Paplašinātā meklēšana

‡ I àizkaķêt Bers. "mit Moos oder Hede verstopfen": a. šķirbas baļķu sienai.

Avots: EH I, 28

‡ II àizkaķêt baļķus Lubn., mit einem kaķis 3 in Balken je zwei Linien einkratzen, s. kaķêt.

Avots: EH I, 28

‡ ìekaķêt, mit einer Katze (einem zweizinkigen Haken, kaķis

3) einkratzen:
stendere ir iekaķē̦ta AP. labi dziļi vajag ie., tad vieglāk pāzi iecirst Saikava. .

Avots: EH I, 517

I izkaķêt, abjagen, ausnutzen: dažs saimnieks savus gājējus izkaķē līdz pēdīgam pie darba Ahs.

Avots: ME I, 746

II izkaķêt: kad kaķis izkaķê̦ts (Perfektiv form zu kaķêt), tad pāzi var cirst Saikava, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang (zur Genüge) kaķêt: labu strēķi (eine geraume Weile) izkaķējās, bet tâ nevarēja iekaķēt, kâ vajag Saikava.

Avots: EH I, 452

II izkaķêt, einen Balken rinnenförmig aushöhlen: baļķis izkaķē̦ts = rene izcirsta B. Vēstn.; Biel. H. 15.

Avots: ME I, 746

kaķẽ̦ns: kaķe̦ns, pienu laizīdams BW. 20119 var. me̦lnais kaķeniņš 19300.

Avots: EH I, 576

kaķẽ̦ns, kaķulẽ̦ns, eine junge Katze, ein Kätzchen.

Avots: ME II, 139

kaķêt: zur Bed. vgl. auch ‡ àizkaķêt I. Refl. -tiês, ‡

2) um die Wette katzen
Saikava.

Avots: EH I, 576

kaķêt, - ẽju, [kaķuôt Memelshof], katzen (bei den baltischen Deutschen), d. h. mit einem zweizinkigen Haken (kaķe od. kaķis genannt) zwei Linien einkratzen, bis zu welchen vom oberen und unteren Balken etwas abgehauen werden muss, damit der obere auf die etwaimgen Krümmungen des unteren Balkens genau pase Biel. H. 15. Refl. - tiês, sich zanken, hadern, sich raufen, zerren: man patiktuos, kad ar viņu vienmē̦r varē̦tu kaķēties Blaum.

Avots: ME II, 139

[nùokaķêt, betrügen: viņš nuokaķēja, tâ ka nuo iešanas ne˙kas neiznāca Dond.]

Avots: ME II, 793

‡ II nùokaķêt Orellen, Vank., = nùokaķuôt: abas balkas jau nuokaķē̦tas Saikava. Refl. -tiês Saikava, eine Zeitlang "katzend" müde werden: viņš jau tâ nuokaķējies, ka vairāk nevar.

Avots: EH II, 50, 51

‡ pakaķêt, ein wenig (eine kurze Zeitlang) kaķêt Saikava u. a.

Avots: EH II, 139

‡ pãrkaķêt, von éinem Ende bis zum andern kaķêt Saikava: p. balkai da pat galam. Refl. -tiês Saikava, unversehens "gekatzt" werden: man pārkaķējās par strīpi, ich habe versehentlich über den Streifen hinaus "gekatzt".

Avots: EH XIII, 202

pìekaķēt, piekaķuōt, behauend anpassen: piekaķuo un izruobuo baļķus RKr. XI, 84. lai kuoki uzgultuos viens uz uotru, viņi jāpietēš (jāpiekaķē) Konv. 1338.

Avots: ME III, 255

sakaķêt,

1): auch AP.; ‡

2) "?": baļķi sakaķē̦ti viens uz uotra un nuosūnāti lai Siuxt. ‡ Refl. -tiês Saikava, "katzend" sich überanstrengen:
par daudzi tu esi sakaķējies un nu būsi slims.

Avots: EH XVI, 415

sakaķêt, tr., fertigkatzen (auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): baļķi jau sakaķē̦ti LP. IV, 155.

