Paplašinātā meklēšana

‡ atčupis sist Frauenb., rücklings (rückwärts) schlagen (so schlagend, könne man nur einen Teufel treffen).

Avots: EH I, 138

cupis, für čupis, Haarwisch St., U. [Nach d. Zopf?]

Avots: ME I, 397

čupis (s. auch unter čupa I): ein Busch, Strauss Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Busch"); Demin. čupītis, ein Büschel ebenda (unter "Büschel").

Avots: EH I, 296

čupis L., ein Haarwisch; vgl. čupa 2.

Avots: ME I, 421

dupis, ein hölzernes Salzgefäss: dupjuos sagrūž sāli, cūku taukus. mazākuos dupjuos uzglabā kukņā sāli un dažreiz liek arī uz ļaužu galda sālnīcas vietā A. IX, 2, 182. [Zu duplis.]

Avots: ME I, 518

I dupis: auch Lipsthusen.

Avots: EH I, 343

‡ II dupis "eine Geschwulst im Baumstamm" Gold.

Avots: EH I, 343

jupis: kādu jupu (Var.: kāda ve̦lna) ... bēga? BW. 13346, 5. var.

Avots: EH I, 567

jupis, ein Gespenst, ein böser Geist, der Teufel: reiz tẽ̦vs satikās ar jupi (ve̦lnu) LP. VII, 474. Jetzt nur doch in

a) Verwünschung erhalten:
rauj, parauj, rij tevi jupis! kad tevi jupis!

b) beim Ausrufe: zum Henker, zum Kuckuck:
kad tevi jupis laukā! kas jupis tā par pūrvietu! LP. V, 239. sazin tevi jupis! kas jupis visu atmin! LP. V, 210. kur jupis viņš palicis! kur jupē (jür jupī) Mag. XIII, 42. [Aus estn. jupe "grausig, schauderhaft, nicht geheuer" resp. aus einer dementsprechenden livischen Form?]

Avots: ME II, 119, 120

kartupis (unter kar̃tupelis): auch (mit ar̃ ) PS., Demin. kartupīši ( verächtlich) Memelshof.

Avots: EH I, 590

kaupis, ‡

2) die Kröte
Alschw.

Avots: EH I, 594

kaupis, die Muschelschale U., Wid. [Zu kuprs?]

Avots: ME II, 177

ķaupis,

5): auch Kürbis; ‡

7) = ķaûlis 1 (mit aû ) KatrE.

Avots: EH I, 691

ķaupis,

1) = garmetis Bershof, Naud., Annenburg ;

2) die Pfeife:
vis˙pirms viņš piebāza ķaupīti, aizkūpināja tuo un tad likās gultā A. XVII, 708 ;

3) der Täubling
[um Hasenpot mit aû ^2]: par ķaupīti sauc tikkuo nuo zemes izlīdušu bē̦rzlapu Siuxt LP. ;

4) die Kröte, der Frosch
JK. VI, 13 ; ķaupīte, ein kleiner Frosch Gr. - Sessau ;

5) der Sperling
Salis [ķaûps ^2], Lems. ;

6) ķaũpis, ein aufgeblasener Mensch, ein Geck
Dond.: tas ir tīrais ķaũpis ; viņš nezin, kâ izrunāt, iet, ģērbeties. Vgl. kaũpiņš.

Avots: ME II, 357, 358

[kazupis Warkl. "glatter Wegdorn" (rhamnus frangula).]

Avots: ME II, 184

I knàupis ² , [ein Bündel Bers.]: viņa knaupīti kaut kur aiznesa Upīt. st. 6. [Vgl. knupis 1.]

Avots: ME II, 243

II [knaupis "ein kleines Kind" (verächtlich) Gold.].

Avots: ME II, 243

‡ III knaũpis Schmarden, Smüt." verächtl. Bezeichnung für einen eingebildeten, prahlerischen Mann".

Avots: EH I, 628

knupis,

1): auch Seyershof;

2): auch Orellen, Salis, (knups) Wessen.

Avots: EH I, 634

knupis,

1) ein zusammengebundenes Tuch, in dem etwas getragen wir; ein kleiner Packen
U., Grünh.: viena kārta mugurā, uotra knup'itī Degl.;

2) der Zulp für Säulinge
U., Gr. - Sess.: meta baltu maizi un cukuru, kuo bērniņam likt knupī BW. I, S. 181. [Aus nd. knupp "Knupf, Knüpfel, Bündelchen" bei von Gutzeit II, 66.]

Avots: ME II, 250

‡ kņupis Libau, Oknist, = knupis 2.

Avots: EH I, 637

kraupis,

1): kraups BW. 35045, 4 var.

Avots: EH I, 644

kraupis, s. kŗaupis.

Avots: ME II, 264

kŗaũpis [Līn., Lautb., Gr.-Essern], kraũpis,

1) kraupis Salisb., Sunzel, [kŗaũpis Wain., Libau, Ahswikken], die Krätze, Pferdekrätze
Kand., [Ruj., Salis], Samit.;

2) der Schorf, Grind
Gr.-Sessau, Wid.;

3) eine Art von Ausschlägen an Kartoffeln
[kŗaũpis Libau]; unebene, rauhe Rinde: kartupeļiem piemeties kraupis C.;

3) die Kröte (= krupis) Elv., L., gemeine Krote (bufo cinereus) RKr. VIII, 101;

4) verächtliche Bezeichnung eines Menschen od. Tieres:
nāc ārā, znuota kraupi BW. 13730, 40 [aus Edw.]. vai tu, kŗaupi (auf ein Pferd bezogen), varēsi vājuo melnīti panākt? LP. V, 272. Zu kŗaupa.

Avots: ME II, 296

kŗupis,

1): auch Assiten, OB.

Avots: EH I, 665

krupis (li. krùpis), kŗupis BW. 17166,

1) die Krote;
raibs krupis, Wechselkrote (bufo variabilis) Natur. XXXVII. 9. pē̦rkuoņa krupis ir brūns un uz negaisu uzpūšas Sassm. piena krupis (zaļš) zīž guovis Sassm. svilpuotājs krupis (tumšs), Wasserkrote Sassm, lietus krupis, gelbbrauner Grasfrosch Sassm.;

2) wie krupe, auf kleine Menschen bezogen:
kâ krupītis tautu dē̦ls BW. 17166; besonders häufig zur Bezeichnung unartiger Kinder: ak tu krupis tāds;

[3) ein Zwerg
Ruj. - Zu krupt, krūpis, kŗaũpa, aksl. krupa "Krümchen, Brocken", ae. hruf "Schorf, Grind', hréof "rauh" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 630, Persson IF. XXXV, 2033 nnd Beitr. 8621 n. 865, Būga PФB. LXXI, 50, Trautmann Wrtb. 143, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 97.]

Avots: ME II, 287

kŗupis [li. kriùpis], s. krupis.

Avots: ME II, 297

‡ krupiski Frauenb., krupisku Mekons Barons M. 65, auf allen Vieren: mesties krupiski Seyershof. krupiski ("nach Art der Kröten") līst, dejuot Diet.

Avots: EH I, 660

[kŗupiski, auf allen Vieren kriechend: kŗupiski padancuot Janš. Dzimtene IV, 91.]

Avots: ME II, 297

kul˜tupis [Nigr.], ein unruhiger Mensch, ein Umhertreiber Wain., Essern, Bartau; n. Biel.: ein arges Schimpfwort.

Avots: ME II, 309

kupis, gen. s. kupuša, Part. praet. von kupt, geronnen: kupis piens, gekäste Milch: guovganam sviesta maize, kupis piens slaucenē BW. 29348, 5.

Avots: ME II, 318

‡ II kupis Mag. XVII, 1, 85, ein Häuflein. Vgl. kupi 1.

Avots: EH I, 676

lupis,

1) der Strassenräuber
L.,

[2) ein Hahnrei
Tahm. n. U.;

3) "= knupis 2".) Zu lupt.

Avots: ME II, 515

pļupis L., St., = pļupata; "jem., der sehr undeutlich spricht" Lesten.

Avots: ME III, 373

pupis: auch Erlaa n. FBR. XI, 9, ķēves p. AP., eine Art Pilz. - "kuņas" ME. III, 414 zu verbessern in "kuņas".

Avots: EH II, 326

pupis Spr., Demin. pupĩtis BW. 34487, 1 var., = pups; kuņas pupis U., ein Gerstenkorn.

Avots: ME III, 414

pusdrupis, Part, praet. act., halb zerbröckelt, zerfallen: pusdrupusi ķieģeļu krāsns Vēr. II, 1368.

Avots: ME III, 425

pusnuokŗupis, Part. praet. act., halb räudig: pusnuokŗupis tē̦va dē̦ls BW. piel. ² 13154, 2.

Avots: ME III, 431

saknupis: ze̦mas, saknupušas klētis Siuxt.

Avots: EH XVI, 418

saknupis, saknupt, s. saknubt.

Avots: ME II, 653

sakņupis: s. plānā gulus Perkunen n. FBR. XVIII, 132.

Avots: EH XVI, 418

sakņupis, sakņupt, s. saknubt.

