Paplašinātā meklēšana

‡ àizḕrst, anfangen zu trennen: aizē̦rsts cimds Trik.

Avots: EH I, 22

àizsērst (Bersohn), = àizsẽrst: ve̦lns piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. ve̦lns, Salaci aizsē̦rsdams, nesis sagšā akmeņus LP. VII, 479. milzis aizsērsis se̦nākuo e̦ze̦ru LP. VII, 1304. ve̦lns aizsērš upes LP. VII, 1104. Subst. aizsērsējs LP. VII, V, der Teufel, der Riese, der die Flüsse, Seen verschüttet; aizsē̦rsums, der Erd-, Steinaufwurf LP. VII, 1304.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP VII, 480; 640

Avots: ME I, 49

‡ àizšķḕrst, (ein geschlachtetes Tier) aufzuschneiden anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa, A.-Ottenhof, Schwanb., Sessw.: aizšķē̦rsts sivē̦ns.

Avots: EH I, 55

‡ aîzvêrst ² Dunika, Kal., Rutzau, hinter (aiz) oder vor (priekšā) etwas hin-, umstürzen: a. ve̦zumu durīm priekšā. a. ve̦zumu aiz žuoga.

Avots: EH I, 63

‡ apḕrst, ringsum auftrennen Trik.: a. lakatam malas.

Avots: EH I, 80

apnḕrst, mit Laich bedecken: grāvī skujas šuorīt bijušas apnē̦rstas Austriņš.

Avots: ME I, 109

apvḕrst,

1): a. ābuoliņu (lai izžūst) Dunika. a. (= apgâzt) ve̦zumu Dunika, Kal. Refl. -tiês: ve̦zums apvērties (= apgâzies) Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 126

apvḕrst (li. apver̃sti), tr.,

1) umwenden, umkehren:
maisu, cimdu, ve̦lē̦nu A. X, 1, 528; kažuoku uz uotru pusi LP. VII, 254; zeķi RKr. XII, 25; klājienu apvērst Jauns.;

2) um. etw. wenden, kehren, umgeben, umschliessen:
mājiņa bij ar sakņu dārziņu apvē̦rsta Lautb. kādu ar labu apvērst, jem. Gutes zuteilen (U.). Refl. -tiês, sich umwenden. apvḕ̦rsums, Umwälzung, Umsturz.

Avots: ME I, 135

atḕrst, ‡

2) = aterzt: suns atêrdis ² zuobus Dunika.

Avots: EH I, 141

atḕrst, tr., auftrennen U. [auch in Wolmar].

Avots: ME I, 157

‡ atsêrstiês ² Dunika, Kal., genügend zum Besuch, zu Gast verweilen: nevar diezgan a. ("= nevar beigt sērst").

Avots: EH I, 164

atšķḕrst, tr., öffnen, sezieren: nuokautu luopu.

Avots: ME I, 201

atvḕrst,

1): a. kŗupi augšpē̦du Dunika, Kal., Rutzau. kad dievs... ļaunu paduomu... atvērš (geschrieben: #) LLD. II, 14; ‡

2) = ‡ atvā`rtît Oknist.

Avots: EH I, 180

atvḕrst [li. atver̃sti], tr., zurückwenden, zurückschlagen: pastarīte atvērš vilnainīti BW. 7876, 2; Refl. -tiês,

1) sich umwenden, sich umdrehen:
kungs rādīja kārti, kas bij augšpē̦du atvē̦rtusēs Dok. A. 48;

2) sich zurückverwandeln:
avis nuo jauna atvērušas par avīm.

Avots: ME I, 209

‡ bẽ̦staki Kl.-Roop "die Reichen".

Avots: EH I, 217

bẽ̦rstalājs, Birkengehege Wid.; zu bẽ̦rzs.

Avots: ME I, 291

[dē̦rsts (gespr. dārsts) Adsel, = dē̦sts.]

Avots: ME I, 464

ē̦rst: auch (mit êr ² ) NB., Seyershof.

Avots: EH I, 373

ḕrst, - žu, - du, auseinanderbringen, reffeln, trennen Wenden, Wolm., Adsel, Salisb., Ranzen, Roop: ārā ērda vainadziņu Biel. 1728. ēršana, das Trenne; ērdējs, jem., der trennt. [Zu irt "sich zertrennen", ārdît, ē̦rds, ē̦rts, li. érdėti "sich auftrennen", aksl. oriti gr. "λύειν, χαϑαιρεῖν", und wohl auch ai. ardati "zerstieb, löst sich auf" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, Johansson KZ. XXXII, 457, Persson Beitr. 278, 637 f. und 841, Boisacq Dict. 73 unter ἀραιός Walde Wrtb. ² 641 f. unter rārus, Trautmann Wrtb. 12.]

Avots: ME I, 576

ērste, = ārste Etn. III, 92.

Avots: ME I, 576

ģērstelêt: aus nd. gersteln, s. Zēvers IMM. 1928 II, 305.

Avots: EH I, 426

ģērstelêt, -ẽju "?": atne̦s man kuoka sviestu, ģē̦rste̦lē̦tu pūra maizi BW. 13250, 36. [Zu mnd. gerstel "Quast, den die Bäcker gebrauchen, um damit die obere Seite des Brotes glatt zu streichen und zu firnissen"?]

Avots: ME I, 698

ìesḕrst, als Gast hereinkommen, hineingehen: nuo kurienes ne stars tai sirdī neiesērsa MWM. VIII, 84.

Avots: ME II, 63

ìešķḕrst, die Eingeweide herauszunehmen beginnen Spr.

Avots: ME II, 76

ìevḕrsties, - šuôs, - suôs, sich einfinden, sich einschleichen: nezāles labībā viegli ievēršas Kand.

Avots: ME II, 88

ìevērstiês, bemerken, wahrnehmen: ieveries, sveša māte, kur nāk mani bāleliņi BW. 18983.

Avots: ME II, 88

[ievērstīties L. "sich eindrehen."]

Avots: ME II, 88

izḕrst, tr., auftrennen, austrennen: šuvekli AP., SAlisb., Adsel, [Wolm.].

