Paplašinātā meklēšana

dabravecis, ein tüchtiger, vernünftiger Mensch. [Zu daba, dabļš.]

Avots: ME I, 428

‡ gudravecis, ein weiser, erfahrener alter Mann Diet.

Avots: EH I, 416

‡ ķirvecis Adsel "kauls, kas izspiedies nuo šauriem apaviem".

Avots: EH I, 704

klẽtsvecis, klẽtsvĩrs, der Kletenaufseher auf den Gütern.

Avots: ME II, 225

kramavecis, en grindiger Alter: nu pagaidi, kuili, kramaveci, burlaka, es tevi mācīšu Latv.

Avots: ME II, 257

ruõvvecis, der Alte, der Geist der rija Salisb.

Avots: ME III, 585

I vecis,

1): kâ vecītis nuopakaļas izskaties BW. 20346, 2. ve̦cie veči AP., die älteren Generationen;

2): auch AP.;

5): auch AP.

Avots: EH II, 767

I vecis (li. vetušis bei Būga KSn. I, 167),

1) auch vecītis, ein Alter:
večiem mīl jaunas meitas BW. 13106. - večuos iet, betteln gehn. Jancis vēl spējuot pastaigāt večuos ar kulēm Domas II, 2. nabadze bij atkūlusies večuos LP. Vl, 506. svinīguo iešanu māju nuo mājas dēvē... par "čigānuos iešanu"; Rīgas tuvumā "iet vecīšuos" Konv. ² 391;

2) der Herrnhuterprediger
Serben;

3) vecītis U. od. meža vecis Etn. II, 100, der Wolf:
es redzēju meža veci BW. 30562, 1;

4) vakara vecis, ein am Abend geborenes Kind
Etn. I, 90;

5) Plur. veči, die Eltern:
nuobučuoja brūtgāna večus BW. IlI, 1, S. 17;

6) veči, = veļi, die Geister der Verstorbenen
Bers. n. Etn. I, 59, Frauenb., Karls.: pie mājas gariem piede̦r..."vecīši" Mag. XX, 3, 28. vecīšus aizraidījuši apskatīja ēdienu, vai tas aiztikts BW. V, S. 156. līdz nākuošam vecīšu laikme̦tam LP. VII, 287;

7) "?": viņa ve̦cākie... dzīvuoja Ventiņuos par večiem Sadz. viļņi 19.

Avots: ME IV, 515, 516

II vecis, gerösteter und zerstossener Hanf, der auch - mit Erbsen und Kartoffeln angemacht - wie Butter zu Brot gegessen wird U.; veča kule, worin das Gericht aufbewahrt wird.

Avots: ME IV, 516

veciski, Adv., ältlich Wessen; vecisks, altväterisch St.

Avots: ME IV, 516

àizklìegt,

1) im Schreien übertreffen, überschreien:
viņa visus aizkliedz;

2) voll schreien:
viņš visas ausis aizkliedz;

3) von dem bösen Geschrei des Wasserläufers:
kuo titilbis aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. Refl. -tiês, aufschreien: vecis aizkliedzās LP. VI, 929; BW. 15369.

Avots: ME I, 32

àizlìkuôt, in nicht gerader Richtung, einen Bogen machend gehen: vecis aizlīkuoja Ješkam priekšā Dok. A. 24.

Avots: ME I, 37

àizšļàkt, tr.,

1) weg-, hinspritzen:
e̦smu izgudruojis mašīnu, kuŗa iespēj ūdeni milziskā tāļumā aizšļākt A. XII, 73;

2) intr., sich wohin begeben:
vecis aizšļāc uz pilsē̦tu Brig.

Avots: ME I, 55

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52

àizstèigtiês, intr., forteilen, dahineilen: tuo sacījis, ķēniņa dē̦ls aizsteidzās LP. V, 210. visi aizsteidzās uz pili LP. II, 49. es ar līkumu viņam uz ceļa aizsteidzuos priekšā LP. VI, 267. vecis jau bijis aizsteidzies atpakaļ LP. VII, 633.

Avots: ME I, 53

‡ atve̦se̦lâtiês Warkl., Pas. VII, 488, 492; VIII, 436, atveseļâtiês, sich verabschieden: atveseļāties ar sievu Pas. IV, 116 (aus Domopol). atvese̦lāšuos ar sievu 51 (aus Višķi). vecis atveseļājas un aiziet 151 (aus Rositten).

Avots: EH I, 180

badîgs,

2): tādi badīgāki laiki Orellen; Adv. badīgi, kümmerlich:
dzīvājis varē̦n b. Pas. IX, 324. tâ b. jau iznāca gan Orellen; ‡

3) geizig
Strasden: b. vecis, citam nenuovēlēja ne˙kuo; "kas neē̦d skuopuma dēļ" Ramkau.