Avots: ME II, 653

I sakupis, s. sakupt.

Avots: ME II, 659

II sakupis,

1) auch sakupies, gekrümmt, gebückt: cilvē̦ks sakupis un sarāvies savā cīņā dēļ nieciņa miera Vēr. Il, 903. Kliņģers brauca uz priekšu sakupies A. v. J. 1902, S. 324. vecītis sakupis jau D. 116. 60;

2) "gemästet":
apdziedam vī,ru bagātu, sakupušu un gre̦znu Gesangb. v. J. 1742,

Avots: ME II, 659

smiltkrupis, die Kreuzkröte (bufo calamita) Naturf. XXXVll, 7.

Avots: ME III, 964

snupis: vgl. šņupis 3.

Avots: EH II, 543

snupis, snubis, = snipis 1.

Avots: ME III, 979

I šņupis (unter *šņupe 3): auch Erlaa, Ramkau; die Nase Nötk.

Avots: EH II, 654

‡ II šņupis A.-Autz, Laud. u. a., der Schnupfen.

Avots: EH II, 654

strupis, ein Holzstück, Knüppel: paķeršu nuo malcienes strupi, salaistīšu pa pakaļu! Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 1095

stupis St., U., = stups.

Avots: ME III, 1108

tupis L.,

1) der Hintere;

2) ein "Hucker".

Avots: ME IV, 267

‡ tupiski Adiamünde, Salis, = tupu(s).

Avots: EH II, 704

tupiskus, Adv., hockend: tupiskus . . . plederējies . . . istabā pa kula virsu Upīte Medn. laiki.

Avots: ME IV, 267

upis (li. upys Daukša Post. 198, ₉ ) Jozefovo, auch ein Demin. upelis (li. upelis bei Miežinis), ein Bach, Bächlein Druw. (hier meist in Komposita: Egļupis, Alkšņupis u. a.); eine sumpfige Niederung im Wald, durch die Wasser rieselt, ohne sich zu einem Bach zu vereinigen: starp abiem upjiem A. 1899, S. 119, upīši urdzēja visu cauru vasaru 108. upītis (li. upytis bei Miežinis) burbuļuo Kra. Vīt. 79. tik upeļa malā grīslis U. b. 61, 50; upelis, ein im Sommer versiegendes Bächlein Dunika; in Dunika auch Bachnamen wie Rũdupis, Laũkupis, Sil˜kupis, Me̦dupis u. a. und die Wiesennamen Brizgu upji und Ratinieku upji.

Avots: ME IV, 300, 301

uzkupis (part. prt.) Bers., = uzkucis 1. Vgl. auch uzkupt.

Avots: ME IV, 347

‡ II uzkupis (part. prt.) Frauenb., = uzkapināts: u. piens.

Avots: EH II, 726

I uztupis,

1) uztups, ein Stubenhocker
Aiviekste;

2) (li. užtupỹs) der dritte Ehemann einer Frau
Preekuln; ein Hahnrei (?) L., U.

Avots: ME IV, 394

II uztupis, Adv., votnübergeneigt, hokkend A.- und N. - Schwanb.; eigentlich wohl ein part. praet. act. zu uztupt.

Avots: ME IV, 394

ūzupis "?": ūzupītis (Var.: ūziķītis) ūzu prasa BW. 12434 var.

Avots: ME IV, 411

a, Ausruf der Fraude, der Angst, des Unwillens, der Zurückweisung: a, kā es te saimniekotu Vēr. I, 399. a, liec mani miera! a, ka tevi jupis parautu!

Avots: ME I, 5

àizplèstiês, sich breit machend hindern, den Weg versperren: liels krupis aizplēties priekšā LP. IV, 168.

Avots: ME I, 44

àizupe, der Ort jenseit des Flusses. aizupis U., àizupiẽtis, auch àizupniẽks, der jenseit des Flusses wohnt BW. 10330.

Avots: ME I, 58

àizzîst, tr., ansaugen, besaugen: krupis aizzīžuot guovīm tesmeņus MWM. X, 11.

Avots: ME I, 61

apčâpât, apčâpuôt, tr., um etwas kriechen: krupis apčāpāja maizi LP. VII, 321.

Avots: ME I, 80

apkŗupt (unter apkrupt): kâ pirts de̦rē̦tu! e̦su nuo me̦lnumiem galīgi apkŗupis (die Haut ist sehr schmutzig) Frauenb.

Avots: EH I, 94

aplupt (li. aplùpti),

1) tr., ringsum abschälen;

2) übertr., bestehlen, betrügen:
māte aplupa meitu Mesoten, Mag. XIII, 2, 53. Auch intr.: aplupis kuoks, abgerindet; aplupis cilvē̦ks, abgelumpt.

Avots: ME I, 103

‡ atkupt, in der Verbind. piens atkupis, bei längere Zeit in der Wärme gestandener Milch hat sich der Käse von den Molken abgesondert Jürg.

Avots: EH I, 151

‡ atlàupt ² Nautrē̦ni, (die Augen) weit öffnen (perfektiv): acis atlaupis, nuo cepļa virsa veŗas.

Avots: EH I, 153

[atļubt, sich schall zurückbiegen: ausis atļubušas PS.; auch mit p: pastalai ielāps atļupis Nigr., Wandsen].

Avots: ME I, 175

atlupt (li. atlùpti), intr., sich abschälen, ab-, loslösen: gaļa atlupa nuo kauliem A. XX, 290. mizuo nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155; atlupis cigārs, eine Zigarre, deren Oberblatt sich losgelöst hat Alm. kas tā tāda mičuotāja, atlupuši nagu gali BW. 24662, 1.

Avots: ME I, 174

blĩniņ lūkuot, mit glupischen Augen ansehen L.

Avots: ME I, 316

‡ càkars ² Saikava "?": sēž kâ c. (upis">sakņupis, sarāvies).

Avots: EH I, 262

I čir̃kstêt: auch Iw.;

1): zvirbuļi čirkst un čivina Wessen. uz liêtu kāds putniņš vie˙nādi čir̂kst ² AP. circenis čir̂kst ² , krupis čir̃kst Sessau;

2): čir̂kst ² vien sniegs, kad iet AP.

Avots: EH I, 291

I čupa, čups Mar. n. RKr. XVII, 138, čupiņš BW. 25623, auch wohl čupis St., U., der Haufe: pe̦lnu, žagaru č.; čupu čupām, haufenweise. lapas sabirušas čupu čupām; čupā, vienā čupā, auf od. in einem Haufen, zusammen: čūkas ē̦d mierīgi čupā. čupu cūkas, ein Kartenspiel (Haufenschweinchen).

Avots: ME I, 421

II čupa, ein Busch Haare, der Schopf (= čupra): ņemt, grābt zē̦nu aiz čupas Dünsb. (auch: aiz čupja; von čupis Mag. II, 3, 36). Aus r. чупъ "Schopf".]

Avots: ME I, 421

čūreniski: tas uz vietas č. sačupis dubļu skrīnī Janš. Līgava II, 320. č. nuokūleņuoja lejā I, 296 (ahnlich Mežv. ļ. II, 426).

Avots: EH I, 299

‡ l dèlderis ² Lettg. "upis">sadrupis, dre̦bulīgs, saktitis cilvē̦ks".

Avots: EH I, 314

‡ drùza ² Warkl. "upis">kraupis".

Avots: EH I, 337

dupes L., Krebsnester (an Bachufern. [Vielleicht zu dupis.]

Avots: ME I, 518

duplis ein Gefäss, in dem man Salz hält od. Fatt zerstösst Edwahlen n. U. [Nebst dupes und dupis wohl zu ksl. dupļģ "hohl ", r. дуплó "Höhlung im Baumstamm ", čech. duopa "Höhlung ", ahd. tobal "enges Tal " u. a. bei Berneker Wrtb. I, 237 f.]

Avots: ME I, 518

[III duprs Bers. "augsts, apdrupis ce̦lms ".]

Avots: ME I, 518

glupiķis, [upis">glupis St.], der Dummkopf.

Avots: ME I, 630

gubêtiês, anscheinend = gubāt(ies) II: tu kâ krupis gubējies BW. 12974.

Avots: ME I, 674

‡ gur̂ņâtiês ² Stenden,

1) sich rekeln:
es kâ ruoze līguojuos, tu kâ krupis gurņājies VL. meita līdz pusdienai gurņājās pa gultu;

2) ohne Erfolg arbeiten:
tur viņš ardams gurņājas.

Avots: EH I, 421

[ìedrupt,

1) sich abzubröckeln anfangen:
upes krasts iedrupis; siena iedrupusi;

2) einstürzen
(intr.): kartupeļu bedre iedrupusi Salis.]

Avots: ME II, 11

ìeklupt, hinein -, hereinstürzen: ielupis kâ jau pats nelabais istabā LP. V, 128.

Avots: ME II, 28

‡ ìekrupt "?": tu biji tâ iekrupis (=neveikli iesēdies?) ratuos, ka tevi ir pazīt nevarēja Smilt.

