Paplašinātā meklēšana

avieši (unter avene): auch Lng.

Avots: EH I, 190

se̦nlatvieši* (nom. pl.), die alten Letten: se̦nlatviešu dievs Konv. ² 2349. se̦nlatviešu garša R. Sk. II, 77.

Avots: ME III, 817

vieši, in der Verbind. saules vieši, die Königskerze (verbascum thapsus L.) RKr. II, 80; die Sonnenblume (helianthus annuus) C. (unter saule); "= saules grieži, saulrieši" (eine Pflanze, die in trockenem Sandboden wächst)" Fehteln (mit ìe ² ). Als etwas sich drehendes zur Wurzel von viesulis?

Avots: ME IV, 671

viešiņa, s. viešņa I.

Avots: ME IV, 671

‡ II vìešiņa ² Meselau, = vìešņava I.

Avots: EH II, 798

viešiņi, Gäste U., (ohne Angabe der Bed.) Mag. IV, 2, 165.

Avots: ME IV, 671

àizpùrvs, àizpur (v) e PS., der Ort jenseit des Morastes: ak tu manu skaņu balsi, aizpurvā nuoskanēja. vai tādēļ aizpurvieši nuoņems manu vainadziņu BW. 376, S. 825.

Avots: ME I, 45

àizrìest,

1) staudenartig wachsen, stauden:
kvieši jau aizrietuši krūmus C.;

2) sich fortwälzen; ūbermachen; zusenden
U.,Mag. IV, 2, 138;

3) (Garn auf den Weberbaum) bringen:
vakar aizrieta jaunu aude̦klu Neugut.

Avots: ME I, 47

amatniẽcĩba, das Gewerbe: izstrādājumi, kādus latvieši paši taisa savā amatniecībā un mājrūpniecībā RKr. X, 11; amatniecības skuolas, Gewerbeschulen.

Avots: ME I, 69, 70

apķêrîgs, apķerîgs, leicht begreifend: apķērīga galva Etn. III, 67. latvieši ļuoti apķērīgi ļaudis Ar. viņa ar tik daiļa un apķērīga Purap.

Avots: ME I, 98

aprĩt, tr.,

1) verschlingen, auffressen:
es viņu dzīvu aprītu Etn. III, 121. acīm apr., mit den Augen verschlingen. kad mēness vai saule aptumšuojās, tad ve̦cie latvieši duomāja, ka raganas šuos debess spīdekļus maitājušas, aprijušas;

2) vernichten, zu Grunde richten:
uguns visu aprij. viļņi aprij laiviņu Kaudz. M. redz, kur nu mans labums aprīts LP. IV, 7. aprīt laimi LP. VII, 491. biedrības ieņē̦mumus aprīt un izšķērdēt Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zu Grunde richten:
kuo palīdz bē̦dājuoties aprīties?

2) sich verschlucken
U.

Avots: ME I, 116

âravietis (zu ârs + vieta), der Auswärtige A. XII, 7; 204; ein Bauer auf einer freien, waldlosen Fläche: āravieši ir zemnieki, kas dzīvuo klajumā, ārpus mežiem - nuost nuo Gaujmalas Aps.

Avots: ME I, 240

atkaitêt, seinerseits einen Schaden zufügen: Cīņa drukāta Baltijas vācu muižnieku drukātavā, lai vē̦lāk latviešiem par tuo varē̦tu atkaitēt Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 163

‡ atvãcinât, entdeutschen: atvācināja un par latviešiem pārvērse Pet. Av. I, 275.

Avots: EH I, 179

aûstene, ein gewebtes Tuch, mit dem sich die Frauen bedecken, die Decke (sagša), liela pašausta drāna, kuo sievieši se̦dzas Jan.; Nieder-Kurl. [vgl. aûstine].

Avots: ME I, 229

avene [Windau, Zabeln, Weinsch., Annenburg], avieksene BW. 11421, aviêksne Kr., aviekmtene, aviesene, aviẽtene (li. aviẽtė) PS., [Lemsal, Wenden, avie(k)snene L.], n. U. auch avieši [li. aviečiai], [bei Bielenstein Handb.251 aviešas = li. aviẽčios], Himbeere. Cf. aizviekstenes, aiviekstenes, aušenes, aušķenes. [Zu avs "Schaf"; zur Form s. PФВ. LXXVI, 297.]

Avots: ME I, 232

aviesene, avieši, [aviete LAR. V, 101], aviêtene C., S. avene

Avots: ME I, 232

bè̦dulis (li. bėdùlìs "бѣдняга") fem. -le, C., der (die) Bekümmerte, von Gram Gebeugte, Armselige: nuo gaisa atskan: bē̦duli, tev laime zied, kur neesi Girgenson. viņs bija pūlējies bē̦dulim remdēt sāpes. kur iešu, bē̦dulīte BW. 18067, 3. vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā BW. 34357. latvieši mūžīgi bijuši tādi bē̦duļi, kas savu prātu ne+būt nespējuši uz augstām lietām cilāt Izgl. IV, 13. Cf. bēdelis.

Avots: ME I, 289

bezbèdîgs, sorglos, sorgenfrei, dreist: Juris palikap tuoties vienaldzīgāks un bezbēdīgāks Vēr. II, 195. bezbēdīgi smieties, dzīvuot, deži nuo bezbēdīgākiem bij jau paguvuši iesēsties starp sieviešiem Niedra.

Avots: ME I, 282

‡ čaladît, plaudern: sievieši čaladīja Janš. Dzimtene IV, 302 (ähnfich Mežv. ļ. II, 127).

Avots: EH I, 283

II ciba, ein rundes, hölzernes Gefäss, in das Butter, dicke Milch, auch Fleich getan wird A. VIII, 2, 382, [Bielenstein Holzb. 335, 345, 358]: visādu spainīšu vietā seniem latviešiem bijušas kuoka un tāss cibas PS. Sprw.: kāda cibiņa, tāds vāciņš. šerkuociņu cibiņa, das Zündholzkästchen. [Anscheinend zu li. kibiras "Eimer", čech. čbána "Krug" u. a. s. Būga РФВ. LXVII, 235 und Trautmann Wrtb. 133.]

Avots: ME I, 378, 379

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

dàugavietis (f. -te): d. ļaivu taisa BW. 29664 var. daugavieši, bāleliņi, iriet laivu māsiņai! ir es biju daugaviete 26501.

Avots: EH I, 310

dêlietis, ein (junger) Mann Livl., im Gegensatz zu meitieši (anderswo dafür vīrieši und sievieši): kad dzīparus taisījuši, tad meitieši manījušies, ka vīrieši nere̦dz Etn. IV, 93. Birzmaļam bija tik vis tā dēlieša bē̦rna kâ viens, - meitu, tuo gan bija vairāk Dok. A.

Avots: ME I, 463

dìevmàize, die Oblate beim Abendmahle: nuo kviešiem dievmaizīte BW. 28337.

Avots: ME I, 485

dīks [dìks ² Nerft, Wessen, Kr., dîks ² Tr.],

1) leer
[Selb. u. a.]: dīka (gew. tukša) muca tāli skan; dīks (gew. tukšs) vē̦de̦rs, dīka (gew. tukša) ruoka Buschh., [Nerft]. pele galvu nuolauzuse dīka pūra dibinā BW. 16774, 4. nē, tie nav sapņi dīki! Rainis;

2) frei von Arbeit, müssig:
zirgs stāv dīks Buschh. dīka, bezdarbīga dzīve Stari II, 20. latviešiem dīkiem būt un lustēties patīk J. Stend. Allgemein gebräuchlich der Lok.: dīkā būt, gulēt, besond. dīkā stāvēt, müssig sein, stehen. [Nebst dìeks ² und li. dỹkas "leer, müssig, unbeschäftigt, übermütig" zu slav. dikъ "wild"; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 389 f., Berneker Wrtb. I, 200 und Trautmann Wrtb. 54.]

Avots: ME I, 478

drava, dreve, drave Selb., dravs,

1) ein Waldbienenstock
(= duore): kur, bitīte, drava tava (Var.: draves tavas, dravi tavi) BW. 18360, 2. Autines latvieši sūdzas, ka Cē̦su bruņinieki tiem nuoņēmuši druvas un dravas Plutte 94. [drava kuoks BW. 30252.] dravu egle, dravu priede, = duoŗu e.; vgl. Biel. Holzb. 190. dravus dēt, Bienenstöcke aushauen Elv.;

2) "?": ap bišu dravas laiku kalps uzkāpis uz rijas LP. VI, 73. Zu li. dravìs, drevė "ein Waldbienestock",
[apr. drawine "hölzernes Bienenfass", aksl. дръва "Holz", ai. dravya-ḥ "zum Baume gehörig", got. trìu "Holz, Baum," alb. dru "Holz, Baum," gr. δρῦς "Eiche" u. a., s. Osthoff Parerga 147 f., Trautmann Wrtb. 60, Būga KSn. I, 45 ff. u. a.]

Avots: ME I, 493

gubenis, gube̦ns, gubene, Demin. auch gubentiņš [BW. 2470 var.],

1) [gubina Kreuzb.], der Haufe:
trīs gube̦ni kremeldīšu BW. 30658. suns gul sniega gube̦nā. viņš nuoģērbies kâ gubenis. pe̦ka gāja gulēt; vilne raudāja, kâ būs gulēt pie tādas gubenes BW. 2840. rudzu gubeņi 2470;

2) eine Strohscheune, ein Anbau an der Riege
(AP.) oder am Viehstall [Wolm.]: rija, piedarbs un gube̦ns ieraduši mājuot zem viena pajumta Aps. virssalmus izkrata un sievieši tuos aizne̦s uz kūtsaugšām un gubeņiem Etn. III, 73. lūkuojiet, bāleliņi, vai ir salmi gubenī BW. 25976. Nach L. u. U. auch Heuscheune. [Wohl zu gubt, guba.]

Avots: ME I, 674

ìedrùošinât, tr., erdreisten: pravieši, kas tuos (jūdus) iedruošināja Glück Esra 5, 2. Refl. - tiês, [ìedruošīties Lis.], sich erdreisten, sich ermutigen.