Avots: EH I, 197

daba,

1) die Art, Weise, [natürliche Eigenschaft, Gewohnheit
U.], der Charakter: ve̦cā dabā, nach alter Weise Adolphi. ātra (heftig), laba (gut), lē̦ta (leichtsinnig), mīksta (weich, sanft), piemīlīga (liebenswürdig), sīva (barsch, heftig), tukša (leichtfertig, eitel) daba. grē̦ku daba, die sündhafte Natur. tu jau manā dabā. dē̦ls lēcies tē̦va dabā. Sprw.: diviem bē̦rniem divas dabas. lai ne sunim tāda daba kâ tev. suns spalvu me̦t, bet ne dabu. vilkam vilka daba;

2) die Natur:
pati daba jūs māca I Kor. 11, 14. dabas brīnumi, spē̦ki. Zu [le. dabât, dabravecis, labdabls "von guter Art", nedabls "giftig"], li. daba, Natur, Eigenschaft, Charakter; [Gewohnheit bei Daukantas Lit. Mitt. II, 243] (nach Brückner Litu-slav. Stud. 22 aus dem Le.)], aksl. добръ "gut", [подоба "Zier", подобити "passend, gleich machen", подобьнъ "ähnlich", poln. podoba "Behagen", r. доблесть "Standhaftigkeit" (wruss. дóба z. B. як раз маткина доба, dürfte aus dem Balt. stammen, weil slav. doba sonst diese Bed. nicht hat), got. gadaban "passen" u. a. bei Miklosich Et. Wrtb. 47, Thomsen Beröringen 164, Berneker Wrtb. I, 204 f. und Trautmann Wrtb. 42 f. Grundbed. von daba wohl: Gewohnheit, Gepflogenheit (> Behagen); vgl. z. B. an. vani "Gewohnheit": ai. vānah, "Lust", vanatē "hat gern", la. venia "Gefälligkeit" oder le. mê̦dzu "pflege, bin gewohnt": li. mė´gti "wohlgefallen".]

Avots: ME I, 427

dum̃bêris,

1): eine Grube überhaupt:
vecis rijas istabiņā krāsns priekšā ruok dumbērīti NB.;

3): ein kleiner Teich
- auch Kal.

Avots: EH I, 341

dur̃stît, -u, -īju (li. dùrstyti), iter. zu durt, wiederholt stechen, stochern: strādnieks durstījis vilku LP. VII, 853. viņai bij sācis durstīt deniņuos Up. Refl. -tiês,

[1) einander wiederholt stechen;]

2) hapern, stottern, stolpern:
Miķelītis durstīdamies sāk lasīt MWM. VII, 533. "es gribēju tev kuo ieduot, kuo parādīt ", vecis durstījās. viņš tuo darīja veikli bez durstīšanās MWM. VIII, 649. zirgs... pie grāvīša tuomē̦r sāka durstīties Duomas II, 288.

Kļūdu labojums:
VII, 853 = VII, 858

Avots: ME I, 519, 520

[gûŗât ² , = gūrāt 1: šķitu lāci gūŗājam viņā lauka galiņā RKr. XVI, 114.] Refl. gûŗâtiês ² , -ājuos, sich in gebückter Stellung mit etwas beschäftigen: kuo tas vecis tur gūŗājas pie zemes Ahs.

Avots: ME I, 686

ìeèlstiês, aufkkeuchen: smagi ieelsās vecis Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 14

ìegrabinâtiês,

1) plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen mit etwas zu knistern:
pie sienas ārpusē vecis iegrabinājās Jaun. mežk. 21;

2) [mangelhaft erlernen]: daudz nu gan es nuo tām lietām nezinu; es tik tâ drusku e̦smu iegrabinājies Grünh. [iegrabinājies amatā Bauske.]

Avots: ME II, 17

ìeklencêt, herein -, hineinhinken: vecis ieklencēja iekšā A. v. J. 1892, S. 119.

Avots: ME II, 27

‡ ìelē̦pât Jasmuiža, Makašēni, Viļāni, plump (langsam, die Füsse schleppendl hereinkommen, hineingehen: vecis ar lielajām vīzēm ielē̦pāja ustabā; herein-, hineinkriechen (von Läusen, Wanzen gesagt) Rugāji.

Avots: EH I, 527

ìerast, sich gewöhnen (mit d. Lok., Akk., Gen. u. Dat.): ruokas ieruod darbā; grūta darba, visu darbu ieradušas BW. 5114; 6851. muižas meitas ieradušas slinkumā (Var.: slinkumu, slinkumam) BW. 3309; 12132. ieraduse (guovs) ābuolā, neē̦d tautu rāves zāli 16515. ierast man tuo darbiņu, kuo nebiju ieradusi 22494. es jau biju ieraduse ar māmiņas cē̦lumiņu. Refl. - tiês,

1) sich einfinden, erscheinen:
tur ieradies viens vecis LP. VII, 908. viņi ieradās jāšus, braukšus;

2) geboren werden:
viņiem ieradās dē̦ls;

3) gewohnt werden
(gew. ierast): [kas ieruodas uz citiem skundēt Glück Sir. 23, 21.] Subst. ìerašanâs, das Erscheinen.

Avots: ME II, 55

ìesir̃mêt, refl. - tiês, auch ìesir̃muôt, greis werden: mati viņam jau labi iesirmējuši, auch iesirmējušies (Wend). vecis ar iesirmuojušu vaigu bārzdu Kaudz. M. [iesirmēties U., alt werden und im Altwerden in Eigenheiten sich verhärten.]

Avots: ME II, 63

ìesparuôtiês,

1) [energisch dazwischen reden]:
"tā gan e̦suot liela gudrība", vecis iesparuojās Alm.;

[2) "Mut, Energie und Kraft zu etwas erlangen"
Schujen, Druw., Fest., Selb.;

3) ="iestiepties" Wessen].

