Paplašinātā meklēšana

àizruobs,

1) Anlass, Veranlassung zum Groll, der Groll
C.: kāds aizruobs dievietes prātam, ka tik daudz likusi ciest juo cilde̦nam vīram Siliņš;

2) Ausfall (in den erhofften Einnahmen):
caur krusu mums ienākumuos šuogad paliek krietns aizruobs Dr.

Avots: ME I, 48

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155

[II drẽ̦gzna, kühles und feuchtes Wetter Schujen; ein fauchter Ort M. Siliņš; um Mitau in der letztern Bed. drê̦gzna ^2.]

Avots: ME I, 498

driska,

1) ein abgerissenes Stück;
gew. Pl. driskas, Lumpen, Fetzen Ahs.: viņa drēbes bija driskās Vēr. I, 679. grib tās pa driskām pruojām mest MWM. IX, 186. mākuoņi liduo kâ karuoga driskas Vēr. II, 18. smiltienā mē̦tājas tik jē̦las driskas MWM. X, 6. tik salašņi vien nāk ar drisku ce̦purēm Rainis;

2) ["ein Mensch, der
driskas an hat" Morizberg, Mar.; in Mar. u. Bixten auch "ein unordentlicher Mensch"], ein alberner, unbändiger, ["unruhiger" Gotthardsberg] Mensch [Nigr.], Annenburg (vgl. draiska);

[3) "lakstīšanās, pluosīšanās" Lindenhof, Laud., Mar., Domopol, Marienhausen];

4) [das Ausgelassen-, Unbändigsein
M. Siliņš]: nu jē̦riem uzgājusi driska (das bedeute in Gr. - Sessau: man schlachtet jetzt alle Lämmer). [Nebst li. driskà "eine abgeschnittene Partie Garn" zu draska (s. dies)].

Kļūdu labojums:
[das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]: = [das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]; 4)

Avots: ME I, 500

I dũkuris, der Taucher: ruoņi ir lieli dūkuŗi Mag. II, 3. 118. Dazu das Demin. dūkurītis, Zwergsteissfuss (podicipes fluviatilis) Siliņš. [Nebst estn. tūker aus mnd. dūker.]

Avots: ME I, 526

‡ ķereksis Dahlen, eine nicht abgedämmte Stelle im Fluss: visā upes platumā paliktu caurbraukšanai 3 neaizdambē̦tas vietas ķerekši J. Siliņš Latvijas zivis 35. Vgl. ķērksis 1.

Avots: EH I, 696

pãrlasît: viss siliņš jau lasīts (uoguojuot) uņ pārlasīts reižu reizēm Saikava. visai netīras tās uogas nav, bet tuomē̦r jāpārlasa Linden in Kurl. p. kartupeļus, sē̦klai zirņus Oknist. Refl. -tiês, ‡

3) (über eine schwierig zu passierende Stelle) hinübergelangen
Kaltenbr.: p. kājām pār pļavām.

Avots: EH XIII, 205

pilnim, Adv., zur Verstärkung von pilns gebraucht: tvaikuonis pilnim pilns piesēdis braucējiem Siliņš 56.

Avots: ME III, 215

prāvniẽks, prāveniẽks, prāviniẽks, der Prozessierende, wer Prozesse führt: ienāk prāvenieki, un tiesnesis spriež tiesu RKr. XVI, 246. val tad gan mazums tuo kukuļu, kuo prāvenieki iestiepj skrīveŗa kukņā? Siliņš 4. lai pēc kārtas izteic prāvinieki, kā lieta ir un kādi liecinieki Krilova pas. 72. vgl. li. provinirīkas dass.

Avots: ME III, 384

priẽdulãjs PS., C., Arrasch, Bauske, Wandsen, Bers., U., N.-Schwanb., priẽdula C., prieduls Manz., priedulis L., priẽdũla N.-Peb., priedule, priedulene U., prieduols, prieduola, prieduoksne U., prieduoksnis Kronw., ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: kas tā tāda dziedātāja aiz lielā priedulāja (Var.: priedaliņa)? BW. 515, 5 var. kuo tie mūsu suņi rēja, pa priedulu staigadami? 23509, 2 var. šķitu biezu priedulāju (Var.: priežu mežu), maliņā stāvē̦dama 21478. balta, balta meita te̦k caar zaļao priedalāju 29614. priedulājs" kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. kaš tur spīd, kas tur viz caur zaļuo priedulāju (Var.: priedulīti; prieduliņu SDP. III, 27)? BW. 1286, 1. kas kait maņ negulēt prieduliņa kalniņā? vēji pūta, sili kauca, priežu gali ste̦bulēja 27560 var. es neietu pa siliņu, ne pa sīku prieduliņu: siliņš manas kājas dūra, priedes rāva vainadziņu 29268, 1. balss jau atskan tepat aiz prieduolas Dz. Vēstn. prieduola klēts, eine klēts aus Fichtenholz: sit, tautieti, uoša vadzi prieduoliņa klētītē (Var.: savā priežu klētiņā)1 BW. 24618, 11 var. mūc, māsiņa, prieduola (Var.: dzīparu) klētē! 33585. In Jürg. priẽdulãjs "ein junger Kieferwald" neben priẽdājs "ein alter (und grösserer) Kieferwald".

Avots: ME III, 392

pũkaîns, pũkuôts, faserig, flocklg, flaumig : pūkainas lapas Konv. ² 2322, Bers., Oppek., Grundsahl. balti pūkaiņa spilvas zâle Siliņš 57, gailis te̦k par istabu pūkaiņām kājiņām BW. 12535. man pūkuots kažuociņš 1319, 4.

Avots: ME III, 445

purekslis (aus *purvekslis), der Morast: zirgs tikkuo . . . spēj kāpt uz priekšu, ratus pa dziļuo smilti līdza raudams, vai, kur kāds purekslis, pa tik˙pat dziļuo, muklaiņuo zemde̦gu Siliņš 58.

Avots: ME III, 416

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

‡ raũzis (?) "steiniger Meeresboden" Angern u. a. (nach einer Mitteilung von M. Siliņš).

Avots: EH II, 360

I rũķêt PS., Karls., Nigr., -ẽju, intr., auch refl. -tiês, unermüdlich, f1eissig arbeiten Nigr., geschäftig sein; wühlen, schüren, scharren U. kuo tad gan māju saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damās? Siliņš 34. rùķēt ² cieti (duris), zumachen Golg. In der Bed. "geschäftig sein" aus mnd. ruken "besorgt sein um, sorgen für". Die Bed. "wühlen" usw. beruht vielleicht auf einer Bed. "schnüffeln"; in diesem Fall aus mnd. ruken "riechen". Jedenfalls schwerlich ein Erbwort.