Avots: ME II, 643

uzkaķêt "срубить" Wid.; durch Behauen anpassend ("katzend") aufstellen (auf): katrs nākuošais vaiņags ir uzkaķē̦ts uz priekšējā B. Vēstn.

Avots: ME IV, 338

‡ àizluõž(ņ)ât, hin- und herkriechend hin-, weggeraten: nezin kur kaķē̦ni aizluožņājuši.

Avots: EH I, 37

‡ àizluõž(ņ)ât, hin- und herkriechend hin-, weggeraten: nezin kur kaķē̦ni aizluožņājuši.

Avots: EH I, 37

àizzilinât putru = aizdarīt, wohl nur ein wenig Milch zu der gekochten Grütze zugiessen, sodass diese eine bläuliche Farbe annimmt Lit. tr., bezeichnen, begrenzen bis zu einer gewissen Stelle: pietē̦sumu jeb kaķējumu Konv. ² 1588.

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 61

‡ apmūdît Warkl., = apslìcinât: a. kaķē̦nus.

Avots: EH I, 103

‡ apžņur̂dzît, oft knautschend (quetschend) erschlaffen machen: apžņurdzīts kaķē̦ns.

Avots: EH I, 129

izglaudît: ausmassieren (?): ve̦cmāma ... bē̦rnam ... izglaudījuse ... visus luocekļus A. Brigadere Dievs, daba, darbs 97. Refl. -tiês: izglaudījās vēl ar kaķē̦nu, izrunājās un aizgāja AP.

Avots: EH I, 448

‡ izkaķinât Frauenb., = izkaķēt I.

Avots: EH I, 452

‡ ķàimerēties ² Lös., zappeln: kaķē̦ns ķaimerējas ar ķe̦pām.

Avots: EH I, 691

kaķe,

1) die Katze [Manz. Lettus, Post. II, 347]:
ve̦ca kaķe gudra;

2) ein Bauinstrument (s.
kaķēt, kaķis);

3) der Exstirpator
Konv. ¹ 121. S. katene, kaķis.

Avots: ME II, 139

‡ kāķējums (baļķī) Kurmene, = kaķē-jums (nomen acti zu kaķêt))?

Avots: EH I, 600

kaķis,

1): Demin, kaķelis Pas. V, 344, kaķitiņš Wainsel n. FBR. XIV, 89; kaķīt[i]s peļu junkuriņš BW. 2251. me̦lni kaķi aizkrāsnē 19830. meža k. 3113, 2; 3): (Bauinstrument)
auch AP., Orellen, Ramkau, Saikava, Salis; die Kerbe, die beim "Katzen" in den Balken gehauen wird AP., Orellen, Ramkau, Saikava, Salis: kaķi izkaķē balkas apuškas pusē Saikava. lai baļķis piegulē̦tu labi apakšējam, tad kaķi izcē̦rt pēc apakšējā baļka muguras Orellen; ‡

4) die Schnur zum Hinaufziehen des Schlagklotzes beim Einrammen von Pfählen
Salis; ‡

5) ein Tauende zum Schlagen:
tad katrs virves gals pārvēršas kaķī Valdess Jūŗas vilki, S. 134.

Avots: EH I, 576

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

kā`ls,

1): pieci kāli kaķēniņu BW. 19404 var; ‡

2) ein Komplekt:
piecas adāmas adatas ir kâls ² Seyershof.

Avots: EH I, 600

lãpeniņš, [lãpenītis], ein Kuchen, Pfannkuchen: ai māmiņa, duod vienu kaķēniņu! man pelītes piegājušas pie tā me̦lnā lāpeniņa Durben n. Janš. [ne˙kādi svētdienas plāceņi, bet tikai tādi darba dienu lãpenīši (weniger gut zubereitete oder weniger gut geratene Pfannkuchen) Janš. Dzimtene V, 97.]

Avots: ME II, 439

luõdîgs: kaķē̦ns l. uz spēlēšanuos Seyershof.