Avots: ME II, 69

izgâzt, tr.,

1) ausgiessen:
biezie padebeši izgāza udeni Psalm 77, 18. asinis tev būs izgāzt uz altāŗa grīdu II Mos. 29, 12;

2) zum Einsturz bringen, ausstossen, einbrechen:
vējš izgāzis kuoku, lai durvis un siemaļi nebūtu jāizgāž LP. VI, 762;

3) austossen, ausschlitzen:
kālab izgāzi vistiņai aci LP. V, 191. vērsis izgāž šim iekšas VII, 1066. sāni tai bija izgāzti V, 2. izgāž vērsim ciskai ļuapatu IV, 6;

4) fig., ausgiessen, auslassen, ausschütten:
par tuo tie izgāž savas dusmas Vēr. I, 1260. tie izgāza savu žulti pret sace̦rē̦tājiem Konv. ² 853;

5) izgāzt vē̦de̦ru, krūtis, den Bauch, die Brust vorstrecken, sich ein Ansehen geben:
iet kâ briedis, krūtis izgāzis. iet vē̦de̦ru iz+gāzis. Refl. - tiês,

1) ausfliessen, ausströmen:
spainis izgāzās zemē Kaudz. M.;

2) zum Sturz kommen, einstürzen:
mājas siena izgāžas Etn. I, 78. bijusi izgāzusies nuo vēja viena egle Upīte Medn. laiki;

3) fig., sich ergiessen, ergehen:
negaiss, suods izgāzās par tevi; viņa dusmas izgāžas pret mani;

4) stolz die Brust und den Bauch vorstrecken:
viņš izgāzies brēca... Aps. vecis bargi rūca un izgāzies nuostājās Dok. A.;

5) emporsteigen, Bedeutung gewinne:
vē̦lāk viņš izgāzies par lielu vīru, später ist er ein bedeutender Mann geworden.

Avots: ME I, 737, 738

izniẽkuôt, tr.,

1) verschmaddern, vertun, verschleudern:
vecis izniekuo tikai tabaku A. XI, 478. jūs ar˙vienu rājāties, ka savu peļņu izniekuoju LP. IV, 86. viņš naudu vien izniekuojis LP. VI, 852;

2) zum besten haen, anführen:
kâ tu mani izniekuoji LP. IV, 134. Refl. - tiês, nach Herzenslust Allotrien treiben, tändeln: jaunekļi izniekuojās šâ, tâ MWM. VIII, 922.

Avots: ME I, 777

izšķil˜t (li. išskìlti ), ‡

3) i. šķiltavas, mit škiltavas Feuer anschlagen:
vecis izšķiļ... šķiltavas Pas. VIII, 61; ‡

4) ausschwatzen
(wo?): kuo tu tādai šķiltavai stāsti? viņa jau visu izšķiļ.

Avots: EH I, 485

izvâjêt, mager werden: izvājējis vecis Stari III, 234. dziļas skumjas apē̦nuoja viņa izvājējušuo seju Saul.

Avots: ME I, 825

II ķepe, ķepis, ein Stab, ein Stock Walk, LP. VI, 219: vecis iedevis viņam vienu ķepīti VI, 918 ; 922. [Aus estn. kepp dass.]

Avots: ME II, 367

krācinât, krācenêt, kracinât, dial. kradzinât BW. 33673, intr., freqn., demin. zu kràkt, krächzen: kuo tie kraukļi krācināja? Neu - Laizen, BW. 23508 (Var.: kracināja Schwanb. 31560, Libien 12796). "Margrietai var ticēt", vecis krācenēja MWM. IX, 446. kuo tie kraukļi kradzināja, kuo žagatas zvadzināja? Serb., wo kradzināt aus kracināt hervorgegangen zu sein scheint durch den Einfluss von zvadzināja. Vgl. krecināt.

Avots: ME II, 265

kremîgs, hart, stark, ciets kā krams: kremīgs vecis Smilt.

Avots: ME II, 272

letenis, le̦te̦ns [Bl.], letene Wid.,

1) die Pfote, Tatze, namentl. die eines Bären:
vecis atbild (lāčam): tādi le̦te̦ni (Zehen, Finger), kâ tev ir LP. VI, 266. leteņus laist vaļā Ramkau, leteņu leteņiem, letņu letņiem aiziet Burtn., das Hasenpanier ergreifen; das Fussblatt St., die Fussohle L.; le̦te̦ni, das Schienbein (= liêli) Spiess;

2) aus Hanf und Bast geflochtener Bastschuh
N. - Schwanb. - Zu li. letenà "Tatze" [uns (nach Johansson Beitr. z. greich. Sprachkunde 106 f. und 142) ai. ratni - "Elle; geshlossene Faust"?].

Avots: ME II, 454

lùokans,

1) biegsam, geschmeidig, schmiegsam, gelenkig, behende:
sasēja sluotu nuo luokaniem bē̦rzu zariem LP. VI, 836. luokana valuoda, luokans augums. lācis prasa, vai vecis nevaruot šim pirkstus arī luokanus padarīt LP. VI, 265. kur, bāliņ, tu dabūji tik luokanu kumeliņu? BW. 29657, 4. luokana, piekļāvīga ļaužu šķira Vēr. I, 1435.

Avots: ME II, 524, 525

mirkšķis, der Blick mit dem Auge: vecis uzmeta Mačam sle̦pus mirkšķus Jaun. mežk. 17.

Avots: ME II, 634

I mur̂kšinât (unter mur̂kšķinât),

2): auch (mit ur̂ ² ) Sermus; pats ar līdzi murkšināja Tdz. 48256;

3): auch (mur̂kše̦nât ² ) AP., Ramkau. ‡ Refl. -tiês Seyershof, halblaut vielerlei sprechen:
vecis mur̂kšinājās ² man apkārt, lai es braucu līdz.

