Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'kšķêt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'kšķêt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (406)

aizblūkšķēt

‡ àizblūkšķêt, lärmend hingehen, fortgehen: viņš ar saviem lielajiem zābakiem steidzīgi aizblūkšķēja AP.

Avots: EH I, 10

aizblunkšķēties

‡ àizblun̂kšķêtiês Saikava, beim Gähren des Biers gewisse Laute von sich geben: muca pa reizei aizblunkšķējās, vēl vis nav nuorūguse; in Lisohn bedeute es: glucksen, klunkern (von einer Flüssigkeit, die ihr Gefäss nicht ganz ausfüllt und darin geschüttelt wird).

Avots: EH I, 10

aizbrīkšķēties

àizbrĩkšķêtiês, auch àizbrĩkšêtiês, anfangen etwas zu knacken, krachen; einen knackenden, krachenden Laut von sich geben: zars aizbrīkšķējās A. XIV, 2, 95.

Avots: ME I, 20

aizkarkšķēties

‡ àizkarkšķêtiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben Jürg.: kas tur krūmuos aizkarkškējās?

Avots: EH I, 29

aizknaukšķēties

àizknaũkšķêtiês, -šêtiês, anfangen zu knacken beim Brechen eines Gegenstandes: krē̦sls, viņam nuosēžuoties, drusku aizknaukšķējās Doku A.

Avots: ME I, 33

aizknikšķēties

àizknikšķêtiês, anfangen zu knistern, knacken: nuokaltis zariņš aizknikšķas zem kājām Vēr. I, 1166.

Avots: ME I, 33

aizkraukšķēties

‡ àizkraukšķêtiês, einen krachenden Laut von sich geben: mežā kas (lūstuot) aizkraukšķējās.

Avots: EH I, 32

aizkurkšķēties

àizkùrkšķêtiês, anfangen zu quaken: kāds vardulē̦ns aizkurkšķējās Apsk.

Avots: ME I, 34

aizmiekšķēt

‡ àizmiekšķêt, zu erweichen beginnen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt): aizmiekšķē̦ti zirņi Bauske.

Avots: EH I, 40

aizrēkšķēties

‡ àizrēkšķêtiês Spr., einen grunzenden Laut von sich geben.

Avots: EH I, 45

aizrukšķēties

‡ àizrukšķêtiês, einige grunzende Laute von sich geben: vepris aizrukšķējās.

Avots: EH I, 46

aiztaukšķēt

‡ àiztaukšķêt, zu rösten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aiztaukšķē̦ti zirņi.

Avots: EH I, 57

aizterkšķēt

‡ àizterkšķêt, vollschwatzen, schwatzend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu rasseln (klappern) anfangen: pļaujamā mašīna aizterkšķējās.

Avots: EH I, 57

aiztikšķēties

àiztikšķêtiês, ein wenig zu ticken, zu knattern anfangen, von einem tickenden kurzen Schall: viens nags pēc uotra aiztikšķē̦damies metās vaļā Saul.

Avots: ME I, 56

aizurkšķēties

àizur̂kšķêtiês, àizurkšêtiês, einen grunzenden Laut von sich geben, anfangen zu grunzen: baŗuoklis aizurkšķas Purap.

Avots: ME I, 58

aizvaukšķēt

àizvaukšķêt, intr., einen bellenden, knackenden Laut von sich geben, anfangen zu bellen, zu knacken, zu rauschen: tā aizskrēja, ka zari vien aizvaukšķēja RA.

Avots: ME I, 59

apmiekšķēt

‡ apmiekšķêt,

1) unvollständig erweichen
Bauske: graudi tikai apmiekšķē̦ti:

2) aufessen
(pejorativ) KatrF.: viens pats visu apmiêkšķējis.

Avots: EH I, 102

apperkšķēt

apperkšķêt, zusammenschrumpfen, Rostflecken bekommen, wird besonders von Blättern oder Blüten gesagt: lapas ir pavisam apperkšķējušas; kartupeļu laksti pavisam apperkšķējuši Mag. XIII, 3, 68. Linden.

Avots: ME I, 110

apsekšķēt

apsekšķêt, apsekšêt, tr., intr., besudeln, beschmutzen; durch Schmutz stänkericht werden L., U., Mag. III, 1, 92.: apsekšējušas bikses Smilt., Bers.

Avots: ME I, 118

aptaukšķēt

‡ aptaukšķêt, (ringsum, ein wenig) rösten: aptaukšķē̦ti zirņi.

Avots: EH I, 121

atblākšķēt

‡ atblàkšķêt 2 Saikava, (widerhallend) hergelangenvon einem klatschenden Laut gesagt: pa dubļiem tik smagi blākšķ; kad šie jāja, tad blākšķēt vien atblākšķēja uz šeni.

Avots: EH I, 135

atmiekšķēt

atmiêkšķêt, auch atmiêkšêt, tr., erweichen, aufweichen (= atmīkstināt): mālu Etn. IV, 2. lietus atmiekšķē lauku, plāksteres ādu Ver. I, 598. Übertr.: ak kungs, atmiekšķē manu sirdi G. L.; auch durch Körperliche Züchtigung zum Gehorsam bringen. Refl. -tiês, wieder weich werden: dubļi sāka atmiêkšķēties un lipt pie kājām Vēr. 645.

Avots: ME I, 178, 179

atmīkšķēt

atmîkšķêt: atmīkšķējis ceļš Bauske, Bers.

Avots: EH I, 156

atmīkšķēt

atmîkšķêt, atmîkšêt, auch atmîkšt, intr., erweichen, weich werden; mit Kot badeckt werden: ceļš atmīkšis A. XIV, 11; vom Eintreten des Tauweiterm: gelind werden Spr.

Avots: ME I, 178

atmurkšķēt

‡ atmur̂kšķêt 2 Siuxt, murrend (unfreundlich) antworten: atmurkšķēja Evarts, sē̦dus piece̦ldamies Janš. Dzimtene 1, 151.

Avots: EH I, 157

atrakšķēt

‡ atrakšķêt (pretī) Siuxt, = atrukstêt: jaungada naktī meita jāj ar kruķi un piedauza pie kuiļa durīm; ja kuilis atrakšķ pretī, tad meita tai gadā apprecēsies.

Avots: EH I, 161

atspurkšķēt

‡ atspurkšķêt herschwirren: atspurkšķēja kāds zvirbulis.

Avots: EH I, 170

attaukšķēt

‡ attaũkšķêt Lieven-Bersen, herschallen: šāviena truoksnis attaukšķēja Iīdz mums.

Avots: EH I, 175

attirkšķēt

attir̃kšķêt C., intr., sich knarrend herbewegen, herknarren: rati attirkšķēja nuo viņpus upes A. XII, 733.

Avots: ME I, 205

atūkšķēt

atûkšķêt 2 , (atũkšķêt Smilt.), atûkstêt 2 , atûkšêt 2 , intr., entgegenjodeln, auf einen Ruf antworten Dond.

Avots: ME I, 206

aturkšķēt

aturkšķêt, -šêt, atur̃kstêt, intr., entgegengrunzen: kā cūciņa atur(k)šķēja JK. I, 95.

Avots: ME I, 206

bankšķēt

bankšķêt (unter bankšêt): aucn Grünw.

Avots: EH I, 205

barkšķēt

bar̃kšķêt: schelten Siuxt: man barkšķēja vie˙nādi virsū.

Avots: EH I, 205

baukšķēt

baũkšķêt, baũkšêt C., intr., poltern, dumpf schallen: lausks speŗ, stabi vien baukšķ Druv. duobji baukšēja sitieni Latv.; auch refl. -tiês, intensiv poltern BW. 25853.

Kļūdu labojums:
intensiv poltern = dumpf schallen

Avots: ME I, 267

bīkšķēt

bīkšķêt, bīkšķinât,

1) poltern, klopfen
Spr.;

2) einen Lärm hervorbringen, änlich dem, der entsteht, wenn man barfuss über die Diele geht:
viņš, staigādams blakus istabā, visu vakaru bīkšķināja. nezin, kas tur virsējā stāvā nuotiek, staigā, ka bīkšķ vien Druw.

Avots: ME I, 303, 304

blaikšķēt

blaĩkšķêt, -u, -ēju, intr., klappern, poltern, lärmend fallen,"bauzen": sviedis gaļu pa kaktiem, ka blaikšķējis vien LP. VII, 140.

Avots: ME I, 307

blākšķēt

blākšķêt, ‡

2) = ‡ blākšêt 1 Ar., PV., (mit à 2 ) Saikava: (nuo mietu sitieniem siênas) blīkšķēja un blakšķēja Janš. Dzimtene III 2 , 200; ‡

3) faseln
(mit à 2 ) Saikava, = ‡ blākšêt 2 PV.: kuo nu tu blākšķi ziņas, neziņas! Saikava.

Avots: EH I, 227

bļākšķēt

‡ bļãkšķêt Siuxt, -u, -ẽju "?": ūde̦ns tâ gāžas, ka bļākšķ.

Avots: EH I, 233

blankšķēt

blan̂kšķêt, blan̂kšêt, -u, -ēju, intr., schwatzen, klaffen, bellen: suns blankš C., Lub.

Avots: ME I, 309

blarkšķēt

[blar̂kšķêt C., Ruj., blar̃kšķêt PS., Salisb., laut dummes Zeug reden.]

Avots: ME I, 309

bļarkšķēt

‡ bļarkšķêt, -u, -ēju, laut schwatzen; Unsinn reden Fest., Stelp.

Avots: EH I, 233

blaukšķēt

blaũkšķêt (unter blaũkšêt), ‡

3) scnwatzen
Erlaa.

Avots: EH I, 226

bļekšķēt

‡ bļe̦kšķêt, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum (von einem undeutlichen Geräusch) Siuxt n. Pil. mat. 67: mīcās pa māliem, ka bļekšķ vien. tâ vārās rāceņi cūkām ka bļe̦kšķ.

Avots: EH I, 233

bliukšķēt

‡ bliûkšķêt 2 Siuxt, -u, -ẽju, = blīkšêt: vicuojās ar sluotām, tâ ka bliukšķēja vien Siuxt n. Fil. mat. 67. jāj lē̦nām, ar suoļiem, lai nebliukšķ! ebenda. dzīvāja visu nakti, ka bliukšķēja vien Siuxt.

Avots: EH I, 230

blunkšķēt

‡ blun̂kšķêt Saikava, -u, -ẽju, = blunkšêt: muca blunkšķ vēl ar tuo pat iestiepienu.

Avots: EH I, 231

braikšķēt

braikšķêt, braikšêt, braišķêt Schwaneb., - u, - ēju, intr., krachen, klirren: zars braikšķē̦dams pārlūza Dok. A. visas rūtis braikšķēja Degl. le̦dus plīsdams braikš Plūd.

Avots: ME I, 322

brākšķēt

brãkšķêt (unter brakstêt): auch (mit à 2 ) Saikava. Refl. -tiês: mežā kaut kas bràkšķējās 2 , kâ kad kuoks lūza Saikava.

Avots: EH I, 239

braukšķēt

braũkšķêt, -šķu, -ēju, braũkšêt, -šu, -ēju, intr. knattern, knacken: kuoks krīt braukšē̦dams. viņš ē̦d ābuolus, zirgs ē̦d ābuoliņu, ka braukš vien. plīst akmens braukšē̦dams BW. 31995,1. un drīz vien visās malās skriukšķēja un braukšķēja: simtiem zobu tika laisti darbā Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 326

brikšķēt

brikšķêt, brikšêt, brikstêt, - u, - ēju, intr., inch., knistern, knachen; brĩkstêt, brĩkšêt, brĩkšķêt, - u, - ēju, knattern, krachen - zur Bezeichnung eines mit einem Bruche verbundenen länger andauernden Schalles, während brikstêt usw. einen kurzen Schall bezeichnet: sudmalu dambis sācis brikšķēt un brakšķēt LP. III, 103. ve̦lns lauž kuokus, ka brikst un brakst I, 47. vē̦tra lauž mežā kuokus, ka brikst Ahs. mati brikst un brakst JR. IV, 8. uguns de̦g, ka brikšķ LP. IV, 147. le̦dus upē sāk brikšēt A. XII, 204. zirgs spārdās, vīrs strādā, ka brīkšķ vien Refl. - ties, poltern, krachen: brikšķējās, brakšķējās sieva ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Subst. brikšķiens, brīkšķiens, der Krach.

Avots: ME I, 332

bruikšķēt

bruikšķêt, - ēju, krachen (von stürzenden Bäumen), prasseln (von brennenden Häusern) U.

Avots: ME I, 339

brukšķēt

brukšķêt, - ēju,

1) schrammen
Biel. I, 406;

2) auch brukšķināt, verfalen, herunterkommen lassen; verwohnen ein Haus
L. [Zu brukt.]

Avots: ME I, 339

brukšķēt

‡ II brukšķêt, = brukšķinât 2: brukšķē̦dams un brākšķēdams nuogāzās viss ... sēriens zemē Janš. Mežv. ļ. 1, 213.

Avots: EH I, 245

brūkšķēt

brũkšķêt, [C.], brũkšêt [PS., Ruj.], BW. 25279,1, intr., knistern: ruokas mazgājuot un beržuot brūkšķ Serb.

Kļūdu labojums:
25279,1 = 25279 var.

Avots: ME I, 341

būkšķēt

bũkšķêt, bũkšêt, bũkstêt Sassm., - u, - ēju, intr., dumpf schallen, dröhnen: ja bij rudzi (klētī), tad švīkstēja, ja pe̦lavas, tad būksēja Ltd. 1488. nuo krita me̦lns kaķis būkšē̦dams BW. 21477,. smiltis būkšē̦damas krita kapā. kalējam sirds le̦c, būkš vien Dok. A. tâ situšies pa tumsu kuokuos, - kad būkš vien! Rīg. Av. cē̦rt duobē, ka būkšķ vien! Druv. Refl. - tiês, stark dröhnen, schallen: klaudzējās, būkšējās siev(a) ar tīni pakaļā BW. 21083. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 99.]

Kļūdu labojums:
21477 = 20722,1

Avots: ME I, 358

burkšķēt

bur̃kšķêt,

1): pē̦rkuonis bur̃kšķ Dond.

Avots: EH I, 254

burkšķēt

bur̃kšķêt, bur̃kšêt, burSkstêt, intr.,

1) rasseln, poltern, rollen, knirschen (vom Schnee) Ronneb., undeutlich sprechen, schwatzen Salis:
akmentiņi burkšķēja nuo kalna lejā. burkš trejriteņu ķerras Duomas II, 483. zemnieks kâ satrūcies sāka runāt burkstuošā balsī A. XX, 781;

2) burkšķēt flattern
Wid. [Zu li. burkšnóti "rasseln", poln. barczeć "rauschen, knirschen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 108.]

Avots: ME I, 353

darkšķēt

darkšķêt, dar̃kšêt [C., dārkšķêt Wid.], -u, -ēju, intr., schnarren, klappern (wie es sich bei zerbrochenen Fahrzeugen und Gefässen hören lässt) U.: puôdi vien darkšējuši Upīte Medn. l. 163.

Avots: ME I, 441

derkšķēt

der̃kšķêt, der̃kstêt Sassm., -u, -ēju, intr., klappern, poltern, rollen: rati derkšķ. laiž, ka derkšķ vien LP. I, 85.

Avots: ME I, 458

dinkšķēt

diñkšķêt, diñkstêt Sassm., -u, -ēju:

1) dröhnen:
mašīna iet, ka dinkst vien Sassm.; [ausis dinkst Mar.];

2) ungeduldig warten
[dinkšêt Wid.]: pateica, ka mazuo vedīs līdzi uz ciemu, nu dinkš vien Blieden n. Etn. I, 122.

Avots: ME I, 469

drakšķēt

drakšķêt, -u, -ēju, knarren: vīrs brauc, ka rati vien drakšķ Sessw.

Avots: ME I, 489

dunkšķēt

dun̂kšķêt 2 Bielenstein LSpr. I, 439, Fauststösse geben; [vgl. li. dunkščióti "толкать "].

Avots: ME I, 517

gulkšķēt

gulkšķêt, rollen, dröhnen: viļņi ar duobju gulkšķēšanu veļas malā Duomas II, 1253.

Kļūdu labojums:
rollen, dröhnen = = kulˆkstêt 1, gulkstêt (in der Phrase: pustukša muca veļotie gùlkst)

Avots: ME I, 678

gurkšķēt

gurkšķêt (unter gur̂kstêt),

1): sniegs gurkšķ Sauken. teļš ir tik mīksts, ka gur̂kšķ 2 vien Siuxt;

3): guovs ir tâ pārē̦dusies, ka viņai sāk g. iek˙čā Siuxt.

Avots: EH I, 421

iebrākšķēt

‡ ìebràkšķêt 2 Saikava, mit krachendem Lärm hineinfahren: šis ar redeļu vāģiem brākšķēt vien iebrākšķēja šķūnī.

Avots: EH I, 505

ieklunkšķēties

ìeklunkšķêtiês, [ìeklunkšêtiês Schujen], ein wenig kullern: dzirdēja... šķidrumu šaurā buteles kaklā... ieklunkšķuoties MWM. VI, 667. [vē̦de̦rs ieklunkšējās Schujen.]

Avots: ME II, 28

ieknakšķēties

ìeknakšķêtiês, hin und her wieder, plötzlich (für eine kurze Zeit) anfangen zu knistern, knacken.

Avots: ME II, 28

ieknaukšēties

ìeknaukšķêtiês: kas tur mežā ieknaûkšķējās? Frauenb.

Avots: EH I, 521

ieknaukšķēties

ìeknaukšķêtiês, ìeknaukšķēties, = ieknakšķêtiês: svārki ple̦cu strpā ieknaukšķas Līv. Brez. un Hav. 244. pēkšņi ieknaukšējās lē̦nas skaņas Druva II, 22.

Avots: ME II, 28

ieknukšķēties

‡ ìeknukšķêtiês Ermes, Grünw., Lubn., NB., Schibbenhof, Sessw., Smilten, (mit -êt ) Jāsmuiža, Makašēni, Warkh., ieknukšķîtiês Kārsava, Višķi, = ‡ ìeknukstêtiês: bē̦rns ieknukšķējās.

Avots: EH I, 521

iekrekšķēties

ìekrekšķêtiês (unter ìekrekstêtiês): Made... bailīgi iekrekšķas (sagt räuspernd?) A. Jansons Latvis, № 3642.

Avots: EH I, 522

iepliukšķēties

ìepliukšķêtiês, einen klatschenden, berstenden Laut von sich geben: buŗas ieplīkšējās.

Avots: ME II, 52

ierekšķēties

ìerekšķêtiês, eine kurze Zeitlang grunzen: viena (cūka) ierekšķējās uz saviem sivē̦niem Rīg. Av.

Avots: ME II, 57

ietikšķēties

ìetikšķêtiês, anfangen zu ticken: pulksteņi visi ietikšķējās skaļāk MWM. X, 688.

Avots: ME II, 82

ietinkšķēties

ìetinkšķêtiês, ìetinkšêtiês, erklingen: uz lielceļa ietinkšķas pasta zvans A. XVII, 8. dzidri ietinkšas zvaniņš Austriņš.

Avots: ME II, 82

ievarkšķēties

ìevarkšķêtiês, anfangen zu quaken, zu schreien, zu plärren: harmonikas ievarkšķas Vēr. I, 1414.

Avots: ME II, 86

ikšķēt

‡ ikšķêt "?": te̦k upīte ikšķē̦dama sīkajām uoliņām BW. 14166, 1.

Avots: EH I, 429

izblakšķēt

‡ izblankšķêt Kalz., (mit àn 2 ), Saikava, izblànkšêt 2 Kalz., ausplaudern, ausschwatzen: tad tik klausies, kuo visu viņa neizblankšķ! Refl. -tiês Kalz., zur Genüge schwatzen.

Avots: EH I, 434

izblarkšķēt

izblàr̂kšķêt, ausschwatzen: izblarkšķēt gaŗu penteri, einen langen Senf machen C.

Avots: ME I, 717

izblunkšķēties

‡ izblun̂kšķêtiês Saikava, zur Genüge plätschern, spülen (intr.): alus būs diezgan izblunkšķējies pa mucu.

Avots: EH I, 435

izklikšķēt

‡ izklikšķêt "den Fuss verstauchen (von Menschen)" Frauenb.

Avots: EH I, 456

izliekšķēt

‡ izliẽkšķêt Frauenb., mit einer Wurfschaufel (Spreu u. a.) hinauswerfen.

Avots: EH I, 463

izliekšķēt

izliekšķêt, auslecken: tu jau viens pats visu pienu nuo telēķa izliekšķēsi Bers.

Avots: ME I, 765

izmirkšķēt

izmirkšķêt, izmirkšķinât, tr., blinzeln: acis aiz dzēriena sūruma izšķuobījis un izmirkšķējis Aps. viņš izmirkšķinājis acis skaidras Niedra.

Avots: ME I, 772

izmurkšķēt

[izmur̃kšķêt 2 Bauske, izmur̂kšêt PS., undeutlich aussprechen.]

Avots: ME I, 774

izplaukšķēt

izplaũkšķêt, [izplaukšêt Serbigal], tr., ausplaudern: vai tu jau visu neesi izplaukšķējis? Smilt., Adsel, Sessw., Lub. [Vgl. išpliaũkšti "разболтать"].

Avots: ME I, 781

izpļērkšķēties

‡ izpļērkšķêtiês, zur Genüge schnattern (?): pīles... izpeldējušās... un izpļērkšķējušās, cik paticis Janš. Līgava II, 277.

Avots: EH I, 474

izplīkšķēt

[izplìkšķêt 2 Kl., ausregnend sich verziehen od. vergehen: mākuoņi izplīkšķ.]

Avots: ME I, 783

izturkšķēt

‡ izturkšķêt "?": ve̦cā pletne bija sadiluse, izžuvuse, izžurkšķējuse un palikuse pa˙visam viegla Janš. Līgava I, 131.

Avots: EH I, 491

izvaukšķēt

‡ *izvaũkšķêt, in der Verbind. izvaũkšķējusi mīkla, gat ausgegorener (aufgegangener) Teig um Windau.

Avots: EH I, 494

kankšķēt

kan̂kšķêt,

1): kad tetera mātīte sāk k., tad bē̦rni visi pazūd Frauenb.

Avots: EH I, 584

kankšķēt

[kan̂kšķêt, - u, - ẽju,

1) = kankstēt;

2) unablässig und grundlos kläffen Bers.]

Avots: ME II, 156

karkšķēt

karkšķêt (unter kar̃kstêt): meža putni kar̃kšķ Jürg.

Avots: EH I, 589

kārkšķēt

kārkšķêt: kuo tu ... kārkšķi kâ ve̦ca vārna? Daugava 1933, S. 322.

Avots: EH I, 603

klaikšķēt

‡ klaîkšķêt 2 Siuxt, knacken, schallen; te̦kuļi badās, ka klaikšķ vien. aužuot stelles gāja tâ ka lai klaiksķ.

Avots: EH I, 608

klakšķēt

klakšķêt, klakšêt, - u, - ẽju, intr.,

1) klatschen, klappern:
gailis (plintes) klakšēja, bet šāviens negāja vaļā Lub. zirga pakavi klakšķēja uz akmeņiem Duomas I, 6. klakšēj[a] zuobi runājuot BW. 20278, 2;

2) glucksen, hell tönen:
vanckare klakš kuļinuot Lub.;

3) schwatzen, plappern:
met mieru! kuo klakši? Lub. tu tik ļurkšķi un klakšķi kâ klaburnīca Doku A. [Zu r. клокъ " dumpfes Geräusch", poln. klekot " Geklapper" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 511 u. 521.]

Avots: ME II, 211

kļakšķēt

‡ kļakšķêt, klatschen, plätschern Bērzgale: zemē te̦cē̦dams, ūdens kļakšķ.

Avots: EH I, 625

klankšķēt

klan̂kšķêt, ‡

6) brüten wollend glucksen (von Hennen;
mit an̂ 2 ) Siuxt.

Avots: EH I, 610

klankšķēt

klan̂kšķêt, klankšêt, klankstêt, - u, - ẽju,

1) vom Schalle, der durch die Bewegung einer Flüssigkeit in einem hohlen Raum entsteht, glucksen:
muca, nepilna būdama, klankš Smilt. uola klankš Bers. pielej mucu pilnu, lai neklankš Lub.; vgl. li. klankséti " glucksen";

2) klingen (vom Schall, der durch einen Schlag auf ein Metall hervorgerufen wird)
Etn. I, 34: klausies, kur klankše̦ns klañkš [Dunika], Lub.;

3) plappern, schwatzen:
kuo tu klankši? Lub.;

4) klaffen, bellen
[klan̂kstêt Trik., Hochrosen]: ir vilkam e̦suot nepatīkami, kad suns tâ apkārt klankšķuot A. XX, 294; [vgl. klen̂kstêt];

5) auf etwas warten:
es klankstu bez apnikšanas visu rītu, vai kāds gaŗāmbraucējs mani nepaņems līdz uz pilsē̦tu Mesoten n. Hen. (mit añ).

Avots: ME II, 213

klinkšķēt

kliñkšķêt (unter kliñkstêt): auch (mit in) Adsel, Bers.

Avots: EH I, 618

klukšķēt

klukšķêt (unter klukstêt),

1): auch Mežamuiža (Grenzhof); Siuxt.

Avots: EH I, 622

knakšķēt

knakšķêt, knakšêt, knacken, knistern: knakšēj[a] zuobi runājuot BW. 20278. 3 var. pirksti knakšķē̦dami tausta R. Sk. II, 101. kaujas pa lieluo istabu, ka knakš vien A. v. J. 1897, S. 387.

Avots: ME II, 242

knarkšķēt

‡ knar̃kšķêt Trik., -u,-ēju, =knarkstêt: knarkšķ un dže̦rkst sasituoties ilkņi Daugava 1936, S. 130.

Avots: EH I, 627

knaukšķēt

knaũkšķêt, knaũkšêt, knaûkstêt 2 Ahs., auch refl. knaũkšķêtiês, knacken, puffen, knallen, knistern: ragi vien knaukšķejuši LP. VII, 986. nadziņi knaukšķēšuot Zeif. III, 2, 131. dzirksteles sprē̦gāja un knaukšķēja MWM. v. J. 1896, S. 560. staigāja jaunuos zābakuos, ka knaukšēja vien A. XI, 101. sals knaukšķē̦dams spārdās priežu stumbruos Vēr. II, 494. kalējs nuoliek naudu, ka knaukšķas vien Krišs Laksts 66.