Avots: ME I, 735

izķḕrkt, einen quarrenden Laut ausstossen, ein unangenehmes Geschrei hervorbringen: viņš izķē̦rc arī citiem putniem pakaļ, ahmt nach Konv. ² 1996. Refl. - tiês, zur Genüge schreien: nu izķērcies arī labi Serb.

Avots: ME I, 759

iznḕrst, ‡ Refl. -tiês, laichen (perfektiv): lieluos asarus ni˙kas nere̦dz; kur jie iznēršas Auleja.

Avots: EH I, 468

iznḕrst (li. išner̃šti), intr., aufhören zu laichen: ledenes jau iznē̦rsušas Austr.

Avots: ME I, 776

‡ izsḕrst, Ermes, Trik., Wolm., (eine Reihe von Personen)als Gastbesuchen: i. visus radus.

Avots: EH I, 479

izsḕrstiês, zur Genüge, nach Herzenslust zu Gaste sein, gastieren: visu ziemu izsērsies Vāczemē LP. V, 101. diezgan izsērsies e̦smu LP. VI, 136.

Avots: ME I, 796

izšķḕrst,

2): tik˙pat daudz... dē̦ls izšķērdis Pas. X, 389 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 485

izšķḕrst (li. išsker̃sti),

1) zerteilen, ausschneiden:
pavārs izšķērž zivi un ķidas izme̦t mēlenīcā LP. IV, 85. kungs nuokauj ķēveli, izšķērž iekšas LP. VI, 304;

2) verschwenden:
savu labumu, mantu, naudu. viņš izšķērda visu laipnību Rainis.

Avots: ME I, 811

izver̂st, - ve̦rdu, - verdu, intr., hervorquellen, herausstürzen: dūmi mutuļiem izverda nuo skursteņa Bers., [Salis, Nötk.].

Avots: ME I, 827

izvḕrst (li. išver̃sti), abwenden U. Refl. - tiês,

1) ausarten, sich verändern, wozu werden:
tur dzīvajam cilvē̦ka garam nav jāpanīkst un jāizvēršas A. XI, 470. cilvē̦ki būtu par vis˙nekrietnākajiem neliešiem izvē̦rtušies Pūrs I, 24;

2) sich recht umtun, herumtummeln
St.: viņš labi izvēršas pasaulē.

Avots: ME I, 828

I izvḕrst,

1): herauskehren, -wenden
Bers.: i. krūtis Festen, Lös., Peb., Schwanb. guļ, kājas iz˙vērtis Heidenfeld. kamanām sāni par daudz uz āru izvē̦rsli Fest. (hier von einer Wurzelform vērs-). gultas maisu izvērš, kad krata ārā salmus Saikava. lemešus izvērš uz iekšu PV.; umwenden (ein Kleidungsstück) Līvāni, Pilda (von der Wurzelform vērt-), Adl., Lös., Selsau: i. (uz uotru pusi) zeķi, kažuoku; i. drēbei uotru pusi ebenda. izvērta maku: tukšs Geistershof, Heidenfeld; aus der Hand ausdrehen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); i. ķibelniekus, Streitigkeiten abhelfen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abhelfen"); "izgruozīt" Mar.: advokāls tiesā lìetu pa˙visam izvērsa; ‡

2) heraus-, hinausstürzen
(tr.) Dunika, Rutzau: izvērtis tuo nuo ve̦zuma; ‡

3) "izplèst" Peb. u. a. Refl. -tiês, ‡

3) sle̦pe̦ni i. (izmukt), sich heimlich ausdrehen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); ‡

4) heraus-, hinausslürzen, -fallen
Dunika: pteskaties, ka puišelis neizvēršas nuo ve̦zuma! Dunika. izvērsās nuo ... ruokām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 116. kur arkls pāri gāja, tur uz abām pusēm izvērtās kartupeļi kâ uolas Jauns. B. gr. ³ II, 169.

Avots: EH I, 495

‡ II izvêrst ² (praet. -du) Ruj., hinaus-, herausfliessen machen.

Avots: EH I, 495

‡ kamḕrst ² Sonnaxt, = kamẽ̦r.

Avots: EH I, 582

‡ kamèrst ² Sonnaxt, = kamẽ̦r.

Avots: EH I, 582

ķērstiņa,

1) eine Hexe:
kūtīs gājušas raganas burt vis˙vairāk pa naktīm; iedamas tās sacījušas: "dievs palīdz, guosniņas! vai gaidāt ķērstiņas?" LP. VII, 534;

2) ein Beiname des Eichörnchens:
vāverīt, ķerstiņa MWM. I, 125.

Avots: ME II, 376, 377

‡ *kvērst, zu erschliessen aus nùokvērsis.

Avots: EH I, 690

nḕrst: auch (mit ḕr ² ) Gr: Buschh. n. FBR. XII, 83, Oknist n. FBR. XV, 194, Lubn. n. FBR. XVII 137, Auleja, Kaltenbr., Wessen, (mit êr ² ) Dond., Erwalen.

Avots: EH II, 23

[nḕrst Jürg., Arrasch., Warkl., Kl.]. nêst ² Rojen, [Bauske, Ruj., Salis, Sassm.] (li. ner̃šti), -šu, -su, intr., laichen, sich begatten: upē nērsa plauži Etn. II, 80. ja aprīlī vardes nērš dzelmēs, tad gaidāma sausa vasara Etn. II, 126. līdakas jau nēršuot Austriņš. [vardes nērš gurcekļus N. - Schwand.] Zu nā`rsts.

Avots: ME II, 742

‡ nḕ̦rsts ² Oknist, = nā`rsts.

Avots: EH II, 23

nùonērst: asaŗi pa sēkļiem nuonērš Auleja.

Avots: EH II, 72

[nùonērst, zu laichen aufhören: zivis šuogad ātri nuonērsa Vank.]

Avots: ME II, 824

[nuôstêrstêt ² Salis, verprügeln, durchprügeln: jāiet mājās sievas valdīt. savu tad arī nuostērstēju... Janš. Dzimtene ² III, 188].