Avots: ME II, 11

ìenãkt, intr.,

1) hereinkommen:
tikmē̦r gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu Kaudz. M.;

2) einholen, erlagen:
es viņu nevaru ienākt (gew. panākt). tik lielu naudu, kur tuo būs ienākt Neik. [gan zirga vajadzē̦tu, bet nevar ienākt U., kann es nicht erlagen];

3) einfallen, auf etw. kommen:
tas man ne˙maz neienāca prātā. viņam ienāca labs paduoms prātā LP. VII, 1172. valuoda ienāca par Lienu Kaudz. M. tâ vēl tagad ve̦cie ļaudis uomīgi pakrata galvu, kad ienāk runa par ve̦cuo pilskungu Degl.;

4) einkommen:
negrib tuo ņemt, kas par velti ienāk LP. III, 45;

5) reif werden
[zu Bed. vgl˙let. dagājušu (eine reife) uogu rāvu Mag. XIV, 2 187 und li. nókti und prieĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370]: baudīt ienākušus augļus SDP. VIII, 64. Refl. - tiês,

1) reif werden:
uogas jau labi ienākušas;

2) erreichen, bekommen:
latvieši vēl bija tik tāļu pārtikuši, ka varēja ze̦lta lietas ienākties PS. ienākties tādu vietu, nuo kurienes... nebūtu jāstaigā Ģurģuos Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 47, 48

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

istaba, dial. auch istuba [Dunika], BW. 11417, ustaba [BW. 3833; 3273; 3319], ustaba [BW. 1704], Demin. verächtl. istabele,

1) die Stube, das Zimmer:
viņš nāca nuo nama istabā. dibe̦na istaba, das hintere Zimmer: skuoluotājs iznāca nuo dibe̦na istabas Kaudz. M. saimes od. ļaužu od. lielā istaba, die Gesindestube. rakstāmā istaba, das Zimmer, wo genäht, gestickt wird: vai tu būsi glabājusi (meitas) rakstāmajā istabā? lai tur šuva, lai rakstīja BW. 33361; jetzt in der Bed. von Schreibezimmer;

2) dūmu istaba,

a) die Küche:
jaunākie sievieši bij sataisījuši sev vietu dūmu istabiņā Kaudz. M. viņam bij viena pati dzīvuojamā istaba, aiz tās tad nāca dūmu istaba un uotrā galā pieliekamais kambaris;

b) der Hausflur:
naktī priekš bērēm ienesa līķi namā (dūmu istabā) BW. III, 3, 871;

3) istabiņa die Korndarre, die Hitzriege:
istabiņa - rija, kur labību kaltē Etn. I, 138. [āci piesēja istabiņā pie ārdcilas LP. VI, 170;

4) das Wohnhaus:
paaicina talciniekus un ceļ jaunu istabu LP. V, 368. Aus ar. истъба "Wohnhaus" entlehnt; [das a zwischen t und b beruht am ehesten auf r. o im Deminutiv истобка].

Avots: ME I, 711

izbẽrt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich heraus-, hinausschütten:
izbērēs daudz ze̦lta Pas. IV, 170;

2) sich ausgeschüttet zerstreuen:
kvieši ... izbē̦rtuos pa nezināmiem spīķeŗiem un tīrumiem Virza Straumēni ³ 233.

Avots: EH I, 434

‡ izčaginât, lockerer (weicher) machen, auflockern Seyershof: suns sev izčagina vietu, kur gulēt. kâ lai neaug kvieši, kad zeme tâ izčagināta?

Avots: EH I, 438

izkarsis, ‡

2) stark ausgehungert
(mit ar̂ ² ) Heniņ: puisis ļuoti i. pēc dzēriena (pēc sieviešiem) Frauenb.

Avots: EH I, 453

izpelnît, tr., verdienen, erwerben: slavu, guodu. citā laikā Blaumanis būtu izpelnījis laurus Vēr. II, 755. Refl. - tiês, verdienen, sich erwerben: skaistās valuodas dēļ latvieši izpe̦lnuoties guodu Kron.

Avots: ME I, 779

izšķîst [li. išskýsti],

1) auseinandergehen, zerstieben, zerfallen, sich auflösen:
kvieši uz visām pusēm izšķīda LP. VII, 101. sniega piciņas izšķīst un izbirst Vēr. II, 527;

2) zu Wasser werden, vereitelt werden:
kāzu guods izšķīda vēl tai pašā vakarā Neik. cerības zuda kâ sapņu tē̦li, izšķīda kâ ziepju burbuļi JR. V, 110.

Avots: ME I, 812

jaûnlatviẽtis ,* der Junglette (eine von den Deutschen aufgebrache Benennung für die gebildeten Letten, welche ihre Nationalität nicht aufgaben): jaunlatvieši - latviešu tautiskās pamuošanās laikā vācu daudzinātie ruosīgākie latvieši Konv. ²

Avots: ME II, 100, 101

jaûnpìegrìezts ,* neubekehrt: jaunpiegrieztie latvieši Konv. ² 2238.

Avots: ME II, 101

II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185

kâpaļât, kãpaļât Kand., [Līn., Wandsen, Salis], kâpalêt [Kl.], kâpelêt [PS., Trik., Wolm., Drosth., Jürg., N. - Peb., Ruj., kãpelêt Dunika, Gr. - Essern, Salis], - ẽju, demin., freqn. zu kâpt, wiederholt ein wenig steigen, umherklettern, hin - und hersteigen: ieraudzījis pa akmeņiem kāpalējam LP. VII, 1033. ja sievieši kāpelē pār vīra darbiem, tad lietas drīzi nuolietuojas LP. V, 23.

Avots: ME II, 192

kā`rta (li. kartà [acc. kar̃tą] "Lage, Schicht; reihe, Stand; Mal"),

1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,

a) Jahresring im Baumstamme;

b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";

2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;

3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;

4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 ¹ und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]

Avots: ME II, 200, 201

ķèlpis,

1) Schilf
PS.: latvieši pratuši pīt vis˙visādus gruozus nuo saknēm, klūdziņām, luoksnēm, niedrām un ķelpjiem PS. ;

2) e̦ze̦ru un upju malās aug skalbēm jeb kalmjiem līdzīgs augs [typha latifolia] ; tuo sauc Palsmanī par ķelpi ; [ķèlpis "Kalmus"
C. - Vielleicht in livischem Munde aus * šķelpis (vgl. šķelpe) entstanden, das wohl aus mnd. schelp "Schilf" entlehnt ist].

Avots: ME II, 363

I klaîdît [Nigr.], - u, - ĩju, zerstreuen; spenden, vergeuden: kuo nu tik daudz vārdu klaidīt par tīrām blēņām! Grünh. dievs savu svētību kviešiem pie augšanas klaidījis U. Wohl identisch mit klaidît II.]

Avots: ME II, 208

kuokaļa, = kuokalis: kuokaļas, mārnakas un citu slimu sē̦klu starp kviešiem vē̦le̦tu bārstīt Manz. Post. I, 195.

Avots: ME II, 342

[krãsa Dunika, Līn.], kràsa C.,

1) die lebhafte schöne Farbe des Gesichts, die Schönheit
L.: (inf.) bołta puča zaļu kuôtu, nag juos krùosa ² taida bej BW. 13199. rīta un vakara krāsa, Morgen - und Abendröte Seew. n. U.;

2) [auch kràss ² (li. krõsas) BW. 20121], die Farbe
Kronw.: senāk latvieši ir bijuši lieli krāsu cienītāji Etn. III, 58. [Wohl gleich li. krosà "Farbe" aus slav. krasa "(rote) Farbe, Schönheit."- Vgl. krāšņs.]

Avots: ME II, 267

kumeliņš, Demin. von kumeļš,

1) ein kleines Füllen:
kumeliņā viņš tuo bij pircis Saul.;

2) das Ross, ein stattliches Pferd
im VL.: nuo dieviņa izlūdzuos... jāt man labu kumeliņu Ar. 372. saule savus kumeliņus jūriņā peldināja 1908;

3) kumeliņi, ein Spiel, bei welchem das Lied gesungen wird:
kumeliņ, kumeliņ, tu man kaunu padarīji;

4) laimes kumeliņš, Marienkäfer (coscinella) Etn. I, 113;

5) kumeliņi, Kamillen:
kumeliņu tēju sievieši dzer, tad bē̦rnam tiekuot zīdals Etn. IV,118; zirga kumeliņi, weisse Ackerkamille (anthemis arvensis) Ahs.

Avots: ME II, 311

kvìesãji, Weizenstroh: gardi kvieši, vēl gardāki kviesāji (Rätsel) RKr. VI, 691.

Avots: ME II, 356

kvìesis (li. kvietỹs "weizenkorn", Pl. kviečiaĩ "der Weizen"),

1) die Weizenpflanze, Weizenstaude ;

2) der Weizen:
nede̦r kviesis iesalam BW. 23824. In letzterer Bedeutung gewöhnlich der Pl. kvìeši, der Weizen (triticum vulgare), in West - Kurland - der Sommerweizen im Gegensatz zu pūr,i Winterweizen. turku kvieši, der Mais (zea mays) RKr. II, 80. ziemas kvieši, Winterweizen. [Le. kvìesis eine Neubildung für * kvìetis (vgl. kvìetaine) nach dem plur. kvìeši. Wahrscheinlich nebst li. kvietỹs entleht aus dem Nordgermanischen (vgl. an. hueite dass.), s. Būga KSn. I, 69.]

Avots: ME II, 356

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

latvietis: latviešu (= zemnieku, zemkuopju) darbi Stenden. Das Deminutiv latviesīši Tdz. 52877 ist wohl auf Grund des nom. pl. latvieši gebildet, wie auch latvīsis Lng. "ein Lette" für *latvītis eingetreten ist, s. Blese Langija vārdnlca 510.

Avots: EH I, 722

leĩmanis, der Freibauer Manz., der Landfreie: dzimtbūšanai nuodibinuoties izcēlās latviešiem jauna kārta: brīvlaistie zemnieki jeb leimaņi PS. duodiet mani leimanim, es leimaņa meita biju BW. 9568. nuolūkoju arājiņu nuo leimaņa dēliņiem 10486. Sprw.: dzīvuo kâ leimanis PS. [Aus d. leh(en)mann.]