Avots: ME II, 243

knikšķēt

knikšķêt: smagi sakurinātā krāsns sāka k. ("knisternd platzen") Saikava.

Avots: EH I, 630

knikšķēt

knikšķêt, knikšêt, knikstêt [Autz], knacken, knistern: mazi zariņi knikšķ Pasaules lāp. 93. es viņai saspiedu pirkstus, ka viņi knikšķēja Stari III, 240. zuobi knikšē̦dami sitās kuopā Upītis Sieviete 111. lampa dega knikstē̦dama uz galda Purapuķe 23. kauj klusas, utis, gnīdas, ka knikst Ahs., [Gold.].

Avots: ME II, 246

korkšķēt

‡ kor̃kšķêt A.- Ottenhof n. FBR. XVI, 84. = kurkšķêt: vista korkšķ; unverständlich brummen, knurren: nekorkšķi - ja runā, tad runā!

Avots: EH I, 639

kraikšķēt

kraikšķêt, - u, - ẽju, intr., krarren: durvis kraikšķēja Degl.

Avots: ME II, 256

krankšķēt

‡ II krankšķêt "weinerlich klagen (sich beklagen)" Schwitten; "?" Mekons Mellā grm. I, 60.

Avots: EH I, 642

kraukšķēt

kraũkšķêt, kraûkšêt [PS.], - ẽju,

1) (beim Brechen, Zerbeissen u. s. w.) krachen, knastern, knallen:
ve̦lni kuoduši akmeņus, ka kraukš vien LP. VI, 677. aizslē̦dz durvis ciet, ka kraukš vien LP. VI, 218. kuoks apkrītuot kraukšķ. kauls kraukšķ, sunim tuo graužuot;

[2) mit den Zähnen knirschen
U. - Būga vergleicht KZ. LII, 290 li. kriaukšė´ti "knirschen", kriáuškinti "knirschend essen".]

Avots: ME II, 263

krikšķēt

krikšķêt (unter krikstêt),

1): tâ sala, ka vabas krikšķēja Siuxt. man ruoka - krikšķ: ieme̦tusies dzirkste Frauenb, dzē̦ruši, ka krikšķ vien Pas. VI, 154.

Avots: EH I, 653

krikšķēt

‡ kŗikšķêt, -ēju, = krikšķêt 1: klausījās vai tā (= ruoka) e̦lkuonī vēl kŗikšķējuot Janš. Mežv. ļ. I, 320.

Avots: EH I, 665

kriukšķēt

kriukšķêt, kriukšêt Karls., -u, -ẽju, intr., knacken: ē̦d, ka kriukšķ vien. zari lūstuot kriukšķ Popen.

Avots: ME II, 282

lakšķēt

lakšķêt, [schallen, wiederhallen]: smagi lakšķēja zirgu... pakavi pret piekalni Dūmu Brencis; [ viel schwatzen; bellen: kuo tas suns lakšķ? N. - Schwanb.; lakš(ķ)êt, viel und schnell Unsinn reden Nötk. - Vgl. la. loquī "sprechen" resp. gr. λάσχειν (inf. aor. λαχεῖν) "rasselnd ertönen, schreien, lärmen".]

Avots: ME II, 416

lankšķēt

‡ lankšķêt,

1) = lan̂kšêt 1 und 2 (mit an̂ ) Saikava;

2) klunkern
Vank: nepilns trauks kustināts lankšķ.

Avots: EH I, 719

laukšķēt

laũkšķêt, laũkšêt, - u, - ẽju, knacken, krachen: nu bļauj un sit, laukšķ vien Doku A. [ē̦d, ka laũkš vien Trik., PS., Smilt.] sita knipas, ka pirksti vien laukšķēja Doku A. [Vgl. r. лускъ "Knacken" und le. laušķinât.]

Avots: ME II, 427

lēkšķēt

‡ *lêkšķêt, zu erschliessen aus nùolêkšķêt.

Avots: EH I, 737

ļerkšķēt

ļerkšķêt (unter ļer̂kstêt): faseln, schwatzen Mitau, (mit er̂ 2 ) Siuxt; ohne Grund bellen (mit er̂ 2 ) Siuxt.

Avots: EH I, 772

liekšķēt

[* liekšķêt, zu erschliessen aus izliekšķêt.]

Avots: ME II, 496

likšķēt

likšķêt: auch Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148, (schmeicheln) Sessw.

Avots: EH I, 741

likšķēt

likšķêt, der Schwätzen, Schmeichler BW. 8402. S. lišķis.

Avots: ME II, 467

likšķēt

likšķêt, - ẽju, lügen, schwatzen, schmeicheln Wolm., Erlaa, Lub.: kaut tie likšķi nelikšķējuši, ka es rupju dziju vērpu BW. 8402; likšķēt un pielabināties MWM. VI, 591. S. lišķêt.

Avots: ME II, 467

lorkšķēt

lor̃kšķêt: auch A.- Ottenhof n. FBR. XVI, 84.

Avots: EH I, 759

ļurkšķēt

ļur̂kšķêt (unter ļur̂kstêt), 1) und 2): auch Prl., Saikava, Schwanb., Wenden, (mit ur̂ 2 ) Hasenp., Selg., (mit ur ) Sessw.; "savādi, neskaidri skanēt" (mit ur̃ ) Siuxt; auch vom Grunzen der Schweine: cūka iet ļurkšķē̦dama, kad attuop zirņus Siuxt.

Avots: EH I, 775

mekšķēt

mekšķêt, ‡

2) "ar mešķi ārā vilkt vai meklēt" Salis.

Avots: EH I, 797

merkšķēt

‡ mer̂kšķêt 2 Jürg., schwatzen, plappern: kuo tu merkšķi?

Avots: EH I, 801

miekšķēt

miekšķêt,

1): m. (mit iê ) pastalas Erlaa. nu lij spēcīgi, nu miêkšķē zemi ebenda; ‡

5) viel essen:
kad izstrādājas, tad ar miêkšķē Erlaa.

Avots: EH I, 824

miekšķēt

[miekšķêt Fest., Mitau, = miekšêt

1: sakaltušas pastalas miekšķē; s. auch miekšêt.]

Avots: ME II, 652

mikšķēt

I mikšķêt, -ẽju, einen leisen Laut von sich geben: mazs truoksnītis, kas tur mikšķē? pulkstenis mikšķē Angern.

Avots: ME II, 626

mīkšķēt

mīkšķêt, zergehen, schmelzen: lai kvarcs nesāktu mīkšķēt laukā Druva II, 105. [ceļš mîkšķ KL.]

Avots: ME II, 643

mirkšķēt

mir̂kšķêt (unter mir̂kšêt), ‡ Refl. -tiês, = mir̂kstinâtiês: blikstiņi nemirkšķējās Dünsb. Od. 241.

Avots: EH I, 817

mokšķēties

‡ muôkšķêtiês Linden in Kurl., Zauberei treiben.

Avots: EH I, 840

murkšķēt

murkšķêt (unter mur̂kstêt): auch Wesselshof, (mit ur̂ 2 ) Schlehk, (mit ur̂ ) Erlaa n. FBR. XI, 11; Unsinn schwatzen Grenzhof (Mežamuiža), Mitau; viel plappern (mit ur̂ 2 ) Siuxt; undeutlich sprechen (mit ur̂ 2 ) Sermus.

Avots: EH I, 834

nēkšķēt

[nẽkšķêt, -u, -ēju, lärmen: kuovārņi nēkšķ Gr. - Sessau, Lubn.]

Avots: ME II, 742

ņekšķēt

[ņekšķêt "hungernd grunzen": sivē̦ni ņekšķ (sic!) Mesoten.]

Avots: ME II, 897

ņerkšķēt

ņer̂kšķêt (unter ņer̂kstêt): still weinen (mit er) um Mitau.

Avots: EH II, 113

ņikšķēt

ņikšķêt, ņīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr. bersten, knacken, knarren, quarren, plärren, schreien: rati ņikšķ Spr., Mat. le̦dus sprakstēja un ņīkšķēja Druva I, 174, [le. dus druscīt ņikskējis, bet lūzt nelūzis Anekd. 65.] elkšņi vien ņīkš Druwa II, 409. bē̦rns ņīkšēja MWM. IX, 492. brēca aita, ņīkšēja arī jē̦rs Duomas II, 30. [pirksti ņīkš kauliņu savienuojumuos, kad tuos palauza Malta, Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 902

ņīkšķēt

ņīkšķêt: vietām le̦dus, nerauguoties uz stipruo nakts salu, ... vēl tagad ņīkšķēja, un gājējiem vajadzēja izklīst pa vienam Jauns. Nesk. saulē 9.

Avots: EH II, 115

ņirkšēt

ņirkšķêt (unter ņir̂kstêt): undeutlich Unzufriedenheit äussern; quarren Siuxt (von Schweinen): kuo nu ņir̃kšķi? pats nezini, kuo gribē̦tu, kuo ne! Siuxt. cūka ņir̃kšķ un kaujas, kad nelaiž viņu klāt pie siles ebenda.

Avots: EH II, 115

nobīkšķēt

nùobīkšķêt, eine kurze Zeit poltern Spr.: [iesvieda malkas pagali kaktā, ka nuobīkšķēja vien Kl., Kreuzb., Warkl.].

Avots: ME II, 762

noblaikšķēt

nùoblaĩkšķêt, nùoblaĩšķêt, intr., eine kurze Zeit gehörig poltern, knallen, klatschen: sviest meitas pret sienu, lai nuoblaikšķ LP. IV, 98. dē̦ls iesviež lāčus e̦ze̦rā, lai nuoblaišķ IV, 2.

Avots: ME II, 762

noblakšķēt

nùoblakšķêt, intr., eine kurze Zeit gehörig krachen, poltern: aizgāja, ka durvis vien nuoblakšķēja Paul.

Avots: ME II, 762

noblākšķēt

nùoblākšķêt (unter nùoblākšêt), ‡ Refl. -tiês, ertönen (beim Fallen eines schweren Gegenstandes ins Wasser): nuoblàkšķējās 2 vien, kad akmens iekrita upē Saikava.

Avots: EH II, 32

noblaukšķēt

nùoblaũkšķêt, dumpf erschallen: apakšā nuoblaukšķēja durvis Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 762

nobliukšķēt

nùobiũkšķêt, erschallen: gāz pa pakausi, ka nuobliukšķ vien! Lp. VI, 894.

Avots: ME II, 763

noblunkšķēt

nùoblunkšķêt (unter nùoblunkšêt): auch Kalz., (mit un̂ ) Saikava: akmens nuoblunkšķēja vien, kad iekrita ūdenī Saikava. vēl pa ilgam vīns stikliņā nuoblunkšķ; vēl vis nav galīgi nuorūdzis ebenda.

Avots: EH II, 33

nobrakšķēt

nùobrakšķêt (unter nùobrakstêt): visa naba nuobrakšķēja Tdz. 55557.

Avots: EH II, 33

nobrākšķēt

nùobrākšķêt: tāda vēja bulte pārpūte pāri, ka visi meži nuobrākšķēja Saikava. Refl. -tiês: egle, kad lūza, nuobrākšķējās vien un nuokrita Saikava.

Avots: EH II, 34

nobraukšķēt

nùobraũkšķêt C., nùobraušķêt, intr., eine kurze Weile stark krachen: tik kauli vien nuobraušķējuši Lp. VI, 884. [nuobraukšķēs vien kauliņi zem manas dūres kâ kaņepju stiebri mīkstīklēs Jaunie mērn. laiki I, 42.]

Avots: ME II, 764

nobrekšķēties

[nùobrekšķêtiês bē̦rnu, ein Kind viel (bis zur Erschöpfung) schreien lassen Dunika.]

Avots: ME II, 765

nobrēkšķēties

nùobrēkšķêtiês ["eine Weile schreien od. weinen" Bers.]: nagaža uzle̦c nuobrēkšķas, krīt, aizveļas pa sūnu Bārda Zem. d. 208. [bē̦rns kâ saslima, visu laiku nuobrēkšķējās Bers.]

Avots: ME II, 765

nobunkšķēt

nùobunkšķêt: auch (mit uñ ) Grünh., Mesoten. Salgaln, Segew., (mit ùn 2 ) Tilža.

Avots: EH II, 35

nobunkšķēt

[nùobunkšķêt (mit uñ Siuxt, Dond., Nikrazen, Autz, Ringmundshof, mit un 2 Bauske, Stenden, Behnen, Hofzumberge, mit ùn Serben, Sermus), dumpf erschallen Gr. - Buschhof, Neu - Wohfahrt, Naud., Nötk., Grünwald: nuobunkšķēja vien, kad skābputras muciņa izspēra spundi Lennew. auns ar ragiem iezvēla vērsim pa ribām tâ, ka nuobunkšķēja vien Jürg. akmens iekrita akā, ka nuobunkšķēja vien N. - Peb. Ähnlich auch das reflexiv: bē̦rns nuokrita, ka nuobunkšķējās vien Vank.]

Avots: ME II, 766

noburkšķēt

‡ nùoburkšķêt, Perfektivform zu bur̃kšķêt 1: (naudas puods) nuogājis lejā, ka nuoburkšķējis vien Pas. XIV, 518.

Avots: EH II, 35

nodrakšķēt

nùodrakšķêt, intr., erdröhnen, eine kurze Weile rollen: pē̦rkuona graudieni nuodarkšķēja Saul.

Avots: ME II, 775, 776

nodrekšķēt

[I nùodrekšķêt "schmutzig werden" Serben; beschmutzen": n. bikšu galus ar dubļiem Bers.; wohl auf d. Dreck beruhernd.]

Avots: ME II, 776

nodrekšķēt

II nùodrekšķêt ["- nùočīkstêt" Talsen]: rati nuodrekšķēja A. VIII, 1, 202; [Autz.; kaķis apgāza traukus, ka nuodriksnît".].

Avots: ME II, 776

nodrekšķēt

III nùodrekšķêt, ‡ Refl. -tiês Dricēni "nuonē̦sāties": nuodrekškējusies drēbes mala. Oder zu nùodrekšķêt 1?

Avots: EH II, 40

noklakšķēt

nùoklakšķêt, intr., eine kurze Weile klappern: durvju kliņķim nuoklakšķuot Duomas II, 452.

Avots: ME II, 797

noklankšēt

nùoklankšķêt, intr., erschallen: iedevu viņam pa muguru, ka nuoklankšķēja vien Naud. reiz iesitu aitai; viņas tukšumi nuoklankšķēja Latv.

Avots: ME II, 797

noklankšķēt

nùoklankšķêt, ‡ Refl. -tiês Siuxt, eine gewisse Zeit hindurch (brüten wollend) gackeln (mit an̂ 2 ): vista nuoklankšķējusies dzīvā nabadzībā.

Avots: EH II, 53

noknikšķēt

nùoknikšķêt: dēlis (ielūzdams) nuoknikšķēja; man laužuoties mugura nuoknikšķēja Vank.

Avots: EH II, 54

noknikšķēt

nùoknikšķêt, nùoknikšêt, intr., einen knackenden, knallenden Laut von sich geben: viņš atvāza kasti, kas nuoknikšēja vien Saul.

Avots: ME II, 800

noknirkšķēt

nùoknirkšķêt, nùoknirkšêt, intr., einen knackenden Laut von sich geben: viņa sakuoda zuobus, ka tie nuoknirkšēja Blaum.

Avots: ME II, 800

nokraikšķēt

nùokraikšķêt, ein krachendes Geräusch von sich geben: dzirdēja durvju kliņķi nuokraikšķam De̦gl.

Avots: ME II, 800

nokrikšķēt

nùokrikšķêt (unter nùokrikstêt): ruokā dzirkste nuokrikšķēja Frauenb.

Avots: EH II, 56

nokrinkšķēt

‡ nùokrinkšķêt, einen gewissen Schall von sich geben: atslē̦ga slē̦gtuvē nuokrinkšķē̦dama apgriezās Janš. Bandava I, 39.

Avots: EH II, 56

nolēkšķēt

[nùolêkšķêt, vom Schmutz reinigen: ej, nuolēkšķē apķe̦pušuo sili! Nötk.]

Avots: ME II, 810

noļirkšķēt

nùoļirkšķêt, einen plärrenden Ton von sich geben: nuoļirkšķēja konduktuora svilpe MWM. VIII, 923.

Avots: ME II, 815

nomurkšķēt

nùomur̂kšķêt Spr., nùomur̂kšêt, intr., in den Bart brummen: "tiešām tas tâ", es stipri sajucis nuomurkšķēju Stari II, 26. aita nuomurkšķ un aprimst.

Avots: ME II, 823

noņikšķēt

nùoņir̂kšķêt (unter nùoņir̂kstêt): salūza ritenis, zem smagā ve̦zuma nuoņirkšķēja vien Tirs. n. RKr. XVII, 70.

Avots: EH II, 73

nopakšķēt

‡ nùopakšķêt AP. Hasenp., Heidenfeld, Meselau, Zögenhof, ein schwaches Geräusch von sich geben: suņa ķe̦tnas ar mīkstu truoksni nuopakšķēja pa iemītuo celiņu Brigadere Skarbos vējos 189.

Avots: EH II, 73

noparkšķēt

nùoparkšķêt,

1): aizbrauca, ka nuopar̃kšķēja vien Degunen;

2): auch (mit ar̃ ) Nötk.

Avots: EH II, 73

nopaukšķēt

nùopaũkšķêt, nùopaũkšêt, [nùopaušķêt Alswig], intr., ein polterades, knackendes Geräusch von sich geben: man kreisā puse galvai nuopaukšķ Vēr. I, 1397. izstaipās tâ, ka ple̦cuos kauli patīkami nuopaukšķ Strāls.

Avots: ME II, 827

noplaikšķēt

nùoplaikšķêt: pātaga situot nuoplaikšķēja Ungurmuiža.

Avots: EH II, 74

noplakšķēt

nùoplakšķêt, nùoplakšêt, [nùoplakstêt], ein patschendes, klatschendes Geräusch von sich geben: lietus lāses nuoplakšēja luogā MWM. VIII, 922. sitiens nuoplakšķēja A. XX, 770. [pacēlās maza lāpstas lieluma zemes šņauka... un mīksti nuoplakstēja pie citām šņaukām Veselis Saules kapsē̦ta 91.]

Avots: ME II, 829

noplankšķēt

‡ nùoplankšķêt, ein Schallverbum: zirgu kājām nuoplankšķuot pa ... dubļiem Kaudz. Izjurieši 300.

Avots: EH II, 75

noplaukšķēt

nùoplaũkšķêt, nùopļaũkšķêt, nùoplaũkšêt, intr., ein platschendes, klatschendes, knallendes Geräusch von sich geben: strautā nuoplaukš ūdens MWM. VI, 425. korķis nuopļaukšķēja Zeltm. iesvieda kaktā, ka nuoplaukšķēja BW. 24149. Refl. -tiês, eine kurze Weile in einem höheren Grade klatschen, knallen: māte iecirta pa apaļuo dibeniņu, ka nuopļaukšķējās vien Dok. A.

Avots: ME II, 830

noplekšķēt

nùoplekšķêt, ‡

2) = nùoplekšêt 2: nuoplekšķējušām, skrandainām drānām Poruks Raksti III, 2 (ähnlich Saul. Raksti III, 135).

Avots: EH II, 76

noplekšķēt

nùoplekšķêt, abtrampeln: zuosis labību nuoplekšķējušas [Nigr.]

Avots: ME II, 830

nopļekšķēt

nùopļekšķêt, nùopļekšêt,

1) intr., sich beschmutzen, sich besudeln
Grünh.: nuopļekšķējuši sivē̦ni Poruk;

2) tr., beschmutzen:
nuopļekšē̦ts šinelis Zeif. III, 3, 44;

3) verschwatzen
Spr.: [n. visu vakaru Bauske].

Avots: ME II, 833

noplīkšķēt

nùoplĩkšķêt, nùoplikšêt, nùopļĩkstêt, intr., ein knallendes, klatschendes Geräusch von sich geben: te plikis pa mežu nuoplīkšķēja MWM. VIIĮ, 487. Refl. -tiês, in höherem Grade eine Weile knallen, klatschen: tik upē ūdens šļāca šad, tad un nuoplīkšķējās MWM. VIII, 327.

Avots: ME II, 831

noplūkšķēt

nùoplũkšķêt, nùoplũkšêt, einen dumpfen Schall von sich geben: svārki vien nuoplūkšķēja kâ vējdzirnavu zēģeles vējā Austr. viņa iesvieda grāmatu, ka nuoplūkšķēja vien Kaudz. nuoplūkšķ korķi, kurus izve̦lk nuo pudelēm A. XVII, 315.

Avots: ME II, 832

noplunkšķēt

nùopluñkšķêt, nùoplunkšêt, [nùopļuñkšêt Dunika], nùopļuñkstêt Kand., ein Geräusch beim Fallen ins Wasser von sich geben: dzirdējuse ūdeni nuoplunkšķam LP. VII, 492. stuops nuoplunkš ūdens spannī Vēr. I, 190. vietvietām kautkas nuokustējās, nuoplunkšķēja un nuošļācās MWM. VI, 15.

Avots: ME II, 832

nopūkšķēt

nùopũkšķêt, nùopūkšêt BW. 25853, 4, intr., einen dumpfen Schall von sich geben: kas tur tik klusi dārzā nuopūkšķēja? Druva I, 1508. cepeškrāsnī kaut kas nuopūkšķēja Zalkt.

Avots: ME II, 835

nopurkšķēt

nùopur̂kšķêt, ‡

2) eine kurze Weile schwirren:
irbes cēlās, - nuopurkšķēja vien Vank.

Avots: EH II, 78

nopurkšķēt

nùopur̂kšķêt, nùopur̂kšêt, intr., hermurmeln, prusten: "trīs graši", viņš nuopurkš Dok. A. Refl. -tiês, stark prusten, hermurmeln: zirgs bailīgi nuopurkšas Saul.

Avots: ME II, 834

ņorkšķēt

[ņorkšķêt, -u, -ẽju "in schwierigen Verhältnissen arbeiten": lietus tâ lija, ka mums bija tikai jāņorkšķ Dond.]

Avots: ME II, 904

nosekšķēt

nùosekšķêt: nuosekšķējis, lange Zeit ohne Bad geblieben Vank.

Avots: EH II, 84

nosekšķēt

nùosekšķêt, nùosekšêt [Lis.], nùosešķêt, auch nuosekšt Tirs. n. RKr. XVII, 70, intr., beschmutzt werden: kur tu tads kâ sekšķis esi nuosekšķējis? Tirs. n. RKr. XVII, 70. ir gājis dienām un naktīm nuosekšējis līdz ausīm Niedra. ve̦cais izvilka nuosekšķējušu ādas maku. palags e̦suot nuosešķējis A. XX1, 46.

Avots: ME II, 844

noskraukšķēt

nùoskraũkšķêt, nùoskraukšêt, [nùoskraušķêt Golg.] nuoskrauk,šķêtiês, [ein Schallverbum MSil. (mit aû 2 ); (berstend) erkrachen Jürg.]: atbalss nuoskraukšējās Duomas I, 372. [zirgs apēda sausuo maizes duoniņu, ka nuoskraukšķēja vien Bers., Kalz., Jürg. tase nùoskraũkšēja od. nuoskraũkšējās vien, kad tai uzmina PS. pārkuoda riekstu, ka nuoskraũkšķēja vien C., Grünh., Neuhausen, Autz, Kerstenbehm, Grünwald. atslē̦ga nuoskraukšēja N.-Peb. kaķis apēda peli, ka kauliņi vien nuoskrauškēja Golg.1

Avots: ME II, 848, 849

noslankšķēt

nùoslañkšķêt [Seppkull, Sackenhof, Ar., nuoslankšêt Dickeln, dumpf erschallen]: vepri... krāva viens uotram tādus belzienus ar galvu pa sāniem, ka tukšumi vien nuosīankšķēja Seibolt Caurie ziedi.

Avots: ME II, 851

noslaukšķēt

nùoslaũkšķêt, nùoslaũkšêt, intr.,

1) einen knallenden, knarrenden Schall von sich geben:
pievē̦rtās durvis nuoslaukš Duomas II, 1023;

[2) nùoslaukšķêt "begiessen"
Kursiten.)

Avots: ME II, 851

nostirkšķēt

nùostir̃kšķêt: "Vīrulis" ME. 11, 860 zu verbessern in "Virulis".

Avots: EH II, 91

nostirkšķēt

nùostir̃kšķêt, nùostir̃kšêt, auch nùostir̃kšt, einen klirrenden, plärrenden Schall, Laut von sich geben: ratis vien nuostirkš, kad de̦guns iebrauc luogā MWM. VIII, 542. dzelzis vien nuostirkšēja! BW. 16824, 4. sita pa galdu ar dūri, ka visa istabiņa nuostirkšķēja Degl. "vienu gadu esi te, uotru tur,"Vīrulis nuostirkša nuo pakaļas Aps.

Kļūdu labojums:
Vīrulis = Virulis

Avots: ME II, 859, 860

notarkšķēt

nùotarkšķêt, nùotarkšêt, intr., einen klirrenden, klappernden, knarrenden Schall von sich geben: šajā brīdī istabā nuotarkšēja luogs Por. pulkstenis nuotarkš savu tarkšķienu A. XX, 468.

Avots: ME II, 872

notinkšķēt

nùotinkšķêt, nùotinkšêt, intr., einen klirrenden, klingenden Schall von sich geben: luoguos nuotinkšķ rūtes MWM. VI, 5. glāzes nuotinkš Por. nuotinkš misiņa durvju kliņķis Latv. ce̦purē nuotinkšē̦dami iekrita daži vara gabali Zalkt.

Avots: ME II, 875

notirkšķēt

nùotirkšķêt, nùotirkšêt, intr., einen schnarrenden, knarrenden, klirrenden Schall von sich geben: āra pie durvīm nuotirkšķēja pulkstenis Laps. rūts klusu nuotirkšķēja MWM. X, 241.

