī seši De̦glavs Rīga II, 1, 155. daži kristībnieki sasē̦duši uz sliekšņa LP. V, 190. naudas sargi jāj dažāduos luopuos sasē̦duši VII, 60. bērinieki nebija sasē̦duši braukt VII, 401. skauģu bē̦rni sasē̦duši mana ceļa maliņā BW. 13276, 2. me̦lni kraukļi sasē̦duši (Var.: satupuši) mana kapa maliņā 27574 var.

Avots: ME III, 729

sasêst(iês), sich (zusammen)setzen (von mehreren Subjekten ausgesagt): kāzenieki... sasēda gar galdu pie launaga BW. III, 1, S. 74. viesi sasēdās un sāka ēst 18. saiet visi istabā un sasēžas ap galdu 97. aiz galda sasēdās arī citi sievieši 89, te tikai četras vietas, bet... varam sasēst arī seši De̦glavs Rīga II, 1, 155. daži kristībnieki sasē̦duši uz sliekšņa LP. V, 190. naudas sargi jāj dažāduos luopuos sasē̦duši VII, 60. bērinieki nebija sasē̦duši braukt VII, 401. skauģu bē̦rni sasē̦duši mana ceļa maliņā BW. 13276, 2. me̦lni kraukļi sasē̦duši (Var.: satupuši) mana kapa maliņā 27574 var.

Avots: ME III, 729

satupt, intr., sich hinhocken, sich niederkauern (von mehreren Subjekten ausgesagt): kraukļi, vārnas satupuši gar... sē̦tmalēm BW. 13245, 3. suņi... rindiņā satupuši 19071. Refl. -tiês Wid., sich hinhocken, sich nieder-, zusammenkauern: ielēcis... tukšā zārkā un satupies LP. IV, 207. es satupstuos ūdenī līdz zuodam A. XX, 722. viņa satupstas istabas kaktā MWM. VIII, 812. Andrējs sēdēja satupies Vēr. II, 1291. viņš satupjas un nuoliecas Psalm 10, 10.

Avots: ME III, 768

šķītava, das Pflücken: tupu..., rāpu... pupas ravēdama; kad pupiņas šķītavā, nij tad tupu, nij tad rāpu BW. 28205, 3.

Avots: ME IV, 50

skust: barzdu s. Auleja (prs. skutļu), Lng. (prs. skutu). neskut bārdas! Pas. X, 35 (aus Eglūna). šķitu ... skušamu bārdu Tdz. 57631 (aus Skaistkalne). s. matus, (luopiem) spalvu Auleja; schaben, schälen: s. buļbas (Auleja) od. kartupus (Kaltenbr.). s. grabekļam kātu Kaltenbr. ‡ Subst. skutējs: kartupeļu skutējiem BW. 28574 (aus Pilskalne). Zur Etymologie s. auch Wood Post-consonantal w in Indo-European 51.

Avots: EH II, 516

I smal˜stît: auch Dobl., (mit alˆ ) Alswig, Auleja, Schwanb., Trik., (mit alˆ ² ) Allasch, AP., Jürg., Kegeln, Lemb., Lems., Mesoten, Morizberg, Ramkau, Seyershof, Stenden, Zögenhof. ‡ Refl. -tiês, wiederholt schöpfen (intr.) Salis: pa bļuodu nevar s. (mit alˆ ² ). tur nu viņi tagad ... uz ceļiem nuotupušies smalstījās tērcē un ... izšķīra ... jautājumu, vai tie tur bij laši, līdakas vai sami A. Upītis Laikmetu griežos II, 163.

Avots: EH II, 533, 534

stãvu Līn., stàvu ² Mar. n. RKr. XVII, 117, stāvu U., stãvus Līn., stāvus U., Adv.,

