Paplašinātā meklēšana

‡ àizārdît,

1) bis zu einer gewissen Stelle trennen:
a. zeķi līdz caurumam;

2) anfangen zu trennen:
a. vìli. Refl. -tiês: man aizārdījās par tālu, ich habe versehentlich zu weit getrennt.

Avots: EH I, 7

‡ aîzmur̂dît ²

Dunika, mühsam hintet etwas stopfen (stecken):
a. lupatu starp skapi un siênu.

Avots: EH I, 40

àizsir̂dîtiês, böse werden Zb. XVIII, 280.

Avots: ME I, 49

‡ àizspãrdît, àizspar̂dît, wiederholt mit dem Fuss wegstossen: dusmās aizspārdīja pruojām visu, kas gādījās tuvumā. Refl. -tiês, um sich schlagend, zappelnd hin-, weggelangen: zivs aizspārdījās līdz ūdenim.

Avots: EH I, 50

‡ àiztirdît,

1) erzürnen
(mit ìr ² ) Mahlup;

2) ärgernd wegtreiben
Golg., Schwanb.

Avots: EH I, 58

‡ àizur̃dît,

1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;

2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen
Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;

3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.

Avots: EH I, 60

‡ apārdît,

1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. kādu drēbes gabalu;

2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;

3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙apkārt;

4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.

Avots: EH I, 72

apdzirdît, ‡

2) sich betrinken lassen, betrunken machen
Bers. u. a.: a. kuo ar alu.

Avots: EH I, 79

‡ apirdît, = ‡ apir̃dinât 2: a. zemi Bauske.

Avots: EH I, 86

‡ apmirdît,

1) beschwichtigen, stillen
(perfektiv) Fest., Warkl.: a. zuobu sāpes;

2) (vor einer Operation mit Chloroform) einschläfern
Kr. Rosiften.

Avots: EH I, 102

‡ apsir̂dîtiês Warkl., zornig werden, apskàistiês.

Avots: EH I, 112

‡ apšķârdît ² Dunika = apšķaidît: braucuot a. kam bikses ar dubļiem.

Avots: EH I, 119

‡ apspārdît,

1) wiederholt (mit den Füssen) ausschlagend umstürzen
(tr.): kumeļš apspârdījis ² visas rudzu kuopīnas Dunika;

2) wiederholt ausschlagend bewerfen
Dunika: a. de̦guošuo krūmu ar zemi.

Avots: EH I, 115

‡ apurdît,

1) mit einem Stöckchen bewegend umstürzen
(tr.) Dunika: apur̃dît ve̦cu sēni;

2) = aprušinât: a. uogles ar smiltīm, lai neatdziest Dunika, Kal., Rutzau;

3) = ‡ apdūzenêt 1 Festen.

Avots: EH I, 124

ā`rdît: auch AP., Ramkau, (mit âr ² ) Frauenb., Grob., Seyershof, Strasden.

Avots: EH I, 194

ā`rdît, -u, -ĩju (li. ardýti dass.), auch ãrdît [Salis, Matk.], tr., freqn. zu ḕrst (s. dieses),

1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;

2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;

3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;

4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;

5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu kā ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;

6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu kā ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,

1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;

2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;

3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;

4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās kā traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā`rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374

Avots: ME I, 241

atā`rdît (li. atardýti), tr.,

1) auf-, lostrennen:
viņi atārda maisam galu LP. VII, 257;

2) wegscharren:
uguns pēc ūdens sasildīšanas nav atārdāma JK. VI, 25. Refl. -tiês Spr., sich auftrennen.

Avots: ME I, 149

atdzir̂dît [(li. atgìrdyti), tr.,

1) = atdzir̂dinât, so Ruj., C. u. a.;

2) zur Genüge tränken:
vai tu zirgus jau atdzirdīji? Saussen]; tērcītes... atdzirda slāpušuos tīrumus Plud. LR. IV, 243.

Avots: ME I, 156

atsirdîtiês,

1) sich satt ärgern;

2) kaltsinnig werden
L.

Avots: ME I, 190

atspãrdît, ‡

2) atspârdīts ² Dunika, mit einem gewissen Webmuster versehen: a. aude̦kls, dvielis.

Avots: EH I, 168

atspãrdît [li. atspárdyti], tr., freqn., mit den Füssen wegstossen, wegwerfen: ar kājām atspārdīju sapraulēj(u)šu uozuoliņu BW. 13018.

Avots: ME I, 194

‡ atur̃dît Dunika, Kal., Rutzau, wegtreiben: a. kŗupi nuost nuo kājas.

Avots: EH I, 177

čurdît, -u, -īju, tr., schüren: uguni Pump. L. 21.

Avots: ME I, 422

‡ daārdît, bis zu einer gewissen Stelle auftrennen AP.: daārdi vien līdz pašam īkšam (den zu strickenden Handschuh)!

Avots: EH I, 300

dirdît,

1) für tirdît [Bornsm.]: cilvē̦ki dumuo sākuši dirdīt LP. VI, 627;

[2) "stören"
Kortenhof. Refl. dir̃dîties, -uôs, -ījuôs Schujen, Daiben, nicht Ruhe geben, wiederholt stossen: guovs dirdās (="bada uotrai ar ragiem vai izpurina zâles").]

Avots: ME I, 470

dzirdît: mit ir̂ auch Auleja, Fest., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ramkau, Sonnaxt, (mit ir̂ ² ) Seyershof, mit ir̃ auch Frauenb., Iw., Salisb., Siuxt.

Avots: EH I, 359

dzirdît, s. dzirdinât.

Avots: ME I, 553

dzir̂dītava Seib., [N. - Peb.], dzirdîtuve Karls., die Tränke.

Avots: ME I, 553

‡ ìeārdît, anfangen auseinanderzubreiten AP.: ieārdījuse gabanu un aizgājuse.

Avots: EH I, 502

ìedzirdît,

2) (unter ìedzìrdinât 3): auch (mit ir̃ ) Siuxt.

Avots: EH I, 511

ìedzirdît, durch einen Zaubertrank irgendwie beeinflussen Etn. II, 20, IV, 11: iedzirdīt... viesus ar čūsku... alu I, 104. iedzirdītam cilvē̦kam LP. VII, 691.

Avots: ME II, 13

ìesir̃dît, auch ìesir̂dinât, tr., erzürnen: ve̦cākus Spr. Refl. ìesir̂dîtiês, böse werden Alm.

Avots: ME II, 63

[ìespãrdît,

1) mit den Füssen hinein -, hereinschleudern:
zirgs iespārdīja sniegu kamanās PS.;

2) mit den Füssen (ausschlagen) zu schlagen beginnen:
zirga iespārdīta guovs Warkl.]

Avots: ME II, 69

ir̃dît [Ruj.], -u, -ĩju, tr., auftrennen [Ruj.], abtrennen wie eine Naht St.; lockern U.: zemi Sessw.

Avots: ME I, 709

izā`rdît [li. išardýti], tr.,

1) trennen:
vīli, drēbes gabala;

2) auseinanderbreiten:
sienu, mē̦slus, re̦lnus. spaiļu izārdīšana pierkrīt sievietēm Etn. III, 103. mē̦slu kājniecei vajadzējis izārdīt vienu pūrvietu par dienu Etn. III, 90;

3) auseinander nehmen, niederreissen:
krē̦slu, gultu. tâ˙pat bij jāduod veltes pie tīši izārdītiem tiltiem BW. III, 1, 62;

4) zerstören:
likt neizārdāmus pamatus Pūrs II, 195. viņš čūskas darbus izārdīs G. L.;

5) geläufig, gewandt sprechen, gut singen:
vai dziedāju, vai runāju, kâ ārdīt izārdīju BW. 411. Refl. -tiês, zur Genüge wüten, toben, sich austoben, sich unabhängig gebärden: kad mežsargi pa pagastu bij izārdījušies... JU.

Avots: ME I, 714

izdzirdît (li. išgìrdyti ),

1): izguldījis tuo, izdzirdījis un paēdinājis Pas. X, 149; eine längere Zeit hindurch tränken:
izdzir̃dījis teļu sešas nedēļas Frauenb.

Avots: EH I, 445

[izdzirdît,

1) = izdzirdinât 1: izdzirdīt visu saimi Ruj.;

2) = izdzirdināt 2: izdzirdīja visu mucu alus Lis.]

Avots: ME I, 732

[izirdît,

1) auftrennen
Ruj.;

2) auflockern
Bauske.]

Avots: ME I, 743

izsir̂dîtiês, sich abärgern: izsirdījuos, izpiktuojuos, tik˙pat ne˙kas nebij Alm.

Avots: ME I, 797

izskā`rdît (li. išskardýti), freqn. von izšķḕrst, tr., auseinanderwühlen, zerzausen; izskārdīts jumts, ein vom Winde zerzaustes, auseinandergerissenes Dach U., Serb. n. A. XV, 83, Sessw.

Avots: ME I, 798

izšķārdît ‡ Refl. -tiês (mit âr ² ) Frauenb. "pats ar sevi izbārties".

Avots: EH I, 485

izšķārdît, tr., auseinanderreissen, auseinanderwerfen, auseinandersprengen: es atbraucu piepīkuse, visus cē̦rpus izšķārdīj[u]se BW. 20774. katru nakti siens bijis putneļu piemē̦sluots un izšķardīts LP. VI, 427, Bers.

Avots: ME I, 810

izspãrdît, Refl. -tiês, ‡

2) zappelnd heraus-, hinausgelangen:
bē̦rns izspârdījies ² nuo lupatām. Dunika.

Avots: EH I, 482

izspãrdît [li. išspárdyti ], tr., mit den Füsse stossend, ausschlagend zerstören, vernichten: pūzni, siekstu BW. 16856, jumtu 18544. sapuvušu bē̦rza ce̦lmu ar kājiņu izspārdīju 15097, 1. Refl. - tiês, zur Genüge zappeln, um sich schlagen: lai vēl izspārdās. nuo galda atstājušies, puiši un vīri vēl izspārdās un izgrasās kâ nekâ pa plānu RKr. VI, 115. sakrājušies padebeši izspārdījās (sich entladen) pē̦rkuonī Kronw.

Avots: ME I, 801, 802

iztir̂dît, tr., streng ausfragen, peinlich verhören: nuoziedznieku.

Avots: ME I, 818

izur̃dît, ‡

2) stochernd herausbefördern
Dunika, Rutzau: i, naudas gabalu nuo šķirbas. i. ķirminu nuo puopes.

Avots: EH I, 492

izur̃dît, tr., antreiben, aufwecken: izurdiet tik agri, cik varē̦dami, ganu! Kav.

Avots: ME I, 822

‡ izzurdît, stochernd, wühlend hervorbefördern Katzd.: i. zivis nuo dzelmes. i. se̦sku nuo malkas čupas.

Avots: EH I, 498

kur̃dît: auch ("musinât") AP., (mit ùr ² ) Sessw.

Avots: EH I, 677

[kur̃dît Ruj., antreiben, anspornen Kreuzb.: nemiera kurdīti cīņā Apsesdē̦ls. Zu kurt.]

Avots: ME II, 321

‡ *mẽrdît, zu ersehliessen aus apmẽrdît (unter ‡ apmẽrdinât).

Avots: EH I, 807

‡ mielvārdīte Tdz. 38190, = mĩļvārdīte.

Avots: EH I, 825

[mîkstsir̂dĩte Janš. Dzimtene V, 266, ein weichherziges Mädchen.]

Avots: ME II, 643

mīlvārdĩte, s. mīļvārdīte.

Avots: ME II, 645

mĩļvārdĩte, mīlvārdĩte, die liebe, freundlih Worte spricht: māmiņ[a], mana mīļvārdīte (mīlvārdīte 4456, 3; 4115), pakaļa palikuse; priekšā radu svešu māti, ļaunu vārdu devējiņu BW. 23320. meitiņa, mīļvārdīte 14515; 14538.

Avots: ME II, 646

‡ mīlvārdītis, wer liebe Worte zu sprechen pflegt: m. tautu dē̦ls nuoņe̦m manu vainadziņu; vai būs tavi mīļi vārdi visu mūžu dzīvuojuot? BW. 24507, 1.

Avots: EH I, 822

mìrdît ^2, [sterben machen Warkh., Warkl., Domopol, Bers.: badu mirdīt].