Avots: EH I, 766

maîdzît [auch C., Kl., Kr.], -gu [od. -dzu KL, Drosth., Arrasch], -dzĩju [li. maigįti Miež.], tr., freqn. zu miêgt, wiederholt drücken, kneten, knautschen Bers., C.: bē̦rni sāk kaķē̦nus pa ruokām maidzīt MWM. VIII, 145. viņa maidzīja pa ruokām lakata stūri Saul. II, 115, Smilt., Lub.

Avots: ME II, 548

I mikât: leicht drücken, knutschen, kneten AP., Heidenfeld, Jürg., Saikava, Sonnaxt, "grūstīt" Zögenhof: suns spē̦lē̦damies mikā kaķē̦nu Sonnaxt. m. ("knutschen und kitzeln") meitu ErIaa.

Avots: EH I, 813

mĩlinât,

1) liebkosen, lieb halten:
es gribu tevi apskaut, mīlināt Asp. VII, 26. [aiz kuo mani ciema puiši tikai mīļi mīlināja? BW. 34423.] sieva apkuopa un mīlināja savu māti LP. VII, 514;

2) lieb machen
U. Refl. - tiês, liebevoll um einen herum sein, sich bei jem. einzuschmeicheln suchen, sich mit jem. od. etwas abgeben: Sprw. mīlinās kâ mazi kaķē̦ni. tautu dē̦ls, kuo tik mīļi mīļinies? BW. 9605. Liena mīlinājās ar bērniņu Kaudz. M. viņš tagad sē̦dē̦tu pie krāsns un mīlinātuos ar uguntiņu Kļav. - Subst. mĩlinâšana, das Liebkosen; mĩlinâšanâs, das gegenseitige Liebkosen, Schmeicheln: ak kādi nu prieki, kampšanās un mīlināšanās! JK. III, 77; mĩlinãjums, die Liebkosung: mīlinājumu vajadzība Zalktis I, 150.

Avots: ME II, 644, 645

‡ ņēkstêt, still weinen um Mitau; schreien (mit ẽ) Behnen: bē̦rni, kaķē̦ni ņē̦kst Lemb.; vgl. ņērkšêt und ņer̂kstêt.

Avots: EH II, 114

nùomuļît,

3): auch Pampeln;

4): auch Druw., Golg., Lös., Nötk.; ‡

5) knutschend abquälen
Behnen, Domopol, Ungurmuiža: kaķē̦nu pa ruokām n.

Avots: EH II, 70

‡ nùoņaûkšt ² AP. "spēji ieņaudēties": kaķē̦ns nuoņaukša vien.

Avots: EH II, 72

‡ nùoņurkuôt Lös., = nùoņurcît: n. mazu kaķē̦nu (pa ruokām burzuot).

Avots: EH II, 73

‡ nuosûnât,

1) = nùosûnuôt Frauenb.;

2) tr., mit Moos verstopfen
Siuxt: baļķi sākaķē̦ti viens uz uotra un nuosūnāti lai.

Avots: EH II, 93

‡ nuožņurdzît AP., Frauenb., Heidenfeld, Prl., wiederholt drückend allmählich abquälen od. umbringen: nenuožņurdzi mazuo kaķē̦nu!

Avots: EH II, 111

‡ nùožņurkât, drückend (knutschend) abquälen Heidenfeld: n. kaķē̦nu.

Avots: EH II, 111

nùožulinât,

2): nuožulināts (= nuoņurdzīts) kaķē̦ns Schibbenhof.

Avots: EH II, 111

nùožur̃gât: bē̦rni kaķē̦nu pa˙visam nuožurgājuši Frauenb.

