Paplašinātā meklēšana

àizkràce, die Gegend jenseit einer Stromschnelle JK.

Avots: ME I, 33

krācaîns, kŗācaîns, reich ar Stromschnellen, WAsserfällen: krācainas upes Konv. 1576.

Avots: ME II, 265

kŗācains, kŗāce [li. kriokė "градовая туча"], kŗācējs, kŗāciens, s. krācains, krāce, krācējs, krāciens.

Avots: ME II, 297

‡ II kràcains ² Warkl., fehlerhaft, uneben (vom Gewebe): k. aude̦kls.

Avots: EH I, 644

kŗāce,

1): auch (mit â ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 665

kràce C., [Wolm., Jürg., N. - Peb., Arrasch], krãce [Lautb.], Kand.,

1) [kŗãce Dunika], der Rummel, Wasserfall:
lejā krācē putuoja un šļāca ūdens Blaum. viņi nuolaiž pluostus par krācēm A. XVI, 1057. tâ izputi kâ dzirnavu krāces putas Etn. III, 55;

2) eine Stromschnelle Lennewarden,
U.;

3) kŗãce, Benennung einer von einem Bächlein durchschnittenen Schlucht
Kand. Zu krākt.

Avots: ME II, 265

kràcẽjs Wolm., C., kŗâcẽjs ² , der Schnarchende, Krächzende; der Pl. krācēji,

1) der Nasenrachenraum:
krācēji = krākažiņas, caurumi, kas savienuo de̦gunu ar muti Lös. n. Etn. IV, 97, [Lub., Fest.];

2) "grumbulainums pie aukslējiem, īpaši suņiem un kaķiem" Druw. Etn. II, 161.

Avots: ME II, 265

kràcẽjumi: auch (mit ã ) Siuxt.

Avots: EH I, 644

kràcẽjumi, der Nasenrachenraum: kad iesnas grūtumi, tad saka: krācējumi iekaisuši Naud. akūtas iesnas sākas krācējumuos (aizde̦gunē) Konv. ² 559.

Avots: ME II, 265

‡ krâcêt ² , -u, -ēju Salis n. FBR. XV, 70, = kràkt; jūŗa krâcē ² Adiamünde, Zögenhof.

Avots: EH I, 644

kràciêns: auch Gesause, Gebrause, Gekrache (mit ā ) Segew.

Avots: EH I, 644

kràciêns, kŗâciens ² Kand., dass Schnarchen: kad tē̦vs aizmidzis kŗāks un nuo viņa kŗāciena zeme dimdēs, paņemi iemauktus LP. IV, 66.

Avots: ME II, 265

krācinât, krācenêt, kracinât, dial. kradzinât BW. 33673, intr., freqn., demin. zu kràkt, krächzen: kuo tie kraukļi krācināja? Neu - Laizen, BW. 23508 (Var.: kracināja Schwanb. 31560, Libien 12796). "Margrietai var ticēt", vecis krācenēja MWM. IX, 446. kuo tie kraukļi kradzināja, kuo žagatas zvadzināja? Serb., wo kradzināt aus kracināt hervorgegangen zu sein scheint durch den Einfluss von zvadzināja. Vgl. krecināt.

Avots: ME II, 265

kŗācis,

1) eine ausgerissene Schlucht
Hofzumberge n. U.;

[2) kŗãcis Dunika, ein kleiner Wasserfall in einem Bächlein oder Graben:
pie kŗāča sakrājusies putu kaudze].

Avots: ME II, 297

pakràce,

1) der Ort unterhalb einer
kràce Dr.;

[2) eine Stromschnelle
Arrasch.]

Avots: ME III, 48

‡ àizkràkt, schnarchend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, einen röchelnden Laut von sich geben: čūska aizkrācēs un salima Pas. VII, 112.

Avots: EH I, 32, 33

aplìkt, intr., inch., sich umbiegen: kuŗu naglu sit, tā aplīkst A. XX, 76. Refl. -tiês; aplīkusies uz auss labi nuorāva krācienu Vīt. 63.

Avots: ME I, 102

burzguļuôt (unter burzgulêt): ūdeņi, brāzdamies pār ķērkšļiem, krāc un burzguļuo Janš. Līgava II, 9.