Avots: ME II, 859

nuotērst, tr., abprügeln: darbiniekam katru dienu ar kančuku visi zirgi pa kārtai jānuotērš LP. VII, 104. Vgl. nuotèst.

Avots: ME II, 874

nùovḕrst,

2): pie burvības nuovērsēja Pas. XV, 186.

Avots: EH II, 107

nùovḕrst [li. nuver̃sti "hinabstürzen"], tr.,

1) abwenden:
Jānītis nenuovērš acis nuo lagzdām MWM. X, 244. tad nuovērs savu cē̦luo vaigu! Rainis. [dievs... nenuovērsīs savu vaigu nuo jums Glück II Chron. 30, 9;]

2) abwenden, ablenken, beseitigen:
visus šuos kavēkļus nuovērsa kalta nauda Pūrs I, 121. viņa gribēja zē̦nam nuovērst pērienu Laps.;

3) abwenden, abwendig, abspenstig, abtrünnig machen:
tad viņa... bē̦rnus nuo manim pa˙galam nuovērsīs A. XX, 412. Refl. -tiês,

1) sich ab-, wegwenden, abweichen:
jauneklis kâ iztrūcies nuovērsās Neik. ļaudis nuo viņa vēl vairāk atrausies uu nuovērsīsies Latv. lizumniešu izluoksne nuovēršas nuo rakstu valuodas RKr. XVII, 89. Lokal mit z statt s im Stamme: nuovērzās A. XX, 2I3. nuovērzās un nevis nuovērsās pruojām MWM. X, 473;

2) nuovērtīsies vēl, du wirst noch herunterfallen
Grob. n. Etn. III, 65.

Avots: ME II, 885, 886

[paḕrst, ein wenig auftrennen: p. zeķi Widdrisch.]

Avots: ME III, 25

pãršķḕrst, tr., entzwei-, aufschneiden: zivis. vilks viņam pāršķērdis vē̦de̦ru LP. VII, 1038. nepāršķē̦rstas, viengabala ādas Antrop. II, 89. Refl. -tiês, platzen (vom Holze) U.

Avots: ME III, 181

pãrvḕrst,

1): radījumi, kas savu vietu nevar p. (wechseln),
... kuoki, krūmi ... Pēt. Av. IV, 21. ‡

3) "?": kur nuokrita asariņa, tur pārvērta (verwandelte sich?)
sudrabiņu BW. 3909, 2 var.; ‡

4) stāv acis pār˙vērtis, steht mit verdrehten Augen
Oknist. n. FBR. XV, 162.

Avots: EH XIII, 216

pãrvḕrst, pãrvḕrtît, tr.,

1) verwandeln, umgestalten, verändern:
ūdeni par vīnu. [ve̦lns meitas pārvērse par ķēvēm Pas. III, 246. viņa sirds lai tuop pārvērtīta Glück Dan. 4, 13. kas par čūsku ir pārvērtīts II Mos. 7, 15.] pie pārvērtītiem tu rādies pārvērtīts Psalm 18, 27. jaunais likums pārvērsa apstākļus B. Vēstn.;

2) hinüberwenden, hinüberziehen:
es būt[u] savus gaŗus matus pār vainagu pārvē̦rtusi! Ltd. 1170. Refl. -tiês, sich verwandeln, sich verändern: par gaismas bē̦rniem pārvēršas GL. sviests pārvērties asinīs LP. VII, 557. Liena pārvērtījās it kâ sakarsē̦ts, sarkans tē̦rauds Kaudz. M. [Bei Manz. in dieser Bed, auch pārvērt(ies) (falsch?); pārvēries par nežēlīgu Post. III, 161. bē̦das taps drīz lielā priekā pārve̦rtas Post. I, 21.]

Avots: ME III, 187

pasḕrst: "pasēru" ME. III, 97 in "pasērsu" zu verbessern.

Avots: EH XIII, 171

pasḕrst, intr., eine Zeitlang wo als Gast verweilen [Dunika]: es pasēru marmora mītnēs Duomas II, 927. Refl. -tiês, gern eine Zeitļang wo zu Gaste sein [Pas. III, 421]: l abu laiku pasē̦rsusies, tā gribēja šķirties LP. VI, 968.

Avots: ME III, 97

[I pašķẽrst (li. pasker̃sti),

1) ein wenig aufschneiden (ein geschlachtetes Tier):
pašķērd nu vēl tālāk cūku!

2) ein wenig vergeuden:
p. naudu.]

Avots: ME III, 113

[II pašķêrst ² Ruj., = pašķir̃t 1: p. krūmus; viņš man pašķērsa (kehrte) ceļu.]

Avots: ME III, 113

pavḕrst,

1): spilventiņa mitruo pusi ... pavē̦rsusi apakšā Janš. Līgava II, 92. viņš nuourkš, pavērš (verdreht ein wenig?)
tās baltās acis un aplaizās Upītis Pirmā nakts 173; ‡

3) "?": kur nuokrita asariņa, tur pavērta sudrabiņ[u] BW. 3909, 2. Refl. -tiês, ‡

2) = nùošķîst 2 (?): balts vien gar acīm pasavḕrte ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 93.

Avots: EH XIII, 190

pavḕrst,

1) (hin)lenken:
pavērsa nemierīgu skatu uz atzveltni Vēr. II, 1100. pavērsa acis uz dārzu A. XX, 243;

2) = pavẽrt: pavērta svāŗkus vaļā Prl. - Refl. -tiês, sich lenken: kundzes acis pavērsās uz ielu MWM. VI, 882.

Avots: ME III, 136

pìešķērst,

1) = piešķiest: p. istabu ar skaidām Salis, Widdrisch;

2) zur Genüge schneiden:
p. ve̦lē̦nas Warkl.

Avots: ME III, 300

pìevḕrst, tr., zukehren; zu etw. bekehren. Refl. -tiês, sich zukehren: duomāšana pievērsās lietu kuopībai Stari III, 58.

