Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'veļa' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'veļa' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (20)

červeļains

[čer̂veļains,

1) uneben, runzelig
N. - Bergfried, Lub., Fest.: č. ābuols (von einem unreif gepflückten Apfel, der nachher runzelig geworden ist) C.;

2) zusammengekrollt:
č. dzija Lis.]

Avots: ME I, 410


kreveļains

kreveļaîns: auch Lems., Memelshof. Ramkau: plaušu zâlītes ir tādas kreveļainas kâ sūnas AP.

Avots: EH I, 650



paveļa

paveļa,

1): ein Fundament aus Feldsteinen;
Plur. paveļas "ein ungemauertes Fundament" Orellen, "Sand zur Ausfüllung des Fussbodens zwischen dem Fundament" Salisb. n. BielU.; paveļi (Stammform?), das Fundament Salis; bāliņš man muižu dar[a], zvindu lēja paveļās (Var.: paveļā) BW. 9407, 3 var.;

2) ein Sockel
Karls.

Avots: EH XIII, 189


paveļa

paveļa Alt-Ottenhof, = pavaļa II, 1: kādu māju paveļās e̦suošu peļu alu MWM. VII, 693. vis˙apkārt paveļām stāv suoli Jaunības dzeja 79.

Avots: ME III, 135



sveļains

sveļains, scharf, kalt: sv. laiks, sehr kaltes Wetter Ruj., Burtn., SaIisb. n. U.

Avots: ME III, 1150


veļa

I veļa,

1) diejenigen Kleidungsstücke, die beim Waschen mit dem Waschbläuel geschlagen werden
Grünw., Livl.; "veļa velēknī" Vīt.; zum Trocknen ausgehängte (nasse) Wäsche C., Erlaa; die Wäsche* Saimn. un Zelt. kal. v. J. 1893, S. 77: šuoreiz liela veļa. upmalā Līžele skaluo veļu Vēr. I, 781. sievieši (sc.: me̦tuši) drēbes un veļu BW. III, 1, S. 45. baltuos velas gabalus (Wäschestücke) A. v. J. 1896, S. 525. šuva vārdus... veļas gabaluos 1897, S. 841;

2) "nātnu drēbju mazgāšana" Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 535


veļa

*II veļa od. *veļš U., = velē̦na: veļu grūst, das Gras von Wegen abstossen U.

Avots: ME IV, 535


veļa

III veļa "?": veļas (Var.: zemes) mātes meitiņai BW. 27699 var.

Avots: EH II, 770


veļacis

veļacis U. unter acs, ein Glupender.

Avots: EH II, 770



veļanieks

veļanieks, ein Verstorbener: v. tēvs, veļanieka (= nelaiķa) māte Lubn. n. BielU.

Avots: EH II, 770


veļanieši

veļanieši: v. (das Nordlicht) kaujas Lubn. n. BielU.

Avots: EH II, 770



veļas

veļas Vīt., = veļi: bāliņš jauns nuomira, veļās (Var.: veļuos) ņēma līgaviņu BW. 27798. sauc mani veļās (Var.: veļuos) 34151. grūti māmiņai... veliņās (Var.: smiltienā) 27703, 1 var. līķim zārkā palaga stūŗus nesien kuopā, lai tas pa veļām varētu svabadi iet uz strautu mazgāties BW. III, 3, S. 872.

Avots: ME IV, 535, 536


veļaugonis

veļauguonis, ein Überbein Dond.; vgl. velis I.

Avots: ME IV, 536


verveļains

verveļaîns, maserig Sehren; uneben, knorrig Golg. (mit er̂ ), Memelshof, Sonnaxt: verveļains kuoks. verveļainajiem un līkajiem zariem Daugava I, 1058. verveļains akmins Segew., Kugelsandstein.

Avots: ME IV, 543


Šķirkļa skaidrojumā (130)

apzilēt

apzilêt,

1) sich bläulich färben:
veļa apzilējusi Mahlup. stav ap˙zilējis (frierend blau geworden) Erlaa;

2) acis apzilējušas N.-Peb., um die Augen haben sich dunkle Ringe gebildet.

Avots: EH I, 127


atbruka

atbruka, ‡

2) "?": pieļipaini diegi, dzija šūnuot vai aužuot atspurdzējas, savelkas, saveļas, ka nevar ne pavediena adatā pavilkt. ne aust, un šuo sametekļa vietu sauc par atbruku Stelpenhof. dzija aužuot vai diegi šūnuot sāk pakuluoties un savelkas atbrukās jeb iet atbrukām Festen (ähnlich in Erlaa).

Avots: EH I, 136


atmērkt

atmḕrkt (li. atmer̃kti), apart (abgesondert) einweichen (tr.): a. savus linus īpaši Stenden. izņemt daļu veļas nuo trauka un a. citā traukā Bauske.

Avots: EH I, 156


augonis

aûguõnis, aûguõns PS. [li. auguonis Būga LM. IV, 422], das Geschwür: auguonis iemeties padusē; veļa auguonis, ein weiches Geschwür; kad bē̦rnam veļa auguonis, mazgā ar ziepēm, ar kuŗām miruonis mazgāts, un aptin ar līķa lupatu JK. VI, 50. auguoņu vārdi, die Zauberworte, mit denen man Geschwüre heilt Tr. Übertr.: cilvēces auguoņi, die Auswüchse der Menschheit Alm.

Avots: ME I, 221


baltot

bal˜tuôt (li. bal˜tuoti "weiss schimmern"),

1) intr., weiss schimmern, weiss erscheinen:
lietus lāses baltuoja paegļu skujās MWM. X, 13. zuobi vien baltuo Apsk. I, 282;

2) tr., weissen,
s. baltêt. Refl. -ties,

1) weiss schimmern:
kā e̦ze̦rs baltuojas miglas auts Apsk. I, 401; starp viļņiem re̦dzē̦tu kuo baltuojamies V. Eglit;

2) sich weiss (= rein, sauber) machen, sich putzen:
kalējs ķe̦puruojās pret baltas veļas ģērbšanu: tā ne̦suot strādnieka muode ik nedēļas baltuoties Duomas IV, 234.

Avots: ME I, 259


banga

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
mākuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I 4 , 90 und III 4 , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. 2 30740 1

Avots: ME I, 262


burbuļains

bur̂buļains, ‡

2) faltig (kruokains) Ramkau: zirgu skābenes ar burbuļainām lapām;

3) knorrig
Segew.; b. (= verveļains) akmens Segew.

Avots: EH I, 254


burzgulains

burzgulains, sprudeln, brodelnd: tur apveļas mutulis burzgulains, plats Skalbe.

Avots: ME I, 355


celt

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370


červuļains

če̦rvuļains, [če̦rvulains Erlaa, Druw., Lasd., Adsel, Pabbasch, Widdrisch, = čer̂veļains 1 Morizberg, Roop, Schujen, Wenden, AP., Mar., Kokn., Posendorf, Fehteln, Ruj.]: če̦rvuļainas be̦kas (anderswo ķēvju pupi genannt); [če̦rvuļaina miza Sessw., Schwaneb., Bers.; če̦r̂vulains Peb., schief und krumm gewachsen].

Avots: ME I, 410


cirteniski

cirteniski, purcelnd: cirteniski apveļas un zālītē paliek guļam A. XV 2, 170.

Avots: ME I, 388


deivelis

dèivelis 2 , ein heftiger, hitziger Mensch od. ein solches Tier KatrE.: tā deiveļa vair nevar valdīt, d. - kur šim nu jāskrien! "kas deivelē" Kalz. und Meiran n. Fil. mat. 26: tāds kâ d˙!

Avots: EH I, 314


grīzte

grìzte: auch Nötk., (mit ì 2 ) Linden in Kurl., (mit î 2 ) Ramkau, Salis, Siuxt,

1): ein aus Gras od. Getreide zusammengedrehtes Band
(mit î 2 ) Seyershof; valgs trijām grîztēm 2 "?" Grob.; grìztu grìztēm 2 saaudzis Linden in Kurl.;

2): kas grib, kasa gabanceļu, kas slinki - ne; paliek grīztes da uotram gadam Heidenfeld. kad pamīksta, mitra pļava, tad saveļas grīztes ebenda;

4): auch (mit ì 2 ) Kaltenbr.;

6): aužuot svārku ratā, trinītī vai serzī, virs aude̦kla saskatāms slīpi ejuošs svītruojums; šīs svītras sauc par grīztēm Ramkau;

7) c): sagrìeze nuo jē̦kulas grīztīli trauku beršanai AP.; ‡

9) "sìena vāle" AP.: sìena kâ jūras, - ne˙maz grīšu nevar paārdīt.

Avots: EH I, 407


gulkšķēt

gulkšķêt, rollen, dröhnen: viļņi ar duobju gulkšķēšanu veļas malā Duomas II, 1253.

Kļūdu labojums:
rollen, dröhnen = = kulˆkstêt 1, gulkstêt (in der Phrase: pustukša muca veļotie gùlkst)

Avots: ME I, 678


gurksts

gurksts, -s "?": dūmi re̦snām, kuplām gurkstīm veļas... pa luodziņiem ārā Janš. Dzimtene II 2 , 15. Eigentlich gleichbed. mit gur̂kste 2 ?

Avots: EH I, 421


iet

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81


izbalsināt

izbalsinât,

1) ausweissen:
sienas, griestus Aps., Adsel;

2) ausbleichen:
izbalsināta veļa Stari II, 897.

Avots: ME I, 715


izdzīt

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties);

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445


izporgāties

izporgâtiês, sich eine Zeitlang (zur Genüge) mit einer schmutzigen Arbeit befassen Dond.: nu tās gan dabū i.: visu dienu pie veļas tuovera!