Avots: EH I, 256

II dūsma,

1) der Ton, Klang, der Schall, Pfiff, das Brausen, der Lärm
Elv.: nuo ragu straujās dūsmas MWM. VII, 572. dze̦n vēji skaņu dūsmu MWM. VIII, 177. tāļu iegraudās kâ apakšzemes dūsma A. XV, 195. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644. zvana dūsma plūda Duomas I, 377. krāces dūsma Apsk. I, 439. tur dūca dūsma Rainis Tie kas neaizmirst 88;

2) das Gedränge, Gewühl:
man pašam tiek par traku iekš šīs dūsmas Rainis. milzums dūmekļu caur miglas dūsmu bāl MWM. VII, 56. [Wenn die Schreibung mit -s- überhaupt richtig ist (vgl. dūzma und dūzme). wohl mit s aus zs und wenigstens in der Bed. 1 zu dūžuot. dūzuot und dūzenēt resp. (wenigstens in der Bed. 2) zu duzt.]

Avots: ME I, 530

dze̦lˆmãjs,

1) die Tiefe (im Wasser):
straume, kas aizkrāc pār radzēm un dze̦lmājiem Teodor;

[2) vieta purvā, kur daudz dzelmju Ruj.]

Avots: ME I, 541

‡ gārdzuļuôt, schaunachahmendes Verbum: dun, dārd, gārdzuļuo, krāc un ste̦n visa ... debesmala A. Grīns Dvēseļu putenis II, 147; "röcheln" (wo?): gārdzuļuo tas, kam kas kaklā iesprūdis Bērzgale.

Avots: EH I, 390

ìekrāktiês, aufschnarchen: mežs iekrācies LP. VII, 127. "tu neģēli", iekrācas Andrejs MWM. VII, 188. zirgi iekrācas LP. V, 124.

Avots: ME II, 29

izkràkt, intr., ausschnarchen; izkrācis, verfallen, verschmachtet Manz., Oppek., Peb., Refl. - tiês, ausschnarchen: nu viņš diezgan izkrācies.

Avots: ME I, 754

‡ izrīstît;

1) ausfressen
Kegeln: viens pats visu izrĩstījis;

2) "?": izrīstījis un izkrācis Lange Latv. ārste 42. Refl. -tiês, eine Zeitlang sich würgen
Jürg. u. a.: izrīstījās, bet nevarēja izvemties.

Avots: EH I, 477

jũŗa: auch Lesten n. FBR. XV, 20, Schrunden n. FBR. XIII, 102, Degahlen, Dunika, Kal., OB., Peterskapelle, Rutzau, Demin, jūriņš BW. 30862, 1 (aus Angermünde),

1): ik dieniņas j. krāca BW. 23289. j. viņu nepanesa 33625. staigāja pa jūras krastu Pas. X, 455 (aus Jāsmuiža). kad es skrēju par jūreņas BW. 33612, 1. pārbrauču par jūrūm Pas. X, 224 (aus Bikava). iesviede juo jūrās 415 (aus Welonen). jūru putni 4088, 1 (aus Andrupine). palaist jūrās (ins Meer)
Pas. IX, 110 (aus Lettg.); 3): ļaužu j., eine grosse Menschenmenge.

Avots: EH I, 569

jũŗa, jũra (li. júra), jūre [Manz.], Holmhof, Modohn, [jūris Für. I, der Pl. jūras (li. júrios) Preili, KSn. I, 236], Demin. (ungew.) jũrĩte BW. 30851,

1) das Meer:
dievs nuosauca ūdeņu krājumu par jūŗu I Mos. 1, 9. [jūŗas vējš U., der Westwind. ] Sprw.: ve̦ca jūŗa, jauns kuģis, lai tik skrej. arī jūŗa nav bez dibena. kad viens jūŗā nuoklīst, vai tamdēļ tur nebrauks. jūŗa šņāca, jūŗa krāca BW. 30707, 3. [jūre kau Manz. Post. I, 14.] Attribute: bangaina, mierīga jūŗa. [stipra jūŗa Salis, bewegtes Meer ]; in vielen geogr. Namen: baltā, me̦lnā, sarkanā, vidusjūŗa u. s. w.;

2) selten für grössere Wassermasen, obgleich sie eigentlich Seen sind, also für
e̦ze̦rs: es savai māsiņai jūras niedru klēti taisu Ltd. 2716; so auch Galilējas jūŗa (bibl.);