Avots: ME III, 310

sasērst, intr., längere Zeit zu Gast weilen: ve̦lns brauca sērst, sasērsdams dažreiz ilgi juo ilgi LP. VII, 41.

Avots: ME III, 728

sašķḕrst, zerschneiden, zerhauen (Fleisch), mehrfach schlitzen: s. zarnas. s. (saskaldīt) malku Pilten. s. (ausweiden) zivis Dunika.

Avots: ME III, 755

sastẽrstêt: vai tuo ve̦cuo drānu vēl kâ nevar s.? Laidsen.

Avots: EH XVI, 451

sastẽrstêt Dond., tr., schienen (perfektiv); "zurechtmachen; verbinden" Dond.: kāja greizi sastē̦rstē̦ta, un tamdēļ jālauž uotrreiz Duomas IV, 463. dumjš feldšerītis, kas nepruot ne kājas sastērstēt 475. vai nevari sastērstēt manas pastalas? Dond. sastērstêju; atkal kādu laiku turēs! ebenda. sastērstēt slimuo ruoku ebenda. ve̦zumu ar rungām sastērstēt L., das Fuder zwischen den Rungen befestigen.

Avots: ME III, 747

‡ sastērstît ve̦zumu, das Fuder mit Rungen befestigen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Rungen").

Avots: EH XVI, 451

savêrst ² , (vieles) umwenden: aruot savērta ve̦lē̦nas uz vienu pusi Dunika.

Avots: ME III, 786

I sḕrst,

1): auch (mit êr ² ) Allend., Frauenb., Pussen, Rosenbeck, Seyershof, Strasden. Refl. -tiês: auch (mit êr ² ) Dunika; saimniece pa Rīgu sēršuoties (sei zum Besuch)
Seyershof.

Avots: EH II, 483

I sḕrst Wolm., C., Ranzen, PS., sḕrst ² KL, Prl., sērst U., Spr., sêrst ² Dunika, Matkuln, Deg., BL, sēršu, sērsu,

1) auch das Refl. sērstiês Zaravič, intr., spazieren, Visiten abstatten
L., zum Besuche sein, als Gast wo verweilen U.: Sprw. pie radiem sērst, ne dzīvuot. sērst iet, zum Besuch gehen U. sērst gājuši pie kaimiņiem, sie sind ausgegangen, um die Nachbarn zu besuchen U. kuŗa [māsiņa] tālu tautiņās, tā nāks sērst bāliņuos BW. 269, 1. pie brālīša sērsties gāju 26601. meita atbrauc sērsties JK. V, 143; Pas. IV, 418 (aus Gramsden). - dievam sērst aizgāja, er ist gestorben Mag. IV, 2, 144, U.;

2) tr., besuchen:
nāc, māsiņa, brāli sērst! BW. 17526. Refl. -tiês, einander besuchen L. - Subst. sḕršanā, das Zugastesein; sḕ̦rsums,

a) der einmalige Besuch;

b) "kukulis" Zaravič; sḕrsẽjs, ein Gast, der länger als gewöhnlich bleibt W.-Livl. n. U.: radi... sērsējus pācienā labiem ēdieniem LP. VII. Etwa zu sirt "besuchen, schmarotzen"?

Avots: ME III, 831

*II sērst (= sērt II), zu erschliessen aus àizsērst.

Avots: ME III, 831

‡ šķḕ̦rst ² , Adv., = šķḕ̦rsām: miets š. aizlikts priekšā Auleja. š. gaŗum Pilda, kreuz und quer.

Avots: EH II, 635

sē̦rstavnīca "?": sē̦rstu gāja sē̦rstavnīca BW. 18520.

Avots: ME III, 831

sērstêt "?": sērstēt uz tirgiem un dzīrēm Seifert (aus Stender) Chrest. II, 52.

Avots: ME III, 831

sē̦rsti: sē̦rstuos (od. Supinum?) iet BW. 2951, 1 var.

Avots: EH II, 483

sē̦rsti (nom. pl.), der Aufenthalt als Gast Wid.

Avots: ME III, 831

sērstības: auch Pusseneeken n. FBR. XX, 29 (mit êr ² ), Janš. Mežv. ļ. I, 279.

Avots: EH II, 483

sērstĩbas, = sērsĩbas: nenāc vairs tu, brālīti, pie māmiņas sērstībās! VL. aus Durben.

Avots: ME III, 831

‡ sê̦rsts ² Perkunen, eine Sitzbank im Boot. Mit sekundärem -r-.

Avots: EH II, 483

sē̦rstu laiks, die Zeit, da der Schnee trägt und dadurch das Gehen erleichtert Döbner n. U. Zu sē̦rsna.

Avots: ME III, 831

‡ šķḕrst, ‡ Subst. šķḕršana,

1) das Sezieren;

2) das Verschwenden:
naudas š. Aps. J. Raksti I2, 93.

Avots: EH II, 635

šķḕ̦rst (li. skersti "stechend schlachten") Neuenb., Wolm., (mit ḕr ² ) Kl., Prl., (mit êr ² ) Bl., Dunika, lw., Līn., šķḕržu, šķḕrdu,

1) spalten, voneinanderhauen
U.; aufschneiden U. (bes. geschlachtete Tiere), sezieren Brasche, Wessen; teilen U.: šķē̦rstu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var. šķē̦rstas nāsis... kâ jēģeŗa kumeļam 20280, 10 var. guovi šķērst Dunika. sāka zaķi šķērst pusdienas tiesai LP. V, 293. zivis šķērsi Izglītība v. J. 1910, S. 645; šķēržamais, das Pflugmesser am Rasenpflug Fest.;

2) verschwenden
St., U. Refl. -tiês,

1) sich ritzen, aufschlitzen, schneiden, stechen
U.: adatiņu klē̦vu daru..., izkaptiņu jumtu jūmu, lai dūrās, lai šķērdēs manu guovju skaudējiņa BW. 32477, 5;

2) sich verwirren
Bergm. n. U. Nebst šķērdele I und skārdīt I, li. skérdėti "platzen", suskir̃dęs "aufgesprungen", r. скородá "Egge" zu ae. sceort "kurz", mhd. scherze "abgeschnittenes Stück" u. a. (s. Trautmann Wrtb. 265 f., Walde Vrgl. Wrtb, II, 579 f., Persson Beitr. 863), resp. (wenn eine Wurzel skerdhzugrunde liegt) zu an. skarđr "verstümmelt", skarđ "Einschnitt", and. skard "zerhauen", afries. skerd "Scharte" u. a. (s. Zupitza Germ. Gut. 155).