Avots: ME III, 570

rũķîgs, auch rūķisks, arbeitsam, unermüdlich: rūpīgs un rūķīgs saimnieks Janš. Dzimtene ² II, 395. ve̦cais rūķīgais Vizuļu saimnieks Apsk. v. J. 1903, S. 344. pašam rūķīgākajam saimnieciņam grūti uz priekšu izkulties Siliņš 58. latvieša mūžam nerimstuošā rūķiskā daba Plūd. Llv. II, 352.

Avots: ME III, 570

I rũķis Karls., Salis, Serbigal, AP., C., Līn., Iw., rūķis ² Kl., Prl., Nerft, rûķis ² Ruj.,

1) ein arbeitsamer, sparsamer Mensch
U., Nigr.: mans ciemiņš liels rūķis, - viņš labi izticis Nigr. atminu..., kāds rūķa vīrs (was für ein arbeitsamer Nlann) bij Siliņš 11. mājas rūķis, ein Hauskater, der füt alles im Hause sorgsam bedacht ist U. nakts rūķis U., der auch in der Nacht sich keine Ruhe gibt; einer, der auch den Schmutz nicht scheut. zemes rūķis, einer, der sein Land selbst bearbeitet: mums jāiztē̦luo latvietis par īstuo zemes rūķi Vēr. I, 1437;

2) rũķītis, ein Zwerg, ein guter Geist, der in der Nacht die Arbeit der Menschen besorgt:
atdevis tuo darbu rūķīšiem LP. VI, 186;

3) ein Brummkater, Sauertopf, der sich von andern zurückzieht
St., Bergm. n. U.;

4) rũķis Bl., der Kater
(aus mājas rūķis "Hauskater" abstrahiert?). In den Bedd. 1 u. 2 zu rũķêt "geschäftig sein"; in der Bed. 3 zu rùkt.

Avots: ME III, 570

saderĩba,

1) die Verträglichkeit
U.: piekuodinājis dzīvuot saderībā, mīlestībā LP. V, 394. tas tik bij miers un saderība Siliņš 14;

2) die Übereinstimmung; der Zusammenhang:
jeb˙kuŗš darbs stāv kaut kādā saderībā ar darba cē̦luoni jeb izdarītāju Kronw.;

3) der Vertrag
U.; das Verlöbnis U.

Avots: ME II, 610

sagrabinât,

1) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit rasseln, klappern;

2) zusammensuchen, zusammenscharren:
sagrabināt pēdējuo kapeiku Ahs., Sassm. sagrabināt beidzamuo grasīti LP. I, 123. sagrabinājis naudu (auch Dond.) un nesis atduot V, 399. pusi vien jau tik paši sagrabinājām Siliņš 25. māte sagrabināja skaliņus R. Sk. II, 129. Refl. -tiês, = sagrabinât 1: grabinātājies tâ sagrabinājies cauru ziemu LP. VI, 14.

Avots: ME II, 627

sasirdis (f. -usi), Part. praet. act., erzürnt: it kâ sasirdis par manu vaicājumu Siliņš 7.

Avots: ME III, 729

‡ sasplĩdêtiês "?": ādas plẽve starp adatām sasplīdējas kâ vēja laikā starp kuokiem un šņuorēm laivas buŗas Siliņš Latvijas zivis 10.

Avots: EH XVI, 449

savdabām, Adv., = savā nuodabā, für sich hin, in sich zurückgezogen: suoļuoja tad atkal savdabām tāļāk Siliņš 1. 6. sieviete nuoraugās savdabām tāļumā MWM. VIII, 289.

Avots: ME III, 783

sẽ̦tmala U., sē̦tmāla Lesten, sē̦tmale, sē̦tmalis A.-Laitzen n. FBR. VIII, 22, sẽ̦tmālis Wolm., PS., A.-Autz; Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 3, sē̦tmals Glück, der Raum hart am Zaun U.: Sprw. nuo sē̦tmalas skrien pasaulē: man tā sē̦ta tâ nemīl, kâ tie sē̦tas sē̦tmalīši BW. 26645. puišu dēļ neziedēja ne nātrītes sē̦tmalā (Var.: sē̦tmalē, sē̦tmalī) 12076. sē̦tmalīši (Var.: sē̦tas malas) nuoauguši asajiēm dadzīšiem 31063. kumeliņi mauru mina sē̦tmalē 1943 var. izme̦t tevi vēl kâ suni sē̦tmalī Siliņš 8. izej uz . . . lieliem ceļiem un pie sē̦tmaliem! Glück Lukas 14,23. (fig.) izkaisīt naudu pa sē̦tmalām (d, h. vergeuden, verprassen) LP. V, 301. sẽ̦tmalu meita Dond., eine Dirne. - sē̦tmalis "= kāršu sē̦ta" Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112; "nîšu jeb riķu žuogs" Deg.

Avots: ME III, 834

siliņas, siliņi, siliņš, s. sils.

Avots: ME III, 838

sils,

1): ein Kiefernwald
Seyershof; ein grosser Wald (wo Fichten, Kiefern und Birken vertreten sind) AP.;

2): auch ("Heidekraut")
Rutzau, (sili) Frauenb., Nigr., (siliņi) Bixten, Blieden, Neuenb., (sils od. sili) Schnehpeln, Selg., Stenden, Wandsen; grib siliņš (Var.: siliņi, siliņas, silītis) tâ ziedēt, kâ...; kur silam sudrabiņš? BW. 5640, 2. re̦ti tie siliņi (Var.: silīši), kas baltiem ziediem zied 12270;

4): sila baks - auch Oknist.