Avots: ME II, 875

novaukšķēt

nùovaukšķêt: ja luopam gadās kur stipri uzgrūsties, tad viņa kauli nuovaukšķ Bers., Kalz.

Avots: EH II, 105

novaukšķēt

nùovaukšķêt, nùovaũkšêt [Jürg., eine Zeitlang bellen Ermes (mit kšķ ), Autz: ja suns kâ negribē̦dams neskaidri ierejas, saka, ka viņš nuovaukšējis vien Golg., Lös., Erlaa, Drobbusch; "nuoklaudzēt" (gespr.: -vaušķēt) Semershof; viel Unsinn schwatzen (mit aû) Serben, Selsau u. a.; den beim Schlagen entstehenden Laut von sich geben, erkrachen: sit pa galvu, ka nuovaukšķ vien Jürg.] nuozvēlās uz gultas malas, tâ ka visās četrās staklēs nuovaukšēja Blaum., [Bewershof, Bers. stirnai nagi vien nuovaukšķēja, kad aizskrēja Sessw.; tilts pāri braucuot nuovaukšķēja Kalz.;

Avots: ME II, 883

novirkšķēt

nùovir̃kšķêt, nùovir̃kšêt,

[1) den beim Reissen von Kleidern hörbaren Laut von sich geben
Jürg., Kalz.]: varēja skaidri dzirdēt, ka nuovirkšķēja auklas Saul. [žīds pārplēsa aude̦klu, ka nuovir̃kšēja (nuovirkšķēja Autz, Grünh., nuovir̂kšēja Lis., nuoviršķēja Golg. u. a.) vien N.-Peb., C.; in Sessw. und Fest. so auch das Reflexiv: kad drēbi plēš, tā nuovirkš(ķ)as vien;

2) = nùošvirkstêt: karstie tauki uz pannas nuovirkšķēja ūdeni pielejuot Bers.]

Avots: ME II, 887

nožvikšķēt

‡ nuožvikšķêt Siuxt "?": nuokavām cūku, ka nuožvikšķēja vien.

Avots: EH II, 111

nurkšķēt

‡ nurkšķêt, -u, -ēju "?": sprāguoni, kuo nurkšķi! Pas. XI, 409.

Avots: EH II, 29

pablunkšķēt

‡ pablun̂kšķêt Saikava, eine Zeitlang ‡ blun̂kšķêt: lai muca (kur alus iekšā) pablunkšķ dienas trīs!

Avots: EH II, 121

pakšķēt

pakšķêt: smēķējuot lūpas pakšķ Grünh.

Avots: EH II, 145

pakvērkšķēt

‡ pakvêrkšķêt 2 (mit êr < er̂?) Dunika, ein wenig schwatzen: vecenes sanākušas kuopā p.

Avots: EH II, 146

pamurkšķēt

‡ pamurkšķêt, ein wenig brummen M. 486; "пробрюзжать" M. 485.

Avots: EH II, 158

pankšķēt

pan̂kšķêt 2 pankšêt, intr., plärren Grünh.: tâ viņi, visu ceļu pankšē̦dami, nuonāca pie tiesas nama RA. [mašīna pañkšķ Gr.-Essern.]

Avots: ME III, 78

papinkšķēt

papiñkšķêt, papiñkšêt, intr., etwas weinen (verächtlich): māsa pruot tikai papinkšķēt un pašnaukāt Vēr. I, 1764.

Avots: ME III, 81

parkšēt

par̃kšķêt, ‡

2) schwatzen
Diet.

Avots: EH XIII, 168

parkšķēt

par̃kšķêt [Ruj., Arrasch], parkšêt, [paršķêt Wessen], intr., [schnarren Ruj.], quarren, klappern: [parkšķēja grieza Veselis Saules kapsē̦ta 99.] skat, kâ tie spiežas, grūstās, parkš! Rainis. lietus parkšēja pret vaguona jumtu MWM. VIII, 922. [akmens pār̃kšķē̦dams vēlās pa skaidu jumtu Jürg. kas tur parkšķ uz jumta? Salgaln. starks klabina, ka parkš (od. paršķ) vien Wessen.]

Avots: ME III, 91

paterkšķēt

‡ paterkšķêt "?": runāšana ... izskanēja drusku tâ kâ paterkšķē̦dama Kaudz. Izjurieši 31.

Avots: EH XIII, 182

patikšķēt

patikšķêt, patikšêt, intr., etwas ticken: pulkstenis, pāri reižu patikšējis, atkal apstājas Blaum.

Avots: ME III, 121

penkšķēt

peñkšķêt MSil., N.-Peb., Römershof Malup, = piñkšķêt; in Gr.-Buschhof dafür pen̂kšêt, -šu (II p. s. pen̂ks), -šēju.

Avots: ME III, 200

perkšķēt

II perkšķêt, perkšêt, -ẽju, zusammenschrumpfen, Rostflecken bekommen (von Blättern) Lind.

Avots: ME III, 202

piespsprakšķēt

pìesprakšķêt, sich mit Prasselndem füllen: katliņš piesprakšķējis ar uoglēm Schujen.

Avots: ME III, 295

pinkšķēt

piñkšķêt: auch (mit in) Gramsden, Mitau.

Avots: EH XIII, 234

pinkšķēt

piñkšķêt Sauken n. Etn. I, 153, Schujen, Sassm., -u Wain., -ẽju Dond.; -ẽju, pin̂kšēt Serbigal, pin̂kšķēt Kl., piñkšēt, -u, -ẽju U., Salis, Ruj., Ronneb., Dunika, Mag. XIII, 2, 53, = pinkstēt, (Dunika) laut weinen: turi muti un nepinkšķē vairs! Dond. esi prātīga un pabeidz pinkšķēt! A. XVI, 362, Grünw. dvēselīte... pinkšķēdama vien gar sienām dauzās LP. VII, 196. lai pinkš! izpinkšēsies un dzīvuos tāpat MWM. VII, 887. dzirdēja paipalu pinkšam Janš. 21. ja uguns pinkšuot, tad kāds mirstuot Etn. II, 111.

Avots: ME III, 220

pirkšķēt

pirkšķêt, ein Schallverbum für ein Geräusch, das beim Fahren mit einem Wagen zuhören ist: tur kas visu laiku pirkšķēja; var˙būt maulē bij iekritis dubļu piks Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 224

piukšķēt

piukšķêt (unter piûkšêt 2 ): auch (von Entenjungen) Siuxt.

Avots: EH XIII, 239

plankšķēt

plankšķêt, plätschern: mazi, viegli vilnīši plankšķēja gar krastmalas uoliem Zeltmatis.

Avots: ME III, 319

pļaukšķēt

pļaũkšķêt Bauske, Adiamünde, klatschen: ielē̦kusi varde ūdenī, ka pļaukšķējis vien Pas. I, 184 (aus Erlaa). Vgl. plaukš(ķ)êt.

Avots: ME III, 366

pleikšķēt

pleikšķêt, -u od. -ẽju, -ẽju, auch refl. pleikšķêtiês BW. 34467, intr., klatschen U., knallen: citiem puišiem pīcka pleikšķē BW. 30049, 3 var. ve̦cmāte dancuoja. pakaļa pleikšķēja 35724.

Avots: ME III, 334

plekšķēt

plekšķêt, plekšķinâtiês, plekšķis, s. plekšêt., plekšinât, plekšis.

Avots: ME III, 335

plerkšķēt

plerkšķêt Fest., Stelp., plerkšêt Etn. IV, 166, Fest., -u, -ẽju,

1) ple̦r̂kšķêt 2 Mitau, plerkšķêt Bers., Laud., Lasd., pler̂kšêt Lis., plerkšêt Ubbenorm, plappern, unnützes Zeug schwatzen:
plerkšķ kâ nejē̦ga! Alksnis-Zundulis. lai viņš plerkšķ, kuo grib! Pas. III, 175. tā kundze gan par daudz plerkšķ visādus niekus Vēr. I, 1030;

2) plärren, quiekende Laute von sich geben:
iedauzīta vijuole neskan, bet plerkš Fest. viena base plerkšķēja Rīg. Av. Vgl. li plerškė´ti "stark schnarren".

Avots: ME III, 337

pliekšķēt

pliekšķêt, -u, -ẽju, plaudern Harder n. U.

Avots: ME III, 351

pļorkšķēt

pļor̂kšķêt 2 Wandsen, Roop, Adiamünde, schwatzen, plappern Dond. Vgl. plorkšêt und pļurkš(ķ)êt.

Avots: ME III, 371

pļunkšķēt

pļunkšķêt, plappern Saikava; s. anch pļuñkstêt.

Avots: ME III, 373

prīkšķēt

prīkšķêt, prasseln L.; vgl. brĩkšķêt.

Avots: ME III, 391

pukšķēt

pukšķêt, pukšêt Lis., -u, -ẽju,

1) klopfen, pochen; stöhnen, klagen;
lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. pieēdis -vē̦de̦rs pukšķ vien Spr. pukšķi, vaidi, māmulīte! BW. 14990 var. saimeniece siļķi cepa pukšķē̦dama, stęnę̄dama 33431 var.;

2) von den einem Igel eigenen Lauten:
viņš pukš kâ ezis pa gārsām Wessen, Salis;

3) pukšêt, murmeln
Jürg., PS. - Subst. pukš(ķ)êšana, das Klopfen, Pochen, Stöhnen, Klagen : automōbilis tuvuojās ... ar tik negantu pukšķēšanu un krākšanu Dz. V. ar savu nuopūšanuos, ar savu pukšķēšanu viņš mūs visus nuospieda Vēr. I, 1238.

Avots: ME III, 404

pulkšķēt

pulˆkšķêt, -u, -ẽju, kolkern: alus mucas rūgdamas pulkšķ (nuo mucas pa spundes caurumu nāk ārā gāzes burgzdules un ar truoksni pārsprāgst). linu mārks pulkšķ (iemē̦rktie lini rūgst, ūdens virsū ceļas gāzes pūslīši un sprāgst pušu ar truoksni) Druw.

Avots: ME III, 408

rakšķēt

‡ rakšķêt Siuxt, = rakšinât II: kad cūka rakšķ, tad tik viņai uzriet piens.

Avots: EH II, 352

rekšķēt

rekšķêt (unter rekstêt ): auch Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês, ein Schallverbum: kad e̦suot ar sariem, bē̦rns rekšķas un aizkre̦kstas Sonnaxt.

Avots: EH II, 365

rēkšķēt

‡ *rēkšķêt, zu erschliessen aus ‡ àizrēkšķêtiês.

Avots: EH II, 369

rukšķē

II rukšķêt Spr., sich beschmutzen, besudeln, im Schmutz wühlen.

Avots: ME III, 557

rukšķēt

I rukšķêt: auch Siuxt; cūka rukšķ, kad tā guļ un tuo uzrunā, vai arī kad tā baŗuo sivē̦nus Grünw. ‡ Refl. -tiês, dass. Siuxt.

Avots: EH II, 383

rūkšķēt

‡ rūkšķêt Spr., rūkšķinât ders., grunzen.

Avots: EH II, 388

sablākšķēt

‡ sablàkšķêt 2 Saikava "= samùldêt": tīras blēņas s.

Avots: EH II, 396

sablankšķēt

‡ sablankšķêt Saikava "= samùldêt": kuo gan visu tāds blankšķis var s˙!

Avots: EH II, 396

sadunkšķēt

‡ sadunkšķêt, mit Fausten abklopfen, zukeilen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 405

saknikšķēt

‡ saknikšķêt Saikava, eine gewisse Zeit hindurch laut bersten (platzen): sakurināta krāsns saknikšķēja labu brīdi.

Avots: EH XVI, 418

salekšķēt

salekšķêt,

1) schmutzig geworden zusammenkleben
(intr.): vilna salekšķējusi Lautb., Siuxt;

2) etwas Schmutziges herstellen, tun
(perfektiv): kuo tu te esi salekšķējis? Saikava.

Avots: ME II, 670

saļekšķēt

saļekšķêt "schmutzig geworden zusammenkleben (intr.)": vilna saļekšķējusi Bauske.

Avots: ME II, 678

samekšķēt

‡ samekšķêt Adiamünde "= savākt, salasīt": zvejnieki samekšķējuši jūŗā pulka malkas.

Avots: EH XVI, 429

saplukšķēt

saplukšķêt (unter saplukšêt),

1): cita plukšķe saplukšķēj[u]se, ka es re̦snu dzīvi vērp[j]u BW. 8402, 18 var.

Avots: EH XVI, 437

sasekšķēt

sasekšķêt (unter sasekšêt): durch Schmutz stänkericht werden U. (unter sekšķêt).

Avots: EH XVI, 446

sasnurkšķēt

sasnurkšķêt, zusammenschrumpfen: čūska mirdama sasnurkšķ Pas. IV, 323. sasnur̂kšķējis 2 (erkrankt und zusammengeschrumpft) sivē̦ns Siuxt.

Avots: ME III, 740

sataukšķēt

sataûkšķêt, (viele Erbsen) schmoren: s. zirņus Arrasch, Bauske, Widdrisch.

Avots: ME III, 760

saterkšķēt

sater̂kšķêt, sater̃kšķêt Jürg., Schibbenhof, sater̃kšêt Wolmarshof, "наплетать" Dr.; zusammenschwatzen, -faseln, -lügen Bers., Adsel, Aahof, Lös., Schwanb., Druw., Lub., Ronneb., Sessw., Hochrosen, Roop, Walk: kuo tâ visu vakaru varējāt saterkš(ķ)êt? Nötk.; saterkšķēt visādas muļķības.

Avots: ME III, 762

satrekšķēt

‡ satrekšķêt "?": sabrauce padruškas kādrātiem (Var.: skārdājiem, skārda) lindrakiem: mūsu puiši dasadūre, - kādri (Var.: skārdi) vien(i) satrekšķēja Tdz. 58442, 7.

Avots: EH XVI, 457

satūkšķēt

‡ satūkšķêt, = satūcît: taukus satūkškē viešņavās N.-Peb.

Avots: EH XVI, 458

saverkšķēt

I saver̂kšķêt,

2): auch Erlaa. Refl. -tiês: saverkšķējušās pastalas Morizberg.

Avots: EH XVI, 465

saverkšķēt

I saver̂kšķêt,

1) verziehen Geistershof:
nesaver̂kšķi tâ seju! Jürg. juocīgi saverkšķēja seju A. v. J. 1902, S. 403; saver̃kšķ seju Schujen;

2) sich in Falten zusammenziehen
Nötk., C. (auch saver̂kšêt): pastalas saverkšķ Vank. viņa ģīmītis saverkšķ MWM. X, 905. saver̂kšķējis sivē̦ns Schibbenhof. Refl. -tiês, zusammenschrumpfen (auch von gebratenem Schweinefleisch) Drosth.: saver̂kšķējies zieds Drosth., Jürg. Zu savergt.

Avots: ME III, 785

saverkšķēt

II saverkšķêt, sich beklagend (viel) erzähfen MSil.; (Unsinn) zusammenreden Erwalen.

Avots: ME III, 785

sazekšķēt

sazekšķêt,

1) auch sazekšêt AP., durch Schmutz schwarz, hart und stänkrig werden
Schibbenhof, Serben, Mag. III, I, 92 (vgl. sasekšķêt): tev zeķes gluži sazekšķējušas Peb.;

2) schmutzig waten
(sabrist): s. zeķes, zābakus Nötk.;

3) "?": ja veldē sagāzta labība sāk pūt, saka, ka labība sazekšķē Sessw.;

4) "?": tu jau tuo veļu esi sazekšķējusi vien (von schlecht gewaschener Wäsche)
Kl. - Dselden.

Avots: ME III, 795

sažļekšķēt

sažļekšķêt, gequetscht od. gerütteit sich in eine weiche Masse verwandeln: uogas ve̦duot sažļekšķējušas Schnickern.

Avots: ME III, 799

skrinkšķēt

‡ skrinkšķêt "?": skanē̦dami un skrinkšķēdami skaluojās mutē pūteļa graudi A. Brigadere Skarbos vējos 21. Vgl. kriñkšêt.

Avots: EH II, 510

smukšķēt

‡ smukšķêt "?": "ā!" smukšķēja platais saimnieka vīrs, labu malku nuorijis Dünsb. Baskājiete 46.

Avots: EH II, 540

smurkšķēt

smurkšķêt,

1) "?": tīšuos palaguos kâ skruoderis, ka smurkšķēs vien LP. VI, 247;

2) = smurkšêt, schnarren St.; smur̃kšķêt Launekaln, Serben, Lemsal, Roop, = smurkšêt 2;

3) unverständlich sprechen
(mit ur̃) Walk.

Avots: ME III, 970

snakšķēt

‡ snakšķêt Grünh., = snakšêt (von Zähnen): kad lē̦ni ē̦d, tad zuobi snakšķ

Avots: EH II, 541

šņakšķēt

šņakšķêt: auch A-Autz, Gr.-Salwen, Hofzumberge, Neuhausen, Schwitten, Siuxt; "laut nagen" (?) Lubn.

Avots: EH II, 651

šņakšķēt

šņakšķêt Bers., Grünw., = šņakstêt: ē̦d, ka šņakšķ vien Schibbenhof. suņa zuobuos šņakšķēja gaļas gabals Lennew. klusums . . . savādas šņakšķēšanas ("?") ... traucē̦ts Daugava I, 1098.

Avots: ME IV, 91

šņukšķēt

šņukšķêt L., Brasche, Siuxt, Vēr. II, 653, šņukšķinât, = šņukstêt, šņukstinât: neraugiet raudas manas!... es pate šņukškināju nuo māmiņas atstādama BW. 17243, 2 var.

Avots: ME IV, 97

snurkšķēt

‡ *snurkšķêt, zu erschliessen aus sasnarkšķêt.

Avots: EH II, 543

sparkšķēt

sparkšķêt: māja dega, ka sparkšķēja vien Kalz.

Avots: EH II, 547

sparkšķēt

sparkšķêt, prasseln, rasseln, knistern: tīšām gāju pa pagalmu, kâ pagale sparkšķē̦dama (Var.: sprē̦gādama, sprakstē̦dama) BW. 10834 var.; schnarren: (ratiņa) skriemelis sparkšķē̦dams dej Zvanpūtis. mašīna spar̃kšķ pļaujuot labību Sessau, Siuxt.

Avots: ME III, 986

spraikšķēt

spraĩkšķêt Bershof, prassetn: spraikšķē̦damas sprāga raķetes Vēr. I, 1366. dievanams spraikšķē̦dams aizslē̦dzas cieti 734. durvis spraikšķē̦damas atgāja valā Līguotnis Stāsti I, 22. kuoku spraikšķēšana Kleinb. st. 26. Wohl (mit -k- statt etymol. -g-) zu spraigât.

Avots: ME III, 1008

spurkšķēt

spurkšķêt (unter spur̃kšêt),

1): dzirdu, ka iet un spur̃kšķ vien gar luogu, - paskatuos: strazdiņi Siuxt.

Avots: EH II, 565

stinkšķēt

stiñkšķêt (unter stiñkšêt): tâ nuosien, ka diegs stinkšķ Dobl., Stenden.

Avots: EH II, 580

strikšķēt

stirkšķêt,

1): auch (mit ir̃ ) Gr.-Würzau.

Avots: EH II, 581

svīkšķēt

‡ svīkšķêt, raschem: sviedu šautru dibanā; ja būs rudzi, tad svīkšķēs BW. 25853, 1 var.

Avots: EH II, 619

svokšķēt

‡ svùokšķêt 2 , -u, ēju Pērse "unnütz viel sprechen."

Avots: EH II, 621

tankšķēt

tankšķêt, klirren: luoga rūtis tankšķē̦damas nuotrīcas Vēr. v. J. 1904, S. 601.

Avots: ME IV, 129

tarkšķēt

tarkšķêt, -u, -ẽju,

1) = tarkšêt 1 Ogershof (mit ar̂): pulksteņa riteņi sāka tarkšķēt Jaunības draugs 1902, S. 35. tarkšķ kâ ve̦ci riteņi Alm. Balt. Vēstn. tarkšķ rati Vēr. I,1388, Memelshof. brauktu, ka tarkšķē̦tu vien Mērn. laiki 42. tarkšķuošas durvis Purap. pulksteņa tarkšķuošie sitieni Zemnieka dē̦ls 24. nuorautā zvana turē̦tava vēl tarkšķēja Vēr. II, 1244. tur tarkšķēja klavieres Upītis Sieviete 75. krē̦sli tarkšķē̦dami izšķīda Zalktis, No 4, S. 125. de̦guns sāk tarkšķēt M. W.;

2) = tarkšêt 2 Memelshof, Mitau, (mit ar̃) Bershof, Schibbenhof: sēž un tarkšķ visu pēcpusdienu Alm. Kaislību varā 20. tā tarkšķē̦dama aizgāja Mērn. laiki 20. Mīle tarkšķēja Veselis Netic. Tuoma mīl. 166. kuo tu tarkšķi! Ērglis Pel. bar. vect. 87.

Avots: ME IV, 133

teišķēt

teikšķêt "?": smalki šuvu, teikšķē̦dama, dieveŗam linu kre̦klu Tdz. 47039 (aus Ezere).

Avots: EH II, 673

terkšķēt

terkšķêt: ein Schallverbum (mit e̦r̃) Kand.; (žagatas) pa birzi plūkšķināja un terkšķē̦damas aizlaidās pruojām Blaum.

Avots: EH II, 676

tērkšķēt

tērkšķêt: kuo nu tẽrkšķi ("apnicīgi pļāpā")? beidz jei! Gaiken.

Avots: EH II, 678

tikšķēt

‡ tikšķêt, = tikšêt: deniņuos tikšķēja kâ pulksteņi Janš, Dzimtene III, 44.

Avots: EH II, 680

traikšķēt

‡ *traikšķêt, zu erschliessen aus pìetraikšķêt.

Avots: EH II, 689

trakšķēt

trakšķêt, -u, -ẽju, krachen, knarren: zē̦ns ve̦lk kuoku gar sē̦tas kuociņiem, ka trakšķ vien Vīt. Zu li. trakšmas "das Krachen".

Avots: ME IV, 219

trekšķēt

‡ *trekšķêt, zu erschliessen aus ‡ satrekšķêt.

Avots: EH II, 693

trikšķēt

trikšķêt, -u, -ẽju, krachen (?): iekapāt zem aires trikšķuošā gālē Vēr. II, 1201.

Avots: ME IV, 236

trinkšķēt

trinkšķêt, trinkšķinât, s. trinkšêt resp. trinkšinât.

Avots: ME IV, 238

tukšķēt

‡ tukšķêt, = tukstēt 1: (sirdis) tukšķēja ātri Atpūta № 489, S. 4. duduk, du-duk, zem vaguona grīdas duobji tukšķēja Daugava 1934, S. 796.

Avots: EH II, 701

tūkšķēt

I tūkšķêt,

1) = taukšêt, (Erbsen auf der Pfanne) rösten Meselau; "(Hanf im Morser) zerkleinem" Peddeln (mit û ), N.- Peb.;

2) -u, -ẽju, vom Geräusch, welches beim Verbrennen nassen Holzes entsteht
U., (mit ũ ) Bauske;

3) schnarchen
Hug. n. U.

Avots: ME IV, 279

turkšķēt

‡ turkšķêt (unter turkšêt): schwatzen; prahlen (mit "ur̂") Üxküll.

Avots: EH II, 705

turkšķēt

‡ II turkšķêt, zu erschliessen aus ‡ izturkšķêt.

Avots: EH II, 705

ūkšķēt

ūkšķêt,

1) s. ūkšêt;

2) girren; lallen
LKVv.

Avots: ME IV, 408

urkšķēt

II urkšķêt "?": linus grieza kuopū, ka spurkšķēja un urkšķēja Avots II, 264.

Avots: ME IV, 306

uzpūkšķēt

uzpūkšķêt, weich werdend sich heben (perfektiv): maize uzpūkšķējuse Grünh.

Avots: ME IV, 369

valkšķēt

valkšķêt,

1) valkšķêt Borchow, valkšķît Borchow, -u, -ī˜ju, (die Augen) rollen, verdrehen:
gļē̦vuls valkšķēja baltās acis Latv.; acis valkšķēt Pērse, mit den Augen blinzelnd einen Wink geben;

2) valkstêt Kalzenau, valkšķēt ebenda, verleumden;
valˆkšķēt 2 Neuhausen, schwatzen: kuo tu valkšķi? Segew.;

3) s. valšķêt. Refl. -tiês, s. valšķêt. Zur Bed. 1 vgl. valguôt II.

Avots: ME IV, 458

vārkšķēt

vãrkšķêt "schwatzen; Unwahres reden" Platohn.

Avots: ME IV, 506

verkšķēt

verkšķêt,

1) s. verkšêt;

2) ver̂kšķêt 2 Schibbenhof "= vārguļuot (kränkeln, siechen; geringschätzig)": viņš jau ilgi verkšķ, ne˙maz nevar atlabt.

Avots: ME IV, 540

vērkšķēt

vẽrkšķêt Frauenb., Nötk., weinen (nicht laut), murren, knurren: bē̦rns, suns vērkšķ. Vgl. verkšêt.

Avots: ME IV, 562

virkšķēt

virkšķêt,

1): ve̦ci vāģi braucuot virkšķ (= grab, rasseln)
Druw.

Avots: EH II, 787

vurkšķēt

vurkšķêt, -u, -ẽju,

1) vur̃kšķêt Frauenb., vur̂kšķêt Drosth., Lennew., vur̂šķêt Mar., brummen
(in Frauenb, von einem unzufriedenen Menschen gesagt); vur̂kstêt Warkl., vurkš(ķ)êt N.-Peb., vùršķêt 2 Adl., (unzufrieden) grunzen; vurkšķêt Sessw., vurkšêt ebenda, vuršķêt ebenda, vurkstêt ebenda und (mit ùr ) Nötk., Bezeichnung eines leisen, undeutlichen Lärms (z. B, des Quarrens der Frösche): cūkas vuršķ Adl. pavasarī visi mārki vurkšķ vien Sessw.;

2) vùršķêt 2 Adl., unnützes Zeug sprechen:
kuo nu vuršķi tādus niekus! Adl.;

3) vurkstêt Mērdzine, undeutlich sprechen;

4) = ļur̂kstêt 1: kad zābakā piegājis ūdens, tad ejuot kājas vur̂kšķ Nötk.;

5) vuršķêt Schwanb., Sessw., (mit ùr 2 ) Golg., bei sich (unverständlich) sprechen.
Vgl. urkš(ķ)êt, urkstêt.