Avots: EH I, 834

nùobur̂binât, intr., vor sich hermurmeln: vecis nuoburbināja.

Avots: ME II, 766

[ņockâtiês Stenden, -ãjuôs, im Schmutz, Mist, im (rohen) Unrat wühlen: tas vecis gan ir ņockātājies: nuo mē̦sliem lasa ārā visus glāžu gabaliņus.]

Avots: ME II, 904

nùogal˜inât,

1): "vecis visus zvē̦rus" ME. II, 783 zu verbessern in "vecis ... visus šuos (= zvē̦rus)"; ‡

2) "nùovilcinât": viņi mani visu nedēļu nuogalināja, ka duošuot darbu, bet pēdīgi ne˙kā nedeva Seyershof.

Avots: EH II, 45

nùogalinât, nùogaluôt, tr., jemand ein Ende bereiten, töten, vernichten: ir liels pulks, kuo viņa nuogalinājuse Spr. Sal. VII, 26. tuo viņš nuogalināja ar zuobinu LP. VI, 461. vecis visus zvē̦rus bij nuogaluojis LP. VI, 266. Refl. - tiês,

1) sich das Leben nehmen, Selbstmord begehen
Kand.;

[2) nùogalinâtiês U., ohne Hoffnung krank liegen].

Avots: ME II, 783

nùoiêt,

2): daiedama [man māte] palīdzēja, nuoiedama pamācīja BW. 4198;

3): viņam gribēja n. māja, kad pietika uguns pie pakulām Seyershof;

4): ve̦cam lustes nuogājušas jaunajās dieniņās BW. 235. viņam drīz vien nuogāja miegs Jauns, Raksti III, 28;

6): auch Sonnaxt;

7): cilvē̦ks var n. (= nuovārgt) nuo sirdē̦stiem Strasden. man nuogāja (krepierte)
cūka Linden in Kurl., Salis, Seyershof. e̦smu pa˙visam nuogājuse nuo apaviem Janš. Mežv. ļ. I, 6; ‡

11) im Gehen übertreffen (überholen):
es tevi nuoiešu Saikava; ‡

12) n. pie ..., heiraten (einen Mann):
n. pie vīra Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 22. viņa nenuoies pie ve̦cā mākslinieka Janš. Dzimtene V, 218; ‡

13) ablaufen (von der Uhr)
Saikava: pulkstins ir nuogājis: vaira neiet. Refl. -tiês,

1): auch Seyershof, Pas. VIII, 227, IX, 209; vecis vakar smagi nuogājās uz Lubānu un atpakaļ Saikava. Subst. nùoiešana, ‡

4) das Ausscheiden der Exkremente
Seyershof: kad zirgam cieta n. (Verstopfung).

Avots: EH II, 49

nùokaũņât, tr., aufessen: vecis lielu gabalu maizes nuokauņāja Dond.

Avots: ME II, 795

nùosêst,

2): valnis bij nuo vietas nuosē̦sts ... gan vīriešiem, gan sievietēm Jauns. Raksti VI, 121; ‡

3) sich setzen:
nuosē̦da pūstuos Skaista n. FBR. XV, 49. nuosē̦da uz bluķa Pas. VIII, 49. nuosē̦da vecis ceļmalā Pas. III, 300.

Avots: EH II, 84

nùosmīnêt, intr., eine Weile lächeln (hinterher): vecis nuosmīnēja Dok. A.

Avots: ME II, 854

ņur̂kstêt, ņur̂kstêt ² Sassm., ņur̃kstêt Katzd., [Karls., Salis], ņurkšķêt. ņur̂kšêt [Serbigal, ņur̂šķêt Prl.], -u, -ẽju, intr.,

1) schnurren, brummen, murren, knurren
[Sauken (ņurkstêt)], weinerlich, undeutlich sprechen, schwatzen: kaķis žuorējās un ņurkstēja Latv. "pagaidi vēl!"vecis ņurkšķēja Dok. A. ģimeņu luocekļi, dūmus iee̦lpuojuši, sāka ņurkšķēt, šķaudēt un raudāt Purap. vīnūzis bij pilns, ka ņurkšķēja vien Degl. citreiz tā neizlikās kâ valuodā, bet tik savāda, neizpruotama ņurkstēšana Vēr. I, 1457;

[2) ņurkstêt Nötk., = ņurdzêt 2;

3) ņurkstêt Dond., wimmeln:
šinī vietā tik daudz zivju, ka ņurkst vien. - In der Bed. 1 nach Persson IF. XXXV, 209 f. zu li. niurksóti "düster dasitzen", niederl. nurken "brummen" u. a.].

Avots: ME II, 906, 907

paãtrinât, tr., beschleunigen: suoļus, rikšus. vecis paātrināja savus jau tâ ātruos suoļus Lapsk. [Refl. -tiês, schneller werden: gaita paātrinājās.]