Avots: EH II, 111

pĩkstēt, -u, -ẽju, pīkšēt, pīkšķēt, -u, -ẽju, pfeifen (wie eine Maus) U.; verlauten lassen; weinen, weinerlich sein : Sprw. ir varde pīkst, kad virsū min. pele pīkst Etn, II, 51. pīkst tīri kâ kaķē̦ns CTR. I, 47. [erickiņu] teviņš, ... bez apstājas rūpīgi pīkškē̦dams, spurdz un lē̦kā nuo zara uz zaru Janš. Dzimtene V, 424. balss pīkstuoša kâ sievietei Vēr. I, 1469. nepīksti ne vārda! LP. IV, 115. nedrīkst ne pīkstēt LP. 1V, 6 . pagale dega... pīkstē̦dama A. v. J. 1900, S. 368. Auch ein Refl. pīkstētiēs, verlauten lassen: nepīksties, kad tevi žīdam suolīju! LP. VI, 1, 272. Subst. pĩkstẽjiēns, das Piepen, Pfeifen: ne peles pīkstējiens Kaudz. M. 123. Wohl zu pīka; vgl. auch 13. pykštu "knalle" bei Kurschat.

Avots: ME III, 230, 231

‡ II riminêt Auleja, tollend, mutwillig lärmen: kaķē̦ns riminēja pa ustabu.

Avots: EH II, 371

II ruõtât, -ãju,

1) auch ruotêt, gewandt sein, sich drehen, hüpfen U., hin und her fliegen Lems. n. U., sich spielerisch bewegen Warkl.: guovis te+pat pa druvu ruotā Janš. Bārenīte 5. kuo tad nu abas tâ pa iekšu ruotājat? Janš. Prec. viesulis 32. es atradu vabuolīti mēslienā ruotājuot BW. 1160. es biju irbīte, es māku ruotēt , nuo viena kalniņa uz uotruo 13645 , (aus Kokn.). kas kait irbei neruotāt! 13723. saulītei ruotājuot LP. VII, 528, Warkl. mīļā Māŗa ruotā pa nama jumtu BW. 33386. piegāja grāvim, lai re̦dzē̦tu, kâ ruotā atsvabinātā sula Ezeriņš Leijerkaste II, 179;

2) durchsuchen
Neuenb, n. U.; "beriechen (?)" Bergm. n. U.: es ruotāju, es meklēju sava raiba kaķēniņa BW. 19296;

3) faulenzen
Ruj. n. U. Refl. -tiês, tummeln, (ruõtâties Salis, Ruj.) spielen, hin- und herhüpfen, -springen: tur es ruotājuos kâ bē̦rns Rainis. zaķis ruotājas ar sudraba ābuolu LP. IV, 180. ej druvā, druvaļiņa, kuo pa sē̦tu ruotājies? BW. 27973. mīļa Māŗa ruotājās mūsu jumta virsiņā 1442. nu sāka saulīte ruotāties, te bij rītā, te vakarā, te nu līguo dienas vidū 24794 (weitere Belege bei Wolter AfslPh. VII, 629 ff.). - viegls pussmaids tam tikkuo manāmi ruotājas ap lūpām Vēr. 1, 1392. - Subst. ruõtâšana, das Gewandtsein, das Sichdrehen, Hüpfen, Spielen; ruõtãšanâs, das Tummeln, Spielen, Hüpfen, Springen; ruõtãjums, die vollendete Tätigkeit des Sichdrehens, Hüpfens, Spielens; ruõtâtãj(iê)s, wer sich dreht, hüpft, spielt, springt. Die Bedd. 2 und 3 beruhen wohl auf der Bed. 1, und ruotât 1 gehört wohl (nach Būga LM. IV, 432) nebst rats zur Wurzelform reth- "laufen, rollen".

Avots: ME III, 584

sabur̂zît,

1) auch saburznît, tr., zerknittern, zerknillen, zerreiben: viņš saburzīja papīru MWM. VII, 333. tu esi saburzījusi apģē̦rbu Stari I, 164. saburzītas skrandu se̦gas Vēr. II, 522. kādu saburzītu zīmīti viņš tai iespieda ruokās A. XVII, 488. priekšauts, kuru ... puika bij saburzījis XX, 482. cik saburzīta tā (=ce̦pure), sašļukuse, izbalējuse Vēr. II,1236, Dunika. saburznītuo platmales dibe̦nu Dz. V. - mēs tâ kâ saburzīti U., wir sind in Streit geraten;

2) sich abstrapazieren
(?) Bergm. n. U. Refl. -tiês, sich zerknillen, zerknittern, zerreiben: matu palieki... saburzījušies un saslaistījušies Saul. I, 134. Gaisiņš sāka salīdzināt saburzī jušās ūsas JR. V, 61. viņam virssvārki bij saburzījušies Kaudz. M. 236, Dunika. saburzījies kaķē̦ns Seifert Chrest. III, 3, 145.