Avots: EH II, 486, 487

sils (li. šìlas "Haide, Haidekraut; Fichtenwald"),

1) sils Wolm., Deg., sila Burtn. n. U., Wid., Ld. 10921, ein loc. s. siluo BW. 30679, 2 var., der grosse Wald, Forst, namentl. Nadelholzwald
U.; Tannenwald Kl.: sili vien, purvi vien līdz maniem bāliņiem BW. 26519, 1 var. skanēj[a] mana dziedāšana par deviņi priežu sili 426. bijusi kāda sila, kuŗu apdzīvuojuši vilki Pas. I, 303 (aus Lems.) - augstais sils, Höhenkiefernwald Karls.; ze̦mais sils, Hochmooskiefernwald Karls. - siliņš, junger Kiefernwald Spr.;

2) sils Biel. n. U., sila Manz. Lettus, Biel. n. U., die Heide;
sils Kurl. n. U., Luttr., Deg., Dond. (auch: cūku sils), sila Wid., Plur. sili N.-Bartau, Dunika, Gramsden, Gold., Kandau ("viršu lauki"), Dond., siliņas Ruj. n. U., Heidekraut (erica vulgaris);

3) sonst in Pflanzennamen:
sils, calluna vulgaris Salisb., Hasenpot n. RKr. III, 69; siliņi Wid. od. Māŗās sils Mag. IV, 2, 54; RKr. II, 79; Konv. 2323, Feld-Thymian (thymus serpyllum L.); Māres siliņi auch - Gänserich (potentilla) Wagner n. U.; zemes siliņš Mag. IV, 2, 55; Konv. ² 3609, Augentrost (euphrasia officinalis L.) RKr. 11, 71;

4) in genitivischen Verbindungen: sila cīrulis, die Baumlerche
U.; sila baks "sviesta be̦ka" Sussei; sila zeme, sandiger Boden U.; Walkerde Wid.; silu mēnesis, der September U. Ganz unsichere Zusammensieiiungen bei UhIenbeck KZ. XL, 554, Pogodin PFB. XXXII, 125, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 380. Vielleicht, wenn le. s-, li. š- hier aus ks- entsianden sind, zu gr. σχέλλω "trockne aus", περισχελής "sehr trocken" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. II, 597); in diesem Fall könnte man auch von einem sk̑- ausgehen.

Avots: ME III, 839

I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs ² Prl., Adv., sīvi,

1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,

a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;

2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;

3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.

Avots: ME III, 856

skãde, skāda Glück, der Schade; das Unglück Lind.: Sprw. skāde vīram par ķēvi, - aste vien palikusi ruokā. nevar ne˙vienam skādas darīt Glück Boruch 6, 13. tās (lietas) e̦smu par skādu turējis (habe ich . . . für Schaden geachtet) Philipper 3, 7. skādē iet, einen Schaden anrichten (vom Vieh): vai . . . nebūs kāds aizzadzies un iegājis skādē A. XI, 897. nuoķīlāja luopiņu, kas nevilšu kaut kur iegājis skādē Siliņš 63. ugunsskāde Lind., skãde PS., der Feuerschaden: laikam tur kāda skāde. Aus mnd. schade dass.

Avots: ME III, 879

slĩce Karls., die Taucherente (lophaethya cristata) U., Karls.; dižce̦kulainā slīce, der Goldhaubentaucher (dytes auritus) Wid., Siliņš; lielā sl., Rothalssteissfuss (lophaethya griseigena) Wid., Siliņš; mazā sl., podiceps fluvialis Wid.; me̦lnā sl., proctopus nigricollis Wid. Doch wohl (nach Leskien Nom. 269) zu slìkt.

Avots: ME III, 934

sniẽdze, ‡

2) = e̦ze̦ra salaka, osmerus eperlanus, var. spirinchus J. Siliņš Latvijas zivis 39.

Avots: EH II, 543

suôlis (li. *šuolỹs, wovon instr. pl. šuoliaĩs "im gestreckten Galopp"; bei Būga LM. IV, 432 šúolis "Sprung"),

1) suola Manz. Lettus, der Schritt:
suoļus mest, spert, schreiten U. pame̦t pa svētdienas rītu garāku suoli A. XX, 721. sper, māršiņ, garus suoļus!... ja tu īsus (suoļus) strikškināsi,... BW. 22321. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. kal. v. J. 1893, S. 61. slaidu suoli laist (beim Tanzen) A. v. J. 1899, S. 361. viegli suoļi Biel. 1917. dievs palīdz mudīgam mudīguos suolīšuos BW. 11711. pēc stingru suoļu mērījumiem Aus. I, 105. velti suoļus mērīt (einen vergeblichen Gang machen) Blaum. Skala ug. 60. iet suoļus skaitīdams (geht langsam) RKr. VI, sak. v. 765. iet suoļuos (schrittweise) A. v. J. 1893, S. 7 oder suoļiem, (Dunika) suoļis. braukt suolī (schrittweise) A. Brig. ik suoļu pabrauc, ik... LP. IV, 7. sācis palikt suoļuos (Schritt gehen) VII, 976. tikkuo suoli pa suolim (schrittweise) spēj kāpt Siliņš 58. neatkāpties ne suoļa LP. I, 146. nuo katla ne pa suoli neatstājies Krilova pas. 38. starpība tuop suoli pa suoli (mit jedem Schritt) lielāka SDP. VI, 29. suņi suoli pa suoli pakaļ mediniekam LP. VI, 285. tas tur izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 1411, uotra suolis viegls, bet nelīdze̦ns Br. sak. v. 118l. kāds zirgs, tādi suoļi Saikava. gaiļa suolis, Hahnentritt Lopkopība II, 56, Konv. ¹ 494, krusta suoļi ("?") Br. 41;

2) ein Gang zur Verrichtung der laufenden Arbeiten und Obliegenheiten, die alltägliche Mühewaltung, Arbeit:
e̦smu suoļus metis un kuopis U., ich habe keine Mūhe gespart. apkuopi tik labi sē̦tas suoli! LP. III, 93. lai sē̦tas suoli juo drīzi padarītu Latv. Av. 1898, No 2 pielik. par sētas un nama apkuopšanu A. v. J. 1896, S. 331. jāapte̦k... visi sē̦tas suoļi LP. IV, 146. nespēju izmest mājas suoli Apsk. v. J. 1903, S. 210. vakara suoli... aptecējusi Sarķis MWM. vakara suoli kuopt A. XII, 440. rīta suoli apkuopusi Mērn. laiki 71. ej nu tu... savā suolī! A. XX, 410. ikreiz, kad tu... duodies izšķiruošā suolī, vai arī nuo tā neizšķīries atgriezies Daugava I, 442. nav suolīša gājējina BW. 3083. jauniete rīkuojas pa suoli Kārstenis. rīkuojās... saimniecības suolī A. 1896, S. 336. izgāja... paraudzīt saimniecības suolī A. X, 733. kuopa savu saimnieces suoli Mērn. laiki 50. Zu ai. š̍ālūra-ḥ "Frosch", š̍alabhá-ḥ "Heuschrecke", resp. zu mhd. schel "springend", ahd. scelo "ScheIIhengst", oder aber zu got. skēwjan "gehen", s. Watde Vrgl. Wrtb. II, 600, sowie Petersson AfsIPh. XXXVI, 147 und Ar. und arm. Stud. 84.