Avots: ME II, 631

‡ murdît Frauenb. "pluosīt, muocīt; (mazu luopiņu) auklēt": meitene murdī savu jē̦ru. Zur Bed. vgl. auch ‡ aîzmur̂dît ² , pamurdîtiês und samurdît.

Avots: EH I, 832

nùoā`rdît, ‡

2) eine gewisse Bodenfläche mit Mist (ihn auseinandernehmend) bestreuen:
mē̦slus ārduot valaku par dienu nuoārda Linden in Kurl. ‡ Refl. -tiês, bis zur Ermüdung, bis zum Überdruss trennen, abbrechen, ausbreiten: sūdus ārdīdama, tâ ešu nuoārdījusēs, ka nevaru uz kājām nuostāvēt Saikava.

Avots: EH II, 30

nùoā`rdît [li. nuardýti], tr., abtrennen, abbrechen, niederreissen, zerstören: ē̦ku sē̦tu, tiltu, baznīcu; dzīvi Asp. gudrie nuoārdīja pirti līdz pamatam LP. VI, 685.

Avots: ME II, 758

nùodzirdît,

1): n. teļu tauku Vank. n. cūkas ar suliņām Linden in Kurl., Ramkau, Sonnaxt;

2) od.

3): nuodzirdēju kaiminīšus Tdz. 56255; ‡

5) als (flüssiges) Viehfutterverbrauchen
Seyershof: ābeļu lapas nuodzirdīja ruden guovju dzērienā.

Avots: EH II, 43

[nùodzirdît (li. nugirdyti),

1) = nùodzirdinât Lis.;

2) eine ganze Reihe von Objekten:
es visus luopus jau nuodzirdīju Ruj.;

3) besoffen od. berauscht machen:
ar alu viegli var viņu nuodzirdīt Warkh.;

4) vergiften (mit einem Getränk)
Warkl.]

Avots: ME II, 780

‡ nuomirdît sterben machen Segew.: tikām runāja, ka viņa nuomirusi, līdz nuomirdīja (bis sie wirklich starb).

Avots: EH II, 69

nùosir̂dîtiês [Pas. II, 294], nùosir̂stîtiês, sich abärgern: par tuo citas sievas nevarēja diezgan nuosirdīties MWM. X, 890. ve̦lns tikai nevarēja vien pats uz sevi nuosirstīties LP. VII, 1180. (es jau arī dažreiz nuosirstuos... par visām tām pavēlēm Janš. Dzimtene V, 258.]

Avots: ME II, 846

nùospãrdît,

3): uotruo (sc.: bē̦rnu) zaķis nuospārdīja Tdz. 53881.

Avots: EH II, 89

nùospãrdît, tr.,

1) absperkeln:
apse̦gu;

2) ab-, wegschlagen:
arā kāds nuospārdīja sniegu sev nuo kājām A. XXI, 737;

3) nieder-, totschlagen:
zirgs nuospārdījis puisi. Refl. -tiês [li. nusispárdyti], sich abzappeln, sich absperkeln: bē̦rns šūpulī nuospārdījies.

Avots: ME II, 855

nùour̃dît: hinunterstossen: mēnesi (ar kārti) n. Pas. IX, 511.

Avots: EH II, 103

nùour̃dît, tr., verscheuchen, weg-, herunterjagen: kungs lika tuo nuourdīt nuo muižas jumta LP. VI, 272. [gan viņu nuourdīsim Zaravič.]

Avots: ME II, 880

‡ nur̃dît Ugalen n. FBR. VII, 22 "?".

Avots: EH II, 28

paā`rdît: maisam izgrieze un paārdīja caurumiņu Sonnaxt; "izārdīt" Oknist: visa pļava stāv paārdīta.

Avots: EH II, 119

[paā`rdît (li. paardýti), ein wenig ā`rdît: p. sìenu. Refl. -tiês,

1) ein wenig (zum Zeitvertreib)
ā`rdît: nāc sìena paā`rdītuos!

2) "ein wenig toben, tollen"
Warkl.].

Avots: ME III, 5

[I pamurdîtiês "pavandīties": p. pa dīķi.]

Avots: ME III, 73

II pamurdîtiês, [eine Weile mit einer mur̃da fischen Bers.]: (zivju ķeŗamuo) dukuri paņemt,... kādu laiciņu pamurdīties JlgRKr.

Avots: ME III, 74

[III pamur̂dîtiês Nötk. paņurdzît".]

Avots: ME III, 73

papvardĩte BW. 32367, 5, für papardĩte.

Avots: ME III, 84

‡ pãrur̃dît Dunika, hinüberstossen, -schieben: ar kruķi vai nūju p. uogles krāsns uotrā pusē:

Avots: EH XIII, 215

‡ pasir̂dîtiês Wolm. u. a., eine Zeitlang zürnen.

Avots: EH XIII, 171

‡ pašķârdît ² Dunika, ein wenig zerquetschen.

Avots: EH XIII, 179

‡ pasmā`rdît ² , -īju Gr.-Buschh., = ‡ pasmar̂šuôt.

Avots: EH XIII, 174

paspãrdît, tr., freqn., eine Zeitlang mit den Füssen stossen: bagāts mani nabadziņu ar kājiņu paspārdīja BW. 31172. Refl. -tiês, ein wenig gegeneinander ausschlagen, mit den Füssen zappeln, ausschlagen.

Avots: ME III, 104

patir̂dît, tr., verhören, peinigen: nu, puiši, patirdīsim krietni brūtes me̦klē̦tājus! Līb.

Avots: ME III, 122

‡ pa-urdît, ein wenig stochern: zuobus p. Tdz. 56869. paurdīja ... pagalgaļus Atpūta № 633, S. 8.

Avots: EH XIII, 185

pa-ur̃dît,

1) ein wenig antreiben:
p. puišus Nigr.;

2) aufrütteln:
paurdi ganu, lai ceļas augšā! PS.

Avots: ME III, 129

pìedzirdît, sich antrinken lassen, trunken machen: palīdz[i] man Pēteri piedzirdīt! Blaum. Pie skala uguns.

Avots: ME III, 248

pìespãrdît, mit dem Fusse zu-, hinzustossen; vollschütten Spr.

Avots: ME III, 294

pìeurdīt,

1) hinan-, heranschieben:
pieur̃dīt akmeni ar nūju pie citiem Dunika;

2) = piebikstīt 1: ej nu, pieur̃di uguni! Salis;

3) = piebikstīt 2: p. uotru uz nedarbiem;

4) auf die Dauer, zur Genüge antreiben, anspornen:
kuo nu viņu pieurdīšu? viņš jau neklausa N.-Peb.

Avots: ME III, 307

saā`rdît: s. ("?") mē̦slus kuopā Saikava.

Avots: EH II, 395

saā`rdît, auch saārdināt, tr., auseinanderwerfen, zerstoren, zertrennen, in Stücke reissen: saārdījis visu ģīmi LP. V, 134. pūķis apsuolīja ienaidnieku saārdīt VI, 698. organiskās substances saārdināšana Vēr. II, 1063.

Avots: ME III, 590, 591

sačurdît, tr., zusammenschüren: sačurdu pagales Apsk. v. J. 1903, S. 417.

Avots: ME II, 606

sadzirdît, tr., zur Genüge trinken, sich an-, betrinken lassen Wid., Spr.

Avots: ME III, 621

sakur̃dît Bauske, = sabikstît: s. pagales.

Avots: ME II, 659

samurdît Alt - Autz "= savandīt".

Avots: ME II, 690

sasirdîtiês: vīrs ... sasirdījās uz sievas Pas. XII, 248.

Avots: EH XVI, 446

sasirdîtiês, zornig werden: sasirdījies, nuometis kastīti zemē LP. VI, 121. māte ļuoti sasirdījusies 139. sasirdījies, ka viņu tâ situ VII, 1248. re̦dzē̦dams, ka tuo... kungs piekrāpis, tas sasirdījies Etn. II, 7. dibināts ieme̦sls sasirdīties Alm. Kaislību varā 52.

Avots: ME III, 729

saskãrdît, zerspalten, zerfetzen, zertrümmern: zibens saskārdīja bē̦rzu škembelēs C.

Avots: ME III, 732

sašķãrdît N.-Bartau, sašķârdît ² Dunika, Lautb., zerfetzen, zerreissen, zermalmen: ritenis sašķārdīja vardi Dunika; zerschlitzen, zerschneiden: s. vē̦de̦ru ar nazi Warkl.

Avots: ME III, 754

saspãrdît, tr., freqn. zu sasper̂t, (mehrfach) mit den Füssen ausschlagend zerschlagen; mit den Hufen übel zurichten (von Pferden) U.; zerhauen, zerscheitern U.; einschlagend zerstören (vom Blitz); kājām krē̦slu saspārdīju VL. te̦cē̦dama saspārdīju sapraulēj[u]šu bē̦rza ce̦lmu BW. 15097, 2. saspārdīju le̦dus kalnu deviņuos gabaluos 132681, 4. gribējās tuo... saspārdīt, saārdīt gabalu gabaluos Vēr. I, 1387. pē̦rkuoņa saspārdīts kuoks LP. VII, 462.

Avots: ME III, 740

satirdît, = saķir̃cinât: s. bē̦rnu tâ, ka tas sāk raudāt Bauske, Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 763

sa-urdît,

1) zusammenschüren:
s. malkas pagales, lai labāk de̦g Jürg.;

2) aufwühlen:
s. skudru pūzni Dunika; durcheinander mischen, verwirren: s. tīklus Saikava;

3) aufwecken:
s. bē̦rnus augšā PS.;

4) anspornen, aufmuntern:
s. ļaudis uz darbu Wolmarshof;

5) aufwiegeln, aufhetzen:
angļi saurdīja turkus pret krieviem Nigr.

Avots: ME III, 774

sazārdît Neugnt, = sazãrduôt.

Avots: ME III, 795

sir̂dît, Refl. -tiês: auch AP. (prs. -duos ), Auleja, (prs. -dījuos) Oknist, Warkl.

Avots: EH II, 488

sir̂dît Golg., sir̂dît ² Behnen, -u, -ĩju, tr., erzürnen: tie mani kaitina un sirda MWM. XI, 22. gribē̦dams slēpt, ka tuo nesirda vis sāpes Vēr. II, 1198. Refl. -tiês (li. šir̃dytis "zürnen"), sir̂dēties ² Sussikas, böse werden, sich ereifern, sich erzürnen U.; böse sein, zürnen: uz kuo tu tik visai sirdies? Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 113.

Avots: ME III, 843

‡ sirdīte (od. sirdītis?) "?": pats uzsēdis uz lampas sirdīti Pas. X, 79 (aus NB).

Avots: EH II, 488

I skā`rdît ² Warkl. (li. skardýti "schroten"; "zerstampfen" Jušk. SvD. 3,5, 138,4, Klaip. 20, r. скородить "eggen"), -u, -ĩju, zerteilen, zerstampfen U.: (vīra māte) lai staigāja . . . visus cē̦rpus skārdīdama [?] (Var.: spārdīdama ) BW. 25341 var. Zu šķḕrst, vgl. Būga PФB. LXXV, 144.

Avots: ME III, 880

II skârdît ² "laut, scharf und viel reden". Zu šķērst (vgl. skaldît)?

Avots: ME III, 880

‡ škā`rdît <sup>2</sup> Auleja, = skā`rdît ² I, šķḕrdît ² : š. le̦du, zemes virsu, drēbi u. c.

Avots: EH II, 628

šķãrdît, Refl. -tiês,

1): kas te škā`rdījies (izsvaidījis priekšme̦tus) Jürg.; ‡

2) zanken, schimpfen; grollen
(mit âr ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 629

šķãrdît Durben, N. - Bartau, (mit âr ² ) Dunika, Wandsen, (mit ā`r ² ) Warkl., -u, -ĩju, = šķaidît 1: zirgs le̦du šķārdīt šķārda ar asajiem pakaviem N. - Bartau. zemes pa galsiem ar pakaviem šķārdi Plūd. Llv. II, 93. (kumeliņi) nāk kājinas kapādami, baltu smilkti škārdīdami BW. 26541, 7 var. (aus N. - Bartau). Refl. -tiês, energisch, unbändig strampeln Dunika, Wandsen: spārdies un šķārdies, cik gribi Janš. Dzimtene ² II, 311. tu pa gultu šķārdīdamās apsviedīsi... galdiņu Dzimtene V, 104. (zirgs) spe̦rdams pakalkājas gaisā, šķārdīdamies un pieme̦zdams iekšā sē̦dē̦tājiem pilnas acis ar sniegu Bandavā II, 235. kuo tam dusmuoties un šķārdīties RA. Für skārdît (I), mit dem š(ķ)- von šķērst.