3) übertr., zur Bezeichnung einer wogenden, gefahrvollen Bewegung, einer Fülle, Menge:
dzīves jūŗā laisties Kaudz. M. piens kâ jūŗa un sviests kâ māli LP. VII, 558. [Zu li. jáura "sumpfige Stelle (wo jau - aus eu - entstanden sein kann und wohekr auch das j - von jūr - stammen mag),apr. acc. s. iūrin "Meer" und wurs (wohl aus * ūrs) "Teich", an. úr "feiner Regen", ae. éar "Meer", la. ūrīnor "tauche unter Wasser" u. a., s. Berneker IF. X, 162, Persson IF. XXXV, 199 f. und Beitr. 604, Rozwadowski RSl. VI, 45 f., Boisaq Dict. 729 unter οὐρέω, Walde Wrtb. ² 860, TRautmann Wrtb. 335, Būga KSn. I, 235 ff., Meillet Bull. XXIII, 76.]

Avots: ME II, 122

‡ krāčaîns, = krācains: pie krāčainās straumes Ciema spīg. 136.

Avots: EH I, 644

kracinât, s. krācinât.

Avots: ME II, 255

kradzinât, s. krācinât.

Avots: ME II, 255

kràkt, kŗâkt ² - cu (li. krõkti od. kriõkti "röcheln, grenzen"),

1) schnarchen, röcheln, schnauben:
viņš aizgāja šņākdams, krākdams. kas piektvakaru vij auklas, tas pa nakti krācuot Wid. krāc kâ zāģeris krāc;

2) krächzen:
vārnas krāca uozuolā BW. 32123, 5;

3) schnauben, tosen, brausen:
jūŗa, vē̦tra, kŗāce kŗāc. zeija krāja krācama BW. 30321; mit dem Gen.: jūŗa kŗāca zvejnieciņu, schnaubte (verlangend) nach Fischern BW. 17456. [Nebst slav. krakati "krächzen" zu ahd. hruoh "Krähe" und vielleicht ir. cráin "Sau", s. Stokes Wrtb. 96.]

Avots: ME II, 266

krātaiņi, der Nasenrachenraum, caurumi, kas savienuo de̦guna te̦lpas ar mutes te̦lpām N. - Bartau n. Etn. II, 1. [Aus * krãtaiņi? Vgl. krācēji dass.]

Avots: ME II, 269

‡ krûtnējs ² Salis, ein gewisses Brustleiden ("krūšu slimība, kad krūtis krāc").

Avots: EH I, 663

nùokrākt, abschnarchen, abschlafen: nuokrāca līdz palaunadzim Seibolt. Refl. -tiês, einen krächzenden, röhelden, schnaubenden Laut von sich geben, sich abkrächzen: me̦lnais tikai nuokrācies vien LP. VII, 1050.

Avots: ME II, 801

uolis, Plur. uoļi, Kalkstein(e) Lennew. und (mit uô ) Wenden n. U., (mit ùo) C., Kaugershof, PS., Smilt., Trik., (mit uõ ) Adiamünde, AP., Iw., Jürg., Salis, Wolmarshof, (mit ùo ² ) Bers., Erlaa, Golg., Kl., Prl., Saikava (unbek. in Dond., Kaltenbrunn, Memelshof, Ruj., Selg., Siuxt, stenden); "grosse Steine" Bers., Kokn., Sessw.; ùolis ² Warkl. "ein runder Sandstein von der Grösse eines Kohlkopfs"; uolis U. od. uoļa akmins U., der Kieselstein: baltiem Gaujas uoļiem bij celiņš nuokaisīts Sudr. E. straume krāca pār nuoskaluotiem uoļiem MWM. VIII, 327. jūŗas viļņu banguošana pār gludajiem uoļiem IX, 327. druoši bridu tuo upīti, kur guļ uoļi (Var.: uolas) dibe̦nā BW. 11093. upītē uoļus (Var.: uolu) sviedu; upe uoļu nepanesa 8929, 3 var. uoļu zeme, a) kalkhaltige Erde C., Smilt.; b) kiesichter, kieselreicher Boden U.: apkal manu kumeliņu! zvirgzdu zeme, uoļu zeme, kur māsiņu iedevām BW. 15935. Zu uõla.

Avots: ME IV, 417

[pakrākt(iês), pakŗāktiês, ein wenig schnarchen: gulē̦tājs labu brīdi pakŗāca Nigr. lai nu viņš vēl pakrācas!]