Avots: ME IV, 676

zekšķēt

‡ *zekšķêt, zu erschliessen aus sazekšķêt.

Avots: EH II, 803

žņukšķēt

žņukšķêt Mag. III, 1, 29 "?" Vgl. šņukšķêt.

Avots: ME IV, 826

zvākšķēt

zvākšķêt: lietus līst zvākšķē̦dams Arrasch. tur lej ūdeni, ka zvākšķ vien ebenda.

Avots: EH II, 814

zvāķšķēt

zvākšķêt, heftig (tosend) niederstürzen (intr., vom Wasser, Regen ) LKVv.; s. auch zvākšêt.

Avots: ME IV, 767

žvakšķēt

žvakšķêt,

1) = zvakšinât 1: ruokā naudu žvakšķē̦dams BW. 14996 var.;

2) žvakšêt: dzīvuojuot tur līdz gaiļiem, ka tik žvakšķuot Jlg. RKr. Refl. -tiês, = žvakšêt: gāja par laipiņu, nauda vien žvakšķējās BW. 2326.

Avots: ME IV, 841

žvākšķēt

žvākšķêt, = zvākšķêt, rauschen, klappern LKVv.: krita pate žvākšķē̦dama BW. 33017 var. S. auch unter žvākšêt.

Avots: ME IV, 843

zvarkšķēt

zvarkšķêt,

1): zvarkšķē̦dama upe te̦k grīslainā siliņā Tdz. 56716 (aus Lennew.).

Avots: EH II, 814

žvaukšķēt

žvaukšķêt Lennew., = žvaukšêt: vārti aizkrita žvaukšķē̦dami.

Avots: ME IV, 843

žvikšķēt

‡ *žvikšķêt, zu erschliessen aus ‡ nuožvikšķêt.

Avots: EH II, 824

žvinkšķēt

žvinkšķêt (unter žvinkšêt): = zvinkšêt 2 (mit iñ) Schwarden.

Avots: EH II, 824

Šķirkļa skaidrojumā (294)

aizbrakšēties

‡ àizbrakšêtiês AP., Dunika, Golg., Schwanb., àizbrakšķêtiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang poltern: krūmuos kas aizbrakš(ķ)ējās.

Avots: EH I, 11

aizskrauktēt

àizskrauktêt, klappernd sich entfernen: zirgu pakavi aizskrauktēja pa meža ceļu Druva III, 249. [In Drostenhof dafür àizskraũkšķêt.]

Avots: ME I, 50

apšekšēt

apšekšêt, intr., beschmutzt werden: visi krē̦sli apšekšējuši ar lielu netīrumu kārtu Jauns. [šekš- assimilatorisch aus sekš-, vgl. apsekšķêt dass.]

Avots: ME I, 129

atblužģēt

‡ atblùžģêt 2 Saikava, = ‡ atblàkšķêt 2 : šie gāja pa vis tiem lielākiem dubļiem, un blūžģēt vien atblūžgēja.

Avots: EH I, 135

atmīkšt

atmîkšt

(unter atmîkšķêt):

auch C., Lis. (III p. prs. atmîkšt): atmîkštis ceļš.

Avots: EH I, 156

atrukstēt

atrukstêt, atrukšķêt, atrukšêt, atrukšķinât, intr., entgegengrunzen: cūka (kuilis) atrukst LP. V, 35; V, 33.

Avots: ME I, 187

atūkšēties

‡ atūkšêtiês, = atûkšķêt 2 : skaļi atūkšējusies Janš. Dzimtene V, 179. atūkšaties, lai neizšķiŗamies! III 2 , 236. mēs a. nevaram: kuo lai zinām, kas tas ūkšē̦tājs tāds ir Mežv. ļ. I, 190.

Avots: EH I, 177

baukšēt

baũkšêt (unter baũkšķêt),

1): auch Salis: kas tur baukš uz bērniņiem? dunduri sāk b. luopiem aparti; ‡

2) leise (bei sich murmelnd) schelten
Seyershof. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 181 und 195.

Avots: EH I, 207

blaikšēt

‡ blaikšêt Segew., = blaĩkšķêt. blaiskums: kad zilā slimība, tad cūka nuositas ar pumpām un blaîskumiem 2 Siuxt.

Avots: EH I, 225

blakšķēt

blakšêt, blakšķêt, blãkš(ķ)êt, -u, -ēju, intr., knarren, poltern, schallen, brausen: durvis blākšķē̦damas atdarījās Skalbe. un ūdens silēs lējies, ka blākšējis vin. blakš vin, kad iet ar lielajiem zābakiem pa grīdu Plm.

Avots: ME I, 308

blankšēt

blan̂kšêt (unter blan̂kšķêt): auch Golg., Wizenhof: kuo nu blankši niekus!

Avots: EH I, 226

blaukšēt

blãukšêt [C., PS., RUJ., Schujen, Lis.], blãukšķêt, blãukstêt, -u, -ēju, blãukš(ķ)inât,

1) poltern, lärmen:
guovis kūtī ejuot kâ trakas, bīkšuot, blaukssuot un bļaujuot A. XX, 305. viņš iet ka blaukš vien. mežsargs nāk blaukšķinādams tuvāki A. X, 145;

2) einen klatschenden Laut hervorbringen (
z. B. von nassen Kleidungsstücken): slapjās biksas vien ap gurniem blaukšķējušas Upīte, Medn. laiki. (briedis) ar dunduriem kaudamies, savas lielās ausis blaukšinājis Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

blīkšēt

blĩkšêt [PS.], blĩkšķêt, blĩkstêt, auch bļĩkstêt Ahs., bļĩkšķēt, -šu, -šķu, -stu, -ēju, intr., knallen, krachen, schallen, poltern: šauj, ka bļīkst. īsta meita mazgā pirts namiņā drēbes, lai bļīkst LP. V, 296. pašā pusvārdā blīkšķēja pliķis pa ausi Kaudz. M. 26. ūdens lijis silēs, ka blīkšķējis vien LP. VI, 55. blīkš, kâ kad lubas sistu.

Avots: ME I, 316

borkšēt

‡ bor̃kšêt Lems., Wainsel, -u, -ẽju, = bur̂kšķêt 1: kartupeļi bor̃kš pa puodiņu; būs savārījušies.

Avots: EH I, 235

brakstēt

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III 4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 1 und Walde Wrtb. 2 stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323

brešķēt

‡ br̀išķêt 2 Lasd., Prl. u. a. n. FBR. IX, 133, = breikšķêt (unter breikš), brīkšķêt.

Avots: EH I, 240

brīkšēt

brĩkšêt (unter brikšķêt): auch (mit ì 2 ) Auleja, Wessen. ‡ Refl. -tiês Auleja, = brĩkšêt.

Avots: EH I, 242

brikstēt

‡ bŗikstêt, -u, -ẽju, = brikšķêt: dzirdēja ... kaulus ņirkstam un bŗikstam Janš. Bandavā I, 151. rudzi un pūŗi tādi, ka bŗikst Paipala 45.

Avots: EH I, 248

brīkstēt

brĩkstêt, brĩkšķêt, s. brikšķêt.

Avots: ME I, 334

brinkstēt

‡ brinkstêt Bielu., = brikšķêt: le̦dus brinkst.

Avots: EH I, 241

brīšķēt

brīšķêt, brīšķis A. XX, 842 (hochle.), = brĩkšķêt, brĩkšķis.

Avots: ME I, 335

burkšēt

bur̃kšêt (unter bur̃kšķêt),

1): auch Seyershof.

Avots: EH I, 254

burkstēt

bur̃kstêt (unter bur̃kšķêt),

1): burkstuoši ratiņi Kaudz. M.

Avots: EH I, 254

būšķēt

bũšķêt (dial.), = bũkšķêt BW. 1325,16.

Avots: ME I, 359

dinkšēt

I dinkšêt (unter diñkšķêt 2): jem. in den Ohren liegen (mit iñ ) Seyershof: tamē̦r dinkšu, kamē̦r man pārduod malku.

Avots: EH I, 321

gurkstēt

gur̃kstêt Ahs., -u, -ẽju, Drsth., [Dunika], Dond., [gur̂kstêt Lis., Jürg. u. a., gùkstêt 2 Kl.], gur̂kšķêt Gr. -Sess., Druw., gur̂kšêt [Lis.],

1) knistern:
mīksts sniegs spiežuot gurkst od. gurkš(ķ). lini gurkst, kad tuos iztīrītus spiež kuopā. nuomazgājies tik balts, ka gur̂kst 2 vien [Stenden], Kand.;

2) zischen:
ūdens izšļakst gurkšē̦dams Vēr. II, 1166;

3) kollern, knurren:
vē̦de̦rs saka nepatīkami gurkstēt (in Kand.: vē̦de̦rs kurksi) Vēr. II, 854;

4) quarren:
peldēja putni, uomulīgi gurkstē̦dami Skalbe. Vgl. gurdzêt und kurkstêt.

Avots: ME I, 683, 684

iebrīkstēties

ìebrīkstêtiês, ìebrĩkšķêtiês, auch iebrīkšķêt, = iebrikš(ķ)ēties: kaut kas iebrīkšķ un krīt U. b. 61, 50. krē̦sls iebrīkšķējās Saulietis R. I, 11.

Avots: ME II, 4

iekrikstēties

‡ ìekrikstêtiês Dond., ìekrikšķêtiês Frauenb., einen kurzen, knackenden Laut erzeugen: dakšas kāts iekrikstējās; vai nebūs ielūzis? Dond. kaut kas iekrikstējās un čāpāja viņam aiz muguras Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 140. man mugurā iekrikšķējās kāds kauls Frauenb.

Avots: EH I, 522

izpinkstēties

izpiñkstêtiês, izpiñkšķêtiês, izpiñkšêtiês, längere Zeit weinen, flennen: lai pinkš! izpinkšēsies un dzīvuos tâ·pat MWM. VII, 887.

Avots: ME I, 780

izpļukstēt

izpļukstêt, izpļukšêt, izpļukšķêt, tr., ausplappern, aussprengen: mēnesis apkārt lienuot izpļukš Spr. Sal. 20, 19. kuo nuo viena sadzirdēji, tuo uotram izpļukšēji BW. 8986. tā tik tāda izpļukšķē̦ta valuoda Purap.

Kļūdu labojums:
mēnesis = mēlnesis

Avots: ME I, 784

kankstēt

I kankstêt, ‡

2) prs. -u, prt. -ēju, = kankšķêt 2 (mit an̂ ) Bers. - Zur Bed. vgl. auch ‡ ìekan̂kstêtiês 2 .

Avots: EH I, 584

karkstēt

kar̃kstêt [C.], kar̂kšķêt 2 [Ruj.], kar̃kšêt [Weinsch.], kārkšķēt LP. VII, 14, - stu, - šķu, - šu, - ẽju, intr., einen rauhen, heiseren Laut von sich geben, sich räuspern, röcheln, krächzen, gackern, knarren: putni tiem karkšķēja baigu dziesmu R. Sk. II, 249. te atskan liela vārnu karkstēšana Lautb. slimnieks karkšķē̦dams ievaidējās Brig. jau mana rīklīte karkšķin karkšķ RKr. XVI, 129. rati... karkšķējuši vien LP. III, 103. Vgl. li. karkšė´ti "quarren", [karksė´ti "кудахтать", kárčioti "кричать (о гусях)" und le. kārkt].

Avots: ME II, 162

klankāt

‡ klankât Warkl. "sich bewegend schallen" (= klan̂kšķêt 1 ?).

Avots: EH I, 610

klankšēt

klankšêt (unter klan̂kšķêt),

1): auch Segew.;

3): auch (mit an̂ 2 ) Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 610

klankšķināt

klan̂kšķinât, klan̂kšinât, fakt. zu klankšķêt, glucksen, klingen lassen: klankšini mucu, lai var zināt, cik tur iekšā Lub.; " pulkste̦nu skandināt" Lös. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 213

klankstēt

klankstêt (unter klankšķêt ),

2): āmuru piesitieni ... klankstēja gļē̦vi un gausi Daugava 1935, S. 399.

Avots: EH I, 610

klaukstēt

klaũkstêt, klaũkšķêt, klaũkšêt C., - u, - ẽju, intr.,

1) hell tönen, poltern, klappern:
zābaki klaukst Jan. [tupelēm klaukstuot un klabuot gāja Janš. Bārenīte 3.] viņš kala, ka klaukstēja vien Kand. te uz vienu reizi viens sācis tēst, urbt un dzīt tapas, ka klaukšķ vien LP. IV, 234. suoļi klaukšķēja istabas smagajā klusumā Vēr. I, 897;

2) schwatzen, schwadronieren:
kuo nu klaukšķi kâ suns mēnesnīcā Naud. Vgl. klaudzēt.

Avots: ME II, 215

klenkstēt

klen̂kstêt, - u, - ẽju, intr.,

1) faseln, Unsinn schwatzen:
klenkst kâ krancis C.; in Naud. dafür kļenkstêt;

[2) bellen:
suns kle̦n̂kst 2 Weinsch., Kand.;

3) trödeln Ar. - Vgl. klan̂kšķêt].

Avots: ME II, 223

klikstēt

klikstêt, klikšķêt, - u, - ẽju, intr.,

1) wackeln, klappern:
pakavi, nažu ģelzis klikst. meitiņa nevarēja tik labi staigāt, bet klikstēja kâ pīle un krita ik acu˙mirkli GG. II, 81. kūkuotājam pie katra sauciena klikst galva kâ izmežģīts ģelzis Brig. un tu kuo vēl klinksti kâ grieze Druva I, 403;

[2) klinkstêt, kränkeln
U.;

3) klinkšêt Dunika, kurz (metallisch) erklingen:
bises gailis klinkš, bet sprādziens nenāk. - - kst - könnte hier auf - gst - beruhen (vgl. klidzêt), doch kann das k hier auch alt sein (vgl. klikatas)].

Avots: ME II, 227

klinkstēt

kliñkstêt, kliñkšķêt, kliñksêt, - u, - ẽju, intr., klingen, klirren: glāze saplīsa klinkšķē̦dama Ahs. mājiņu durvis klinkstē̦damas atsitas vaļā AU. ķēdes ap kaklu tam klikšķ D. 116, 59, Lös. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 229

kliukstēt

kliũkstêt, kliũkšķêt, kliũkšêt, - u, - ẽju, den Schall kliuks! hervorbringen, erschallen, klappern: auž, ka kliukst vien Ahs. mūrnieki, tie tikai tâ˙pat kliukšķ līdzi Vēr. I, 1164.

Avots: ME II, 230

klukstēt

klukstêt, klukšķêt, klukšêt, - u, - ẽju, auch klukstuôt Poruk, Saul., intr.,

1) glucken:
klukst vistiņa pe̦rē̦dama, klukst cālīšus vadādama BW. 23304. kâ vista klukst (klukšķ, klukš), tâ cāļi ciebj. cāļi klukstēja MWM. VI, 589. tâ kâ pīle iet un klukstuo Poruk. un sievas kâ vistas klukstēja A. XXI, 615;

[2) klopfen (wie das Herz)
L.; vgl. ksl. klъcati "klopfen"(vom Herzen) u. a. bei Berneker Wrtb. I, 525].

Avots: ME II, 234

klunkstēt

[kluñkstêt C., Dunika], klun̂kstêt [Kl.], kluñkšķêt [Gr. - Essern], klun̂kšêt, [kluñkšêt Līn.], - u, - ẽju, intr.,

1) schluckern, klunkern, glucksen (von einer bewegten Flüssigkeit in einem umschlossenen Raume)
Smilt., Mar., Nigr.: muca klunkst Smilt. alus klunkst, kad tuo nuo pudeles lej Lub. mucā vēl klunkst putra LD. I, 34;

2) plätschern, murmeln:
strautiņa klunkstēšana Aps.

Avots: ME II, 235

klurkstēt

klur̃kstêt, klur̂kšķêt [C.], klurkšêt, - u, - ẽju, intr., schreien wie ein Kranich oder auch wie ein Halm, wenn er einen Habicht sieht Etn. IV, 67, Konv. 1 385; Konv. 2 679. kad dzērves klurkst, tad būs lietus Ahs. Vgl. klurga 1.

Avots: ME II, 237

klušķe

klušķe, Bruthenne Bandr. [Wohl aus * klukšķe, zu klukšķêt.]

Avots: ME II, 238

kņirkšēt

kņirkšêt, [kņirkstêt Wid.], knirschen, knistern (vom Eise) Zeif. III, 3, 163: [(le̦dus kņirkš tikai drusku Valdis Stubur. b. 225 Vgl. knirkšķêt, knirkstêt].

Avots: ME II, 253

krekstēt

krekstêt, krekšķêt, krekšêt, -u, -ẽju,

1) krekšît Burtn., sich räuspem, hüsteln, krächzen: viņš jau krekst nuo pē̦rnā gada Kand. balss nuo rītiem kâ krauklim krekšķuot Druva I, 8. viņš runāja arvien tādā kre̦kstuošā balstiņā Vēr. I, 1366; (2) krekstêt, weinen Wessen. - Zu krecêt II und li. kreksė´ti "kruchczeć"]

Avots: ME II, 272

krikstēt

krikstêt, krikšķêt, krikšêt, -u, -ẽju, intr.,

1) krikstêt Dond., Ahs., knacken, den mit
kriks bezeichneten Laut horen lassen: smagas nastas ne̦suot, cīnuoties kauli krikst (vgl. LP. VI, 480). lai bē̦rnam nekrikšķē̦tu kājiņas JK. VI, 9. krikstēj[a] zeme staigājuot BW. 13190;

2) kichern
Plm. [Zu krikstêt 2 vgl. krika II.]

Avots: ME II, 278

kriukšēt

‡ kriukšêt (unter kriukšķêt): auch (mit iũ ) Roop n. FBR. XV, 148, Salisb., Seyershof; teise krachen, knirschen Segew.

Avots: EH I, 656

kurkstēt

kur̃kstêt C., Kand., kurkšêt, [kurkšķêt Wid.], -u, ẽju, intr.,

1) quarren, quaken:
vardes kurkšķ un vaid Adam. kurkstēja zemes vēzis A. XX, 83. kaklā viņam prasti un riebīgi kurkšķēja AU. ;

2) kollern, kullern:
vē̦de̦rs man kurkst Etn. I, 34 ;

3) knistern:
sniegs kurkst zem sliecēm Etn. I, 34. brauca, ka kurkšķēja vien. Degl.

Avots: ME II, 322

kvankstēt

kvan̂kstêt, kvankšķêt, kvan̂kšêt [C., Fest.], -u, -ẽju,

1) belfern, Unsinn schwatzen, laut sprechen:
suns kvankš Vīt., [kvankst Tirs.] kuo tu kvanksti? Smilt., Mat. ;

[2) kvan̂kstêt 2 Bauske, schluchzen.]
Vgl. kvenkstêt und li. kvánkšti "röchelnd atmen".

Avots: ME II, 351

kvelkstēt

II kvel˜kstêt [Bl.], kvelkš (ķ) êt, -u, -ẽju, intr., [kvèlkstēt 2 Lis., Bers.], belfern (vom Anschlagen der Hunde auf der Jagd), laut sprechen: suns, zaķi dze̦nādams, kvelkstēja Elv., [Wessen]. suns jau kvelkstēt sāk St. [kvelkšķêt Bers., Unsinn schwatzen.] Vgl. kvalkšķêt.

Avots: ME II, 352

kvenkstēt

kvenkstêt, kvenkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr.,

1) [kvènkstêt N. - Peb., kvènkšķêt Arrasch, kven̂kšêt 2 Salis, kven̂kšķêt C.], belfern (vom Anschlagen der Hunde auf der Jagd): suns kvenkš(ķ), zaķim pakaļ dzīdamies Smilt., AP., Lös., Bers., Gr. - Essern. sivē̦ns skrej sievai pakaļ kve̦ñkstē̦dams Ahs. ;

[2) kven̂kšķêt C., kven̂kšķêt 2 Bauske, kveñkstêt Lautb., kven̂kstêt 2 Bauske, Wandsen, Arrasch, still weinen, schluchzen]. Vgl. kvankstêt und kvinkstêt.

Avots: ME II, 352

kverkšķināt

kver̂kšķinât Smilt., tr., fakt. zu kverkšķêt, quieken, schreien machen, zum Schreien bringen, quälen: viņš sāk kverkšķināt savu sievu Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 353

kverkstēt

kver̂kstêt 2 [auch Bauske, Dunika], kver̃kstêt Ahs., kver̂kšķêt 2 Ahs., [Dunika], kverkšêt [Stelp.], Smilt., intr., quieken, bellen, plärren: sivē̦ns kverkš Dind. mazi šuneļi kaukdami un kverkšķē̦dami uzbrūk lielajiem B. Vēstn. jūs tur varat kverkšķēt, cik jums gribas MWM. VII, 132. [vecine kverkšķ (plärrt), ka pati nezin kuo Dunika. - Zu kvērkt, kvarkstêt, serb. cvr̀knuti "schwirren."]

Avots: ME II, 353

larkšēt

lar̂kšêt Smilt., [lar̃kšêt Salis], lar̃kšķêt C., - u, - ẽju, intr., unaufhörlich scheatzen, bellen, plärren, quarren, knarren: Jānis atkliedzas, spēlēm ellišķīgi larkšķuot Seib. pasta pulksteņi tik dikti larkšķēja Lautb. larkš vienā larkšēšanā, kâ ve̦ca ratu rumba Burtn. Vgl. ļerkstêt. [Nach Persson Beitr. 952 zu mhd. lerken "stottern", arm. lor "Wachtel" u. a.; eher aber (wegen des o in lorkšis, lorkšêt) vielleicht - soweit es nicht ein selbständig geblidetes Schallwort ist - aus estn. loristama "plappern, unnütz bellen", lorak "Schwätzer", laristama "kläffen, schwatzen", laraski "Schwätzer".]

Avots: ME II, 423

laukšēt

laũkšêt (unter laũkšķêt): meklējusi, ka laukšējis vien Pas. XIV, 302. Zur Bed. vgl. auch nùolaũkšêtiês 1.

Avots: EH I, 723

laušķēt

làušķēt 2 Stomersee "klopfen"; laušķinât, knacken, knistern, poltern, lärmen: nāc ārā, nāc ārā, kas purā laušķināja! BW. 13471. Vgl. laũkšķêt.

Avots: ME II, 430

ļekstēt

ļekstêt, ļekšķêt, ļēkšêt, -u, -ẽju, intr., unaufhörlich plärren, ohne Grund bellen: kuo nu te tik daudz ļeksti? Kand., Tals., [Dond.]. rāties, ļekstēt - nekauņam piede̦ras A. IX, 229. suns ļe̦kst vienā ļekstēšanā Kand., Ahs. neļēkšat katru brīdi, nezaimuojat dieva vārdu! MWM. X, 922. [ļekstêt (prs. ļe̦kstu), schwatzen Stenden; ļekšķêt"aprunāt" Wilsenhof.]

Avots: ME II, 535

ļerkstēt

ļer̂kstêt [auch PS., Lis., ļe̦r̂kstêt Trik., Wolmarshof], ļerkšķêt, ļerkšêt [Dunika], -u, -ẽju C., intr., (knarren U.]; plärren, quietschen, schwatzen, ohne Grund bellen: cauras galošas riebīgi ļerkšķēja Līg, kuo tu te ļer̂kšķi 2 [Mitau] tik daudz? Gr.-Sessau, Kand. [ļer̂kstêt PS., ļe̦r̂kstêt 2 Ruj., plärren; unsinnig schwatzen.]

Avots: ME II, 538

liekšēt

liekšêt, liekšķêt, -u, -ẽju, übel werden: tikmē̦r ēdu, kamē̦r sāka liekšēt Burtn.; [s. auch apliekšêt].

Avots: ME II, 496

ļurkstēt

ļur̂kstêt, ļur̂kšķêt [C.], ļurkšêt [Fest., ļur̃kšêt Salis], -u, -ẽju,

1) ein schallnachahmendes Verbum, welches das beim Quetschen, Fliessen, Brodeln einer Flüssigkeit entstehende Geräusch bezeichnet:
izmirkušas pastalas ļurkš Smilt. pīpes sula ļurkst smēķējuot Kand.;

2) [ļurkstêt Dond.), Unsinn schwatzen, plappern:
kuo tu te ļurkšķi? viņš ļurkšķ un vārās kâ biezputras katls Naud.;

3) ohne jeglichen Grund bellen
Gold.;

[4) ļurkšêt, ļurkstêt weinen Wessen].

Avots: ME II, 544, 545

miekšēt

miekšêt, miêkšķêt [C., Kl.], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) [miêkšķêt Lis., Drosth., Wolm., Trik., miêkšķêt 2 Ruj., Salis, Bauske, miẽkšķêt Iw., Lautb.], weich magen (auch durch Drücken und Schlagen U.), erweichen [miêkšêt PS., N. - Peb.]: graudus miekšē ar ūdeni Konv. 2 749. ūdens mālus miekšē caur, Wasser macht den Lehm mürbe U. mizas rags, kas duobē bij iemē̦rkts miekšēt JR. IV, 149;

2) miêkšêt C., Lub., = miegt, drücken: miekš acis cieti;

3) miekšķêt, schlagen (von Tieren)
N. - Bergfried;

4) umrühren, maischen
Bergm. n. U. [In der Bed. 4 wohl zu maisīt, in der Bed. 2 - 3 - zu miêgt, in der Bed. 1 - wohl zu mîksts, in der Bedeutung durch miekš(ķ)êt 2 u. 3 beeinflusst.]