Avots: EH I, 523

‡ II ìekŗupt, stecken bleiben Wandsen: saimnieks iekŗupis kruogā un dzeŗ.

Avots: EH I, 523

[ìelupt,

1) intr., teilweise platzen:
rāceņi vāruot ielupuši Wandsen;

2) betrügen:
čigāns zirgus mituojuot ielupis saimnieku Nigr.]

Avots: ME II, 40

izdribêt "?": ja kleķa mūris kur izdrib un izbirst... Būvm. 77. izdribējis "verfault". [izdribêt, intr., vermodern: drēbe vietām jau pa˙visam izdribējusi; izdribējis kuoks Wolm.] Dazu von inem * izdribt: izdribusi drēbe "Stoff (Zeug) mit Löchern, die durch Modern od. Verschleissen entstanden sind." [izdribis, fadenscheinig Bauske; izdribis (= izdrupis) mūris Kreuzb.]

Avots: ME I, 729

izdzìmt (li. išgim̃ti),

1) ausarten, aus der Art schlagen:
jupis zin, kur tāds esi izdzimis Mag. XIII, 3, 61. cilvē̦ks sarūk, izdze̦m tr.;

2) hervorgehen:
vai īstas episkas gle̦znas neizdzimst nuo jūtām? A. IV, 569.

Avots: ME I, 732

[I izlupt (li. išlùpti),

1) betrügerisch entweden:
viņš tam izlupa (prs. izlūp) daudz naudas Nigr.;

2) intr., ausbrechen:
bļuodai mala izlupa Salis;

3) = izšķilties 2: cālis nuo uolas izlupis Bers.]

Avots: ME I, 766

izràust (li. išraũsti), tr., ausscharren: krupis pats izrauš sev alas Konv. ² 2029. uguni vajaguot izraust uz visām pusēm LP. VII, 1143. viņš izrausis naudu nuo zirga staļļa LP. VII, 175. izraust krāsni, die Kohlen aus dem Ofen ziehen. izraust kūti, den Dünger aus dem Stalle ausführen. ūdens izrausis upi, das Wasser hat die Erde aufgewühlt und einen Fluss gebildet LP. V, 388.

Kļūdu labojums:
zirga staļļa = zirgu staļla sliekšņa apakšas

Avots: ME I, 789, 790

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131

‡ ķârķis ² NB., ein Schimpfname: kaut ķ. (= juods, jupis, ve̦lns?) tevi parautu!

Avots: EH I, 692

kar̃tupelis, kartulis Burtn., kartupulis Spr., [kartapelis, kartapulis, kartupēlis], kartupis, Kartoffel (solanum tuberosum): kartupeļus rakt, maukt Bers., vilkt, Kartoffeln ausnehmen. kartupīt, kartupīt, kâ mēs tevi ēdīsim BW. 2970. [Zu den verschiedenen Formen vgl. Niedermann WuS. VIII, 40 ff.]

Avots: ME II, 165

‡ ķaupiņš, = kaũpiņš 1, ķaupis 4: rijas istabiņa. kur tagad lē̦kā ķaupiņi Janš. Mežv. ļ. 1, 173.

Avots: EH I, 691

ķe̦skât, -ãju, ķe̦skuôt, = ķesît, tüchtig essen: kuo tur nu ķe̦skā, ķesi? Serb. Refl. -tiês,

1) sich mit Lumpen abgeben, schmaddern, plump auftreten:
kuo tur nu ķe̦skājies ap bļuodu? Serb. tu kâ krupis ķe̦skuojies BW. 10071, 3;

2) Händel suchen, streiten:
kuo tu ķe̦skājies ap uotru? Serb., Treideln, [Lemsal, Salis].

Avots: ME II, 371

ķiķis,

1) ein Tabakskauer
St., U.;

2) ein Geldbeutel, viel Geld
Etn. I, 138;

3) s. ķika;

[4) putras ķiķis Trik. "soviel man an Brei einem Säugling einmalig in den
knupis legt"].

Avots: ME II, 380

klupt (li. klùpti), klùpu, klupu, intr.,

1) stolpern, straucheln, umfallen:
Sprw. zirgam četras kājas, arī klūp. klūp man kāja, es pie zemes BW. 13465. zirdziņi kūst nuost un klūp uz de̦gunu MWM. X, 568. Prātnieks sacīja, ka e̦suot tumsā klupis uz ratiem Kaudz. M.;

2) fig., straucheln, irren, fehlen:
ja viņi arī dažreiz klupuši... Vēr. I, 1311;

3) stürzen:
muļķītis nu klupa milzim virsū LP. IV, 63. šī klūp pie vērpējiem iekšā VII, 1200. zirgam mugurā klupt, sich auf ein Pferd schwingen. klupdams, krizdams, klupšus, krišus, in der grössten Eile, über Kopf und Hals: skrējis klupdams, krizdams laukā LP. VI, 165. Subst. klupẽjs, der Strauchelnde, Stolpernde; klupšana, das Straucheln, Stolpern, Fehlen: visi mani draugi glūn uz manu klupšanu Jer. 20, 10. [Nebst klupiņu I und II, klūpu, li. klúpoti "dauernd knien", klaũptis "niederknien" und apr. klupstis "Knie" zu r. клыпáть "hinken", s. v. d. Osten- Sacken AfsPh. XXXII, 330 und Trautmann Wrtb. 137. - Nebst klup - ein sinnverwandtes klub - in kluburs (s. dies) u. a.]

Avots: ME II, 236

‡ knupķins Dunika, OB., = upis">knupis 2.

Avots: EH I, 634

[knupsis,

1) "ein Bündelchen"
Autz;

2) knupis 2 Gramsden.]

Avots: ME II, 250

krãbêtiês [Wandsen, Dond.], - ẽjuôs, krabbeln, sich plump bewegen: tu kâ krupis krābējies BW. 10071, 2.

Avots: ME II, 264

‡ krupat Salis, "Kröte" (krupis) schimpfen.

Avots: EH I, 660

krupe, die Krote, weiblich, nur zur Bezeichnung eines kleinen, reizenden Mädchens: ak tu krupe, tautu meita, tavu skaņu dziedāšanu! BW. 382. S. krupis.

Avots: ME II, 287

‡ krupelis Frauenb. u. a., Deminutivform zu krupis, die Kröte.

Avots: EH I, 660

‡ krupē̦ns Frauenb., Deminutivform zu krupis, die Kröte; auch als verächtliche Bezeichnung kleiner Kinder gebraucht: kuo krupē̦ni maisās pa kājām!

Avots: EH I, 660

krũpis [Lautb.],

1) der Zwerg
Ruj.: pilī atkūlies sprīdi garš krūpītis LP. VI, 491;

[2) ein Gebrechlicher
U.] Vgl. krupis.

Avots: ME II, 292

krupt, kŗupt Perk., -ùpu, -upu, [grindig od. räudig werden Dond., Dunika]; verkümmern, zusammenschrumpfen, bersten, hocken, faulen: krūpītis pabāzis mežu cirtēju apakš pils stūŗa, lai krūp LP. VI, 491. lai nu kŗūp upes dibinā LP. V, 230. negribam šinī peklē kŗupt V, 253. muižas gaitās vien bijis jākrūp IV, 165. lai tāds labāk nerāduoties, lai kŗūpuot mājā IV, 56. bijis, kur bijis, savā istabā vien tikai grib kŗupt V, 332. tūliņ uz māju aizkrāsnī krupt VI, 315. (Vgl. li. krùpti "паршивѣть"; zu krupis (s. dies).]

Avots: ME II, 287, 288

[kubis "= knupis 2" Planhof. - Aus estn. kupp "Schröpfkopf, Knopf"?]

Avots: ME II, 297

kupraînis, der Bucklige: krupis tāds kuprainītis BW. 2686.

Avots: ME II, 319

kuprs,

1): klupis vecīšam kupra Pas. IX, 520. balkas (acc. plur.) būvējuot liek ar kupru (līkumu) uz augšu Saikava;

2): auch Salis; ar kupriem de̦guniem Tdz. 40800. Zur Etymologie vgl. auch Wood Post-consonant. ω 28 und 47.

Avots: EH I, 677

kupt: zur Bed. vgl. auch sakupis II.

Avots: EH I, 677

kupt, kùpu Lub., St., Biel., U., [Kr. Mag. XV, 2, 60] oder [?] kupu U. [vielleicht prs. zu *kupêt], kupu, intr., zusammengehen, gerinnen, gähren, sich ballen: piens kūp Lub, kup, kup [ob hier kup die II s. imper. ist, ist sehr fraglich, vgl. kuop(ā), kuop(ā), sviestiņ! BW. 2935 und kupa], sviestiņ! BW. 2936. kupis piens, gekäste Milch. [Vgl. auch *kupêt. - Von der Bed. "gären" ausgehend, stellen J. Schmidt KZ. XXXII, 406 1, Zupitza Germ. Gutt. 121, Wiedemann BB. XXIX, 3121, Berneker Wrtb. I, 678 le. kupt zu slav. kypěti "wallen", ai. kupyati "gerät in Wallung", la. cupere "begehren" u. a. Richtiger aber ist es wohl (mit Walde Wrtb.2 213 unter cūpa, Leskien Abl. 301) von der Bed. "sich ballen" auszugehen; in diesem Falle zu kuprs (s. dies), apers. kaufa- "Bergrücken", alb. kipī, li. kaũpas, sl. kupъ "Haufe", norw. hov "kleiner Hügel", gr. χύπη "Hohle", la. cūpa "Gefäss", ai. kūpa-ḥ "Grube" u. a. bei Fick Wrtb. III4, 94 u. a.]

