Paplašinātā meklēšana

gaîļuzir̃ņi, Schneckenklee (medicago falcata) RKr. II, 74.

Avots: ME I, 585

lâčzirņi, lāča od. lāču zirņi, Wald-Platterbse (lathyrus silvestris) RKr. II, 73.

Avots: ME II, 435

peļzir̃ņi: auch Salis; peļzir̃nīši, vicia villosa Anzen.

Avots: EH XIII, 222

peļzir̃ņi Salisb., Gold., wilde Erbsen mit gelben und blauen Blüten.

Avots: ME III, 199

plakanzir̃ņi,* die Platterbse, lathyrus Konv. ¹ 660;

Avots: ME III, 316

vanagzirņi: lathyrus montanus Ramkau.

Avots: EH II, 756

vanagzirņi Mar., Saussen, vanaga zirņi U., Mag. IV, 2, 88; RKr. II, 80, vanagu zirņi JR. III, 26, vanagu zirnīši MWM. X, 3, die Vogelwicke (vicia cracca L.) RKr. II, 80.

Avots: ME IV, 468

‡ zir̃ņiks Dunika, eine gewisse Pflanze (in Roggenfeldern, mit violetten Blüten, mit schwarzen, runden Früchten in Schoten); auch - das Samenkorn dieser Pflanze (Wicke?).

Avots: EH II, 809

‡ àizmiekšķêt, zu erweichen beginnen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt): aizmiekšķē̦ti zirņi Bauske.

Avots: EH I, 40

‡ àiztaukšķêt, zu rösten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aiztaukšķē̦ti zirņi.

Avots: EH I, 57

‡ apglitêt, ringsum glatt, schlüpfrig, schleimig werden, "sich verschleimen" Sassm., Wandsen: zirņi apglitējuši Wandsen.

Avots: EH I, 82

apsẽt [li. apsė´ti], tr.

1) besäen:
ar divi zirņi visu laiku apsēj (Rätsel);

2) ringsum säen, s.
apsẽja 2;

3) das Säen beendigen:
baznīckungs apsējis zirņus. Refl. -tiês,

1) das Säen beendigen:
vai jūsu tē̦vs jau apsējies? Stari II, 350;

2) von sich selbst besäen:
zeme pate apsējas LP. III, 9.

Avots: ME I, 119

‡ aptaukšķêt, (ringsum, ein wenig) rösten: aptaukšķē̦ti zirņi.

Avots: EH I, 121

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è ² ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è ² ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è ² ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è ² ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164

atšķira, der Unterschied Bers., Druw.; Plur. atšķiras [nach U.: atšķiŗas],*

1) das Abgesonderte, Abgängsel, nametlich das vom guten Getreide Ausgesiebte
(izsijas) Zb. XVIII, 479; das Achterkorn (= astgali) Mag. V, 1, 187: vistas var ēdināt ar maziem miežiem, astgaliem jeb atšķirām nuo zirņiem G. I.; [

2) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Feier
Saussen, Warkland].

Avots: ME I, 201

atzale (unter atzala),

1): kad mati nuoiet, tad ataug atzalītes Fest.;

2): atzales ruodas rudenī; piem., zirņiem un pupām, kad pirmais augums jau nuokaltis Schibbenhof.

Avots: EH I, 182

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ,tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

čãkars, ‡

2) ein ästiger Pfahl (ein abgehauenes Bäumchen), worauf Klee od. Getreide zum Trocknen aufgerichtet wird
Iw.; "uz kuokiem sakrauti zirņi" Valgale; ‡

3) ein Schimpfname
Frauenb.

Avots: EH I, 287

čamala: č. ir riekstam, pupām, zirņiem Ramkau.

Avots: EH I, 284

‡ cirmeņuôts Schujen, = cirmitains: cirmeņuoti zirņi.

Avots: EH I, 273

dā`rzājs SDP. I, 12,

1) die Gartenfrucht, das Gemüse:
nuosaluši dažādi dārzāji kâ: pupas, zirņi, gurķi;

2) im Pl., die im Garten wachsenden Beerensträucher
Mesoten.

Avots: ME I, 448

duôt: duõt auch Iw., Pussen,

1): d. lab(u)dienu; guten Tag sagen.
mīklu d., ein Rätsel aufgeben Sunzel. zirņi labi duod; die Erbsen liefern eine gute Ernte Kaltenbr.;

6): šis devis par lauku da krūmiem Kaltenbr. cūka deve (lief)
luoga vidā Sonnaxt; ‡

9) energisch, schwungvoll beginnen
Kaltenbr.: de̦vuši ar lieluo gabalu šaut; ‡

10) lassen, beauftragen
Oknist: par kaŗā kritušuo brāli jāduod (mācītājam) dieva lūgt; ‡

11) plötzlich in heftigem Masse eintreten
Auleja: kai deve tis saltums, i[r] nuosaia. Ref1. -tiês;

1): d. pazīstams, sich bekannt (zu erkennen) geben:
šī devās drīz pazīstama Pas. V, 362: puisis ... devies tai pazīstams VIII, 33;

3): kâ tev duodas, wie geht es dir?
Segew.; ‡

4) gegeben werden:
malka mums devēs (Holz erhielten wir umsonst) Kaltenbr.; ‡

5) scheinen, dünken
(wohl nach r. сдаваться dass.): kas tis tev devēs? Pas. II, 251 (aus Asūne). Über das Verhältnis von duot zu apr. dāt "geben", le. dāstît u. a. s. Studi baltici IV, 135 f.

Avots: EH I, 350, 351

ē̦stuve,

1) eine Stelle zum essen:
sals tiem aizslē̦dz ar šīs bada ē̦stuves Plūd. Uz saul. tāl. 35;

2) ê̦stuvē [Bers., n. - Bart., ê̦stuvā Bers.], ē̦stavā BW. 28205, 4 (Var.: ēšanā, ē̦stavā, ēstenē), zum Essen reif:
zirņi pašā ê̦stuvē [Kl.], U. pupas ē̦stuvē Biel. 1875.

Avots: ME I, 578

gre̦dze̦ns, gre̦dzē̦ns RKr. XVI, 136, [Tr. nar. p. №№ 40, 345, 663, 793], gre̦dzans Lind. n. Mag. XIII, 2, 47. gradze̦ns Grobin, Erlaa n. BW. 10082, 1, 4, gredzins Dubena, BW. 13119 ; 13234, [infl. gradzyns Zb. XVI, 112], Demin. gredzeniņš, gredzentiņš, gradze̦niņš BW. 6262, gredzintiņš BW. 6283, gradzeniņš, gradzentiņš, gradzintiņš, gredzēniņš Rkr. XVI, 77, Duhren,

1) der Ring ;
actains gre̦dze̦ns, ein Ring mit einem eingefassten Stein ; griezti od. ze̦lta grtezti gre̦dze̦ni, gedrehte, gewundene Ringe im VL., womit wohl die in den Gräbern nicht selten vorkommenden Bronzespiralen bezeichnet werden : suola man tautu dē̦ls ze̦lta grieztu gredzeniņu ; nē̦sā pats griezdamies. trūkst virvīte, netrūkst gre̦dze̦ns BW. 32299. laulājams, auch laulāts gre̦dze̦ns Ltd. 929, der Trauring. gre̦dze̦nu uzmaukt od. uzspraust, den Ring anstecken. tai es duošu savu ruoku, savu ze̦lta gredzentiņu BW. 13294. gre̦dze̦nu nuomaukt,

a) den Ring abstreifen,

b) fig., die jungfräuliche Ehre rauben :
vai nuo tam tev gre̦dze̦ns nuokritīs? wirst du dadurch deine Ehre verlieren ;

2) etwas Ringförmiges, ein Kreis :
vietvietām raibuojās saules staru gre̦dze̦ni Niedra. spilvu gre̦dze̦ns LP. VI, 868. gre̦dze̦nā grìezt, saliekt, ringeln ; gre̦dze̦nā grìezties, sich ringeln : gailis (cūka) asti grìeza gre̦dze̦nā BW. piel. 499. grieza bizes gre̦dze̦nā, machte Locken 5537. zirņi aug gre̦dze̦nuom griezdamies Jan. ;

3) das entweder aus Weidenruten od. aus Eisen od. aus einem Strick bestehende Band, das [Zaunpfähle
n. St.], Pflugschar und Femen zusammenhält Gold., Gramsden, Naud., [Alt-Ottenhof], auch spandas genannt : lemesnīcu uztur gre̦dze̦ns Etn. II, 158 ;

4) gredzeniņš, ein Spiel
BW. V, 211. [Etwa zu an. kraki "Art Anker ; Stange mit einem Haken am oberen Ende"?]