Avots: ME III, 1137

spilte̦ns, hell, glänzend Wid.: nuoraudzījās spilte̦najuos vakara saules staruos Siliņš 49.

Avots: ME III, 996

I spil˜va Karls., Līn., spìl˜va C., spìlva ² KL. Prl., spilva AP., was sich elastisch hebt U., Teichgras (spil˜va) Bl., Wollgras (eriophorum L.) U., RKr. II, 71; Konv. ² 2321, Stenden, (mit il˜) Dond., Bauske, Grünwald, (mit ìl ² ) Golg., Bers.; die Samenwolle (z. B. vom Wollgras) Mag.-IV, 2, 12, U., (mit -ìl-) C., Smilt., (spilviņas) Ruj., Ronneb.; Flokken; Haferspelze Etn. IV, 165, die Haferhülse (gew. auzu sp.; auch spilve) A.-Peb. n. U., Warkl. (mit ìl ² ), Nötk. (mit ìl), Ronneb., Wessen, Luttringen; "auzu graudu maisiņš" (?) Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617; spilviņas Ruj., feine, weisse, im Winde flatternde Birkenrinde; die sogenannte Seele in der Federpose L., St., U.; Hopfentrauben L., St., U.: auziņ, spilvas nenicini, spilvītē gulē̦dama! BW. 11667, 1. auzu spilvas izputēja 25860, 2. auzas kuļuot vējš spìlvas2 ne̦sā pa gaisu Tirs. viņa . . . aizskrēja . . . kâ vēja ne̦sta spilva Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 128. kâ spilviņa vaiņadziņš BW. 21219. balti pūkaiņa spilvas zâle Siliņš 57; spil˜vas Wirginalen, Grünwald, spìlvas Nötk., spìlvas ² Schwanb., Kokn., Flaumfedern Stenden: iespieda galvu spilveņa maigajās spilvās A. v. J. 1896, S. 257; ein Mooshügel L., U.; ein grosser Heuschlag Salisb., Riga n. U.; eine Wiese, wo Wollgras wächst Ronneb., spilves L., St., Wiesen, wo nur grobes Riedgras wächst, spilve, eine grosse Wiese bei Riga, wo vortreffliches Gras wächst U.: spilvē(s) gāju sìenu pļaut BW. 6182, 2 var. Zu spal˜va, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679 und Persson Beitr. 805.

Kļūdu labojums:
spìl˜va C. = spìlva C.

Avots: ME III, 996

špĩtîgs Siuxt, (mit ì ² ) Schwanb., Stomersee, = spĩtîgs: kad tai špītīgi uzmiņ uz de̦guna galu Siliņš 13.

Avots: ME IV, 101

staukšêt, intr., klappern, rasseln; mašīna... staukšē̦dama dzina smaguo kuģa milzeni... uz priekšu Siliņš 50.

Avots: ME III, 1049

stiñkšêt C., Ermes, Arrasch, Zögenhof, (mit in̂ ) Golg., Festen, Gr. - Buschhof, U., stiñkšķêt Siuxt, Behnen, (mit in̂ ) Saikava, stinšķêt U., -u, -ẽju, klingen (von zerschlagenem Glase Hesselb. n. U.) U., leise klingen Livl. n. U.: glāzēm stinkšuot Siliņš 39. luogu rūtes stinkšķē̦dama saplīst Pasaules lāp. 198. (gredzeniņš) aizskrēja stinkšķē̦dams BW. 24030, 1 var. kâ sīki zvārgulīši dzelži stinkšēs Rainis. guovju pulkstenīšu... stinkšēšana Vilhelms Tells 5. Vgl. tinkšêt.

Avots: ME IV, 1071

I tale,

1) nun erst
L., eben erst: tale šūts Biel. n. U., Bächhof. tē̦vs tale ka pārbrauca Naud. pa tale kâ nuopļautām rudzu kuopiņu starpām LP. VI, 89. kas tale kâ iebraukuši Deglavs Rīga II, 1, 170. tale kâ . . . ienākdams A. v. J. 1892, I, 66. gribēju tale kâ pacelties Siliņš S. 18. iesaucās cits kāds, tale tikkuo ienākdams Siliņš;

2) dann erst:
simtu reizu bārdu dzina, tale (Var.: tad tik) jēma līgaviņu BW. 22089. guods jāduod pa˙priekš diēvam un tale tik cilvē̦kiem Janš. (Nigr.) Dzimtene ² 328. (ähnlich Bandavā II, 227). ta- ist wohl der nom., acc. s. neutr. g. zu tas, und -le (wozu auch Le. Gr. § 590) entspricht dem sloven. le (aus lě), poln. le "nur" (wozu Berneker Wrtb. I, 697 f.).

Avots: ME IV, 127

tam̃buores rati Nigr., Alm. Kaisl. varā 17, tambuoru rati Austr. kal. v. J. 1893, Siliņš 4 und 16, tambuora rati Lauks. kal. v. J. 1897, S. 9, ("in Kurland") Pluttes k. 102, tam̃buorrati Bershof, eine Art Wagen ("Federwagen"). Wohl auf d. dial. Tambour "feste Lederdecke an Halbwagen" (Frischbier Wrtb. Il, 393) beruhend.

Avots: ME IV, 128

tamlabad, = tālab(ad), tamdēļ, deshalb: tamlabad negribēja pilsē̦tā iet Lautb. Luomi 84. saaugušas biezumā un tamlabad tad arī palikušas krūmu kārtā Siliņš 29.

