Paplašinātā meklēšana

‡ arkulĩtis "?": mazākais brālis, kuŗu sauca par arkulīti Pas. IV, 528 (aus Druw.).

Avots: EH I, 130

aumulĩtis, ein unbedachter, hastiger Mensch: ai, paisīti, aumulīti! BW. 11604 (Kreuzburg). Wohl zu àumaļām [Epr. I, 60 ¹ ].

Avots: ME I, 225

‡ bālulītis BW. 2688 var., = bãlis.

Avots: EH I, 208

‡ birzulĩtis, Beiname der Birke im VL.: ai, bērziņ, birzulīti! BW. 5771 var.

Avots: EH I, 221

brungulītis, ein Holzstück, ein Hölzchen Schwnb.

Avots: ME I, 340

‡ bulītis (aus dem Hochle.), ein Gegenstand (ein Brettchen, in dessen Mitte ein vertikal abstehender Stiel befestigt ist) zum Zusammenschieben eines vàsms ^{2 .}

Avots: EH I, 251

‡ cimulītis, ein Schwächling Gramsden.

Avots: EH I, 272

čivulītis,

1) [" jem. mit einer feinen Stimme"
Ekau: čivi, čivi čivulītis Stari II, 179;

2) "der Liebling"
Ekau; in Ruj., Schujen, AP., Posendorf, Kand., Neuenb. u. a. sei č. ein Vogel, der čivina].

Avots: ME I, 415

čubulītis Schorstädt, der Liebling.

Avots: ME I, 418

čulītis, -īte, Liebkosungswort: mein Bester, Liebchen.

Avots: ME I, 419

glãstulĩtis ,* fem. - ĩte *, Schmeichelkätzchen Dr.

Avots: ME I, 624

‡ gulbulītis BW. 2687 var., Deminutivform zu gùlbis. der Schwan.

Avots: EH I, 416

kavulītis " ?": znuotiņ, manu kavutīti (Var.: ķe̦lavaini) BW. 26024 var.

Avots: ME II, 182

kuogulĩtis "?": ak tu, pūra kuogulīti, tavu daiļu augumiņu! Rīgas kungi tevis dēļ ze̦lta naudu liedināja BW. 32527 [aus Siuxt. Zu kuogurs?]

Avots: ME II, 342

krulĩtis, der Frosch Lubn., Los. n. Etn. IV, 98, Lub.

Avots: ME II, 286

maigulĩtis, der Liebliche, Liebenswürdige Krūza; [maĩgulītis Bauske, Kosename für kleine Kinder].

Avots: ME II, 549

‡ meitulītis BW. 8135 var. (aus Annenburg), = mètel(īt)is.

Avots: EH I, 797

migulĩtis,

1) [= miģele?]: ai uodīti, migulīti, nekuod mani šuovasar! BW. 32237, 1;

[2) "ein kleines Stück Brot"
Bauske].

Avots: ME II, 625

muõkulĩtis, der Geplagte, Dulder, Märtyrer: kam tu nāci nemuocītis muokulīšu vietiņā? BW. 27796, 3.

Avots: ME II, 683

ruogulītis: "ruogainītis" ME. III, 578 zu verbessern in "ruõgaĩnis".

Avots: EH II, 391

ruogulĩtis,

1) auch ruoguliņš, s. ruogainītis;

2) f. ruogulĩte, Beiname des Schafes:
aitiņ mana, ruogulīte BW. 29059 (aus Adsel). In der Bed. 2 mit hochle. o < a (zu rags "Horn") ?

Avots: ME III, 578

rukšulītis,

2): auch (Ferkel) Nötk., Ren zen, Sauken, Sermus.

Avots: EH II, 383

rukšulĩtis,

1) "?": ak tu cūku rukšulīti var.: Tenīsiņ), tavu skaistu suvēniņu! BW. 29194 var.;

2) "ein kleines (weisses und sauberes) Ferkel"
Schwanb., Golg., Selsau, Allendorf, Peb.; auch eine Koseform für kleine Kinder.

Avots: ME III, 557

sabulĩtis, sabalĩtis, Beiname des Hundes im VL.: sunīt manu, sabulīti! BW. 30516. rej, sunīti, sabalīt! 13497,1. Wohl Deminutiv von einem *sabulis, *sabalis "Zobel" (aus r. соболь dass., woher auch li. sabalas "ein glänzend schwarzer Hund", vgl. auch li. sabulìnis "zobeln" ); vgl. acc. pl. ssabälloss "Zobel` bei Rehehusen Mag. XX, 2, 38.

Avots: ME III, 599

šnabulītis, = šnabulītis.

Avots: ME IV, 88

šņabulītis, ein Schnäpschen: iesilušu . . . nuo daža ieme̦sta šņabulīša RA.

Avots: ME IV, 90

tē̦vulītis, tē̦vuliņš, das Väterchen: tēvin manu tē̦vulīti (tē̦vuliņu BW. 27672, 1)! BW

Avots: ME IV, 178

‡ tibulītis Tdz. 49902 "?".

Avots: EH II, 679

‡ trĩculītis Salis, briza media.

Avots: EH II, 696

Trĩnulĩtis J. Raža IV, 76, Deminutiv vom Frauennamen Trĩne.

Avots: ME IV, 240

‡ tulĩtis AP. "tīte̦rē̦ns" (selten).

Avots: EH II, 702

‡ ulītis Lng. (unter ūzas), ein semgallischer Spottname für einen Kurländer (angeblich, weil Kurländer enge Hosen tragen, die an ules "Radnaben" erinnern).

Avots: EH II, 712

vējulĩtis, ein kleiner Wind(stoss): ai vējiņ, vējulīt! Stāsts Krieviņ 19. istab[a]s mazais vējulīt[i]s (Var.: dižais šūpļa vējš), tas tuos matiņus lecināja BW. 2063, 1.

Avots: ME IV, 554

vivulītis, Epitheton der Lerche im VL.: cīrulīti, vivulīti BW. 2611 var.

Avots: ME IV, 630

‡ vizbulîtis Dunika, = vizbulis I.

Avots: EH II, 791

vurvulītis "?": cīrulīti, vurvulīti! BW. 2611, 1.

Avots: ME IV, 677

žagulĩtis, leichtes Schnucken, Schlucksen: žags man rāva rītiņā, žagulītis vakarā BW. 34088, 6 var.

Avots: ME IV, 787

zaļulītis,

1) der Grünling ( fringilla chloris L.
) Natur. XXXVII, 74; Konv ² 2319;

2) ein kleiner grüner Ciegenstand
Nötk.

Avots: ME IV, 688

zarulĩtis, der Ästling Dr.

Avots: ME IV, 691

zè̦ltulĩtis "ein Goldmensch": tu esi ze̦ltulītis Purap.