Avots: ME III, 5

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11

pagasts,

2): die Spenden der Hochzeitsgäste fürs junge Paar
Auleja, Kaltenbr., Lixna, Warkl.; pagastu likt (= p. mest) Gr.-Buschh.; "ein Teller, auf den die Hochzeitsgäste ihre Spenden tun" Nautrēni: "... statiet ... pagastu! ..." pastatīja svāte lielu bļuodu; vecis piebēre juo (= tuo) pilnu ar ze̦ltu (während der Hochzeit) Pas. V, 140; die ehemals vom Gutsbesitzer nach der Beendigung der Ernte veranstaltete Bewirtung der Bauern: muiža deva katru rudeni visam nuovadam dižu dzīŗu, kuo sauca par pagastu Janš. Līgava I, 363 (ähnlich 77 und 287);

3): die administrative Gemeinde (jetzt so in ganz Lettland);
‡

4) das Gemeindehaus
Dunika: aiziet uz pagastu.

Avots: EH II, 132

pale "?": vecis paskatījās ux savu jenču palēm JR. VII, 51.

Avots: ME III, 58

paņemt, tr.,

1) wegnehmen, entwenden, dahinraffen, bewältigen:
pruojām iedami mēdza panāksnieki paņemt sle̦pe̦n līdz šādas, tādas lietas BW. III, 1, 45. juods paņēma vīra māti BW. 14154, 5. kuo nepaņems cirvis, tuo uguns rīs Skalbe. [lai tu gan duomā gudrs būt, tuomē̦r tu mani nepaņemsi vis Infl. n. U., ob du dich gleich klug dünkst, wirst du mich doch nicht in den Sack stecken];

2) heiraten (eig. wegnehmen, rauben):
tuo paņēmu mīlē̦dams Ltd. 688. tik es tevi neapņēmu (Var.: nepaņēmu) BWp. 531;

3) nehmen
(perfektiv); ergreifen, erfassen: vecītis paņēma bāreni āiz ruokas LP. VI, 837. dē̦ls paņe̦m āiz ausīm (lāčus) IV, 2. viņi paņēma sērdienīti un aizbrauca Dīcm, viņš paņēmis pats savu galvu, er handelt nach seinem eigenen Kopf. Refl. -tiês,

1) für sich nehmen:
tec, tautieti, vārtu celt, paņemies ce̦purīti! BW. 18996. tik jau līdzi paņēmuos sava pūra atslēdziņu;

2) für sich von einem andern nehmen, leihen, borgen:
kam naža nav, tas paņe̦mas nuo cita BW. III, 1; 96;

3) übernehmen, sich anheischig machen:
viņš paņēmās vest piecas asis malkas Mar. n. RKr. XV, 129. viens vecis gribēja par vakti paņemties LP. VI, 265;

4) sich angewöhnen:
cūka paņē̦musies rāceņuos iet Kand. bij paņēmies runājuot dažas zilbes gaŗāki izrunāt Purap.;

5) sich von selbst nehmen, genommen werden:
vē̦stules netīši paņē̦mušās līdzi Niedra.

Avots: ME III, 79

paslèpšu, paslèpšus, paslepšu [Pas. III, 413], paslepšus, Adv., versteckt, geheim, heimlich: gudrie sarunājās tuo paslepšu mežā paglabāt JK. V, 33. bet vecis paslepšus raks ārā LP. VI, 220. l ai burvim paslēpšus svārku stūri nuogriežuot JK. III, 7. paslepšāki iziet nuo mājas Saul.

Avots: ME III, 102

pašreĩz, pašureiz JK. III, 136, soeben: vecis taisījās pašreiz paņemt klēpi malkas Dok. A.

Avots: ME III, 116

pazĩt, ‡

2) erkennen, verstehen:
es jau paša pazinu, ka vajaga maizi pelnīt Pas. X, 303 (aus Welonen). visi pazina, ka ituo juoku padarīja vecis par tuo, ka ... XII, 901 (aus Makašēni). Refl. -tiês, ‡

3) (nach gewissen Merkzeichen) erkennen:
pasazinu vaiņukā, nebūs gudra arājeņa: Rīgā pirkti vizulīši ... BW. 6035; ‡

4) "tikt zināmā mē̦rā pazīts, re̦dzē̦ts": te neseņ šņuorītes pasazina (man konnte noch die einzelnen Feldstreifen erkennen)
Auleja.

Avots: EH XIII, 193

pê̦da (li. pėdà "Fussstapfe"),

1) die Fusssohle:
pē̦das kâ ple̦gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu pē̦das, die Strumpfsohlen;

2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo pē̦dām nekustuoties jāņe̦m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo pē̦dām LP. VII, 473. iemītas pē̦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. ² 9180. pē̦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma pē̦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai pē̦du uz pē̦das pakaļ Lautb. Luomi 1. pē̦du pakal pē̦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakaļ IV, 151. vecis bez pē̦dām bij pazudis VII, 909. pē̦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. laid man tavās pē̦dās mīt! Aus. I, 122. ratu pē̦das, die Wagenspur. uz karstām pē̦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. tē̦va pē̦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. me̦lna pē̦da ,"bezsniega laiks": kamē̦r me̦lna pē̦da, - zagļiem reize Fest.;

3) uz pē̦dām, sofort:
uz pē̦dām ej! geh sofort! Wolm. uz pē̦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz pē̦dām apklusināja A. XXI, 757. ap turēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz pē̦dām K. M. 32. lai tas uz pē̦dām zemē krīt Aus. I, 105 - K. M. 33 dafür nuo pē̦dām: zirgs nuo pē̦dām sāka iet pilnuos rikšuos;

4) der Fuss, Schuh (Längemass)
U.; pē̦du mē̦rs, ein Zollstock U.;

5) linu pē̦da Siugt, ein Bund Flachs
U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu pē̦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu pê̦da ² (= kūlītis) Dunika;