Kļūdu labojums:
13119 = 13113
jāizmet (zu streichen), machte Locken

Avots: ME I, 646

grûslis C., grūsla, [grûslis

1) Fest., einer, der sich hin- und herstösst
Ar.;

2) grûslis der Kartoffelbrei
Mar. n. RKr. XV, 115;

3) [grûslis Wolm.], eine Speise aus geröstetem und zerstossenem Hanf
Salisb. (grūsla), Wend. n. Etn. I, 4, 19, 20: grūslis ir nuo zirņiem, kartupeļiem un kaņepēm sagrūsts ēdiens Lös., AP., Ramelsh., Drosth.; Erbsen mit gestossenem Hanf L. [In Neugut, Ronneb. und Smilt. grûslis. eine Speise aus gestossenen Erbsen:] zirņa grūsla spinītī BW. 28829;

4) ein Sonnenstäubchen
(grùslĩtis C.). acu grūslis, soviel das Auge verträgt Bergm. n. U. Zu grûst, [s / Leskien Abl. 297 und Johannsson IF. XIX, 125 ¹ ; die Intonation von grùslītis C. wohl durch grùzis beeinflusst.]

Avots: ME I, 668

ìebriêst(iês), anquellen, anfangen zu quellen, schwellen, wachsen: graudiņi iebriedušies re̦snumā Zeif. Chr. II, 209. sāk iebriest ziedu pumpuri Konv. ² 1790. zirņi vēl nav pilnīgi iebriedušies Peņģ. Sakņu dārzs 65.

Avots: ME II, 5

ìebriêst(iês), anquellen, anfangen zu quellen, schwellen, wachsen: graudiņi iebriedušies re̦snumā Zeif. Chr. II, 209. sāk iebriest ziedu pumpuri Konv. ² 1790. zirņi vēl nav pilnīgi iebriedušies Peņģ. Sakņu dārzs 65.

Avots: ME II, 5

[ìeretêt Bers., = aizmesties 3, ansetzen: zirņi pākstīs jau ieretējuši.]

Avots: ME II, 57

‡ izčumalât KatrE., izčumaluôt Meselau, = izčuminât, aushülsen: i. uozuola zīles nuo čaulām. Refl. izčumalaôtiês Meselau, = izčauluôtiês: zirņi virdami paši izčumaluojušies.

Avots: EH I, 440

izlàupît, tr.,

1) ausschälen, aushülsen:
zirņus, pākstis Ahs., [Salis]. gailis pupas izlaupīja BW. 32583, 5;

2) ausplündern:
siŗuotāji mantas izlaupījuši Dok. A. Refl. - tiês, sich aushülsen, ausschälen: zirņi labi izlaupās.

Avots: ME I, 762

izļumuši (mīksti savārīti) zirņi Lautb.

Avots: EH I, 464

izpucêt, tr.,

1) ausputzen, reinigen:
drēbes;

2) schmücken, schön einkleiden:
bē̦rnu;

3) übertreffen, überflügeln:
mēs viņus laiku darbuos izpucējām;

[4) übervorteilen
U.] Refl. - tiês, sich ausputzen, aufdonnern: izpucējusies kâ cūka uz zirņiem.

Avots: ME I, 785

‡ izzaluôt Bers., Dubena, Prl., Saikava, izzalât Kaltenbr., = izzaļuôt: tre̦knā zemē izzaluojuši kartupeļi Bers. zirņi tamā laukā smagi izzalā Kaltenbr.

Avots: EH I, 497

kãjains,

1): kājaini zirņi N.-Laitzen, Ruba "(ne zemē) sadīguši zirņi"; ‡

2) "viele Füsse habend"
Baar in seinem Exemplar von U.: burkanti kādreiz ir kājaini (haben verzweigte Wurzeln) Iw.; ‡

3) "=kãjîgs ‡ 2": kājaini zirņi (??) Wizenhof.

Avots: EH I, 599

kãjains "ausgekernt": kājaini zirņi "ausgekernte Erbsen" Matkuln.

Avots: ME II, 188

[ķēžains (?)"fremde Bestandteile enthaltend (vom Getreide)": ķēžaini rudzi, zirņi Rugāji.]

Avots: ME II, 378

ķĩpât,

1): (etwas Schweres) hebem, tragen oder wälzen
Seyershof: ķ muca ratuos iekšā;

2): ķ. biezputru AP. ‡ Refl. -tiês AP., = ķĩpât 2 (Intr.): tad nu gan ķĩpājas ar zirņiem tīri bez sāts. Zur Bed. vgl. auch izķĩpât 2, ‡ apķīpât und ‡ atķĩpât.

Avots: EH I, 706

krumšķêt, knistern, knacken: dzirdēja zirgu zuobu krumšķēšanu Jauns. U. b. 127, 8. [zirņi graužuot krumšķ Nötk.]

Avots: ME II, 287

labdabls, gutgeartet: labdabli zirņi, Erbsen guter Art L. "labdabļi"saka nuo katra labi auguoša stāda un labības, kamē̦r tā vēl zaļā stāvuoklī Irm.

Avots: ME II, 394

luõss: auch Dunika, Frauenb., Hasenp., Iw., Perkunen: jājāj ve̦cais luosais Janš. Mežv. ļ. II, 144. luõsie zirņi Iw., eine gewisse Erbsensorte.

Avots: EH I, 768

lupinât,

1): auch Iw.; l. zirņus nuo pākstēm, kartupeļus AP. l. pāksti Fest. l. pupas Frauenb.;

2): auch Grenzhof (Mežamuiža), Oknist;

3): zirņi ar lupināšanu vien jālupina ("jāpļauj") Linden in Kurl. lupina savu tuvāku Getzel Spr. Salom., Kap. 16; stibitzen
Oknist. ‡ Refl. -tiês AP., klauben, rupfen (intr.): guovis visu rītu te˙pat vien lupinājas, bet kuo tad nu dabūs, kad viss ir pliks.

Avots: EH I, 762, 763

I maksts, -s (li. makštìs "Messerscheide") N.-Schwanb., [in Ruj. und Selg. ein o- Stamm], makste, Plur. makstis, [nom. s. makstis, nom. pl. makšķi PS.], die Scheide, das Futteral: izraut zuobe̦nu nuo makstīm, den Degen aus der Scheide ziehen. atruod kâ dūci od. zuobe̦nu makstī, so sagt man von etwas leicht zu Findendem. nazis bija makstītē Vēr. I, 1237. nuo stiebru makstīm izlien ārā sešas vārpas Liev. [miežu vārpa vēl makstī (= vēl nav pilnīgi izplaukusi) N.-Peb. maguonei sē̦klas ir makstīs Kreuzb. miežu graudi ir makstīs (in Htilsen) Arrasch. zirņi ir makstīs (in Schoten) Warkl., Arrasch.] Zu maks I.

Avots: ME II, 555

mãlaîns, -ãjs, -uojs, -uôts,

1) lehmig, lehmicht
[mālains Wolm., Kreuzb.]: kam, bāliņ, linus sēji mālainā Var.: mālāja, māluotā) kalniņā? BW. 16589; 23840. arājiņš... mālainām kājiņām 7291. dubļuota, māluota tā tautu meita BW. 21989;

2) lehmfarben
Mar. n. RKr. XV, 125, [Salis]: ap mājeli kašņājas četras mālainas vistas Stari I, 287. mālaiņi zirņi, eine Art Erbsen von lehmiger Farbe Oppek. n. U.

Avots: ME II, 581

[II mê̦gls "feucht, sumpfig": tādā mē̦glā vietā zirņi neaug Jürg.]