Avots: ME II, 652

mirklis

mir̃klis, [mir̂klis Warkh., Warkl., Domopol., Prl., Kr., Kl.],

1) der Blick des Auges:
laida apkārt mirkļus Blaum. uzskata viens uotru ar naidīgiem mirkļiem Blaum. Paz. dē̦ls 16. stīviem mirkļiem tas raudzījās uz kapu Apsīšu Jē̦kabs VII, 42. savus mirkļus mīlīguos lē̦ni šurpu raidi! Teodors;

2) der Augenblick
Nigr.: uznācis salds mirklītis Janš. B. 210. liesmaina ruoka zibiņa mirklī galuotnes luoka Vēr. II, 386. tē̦la skats savienuoja mirkli ar mūžību II, 173;

3) ein zudringlicher, lästiger Mensch
Nigr.: nīkās virsū kâ mirklis. [Nebst li. mirklỹs "ein Blinzler" zu le. mirkšķêt, miršķināt, li. mérkti "die Augen schliessen, mit den Augen winken", mìrkčioti "blinzeln", markstyti "winken", r. мéркнуть "dunkel werden", čech. mrkati "blinzen, nicken; finster werden", mrk "Wink", r. мóрокъ od. морòка "Finsternis" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 78, Trautmann Wrtb. 182 f., Solmsen Jagić - Festschrift 580.]

Avots: ME II, 633

mirkšēt

mir̂kšêt [PS., Lis., Warkh., Drosth.], mir̂kšķêt [Domopol, Bauske, Bers.], mit den Augen blinzeln. - mir̂kšēt [Kr.], -ẽju, brechen (von Augen) Bergm. n. U. Vgl. li. mirkséti "blinzeln".]

Avots: ME II, 633

murkstēt

mur̂kstêt, mur̃kstê Ahs., mur̂kšķêt 2 [Libau, Hasenpot, Nötk., mùrkšķêt 2 Kl., mur̃kšķêt Salis, mur̂kšêt 2 Dunika, Līn.], -u, -ẽju, tr., intr., murmeln, in den Bart brummen, [plappern U.], faseln, [murkšêt Wessen] undeutlich sprechen: [kaut kuo nesapruotamu, bet priecīgu zem de̦guna murkšķē̦dams Ezeriņš Leijerlaste I, 252.] kuo nu murkšķi tādas muļķības? Grünh. viņš neiet pruojām, bet murkšk niekus Vēr. I, 1158. kâ āzīši murkšē̦dami BW. 32806, 3. kuo tu murkši, ka ne+˙kā nevar saprast? Mar. Subst. murkstẽjums, murkstêšana, murkš(ķ)ẽjums, das Gemurmel; murkš(ķ)ê̦tãjs, wer murmelt, faselt. [Zu ai. murklénti "undeutlich sprechen".]

Avots: ME II, 670

ņarkstēt

ņar̂kstêt Mat., ņar̂kšķêt, ņar̂kšêt C., ņārkšķêt Spr., -u, -ẽju, intr., schwatzen, brummen, weinen, flennen Spr.: bērniņi čīkstēja un ņarkstēja Purap. kuo tu ņarkši? Mag. XIII, 2, 56. plēšas, ka ņarkš vien Paul.; ņarkšêt, weinerlich sein (von Kindern) Linden n. U., knarren Taurkaln n. U.: [jaunās kurpes ņârkš 2 (= čīkst). ka nevar klusu paiet Dunika]. Refl. ņarkšķîtiês, (aus Eigensinn) weinen Spr. [Zu ņe̦rka, ņirkstis u. a., s. Persson IF. XXXV, 210 und Fick Wrtb. III 4 , 520 f.]

Avots: ME II, 896

ņaukstēt

ņàukstêt, ņàukšķêt, ņàukšêt. -u, -ẽju, ņâukšt C., -šu [auch Schujen], auch naukšêt, -u, -êju Mat., Lös., miauen [ņaũkšêt C.], winseln, jammern [ņaũkstêt od. ņaũkšêt Lautb.], lärmen: kaķis naukš Karis. kaķa āda ņaukšin ņaukša BW. 20523. mēris staigājis apkārt suņa, kaķa vai cita kāda kustuoņa izskatā, gan visādi riedams. gan ņaukšdams, vēkšdams LP. VII, 1235. neņaukšķi jel! Degl.; (ņaukšêt Wessen "loukšķêt."]

Avots: ME II, 896

ņēkulid

ņē̦kulis, ein kleines, schreiendes Kind Salisb. [Vgl. nẽkšķêt.]

Avots: ME II, 901

ņerkstēt

ņer̂kstêt [Alt-Rahden], ņer̂kšķêt, ņer̂kšêt [Lös., Fest., Alt-Rahden], -u, -ẽju, [ņerkšt Wessen], intr., jämmerliche Laute von sich geben, quarren, weinerlich sein, jämmerlich miauen, [knurren, murren]: bē̦rns, cūka, sivē̦ns, kaķis ņerkst. dibe̦nā pa apse̦gtu šūpuli kaut kas spārdās un ņerkš JR. VII, 101. kaķi atņirgtiem zuobiem ņerkstēja un kauca AU. cūkas ņerkšē̦damas spiedās kuopā Jauns. ņe̦rkstuoša klaudzēšana Rīg. Av. [nevarēja sadabūt latviešus, kas būtu spejīgi saprast baltu intereses, kuŗi neņerkšķē̦tu un ar kuŗiem varē̦tu sadzīvuot De̦glavs Rīga II, 1, 540. ragaviņas asi ņerkš K. Students Latvis No 1558.]

Avots: ME II, 900, 901

ņikšēt

‡ ņikšêt Dunika, = ņikšķêt: ruoka ņikš luocītavā.

Avots: EH II, 114

ņikšķināt

ņikšķinât, fakt. zu ņikšķêt, knacken, knanen machen: pirkstus Spr., Mat.

Avots: ME II, 902

nikšķis

nikšķis, das Knacken, der Knacks Mat. Vgl. ņikšķêt.

Avots: ME II, 744

ņirkstēt

ņir̂kstêt [auch Hasenp., ņir̃kšêt Salis], nir̂kšķêt 2 Behnen, [ņir̂kšêt 2 Rutzau), ņirkšêt C., Lis., niršķêt, -u, -ẽju, intr., krachen, knacken, knistern, knarren, knirschen (wie wenn Sand zwischen die Zähne gekommen oder als ob etwas bricht), quarren, weinen: satrunējušie kuociņi ņirkstēja aiz viņa ple̦ca A. XX, 495. gulta ņirkstēja vēl vairāk Duomas I, 562. [zuobi ņirkš kaulainu krimsteli kuožuot Kreuzb.] klūgas bēdīgi ņirkstēja Strāls. nezvēra galvas nuoveļas ņirkstē̦damas JK. V, 131. tur ņirkstēja mīksti zābaki AU. zem mūsu kājām ņirkst [Druw.] sausais sniegs JR. IV, 81. abas skuķes dzirdēja ņirkstam un griežamies MWM. IX, 162. niršķêt niršķ kaņupītes zem manām kājiņām; tâ niršķēja kunga kauli zem manam ruociņām BW. 31390. [Vgl. ņerkstêt ņe̦rka und Fick Wrtb. III 4 , 521.]

Avots: ME II, 903

noblākšēt

nùoblākšêt, nùoblākšķêt, einen Krach tun, einen knallenden Laut von sich geben: aizkrita trepju gala durvis, brīdi vē̦lāk nuoblākšēja lejā Upīte Sieviete 274. [korķi vien nuoblākšēja ūdenī, kâ kad tuos pat˙laban nuo pudelēm vilktu Valdis Stabur. b. 47.]

Avots: ME II, 762, 763

noblunkšēt

[nùoblunkšêt, nùoblunkšķêt Kursiten, (mit un̂ 2) Stenden, ershallen: iemeta ūdenī lielu akmeni, ka nuoblunkšēja vien Drosth.]

Avots: ME II, 763

nobrikstēt

nùobrikstêt, nùobrikš(ķ)êt, nùobrīkš(ķ)êt, nùobrīksķinât Spr., intr., laut aufknarren, eine kurze Weile knistern, knacken, krachen: nuobrikstēja vaŗa tilts BW. 18451. krūmi vien nuobrīkšķēja 17183, 1. visi kauli nuobrīkšķēja LP. VII, 973. suoļi nuobrīkšķ- Vēr. II, 518. In derselben Bed. auch das Refl. nùobrīkšķêtiês: bij pruom pa krūmiem, ka nuobrīkšķējās vien Rīg. Av.

Avots: ME II, 765

nobukšēt

nùobukšêt, gew. nùobũkšêt, - kšķêt, einen dumpfen Laut von sich geben, dumpf erschallen: ābuoļi veļas zemē, smagi nuobūkšķe̦dami Saul. kruodziņā kaut kas nuobūkšķēja Niedra. pie pšām durvīm nuobūkšēja suoļi MWM. VII, 850. nuobukšēja vien Duomas III, 662. pie rijas nuobūkšķēja kâ kad akminis kristu Druw.

Avots: ME II, 766

nobunkšēt

‡ nùobunkšêt,

1) = nùobunkšķêt Nötk. (mit un̂ ), Wessen: iesita pa muguru, ka nuobunkšēja vien Druw. vē̦de̦rs nuobunkšēja Gramsden, N.- Peb.;

2) = ‡ nùobul˜durêt Allend.

Avots: EH II, 35

noklakšēt

‡ nuoklakšêt Dunika, = nùoklakšķêt: duru klabata kādas reizas nuoklakšēja; laikam kāds mēģināja tās attaisīt.

Avots: EH II, 53

noklinkstēt

‡ nùoklinkstêt, = nùoklinkšêt, nùoklikšķêt (?): durvju bulta nuoklinkstēja kâ nāves îzkapts spalgi Daugava 1934, S. 592. durvis asi nuoklinkst A. Brigadere Dievs, daba, darbs 286.

Avots: EH II, 54

noklunkšēt

nùoklunkšêt (unter nùoklunkstêt ): auch (mit uñ ) Dunika; nùoklunkšķêt ebenda - auch Kalz.

Avots: EH II, 54

noknaukstēt

nùoknaũkstêt, nùoknaũkšķêt, nùoknaũkšêt, intr., einen knackenden, knallenden Laut von sich geben: nuoknaukš kauli, spē̦ka pilni Austr. Refl. - tiês, eine zeitlang stark knacken: atplīst mazas šķebelītes, pie kam labi stipri nuoknaukšķas Etn. I, 58. [uzsita, ka nuoknaukstējās (od. nuoknaukstēja) vien Dond.]

Avots: ME II, 799

noknikšēt

nùoknikšêt (unter nùoknikšķêt ): auch Dunika; nuoknikšēja tāds knikšis Orellen. ‡ Refl. -tiês Orellen, einmal knallen (knacken): nuoknikšējās vien, un gatavs bij!

Avots: EH II, 54

noknukšēt

nùoknukšêt(iês), [nùoknukšķêt(iês),

1) einen knurrenden Laut von sich geben
Grünwald]: Rudzītene nuoknukšējās MWM. X, 594, [Serben, Neu - Wohlfahrt, Serms, Peb., Selsau, Lemsal. viņš ir pa˙visam nuoknukšķējies Grünwald, ist knurrend ganz ermattet;

2) nuoknukšēties "atraugāties" Vank.].

Avots: ME II, 800

noknukšēties

nùoknukšêt(iês), [nùoknukšķêt(iês),

1) einen knurrenden Laut von sich geben
Grünwald]: Rudzītene nuoknukšējās MWM. X, 594, [Serben, Neu - Wohlfahrt, Serms, Peb., Selsau, Lemsal. viņš ir pa˙visam nuoknukšķējies Grünwald, ist knurrend ganz ermattet;

2) nuoknukšēties "atraugāties" Vank.].

Avots: ME II, 800

nokrakstēt

nùokrakstêt, nùokrakšķêt [Dond., Plm.], nùokrakšêt, nùokrakšķinât, einen krachenden, knackenden, klappernden Laut von sich geben: kauli, gulta, durvis nuokrakst. kliņķis nuokrakšēja R. Sk. II, 137. kad starks nuolaižas ligzdā, tad tas mē̦dz nuokrakšķināt Ahs. n. RKr. XVII, 41. kuoks nuokrakstēja, - tūliņ lūdzis Dond.

Avots: ME II, 800

nokraukšķēt

nuokraũkšķēt, nuokraũkšêt intr.,

1) einen krachenden, Laut von sich geben:
nuokraukšķēja atslē̦ga Latv. [bē̦rns apēda sukura graudu, ka nuokraukšķēja vien Selg. pārkuoda riekstu, ka nuokraũkšēja vien Salis.] luocīklā nuokraukš, kad viņu luoka Etn.II, 148;

2) abkrächzen
Brasche. [Refl. -tiês, = nùokraukšķêt

1: vītuols nuolūza, ka nuokraukšķējās vien Ar.]

Avots: ME II, 801

nokrikstēt

[nùokrikstêt,] nùokrikšķēt, nùokrikšķêt, einen knackenden, krachenden Schall von sich geben: liek slimniekam celi muguras vidū tuo labi piespiezdams līdz mugurā nuokrikšķ Etn. II, 187. uozuols jau nuokrikšķēja LP. VI, 507. [gulta jau nuokrikstēja, tik daudz sasē̦dušies! Dond.]

Avots: ME II, 802

nolekšēt

nùolekšêt (unter nùolekšķêt ): auch Frauenb.

Avots: EH II, 61

nolpaukšēt

nùoplaũkšêt (unter nùoplaũkšķêt): auch Dunika. Refl. -tiês: nuoplaukšējies vien Pas. XIV, 478.

Avots: EH II, 75

nomiekšēt

nùomiêkšêt (unter nùomiêkšķêt): durchweichen - auch AP.

Avots: EH II, 69

noņirkstēt

nùoņir̂kstêt, nùoņir̂kšķêt, nùoņir̂kšêt, intr., eine Weile knirschen, knacken: iedūra vardei nūjas galu mugurā; tikai drusku nuoņirkstēja Duomas I, 451. viņš atgāzās sparīgi krē̦slā, ka nuoņirkšķēja vien A. XVI, 1076.

Avots: ME II, 826

nopakšēt

‡ nuopakšêt, = ‡ nuopakšķêt: piliens krizdams nuopakšēja C., Dunika, Ermes, Kegeln, N.-Peb., Serbig., Sessw.

Avots: EH II, 73

nopakstēt

‡ I nùopakstêt, = ‡ nuopakšķêt: zīle nuokrita, ka nuopakstēja vien Alswig, Burtn., Schwitten, Selg., Stenden, Wandsen.

Avots: EH II, 73

nopļaukstēt

‡ nuopļaûkstêt 2 Frauenb., = nùopļaukšķêt: iekrita dubļuos, ka nuopļaukstēja vien. iesvieda akmeni upē, ka nuopļaukstēja vien.

Avots: EH II, 77

nopļukstēt

[nùopļukstêt,

1) = nùoplukšķêt: n. visu vakaru C., Nigr.;

2) (eine Weile) geräuschvoll platzen (von Luftblaseń auf einer Flüssigkeit):
biezputra tâ vira, ka nuopļukstēja vien Bauske.]

Avots: ME II, 833

nopurkšķēt

‡ nuopuršķêt, = nùopur̂kšķêt: zirgs uomulīgā stāvuoklī nuopuršk, ka tāļu var dzirdēt Heidenfeld. Refl. -tiês, = nùopur̂kškêtiês: kēvine stipri nuosapuršķēja Jauns. B. gr. 3 I,.59.

Avots: EH II, 78

nosekšēt

nùosekšêt (unter nùosekšķêt), ‡ Refl. -tiês, beschmutzt werden Nötk.

Avots: EH II, 84

nosekšt

nùosekšt (unter nùosekšķêt): bērniņš nuosekšis Schwanb.

Avots: EH II, 84

nosekstēt

‡ nùosekstêt, = nùosekšķêt: mugurā tas pats me̦lnais, nuosekstējušais kre̦kls Vanagu ligzda 150.

Avots: EH II, 84

nošļankstēt

[nùošļankstêt Vank., nuôšļan̂kšķêt 2 , einen dumpf plätschernden Schali von sich geben: mucu veļuot vēl dibe̦nā nuošļankšķēja alus atliekas Jürg.]

Avots: ME II, 868

nospraukstēt

nùospraũkstêt, nùospraũkšķêt, nùospraũkšêt, intr., einen prasselnden, knallenden, knisternden Schall von sich geben: re̦tumis nuospraukš pret luoga rūti lietus priekšvēstneši Stari III, 222. viņa rāva uzvalku vaļā - dažā vietā nuospraukšķēja, dažā plīsa AU. Auch refl. -tiês, zur Bezeichnung der Intensität: biksēm puogas nuospraukšējās A. XX, 79.

Avots: ME II, 856

nospurkstēt

nùospurkstêt, nùospurkšķêt, nùospurkšêt, auch nùošpurkstêt, hinschwirren: kaut kur putniņš mežā nuospurkšķ Stari I, 77. mazais nieciņš nuospurkšķēja ūdenī LP. V, 235. es nuodzeŗu savu čarku, ka tik bārzda nuospurkš Aps. tad nuospurkstēs tur pe̦lē̦kie spārniņi Niedra.

Avots: ME II, 857

notaukšēt

nùotaukšêt, [nùotaukšķêt], tr.,

1) abrösten, abschmoren:
ļautiņputru taisa nuo izžāvē̦tiem, nuotaukšē̦tiem rudziem Etn. I, 20;

2) abprügeln:
kāznieki ar rungām nuotaukšēja [nuotaukšķēja Pas. I, 193 (aus Roop)] vilku JK. V, 19.

Avots: ME II, 872

notinšķēt

‡ nùotinšķêt, = nùotinkšķêt: stikli nuotinšķēja un sabira uz paluodzes A. Erss Muižnieki 111.

Avots: EH II, 100

novirkšēt

nùovir̃kšêt (unter nùovir̃kšķêt),

1): auch Nötk., Peb., Serbig. Refl. -tiês: auch PV.

Avots: EH II, 108

noviršķēt

‡ nùoviršķêt Golg., = nùovir̃kšķêt 1.

Avots: EH II, 108

nožvakstēt

nùožvakstêt, nuožvakšķêt, nùožvākstêt, auch refl. -tiês, ein Geräusch von sich geben, wie beim Schlagen, Fallen, Rauschen des Wassers, des Waldes: tâ licis, ka nuožvakstējis vien JU. viņš mani nuosvieda gar zemi, ka tikai nuožvakstējās vien A. XVI, 886. zivs aizpe̦ld garām, ka nuožvākst vien LP. IV, 45. ūdens nuožvākst V, 387. ievēlusies upē, ka nuožvākstējis vien VII, 1074. te uz vienu reizi mežs tâ kâ nuožvākstē̦tu LP. IV, 188. nuožvakšķ zeme atjājuot BW. 32970, 2.

Avots: ME II, 895

ņurkstēt

ņur̂kstêt: "ņurkšķêt. ņur̂kšêt" ME. II, 906 zu verbessern in "ņurkšķêt, ņur̂kšêt".

1): "klusu šņākt vai rūkt" (mit ur̃) Seyershof: mazie sivē̦ni iet pa kūti, ka ņurkst vien. kad vienam pie uotra (nesaticībā kuopā dzīvuojuot) jāņurkst (jārūc, jāpārmašā), tad nav labi.

Avots: EH II, 116

ņurkstēt

ņur̂kstêt, ņur̂kstêt 2 Sassm., ņur̃kstêt Katzd., [Karls., Salis], ņurkšķêt. ņur̂kšêt [Serbigal, ņur̂šķêt Prl.], -u, -ẽju, intr.,

1) schnurren, brummen, murren, knurren
[Sauken (ņurkstêt)], weinerlich, undeutlich sprechen, schwatzen: kaķis žuorējās un ņurkstēja Latv. "pagaidi vēl!"vecis ņurkšķēja Dok. A. ģimeņu luocekļi, dūmus iee̦lpuojuši, sāka ņurkšķēt, šķaudēt un raudāt Purap. vīnūzis bij pilns, ka ņurkšķēja vien Degl. citreiz tā neizlikās kâ valuodā, bet tik savāda, neizpruotama ņurkstēšana Vēr. I, 1457;

[2) ņurkstêt Nötk., = ņurdzêt 2;

3) ņurkstêt Dond., wimmeln:
šinī vietā tik daudz zivju, ka ņurkst vien. - In der Bed. 1 nach Persson IF. XXXV, 209 f. zu li. niurksóti "düster dasitzen", niederl. nurken "brummen" u. a.].

Avots: ME II, 906, 907

pabūšķēt

‡ pabūšķêt Heidenfeld, = ‡ pabūkšķêt.

Avots: EH II, 123

papinkšēt

papiñkšêt (unter papiñkšķêt): auch Dunika.

Avots: EH XIII, 162

papinkstēt

‡ papinkstêt Dond., = papiñkšķêt.

Avots: EH XIII, 162

parkšēt

parkšêt (unter par̃kšķêt): parkšuoša rauduve e̦ze̦ra niedrās Jauns. Neskaties saulē 25.

Avots: EH XIII, 168

paterkšēt

‡ paterkšêt C. u. a., paterkšķêt(iês) Schwitten, ein wenig schwatzen.

Avots: EH XIII, 182

paukšēt

paũkš(ķ)êt,

1) schallen, knallen:
zirņi krīt, ka paukšķ vien Sissegal. rieksts ugunī sprāgdams paukš Wessen. lieku paukšķēt korķim Stari I, 283. lūzīs de̦sa paukšķē̦dama BW. 19385. duot pa muguru, ka paukšķ vien. iet, ka paukš vien Lös.;

2) paukšķêt Erlaa, ohne Unterlass (nicht stark) schelten;

3) paukšêt, ohne Unterlass reden:
kuo tu te tik daudz paukši? Jürg. Vgl. li. pàuškėti od. paukštėti "knallen", paukšė´ti "klopfen" bei Būga KZ. LII, 290.

Avots: ME III, 128

paukšķēt

paũkš(ķ)êt,

1) schallen, knallen:
zirņi krīt, ka paukšķ vien Sissegal. rieksts ugunī sprāgdams paukš Wessen. lieku paukšķēt korķim Stari I, 283. lūzīs de̦sa paukšķē̦dama BW. 19385. duot pa muguru, ka paukšķ vien. iet, ka paukš vien Lös.;

2) paukšķêt Erlaa, ohne Unterlass (nicht stark) schelten;

3) paukšêt, ohne Unterlass reden:
kuo tu te tik daudz paukši? Jürg. Vgl. li. pàuškėti od. paukštėti "knallen", paukšė´ti "klopfen" bei Būga KZ. LII, 290.

Avots: ME III, 128

pietaukšēt

pìetaukšêt, pietaukšķêt,

1) zur Genüge, ein genügendes Quantum schmoren;

2) schmorend, mit Geschmortem anfüllen:
vabuļu silīte pietaukšē̦ta BW. 19280.

Avots: ME III, 302

pinkšēt

pinkšêt (unter piñkšķêt): auch Linden in Kurl., (mit in̂ 2 ) AP., (mit iñ) Salis.

Avots: EH XIII, 234

pinkstēt

piñkstêt,

2): auch (= pinkšķêt) PlKur.

Avots: EH XIII, 234

piukšēt

piûkšêt 2 Līn., piukšķêt, piûkstêt 2 Ahs., -u, -ēju, schreien (vom Laut, den Schnepfen und andere Vögel von sich geben) U.: dzirdēja paipalu mātīti klusi piukšķam Janš. Dzimtene 2 I, 49.

Avots: ME III, 229

plarkšēt

plar̃kšêt Karls., plar̂kšķêt C., Smilt., Lub., Bers., -u, -ẽju,

1) schnarren:
dūmakā plarkšķ kruogus mūzika Duomas I, 592; (plarkšķēt) auch vom Tone geborstener Glocken gebraucht Mag. IV, 2, 135;

2) reissen, bersten(von etwas Weichem)
Freiziņ: plīsa pīzda plarkšķē̦dama BW. 35705 var.;

3) schnattern (von Enten)
Wid.; ( dummes Zeug Freiziņ) schwatzen U., (plaršķêt) Stomersee.

Avots: ME III, 319, 320

plaukšas

plaûkšas 2 Arrasch, Wandsen, plaukši U. Manz. Post. III 175, = plaušas, die Lungen plaũkšêt C., plàukšêt 2 Tirs., plaukškêt, -u, -ẽju, auch plaušķêt, -u, -ẽju, plaũkšinât Karls., plaukšķinât,

1) plaušķināt Bers., einen klatschenden, laut schallenden Ton von sich geben
(plaũkšêt Dunika), (in die Hände) klatschen (plaũkšinât Dunika), patschen: lai tā tava mēle plaukš (Var.: plaušk) kâ plaukš vāle velējuot! BW. 22676 var. griezās nu divi pāŗi basām kājām, tâ ka grīda vien plaukšķēja Janš. Dzimtene IV, 10. plaukšķē̦dami viļņi sita gar tvaikuoņa sāniem Ze̦ltmatis. putra vārās plaukšē̦dama Tirs. n. RKr. XVII, 73. brunčiem ap kājām plaukškuot JR. VII, 99. Sprw.: plaukšķina kâ zivs pa sausu zemi. ruokas plaukšķinât Kaudz. M. 193. publika visiem spē̦kiem plaukškināja (applaudierte) Alm. es izdziedu piecas dziesmas, tu tik lūpas plaukšināji BW. 877, 1. dagla cūka aizgaldē ausis vien plaukškināja BW. 22832 var. baznīcniekiem pa priekšu jāja aulekšus, ar... pātagām plaukšinādami, brūtgāna un brūtes brālis BW. III, 1, S. 58;

2) plaukšķêt. plaũkšêt PS., plàukšêt 2 Tirs. n. RKr. XVII; 73, plappern, klatschen:
kaut tā plaukša neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! BW. 8402, 12 var. Refl. plaukšêtiês, schallen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, plaukšējās BW. 30527. Zur Interj. plaũkš.

Avots: ME III, 325, 326

plekšēt

plekšêt, -u, -ẽju,

1) plekšêt Lös. n. Etn. IV, 165, N.-Peb., Wessen, U., Fest., Zaravič, C., plekšķêt Spr., Alt-Ottenhof, plappern, schwatzen, brodeln:
kad puodiņš ar ēdienu uz uguns vāruoties, tad maziem bē̦rniem nevajaguot nuo viņa ēst, juo tad tiem mute tâpat vāruoties (plekšķuot) kâ ūdens puodiņā Etn. II, 61. bija tikai vārdu klabināšana un plekšķēšana A. v. J. 1896, S. 419;

2) weiche Erde od. Lehm schlagen
U.;

3) "sekšēt" Lös. n. Etn. IV, 165, schmutzig werden PS., Smilt.;

4) ankleben
(intr.): zeķes plekš caurā un netīrā zābakā. Zu den Bed. 1 u. 2 vgl plakš(ķ)êt und li. pleškė´ti "prasseln, knallen", r. плескáть "klatschen, plätschern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225.