6) izkapts pē̦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: pē̦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes pê̦da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla pē̦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet pē̦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa pē̦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);

7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa pē̦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,

a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. ¹ 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;

b) ein Muster
RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa pē̦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;

8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa pē̦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. ¹ 1527; zirga jeb putnu pē̦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv. ¹ 1528. In der Bed. 5 nebst li. pė´das "Getreidegarbe" (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I ⁴ , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian "fassen", and. fat "Gefäss", ahd. givāzzi "Bagage" u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst pê̦ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė "Fussteil des Strumpfes", pė´čias "zu Fuss", apr. peadey "Socken", pedan "Pflugschar", slav. podъ "Boden", ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς ), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus "Fuss", gr. dial. πεδά "μετά", πέδον "Boden", ai. pádyatē "geht, fällt", padá-m "Schritt", arm. het "Spur", slav. pasti, ae. fetan "fallen" u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f.

Avots: ME III, 205, 206

pìelīkuôt,

1) = pielīkât: vecis mudīgi pielīkuoja klāt Krišs Laksts 26;

2) gebückt zusammenlesen, ansammeln:
pielīkuoju ² pilnu gruozu sēņu Schibbenhof.

Avots: ME III, 268

pìelìkt (dazu eine III p. prs. pielīc Pas. III, 115), pìelìktiês, sich krümmen, sich bücken, beugen: viņš pielīka un ielīda atkal būdā Stari I, 228. vecis pielīcis ņēma malkas klēpi Krišs Laksts 2. Gaisiņš pielīkās, nuoplūca smilgu J. R. V, 64. nevaru piesalīkt BW. 34668.

Avots: ME III, 268

pìemirkšt, (ein wenig) schliessen (die Augen): acis piemirkšusi A. XI, 464. Es kommt auch eine Präteritalform piemirkšķu vor: vecis nuoskatījās, vienu aci drusku piemirkšķis Jaun. mežk. 5. Gaisiņš piemirkšķa acis un pasmaidīja J. R. V, 61.

Avots: ME III, 273

pudu pudumis, mit sich bewegenden Fetzen: vecis aizgājis pudu pudumis un ar sapluosītām slaunām Janš. Čāp. 16. pudu pudumis viņa ķeš zirgam pakaļ Janš.

Avots: ME III, 402

puĩcisks: vecis ar puicisku izskatu Janš. Dzimtene V, 48.

Avots: EH II, 321

‡ rûcīgs ² Seyershof "nesaticīgs, nemierīgs": r. vecis.

Avots: EH II, 387

I saka: die Sage - auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64; saku vecis - auch Smilt. n. RKr. XX, 84.

Avots: EH XVI, 415

I saka, die Sage L. - saku vecis Drosth., Austriņš Vērpetē 6, der Prediger (verächtlich) der Herrnhuter: par saiešanas tē̦vu jeb saku veci būt MWM. VII, 503. viņam tur bija tāda saka (sakāmais), er hatte da solches zu sagen Gr.- Buschhof. Zu sacît.

Avots: ME II, 642

sakratît, tr., stark schütteln, zusammenschütteln, zurechtschütteln: ve̦cs luopiņš lē̦ni te̦k, lai kauliņu nesakrata (Var.: netricina) BW. 16150. viņš sirsnīgi sakratīja tās ruokas Stari I, 109. sakratīt salmus kaudzē. Refl. -tiês, sich stark schütteln, sich zurechtschütteln: le̦pnais vecis atkal sakratījās JR. V, 2.

Avots: ME II, 654

sarūpêt, tr., besorgen, durch Fürsorge erreichen: redzēs, kuo tā Ilze mūsu tukšiem vē̦de̦riem būs sarūpējusi Ezeriņš Leijerk. I, 252. sarũpêt (sagādāt) guovīm ē̦damo Nigr. Refl. -tiês, genügend sorgen, Sorge tragen: vecis par visu sarūpējies Alm.

Avots: ME III, 724

saskruõtêt,

1): s. pelēča kažuoku (d. h., einen Hasen erschiessen)
Austriņš Raksti VII, 118; ‡

2) schlagend od. beissend zerfetzen:
es tev saskruotēšu bikses, ja tu laidīsi guovis manā labībā Ukri. puisē̦niem suns biksītes saskruotēja Tdz. 57942; verprügeln: vecis saskruotēs tam diedelniekam labi ādu Atpūta № 636, S. 8; (mit Ruten) Schläge verabfolgen AP., Fehteln: s. palaidņiem; ‡

3) (als freiwillige Beitrage) zusammenwerfen (Geld):
saskruotējām kapeikas un pirkām piparkūkas Bigauņc. 24.

Avots: EH XVI, 448

skuopuļuôt Wid., auch refl. -tiês, geizig sein: viņas pūlējās, skrēja, skuopuļuoja Druva II, 273. . . .zābakus, pie kuŗiem vecis nebij skuopuluojies ar smēri Jaun. mežk. 183.

Avots: ME III, 910

smīgnêt, = smīgaļât, smīknêt: smīgnē̦dams atteica vecis L. W. 1922, VI, 24. smīgnē̦dami skatījušies.