Avots: ME II, 319

kupušs, eine nach den obliquen Kasus gebildete Nominativform für kupis (s. das): kupušs piens, gekäste Milch Kand., Ahs., Kursiten, Gold. Etn. II, 137.

Avots: ME II, 320

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321

I laũks (li. laũkas, [apr. laucks "Feld", ai. lōká-ḥ "freier Platz", ahd. lôh "niedriges Holz, Gebüsch", la. lūcus "Hain"]),

1) die Waldblösse, Lichtung, waldlose Fläche im Walde:
re, kāds lauks te mežā Mat.;

2) das Freie, das freie Feld, im Gegensatz des von den vier Wänden eingeschlossenen Raumes, auch des Waldes od. der Stadt:
visu dienu pa lauku skraidīt, den ganzen Tag im Freien, draussen umherlaufen. Sprw.: mežam ausis, laukam acis. laukus ieguodīt, nuokuopt, nuovākt, die Ertne von den Feldern einheimsen. uz trim laukiem zemi apstrādāt. uz laukiem dzīvuot, auf dem Lande wohnen; nuo laukiem pilsē̦tā ienākt, vom Lande in die Stadt kommen. Besonders häufig der Lok. laũkā,

a) hinaus, heraus:
tūliņ pa durvīm laukā! tē̦vs nāk nuo istabas laukā. laukā entspricht dem Präfix

- iz, bezeichnet aber die imperfektive Aktionsart: lai kāpjuot nuo ratiem laukā, möge er aus dem Wagen steigen. Dadzis zuobuo cilvē̦kus laukā, foppt die Menschen Saul. kad puiši neredzēja, ārdīju (das Gestrickte) ārā (Var.: laukā) BW. 7157. saki vien droši laukā! heraus mit der Sprache! tas kumeļš mums gāž sē̦tu laukā, das Füllen zertrümmert unseren Zaun Kaudz. M. kad tu izputē̦tu laukā! dass du zugrunde gingest! LP. VII, 621. Vielfach so elliptisch in Verwünschungen: kad tevi jupis (piķis, ve̦lns) laukā!

b) draussen, im Freien, vor der Tür:
laukā sala kumeliņš BW. 14813. guli, guli, meitiņa, dieniņa laukā 7643. vakars jau laukā LP. Vi, 54;

3) oft promiscue mit tīrums "Acker",
zuweilem jedoch von ihm unterschieden, indem tīrums den Acker, lauks dagegen freie Fläche bedeutet: tev piede̦r purvi, meži, man lauki, tīrumiņi Tr. IV, S. 158. visapkārt upe te̦k, vidū lieli tīrumiņi (Var.: vidū lauka tīrumiņš, der Acker auf freier Fläche, vidū lauki, tīrumiņi) BW. 25917. braukšu lauka tīrumā Zirau. papuves lauks, das Brachfeld;

4) kaŗa lauks, der Kriegsschauplatz,
kaujas lauks, das Schlachtfeld;

5) fig., das Feld, Gebiet:
šuos virzienus, kāduos darbuojas strāvas magnētiskie spē̦ki, nuosauc par magnēt. spē̦ka līnijām, un tās te̦lpas, kuŗās tie darbuojas, par magnēt. spē̦ka lauku Konv. ² 820;

6) das Feld, Gebiet, Fach:
darba lauks, das Arbeitsfeld: dižani strādnieki visāduos darba laukuos Aus. te paradumu tiesībām plašs lauks atveŗas Etn. III, 5;

[7) vienu lauku, über und über, durchweg:
nuopempis vienu lauku, über den ganzen Körper geschwollen U. - Als "Lichtung" eigentlich das substantivierte làuks "blässig", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 798 f. Wood AJPh. XXIII, 203, Walde Wrtb. ² 444, Trautmann Wrtb. 151].

Avots: ME II, 426, 427

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mazinât (li. mãžinti "klein machen"),

1) verkleinern, kleiner machen, verringern:
māt mani mazināja (Var.: niecināja, mazu teica), ciema puiši dižināja; māte sauca cūkganiņu, ciema puiši līgaviņu BW. 10229;

2) verkürzen (einen Bruch)
U.;

3) sparen:
tautiešam, mūs[u] māsiņai visai daudz ēst nedeva, lai, kuopā sagājuši, mācās maizi mazināt BW. 16097. Refl. -tiês, kleiner, geringer werden, sich kleiner, geringer machen: svars caur tuo mazinājies Apsīšu Jē̦kabs III, 3. Jupis lielāks, Pē̦rkuonis tuomē̦r negrib mazinâšana, RKr. VIII, 7. Subst. mazinâtãjs, jem., der verkleinert, verringert; mazinâšana, das Verkleinern, Verringern; mazinãjums, die vollendete Tätigkeit des Verkleinerns, Verringerns.

Avots: ME II, 572

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

I muskulis,

1): der Zulp
(knupis 2) Kaltenbr.;

2) was ein Wirbelwind zusammendreht
Hofzumberge n. BielU.

Avots: EH I, 835

nejaûcība, die Unsauberkeit, Hässlichkeit, Unlauterkeit, Schweinerei: krupji šeit savu nejaucību bij piekuopuši LP. VII, 345. [Jupis lai parautu tādu nejaucības reizu, kādā mēs e̦sam ieekļuvušas! Janš. Dzimtene V, 369.]

Avots: ME II, 716

nekur [li. kur ne kur "irgendwo"], in Verbindung mit kur: kur nekur, irgendwo, hie und da: biju kur nekur, - kas jupis visu atmin? LP. V, 210.

Avots: ME II, 719

[nùoklupt,

1) niederknien:
n. ceļuos;

2) verkommen:
nuoklupis saimnieks Serben. Refl. - tiês,

1) niederknien
Warkl.;

2) fehlgehen:
viņai tâ nuoklupās (= vīlās) Bauske.]

Avots: ME II, 799

nùokrupt, nùoķrupt, intr., rissig, räudig, grindig werden, platzen, verschrumpfen: ruokas nuokrupa Plūd. LR. IV, 413. nuokŗupušas kājas, priedes; nuokrupuši rāceņi Sassm., Kand. nuokŗupis kâ kŗupis.

Avots: ME II, 802

nùokŗupt, [räudig werden: nuokŗupušas ruokas; nuokŗupis (= nuovārdzis, nuonīcis) luops Gramsden]; s. auch nùokrupt.

Avots: ME II, 803

nùolẽ̦kât,

1): es kâ ruoze nuoziedēšu, tu kâ krupis nuolē̦kāsi FBR. XVI, 105.

Avots: EH II, 62

nùolupt [li. nulùpti "abschälen"],

1) intr., abgehen, sich ablösen:
gan mazgājuši, gan trinuši, lai visa āda nuolūp LP. III, 43;

[2) tr., betrügen
Bauske: (prūsis) pēc franču kaŗa e̦suot ar franču ķeizaru mainījis zemes gabalus un šuo stipri nuolupis Janš. Dzimtene ² II, 365;

3) nuolupis cilvē̦ks Ruj., = nùoplīsis v.;

4) nùolupušas ausis C., = nùoļupušas a.].

Avots: ME II, 813

[nùonuris (?)"upis">sakrupis": sēd gluži nuonuris Bers.]

Avots: ME II, 825

‡ nuospur̃dze̦lē̦ts Frauenb. "ar spurdžiem ["?"]; atlupis" : kuoka gals ir n., situot pa tuo ar cirvi.

Avots: EH II, 90

nùotupt: nuotupis gaida zaķus Dunika.

Avots: EH II, 103

nùozîst [li. nužísti], tr., ablutschen, absaugen, aussaugen, mager saugen: tur apakšā mīt liels krupis, tas kuoku saknēm nuozīž visu labumu LP. V, 45. bē̦rns viņu nuozīda tik˙pat kâ sakārni MWM. X, 485.

Avots: ME II, 891

paklupt [li. paklúpti], intr., straucheln, stolpern, niederfallen: bet gan˙drīz es būtu paklupis Psalm 79, 2. sieva paklupa zem vāģiem Vēr. II, 339. [paklupt uz acīm, sich hinlegen, sich schlafen legen De̦glavs Riga II, 1, 170.]

Avots: ME III, 46

[pakupt, einigermassengerinnen (von der Milch): piens jau labi pakupis Nigr.]

Avots: ME III, 51

‡ palàupt ² Nautrēni, gierig aufessen: palaupis visa taba i[r] vēl prasa.

Avots: EH II, 149

paņuru, Adv., glupisch: kuo tās sieviņas paņuru raugās? RKr. XVI, 175. Zu li. paniurus (Adj.) "glupisch".