Avots: EH I, 474


izvalcīt

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît 2 "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja 2 aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824


izvelt

izvelˆt [li. išvėlti], tr., hinaus -, herauswelzen: mucu nuo ragavām, nuo pagraba. Refl. - tiês,

1) sich herauswälzen:
lai izveļas skauģim acis kâ ābuols. kad tev acis izve̦ltuos kâ skriemeļi!

2) hervorquellen, hervorstehen:
viņa acis bij izvē̦lušās uz āru Purap.;

3) zur Genüge wälzen:
ve̦lns izvēlies bluķi pretkalnis LP. VII, 1189;

4) sich herausmachen, sich etwickeln:
Kažus jau bij izvēlies par krietnu stepi LA;

5) herauskriechen:
cālis izveļas nuo pauta Grünh. es e̦smu jauns un muļķis, kâ cālis nuo čaumalas izvēlies Purap.

Avots: ME I, 826, 827


izvīst

[izvĩst, intr., welk, trocken werden (perfektiv): zâles jau izvītušas; siens izvītis; veļa jau izvītusi Bauske.]

Avots: ME I, 830


izžulināt

izžulinât: kre̦kls nav lāgā izžulināts; me̦lns ir Erlaa; schlecht (oberflächlich) auswaschen Gold., Lipsthusen, Mar.: veļa nav mazgāta, bet tikai izžulināta.

Avots: EH I, 499


izzurināt

izzurinât, [auch izzorinât], durchspülen: man vēl veļa ūdenī jāizzurina Dond.

Avots: ME I, 832


kankaris

kànkaris,

1): auch (mit àn 2 ) Oknist, (mit an̂ 2 ) Salis;

2) (s. unter kànkars I): kan̂kaŗi 2 Lesten n. FBR. XV, 21; ‡

3) verächtl. Bezeichnung für ein Tier:
tādi mazi kankarīši (von kleinen Häschen gesagt) veļas pa liniem Salis.

Avots: EH I, 584


kauls

kaũls,

1): skrumslu kauliņš, der Knöchel am Fuss
Orellen; veļu k. Wessen, das Überbein; veļa k. Warkl., veļas k. Siuxt, leļu kauli Grob., ein Knochenauswuchs am Pferdefuss;

4): "1255;" ME. II, 175a unter kaũls 1, Zeile 14 v. u. zu ersetzen durch "1255,"; vairs nebij asinis ķauluos (vor Schreck)
Kalz. n. BielU. daliec nu tuos kristītus kaulus ar klāt! wende mehr Kraft bei der Arbeit an! AP. tie grib kauliņus salikt kuopā, die wollen heiraten Frauenb. tas brē̦c ar visiem kauliem, er klagt über Schmerzen in allen Gliedern Baar in seinem Exemplar von U.;

6): ābula k. Frauenb., pupu k. ebenda. lina k. (kauliņš Iw.) Salis. aviešku k. Sonnaxt. kaņepu kauliņus BW. 2521. nātru kaulu cilmdi 12651, 2 var. (gen, plur.). ruožu kaulu 32080, 2. viršu kauli kājas bada 18272, 9;

9): eine Felsrippe im Strom, wodurch die Stromschnelle entsteht
BielU.; "leišu" ME. II, 176 zu ersetzen durch "Leišu";

10): buku k. "blīgzna" Frauenb.;

11) die Gräte (?):
(gen. s.) laša kaula BW. 33916;

12) vēža kauliņš "kaļķu graudiņš, kas atruodas vēia acī" Salis; ‡

13) smiekla kauleņš Warkl., einer, der oft und ohne Grund lacht.

Avots: EH I, 594


kauls

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. 2 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. 2 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176


kāzas

kàzas, Pl. t., ganz ungew. der Sing. BW. 19469, 2; BW. piel. 794, 3, Demin. verächtl. kâželes 2 in Ahs., die Hochzeit: brašas, jautras, priecīgas, vare̦nas kāzas, herrliche, fröliche Hochzeit; divējas kāzas, die Doppelhochzeit; kāzās aicjināt, ielūgt, lūgt, zur H. einladen; kāzas od. kāzu guodības darināt, rīkuot, taisīt, ein Hochzeitsfest vorbereiten; kāzas izjaukt, eine Heirat, Hochzeit hintertreiben LP. III, 42. Sprw.: akmens veļas uz kāzām, kâ lai ne cilvē̦ks. tur būs dzīve kâ pa kāzām, da wird ein Leben in Herrlichkeit und Freuden sein LP. VI, 44; so auch dzīvuot kâ pa kāzām od. scherzhaft: kâ pa tē̦va kāzām Etn. II, 44. nu tad paēdu kâ pa nabaga vīra kāzām II, 45. istabas kāzas, die Hausweihe U. [Nebst li. kozos [bei Daukant)] aus liv. kåˉzgønd "Hochzeit"; [s. Thomsen Beröringer 257. Vielleicht ist kāza "Gatte" im Le. gebildet) abstrahiert].

Avots: ME II, 206



ķervelains

ķe̦r̂ve̦laîns, ķer̂veļaîns Smilt., uneben, grob: slaiki ķe̦rve̦laini bē̦rzi Purap. kuoka miza ķe̦rve̦laina Lub.

Avots: ME II, 370


ķivelis

ķivelis, ein Vogel: ķizu, ķizu ķiveļam, strautā dzert nedrīkstēja; citi putni aku raka, tu staigāji le̦lluodams BW. 2605.

Avots: ME II, 387


klandīties

klañdîtiês, -uôs, -ĩjuôs,

1) hin- und herschaukeln:
kâ laiva rati klandās pa ziedu plūdumu MWM. III, 433. dzelsrati klaudzuot klandās MWM. VII, 52;

2) klan̂dîtiês 2 , umherirren, umherstreifen
Dond.: laiva viļņuos veļas, klandās Aus. pa jūŗu laiviņa klandās Sudr. E. puiši klandās pa naktīm apkārt pie meitām Ahs. [Vgl. klenderìs und blandîties.]

Avots: ME II, 213


klankšķis

klan̂kšķis, klankšis,

1) die Schelle -
ve̦claiku pulkstenis, kuo zirgam pieguļā piesēja Etn. I, 34; Aps.;

2) = klabata 1 Oknist;

3) die Plappertasche
Lub., Lös.;

4) der Schall, der bei der Bewegung einer Flüssigkeit in einem hohlem Raume entsteht:
pašas mucas veļam neredzēju, dzirdēju tikai klankši, nuo kā vē̦ruoju, ka muca nebij tīri pilna Lub. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 213


klubaks

klubaks, etwas Unförmliches (z. B. ein rundlicher Stein) BielU.: k. mīklas nuoveļas zemē Brigadere Dievs, daba, darbs 179. Vgl. klubãks.

Avots: EH I, 621


knēvelis

knẽvelis, knèvelis C., [ "ein kleiner,aber gewandter Knabe" Dunika]; ein Bube (Knäblein), ein Knirps; [in Bers. dazu auch ein fem. knèvele 2 ]; ein Schimpfwort überhaupt: 7 gadu knēvelis MWM. VI, 310. man ve̦cam knēveļam atve̦d jaunu līgaviņu BW. 22040, 2; jem., der ohne gross und stark zu sein, sich doch ein solcher zu sein einbildet Etn. IV, 97. [Aus (m)nd. knevel "Knebel" (vgl. mhd. knebel "Bengel").]

Avots: ME II, 245


krevains

krevaîns, [kre̦vains Warkl., krevains C., Lis., N.-Peb.], kreveļains [Gr.Essern, Prawingen, Sessau, Grünh., Salisb., Fehteln, Siuxt, Hofzumberge, Brandenburg], kre̦vulains Vēr. II, 1335, grindig, schorfig, uneben, rauh, mit grober, unebener Rinde bedeckt: kreveļaina āda, miza. luogs bij aizsalis biezu, kreveļainu le̦dus kārtu Vēr. II, 426. kreveļaini bē̦rzi Jauns. Duomas II, 1369. kreveļaini kartupeļi Serben.]

Avots: ME II, 274


kubls

kubls: auch Behnen, Ermes, Jürg., Kegeln, Lemb., Lems., Salis, Smilten, Wolm., Zögenhof; veļat kublus! BW. 24699 var.; raudzību k., eine schmackhafte Speise, die man beim Wöchnerinnenbesuch als Gabe mitbringt Salis.

Avots: EH I, 666


kučkis

kučkis, kučkus, [in Serbigal kučkis-vàļis], kopfüber, einen Purzelbaum schlagend: es tevi sviedīšu, ka tu kučkis ārā iziesi Wolm., U. viņš metās kučkis nuo gultas laukā Seib. kučkus pārveļas sapļautā varde Duomas IV, 471.

Avots: ME II, 298


kūlenis

kùlenis,

1): (ķēve̦) kad jūdza arklā, külenl meta BW. 12827;

2): auch (mit ù ) AP., Ramkau, (mit û 2 ) Dunika, Rutzau, (mit ù 2 ) Saikava; kūlens BielU. "das Holz unter dem vorderen Ende des Wagenkorbes, das auf der Vorderachse ruht";


5) "ein knäuelförmiger, sich bewegender Gegenstand"
Trik.: pa ceļu veļas tāds pe̦lē̦ks k. Pas. IV, 237 (aus Serbig.); ‡

6) = kùliņš I 3: pāri lēču kâ par pupu kūlenīti BW.- 9809, 1 var.