Avots: ME III, 967

stiêgrains Lis., Golg., sehnig: stiegraina ruoka Ezeriņš Leijerk. lI, 231 (ähnlich: Niedra Zemn. dē̦ls 74; Plūd. Rakstn. II, 310; Aps.). stiegraini pirksti Niedra. stiegrainās, sutā izbriedušās plaukstas Duomas IV, 355. briesmīgi stāvi - stiegraini, dzīslaini A. v. J. 1896, S. 753. izdilis, stiegrains vecis Ezeriņš Leijerk. II, 7. Andrejs slaids, sausnēji stiegrains Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 1078

I stĩpât C., Dunika, stīpât U., Spr., -ãju, stīpēt L., stīpuôt U., tr., bebänden, Reifen umlegen U.: mucu. vecis stīpuoja... traukus R. Kam. 88. šķirsts divi stīpām stīpuots LP. Vil, 477. duonas griezt, sist un stīpāt RA. Refl. -tiês, sich bebänden, sich Reifen umlegen: panākstiņi... vara stīpu stīpājās BW. 20545, 6 var. - Subst. stīpuotājs Manz. Lettus, der Bänder.

Avots: ME IV, 1076

stracis: auch Pas. XII, 299 (aus MakaŠēni); "brīdis, laiks": timā stracī atiet ... vecis Pas. X, 186 (aus Makašēni; ähnlich XI, 203 aus Kaunata und 301 aus Ludsen). Zur Etymologie vgl. le. strēķis "Reihe; eine Weile" und stràva 3 und ‡ 5.

Avots: EH II, 584

struõstêt Salis, Nigr., Wandsen, Bauske, Bershof, struôstêt ² Dond., strùostêt ² Saikava, struostêt Kremon n. U., Naud., Frauenb., -ẽju, struõstît Zögenhof, strùostît ² Fest., struôstît Kr., Sessw., struostît U., -u, -ĩju, tr., bedräuen, scharf verwarnen U., prügeln Dond., C. (struõstêt), Kreuzb. (strùostêt ² ): skuoluotājs ņēma struostēt zē̦nu, kam tādas muļķības izdarījis Naud. vecis sāka viņu struostēt latviešu valuodā Seifert Chrest. III, 2, 265. viņš struostījis zirgus LP. VII, 175. Wohl zu r. страсть "Leidenschaft, Schreck", стращать "bangemachen", s. KZ. XLIV, 65 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 629.

Avots: ME IV, 1099

šukri, Adv. "?": vecis šukri nuoteica Kleinb. st. 7.

Avots: ME IV, 105

tĩšpràt, Adv., = tīšām: kâ es tīšprāt būtu nuoslēpis vis˙galvenuo MWM. VIII, 887. vecis tīšprāt brīnēdamies iesaucās JR. V, 9.

Avots: ME IV, 205

titilbis,

1) titilbis Orellen, Salis, (mit il˜) Arrasch, C., Kabillen, PS., titilbs, titilbe, eine Art Vogel;
titil˜bis Jürg., Ligat, Raiskum, Weissenstein, Wenden, ein Vogel mit langen Beinen; schwarzgrauer Wasserläufer U.; Sandläufer St.; keiner Strandläufer (tringa) Wid.; titilbīte U., RKr. VIII, 96, punktierter Wasserläufer (totanus othropus L.); der Roggenvogel Manz. Lettus, Elv.; titilbis MSil., titilbs Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, eine Schnepfenart: kuo titilbs aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. titilbi gaŗlieli (Var.: titilbe gaŗkāje)! BW. 260, 4;

2) ein langbeiniger Mensch
(mit il˜) Jürg.: Ivans Ivāničs, titilbis, kalse̦ns vecis Vēr. I, 1236. zeķainie titilbji Apsk. v. J. 1903, S. 474; einer, der mit nackten Beinen umhergeht (mit il˜) Ligat, Raiskum, Weissensfein, Wenden. skraida kâ titil˜bis, sagt man von einem ungenügend bekleideten Kinde Nötk. in ähnlicher Redensart bei unbekannter Bedeutung auch von PS. [mit il˜] gehört);

3) titil˜b(īt)is, titil˜bīte Kosewort für kleine Kinder
Nötk.: ak tu manu mazuo titilbīti! Vgl. stidilbis, tilbīte und die li. Vogelnamen titilvis (um Kaunas n. Būga Aist. St. 54), titilvikas Tiž. 1, 164, tilvikas, sowie Fick Wrtb. I ⁴ , 63. Um Hinzenberg sage man, der titilbis schreie: ti˙tilb, ti˙tilb, uz up[i], uz up[i]!

Avots: ME IV, 198, 199

I trìsêt Drosth., Jürg., Notk., PS., Wolmarshof, (mit î ² ) AP., Arrasch, (mit ĩ ) Bauske, Daugeln, Segew., Tr., (mit ì ² ) Zvirgzdine, -u, -ẽju, zittern, beben: trīsi (Var.: trīci, drebi), apšu lapa! BW. 22696, 5 var. tā trīsēja tautu meita 25448 var. viņš nuo lieliem priekiem trīs Vēr. v. J. 1904, S. 262. viņš (nuo bailēm) trīsējis Pas. III, 31. ziedu lapiņas bikli trīs Zalktis II, 48. pie debesīm jau trīsēja rīta blāzma Vēr. II, 947. In Lettgallen auch reflexiv: vecis... viss... trīsas (r. трясеться) nuo saltuma Pas. IV, 80 (aus Malta). Entweder aus *trisêt (= li. trišėti "zittern)" mit dem ī von trīcêt, oder aus einem Paradigma *trìsu (= li. *trįsù), *trisu, *trist (zu trašâtiês) umgebildet (zu diesem Vorgang vgl. Le. Gr. § 619). Das slav. ę in tręsti "schütteln" beruht wahrscheinlich auf em, sodass le. trīsêt von slav. tręsti wahrscheinlich zu trennen ist.