Avots: ME II, 446

liẽldar̂bs ,* die Gsosstat: latvieši pūlas Aleksandra I lieldarbu guodināt B. Vēstn. padižuodamies ar saviem lieldarbiem Seibolt.

Avots: ME II, 498

liẽlmutis, (comm.) liẽlmute, ein Grossprecher, Schwätzer, Grossmaul: viņas pravieši ir lielmutes Plūd. Let. 2, 91. žagata - leilmute LP. VII, 1172.

Avots: ME II, 500

[linkaine LD., linkaja Kawall n. U., liñkats Bassen, ein langes WeiberKopftuch]; liñkainis [Wirgen], dial. für lìkainis 2: sieviešiem aptina ap galvu linkaini BW. III, 3, 871. linkainis ir aude̦kla gabals, kuo apsien ap vaŗa vaiņagu Alschw., RKr. XVI, 106, 191. [Wohl ein Kuronismus.]

Avots: ME II, 472

luterticîgs,* lutherisch: citticĩbnieki nuo luterticīgiem latviešiem svētdienu svētīšanā ne˙kuo neizšķiras Etn. III, 124.

Avots: ME II, 516

mãsē̦ns, f. māsene,

1) der Schwesterssohn
[N. - Peb., Warkh., Warkl.], die Schwestertocher U., Nigr.: māseniņi brāleliņi (Var.: māsu bē̦rni, brāļu bē̦rni) BW. 3850 var. - leiši palikuši tāļu pakaļā saviem māsē̦niem latviešiem Purap.;

2) mātes māsas dē̦ls [Kl.], U.;

[3) mãse̦ns (vielleicht mit e, aus ē̦) Ruj., Lautb., eine Art Deminutiv zu mãsa, die Schwester.]

Avots: ME II, 586

I mêgt,

1): cirvis nemē̦dz ("will nicht ins Holz")
Lng. (unfer kuilis); wirken, eine Wirkung ausüben (mit è ² ) Auleja: nemēdze ni pāteŗi, ni kas. lâdēja citi, a (= bet) jam ni mēdze (schadeten nicht) lāsti, ni kas;

2): mit ê auch Sonnaxt, mit ẽ auch Siuxt, mit è ² auch Oknist; latvieši pavasarī mē̦guši svētīt ... "ūdens svē̦tkus" Etn. II, 51. tuo citi tē̦vi mē̦guši darīt Pas. XV, 129. Zur Bed. vgl. auch ‡ atmēgtiês. Die Bed. 2 hat li. mėgti anscheinend in: tais metais mėgdavo Merkinėn važinėti karaliai Tiž. III, 333. Zur Etymologie s. auch FBR. XI, 183.

Avots: EH I, 805

me̦l˜nplaûka Latv., gew. Plur. me̦l˜nplaûkas Sassm. n. RKr. XVII, 39, me̦l˜nplaûki, [me̦lnplaukšķi U.], schwarzer Brand, Schmierbrand im Getreide RKr. II, 79: me̦lnplaukas ir divējādas dabas:

1) putekļu m. (ustilago hordei), kas vis+biežāki uzkrīt miežiem un auzām;

2) graudu m. (tilletia tritici), kas bieži uzkrīt kviešiem Konv. ² 2718. miežu sējējam nav jāē̦d nuo katla, tad miežuos aug me̦lnplaukas Etn.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nplaûkaîns, brandig, von Schmierbrand ergriffen: me̦l˜lplaûkaini ² kvieši, mieži RKr. XVII, 39; BW. 32747.

Avots: ME II, 598

me̦t: spaņa m. Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89: pūra m. N.-Peb. kvieši četru sieku m. jau būs Linden in Kurl. siens vienā stūrī kādas gabanas m. bija iepelējis AP.

Avots: EH I, 803

mètelis: auch AP., C., Ermes, Serbig., Wenden, Windau, (mit ê ² ) Ruj., (mit ẽ ) Behnen, ‡

2) ein Mantel mit bis zur Hälfte reichendem Futter
(neben meñtelis "Mantel") Seyershof: vasaras menteļiem vīriešiem līdz pusei ielika uoderi; tuos sauca mēteļus; sieviešiem tādu mēteļu nebij; ‡

3) kuoka m., der Sarg
Janš. Dzimtene IV, 173; ‡

4) Schimpfname für jem., der sich langsam zu bewegen pflegt
Linden in Kurl.: ak tu m. tāds, vai tu vilksies ātrāk!

Avots: EH I, 810

muša [(li. musià) Gudenieki, Altenburg, Dond., Wandsen, Nigr., Alschw., Schrunden, Gr. - Essern, Satingen, Alt- Autz, Hofzumberge, Stenden, Grob., Neuenb., Lesten, Matk., Stelph., Jakobshof, Kurs., Appricken, Hasenp., Fockenhof., Blieden, Bixten, Behnen, Zeezern, Siuxt, Doblen, Ellei, Annenburg, Garosen, Ekau, Mitau, Kand., Kalz., Würzau, Sessau, Odsen, Lös., Mesoten, Misshof, Prawingen, Pampeln, Remten, Rönnen, Popen, Grünh., Samiten, Schlampen, Schmarden, Schönberg, Neugut, Wolgunt, Wallhof, Wainoden, Tuckum, Windau, Hasau, Erw., Selg., Saikava, Schlehk, Ugalen, Taurkaln, Nikrazen, Pabbasch, Holmhof, Schwitten, Salgaln, Laud., Wilzen, Irmelau, Naud., Kalleten, Kurmene, Fehsen, N. -Bartau, Preekuln, Senten, Dunika, Zerrauxt, Schwarden, Zehrxten, Wirginahlen, Kl., Bers., Grosdohn, Marzen, Linden (in Livl.), Kreuzb., Setzen, Sauken, Selb., Jürg., A. - Rahden, Kroppenhof, Treiden, Neu - Burtn., Daugeln, Kegeln, Alt - Salis, Brucken, Thomsdorf, Memelshof, Dweeten, Garsen, Lemburg, Kremon, Sunzel, Kokn.], Demin. verächtl. mušele, die Fliege: istabas muša (muska domestica) izplatīta gan˙drīz pa visu zemi. latviešiem starp citām pazīstamas vēl šādas mušu sugas: mazā muša, aklā m., kuodēja m., mē̦slu m. u. c.; bez tam vēl daudzina kāpuru m., puķu m., ze̦lta m., maitu mušu u. c.; gaļas m., sarcophaga carnaria; kāpuostu m., die Kohlfliege (anthomyia brassiacae); kaulu m.,

a) hippobosca equina,

b) melophagus ovinus; lauka m., musca corvina; līķa m., cynomyia radicum; spāniešu m., lytta vesicatoria; zilā m., calliphora erythrocephala Latv.; miežu mušele, hydrellia griscola; zviedru muša, oscinis Frit. Konv. ² 2682. Fig., alus muša, ein Biersäufer.
ak tu dullā muša! ach du verrückte Person! Sprw.: tik kārs od. krīt kâ muša uz me̦dus. kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis? viņš nemāk ne mušas nuodzīt nuo de̦guna (oder nuo de̦guna gala), von einem einfältigen, gutmütigen, faulen Menschen. [Nebst mũsa dass. zu apr. muso, li. musìs (gen. pl. musų̃), serb. mù`ha, gr. μυῖα, la. musca dass., li. mùsulas, r. мóшка od. мши́ца, gotländ. mausa "Mücke", ksl. мышица "ein Holzwurn" u. a., s. Trautmann Wrbt. 191, Bugge KZ. XXXII, 21, G. Meyer Wrtb. 281, Walde Wrtb. ² 503, Boisacq Dict. 649, Petersson Etymol. Miszellen 42.]

Avots: ME II, 673

ne˙bûtin, erweitertes ne˙būt: mēs duomājam, ka latvieši ne˙būtin vairs nebūtu Kronw.

Avots: ME II, 709

‡ nedārīgs "?": jau sirmgalvis un vēl tik n. uz sieviešiem Janš. Līgava 11, 43. kuo var zināt, kas viņa tāda par dēkli, kad uz muti un visā darīšanā tik nedārīga Mežv. ļ. I, 232. cik tā ir nedārīga! ... tīri jāduomā, it kâ nelabais viņā ieskrējis 314.

Avots: EH II, 11

nùoskust [li. nuskùsti), nùoskũt, tr., abrasieren, abscheren: pa lielākai daļai latvieši nuoskuj bārzdu Plutte. viņam bija nuoskūta (nuoskusta) seja, galvas matus bieži mē̦dz nuoskust par sē̦ru zīmi Antrop. II, 56. Refl. -tiês, sich abrasieren, sich abscheren: viņš bija tāds vare̦n uzpuosies un nuoskuvies A. XIV, 371. [Jānis... nuoskutās vēl bārzdu Janš. Bārenīte 38.]

Avots: ME II, 850

pàsma ² [Kr.], pāsms,

1) [pàsms ² Golg., Stomersee, Bers., Warkh., Warkl., Gr.-Buschhof], abgeteilte Fäden beim Aufscheren, [ein Gebinde von je 30 Fäden Bielenstein Holzb. 394, 40I], Fitze Garn St., [auch vom Haar]: gadījās arī tâ, ka me̦tu pietrūka un aude̦kls iznāca par pāri pāsmu šaurāks, nekâ sākumā bija nuoduomāts Jauns. pāsma jeb puosma sastav nuo trim dzijām Bērziņš. aude̦kla platumu rē ķina pēc pāsmiem Nerft n. A. XI, 84. Der šķiets, Weberkamm, besteht aus 30 Zähnen, das ist ein pāsms od. pāsma, und 10 Zähnen, das ist ein gaņģis U.; [pãsms "matu vai linu šķipsna" Bauske];

2) = puosms, das Stadium: sievieši ātrāk iziet savus īsākuos attīstīšanās pāsmus A. Xl, 492; [n. U. auch sonst pãsms für puosms. - Nebst li. põsmas "ein Gebinde beim Garn" aus slav. pasmo dass.].