Avots: ME IV, 23

šķḕrdît ² Warkl., (Stoff) reissen. Zu šķḕrst.

Avots: ME IV, 34

smā`rdît ² : auch Oknist.

Avots: EH II, 534

smā`rdît ² (čech. smraditi), -ĩju, duften: liepas smārdī Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 955

‡ smirdît, -īju "?": viņš smirdī buka smaku Tdz. 51821.

Avots: EH II, 538

spar̂dît: auch Auleja, Borchow, Kaltenbr., Liepna, Lubn., Marienhausen, Pilda, Sonnaxt, Zvirgzdine; auch von wiederholtem Donnern Auleja: kai saspriede tie debeši, i(r) sāka s.; priedes malka de̦guot cieš sparda Auleja, brennendes Kiefernholz prasselt stark. ‡ Refl. -tiês, = spãrdîtiês: spardās ar aukstumiem, es friert, dass die Wände platzen Livl. n. Mag. IV, 2, 197.

Avots: EH II, 546, 547

spar̂dît Sussei n. FBR. VII, 130, Warkl., Gr.-Buschhof, Nerft, Preili, (mit ar̂ ² ) Bl., (mit âr ² ) Dond., Dunika, = spãrdît.

Avots: ME III, 985

spãrdît: auch Dobl., Jürg., Kegeln, Kolberg, Lemb., Lems., Morizberg, Schwitten, Tegasch, Trik., (mit ā`r ) AP., N.-Peb., Ramkau, (mit âr ² ) Dunika, Durben, Kal., Luttr., Perkunen, Pussen, Strasden; sprengen Diet. Refl. -tiês: spārdās vienu kāju, uotru kāju; "lamāties" Orellen.

Avots: EH II, 547

spãrdît (li. spárdyti) Wolm., C., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Nigr., Bershof, Siuxt, Zögenhof, spā`rdīt ² Kl., Lös., spârdīt ² Līn., Iw., freqn. zu sper̂t, wiederholt mit den Füssen heftig stossen, ausschlagen (von Pferden): divi sirmi auzas ēda, staļļa durvis spārdīdami BW. 13579 var. bāreņus ar kājām spārdījuši LP. IV, 192. Refl. -tiês, (spârdīties ² Schlehk n. FBR. VII, 36) wiederholt gegen einander ausschlagen (von Pferden); sich heftig sperren, zappeln, um sich schlagen: zirgs pagāzies spārdījās Mērn. laiki 37. zirgs spārdas pa stadulu, ka brīkšķ vien 38. viņš spārduoties kâ pagāns 47. kad uznāca pē̦rkuons, tad arī rūca un spārdījās MWM. XI, 197. Reinītis gana spārdījās Krišs Laksts 54. cik neganti viņš varēja spārdīties dēļ taisnības 29. dusmas tagad ķēniņam; ilgi tâ nebij spārdījies (gewütet) LP. V, 208. Subst. spãrdîšana, wiederholtes Ausschlagen: tur ir zirgu spārdīšana Nachum 3, 2; spãrdîtãjs, wer mit den Füssen stösst, ausschlägt: kumeliņš le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu BW. 132681, 30.

Avots: ME III, 986

spicbārdĩtis, spicbārdiņa, jem. mit einem Spitzbart: tētiņ manu, spicbārdīti (Var.: spicbārdiņ)! BW. 33507, 3 var.

Avots: ME III, 993

terdît (Kuron. aus tirdît?), = tirdît: prasīdama, terdīdama, vai nav kruoga dzērējiņš BW. 10856 var. (aus Dubenalken).

Kļūdu labojums:
(Kuron. = (kuron.

Avots: ME IV, 165

tir̂dît: auch Oknist (prs. tir̂dīju), Alswig, N.-Laitzen, Smilt., (mit ir̃) Dunika, Jürg., Lemb., (mit ìr) Serben, (mit ìr ² ) Linden in Livl., (mit ir̂ ² ) Allendorf, OB., Zögenhof, ("neatlaidīgi izprašņāt") Seyershof. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 730.

Avots: EH II, 683

tir̂dît Adsel, Bers., C., PS., Saikava, (mit ir̃) Kand., Selg., Siuxt, (mit ìr ² ) Adl., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Ogershof, Schwanb., Selsau, Warkl., (mit ir̂ ² ) Bauske, Pe̦nkule, Ruj., Wahnen, -u, -ĩju, auf jem. mit Fragen eindringen, peinlich verhören U., Grünw., Kalz., Lennew., Nötk., N.-Peb., Wessen, (mit ir̂) Jürg., Mar., Raiskum, (mit ir̃) AP., (mit ìr ² ) Bers., (mit ir̂ ² ) Dunika, MSil.; beunruhigen U., Bērzpils, Druw.; (mit bösen Worten Erlaa) quälen, peinigen Nötk., schelten N.-Peb.; zureden Nötk.; anfechten Elv.: tiesa tirdīja zagli ilgu laiku Jürg. kuo tu mani tik ilgi tirdi par vienu un tuo pašu! Dunika. vīrs neatlaidies, tirdījis . . ., kamē̦r sieva beidzuot ar pateikusi Pas. IV, 274. es sacīju, ka tie ir tik meļi, kaut gan mani ļuoti tirdīja Kaudz. M. 342. Eigentlich woht: sprechen machen. Nebst aptirām, tirt und li. tárdyti "forschen" und tirti "erfahren" zu le. tārlāt und terêt, s. Leskien Abl. 350 und Būga KZ. LII, 275.

Avots: ME IV, 194

ur̃dît,

1): auch Lemb., Trik., Waidau, (mit ùr ² ) Meselau; nicht in Ruhe lassen, beständig hin und her treiben;
"tirdīt" (mit ur) Stom.; lai mudinātu tuos un urdītu uz darbu Jauns. Nesk. saulē 23, dzirdēja saimnieci urdām saimnieku, lai ... ejuot sūdzēties Janš. Līgava I, 78. Refl. -tiês, ‡

2) andern keine Ruhe lassen:
kuo tu ùrdies ² Fehteln.

Avots: EH II, 714

ur̃dît C., -u oder -ĩju, -ĩju,

1) (bis zum Überdruss) antreiben
U., anpurren, anspornen, (mit ur̃) Arrasch, Jürg., PS., Smilten, Wolmarshof, (mit ùr ² ) Adl., (mit ur̂) Adsel: citu urda, pats guļ Br. sak. v. 1302. puisis . . . tikai urda savējus, lai brauc pruom LP. VI, 302; jem. (mit acc.) keine Ruhe lassen Gr.-Buschh., Stürzenhof, (mit ur̃) Drosth., Salisb., Schujen, (mit ùr ² ) Adl., Marzen, Ogershof, Saikava, Warkl., (mit ur̂) Adsel, (mit ur̂ ² ) Pe̦nkule; "aiztikt" Saikava; bei der Arbeit abquälen, zuviel beschäftigend Erlaa; hetzen, aufwiegeln Burtn.: saime . . . iesāka Juri urdīt Druva II, 784;

2) wecken
N.-Bergfried, (mit ur̃) Dunika, PS., Salisb., Widdrisch, Wolmarshof, (mit ur̂ ) Adsel: urdīja augšā Toru Jansons Fauni v. klauni 44;

3) "urrr machen, womit der Schreier Abends auf der Weide das Signal gibt, heim zu laufen
(mit ur̃) Bl.;

4) schelten
Peb. n. U., grundlos schelten (mit ùr ² ) Golg.: kuo tu viņu urdī;

5) sticheln, stochern
(bakstīt) Elger Dict. 142, (mit ur̂ ² ) Segew. ("rakņāt"), (mit ur̃) Bauske ("rušināt"): kniebt un urdīt MWM. X, 808. ùrdīt ² auguonu ar adatu Ogershof; (mit einem Stock etwas) bewegen Dunika;

6) rütteln
(mit ur̃ ) Salisb.;

7) "jaukt, vandīt" (mit ùr ² ) Birsgaln;

8) (hinaus) treiben (mit
ur̃) Dunika, (mit ùr ² ) Warkl.: u. kuo ārā nuo istabas, nuo grāvja. Refl. -tiês Schwanb., = rakņāties: viņš urdījās duomās A. XXI, 660. Subst. urdîtājs "kas urda": tu esi nelabuojams urdītājs MWM. v. J. 1897, S. 353. Zur Bed. 4 vgl. allenfalls Solmsen KZ. XXXV, 484 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 182. Ableitung von urr?

Avots: ME IV, 303

uzārdît: u. ("?") pļavu, Strasden Refl. -tiês, ‡

2) siens labi uzārdījies Siuxt, es hat sich gefügt, dass das Heu gut auseinandergebreitet ist.

Avots: EH II, 717

uzārdît, auseinanderbreiten (perfektiv): sìenu; auseinanderbreitend an die Oberfläche befordern: mē̦slus uzārdīt uz augšu Schujen. Refl. -tiês, beim Auseinanderbreiten an die Oberflasche gelangen: sìenu ārduot man uzārdījās uodze.

Avots: ME IV, 316

uzdzirdît (unter uzdzirdinât): auch (mit ir̃) Frauenb., Siuxt: u. sivē̦nus.

Avots: EH II, 721

uzspãrdît,

1) (mit den Füssen) ausschlagend schleudern
(perfektiv) auf: u. kam dubļus virsū;

2) mit den Füssen emporschleudern:
zirgs uzspārdījis zemes nuo sniega apakšas.

Avots: ME IV, 381

uzurdît,

1) antreiben, anspornen
Bers.;

2) aufwecken:
uzurdīt uotru nuo miega.

Avots: ME IV, 395

I ver̂dît (?) Nötk. "= verdêt I 1".

Avots: ME IV, 539

II verdît: verdi (od. zu einem Inf. *verdēt?), verdi, rubeniņ! BW. V, № 2554, 2.

Avots: EH II, 771

II verdît, kollern (vom Birkhahn gesagt) U., rufen, balzen (vom Auerhahn) Kronw. n. U.

Avots: ME IV, 539

vērdît, s. vērdêt.

Avots: ME IV, 561

zārdît: puiši zārdījuši zirņus Jauns. Sliņķu virsnieks 136.

Avots: EH II, 803

zārdît (li. žardyti "складывать в клѣтки для сушенiя" Miežinis), s. zãrdêt.

Avots: ME IV, 699

zè̦ltsir̂dĩte, die ein goldenes (gutes) Herz Habende: ak tu, māmiņ, ze̦ltsirdīti! Domas II, 995.

Avots: ME IV, 706

žņur̂dzît Mar. n. RKr. XVII, 130, Adl., A. - Laitzen, AP., Arrasch, C., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jürg., Kalz., KatrE., Kegeln, Kl., Lubn., Prl., Saikava, Schwanb., Selsau, (mit ur̂ ² ) Mesoten, -gu, od. -dzu, -dzĩju, stark drücken Oppek. und Peb. n. U., würgen, quälen Laud., Memelshof, Wessen: žņurdzīt kaķi. sākusi šuo spaidīt... un žņurdzīt Anekd. IV, 40.

Avots: ME IV, 826

zurdît, -u, -ĩju, stochern, rühren Katzd.: uogles. Gleich li. žurdyti "quälen"?

Avots: ME IV, 751

apdzirdinât [li. apgìrdinti] und apdzirdît [li. apgìrdyti], durch einen Zaubertrank behexen: kad tik Rasas kungs nav dze̦lte̦nmaizes un vīna apbūris, lai mani ieēdinātu un apdzirdinātu A. XVI, 306. vilkacis e̦suot apdzirdīts cilvē̦ks LP. VII, 926; s. Etn. I, 75. apdzirdināšana, das Behexen durch einen Zaubertrunk: viņš nuo apdzirdīšanas bij nuomiris LP. VII, 674.

Avots: ME I, 84

apvàlis ^2, das zum Trocknen zusammengeharkte Heu C., Lubahn, Bers. (zu velt). Dazu ein Verbum apvālêt = izārdītuo sienu nuo visām malām visapkārt valnī uzkasīt P.