Avots: ME IV, 241

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. ² 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271

uzrùkt,

1) anschreien, anfahren
(mit dem dat.): "stillgeschwiegen!" vecis bargi uzrūca Krišs Laksts 46;

2) ein wenig donnern:
uzrūca pē̦rkuons Spr.

Avots: ME IV, 374

uzsàukt,

1) zurufen
U.: brālis uzsaucis saviem zvē̦riem LP. IV, 54. u. kam bargā balsā; wiederholt und energisch zurufen: šis sauc uz˙saukdams, lai ve̦lkuot atpakaļ LP. VI, 581 (ähnlich 404, 514, 828);

2) ausbringen (einen Trinkspruch):
u. kam augstas laimes;

3) heraufrufen:
u. kuo pie sevis augšā; u. puišus nuo miega. vecis varuot uzsaukt garus Pas. lāpīt. 93;

4) aufrufen, nennen:
bez jau agrāk uzsauktiem vēl minam A. Melnalksnis Mazsal. 38;

5) (Verlobte) aufbieten (in der Kirche)
L., U.: dzirdēj[u] savu augumiņu baznīcā uzsaucuot BW. 15885. mācītājs jaunuo pāri trīs svētdienas uzsauca baznīcā BW. III, 1, S. 42. Kārlis jau šuodien uzsaukts A. v. J. 1897, I, 37. Refl. -tiês,

1) sich (als Verlobte) aufbieten lassen:
vajadzēja "uzsaukties" baznīcā BW. III, 1, S. 90. likuši uzsaukties, sie haben sich aufbieten lassen;

2) einander (einen Trinkspruch) ausbringen:
uzsaukušies cits citam augstas laimes.

Avots: ME IV, 375

uzspļaũdît, uzspļaũt (li. užspiáuti "speien auf"), speien auf: es tev uzspļauju MWM. XI, 315, vecis uzspļāva uz de̦lnu Krišs Laksts 26.

Avots: ME IV, 382

uzsukât,

1): bārdiņa neuzsukāta A. Upītis Ģertr. 211. vecis nuoliecās un ar pirkstiem uzsukāja nuomītuo zâli Jauns. Raksti IV, 237.

Avots: EH II, 735

vecelis,

1) = vecis">vecis, ein alter Mann Pas. IV, 80 (aus Malta); IV, 151 (aus Rositten); V, 297 (aus Welonen), Baltinow n. FBR. Xl, 132, Golg., Zvirgzdine: atrada... ve̦cu veceli, kurš viens pats dzīvāja Pas. II, 135 (aus Rositten). jauna mūs[u] māsiņa, ve̦cs ir tautu vecelīt[i]s BW. 22081;

2) der Ehemann (verächtl. od. scherzhafte Bezeichnung):
muns vecelis nespēj strādāt Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 515

vecišķs, vecišks, vecis%C4%B7s">vecisķs L., nach Art alter Leute: zē̦ns kliedza veciškā balsī A. v. J. 1900, S. 1057. stārķis vecišķi nuogruozīja galvu Veselis Netic. Toma mīlest. 8. krusttē̦va vecišķi grēcīguo mīlestību Daugava I, 418.

Avots: ME IV, 516

vecītis, s. vecis.

Avots: ME IV, 516

večulis: "vecis, ve̦cs saimnieks" Iw.

Avots: EH II, 767

zellîgs "?": zellîgs vecis Latv.

Avots: ME IV, 704

žeperîgs, herzhaft, unternehmend, geschickt, beweglich AP., Arrasch, Druw., Ekau, Erlaa, Golg., Gotthardsberg, Horstenhof, Kegeln, N. - Peb., Nötk., Raiskum, Ramelshof, Römershof, Ronneb., Schujen, Schwanb., Serben, Sermus, Sessw., Uogre, Waidau; geschickt bei der Arbeit A. - Ottenhof, AP., Bauske, Naud.; tüchtig, arbeitsam Ekau, Grünw., Stockm.; hurtig Grünh., Saucken; schlagfertig, ein wenig schroff Schujen; lustig, beweglich, ausgelassen Kokn., Stockm.; "žeberīgs" Drosth.; übereilt A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Lubn., Meiran, Prl., Saikava; kräftig, "stingrs uz kājām" N. - Peb.; störrisch, zänkisch, prahlerisch, auf seinem Recht bestehend Vīt.; "drusku lielīgs, draiskulīgs" Plm.; das Wesen eines žeperis II habend Kurmene; "kas pretī turas" A. - Ottenhof, Bauske, C.: žeperīgs puisis Grünh. u. a. Jūla ir žeperīgs skuķis Saikava. žeperīga meita N. - Peb. tas ir žeperīgs vecis Stockm. mūsu saimnieks tik žeperīgs: visur viņš iŗ visu viņš re̦dz un dzird Naud. žeperīgs uz visām kantēm Drosth, Sessau.

Avots: ME IV, 803, 804

žurît,

1) = žulît, mit stumpfen Messer schneiden Adl., Arrasch, Bers., Heidenfeld, Sessw.;

2) kauen, (fr)essen:
vecis žurīja cietu kumuosu Bauske. kaķis žurī peli AP., Bers.

Avots: ME IV, 833, 834