Avots: EH I, 683


ķurulis

ķurulis, ein gewisser Vogel: ķizu, ķizu ķuruļam (Var.: cīruļam, ķiveļam), purvā dzert nedabūsi; citi putni aku raka, tu staigāji zābakuots BW. 2605, 1 var.

Avots: EH I, 708


laicīt

làicît 2 Lub., [auch Nerft] (li. laikýti "halten"), - ku [od. - cīju Kurmin und Nerft], - cīju, tr.,

1) streichen, massieren:
gaŗas zeķes pārde̦vušas par vē̦de̦ra laicījumu (Var.: braucījumu, latījumu) BW. 20536, 4;

2) hüten, aufsparen, [schonen
Für.], länger erhalten, verschieben: laiki savu ce̦kuliņu BW. 29045, 1. vai bij pati veļa māte manis dēļ laicījusi (neveiklīti; Var.: taupījuse) BW. 21879, 1;

3) Zeit geben, warten:
kuo tad te laicīs, kuo tad vairs gaidīs Rutzau. Refl. - tiês, (sich entgegenhalten), ausweichen, sich hüten, zörgen: laikies, laikies, vilciņš nāk BW. 16844, 1. sērdienīte laicīdamâs atteica Dīcm. 1, 65. ar šuo burvi visi baidījās un laicījās satikties LP. VII, 133. laikies, brālīti, nu tevi kārs BW. 25439. laicījies un vilcinājies un nuokavējies īstuo laiku Druva 1, 369. jālaikuoties tuo darīt, man müsse sich hüten, das zu tun JK. VI, 32. [Nebst apr. laikūt "halten" Kausativform zu likt (s. dies)]

Avots: ME II, 401


laida

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. 1 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. 2 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 1].

Avots: ME II, 401, 402


ļakains

ļakaîns, mit Schlingen, Schleifen versehen: jau jūtu kaut kuo ļakainu uz krūtīm veļamies Stari II, 933.

Avots: ME II, 530


lelis

I lelis, eine mythische Person, die mit Grab und Tod zu tun hat: pēc pusdienas leļu bē̦rni sarausuši uguntiņu BW. 27526. [mieluošu leļa (var.: veļa) bē̦rnus BW. 27434, 2 var.]

Avots: ME II, 449


levenis

levenis "?": nevīžuo izravēt; pieaudzis viss kâ levenis (= lēvenis 3?) Duomas III, 434; [in Morizberg sei levenis =lēvenis 1 u. 3 ("eine Masse von etwas Weichem": gubās labība saaugusi leveņuos. sniegs pēc atkušņa leveņuos veļas nuo jumtiem. miesas levenis ("visas miesas kuõpums")].

Avots: ME II, 455


maļa

[I maļa ["veļama vadmala" (ironlsch, von schlechter vadmala) Preekuln]: maļu mĩt ("vadmalu velt baļļā"); maļa lē̦ti neveļas Kurl.

Avots: ME II, 560



ņirkstēt

ņir̂kstêt [auch Hasenp., ņir̃kšêt Salis], nir̂kšķêt 2 Behnen, [ņir̂kšêt 2 Rutzau), ņirkšêt C., Lis., niršķêt, -u, -ẽju, intr., krachen, knacken, knistern, knarren, knirschen (wie wenn Sand zwischen die Zähne gekommen oder als ob etwas bricht), quarren, weinen: satrunējušie kuociņi ņirkstēja aiz viņa ple̦ca A. XX, 495. gulta ņirkstēja vēl vairāk Duomas I, 562. [zuobi ņirkš kaulainu krimsteli kuožuot Kreuzb.] klūgas bēdīgi ņirkstēja Strāls. nezvēra galvas nuoveļas ņirkstē̦damas JK. V, 131. tur ņirkstēja mīksti zābaki AU. zem mūsu kājām ņirkst [Druw.] sausais sniegs JR. IV, 81. abas skuķes dzirdēja ņirkstam un griežamies MWM. IX, 162. niršķêt niršķ kaņupītes zem manām kājiņām; tâ niršķēja kunga kauli zem manam ruociņām BW. 31390. [Vgl. ņerkstêt ņe̦rka und Fick Wrtb. III 4 , 521.]

Avots: ME II, 903


nobalzīt

nùobàlzît,

2): n. baļķi, lai neveļas uz leju Warkl.

Avots: EH II, 31


nobrēkšķēties

nùobrēkšķêtiês ["eine Weile schreien od. weinen" Bers.]: nagaža uzle̦c nuobrēkšķas, krīt, aizveļas pa sūnu Bārda Zem. d. 208. [bē̦rns kâ saslima, visu laiku nuobrēkšķējās Bers.]

Avots: ME II, 765


nobružļāt

[nùobružļât,

1) "abglätten":
n. siênu Warkl.;

2) "unsauber waschen":
nu gan veļa nuobružļāta vien ir Bers.;

3) beschmutzen;

4) abtragen:
n. zābaciņus gluži sarkanus Nötk. - Refl. - tiês, sich beschmutzen: bē̦rns nuobružļājies N. - Peb.]

Avots: ME II, 766


nobukšēt

nùobukšêt, gew. nùobũkšêt, - kšķêt, einen dumpfen Laut von sich geben, dumpf erschallen: ābuoļi veļas zemē, smagi nuobūkšķe̦dami Saul. kruodziņā kaut kas nuobūkšķēja Niedra. pie pšām durvīm nuobūkšēja suoļi MWM. VII, 850. nuobukšēja vien Duomas III, 662. pie rijas nuobūkšķēja kâ kad akminis kristu Druw.

Avots: ME II, 766


novalka

nuovalka, nùovalks 2 [Lis.], Etn. IV, 52, nuove̦lka,

1) abgestreifter Schlangenbalg
Druw.: čūsku nuovalka e̦suot ļuoti derīga zāle Etn. IV, 62;

2) nuovalkas, was man ablegt, schmutzige Wäsche
Kronw.: sestdienas vakarā pirtī atstājas nuovalkas. drīz jāmazgā veļa, juo sākrājies daudz nuovalku Druw., Laud. [aizejuošā vara... kāri nuometa savas smagās kara nuovalkas Leijerk. II, 171.]

Avots: ME II, 882


novelt

nùovelˆt, tr.,

1) abrollen, abwälzen:
akmeni nuo kapa;

2) niederwerfen, niederstürzen:
es viņu nuovēlu uz grīdas Stari III, 240. baļķi pēc baļķa tas nuovēla Vēr. II, 1372. Refl. -tiês,

1) sich abwälzen, abrollen, herunterkollern, herabfallen:
man nuovēlās it kâ akmens nuo sirds. tad velšus nuovēlies nuo krāsns LP. VI, 158. mati nuoveļas pār ple̦ciem Rainis;

2) niederfallen, auf den Boden fallen:
viņš nuoveļas gar zemi.

Avots: ME II, 885


ola

uõla (li. úola "Wetzstein" bei Būga Tiž. II, 472 und 475, "Fels" LitMnd. I, 425 und 458),

1) uõla U., Adiamünde, BL, Dond., Frauenb., Grobin, Līn., PS., Salisb., Segewold, Siuxt, Stenden, Wolmarshof, uõliņa Arrasch, Bauske, Kand., Selg., Strasden, (mit ùo 2 ) Bers., der Kiesel, ein kleiner, runder Stein
("in Kurl." n. St.): paliec savā vietiņā kâ akmentiņš, kâ uola! Tr. IV, 44. tev tik daudz grē̦ku kâ jūŗā uoliņu 391. četrus uolas akmentiņus BW. 24840, 12 var. bridu tuo upīti, kur guļ uolas dibinā (Var.: kas par uoļu ritināja) 8381 var. tautiņām uolu zeme 16980, 3. uolu zeme St., kieselichte Erde; uõla, der Fels PlKur.;

2) uõla U., Arrasch, Bauske, Bl., Drosth., Jürg., Peb., PS., Salis, Segewold, Wolmarshof, (mit ùo 2 ) Bers., Erlaa, Golg., KatrE., Kl., Memelshof, Oknist, Pankelhof, Saikava, Sessw., ùole 2 Mar. n. RKr. XVII, 139; N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, Fianden, Mahlup, uole BW. 8381 var.; 11095 var., das Ei
(in Dond., Dunika, Fest., Kand., Salisb., Selg., Wandsen unbekannt; dafür pauts): cieti, mīksti nuovārīta uola, ein hart, weich gekochtes Ei. vēja uola, ein bebrütetes, verdorbenes Ei. Sprw.: ar uolu var draugu nuopirkt. iet, ka pat uola nuo galvas neveļas. - bezdelīgu uoliņas, Schwalbenzier Peņģ. Wohl nebst uols "rund" zu velˆt "wälzen"; zur Bed. vgl. an. valr "rund" und r. валунъ "runder Kieselstein".

Avots: ME IV, 416


oļš

uoļš,

1) Adj., kieselig
Lis.;

2) Subst., eine Masse von Kieselsteinen (kollektiv)
AP., Jürg. (mit ùo), KatrE., Sessw. (mit ùo 2 ); mit Kieselsteinen untermischte Erde (mit ùo 2 ) Fest., Kl., Lis.: pe̦lē̦kais, me̦lnais, brūnais uoļš Lös. n. Etn. IV, 162: laiva gulēja bālā uoļā Poruk. druoši bridu tuo strautiņu, kas par uoļu ritināja (Var.: kur uoliņas dibinā) BW. 8381 var. sarkanās smiltis līdz ar uoļu birst un veļas lejup Poruk III, 3. uoļa zeme, a) Kieselerde Vīt.; b) kalkhaltige Erde Peb. māla (grants) ùoļš 2 od. ùoļa 2 māls (grants), mit Kieseln untermischter Lehmboden Vīt. Vgl. uolis.