Avots: ME I, 134

ārdams: viņš ir liels ārdams, er ist ein Grossprecher oder ein tüchtiger Arbeiter, kas visu kā ārdīt izārda.

Avots: ME I, 240

I ā`rdavs ² SF., Bers., ardavs, ārdîgs, ārds, auch ārdans BW., p. 388,

1) gewandt, geläufig, fliessend (von der Rede):
tikpat bija pazinuši man ārdavu (Var.: ārduo) valuodiņu BW. 330; 1669;

2) geräumig, bequem:
ārdav(a) bij man dziesmīte, juo ārdava valuodiņa; duodiet mani, bāleliņi, ārdavā vietiņā BW., p. 388, 2. Nach Leskien Nom. 344 nebst ārdît zu ir̃t "sich zertrennen" und li. ar̃dvas, er̃dvas "weit, geräumig", [ardùs "поркiй, хрупкiй"]; vgl. viņš valuodu kâ ārdīt ārda, er spricht gewandt, lebhaft.

Avots: ME I, 240, 241

ā`rduonis,

1) ein Maulheld;

2) ein eifriger Arbeiter:
viņš ir liels ārduonis = liels mutelnieks, vai arī tāds strādnieks, kas visu ārdīt izārda Lös. n. Wid. Auch ārduoņa: kuo tu tur ārdies kā ārduoņa Duomas IV, 235.

Avots: ME I, 242

àuzuôt: (zirgi) nav auzuoti un dzirdīti Janš. Mežv. ļ. II, 190.

Avots: EH I, 189

I blekte

1) eine Binsenflechte zur Herstellung der weichen Unterlage des Kummets
Katzd.;

2) die Flechte, der Klumpen, eine unförmlich zusammengeballte Masse:
liniem ir blektes, šķipsnas, kas nav vienādi izkultas Etn. III, 161. ja matuos tiek līpuoša viela, tad tie salīp blektē. vilnainas dzijas mazgajuot daudzkārt salīp blektē. sapuvis siens salipis blektē. mē̦sli tīrumā izārdīti lielām blektēm. uz mīkste papīra rakstuot tinte saiet blektē Lasd. Druw. Etn. II, 97. vāks rāda kaut+kuo; bet kuo, grūti izprast, - sagājis blektē A. XII, 233. mati savē̦lušies blektēs. siens sapelējis blektēs Druw.;

3) ein unsauberer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 108. [Aus mnd. vlechte "Flechte".]

Avots: ME I, 313

brūcene, eine elende Hütte (zu brukt): izārdīt brūceni kâ vārnas ligzdu Neik.

Avots: ME I, 341

‡ būksnîtiês "urdīties, nemierīgi rīkuotiês" PV.

Avots: EH I, 257

bur̃de (unter *burda), die Borte Dunika, OB.: burdītēm... tautu meitas vaiņaciņš BW. 24249 var. kam ... burdi sēji, ka[d] tev b. ("wstązka") nepiede̦r? Ulanowska Łotysze 42. Aus mnd. borde.

Avots: EH I, 254

ciêtsir̂dis, f. - de, der, die Hartherzige: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida. cietsirde mātes meita BW. 21654, 3.

Avots: ME I, 397

dikât, Refl. -tiês, ‡

2) "spārdīties" Assiten, Dunika, Kal., OB., Schrunden, "raustīties" Assiten.

Avots: EH I, 320

dĩķis: d., ezeriņš BW. 25957, 1 var. vardītes glabājamas ... dīkītī 26115.

Avots: EH I, 326

‡ dučît kādu, sich jem. aufdrängen, ihn nicht in Ruhe lassen; urdīt, rāt Ar.: dučī (cel, muodini) viņu augšā! Bers.; ellig arbeiten Kalz.: viņa dučī pa māju. Refl. -tiês,

1) sich sorgen, mühen, plagen
Bers., Kalz.: tēvs dučījās visu rītu ar saimi;

2) "urdīties, rāties" Bers.

Avots: EH I, 339

dze̦luonis (li. geluõ, geluonìs), dze̦luons BW. 28643. n. Tr. IV, 421 auch dze̦luone, der Stachel: pret dze̦luoni nede̦r spārdīties. [Bei Manz. Lettus und Glück auch in der Bed. "Gift": (mēli) pilnu ar nāvīgu dze̦luonu Jak. III, 8.]

Avots: ME I, 543

dze̦nât,

3): auch Frauenb.; ‡

5) "dzìt kuopā biezāku" (von ausgebreitetem Heu) Heidenfeld: dažā vietā nav kuo ārdīt, tad jādze̦nā: kad lietus nāk, ātrāka kasīšana; ‡

6) dze̦net Strasden "fragen":
puiši dze̦ne, kas tik gardu izvārījis. Refl. -tiês: putra tik šķidra, ka putraimi cits citu dzē̦nājas Frauenb., Strasden.

Avots: EH I, 355

dze̦nulis,

1) = dze̦luonis, der Stachel:
[pret dze̦nuli spārdīt Glück Apost. 9. 5]; der Stachel an der Schnalle U.;

2) "?": bet tie jums būs par dze̦nuļiem Richt, 2, 3;

3) die Triebfeder, der Beweggrund *
Kronw.: griba virzīt publiku zināmā ceļā bija ar˙vien viņu vaduošais dze̦nulis Vēr. I, 1186. [Zu dzenēt. dzìt.]

Kļūdu labojums:
teikums no Richter 2, 3 pievienojams 1. nozīmes nodalījumam (die Phrase aus Richter 2, 3 gehört zur Bed. 1),

Avots: ME I, 545

dzir̂dinât [Wolm., Jürg., Warkh., Dond., dzir̃dinât Pl., Nigr., Salis], dzir̂dît [PS., C., Wolm., Kl., Bers., Lis,, Warkh., Nerft. Preili. AP., Serbigal. dzir̃dît Salis, Līn., Tr., Weinsch., Pl., Bl., Wandsen. Nigr., Gr. - Essern] (li. gìrdinti, gìrdyti). tränken, zu trinken geben, bewirten, traktieren: mežā audzis kumeliņš. rīta rasu dzirdināts BW. 3254. pirku vīnu, pirku me̦du meitu mātes dzirdināt 14662. jāšu es pie straujas upes dzirdīt sava kumeliņa 13275. manu māmuliņu vīnu, me̦du vien dzirdīja 14669. dzirdināt pasauli; dzirdīt pagastveci. par dzirdināšanu palika brūtgāna tē̦vam ap kannu apsietās dāvanas BW. III, 1. 44. kāziniekiem gāja kāds ar alus kannu pretī, un brūtei bij par šuo dzirdījumu zieds jāduod BW. III, 1. 47.

Kļūdu labojums:
3254 = 13254

Avots: ME I, 552, 553

dzirenes,

1) = apdziŗas, apdzirenes N. - Schwanb.: sivē̦ns, ar dzirenēm apdzirdīts, kājas vien sāka kratīt Dok. A.;

2) eine als Heilmittel verwendbare Schlingpflanze
Golg.

Avots: ME I, 553

garkšinât "?" briedis sācis eglītēs garkšināt un spārdīties Upīte Medn. laiki. [gar̃kšinât (mit ar̃ für schriftle. ãr) Neuenb., klappern (vom Stroch); zuosis garkšina Homelshof, zischen gackernd.]

Kļūdu labojums:
"?" = röchelnde Laute hervorbringen?

Avots: ME I, 603

grežuôt,

1) "sirdīties, tītīties kâ mazi bē̦rni Adsel n. A. XIII, 329 ;

2) ärgerlich, verdriesslich, eigensinnig sein
U. Refl. -tiês, [

1) lärmen (von Kindern)
Misshof n. U. ;]

2) kapriziös sein ;

3) sich stolz gebärden,
["gre̦zni iztaisīties" U.] : ve̦cs puisītis grežuojās tā˙pat līdza jaunajam BW. 13108 ; 13100. puisītis biju, ne vīriņš, nu vēl sāku grežuoties (Var. : le̦puoties). māsiņa pret tautām grežuojās 12047. [grežuoties 3 nebst gražuot II doch wohl nach Fick BB. V, 172 zu gre̦zns I; in den übrigen Bedeutungen wohl zu gre̦zuot.]

Kļūdu labojums:
12047 = 12407

Avots: ME I, 651, 652

grìzte: auch Nötk., (mit ì ² ) Linden in Kurl., (mit î ² ) Ramkau, Salis, Siuxt,

1): ein aus Gras od. Getreide zusammengedrehtes Band
(mit î ² ) Seyershof; valgs trijām grîztēm ² "?" Grob.; grìztu grìztēm ² saaudzis Linden in Kurl.;

2): kas grib, kasa gabanceļu, kas slinki - ne; paliek grīztes da uotram gadam Heidenfeld. kad pamīksta, mitra pļava, tad saveļas grīztes ebenda;

4): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.;

6): aužuot svārku ratā, trinītī vai serzī, virs aude̦kla saskatāms slīpi ejuošs svītruojums; šīs svītras sauc par grīztēm Ramkau;

7) c): sagrìeze nuo jē̦kulas grīztīli trauku beršanai AP.; ‡

9) "sìena vāle" AP.: sìena kâ jūras, - ne˙maz grīšu nevar paārdīt.

Avots: EH I, 407

gùņģis ² [Nerft],

1) Krümmung
Kurl. n. U.: guņģu guņģiem = līkumu līkumiem Nerft. liela zivs meta guņģi Nerft. ieskrēja vardīte, apmeta guņģi BW. 19232;

2) von ungleich gesponnenen Garn:
tā dzija guņģu guņģiem;

3) ein kleines Nebengebäude an einem grosseren Gebäude:
mums pie rijas ir piebūvē̦ti visādi guņģi Druw.;

4) der Bauch
A. XIII, 493. Wohl ein Lituanismus; vgl. li. gùnga "горбина".

Avots: ME I, 683

iekā`rta, die EInrichtung: ārēja iekārta Stari II, 966. uzturēt mūžu pārdzīvuojušas iekārtas MWM. v. J. 1908, S. 1. ve̦cā dzīves iekārta tiks nuoārdīta Jans.

Avots: ME II, 27

‡ izdirbinât,

1) "iztirdīt izprašņāt" Meiran, N.-Peb.;

2) "iztricinât" Lubn.; "voll standig ausschütte(l)n" Rugāji: i. labību, miltus "izkustinât, izstaipît (nuotirpušus luocekļus; mit ir̃ ) Schibbenhof;

3) "herausziehen"
Lubn.: (ar makšķeri) i. zivi;

4) "eilig (etwas) verrichten"
PV.;

5) "(eine feine, mühsame Handarbeit herstellen"
PV. Refl. -tiês PV. "eine Zeitlang an einer feinen, mühsamen Handarbeit ar beiten".

Avots: EH I, 442

‡ izdirdinât Kalz., Lubn., (mit ir̃ ) Schibbenhof "iztirdīt, izprašņāt".

Avots: EH I, 442

‡ izgram˛uôt, = izgram̃˛ât 1 (?): zemi vietām ... izspārdītu un izgramžuotu Dünsb. Temps. 56.

Avots: EH I, 449

‡ izspurgât, ausfasern (?): izspurgāta drēbe - vairāk reižu pāršūstīta un atārdīta, nesaturīga drēbe Saikava.

Avots: EH I, 482

kãjiniẽks, kãjeniẽks, kãjniẽks, [kàjnieks C..], f. - niẽce,

1) der Fussgänger:
senāk tur bijis iemīts kājinieku te̦ks LP. VI, 46;

2) der Infanterist:
kājnieku pulks;

3) der sogenannte Fussarbeiter, der zur Zeit der Frohne ohne Pferd arbeitete:
par visu tuo gabalniekam bjis ik pārne- dēļas 3 - 5 dienas jāiet muižā strādāt, vienreiz ar zirgu, uotrreiz kājniekuos Etn. III, 133. kājinieki jeb uotrinieki ir tie ļaudis, kas ārda mē̦slus un kasa sienu Etn. III, 74. mē̦slu kājniecei vajadzējis izārdīt vienu pūrvietu par dienu 90;

4) der Bauer im Schachspiel.

Avots: ME II, 189

kaũpiņš,

1): uch AP., Gotthardsberg, Saikava, Salisb.; kaupiņi (oder mit Bed. 2?) un čūskas Pas. IX, 463;

2): auch N.-Peb.; kâ kaupiņi (Var.: vardītes) kurkstē̦dami BW. 859; ‡

4) Schimpfname für einen kleinen resp. minderwertigen Menschen od. ein solches Tier
AP.