1) in der Kindersprache auch ein Deminutiv stàviņām ² Golg., stehend, aufrecht
U.; steil; stāvu stāv jaunuvīte, mātes krē̦slu gaidīdama BW. 23869. puskuortelis bij tâ pat stāvu nuokuopts Aps. III, 13. meita stāvu (Var.; stāvus) mīza BW. 34923. izcēlies stāvus laivā LP. V, 383. tupu, rāpu namu slauku,... uz reiz stāvu uztrūkuos BW. 14376. stāvu celties, sich aufrecht hinstellen U. es nuo prieka stāvu lēcu BW. 703, 3. jūdz... tuo kumeļu, kas iet stāvu dancuodams 13882. slējās stāvu kumeliņš 11046. zārku pieslēja stāvus pie... kuoka LP. VII, 218. aiz dusmām (nuo bailēm) vai mati stāvu (stāvus) ceļas. stāvus sadzīt zemē LP. Vil, 1273. (čūska) stāvu zemē ielienuot ebenda, dūmi nuo skursteņiem nāca stāvu zemē A. XXI, 755. kas gulēja Jāņa nakti, vēldē rudzi, veldē mieži; kas līguoja Jāņa nakti, stāvus (Var.; stāvu) mieži, stāvus rudzi BW. 33191. ruozītes stāvu zied 33190. villainītes stāvu (Var.; stāvus) stāv pūriņā 7437;

2) aus dem Stegreife
U.; plötzlich, unerwartet Salisb. n. U.; man stāvu bija jāspēlē, ohne Vorbereitung U. man stāvu nāce virsū, man überfiel mich plötzlich U. la viņš paliek stāvu bagāts LP. V, 202 (ähnlich; II, 75), Golg., Lis. jākrīt stāvu nabadzībā Dr. stāvu bads klāt Etn. I, 53;

3) sehr, übermässig; gänzlich, völlig;
augļu kuoki stāvu (stãvus Ruj.) pilni. kalējs bij stāvus bagāts LP. V, 228. mērniekam bij jākrīt stāvu cauri Kaudz. M. 243. apzuog Briedu gluži stāvu A. v. J. 1899, S. 323;

4) "?": tādu bezkaunību; nuotaisīt uotru tīri stāvu par zagli Austriņš. vai tu nekaunies mani tīri stāvu apme̦luot? Blaum.

Avots: ME III, 1055, 1056

stupe,

1) eine schlanke, geschmeidige Gerte, Rute
Mar. n. RKr. XV, 138: viņu pēra ar šmaugām bē̦rza stupēm Mar. šautiet... ve̦cus vīrus ar ērškāju stupītēm (Var.: ābeļu rīkstītēm)! BW. 22118, 2 var.;

2) das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem
U.; eine Rute, deren Spitze nebst den Zweigen abgebrochen ist Wessen, Adsel, Aahof, Selsau, Stomersee; eine dicke Rute, von der die Zweige durch Prügeln abgebrochen sind Mag. XIII, 3, 58; die Stoppel: sīļi miežus apē̦duši, stupes vien palikušas BW. 28062, 3 var.;

3) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U., N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618, AP., PS., Mor., Drosth., Nötk., Serben, Wenden, Lennew., Wohlfahrt, Sermus, Schujen, Schwanb., Adl., Golg., Lis., Selsau, Festen, Meselau, Lös., Prl., Druw., Sessw., Bers., Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, Bolwen, Mar., Laud., Lasd., Odsen, Daudsevas, Baldohn, Kokn.: Sprw. kur branga sluota, tur branga stupe. ar stupi berž kulu Lubn. ve̦cas sluotas stupē Etn. II, 9. pa luodziņu mēslus bēra, stupes meta pabeņķē BW. 12870. Nebst stupas, stupērklis, stupis, stups I, stupurs zu aruss. стъпица "Speiche", gr. στύπος "Stock, Stiel", lat. stupēre "starr stehen" und - wenn mit ide. p - ahd. stobarōn "obstupere", an. stūfr oder stubbr "Stumpf" u. a., s. Persson Beitr. 714, Walde Vrgl. Wttb. II, 618 f., Iľjinskij РФВ. P B. LXVI, 274 ff. Būga KSn. I, 288, Boisacq Dict, 922; vgl. auch staũpe und stuburs.

Avots: ME III, 1107

I stups,

1): nuometa apdriksnātuo vicas stupu A. Upītis Pirmā nakts 248.

Avots: EH II, 596

I stups (ai. stupá-ḥ "Schopf", gr. στύπος "Stock, Stiel"),

1) das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem
U., Serbigal: sīlis miežus izknābājis, stupus vien... atstājis FBR. IV, 52 (aus Serbigal); eine abgebrochene Rute N. - Wohlfahrt;

2) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U., Odsen. Zu stupe.