Avots: ME IV, 419


pakāpt

pakâpt, intr.,

1) ein wenig auf-, emporsteigen:
ceļat krē̦slu, veļat baļļu, lai pakāpa (Var.: pakāpās) mičuotāja! BW. 24699;

2) sich mühsam vorwärtsschleppen - nach
varēt, können: zirģelis knapi tikai varēja pakāpt LA. Refl. -tiês, auf-, emporsteigen, in die Höhe steigen: viņa pakāpusēs pie luoga Rainis. viņš pakāpjas tādā uzkalnītī Saul. nuoārdīja riju, lai muļķītim nebūtu, kur pakāpties LP. IV, 56. saulīte jau pa tam pakāpusies augstu Kaudz. Sprw.: uz ze̦miem pakāpjuos, uz augstiem paskatuos Sassm., Punien.

Avots: ME III, 43, 44


pākšķains

pâkšķains 2 "bumbuļains, kreveļains" Iw.: kad kāpuostus daudz lej, tad viņiem laižas tādi trumi apakšā, ruodas tādas pākšķainas saknes.

Avots: EH XIII, 195


paunāt

paunât, ‡

3) dick ankleiden
(mit aũ) Siuxt. Refl. -tiês,

1): naktī kŗaujuoties un paunājuoties uz braukšanu Janš. Apsk. 1903, S. 97;

2): auch Siuxt; ‡

3) "?": debeši paũnajas, mākuoņi veļas Salis.

Avots: EH XIII, 185


pauri

pauŗi, Demin. paurīši, paũriņi Sassm., unsichtbare Geister Etn. l, 62: 2. novembrī vadā pauŗus LP. VII, 258. paurīši, vecīši veļas ratuos LP. VII, 129. pauru jeb veļu naktī apklāj galdu un aicina garus ēst LP. VII, 123. sarīkuojuši pacieņu pauŗiem LP. VII, 288. kad jauna gada naktī nuoliek pilnu bļuodu ar sausiem, izvārītiem zirņiem uz galda, tad pauriņš ("der Todesgott") tuo pa nakti ir izēdis Sassm.

Avots: ME III, 129


paušķēt

paušķêt (li. páuškėti "knallen"), = paukšêt: tarakani paušķē̦dami nuoveļas zemē Plūd. plīsa pīzda paušķē̦dama BW. 35705.

Avots: ME III, 130


pavelēt

pavelêt,

1) ein wenig od. eine Weile mit dem Waschbläuel schlagen:
veļa vēl drusku jāpavelẽ;

2) ein wenig prügeln:
p. uotram muguru. Refl. -tiês, eine Weile velêt (intrans.).

Avots: ME III, 135


pavelt

pavelˆt,

1) (nach Ausdrücken des Könnens) wälzen:
nevaru mucu pavelt;

2) ein wenig wälzen;

3) unter etwas wälzen :
pavel mucu tur apakšā! Refl. -tiês,

1) sich ein wenig od. unter etwas wälzen;

2) zum Vorschein kommen:
ja... nuomirst, cik tūkstuošu tur nepaveļas? Aps. I, 129.

Avots: ME III, 135


pempurains

pe̦mpurains Segew. "verveļains": p. akmins.

Avots: EH XIII, 223


pervelains

per̂velains (unter per̂veļaîns): per̂velaini tupiņi, unebene, viele Grübchen habende Kartoffeln Ramkau.

Avots: EH XIII, 225


piemūrēt

pìemũrêt,

1) hinzumauern;

2) mauernd verschliessen:
p. paveļas Wolm.

Avots: ME III, 275


pievelt

pìevelˆt, tr.,

1) heran-, hinzuwälzen, -rollen:
pieveliet lielus akmiņus priekš alas durvīm! Josuus 10, 18;

2) anrollen, anwalzen:
apsē̦tuo vasaras labību beidzuot pieveļ ar veļamuo Mesoten. mākslīgi panāk zemes nuogulšanuos, ar bluķi zemi pieveļuot Konv. 2 390;

3) wälzend, rollend anfüllen:
pievelt pagalmu pilnu ar akmeņiem. Refl. -tiês, heran-, hinzurollen (intr.), sich hinzuwälzen.

Avots: ME III, 309


plunkšēt

plun̂kšêt C., PS., Wolmarshof, pluñkšķêt Gr.-Essern, -u, -ẽju, intr., plätschern, vom Schall, der vom Fallen ins Wasser entsteht U.: plikšēja, plakšēja un plunkšēja (Wessen), kad mazā pilīte nuonāca lejā Avuots II, 146. nuo rīta zivis iet pa e̦ze̦ru, ka plunkšķ vien Etn. IV, 74. agrāk mēs dzīvuojām pa atte̦ku, ka plunkšķ vien Jaun. mežk. 6. leja, kur plunkš vietvietām ūdens līmenis A. XX, 861. divas grūtsirdīgas acis ieveļas lē̦ni plunkšķē̦damas manas dvēseles sudraba vilnīšuos Latv.

Avots: ME III, 357


pretkaļņš

pretkaļņš Aps., Lub., Smilt., Wid., N.-Peb., pretkalnis, pretkalnus, pretkaļņus Valdis Stabur. b. 63, pretkalni Bers., pretkaļņi, Adv., gegen den Berg, bergauf: pretkaļaņš zirgs neve̦lk, viņam niķi Zar"avič. ve̦lns izveļas bluķi pretkalnis LP. VII, 1152. vai nu brauc pretkalnus jeb lejup A. XI, 146. jābrauc vairāk pretkaļaņus XI, 211. lai nu es šuo stiepju pret vēju un pretkaļņi Duomas I, 929.

Avots: ME III, 388


raits

II raits, undicht (um Mitau); leer; frei; rein: raita istaba. kad mušas izdzītas, tad paliek raits. laužu drūzmai izklīstuot paliek raitāks Kav. nu ir piedarbs raits nuo pe̦lum Alksnis-Zundulis. kuoki meža malā me̦tas jau raitāki Mitau. palika jau raĩtāks N. Bergfried. ielas palikušas gan˙drīz raitas Līguotnis Stāsti I, 63. raituo ratu dimda Duomas III, 1236. tik tukša un ràita man pasaule šķiet Vēr. 215. e̦ze̦rs pilnīgi raĩts nuo le̦dus Janš. Dzimtene V, 247. prāts nuo ikdieniškām rūpēm raits A. XI, 453. nuo tās ķibeles es tagad raĩts Nigr. nuost nuo krūts man sluogi veļas, bē̦du māktais prāts tuop raits Plūd. tas smagas bruņas ne̦s; es - viegls ràits Rainis. ja... tas (bērns)... pazūd... dzelmē, tad viņa ir nuo tā svabada.:. uz visiem laikiem, un viņa ir atkal tada pat raĩta kā katra cita meita Janš. Dzimtene V, 438. tagad e̦smu raits nuo visiem netīrumiem Hasenpot. Vgl. raids II.

Avots: ME III, 471, 472


ripeņu ripeņiem

ripeņu ripeņiem, kugelnd, rollend, Kreise umschreibend: ce̦pure ripeņu ripeņiem atveļas atpakaļ Vēr. II, 1397.

Avots: ME III, 530


rukata

ŗukata Nigr., rukata Lasd., = rukums 2 (s. unter rukt): parasts . . . sūtīt bē̦rnus kaimiņuos pēc rukatas: lai vadmala ātri rūk un labi veļas Janš. Dzimtene 2 III, 189.

Avots: ME III, 588


rullis

rullis: bē̦rni aug ... ruļļu re̦snumiņu BW. 4833, 6 var. (Var.: tev pašai bē̦rni aug, cits būs r., cits - re̦sgalis);

6): jūŗā ir rul˜lis (lieli viļņi, kas veļas cits aiz cita šūpuodamies, bet neme̦t baltas putas) Salis, viļņi tâ nereibina cilvē̦ku kâ rullis ebenda.

Avots: EH II, 383


sagludināt

sagludinât, tr.,

1) glatt machen, (zusammen) glätten:
gludu, gludu galviņu sagludināju BW. 24233;

2) plätten
(auf eine grossere Menge von Objekten bezogen): sagludināju lielāku vairumu veļas.

Avots: ME II, 626


sagumt

sagumt: veļa sagumst (beim Plätten ohne Brett) BielU. biezuoknis nuo abām pusēm sagumis ceļa gravai pāri A. Upītis Pirmā nakts 24.

Avots: EH XVI, 411


samest

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684


sapilēt

sapilêt,

1) tröpfelnd sich ansammeln:
te sapilējis daudz ūdens. uz veļas sapilējusi darva. sveces tauki sapilejuši lîelā pikā Jürg.;

2) von einer tröpfelnden Flüssigkeit durchnässt werden:
se̦ga sapilējusi gluži slapja.

Avots: ME II, 699


sasērt

sasērt,

1) "?": sasē̦rtajām organiskajām vielām plūstuot Konv. 2 712;

2) sasẽrt Salis, = sasèrêt 2 . Refl. -tiês, stecken bleibend sich aufhäufen: kustīga viela,... ziemeļa bīdīta, veļas... tāļāk, līdz aizsniedz sē̦tmali, kur saseras kupenī Kaln. Uozuolk. m. 69. Subst. sasē̦rums, das Zusammengetragene, Zusammengeschlämmte, die Versandung, Verschlämmung: uz kādas upes deltas sasē̦ruma Vēr. II, 1363.