Avots: EH I, 594

‡ knẽziņš (Stammform?) Strasden "serdīte avenē": avenes nuolasītas; knēziņi vien palikuši. Vgl. gnẽze 1.

Avots: EH I, 630

kuokserdis (unter kùoksir̂dis): sīvu; dziedru tē̦vs ar māti, kuokserdīti mūža draugs [?] BW. 21651,2. (voc. s.) kuoksērdīti tē̦va dē̦l 26821 var.

Avots: EH I, 686

krist,

1): sniegs krīt (r. sněg padajet), es schneit
Auleja. izkāpis nuo ratiem, tūlin krīt man pie ruokas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 150. k. pie rīkles, überfallen Saikava;

2): bijām ... vainā krituši Saul. Burtnieks 1936, S. 25. krītams cilvē̦ks, ein sündiger Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). kurī (sc.: meita) ciešāk prātā krīt, da tai pirmajai brauc (sc.: precībās) Auleja. viņš krīt uz tē̦va seju od. krīt pēc tē̦va, er ist dem Vater ähnlich Diet.;

3) a): meite̦ns kritis uz tē̦va vie˙nādi (hing am Vater, liebte den Vater)
Seyershof. mēs jau krītam uz vācu pusi Gramsden n. FBR. IX, 111. krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56. līdz kuo viens atsēdās, visi citi ar tū˙liņ krita sēdēt Saikava;

5): pirmās sievas bē̦rniem māja krīt Orellen. man krita ārdīt kuopā sistā vāle Linden in Kurl.; ‡

8) k. (pa ruok(a)i), gelingen:
kâ jums šuorīt krīt (= veicas)? Gramsden n. FBR. IX, 111. ar precēšanuos ķeizara dē̦liem nekrita pa ruoki Janš. Dzimtene II ² , 364. Refl. -tiês, ‡

3) sich gehören, zukommen:
vajaga mācīt bē̦rnu, ka tâ nekrītas palaidnības darīt Seyershof. tas nu gan nekristuos Segew., das würde sich wohl nicht sehicken. tas man krītas darīt ebenda, es ist meine Pflicht. tē̦vam trīs dē̦li. tē̦vs tuos, kâ tē̦vam kritās, vienādi neturēja Pas. X, 230 (aus OB.). - ‡ Subst. kritējs, wer fällt: nav jau ne˙kāda acīs kritēja Blieden n. FBR. XVI, 104; ein Krepierling PV.: nelietis savu zirgu nuodzinis kritējuos; kritumiês, das Fallen (?): liels. k. upē Oknist n. FBR. XV, 178: upē nevar manīt ne˙kāda kritumies ebenda.

Avots: EH I, 655

‡ kuînîtiês ² , -uôs, -ījuôs Assiten "spārdīties, raustīties": pieci, seši vācieteļi vienu pašu uti kāva; visi seši brīnījās, ka tā ute kuinījās.

Avots: EH I, 668

kul˜t,

1): sviestu k. auch BielU., Siuxt u. a.; miltus klāt k. (hineinrühnen),
lai nav par šķidru AP.; drẽbes k. ar vāli Saikava;

2): auch Orellen, Salis, Seyershof; Wolm. u. a.;

3): niekus k. Siuxt, faseln;
‡

4) dengeln
Warkl.: izkapti kuldams BW. 33612. Refl. -tiês,

1): vàle vàlē jāsit, tad labāk kuļas klājiens Ramkau;

2): jāsāk k. (= braukt): nevaram vairs kavēties Saikava. k. citiem pa kājām Strasden. aitas sāka k. (= kuļāties, spārdīties) pa ratiem ebenda;

3): man sāp kājas, tuomē̦r kuļuos uz priekšu Orellen; ‡

5) (Getreide) dreschen
(intr.) Orellen: kad sāks k., vairs nebūs vaļas; ‡

6) sich mit etwas abgeben:
nav vaļas k. ar taviem zuobiem Pas. VIII, 265.

Avots: EH I, 672

kupe̦na, ein Haufen: kārklu kupe̦nas Stari III, 220; ziedu kupe̦nas Kleinb. kâ kupe̦na es sēdēšu tautu galda galiņā BW. 21592; namentl. ein zusammengewehter Schneehaufen Nigr., A. Brig.: pa kupe̦nām vientulis ceļinieks staigā A. XX, 112. viens gul kuoka serdītē, uotrs sniega kupe̦nā BW. 27957, 5, [Rutzau]. Zu kupt "sich ballen."

Avots: ME II, 317

ķuza, auch ķuze,

1) der Schutt, Graus, Schmutz, allerlei Abfälle, Mist, Streu, Späne
dergl. Aps., [Bers.], Etn. IV, 129, Lub., C., [Erlaa]: kad nuokusa sniegs, visa šī ķuza tika izārdīta Druva II, 457. attrītās spalvas nuobira kâ ķuza Vīt. beidzuot saguruoja ar kaŗuotēm izsmelt ķuzi nuo krāsns LP. IV. 174;

2) Kruste, Schorf: ķuza = kreve Etn. IV, 50, Lub. sula virs mizas sakrecējuse par biezu ķuzi Konv. ¹ 105;

3) eine Menge von Abfällen, Schutt
Lasd., Mar., eine Menge überhaupt: liela ķuza bē̦rnu Bers. uogu mežā ir vai ķuzas Druw. [pilna baznīca kâ ķuzas, bet kuo viņi dara? Ezeriņš Leijerkaste I, 153.]

Avots: ME II, 393

laidaine (s. unter laidene I): auch Luhn.; Jāņuos gāju raudzīties, Pēteruos dzirdīties, laidainē ielaižuos ar visām telītēm BW. 33111, 3.

Avots: EH I, 711

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

le̦ce̦ns, erschlossen aus hochle. lacans Mar. n. RKr. XV, 123, ein Stück, Klumpen: bieza piena, tauku, sviesta le̦ce̦ns; [samirkušu un pēc tam sakaltušu miltu gabals; sakaltušu vai sasalušu mē̦slu lêkša, samirkuša, salipuša vai sasaluša sìena lêkša Lettin. snieg le̦ce̦niem; mē̦sli uz tīruma izārdīti le̦ce̦niem Mar. - Vgl. le̦cē̦ns 1.]

Avots: ME II, 443

‡ lē̦durknīte, eine gewisse Pflanze (= lēdzēkne?): papardīte, l., tā ir lielā Jāņa zâle BW. 32392.

Avots: EH I, 736

‡ ļedzirkste, eine gewisse Pflanze: papardīte, ļedzirkstīte, ti ir liela Jāņa zâle BW. 32392, 1. Vgl. lēdzirkstes (unter lēdzēkne).

Avots: EH I, 770

liẽls: auch Kurs., Lesten, Neuenb., Puhren;

1): šuogad būs lielāka gaļa: kaus ve̦cāku cūku Frauenb. kad mazs bē̦rns kuo atne̦s lielam cilvē̦kam, tad pateicuoties saka: l˙! l˙! ebenda. ja ir lielāka maize izce̦pta, tā sāk pelēt Linden in Kurl. lielu sìenu grūti izārdīt ebenda;

4): nuo tā laika jau pagājuši lieli gadi Grenzhof n. FBR. XII, 23, Kand. nuomidzis lielā miegā Ciema spīg. 42. liela mārceņa, ein reichliches Pfund
Auleja. ašķi ir liela (sehr nützlich, gut) zâle (Arznei) Frauenb.;

7): lielu ļaužu. bē̦rns AP: lielais tiesas vīrs Blieden n. BielU., der Vorsitzende des Gemeindegerichts;

8): saimnieks bij liels (stolz);
ka pie viņa dzīvuo Seyershof. vinš ir l. (stolz, hochmūtig) savā dabā Kand.;

9): palikt lielu galvu (eigensinnig, übermütig werden)
Fest. n. FBR. XVII, 95, AP.; C.; Ermes, Jürg., Kegeln, Meselau, N:-Peb., Prl., Schwitten, Sessw., Trik. viņi ir (Lesten) od. sagājuši (Grenzhof n. FBR. XII, 23) lielajā, sie haben sich verzankt. viņi jau lielajā Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 62, sie streiten od. prügeln sich. sviests sagājā lielajā, die Sahne butterte nicht (vor Wärme) Gr.-Buschh., Salis, Stelph.;

11): iz liela nesties Kaltenbr., grosstun.
viņš darbu jau lielajā beidzis P. Allunan, er ist mit der Arbeit bereits aus dem Groben heraus;

12): lielāki iet, schneller gellen
Kl.-Gramsden. lielai (= lieli) jimt, mit grossen Stichen nähen Auleja. Das Adverb hat sich dem nachfolgenden Adjektiv assimiliert: gŗūti lielam (= lieli, ļuoti) ve̦cam Stenden.

Avots: EH I, 755

liẽlsir̂dis,

1) der Eigensinnige, Heftige, Hochmütige:
lielsirdim jācieš suodība Spr. Sal. 19, 19. tautiešam, lielsiržam. lieli, gaŗi me̦lni mati BW. 21719, 4. tautu meita, lielsirdīte 21754;

[2) jem., der herftig zürnt
Trik.].

Avots: ME II, 502

[mẽdzele "ein leiblich verkommenes Lebewesen": teļš, kas slikti dzirdīts, ir mēdzele Nötk.; wohl aus * mērdzele, vgl. mē̦rga

II.]

Avots: ME II, 612

me̦l˜nbā`r(z)dis: (voc. s.) žīdiņ, me̦lnbārdīti (Var.: me̦lnbārzdīti) BW. 34169, 1.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nbā`r(z)dis: (voc. s.) žīdiņ, me̦lnbārdīti (Var.: me̦lnbārzdīti) BW. 34169, 1.

Avots: EH I, 798

nelabs [li. nelãbas "böse"],

1) schlecht:
gana bija labu ļaužu, gana mani bildināja; par dieviņa likumiņu nelabais gadījās Ltd. 1840. man tāda nelaba garša mutē. man nelaba sirds, mir ist schecht zu Mute LP. II, 64. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. bārenītim klājas ļuoti nelabi IV, 146;

2) unheimlich, schrecklich:
pīle pārkšķina nelabā balsī LP. I, 117. saimniece iebļaujas nelabi IV, 33. tūliņ izskatījis šuo tâ nelabi IV, 132. sācis nelabi glūnēt V, 383;

3) nelabais - euphemistische Bezeichnung des Teufels
kad tevi pats nelabais! LP. IV, 10. pi tu, nelabais! JR. IV, 85. bļauj, ē̦das, iet kâ pats nelabais. vai od. kas nelabais tevi dīda? LP. IV 93, VII, 892. nelabais viņu zina, das weiss der Teufel. Auch so das Femininum nelabã: meita kâ pati nelabā sāks ārdīties pa baznīcu LP. VI, 505.

Avots: ME II, 719

nevā`rdis, f. -de, ein Namenloser, ein noch nicht getauftes Kind: peries, mana nevārdīte! BW. 1278.

Avots: ME II, 739

[II nùoērsinât "nuoārdīt" (?) Neu - Bilskenshof.]

Avots: ME II, 782

‡ nuoîļât ² Frauenb. "nuogrūst, nuospārdīt": n. apse̦gu guļuot. Refl. -tiês Frauenb. "nuospārdīties".

Avots: EH II, 49

nùojàukt,

1): n. (nuoārdīt) cimdam pirkstus Kaltenbr. Refl. -tiês,

1): dzijs bij aizme̦tusēs aiz krūma, un tâ bij staigājuot nuojaucies viss šā rīta adījums Saikava; ‡

2) "netīrs nuovārtīties" Seyershof: renstelē nuojaucies slapjš līdz vidučam; ‡

3) = nuokulties (?) Saikava: visu dienu n. pa tirgu. kad tiksi par mācekli pie mūrnieka, tad gan nuojauksies ir stīvs palikdams.