Avots: ME III, 1108

II stups: "nuodilis, īss" Domopol; kādu pa˙visam stupu dzīvuojamu ē̦ku, nuobrukušu skursteni Jauns. Augšz. 7.

Avots: EH II, 596

tàisît: auch Serben, Smilt, (mit aî ² ) AP., N.-Peb., Ramkau, (mit aĩ) Kegeln, Lemb., Lems., Lipsthusen, Orellen, Puhren, Schnehpeln, Seyershof, Talsen, Ziepelhof; t. ēšanu Orellen, pusdienu AP., de̦sas Salis, Sonnaxt, sieru Salis, putrāmus Sonnaxt, alu (Bier) AP., Puhren, īksumus adikļuos Seyershof, drēbes Kaltenbr., Sonnaxt, mālus Orellen. metienu piedarbā (kulšanai) Siuxt, bères AP., Kaltenbr., Sonnaxt, māju AP., Kaltenbr., Orellen, ustabu Ramkau, ē̦ku stabuos (= uz stabiem) Seyershof, ēveli Kaltenbr. gaidīja mājā ganāmpulku, bet siles vēl nebija taisītas Ciema spīg, 5. ve̦cā mēnesī jātaisa aude̦kls, lai labi varē̦tu aust Lttic. 1247. iešu kartupu (= kartupeļu) t. (pēc zemes izrušinājuma "kārtuot") Kaltenbr. tad bija kātiem rikši jātaisa (= ātri jāskrien) Seyershof. kad kaķi ne̦muot pie astes, tad aplam taisuot ebenda. tu taču par daudz taisi (= runājuot pārspīlē) ebenda. Refl. -tiês,

1): t. vaļā nuo saimnieka un pāriet uz pilsē̦tu Seyershof. lai ne˙viens pirktais netaisās līdz (möge nicht gleich sein wollen)
pašu austam aude̦klam AP. kad vārnas pie mājas taisās (nisten), tas ir uz sausu vasaru ebenda, Sonnaxt. taisījies (= izlicies) nedzirdīgs, sargādams savu ādu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 234; sich ankleiden (besonders zu Festlichkeiten) Orellen; sich anbauen ("būvēties") ebenda;

2): maikss taisāš tukšs Seyershof. ūsas taisās sirmas Kaltenbr.; "bereitet werden"
ebenda; ‡

3) für sich bereiten
Frauenb.: t. salātus. ‡ Subst. taisîšana, das Machen, Bereiten: "apriebu vienai sievai galvu un pataisīju diviem bē̦rniem ūdeni". "tā riebšana un ūdens t. ("?") tev laikam iene̦s labu naudu?" Blaum. Raksti VI ⁵ (1939), 158. Subst. taisĩjums: mīkstas vietas t. BW. 6272, 3. latviešu t. (= darinājums) Seyershof. Subst. taisîtājs: drēbju taisītāji Seyershof. ir jau tādi taisītāji, kas vieni paši ne̦m un uztaisa siena kaudzi ebenda. ratu t. Frauenb. vārtu t. (Var.: vērējiņš) BW. 2012, 4 var. suvēniņu t. (Erzeuger) 34814.

Avots: EH II, 664

ted,

1) hier
Ruj., Wolm.;

2) dann
Kreuzb., Meiran, Sessw.: kad pupiņas ē̦staņā, nij ted (Var.: tad) tupu, nij ted rāpu BW. 28205, 3. Vgl. dazu Le. Gr. § 487 c.

Avots: ME IV, 155

tupaļuôt, = tupu%C4%BCu%C3%B4t">tupuļuôt: jau sāka ceļuos mesties un tupaļuot Jauns. Baltā gr. I, 226.

Avots: ME IV, 266

tũpât, Refl. -tiês: "patupus iet vai dejuot" Seyershof.

Avots: EH II, 708

tupelêt, -ẽju, = tupu%C4%BCu%C3%B4t">tupuļuôt, mehrfach, hin und wieder hocken Nötk., Warkl.; "luocīties" Saucken; "ungeschickt gehen" Selb.