Avots: ME III, 728


savelt

savelˆt,

1) zusammenwälzen, -rollen:
laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. 2 977. (mālus) viņi... saveļuot... pikās Antrōp. II, 91;

2) verwühlen;

3) verdrehen:
Līze lūpas savēla tâ kâ uz smaidu Baltp. I, 46. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwälzen, zusammenrollen
(intr.); sich hinein-, hereinwälzen, -rollen (von einer grösseren Menge ausgesagt): kartupeļi, rācenīši savēlēs Daugavā Spr.80;

2) sich verwühlen, sich verfilzen:
savē̦lušies mati Mērn. laiki 96; mati... cirtās savē̦lušies MWM. VIII, 40. guli kâ... vilnas ē̦rkulis savē̦lusies! Br. 10. samaltā masa nav šķiedraina, tā nesaveļas. smalkām šķiedriņām nuoteiktā kārtā saveļuoties... Konv. 2 3060;

3) Part. savēlies, still, langsam, ungeschickt
Ahs.: kalpuone citādi laba, tikai tāda savē̦lusēs pie darba Ahs.; tu man biji tāds savēlies Kav. kas tam kaituot? tas liekuoties šuodien tāds savēlies Alm. Meitene nuo sv. 34.

Avots: ME III, 784


sazvāļāties

sazvāļâtiês, sazvāļuôtiês, ins Wanken geraten: ratiem sazvāļājuoties Janš. Dzimtene V, 58. kamanām stiprāki sazvāļuojuoties Bandavā I, 272. viens... klūp pār viņa kāju, sazvāļājas un nuoveļas gar zemi Druva I, 1111.

Avots: ME III, 798


siltrija

siltrija, die Heizriege: (dūmi) veļas un vandās pa siltrijas luodziņiem āra Janš. Dzimtene 2 II, 15. lai stātuos pie sēriena ievešanas siltrijā Dzimtene IV, 148.

Avots: ME III, 840


skamba

skam̃ba Jürg., C., skàmba 2 Mar. n. RKr. XVlI, 114, Warkl., N.-Rosen, Schwanb., Odensee, Kokn., ein (grosser) Splitter, Holzspan Oppek. n. U., N.-Rosen, Alswig, Mar., Schwanb., Laud., Erlaa; ein Splitter überhaupt, ein Bruchstück: kuokam skambas vien grìežas Vīt. 35. akmens skambas Jürg. ar ied,gtu skalu skambiņu Vīt. 74. pē̦rkuonis saspēris kuoku skambu skambās ebenda. asas stikla skambas Upītis Sieviete 241. plaukstas lieluma . . . spuoguļa skambā skatīdamies Veselis Tīrumu ļaudis. ķieģeļu skambas Druva I, 40. klinšu skambas līdzi veļas Skuola III, 226. Nach Leskien (mit?) Nom. 590 (nebst šķembele) zu šķĩt (s. dies). Diese Zusammenstellung wäre möglich bei der Annahme, dass -nb- hier noch vor dem Schwund des tautosyltabischen n zu mb geworden ist; in Formen wie tùopu < *tanpō kann sich n vor dem Labial länger gehalten haben, weil daneben Formen wie *randō > rùodu u. a. waren.

Avots: ME III, 870


šķest

šķest, šķe̦tu, šķetu, schelten Dond.; schreien, lärmen Wid.: glāb, kad ienaidnieks šķe̦t! GL. lai mani virsū zveļas, šķe̦t un pretī ceļas bailes, bē̦das, nāv[e] aus einem alten Gesangbuch. lai... nikna pasaul[e] šķe̦t ebenda. vē̦tra šķe̦t Plūd. Rakstn. I, 73. debeši... vē̦tru šķe̦t Klaust. 101. skaļā, šķe̦tuošā balsī runāt B. Vēstn. Refl. šķestiês Schlehk, prs. šķe̦tuôs (Bauske, Dond.) od. šķešûs (Bers., Bornsmünde),

1) schelten
(intr.) Wandsen: sievas šķe̦tas pa(r) niekiem Dond. n. FBR. VI, 67. "ak tu viena muļķe!"aukle šķetās B. Vēstn. sirds bīstas, šķe̦tas Diez; viel widersprechen MSil.;

2) wüten, rasen
Nigr.; sich befeinden Bornsmünde. Etwa zu d. schattern, schettern "schreien, klirren"?

Avots: ME IV, 28, 29


šķīdums

šķîdums Ermes, eine grosse Menge, ein grosses Quantum: liels š. smalkās veļas Janš, Līgava 1, 418. ve̦se̦ls š. ļaužu Ermes.

Avots: EH II, 638


šķiest

šķiêst: unbek. in Stenden,

1): ruokas dzirnas (acc.) šķiêž 2 ārā, kad brauc uz citu māju dzīvuot Seyershof. sumazgu spani šķiede (ar sparu lēja) virsā Auleja. lietus šķiež (strömt)
un šķiež ebenda;

2): pārāk platu aude̦klu vajadzēja š. (griêzt) nuo malām Sonnaxt. š. siksnu nuo guovs ādas Wessen; ‡

3) schnell gehen od. fahren
Seyershof: tur kāds šķiêž 2 gaŗām, ka putekļi vien veļas. Refl. -tiês: verschwenderisch sein, prassen Segew. šķiedies ar naudu Pas. VIII, 59. kad strazdiem aiztiek bē̦rnus, tad tie šķiêžas 2 (= apmē̦tā aizticējus ar saviem mē̦sliem) kâ nelabie Seyershof. Subst. šķiêdums,

2) Ritze, Spalte, Schlitz:
gaŗais mutes š., gan˙drīz visam ģīmim šķē̦rsām pāri Jauns. Raksti IV, 64. mongoļu ... iešķībie šķiedumi ... gīmja apaļumā 356. bāž ruoku lindraku šķiedumā Sliņķu virsnieks 143. svārki ... ar gaŗu šķiedumu uz muguras 125. Hierher gehört auch das ME. IV, 53 gegebene Zitat aus Jauns.

Avots: EH II, 640


slīkt

slìkt: mit î 2 auch Pussen n. FBR. XX, 7, mit î auch Alswig,

1): sinken
Lng.; viducis gultai slîkst 2 iekšā Seyershof. tâ slĩkst zari, kad tik pilni Frauenb.; "pamazām stiepties un karāties" (mit î ) Nautrēni; "stiepties" (mit î 2 ) Seyershof: diena jau slīkst gaŗumā. dzīpari neslīkst, bet veļas vien;

2): ertrinken
Salis: ve̦cās grāvju vietās guovis pavasaŗuos slîka 2 Salis. mums kartupi slìkst 2 ūdinē Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês Seyershof, sich ertränken: cilvē̦ki kārušies un slîkušies 2 .

Avots: EH II, 527


sniegonis

snieguonis,* snieguona*, ein Schnee Gipfel; Lawine; Gletscher (?): lejā sūta smagas snieguoņas (Lawinen) Vilh. Tells 65. sauc tevi snieguoņu pauruos Apskats 1902, S. 21. pakāpjas kalnā, snieguoņuos Duomas II, 275. snieguoņu gali Vēr. II, 689. kâ mūžīgs snieguon[i]s tas uz manim uzveļas Asp. Vaidel. 62. kâ karstu uguns (apkampj) saltuo snieguoni Asp. MWM. 1896, S. 878.

Avots: ME III, 979


spert

sper̂t,

1): s. (stossen)
kuo kaktā Sonnaxt; schnell giessen ebenda; sneŗamais Spiess, ein Knüttel od. Stock zum Schlagen;

2) schnell laufen, eilen
Kaltenbr.: tas ne˙kuo nav ievē̦ruojis un spêris 2 tik virsū Siuxt. Andžiņš speŗ raudzīt, kas tur ir Windau n. Latv. Saule 796. lēc, saulīt, rītā agri, sper pa luogu ustabā! BW. 4366, 2; ‡

3) (plötzlich) stark schlagen
Kaltenbr.: s. ar ragiem vē̦de̦rā;

4) von sonstiger intensiver Tätigkeit:
kad spēris virsū, tad nuošāvis gan vilku Frauenb.; ‡

5) speŗamais Seyershof "pika nuo pupām un kaņepēm, kuo ē̦d mirušuo piemiņas dienā". Refl. -tiês: (buciņš) trūkas un spērās ar visām četrām brāzmīgā sparā Delle Negantais nieks 218. s. pretī (uzbrucējam) Auleja. tis nu gan spersies ("sasliesies") pretīmā tam knēveļam Bērzgale. (līdaka) speŗas velcei pakaļ ar vēl lielāku niknumu Jauns. Raksti V, 343. smaka par daudz spērās nāsīs Linden in Kurl. s. ("nejauši nuokrist") dubļuos zemē Seyershof. pirmuoreiz guovis ganuos dze̦nuot, apakš sliekšņa jāpaliek nītis, - tad labāk audeklis speŗas ("?") Lttic. 1572. Subst. spêrējs od. spê̦rãjs, wer mit dem Fuss ausschlägt: ar kāju spē̦rājiņa (Var.: spērējiņa) BW. 18668.

Avots: EH II, 548


sprūst

sprûst (li. spr(i)ústi "heftig gleiten") Neuenb., sprûst 2 Līn., Iw., -stu (tr. -žu), -du,

1) tr., klemmen
Bielenstein Holzb. 323; mit Bandruten knebeln U.: tu tuos pie nāves kâ pie miega sprūdi Diez.;

2) intr., eingeklemmt werden
(mit û 2 ) Bl.; stecken bleiber.: (gaļa) sprūdin sprūst rīklē, un kumuosi ar visu vari jārij, līdz tuo dabūn dibe̦nā Janš. Dzimtene 2 11, 126. (dūmi) veļas... pa... luodziņiem ārā spiezdamies un sprūzdami 15. ragi sprūduši, ķē̦rušies LP. VII, 669. asins strūkles dzīslās sprūda MWM. X, 69;

3) hervorwachsen als dünne Bandruten, Ausschösslinge
L. Zu spraûst, vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXVIII, 148 und Siebs KZ. XXXVII, 303 f.