Avots: ME IV, 129

te̦ka,

1) te̦ka U., Spr., te̦ks U., Gļiebava, Siuxt, der Pfad, der Fusssteig
U.: visas te̦kas man zināmas (es zināju visus te̦kus 30535) bāleliņa birztalā BW. 13575, 1. sāskrēja vedēji pa cūku te̦kām 16238, 4 var. kuopā viņi bija izte̦kājuši ganu te̦kas Janš. tikvien gan nuo . . . cilvē̦ka mūža ir, kâ nuote̦kāt visas savas te̦kas Siliņš 31. viņš ierauga teciņu un gāja, gāja pa šuo teciņu JK. V, 1, 58. kur viņas te̦ka uzgāja uz braucamuo ceļu Kaudz. M. 109. tu staigātu . . . Golgatas te̦ku 57. ērkšķu te̦ks Stari II, 871. brīžam taisna mūža te̦ka, brīžam gāja līkumā BW. 325. rāmuo te̦ha ir labi iestaigāta Glück Spr. Sal. 15, 19. skudras te̦ka Etn. II, 134. saules te̦ka Br. 227;

2) galvas te̦ks N.-Autz n. U., der Scheitel;
peļu te̦ka, ein dunkler Streifen dem Rücken entlang: salnis zirgs ir... skaistāks nekâ briedis, un šim vēl tāda kuoša peļu te̦ka pa muguru Janš. Dzimtene ² I, 339;

3) upes te̦ka, ein Flussbett:
nuogulu daudzums upes te̦kā augs MWM. VIII, 853;

4) der Wechsel (vom Wilde)
Dr.;

5) ceļa te̦kas, plantago Ranken n. Birsman. Für taka, taks mit dem e von tecêt.

Avots: ME IV, 158

tiepšus, zur Verstiirkung von tiept: bet viņš ne un ne - tiepšus tiepdamies Siliņš 32.

Avots: ME IV, 211

trenêt (li. trenė´ti "modern" bei Büga KSn. I, 294) U., Frauenb., Kurs., Stenden, Praes. tre̦nu (Bauske) od. trenu (Adsel, Gr.-Buschh., Pe̦nkule, Siuxt, Wandsen), Praet. trenẽju, = (sa)drenêt, modern, verwitteni: sāk aiz ve̦cuma trenēt Siliņš 10. Dazu li. trendė´ti oder trandė´ti "von Würmern gefressen werden" und slav. *trǫdъ "Zunderschwamm", vgl. Trautmann Wrtb. 328 und Poržezinskij Kistor. 109.

Avots: ME IV, 230

ũjagas "wiederholtes ūja- Schreien": ūja! nesauc ūjagas! Siliņš 20.

Avots: ME IV, 406

uzvedinât, ‡

2) indirekt zu etwas bewegen (veranlassen)
Frauenb.: tã tâ uzvedina (iesāk tâ runu, lai nuo uotra kuo izzināta): "teic, ka Siliņš precēsis". Refl. -tiês, ‡

2) auffordern:
uradņiks uzvedinājās mežsargu ... parādīt visu uz vietas Janš. Dzimtene II, 132.

Avots: EH II, 738

II valuôda Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Lis., Demin. valuodīte BW. 11719 var.,

1) valuôde PlKur., die Sprache; die Rede, das Gespräch
(in letzterer Bed. auch der Plur. valuodas gebräuchlich): latviešu, vācu, krievu valuoda. tē̦va (U.) od. tē̦vu valuoda, die Muttersprache. iznesīga (Var.: izveicīga, izvedīga, izdevīga) valuodiņa BW.11719. skaidra, ē̦rta valuodiņa 77. mīlīga valuoda Br. 541. želīga valuodiņa Biel. 2154. barga valuodiņa 2275. bagāta, luokana, cē̦la, kuoša valuoda Austr. kal. 1893, S. 65. kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582 (ähnlich: Etn. IV, 4), barsche, scharfe Rede. tukša valuoda St., U., blēņu valuodas Krilova pas. 33, leeres Geschwätz, unwahres Gerücht. tautam gudra valuodiņa BW. 10665 var. (ve̦ci vīri) gudras laida valuodiņas (Var.: runā gudras valuodiņas) 27295 var. tautām gara valuodiņa 10665 var. tautum daudz valuodiņu 10665. acu valuoda Turg. Muižn. per. 54, die Sprache der Blicke. puķu valuoda, Blumensprache. Sprw.: bē̦rnam bē̦rna valuoda Br. sak. v. 109. tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi RKt. VI, 936. netrūkst dziesmu man dzieduot, ne valuodu runājuot BW. 1188. māsiņam valuodiņa nesade̦r 307. labrītiņ! dievs palīdz! tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2334. mana sirds runā tuo pašu valuodu Kurbads. citu valuodu nebij, kâ tikai par karu Vēr. II, 196. valuoda Uoļiņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās (das Gespräch ging nicht gut vonstatten) Kaudz. M. 170. bez valuodas palikt, verstummen St., U. viņš atdabūja valuodu A. XI, 570 (ähnlich: LP. IV, 105). apburtajiem atduot valuodu LP. III, 104. kalps sacīja valuodu me̦klē̦dams Seibolt MWM. VI, 637. runāt pame̦stuo valuodu Kaudz. M. 135. valuoda ienāca viņām drīz par Lienu (sie fingen bald an von L. zu sprechen) 93. valuodu uz citām lietam griezdama (das Gespräch anderen Dingen zuwendend) 16. valuodas griežas uz tagadejām valsts būšanām 134. drīz valuodas ve̦dušus (wurde gesprochen) par šuo, par tuo Etn. IV, 27. valuodu uzsākt (Dīcm. pas. v. I, 34, Vēr. II, 64) od. uzņemt (Kaudz. M. 33), zu sprechen anfangen. valuodas uzvilkt LP. II, 37, ein Gespräch beginnen. vedēji atkal ievilka valuodu, begannen zu sprechen BW. III, 1, S. 39. jāle̦nc valuoda uz citu pusi (man muss das Gespräch auf andere Dinge lenken) A. XI, 153. raudzīju nākt ar... biedriem valuodus (ich versuchte... ins Gespräch zu kommen) Siliņš 6. valuodās ielaisties Kaudz. Vecais Stenders 53; Pas. IV, 269, sich in ein Gespräch einlassen. viņa... ielaidas par tuo ar Spruoģieni valuodās Deglavs Vecais pilskungs 9. piesacīju... māsiņai ar tautām nelaisties garajās valuodās BW. 11998. ar nepacietību valuodā krist (ins Gespräch (ein)fallen) Kaudz. M. 122. valuodās būt L., in einem Gespräch begriffen sein. valuodu apraut A. v. J. 1899, S. 29, das Gespräch, die Rede abbrechen. valuodu laist, reden, sprechen: kādu re̦dzu runātāju, tādu laidu valuodiņu BW. 14919, 1. kas guodīga meitenīte, guodam laida valuodiņu 6557. valuodās iet, (zu) sprechen (anfangen): ej, māmiņa, valuodās (Var.: runāties)! BW. 14355, 3 var. ķēniņiene gāja ar savu meitu valuodās vaicādama... Pas. IV, 502 (aus Adiamünde). valuodu ņemt, zu sprechen anfangen, das Sprechen erlernen: tas bē̦rns ar piektu gadu vēl valuodu ņēma, das Kind fing erst im fünften Jahre an zu sprechen. lai (sc.: pādīte) drīz ņēma valuodiņu BW. 1539. valuodu [citādi St] luocīt, eine besondere Aussprache od. besonderen Dialekt haben U. valuodu raustīt SDP. VIII, 20, stottern. puisītis ... bērtin bēra valuodiņu BW. 12347 var. ni bārstīju valuodiņas 1458. valuodu šķilt, Feuerworte reden Bergm. n. U. viņš aizskrēja ar savu valuodu pa meža ceļu Kaudz. M. 99;