Avots: ME III, 335

pļekstēt

pļekstêt Ermes, Dond., Stenden, Ahs., Gr.-Essern, pļekšêt RKr. XVIl, 74, pļekšķêt Alt-Ottenhof, -u, -êju,

1) plappern (auch von kochendem Brei
(pļekšķêt) Gr.-Sessau), leeres Zeug schwatzen (pļekstêt C., PS., Frauenb.), ohne Grund bellen: kâ tâ var pļekstêt: kâ viņas mute nepiekūst! Dond. turi muti, nepļeksti tik daudz! suns pļekst bez apstāšanās Ahs.; vgl. plekš(ķ)êt;

2) "?": kas šinī dzīvē nešķīstībā dzīvuo. tam tur jāpļekst pa tumsības kaktiem LP. VII, 1204.

Avots: ME III, 368

pļerkstēt

pļerkstêt Wid., pļer̃kstêt Ahs., pļer̂kšķêt 2 Selg., pļer̂kšêt C., pļērkstêt Bauske, -u, -ẽju, schwatzen, schreien, plärren, schmettern: kuo nu pļerkšķi, turi muti! R. Sk. II, 142. vista pļe̦rkst. taurenieki pūš taures, ka pļe̦rkst Ahs. pļē̦rkstuošās skaņas nepatīkami aizkāra ausis Zeltmatis. Vgl. plerkš(ķ)ēt.

Avots: ME III, 369, 370

plikšēt

plikšêt Karls., Janš., plikšķêt, -u, -ẽju, intr., klatschen: pret mūri atsizdamies lietus juo stipri plikšķēja un šmikstēja B. Vēstn. plikšēja, plakšēja un plunkšēja, kad mazā pilīte nuonāca zemē Avuots II, 146. zēģelīte plikšķē̦dama pluosījās Stari I, 44. cūka tiešām ņe̦mas pa kaimiņa rāce-ņiem, ausis vien plikš! Poruk.

Avots: ME III, 345

plīkšēt

plĩkšêt Karls., plìkšķêt 2 Kl., pļīkšêt, pļīkšķêt, -u, -ẽju, plīkšuôt MWM. X, 878, freqn. plīkšinât 2 , plìkšķinât 2 Kl., klatschen, (mit der Peitsche) knallen: lietus līst, ka plīkš vien U. lietus pa griestiem plīkšķē̦dams tecējis istabā LP. VII, 774. lāses plīkšķē̦damas sitas pret luogu Stari III, 224. ūdens plūst un plīkš Kaudz. raudāja, ka plīkšķēja vien Valdis Stabur. b. 197. asaras plīkšķē̦damas krīt uz... dzintāra A. XVII, 585. pē̦rkuons vairs neplīkšķ MWM. X, 243. pē̦rkuons... savu uguns rīksti plīkšķē̦dams... Lautb. Luomi 85. spārni vien plīkš MWM. Vl, 425. zvirbulis kâ traks sitas griestuos un rūtīs, ka pļīkš vien XI, 200. sitiens pļīkšķēja Ķencim uz pakauša Kaudz. M. 48. pasta puiša pātaga plīkšēja Aps. VI, 4. panāksnieki . . . jāja jāšus un plīkšināja ār pātagām BW. III, 1, S. 16. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. -plīkšķinât, plätschern Neik. n. U.: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīkšķināja BW. 30757 var. plĩkšêt, schwatzen Wolmarshof.

Avots: ME III, 347, 348

plinkšēt

pliñkšêt C., U., plinkšķêt Wid., -u, -ẽju. mit einer kleinen Glocke klingeln; pliñkšķêt, weinen Kandau; ve̦cas klavieres pliñkšķ, klingen kläglich Jürg.

Avots: ME III, 346

pliukšēt

pliũkšêt Karls., U., pliũkšķêt Bl., Dond., -u, -ẽju, freqn. pliukš(ķ)inât, tr., intr., klatschen: pliukš(ķ)ēt, pliukš(ķ)ināt (ar) pātagu. spārnus pliukšinādams Stari I, 294.

Avots: ME III, 346

plorkšēt

plor̂kšêt 2 Ruj., Roop, Salis, viel sprechen, schwatzen Ubbenorm; in Wandsen dafür plor̃kšķêt; vgl. plurkšêt.

Avots: ME III, 352

plukšēt

plukšêt U., plukšķêt PS., Kl., plukstêt Jaun. mežkungs 129, -u (-ẽju Glück), -ẽju, schwatzen, plaudern U., flüstern, zischen, plätschern: kas ar savu mēli neplukšķe... un kauna valuodu pret savu tuvākuo neceļ (wer mit seiner Zunge nicht verleumdet...) Glück Psalm 15, 3. vai tas tiesa, kuo Anna tur plukšķ? Purap. šuo, tuo plukšķē̦dams viņš uznāk uz pluosta Upītis Nemiers 18. (lapas) zuz lē̦ni, viegli, it kâ plukšķē̦tu par kādu nuoslē̦pumainu gadījumu A. v. J. 1901, S. 4. istabā plukšķ ūdens Plūd. LR. III, 260. uguns meles plukšē̦damas izgaisināja manas ieduomas Austriņš Nuopūtas vējā 8. lampas liesma plukšķē̦dama cēlās un krita Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 4. Vielleicht von einer Wurzelform plusk-: plust-, vgl. plušķêt.

Avots: ME III, 355, 356

plūkšēt

plūkšēt Wid., plũkšêt Jürg., plūkšķêt,

1) zischen, knistern:
ilgi uguns raustījās un plūkšēja, kamē̦r beidzuot nuodzisa Latv. liesmas plūkšēdamas uzšāvās gaisā Seif. Chrest. III, 2, 200. kājas mīksti plūkšķē̦damas ieminas šmiltīs Zalktis I, 19;

2) mit den Flügeln lärmen:
aizskrēja, ka plūkš(ķ)ēja vien Vīt., Ar.;

3) schallen:
akmenim ūdenī krītuot ūdens plũkš C.; in Saikava dafür plùkškēt 2 ; dumpf rauschend schallen: kalpuone slapjās drēbēs iet, ka plũkš vien Jürg.

Avots: ME III, 361

pļukšķināt

pļukšķinât, freqn. zu pļukšķêt, schwatzen (von der Elster).

Avots: ME III, 372

pļukstēt

pļukstêt (undeutlich sprechen N.- Peb.), plukšêt Wessen, Wid., Salis, pļukšķêt Erlaa, -u, -ẽju, tr., intr., faseln, schwatzen, plappern; plätschern: Sprw. pļukst kâ žagata. pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduod! kuo nu pļukšķi niekus! Upītis Nemiers 116. tā nedrīkst kuo par viņām pļukstēt Janš. Barenīte 8. vilnīši, piesizdamies pie sugas, pļukšķēja Seifert Chrest. Ill, 3, 195. - Subst. pļukslêšana, pļuk-š(ķ)êšana, das Geschwätz, Geplapper: kuo tur sieviešu pļukšķēšanā klausīties? Purap.; pļukstê̦tājs, pļukš(ķ)ê̦tãjs, ein Schwätzer, Plapperer: jūs esat nuoduoti pļukšķē̦tāju mēlēm Ezechiel 36, 3. Vgl. plukstêt, plukš(ķ)êt.

Avots: ME III, 372

plunkšēt

plun̂kšêt C., PS., Wolmarshof, pluñkšķêt Gr.-Essern, -u, -ẽju, intr., plätschern, vom Schall, der vom Fallen ins Wasser entsteht U.: plikšēja, plakšēja un plunkšēja (Wessen), kad mazā pilīte nuonāca lejā Avuots II, 146. nuo rīta zivis iet pa e̦ze̦ru, ka plunkšķ vien Etn. IV, 74. agrāk mēs dzīvuojām pa atte̦ku, ka plunkšķ vien Jaun. mežk. 6. leja, kur plunkš vietvietām ūdens līmenis A. XX, 861. divas grūtsirdīgas acis ieveļas lē̦ni plunkšķē̦damas manas dvēseles sudraba vilnīšuos Latv.

Avots: ME III, 357

pļunkstēt

pļuñkstêt Dond., U., pļunkšķêt Saikava, pļunkšêt Wessen, -u, -ẽju, ein Verbum vom Schalle, der beim Fallen ins Wasser entsteht: ūdens... pļunkšķēja nuo gaŗuo aiŗu mājieniem D. Goŗkijs 41. (ārā) slapjs; ka pļurzkst vien Janš. Bārenīte 39. Vgl. plunkš(ķ)êt.

Avots: ME III, 373

pļurkstēt

pļur̂kstêt C., Stenden, Ahs., pļur̂kstêt 2 Dond., pļurkšêt U., pļur̂kšêt C., Mar. n. RKr. XV, 132, pļur̂kšêt Salis, pļur̂kšķêt Kl., plurkšêt Karls., plur̂kšêt C., N.-Peb., Schwanb., Jürg. (in Jürg. daneben plur̃kšêt vom Geräusch einer Windmühle), plurkšķêt Naud., pļuršķêt Korwenhof, pļur̂šķêt Golg., -u, -ẽju, plaudern, schwatzen, leeres Zeug reden, faseln; pļurkstêt, vom Lär"m, den Enten im Wasser machen U.; pļurkšêt, rauschen, sprudeln (vom Wasser) U. Vgl. li. pliurkščiù "verursache in Flüssigkeiten den Schall pliur̃kšt".

Avots: ME III, 374

prikšēt

prikšêt, prikšķêt U., -u, -ẽju, prasseln: negribēja ne˙maz lāgā degt, prikšēja vien Duomas II,1187. Vgl. brikš(ķ)êt.

Avots: ME III, 390

pukšēt

pukšêt (unter pukšķêt),

1): pukš in vaid, stöhnt und wimmert
(in einem handschriftl. Vokabular); halblaut seinen Ärger (seine Unzufriedenheit) äussern Kaltenbr., Wessen: pukš vien; runāt vairs ne˙maz nerunā Lems. viņi likās saķilduojušies un sadrūvējušies ... kundze pukšēja, savilkusies kâ ezis A. Upītis Sm. lapa 262.

Avots: EH II, 322

pūkšēt

pũkšêt, -u, -ēju "weich werdend sich heben (vom Brot)" Nigr., dumpf schallen (auch pũkšķêt): ce̦puot pūkš vien, kâ pūpēži uzminuot Vīt. 22. Wohl zu li. pūkščiúoti "gährend prasseln".

Avots: ME III, 446

pukšķināt

pukšķinât,

1) pochen, klopfen:
sirds krūtīs pukšķina Plūd. Liv. II, 348;

2) knurren, brummen, murmeln (von alten Menschen)
Spr.;

3) pukšinât "langsam und leise arbeiten, wie alte Menschen zu tun pflegen"
Druw. n. RKr. XVII, 74. Vgl. etwa paũkšķêt.

Avots: ME III, 404, 405

purkšēt

pur̂kšêt C., pur̃kšķêt Arrasch, Bauske, -u, -ẽju, krachen, knarren U.; furzen U.; prusten; undeutlich sprechen, in den Bart brummen Sassm. (pur̂kšķêt 2 ), widersprechen (pur̂kšêt) Burtn.: viņš laida galvu ūdenī, purkšķēja un pūta. nepurkški man pretī! Sassm. n. RKr. XVII, 48. kuo nu purkši: dari, kuo tev saka! Burtn.; pur̂kšêt, schwirren (vom Flug der Vögel) Ruj. Nebst purkstêt zu purkšt; vgl. auch burkš(ķ)êt.

Avots: ME III, 417, 418

pūšķēt

pūšķêt Adsel, Bers., (mit ù 2 ) Golg., Saikava, Warkl., Gr.-Buschhof, = "pūkšķêt", dumpf schallen: alus rūga pūšķē̦dams Golg. ābuols nuokrita pūšķē̦dams Gr.-Buschhof; vgl. auch nùopūšķêt.

Avots: ME III, 451

rukstēt

rukstêt Bers., rukstêt Ahs., Wid., rukšêt U., Karls., Ar., Lems. n. FBR. IV, 95, rukšêt Wid., rukšķêt Lubn., -u, -ẽju, freqn. rukstinât, rukstinkt, rukšinât U., Mar., rukškinât Celm., rukšķinât Wid., auch ein Refl. rukstêtiês (z. B. in Lubn.), -uôs, -ẽjubs, grunzen: cūka, sivē̦ns, vepris rukst, rukš(ķ). tie jau blēj tik pat kâ aitas un rukst kâ cūkas De̦glavs Rīga II, 1, 220. cūkas aizgaldā rukstēja pēc ēdiena Latv. cūka rukšķeja uomulīgi Stari II, 927. (līgaviņa) iet garam šņaukādama, kâ cūciņa rukšē̦dama BW. 26611 var. (līgaviņa) kâ cūciņa rukstējās (Var.: rukšķināja, rekšināja) 23913, 8 var. Etwa zu mir. rucht "Gebrüll; Schwein", ahd. rohōn "brüllen, grunzen" ?

Avots: ME III,

salēkšēt

salēkšêt Dr., salēkšķêt Wid., sich verfilzen: salekšķējušām kājām A. Brigader Vizb. 65. salêkšêt, mit Schmutz zusammenkleben (intr.): drēbes, siens, vilna var salēkšēt Gold., Ermes, Gr. -Buschhof.

Avots: ME II, 670, 671

samiekšēt

samiekšêt, samiekšķêt, tr., ganz weich machen, enveichen, durchweichen: samiekšķē̦ta barība Luopkuopiba II, 34. lietus samiekšēja līdz ādai N: -Peb.

Avots: ME II, 688

samirkšķināt

samirkšķinât, auch samirkšķêt, tr., stark blinzeln machen: onkulis samirkšķināja bailīgi actiņas CTR. I, 39. viņš samirkšķēja savas acis Plūd. Rakst. II, 315. Refl. samirkšķinâtiês, einander (mit den Augen) zuzwinkern, -winken: audēji samirkšķinājās acīm Kaudz. Ve̦cpiebalga 56. zariņi me̦t viens uotram... galviņām un samirkšķinās actiņām Valdis Stabur. b. 83.

Avots: ME II, 686

samurkšīt

samurkšît, samurkšķît N. -Peb., tr., verwickeln, verwühlen: samur̂kšīt dziju Ronneb. es neduošu savas dziesmas tautiešam samurkšīt (Var.: sarežģīt) BW. 899, 1 var. Refl. -tiês, samurkšķêtiês Wesselshof, sich verwicketn, verwühlen: samurkšījusies dzija.

Avots: ME II, 690

saplekšēt

saplekšêt,

1) tr., auch saplekšķêt, zusammenschwatzen, -klatschen:
kāds juods tevi dīdīja skriet pie saimnieces, saplekšķēt tur diezin kuo Alm.;

2) schmutzig werden
N. - Peb., Smilt.: zeķes ir saplekšējušas Vīt.;

3) fest zusammenkleben
(intr.) und hart werden Serben.

Avots: ME II, 702

saplukšēt

saplukšêt, saplukšķêt,

1) tr., zusammenschwatzen, -klatschen:
kas tev tādus niekus saplukšķējis? A. Upītis J. 1. 5;

2) intr., längere Zeit schwatzen, klatschen.

Avots: ME II, 704

sasekšēt

sasekšêt Ronneb., Smilt., Nötk., N. - Peb., sasekšķêt Lennew., Bers., Lasd., Laud., Fest., sasekstêt Bērzpils, sasekšt, intr., vor Schmutz u. Schweiss hart, steif werden (von Kleidern, Strümpfen usw.): krāsns nuokārta sasekšķējušām zeķēm Vēr. II, 522. varēja redzēt līdz pēdējam sasekšķušu (?) veļu I, 1040.

Avots: ME III, 728

šautēt

šautêt,

1) = taukšķêt: šàutē̦ti 2 zirņi Geistershof, Golg.; "am Ofen aushängenddörren, trocknen;

2) "?": raganas tādā pašā makā šautēt (= sutinát, bähen?) LP. VI, 147);

3) schlagen,
kult (Butter, Sahne, Eier) Sawensee (mit àu 2 ), vgl. izšautêt.

Avots: ME IV, 10

sesks

se̦sks (li. šẽškas),

1) auch se̦ska Manz. Lettus, se̦skus (li. šeškus) Ld. 10922, der Iltis (foetorius putorius L.) Natur. XXXVII, 22; RKr. VIII, 86: Sprw. sirms kâ se̦sks. sila se̦sks, ve̦cuma se̦sks, Abarten des Iltis Illuxt; ūdens se̦sks, Störz, Sumpfotter (foetorius lutreola L.) Rkr.VIII, 86;

2) als Schimpfname ("Taschendieb"
L.): kas šis tāds ir - se̦sks! Saul. III, 69;

3) se̦skuos iet Dr., A. v, J. 1894, I, 105, se̦sku meklēt A. v. J. 1894, I, I05, Etn. III, 188, ein Spiel;

4) se̦skus raût, schnarchend Schlaferi
Infl. n. U. - Unter Annahme von Assimilation von Fick BB. III, 165 und Wrtb. I4, 22 zu ai. ved. kaš̍īkā "Wiesel", von W. Schulze KZ. XLV. 96 zu ai. jáhakā "Iltis" gesteltt, was nicht als sicher gelten kann. Vielleicht - mit dissimüatorischem Schwund von k - zu sekšķêt "beschmutzen" (vgl. sasekšķėt U. "durch Schmutz stänkericht werden"). Noch anders Būga KSn. I, 290.

Avots: ME III, 820

skrakstēt

skrakstêt, skrakšêt, skrakšķêt, -u, -ẽju, intr., rasseln, knarren: puisis skrakstuoši slē̦dz vaļā kūts durvis Saul. III, 232. skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653. šķiltavas vien skrakšējušas un tarkšējušas Upīte Medn. laiki. Johanna saķēra kastiņu un saspieda, ka skrakšēja vien Laiviņš, skrakšķuoši grauza kuoku asiem dzelzs zuobiem Druva II, 22. Vgl. krakstêt, krakš(ķ)êt.

Avots: ME II, 886

skraukšēt

skraũkšêt Zögenhof, Lemburg, Wolm., Ermes, C., PS., Arrasch, Ruj., (mit àu 2) Schwanb., Golg., Adleenen, Lis., Druw., Selsau, Sessw., Lös., Lüdern, Geistershof, Meselau, Fehsen, Fest., Lettg., skraukšķêt Fest., Grünwald, Neu-Wohlfahrt, (mit aũ ) Bauske, -u, -ẽju, rasseln, knirschen: kaķis ē̦d peli, ka skraukš vien. suns grauž kaulu, ka skraukš vien Fest.,N.-Peb. "skraukšķ" arī sausi žagari lūstuot, kad tiem uzkāpj virsū Grünwald. ... arkla zuoba skraukšķēšanu, griežuoties gar akmeņiem Latv. - Vgl. skraustêt und kraukš(k)êt.

Avots: ME II, 888

skriukšķēt

skriu(k)šķêt, -u, -ẽju, intr., knistern, knirschen: visās malās skriukškēja un braukšķēja. simtiern zuobu tika laisti darbā RA. baltmaize lē̦nām skriušķēja uz zuobiem LA. Vgl. kriukšķêt.

Avots: ME III, 895

skriušķēt

skriu(k)šķêt, -u, -ẽju, intr., knistern, knirschen: visās malās skriukškēja un braukšķēja. simtiern zuobu tika laisti darbā RA. baltmaize lē̦nām skriušķēja uz zuobiem LA. Vgl. kriukšķêt.

Avots: ME III, 895

šmakšēt

‡ šmakšêt PV., = šmakšķêt: cūkas ē̦d, ka šmakš vien.

Avots: EH II, 648

šmakstēt

šmakstêt AP., -u, -ẽju, šmakšķêt L., St., Salis n. U., -ẽju, šmakstinât AP., šmakšķinât Kokn. n. U., = smakšķinât, schmatzen: sivē̦ni ē̦d, ka šmakst vien AP. sivē̦ni šmakstina ē̦duot ebenda. "peles un putniņus!" lūpas laizīdami šmakstināja kaķi Veselis Netic. Toma mīlestība 27.

Avots: ME IV, 81

šmaukstēt

šmaukstêt U., Spr., (mit aũ) C., AP., (mit àu 2) Schwanb., šmaukšêt U.,(mit aũ) Salis, šmaûkšķêt Ogershof, -u, -ẽju, = smaukšêt, mit der Peitsche knallen U., Geräusch machen (im Walde) U., schmatzen: bučuojas, ka šmaukst vien Meiran. nuobučuoja . . . šmaukstuošām bučām A. v. J. 1896, S. 657. viņa pārgāja uz kūstuošuo, šmaukstuošuo "buču valsi" De̦glavs Rīga II, 1, 313. sit ar rīksti, ka šmàukš 2 vien Warkl.

Avots: ME IV, 82

šmīkstēt

šmĩkstêt AP., Drosth., Grünw., Jürg., Nötk., Salis, MSiI., Salisb., Schujen, Serben, Smilten, Stolben, Sennus, Stenden, Schibbenhof, Wandsen, Widdrisch, (mit ì 2 ) Bers., Kl., Go1g., Ogershof, Stomersee, Saikava, Aahof, Festen, Selsau, Sessw., Schwanb., šmīkstêt Spr., Wid., Lennew., Fehteln, Lasd., Laud., Meselau, N.-Peb., Ramkau, Wessen, šmīkšķêt Fest., Grünw., Lennew., auch refl. -tiês, Schallverbum, = smīkstêt I, knallen, klatschen, schnalzen, pfeifen, sausen: braucuot pātaga pa gaisu(gar ausīm) vien šmīkstēja Jürg., Fest., Salis, Schibbenhof, Wessen (ähnlich: A. v. 3. 1898, S. 8). gans vicina rīksti pa gaisu tik ātri, ka šmīkst vien Drosth., Katharinenhof, Ruj. vicuoja tik (ar žagariem), ka šmīkstēja vien Valdis Stabur. b. 189. skūpstās, ka šmìkst 2 vien Adsel. dzirdi ... putna spārnus šmīkstam R. Kam. 169. (ähnlich: Aps. V, 11; Saul. III, 226; Kaudz. Vecpiebalga 8). guovs skrēja caur krūmiem, ka šmīkstēja vien Ramkau. bulta šmīkst pa gaisu A. XXI, 597. sirmie bē̦rzi šmīkst MWM. XI, 260. šmīkstē̦dams kuoks nuokrita Saul. I, 76. pusnakts vē̦sma šmīkst MWM. IX, 40. dzirdēju . . ., kâ lietus šmīkstēja Stari II, 259. pele šmīkst Salis. iet ar jaunām pastalām, ka šmīkst vien Schibbenhof. kāvi kaujas, ka šmīkš vien Fest. šmīkstuošs truoksnis Saul. Vēr. I, 1167. smīkstējas linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977. sviežu šautri aruodā; ja bij rudzi, šmīkstējās, ja pe̦lavas - plūšķējās 25853 var.

Avots: ME IV, 85

šmuikstēt

šmiũkstêt AP., C., Widdrisch, Wolmarshof, Stenden, Dond.,(mit ìu 2 ) Ogershof, šmiũkšķêt Siuxt, šmiukšêt, -u, -ẽju, intr., klatschen, knallen, schnalzen: astes vien (vilkiem) gar durvīm šmiukstējušas Upīte Medn. laiki 9. atskanēja vicu šmiukšēšana MWM. VIII, 13. Vgl. smiukšêt.

Avots: ME IV, 84

šņirkšēt

šņirkšêt, šņirkšķêt, -u, -ẽju, = šņirkstêt, ņirkš(ķ)êt: man zuobi vien šņirkš nuo dusmām A. XX, 723. nažu griêzieni šnirkšķējuši LP. V, 103.

Avots: ME IV, 95

spraiga

spraĩga Dond., Wandsen, die Spalte, Lücke: jauneklis ieplēsis uozuolam platu spraigu LP. VI, 533 (ähnlich IV, 10; V, 155; VI, 461), viņš pārplēsa... uozuolu..., iespīlēja vecīša bārzdu spraigā Pas. II, 175 (aus Setzen). apakš... rumbas atruonas spraigas cietā smiltī LP. VII, 645. Zu spraigât, spraikšķêt, spriegât; s. auch spridzêt, spridzinât.

Avots: ME III, 1008

sprakstēt

sprakstêt U. (auch mit - gst - geschr.), Wessen, sprakstît Warkl., sprakšêt U., Karls., sprakšķêt Spr., Grünwald, -u, -ẽju, prasseln, knistern: ķēķī sprakst uguns Vēr. II, 525. piesacīdams tâ kurināt, ka sprakstuot vien LP. VII, 98. krāsnī sprakstēja malka Stāsti kraukļu kr. 44. skali de̦g sprakšķē̦dami Schujen. krāsns sprakstē̦dama vien de̦gusi LP. VII, 760. uogles sāka sprakšķēt nuo krāsns laukā 671. dzirksteles sprakšķē̦damas izklīda pa gaisu Aps. VII, 29. krusa sprakšķuot cē̦rtas Jaunības dzeja 65. ne zibens vairs sprakšķēs A. XXI, 286. spāres un sijas sprakšķ Vēr. II, 465. sprakst . . . zirnīši MWM. VIII, 32. vārdi sprakstēja, kad viņš runāja 61, 26. sala, ka sprakšēja (sprakšķēja Vēr. I, 1028) vien A. v. J. 1897, S. 465. (fig.) es pārgāju pār pagalmu kâ pagale sprakšķē̦dama BW. 9807, radu svešu māti kai guntiņu sprakstējuot (Var.: sprē̦gājuot) 23266, 2. Wohl mit ks aus gs (wie auch in li. spraksė´ti "knallend anschlagen") und zur Wurzel von spradzinât.