Avots: ME III, 1026


stampa

stam̃pa: auch (mit am̂ 2 ) Orellen,

1): auch AP., Iw., Ramkau, (mit àm 2 ) Saikava; ar stampu stampājama BW. 9762 var. mālu s. de̦r mālu samīcīšanai Frauenb.;

2); auch Oknist; "kakla skriemeļi" Warkl.;

4) stampas A.-Schwanb., eine vom Vieh ausgetretene Wiese; vom Vieh in den Schlamm getretenes Gras;


5) "vienā pajemienā izstampājamais (izmazgājamais) veļas daudzums" Saikava (mit àm 2 ): nu jau šī s. būs izstampāta.

Avots: EH II, 570


šūte

I šūte Spr., Stockm. n. Etn. I, 90, Fest., šūts, -s Spr., Erlaa, Wessen, (mit ù 2 ) Bers., Gr.-Buschh., Kl., Kreuzb., eine Grube, Gruft, Unebenheit (auf dem Wege): kad likās ritenis šūtē, tad ve̦zums riņķī Fest. gramba, kas gramba, bet kad liekas šūtē, tad piesargies, ka neizveļas! ebenda. kamanas nuo ceļa ieskrējušas šūtē RA.; eine Erhöhung Wessen. Anscheinend nebst šūpsna und šūnas III, wenn mit š- statt s- nach einem šau- aus seu̯-, zu li. šútis "Haufen", av. sūra- "Loch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 365 ff.).

Avots: ME IV, 111, 112



sveļš

sveļš, sengend, glühend Lasd.: sveļš karstums; sveļa saule.

Avots: ME III, 1150


svelt

I svelˆt 2 : spilve̦ns galvu sveļ kâ sakaltē̦ta dzelzs Delle Neg. nieks 120. (vējš) dzīdams sausuo un asi sveļuošuo sniegu Anna Dzilna 156 f. jūsu tuvums mani sveļ Austriņš Naidnieki 64. šī uguns atkal svēla viņā karstu ... kāri iekliegties Daugava 1939, 819. ‡ Refl. -tiês "?": turp steigties ilgas de̦g un sveļas (zu svelties "stürzen"?) Fausts (1936), 107.

Avots: EH II, 614


tantarkājis

tañtarkājis Nigr., tantars Alksnis-Zundulis, ein Taumelnder (?): leiti, leiti, tantarkāji! BW. 21017 var. tantars tāds - veļas, ka de̦gunu nuolauzīs! Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 130


tašķīt

tašķît (li. taškýti "[Dickflüssiges] mehrfach so werfen, dass es spritzt"), spritzen (tr.), sprengen; (spritzend) beflecken, besudeln Nötk.: t. ar airi ūdeni uz visām pusēm Plūd. Mazā And. bērn. atm. 16. ūdeni tašķīt (sist ūdenī tâ, ka tašķas) Grünh. Refl. -tiês, mit einer dickflüssigen, weichen Masse um sich spritzen (šķiesties) Bers. (hier auch tašķêtiês dass.): tašķīties ar dūņām Saul. R. I, 143; spritzen (intr.), šļakstīties Pārtic. un nabadz. 14: ūdens tašķītuos vecītim acīs LP. VII, 1319. ūdeņi veļas un putuo un tašķās un kŗāc Plūd. LR. IV, 363. dubļainā laikā uz ceļa tašķās Grünh.; sich abspritzen RKr. XVII, 58, sich beschmieren. Zu li. tãškas "Tropfen", teškiù "schleudere Breiartiges oder Dickflüssiges, dass es spritzt", teškė´ti "in dicken Tropfen spritzend fallen" und (richtig?) tašinti "tropfen lassen, fliessen" (bei Geitler Lit. Stud. 116). Dazu stellt Scheftelowitz KZ. LVI, 189 ksl. těštiti "fundere".

Avots: ME IV, 135


trīt

trĩt: prs. triņu Lesten, Nötk.;

1): aitas (od. avis Dunika) t. - auch Lttic. 247 (aus Planhof). kuoka traukus t. (ar smiltĩm mazgāt) Smilt. veļai trin ziepes bez žē̦lastības Sonnaxt; ‡

2) schmieren
(mit ì 2 ) Auleja: ratus ar de̦gutu t. Refl. -tiês,

2) sich anschmeicheln
Auleja: jī vis trinās da kaidam labākam cilvē̦kam.

Avots: EH II, 697


tūbes

tūbes, = tūba 1: villainītes tūbītēs (Var.: tūbiņā) saveļas BW. 1300 var.

Avots: ME IV, 277


uzdumpēties

uzdumpêtiês,

1) sich aufbauschen:
veļa vāruot uzdumpējas Bauske;

2) sich empören
(perfektiv): viņam sieva uzdumpējusies Stenden.

Avots: ME IV, 326


uzkūpēt

uzkûpêt,

1) auf etw. rauchen
(intr.), dampfen, qualmen: veļai uzkūpējuši dūmi;

2) brennend auflodern: māja uzkūpēja gaisā (brannte nieder);

3) kurze Zeit rauchen
(intr.), dampfen, qualmen: redzēju, ka tur uzkūpēja dūmi.

Avots: ME IV, 348


uzpuncāt

uzpuncât, mit einem Bleuel (punca 1) Schläge versetzen: uzpuncāt veļai ar puncu KatrE.

Avots: ME IV, 369


uzvelēt

uzvelêt,

1) noch, von neuem bläueln:
veļa vēl jauzvelē;

2) Schläge versetzen:
uzvelēt kam pa muguru.

Avots: ME IV, 397


vāla

vāla,

1) vāla Wolmarshof, vâla 2 Kaltenbrunn, Oknist, Zvirgzdine, vàle Arrasch, C., Jürg., vāle Ruj., Salisb., Segew., vâle 2 Mar., Ogershof, Saikava, Sehren, Sessw., vàle 2 Karls., Selg., Widdrisch, vāle Manz. Lettus, U., vâlis C., vālis Blumenhof, Rentzen, vālis Wid., vāls Iw., Nötk., Salis, Siuxt, vā`ls PS., Smilten, vā`ls 2 Erlaa, KL, Lubn., Zvirgzdine, vāls 2 Stenden, vāls U., die Heuschwade;
vālis Gold., Iw., Līn., vāls Dunika, Gramsden, vāls Nigr., zum Trocknen zusammengeführtes (dicht ausgebreitetes) Heu (= apārnis): pļavmalā žūst siena vāli Krūza Zelta laipa 56. izārdītie siena vāli Plūd. Rakstn. II, 384. vālī sagrābtu sienu Etn. III, 103. vai izpļāvāt katrs pa vālai? Jauns. III, 50. izpļauj manu vāles galu! BW. 26091. (upe) aizne̦s dažu siena vālu (Var.; vāli) 17986, 3. me̦lnu vāli griezt, das Gras bis auf die Wurzel abmähen U. trīs vālus siena nuo gubām izlaidām; divus vālus izžaudējām un pārvedām, trešais vāls aizlija Nigr. vāliņš siena gulēja gar zemi LP. VI, 514. ieritinājās grīšļa vāliņā Janš. Bandavā I, 80;

2) vāla Spr., vāle, vālis, vāls, der Streifen, Strich
(fig.) Spr.; der Sturz; die Welle Spr.; Zusammengeballtes: izauga raže̦ni pūŗi, visi vienā vālā ("?") vien Dīcm. pas. v. I, 75. migla pāri upei vālēs viļņuoja MWM. X, 1. caur miglas vāliem Skola III, 228. vē̦tra grūda biezus sniega vāļus Asp. sarkst mākuoņu vāli Vēr. 132. dūmi veļas vāļiem (= lieliem klumšķiem) Frauenb. tvaiku vāls MWM. IX, 185. ē̦nas saplūst vienā vālē Vēr. II, 1474. vē̦tra viļņus vāluos veļ Latv. ja dzīvs esi, tad atej piena vāla (vilnis), ja nedzīvs, atej ašņa vāla! Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). - vālām Kokn. und Lems. n. U., Bolwen, Memelshof, Pilda, (mit à 2 ) Oknist, Zvirgzdine, vāliem Bolwen, (mit à 2 ) Bers., vāļiem Wid., ar vālu Kronw. n. U., Grünh., (mit à 2 ) Kreuzb., (mit â 2 ) Bauske, ar vāli, - aumaļām, mit Macht, in grosser Menge; "rindām" Memelshof: liet[u]s vālām . . . iet Pilda. sviedri vālām vien iet Oknist, Zvirgzdine. vējš dze̦n mākuonus vālām Memelshof. pa ...luogu ...vāliem plūst iekšā .. . smarša Deglavs Rīga II, 1, 604. ūdens vāļiem gāžas Bers. ūdens nāk nuo trūbas ar vālu Grünh. sāks upē ūdens ar vālu gāzties LP. VI, 508. ar vālu... krīt uz leju Kav. valuodas un triekšana... skanēja pretim ar vālu Deglavs Rīga II, 1, 21. gaiss plūda viņam ar vāli pretī Purap. Wohl nebst li. võlas (wenn es kein Slavismus ist!) "grosse Wasserwoge; Unterlageholz", volai "wallartige, lange Reihen, in welche auf den Wiesen das Heu zusammengeharkt wird", serb. vâl "Welle", r. валомъ "in Menge" (anders darüber Walde Vrgl. Wrtb. I, 296) u. a. zu velˆt "wälzen", s. Leskien Abl. 354, Thomsen Beröringer 235 f., Trautmann Wrtb. 349.