Avots: ME III, 79

paraût [li. paráuti], tr.,

[1) unter etw. ziehen, reissen:
parauj... kurpes apakš... paltrakiem LP. I, 131];

2) ein wenig reissen, ziehen:
viņa parāva lakatu uz acīm Jauns. es viņas abas parauju pie zemes Plud. III, 60;

3) dahinraffen, holen, wegschleppen;
vilks parāva sivēniņu BW. 29132, 1. kad tevi ve̦lns (juods, jupis, piķis, nelaime) parautu! Refl. -tiês, sich reissen, sich ziehen: zirgs parāvās uz priekšu.

Avots: ME III, 88

pãrupiẽtis, upis">pãrupis, wer jenseit des Flusses wohnt.

Avots: ME III, 184

paseknis, pasekne, paseksnis,

1) die Senkung, Höhlung, ein Ort, wohin man dieses und jenes wegwirft
Grünh., ein Schlupfloch: ve̦cu kuoku duobumi, pasekņi zem saknēm, kurmja rakumi uodzei visur atruonami Zemk. ielika lupatu ar visu uogli kambarī zem savas gultas paseknī JK. Amerikas Jānis tuos tâ kâ tâ būtu nuosviedis paseknē Druva II, 727. ūdeni izlej kādā paseknī JK. VI, 26. tu vari nuolīst kādā klusā paseknī kâ sikspārnis Duomas Il, 258;

2) eine Art von Fundament
(Siuxt), der freie Raum zwischen dem auf Steinen oder Klötzen ruhenden Grundbalken und dem Boden: cūkas izrākušas kūtij visus pasekšņus Frauenburg. [paseknī ieraudzīju (klešu durvis) ką tās žurku lamatiņas BW. 25852.] pa paseknēm suņi, kaķi luožņājuši iekšā, ārā JK. visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas LP. II, 10;

3) [paseksnis Tals.], der als Fundament dienende Grundbalken
LD., [Kabillen n. U.]: tūliņ nuo pasekņa iznācis krupis LP. VI, 130. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem, pasekņiem, sliekšņa apakšas nuoliktuos pesteļus VII, 693. situši ar nūju gan istabas kaktuos, gan laukā pa pakšķiem, badījuši arī pasekšņus V, 53; 404. [Die Bed. 1 kann aus der Bed. 2, und diese aus der Bed. 3 entstanden sein. Da neben atsegte > acegte ein gleichbed. aceknis (offenbar aus *atsegtnis) vorkommt, so ist wohl auch paseknis auf *pasegtnis (zu pasegt) zurückzuführen; zur Bildung vgl. Formen wie pīt(e)nis "Flechtwerk" od. vīt(e)ne dass.]

Avots: ME III, 96

pe̦ntups, die Kartoffel U., Preekuln (in Kurl.), Gramsden. Vielleicht durch Metathese aus *pe̦mputs (vgl. le. pampaļi. pimpuļi und zum Suffix li. pumputis dass.; in Betracht kommt auch le. kar̃tupis dass.), wobei dies pe̦ntups als das vermeintliche Stammwort einem deminutivisch aussehenden *pe̦ntupelis (vgl. kar̃tupelis) entnommen sein kann.

Avots: ME III, 200

piedrupt, sich mit Zerbröckelndem anfüllen: piens piedrupis ar gružiem Dond.

Avots: ME III, 246

pìelaûzt,

1) dazu-, hinzubrechen, -pflücken;

2) zur Genüge, zum Überfluss brechen, pflücken; brechend, pflückend anfüllen:
vērsis pielauž ar ragiem kuoku ... un stāj pie darba Pas. I, 245 (aus Birzgaļi). pielauž sluotu III, 121. redzi, kādas es skaistas sēnes pielauzu! Zalktis I, 26;

3) überreden, bewegen:
Tīlupis nebij tik viegli pielaužams Alm. pagāns nebeidzās lūgties, kamē̦r ... māti pielauza atstāt... savu bē̦rnu LP. VII, 41. nepielaužami bērni, Kinder, denen man das Lesen nicht beibringen kann U. Refl. -tiês,

1) gewaltsam losstürzen auf etw.:
visi ļaudis ... pielauzās tuo mūri apgāzt Glück II Sam. 20, 15;

2) hart bedrängen:
jau dumpis namam pielauzās Mag. II, 3, 2. kad ve̦lns man pielaužas Dziesmu gr. 280.

Avots: ME III, 265, 266

pìelupt, raubend (viel) erwerben: viņš pa šuo laiku daudz pielupis Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 269

piêpaûpt ² Nigr., anschwellen: bērns ir piepaupis, hat sich einen dicken Bauch durch Essen verschafft U.

Avots: ME III, 278

pìepùst,

1) hinzu-, dazublasen:
vai jupis (ve̦lns) tam jau tās naudas piepūtis, zum Kuckuck (zum Teufel), woher hat er soviel Geld? Mag. XIII, 2, 61;

2) vollblasen:
piepūsts pūslis. ē̦duot kūmiņām me̦du, vē̦de̦ru piepūš Lapsa-Kūm. 31. meitenes piepūš vaigus MWM. VII, 519;

3) zuflüstern, einflüstern:
pamāte tev piepūtuse, un viņai tu klausi Seibolt MWM. VI, 639;

4) piepūšami vārdi, Zaubersprüche (zum Schädigen
Briņķi) N.-Bergfried. Refl. -tiês, sich vollblasen, anblasen: zēģele piepūtās Skalbe. Part. piepūties, aufgeblasen (vor Stolz od. Ärger): iet piepūties kâ pūķis LP. VI, 1, 115. saimnieks staigāja piepūties visu dienu A. v. J. 1897, S. 793. piepūtušies naida un dusmu pilnie ģīmji A. XX, 491.

Avots: ME III, 282

pìesmadzêt, schwer (smags) werden: nuo ilgas stāvēšanas ūdenī laiva piesmadzējusi, dibe̦ns vietām izdrupis J. Krūmiņš Uciņa brīnumdienas 55.

Avots: ME III, 292

pìesùkt, vollsaugen, saugend anfüllen: pìesūkt muti pilnu ar šķidrumu. Refl. -tiês,

1) sich (an etwas) ansaugen :
Sprw, piesūcies kâ ērce. meitai ... uzlēca krupis uz krūtīm un tâ piesūcās klāt, ka ne˙kâ vairs viņu nevarēja nuoraut Pas. I, 389. kāds spē̦ks liek meklēt derīgus augus, kur piesūkties? Vēr. lI, 929;

2) sich vollsaugen;

3) sich betrinken:
dažreiz tâ piesūcās, ka tas vairs nevarēja paiet A. v. J. 1899, S. 491. - uz piedzē̦ruša teic: "piesūcies kâ uods" Etn, II, 62.

Avots: ME III, 299

pìetrupt, intr., anfaulen: kuoks jau krietni pietrupis Arrasch.

Avots: ME III, 305

plàce C., plàce ² Kr., plācis,

1) das Schulterblatt
U.;

2) plàce Drosth., Jürg., Arrasch, N.-Peb., plàce ² Neu-Rosen, Lis., Golg., plāce Würzau; Laud:, Lub., Schwanb., A.-Ottenhof, plâce ² Jakobshof, plãcis Neuenb., plâcis ² Naud., Überachse Bielehnstein Holzb. 547, der Klotz oberhalb der Wagenachse, worin die Seitenstütze des Wagens steht Kurl. n. U.; vāģu plâce ² , das Wagenkissen Karls.;

3) Holz über der Handmühle, darin das Triebholz läuft
U. (Abbildung bei Bielenstein Holzb. 258): krupis tup uz plāci (dzirnavas) JK. V, 148; LP. VII, 730;

4) plàce Smilt., PS., plàce ² Mar: n: RKr. XV; 130; Lis., Golg., eine junge Schote;

5) plācis U., = plācenis;

6) plàce Wolmarshof, plàce ² Selsau, Golg., = blaka Neu-Rosen. Nebst plācenis, plākans, li. plokas "Estrich" zu plakt (s. dies).

Avots: ME III, 328

pusple̦zna, die halbe Schwimmhaut: parastais krupis ar pusple̦znām pakaļkājās Konv. ² 2029.

Avots: ME III, 432

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

reīza (unter reĩze ): auch Frauenb., Siuxt,

1) reizās braukt Melnalksnis Mazsalaca 45, in langem Zuge mit beladenen Fuhren zur Stadt fahren
Salis, Seyershof: es iekāpu sniegā un stāvu, kamer visa r. aiziet gaŗām. ve̦sals mūžīgs strēķis brauc reizās uz Salacu ar labību. - tev laba r. (eine gute Gelegenheit) apskatīt mūs Janš. Dzimtene V, 259. Jupis lai parauj tādu nejaucības reizu, kādā mēs e̦sam iekļuvušas! 369. jānuokuopj vakara r. (man muss die abendlichen Arbeiten verrichten); tad varēs iet gulēt Frauenb. tagad ne˙kāda r. nav ar kārstuvjiem ("ne˙kas nav jākārš") ebenda. - mana slimība ir tāda, kad nuo reizas (anfangs) paliek labi, tad atkal sliktāki Frauenb. (ähnlich in Nerft).