Avots: EH II, 49

nùokārnît,

1) ["piemē̦tāt" Karkel; wühlend od. scharrend besudeln
Kursiten, Ermas, Nerft]: ja neturēsi acis vaļā, tad jau tevi nuokārnīs apkārt un apkārt De̦glavas Rīga I, 24. [nuokārnījis visu siênu dubļiem Lennew. kurmis nuokārnījis pļavu N. - Peb.;

2) wühlend od. scharrend (auch: schleuderd) herunterschaffen:
nenuokārni zemē drēbes! Neu - Wohlfahrt, Burtn. nuokārnījis visu sìenu nuo kūtsaugšas Alswig, Ermes, Lennew.;

3) "absäubern"
Naud., Kalleten, Preekuln, Grünh., Autz: jānuokārna aitu zarnas Grünwald;

4) "die Sahne abnehmen"(?)
Vank.;

5) "nuoārdīt, nuoplēst"
Ipiķi: vē̦tra nuokārnīja jumtu Nötk.; "nuojaukt" Neu- Wohlfahrt, Plm., Drobbusch, Meselau. Refl. - tiês, sich mit Mist besudeln Nerft. - Subst. nùokārnĩjums "ein von Hümpeln, Baumstümpfen und Steinen gereinigter Platz" Pabbasch.]

Avots: ME II, 796

nùolaîst [li. nuláisti], tr.,

1) herab -, herunter -, hinablassen:
bikses. nuolaida zārku kapā. priekškars nebij nuolaists A. XX, 898. nuolaist (bises) gaili, den Hahn abdrücken. nuolaist kuoku, einen Baum fällen: viņi nuolaida vēl dažus kuokus Saul. [malku nuolaist U., Holz flössen]. aude̦kls stāvuot nuolaists nuo buomja Etn. II, 191. kad audēkls gan˙drīz jau nuoausts,... tad lietuojams nuolaižams kuoks A. v. J. 1894, 2, 440;

2) ablassen, ableiten, abwässern, abzapfen:
e̦ze̦ru, alu. ūdeni nuolaist nuo lauka, das Wasser vom Felde ableiten. iešu laukā ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. nuolaist ce̦nu od. nuo ce̦nas, vom Preise ablassen, abschlagen. asaras nuolaist, Tränen vergiessen: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida BW. 17507. es ar nuolaidu vienu asaru MWM. XI, 4;

3) senken, sinken, herabhängen lassen:
acis, asti, ausis, de̦gunu, galvu, spārnus, balsi, dūšu. viņš nuolaida acis, er schlug die Augen nieder; aber: nuo viņa nevaru ne acis nuolaist, von ihm kann ich meine Augen nicht abwenden; adīklim acis nuolaist, [die Maschen abnehmen Bauske; nuolaist (adīklim) aci, eine Masche verlieren Wolmarshof]. aiziet kâ suns asti nuo˙laidis. puiši... staigā ausis nuolaiduši BW. 12844. vīrs sēdējis nuolaistu galvu LP. I, 163. stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis. balsi nuolaizdams, Valdis uzsāka JR. V, 10. dūšu nevajaga nuolaist;

4) vernachlässigen:
visas malas nuolaistas Dünsb.;

5) schnell weg -, hinab -, herabfahren:
tas viegli nuolaida nuo kalna lejā BW. 338. Refl. - tiês,

1) sich hinab -, herab -, herunterlassen:
dē̦ls nuolaidies lejup LP. VI, 4. mans bāliņš nuolaidās kâ nuo kalna lejiņā BW. 21944. zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā LP. VII, 1108;

2) sich niederlassen, niederinken, herabwallen, untergehen:
putni nuolaižas kuoku galuotnēs. pavakars nuolaižas. balss nuolaidās Latv. mati nuolaižas līdz ceļiem Pump. saulīte nuolaidās LP. VII, 189;

[3) verscheiden, sterben
Für. I];

4) herunterkommen, den Mut sinken lassen:
tu jau pa˙visam nuolaidies. So namentl. das Part. nuolaidies,

1) niedergeschlagen, in gedrückter Stimmung:
kas tev kaiš? kādēļ tāds nuolaidies? LP. VI, 169. kādēļ jūs tādi nuolaidušies? LP. VI, 27;

2) liederlich, heruntergekommen:
viņš pa˙visam nuolaidies. Subst. nùolaîdums, die Senkung: balss nuolaidums; nùolaîšana, das Senken, Herablassen.

Avots: ME II, 807

‡ nuošķârdît ² Dunika, Hasenp., Schnehpeln "mit Splittern bestreuen": viss lauks nuošķārdīts akmiņu drumstalām (akmeņus spridzinuot).

Avots: EH II, 94

ņukât,

1): auch Schnehpeln, Siuxt; tevi ... ņukāju kâ lelli Janš. Līgava II, 188. viņš ņukā (spiež, bāž) zeķi kurpē Frauenb.;

2): ņukā tik iekšā (lieliem kumuosiem)! Frauenb., Grünw. ‡ Refl. -tiês,

1) "dauzīties" Heidenfeld, Saikava; "pa miegam gruozīties (kustēties, spārdīties)" Frauenb.;

2) = mîcîties: vai nu es ar pirstiem ņukāšuos? atnes kaŗuoti, tad samīcīšu! AP. pa māliem ņ. Jürg., Schwitten.

Avots: EH II, 116

‡ paduckât AP. "paspārdīties": tai guovij īsas kājas; lai nu tā kâ ducka paduckā, bet kuo nu tā var iespert!

Avots: EH II, 129

pagruõza, mēneša pagruoza, der Mondwechsel: mēneša pagruozā tādiem apdzirdītiem jāpaliek par vilkaci LP. VII, 926; 927.

Avots: ME III, 31

palaîst,

3): ar tuo mēs bijām palaisti un aizgājām Pumpurs Raksti II, 184;

4): tas ar raudas palaidīs Tdz. 55426. makšķere ar palaižamu auklu Gramsden;

6): patieš[i] ... grib[u] dzīvuot, nepalaist augumiņa BW. 5458. p. (sich verlaufen lassen)
guovis mežā Frauenb. aka ir palaista; tagad ūde̦nu ne̦s nuo bedres Siuxt; "VL." (ME. III, 55) zu ersetzen durch "Tdz. 39562";

7): tikai ziemas vidu palaida pilsē̦tā Jauns. Sliņķu virsnieks 22;

8) gestatten
Lng. (unter laist);

9): auch Diet., Frauenb., Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt: p. viesus; ‡

10) beurlauben
BielU.; ‡

11) ausbreiten:
p. (= izārdīt) sìenu Kaltenbr. karpānu bedrei uz dibe̦na palaiž jē̦kulu AP. uz ... klēti, kur bija palaistas darbeniekiem cisas Ciema spīg.; ‡

12) hinfahren (?):
viņš ar gribuot p. līdz Pēterburgai Austriņš Raksti V, 17; ‡

13) "atstāt" PlKur. Refl. -tiês,

1): p. kâ baluodis Pas. IX, 35. pats ... palaidēs ceļī Pas. IV, 80 (aus Malta);

5): viņš palaidās uz māti Frauenb.; ‡

6) nachgeben, sich ergeben
Frauenb., Strasden; tē̦vs negribēja mātei p. (hinter der Mutter zurückbleiben, fig.) Veldre Dēli un meitas 71. ‡ Subst. palaîdums, Losgelassenes, Geschaffenes: savāds dieva p. (von einem Menschen) Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH II, 148

pamats, [li. pamatas], auch pamata (li. pamatà) BW. 9407, 3715, [Manz.],

1) der Grund, das Fundament:
skalam ģeld tā priedīte, ne istabas pamatam BW. 3141; pamatus od. pamatu likt, den Grund legen. māja nuode̦guse līdz pašiem pamatiem od. līdz pamatam, das Haus ist bis auf den Grund niedergebrannt Etn. I, 98; 103. pili līdz pamatam nuoārdīt, pilsē̦tu līdz pamatam izpuostīt. kalns nuodre̦b līdz pamatam LP. IV, 141. visa zeme nuodārdējuse un nuodimdējuse līdz pašiem pamatiem Etn. II, 180, auch pamatuos. [pirms vēl pasaules pamāta likta kļuva Manz. Post. II, 31;

2) pamats U., der Grundbalken.]
Zu pamest.

Avots: ME III, 67

pretbrũtgāns, ein Gegenbräutigam, jem., der ebenfalls das von jem. zur Braut ausersehene Mädchen zu heiraten wünscht: nuoduomājis precēties...; ve̦lns meklēja precību izārdīt: tikai nevarēja ne˙kur atrast līgavai pretbrūtgānu LP. VII, 252.

Avots: ME III, 386

‡ *pusbārde, der halbe Bart: pusbārdīte tau nuodzīta Tdz. 36800.

Avots: EH II, 330

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. ¹ 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

rakaris Friedrichswald, rakars Wessen, der Racker; ein Ausgelassener, Unartiger, Unbändiger: paga, rakari, es jums parādīšu! Sadz. viļņi 30. duod šurp tuo rakari - ve̦lnam saspārdīt! Brīvzemnieks Mūsu tautas pasakas I, 13. ai, zaķīti, rakarīti! BW. 2296. Nebst estn. rakel und li. rakaris aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 472

rubu, Interjektion,

a) zur Bezeichnung des Koilerns, Falzens der Birkhähne:
rubu, rubu, teterīti, papardītes krūmiņā! BW. 30504;

b) in der Verbindung mit ribu, zur Bezeichnung des Trommelschlags:
bungas rīb ribu, rabu Rainis.

Avots: ME III, 552

saglaũdît: saglaudītu (Var.: sasukātu) kumeliņu BW. 3095, 1 var.; 33591. kad kukulis saglàurdīts ² (vor dem Backen), tad ar pirkstu pārve̦lk krustu Linden in Kurl.

Avots: EH XVI, 408

‡ saķeparât Frauenb. "nekārtīgi saspārdīt": s. deķi.

Avots: EH XVI, 422

sapīpinât, tr., fakt., zur Genüge rauchen lassen: Kārlis tika pamieluots, sadzirdīts un sapīpînāts Austriņš Nuopūtas vējā 24.

Avots: ME II, 700

sasper̂t, tr.,

1) (mit den Füssen, Hufen ausschlagend) zerschlagen, zerhauen; vernichten; einschlagend zerstören (vom Blitz):
man bij balts kumeliņš, le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu deviņiem gabaliem BW. 132681, 30. saspert pīšļuos visu dzelzs pagrabu Fr. Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 32. laiva bijuse lupatās saspe̦rta LP. VII, 498. pē̦rkuons saspeŗ uozuolu Kav. viņš stāvēja it kâ nuo zibens saspe̦rts Kaudz. M. 173. fig. līdzcensuoņus, kas mēģināja pretuoties, viņš saspēra Bjernsona raksti I, 24. - In Verwünschungen: ka tevi pē̦rkuons saspe̦rtu! Mag. XX, 3, 41. sasper juods Alm. Kaislību varā 133;

2) an-, aufstemmen:
kaza kārklus grauza abas kājas saspē̦ruse (Var.: atspē̦ruse, piespē̦ruse, pieminuse) BW. 12494. Refl. -tiês,

1) sich an-, aufstemmen:
līdz kuo gribēja sasperties, kājas aizslīdēja R. Kam. 187. āži [pie ratiem piesieti] nezin par kuo saspē̦rušies, un... baltiņš nevarējis spēt vilkt Anekd. 103;

2) sich anstrengen
Erlaa n. U., sich (zu etwas) aufraffen, sich zusammennehmen: dē̦li saspērās laivu gatavuot LP. VI, 633. viņš saspērās un aizbrauca VII, 214. zirdziņš sasperas, parauj kādus suoļus ātrāki un... apstājas A. v. J. 1893, S. 282;

3) einspringen, sich zusammenziehen
Warkl.: aiz kuo manas villainītes nesaspērās velējuot? BW. 7501.

Avots: ME III, 740

sir̂dêtiês ² Salis, Ruj., Widdrisch, Zögenhof, s. sirdītiês.

Avots: ME III, 842

sir̃mbā`rdis: voc. sirmbārdīti! BW. 3763 var.

Avots: EH II, 488

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡

8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. ⁴ 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490

skàistiês: prs. -šuôs AP., Kegeln, Orellen, Ruj., -stuôs AP., Lieven-Bersen, Meselau, N: Laitzen, Ramkau, Serbig., Siuxt; unbek. in Dunika, Talsen (wo dafür dusmuoties), Kortenhof, Zvirgzdine (wo dafür sirdīties); es tur ne˙kā nevaru darīt, ja viņš skaistas Blaum. Raksti III ⁶ (1939), 58.