Avots: ME II, 612

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

mîkšt, mîkšu, intr., weichen: pastalas 41 * mīkš ūdenī zirņi dienu un nakti mīkšuši Smilt., Lub., AP., C.; [vgl. li. minkšti "weich werden"].

Avots: ME II, 643, 644

nagaîns,

1) mit Nägeln, Klauesn versehen;

2) = nadzîgs: nagains cilvē̦ks Mit.;

3) hornartig
U.; nagaiņi zirņi, hartschlaubichte Erbsen L., Irmelau.

Avots: ME II, 686

naglaîns: naglaini (= šķilaini) zirņi PS.

Avots: EH II, 2

naglaîns, mit Nägeln versehen: tādu es ieb āztu naglaiņā mucā LP. IV, 218. [naglaiņi zirņi, Nagelerbsen Fūr. I, unter zirņi.]

Avots: ME II, 687

‡ ne̦gle̦ns, in der Vetbind. ne̦gle̦ni zirņi Seyershof "kas nekļūst vāruot mīksti".

Avots: EH II, 12

nùodigt,

1): mieži labi nuodīguši C.; ‡

2) sich mit spriessenden Saatkeimen bedecken (vom Boden):
kad apsē̦tuo gabalu nuobluķē, tad vienādāk nuodīgst AP. zirnājs nuo vienas vietas nuodīdzis ar zirņiem Ramkau. lauks labi nuodīdzis Trik.

Avots: EH II, 40

nùogatavinât, nùogatavuôt, tr., zur Reife bringen: karstums nuogatavuoja rudzus un miežus nelaikā B. Vēstn. Refl. -tiês, reif werden: zirņi jāsēj ve̦cā mēnesī, tad viņi nuogatavuojas Etn. II, 96. dzejnieces talants ar visām savādībām jau pilnīgi nuogatavuojies Vēr. II, 234.

Avots: ME II, 784

nùokàlst: in Dunika u. a. dafür nùožût; kad ļauj zirņiem n. (= ilgi žāvē zirņus), tad tie dikti cieti Iw.

Avots: EH II, 51

‡ nuokņubinât Frauenb., = nùoknubinât: bē̦rni nuokņubinājuši visas pākstis zirņiem, uogas ērkšiem. Refl. -tiês (s. ME. II, 800 unter nùokņubelêtiês): auch Frauenb.

Avots: EH II, 55

nùomeklêt: simtu ceļu, kuo nuoskriet, simtu vietu, kuo n. Brigadere Skarbos vējos 24. gan nuomeklēju dakteri, bet velti, nebij mājās Diet: nuomeklēju (un nedabūju) izkaptis pa vāgūzi Ramkau. zirņi ar nuomeklē (trachten nach) tuo zemi Frauenb.

Avots: EH II, 67

nùonãkt,

1): īsti nuonākuse vasarāja ... gan nebija Janš. Mežv. ļ. II, 343. zirņi, labība, uogas jau nuonāk(st) Grob.;

2): (fig.) kâ nu tâ var n., ka nav ne drēbju gabaliņa mugurā! Kand. nuonācis nuo grauda, nuonācis grūtuos apstākļuos Vank.;

3): gaida savu māmuļīti ... atte̦kam; sīkas uolas vien nuonāca, māmuļīte nenuonāca BW, 4244 var. Refl, -tiês, ‡

2) reif werden
Frauenb., Iw.

Avots: EH II, 71

‡ nuoskaruôts, mit skaras behangen Frauenb.: vītnes nuoskaruotas ("pilnas ar pākšu zirņiem") nuo vienas vietas.

Avots: EH II, 85

‡ nùovarkšêt, Perfektivum zu varkšêt 6, rasselnd herabrollen: zirņi vien nuovarkšēja nuo kabatas Serben.

Avots: EH II, 105

pagatavuôt, ‡ Refl. -tiês AP., = ìenãktiês, reifen: kad zirņi ir kaut cik pagatavuojušies, tad tuos šķin pākstēs.

Avots: EH II, 133

pâkšaîns (unter pâkstaîns): pâkšaini zirņi - auch Ramkau. pâkšaini ("ar pākšveida kruokām") lindraki AP.

Avots: EH XIII, 195

pâkšuôts: pākšuoti zirņi AP., Nerft.

Avots: EH XIII, 195

pā`rts, auch pārts, -s,

1) der Herd
Bers., Lub.; [pā`rts ² Warkh., Warkl.] der Vorofen. pārts ir ugunskara vieta krāsns priekšā Mar. paņēma katlu, nuosēdās rijas pārts priekšā LP. V, 142. pe̦lni pārtā, zirņi siekā! LP. VI, 661;

2) die Ofenbank:
pārts ir mūrītis pie krāsns, kur var apsēsties Lub., [Wessen, Domopol, Mälupe, Zaļmuiža];

3) der Estrich in der Dreschtenne, im Zimmer
[Mālupe], Bers., Laud., Lasd., [Neu-Bergfried]: taisīja cisas bez kāda palaga zemē uz auksta pārta jeb kula BW. III, 3, S. 868. [(meitene), nuome̦tusēs četriski uz pārta (kula), lasīja pupas sietā Austriņš M. Z. 86].

Avots: ME III, 184

pasẽt [li. pasė´ti], tr.;

[1) ein wenig säen:
tē̦vs pasēja un aizsteidzās Jürg.;

2) mit dem Säen zurechtkommen]:
ve̦cais tikkuo arājiem varēja pasēt MWM. VI, 637;

[3) nach od. zugleich mit der Hauptsaat säen:
p. rudziem ābuoliņu; zirņiem auzas Jürg.;

4) pasẽt miežus zem arkla N.-Peb., Gerste säen mit der Absicht, die Saat (nicht mit der Egge, sondern) mit dem Pfluge unter die Erde zu schaffen.
Refl. -tiês, eine Weile (zu seinem Vergnügen) säen: zē̦ns prasīja pasēties].

Avots: ME III, 97

[patārpuôt, eine Weile Würmer (zum Fischen) suchen Ruj.; patārpuôts, wurmstichig: patārpuoti zirņi L. W. v. J. 1921, № 39, 3 ₂ .]

Avots: ME III, 119

paũkš(ķ)êt,

1) schallen, knallen:
zirņi krīt, ka paukšķ vien Sissegal. rieksts ugunī sprāgdams paukš Wessen. lieku paukšķēt korķim Stari I, 283. lūzīs de̦sa paukšķē̦dama BW. 19385. duot pa muguru, ka paukšķ vien. iet, ka paukš vien Lös.;

2) paukšķêt Erlaa, ohne Unterlass (nicht stark) schelten;

3) paukšêt, ohne Unterlass reden:
kuo tu te tik daudz paukši? Jürg. Vgl. li. pàuškėti od. paukštėti "knallen", paukšė´ti "klopfen" bei Būga KZ. LII, 290.

Avots: ME III, 128

paũkš(ķ)êt,

1) schallen, knallen:
zirņi krīt, ka paukšķ vien Sissegal. rieksts ugunī sprāgdams paukš Wessen. lieku paukšķēt korķim Stari I, 283. lūzīs de̦sa paukšķē̦dama BW. 19385. duot pa muguru, ka paukšķ vien. iet, ka paukš vien Lös.;

2) paukšķêt Erlaa, ohne Unterlass (nicht stark) schelten;

3) paukšêt, ohne Unterlass reden:
kuo tu te tik daudz paukši? Jürg. Vgl. li. pàuškėti od. paukštėti "knallen", paukšė´ti "klopfen" bei Būga KZ. LII, 290.

Avots: ME III, 128

pauŗi, Demin. paurīši, paũriņi Sassm., unsichtbare Geister Etn. l, 62: 2. novembrī vadā pauŗus LP. VII, 258. paurīši, vecīši veļas ratuos LP. VII, 129. pauru jeb veļu naktī apklāj galdu un aicina garus ēst LP. VII, 123. sarīkuojuši pacieņu pauŗiem LP. VII, 288. kad jauna gada naktī nuoliek pilnu bļuodu ar sausiem, izvārītiem zirņiem uz galda, tad pauriņš ("der Todesgott") tuo pa nakti ir izēdis Sassm.