Avots: ME IV, 707

zīdulĩtis Janš. Tie, kas uz ūdens 40, der Säugling.

Avots: ME IV, 732

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

ã˙re, ãre˙če, ãre˙če vei Bers., A.-Peb. (aus ã redz(i) še), sieh, Ausruf der Heinweisung: ā˙re kur tē̦vs nāk, sieh, da haben wir nun die Folgen deines Treibens: āre˙če! pusrubulītis ruokā JR. IV, 85.

Kļūdu labojums:
Treibens: = Treibens.

Avots: ME I, 242

atlaîdinât,

1) a. dzelzi (nicht: Eisen härten, sondern) Eisen erweichen
Festen u. a. a, cirvi, kas pārāk trausli nuorūdīts Golg. a. nazi Siuxt, ein Messer durch Hitze stumpf machen: karstā ūdenī nazi nedrīkst bāzt, juo tad tuo ātri var a.;

2) mākulītis atlaidināja BielU. "der Nebel wandelte den Frost in Tauwetter".

Avots: EH I, 152

atlaîdinât, fact.,

1) machen, dass etw. nachlässt, erkalten lassen Lind. Mag. XIII, 2, 66; atlaidināt dzelzi, Eisen härten;

2) mākulītis atlaidināja, der feine Nebel bewirkte als Umschlagen des Wetters
(Erlaa n. Biel. II, 401);

3) atlaidināt muguru, dem (müden) Rücken ein wenig Erholung gönnen.

Avots: ME I, 170

II babulis [Bers., Laud.] (aus r. бобыль), babulnieks tahm. n. L., C., Smilt., Lub., Laud., babuļnieks Dr.,

1) der Lostreiber:
iebūviešus sauc arī par babulniekiem Konv. ² 741;

2) der Einsiedler:
dzīvuo viens pats kā babulītis Lasd. A. X, 2, 438.

Avots: ME I, 247

bar̂galiņa, bar̂guonis, -ne, bar̂gulītis, -te, die, der Strenge, Harte, Unfreundliche: tautu meita bārgaliņa (Var.: bārguliņa) BW. 12318. brālīt manu bargulīt BW. 11644. es viena bargulīte BW. p. ² 6640.

Kļūdu labojums:
aiz šķiramā vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist einzufügen) bar̂guliņa

Avots: ME I, 263

bè̦dulis (li. bėdùlìs "бѣдняга") fem. -le, C., der (die) Bekümmerte, von Gram Gebeugte, Armselige: nuo gaisa atskan: bē̦duli, tev laime zied, kur neesi Girgenson. viņs bija pūlējies bē̦dulim remdēt sāpes. kur iešu, bē̦dulīte BW. 18067, 3. vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā BW. 34357. latvieši mūžīgi bijuši tādi bē̦duļi, kas savu prātu ne+būt nespējuši uz augstām lietām cilāt Izgl. IV, 13. Cf. bēdelis.

Avots: ME I, 289

brãga, auch brē̦ga, brāgs Branntweinspülich: man pazuda māmiņai brūī brāgu smeļamais. brāga kubulītis BW. 21559, 1. brāga muca 22702. Von schlechtem Essen: kas tādu brāgu lai strebj! AP. - brāgas vē̦ders, ein Vielfrass, Schmerbauch. [Nebst li. broga, brõgas aus r. брага.]

Avots: ME I, 327

III bubulis,

1) der Knoten im Garn, im Gewebe:
dzijas pavediens glude̦ns bez ķada bubulīša Alm., [Ruj.] man aptina dē̦lu māte bubulaiņu galvas autu; ņemat, brāļi, ēvelēt, nuodze̦nat bubulīšus BW. 24671. [uz bubuļa (Var.: pubuļa) stāvē̦dama BW. 25314 var.];

2) dāmu bubulītis, die Rauchwolke
Skalbe Duomas II, 67. [Nach Būga РФВ. LXVII, 232 zu li. buburai "harter Ausschlag, Gänsehaut" u. a.]

Avots: ME I, 343, 344

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. ² 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis ² Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. ² 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. ² 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350

buñdulis [Gr. -Essern, Wandsen],

1) [buñduls Neunburg], eine hölzererne Butterdose mit einem Aufschiebdeckel
Kurl.; in Livl. ciba;

2) [buñdulis C., ein rundes Lehmgefäss;] ein Gefäss für gekäste Milch, Grütze:
putras bundulis Mag. III, 1, 122. piena bundulītis BW. 29261;

3) [buñdulis Ruj., ein Klötzchen;] Flott -, Schwimmhölzer an Netzen
Konv. ² 2573;

4) ein Bündel
Ruj. n. U.;

5) ein Futteral;
adatu bundulis, Nadelkissen;

6) dziju bundulis, ein Haufe zusammengereihter Garnknäuel
U.;

7) bunduls, ein Lamm od. eine Kuh, die sich langsam entwickelt:
tāds bunduls vien ir Podsem; [buñdulis Wenden "etwas Kleines"(bes. von lebenden Wesen); bunduls Nerft, etwas, das ebenso lang wie dick ist;

8) buñdulis C., trollius europaeus. Entlehnt aus dem Germanischen, wenn von der Bed. "Bündel"(> etwas Rundes)
auszugehen ist.]

Kļūdu labojums:
viss 3. nozīmes nodalījums jāizmet. Die ganze Abteilung 3) ist zu streichen.
4) = 3)
5) = 4)
6) = 5)
7) = 6)
8) = 7)

Avots: ME I, 350, 351

I bur̂bulis [PS., C., Wolm., Kr., Lis., Kreuzb., AP., Mar., Bers., Dond., Bächhof, Grünwald, Lemsal u. a. bùrbulis ² K., Nerft], burbula N. - Schwb., Spr., [* burbuls (= li. bur̃bulas), erschlosen aus dem Demin. burbuliņš BW. 29720], eine Luftblase in einer Flüssigkeit, Wasserblase: apaļš mans kumeliņš kâ ūdens burbulītis BW. 29599; burbuļus mest, Wasserblasen erzeugen. ielīdīšu putras baļļiņā un uzmetīšuos par burbuli LP. VI, 147; ziepju b., Seifenblase. viss tik sapņu burbulis, viss tik burbuļu sapnis Zalkt. II, 57. Zu burbināt und li. burbė´ti "клокотать (о кипящей вод); кипѣть с гулом."

Avots: ME I, 352

cabītis, [auch cabulītis], Liebkosungswort zur Bezeichnung kleiner Kinder.

Avots: ME I, 363

ce̦kalis,

3): ce̦kulītis, ein braungraues Vögelchen mit einem Federbüschel auf dem Kopf
Tals.