2) gew. der Plur. valuodas, das Gerücht, die Nachrede
U.: Sprw. labas valuodas ve̦lkas kâ gliemēzis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. valuodas iziet ļaudīs LP. IV, 22, das Gerücht verbreitet sich. ļaužu valuoda(s), das Gerücht St., U. tu puisīti[s], es meitiņa, abi ļaužu valuodā BW. 8984, tu ar mani runādama tapsi ļaužu valuodās (wirst zum Gegenstand der Nachrede werden) 581. pe̦ld mans augumiņš pa ļautiņu valuodām Biel. 2168. es nevaru vairs panest nuo ļaudīm valuodiņas 1352. ļaunas valuodas sāka kūpēt Neik. 59. valuodu celt L., St., ein Gerücht veranlassen. valuodas celt (U.), iznest (U.), nē̦sāt (U.), taisīt (Biel. 1925), Gerüchte verbreiten. lai palika neguodā valuodiņas cēlējiņi BW. 8389, valuodus ņemt (Mag. IV, 2, 153, U., Kav.), likt, in (bösen) Rufbringen : neliec manu augumiņu . . . ļaužu valuodas! BW. 6329. neliekat... manis vien valuodā! vai es viena uzauguse ļautiņiem daudzināt? 8733. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās 8611. lai gulēja tie ļautiņi, kas tur mani valuodās (die über mich Gerüchte verbreiten) 8722. valuodas aug, das Gerücht vergrössert sich U. valuodām izšķirt Biel. 1235, durch Nachrede auseinanderbringen, entzweien ;

3) daudzināta valuoda L., eine gebräuchliche Redensart;
šī valuoda pie mums netuop daudzināta L., dieser Ausdruck ist bei uns nicht gewöhnlich. Nebst valšķis 2 (?), valuodze, vāluôdze (s. dies) zu poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123.

Avots: ME IV, 461, 462

vaļuôt,

1) intr., frei sein, frei, müssig leben
Lubn., Spr., Fest., Schwanb., Sessw.: diezgan vaļuots; jāsāk strādāt Vīt. vaļas raud... līgaviņa. liku vaļu, lai vaļuoja BW. 27251;

2) tr., freigeben, loslassen
Bers., Nötk., Rite;

3) = vaļât, bewältigen, beherrschen, bezwingen: v. kādu darbu, zirgu MSil. nepruot savu jautruo prātu vaļuot Siliņš 38. Refl. -tiês Bers., frei, müssig leben Frauenb., Lubn., N.-Peb., Rite, Sessw.: diezgan e̦smu vaļuojies; tagad atkal jāķeras pie darba Sessw. saimnieka dē̦ls var vaļuoties, tuo ne˙viens nedze̦n Frauenb. nu būs vaļa vaļuoties lēnejai ve̦de̦klai BW. 27755. nevarēs vis tâ vaļuoties Austriņš Vērpetē 27. siruo apkārt un vaļuojas kâ dieva luops Janš. Bandavā I, 149, nuomuodā vāļājies un vaļuojies Mežv. ļ. II, 391. slinkums un vaļuošanās Tie, kas uz ūdens 9. diezgan vaļuojies un pacierējies A. XX, 643.

Avots: ME IV, 466

ve̦cs (li. vẽtušas oder vẽčas bei Geitler Lit. Stud. 120, slav. vetъxъ "alt"), alt, (betagt; abgenutzt); vormalig, ehemalig U.: Sprw. ve̦cs kâ sprâdzen[i]s Etn. IV, 4. jauns slinkuo, ve̦cs muocies RKr. VI, 270. jau ve̦cs, bet kumeļa prāts 956. lai ir ve̦cs, kad tik labi le̦c 957. ve̦cam maza bē̦rna prāts Br. sak. v. 1349. ve̦cie visi nuoplātās, jaunie izdara A. v. J. 1892, S. 143. vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. deviņi gadus ve̦cs gailis VI, 59. nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. atšķīdīs... ceļi; vai es tuos ar savām ve̦cām kājām... izbridīšu? R. Sk. II, 137. kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās (in den alten Tagen, im Alter) BW. 13730, 29, nuo ve̦cām dienām, von alters her U. pēc ve̦cas ticības, nach alter Weise, alter Mode U. pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma Aus. I, 105. ve̦cu ve̦cais (der von alters her gewohnte) ceļš uz kruodziņu Aps. III, 3. ve̦ca paziņa (eine alte Bekannte) Kaudz. M. 14. uz ve̦cu pusi (altbekannte Gegend) iedams 12. Sprw.: ve̦cais dievs vēl dzīvuo RKr. VI, 153. ve̦cais tē̦vs baras (rājas Frauenb.), es donnert U. ve̦cs paduoms, Vorrat an Speise Manz. Lettus. ve̦cais mācītājs, der vormalige Pastor, der dem jetzigen vorangegangen. ve̦cs mēnesis, Altmond, abnehmender Mond: ve̦cā mēnesī saderējušies paliekuot ātri ve̦ci BW. III, I, S. 25. iznīksti... kâ ve̦cs mēnesis! Br. 48. - pa ve̦cam, nach dem alten, nach alter Art, wie gewesen: viss atkal tâ˙pat pa ve̦cam A. XI, 5. lai atstātu visu pa ve̦cam Latvju tauta XI, 1, 16. še dzīvuos viņi... pa ve̦cam tāļāk Apsk. v. J. 1903, S. 193. - ve̦cais, der Alte; der Wirt Wid.; der Vorgesetzte Wid. meža ve̦cais JR. VII, 148. ve̦cajuos iet, (aus Alter) betteln gehn Biel. n. U. ve̦cie BW. V, S. 156; Plūd. Llv. 192, = veļi, die Geister der Verstorbenen: par ve̦cajiem tie dēvē mirušu cilvē̦ku dvē seles LP. VII, 284; mājas ve̦ci (?), die Hausgötter U. (unter māja). Subst. ve̦cums,

1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;

2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;

3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;

4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.