Avots: ME III, 129

pìekaĩsît,

1) zu-, hinzustreuen;

2) vollstreuen:
ej pa tuo ceļu, kur būs balti zirņi piekaisīti! Pas. II, 249.

Avots: ME III, 255

pìeplāt, vollstopfen: pieplājām rijas augšu pilnu ar zirņiem. pūrs jau senis pieplāts, bet nuo precniekiem ne˙jutin Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 280

pika,

1): auch Amboten, AP., Dobl., Dunika, Edwalen, Ermes, Erwalen, Fehsen, Glūda, Gramsden, Gr.-Autz, Gr.-Würzau, Grünh., Hasenp., Ihlen, Irmelau, Jürg., Kal., Kegeln, Lemb., Linden in Kurl., Mitau, Pankelhof, Posendorf, Preekuln, Ruj., Salisb., Schwarden, Serbig., Stenden, Stuhrhof, Ulmalen, Waidau, Wilzen, Zebrene;

2): kaņep[ju] p. BW. 29348 var.; pikas "sagrūsti zirņi ar gaļu" Baldohn.

Avots: EH XIII, 230

I piñka, Demin. pinkiņa und pinciņa,

1) ein verwühlter Klumpen, eine Zotte
Dond., AP.: māti sagriezās pinku pinkās A. XX, 45. (pinkainiem kumeļiem) tik pinciņas kratījās BW. piel. ² 156391. kur vilciņš kasījās, tur pinciņas salasīju BW. 25347;

2) pinka Wenden, eine Speise aus zerstossenen Erbsen und Hanf
Ramelshof, Drosth., Wend., Weissenstein: luopus pirmuo reiz ganuos dze̦nuot, tiem deva pinku (nuo kaņepēm, zirņiem, miežiem, putraimiem u. c.) Etn. II, 99; vgl. pencis 1;

3) ein Schimpfwort:
šādas pinkas, tādas pinkas, visas pinkas vīra grib BW. 7317, 2. In der Bed. 1 nach Leskien Abl. 338 zu pît; in diesem Fall ein Lituanismus resp. Kuronismus, oder aber nach dem Übergang von in in ī von der Wurzelform pin- gebildet; vgl. auch pe̦nka 2, pe̦nkulis.

Avots: ME III, 219

pìst ² , -stu, -su,

1) zerfasern
(intr.) Kl., Bers., Warkh., "flusern" Bers., Fest.: aizsien pātagai mazgu galā! citādi atšķetinās un sāk pīst;

2) sich leicht ausschlauben:
zirņi lē̦ti pīst Dobner n. U. Subst. pìsums ² Bers. "nuodilums līdz skrandām". Vielleicht (nach Leskien Abl. 280) zu pàisît (s. dies), wobei das ī (wie in la. pīso neben pinso "zerstampfe") auf in (aus dem Nasalpräsens) zurückginge.

Avots: ME III, 234

plē̦ksta U., plẽkste Zögenhof, plēkste Elv., plêkste ² Segewold, plēkstere Naud., Frauenb., plẽkstere Ahs., eine junge, noch leere Erbsenschote: bē̦rni tik kuri pēc zirņiem, ka pat plēksteres ē̦d Ahs.; plẽkste "das Kernhaus im Obste" Bauske; vgl. plekste II.

Avots: ME III, 339

I purene, purenis, pure̦ns,

1) purenes N.-Peb., Kl., Jürg., Selg., pure̦ni Lis., Saikava, Sessw., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof, pureņi Golg., Dotterblume (caltha palustris
L.): dze̦lte̦ns sviests guovīm ruodas rtuo purenēm Etn. II, 147. kad brangi pureņi zied, tad būs labi zirņi Etn. II, 127. nuozied ze̦lta pureniņš (Var.: purenītis, purenīte) BW. 6468. zem katras skuostas pure̦na, vīgrieznes un ņārbules lapas A. v. J. 1899, S. 260. bijām ar Līzi pļavā pure̦nuos Blaum. - Daugavas pure̦ni, anemone silvestris L. Stockm. n. RKr. III, 69. saules pure̦ns, trollius europaeus L. RKr. III, 73. sila pure̦ni, anemone pulsatilla L. Fest. n. RKr. III, 69; vgl. pur̃na;

2) purene (zu korrigieren in pucene?), der Vogelbeerbaum
St., U.

Avots: ME III, 416

pusbriedā, loc. s., halbreif, in halbreifem Zustande: miežu lauks pusbriedā Duomas I, 115. zirņi bij jānuopļauj pusbriedā.

Avots: ME III, 423

pũtẽlis Jakobshof, Schibbenhof, pũtêlis Kursiten, Nigr., Gr.-Essern, pũtelis N.-Bergfried, Bl., tahm. pũte̦ls Windau, Dond., pũtele Selg., eine Speise aus gekochtem Hafer, Gerste, Roggen, Weizen, Erbsen und Bohnen, die getrocknet und dann vermahlen und mit saurer Milch gegessen werden; pũtelis, eine Speise aus Erbsen; pūtelis, eine Speise voa Hafermehl U.; ein Auflauf Wid.; eine kalt zu essende, dickgrützartige Speise aus Gerstenmehl und saurer Milch Dond.; "ēdiens, kuo pagatavuo nuo piena un visām labības sugām kviešiem, rudziem, miežiem, auzām, zirņiem - parupji samaltām" Grünh.

Avots: ME III, 453

I ruõgulis: pilni zirņi ruoguļu (Sanenkapseln von Disteln; mit uo) Serbig.

Avots: EH II, 391

saglumêt: vārīti zirņi saglum, kad ilgi stāv Ramkau. tīkls saglum ūdenī Austriņš Raksti V, 254.

Avots: EH XVI, 409

sâjš:

1): s. ēdiens Marienhausen, Meselau, Oknist. (fig.) sāja (flau)
dūša Fehteln, Salisb., Sonnaxt. sāja sirds Mezküll. atģidies aizpļāpājies, kruodzinieks ... vainīgs sāji pasmaidīja A. Upītis Pirmā nakts 21;

2): s. piens Mezküll. kad grūtnēja guovs, tad pēdējais piens ir s. ("rūgts") Seyershof. dažām guovīm ir sājāks piens, dažām saldanāks AP. kazas piens ir s. AP., Mahlup, Mezküll. zirņu putra ir tāda kâ sāja AP. kad vanagzirņi ieviešas pie rudziem, tad ir sāja, tāda parūgta un tumša maize ebenda. kad ir auzas miltiem klāt, tad sāja ("sūrgana") karaša Ramkau. lielas pupas ir sājas AP. cukurs nebij dabūjams; dzēra tuo (= tēju) tâ˙pat sāju A. Upītis Ģertr. 268. sāja ("rūgta") mute Mezküll.

Avots: EH XVI, 469

saļùmt, intr.;

1) zusanimenknicken, zusammensinken:
saļumt ceļuos Celm. viņa saļuma gultā A: v. J. 1900, S. 1072, braucējs šaļuma uz priekšu Kaudz. M: 24, māte, saņê̦musi ziņu par dē̦la nāvi, turpat uz vietas saļuma Druw. saļumt aiz lielām žē̦labām Celm.;

2) sieh (vom Kochen) in eineweiche Masse verwandeln:
saļumuši zirņi Lautb.

Avots: ME II, 678, 679

samaidît, (viele Pfähle, Stangen) einstecken: s. zirņiem maikstes Bauske.

Avots: ME II, 679

saplāt,

1): drückend flach machen
(mit à ² ) Auleja. ‡ Refl. -tiês, flach werden: pamīksti zirņi - ar spriguļiem kulti - saplàjas ² Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH XVI, 436

satūkšt (unter satūkt): auch Bērzgale; zirņus taukšē: zirņi pēc tam mīksti un brūni satũkš(ķ)uši N.-Peb. aitām, pirmuo pavasaŗa zâli ē̦duot, žuokļi satūkš Lttic. 255 (aus Planhof).