Avots: ME III, 48

[pakrākt(iês), pakŗāktiês, ein wenig schnarchen: gulē̦tājs labu brīdi pakŗāca Nigr. lai nu viņš vēl pakrācas!]

Avots: ME III, 48

‡ papir̂st, dann und wann furzen (?): saldāti guļ ..., krāc pa˙pirzdami Pas. II, 51.

Avots: EH XIII, 163

pãrkļũt, intr., hinübergeraten, hinüberpassieren: centās pārkļūt pāri par draudzes skuolas slieksni A. XX, 944. grūti pārkļūstamas krāces Konv. ² 485.

Avots: ME III, 161

putuôt (li. putúoti), auch refl. putuôtiês, schäumen: baltas šķūmes putuoja Mācīt. meita 43. zirgam mute putuo (von schnellem Laufen) Vīt. 107. leja krāce putuoja un šļāca ūdens Blaum. putuojuošs alus, schäumendes Bier: saimeniece man ienesa putuojuošu alutiņu BW. 31122. glāze alus putuojas Seifert Latv. Chrest. II, 196. eite, meitas, guovu slaukt!... kuŗai piens putuojās, tā būs laba salminiece BW. 11756. kuilis putuojas (lässt Schaum aus dem Munde) Grünh.

Avots: ME III, 443

sadragât, tr., zerschmettern, zerstoren: luode sadragājuse mūri LP. V, 387. auka jūrā sadragāja kuģi VI, 862. jūŗa uz reizi sāk trakuot, un kuģi sadragā lupatās IV, 111. sadragāti kauli A. XX, 116. viņš . . . sadragā juodus RKr. VIII, 9. Garšins gāzās nuo trepēm . . . un sadragāts nuomira Konv. ² 1013. mēs neatruodam sadragātu ve̦cuo ideālu Vēr. I, 1444. viņš sadragāja savu spuožuo likteni ebenda 1447. es tīši sadragāju tavu uzticību II, 567. tu sadragā ar paša ruoku savu laimi Puriņš Nauda 43. Refl. -tiês, sich zerschmettern: pie krāces laiva sadragājas MWM.

Avots: ME III, 611, 612

sagul˜t,

1): visi saguluši; krāc vien Auleja. platuo, milzīguo krāsni, kuŗā vajadzēja s. visaa maizes bagātībai Anna Dzilna 176. ruokas uz margām salicis, krūtīm sagulis, galvu nepagrieza atpakaļ A. Upītis Pirmā nakts 118. sirdī sagulst tāda smagme Ģertr. 217. dābuls sagulis Kaltenbr. smagi sagulst mieži ebenda. ve̦ca, sagūlusi klētiņa Pas. XIII, 255; ‡

2) sich stürzen auf (von mehreren Subjekten gesagt):
līdz kuo žīds parādās mūsu suņiem, tâ šie sagulst virsum kā vilki Saikava.

Avots: EH XVI, 411

sakràkt, ‡ Refl. -tiês Auleja, gegen (mit) einander krākt: zirgi sauošņājas, sakrācas.

Avots: EH XVI, 419

I sĩvs,

1): nu spannim izgājis viss skābums, un nu piens vairs nebūs s. Siuxt. s. dūms AP.;

2): sīvi kuost mē̦dz mušas Dunika, Siuxt, Strasden. sĩvā muša Dunika, eine gawisse Fliege, die Menschen sehr schmerzhaft sticht.
kuo tie kraukļi sīvi krāca? BW. 33596, 7 var.

Avots: EH II, 493

šļàkt Neuenb., (mit à ² ) Bers., Kl., Saikava, (mit â ² ) Bershof, Dond., Dunika, Iw., Jürg., Grünw., Salis, -cu,

1) tr., Wasser ausstürzen Gramsden
(mit â ² ), U., Fest., Druw., Alswig, Jürg., Lennew., Mar., Ruj., Salis, (mit à ² ) Aahof, Golg., Prl., Oppek., Schwanb., Selsau, Sessw., (mit à) Nötk., C., Papendorf, PS., Schujen, Smilten, Wenden, Wolm.: gars... šļāca ūdeni acīs Kra. Vīt. 11. rūc Adrija, viļņus pret klintīm tā šļāc Vēr. I, 834;