Avots: EH I, 263

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368

[cibulis PS., Grobin], cibulītis,

1) das Hühnchen;

2) Liebkosungswort:
un tu atbrauci, manu cibulīt! In dieser Bed. auch cibuliņš. [Zu ciba 1.]

Avots: ME I, 379

čiepstulis, einer, der zwitschert, ein Vogel: sēd perēklī mazs čiepstulītis Latv.

Avots: ME I, 417

cĩrulis: Demin. cīruliņš BW. piel. ² 2624, 1 var., cīruleņš BW. 2692, 8; cīrulītis mazputniņš BW. 2644, cī rul[i]s mani aizdziedāja 28740; meža (Sassm.) od. sila od. vēja c., die Baum-, Heidelerche (alauda arborea).

Avots: EH I, 276

cĩrulis, [cīrvulis Lng.], cīrvulis Manz., cĩrvels Dond., [gen. s. cīrvēa BW. 24133, 4 var. (aus Sassm.)], die Lerche: cīrulis dzied, ļivina, vīturuo. Sprw.: kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj. ce̦kulains od. sūdu cīrulis, Haubenlerche, cīrulītis als Liebkosungswort: vīriņ, manu cīrulīti BW. 9397. [Li. dial. cyrulỹs vielleicht ein Kuronismus (neben echt li. vyturỹs od. vieversỹs; unklar is das Verhältnis zu finn. kirvi "Lerche". Im Übrigen wohl eine Lautnachahmung; vgl˙sloven. čiriti "zirpen", r. чири́кать "zwitschern, zirpen", bulg. чурулига "Haubenlerche".]

Avots: ME I, 391, 392

cìrvis, Demin. [cìrvulis, Druw. auch cirvelis], cirulītis N. - Peb.(li. kir̃vis), das Beil, die Axt. Sprw.: labāk cirvis bez kāta, nekā vīrs bez prāta. bez cirvja ne paegli nenuocirtīsi, bez paduoma ne pirti neizkurināsi. kâ ar cirvi aiz - od. nuocē̦rt, redet grollend, zürnend. kâ ar cirvi pa pieri, wie ein Blitz aus heiterer Höhe. dūmi tādi, smaka tāda, tvans tāds, ka cirvi var pakārt od. pakari vai cirvi, von grossem Rauch, Gestank, dunst gesagt. gaidi, gaidi, kad cirvja kātam lapas plauks! von unerfüllbarer Hoffnung, Erwartung. auksts od. salts, ka cirvīšus me̦t, es ist kalt, es friert, dass die Wände platzen. asins cirvītis, der Schnäpper Brsch. [Weiterhin zu r. dial. червъ "Sichel", ai. carvati "zermalmt", gr. χρμα "Schnitzel" u. a.; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 388, Walde Wrtb. ² 133, Berneker Wrtb. I, 172, Persson Beitr. 786, Güntert Reimw. 21.]

Kļūdu labojums:
aiz"Demin."jāiesprauž (hinter"Demin."ist iezufügen):auch cirvelis

Avots: ME I, 388

čiv! čiva! čivi! schallnachahmende Interj. zur Bezeichnung des Zwitscherns, Gesanges der Vögel: putniņš dzied čiv, čiv. čivi, čivi čivulītis Poruk. Vgl. čava 1.

Avots: ME I, 415

‡ čivulis "= čivulītis" PV.; "kas čivina (putns, bē̦rns)" PV.

Avots: EH I, 291

čubinât,

1) reinigen:
čubini traukus Mar. n. RKr. XV, 111;

2) aufzausen, lockern, aufklopfen:
matus, siena vīšķi, mīkstu guļu. čubini maku BW. 1752;

3) hätscheln, liebkosen:
ik˙kur,š savu, ik˙kur,š savu vakarā čubināja BW. 2659, 2. Refl. -tiês,

1) mit dem Aufzausen, Lockern, Aufklopfen beschäftigt sein, trödeln:
viens bē̦dulei gar kamiesi čubinās LP. IV, 120. viņa sāka atkal čubināties un rīkuoties gar gultu; čubināties ar lelli (von Kindern) Bers., Fest.;

2) in Liebe einander zausen, sich paaren:
zvirbulītis ar sieviņu pa paspārni čubinās BW. 2649.

Avots: ME I, 417

‡ dzẽ̦lgans Trik.; gelblich: pa dzē̦l gani smilšainiem krastiem Cīrulītis 1935, N‡ 23.

Avots: EH I, 356

ģìbulis, ‡

4) ein kränkliches, sieches
(vārgs) Lebewesen Linden in Kurl., (mit ì ² ) Sonnaxt; ģĩbulītis Frauenb. "vārgs bē̦rns"; ‡

5) ein träger, fauler Mensch
Linden in Kurl.

Avots: EH I, 428

gribulis,

1) ein Begehrlicher, jem., der etwas will :
[ja ē̦duot izkrīt nuo mutes kumoss, tad gribulis (= badīgs cilvē̦ks nāk Tirsen.] gribulītis mani grib BW. 15127 ; [

2) Begehr, Wunsch
LKVv.].

Avots: ME I, 654

ìedžiñkstêtiês, erklingen, aufläuten: iedžinkstējās un apklusa... zvārgulītis Upīte Nemiers 125.

Avots: ME II, 14

ìevḕrpt, tr., einspinnen: tur savu mūžu iekšā ievērpu MWM. VI, 3. matuos tam nepielūdzamais laiks jau sen- dienām baltus pavedienus ievērpis Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einspinnen: nakts spigulītis zālē ievērpjas Asp.

Avots: ME II, 88

izkasis Laud., izkasnis Bers., Lasd., Fest., ein aus dem ausgeschabten Rest des Teiges gebackenes Brot: izkasnītis - maizes kukulītis nuo abras izkasām Etn. IV, 34. saimniecei jāduod vilkam muldas izkasnis LP. VI, 293. [Kreuzb.].

Avots: ME I, 748

[ķibulis Lös., ķibulītis Hasenpot, Sessw., N. - Schwanb., = cibulītis 1.]

Avots: ME II, 378

ķigulis,

1) Schnecke
Wid.; Schneckenhäuslein U.: nav sastuopami ķiguļi MWM. VII, 877;

2) eine Wäscheklammer
Grünh.;

3) ķiguls L., ein Kegel;

4) [ķigulis Selg.], die kegelförmig zusammengestellten Garben:
kad sāka stādīt ķiguļus PSk. II, 64. ķiguls - nuo kūlīšiem sakŗauts labības stats Selg. n. Etn. IV, 66;

[5) ķigulītis Mesoten, = abr(a)kasis].