Avots: EH XVI, 458

šautêt,

1) = taukšķêt: šàutē̦ti ² zirņi Geistershof, Golg.; "am Ofen aushängenddörren, trocknen;

2) "?": raganas tādā pašā makā šautēt (= sutinát, bähen?) LP. VI, 147);

3) schlagen,
kult (Butter, Sahne, Eier) Sawensee (mit àu ² ), vgl. izšautêt.

Avots: ME IV, 10

sazaluôt (sic!), mehr Laub, als Früchte entwickeln: kartupeļi, zirņi sazaluojuši Kl., Saikava, Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 794

II saziest: saziêda krūmi Līvāni n. FBR. XX, 153. (zirņi) zieduos sazieduši Tdz. 52909. vilnanītes baltiem ziediem saziedušas 40345.

Avots: EH XVI, 468

selîgs: tā cūka ir traki selīga: katru reizi pulk[a] sivē̦nu Seyershof. baltie zirņi ir selīgi (liefern eine gute Ernte). - "juo sulīgus" ME. III, 816 zu verbessem in "juo selīgus".

Avots: EH XVI, 476

‡ seviškām Ramkau, = sevišķi: zirņi s. labi ir luopam.

Avots: EH XVI, 479

skaraîns, zottig U., mit Fransen versehen; vollhängend, wie eine Traube, ein Blumenstengel U., voller Schoten: skarains suns Manz. Lettus, ein zottiger Hund. pinkainuo kazu vedu skarainam āzīšam BW. 18399. priekšauts ar skaraiņiem, kupliem atluokiem A. XX, 868. skarainas smilgas Zalktis II, 39. skairaiņi graudi D. Kleinb. J. 34. zirņi skaraiņi būs JK., Lieven-Bersen. skaraiņi debeši L. "Lämmerwolken", zerrissene Wolken St.

Avots: ME III, 873

skaruôts: skaruoti zirņi Frauenb .

Avots: EH II, 502

‡ šķelˆksnains (sic!) Linden in Kurl. "?": šķelksnaini zirņi. līdakai šķelksnaina gaļa.

Avots: EH II, 630

šķe̦ltnaîns Fest., šķe̦lˆtnājs Lubn., hart, sich spaltend, nicht mehlig (von Schotenfrüchten): šķe̦ltnaini zirņi Tirs. n. RKr. XVII, 81 (hier auch: šķ. pupas), Fest.

Avots: ME IV, 26

šķè̦ndalains ² Lubn., = skabar̂gaîns: šķ. dēlis; šķe̦ñdalaini (= šķe̦ltnaini) zirņi AP.

Avots: ME IV, 27

šķilaîns,

1): š. ("skabargains") kuoks Allend., Schwitten; šķilaina malka Allend.

2): šķilaini zirņi - auch Schujen, Wrangelshof š. (leicht spaltbar)
kuoks - auch Drosth. Erlaa, Gr.-Autz, Mar.; "sašķe̦lts tikai šķilās, bet nesasmalcināts" (?) Nötk.; hart, schwer zu zerhauen od. zu zerschneiden Schibbenhof: š. kālis, šķilaina malka.

Avots: EH II, 635

šķilaîns,

1) "?": šķilains lūzums A. Brigader Vizb. 82;

2) "kas nav miltains" Erlaa, Peb., nicht weich
Bershof; šķilaini zirņi Erlaa, Jürg., Erbsen, die sich beim Kochen in zwei Hälften gespalten haben Aachof, Sessw., Peb. šķilaina malka N. - Peb., grob gespaltenes Holz; šķilains kuoks N. - Peb., ein leicht spaltbarer Baum.

Avots: ME IV, 39

šķiluojs, = šķilaîns 2: zirņi nav jāsēj ziemeļa vējā, tad tie ir šķiluoji Erlaa.

Avots: ME IV, 41

I skrabêt,

3): zirņi pūslī skrab Auleja. kuldas skrabēja ar riekstiem Kaltenbr. suns plēšas aiz durvīm, ka skrab vien Sonnaxt.

Avots: EH II, 506

spaîdelêt Drosth., Jürg., Selsau, Gr.-Buschhof, (mit aî ² ) Ruj., Behnen, (mit aĩ ) Nigr., Wandsen, = spaîdît. Refl. -tiês, sich zusammendrücken, sich knutschen: zālē kâ zirņi pākstē spaidelējas pusaudži B. Vēstn.

Avots: ME III, 980

spunîgs "= gatavs" (?): zirņiem spunīgas puogas, būs labas sē̦klas Saikava.

Avots: ME III, 1029

star̂psējums,* die Zwischensaat; kuopā sastādīti zirņi lē̦ti sazied, un ja nav starpsējumu, ne˙kas krietns neizaug Peņģ. Sakņu dārzs 65.

Avots: ME III, 1047

stāvmukām, Adv., = stāvbāzām; pieplājām rijas augšu vai stāvmukām pilnu ar zirņiem Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 1055

I stîtga,

1): apīņu s. Warkl. ar stîgām zirņi pieķeŗas cits citam klātan Linden in Kurl.;

2): "īpatnēji pagatavuots diegs, kuo senāk auda brunču aude̦klā, lal aude̦kls būtu raibāks" Seyershof: auda brunčuos baltas un dze̦lte̦nas stîgas ² ; tās nebij dzīve (= dzija), bet tās pirka un šķetināja klāt dzīvei, kuo auda brunčuos;

3): par stīdziņu deldējumu BW. 24257, 4 var.; ‡

4) "cīpsla, dzīsla" (mit î ² ) Siuxt, Stenden: man te šī s. sāp.

Avots: EH II, 581

strùobs: auch Burtn., N.-Peb., Smilt, Wolmarshof, (mit uô ² ) A.-Ottenhof, Kegeln, Lemb., Lems., Orellen; sarkans s. (Flintenlauf) BW. 34824, 3 var.; der Keim Seyershof: zirņiem struôbi ² jau ārā; der Stiel (einer Pflanze, mit uô ² ) ebenda; das Ende des Schlüsselrohrs ebenda: maza atslēdziņa ar struôbiņa ² . In Seyershof auch bišstruôbs ² , Bienenstock.

Avots: EH II, 591

svē̦drains, gemasert L., von Adern durchzogen (vom Holz) U., Dr., geädert (von Steinen) Dr., fladerig Dr.; gestreift Lis.: svē̦draini ziedi Konv. ¹ 720. svē̦drainas uoliņas Konv. ² 4022. šuos brunčus sauca... par svē̦drainiem jeb strīpainiem lindrukiem Janš. Nīca 42. gaišpe̦lē̦ki svē̦drainuo apakšsvārciņu Bandavā l, 54. vestei bija dze̦lte̦ni zaļi svē̦draina mugura Dzimtene ² I, 81. svē̦draini zirņi, grosse, graue Erbsen St.

Avots: ME III, 1152

‡ tā`rpâts <sup>2</sup> = tā`rpaîns: tārpāti zirņi Kaltenbr. tarpātas buļbas Auleja.

Avots: EH II, 671

tā`rpuojs, = tā`rpains: zirņi jāsēj ar kreisuo ruoku, tad tie nav tārpuoji Erlaa.