Avots: ME IV, 517, 518

ve̦lē̦na (li. velėnà "ausgestochener Rasen"),

1) ve̦lê̦na Bers., C., Kl., PS., Wolm. u. a., (mit ē̦˜ ) AP., Jürg., Siuxt, (mit è̦ ² ) Golg., ve̦le̦na Frauenb., Nigr., Mahlup, ve̦le̦na Karls., Salis, ve̦lē̦ns Bielenstein Holzb. 456, Brozen, Pankelhof, ve̦le̦ns L., U., Schlehk n. FBR. VII, 44, Kand., Stenden,* veliens (gespr.: velans) Dond., ve̦lans Suhrs n. FBR. VlI, 44, Plur. ve̦laņi Ladenhof n. FBR. XI, 66, Demin. velenīte, velentiņa Siliņš 66, der (ausgestochene) Rasen; der Erdkloss; das Torfstück
U.: ardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu RKr. XVI, 137. plē̦sumā sīksta ve̦le̦na Nigr. ve̦le̦nas nav vēl sae̦cē̦tas ebenda. jumta ve̦le̦na, der Rasen, mit dem man den First eines Strohdaches befestigt Frauenb. kapu ve̦le̦na ebenda. kad pļavā ruok grāvi, tad ve̦le̦na jāsakrauj kārtīgās čupās, nedrīkst izmē̦tāt ebenda. par dienu jāuzar līdumā ¹ / ₃ pūrvietas, ve̦le̦nā 1 pūrvieta Etn. III, 90. tik smags kâ ve̦le̦na, sagt man von einem kleinen, dicken Kinde Frauenb.;

2) ve̦le̦nas sauc sastaigātuos bumbuļus kluonā durvju pasliekšņuos JK. VI, 12;

3) ve̦le̦ns U., der Grabhügel;

4) verächtl. Bezeichnung für gestossenen Harif Trik.
Leskien stellt es Abl. 354 mit einem ? zu velˆt; vielmehr zur Wurzel u̯el- "reissen, ritzen" (in npers. valāna, lat. volnus, cymr. gweli "Wunde", lat. vellere "ausreissen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.)? Zur Bed. vgl. slav. dьrnъ "Rasen": derǫ "reisse".

Avots: ME IV, 529

viducis,

1) der Mittelpunkt, das Mittelstück, das Innere
U.; die Mitte: uozuols, kuram viducis . . . izpuvis Etn. II, 179. šim stūrītis, tam stūrī tis, man pašam viducītis BW. 32314. par Daugavas viducīti 14095, 1. man istabas viducīti 14609, 1. pašā lauka viducī 6437. pagalmiņa viducī 32323. viņš gāja ... uz dārza viduci Pas. IV, 268. galvas viducī N. - Schwanb. audzēknis iegulās viducī (starp ve̦lnu un tā sievu) LP. VI, 384. sēduos brāļu viducī (Var.: vidiņā) BW. 14088, 1 var. kam tu augi, purva bē̦rzs, āra bē̦rzu viducī? 15415. ruociet ruožu dārziņā, pašā ruožu viducī! 13250, 47 var. es izaugu ar tautieti, kalniņš vien viducī (Var.: vidiņā, starpiņā) 8399 var. vasar[a]s viducī 15614, 2. dienas viducis (viduči 171), die Mittagszeit Etn. III, 125;

2) die Taille, die Mitte des Rumpfes
Gr.-Buschh.; der Leib U., Golg.: viņš aptver mīļākās viduci ar ruoku JR. IV, 114. viduci maitāt, sich im Leibe einen Schaden tun (z. B. durch Überheben) U. pieliku pilnu viduci, ich ass mich satt Golg.;

3) die Gegend
U., Spr., Gr.-Buschh., Pernigel: mūsu viducī, in unserer Gegend U. viņam bija arī tas viducis Glück I Kön. 4, 13. ļaudis pienāca nuo tāļiem vidučiem Kra. Vīt. 122. nuo labākiem Kurzemes vidučiem Siliņš 15. kâ tev klājas svešā viducī? Plūd. Rakstn. I, 182. ļaudis dzīvuo visād, - kâ kurā viducī Gr.-Buschh. izstaigājies ... nuo priecādāmies par jaukajiem vidučiem Janš. Dzimtene V, 16;

4) ein 2 1/2-2 3/4 langes Stück Wand beim Weben ("1/4 līkuma") Mar. n. RKr. XV, 143.

Avots: ME IV, 579, 580

ze̦mde̦ga Kreuzb., Warkl., ze̦mde̦gas Gilsen, Golg., Gr.-Buschh., Heidenfeld, Laud., Lubn., Memelshof, Saikava, Sessw., Warkh., zemde̦gas U., Morastbrand; zemde̦gas U., Erdbrand; zemde̦gas L., St., U., Borchow, Lubn., Meiran, ausgebranntes Land; zemde̦ga Üxküll, ze̦mde̦gas Lis., Oknist, ausgebrannter Morast; zemde̦gas Spr., Torfasche; zemde̦ga Blieden, Weinsch., ze̦mde̦gas Blieden, Lesten, der Torf: nesuodi mūs ar ugunsgrē̦ku, zemde̦gu! Kleinschmidt 22. debesis kūpēja kâ nenuodzēšama zemde̦ga Domas I, 77. kad kāda zemde̦ga ietaisuoties, tad nee̦suot vis pa juokam Jauns. Baltā grām. I, 235. zemde̦gu trūduos izlīda virši MWM. IX, 601. pa dziļuo, muklaiņuo zemde̦gu Siliņš 58. zemde̦gu rakt, griêzt Blieden.