Avots: ME II, 379

ķimpulis, ķimpulis,

1) ein kleines, rundes Hölzchen:
še tas pats alkšņa ķimpulītis - taisi tapiņu Siuxt, Frauenb. paņem tuo ķimpuliņu un padze̦nā zuosis nuost Naud. ve̦zmu ar ķimpulu sagriezt cieti Frauenb.; auch längere Stäbe: skribas - vairāki gaŗi ķimpuli sapīti kuopā, kas tad tuop uz ratiem un ragavām likti Etn. II, 177;

2) ein Stückchen, Fetzen:
stienis sadruozīts vienuos ķimpuļuos LP. IV, 1. vedēji dancuoja, ķimpuļi [Bedeutung?] skanēja BW. 24200;

3) Spitzenklöppel
L.; [ķim̃pulis Nigr., = pabulis (Knoten im Garn od. Zeug).]

Avots: ME II, 381, 382

‡ knabulis,

1) "= knablis" Grünh.;

2) "neliels daikts, kas atruodas pie kāda lielaka priekšme̦ta" Siuxt: piķa lampiņai pie vāciņa mazs knabulītis ar caurumtiņu un pie knabulīša cau-rumtiņā dakts;

3) "?": pē̦rkuons tur spēra. knabuļi vien zibināja Anekd. IV, 252;

4) der penis
Frauenb.

Avots: EH I, 626

kraũstît: (fig.) sāka ... k. savus radu rakstus Jaunais Cīrulītis 1933, № 12. - Zur Bed. vgl. auch ìekraustît.

Avots: EH I, 644

kritala: kritalas, Lagerholz - auch Salisb.: šis mežā ... traucas, pār kritalām drāžas Plūd. Pasaciņu šūpulītis 7.

Avots: EH I, 656

kukulis, Demin. gen. s. kukuliņa BW. 18475; 26353, acc. s. kukuliņu Pas. V, 405 (aus Lettg.),

1): auch Walk, Wolm.; ein grösseres, kreisrundes Brot
(neben klaips "ein eiförmiges, elliptisch geformtes Brot") Baar in seinern Exemplar von U.; maizes kukulīt[i]s BW. 22674. izce̦pusi me̦d[u]s kukuli (Var.: plāceni) 27536 var.;

3): auch Orellen, Saikava;

5): die Niere
Seyershof;

6): kukulītis Dunika, ein Kloss;
nuokava divejus ... vepŗus un sataisīja divi kukuļus (Klumpen?) tauku Pas. XII, 233; ‡

7) vāveres k. Linden in Kurl., ein Fichtenzapfen:
kas pārnāca nuo meža, tas bē̦rniem deva vāveres kukuļus.

Avots: EH I, 669

kukulis (li. kukulỹs "Brotlaib"),

1) ein Brotlaib:
saime apēda pusdienā ve̦se̦lu kukuli maizes. kukulīšus cept, Brot backen, ein Kinderspiel Etn. III, 12;

2) das Brot und sonstige Lebensmittel, die die Gäste an festlichen Tagen mitbringen:
Sprw. ciema kukulis gards. dē̦lu māte ciemā lūdza; kuo nesīšu kukuļam BW. 23478. viesi allaž nāk ar kukuļiem jeb ciema maizi BW. I, 172. kukulim brūtes tē̦vam un mātei deva panāksniekiem līdza plāceni, gaļu un alu III, 1, 38. ceļā brūte meta vis˙maz baltu maizi, tâ saucamuo brūtes kukuli III, 1, 84. pēc tam (t. i. pēc mičuošanas) ēda kruoņa kukuli III, 1, 77;

3) das Geschenk, namentl. zum Bestechen:
kukuļus duot, bestechen, kukuļus ņemt, sich bestechen lassen;

4) der Purzelbaum:
bē̦rni meta kukuļus Lautb.;

5) kukulītis, die hervorstehznde Muskel an der Schulter des Pferdes:
nuokusušam zirgam kukulīši raustās, trīs RKr. III, 129;

[6) kukulīši (vgl. li. kukulỹs "Mehlkloss"), die Klösse:
kukulīšus, kuŗus meitas jau samīcīja, ielaidīs grāpi Janš. Čāp. 5.] Zu kukt, [s. Solmsen Beitr. 88; d. dial. kuckel "kleines Brot" bei Frischbier I, 438 wohl aus dem Baltischen].

Avots: ME II, 302

kuñkulis, kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316

lũrêt, -u, -ẽju, lauern: vīriņš lūr un skatās Etn. II, 174. Refl. -tiês, lauern: Bē̦rtulītis lūrējās miežu gubas galiņā Etn. IV, 100. es pa luogu lūrējuos BW. 8127. [Nebst estn. lūrima aus mnd. luren.]

Avots: ME II, 520

magaričas, der Vertragstrunk, Vertragsschmaus, Belohnungstrunk: rubulītis ieslīdēja ķešā un kur vēl kuplas magaričas LP. VII, 621. par meitu skapju iecelšanu cēlēji prasa magaričas Etn, III, S. - Nebst li. magarỹčios aus r. магарыч.

Avots: ME II, 547

mazputniņš, mazputnĩtis, ein kleiner Vogel: lakstīgala mazputnītis BW. 907, 2. cīrulītis mazputniņš 907, 3 var.

Avots: ME II, 574

‡ mažulis, Demin. mažulītis, mažuliņš, mažulē̦ns, Kosewort für ein kleines Kind Stenden.

Avots: EH I, 788

I muskulis, muskuls [LP. I, 179], muškuls PS.,

1) ein Päckchen, Bündel:
saimnieks ienesa dažus muskuļus un uzlika uz galda Blaum. viņam ruokā bija drēbju muskulītis Bers., Laud. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem... daž˙dažādus sataisītus muskuļus LP. VII, 693. skrējis liels, pe̦lē̦ks vīrs, ne˙sdams lielus muskuļus padusē VII, 1319. [iesien tuo lakatiņā, muskulītī Manz. Post. I, 249. atrada savu naudas muskuli Glück I Mos. 42, 35];

2) eine zusammengeschlungene Masse, etwas Verwickeltes, ein Knäuel:
[lielais ienaidnieku muskuls De̦glavs Rīga II, 1, 222.] tâ nu bija trīs vīri un trīs sievas vienā muskulā JK. me̦lns muskulis pa ceļa virsu ritnājies LP. pastalas jāsasienuot kuopā muskulī LP. V, 1. guovis sagriezās muskulā Vēr. II, 1290. slimnieks sarauts muskulā [diegu muskuls Zaravič. - Zu li. muškulėls "ein Knoten in einem Taschentuch, einer Schürze u. drgl., in welchen Geld u. drgl. eingeknüpft ist" bei Bezzenberger Lit. Forch. 144.]

Avots: ME II, 672

‡ nebē̦dulis, ein nicht Betrübter, nicht Bekümmerter: vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā; nevaidulis, n., nāc pie manis sētiņā! BW. 34357.