Avots: ME IV, 496, 497


vandīt

vañdît, (N.-Wohlfahrt) vàndît, -u, -ĩju,

1) vañdît Appriken, Arrasch, Bl., C., Dond., Dunika, Frauenb., Jürg., N.-Bartau, Nigr., Pankelhof, Ramelshof, Salis, Siuxt, Wandsen, (mit àn 2 ) KatrE., Sehren, wenden, umstören, durcheinanderwerfen
U., Bers., Kalzenau, Memelshof; "(im Stroh) suchen" (mit àn 2) Lubn., Meiran; "aufheben machen" Elv.: vandīt sìenu (U., Appricken, Salis), labību (U.), Heu, Getreide umwenden, durcheinanderrühren (damit es sich nicht erhitzt), saimniece vanda ar cepļa sluotu pa pe̦lniem Etn. II, 170. ve̦lni vandīja visas malas apkārt Dīcm. pas. v. I, 12. (fig.) ve̦cuos nuotikumus vandīt augšā JR. VII, 71;

2) hinausjagen, hinauswerfen
(mit àn 2) Meiran: visu rītu vandīju (cūkas) nuo ābuoliņa lauka Austriņš M. Z. 68;

3) essen (mit
añ) Dunika: vandi tik iekšā (iss nur!)! Dunika. Refl. -tiês,

1) wühlen
(intr.), wühlend suchen Annenburg, herumstöbern N.-Peb.: Sprw. vandās kâ suns pa sē̦nalām RKr. VI, 818. vandījuos pa... ve̦cām grāmatām MWM. X, 291;

2) sich wälzen; "maisīties" (mit ) Dunika; sich hin und her bewegen: vandās kâ zutis pa dubļiem LP. VII, 622. (dūmi) veļas un vandās pa... luodziņiem ārā Janš. Dzimtene 2 II, 15. jūŗa vandījās Stari I, 20. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Vēr. I, 1395. niķu puoļi vandījās.., pa skaistuļu vidu II, 349. kuo tu vandies pa kājām! tâ pa tuo pasauli jāvandās LP. IV, 108. Zu venstiês?

Avots: ME IV, 469, 470


velis

I velis: veļa māte BW. 1135 var., 27434, 3 var. velīšu kalnā 27532.

Avots: EH II, 769


velis

I velis Wid., gew. der Plur. veļi U.; Karls., die Geister der Verstorbenen, die Zeit von Michaelis bis Martini, jedenfalls im Oktober, wo das Volk meint, dass die Geister der Verstorbenen umgehen und Opfer empfangen müssen U.: tas baltais e̦suot bijis velis LP. VI, 45. parādās... velis, jādams uz vērša VII, 55. veļi veļas kâ kamuoli 24. kas... gavilēja kapu kalna galiņā ? mūs[u] māsiņa gavilēja veļu guovis ganīdama BW. 10. veļu laiks U., die Geisterzeit. laiks uz veļiem nāk, die Geisterzeit nähert sich U., Pūrs I, 105. veļu mēnesis LP. Vll, 25, der Geistermonat. veļu drūzma, das Totenheer, die wilde Jagd Pūrs I, 111. veļu kungs LP. VII, 24. veļu (veļa U., Spr.) māte LP. Vil, 25, Karls., die Göttin des Jenseits Spr.: citai dievs, Laima taisa (sc.: vietu), citai taisa veļu māte BW. 9246. - veļu kauls (velis Dond.), veļa kauli Frauenb., ein Überbein Nerft n. U., Talsen und Siuxt n. LP. VII, 1255; veļu vaina, ein Bruch (hernia) Bergm. n. U. Nebst velēnieši, ve̦lns, veļānieši, vē̦li u. a. zu li. vẽlês oder vė˜lês "die geisterhaften Gestalten der Verstorbenen" und vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 223 f. und Trautmann Wrtb. 348) zu an. valr "Leichen auf dem Schlachtfeld" u. a. - Andets (als "die Holden" zu vẽlêt "gönnen") Bezzenberger BB. XXVI, 187; s. auch Būga RSL VI, 23 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 305 und Brückner KZ. L, 180 f.

Avots: ME IV, 530, 531


velša

velša,

1) s. velte;

2) die Beschenkung
V. velˆšus, zur Verstärkung von velˆt: stumšus stūma, velšus vēla BW. 18872. vīrs velšus vēlis... akmeni LP. VII, 1312. velšus nuoveļas nuo krāsns 129. burvim velšus jāveļuoties VI, 14.

Avots: ME IV, 533


velt

velˆt: mit el˜ auch Stolben,

1): ar bluķi veļ zemi Saikava;

2): vadmalu v. Frauenb. Refl. -tiês,

3): gut wachsen, feister werden
Kaltenbr.; tāds, ka veļas vien (ļuoti brangs) Frauenb. Subst. vê̦lums,

2) die Verfilzung:
ar susekli nuogludināt vē̦lumus matiem Frauenb., Iw. Subst. vêlējs: akmeņa vēlējiņa BW. 12327; vê̦lājs: (vadmalas) vē̦lājiņi BW. 7497.

Avots: EH II, 770


velt

velˆt (li. vélti "walken") C., PS., Wolm. u. a., vel˜t Orellen n. FBR. Xl, 37, Salisb., A. - Ottenhof, veļu, vēlu,

1) velˆt Ruj., wälzen:
Gauja... veļ... smiltis Aus. II, 2. strauts... veļ vilnīšus Rainis Gö"tes dzeja 40. - veļams bluķis, die Feldrolle Bielenstein Holzb. 493. - veļamais, die Walze U.;

2) walken
V. - veļamais, die Walkmaschine Bergm. n. U.; die Walkmühle St.;

3) schlagen
Bielenstein Holzb. 321; veļamais, ein Stock zum Schlagen U., Salis, Refl. -tiês,

1) sich wälzen:
Sprw. veļas kâ uola RKr. VI, 560, teļam veļas acis ārā LP. VI, 10. ābuoļi svabadi vēlās nuost A. XX, 652. strauta ūdentiņš tāļāk veļas Jaunības dzeja 49. kâ cēlies, tâ vēlies tūliņ uz klēti Blaum. Pie skala ug. 263;

2) sich walken, sich wälzend an Dicke zunehmen
Spr.: velies, mana vadmaliņa, krimildiņas biezumiņu! BW. 7498;

3) "sich gut bei Luder halten"
L., gedeihen: cāļi labi veļas Kand. Subst. velšana,

1) das Wälzen;

2) das Walken:
sievas nuodarbuojas ar vadmalas velšanu Etn. III, 71;

3) das Schlagen;
velšanâs, das Sichwälzen; vē̦lums, das einmalige, vollendete Wälzen, Walken; vēlẽjs, wer wälzt; wer walkt: vadmalas vēlējs Frauenb. Nebst velêt, valstît, apaļš, vàļât, uolât I, uolît I 1, uols, vilnis "Welle", viļaka u. a. zu apr. walis "Orscheit", li. valandà "Weile", r. валъ "Walze; Woge", ai. válati "dreht sich", arm. gelum "drehe", gil "runder Wurfstein", gr. εἰλέω "wälze", alb. vaľε "Wallen; Woge", lat. volvere "wälzen", air. fillim "biege", an. valr "rund", ae. walwian "wälzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 298 ff., Trautmann Wrtb. 349, Būga KSn. I, 175, Fick Wrtb. I 4 , 132, Boisacq Dict. 223 ff., Hübschmann Arm. Gramm. 433 und 435, Persson Beitr. 538 ff., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 228 ff., Geramb WuS. XII, 41 ff.

Avots: ME IV, 533




veltne

veltne,

1) "?": (vaŗš) plūstuot uguns veltnēs Plūd. Rakstn. I, 77. nuo sirmiem uozuoliem būs... mūsu veltnes A. v. J. 1899, S. 195;

2) die Walze*;"die Rolle"
Wessen;

3) "kas veļas" (?) Nötk. (mit elˆ ).

Avots: ME IV, 535


vervelejs

ver̂velejs Marienhausen, = verveļains: v. ceļš, aude̦kls.

Avots: EH II, 772


vervuļains

ver̃vuļains (sic!) Linden in Kurl., Marienhausen, = verveļains, uneben.

Avots: EH II, 773


vezsist

vezsist, = uzsist: situ knipi vezsizdama uz knēveļa de̦guniņu BW. 15207.

Avots: ME IV, 547



vicināt

vicinât,

1): auch Dunika; tad es tâ ... zibeņus vicinātu Janš. Dzimtene I, 145; "pļaut" Lubn. Refl. -tiês,

1): veļa, vējā ... vicinādamās un plivinādamās Apsk. 1902, S. 17; ‡

3) "eilig etwas tun"
Frauenb.; beschäftigt sein Sassm.: puiši vicinājas ar meitām.

Avots: EH II, 780


vilenis

vilenis, die Rolle V.; die Walze V.; ein Zylinder Konv. 1 469; der Wellbaum Windau; der Wellbaum mit dem Aufschersel Schnehpeln; "rullis starp slunām, kur uztin aude̦klu" (vile̦ns) Felixberg: fōnografu vilenīši (Walzen) MWM. VI, 557. kuo tagad vilenī še veļam, vēl tikkuo me̦tuos pasāktu Lautb.