Avots: ME IV, 708

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. ² 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. ² 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. ² 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709

zils (li. žìlas "grau [von Haaren]"),

1) auch ziļš L., St., blau
U.: zilu aci sist U., ein blaues Auge schlagen. ka nedabūjam zilu muguru Poruks Dzīve un s. 40. zilais ūdens U., Scheidewasser. zilā vārna, die Mandelkrähe. zila žagata Br. 75. zila gaisma ausa BW. 816, 1 und 8810. kad tu zilām ugunīm sade̦gtu! Br. sak. v. 1578, lecekts de̦guse zilās ugunīs LP. VI, 108. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. zili dūmi 209. zilais trums 198. zila ruoze 146. zils kâ ve̦lns 536. zila, me̦lna vabuolīte Br. p. 20. zila, me̦lna tautu meita Biel. 1438. nuobāli kâ zila drāna! Br. p. 31. zili brīnumi LP. IV, 21 und 145. zila (wässerig) putra Lubn. zils un me̦lns sakults U. "braun und blau zerprügelt". tīri zils, me̦lns nuo dusmām Dienas Lapas piel. v. J. 1891,N 191, S. 89. zils nuo (aiz LP. II, 60) dusmām LP. I, 129 und IV, 220. nuo piktuma zils LapsaKūm. 121. zils un me̦lns nuodusmuoties Blaum. Pie skala ug. 276. pēc tā vārda ķēniņš zils un me̦lns LP. V, 323. zili me̦lns saslimis Etn. III, 131. lietus nāk me̦lnum me̦lns, zilum zils augšā. pameita zila nuosaluse LP. IV, 217. gluži zils sademējis Etn. III, 162. zilie (Fünfrubelscheine) un sarkanie (Zehnrubelscheine) Siliņš 1. 4. lai zils gar acīm me̦tas LP. III, 90;

2) = sirms, grau (von Haaren): zili mati U., Nigr., kurische Nerung. Subst. zilums (li. žilùmas "das Graü),

1) das Blau(e), die Bläue:
tumšajā zilumā spīguļuo zvaigznes E. Veidenbaums. kâ zvaigznes debess zilumā LP. IV, 176. nuozuzdami gaisa zilumuos 134; der gekürzte instr. s. zilum(u) auch als verstärkendes Adverb vor zils: zilum zili meži LP. I, 140;

2) ein blaues Mal, ein blauer Fleck
(vom Hieb) St., LP. III, 23: tu esi dabūjis zilumus Salisb. Nebst li. nom. pl. žalì (= žilì) bei Bezzenberger BGLS. 341 und (nach Zubatý AfslPh. XVI, 420) slav. zola "Asche" entweder zur Wurzel von zelt (s. dies), oder aber zu gr. γελεῖν· λάμπειν Hes. u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 623.

Avots: ME IV, 720

žuogus (?) Siliņš 1. 30, = žuogs I.

Avots: ME IV, 839

zùoss (li. žą̄sìs, ahd. gans) Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Oknist, Prl., Saikava, Sessw., Warkh., (mit uô ² ) Arrasch, Bauske, Jürg., Wandsen, zuoss Memelshof, zùose ² Erlaa, (mit uô ² ) Dond., Iw., Līn., Schnehpeln, Stenden, Demin. zùostiņa, die Gans (unbek. in Dunika u. Rutzau): zuosis gāgā, klē̦gā, klaigā Grünh. n. Etn. II, 51. tik mīksts kâ zuosu dūnas (sūdi 211) Br. 195. Sprw.: nuo zuosu tēviņa nevar auzas pirkt RKr. VI, 883. zuosu (Var.: zuošu) draudze BW. 17605. man iedeva zuostiņu 2144. - baltgalve zuoss, die Blessgans (anser albifrons Penn.) Natur. XXXVII, 219; dieva zuoss U., RKr VIII, 98, = meža z.; dūnu zuoss, die Eidergans (anas mollissima) Konv. ² 714; guzes (kuzes RKr. VIII, 99) z., der Pelikan (pelicanus onocrotalus L.) Fr. Siliņš Balt. putni; mazā guzes z., kleiner Pelikan (pelicanus minor) ebenda; karuošu z., Löffelgans, weisser Löffler (platalea leucorodia L.) RKr. VIII, 98; kruoņa z., die Laus (scherzweise) Celm., Plur. kruoņa zuosis, Ungeziefer (scherzweise) Bauske n. U.: aplaidies ar kruoņa zuosīm Etn. IV, 79; lauku z., die Ackergans (anser arvensis Naum.) Natur. XXXVII, 222; me̦lngalve z., die Ringelgans (anser brenta Pall.) Natur. XXXVII, 223; meža z. U., RKr. VIII, 98; Natur. XXXVII, 221, graue Gans (anser cinereus); sējas z., die Saatgans (anser segetum Gm.) Natur. XXXVII, 220. Zu apr. sansy, ai. ham`sī, gr. χήν (dor. χᾱν) "Gans", air. gèiss "Schwan" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 536, Boisacq Dict. 1058, Trautmann Wrtb. 365 f., Walde Lat. et Wrtb. ³ unter ānser.

Avots: ME IV, 760

zvadzêt (li. žvagėti "klappern", z. B. Trak. d. 10) Arrasch, Bauske, Dond., Salisb., Wolmarshof, -u, -ẽju, auch refl. zvadzêtiês, = svadzêt, klappern (wie losgegangenes Eisen am Wagen oder wie Geld im Beutel) L., U.: ķēde zvadz Wolmarshof. juostas sprādzes zvadz Bauske. bruņām zvadzuot Siliņš 27. zvadz (Var.: žvadz) iemaukti BW. 32931, 5 var. (ähnlich: 8800) pieci ze̦lta gredzeniņi, tie skanēja, tie zvadzēja (Var.: žvadzēja, zvārdzēja) pa zariņu zariņiem 2417. būtu vienu (sc.: lapiņu) nuorāvuse, visas birtu zvadzē̦damas (Var.: skanē̦damas) 10981 var. kaķam naudas zutenīte: skanējās, zvadzējās nuo ceplīša nuole̦cuot 2273. kas zvadzēja... zem... paparkstītes? 33011, 1. pauts zvadz vien, das Ei klappert inwendig U. Nebst zvadzinât, zvagulis, li. žvagìniai "Wiesenklapper" u. a. vielleicht (nach Bezzenberger BB. XXVII, 152 und Wood Post-conson. w in Ondo-eur. 61) zu an. kvaka "zwitschern" und mnd. quaken "schwatzen".

Avots: ME IV, 760, 761

zvaigstîtiês, glänzen, flimmern: redzēja zvaigstāmies baltās bākas ugunis Siliņš 43. Wohl nebst apr. acc. s. swāigstan "Schein" und poswāigstinai "(er) erleuchte" zur Wurzel von zvaidzeņa; s. auch Būga KSn. I, 132 f. und die Notiz zu zvàigzne.

Avots: ME IV, 762