Avots: ME III, 1009

spraukšēt

spraũkšêt C., Jürg., Arrasch, Karls., bei U. mit - gš - geschr., spraukšķêt, -u, -ẽju, prasseln, knistern: uguns spraukš Aus. lapas dega sprē̦gādamas un spraukšķē̦damas D. Kleinb. J. 72. spraukšķ tava valuodiņa kâ žagaru uguntiņa MWM. X, 928. spraukšķ krūmi R. Sk. II, 141. pīpis spraukškēja kuplus dūmus ve̦lkuot Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 759. plīst akmins spraukšē̦dams BW. 12766. laiks sala, ka spraukšēja vien Seifert Chrest. III, 3, 32 (ähnlich (mit - kšķ -) LP. VI, 248); schwirren: putns aizlaidās, ka spraũkš vien Wolmarshof. Zu vergleichen mit sprukstis?

Avots: ME III, 1011

spreikšt

spreikšt (?), -šu, prasseln, knistern: uguns spreikš Stelp.; spreikš könnte auch zu einem Infin. *spreikšêt gehören; vgl. spraikšķêt.

Avots: ME III, 1016

sprikstēt

sprikstêt (auch mit -gst- geschr.) Wid., Mar., Saikava, sprikšêt U., sprikšķêt Wid., -u, -ẽju, prasseln, knistern; sprühen (eig. u. fig.); spritzeln; weinen Mar.: uogles sākušas lē̦kāt un sprikstēt LP. V, 5. liesma sprikst un trīc MWM. X, 213. zvaigžņu dzirkstēm sprikstuot IX, 534. acis sprikst (auch C., Mar., Wenden, Schujen, Nötk.) kâ dzirkstis nāktī A. Upītis J. 1. 1. puisē̦ns pārnāca nuo lauka sprikstuošām acīm Saikava. līksmē sprikstēja acīs Vselis Trīs laimes. jautrība . . . dzīvi sprikstēja A. v. J. 1898, 7, 32. aiz žirgtības un veiklības sprikstēja vien Pē̦rkuoņdē̦ls. nebēdīgi sprikstēja meitenes valuoda Veselis Netic. Tuoma mīlest. 17. nuo viņa mutes sprikstēja siekalas un atkre̦kuojumi 114. sprikstini, voi beigsi sprikstēt (= raudāt)! Mar. n. RKr. XV, 137. Zu spridzêt (wenn mit ks aus gs) resp. sprikans; vgl. auch prikš(ķ)êt.

Avots: ME III, 1019, 1020

spurkšēt

spur̃kšêt Karls., spurkšêt U., spurkšķêt U., -u, -ẽju,

1) spurkšķêt Wessen, auch spurkstêt, schwirren
U.: tauriņa spārns maigi spurkšķē̦dams kūlās pret gultas galvgali Upītis Sieviete 262. (ve̦lni) sabē̦guši tuornī, ka spurkšķējis vien LP. V, 134. linus grieza kuopā, ka spurkšķēja un urkšķēja Avuots II, 264. spuole spurkšķ tinuot dzijas Gr.-Jungfernhof. ratiņš grìežuoties spur̃kšķ Grünwald. pa . . . pirkstiem lapas spurk-stē̦damas juoņiem atšķiŗas MWM. v. J. 1897, S. 283;

2) stark prusten
L., U.: spurkšķē̦dams šņāca cietā miegā A. XX, 645;

3) stark hörbare Winde fahren lassen
U. Vgl. spurkt I und spurgt I, sowie purkšļķ)êt.

Avots: ME III, 1032, 1033

stinkšēt

stiñkšêt C., Ermes, Arrasch, Zögenhof, (mit in̂ ) Golg., Festen, Gr. - Buschhof, U., stiñkšķêt Siuxt, Behnen, (mit in̂ ) Saikava, stinšķêt U., -u, -ẽju, klingen (von zerschlagenem Glase Hesselb. n. U.) U., leise klingen Livl. n. U.: glāzēm stinkšuot Siliņš 39. luogu rūtes stinkšķē̦dama saplīst Pasaules lāp. 198. (gredzeniņš) aizskrēja stinkšķē̦dams BW. 24030, 1 var. kâ sīki zvārgulīši dzelži stinkšēs Rainis. guovju pulkstenīšu... stinkšēšana Vilhelms Tells 5. Vgl. tinkšêt.

Avots: ME IV, 1071

stirkšēt

stirkšêt, -u, -ẽju,

1) stir̃kšêt Salis, stirkšêt Schwanb., Fest., stir̃kšķêt Widdrisch, Siuxt, C., Ekau, Grünwald, Selg., Wain., stirkšķêt Memelshof, stir̃kstêt (auch mit -gst- geschr.) Arrasch, Neugut, Rönnen, Neuhausen, Dond., Wandsen, stir̂kstêt 2 Stenden, lautnachahmendes Verbum, zur Bezeichnung des Lautes, der beim Reissen von Stoff (od. Leder) entsteht:
viņš plēš drēbi; ka stirkst vien Rönnen. ve̦lns nuoplēsa ādas, ka stirkstēja vien LP. VII, 203. drēbe plīstuot stirkš(ķ);

2) stir̂kšķêt MSil., U., stirkšēt U., klirren:
luogi stirkš U. sāk stirkšēt rūtis MMW. VIII, 366. glāzu stirkšķēšana, Aneinanderklingen der Gläser U. zuobins un pieši stirkš Celm.;

3) "= tirkšķēt" Nigr. (stirkstêt), zur Bezeichnung anderer Laute: sniegs stirkstēja (= gurkstēja

1) Hofzumberge. pulkstenis stir̃kš, ratiņš griežuoties stir̂kš Nötk, durvis stirkšķ JK. III, 1; Pas. II, 165 (aus Kalleten). visi lē̦kāja apkārt, ka... krāsns stirkšķēja Duomas I, 420. tautiešam vara bulte garēm skrēja stirkš(ķ)ēdama BW. 35477, 4. sāka rakstīt, ka stirkšēja vien A. v. J. 1896, S. 752. kniedes vien stirkš Duomas II; 1024. pļatē, ka stirkst Stenden;

4) stirkstêt, viel sprechen
Kl. - Roop; stirkšķêt, sehr schnell und undeutlich sprechen;

5) "?": nuosien, lai stir̂kšķ (bindet sehr fest zu)
Siuxt.

Avots: ME IV, 1073

strankšēt

strankšêt, strankšķêt, -u, -ẽju, intr., klingen, kllrren: sāk strankšēt sidrabstīgas Druva I, 384. kuoklēm strankšuot 829. bija nuodrāzusi strankšķuošu, pluosuošuos priekšspēli A. v. J. 1896, S. 336.

Avots: ME IV, 1081

strinkšēt

strinkšêt C., Ermes, Zögenhof, strinkšêt Golg., strinkšêt U., strinkšķêt Siuxt, Behnen, strinkšķêt Selsau, Saikava, strinkšķêt U., strinkstêt, -u, - ẽju, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend den Ton einer straff angezogenen Schnur od. Saite U., das Klingen der Violinsaiten beim Stimmen U., das Stimmen selbst U.; klirren; das pizzicato auf der Violine machen U.: stīgas strtnkš Celm. ze̦lta stīga kuoklē strinkst Juris Brasa 402. strinkš makšķere kâ stīga 108. aukliņa gandrīz strinkšēja viļņiem piesituoties, tik stipri viņa bij sastiepta Valdis Stabur. b. 62. strinkš zāģi JR. IV, 84. izkapts strinkšēšana Zalktis II, 135.

Avots: ME IV, 1090

svirkstēt

svir̃kstêt Bauske, Dond., svirkstêt Wid., svìrkšêt 2 Schwanb., svirkšêt U. (unter svirkt), svir̃kšķêt Bauske, Selg., Siuxt, svìrkšķêt 2 Sessw., -u, -ẽju,

1) knistern, prasseln
U.; schwirren (svirkšêt) Mag. XIII, 2, 53; rasseln: uguns de̦g, ka svirkš vien U. (unter svirkt). liesmas... aizkar zvirbuļa spalvas. spalvas sāc svirkstēt Pas. IV, 518 (aus Dricē̦ni). raķetes svirkstēja A. Brigader Daugava I, 1088. grants beruot svirkst (svirkšķ) Bauske. gaļa ce̦puot svirkst (svirkš(ķ));

2) (aus)rieseln (vom Korn)
U. (svirkšêt). Zur Bed. I vgl. li. švirkšti "sausen" und poln. s "Schwirren", čech. svrčeti "zirpen".

Avots: ME III, 1161

tārkšēt

tãrkšêt Dunika, tārkšêt Wid., tārkšķêt Salisb., Stenden, -u, -ẽju, = tarkšêt, knarren, klappern: ratu ritenis tārkšēja, kad viņā ieķērās uz ceļa guluošais zars.

Avots: ME IV, 149

taukšēt

taukšêt Adl., C., PS., Serbigal, Wolm. (mit aû), AP., Arrasch, Salisburg (mit aû 2), Gr.-Buschhof, Sessw. (mit àu 2), Waidau u. Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Kosenhof, A.-Ottenhof, Schujen, Smilten, U., taûkšķêt Festen, KL, Saikava, (mit aû 2) Salisb., (mit àu 2) Fehteln, Kokn., Stockm., taûšķêt Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Golg., Kalz., Saikava, Schwanb., -ẽju, Fett schmelzen, schmoren U., (Erbsen) mit Butter oder Fett schmoren U., rösten (in Golg., Bers., Schwanb., Salisb. nur von Erbsen: "kaņepes, ciguoriņus grauzdē" Salisb.): (Hanf) zwischen glühenden Steinen gar machen Allunan n. U.; stowen V.: tuo . . . uz uguni mest un taukšķēt (in spätern Ausgaben: cept) II Makk. 7, 5. taukšķē̦tu tev būs tuo nest III Mos. 6, 21. taukšķē̦ti (LP. VII, 294, Etn. I, 47) od. taukšē̦ti (Ronneb., Serbigal, AP., Smilten, A.-Ottenhof) resp. taušķē̦ti (Selb., Jauns.) zirņi. kaņepes taukšēt (=grauzdēt) Wolmarshof, Etn. I, 3, Smilten, Schujen, (=cepinât) A-.Ottenhof, AP., (= piesta sagrūst eļļainas) Serbigal, (taušķêt) Palzm. n. RKr. XVII, 83. taukšêt (= cepinât) pupas AP. vaguļu vāceli taušķēsim BW. 19280, 1. rutkus taušķēt Prl. n. FBR. VI, 101. taukškē̦tus kāpuostus MWM. VII, 815; "puffen" V.; schlagen, prügeln Palzm. n. RKr. XVII, 83 (taušķêt): ar... kūjām taukšēja (taûšķēja Golg.) ve̦lnus LP. VI, 164. tevi . . . varuot taukšķēt pēc patikšanas Baltp. R. I, 113. garu redžus viņš prata taukšēt ("?") ar sava prāta sietu Stari I1, 523. Da beim Rösten von Erbsen diese knallend emporschnellen, etwa zu li. taukšė´ti "klappern" (An. 146, LChr. 352,6, Būga PФB. LXVI 231); mit taušķêt "prügeln; stampfen" vergleicht Būga KZ. LII, 287 f. li. tauškė´ti "anklopfen". Anders Scheftelowitz KZ. LVI, 185 und 195.

Avots: ME IV, 137

terkšēt

ter̂kšêt 2 Karls., tèršķêt 2 Prl. n. FBR. VI, 93, -u, -ẽju,

1) terkšēt U., Etn. IV, 166, te̦rkšêt N.-Peb., (mit e̦r̃) Salis, terškêt U., (mit èr 2 ) Saikava, terkšinât Wid., terkšķinât U., Sessw., Spr., (mit er̂ ) Saikava, (mit der Schnarre) sclmarren, klappern; auch vom Geräusch der Rädet
(terkšķināt) U.: terkšķinam terkšķinuot zvirbuļi aizlaidās Saikava. tec, vārpstīt terk-šē̦dama! BW. 7057 var. lai tas mans arājiņs kâ ecēša neterkšķēja 9986 var. pulkstenis ierkškē̦dams nuosita trešuo rīta stundu B. Vēstn. vāģi teršķēt vien aizteršķ Saikava. terkšķuošās skārda balsis A. v. J. 1896, S. 575. terkšķuoša bases balss Sudr. E.;

2) terkšêt U., Etn. IV, 166, Nötk., (mit er̂) C., PS., Wolmarshof, (mit èr 2 ) Selsau, te̦r̃kšêt Salis, terkšķêt Daudsewas, KL-Salwen, ter̂kšķêt Saikava, (mit èr 2 ) Bers., Kalz., Meiran, teršķêt U., (mit er̂) Golg., (mit èr 2 ) Saikava, terkšinât Wid., schwatzen; viel und schnell sprechen:
taisi tik vaļā! kuo tik ilgi terkši! MWM. VII, 803. teršķ ziņas, neziņas Saikava;

3) das Geräusch des Truthahns
U. (terkšķinēt), das KolIern des Birkhahns u. a. Vogelstimmen ausdrückend: rubenis . . . aizlaidies terkšē̦dams LP. V, 102. pe̦lē̦kais strazds terkšina Etn. 11, 51. Nebst tarkš(ķ)êt und tirkšêt wohl zur Wurzel von terêt.

Avots: ME IV, 166, 167

tērkšēt

tērkšêt, tērkšķêt, -u, -ẽju, = terkš(ķ)êt, knarren; schwatzen (tērkšêt) Nötk., tẽrkšêt) Arrasch, (tẽrksķêt) Segew.: jaunākām bitēm .. skaņa vienādāka, ve̦cajām ... skaņa vairāk tērkšķuot(i) Ramānu Aleks. Kad jaunā bišu māte dzied. netērkši daudz! tad Reinis tevi turēs par gudru Blaum. Pie skala uguns 97.

Avots: ME IV, 173

tilkšēt

tilkšêt, tilkšķêt, -u, -ẽju, klingeln, lituten (intr.; von kleineren Schellen gesagt, z. B. am Pferdeanspann) Dickeln (mit -kš- ), Lubn., Meselau (mit -kšķ-); klirren (mit -kšķ-) Bers.; auch vom Gesang einiger Vogel gebraucht (mit -kšk-) Meselau: zvans tilkšķ Lubn. stikli plīstuot dauzuot tilkšķ Bers., Ruj.; tilˆkšķēt Meiran "undeutlich sprechen, plappern, um nur etwas zu sprechen": mazi bē̦rni tilkšķ.

Avots: ME IV, 188

tilkšķināt

tilkšķinât, fakt. zu tilkšķêt, klirren machen: kad mazus bē̦rnus kavējuot sit ar cietu priekšme̦tu pa glāzi, šķīvi, mē̦dz teikt: kuo nu tilkšķini, vēl saplêsīsi! Bers.

Avots: ME IV, 188

tinkšēt

tinkšêt, -u, -ẽju,

1) tinkšêt U. (unter stinkšêt), Celm., Wessen, (mit iñ) AP., C., Dunika, PS., Wolmarshof, (mit in̂) Golg., tinkšķêt Siuxt, (mit iñ) Selg., Stenden, Wahnen, klingen, tönen, klirren:
glāze tinkš Celm. pļaun rudzus, ka tinkš vien AP. sasalis tâ, ka tinkš Janš. Tie, kas neaizmirst 35. šuonakt sals atkal, ka tinkšķēs vien Dzimtene V, 163;

2) weinen
(mit ìn 2 ) Schwanb.: bē̦rns sāka tinkšēt. In der Bed. 2 Reimwort zu pinkš(ķ)êt; vgl. auch stinkšêt.

Avots: ME IV, 192

tirkšēt

tirkšêt, -u, -ẽju,

1) (mit der Schnarre
U. [tirkšêt]) schnarren (tir̃kšēt) AP., Arrasch, C., Dunika, Jürg., Orellen, Salis, (mit ìr 2 ) Gr.-Buschh., Sessw., (tir̃kšķêt) Bauske, Pe̦nkule, Selg., Stenden, (mit ìr 2 ) Kl., rasseln, klirren: vērpj meitiņas, tirkš ratiņi BW. 7073. tirkšēj[a] (Var.: čīkst) ... ratenīši 700, 1. tarkšķa puiksteņi tirkš R. Sk. II, 24. sabuojātais pulkstiens tirkšēja, līdz apstājās Dunika. vāģi braucuot tirkšķ Kl., Sessw. ar... raganu gaisa vāģiem, kas iet tirkšē̦dami Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 119. zuobeņi... tirkšķēja Asp. IV, 28. visi trauki tirkšķ Druva I, 1099; vom Geräusch, das beim Entzweireissen eines Kleiderstoffes entsteht (tir̃kšêt) Dunika: kuo tur nu tâ plēš, ka tir̃kšķ vien? in Wain. gehört;

2) zirpen
Wid., (tikšķêt) Wahnen: sienāži tirkšķ Wahnen;

3) "?": vienumē̦r ar lūpām tirkšējis it kâ zirgus turē̦dams Etn. II, 156;

4) lange und schwer verständlich sprechen
(tir̃kšêt) Dunika, (schnell) dummes Zeug sprechen (tir̃kšêt) AP., C., faseln (tirkšķêt) V.: kuo tu te tirkši tik daudz? Dunika u. a. Zu terkšêt.

Avots: ME IV, 195, 196

triekš(ķ)ēt

‡ *triekš(ķ)êt, zu erschliessen aus ‡ ìetriekšķêt.

Avots: EH II, 697

trinkšēt

trinkšêt U., trinkšķêt Bergm. n. Mag. IV, 2, 151, -u, -ẽju, klingen, hell tonen, klirren: zuobini trinkš MWM. VII, 448. sāk trinkšķēt jaunas stīgas Vēr. II, 1011. tur dzirdēja nažus un dakšiņas trinkšķam Kr. Barona atmiņas 38.

Avots: ME IV, 237, 238

turkšēt

turkšêt, -u, -ẽju,

1) tūrkšêt 2 Domopol, turškāt N.-Schwanb., turkšķêt ebenda "brummen": vardes pavasarī turkš Domopol; zemes vēzis turšk N.- Schwanb. neturkš spuolīte bez skriemisteņa BW. 24610, 6;

2) turkšêt Vīt., (mit ur̂ ) Alswig, (mit ùr 2 ) Domopol, Lubn., N.-Schwanb., turkšķêt Domopol, turšķêt Vīt., viet sprechen, schwatzen: kuo tur tik daudz turkši, kâ turšķis! Vīt.;

3) "Durchfall haben"
N.- Schwanb.: bē̦rnam vēderiņš turkš.

Avots: ME IV, 272

ūkšēt

ûkšêt 2 Līn., -u oder -ẽju, -ẽju,

1) ūkšêt U., ūkšinât Wid., ūkšuôt U., ûkšuôt 2 Wandsen, ûkšuot 2 Dond., ûkšāt 2 Stenden, ūkšķêt, ũkšķinât Wirgen, (ū-ū) rufen, schreien, jodeln, jem. zurufen, sich gegenseitig zurufen (von Hirten gesagt)
U.; jauchzen (namentlich von kleinen Kindern gesagt U., Brasche) V.; ûkšêt 2 Nogallen, ûkšinât 2 Dond., Wandsen, ûkšķinât 2 Nogallen, Hirten nach Hause rufen: dzirdēja saucam, ûkšam2, aurējam Janš. Līgava I, 297. dzirdēja . . . sieviešus priecīgi kliedzam un ūkšējam Čāp. 55. izdzirda mežu ūkšam Mežv. ļ. I, 190. māte mani sauc, ūkš un meklē Bandavā II, 150. ūkšināt ganus mājā Dond., Wandsen. bļauj luopi, un ganiņi ūkšuo Dünsb. Par. 33. ļaudis ūkšuoja, gavilēja Druva II, 209. pļavas ūkšuoja . . . pļāvēji Dz. V. zaķis ūkšuo Lapsa-Kūm. 8. (zaķu) tēviņš ūkš mātītes kuopā Janš. Dzimtene V, 167. krupis ūkšķ MWM. XI, 261. apuogs . . . ūkšķināja Plūd. LR. IV, 66. ūkšuoja ragi, pīkstēja klarnete Skuju Fridis;

2) ûkšêt Schwanb., ùkšêt 2 KatrE., ūkšķinât Nötk. (mit ũ), Sonnaxt (mit ù 2), Alswig, ūkš(ķ)inât N.-Peb., grunzen:
cūkas, sivē̦ni ūkš N.-Peb. ezis ūkšķina Sonnaxt;

3) seufzen
U. Refl. ûkšuoties 2 Dond., einander zurufen: gani skaļuos rītuos, kad labi atbalss skan, krietni ūkšuojas Dond. - Subst. ūkšêšana, ūkšuôšana, ūkšinâšana, ūkšķinâšana LP. III, 103, das Zurufen, Schreien, Jauchzen: atskanēja sieviešu kliegšana un vīriešu ûkšuošana 2 Janš. Dzimtene V, 164. svē̦tku viesu ūkšuošana, klaigāšana Dzimtene 2 I, 154; ūkšê̦tãjs, ūkšķê̦tãjs Dr., ūkš(ķ)inâtãjs, ūkšuôtãjs, wer ruft, schreit, jauchzt, zuruft; der Jodler Dr.: ja ir labs pretim ūkšuotājs Dond. Bezzenberger BB. XXI, 304 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 187 vergleichen damit le. auka "Sturmwind", serb. ȕka "Geschrei", got. auhjōn "lärmen" u. a.; vgl. auch ūkuoņa und li. (bei Miežinis) uksis oder uksimas "aurēšana".

Avots: ME IV, 407, 408

ūkstēt

ûkstêt 2 Grobin, girren (von Tauben); vgl. ūkšķêt 2; "aũrêt 2" Wirgin.; "čūkstēt" (?).

Avots: ME IV, 407

uzsprakstēt

uzsprakstêt Grünw., uzsprakšêt Peb., uzsprakšķêt Amboten, Base, Bers., Bixten, Dunika, Ekengraf, Erlaa, Kalz., Lubn., Meiran, Nötk., Odsen, Saikava, Sauken, Sehren, Serben, Serbigal, Sermus, Sessau,

1) aufprasseln, aufknistern:
de̦guoša egles pagale uzsprakstēja (uzsprakšķēja Selg.) Schwanb.;

2) prasselnd, knatternd schnellen
(intr.), geraten auf: Miķelim uzsprakstēja dzirkstele Jauna Raža IV, 155. dzirkstele uzsprakšķ uz ruokas Fehteln. vai, kâ ruoka sāp! (man) uzsprakšēja tauki AP, man uoglīte uzsprakšķēja uz drēbem Grünw., Schujen.

Avots: ME IV, 382

valšķēt

valˆšķêt Saikava, valšķêt U., valkšķêt Vīt., valšķêt Wessen, -u od. -ēju, -ẽju, valšķuôt Austr., valškuôt U., valšķīt St., refl. valkškêtiês Vīt., valkšķîtiês Vīt., valˆšķuôtiês Golg., valkšķuot und valšķuoties St., valškuotiês U., Falschheit üben, sich mit Falschheit, Betrug abgeben, (St.) heucheln: kuo nu valkšķē (valkšķējies, valkšķies) gan ar savu izrunu, gan skatu! tava valkšķība jau sen zināma Vīt. šīs . . . acis . . . nemāk valšķēt Domas I, 591. vīrieši izgudrēm prašņāja, valšķuojās Upītis Sieviete 109. meklē citu muļķi! kuo tu valšķuojies pie manis? Vilibalds Kas uzvarēs 131; valšķêt Wessen, lügen.

Avots: ME IV, 460

vankšēt

van̂kšêt C., -u (in Bers. auch -ẽju), -ẽju,

1) van̂kšêt Golg., Nötk., N.Schwanb., Vīt., van̂kšêt 2 AP., Arrasch, Jürg., Ramkau, Schibbenhof, vañkšêt Frauenb., vankšêt Bers., Kosenhof, Dickeln, Erlaa, N.-Peb., vankšķêt Ascheraden, Bers., Kreuzb., Neugut, Rite, Serben, Sessw., (mit an̂ 2 ) Grünw., (längere Zeit ohne Grund) bellen, kläffen;
vànkšêt 2 Lis., heiser bellen: suns tâ˙pat vankš; nav ne˙viena cilvē̦ka Jürg., Pernigel, Seltingshof. ej, paskaties, kuo tas suns tur rej! - ne˙kā nav; tâ pat vankš tikai Golg. suns šuovakar vankš vienā vankšēšanu Vīt. ap riteņiem suns skriedams vankš Druva I, 618. dzirdēju kvekšķu vankšķēšanu A. v. J. 1896, S. 184;

2) vankšêt Nötk., Vīt., viel und eintönig sprechen;
van̂kšêt 2 Schibbenhof, langsam, kraftlos sprechen; vañkšêt Frauenb,, vankšêt Arrasch, Kosenhof, Mar., Peb., vankšķêt Sessw. "gaŗi, tukši, aplami runāt"; van̂kšķêt Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, van̂kšķît Bers., Kalzenau, faseln, verleumden; van̂kšêt 2 AP. "pastāvīgi runāt ar bāršanās nuokrāsu": kuo tu nu tādus niekus vankšķi! Sessw.;

3) van̂kšêt 2 Schibbenhof, van̂kšķêt 2 Kalnazeem, laut weinen;
vankšêt Wirgin., ohne Grund weinen, klagen;

4) "?": kungs ņe̦mas ap mani pa krieviski, ka vankš vien A. v. J. 1905, S. 43.