Kļūdu labojums:
Iw., Lin. = Iw., Līn.

Avots: ME IV, 37

šķē̦rstām, Adv., = šķē̦rsām: dzen krustiem, dzen šķē̦rstām! BW. 28070, 1. Mit dem t von krustām, mit dem šķē̦rsām häufig verbunden wird.

Avots: ME IV, 37

šķẽrste, der Schlitz am Weiberrock Ahs. n. RKr. XVII, 55. Zu šķḕrst?

Avots: ME IV, 37

šķḕrstele ² : (kaķe̦lē̦ns) Jānīšam biksītēs pa šķērsteli izabāzts Tdz. 58240; "brunčiem same̦tamā vieta; neaizšūts gabaliņš sānuos" Warkl.

Avots: EH II, 635

šķḕrstele ² "bikšu priekšas caurums" Saikava; "ein Schlitz im Rock" Lubn.

Avots: ME IV, 37

‡ šķḕ̦rstijs ² (sic!) Auleja, quer vor etwas gelegen.

Avots: EH II, 635

‡ šķērstine Strods Par. vōrdn. 170, eine Strohdachrute Lettg.

Avots: EH II, 635

‡ šķērstis BW. 1339, 1, = šķē̦rstām.

Avots: EH II, 635

šķē̦rsts N. - Peb.,

1) der Weberbaum;

2) ein Holzspiess zum Aufhängen von gedörrtem Fleisch
(= žautris).

Avots: ME IV, 37

Šķē̦rsts, Eigenname, Christian Mag. XX, 3, 228. Aus mnd. Kerst.

Avots: ME IV, 37

‡ II šķẽ̦rsts (Stammform?) Salis, Schimpfname für eine geschäftige weibliche Person.

Avots: EH II, 635

stē̦rsta (unter stẽrste I): auch (mit ḕ̦r ² ) Pilda, Tdz. 37321; s. dzied BW. 2697, 5 var.; Demin. stērstiņa BW. 24405.

Avots: EH II, 578

I stẽrste: auch BW. 2686, 4; Demin. stērstīte BW. 30621.

Avots: EH II, 578

I stẽrste Drosth., AP., Arrasch, Jürg., Bershof, stḕrste ² Gr. - Buschh., stērste Peb., Serb., Smilt., Kokn. n. U., Memelshof, sterste RKr. VIII, 89, stē̦rsta Smilten, stḕ̦rsta ² Kl., Bers., Warkl., stē̦rsta U., Elv., stērstiņa Memelshof, stē̦rsts L., U., ste̦rsts RKr. VIII, 89, stẽrstiņš Karls., dze̦lte̦nā stērste Natur. XXXVII, 61, die Goldammer (emberiza citrinella L.); lielā stērste Natur. XXXVII, 62 od. sila stē̦rsta Podunay, die Grauammer (emberiza miliaria L.); sniega stērste, die Schneeammer (plectrophanes nivalis L.) Natur. XXXVII, 58; stē̦rsta Spr., ste̦rsta RKr. VIII, 90, stērstiņa Spr., ste̦rsts RKr. VIII, 90, der Grünling, Grünfink (fringilla chloris L.); stērste Plm., Serb. n. U., stē̦rsts Trik. n. U., der Stieglitz; stẽrste, die Haubenlerche; stē̦rsta, die Wasserstelze, Bachstelze Manz. Lettus; stē̦rsts, der Emmerling V.; cīruļu stērste ("?") Konv. ² 3939; le̦dus stērste Konv. ² 3939, passerina (calcarius) nivalis L.: kad stērstes mājā nāk, tad putenis gaidāms RKr. VI, 776. stē̦rsta ielaidusies... pagalmā LP. V, 99. stērstiņa aizčiepstējās Purap. Nebst stārsta, stārste zu li. stârta "Goidammer"; und weiterhin zu ahd. star "Star" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 649)?

Avots: ME IV, 1064

II stẽrste,

1): "seši ratu kuoki ar žākļiem ve̦zuma kraušanai" (mit ẽr ) Nigr.

Avots: EH II, 578

II stērste,

1) die Wagenrunge
L., U.;

2) die Schiene
U.;

3) der Sägebock
U. Nach Persson Beitr. 434 zu gr. στόρϑη· τό ὀξύ τυῦ δόρατος Hes., an. storđ "Stengel", stirđr "steif", norn ·. start "Baumstumpf" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 630).

Avots: ME IV, 1064

III stẽrste Nigr., der Fetzen, ein Streifen Zeug: ... saplīsušu (drānu), tâ ka stẽrstes vien karājas Janš. Dzimtene V. 253. Zur Wurzel von stara?

Avots: ME IV, 1064

stērstêt, -ẽju,

1) stẽrstêt Dond., schienen
L., U.;

2) prügeln
(mit ẽr) Bershof, Siuxt: savu (se.: sievu)... nuostērstēju, un tā palika mierīga, bet kuo līdz, ka vienu stẽrstē; ja citi savām nedara ne˙kā Janš, Dzimtenea III, 188. Zu stērste II.

Avots: ME IV, 1064

‡ stērstît, in der Verbind. kaula triekumu s. "ein Bein scheenen" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "scheenen" ). Vgl. auch ‡ sastērstît.

Avots: EH II, 578

stē̦rsts, s. stērste I.

Avots: ME IV, 1064

tḕrst AP., Drosth., Nötk., -šu, -su, = tèst.

Avots: ME IV, 175

uzḕrst, auftrennen: vìli Wolmarshof.