Avots: ME IV, 150

taukšêt Adl., C., PS., Serbigal, Wolm. (mit aû), AP., Arrasch, Salisburg (mit aû ^2), Gr.-Buschhof, Sessw. (mit àu ^2), Waidau u. Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Kosenhof, A.-Ottenhof, Schujen, Smilten, U., taûkšķêt Festen, KL, Saikava, (mit aû ²⁾ Salisb., (mit àu ²⁾ Fehteln, Kokn., Stockm., taûšķêt Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Golg., Kalz., Saikava, Schwanb., -ẽju, Fett schmelzen, schmoren U., (Erbsen) mit Butter oder Fett schmoren U., rösten (in Golg., Bers., Schwanb., Salisb. nur von Erbsen: "kaņepes, ciguoriņus grauzdē" Salisb.): (Hanf) zwischen glühenden Steinen gar machen Allunan n. U.; stowen V.: tuo . . . uz uguni mest un taukšķēt (in spätern Ausgaben: cept) II Makk. 7, 5. taukšķē̦tu tev būs tuo nest III Mos. 6, 21. taukšķē̦ti (LP. VII, 294, Etn. I, 47) od. taukšē̦ti (Ronneb., Serbigal, AP., Smilten, A.-Ottenhof) resp. taušķē̦ti (Selb., Jauns.) zirņi. kaņepes taukšēt (=grauzdēt) Wolmarshof, Etn. I, 3, Smilten, Schujen, (=cepinât) A-.Ottenhof, AP., (= piesta sagrūst eļļainas) Serbigal, (taušķêt) Palzm. n. RKr. XVII, 83. taukšêt (= cepinât) pupas AP. vaguļu vāceli taušķēsim BW. 19280, 1. rutkus taušķēt Prl. n. FBR. VI, 101. taukškē̦tus kāpuostus MWM. VII, 815; "puffen" V.; schlagen, prügeln Palzm. n. RKr. XVII, 83 (taušķêt): ar... kūjām taukšēja (taûšķēja Golg.) ve̦lnus LP. VI, 164. tevi . . . varuot taukšķēt pēc patikšanas Baltp. R. I, 113. garu redžus viņš prata taukšēt ("?") ar sava prāta sietu Stari I1, 523. Da beim Rösten von Erbsen diese knallend emporschnellen, etwa zu li. taukšė´ti "klappern" (An. 146, LChr. 352,6, Būga PФB. LXVI 231); mit taušķêt "prügeln; stampfen" vergleicht Būga KZ. LII, 287 f. li. tauškė´ti "anklopfen". Anders Scheftelowitz KZ. LVI, 185 und 195.

Avots: ME IV, 137

taukšķis,

1) "taukš(ķ)ē̦ti zirņi" (mit aû) Meiran;

2) jem., der sehr langsam und zwecklos redet
Laud., Nötk.;

3) s. taukšis I;

4) ein Knall vom Schiessen
(mit aũ) Neuhausen.

Avots: ME IV, 137

uzbriêst, aufschwellen, aufquellen, sich aufblähen Wid.: labībai vēl jāuzbriest (das Getreide muss noch wachsen, grobkorniger werden) C. zirņi brangi uzbrieduši (sind im Wasser angequollen) Wandsen, mīkla uzbriedusi (der Teig ist aufgegangen). vājniekam, kad tas sadzērās pienu, vē̦de̦rs par daudz uzbrieda Nigr. meita tâ uzbrieda (vom Fortschreiten der Schwangerschaft), ka nevarēja vairs slēpt savu kaunu ebenda. ceļš uzbriedis BielU., die Feuchtigkeit hat sich in den Boden der Strasse hineingezogen.

Avots: ME IV, 319

uzklîdinât, in dünner Schicht, undicht auf etw. streuen (perfektiv): uzklīdināt zirņiem kviešus Bauske. uzklīdināt pļavai mē̦slus. uzklīdināt pamatkrāsai citu krāsu (tupfenweise drüberfärben).

Avots: ME IV, 342

uzlaîst,

1) auf etw. lassen
(perfektiv), hinauflassen: uzlaist luopus uz tīruma. es tevi uzlaidīšu augšā;

2) einräumen, gestatten, lassen (perfektiv): saimnieces vaļu es tai neuzlaidīšu Janš. Mežv. ļ. l, 206 (ähnlich II, 129 und 229);

3) auf jem. od. etw. fallen lassen
(perfektiv): uzlaiduši strādniekam kuoku (beim Fällen);

4) zusetzen, zulegen:
uzlaid uzvalkam vēl vīles tiesu virsū (beim Nähen resp. Zuschneiden)! stūŗi būs vai nu uzlaisti vai atkal ierauti Antrop. III, 12;

5) aufhetzen
LKVv.; über jem. kommen lassen: uzlaiž tādus pagānus man virsū Ar. uzlaist nelaimi. precniekiem uzlaida... miegu Odiseja II, 37. mākuot zirņiem slimības uzlaist LP. VI, 103. nespēja ar vārdiem uzlaist... slimību Etn. II, 98;

6) (schnell) hinauffahren:
ar jaunu zirgu uzlaist kalnā Salis;

7) Schläge versetzen:
uzlaist kam pa muguru Adiamūnde; 8) kâ uzlaists, wie versessen, verpicht: kuo tu tâ kâ uzlaists: zeme, zeme, zeme! vai tu ēdīsi tuo zemi? Deglavs Rīga II, 1, 14. mācas man virsū kâ tāds uzlaists MWM. X, 488. Refl. -tiês,

1) in die Höhe fahren, fliegen
U., hinauffliegen: putns uzlaidies kuokā;

2) sich (auf jem. od. etw.) verlassen:
viņš par daudz uzlaižas uz citiem.

Avots: ME IV, 350, 351

uzsprâgt,

1) aufplatzen; in die Luft fliegen:
maize uzsprāgst griêžuot RKr. XIX, 100; u. gaisā;

2) emporschnellen
(intr.): mežsargs uzsprāga kājās MWM. VIII, 544 (ähnlich Vēr. II, 940; A. XXI, 697; Purap. Kkt. 57);

2) = uzsprakstêt ^2: zirņi (taukšējuot) uzsprāga uz plīts, pašai ne dūņu pilītes nebij uzsprādzis Pas, II, 76. asinis varē̦tu tev uz ce̦puri uzsprāgt VI, 227.

Avots: ME IV, 382

vanadzis: vanadži jeb vanagzirņi zied ziliem ziediem Lubn.

Avots: EH II, 756

vàrākls ² Druw. "kuo vāra ēdienā": vārākla labības (piem. zirņi, pupas) Druw. n. RKr. XVII, 85.

Avots: ME IV, 499

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. ² 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554

I virkšķis, Erbsenstroh (mit ir̃) Ahs.; eine Erbsenstaude samt Ranken und Schoten Annenburg, Ekau, Garrosen, Grünw., Mesoten; "tīteņu auga stublāja vītne" (mit ir̃) Würzau; Plur. vir̃kšķi (li. vir̃kščiai "Ranken von Erbsen usw."), Erbsen- od. Linsenstroh samt Schoten Ekau: zirņu pākstes aug uz virkšķiem Ahs. n. RKr. XVII, 64. zirņiem šuogad lieli virkšķi Garrosen u. a. Der nom. s. virkšķis für älteres *virkstis (= li. vir̃kštis); zu virksne 3.

Avots: ME IV, 607

vîte,

3): mit î ² Iw.; die Kartoffelstaude (mit î ² ) Frauenb.; vîtes ² ir kartupeļiem, burkāniem, zirņiem, apiņiem Grob.

Avots: EH II, 793

zaluôt, wuchern (ohne Früchte zu tragen; hauptsächl. von Hülsenfrüchten und Kartoffeln gesagt) Assern, Bers., Dubena, Ellern, Fehsen, Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Kalzenau, Oknist, Sonnaxt, Sussei, Vīt.: kartupeļi, zirņi, pupas zaluo. kartupeļu laksti, veldē sakrituši, zaluo Vīt. veldēs mieži sāk zaluot ders. šuogad jau zirņu nebūs: zaluo kâ traki Gr.-Buschh. Wohl zu zaļš.

Avots: ME IV, 686

zemluodu, zemluožņu (gen. pl.), ängs der Erde kriechend (von Ranken, niedrig wachsenden Pflanzen gesagt): zemluožņu (zemluodu) apiņi, zirņi, vītuoli, kaņepes Druw.

Avots: ME IV, 712

I zîdenis Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617. A. - Ottenhof, AP., Burtn., Fehgen, Jürg., KatrE., Kl., Kr., Nötk., Selsau, Sessw., Vīt., Wolmh., (mit î ² ) Ruj., zīdenis Baldohn, N. - Peb., Schujen, zīdens L., auch Plur. zīdeņi St., U., ein Fastnachtsgericht, Erbsen od. Bohnen mit Gerstengraupen od. Weizen, zusammengekocht mit einem Schweinskopf U.; Graupensuppe Kl.: tik dabūju zīdenīša (Var.: grūdenīša), kâ tai kūķa vakarā BW. 21094 var. zīdenis ar cūku pupām vai zirņiem A. Melnalknis Mazsalaca 51. lielīdami tumīguo zīdeni Vīt. 43; zîdenis ² Segew., Graupen. Wohl zu zîst.