2) schwungvoll werfen:
kâ grābju (sc.: naudu), tâ šļācu (Var.: iemetu) ar visu sauju BW. 1780, 2. šļāc, brāliņ, tautu naudu par galdiņa galiņu! 13670. vienu sauju (sc.: riekstu) namā šļācu (Var.: sviedu) 13420 var. (ähnlich: 15689). šļācu riekstus plāniņā 15723. (fig.) viņa būtu vēl labu garu rindu pārme̦tumu šļākusi ve̦cajam bārzdā Niedra A. v. J. 1898, S. 91;

3) intr., sich ergiessen
C., Saikava; spritzen Jürg.; giessen (vom Regen) U.: lietus šļāc Seltingshof, Alswig. šlākdams un krākdams ūdens gāzās pa grāvi Jürg. strautiņi šļāc Bolwen. ūdens šļāca pa slūžām uz leju Adsel, Drosth. krācē putuoja un šļāca ūdens Blaum. st. 16;

4) tosend stürzen
(intr.), vom Schall, der bei starkem Wasserguss entsteht: dzirdu, ka ūdens dzirnavās šļāc Saikava;

5) stark pissen
U., Mag. XIII, 2, 65. Refl. -tiês, sich ergiessen: asaru lāses pašai šļācās atpakaļ ģīmī Janš. Bandavā I, 104. Wohl aus einem ältern Paradigma *prs. šļacu (für *slacu, zu slaka I), prt. šļdcu, inf. šļâkt.

Avots: ME IV, 69

spraũslât Bauske, Wandsen, Dond., Widdr., Wolm., Selg., Karls., spràuslât C., spràuslât ² Kl., Selsau, Golg., sprauslât U., -ãju, sprausluôt Memelshof, U., spraûšļuôt ² Iw., spraušlêt U., -ẽju, tr., intr.,

1) sprauslât N.-Peb., Nötk., sprauslêt Saikava (mit àu ² ), BW. 18397, 2, spraušļât Wid., spraušļuôt LP. VI, 860, spraũslât PS., sprausļuôt, prusten (wie ein Pferd)
U.; spritzen U.: zirgs sprauslā Nötk., N.-Peb. kumeliņš te̦k pa ceļu sprauslādams (Var.: sprausļuodams) BW. 18396, 2. atte̦k brāļa kumeliņi kâ lācīši sprauslādami 27643. lai skraidīja puišķeniņi kâ āzē̦ni sprauslādami 32806, 4. cūka pakaļ skrej baltus zuobus sprausļuodama 30929. Sprw.: sprauslā (niest Wessen) kâ kakis dūmuos RKr. VI, 297. guovis . . . mauruojuot un sprauslājuot A. XX, 305. aiz sāpēm uzslējās ve̦lns, bļāva, sprauslāja JK. V, 1, 37. sargs sāka trīcēt . . . , siekalas sprausļuodams D. Goŗkijs 33. viesulis smiltīs sprausluodams krāc Skalbe Āb. 34;

2) ein Klystier setzen
U. Anscheinend eher eine Nebenform zu praũslât (s. dies und Būga Aist. Stud. 176, Persson Beitr. 8752 und v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 259), als (nach Walde Wrtb.2 729) zu mhd. sprützen "spriessen, spritzen" u. a.

Avots: ME III, 1012, 1013

stabulêt, -ẽju, tr., intr., auf der Pfeife blasen U., aufspielen Elv.: gans stabulēja vai dziedāja Poruk IV, 27. dzirdējuši ganu stabuli stabulējuot MWM. VIII, 103. ļaudis stabulēja ar stabulēm I Kön. 1, 40. vējiņš pūta, sili krāca, priežu gali stabulēja BW. 30670 (ähnlich: 27560 var.).

Avots: ME III, 1037

svākšêt: ūdens svākš ("krāc") plūzdams pār kādu šķērsli Roop, Sermus.

Avots: EH II, 612

tìkls: mit ĩ Gipken n. FBR. XIII, 66; ein nom. s. tīklas Evang. 1753, S. 53. skaidu t. Kaugurciems, ein Netz für die grossen Strömlinge. jūra krāca smalka tīkla BW. 30764; Demin. tīkliņš Salis, eine Art Muster.