Avots: ME III, 190

pavada (li. pavada "die zweite Frau"), n. U. auch pavads,

1) der (Pferde-) Zügel:
peldināju (kumeliņu) zaļa vaŗa pavadā BW. 29628. nuoķer ķēvi pie pavadas! LP. IV, 60. kumeliņu... nevarēju nuoturēt trim, četrām pavadām BW. 29915. pavadas latvieši taisījuši nuo lūkiem PS. Sprw.: kad pavada pilna, tad trūkst Br. sak. v. 891;

2) das Geleite
U.; vgl. li. pavādė "Zügel" und le. pavads.

Avots: ME III, 130

I pavilnît,

1) sich hie und da wellenförmig krümmen:
būs bagāts gads! kâ vejš papūš, tâ rudzi pavilnī vien. pūķis pa gaisu pavilnījis vien un izgaisis; arī zebieksta un se̦sks var pavilnīt (= aizluocīties kâ vilnis) Gr.-Buschhof. aug rudzi, aug kvieši, veldrē pavilnīdami BW. 32557 var.;

2) eine Weile wellenförmige Bewegungen machen
Nötk.: suns pavilnīja vien ar asti Ronneb.; "(wiederholt) māt ar drēbes gabalu" Schujen; eine Weile Wellen erregend schwimmen: zivs pavilnīja zem kārklu ce̦ra Sessw.;

3) "wiederholt erscheinen und verschwinden":
viņš skrienuot tikai pavilnīja Selsau, Sessw., Lös.

Avots: ME III, 138

pazvilu (unter pazvili): auch Gramsden; kvieši sagāzušies p. Saikava. redzēja gultā atsē̦dušuos p., ar muguru pie sienas Blaum. MWM. 1898, S. 742.

Avots: EH XIII, 193

pêclaĩkā, in der Folgezeit, in der Zukunft: latvieši pēclaikā atkal iztaisīsies par tautu Kundziņš Kronv. 106. ka pašam pēclaikā gaļas nepietrūkstuot Upīte Medn. laiki 6.

Avots: ME III, 205

pìedzîvuôt,

1) bei jemand wohnen
U.;

2) bis zu einem gewissen Zetpunkt leben, zur Genüge, zum Überdruss leben:
puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. Jānis, ar visām loterijas luozēm trakuodams, piedzīvuojis gan pie baltas kūjas Upīte Medn. laiki 177. grūts mūžiņš, nevar vair piedzīvuot BW. 7926;

3) im Leben erhalten
U.: apprecējies un piedzīvuojis dē̦lu LP. IV, 194. kēniņam visādi gāja labi, tikai mantinieku nevarēja piedzīvuot VI, 1, 506. dē̦ls aizejuot e̦suot sacījis, ka šis te ve̦lna piedzīvuošuot, vēl pasaulē e̦suot citi kalni Ezeriņš Leijerkaste II, 142;

4) erleben, erfahren:
tādu blēdību es savā mūžā nee̦smu piedzīvuojis, eine solche Schurkerei habe ich nicht erlebt U. puisis izstāstījis, kuo pieredzējis, kuo piedzīvuojis LP. III, 86. e̦smu maz labu dienu piedzīvuojusi Kaudz. M. 16. vai nav piedzīvuots, ka acis var apmānīt 47. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā 20. Subst. pìedzīvuôtãjs, ein Einwohner, ein im Gesinde nicht als eigentlicher Knecht Aufgenommener, der kein eigenes Haus hat U.: par iebūviešiem apzīmē piedzīvuotājus pie saimniekiem Konv. ² 741. pìedzîvuõjums, das Erlebnis; die Erfahrung: pasniegt pašu piedzīvuojumus un nuovē̦ruojumus Āruonu Matīss Kr. Valdem. 3, dibināties uz piedzīvuojumiem Pūrs II, 196.

Avots: ME III, 248

pìeprast, verstehen, können: kādu darbu pieprasi. kas vēd nuo tiem rakstiem kuo piepruot A. XX, 645. parādus ietaisīt un zirgus skriet šie vīri piepruot A. v.J. 1896, S. 755. labību sijā ruokas sietā, ap Bē̦rzuoni sievieši, re̦ti arī vīrieši, kas tuo piepruot Etn. III, 73. .

Avots: ME III, 281

pît Wolm., PS., Serbigal, Preili, Nerft, pît ² Ruj. (in Salis pĩt), pinu (li. pinti dass.), flechten: matu manu nepinat! BW. 16908. viena manu galvu pina 14366, 2 var. juostu pinu 7452. pīšu vīzes 7575, 3. Refl. -tiês,

1) (sich das Haar) flechten:
sukājāmies un pināmies Janš.;

2) sich (ver)schlingen:
sunītis pinas dancuotājiem pa kājām. pinas kâ pineklis pa kājām, sagt man von einem, der sich in fremde Angelegenheiten mischt Etn. II, 62. starpā pīties, sich einmengen U.;

3) sich womit befassen; sich einlassen mit jemand, nahen Umgang pflegen:
es gar kazām nepinuos BW. 33465. pīties ar šādiem, tādiem sieviešiem A. XX, 650. kas ar nešķīstiem gariem pinušies LP. VII, 555. nepinies ar tiem ļaudīm, lass dich mit den Leuten nicht ein! U. - Subst. pinējs, jem., der flicht: ruožu pinējiņš BW. 6449, 2 var. pīšana, das Fiechten. pinums, das Geflochtene, Geflecht. Nebst panât II (s. dies), matpanīte, malpeniņa, peñterēt (s. dies) wohl zn apr. panto "Fessel", slav. pęti "spannen, zusammenfügen", opona "Vorhang", arm. henum od. hanum "webe" u. a., s. Persson Beitr. 411 f., Pedersen KZ. XXXIX, 414, Trautmann Wrtb. 219, sowie Jokl. Stud. z. alban. Etym. u. Wortbiid. 67 f.

Avots: ME III, 234, 235

plãt, plât ² Karls., plàt ² Kr., plāju (li. plóti "breitschlagen"),

1) plãt Behnen, Bauske, plàt ² Kreuzb., Golg., ausbreiten;
plāt vaļā runu, eine Rede vom Stapel lassen Grünh. viņš . . . plāja kādu zuoles gabalu Jauns. kad sapnī plāceni ce̦p, tad dzīvē plāj ar valuodām apkārt Bers. n. Etn. I, 79;

2) plàt ² Lis., Kl., Golg., Bers., dünn, platt machen; dünn aufstreichen
L.: tâ skaita sievieši, priekš kāzām karašas plādami BW. III, 2, S. 3. lācīšam liela ķe̦lva, tas plāceņu plājējiņš BW. 2686. sāka (dzelzi) ar smaguo veseri plāt Plūd.;

3) "aufmachen, aufdecken"
Wid.;

4) "verschwenderisch sein"
Sunzel;

5) plât Saikava, Heidenfeld, (mit à ² ) Kreuzb., niederstrecken:
labību gar zemi. Nebst plâns, plāns zu ae. flór "Diele", air. lár "solum, pavimentum", lám "Hand" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II. 61 ff.

Avots: ME III, 331

puolĩtis, gew. der Plur. puolīši,

1) puõlīši Karls., Wiesen-Fuchsschwanz (alopecurus pratensis
L.) RKr. II, 66; Konv. ² 983;

2) puõlīši Lautb., Kandau, Spitzwegerich (plantago lanceolata
L.) U., Mag. IV, 2, Grünh., Buschh.; vgl. puole II, 2;

3) "kvieši bez kātiem" Etn. III, 117.

Avots: ME III, 456

II pum̃pa (li. pùmpa "ein kopfähnliches Ornament"), nach U. auch pumpis,

1) der Knauf, Buckel, eine Erhöhung, ein Auswuchs am Körper,
(pum̃pa Sassm.) eine Beule, Geschwulst (pum̂pa ² Dond.) U.; "= bumba" Wessen: senāk sievieši Gramzdā ne̦suši saktas . . . ar astuoņām pumpām jeb izsistiem paaugstinājumiem B. Vēstn. metala saktes bija izgre̦znuotas ar pumpām A. XX, 376. kapu sē̦tai treji vārti, visi treji pumpiņām BW. 27630. pumpa mugurā, der Buckel: dancuo viegli, jaunā mārša, nemet pumpas (Var.: kupŗa, kukšas) mugurā! BW. 24051, 1. greizas ruokas, greizas kājas, liela pumpa mugurā (Var.: lielu kupri mugurā) 21158. ar me̦lnu pumpu ("an den blauen Blattern") saslimt Ar. - pumpiņa meitiņa RKr. XVI, 238, von einem zu klein gewachsenen Mädchen gesagt;

2) pum̃pa Dond., Windau, Preekuln, Perkunen, pumpa Hasenpot, Grobin n. Etn. III, 67, Libau, Gold., Edwahlen, Bielenstein Holzb. 703, der Knopf:
pumpā mani, māmulīte, ar sudraba pumpiņām, lai nevar tautu dē̦ls ruoku šaut azuotē! BW. 17005, 4 var. kurpes ar... sudraba pumpiņām Dīcm. pas. v. I, 65; pumpju caurums U., das Knopfloch;

3) ein Vorhängeschloss
(pumpiņa Seew. n. U.) U., Autzenbach n. Mag. XIII, 2, 70; eine Verdickung am Schlossriegel Bielenstein Holzb.;

4) Demin. pumpiņa, der Bauch in der Kindersprache
U. Zur Bed. 2 vgl. li. atpumpuoti "atsegioti" Klaip. 28; zu pumpt.