Avots: EH II, 10

‡ nevaidulis, der Gegensatz von vàidulis ² : vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā; n., nebē̦dulis, nāc pie manis sētiņā! BW. 34357.

Avots: EH II, 22

nùostãvêt,

1) intr., auf der Stelle stehen, aushalten:
cīrulītis nevarēja vairs kājās (gew. uz kājām) nuostāvēt RKr. XVI, 238. ja tu vari trīs dienas un naktis bez gulēšanas nuostāvēt, tad suni dabūsi LP. IV, 18;

2) tr., nuostāvēt kājas, sich müde stehen:
es tīri kājas nuostāvējis Lautb.;

[3) nuostāvēt darbu, n. dienas U., eine Arbeit, eine Gehorchszeit vollenden].
Refl. -tiês,

1) abstehen: nuostāvējies alus, gaiss Vēr. II, 135;

2) sich müde stehen:
viņš bij visu dienu nuostāvējies Brig.

Avots: ME II, 859

‡ pabèidzītis ² Stelph., der Letzte: šis kukulītis atcepis; tas jau pats p.

Avots: EH II, 120

II paliẽks [PS.], palieka [Fest.], paliêks ² Kand.,

1) das Übriggebliebene, das Überbleibsel, der Rest:
vai nevari šuo palieku arī ielikt ve̦zumā? Saul. armijas palieks A. XX, 389. nakts palieks viņam bij jāpavada zem liela lietus XX, 559. tas palieks jāizne̦s vecenei XX, 653. ve̦cais maksāja nuo sava ve̦cā naudas palieka Aps. palieka nuo tiem laikiem Antrop. II, 49. staigājis kâ nāves palieks [auch in Lis.; Fest., Stelp.] apkārt, wie ein Todeskandidat LP. VI, 163. pa kruogu vēl dauzījās ļaužu palieki Zeib. vietām vēl kādi sniega palieki spīdēja Saul. puisis paliekus (paliekas 788) nuolējis zemē LP. VII, 835. citi dzēra pilnus mē̦rus, es tuos mē̦ru palieciņus BW. 20093. duodiet man palieciņas! 29406; palieka kukulītis, = abrakasis Stenden;

2) die Unterlage, das Untergelegte:
le̦du nedrīkst likt taisni uz zemes vai grīdas, bet tas jānuovietuo uz īpašām paliekām Zemk.;

3) (als Schimpfwort) Schund, Ausgeburt:
tu ļaužu palieks! Tirzm.

Avots: ME III, 62

pal˜traks: plur. paltraki "ein Mantel mit Kragen" Bartau, "der einfache, grobe Mantel bei der Arbeit" Spiess; cīrulītis ... ar pe̦!ē̦ku paltraciņu BW. 2666. - kuoka paltraki, scherzhafte Benennung des Sarges Spiess.

Avots: EH II, 152

par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,

1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);

2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!

3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;

4) temporal,

a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;

b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;

c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;

5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;

6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,

3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;

7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];

9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;

10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;

11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;

12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,

5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]

Avots: ME III, 84, 85, 86

‡ pãrtaisni "?": metuos tai p. pretim Jaunais Cīrulītis 1933, № 11.

Avots: EH XIII, 214

*peipulīte od. *peipulītis, das männliche Glied: appuškuoju peipulīti BW. 34642 var. Nebst pipele dass. wohl zu peipt.

Avots: ME III, 192

perinât,

1): auch BielU.; lika vistu cāļus p. Sonnaxt. Refl. -tiês, ‡

3) nisteln
Siuxt: papuves laukuos cīrulītis perinās; laichen Salis: kad vardes dziļā ūdenī perinājas, tad būs sauss laiks; kad se̦klumā - , tad būs lietans.

Avots: EH XIII, 224

pikulis Mar., Stomersee, = pikucis; pikuls, ein Erdenkloss; ein fetter Mensch Oppek. n. U.; pikulis, ein Hundename Stenden; pikulītis, ein Klümpchen C., N.-Peb., Bauske; zu pika.

Avots: ME III, 213

pimpulis Grünw., pimpulītis BW. 34633 var., = pim̃pis.

Avots: ME III, 218

piñkulis C., piñkuls N.-Kmph.,

1) die Zotte:
matu pinkulītis Upīte Sieviete 96. aiz bārdas pinkuļiem A. Up. J. 1. 12. te būs kādi pinkuļi, tuos izplucini! Vīt. 74;

2) ein Klunker, Klumpen
Nötk., U.; pìnkulis ² Adsel, = ciñgulis I;

3) pinkuļi, eine Art Speise
Mag. XX, 3, 60;

4) ein kleiner Knäuel
Dond.;

5) als Kosewort:
manu zelta pinkulīt! Dz. V.;

6) das männliche Glied (in der Kindersprache)
Stenden. Zu piñka I.

Avots: ME III, 220

pižulis, dünnes, schlechtes Bier Etn. I, 122 (aus Gold.); II, 137: citā bija brandaviņš, citā tāds pižulītis BW. 19564.

Avots: ME III, 230

plivinât, plivinêt,

1) flattern
Depkin n. U.: juo tie vēji lieli pūta, juo maguone plivināja BW. 8486 var.;

2) die Flügel bewegen
Spiess n. U.: cīrulītis augstu skrēja, augstu spārnus plivi-nāja BW. 22459;

3) flattern machen, lassen :
mazajām meitiņām vējiņš matus plivināja BW. 2173. vējiņš manus paladziņus kâ smildziņas plivinēja BW. 6998, 1;

4) schwimmend bewegen, hin- und hertreiben
U.: balta puķe atsacīja, labāk ziedu e̦ze̦rā, . . . labāk manas zaļas lapas ūdens viļņi plivināja BW. 19903, 3;

5) (auf dem Wasser) hin- und her-treiben
(intr.): laivenieka dvēselīte uz ūdeņa plivinēja (Var.: plivināja, plīvināja) BW. 50753 var. līdeciņa plivināja (Var.: plīvināja) ezeriņa ma-liņā 30757, 1 var. Refl. plivinâtiês, flattern: karuogi plivinās masta galā A. XX, 31. Zu plevinât.

Avots: ME III, 346, 347

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

*pretkvē̦la od: *pretkvē̦ls, die Gegenglut: ik muskulītis e̦lpuoja neviltuotu kaisli un, tikai meklējamuo pretkvē̦lu neradis, atgura uz mirkli Ezeriņš Leijerkaste I, 7.

Avots: ME III, 389

pum̃bulis Ruj., ein Knäuelchen: dzijas palicis pāri mazs pumbulītis N.-Peb.; der Samenknolle(n) der Kartofelstaude Vank.; pùmbulis ² "ein pušķis am Gürtel" Marienhausen; eine Kinderkrankheit Malta.