Avots: EH II, 498

šķḕ̦rst (li. skersti "stechend schlachten") Neuenb., Wolm., (mit ḕr ² ) Kl., Prl., (mit êr ² ) Bl., Dunika, lw., Līn., šķḕržu, šķḕrdu,

1) spalten, voneinanderhauen
U.; aufschneiden U. (bes. geschlachtete Tiere), sezieren Brasche, Wessen; teilen U.: šķē̦rstu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var. šķē̦rstas nāsis... kâ jēģeŗa kumeļam 20280, 10 var. guovi šķērst Dunika. sāka zaķi šķērst pusdienas tiesai LP. V, 293. zivis šķērsi Izglītība v. J. 1910, S. 645; šķēržamais, das Pflugmesser am Rasenpflug Fest.;

2) verschwenden
St., U. Refl. -tiês,

1) sich ritzen, aufschlitzen, schneiden, stechen
U.: adatiņu klē̦vu daru..., izkaptiņu jumtu jūmu, lai dūrās, lai šķērdēs manu guovju skaudējiņa BW. 32477, 5;

2) sich verwirren
Bergm. n. U. Nebst šķērdele I und skārdīt I, li. skérdėti "platzen", suskir̃dęs "aufgesprungen", r. скородá "Egge" zu ae. sceort "kurz", mhd. scherze "abgeschnittenes Stück" u. a. (s. Trautmann Wrtb. 265 f., Walde Vrgl. Wrtb, II, 579 f., Persson Beitr. 863), resp. (wenn eine Wurzel skerdhzugrunde liegt) zu an. skarđr "verstümmelt", skarđ "Einschnitt", and. skard "zerhauen", afries. skerd "Scharte" u. a. (s. Zupitza Germ. Gut. 155).

Kļūdu labojums:
Iw., Lin. = Iw., Līn.

Avots: ME IV, 37

sklàistît ² (li. *sklaistyti, zu erschliessen aus išsklaislýti "zerstreuen" An. 81) sienu Hirschenhof "uzārdīt sienÜ, Wohl zu skliest.

Avots: ME II, 881

spĩtrât "ārdīt, svaidīt" Wessen; zu pītrât.

Avots: ME III, 1004

steberêt: auch Grünw., Oknist, Seyershof, Wessen, ("?") Kalupe n. FBR. XVIII, 48, Lubn., Nerft; ar kājam s. "spārdīties" Zvirgzdine ("in der Kindersprache").

Avots: EH II, 575

suplak Lubn. n. Etn. II, 97, Wid., Borchow, Warkf. u. a., suplakus, suplaku Gr. - Buschh., Adv., Präp., = blakus. līdzās, neben(bei): turpat suplak stādīja Lubn. suplak (neben) vardītes kambara bija... brāļa kambaris Pas. IV, 320. Zu plaks II; vgl. Le. Gr. 530.

Avots: ME III, 1124

til˜ts (li. tìlˆtas "Brücke"),

1) die Brücke:
par tilˆtu lē̦nām! Etn. II, 43 od. pamaz par tiltu! LP. V, 217, langsam über die Brücke! buku tilts, die Jochbrücke Brasche. cikstu od. rungu t., die Knüppelbrücke Bielenstein Holzb. 715. tiltu nuoārdīt, nuogāzt, eine Brücke abwerfen Br. tiltuos iet, zum Brücken und Wegbau gehen L., U.; tiltu kungs St. "Brückenrevisor";

2) Demin. tìltiņš ² Romershof n. FBR. VIII, 98 "lievenis". Wohl zur Wurzel von tale II, s. Büga KSn. 1, 262, Trautmann Wrtb. 321, Leskien Abl. 349 und 422, Persson IFA. XII, 17, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 385.

Avots: ME IV, 189, 190

II urga,

1) "kas urdä Bers., "urdītājs, urdzējs" Vīt.;

2) = urdīšana: man jādzīvuo vienā urgā Vīt. Zu urdzît.

Avots: ME IV, 304

urguoņa,

1) = urdīšana: jādzīvuo vienā urguonā, t. i. kad urdz vienmē̦r apkārt Vīt.;

2) = urdītājs urdzējs Vīt.;

3) "свист в дымовой трубѣ" Wid.

Avots: ME IV, 305

II urgt, -dzu Vīt. "pastāvīgi urdīt": viņš urdz tev apkart dienu un nakti. Subst. urdzējs Vīt. "urdītājs, kas vienmē̦r staigā purpinādams un urdidams". Zu urdzît? Oder identisch (wenn eigentlich: brummen ) mit urgt I?

Avots: ME IV, 304

IV urinât, = urbinât Alswig (u. ar pirkstu de̦gunu, ausi; cūkas urina zemi, mē̦slus), Gr.-Buschhof (kuo tu urini ar pirkstu pa ausi?); = šķirstīt Lubn. (vista urina spalvas); stochernd suchen: urināt utis Saikava; "ārdīt (sienu)" Ozoli; "emsig einer Arbeit obliegen, die nicht von Statten geht" Meiran; "langsam bröckeln (tr.); (fr)essen" Gr: Buschhof (urina barību ir luopi, ir ļaudis). Refl. -tiês Adsel, Gr.-Buschhof, Sonnaxt, = rakņāties, knābāties: vistas urinājas pa graudiem, pe̦lnuos. Reimt auf skurinât.

Avots: ME IV, 305

urksis Vīt., = urdītājs, urdzējs; vgl. urkšis; ùrksis ² Katharinenhof bei Erlaa, ein grunzendes Ferkel.

Avots: ME IV, 305

urkšis,

1) "kas urkš" Drosth., PS., Wolmarshof (mit ur̃ ); "urdzējs, urdītājs, kas urdz uotram apkārt" Vīt.;

3) "urķē̦tājs, racējs" Vīt.;

4) das Gegrunze
Vīt.: dzirdēju cuku urkši.

Avots: ME IV, 306

vàinags AP., Ramkau, vainags Kl., vàinags ² Fest., Kl., Saikava, Sessw., vainags ² Ob.-Bartau, vainags U., vàinaks AP., vàinaks ² Bers., Oknist, vainaks Manz., St., U., Saikava, vaiņags C., Nitau, PS., vaĩņags Zabeln, vàiņags ² Erlaa, Prl., vaîņags ² Bl., Dunika, Sassm., Tr., Wahnen, Wandsen, vaiņags Glück, L., Bielenstein Holzb. 366, 700, Memelshof, vaîņaks Serbigal, vàiņaks ² Golg., Lös., vaîņaks ² Gramsden, Nigr,, Rutzau, vaîņuks A.-Laitzen, Kl.-Laitzen, vàiņuks ² Zvirgzdine, vaîņuks ² Kalleten, vàiņugs ² Zvirgzdine, vaiņugs BW. 6198, 5 var., Demin. vainedziņš BW. 14347, 2 var. (aus Stockm.), vainedziņš 5851 (aus Selsau), vaineciņš 6100, 3 var. (aus Lennew.), vaineciņš 5869 var. (aus Saussen), Demin. verächtl. vaiņaķelis Janš. Bandavā I, 207,

1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. ² 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;

2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;

3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;

4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".

Avots: ME IV, 438, 439

vāla,

1) vāla Wolmarshof, vâla ² Kaltenbrunn, Oknist, Zvirgzdine, vàle Arrasch, C., Jürg., vāle Ruj., Salisb., Segew., vâle ² Mar., Ogershof, Saikava, Sehren, Sessw., vàle ² Karls., Selg., Widdrisch, vāle Manz. Lettus, U., vâlis C., vālis Blumenhof, Rentzen, vālis Wid., vāls Iw., Nötk., Salis, Siuxt, vā`ls PS., Smilten, vā`ls ² Erlaa, KL, Lubn., Zvirgzdine, vāls ² Stenden, vāls U., die Heuschwade;
vālis Gold., Iw., Līn., vāls Dunika, Gramsden, vāls Nigr., zum Trocknen zusammengeführtes (dicht ausgebreitetes) Heu (= apārnis): pļavmalā žūst siena vāli Krūza Zelta laipa 56. izārdītie siena vāli Plūd. Rakstn. II, 384. vālī sagrābtu sienu Etn. III, 103. vai izpļāvāt katrs pa vālai? Jauns. III, 50. izpļauj manu vāles galu! BW. 26091. (upe) aizne̦s dažu siena vālu (Var.; vāli) 17986, 3. me̦lnu vāli griezt, das Gras bis auf die Wurzel abmähen U. trīs vālus siena nuo gubām izlaidām; divus vālus izžaudējām un pārvedām, trešais vāls aizlija Nigr. vāliņš siena gulēja gar zemi LP. VI, 514. ieritinājās grīšļa vāliņā Janš. Bandavā I, 80;

2) vāla Spr., vāle, vālis, vāls, der Streifen, Strich
(fig.) Spr.; der Sturz; die Welle Spr.; Zusammengeballtes: izauga raže̦ni pūŗi, visi vienā vālā ("?") vien Dīcm. pas. v. I, 75. migla pāri upei vālēs viļņuoja MWM. X, 1. caur miglas vāliem Skola III, 228. vē̦tra grūda biezus sniega vāļus Asp. sarkst mākuoņu vāli Vēr. 132. dūmi veļas vāļiem (= lieliem klumšķiem) Frauenb. tvaiku vāls MWM. IX, 185. ē̦nas saplūst vienā vālē Vēr. II, 1474. vē̦tra viļņus vāluos veļ Latv. ja dzīvs esi, tad atej piena vāla (vilnis), ja nedzīvs, atej ašņa vāla! Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). - vālām Kokn. und Lems. n. U., Bolwen, Memelshof, Pilda, (mit à ² ) Oknist, Zvirgzdine, vāliem Bolwen, (mit à ² ) Bers., vāļiem Wid., ar vālu Kronw. n. U., Grünh., (mit à ² ) Kreuzb., (mit â ² ) Bauske, ar vāli, - aumaļām, mit Macht, in grosser Menge; "rindām" Memelshof: liet[u]s vālām . . . iet Pilda. sviedri vālām vien iet Oknist, Zvirgzdine. vējš dze̦n mākuonus vālām Memelshof. pa ...luogu ...vāliem plūst iekšā .. . smarša Deglavs Rīga II, 1, 604. ūdens vāļiem gāžas Bers. ūdens nāk nuo trūbas ar vālu Grünh. sāks upē ūdens ar vālu gāzties LP. VI, 508. ar vālu... krīt uz leju Kav. valuodas un triekšana... skanēja pretim ar vālu Deglavs Rīga II, 1, 21. gaiss plūda viņam ar vāli pretī Purap. Wohl nebst li. võlas (wenn es kein Slavismus ist!) "grosse Wasserwoge; Unterlageholz", volai "wallartige, lange Reihen, in welche auf den Wiesen das Heu zusammengeharkt wird", serb. vâl "Welle", r. валомъ "in Menge" (anders darüber Walde Vrgl. Wrtb. I, 296) u. a. zu velˆt "wälzen", s. Leskien Abl. 354, Thomsen Beröringer 235 f., Trautmann Wrtb. 349.

Avots: ME IV, 496, 497

I var̂de: auch Alswig, Borchow, Druw., Fehteln, N.-Laitzen, Ramkau, Selb., (mit ar̂ ² ) A.-Bergfried, Bomsmünde, Prawingen, Rothof, Siuxt; zaļa v. BW. 853 var. Demin. vardīte BW. 19232.

Avots: EH II, 757

vḕrsis,

1): Demin. vērsiņš BW. 2137, 1 (aus Selg.); kâ vērsītis īdē̦dams 19253. draņķa v. Siuxt "muižās ar draņķiem uzdzirdīts vērsis". ej vēršuos! (gesagt zu einem Dummen, dem man nichts demonstrieren kann)
BielU.