Avots: ME IV, 731

zirãņi Nötk. (nur scherzweize!), = zirņi, Erbsen. Wohl einem semgallischen ziraņi < zirņi nachgeäfft.

Avots: ME IV, 726

zir̃nis (li. žìrnis "die Erbse"),

1) Plur. zirniņi BW. 2281, 3, die Erbse (pisum)
: Sprw. pliks kâ zirnis Br. sak. v. 1539. zirņiem druva nee̦cē̦ta BW. 11621. būs mums pupiņas, būs mums zirniņi 2281, 3. zirņu graudi 4053. iznīkst kâ zirņa grauds Br. 197. beŗ kâ zirņu (s), sagt man von einem schnell Sprechenden Kav. tādu nuoplīsušu nuo zirņiem nevar dzīt laukā, sagt man von einem, der alte, zerrissene Kleider hat Frauenb. zirņu ēdiens, eine Speise - gekochte, zerstampfte Erbsen mit Fett Frauenb. - zirņu krūms, Erbsenbaum, -strauch (caragana arborescens Lam., frutescens DC.) Konv. 52. - zirņu tārps, bruchus pisi Wid. - baltais zirnis, gemeine Erbse, Gartenerbse (pisum sativum L.) RKr. II, 75; Konv. ² 182; e̦ze̦ra zirnis, die Stachelnuss Karls.; gaiļa (Konv. ¹ 494) od. gaiļu (RKr. II, 74) zirņi, Schneckenklee (medicago falcata L.); me̦lnais zirnis, orobus niger L. Druva III, 432; meža zirnis, orobus tuberosus L. Zehren (?); pe̦lē̦kais zirnis, die Felderbde (pisum arvense L.) RKr. II, 75; peļa (?) zirnis, vicia hirsuta Koch. Druva III, 733; četrsē̦klainais peļa z., vicia tetrasperina Mnch. Lubessern; peļu zirnis (zirnītis Latv.), vicia cracca L. Wid.; vicia saepium Ahsuppen; puķu zirņi Frauenb., Salis od. schlechthin zir̃nis Burtn., Drosth., Lappier, Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. - Thorney, Schujen, Smilt., Wenden,Wesselshof, wohlriechende Erbse; nach Bezzenbergers Le. Di. - St. 177 ist zìrnis ² in Andrepno das Herzkraut (diclytra formosa); purva zirnis, lathyrus paluster L.; saldi zirņi, Zuckererbsen U.; vanaga zirnis Gr. - Buschh., Oknist, vanagu zirņi U., vanagu zirnīši Mag. XIII, 3, 61, die Vogelwicke (vicia cracca L.; s. auch vanagzirņi); zirnīši Lennew., eine Art Wicke (in Wiesen wachsend); vanaga zirnis, vicia saepium Wid.; vēja zirņi Konv. ² 2323, Frühlings-Platterbse RKr. II, 73;

2) Plur. zìrņi ² Mar. n. RKr. XV, 145, N. - Rosen, die Pocken;

3) zirņi, Unebenheiten, Knollen im Garn u. dergl.:
nelāgā sukātas pakulas zirņiem (zirņuos) savilktas Stelp.;

4) acu zirnīši, Pupillen
Celm.;

5) vēja zir̃nis Nötk. "eine erbsenförmige Verhärtung im Körper".
Zu apr. syrne, r. зернó, serb. zȑno, got. kaurn, lat. grānum "Korn", ahd. cherno "Kern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 372 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 599 f.

Avots: ME IV, 729

‡ žor̃diņš Lems., Wainsel, = žurdiņš I: žordiņus sprauž zirņiem, puķēm.

Avots: EH II, 821

‡ župurs, eine ästige Stange: zirņiem župuru vajadzēs Azand. 205. Vgl. žubur(i)s und žeperis.

Avots: EH II, 822

zvarkšêt, -u, -ẽju,

1) zvarkšêt U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Nötk., Podsem, Puikeln, (mit ar̃ ) C., PS., Trik., Salisb., Wolmarshof, zvarkšķêt Frauenb., (mit ar̃ ) AP., Arrasch, (mit ar̂ ) Saikava, klappern (von Erbsen und Bohnen, wenn man sie rührt
U. u. a.; vom Geld im Beutel Frauenb.; von Ketten Dickeln u. a.; vom Blech Nötk.; von ausgestreuten Nägeln Nötk.); klingeln (wie Schellen) U. (zvarkšêt); "varkšêt" Vīt. (zvarkšêt): zirņi zvarkš, kad tuos beŗ puodā PS. sakaltuši zirņi pākstēs zvarkš Trik. u. a. ķēde zvarkš ebenda. zvārguļi zvarkš U. ieplīsis zvārgulis zvarkšķ. trauki vien zvark- šēja visu rītu N. - Peb.;

2) viel sprechen
(verächtl.) Trik.; Unangenehmes oder mit kreischender Stimme sprechen Vīt.; dummes Zeug (laut [zvar̃kšķêt] Bauske) sprechen, faseln (zvar̂kšêt) Schwanb.: kuo nu zvarkšķi! Bauske;

3) weinen
Kokn.: mazs bē̦rns zvarkš.

Avots: ME IV, 766

žvarkšêt,

1) = zvarkšêt 1, žvarkstêt: zirņi katlā beŗuot žvarkš C., Salis (mit ar̃ ), Kosenhof. ķēdes kustinātas žvar̃kš Adiamünde. trauki vien žvarkš N. - Peb. durvis vien žvarkš, kad iet N. - Peb. pūslis ar zirņiem kratuot žvar̃kš Nötk. zvārguļi zirgam kustuoties žvarkš Pernigel. naudas muca ievēlās atvarā žvarkšē̦dama Vīt.;

2) dummes Zeug reden
Vīt.

Avots: ME IV, 843

žvarkstêt, klappern, rasseln, rauschen, schwirren Druw., Lennew.: sausā pūslī sabē̦rti zirņi kratuot žvar̃kst Nötk. zirņi be̦ruot šķīvī žvar̃kst Jürg., Nötk., Schibbenhof. ķēdes kustinātas žvar̃kst Frauenb., Trik., (mit àr ² ) Kreuzb. metala nauda (važas Grünw.) krītuot žvar̃kst Frauenb. rubļi le̦c žvarkstē̦dami vien uz augšu Krišs Laksts 51. žvarkstē̦dams pineklis atsitās pret... akmeņu pabruģi Saul. III, 43. izkaltuši, nesmē̦rē̦ti rati žvarkst (knarren) Ar. riteņi žvarkstē̦dami vēlās nuo bedres bedrē Druva III, 499. žvarkst zuobe̦ni pa bruņu ce̦purēm Stāsts Kriev. 11. žvarkst zvārguļi Saikava. žvàrkst ² grants, kad riteņi iet pāri Kreuzb. kāzinieku rinda... žvadzē̦dama un žvarkstē̦dama piedrāzās pie baznīcas Janš. Bandavā II, 297. nāk viens, ka žvarkst vien, pakaļ LP. VII, 273. durvis žvarkst (knarren) Bers. salūzis krē̦sls uzsēžuoties žvarkst Kokn. zābaku zuole žvarkst (čīkst). pīles e̦ze̦rā žvar̂kst (geben gewisse Töne von sich) Saikava; dummes Zeug reden, schwatzen Stockm., (mit ar̃ ) AP., Ekau, Ruj., Trik., (mit àr ² ) Fehteln, (mit ar̂ ) Adl., Arrasch, Golg., Heidenfeld, A. - Laitzen, Saikava, Schwanb., Trik.: nežvarksti nu, žīd! Niedra Kad mēnesis dilst 129; mit kreischender Stimme sprechen Vīt. Vgl. zvarkstêt.