Avots: ME IV, 330

uzšķḕrst, (ein totes Tier) aufhauen U., aufschlitzen Dr., sezieren Brasche: uzšķērst līķi. uzšķērdis sev vē̦de̦ru MWM. X, 503. viņš... neuzšķērda tādus, kas ar diluoni bij miruši Tuberkul. 3. Refl. -tiês, (für) sich aufschneiden, aufschlitzen: viņš uzšķērdies sev vē̦de̦ru.

Avots: ME IV, 388

uzvḕrst,

1) auf etw. od. jem. richten, lenken, wenden:
uzvērst (aufstülpen?) vē̦rstuvi (arklam) uz uotra lemeša C. savu vainu uotram uzvērst;

2) umwälzen:
zemi uzvērst (Praet. -su) ar arklu Dond. Refl. -tiês,

1) sich aufwärts richten:
līdaka uzvērsās (= uzpeldēja) uz augšu Saikava;

2) = uzveltiês: sniegs man uzvērtās uz galvu Dunika.

Avots: ME IV, 398

vḕrst,

1): v. uzmanību uz kuo PV. kalējs vērš ("?") uz iesma rubeni un ce̦p Skalbe Raksti IV (1938), 212; zu etwas machen, verwandeln:
darbs vērta sārtus viņas vaigus Vindedze 13. vēršuot mežu līdumuos 8; ‡

4) "plötzlich zu laufen beginnen"
Auleja: kai vērss guovis nuo kalna. vērss vis˙aplīk par ustabu. Refl. -tiês,

1): gulē̦dams viņs vēršas augšņupē̦du PV. teica jauneklis, vē̦rzdamies pie ... ceļa biedra Atpūta № 371, S. 4. vārpas pašas vēršas (prt. vērsēs) kuopā AP. sniegs bij kļuvis žulgans, un nuo apakšas jau vērtās augšup ūdens, kad kāja iegrima līdz le̦dum Jauns. J. un v. 381. sniegam cauri sāka v. me̦lni dubļi 49; sich (ver)wandeln, (zu etwas) werden:
ve̦cais ... nuomirstuot vientik spēj v. Rainis Dz. un d. II, 85. ģīmis bija laipns un izbrīnā vērties Anna Dzilna 16. kad jau abra vēŗtās iztukšuota 176. laikā nuo tevis vērrsīsies vīrs Vindedze 7. auns vēršuoties vēl lielāks Pas. XIV, 399. pe̦lē̦kās sienas ... vērtās draudzīgas, kad ... Daugava 1939, S. 317. lietus vērtās ilgstuošā Jauns. Sliņķu virsn. 183. (mākuoņi) vērtās me̦lnās ... sluotās Neskaties saulē 5. tur tagad vērtās me̦lna, tre̦kna zeme J. un v. 414.

Avots: EH II, 778

vḕ̦rst (li. ver̃sti (prs. verčiù) "wenden, kehren" ), Praes. -šu, Praet. -su (L., Bers., Dond., Jürg., Kl., Lubn., Memelshof, Saikava, Sehren, Selg., Stenden) od. -tu (A.-Ottenhof, Dunika, Oknist),

1) wenden, kehren, lenken, drehen
U.: vērst labību, das Getreide umwenden Dond., Lubn., Stenden. sienu vērst Oknist. ar bukarklu var labi zemi vērst Dond. akmeni vērta apkārt (uz sāniem) Dunika. vērsa ieruočus pret saviem virsniekiem Jürg. (fig.) kuo par labu vērst (wieder gut machen) A.-Ottenhof, Bers., Dond,, Jürg., Kl. u, a.;

2) stürzen
(tr.): vērtīšu tevi gareniski sienu iekšā Janš. Dzimtene V, 431;

3) schlagen:
viņš vērta zirgam ar buomu pa muguru Dunika. Refl. -tiês,

1) sich wenden, drehen
L., U.; lenksam sein Bergm. n. U.;

2) stürzen
(intr.), fallen: lacis vērtās man virsū Dunika. nebīstaties! vērsties nevērtīsimies Janš. Dzimtene ² III, 223.Subst. vḕ̦rsums Nötk., Gewende L.; saules vē̦rsums, Sonnenwende Manz. Lettus; vē̦rsuma diena, der Tag der Sonnenwende Kasparson. vērsu für älteres vērtu vielleicht unter dem Einfluss von vērzu (vērzt), Nebst vārtît, virst u. a. zu apr. wartint "kehren", wīrst "wird", r. вертѣть, aksl, vratiti "drehen", aksl. vtěteno "Spindel", ai. vartatē "dreht sich", vṛtti-ḥ "das Rollen", gr. ρ'ατάνη, "Rührlöffel", lat. vertere "kehren", air. frith- "gegen", cymr. gwerthyd "Spindel". ahd. werdan "werden" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I,274 f., Boisacq Dict. 837, Trautmann Wrtb. 354 f., W. Schulze KZ. LVI, 36.

Avots: ME IV, 566

vẽ̦rstava,

1): mit ê̦r ² Iw.

Avots: EH II, 778

vē̦rstava,

1) vḕ̦rstava A.-Ottenhof, C., (mit ê̦r ² ) Orellen, Ruj., Schlehk, vē̦rstava L., U., Manz. Lettus, vḕ̦rstave ² Erlaa, Golg., (erschlossen aus vārsteva ) Saikava, vê̦rstavs ² Salis, vē̦stava Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ê̦ ² ) Ramkau, vêrsteve 2 Dond., vḕ̦rstuve Nötk., Wolmarshof, (mit ḕ̦r ² ) Bers., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Sehren, Sessw., Warkh., Warkl., (mit ê̦r ² ) Arrasch, Dond., Dunika, Frauenb., Neuermühlen, Pankeihof, Selg., Stenden, vē̦rstuve U., Grünh., Memelshof, vē̦stuve A.-Ottenhof, (mit è̦ ) Drosth., Matthäi, Ronneb., Serbigal, (mit è̦ ² ) Lis., vê̦rstuva 2 Kabillen, der Pflugsterz, die Pflugstürze; das Kehrholz am Pflug
Manz. 10 Gespr.; das Wendeisen ebenda: ar vē̦rstuvi vērš (gāž) ve̦lēnu Nötk. spuodrā vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas Vēr. II, 663, sudrabiņa vē̦rstuvīte (Var.: vē̦rstavīte) BW. 1891;

2) vê̦rstuve ² Frauenb. "pie ratu šķēres piesists dzelzis, kam uotru galu ar caurumu uzmauc uz bultas galu zem priekšas ass";

3) "= vērsītis" Schwitten;

4) Plur. vē̦rstuves, eine Art breitzinkige Gabel, in der Riege beim Dreschen gebraucht
Dond. Zu vḕrst.