Avots: ME IV, 472

varkšēt

varkšêt, -u, -ẽju,

1) varkšêt U., Bers., Odensee, var̃kšķêt Bauske, vàrkšķêt 2 Golg., quaken, quarren:
vardes varkš(ķ);

2) varšķêt Golg., laut sprechen;
var̃kšêt Trik., lachend und lärmend laut durcheinandersprechen; varkšêt Serben, schnell sprechen, var̂kšêt A.-Laitzen, Blumenhof, C., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Schwanb., Smilt., Wohlfahrt, var̂kšêt 2 Sepkull, var̃kšêt AP, (auch mit ar̂ 2 ), Jürg., Wolmarshof, varkšêt U., Seltingshof, var̂kšķêt Alswig, Mar., Raiskum, var̂kšķêt 2 Arrasch, var̃kšķêt Bauske, Salis, Widdrisch, vàrkšķêt 2 Erlaa, varšķêt Golg., albernes Zeug schwatzen, babbeln; vàrkšêt Nötk., var̂kšķêt 2 Schibbenhof, viel schwatzen: kuo tu tik daudz varkšķi? Bauske, Kosenhof, Widdrisch. tas jau varkšķ (schwatzt) kâ varžu dīķis Schibbenhof;

3) var̂kšêt C., var̃kšķêt Widdrisch, varkšķêt V., Kreuzb. (hier nur von Kindern gesagt),
var̂šķêt Saikava, weinen; varšķêt Schwanb., leise und eigensinnig weinen; varkšķêt Oppek. n. U., var̂šķêt Golg., schreien und weinen (von Kindern gesagt);

4) var̃kšêt Jürg., fortwährend murren, klagen;
varkšķêt Bers., Kalzenau "īgni rūkt, čīkstēt"; var̃kšķêt Bauske "brummen"; varkšķêt Vīt. "nekrietni runāt žve̦rkstuoša balsī; kuo nepatīkamu teikt"; varkšķêt Sessw., unzufrieden grunzen (von Schweinen gesagt): bē̦rni tâ varkš, ka nevar ne˙kuo sadzirdēt Jürg. saimniece varkšķēja uz meitām visu dienu Bauske. cūkas varkšķēja visu cēlienu lauzdamās uz mājam Sessw.;

5) var̂kšêt Wolmarshof, bellen;

6) varšķêt Golg., var̃kšêt Nötk., rasseln;
varkšêt Serben "grabēt"; varkšķêt Vīt. "čīkstêt"; varkšķêt Wirgin., bez. den Laut, der beim Picken des Spechts zu hören ist: braucuot nevarēja dzirdēt: rati varkškēja Golg. vārti veŗuot varkšķ Vīt. durvis varkšķ ("knarren"), ja nav iesmē̦rē̦tas Erlaa, ve̦zumam gāžuoties uore varkšķē̦dama salūza Vīt. - Vgl. einersetts li. ver̃kti "weinen", andrerseits - ksl. vrěštati "schreien", r. верещáть (верескнýть) "шумно шелестѣть; трещать; тараторить без умолку рѣзким голосом; пищать, плакать навзрыд". Im Le. ist verk- und versk- durcheinander geraten; vgl. auch Petersson Griech. u. lat. Wortstud. 41 und Krček Grupy 184.

Avots: ME IV, 479

vaukšēt

vaukšêt, -u, -ẽju,

1) vàukšêt Drosth., vaûkšêt Wolmarshof, vàukšêt 2 Kaltenbrunn, KatrE., Sessw., vaûkšêt 2 Arrasch, Ruj., Salis, Widdrisch, vaukšêt N.-Peb., Vīt., vaũkšķêt Pankelhof, Salisb., vàukšķêt 2 Bers., KatrE., vaûkšķêt 2 Bauske, vàušķêt 2 Lubn., vaukšķinât Meiran, vaušķīt, -ĩju, bellen;
vaukšêt Oberl. n. U., Kosenhof, vaukšķêt Oberl. n. U., Grünw., N.-Bergfried, ohne Grund bellen; vaûkšêt Wolmarshof, leise bellen; vaukšķêt Sessw. "riet īsiem, spirgtiem rējieniem"; vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., Dickeln, vom Bellen mehrerer Hunde gesagt: suns sāk skaļi vaukšķēt Sessw. tālu vaukšķēja muodrs suns Veselis Saules kapsēta 99. suņi ... vaušķī visu dienu Jauns.;

2) vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., stark sprechen;
vaukšêt Sessw., laut reden; vaukš(ķ)êt U., vaukšêt Kosenhof, vom Geräusch, welches das Sprechen vieler Menschen macht; vaukš(ķ)êt Ramkau "truokšņuot ar ve̦ltu runu"; vaukšķêt Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, vaušķêt A.-Schwanb., unnützes Zeug sprechen, faseln; vaukšêt Borchow, Serben, Vīt., (mit àu 2 ) Wessen "tukšu runāt"; vaûkšêt 2 Bauske, vaukšêt Memelshof "tukši, neskaidri runāt": kuo nu vaukši! Serben; vaũkšêt "lärmen" Nötk.;

3) knarren;
vaukšêt Lös., Odensee, A.-Schwanb., vàukšķêt 2 Erlaa, Kl., Kokn., vaukšķêt Bers., Kalzenau, vàušķêt 2 Saikava, vaušķêt Bers., Kalzenau, knacken; vaukšķêt Ramkau, Vīt., vaukšêt Wessen, mit Geräusch brechen (intr.); vaukš(ķ)êt Ramkau "pārtrūkt, pārlūzt": vāģi vaukš Ruj. und Salisb. n. U. zari vaušķ, kad zvē̦rs pa mežu skrien Saikava, Vīt. mežā vaukšķ, kas mežā vaukšķināja? BW. 30676, 1. bez mazākā zariņa vaukšēšanas Latv. zari lūst vaukšķē̦dami Ar.;

4) vaukšķêt "knallen":
pirdieniņi vien vaukšķēja VL. aus Lubn.;

5) vaukšķêt Tirs., schreien;
vàukšêt Drosth., vaušķêt A.-Schwanb., weinen (von Kindern gesagt): tas vaukšējis nuo sāpēm kaķa balsī Etn. III, 91. jē̦ri vàukš Mehrhof; vàukšêt Drosth., vaũkšêt Nötk., vaukšêt U., Golg., vaukšķêt U., miauen (in Kosenhof und n. L. und U. auch vom Knurren der Katzen gesagt): kuo tas kaķis vaukš? Golg. Zu li. vaukšnoti "fortgesetzt ein wenig bellen".

Avots: ME IV, 487

verkšēt

ver̂kšêt 2 Karls., -u, ẽju,

1) ver̂kšêt Bers., C., Erlaa, Kreuzb., Nötk., Ronneb., Sehren, Serben, Sessw., Wolmarshof, ver̂kšêt 2 AP., Pernigel, verkšêt Wid., Vīt., ver̂kšķêt A. - Ottenhof, Bers., Erlaa, Fehteln, Grawend., Kalz., Kl., Meiran, Ogershof, Saikava, Sehren, Sessw., Sonnaxt, ver̂kšķêt 2 Arrasch, Jürg., Pankelhof, Segewold, Selg., Sürxt, Widdrisch, ver̃kš(ķ)êt Schibbenhof, verkšķêt Lis., Memelshof, Warkl., veršķêt U., weinen (hauptsächl. von Kindern gesagt);
verkšêt oder veršķêt Wessen, still weinen; ver̃kšķêt Grünw., schreien (von Kindern und Ferkeln gesagt); ver̂kš(ķ)êt Nötk., bellen, ver̃kš(ķ)êt Schibbenhof, verkšķêt Lemburg, Lennew., Lis., veršķêt Bers., knurren (von Ferkeln gesagt);

2) ver̂kšêt Vīt., Nötk., kreischend (in Nötk. auch: undeutlich, wirr) sprechen;
ver̂šķêt "das Gesicht verziehend unverständlich sprechen" Borchow, Meiran; unschön sprechen Saikava, ver̂kšêt Blumenhof, C., Erlaa, Rentzen, Salisb., Serben, Sessw., veikšêt 2 AP., Plātere, Rosenbeck, ver̂kšķêt Bers., Kalzenau, Saikava, veršķêt Bers., Kalzenau, (mit er̂ ) Nerft, leeres Zeug sprechen; ver̂kšêt Vīt., ohne Unterlass sprechen: kuo tu vienmē̦r verkši ? met mieru! Vīt., Nötk. Refl. -tiês (?), kapriziös weinen: kuo nu verkšies (zu einem Infin. *verkšties ?) N. - Peb. Zu verkstêt.

Avots: ME IV, 540

verkšēties

ver̂kšêtiês oder ver̂kšķêtiês Nötk., sich krümmen: dēlis, bē̦rza tāss siltumā sāk verkš(ķ)ēties. Wenn mit kš aus gš, zu *vergt.

Avots: ME IV, 540

virkšēt

virkšêt Zaravič, vìrkšķêt 2 Kl., -u, -ẽju,

1) virkšêt U., Meselau, N.-Peb., Vīt., (mit ir̃ ) C., Serbigal, virkšķêt, schallnachahmendes Verbum, das Geräusch des Reissens von Kleidern (auch Pergeln) ausdrückend U.; virkšķêta Lös. "blīkšķēt": plēš, ka virkš vien U. plīsa kleita virkšķē̦dama BW. 13139, 1 var. svārki plīsa virkšķē̦dami A. XX, 559. šis . . . matuos iekšā un plēš, ka virkš vien Kaudz. Izjurieši 170. drēbes abiem virkšēt virkšēja Jaunie mērn. laiki II, 115. skaidas virkš kâ kaķim skrāpējuot Niedra Kad mēnesis dilst 272. paegļi dega virkšķē̦dami (prasselnd, knisternd) Vēr. I, 1196. gāja, ka virkškēja ar tuo laivu Lös. Jēcis strīķēja ... pa dubļiem ... pastalu pavārskas, ka tik virkšķēja vien Tirzm. 5. tīģeris gāja pa krūmiem, ka zari vien virkšķēja A. XX, 383; vom Geräusch, das beim Laufen von Mäusen zu hören ist: peles skrien, ka virkš Lis.;

2) vom Geräusch beim Schlürfen
(virkšêt) Vīt.: dzer pienu, ka virkš vien A. v. J. 1902, S. 123. putru strebjuot virkš Ungurmuiža;

3) schnell, eilig sprechen
(virkšêt) C.; langwierig leeres Zeug sprechen (virkšêt) Meselau;

4) weinen
(vir̃kšķêt) Siuxt: kuo nu virkšķi! Refl. -tiês, = virkšêt 1: kad cēlās, virkš,kējās (Var.: viršķēja) BW. 34467. pakaļa virkšējās (Var.: viršķējās) 34735, 2 var. Zur Bed.1 vgl. virkš, sonst verkšêt, vārkšķinât I und varkšêt.

Avots: ME IV, 606, 607

vorkstēt

vorkstêt, -u, -ẽju, unverständlich sprechen Dond. Vgl. urkstêt 3 und vurkšķêt.

Avots: ME IV, 675

vurvēt

vurvêt,

1) weich, morastig sein
Wessen;

2) = vurkšķêt 4 (?): staigumā ejuot vur̂v Wessen;

3) sich womit überziehen, bedecken
Gr.Buschh.: luogs sāk jau vur̂vēt cieši.

Avots: ME IV, 677

zlankšēt

zlankšêt, -u, -ẽju,

1) schallnachahmendes Verbum zur Bezeichnung des Glucksens, das durch die Bewegung einer Flüssigkeit in einem hohlen Raume entsteht
(mit an̂ ) PS., Vīt., (mit an̂ 2 ) Arrasch, (zlankšķêt) Neu-Wohlfahrt, (mit an̂ ) Nötk.: ūdens mucā zlankš. zābakuos ūdens zlañkš (oder zlaũkš zu lesen?) AP.;

2) klingeln, blechern klimpern
(mit an̂ ) Golg.: skārda zvani guovīm pie kakla zlankš Golg.;

3) plappern, dummes Zeug reden
(mit an̂ ) Trik., Vīt.: kuo nu tik daudz zlankši! ne˙viens tevi netic Vīt.;

4) "unnütz, grundlos bellen"
(mit an̂ 2 ) Arrasch: suns visu vakaru zlankšēja N. - Peb. Vgl. slankšêt.

Avots: ME IV, 745

zlaukšēt

zlaukšêt, -u, -ẽju,

1) zlaukšêt Segew., (mit aũ ) Adiamünde, AP., Arrasch, Jürg., Mezküll, Nötk., Orellen, PS., Ruj., Rutzau, Salis, Segewold, Trik., zlàukšêt 2 Lubn., Schwanb., zlaũkšķêt AP., zlaũkstêt Dond., Stenden, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend den Lärm, der beim Fallen eines schweren Gegenstandes, beim Schlagen resp. Stossen auf etwas Hartes oder
(Nötk.) beim Schiessen aus einer Spielzeugflinte (einem Federkiel) entsteht: kuoks krītuot zlaukš Salis. dēlis nuokrita zlaukšē̦dams ebenda. sist pa mucu, ka zlaukš vien Bixten, Blieden, PS. iet (namentl. mit Holzpantoffeln), ka zlaukš (zlaukst Dond., Stenden) vien Arrasch, Jürg., N. - Peb. u. a. iet, ka tupeles vien zlaukš Trik.;

2) zlaũkšêt C., Mezküll, Smilt., Trik., zlaûkšêt Vīt., zlaukšķêt Vīt., (mit àu 2 ) Rudzāti, schwatzen, Unsinn sprechen:
kuo tu zlaukši? Mezküll. runā taisnību un nezlaukši niekus! Vīt. Vgl. skaũkšêt.

Avots: ME IV, 746

žļaukšēt

žļaukš(ķ)êt, klatschend schallen (beim Fall eines schweren und nassen Gegenstandes) Lennew. Vgl. zlaukš(ķ)êt 1 und šļaukšķêt.

Avots: ME IV, 816

žļaukšķēt

žļaukš(ķ)êt, klatschend schallen (beim Fall eines schweren und nassen Gegenstandes) Lennew. Vgl. zlaukš(ķ)êt 1 und šļaukšķêt.

Avots: ME IV, 816

žļekstēt

žļekstêt Adiamünde, A. - Ottenhof, Dond., Grünw., Lems., Lipsthusen, Mahlup, Prl., Ruj., Saikava, Schibbenhof, Schnehpeln, Warkh., Wenden, žļekšêt Salis, žķe̦kšêt Lems., žļe̦kšķêt Siuxt, -u, -ẽju, = šļekstêt 1, schallnachahmendes Verbum, "žļakstêt" Grünw.; (durch einen engen Spalt) spritzen (intr.); vom Waten durch Kot, vom Gehen mit durchnässtem Schuhzeug gesagt (žļekstêt Dunika, Lennew., Stenden); schmatzen: ūdens pa pastalas purniem ārā spiežuoties žļe̦kst Schibbenhof. ūdens zābakuos žļe̦kš Lems. iet, ka žļe̦kst (žļekš Salis, žļe̦kšķ Siuxt) vien Lems., Lipsthusen, Pel., Warkh. u. a. ē̦d, ka žļe̦kst vien Lems. u. a. es ar nu lieku vaļā, ka plaukstas žļe̦kst vien Zobgala kal. 1910, S. 58. sit viens uotram ar ruoku pa galvu, ka žļe̦kst Sassm., Stenden.

Avots: ME IV, 817

žļirkstēt

žļirkstêt, -u, -ẽju,

1) = šļirkstêt Grawendahl, Grünw., Serben, (mit ir̂ ) Adl., Mar., Saikava, Sessw., (mit ir̃ ) A. - Ottenhof, Schibbenhof, (mit ir̂ 2 ) Arrasch, platschen, plätschern (mit ir̂ ) Serben, (žļir̂kšķêt 2 ) Siuxt: zābakuos piesmēlies ūdens ejuot mē̦dz žļirkstēt Arrasch u. a. ejuot ūdens kurpēs žļirkst Serben. pa purvu ejuot apakš kājām žļirkšķ Siuxt;

2) klirren
(mit ir̂ ) Golg., (mit ir̃ ) Ahs., Dond., Stenden, Wandsen: ķēdes ve̦lkuot žļirkst Dond. u. a. ķēdēm žļirkstuot LP. III, 109. lai žļirkst atslēdziņas VL. aus Ahs. trauku gabali žļirkstē̦dami aizskrēja pa grīdu Stenden;

3) knirschen (z. B. vom Sand zwischen den Zähnen)
Gotthardsberg, Kegeln, Wesselshof (mit ir̂ ), Lems. (mit ir̂ 2 ); "radīt savādu truoksni, kad kaut kuo sīkstu un slapju kuož" Grünw.;

4) zur Unzeit, unpassend lachen
(mit ir̂ 2 ) Vitrupe.

Avots: ME IV, 818

žļurkstēt

žļurkstêt, -u, -ẽju,

1) žļur̂kstêt Adl., C., Golg., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Mar., Meselau, Saikava, Sessw., Trik., Warkh., žļur̃kstêt Dond., Grünw., Peb., Schibbenhof, Wandsen, žļur̂kstêt 2 AP., Arrasch, Bauske, Dond., Drosth., Dunika, Jürg., Schnehpeln, žļurkstêt Bers., Grawendahl, Jāsmuiža, Kalz., Ramdam, Schwanb., Sessw., Setzen, Serben, Stomersee, Tirsen, Vīt., žļur̂kšķêt 2 Siuxt, = šļurkstêt: slapjas kājas žļurkst Dunika. kājas žļurkst slapjuos apavuos Drosth. ūdens pa zābakiem žļurkst Kalz. ejuot ūdens žļur̃kstē̦dams tecēja pa zābaka caurumu AP. ūdens pastalās žļurkst Meselau. ūdenī pastalas žļakst un vē̦lāk, pārliecīgam ūdenim nuote̦kuot, tās žļurkst Serben. iet, ka zābaki (pastalas) vien žļurkst Golg. iet pa purvu, ka žļurkšķ vien Siuxt. nāk ūdens (nuo kalna), ka žļurkst vien Dond., Peb., Wandsen. ūdens žļurkst pa nuote̦kām Schibbenhof. staupe žļurkst AP. ūdens uz ragavu ceļa; ar ragavām brauc, ka žļurkst Vīt.;

2) hörbar schlürfen
Siuxt;

3) undeutlich sprechen
(mit ur̂ ) Prl., Saikava, Sessw.; plappern, leeres Zeug sprechen Bers., Kalz., (mit ur̂ ) Prl., Saikava, Sessw.: kuo nu žļurksti!

4) weinen
(mit ur̃ 2 ) Dunika.

Avots: ME IV, 819, 820

žmekšēt

žme̦kšêt (sic!),

1) = žmakšķêt Lems.;

2) den Schall eines Hiebes nachahmend:
sita tâ, ka žme̦kšēja vien Lems.

Avots: ME IV, 821

žņakstēt

žņakstêt AP., Arrasch, C., Kl., Saikava, Schwanb., Serben, Sessw., žņakšķêt Siuxt, -u, -ẽju, = šņakstêt: cūkas ē̦d, ka žņakst (žņakšķ Siuxt) vien AP., C. u. a. rudzus pļaun, ka žņakst (žņakšķ Siuxt) vien Kl., Saikava. iet (ar jauniem zābakiem), ka žņakst vien Arrasch.

Avots: ME IV, 823

zvakšēt

zvakšêt, -u, -ẽju,

1) zvakšêt U., Arrasch, Frauenb., Gr. - Buschh., Ruj., Salis, Schwanb., Trik., Vīt., Wolmarshof, zvakšķêt AP., Bauske, Sessw., Wandsen, zvakšķinât U., = zvadzêt, klappern; zvakšêt Stockm. "ķēdes žvadzināt"(?); zvakšķêt Kokn. "truokšņuot ar ķēdēm (?): nauda kabatā zvakšķ Sessw. iet, ka pieši vien zvakš Vīt. zuobe̦ni kaujuoties zvakš Vīt. zirņu maiss nuokrita zvakšē̦dams;

2) zvakšêt Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Nötk., Podsem, Puikeln, zvakšķinât Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, Verbum zur Bezeichnung eines dumpfen Schalles (z. B. beim Fallen eines schweren Gegenstandes):
nuokrita, ka zvakš vien Nötk. sita, ka zvakš vien ebenda;

3) zvakšêt U., Vīt., zvakšķêt Frauenb., zvakšķinât U., plappern, Unsinn sprechen.

Avots: ME IV, 763

zvarkšēt

zvarkšêt, -u, -ẽju,

1) zvarkšêt U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Nötk., Podsem, Puikeln, (mit ar̃ ) C., PS., Trik., Salisb., Wolmarshof, zvarkšķêt Frauenb., (mit ar̃ ) AP., Arrasch, (mit ar̂ ) Saikava, klappern (von Erbsen und Bohnen, wenn man sie rührt
U. u. a.; vom Geld im Beutel Frauenb.; von Ketten Dickeln u. a.; vom Blech Nötk.; von ausgestreuten Nägeln Nötk.); klingeln (wie Schellen) U. (zvarkšêt); "varkšêt" Vīt. (zvarkšêt): zirņi zvarkš, kad tuos beŗ puodā PS. sakaltuši zirņi pākstēs zvarkš Trik. u. a. ķēde zvarkš ebenda. zvārguļi zvarkš U. ieplīsis zvārgulis zvarkšķ. trauki vien zvark- šēja visu rītu N. - Peb.;

2) viel sprechen
(verächtl.) Trik.; Unangenehmes oder mit kreischender Stimme sprechen Vīt.; dummes Zeug (laut [zvar̃kšķêt] Bauske) sprechen, faseln (zvar̂kšêt) Schwanb.: kuo nu zvarkšķi! Bauske;

3) weinen
Kokn.: mazs bē̦rns zvarkš.

Avots: ME IV, 766

zvaukšēt

zvaukšêt,

1) zvaũkšêt Nötk., PS., Salis, Trik., Wolm., (mit àu 2 ) Sessw., zvaukšêt U., Bewershof, N. - Peb., Stockm., Vīt., zvaũkšķêt AP., Arrasch, Bauske, Schnehpeln, Wandsen, (mit àu 2 ) Erlaa, KatrE., Lubn., Meiran, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum, einem starken, ungewohnten Laut bezeichnend
N. - Peb. (z. B. den Lärm, der beim Aushauen einer Eiswuhne entsteht Nötk., den Lärm beim Worfeln des Kornes U.); tosen (vom Winde) U.; knallen (von der Flinte, der Peitsche gesagt) U.; "vaukšêt" Vīt.: kuoka trauks zvaukš, kad pa tuo sit PS. viņš cē̦rt malku, ka zvaukš vien. le̦dus zvaukšķ Lubn. briedis skrēja pa mežu, ka sausie zari vien zvaukšēja Vīt. vējš pūš, ka zvaukš vien U.;

2) plappern
Bewershof; lügen Stockm.

Avots: ME IV, 766, 767

žvīkšēt

žvĩkšêt Plm., žvīkšķêt, = švīkš(ķ)êt, zvīkšêt: auzas žvīkšēja, pret siênu sviežuot Plm. staigā mīkstās tupelēs, ka žvīkšķ vien Lennew. spriguļa vāle nuogāja gar acīm žvīkšķē̦dama Vīt.

Avots: ME IV, 848

zvinkšēt

zviñkšêt Arrasch, N. - Salis, PS., Salis, zviñkšķêt Bauske, Frauenb., zvin̂kšķêt Saikava, zvinkšêt U., -u, -ẽju,

1) klirren
Neik. n. U.; pfeifen (vom schnellen Fliegen einer Kugel) Vīt.; Bezeichnung des Schalles, den der gespannte Faden gibt U.; Bezeichnung eines hohen, scharfen, metallischen Lautes (zvinkšêt) Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: dažas dzelzs lietas zvinkš, kad pa tām sit PS. kuģu vantes, drātis vējā zvinkš Salis. telegrafa drātis stipri zvinkš Vēr. v. J. 1904, S. 298. luodes ap galvu zvinkšēja Vīt. uola aizgāja zvinkšē̦dama pa gaisu Frauenb. nuoies tava puogas galva nuo ple̦ciem zvinkšē̦dama BW. 13730, 25 var.;

2) sausen, klingen (im Ohr)
Lennew. (zvìnkšêt 2): ausis zvinkš, die Ohren klingen U.;

3) unruhig sein, wie ein Kind, das sich zu weinen anschickt
(zvin̂kšêt) Nötk. Nebst zviñkstêt zur Wurzel von zvingt II und zvindêt.

Avots: ME IV, 776

žvinkšēt

žvinkšêt Vīt., žvinkš(ķ)êt Lennew, = zvinkšêt 1 (vom Pfeifen einer fliegendes Kugel); žvingš(ķ)êt U., sausen; žvinkšķêt Pernigel, žvingš(ķ)êt U., = zvinkšêt 2.; žvinkšķêt Nötk. "bellen".

Avots: ME IV, 846

zvirkšēt

zvir̃kšêt C., Frauenb., Karls., Salis, zvir̂kšêt Nötk., zvirkšêt Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, zvir̃kstêt A. - Ottenhof, Dond., zvir̃kšķêt AP., Wandsen, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend das Geräusch, das rollende Erbsen verursachen (zvirkšêt) Allend., Lemsal und Salis n. U. Vīt., (zvir̃kstêt) Bauske; das Geräusch, das beim Fahren über Kies entsteht (zvir̃kšêt) Burtn., Smilt.; das Geräusch, das beim Reissen von Stoff entsteht (zvir̃kšêt) Nötk.; das Geräusch, das eine in die Luft geworfene Säge macht (zvirkšêt) Kurl. n. U.; prasseln, knistern (zvirkšêt) Burtn., Vīt., (mit ir̃ ) PS.; schwirren, rasseln, rauschen (zvirkšķêt) LKVv.; rascheln (zvir̃kstêt) Wandsen: zirņi zvirkst apcirknī beŗuot Bauske, Vīt. granst zvirkš beŗuot Linden. labību mē̦tājuot graudi skrien zvirkšē̦dami gar siênām Vīt. gaļa ce̦puot zvirkš ders. smiltis be̦rzdamās zvirkš Nötk. paeglis zvirkš, kad de̦g PS. zvirkš kâ de̦guošs paeglis Burtn. zari zvirkst gar luogu Wandsen. sāka stipri brucināt izkapti, tâ ka zvirkstuoši čirkstuošās skaņas skanēja vien Janš. Dzimtene 2 II, 174. Vgl. zvirgt 2, zvìrgulis und zvirkstêt, svirkš(ķ)êt.

Avots: ME IV, 778

zviukšēt

zviũkšêt Nötk., Salis, Salisb., zviukšêt U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, Vīt., zviũkšķêt Frauenb., zvìukšķêt 2 Meiran, -u, -ẽju, refl. zvìukšķêtiês 2 Meiran, = sviukšêt, sausen, heulen (vom Winde [U.], vom sirenenartigen Geräusch oder Knallen der Peitsche [Lems. n. U.], der Rute, vom Geräusch, das beim Drehen des Kreisels und anderen sehr schnellen Bewegungen entsteht), (zviukšķêt) knallen, pfeifen (von der Peitsche) LKVv.: zē̦nam vilciņš zviukš Vīt. ve̦lnam ar izkapti gāja, ka zviukš vien LP. VII, 1172. šķē̦ps zviukš Hoib 41, 20.

Avots: ME IV, 779