Avots: ME III, 599

sameņ̃ģêt, ‡)

2) in Kot treten
Kaltenbr.: guovis sameņģēs sienu; ‡

3) "pajuokuot" Kalz. n. Fil. mat. 29: sameņģē nu viņu! ‡ Refl. -tiês "paspēlēt(ies), papriecāties" Kalz. n. Fil. mat. 29: sameņģējies nu ar viņu! (zu einem Kind gesagt).
sunē̦ni un kaķē̦ni sameņģējas.

Avots: EH XVI, 429

šiemreiz "?": šiemreiz (Var.: šīm reizām; citus gadus) puiši zirgus jāja,... nu jāj raibus kaķēniņus BW. 13005, I.

Avots: ME IV, 20

sir̃ks Dunika, Rutzau, grauhaarig V., gräulich N.-Bartau n. Etn. II, I ; von braun u. weiss gemischter Farbe (von Pferden gesagt) Dunika: sirkaķēve. Wohl zu sir̃ms; zum Suffix vgl. le. sarks "tot", li. pìlkas "grau".

Avots: ME III, 846

šķipsna Wid., Bershof, Druw., Kurs., Nigr., W0lmarshof u. a., šķipsne U., Celm., Saikava, šķipsnis U., Dr., Sissegal, šķipsns Ermes, soviel man mit drei Fingern fassen kann U.; eine Strähne Dr.; eine Fitze Dr.; ein Weniges: tabākas šķipsnis Sissegal. uzbēra uz īkšķa nagu šķipsni tabākas MWM. iebēra... deviņas kājminu šķipsnīšus BW. I, S. 184. izplūci vienu spalvu šķipsnīti LP. IV, 196. matu šķipsna Kurs., Etn. IV, 70; Vēr. II, 1195; Blaum. Skal. ug. 53; Niedra Zemn. dēls 40. linu šķipsna Jürg. (hier neben miltu šķipsnis), Nigr. cik tad šis man tuo linu iedeva? tikai tādu šķipsnu, I nebij ne trīs auklas nuovīt Kurs. vērpiet... linus pa vienai šķipsniņai! BW. 6967. sasiet ar kaņe̦pāju šķipsni kaķē̦niem astes Libek Pūķis 41. pēdējuo labības šķipsni nuopļaut Pūrs II, 65. mazgā sasietas... labības šķipsnas Etn. III, 141. katrs gribēja duot ziedaļai pa šķipsnam (zâles) Iv. Kaija Iedz. gr. 17. širmja vietā ce̦purei vēl tikai divas sadriskātas šķipsnas karājas Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 480. sāls šķipsnīte Saikava. labu škipsnu naudas LP. VII, 58. dabūja krietnu šķipsnu naudas un drēbju Druw. Nebst šķipsta, šķipasts 2 šķipuosts, šķīpstiņš, šķīpsniņa zu li. skypata "ein kleines Stückchen, Bröckchen" (s. Bezzenberger Lit. Forsch. 170), r. щипáть "kneifen, zwicken, rupfen", čech. štipec "was man mit drei Fingern fasst" u. a. (s. Zubatý AfslPh. XVI, 415); vgl. auch Būga KSn. I, 291.

Avots: ME IV, 42, 43

unkšêt, -u, -ẽju,

1) = unkstêt N.-Peb., Segewold: izsalcis bē̦rns, kaķē̦ns, kuce̦ns, sivē̦ns unkš N.-Peb. kuo tad nu unkšat? vēl jau ēst negribas! ebenda; "weinen" (mit ùn ² ) Gr.-Buschhof, Memelshof;

2) = ūkšêt U.;

3) huadegebellähnüche Laute von sich geben
(mit ùn ) Nötk.