Avots: EH II, 364

sačupt, zusammensinken (prs. -čūpu): ja būtu dabūjis visā sparā, tad gan būtu tur˙pat uz de̦guna sačupis Janš. Prec. viesulis 66; sich in einen Haufen zusammensetzen Spr.

Avots: ME II, 606

sadribis: s. maiss, lakats (neben sadrupis mūris) Wolmarshof. tev (mirušai mātei) kauliņi sadribuši Tdz. 49720, 7.

Avots: EH XVI, 404

sadrupt, intr., zerbrockeln, zerfallen (eig. u. fig.): kaut šis mūris sadruptu lupu lupās! LP. IV, 89. pils sadrupa VII, 1089. kastīte izkrituse nuo ruokām, sadrupuse VII, 765. sadrupis suoliņš Purap. zemes sadrupšana Konv. 1534. labāk lai sadrūp mana dzīve Rainis. Grieķija... sadrupa un gāja buojā SDP. VIII, 7.

Avots: ME III, 614

sadupt, -dupstu, -dupu Weinsch., = sakumpt, sakrupt, sabrukt: egles stāv kâ sadupušas K. Jē̦kabsons. sadupis (verfallen) kruogs Ar.

Avots: ME III, 616, 617

saknubt, sakņubt Nigr., Dunika, saknupt U., sakņupt Wid., sakņūpt L., sich vornüberbeugen, sich krümmen, sich bücken, sich (in der Haltung) gehen lassen (am gebräuchlichsten das Part. praet. act.): Pētersuons sakņuba uz priekšu Stari II, 361. viņš iet pa˙visam saknubis Dond. druoši vien sakņubtu uz de̦guna Janš. tu manuos gaduos sakņubsi, ka zuods gar ceļgaliem sitīsies! Stenden. puika sakņupis gultiņā MWM. VI, 723. Pūpuols tikai grūši pasmējās un sakņupa atkal Upītis Sieviete 63. kuo sēdi tāds saknupis? Gold. viņa sakņupuse dauzīja pieri pret galdu ebenda 98. vecene saknupusi uz priekšu Naud. viņa... vagā sakņubusi... dēstīja tur stādiņu Janš. Dzimtene V, 321. rē̦guojās saknubušas un izpūrušas čuoras Latv. kalējs sēž saknubis durvju priekšā Upītis. kundze sēd sakņubuse Apsk. v. J. 1903, S. 486. Duore saknupusi sēdēja Alm. tā jau ir tāda sakņupusi (von einem hochschwangern, schwach einhergehenden Weibe) U. (unter kņūpt).

Avots: ME II, 653

sakript: sakripis (= sakrupis) - auch Marienhausen n. Pas. XII, 292, Pilda n. FBR. XIII, 61, Skaista n. FBR. XV, 53.

Avots: EH XVI, 419

sakript Warkl., intr., erstarren Mar.; zu sammenschrnmpfen: ruokas nuo aukstuma sakripst Mar. n. RKr. XV, 134. ve̦cie e̦suot sakripuši un nespējuot vairs klē̦vu apsargāt Pas. i, 166 (aus Preili). sakripis Zb. XVIII, 290, = upis">sakrupis,

Avots: ME II, 655

sakrupt: nuo ve̦cuma sakrupis (salīcis) Auleja. tesmeņi sakrupj un pienu neduod Pēt. Av. 1862, S. 216. dē̦lu māte ... aizkrāsnē sakrupuse Tdz. 46765. (meitas) iet kai peles sakrupušas 59279. ‡ Subst. sakrupums, das Zusammengeschrumpftsein: maciņ, tavu sakrupumu nuo jaunām dieniņām! BW. 34286.

Avots: EH XVI, 420

sakrupt, auch sakŗupt, zusammenschrumpfen, sich ducken, zusammenkauern; verkümmern (gew. das Part. prt, sakrupis gebraucht): arī purvā aug kuoki, bet tie visi sakrupuši Vēr. II, 1. aug tikai sakrupuši me̦lnalkšņi R. Kam. 36. priedes sakrupušas A. v. J. 1896, S. 2, sakrupis zars SDP. I, 16. kapa vietiņas ar iznīcībā sakrupušiem krustiem Purap. sakrupis suoliņš ders. sakrupušām mājam Stari III, 155. lai aug sīki, sakrupuši (sc.: telēniņi) BW, 32782. sieva... bij vēl vairāk sakrupuse un vēl dziļāk ierāvusēs kaktiņā Apsk. v. J. 1905, 44. sakrupt kâ zem smaga sluoga MWM. v, J. 1899, S. 525. ve̦cas meitas sakrupušas BW. 13160. mēs te sakrupsim, visu dienu rāceņus tīruot Dond. viņš tur sak˙ŗupis stāv! sagt man, wenn jem. lange an einer Stelle steht Wain. - sakrupušas, tikumīgi iemaitātas ģimenes Seifert.

Avots: ME II, 656

sakupt: sakupis piens - auch Siuxt.

Avots: EH XVI, 421

sakupt, gerinnen Wid.: piens saŗaucas, sakupst Vank. asinsķermenīši ātri sakrecē (sakup) Preip. 143. sakupis piens U., Celm., Gold., gekäste Milch.

Avots: ME II, 659

salupt,

1) = saļupt, sich nach unten beugen (perf.): ce̦purei nuo lietus malas salupušas uz leju N. -Peb.;

2) zusammenstehlen, -rauben:
čigāns salupis daudz mantu Dunika.

Avots: ME II, 677

sarupt, rissig werden (von der Haut), sasprēgāt: sarupušu ādu iesmērēt ar krējumu, lai vairāk nerupst (vējā un ūdenī neplaisā) N. - Peb. Part, sarupis, wer sich zusammengezogen (auch Mar.), gekrümmt hat Vank., AP.; "sarāvies" Lennew., Salgaln, Fehsen: sarupis, (sakaltis, sarāvies) kažuoks N. - Peb. salīcis, sarupis (Var.: sakrupis) RKr. VII, 81 (Rätsel); erbost Sessau,

Avots: ME III, 723

sastrupt, kürzer und stumpfer werden: vadzis sastrupis Lautb.

Avots: ME III, 749

satrupt, = satrupêt: satrupis kuoks Salis, Ermes, Wandsen; satrupis kartupelis Lis.

Avots: ME III, 766

sazinât, tr., intr., wissen Wid.; erfahren, erkennen: dievs, zaldāta nedarbus sazinājis, viņu atlaiž nuo dienasta Pas. IV, 30 (aus Gramsden). apakļam, mans pūriņš...! uz celiņa sazināju slinku maizes arājiņu (erfuhr, erkannte ich, dass der Freier faul ist) BW. 21869. bē̦rna tē̦vs, kad sazināts, un bē̦rna māte bijuši spiesti baznzcā ierasties JK. III, 4. kas tev duos šuos sazināt! MWM. X, 335. jupis sazin (weiss der Teufel), kādas grāmatas Vēr. I, 1245. sazini dievs (das mag Gott wissen), kur tāds pasaulē blandījies LP. V, 216. sazini nu! od. ej nu sazini! wer soll das wissen, weiss der Teufel: Sprw. sazini nu Mūŗamuižas ļaudis, - cits kruogā, cits baznīcā! ej nu sazini, kas žīdam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, kur tavas māsas LP. V, 325. bāršanās tā nebij. jā, bet kas tad: ej nu sazini! Vēr. I, 145 f. - Refl. -tiês, sich verstehn, im Einverständnis sein U.: burvji sazinās ar ve̦lniem LP. VII, 705.

Avots: ME III, 796

se̦gli Manz. Lettus, U., Mag. XIII, 2, 46, Spr., Dond., Selg., Deg., Wandsen, Bauske, Frauenb., Gr.-Essern, PS., Kl., C., Lis., Wolm., Arrasch, Jürg., Golg., Saikava, Schwanb., Selsau, Heidenfeld, Bielenstein Holzb. 459, 527, der Sattel: piede̦r se̦gli pie kumeļa BW. 12216, 3. sirmi zirgi, liepas se̦gli 13614, 1. se̦glu kuoks, der Sattelbaum Wid. (fig.) lācis klupis ve̦lnam se̦gluos (hat den Teufel überfallen) LP. VI, 722. man arī ir tie paši se̦gli mugurā, auch ich habe dasselbe Kreuz zu tragen Kaudz. Mērn, laiki 34. se̦gli wohl aus se̦dli; gegenüber apr. balgnan und li. bal˜(g)nas "Sattel" wohl eher entlehnt aus slav. sedъlo dass., als damit verwandt.

Avots: ME III, 812

‡ II sẽre,

1) "?": (spruogas) izbalinājuši baltākas pnr sniega sērēm ziemu uz piesnigušām eglītēm Janš. Mežv. ļ. II, 509;

2) = se̦ra I 1 (mit ẽ ) Frauenb.;

3) "eine Hautkrankheit der schafe"
(mit ẽ ) Frauenb.: tē̦vam kraupis, matei kašķis, ... bē̦rniem suvẽ̦nu s. Tdz. 57270 (aus Alschw.).