Avots: ME IV, 266

tupelis Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, Lennew., = tupulis">tupulis, die Kartoffel: tupelīšus lasīdamas BW. 34164 Vgl. zur Verbreitung auch Niedermann WuS. V1II, 44 und 55.

Avots: ME IV, 266

tupinât (li. tùpinti "kauern machen"), fakt., hocken lassen U.; setzen U.: tupi, tupi, tupenīt! kas tev[i] tupu tu-pināja? BW. 2976. linus tupināt ("= stādīt") Mar.; bē̦rnu tupināt Dond., ein Kind (auf dem Nachttopf) die Notdurft verrichten lassen.

Avots: ME IV, 267

tupiņš (oder tupinis?), Plur. tupiņi Mag. IV, 2, 151, U., Altenwoga, Krape, Stom., =tupeņi, Kartoffeln: brāļi māsu pārde̦vuši par tupiņu (Var.: tupuļu) vācelīti BW. 15524 var. Sprw.: tupiņam jau vārpu nesagaidīsi Birk. Sakämv. 55. Zur Verbreitung s. auch Niedermann WuS. VIII, 45 f. und 55. Zum Ausgang vgl. rāciņš, rācinis.

Avots: ME IV, 267

‡ tupiski Adiamünde, Salis, = tupu(s).

Avots: EH II, 704

‡ tupļât, = tupuļât (?): (zuosis) ap savu ... tēviņu tupļādamas dudināja Mekons Trīsreiz par velti (1875) 13.

Avots: EH II, 704

I tups, = tupesis, tupa: sācieta . . . grābt (sìenu) un metieta tupuos! Manz. 10 Gespr.

Avots: ME IV, 267

III tups, stumpf Oppek. n. Mag. XIII, 24 und U., Infl. n. U., ein stumpfes, abgebrochenes Ende habend Golg.: nazis ar tupu galu N.-Schwanb. Aus r. тупой "stumpf".

Avots: ME IV, 267

tupt, Praes. tupju (U.) od. tupstu (Gr.-Buschh., Pilda, Sonnaxt, Warkh., Warkl.) od. tūpu (Karls. [mit û ² ]), Praet. tupu, hocken: viņš tupst uz ceļiem Gr.-Buschh. u. a. Refl. -tiês, sich niederhocken U.: tupsties tu uz būcas! Zbiór XVIII, 251. visa dzimta tupstas ap uguni Antrop. II, 48. brūtīte tupjas arvien juo ze̦māk BW. V, S. 206. Nebst tūptiês zu tupêt; zum Vokalismus s. Le. Gr. § 624a.

Avots: ME IV, 267

uzriêt,

2): (suns) uzrej ... tupules Salasīš. 48.

Avots: EH II, 732

‡ vārnis "?": kraukļi, vārņi satupuši BW. 18302.

Avots: EH II, 764

zuôds (li. žándas "der Kinnbacken"),

1) das Kinn
U., Fest., Hasenpot, Mar., Memelshof, (mit uô ) Bers., C., Gaigalava. Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jürg., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Krāslava, Laud., Lubn., Marzen, Meiran, Oknist, PS., Saikava, Schwanb., Sessw., Trik., Warkh., Warkl., Welonen, Wessen, Wolmarshof, (mit uô ² ) Iw., Karls., Salisb. (unbek. in Bauske, Dond., Dunika, Salis, Schnehpeln, Stenden, Wandsen), die Kinnbacke Manz. Lettus; Plur. zuodi, die Kinnlade U.: saimnieks nuoglāstīja zuodu Blaum. Skal. ug. 157. lūpas un zuods iekustējās A. v. J. 1896, S. 749. es tupu... līdz zuodam ūdenī A. XX, 722. ka neieēd vēl zuodu iekšā! Freiziņ;

2) die scharfe Kante, Ecke eines Steines
(auch in Jürg.), eines Klotzes, die man mit dem Hebebaum fassen kann St., U.; die Ecke an der Schneide einer Axt L., St., A. XI, 171, Golg., Kl. S. dazu und zu gr. γνάϑος "Kinnbacke; Schneide" Walde Vrgl. Wrtb. I, 587 und Fick Wrtb. I ^4, 429.

Avots: ME IV, 758, 759