Avots: ME IV, 842

zvẽ̦drains C., PS., zvè̦draîns Smilt., = svē̦draîns, geädert V.; maserig U., (mit ê, ) Arrasch, (mit è, ² ) A. - Laitzen, Bers., Golg.; streifig, gestreift N. - Peb. (nur von Katzen gesagt), (mit ẽ, ) Luhde, Nötk., Segewold, Wesselshof; bunt (mit ẽ, ) Luhde, Nötk., Wesselshof; "zvaigžņaini mirdzuošs" Nötk.; "īpašas lāsainas krāsas apzīmējums" Irmlau, Neuenb.: zvē̦draina spalva Segewold. zvē̦draina debess Smilt. zvē̦draina (gemustert, geblümt, bunt) drēbe Nötk., Segew. lapiņa zvē̦draiņi izrakstīta Kronw. n. Seifert Chrest. III, 145. zvē̦draiņi zirņi, eine Art Erbsen von lehmiger Farbe U. pe̦lē̦kie zirņi ir zvē̦draini PS. zvē̦draina (schillernd) čūska, se̦skāda Segew. zvē̦draina (buntfarbig) puķe, uguns Segew. zvē̦draina (gesprenkelt) vista Segew. zvē̦drains lūsis Segew. zvē̦draina (die sich bunt herausgeputzt hat) meita Segew. zvē̦draini (rosig schimmernd, im Farbenschmelz schillernd) mākuoņi Segew. zvē̦draina (mit hell funkelnden Schuppen) zivs Segew.

Avots: ME IV, 771, 772

žvin̂kstêt Kl.,

1) žviñkstêt Dond., Frauenb., Lemsal, Ruj., N. - Salis, Trik., Wolm., (mit in̂ ) Adl., Kalz., Saikava, ("mit iñgs") Autz n. Bielenstein LSpr. I, 441, U., Arrasch, Bauske, C., Daugeln, Selg., Stenden, Wandsen, ("mit ìngs ² ") Bers., Golg., Schwanb., ("mit in̂gs") Meiran, = zviñkstêt;

2) = zvinkšêt 1, pfeifen, sausen Spr., U.: žviñkst ("žviñgst" Stenden) akmens, luode pa gaisu skrienuot Grünw., Dunika, Frauenb., Lemsal. sniega pikas sāk žvinkstē̦damas liduot gar galvu A. Up. J. l. 23. svina pipkas žvinkst ap ausīm Jaunie mērn. laiki IV, 139. dzird kâ putnu spārnus žvinkstam Lautb. Vidv. II, 54. gaiss žvingst un žvangst Pas. VI, 280. viņš dzirdēja pasaules žvingstam Stari II, 33. zvaigznes žvingstē̦damas... bija aizvē̦lušās Poruk III, 126;

3) klirren
LKVv.: žvingst izkapts pret cietu priekšme̦tu sista Wessen (mit ìn ² ;) schwirren: me̦tu sauju pakaļ saujas, skrej (zirņi) lejā žvinkstē̦dami BW. 28570.

Avots: ME IV, 846

I zvìrgzds (li. žvir̃gždas "Kies") Wolm., (mit ìr ² ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, KatrE., Mahlup, N. - Laitzen, Schwanb., Sessw., (mit ir̂ ² ) Dond., zvirgzds Hochrosen, Memelshof, zvirgzde Hochrosen, (mit ir̂ ² ) Schibbenhof, Demin. zvirgstiņš Glück II. Sam. 17, 13, der Kieselstein; zvirgzde St., U., (mit ir̃ ) Bl., Plur. zvirgzdi L., Spr., Dond., (mit ìr ) Neuenb., PS., (mit ìr ² ) Kl., (mit ir̂ ² ) Karls., Līn., nom. pl. zvìrgzdis C., Kies, Grand, grober Sand; zvirgzde Vīt., (mit ir̂ ² ) Schibbenhof, Kieserde; zvir̃gzde Nötk., eine kiesichte Stelle; zvir̂gzdi ² "smalki akmens sadrupumi" Frauenb., Siuxt, "dedzinuot smiltīs sairis akmens" Nigr.: zirņi cieti kâ zvirgzdi Golg. zvirgzdiņš iekrita acī Lubn. druoši bridu pār upīti, zinu zvirgzdus (Var.: uolas) dibinā BW. 11095, 1 var. jūŗas zvirgzdus izlasīt 10034. čirkst... zvirgzdi 32931, 7 var. dieviņš jāj zvirgžu tiltu 33672. sīkuo zvirgzdiņu putriņu vārīja 33591. ar zvirgzdiem berž traukus Dond. zvirgzde iekritusi zirņuos Bauske. kungs kuoda... maizi, it kâ e̦suot zvirgzde Stāsts Kraukļu kr. 92. viņš ir manus zuobus ar zvirgzdiem sagrūdis Glück Klagelied. 3, 16. mēness atspīdēja nuobē̦rdams... lielceļu kâ ar sidraba zvirgzdiem Domas II, 1439. viss bij pārklāts kâ dimanta zvirgzdiem Apsk. v. J. 1903, S. 284. pēc lietus zvirgzdi dzied Zalktis Nr. 3, S. 47. zniega zvìrgzdi Jürg., körnichter Schnee (als Folge von Tauwetter). zvirgzdu akmins sadrupa, kad sita; tas neplīsa Siuxt. zvirgzdes zeme Vīt. mūsu zvirgzdē (Kieserde) aug labi ders. Nebst zvirgt, zvirgžņi, zvirksnis und li. žvirždas, žvir̃zdai "grober Sand" zu serb. zvr̂st "eine Art weichen Steines", s. Trautmann Wrtb. 375. Zum Suffix vgl. apr. sixdo "Sand". Der -ì Stamm in zvìrgzdis wohl nach smìltis.

Avots: ME IV, 777, 778

zvir̃kšêt C., Frauenb., Karls., Salis, zvir̂kšêt Nötk., zvirkšêt Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, zvir̃kstêt A. - Ottenhof, Dond., zvir̃kšķêt AP., Wandsen, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend das Geräusch, das rollende Erbsen verursachen (zvirkšêt) Allend., Lemsal und Salis n. U. Vīt., (zvir̃kstêt) Bauske; das Geräusch, das beim Fahren über Kies entsteht (zvir̃kšêt) Burtn., Smilt.; das Geräusch, das beim Reissen von Stoff entsteht (zvir̃kšêt) Nötk.; das Geräusch, das eine in die Luft geworfene Säge macht (zvirkšêt) Kurl. n. U.; prasseln, knistern (zvirkšêt) Burtn., Vīt., (mit ir̃ ) PS.; schwirren, rasseln, rauschen (zvirkšķêt) LKVv.; rascheln (zvir̃kstêt) Wandsen: zirņi zvirkst apcirknī beŗuot Bauske, Vīt. granst zvirkš beŗuot Linden. labību mē̦tājuot graudi skrien zvirkšē̦dami gar siênām Vīt. gaļa ce̦puot zvirkš ders. smiltis be̦rzdamās zvirkš Nötk. paeglis zvirkš, kad de̦g PS. zvirkš kâ de̦guošs paeglis Burtn. zari zvirkst gar luogu Wandsen. sāka stipri brucināt izkapti, tâ ka zvirkstuoši čirkstuošās skaņas skanēja vien Janš. Dzimtene ² II, 174. Vgl. zvirgt 2, zvìrgulis und zvirkstêt, svirkš(ķ)êt.

Avots: ME IV, 778

žvir̃kstêt Sassm. ("klirren"), Stenden, = zvirkstêt, švirkstêt: zirņi, akmeņi beŗuot žvirkst Lis. pārgatavuojušies rudzi pļaujuot birst, ka žvir̃kst Sassm. celiņa grants zem kājām žvir̃kst Stenden, N. - Wohlfahrt. dzirdama... pastalu žvirkstēšana un zvirgzdaiņā... ceļa Janš. Bandavā I, 327. ja būs rudzi, tad žvirkstēs BW. 25853, 1 var. (Var.: refl. žvirkstējās 25853 var.). zuobe̦ns kaujuoties žvirkst Sassm., atslē̦gas, nauda kabatā žvirkst Sassm. žvir̃kst de̦guot sausi paegļi Frauenb. cirvji (strādājuot) žvirkstēja Jaun. mežk. 63. vicinādams pātagu, tâ ka aukla žvirkstē̦dama gaisā luocījās 153. žvirkst smiltis ar barību nuokļuvušas starp zuobiem AP., Meselau.

Avots: ME IV, 846