Avots: ME III, 409, 410

pûŗi ² Nigr., Dond., Lautb., Selg., Frauenb., Wandsen, Gr.-Essern, LIn., Tr., Bl., Sackenhausen, Dunika, Iw. (in Iw. auch pûri ² ), Schnehpeln, Medsen, Krohten, Aistern, Turlau, Gramsden, Gaiken, Wormen, Kurmahlen, Paddern, Erwahlen, Hasau, Grobin, Kalleten, Gaweesen, Angern, Stenden, Pampeln, Gudenieki, Planetzen, Lipsthusen, pūŗi RKr. XVI, 81, BW. 17019; 25338; 5 var.; 25860, 2, pūri U., pûri ² Dobl., pūri BW. 24327, 3 (aus Schrunden), 28135, 33623 (li. pūraĩ, mit ũ), pûri Kr., der Winterweizen (in Dunika und Matkuln auch vasaras pūŗi, und kvieši sind da unbekannt): saimniekam izauga raže̦ni pūŗi Dicm. pas. v. I, 75. muļķītis tē̦va pūru (kviešu) lauku sargājis LP. VI, 683. man apnika pie teviņa pūŗu maize, balta māize BW. 19196, 9. Le. pūŗa- für pũra- wohl nach den i̯o-Stämmen kvieši, rudzi, mieži. Zu apr. pure "Trespe", ksl. pyro, serb. pȉr "Spelt", čech. pýr "Quecke", gr. πῡρός "Weizen", ae. fyrs "Quecke", s. Trautmann Wrtb. 232 und Walde Vergl. Wrtb. II, 83.

Avots: ME III, 449, 450

‡ pusgâzus ² Siuxt, = pusgulu: kviešiem daudz veldres nebij; tai mazajā gabalelī tâ p. bija.

Avots: EH II, 332

pusliêls, die halbe Wade, das halbe Bein: sievieši nē̦sā īsus brunčus, tikkuo pāri par ceļiem, līdz puslieliem BW. III, 1, 72. mūžīgs purvs, kur pat vasarā ūdens līdz puslieliem Duomas II, 1309.

Avots: ME III, 430

pũtẽlis Jakobshof, Schibbenhof, pũtêlis Kursiten, Nigr., Gr.-Essern, pũtelis N.-Bergfried, Bl., tahm. pũte̦ls Windau, Dond., pũtele Selg., eine Speise aus gekochtem Hafer, Gerste, Roggen, Weizen, Erbsen und Bohnen, die getrocknet und dann vermahlen und mit saurer Milch gegessen werden; pũtelis, eine Speise aus Erbsen; pūtelis, eine Speise voa Hafermehl U.; ein Auflauf Wid.; eine kalt zu essende, dickgrützartige Speise aus Gerstenmehl und saurer Milch Dond.; "ēdiens, kuo pagatavuo nuo piena un visām labības sugām kviešiem, rudziem, miežiem, auzām, zirņiem - parupji samaltām" Grünh.

Avots: ME III, 453

ražuôt, tr., schaffen, hervorbringen, produzieren: e̦cē̦ti kvieši gan parasti vē̦lāku ceļas, bet labāki ražuo Latv. ražuot preces, dzejas. Refl. -tiês, gedeihen, reif werden Wid. - Subst. ražuôšana, das Hervorbringen, Produzieren; ražuõjums, das Erzeugnis, Produkt: rūpniecības ražuojumi. rakstuos un valuodā uzglabātuos tautas gara ražuojumus Latvju tauta XI, 1, 3. rakstnieku ražuojumuos Etn. III, 2; ražuôtãjs, wer erzeugt, hervorbringt, produziert: kas vairāk lūkuo uz ražuošanu, nekâ uz ražuotājiem Vēr. I, 1436.

Avots: ME III, 493

remesis L., Kurl. n. U., Glück, Karls., Spriņģi n. Etn. I, 137, auch re̦me̦ss (li. remẽsas "Handwerker") Nigr., Wandsen, remesnieks ("veraltet") St., N.-Bartau, ein Handwerker Karls., der Zimmermann: pirmās krievu istabas pie latviešiem būs cirtuši krievu remeši PS. viņš, iepraties kuoka darbu, gaja . . . pie re̦me̦siem . . . strādāt Janš. remešiem un nama darītājiem, kas... namu pataisīja Glück II Kön. 12, 11. neģi šis ir.., re̦me̦sa dē̦ls? Matth. 13, 55. - Vgl. auch die Gesindenamen: Remeši Lvv. II, 7, 1I8, Re̦me̦si Lvv. I, 61; II, 5, 6, 11, 13, 16, 17, 18, 23, 38, 39, 40, 46, 94, 98, 112, 113, 115, 120, 121, 122, 126, 136, 149, 151, 155, Bẽ̦rzre̦me̦si Lvv. II; 113, Vãcre̦me̦si (od. -rerneši) Lvv. II, 114, Luikremeši Lvv. II, 114, und Re̦me̦su kruogs Lvv. II, 19. Nebst remiķis, ramstît 3 zu apr. romestue "Beil mit bretter Schneide", aksl. remьstvo, r. ремесло "Handwerk" und weiterhin zu li. ramtýti "rąbać", rámdas "рубецъ", slav. *rǫbiti "hauen" (nach Būga KSn. I, 279). Hierher vielleicht auch an. ram(m)r "scharf, bitter" (zur Bed. vgl. li. kertù "haue": kartùs "bitter", ai kaṭú-ḥ "scharf") und rimma "Kampf".

Avots: ME III, 509, 510

riêbîgs,

3): r. alus "geiles Bier"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "geil"); ‡

4) "?": kviešiem bij 52 putni derīgi un tik viens pats r. Pēt. Av. I, 173.

Avots: EH II, 377

rùosinât, tr., bewegen, regen, anregen, antreiben: ar saviem rakstiem tas neatlaidīgi bija ruosinājis ideju, ka latviešiem vajag piekuopt kuģuošanu De̦glavs Rīga II, 1, 386. idejas, kas... dzīvi ruosina A. v. J. 1897, S. 68. ruosinādams dzīvuo St., er lässt sich sein Hauswesen angelegen sein. Zu ruoss.

Avots: ME III, 582

sacelˆt,

2): (von éinem Gebäude)
jau pāļi dzīti, ē̦ka sace̦lta Fausts (1936), S. 59;

4): sacēļu cāļus kaktā Warkl; ‡

5) veranstalten:
s. talku Siuxt; ‡

6) aufbieten, aufbringen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: kaŗa ļaudis s.; ‡

7) = sacelˆtiês 1: sacēle lieia vē̦tra Pas. VIII, 354. Refl. -tiês,

1): kad visi saceļas (vom Schlaf aufstehen),
tad tūliņ jāduod ēst Kand.;

2): sacēluos smaguos gruozus, un nu sāp vē̦de̦rs AP., Kand.;

3): skuoluotājs sacēlās pret ruokdarbiem mācības stundās Jauns. Raksti IV, 15; ‡

4) sich den Rock emporheben:
kustējās sievieši augstu sacē̦lušies, lai ... rasas pilnā zâle neķe̦rtuos pie lindrakiem Jauns. B. gr. I ³ , 42; ‡

5) entstehen, sich einstellen:
jām sasacēle liela skaudība Pas. X, 71.

Avots: EH II, 399

saecêt,

1): ruožu dārzu s. BW. 3523, 4 var. uz sae̦cē̦tās zemes uzvede mē̦slus AP. kad pavasarī vāji kvieši, tad tuos saecē ebenda.

Avots: EH XVI, 407

‡ saklẽ̦burêt Seyershof "salūzt un saliekties": kvieši saklē̦burējuši zemē.

Avots: EH XVI, 417

samẽ̦rs,* das Verhältnis: ... slāpekļainuo un bezslāpekļa vielu samē̦ram, kuo apzimē... par uztura vielu samē̦ru Mazvērsītis Luopkuopība III, 103. tādus samē̦rus starp sevi un citiem... palīdz attīstīt vientulība A. v. J. 1897, S. 392. samē̦ra audi, eine dem Aufschersel entsprechende Quantität vom Einschlag: saimnieki izdeva savilktus ve̦lkus līdz ar samē̦ra audiem uz nuoaušanu ārpus... mājām Kaudz. Ve̦cpiebalga 57.- loc. samẽ̦rā, adverbial gebr., verhältnismässig: latviešiem klājās samē̦rā vis˙labāki lielkunga muižās Latvju Tauta XI, 1 36.

Avots: ME II, 684, 685

sasegt, tr.,

1) zudecken:
bē̦rnu; gultu; trauku;

2) (auf)decken
(auf mehrere Objekte bezogen): sasegt gultai vairākas se̦gas;

3) zusammenheften:
seģeni uz vienu kamiesi sadurdami jeb sase̦gdami ar saktu Antrōp. II, 67. Refl. -tiês, sich zudecken, sich einhüllen: sasegties ar drānām Grünh. sievieši bija krietni sase̦gušies BW. III, 1, 19.

Avots: ME III, 728

sasêst(iês), sich (zusammen)setzen (von mehreren Subjekten ausgesagt): kāzenieki... sasēda gar galdu pie launaga BW. III, 1, S. 74. viesi sasēdās un sāka ēst 18. saiet visi istabā un sasēžas ap galdu 97. aiz galda sasēdās arī citi sievieši 89, te tikai četras vietas, bet... varam sasēst arī seši De̦glavs Rīga II, 1, 155. daži kristībnieki sasē̦duši uz sliekšņa LP. V, 190. naudas sargi jāj dažāduos luopuos sasē̦duši VII, 60. bērinieki nebija sasē̦duši braukt VII, 401. skauģu bē̦rni sasē̦duši mana ceļa maliņā BW. 13276, 2. me̦lni kraukļi sasē̦duši (Var.: satupuši) mana kapa maliņā 27574 var.

Avots: ME III, 729

sasêst(iês), sich (zusammen)setzen (von mehreren Subjekten ausgesagt): kāzenieki... sasēda gar galdu pie launaga BW. III, 1, S. 74. viesi sasēdās un sāka ēst 18. saiet visi istabā un sasēžas ap galdu 97. aiz galda sasēdās arī citi sievieši 89, te tikai četras vietas, bet... varam sasēst arī seši De̦glavs Rīga II, 1, 155. daži kristībnieki sasē̦duši uz sliekšņa LP. V, 190. naudas sargi jāj dažāduos luopuos sasē̦duši VII, 60. bērinieki nebija sasē̦duši braukt VII, 401. skauģu bē̦rni sasē̦duši mana ceļa maliņā BW. 13276, 2. me̦lni kraukļi sasē̦duši (Var.: satupuši) mana kapa maliņā 27574 var.