Avots: EH II, 777

vīdrieksne, vīdrēksne, vīdrīksne, vīdrikste U., vīderksne, Plur. vĩdriêksi ² Wain., vìdriêkši ² Linden, vìdrêkšņi ² Kaltenbrunn, vīdrikšņi Wid., Marienhausen, vīdrikšņas, vĩdriži Ladenhof n. FBR. XI, 72, Widdrisch, vĩdir̂kšņi ² Gramsden, vīdirkšņi U., gen. pl. demin. vīdreksnīšu BW. 32714, = vīgrieze U.; vīdriekši RKr. II, 78; Mežos un ārēs II, 39, Wassermerk (sium latifolium L.); vīdriekšņi, Mittwurz, Mägdekraut Für. I: šuogad pilnā pļava vīdriekšiem Linden. trakumam... labs līdzeklis ìr vīdrēkšņi Etn. IV, 106. vīdrēksnīšu (vīdreksnīšu 33011) krūmiņā BW. 32976, 2. nuorāvuos vīdrieksnīti (Var.: vīreksnīti, vīrekstiņu, vīrakstiņu) 21871 4 var. nuoķēruos vīdrīksne 21871, 3. kuŗa pirmā Jāņu zâle? bundurjānis, vīdrēksnītes ... 32393, 7. vīderksnīti, papardīti 32393, 1. lācis... auzas ēda vīdrikšņās (Var.: vidrikstēs) stāvē̦dams 2290, 2. Zu li. vendrýkštis "spiraea", s. Būga KSn. 1, 301. Da man daneben eln gleichbed. le. vīgrieze, li. vengrýkštis (bei Būga I. c. 300) hat, so dürfte das d in le. vīdrēk-, li. vendrīk- aus g (vor k ) dissimiliert sein.

Avots: ME IV, 635

žagnîtiês, -ījuôs Gr. - Buschh. n. FBR. XII, 84 "sirdīties, sirdīgi censties".

Avots: ME IV, 787

I zâle (li. žolė˜ [acc. žõle̦] "Gras, Kraut"),

1) loc. plur. zālīs Glück Markus 6, 39, zāļuos U. (apr. soalis "Kräuticht"
), Demin. acc. s. zālteņu BW. 12359, das Gras; das Kraut; das Unkraut Manz. Lettus; Demin. zālīte, der Rasen Mar.: purva, meža, dārza zāle, nach dem Orte, wo das Gras wächst U. zemes zāle, gutes, nicht auf nassem Boden gewachsenes, feines Gras U. āra zāle, Angergras U. ne tie ēda purva zāles,... tiem vajaga āra zāles BW. 33773, 1. zaļa bija pļavas zāle 29241. celiņš nuozaļuoja ar tuo zaļu maura zāli 9231. purvā auga zaļa (Var.: purva, ciesas, liela, gara) zāle 12254. telītēm purva (Var.: me̦ldru) zāle 16515, 12. tai pļavā dze̦lzu (Var.: dze̦lza, grīšļa, cieta) zāle 28666, baltābuola zāle bija 28586, 2 var. grīsla zāle 11599, 1. sūra bija jūras (Var.: krasta) zāle 31833, 1. kusti, ūdens zāle! ūdens tevi kustināja 12808. re̦ta (Var.: maza) zāle 16749. Jāņu (Jāņa) zāles, zu Johanni gepflückte Kräuter: visa laba Jāņa zāle, kuo rauj Jāņa vakarā: vībuotnīte, papardīte, sarkanais ābuoliņš BW. 32402. nikna zāle, Unkraut U. Sprw.: niknas zāles visur ielasās Br. sak˙v. 1492. vai zāle augtu, kad lietus nelītu? RKr. VI, 841. kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. zāles iet, Gras pflücken (raufen) gehen: uz Rites mežu mēs gājām zālēs Jauns. Baltā grām. I, 204. iet uz purvu ciņu zāles Aps. Pie pag. tiesas 27. zāļuos būt, auf der Weide (in der Grasung St.) sein U. uotrā zāle, aufs andere Jahr St.,U.- apdziru zāles RKr. XII, 10, tycopodium selago; asins zāles Konv. ¹ 643, hypericum; atāla zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; blaugznēju zāle Peņģ., Ruhrkraut (gnaphalium sylvaticum); ciņu zāle"?" Konv. ² 2323; de̦guma zāle Kronv. n. RKr. III, 71, lysimachia nummularia L.; de̦su zāle Birsman, satureja hortensis L.; drudža zāle

a) Mauerpfeffer (sedum acre L.)
Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 78; Nitau n. Etn. I, 84;

b) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

c) Tausendgüldenkraut (erythraea Rich.; erythraea centaureum Pers.; gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 71; Konv. ¹ 381; dze̦gužu zāle, Hungerblümchen (draba L.; draba verna; draba muralis L.) RKr. II, 70; Mag. IV, 2, 56; Konv. ¹ 384; dzelzes zāle Mag. IV, 2, 90, die Schafgarbe (achillea millefolium L.;) dzelža z. Konv. ¹ 386, Eisenkraut (verbena officinalis L.); ežu zāle "?"Siuxt; guovju zāle,

a) Ackerskabiose (scabiosa arvensis)
RKr. 1I, 77; Konv. ² 569;

b) Laserkraut (laserpitium latifolium L.)
RKr. II, 73; Konv. ² 358; graizes zāle Konv. ² 3036, Milzkraut (chrysoplenium alternifolium L.) Etn. I, 29; griezuma zāle,

a) scabiosa arvensis Wenden n. RKr. III, 72;

b) Mannstreu (eryngium amethystinum)
Konv. ² 3644; griežamā zāle "?" Konv. ² 2322; kaislu zāle Mag. IV, 2, 28; RKr. lI, 79; Konv. 1536, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); kaltuna zāles Ulanowska Łotysze 100, veronica officinalis; kamuola zāle Konv. ² 3528; Mazvērsītis Lopkopība III, 50, dactylis glomerata; kašķu zāle Mag. III, 1, 131; IV, 2, 41, 81, Grindwurz (rumex acutus); kaulu zāles Konv. ¹ 860, cerastium Dill.; kaušļu zāle Konv. ¹ 861; Konv. ² 1691, lithospermum arvense L.; kazu zāle Konv. ² 3368, alchemilla vulgaris L.; kārpu zāle RKr. II, 71, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia L.;) kustuoņu zāle RKr. II, 72; Dr., Gundermann (glechoma hederacea L.); kušņa zāles Ulanowska Łotysze 100, echium vulg.; lapsu zāles, Krähenaugen U.; Siegwurz (gladiolus L.) RKr. II, 72; Etn. I, 28; maura zāle RKr. II, 75, jähriges Rispengras (poa annua L.); maures zāle Mag. IV, 2, 24, agrostis canina; mātes zāle,

a) gentiana centaureum Mag. IV, 2, 29;

b) fumaria officinalis L. Birsman;

c) pyrola umbellata L. Riga n. RKr. III, 72; me̦dus zāle (holcus lanatus) Mazvērsītis Lopkopība III, 49, 50; melmeņu zāle, Salomons Siegelwurz (convallaria polygonatum)
Mag. IV, 2, 40; 81; meža zāle, lycopodium selago Dond. n. RKr. III, 71; LP. VII, 671; mēra zāle(s) Mag. IV, 2, 90; Konv. ² 3131, die Schafgarbe (achillea millefolium); miru zāle RKr. II, 77; Konv. ² 569, Ackerskabiose (scabiosa arvensis); miruoņu zāles,

a) ononis Kav.;

b) ledum (sedum?) acre Etn. II, 150; miega zāle,

a) m. zāles RKr. II, 78; Konv. ¹ 205; 532, m. zālītes Etn. 1, 29, schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum L.);

b) Tausendgüldenkraut (gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 29; 77;

c) m. zālīte, polygala amara L. Fest. n. Rkr. III, 72; pabrīņa zāles Ulanowska Ło-tysze 97, anchusa officinalis; pārceļamā zāle RKr. III, 73, veronica beccabunga L.; Pētera zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; pīļu zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; rasas zāle Mag. IV, 2, 76, alchemilla; rudzu zāle, der junge, grüne Roggen
AP.: zaļa, zaļa rudzu zāle BW. 28118; saldā zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; salmu zāles RKr. II, 72, Gräser (gramineae Juss.); sāpes zālīte Fest. n. RKr. III, 70, erythraea centaureum Pers.; spranču zāles U. (unter sprancis), alchemilla vulgaris; susekļu zāle Mazvērsītis Lopkop. III, 50, cynosurus cristatus; sviesta zāle, a) Königskerze (verbascum thapsus L.; verbascum nigrum) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 80; Konv. ² 587, Karls.;

b) ranunculus ficaria L. Lös. n. RKr. III, 72; tabakas zāle,

a) Rauchgras (anthoxanthum odoratum)
Mazvērsītis Lopkopība III, 50; Konv. ² 4095;

b) Waldmeister (asperula L.)
Konv. ² 2682; tauka zāle Mag. III, 1, 131, Fettwurzel; taukota zāles Ulanowska Łotysze 102, symphytum officinale; tīteru zāle U. (unter tīter[i]s), Mag. IV, 2, 62; RKr. II, 64; Etn. II, 165, Schafgarbe (achillea millefolium L.): pret diluoni lietuo tīteru zāļu sulu Etn. II, 165; utu zāle Mag. IV, 2, 55, pedicularis palustris; ūdens zāles Mag. IV, 2, 15, die Halbgräser, Juncagimen, Nymphaeen; vanaga zāles RKr. II, 72, Habichtskraut (hieracium L.); vemjama od. vē̦de̦ra zāle RKr. II, 74, Morchel (morchella Dill.); vējluodes zāle Wenden n. RKr. III, 72, pinguicula vulgaris L.; zuobinu zāle Mag. IV, 2, 24, iris germanica; zuobu zāles Konv. ² 4057, Schellkraut (chelidonium majus);

2) Plur. zāles, Kräuter
U.; Gewürze U.; Arznei U., Medizin: Sprw. nelīdz ne zāles, ne plāksteris, - ne lāsti, ne pātari RKr. VI, 842. juo rūgtas zāles, juo salda veselība. stipruma un nestipruma zāles LP. II, 52. spē̦ka un nespē̦ka zāles III, 81. puisim e̦suot čakluma zāles LP. III, 88. šķaudāmas zāles 40. dze̦namas, skrejamas, laižamas zāles, Abführungsmittel U. vemjamas zāles, Brechmittel U. (unter vēmeklis). iemidzināmas zāles LP. VII, 611, Schlafmittel. vē̦de̦rs sāp vē̦de̦r[a] zāļu gribē̦dams BW. piel.2 2911. brauc[u] uz Rīgu zāļu pirkt, puišiem sē̦rga Vidzemē 12752. gūžu zāļu nedabūju BW. 20294. iekšā dzeramas zāles LP. VI, 602. de̦vuši... glāzīti sūruo zāļu Upīte Medn. laiki 10, zāļu devējs, ein Arzneiverständiger U., Frauenb. zāļu buode, eine Gewürzbude U. zāļu nams, die Apotheke U. zāļu zīme, das Rezept U. zāles vārīt, Kräuter, Arznei bereiten U. zāles dzert, Arznei nehmen U. zāļu kārtā Salis, zāļu tiesai LA., als Arznei: šņabi iedzert zāļu kārtā. - acu zāles, weisser Vitriol U.; me̦lnuma zāles, Eisenvitriol Etn. IV, 21, U.; miega (oder guļamās) zāles, das Schlafmittel: iede̦vušas pavāram miega zāles: tas aizmidzies LP. IV, 228. pasāve kalpam pi de̦guna guļamuos zāļus (für zāļu?) Pas. VI, 247 aus Makašāni; nāves zāles, Gift U.; ziepju zāles, Seifenstein; ziluma zāles, Indigo U.; žurku zāles, Rattengift, Arsenik U.;

3) in genitivischen Verbindungen: zāles blakts Karls nibis ferus; zāles puķe Glück Jak. I, 10, die Blüte;
zāļu diena, der Tag vor Johannis JK. VI, 29; Konv. ² 1417; se̦gluoj[u]... kumeliņu zāļu dienas vakarā BW. 13290; zāļu vakars, der Kräuterabend (vor Johannis); zāļu nams, das Treibhaus Infl. n. U. Nebst apr. acc. s. salin "Kraut" zu zaļš.

Avots: ME IV, 696, 697, 698

zâļuôts, = zâlaîns: ārdītājas zāļuotiem vaiņagiem BW. 28185 var.

Avots: ME IV, 699

zelît, 1) = zelinât I Ruhental, Salis;

2) = zelêt 4: zelī vienā zelīšanā Gr.-Sessau;

3) fortwährend schelten,
urdīt 1 Ruhental (kuo tu mani pastāvīgi zelī); "= langāt" Ellei, Sessau.

Avots: ME IV, 704