Avots: ME III, 409

rèibulis: auch (mit èi ² ) Līvāni, Warkl.: kviešu maize plauktiņā, reibulītis muciņā BW. 34291.

Avots: EH II, 363

rim̃mulis: ganībā tikai vienā rimmulī laba zāle Seyershof. viens rimmulītis būdā ir sauss, kur cūkai uzgulties ebenda; etwas Ringförmiges Ruj. Vgl. auch rim̃bulis.

Avots: EH II, 371

ripulis Wid., Demin. auch ripultiņš, ein Kreis; eine runde Scheibe, ein runder Gegenstand überhaupt, ein Kreisel: lakatiņš ar sarkaniem ripuļiem MWM. VI, 27. lūku ripulītis (Scheibe, Bündel) Zaļmuiža. viņas (= saules) ripulīši mirdzēja tam uz drēbēm A. XVlI, 395. muižkundze nuopūšas, lūpas ripulītī savē̦luse Vēr. II, 1401. savu vārdu viņš uzraksta un uzrauj vēl ripuli (einen Schnörkel) galā Dok. A. Pliederiene iesprauda matu ripulī (in den runden Haarzopf) adatu A. v. J. 1902, S. 403. auniņš dirsa ripultiņus RKr. VlI, 1266. ratenīti, ripulīti BW. 7018 var. mednis nuonācis zemē kâ ripulis A. XX, 146. malkas ripulis B. Vēstn., ein Ring Holz. - ripuļu zāģis Treiden, die Kreissäge. kad bē̦rns sāk kājām iet, tad saka: "tev jau mazais iet ripuļiem (= ripuliski) vien" N.-Peb.; ähnlich : aiziet ripuļu ripuļiem Bers.

Avots: ME III, 531

‡ II ruogulis,

1) = ruogulītis 1: rudzīšam ruoguļam BW. 28110, 2 var.;

2) eine ausgedroschene Ähre
Lemb., Seyershof (mit uõ), Nötk.

Avots: EH II, 391

rutulis,

1) ein rundes Stück Holz Wessen, ein Balkenende, ein runder Klotz;

2) "?": kuŗai meitai stāvu pupi, tai atjāja zābakiem; kuŗai gulu rutulīši, tai ar kārklu vīzītēm BW. 11982, 1;

3) rudzu rutulītis, = rudzu ruņģītis (s. ruņģis 2): jūs manu rudzu rutulīti nuogalinājušas LP. VI, 66, Etwa zu slav. rъtъ "Spitze, Schnabel, Anhöhe, Hügel"??

Avots: ME III, 565

saplũkât, tr., freqn.,

1) zupfend, zausend sammeln, (Gras) zusammenraufen
Spr.;

2) zerzausen, zerreissen:
cīrulītis iztecēja saplūkātu ce̦kuliņu BW. 2604. suns ve̦cuo (sc.: vilnānīti) saplūkāja (Var.: sapluosīja, saplēsa) 25472;

3) tüchtig (an den Haaren) zausen, raufen
Spr.

Avots: ME II, 704

se̦r̂mulis Kl., PS., Wolm.; Jürg., N.-Peb., Bers., se̦r̂mulis ² Karls., Deg., Zögenhof, Ruj., Nigr., Selg., se̦rmulis U., RKr. VIII, 86, Matkul, Talsen, se̦rmuls BW. 28314, se̦r̂mulītis C., Ramkau, se̦rmuliņš PS., RKr. VIII, 86, Bauske, Memelshof, se̦rmuolītis RKr. VIII, 86, der Hermelin (foetorius erminea L.): trīs naksniņas sagulēju sē̦rmuliņa (Var.: se̦rmulīša, sarmulīša, sērmulīša, sē̦rmuoliņa) aliņā BW. 13562, 3 var. duod, dieviņ, baltus linus kâ baltais se̦rmuliņš! 28314, 1 var. Vgl. sar̂mulis.

Avots: ME III, 819

sê̦rmulis ² Līn., sē̦rmulis L., U., Natur. XXXVII, 23, sē̦rmuliņš BW. 28314 var. (aus Schwitten), 28314, 3 (aus Bornsmünde), sē̦rmuoliņš, sē̦rmulītis BW. 28314, 3 var. (aus Alt-Autz), das Hermelin (foetorius erminea L.): duod, dieviņ, baltus linus, kâ baltuo sē̦rmulīti! BW. 28314, 1 (aus Frauenb.). trīs naksniņas sagulēju sē̦rmuoliņa (Var.: sē̦rmulīša aus Zirau, Kabillen, se̦rmulīša, sarmulīša, sarmuliņa) aliņā 13562, 3 (aus Alt-Seeksahten). dārgā sē̦rmuliņu kažuokā Kaudz. M. 389. S. se̦r̂mulis; die Lānge des ē, scheint nur kuronisch und semgallisch zu sein.

Avots: ME III, 830

skaitulis (f. -le) Celm., ein schnell Erzürnter, Verärgerter: apskaitus skaitulītis BW. piel. ² 207161.

Avots: ME III, 867

‡ skliduõnis NB. "nuo savārītiem rāceņiem izspiests un izvārīts kukulītis".

Avots: EH II, 505

skreblis (li. skreblỹs "Filz"),

1) ein alter, hinfälliger Mann,
(f. skreble) eine alte Jungfer od. Frau Mag. XIII, 2, 62; wer unsaubere u. zerfetzte Kleider an hat Gr.-Buschh.: nu tu izskaties kâ skreblis! ne viņam kauna ne+kā - iet kâ skreblis baznīcā;

2) auch skre̦bulis, ein alter Pelz
(Mar. n. RKr. XV, 135, Wessen), der durch Nässe hart geworden ist Kurl. n. U., Alksnis-Zundulis; ein kurzer Frauenpelz ohne Oberstoff Saikava: kad skreblītis mugurā, tad par saltumu nav bē̦da Saikava. kažuociņš skre̦bulītis, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 20451, 2. grab kâ skreblis Alksnis-Zundulis;

3) ein Jähzorniger
Golg.;

4) = abraskrãpis Saikava;

5) s. skrebelis I. Nebst skreb(el)is und li. skrèbti "trocken werden"
zu skrabêt I.

Avots: ME II, 890

‡ skrumuls (Demin. skrumulītis) Orellen "uzkalniņš". Vgl. krumuļains.