Avots: ME III, 729

‡ sàusavietis ² Lasd. "?": sausavieš[u] kuoks. Vgl. sausvieši (unter sausviedis) und sàusevietis ² .

Avots: EH XVI, 460

sausviedis (li. saũsviedis "ein inwendig verdorrter Baum") Oppek., Sessw. n. U., Karls., RKr. II, 73; Konv. ^l 848; Konv. ² 1660, sàusviêdis Bers., Fest., Erlaa, Lis., C., KL, N. - Peb., Golg., Selsau, Warkl., (mit ìe ² ) Gr. - Buschhof, Plur. sausvieži Dr., sausvieši U., Mag. IV, 2, 78; 99, sàusviêdris Drosth., Plur. saussviedri Mag. IV, 2, 31, Striesenholz (lonicera xylosteum L.); sausvieds, Plur. sausveži Elv., Rüster (ulmus campestris): pie puskrastā auguoša sausvieža K. Strāls. sausviežu un krūkļu biezumā A. Upītis J. l. 22. glīti izdrāztu sausviežu līkstu Valdis Stabur. b. 122. Nach Būga KSn. I, 48 zu sàuss + vidus, li. vieduolis ("išdžiūvusiu viduriu, bet dar kiek žaliuojąs") medžias.

Avots: ME III, 777

‡ se̦nlatvji,* = se̦nlatvieši.

Avots: EH XVI, 477

sijât, -ãju (li. sijóti "sieben, sichten"),

1) sieben, beuteln:
sijā pate... savu... malumiņu! BW. 22542 var. sijā auzas! 17224 - 5, kad izauga kvieši . . . , cep maizīti sijādāma! 27160. sijādama, niekādama met saujinu maliņā! 8184. tie viņu aizsūta sijāt cūkām pe̦lus JKr. V, 1, 32. (übertragen) mēness sijāja savu bāli ziluo gaismu purva brūnajā krē̦slā Vēr. II, 3;

2) sichten Brasche, prüfen, kritisieren:
ņem . . . astru sietu, sijā ciema zeltenītes! Biel. 1949. kur iedama, sveša māte sietu nese padusē; kuŗu ciemu daiedama, sijā manu augumiņu BW. 4801. sijāts darbs, sijāta maize K. Müller R. kr. 202;

3) fein regnen:
sijādams lietiņš lija BW. 18158, 2. lietus sāka sijāt biezāki Austr. v. J. 1897, S. 795. Refl. -tiês,

1) sich ausstreuen:
pār viņu mirdzē̦dama sijujās mēnesnīca Saul. III, 133;

2) ganz kurze Strecken hin und her fliegen, schweben oder schwimmen:
kad uodi sijājas pavasaŗuos uz mē̦slu čupām, tad e̦suot laba reņģu zveja Etn. II, 108. dvēselīte vidū gaisa sijājās (Var.: lidināja) BW. 31583 var. mazās zivtiņas sijājās pa ūdens virsu Jaunsudr. Subst. sijâšana, das Sieben, Sichten: atme̦zdama sijāšanu Duomas II, 1001. sijãjums, das abgeschlossene Sieben, Sichten: par tuo auzu sijājumu būsi mana līgaviņa BW. 14557. sijâtãjs, der Siebende, Sichtende: mana guoda sijâtājs BW. 8524, 6. - Nebst siêts (s. dies) zu urslav. *sějǫ "slebe", wozu wohl auch gr. ή˚ϑω "siebe", ι'μαλιά Hes., kymr. hidl "Sieb" u, a., s. Persson Beitr. 362, Boisacq Dict. 315, Būga KSn. I, 261, Trautmann Wrtb. 254, Walde Vrgl. Wrtb. II, 459.

Avots: ME III, 836, 837

skranduôt, tr., zerreissen, zerstückeln: (fig.) mūsu priekšruocības latvieši skranduot saskranduo.

Avots: ME II, 887

slazds U., Lis., Golg., PS., Wolmarshof, Gr.-Buschhof, Adiamünde, Ruj., Pilda, Gr.-Essern, Dond., Wandsen, häufig der Plur. slazdi U., Karls., Selg., Sa]is, eine Falle, Mausefalle (peļu slazdi Mag. XIII, 2, 52) U.; eine Vogelschlinge, Dohne U., Bielenstein Holzb. 599 (slazds): putniņu tu pārduod, bet slazda nepārduod! Pas. III, 425 (aus Atašiene). lapsa arī neejuot slazdā JR. III, 33. slazda (Bielenstein Holzb. 599) od. slazdu (U.) valgs, der Fallstrick: (fig.) cik ilgi tas mums būs par... slazda valgu? (wie lange sollen wir damit geplaget sein?) Glück II Mos. 10, 7. ir... pravieši par slazda valgiem tapuši uz visiem saviem ceļiem (nun sind sie Propheten, die Stricke legen auf allen ihren Wegen) Hosea 9, 8. Zu slasts.

Avots: ME III, 921

sleja, slejs, auch sleija ("Ackergewende" L.), sleijs geschr.,

1) der Strich, die Linie, ein gerader Streifen
U., ein Längsstreifen Bielenstein Holzb. 684: ādas sleja, ein Streifen Leder, aus der ganzen Haut geschnitten U. saimniekam brīv izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54. pastalu sleja (Autz n. U.) od. slejs (N.-Sessau n. U., Grünh.), ein Streifen Leder in Breite der Pasteln: puisis mērījis ķēvei sānus, cik pastalu sleju tur iznākšuot LP. VI, 424. kas pirmais vārdu teiks, tam trīs slejus nuo muguras nuovilks 383. griezi, kur gribi, tādas skrandu slejas vien! V, 187. zaļām slejām apšūtā uzvalkā Janš. rudzu sleja, ein Strich im Roggenfelde U. laba sleja zemes, ein uter Strich (Strecke) Landes U. drusku augstāk sākas vīksnu un guobu sleja Konv ² 2716. krusas sleja pārgāja pār dārzu, ein Strich Hagel ging über den Garten U. - rakstu sleja, eine Zeile U.; ein Absatz in der Schrift Wid. laikraksta slejas, die Spalten in der Zeitung;

2) das Wagengeleise
St., Bergm. n. U.;

3) Plur. slejas U. (geschr.: sleijas), Karls., Selsau, Selb., sleji (li. šlejai Tiž. I, 119) N.-Kurland, Mar., Vīt., das Pferdegeschirr (Hinter-geschirr, die Sielen): melnis . . . saplēsa . . . se̦dulku un slejas Latv. pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru . . , misiņa vaši Kaudz. M. 32. zirgam gruožus aiz slejām sabāzis Duomas II, 30. zīda gruoži, ze̦lta sleji BW. 29640. sakas, sleji, dze̦nauškas A. XI, 171;

4) slejs, der Wuchs,
"cilvē̦ka garums, sevišķi muguras daļa" Sessw:: tam garš slejs Vīt. viņš nuogāzās ar visu sleju id. slātavieši ir pēc sava stāva jeb sleja visur pazīstami Kaudz. M. 30. dē̦ls... divas reizes klāja gar sleju ve̦lnam ar spriguli LP. VI, 393. Juris . . , dabūja vēl pāris labu šļācienu pa visu sleju Vīt. 80;

5) sleja, die Schicht
Wid. In den Bedd. 1-2 und 4-5 wahrscheinlich (vgl. Leskien Abl. 286 und Trautmann Wrtb. 309) zu slìet (zur Bed. 5 vgl. speziell slav. slojь "Schicht"); urspr. etwa "etwas streifenartig Angelehntes, Hingesunkenes". slejas 3, das von Leskien Nom. 315 gleichfails zu slìet gestellt wird, ist nebst li. šlajai dass. wohl entlehnt, vgl. r. шлея, poln. szleja u. a. bei Miklosich Etym. Wrtb. 307.

Avots: ME III, 924, 925

snaîgstît Kr., (mit aî ² ) Bl., -u, -ĩju, freqn. zu sniegt, mit dem Kopfe wippen (wie Pferde in der Hitze) L., U., hin und her reichen, schlenkern Bl. I, 131, wiederholt strecken: pēc manis kâ snaigstīji ruociņas MWM. VI, 92. viņš snaigsta pakakli augšup, lejup Duomas IV, 233. Refl. -tiês Karls. (mit aĩ), sich etwas zu erreichen, abzureichen (z. B. Äpfel vom Baume) bemühen U., (mit ai ) C., Lennew.: zirgi pēc zaļās zâlītes snaigstījas Seibolt; "lakstīties ap jauniem sieviešiema Siuxt.

Avots: ME III, 971

I spirinât, von sich schlagen St.; "kājas kratīt" Wessen (hierauch: spirinêt, = li. spirinė´ti). Refl. -tiês, sich hin und her werfen, Zuckungen haben Oppek. n. U., zappeln: kad zagli sien, tas spirinās Trik. zuoss uz sausuma spirinās ebenda. bē̦rns vannā spirinās, laikam nepatīk Mar. briedis ar . . . kājām spirinādamies dauzījās nesējiem pa gurniem A. XX, 304. Hurtiķis negrib paduoties, peras ar ruokām un spirinās De̦glavs Rīga II, 1, 407. sievieši, kas šādās cilpās... spirinājušies Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 71; fig., widersprechen: tu katrreiz spirinājies, ka viņš e̦suot dzē̦rājs un... balamute RA. Nebst li. spirnóti "pamažì spirti, spirinė´ti" (bei Būga Aist. Stud. 154 f.) zu sper̂t.

Avots: ME III, 1000

spuôdrinât, spuodrêt, -ẽju, tr., rein, hell, blank, glänzend machen: meitene... spuodrina luoga rūtis Saul. I, 3. zābakus spuodrināt. es spuodrēju kumeliņu ar sudraba sprādzītēm BW. 16893. (fig.) latviesi spuodrinājuši un attīstījuši labakās īpašības Bjernsona raksti I, S. V, Refl. -tiês, sich reinigen, sich blank, glänzend machen, sich schmücken: spuodrējies, tautu meita! BW. 16893. (fig.) gaismu, kurai dievs licis latviešiem atspīdēt, lai viņu prāts spuodrinātuos Latvju tauta XI, l, S. 45. mūsu valuoda spuodrinājas un kupluojas Etn. III, 113.