Avots: ME IV, 566

vē̦rstave (unter vē̦rstava 1): mit ḕ̦r ² Linden in Kurl., mit ê̦r ² AP.

Avots: EH II, 778

‡ *vērstene od. *vērstenis "?": sarīkuot lielu laivas braukšanu. viņš varuot dabūt nuo kaimiņa lielu vērsteni Jauns. Raksti IV, 130.

Avots: EH II, 778

vērsteve (unter vē̦rstava 1): vẽ̦rsteve Puhren n. FBR. XIV, 48, vḕ̦rsteve ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72.

Avots: EH II, 778

vē̦rstule U., Wessen, - vē̦rstava, die Pflugstürze.

Avots: ME IV, 566

vḕ̦rstuve,

1): mit ḕ̦r ² Borchow, Pilda, Skaista, mit ē̦r Puhren n, FBR. XIV, 48.

Avots: EH II, 778

vḕ̦rstuve (li. verstuvė "Pflugstürze" Miežinis, LChr. 191, ₂₆ und Arch. Philol. I, 136),

1) s. vē̦rstava;

2) das männliche Glied
Frauenb.

Avots: ME IV, 566

‡ vḕ̦rstuvis ² Auleja, Kalupe, Oknist, = vē̦rstava 1.

Avots: EH II, 778

‡ vḕ̦rstuvs, -s Skaista n. FBR. XV, 35, = vē̦rstava 1.

Avots: EH II, 778

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àizčiepstêtiês, etwas zu piepen anfangen: stērstiņa aizčiepstējās Purap.; čurkšļi žē̦li aizčiepstējās MWM. VIII, 412.

Avots: ME I, 21

‡ apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85

apradi, ferner stehende Verwandte: pie īstiem radiem viņa neiet sērst, tikai pie tādiem apradiem Gold. brūte izdala apradiem... BW. III, 1, 80; Druva I, 910.

Avots: ME I, 113

apsḕrst, tr., besuchen: māsu LP. IV, 186; apakšzemi LP. VII, 1; Dundagu VII, 1091. Refl. -tiês, als Gast wo verweilen: nāc pie manim apsērsties RKr. VIII, 4. apsḕrsiêns, der Besuch.

Kļūdu labojums:
manim = manis

Avots: ME I, 119

atšķiêst (li. atskísti),

1) dass., was atšķērst U.; [

2) verdünnen
Mag. XVII, 1, 80].

Avots: ME I, 202

brãlene,

1) (Brudersweib)
auch Dobl. n. BielU., Siuxt;

2) "?": brālē̦ns ... atnācis apsērst savu brāleni Janš. Līgava II, 353.

Avots: EH I, 239

I ḕ̦rds, bei U. auch ē̦rdājs,

1) locker:
ē̦rda zeme U.;

2) bequem:
ē̦rda dzīvuošana, bequemes Wohnhaus U. ḕ̦rdi, Adv.,

1) locker
Kokn.: rudzus ē̦rdi pūrā bērt, sanft, locker ins Lof schütten U.;

2) gewandt, geläufig, fliessend:
ē̦rdi dziedu, ē̦rdi laidu valuodiņu. [Zu ē̦rts, ērst, ārdît, ārdavas (s. dies), li. er̃dvas "geräumig" u. a.; vgl. Leskien Abl. 329 f. und Nom. 344, Persson Beitr. 638, Trautman Wrtb. 12.]

Avots: ME I, 575

guotas, Kühe Stērste, Demin. guotelīte BW. 16421 var. [guota wohl nach dem Demin. guotene neugebildet.]

Avots: ME I, 692

izlaîdîgs, ausgelassen, ungezogen, exzentrisch, prassend: izlaidīgi ar acīm raudzīties A. XII, 893. pārvērst sajūsminājumu izlaidīgā laimības gavilēšanā A. XII, 263. saimnieku izlaidīga dzīve Tēv.

Avots: ME I, 761

izsàlît, durchsalzen: gaļa nu izsālīta. mīkstas ziepes var pārvērst par cietām, vajag tikai piemest sāli, jeb, kâ saka, ziepes izsālīt. [Refl. - tiês, eingesalzen, zur Genüge salzig werden: gaļa vēl nav izsālījusies Bauske.]

Avots: ME I, 796

‡ kar̃bača Grünw., Demin. karbaciņa BW. 21772 var., eine Art Peitsche, die Karbatsche: čigānam ... k. ruokā BW. 33554. stīgām šūta karbačiņa 21772. trim šņuorēm karbačiņa (Var.: kančuciņa, pātadziņa) 23332, 2. viņš e̦suot viņu ar ... karbaču stērstējis Janš. Dzimtene IV, 214. Entlehnt gleich li. karbãčius dass.

Avots: EH I, 588

klaušiniẽks, klaušeniẽks, der Fronbauer: zemniekus pārvērst par klaušeniekiem Apsk.

Avots: ME II, 217

krastmala, - male, - malis, der Rand des Ufers: parādīju raibus cimdus krastmalē stāvē̦dama BW. 12060. siļķes sāk krastmalā nērst.

Avots: ME II, 260

Krìevmala, Krìevmale, die Grenze der Russen, Russland: bāliņš savu zuobeniņu Krievmalē (Var.: Krievzemē) balināja BW. 32155. nu nāk sērst tā māsiņa, kuo aizveda Krievmalē BW. 26564 (Krievmalā 22466).