Avots: ME IV, 299

vēkšêt, -u, -ẽju, blärren St., plärren Bl. (mit ẽ ), (von Kindern, Fröschen, im VL. von einem Bocke gebraucht) U.; (hässlich) schreien, (laut) weinen Kokn., Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., Nötk., Plätere, Raiskum, Rentzen, Rosenbeck, Vīt., Wenden, Wessen, Wolmarshof, (mit ê ) Ermes, Schwanb., Walk, (mit è ) Trik., (mit ê ² ) Arrasch, Jürg., Karls., Nikrazen, Ruj. (von Kindern, Kälbern und Ferkeln gesagt), (mit ê ² ) Sessw., (vẽkškêt) Adiamünde (von Kindern gesagt), Frauenb. (von Kindern gesagt), (mit ê ² ) Bers. (von Kindern und vom Pirol gesagt), KatrE. (von Kindern und Katzen), Lubn., Saikava (von Kindern und vom Pirol), Sehren (von Kindern, Katzen, Ferkeln und vom Pirol), Sonnaxt (von Kindetn und Katzen), (vēkšît) Sessw., Vīt., (mit è ² ) Lös., (vēkšķît) Sessw., (mit è ² ) Jummardehn, KatrE., Kl., Meiran, Saikava, Selsau, (vēkšt) Brasche, Frauenb., Wessen, (mit è ) C., Nötk., PS. (von Kindern, Ferkeln und vom Pirol gesagt), Schujen (von Kindetn und Katzen), Serbigal, Trik., (mit ê ² ) Golg. (von Kindern und Ferkeln), Lös., Meselau, N.-Schwanb., Sessw. (von Kindern, Katzen, Ferkeln), Wessen (von Kindern und Hasen), Zvirgzdine (von Schafen), (mit ê ² ) AP. (von Kindern, Katzen), N.-Bartau, Dunika, Preekuln; vẽkšêt MSil. "kunkstuoši žē̦luoties": kaķis vēkš (kad viņam uz asti uzmin Schwanb.) Etn. II, 51. vāluodze vēkš uz lietu Jürg., Vīt. (ähnlich: Etn. II, 172), bullis bauruo un vēkš MWM. v. J. 1896, S. 418. kaķē̦ni vēkšēja un ņaudēja Libek Puķis 41. āzis vēkšķējis LP. V, 203. āži vēkš, kā jie vēkš? āži vēkš (Var.: vēkška, vēkšķe) liepu lapu BW. 13017, 1. kaza vēkša 25872, 20. me̦lni gaiļi purvā vēkše 8908, 1. kaķa āda vēkšen vēkš (Var.: ņaudēt ņaud) 20523 var. viņa ... raudāja un vēkšēja CTR. I, 8. sieviete vēkš un šņukst Apsk. v. J. 1903, S. 282. Ance bijusi mierīga un daudz nee̦suot vēkšējusi Janš. Griet, velti nevēkši! Janš. Mežv. ļ. II, 162. puikas... pastāvīgi pa istabu vēkša A. XX, 645. Sprw.: pats sit, pats vēkš Frauenb. aizbēdzis nelabi vēkšķē̦dams LP. V, 397. ve̦lns vēkše̦dams pruojām VII, 229, dzirdējuši (sc.: ķē̦mus) vēkšuot 452. - paegļi vēkšķ ugunī Kaudz. Izjurieši 215.

Avots: ME IV, 555

žmaudzît, Praes. -gu (Adl. C., Druw., Jürg., Kalz., Meiran, Prl., Selsau) od. -dzu (Saikava, Wolmarshof), Praet. -dzĩju, = zmaûdzît, drücken, pressen, würgen (mit aû ) Adl., A. - Ottenhof, C., Jürg., Kalz., Meiran, Prl., Saikava, Selsau, Wolmarshof: žmaudzît uogas A. - Ottenhof, Wolmarshof. suns sāka kaķi žmaudzīt Saikava. bē̦rns žmauga kaķē̦nu Druw.

Avots: ME IV, 821