Avots: ME III, 1034

svešuriene Bers., svešuriena Balt. kal., = svešiena: latvieši ienākuši nuo svešurienes A. v. J. 1896, S. 23. dē̦lu nuoduošuot pruojām svešurienē 400. svešurienē ar dzīvi nākas grūti aprast Druw. n. RKr. XVII, 81. patapināts nuo svešurienes Etn. IV, 139. Vgl. li. svetur̃ "am fremden Ort".

Avots: ME III, 1152

svinĩba,

1) die Feierlichkeit:
visu vaibsti bij svinības pilni Purap. J. str. 39;

2) svinība Wid., gew. der Plur. svinības, die Feier, die Festlichkeit, das Fest:
bluķu vakars, citkārtēja svinība pie latviešiem Konv. ² 390.

Avots: ME III, 1160

II svīta U., svīte U., eine Art von Weiberröcken (St.) od. - wämsen ohne Ärmel L. (svīte); ein langes Weiberkamisol C.; eine Überjacke der Frauen (svīt(iņ)a) Saikava; ein weiter, wollener Rock Infl. n. U.; der Männerrock (svìti ² ) Golg., (svīta) Saikava; ein Feiertagsanzug (svìts ² ) Golg., (svìta ² ) Lubn.; ein Halbrock (svītiņa) Infl. n. U.; "svārki"(svìta ² ) Warkl.; ein Mantel (svīte) Infl. n. Konv. ² 134, (svìta ² ) Kl., Pilda, Warkh., ein kurzer Mantel (svìte ² ) Saikava; ein faltiger Überrock mit einem Gurt (svīta) Infl.; ein schlecht sitzender oder ein stark abgetragener Rock (svīte) Laud.: viņai svīte (Var.: vamži) mugurā BW. 8053, 2 var. zili brunči, zila svīte 21529. tautu dē̦ls lielījās, piecas svītas, trīs kažuoki 21643, es apģērbu dzelta svīti 34120, 2, sievieši bij apvilkuši pagaras svītas Libek Pūlcis 36, uzvelc savus svītus, - šuodien svētdiena! Golg. aizāķējis svīti Druva II, 405. kur lai lieku tādus svārkus? svītes es tev nepastellēju, bet tu man tādu esi izšuvis Laud. Aus r. сви́та "верхняя, широкая, долгая одежда".

Avots: ME III, 1164

tâliẽtis, ein in der Ferne Wohnender, von weit her Kommender: rītā jau visi tuvieši un tālieši zināja A. v. J. 1902, S. 868. (ciemiņi) laikam tāliešu savēji A. v. J. 1901, S. 769.

Avots: ME IV, 145

ticĩba (li. tikyba "Glaube"),

1) die Natur, Art, Gewohnheit, Beschaffenheit, Eigenschaft
U., Etn. III, 150: Sprw. bē̦rns rāda, kāda būs vīram ticība Br. sak. v. 119. šķelmam šķelma ticībiņa BW. 10082, 7 var. tev bij suņa ticībiņa (Var.: daba) 24931 var. suņam suņa ticība (daba) Bers. viņai bija stipra ticība, sie hatte eine starke Natur U. es pazīstu tavu ticību, ich kenne deine Art U. tam zirgam pa laikam tāda ticība, das Pferd hat schon immer diese Gewohnheit, Eigenschaft U. ve̦cu ļaužu ticība, alter Leute Gebrauch St., U. tur jau tāda ticība (Manier, Mode) St. vienā zemē bij[u]se tāda ticība LP. VI, 170. Plur. ticības, Gebräuche, Zeremonien Misshof n. U.;

2) "Gehorsamkeit, Vertrauen"
Gr.-Buschh.: vai tev ni˙maz nav ticības! sagt man zu einem Kinde od. Pferd, das nicht gehorcht Gr.-Buschh.;

3) der Glaube; die Religion:
bīsties dievu, turi ticību...! JK. II, 116. Sprw.: laba ticība, - slikti darbi Br. sak. v. 1269. uz ticību, auf Treu und Glauben U. blēņu ticība, Aberglaube St., ein Frevelglaube U. e̦lku ticība, Götzendienst U. lieka ticība, falscher Glaube U.: lai latvieši mācītuos sargāties nuo liekas ticības Latvju tauta XI, 1, S. 49. māņu ticība, der Aberglaube U. - ticības atjaunuošana, die Reformation. ticības atstājējs, der Schismatiker Brasche. ticības gabals Kaudz. M. 2, das Glaubensbekenntnis. ticības mācība, der Religionsunterricht.

Avots: ME IV, 180, 181

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene ² III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182

II trika, trikaļa "?": pulka ķeņģu jāja, trika bēga Maskavā. neslēpiet, maskavieši! mēs trikaļu redzējām BW. 13441, l. Vgl. P. Schmidt RKr. XVII, 22.

Avots: ME IV, 235

I truslis,

1) gew. der Plur. trušļi, = trusis I, eine Wasserpflanze (Schachtelhalm?) Assiten, Kurs., Nigr., Siuxt, Stenden, Upesgrīva, Wandsen; Binsen, Schilf Sassm., Stenden;

2) ein aus grobem Gerstenmehl gebackener (brokkeliger) Fladen
Laud.: kamdēļ trusli cepi? varēji cept nuo kviešu miltiem Laud. nuo šīgada kviešiem maize kā truslis ebenda; trusls "eine Art Fastenspeise" Borchow. Zu trausls.

Avots: ME IV, 248

tùmšs Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit um̂ ² ) AP., Iw., Līn., Ruj., Salis,

1) dunkel, finster
U.: Sprw. tik tumšs kā maisā JK. II, 313. tik tumšs, ka acis var izdurt (Celm.), ka vai pirkstu acīs dur (JK.), ka ne ar pirkstu acīs durdams nere̦dz (LP. VI, 60). ellē bijis tik tumšs, lai acī dur LP. V, 260 (ähnlich: 343; IV, 164). drīz tumšs metīsies LP. III, 94. tumša nakts. visādi mūdži jaucas tumšuos baruos Purap. Austr. kal. 1893, S. 69;

2) fig., dunkel; unklar:
tumšas acis Austr. kal. 1893, S. 60; RKr. XII, 10, dunkle, nicht klar sehende, halb erblindete Augen. viņš ir ar ausīm tumšs Pemigel, Ruhtern, er hört schlecht, ist schwerhörig. mīkstās, tumšās skaņas Vēr. II, 53. vārda . . . etimoloģija ir tumša Stāsts Krieviņ 7;

3) verfinstert, ungebildet:
tumši ļaudis latviešiem . . . nuozīmē tādus, kam nav ne˙kādu zināšanu Etn. III, 116. trikātieši izsmej smilteniešus, ka tie tumši ļaudis RKr. VIII, 19. tumši (schlechte, bose) darbi Austr. kal. 1893, S. 36. - Subst. tùmšums, das Dunkelsein U.; etwas Dunkles; die Dunkelheit, Finsternis: uz radzenes re̦dzami iezilgani tumšumi (maculae) Preip. 36. nakts tumšums zemi apklājis Gesangb. 98, 3. gadās tāds tumšums (eine so starke Finsternis), lai ar ruoku apgrābsta LP. IV, 1l2.

Avots: ME IV, 263

tuviẽtis, = tuveniẽtis: tuvieši un tālieši A. v. J. 1902, S. 868.

Avots: ME IV, 276

‡ vairata, die Menge (?): tuos šurpu turpu gaiņāja, līdz lietuviešu v. tiem kuokus virsū uzlaida Atskaņu chronika 1951. pliskaviešiem prieka maz bij nuo šīs viesu vairatas 2138. Zu vairatâ.

Avots: EH II, 749

I veļa,

1) diejenigen Kleidungsstücke, die beim Waschen mit dem Waschbläuel geschlagen werden
Grünw., Livl.; "veļa velēknī" Vīt.; zum Trocknen ausgehängte (nasse) Wäsche C., Erlaa; die Wäsche* Saimn. un Zelt. kal. v. J. 1893, S. 77: šuoreiz liela veļa. upmalā Līžele skaluo veļu Vēr. I, 781. sievieši (sc.: me̦tuši) drēbes un veļu BW. III, 1, S. 45. baltuos velas gabalus (Wäschestücke) A. v. J. 1896, S. 525. šuva vārdus... veļas gabaluos 1897, S. 841;

2) "nātnu drēbju mazgāšana" Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 535

velêt (li. velẽti "velêt" Tiž. III, 336, Liet. pas. III, 317, Jauris Perev. gramm. 47 u. a.), -ẽju,

1) mit dem Waschbläuel schlagen
U., Frauenb., Golg., Wessen, Wolm. u. a.; waschen U.: senāk izmazgātus kre̦klus velēja ar kuoka vāli Frauenb. pie Ventiņas es velēju... villainītes BW. 354, 1. balši drēbes velējam 6886, piektdien drēbes nevelē 14106. sievieši velējuši... drēbes Etn. III, 25. velējamais beņķis, die Waschbank Frauenb. velējama vāle, der Waschbläuel Frauenb. u. a.;

2) (mit einem Knüppel
Frauenb.) schlagen Dond.: kalps sācis rijas siênas velēt, ka putējis vien LP. III, 108. ņem(i) labu gāžamuo un sāc(i) saknes velēt! VII, 489. tautu dē̦ls... velē savu kumeliņu BW. 145261 (ähnlich: 12730, 3 var.). tē̦va dē̦li velē savas līgaviņas 12731. Refl. -tiês, mit dem Waschbläuel schlagen Spr., waschen Spr., mit Waschen beschäftigt sein Golg., Wolm., U.: iznāce... meitas velēties un mazgāties BW. 13272. sievieši velējas straumē. kas tur balti velējās Daugaviņas maliņu ? Biel. 932. velējaties un izvelējat arī manas bikses! Etn. III, 91. ziedu dienā... nevelējas II, 181. ce̦turtdienā priekš un pēc krustdienas nedrīkst velēties RKr. VI, 39. - Subst. velêšana, das Schlagen (mit dem Waschbläuel), das Waschen; velẽjums, das einmalige, vollendete Schlagen (mit dem Waschbläuel), Waschen; das Resultat des Waschens: divreiz vilku linu kre̦klu ar tuo vienu velējumu BW. 5698; ve̦lê̦tãjs, wer (mit dem Waschbläuel) schlägt, wäscht. Zu velt, s. Trautmann Wrtb. 349.