Avots: EH II, 513

spĩgulis C., Karls., (mit ì ² ) Kr., was glänzt, leuchtet; spīgulis U., Celm., Jāņu spīgulis Konv. ² 1418; MWM. VIII, 415, das Johanniswürmchen (lampyris); der Ohrwurm V.: mēness... bārsta sudraba spīguļus MWM. v. J. 1899, S. 355. zibuoša kariete kâ . . . sudrabuots spīgulītis A. Brigader Daugava I, 955. Nebst spīgana, spuoguot u. a. zu li. spinguliai "Augen auf der Suppe" (bei Geitler Lit. Stud. 110), spingė´ti "glänzen", spingis "Lichtung im Walde", spangatoti "łyskać", apspañgęs "verblendet", apr. spanxti (wie vermutlich für soanxti zu lesen ist) "Funke", ae. spincan "Funken sprühen", engl. spunk "Funke, Zunder" u. a., s. Būga KSn. I, 285, Zupitza Germ. Gutt. 162, Walde Vrgl. Wrtb. II, 663.

Avots: ME III, 1002, 1003

stipriņš, Deminutivform zu stiprs, ziemlich stark: mans mīlulītis ir jau labi stipriņš Sassm. n. RKr. XVII, 54.

Avots: ME IV, 1071

strumpulis U.,

1) auch strumpuls, ein kleines Holzstück, ein Strunk
U.; strum̃pulis Wandsen, strūmpuls ² Saikava, Gr. - Buschh., ein kurzes, rundes Holzstück: aizkūra nuo vakarā iene̦stiem strumpuļiem plīti Duomas II, 3. meita cūku slauca uz strumpula (Var.: sprungula) tupē̦dama; paritēja strumpuliņš (Var.: sprunguliņš) BW. 29357. vecīte apsauc šuneļus, ar žagaru strumpuliem mē̦tādama Lautb. Luomi 67. tuo aizve̦d līdz tē̦va sē̦tai tik klusi, tik lē̦ni, ka ne strumpulītis neiebrīkšķinās LP. IV, 152. kâ strumpuļi (Var.: strumpali, sprunguļi) arājiņi BW. 9763, 2 var.;

2) ein Mensch von kleinem Wuchs
Memelshof;

3) strumpuls Saikava, strumpulis ² der Pferdeapfel
Fest.; (strumpuls "ein Grümpel" L.) harter, gefrorener Menschen-, Pferdekot U. Nebst li. strumpolas "strumpulis; собачье кало" (Miežinis) zu strumps.

Avots: ME IV, 1094

strupulis: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Pilda n. FBR. XIII, 48;

1): tī vāle, kur sit strupuļus Pas. XI, 129 (aus Ludsen); ein Klotz
Nautrēni; strupulītis ir mazs bluķītis Liepna; eine Feldwalze Nautrēni.

Avots: EH II, 590

tecêt (li. tekė´ti "laufen"), -ku, -cẽju,

1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;

2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;

3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;

4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;

5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. ² 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,

1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;

2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;

3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.

Avots: ME IV, 152, 153

te̦kulis, wer läuft; ein Herumläufer U., ein Flüchtling U., Spr., Brasche; = te̦kātnis U., Spr., N.-Schwanb.; der Schafsbock U., Brasche, Dr., Neuenb., Saikava, Leithammel U., Gold. n. Etn. 1, 106; der Eber; der Fuss (scherzweise) U.: zaķīšam ir vieglas kājas, tas pa˙priekšu te̦kulīt[i]s BW. 2686, 2. te̦kulis un bē̦gulis kâ Kains Stari II, 348. padarīdama mani par te̦kuli un bē̦guli virs zemes Kaudz. M. 9. zemes te̦kulis, ein Landstreicher U. bē̦rns nav liels, ir tik tāds te̦kulītis N.-Schwanb. liela galva, platas acis kâ tam meža te̦kuļam BW. 21379. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. te̦kulīti mitināt BW. 35408 var.

Avots: ME IV, 159

tētus, Demin. *tētulis, tētulītis Celm., = tēte: nuo tās zemes, kuŗu tētus, tu un mēs visi apstrādājām Balss.

Avots: ME IV, 176

*III tillêt "?" till (klingt?) sapņaini vara zvārgulītis Lejgalietis Latv. Wie verhält es sich zu estn. tillin "Klingen"?

Avots: ME IV, 188

I tirinât,

1) schütteln
U., (mit den Beinen) zuckende Bewegungen machen Adsel, AP., Arrasch, Bauske, Bers., Druw., Gr.-Buschh., Grünw., Jürg., Kabillen, Karls., KL, Ligat, Lubbei, Mar., Marzen, Meiran, Meselau, MSil., Nötk., Orellen, Raiskum, Ronneb., Ruj., Salis, Schujen, Selg., Sessau, Sessw., Siuxt, Weissenstein, Wenden, Wessen, Wolmarshof (in Dond., Stenden und Pilda nicht bekannt): kājas. kad zaldāts... ar bises re̦zgalu bija mieluojis, tad ve̦lns tikai vēl kājas vien tirināja LP. VI, 360. ruokas, kājas tirināju BW. 34486. zaķīt[i]s (ļipu tirināja (Var.: šķurināja) 16773 var. (ähnlich: 20415). tirināt nuosalušus pirkstus Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 21. cīrulītis . . . spārniņus tirinādams stāv gaisā Stari II, 101;

2) reizen, zörgen
St., U., zum Zorne reizen St., Erlaa, Gr.-Jungfernhof, Lems. und Oppek. n. U.: kam puisīšus tirināji (Var.: kairināji, kaitināji)? BW. 11898 var. tuo tirināja ar savām bildēm (reizten ihn mit ihren Götzen) Psalm 78, 58. caur . . . ģeķīgu tautu tirināšu es tuos uz dusmību (an einem närrischen Volk will ich sie erzürnen) Glück V. Mos. 32, 21. netirinājiet jūsu bē̦rnus (reizet eure Kinder nicht)! Epheser 6, 4. Refl. -tiês, zucken, sich schütteln: kājas puišiem tirinājās vien R. Sk. II, 142. eji tai jumpravai gaŗām tirinādamies! LP. VII, 456. Reimwort zu stirinât; falsch abstrahiert etwa aus nuostirinâties (als nuo-s-tirinâties aufgefasst)?

Avots: ME IV, 195

trakulis: trakulītis duorīt[i] dēja liela ceļa maliņā BW. 30414.

Avots: EH II, 690

trakulis, einer, der törichtes, unsinniges Zeug treibt, ein Haselant U., ein Spassvogel; ein Waghals; fem. trakul(īt)e, ein lustiges, ausgelassenes, albernes Mädchen Amboten, Bauske, Bornsmünde, Dunika, Kaipen, Odsen, Ruhental, Schrunden, Serben, Sessau: tāds trakulis nav piere̦dzē̦ts: pats skrien ve̦lnam rīklē LP. IV, 138. tur būs visadi ēdēji, dzērēji, daždažādi trakuļi 203. lācis . . . gribēja dusmās nezin kuo izdarīt; tuomē̦r Lāčausis ne˙maz nesabaidījās nuo trakuļa VI, 493. trakuļi pārtrakuojušies 229. kāds piedzēris trakulis salielījies V, 117. tas tāds trakulītis vien ir (ein Spassvogel) Smilt. saka, ka es tāda trakulīte. kā man bij netrakuot nu paša trakuma? BWp. 104. es bij[u] tāda trakulīte, drīz palaidu valuodiņu BW. piel. ² 8401. ar vienu trakuli neej pa ceļu! Glück Sirach 8, 15.