Avots: EH II, 482

sìet: tīklu s. (knüpfen) Saikava. sienamais: (acc.) sluotas sienamuo BW. 25457. Refl. -tiês,

1) s. ar juostu Seyershof. tam nee̦suot vēl ne kur sējies, nee̦suot klupis ne˙kādā ļaunumā Kaudz. Izjurieši 42; ‡

2) für sich binden
(?): sapņu kuoks stāv nenuobiris un jaunus, reibinuošus ziedus sienas Fr. Bārda Zemes dēls ⁷ 226. Subst. sìešana: cepļa sluotu siešanai BW. 19257, 2; sèjējs, f. s-ja: siera sējējai BW. 32754. braucu uz rudzu lauku pie sējējām 33555.

Avots: EH II, 495

‡ skraũperis Seyershof, skraũpis ebenda, die Kratze: zirgu skraupis ir briesmīgs. bē̦rniem ieme̦tas skrauperis ruokās, acīs.

Avots: EH II, 507

šļìrkste ² Fest., = šļirkata 1: guovij pupis samaitājies, slaucuot piens šlirkst šļirkstēm uz visām pusēm Fest.

Avots: ME IV, 72

snubis, s. snupis.

Avots: ME III, 979

*šņupe od. *šņupis,

1) = šņukurs: sēdi, jaunā mārša, garu šņupi (Var.: šņukuriņu) uzme̦tusi BW. 18922, 5 var.;

2) "?": lai ķēniņš tai šņupīti nuolaužuot LP. VI, 814;

3) šņupis AP., Fehsen, Saikava, N.-Schwanb., Sessw., = upis">snupis. Aus d. Schnuppe "Rüssel".

Avots: ME IV, 98

‡ spurdzis, etwas Ausgezupftes, eine Faser: ar spurdžiem atlupis kuoka gals Frauenb.

Avots: EH II, 564

stupe,

1) eine schlanke, geschmeidige Gerte, Rute
Mar. n. RKr. XV, 138: viņu pēra ar šmaugām bē̦rza stupēm Mar. šautiet... ve̦cus vīrus ar ērškāju stupītēm (Var.: ābeļu rīkstītēm)! BW. 22118, 2 var.;

2) das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem
U.; eine Rute, deren Spitze nebst den Zweigen abgebrochen ist Wessen, Adsel, Aahof, Selsau, Stomersee; eine dicke Rute, von der die Zweige durch Prügeln abgebrochen sind Mag. XIII, 3, 58; die Stoppel: sīļi miežus apē̦duši, stupes vien palikušas BW. 28062, 3 var.;

3) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U., N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618, AP., PS., Mor., Drosth., Nötk., Serben, Wenden, Lennew., Wohlfahrt, Sermus, Schujen, Schwanb., Adl., Golg., Lis., Selsau, Festen, Meselau, Lös., Prl., Druw., Sessw., Bers., Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, Bolwen, Mar., Laud., Lasd., Odsen, Daudsevas, Baldohn, Kokn.: Sprw. kur branga sluota, tur branga stupe. ar stupi berž kulu Lubn. ve̦cas sluotas stupē Etn. II, 9. pa luodziņu mēslus bēra, stupes meta pabeņķē BW. 12870. Nebst stupas, stupērklis, stupis, stups I, stupurs zu aruss. стъпица "Speiche", gr. στύπος "Stock, Stiel", lat. stupēre "starr stehen" und - wenn mit ide. p - ahd. stobarōn "obstupere", an. stūfr oder stubbr "Stumpf" u. a., s. Persson Beitr. 714, Walde Vrgl. Wttb. II, 618 f., Iľjinskij РФВ. P B. LXVI, 274 ff. Būga KSn. I, 288, Boisacq Dict, 922; vgl. auch staũpe und stuburs.

Avots: ME III, 1107

sûce ² Karls.,

1) eine Scharte
L.;

2) eine Lücke im Boote
U., ein Leck (mit ù ) Ermes, Nötk., Drosth.: lai "Palladas" sūci padarītu nekaitīgu MWM. X, 237. pie sudmalnieka bij dambis sūci dabūjis A. v. J. 1898, II, 150;

3) was zum Saugen dient, ein Saugrüssel:
dēle piestiprinās cieši ar vē̦de̦ra sūci Konv. ² 562. ar glāžu sūci A. XI, 515; der Schwamm MWM. VIII, 93: ar sūci... spaidīja tam uz pieres... brūci Apskats 1903, S. 374; = upis">knupis 2 (Zulp) MWM. 1896, S. 232 (a. s. sūci); eine Pfeife Korwenh. In der Bed. I wohl nebst li. šùkė "Scharte" zu suka; in der Bed. 3 und wohl auch in der Bed. 2 zu sùkt.

Avots: ME III, 1129

sūkslis MWM. 1896, S. 232, = upis">knupis 2 (Zulp).

Avots: ME III, 1131

svaîdîgs Golg., Lis., svaĩdîgs,

1) hin und her schleudernd, rüttelnd:
svaîdîgs ceļš Jürg. palejā braucējiem pati svaidīgākā vieta: uoļupītei pāri ve̦cs, satrupis tiltiņš Duomas IV, 450;

2) inkonsequent
Segew. (mit aĩ), unbeständig, wankelmütig: svaîdîgs laiks Jürg. ruobeža šeit starp re̦dzamuo un nere̦dzamuo ļuoti svaidīga Pūrs 1, 92. svaidīgi ļaudis Saimn. u. zelt. kal. 1893, S. 45.

Avots: ME III, 1140

trupêt (li. trupė´ti "brbckeln" [intr.]), -u od. -ẽju, -ẽju,

1) fauten
U., Spr., Adl., AP., Arrasch, Bers., Drosth., Gr.-Buschh., Kl., Ligat, Lös., Marzen, Notk., Prl., Saikava, Salis, Schujen, Segew., Selsau, Sessw., Wandsen, Warkl., (trupāt) N.-Schwanb.; weich, mürbe werden Festen; ohne Gestank fanlen Grünwald: malka sāk trupēt, kauls sāk trupēt un strutuot A. XX, 91;

2) brockeln
Sussei n. FBR. VII, 132;

3) (liegend oder sitzend) faulenzen
U., Gr.-Buschh., Warki.; (lange Schwanb.) schlafen Spr.: gultā trupēt Blaum. kā šam te bij šauties? vai nevarēja vēl trupēt! Vīt. 52. Zu li. traupus "sprbde", apr. trupis "Klotz", serb. trûp "Rumpf", ksl. trupъ "Baumklotz; Leichnam", r. трупить "bröckeln", gr. τρῡ´πη " Loch" u. a., s. Walde Vrgl Wrtb. I, 732, Trautmann Wrtb. 326 f., Fick Vrgl. Wrtb. III ⁴ , 195, Persson Beitr. 858.

Avots: ME IV, 247

I tušķis,

1): "salmu vai zāļu sauja; bē̦rnu knupis" Seyershof.

Avots: EH II, 706

ûkšêt ² Līn., -u oder -ẽju, -ẽju,

1) ūkšêt U., ūkšinât Wid., ūkšuôt U., ûkšuôt ² Wandsen, ûkšuot ² Dond., ûkšāt ² Stenden, ūkšķêt, ũkšķinât Wirgen, (ū-ū) rufen, schreien, jodeln, jem. zurufen, sich gegenseitig zurufen (von Hirten gesagt)
U.; jauchzen (namentlich von kleinen Kindern gesagt U., Brasche) V.; ûkšêt ² Nogallen, ûkšinât ² Dond., Wandsen, ûkšķinât ² Nogallen, Hirten nach Hause rufen: dzirdēja saucam, ûkšam2, aurējam Janš. Līgava I, 297. dzirdēja . . . sieviešus priecīgi kliedzam un ūkšējam Čāp. 55. izdzirda mežu ūkšam Mežv. ļ. I, 190. māte mani sauc, ūkš un meklē Bandavā II, 150. ūkšināt ganus mājā Dond., Wandsen. bļauj luopi, un ganiņi ūkšuo Dünsb. Par. 33. ļaudis ūkšuoja, gavilēja Druva II, 209. pļavas ūkšuoja . . . pļāvēji Dz. V. zaķis ūkšuo Lapsa-Kūm. 8. (zaķu) tēviņš ūkš mātītes kuopā Janš. Dzimtene V, 167. krupis ūkšķ MWM. XI, 261. apuogs . . . ūkšķināja Plūd. LR. IV, 66. ūkšuoja ragi, pīkstēja klarnete Skuju Fridis;

2) ûkšêt Schwanb., ùkšêt ² KatrE., ūkšķinât Nötk. (mit ũ), Sonnaxt (mit ù ^2), Alswig, ūkš(ķ)inât N.-Peb., grunzen:
cūkas, sivē̦ni ūkš N.-Peb. ezis ūkšķina Sonnaxt;

3) seufzen
U. Refl. ûkšuoties ² Dond., einander zurufen: gani skaļuos rītuos, kad labi atbalss skan, krietni ūkšuojas Dond. - Subst. ūkšêšana, ūkšuôšana, ūkšinâšana, ūkšķinâšana LP. III, 103, das Zurufen, Schreien, Jauchzen: atskanēja sieviešu kliegšana un vīriešu ûkšuošana ² Janš. Dzimtene V, 164. svē̦tku viesu ūkšuošana, klaigāšana Dzimtene ² I, 154; ūkšê̦tãjs, ūkšķê̦tãjs Dr., ūkš(ķ)inâtãjs, ūkšuôtãjs, wer ruft, schreit, jauchzt, zuruft; der Jodler Dr.: ja ir labs pretim ūkšuotājs Dond. Bezzenberger BB. XXI, 304 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 187 vergleichen damit le. auka "Sturmwind", serb. ȕka "Geschrei", got. auhjōn "lärmen" u. a.; vgl. auch ūkuoņa und li. (bei Miežinis) uksis oder uksimas "aurēšana".