Avots: ME IV, 529

viesis C. u˙a., viess Mag. XIII, 2, 59, Bielenstein Holzb. 143, Janš. Mežv. ļaudis II, 9, Līgava II, 340, gen. s. viesa C., (mit ìe ² ) Bers., KL, Memelshof, Oknist, Sonnaxt, (mit iê ² ) Bauske, Kandau, Selg., viêša ² Dond., dat. s. viesim Manzel Post. I, 150, viesam Janš. Mežv. ļ. II, 9, acc. s. viesi C., Jürg., (mit ie ² ) Bers., Kl., Memelshof, Sonnaxt, (mit iê ² ) Bauske, viesu A.-Ottenhof, Gr.-Buschh., Kandau, Saikava, Sonnaxt, Wolmarshof, Janš. Līgava II, 339, Mežv. ļaudis II, 9, nom. pl. viesis Manzel Post. I, 113, 116, 146, II, 28, 391, III, 191, viesi Bauske, Bers., C., Gr.-Buschh., Kl., Memelshof, Sonnaxt, Wolmarshof, vieši Dond., Wandsen, BW. 13645, 14132 var., acc. pl. viesis Manzel Post. I, 146, Glück Zephanja 1, 7, viesus C. u. a., viešus Sk. Do. 41, RKr. XVI, 264 (aus Rutzau), Demin. viesītis BW. 14355, 4 var., 14679 var., viesiņš Birkert Sakāmv. 107, BW. 14678 (aus Lettihn), viestiņš BW. 3057 und14679 (unbekannt in Adiamünde, AP., Dunika, Erlaa, Golg., Krāslava, Laud., Lubn., Pankelhof, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Segew., Selsau, Siuxt, Stenden, Warkh., Zvirgzdine u. a., wo dafür ciemiņš, so in Salis, Segew., Selsau u. a., svešs in Dunika, gasts, so in Krāslava, Laud., Saikava, Schwanb.; in Dond. neben viesis ein ciemcilvēks), ein Ankömmling, Fremder L.; ein Fremdling Manz. Lettus; der Gast (in Bers. u. a. ein zu einer Festlichkeit geladener Gast, ciemiņš - ein gelegentlicher, zufälliger Gast): es biju viesis, un jūs e̦sat mani uzņē̦muši Glück Matth. 25, 35. Sprw.: kāds viesis, tāda maltīte RKr. VI, sak. v. 961. viesa slava, paša guods Br. sak. v. 1454. nelūgti viesi - aiz durvīm 1455. Laima man viesuos nāca BW. 1197 var. lielus viesus gaidīdama 14116, 6 var. ne tie visi lūgti viesi, kas sanāca vešanā 16262. aicināja ve̦lnu pie sevis viesuos (zu Gaste, zu Besuch) LP. VII, 1188. saimniece brauktu tam līdz viesuos pie svaiņa A.v. J. 1896, S. 356. viesu galds Frauenb., ein nur für Gäste gedeckter Tisch. In Frauenb. antworte man scherzweise auf eine Frage "kur tu biji tik ilgi? " -"viesus vadīt (Gäste ausgeleiten)". Zu li. viẽšpat(i)s "Herr", viẽškelis "grosse Landstrasse", vienvišỹs "ein Einsamer" (zur Bed. vgl. le. vientrēb), vaišinti "bewirten", apr. acc. s. waispattin "Hausfraü, aksl. vьsь, got. weihs, lat. vīcus "Dorf", ai. viš̍-, vēš̍á-ḥ, gr. οἶχος "Haus", ai. vēš̍a-ḥ, "Nachbar", viš̍ati "tritt ein", av. vaēsma- "Wohnung" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 231, Boisacq Dict. 689 f., Trautmann Wrtb. 363 f., Fraenkel KZ. L, 213 ff. Dem le. viesis ("ciemiņš") liegt ein o- Stamm neben einem i- Stamm (woraus der i̯o- St.) zugrunde.

Avots: ME IV, 669, 670

I vìešņa (li. viešniá Tiž. IV, 475, Specht Širvydas 28) C., Trik., (mit ìe ² ) Gr.-Buschh., Lubn., Oknist, Prl., Saikava, Sessw., Sonnaxt, (mit iê ² ) AP., Arrasch, Jürg., viešņa L., U., Spr., viešiņa A.-Ottenhof, (mit ìe ² ) Erlaa, (mit iê ² ) AP., viešiņa Spr., viešna, ein weiblicher Gast: celit krē̦slu! viešņa (Var.: viešna) nāk BW. 26549, l. viešiņa (viešniņa BWp. 2199) nāce, kukuli nese 2199. nu atnāca tā viešiņa, kuru sen gaidījām 26551, 17. Laima man viešņās nāce 1197 var. nu Anniņa guoda viešņa 22790 var. Krauklītenei atbraukuse viešiņa Aps. IV, 12. svē̦tku viesi un viešiņas A. XI, 464; viešņa St.,Gelag, Versammlung. Nebst (älterem) li. viešni dass, zu viesis.

Avots: ME IV, 671, 672

vis˙nuotaļ, vis˙nuotuļ, vis˙nuotuļi. Adv., überhaupt; durchaus, ganz und gar, gänzlich; immer, überall; "samt" Brasche: tie ir vis˙nuotuļ nelietība Glück Jesaias 41, 29. es gribu tev vis˙nuotuļ maksāt (ich will dir alles bezahlen) Matth. 18, 26. tas ... vis˙nuotaļ savērpjams LP. VI, 811. pavēle vis˙nuotaļ izpildamā 1032. kur šis vis˙nuotaļ bailes būšuot atrast VII, 203. vis˙nuotaļ nabagi bijuši mieluojami 314. tas vis˙nuotaļ bij vajadzīgs Poruk V, 197, tas jau ir, pēc kā es vis˙nuataļ meklēju A. XI, 570. vai Jupis latviešiem vis˙nuotuļ bijis Deglavs Rīga II, I, 276. līdze̦ns lauks vis˙nuotuļi Rainis Gō"tes dzeja 48. tautas dzeja vis˙nuotaļ un leišu un latviešu it sevišķi RKr. X, 14.

Avots: ME IV, 624

žẽ̦l, Adv., leid: man (ir) žē̦l, es tut mir leid. tas man žē̦l, das ist mir leid U. man tevis žē̦l, du tust mir leid. žē̦l! traurig! das ist zu bedauern U. Sprw.: skuopam paēst žē̦l Br. sak. v. 1118. žē̦l viešiņas, žē̦l pīraga (von einem Unentschlossenen gesagt) 1470. žē̦l tēviņa, bail mātītes 1261. lai man žē̦l, kā man žē̦l, žē̦l jaunā bāleliņa BW. 17491. lai man žē̦l, kuo man žē̦l, žē̦l man sava vaiņadziņa 24593. ja tautām galda žē̦l, mums māsiņas vēl žē̦lāki 19177 var. Ļē̦pausim suņa bijis žē̦l LP. IV, 88. žē̦l savas meitas VII, 41. vai tev ir pēc manim žē̦l? BW. 33615. gana man žē̦l palika tam ciemam caurejuot 383, 1. meitai žē̦l palicis par saimnieka žē̦labām LP. V, 124. ķēniņam palicis žē̦l par meitu VI, 642. ai dieviņ, dievam žē̦l (Var.: ij dievam žē̦li bij), kalpam skaista līgaviņa! BW. 21160. dievam žē̦l, leider Gottes U. (gew. dìemžẽ̦l). žē̦l darīt, zuleide tun, ein Leid zufügen, betrüben: migla, migla, rasa, rasa, tā man žē̦l padarīja: nuogulēja bāliņam smalku linu tīrumiņu BW. 28372. žē̦l nedaru māmiņai 132, 2 var. darāt žē̦l tai māsiņai! 26265. brālīt[i]s man žē̦l darīja, es brālim vēl žē̦lāk 17864, 2 var. tālu duot žē̦l nācās (tat, wurde es leid) 12446, 3 var. tam puišam žē̦l nācās, kam nav tādas līgaviņas 477, 1. žē̦l nākties L. "sich zu Herzen gehen lassen". Aus der Vorstufe von r. жаль "leid".

Avots: ME IV, 805

zeltnesis, zeltnesis,

1) ein grosser Herr
Manz., L.; ein Edelmann; ein Beamter: tādēļ tuop... muižnieki zeltneši saukti, kad tiem piede̦ras ze̦ltu nest Manz. Post. II, 19. par zeltnešiem latvieši senāk saukuši ierēdņus MWM. X, 643. iet viens tāds raibs un rankains... zeltnesis Janš. Dzimtene IV, 98. zeltnesīša (Var.: ze̦ltnesēja) līgaviņa BW. 6254;

2) der Ringfinger, Goldfinger
U., Celm., Dond., Frauenb.

Avots: ME IV, 706

zîdals (li. žindalas" zīdals" Miežinis A. - Ottenhof, AP., C., Jürg., KatrE., Oknist, Saikava, Selsau, Sessw., Warkh., Wolmh., Zvirgzdine, (mit î ² ) Frauenb., Karls., N. - Salis, Ruj., Siuxt, Widdrisch, die Muttermilch L., U.: zīdals mazam bē̦rnam RKr. VII, 1402. pazīdināt bē̦rnu ar savu zīdalu LP. VII, 160. uzslauc zīdalu uz bē̦rna kakla kumbra JK. VI, 38. zīdala nav; naudas nav, kuo piena pirkt Vēr. I, 1490. kumeliņu tēju sievieši dzeŗ, tad bē̦rnam tiekuot zīdals Etn. IV, 118.

Avots: ME IV, 731