Avots: ME IV, 586, 587


žaudēt

žaûdêt AP., Arrasch, Jürg., (mit 2 ) Amboten, Dunika, Frauenb., Iw., Karls., N. - Salis, Salis, Schnehpeln, Stenden, Wandsen, -ẽju, tr., trocknen Manz. Lettus, abtrocknen L., St., trocknen machen, dörren (Fische Getreide Amboten; Getreide, Heu Dunika; Heu Frauenb.; Wäsche U.; Wäsche, Korn in der Darre, Fleisch Wandsen; unbek. in Bauske, Bers., C., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Lubn., Mahluo, Meiran, Memelshof, Oknist, Prl., Ruj., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Zvirgzdine); räuchern (Fische, Schinken) Dond.: dzīparus žaudēt Biel. 1122. zari nuolīkuši villainītes žaudējuot (Var.: žāvējuot, žavējuot, kaltējuot) BW. 7121 var. Refl. -tiês, sich trocknen; trocknen (intr.): kas salijis, žaudējas. veļa žaudējas uz žuoga Wandsen. ābelē žaudēties Biel. 1157. - Subst. žaûdêšana, das Trocknen; žaudêšanâs, das Sichtrocknen, das Trocknen (intr.); žaûdê̦tãjs, wer trocknet: ne māmiņ[a] žaudē̦tāj[a] BW. 18154, 4 var. līdz kuo izārdām sìenu, te žaudē̦tājs (der Regen) klāt, un salīst atkal Frauenb. Zu žaût I.

Avots: ME IV, 790


žautavas

žaûtavas 2 Adiamünde, zwei glatte Holzstangen (auf Stützen) zum Aushängen (Trocknen) von Netzen: tīkli izkārti žautavās Rundel. drēbes (veļa) karājas žautavās ders.

Avots: ME IV, 793


žautuve

žaûtuve Burtn., Dickeln, Drosth., Erlaa, Gotthardsberg, Kegeln, Lub., Marzenhof, Ramelshof, Schujen, Serben, Sermus, Smilt., Trik., Uogre, Wesselshof, Wolmarshof, (mit 2 ) Frauenb., Gr. - Roop, Luttr., Pampeln, der Ort (Raum), wo etwas (z. B. Wäsche) zum Trocknen ausgehängt wird Stockm.: veļas žautuve Drosth., Erlaa, Lub. uz istabas augšas ir laba žautuve kre̦kliem Frauenb. vāksim mantas (= die zu trocknende Wäsche u. s. w.) nuo žautuvēm zemē Janš. Bandavā II, 407. E,ze̦rgailis nuoņēma nuo žautuves tīklus Mācītāja meita 75. gaļas mums i[r], bet žaûtuves 2 niv Grenzhof n. FBR. XII, 20.

Avots: ME IV, 794


zilinums

zilinums Kand., Lipsthusen, Sassm., Stenden "zilumzâles, veļas zilums" zilināt veļu ar zilinumu Sassm. Beruht auf einem Prät. *zilinu (= li. žilinau); vgl. zur Bildung retinuma sakne.

Avots: ME IV, 720


žļaga

I žļaga,

1) etwas Aufgeweichtes
Druw.; nasses Holz Saikava; nasses Getreide Saikava: rudzi bija slapji; salmi nāca ārā nuo mašīnas kâ žļaga Druw. tur jau nuo (izklātiem) liniem vairs ne˙kā nav; tik tāda žļaga (eine verfaulte Masse) vien palikuse Bauske. piene̦susi tādu žļagu (nasses Holz, Späne usw.); kas tev nu duos degt! Saikava; eine hässliche, feuchte Masse, Erde Erlaa;

2) Nasser, unfruchtbarer Sandboden
Plm. n. RKr. XVII, 87, solche Erde unter der Humusschicht Tirs.: mums tīrumuos zem plānās aŗamās kārtas ir baltā vai rudā neauglīgā žļaga; rudenī vai pavasarī veļas gar arklu, ka žļagzd vien Plm. jaunsaimniekam piešķiruši tādu žļagu Saikava;

3) Spülicht
Grawendahl;

4) eine schlecht geratene Speise; schlecht ausgebackenes Brot
Grawendahl. Vgl. zlags.

Avots: ME IV, 814



zlaņķēt

I zļaņ̃ķêt, dauernd regnen Schibbenhof˙efl. -tiês,

1) laîstîtiês 1: meitas zlaņ̃ķējas pie veļas baļļas Schwitten;

2) tad ta nu zlaņ̃ķẽjas! vom Schlackenwetter gesagt
Schwitten.

Avots: ME IV, 745


žulgt

žulgt, žulgstu, žulgu,

1) weichen, einweichen
(?) U.;

2) intr., weichen, aufweichen, im Wasser weich werden
Spr., Bers., Kalz., Kreuzb., Lubn., Meiran, Odensee, Vīt., (mit ùl ) AP., (mit ulˆ ) Gr. - Buschh., Jürg., Kr.; "mīkstam uzcelties" Wessen: veļa baļļā žulga ve̦se̦lu nedē̦ļu AP. pastalas žulgst ūdenī Jürg. zābaki žulgst Odensee. iemetu ūdenī, lai žulgst Vīt. ganam jāžulgst rudens lietū Kalz. cik ilgi žulgsi tamā mārkā? Gr. - Buschh. tur tie kuoki vēl tagad žulgst ebenda;

3) schwellen, quellen in Feuchtigkeit, aufdunsen
Wessen, (mit ulˆ ) Lis. n. FBR. I, 32;

4) trocknen
(intr.) Gr. - Buschh. (mit ulˆ): peļķe karstā laikā ātri žulgst Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 830


žūt

žût (li. džiúti "dorren"), žûstu, žuvu, intr., trocknen St., U. (unbek. in Adl., Bers., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, KatrE., Lis., Schwanb., Sessw., wo dafür kalst): sìens, slapji ceļi, slapjas drēbes, veļa žûst. viņa dien[u] nuo dienas dila un žuva (wurde zusehends magerer) MWM. VIII, 408. viņam vēl piens nuo lūpām nav žuvis, er ist noch nicht trocken hinter den Ohren). - žūstams laiks, gutes, sonniges, fürs Heutrocknen geeignetes Wetter Frauenb. Zu žaut I.

Avots: ME IV, 838


zvelt

I zvelˆt A. - Laitzen, AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jürg., Kaltenbrunn, KatrE., Lubn., Mahlup, Nötk., Oknist, PS., Saikava, Schwanb., Sessw., Wolm., Zvirgzdine, (mit el 2 ) Dond., Dunika, Frauenb., N. - Salis, Ruj., Salis, Schnehpeln, (mit èl 2 ) Wessen, zveļu, zvēlu, (mit erhobenem Arm, stark U., mit einem schweren Knüppel Dunika) schlagen, einen Hieb versetzen Spr., Memelshof: zvelt pa(r) muguru U., Mag. XIII, 2, 49. puisis zvēlis tam pa sāniem LP. VII, 733. zvel viņam pa ribām! Wessen. zvel nuo visas dūšas! Frauenb. kâ zvēla pa galvu, tâ gar zemi Nötk. - Part. praes. pass. zveļamais, ein Stock zum Schlagen U., Janš. Līgava I, 352. Wohl identisch mit zvelt II; zur Bed. vgl. gâzt "umstürzen; schlagen".

Avots: ME IV, 770


zvelt

II zvelˆt 2 : zu "kur nu zveli!" ME. IV, 770 vgl. die Bemerkung dazu Mag. V 2, 152. Refl. -tiês: "gāzties, velties ar smagu truoksni" (mit elˆ) Nötk.: z. uz sāniem AP. z. kam virsum Saikava. zvans ... dzelmē zveļas Fr. Adamovičs Rudens ziedi 80.

Avots: EH II, 815


zvelt

II zvelˆt 2 Salis, (mit èl 2 ) Wessen, zveļu, zvēlu, wälzen, fortbewegen, umwerfen U.; abbeugen U., neigen Wessen: laivu zvelt uz sāniem Salis. Intransitiv (von einer geraden Linie abweichen): kur nu zveli! Mag. V, 2, 146. Refl. -tiês, sich wälzen U.; (langsam Wessen) umfallen U.; sich schwerfällig fortbewegen U.; sich (zur Erholung) hinlegen Spr.: bangas zveļas LP. I, 133. zvelies ārā, zvina muca! BW. 18735. (suns) pie tavām kājām zvelsies JR. IV, 97. (pastnieks) iekš ratu stūŗa dziļi zvēlies Vēr. II, 1051. (laiva) zvelsies apkārt Janš. Mežv. ļ. II, 116. saule uz nuoiešanu zveļas Mag. V, 2, 152. Nebst zvalstît, zvalns, zvilt I u. a. zu li. įžvil˜nas oder pražul˜nas "schräg", nuožvelnùs "abschüssig", III p. prt. žvilavo "neigte sich wiederholt" Niemi Nr. 18, žvalùs "flink, behend", aksl. zъlь "böse", ai. hválati "geht schief, strauchelt", av. acc. s. zbarǝmnǝm "den krumm gehenden", w. - osset. zulun "schief", av. zurah- "Unrecht, Trug", gr. φαλόν· μωρόν Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643 f., Trautmann Wrtb. 372 f. und KZ. XLIII, 173, Persson Beitr. 757, Zubaty; IF. III, 122 1, Wood Post-consonantal w in Indo-eur. 62, Petersson Vergl. slav. Wortstud. 54.

Avots: ME IV, 770