Avots: ME IV, 220

I trizulis Spiess n. U., Lesten, Schrunden, trizuļi Autz n. U., Etn. I, 105 (aus dem Doblenschen Kr.), LievenBersen, Neuenb., Remten,

1) eine Heugabel mit drei Zinken U. (Abbild. bei Bielenstein Holzb. 503), eine (holzerne) Gabel
(dakšas) zum Fassen von Heu, Getreide oder Spreu (in Luttringen mit 4 oder 5 Zinken!): trizuļi, kre̦tuļi, spriguļi LP. II, 41. nekust pļavu trizulītis (hierher?) slaiks Juris Brasa 489;

2) trizuļi, ein 5-8-zinkiges Gerät zum Zusammenschieben von Spreu und Korn auf der Tenne
Bielenstein Holzb. 507 (mit Abbild.). Über *trizalis aus trizaris.

Avots: ME IV, 238, 239

III trulis RKr. VIII, 97, Brasche, Demin. trulītis RKr. VIII, 97; Natur. XXXVII, 200, kleiner Strandläufer (tringa minuta Leisl.). Wie verhätt sich dazn estn. mere-truľľ "ein Strandläufer" ?

Avots: ME IV, 245

vàidulis ² : Demin. vaìdulītis BW. 34357; īsts v. un nelaimes pareģis A. Upītis Laikmetu griežos II, 124.

Avots: EH II, 748

vē̦rkulis: "rīks pakulu vērpšanai (pakulas tam aptin apkārt; mit ẽ̦r)" Siuxt; "vērpšanai uz čači uztītas pakulas" (mit ê̦r) Schwarden. vē̦rkulītis (Var.: vārpste) ceļu te̦k, vērpējiņu me̦klē̦dams; krīt[i], vē̦rkuli, ceļmalā! BW. 6973 var.

Avots: EH II, 776

vīčerêt, -ẽju, vīčeruôt Neuhausen, singen, zwitschern: vīčerē kâ cīrulītis Lautb. Ind. un Arija 49. zīle vīčē̦rē̦dama PIūd. Rakstn. 11, 279.

Avots: ME IV, 634

I vil˜na (li. vìlna "ein Wollhärchen", apr. wilna "Rock", serb. vù`na, got. wulla, ai. ū´rņā "Wolle"), dial. villa,

1) ville (?) Glück Ebr. 9, 19, die Wolle; das Haar von vierfüssigen Tieren:
Sprw. kam villa, tas jācē̦rp Birk. Sakāmv. 88. mīksts kâ vilna RKr. VI, 1004. tik mīlīgs kâ auna vilna Br. 541. liela brē̦ka, maza vilna (viel Lärm um nichts) RKr. VI, 75. bij man aitas, bij man vilna BW. 7575, 2. treju vilnu lindraciņi: suņa vilnas, kaķa vilnas, aizpē̦rnā kumeliņa 20523, 13. (kumeliņam) liela villa (Var.: spalva) mugurā 29686, 12 var. balta vilna 6924. smalkas vilnas kuodeļā 17330, 3 var. pe̦lē̦ks vilnas ē̦rkulītis Br. 139. guli kâ me̦lnas vilnas ē̦rkulis savē̦lusies 10. tu, māsiņ, villu vērpi BW. 6806. tu gan duomā, ka tur bija liela vilna (dass da viel los war)! Alm. Kaislību varā 66;

2) muku villa, eine Pflanze
("savādas sugas zâle pļavas, kura aiz ļuoti liela valguma slikti nuopļaujama, ja sausas pļavas, ar mē̦sluošanu tikai iznīdējamä); zaķa vilna, Wollgras (eriophorum L.) RKr. II, 71;

3) villas luops Frauenb., Schimpfname für einen faulen Menschen. Zu arm. gełmn "Wolle, Vliess",
lat. vellus "Vliess", ae. wil-mod "Wollstange" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 296f., Trautmann Wrtb. 359.

Avots: ME IV, 593

II vizulis, = trīsene, briza media L. RKr. III, 69; Plur. vizuļi, dass. Hochrosen; "smildziņas ar mazām sirsniņām galā" (wohl dieselbe briza media) Ligat, Mar.; vizulītis, eine Pflanze AP. Zu vizêt I.

Avots: ME IV, 632

žūžulis,

1) süsser Schlaf
Ramdam: tad ta bij labs žūžulis!

2) Demin. žūžulītis, ein Schlummerkopf
VL. n. U.: vedējiņ(i), žūžulīti! BW. 25759, 2;

3) žũžulĩtis Arrasch, Bauske, Fockenhof, ein kleines Kind.

Avots: ME IV, 838

zvãrgulis,

1): unbek. in Dunika;

3): trollius europaeus Daugeln, Lems.; zvā`rgulītis ² Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze.

Avots: EH II, 814

zvãrgulis,

1) eine Schelle
U.: darīja... zvārgulīšus nuo... ze̦lta Glück II Mos. 39, 25. zirgu zvārguļiem Zachar. 14, 20. sīkie zvārgulīši BW. 24155, 2. divkārt kāra kumeļam sudrabiņa zvārgulīšus 22171. zvārguļa juosta skanēt skanēja 5606. zirgam ap kaklu zvārguļu virkne Kaudz. M. 38. izdzirda... zvārguļus šķindam Janš. eglītes zarus piekaŗ ar dažādiem izgre̦znuojumiem, zvārguļiem, kriņģeļiem Etn. III, 141. ļaudis manu augumiņu kâ zvrāguli skandināja (sprachen viel über mich) BW. 8620, 1. nesmejies vienmē̦r kâ zvārgulītis! MWM. VIII, 102;

2) eine Kinderklapper
U.;

3) Plur. zvārguļi, die Trollblume (trollius europaeus L.)
RKr. II, 79; Konv. ² 3226; campanula Konv. ² 3704.

Avots: ME IV, 768

I zvingulis,

1) der Rausch
Wid., Vīt., Schujen, (mit iñ ) Arrasch, C., PS., Salis: viņam zvingulis galvā. tam bija zvingulītis Purap. alus zvingulis Kundziņš Kronw. 47;

2) der Dunst, Ofendunst
Ulpisch.

Avots: ME IV, 776

zvir̃bulis: Demin. zvirbulītis BW. 2649. "niedŗu" ME. IV, 777 zu verbessern in "niedŗu".

Avots: EH II, 815