Avots: EH II, 685

trīce,

1) das Beben, Erbeben MWM. VI, 325: ievirza zemes garuozu pastāvīgā trīcē U. b. 118, S. 15. pār lapām pārskrēja viegla trīce Apskats v. J. 1903, S. 390. (zemes)trīce, Erdbeben
MWM. X, 99, Vēr. II, 1091;

2) das Gedröhne (?):
ar Pērses krāces trīci Juris Brasa 5.

Avots: ME IV, 239

‡ urêt (richtig?), = urdêt 3, urdzêt: lielās upes paluos šņāca un krāca, un mazās urdaviņas čaluoja un urēja Saul. Raksti XII (1926), 43.

Avots: EH II, 714

uzkràkt, uzkŗâkt ² ,

1) schnarchen,
(perfektiv): gulē̦tājs šad un tad uzkrāca;

2) schnarchend aufwecken:
uzkrāca mani nuo miega.

Avots: ME IV, 344

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. ² 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554

‡ vē̦rpatains, wirbelicht: tava valuoda gan skrēja tik strauji kâ mūsu Azandas krāce, un prāts tev tik˙pat v. Vindedze 7.

Avots: EH II, 777

vẽ̦tra (li. véčra "Sturm", apr. wetro "Wind"), Sturm, ungestümes Wetter U.: nikna vẽ̦tra pluosās LP. I, 176. nu nāk vēja liela vẽ̦tra BW. 16213. liela vēja vẽ̦tra krāc 18454. vē̦tra lauza vītuoliņu 17700, 3. - Demin. vētriņa, ein leichter Wind(hauch) Spr. Nebst slav. větrъ (serb. vjȅtar) "Wind" zur Wurzel von vẽjš.

Avots: ME IV, 572

virmuôt Allendorf (mit ir̂ ² ), Aahof, Annenburg, Ekau, Garrosen, Grünw., Kalzenau, Meiran, Mesoten, Sessw., Vīt., sich leicht zitternd und flimmernd bewegen, kräuseln, vibrieren; kleine Blasen werfen (vor dem Sieden) Üxküll, (mit ir̂ ² ) Grünwald: dienvidū klusā laikā saulītē skatuoties viss gaiss virmuo (mit ìr ² Adl.) un ņirb Kurs., Vīt. nuo pusdienas debesīm virmuo karstums Domas III, 432. siltuma tâ ir virmuo Kalzenau. ūdens jau virmuo, drīz sāks pilnīgi vārīties Annenb. ūdens katlā pamazām vārīdamies virmuo Sessw. ūdens upē nuo lē̦na vēja virmuo ebenda. vēja pūsmai pūšuot jūra trīcēja virmuodama D. Gorkijs 8. ūdens ap akmeņiem virmuo un krāc A. v. J. 1903, S. 30. vietām virmuo lielas ūdeņa paltes Stari III, 225. tumšs virmuo . . atvars Druva II, 1395. garaiņi virmuo Meiran. ielu uguņu blāzma virmuoja gaisā Laivitņš. pie ... debess ... zvaigznes virmuo Kurcijs Bez prieka un dailes 65. virmuojuoša ze̦lta putekļu straume Domas III, 409. ļaužu drūzma ... sāka virmuot Upītis Sieviete 288. kas tur virmuoja cilvē̦ku ... ! Ezeriņš Leijerk. II, 144. Wohl zur Wurzel von virt.

Avots: ME IV, 608

zeids,

1) s. zeĩda:

2) "?": piecas mucas stiprs al[u]s, zeids (Var.: zeija) krāc BW. 2324, 1.

Avots: ME IV, 703

zeija,

1) ein Küfen beim Bierbrauen, daraus das Bier läuft
St. (zeije); ein Gefäss zum Blerbrauen Bielenstein Holzb. 297 (mit Abbfld.), (zeijas baļla) 303, Spr., (mit eĩ ) Siuxt, (mit èĩ ) Selburg, (zeja) Oknist: se̦sks dara alutiņu; piecas mucas stipra alus, zeija krāca krācamā BW. 2324. kubuls rūga, zeija te̦k BW. 19612;

2) eine schwache, dünne Suppe mit wenig Zukost
Naud. In der Bed. 1 aus d. Seihe (im Grimmschen Wrtb, unter Seihe z. B. hoppen-seige, wein-seyhe );in der Bed. 2 aus mnd. sei(g) "beim Bierbrauen übriggebliebene Malztreber"?

Avots: ME IV, 703