Avots: ME IV, 407, 408

un̂kstêt: auch Marzen, (mit ùn ² ) Sonnaxt; krupis sāk u. (mit un; gewisse Laute von sich geben) Fehteln.

Avots: EH II, 713

upèlis ² Gr.-Buschh., Warkl. "eine niedrige Stelle im Wald, wo zūr Regenzeit sich Wasser ansammelt und scharfes Riedgras (grīslis) wächst". Wohl zu upe; vgl. upis.

Avots: ME IV, 300

II upītis, s. upis.

Avots: ME IV, 301

ups, -s: auch Kalupe, Oknist (in O. in zusammengesetzten ON. nach Fil. mat. 40), Pilda, Skaista, Višķi, Skrinda Latw. wol. gram. (1908), S. 22; loc. s. upī (od. zu upis?) Aizsils Sen. k., S. 66.

Avots: EH II, 714

ups, -s (li. upis Jušk., SvD. № 132, ₂ ) Andrepno, (n. FBR. VI, 38) Eversmuiža, Kaltenbrunn, (n. FBR. VIII, 13) Preiti, Raipol, = upe.

Avots: ME IV, 301

ũtrupe C., Wolm. u. a., ùtrupe Wohlfahrt, ùtrupe ² Prl., ūtrupe U., ũtrupis Dunika, ūtrups U., die Versteigerung, Auktion: ūtrupis Turpiņu mājai Kaudz. Izjurieši 133. Aus schwed. utrop "Ausruf auf Auktionen".

Avots: ME IV, 410

uzkupt, korpulent werden (perfektiv): dzīvuo pilnībā un bagātībā - uzkupis un gre̦zns Janš. 16.

Avots: ME IV, 347

uzšļaûpt ² Stenden, aufschrägen: viņš lāpstas galu par daudz uzšļaupis.

Avots: ME IV, 389

uztupt, häufiger refl. uztuptiês, sich auf etw. hinhocken: viens cālis uztupis uotram. uz ragavu stūra uztupās vēl viens braucējs.

Avots: ME IV, 394

veñst N. - Bartau, -žu, -du, suchend das Unterste zuoberst kehren: liecies mierā! nevenz (zu erwarten wäre nevend!) gultu apkārt! N. - Bartau. Refl. -tiês Br. 8, 9,

1) sich wickeln (?):
tinies, vendies zīda rituliņā! B. P. 1;

2) mit Mühe kriechen, kletteru, sich mühsam vorwärtsbewegen
(mit eñ; Praes. -džuôs) Stenden: vendžas ka krupis pār slieksni (von jem. gesagt, der ungeschickt über den Zaun klettert). puika pa taku vendžas pruojām Stenden. nuo duobuma... venžuos ārā Lautb. Vidv. II, 33;

3) sich wenden
(prs. veñžuos, prt. veñduos) Lautb.: viswairāk tas pret zemes gariem venžas Lautb. Vidv. II, 24. Als ein Kuronismus zu got. windan "sich winden", wandjan "wenden", umbr. ahauendu "avertito", arm. gind "Ring", ai. vandhúra-ḥ "Wagenkorb" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 261) ? Oder veñst (für ein aus d. wenden entlehntes *veñdêt) nach dem prs. veñžu (das zu einem *veñdêt gehören könnte) ?

Avots: ME IV, 537

vikšis Lis., = upis">knupis; = vīkšis Golg., (vikšs) Fianden; -ikš- hier wohl nach Le. Gr. § 18e aus -îkš-.

Avots: ME IV, 584

virluõps Arrasch, C., Jürg., PS., Salisb., Trik., Wolm., vir̂luõps ² N.-Salis, Ruj., Segewold, virluops Mag. XIII, 39, Adiamünde, Golg., Linden (in Kurl.), Nötk., N.-Peb., Stürzenhof, A.Schwanb., virluopis Ronneb., virluope Kokn., vir̂lups N.-Rosen n. FBR. VIII, 25, virlups Oppek., Mag. XIII, 25, Aahof, Bers., Fest., Kalzenau, Lasd., Laud., Lubn., Meiran, Memelshof, Sessw., upis">vìrlupis ² Mar., Prl., Saikava, virlupe Kroppenhof, virļups Meiran, upis">vìrļupis ² Lubn., vìrļupe ² Lubn., vìrlaps ² Stom., virlaps N.-Schwanb., vir̂luõks ² Siuxt, vir̂luôks ² Gramsden, Schibbenhof, vir̂luoks ² MSil., Pankelhof, Stenden, Wandsen, vir̃luoks Schrunden, virluoks L., U., AP., Autz, Bauenhof, Bauske, Behrshof, Fockenhof, Frauenb., Grenzhof, Grünw., Gr.-Würzau, Kalnzeem, Korwenhof, Kroten, Naud., Neuenb., N.-Peb., Ruba, Ruhental, Sehmen, Stockm., Swehthof, Walgalen, Wallhof, Welonen, vir̂laks ² Līn., virlaks Ahswikken, Katzd., Nerft., (mit ir̃) Nigr., svirluoks Frauenb., ein Schöpfgefäss mit langem Stiel (Abbild. s. Bielenstein Hoizb. 161; in Meiran ein Gefäss mit einer Handhabe überhaupt): ņem virlupi un pielej ar e̦ze̦ra ūdeni mucu! Mar. ar virluoku smeļ vircu un ūdeni Walgalen. ar kanniņu alu dzēru, ne ar visu virlupīti BW. 19556 var. dzer . . vēl vienu virlaku! U. b. 127, 36. virluopiem sev gudrību smelt Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 538. Falls villuops älter ist als virluops (und nicht umgekehrt?), könnte vil- nebst estn. will in will- kapp "Schöpfgefäss" (woneben willima "füllen") auf d. Füll- (d. füllen bedeutet nach dem Grimmschen Wrtb. auch "schöpfen"), und -luops auf mnd. lôp "hölzernes Gefäss von kleinerem Inhalte" beruhen. In diesem Fall wäre virluops entweder aus villuops dissimiliert (?), oder durchs gleichbedeutende viraks oder virāgs beeinfiusst; virluoks ist entweder aus virluops dissimiliert, oder volksetymologisch an luoks I angelehnt. svirluoks hat sein s- vielleicht aus svira resp. svirât.

Avots: ME IV, 607, 608

virlupe, upis">virlupis, s. virluõps.

Avots: ME IV, 607

virļupe, upis">virļupis, virļups, s. virluõps.

Avots: ME IV, 608

vis˙nuotaļ, vis˙nuotuļ, vis˙nuotuļi. Adv., überhaupt; durchaus, ganz und gar, gänzlich; immer, überall; "samt" Brasche: tie ir vis˙nuotuļ nelietība Glück Jesaias 41, 29. es gribu tev vis˙nuotuļ maksāt (ich will dir alles bezahlen) Matth. 18, 26. tas ... vis˙nuotaļ savērpjams LP. VI, 811. pavēle vis˙nuotaļ izpildamā 1032. kur šis vis˙nuotaļ bailes būšuot atrast VII, 203. vis˙nuotaļ nabagi bijuši mieluojami 314. tas vis˙nuotaļ bij vajadzīgs Poruk V, 197, tas jau ir, pēc kā es vis˙nuataļ meklēju A. XI, 570. vai Jupis latviešiem vis˙nuotuļ bijis Deglavs Rīga II, I, 276. līdze̦ns lauks vis˙nuotuļi Rainis Gō"tes dzeja 48. tautas dzeja vis˙nuotaļ un leišu un latviešu it sevišķi RKr. X, 14.

Avots: ME IV, 624

zîdeklis,

1) zîdeklis Lubn., Mar., (mit î ² ) Salis, zîde̦kls Meiran, Nötk., zīde̦kls L., St., zîdakls Lubn., Saikava, zîdakls Selsau, = zîdals: cūkai nav zīde̦kla Saikava. man tā zīde̦kla tāˆ pamaz: bē̦rnam nepietiek Frauenb.;

2) = upis">knupis 2 Wid., (mit î ) Bers., Lubn., Schwanb.;

3) (im Scherz) die Zigarre
BielU.

Avots: ME IV, 731