Avots: ME II, 284

krumul˜ts,

1): auch Behnen n: FBR. XVI, 195 (plur. krumul˜ti), Frauenb. (mit ulˆ ² ); ‡

3) Demin. krumul˜tiņš Siuxt, ein krummes Holz, mit dessen Hilfe die Füsse eines geschiachteten Schweines auseinandergespreizt werden:
pakaļkulkšņuos cūkām ieliek krumultiņu un pakaŗ, ka,:var izšķērst.

Avots: EH I, 659

lab, labâ, labad, mit vorhergehendem Gen., zugunsten, wegen, um - willen: tevis lab es tecēju ar basām kājiņām BW. 29985. izskaņas lab, des Wohllauts wegen Stērste. kūlēji druošības labad aiztaisījuši visas durvis cieti LP. VI, 294. [Vgl. Le. Gr. § 526 a.]

Avots: ME II, 394

labai, Adv., gut: uz māsiņu sērst gāju, ceļa labai (Var.: labi) nezināju Stockm. BW. 23669; Lub. juo labai, umso besser RKr. II, 57.

Avots: ME II, 394

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

I lãsaîns,

1): lâsains ² ģīmis Salisb. lâsaina ² (getigert)
guovs AP.; ‡

2) "?": gaisu ... par ūdenīgu jeb lāsaiņu šķīstumu pārvērst Pēt. Av. I, 112.

Avots: EH I, 729

Leĩšmale, die litauische Grenze; das litauische land, Gebiet: mūs[u] māsiņa sērst nāca, kuo aizveda Leismalē BW. 26541, 16.

Avots: ME II, 446

lim̂ts, -s,

1): lim̂ts ² , -a Schujen; paklātas limtis zem kājām E. Stērste Daugava 1936, S. 297.

Avots: EH I, 742

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

me̦l˜npurnis Ahs., der Schwarzmäulige: vai vērstīti, me̦l [n] purnīti! BW. 20375, 1.

Avots: ME II, 598

I miltît,

1): auch Nötk.;

3): mit grossen Bissen schnell essen (mit
il˜ ) AP.: ta ta miltīja tuo ēdienu! ‡

4) "fig., pārvērst miltuos (pār cilvē̦kiem)" Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84 (mit ìl ² ).

Avots: EH I, 814

nā`rsts (li. nar̃stas, [r. норость]), [nārsta U., nārste St.], das Laichen, die Brunst (der Vögel U.): raudas bija pilnā nārstā Jauns. ieraudzījis lielu pulku uodžu nārstā. nārsta od. nārstu laiks, Laichzeit der Fische, Brunstzeit der Amphibien Kand. čūskas salasuoties nārstu laikuos lielās čupās LP. VII, 1271. [Zu nērst, li. ner̃šti "laichen", klr. нéресть "Laich u. a. (s. Zubatý AfslPh. XVI, 401) und vielleicht (nach Petersson Balt. - slav. Wortstudien 7) zu westosset. nà`rsun "aufschwellen, aufgedunsen sein."]

Avots: ME II, 701

nebũlis: auch (mit û ) Heidenfeld; vai nu jūs tādi nebūļi ("?") Stērste A. Z. 14.

Avots: EH II, 10

‡ *nenuovīst, = nenùovīdêt: viņi viens uotram nenuovīda ne maizes kamuosa Stērste A. Z. 42.

Avots: EH II, 17

‡ nērsība Strods Par. vōrdn. 120 "spēja nērst".

Avots: EH II, 23

niẽzêt: (fig.) kaimiņi un pagasta vīri, kam niezēja redzēt Gudē̦nu jaunuo īpašnieku Stērste A. Z. 8.

Avots: EH II, 28

nùodarît,

1): "padarīt" Sonnaxt: visu kuo n.;

4): n. dziji; ‡

5) = nuoadît Lieven-Bersen: zeķītes, kas bija uzme̦stas adīklī, paliks nenuodarītas Stērste A. Z. 120; ‡

6) fest zumachen
Dunika: dures tâ nuodarītas, ka nevar attaisīt; ‡

7) (in der Tür) zerquetschen
Dunika: n. pirkstus. Refl. -tiês, ‡

3) zufällig sich gestalten:
ve̦zums nuodarījies uz vienu pusi, iznācis šķībs Ramkau. (krāsuojamais gabals) taids rūsgans nuodarījies Auleja.

Avots: EH II, 38

nùogruõzît: nuogruozi kâ vajag! Salis; "ableiten von etwas (nuovērst)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 47

‡ nuoķutêt Salis "ar ķutēm kādu atmatu pārvērst aŗamā zemē".

Avots: EH II, 59

nuõmuôds, das Wachsein, die Schlaflosigkeit: it visas ļaujas pretekļuos nuošķirties, kâ nuomuods un miegs RKr. VIII, 9. es nuomuodu par sapni daru, es sapni nuomuodu pārvērst varu, - tavs nuomuods skaists kâ sapnis būs Rainis. nuovārdzis ar nuomuodiem G. L. In der Volkssprache gew. nur im Lok.: nuomuodā būt, palikt, wach sein, nicht schlafen: sunītis palikšuot nuomuodā LP. IV, 87.

Avots: ME II, 824

nùozēbît: tüchtig ausschelten; verwarnen Peb.; "... tu spēlēsi ērģeles ... tâ būs ...", nuozēbīja viņš Siljānu Stērste A. Z. 45.

Avots: EH II, 109

uôguôt, intr., Beeren lesen U.: uoguodama, riekstuodama pie brālīša sērst nuogāju BW. 26514. Subst. uôguôšana, das Beerenlesen; uôguõjums,

1) das vollendete Beerenlesen;

2) die gesammelten Beeren:
ņe̦mat nu manu uoguojumu! Kleinb.; uôguôtãjs, der Beerenleser, -sammler.

Avots: ME IV, 414

pãrjûgs: braukt pārjūgā Stērste A. Z. 90. sē̦tsvidū ierībēja brašs p. Daugava I, 1520.

Avots: EH XIII, 201

pãrvā`rte,

1) auch pãrvā`rta, nach U. auch pãrvārti, der Ort jenseit der Pforte; - die zunächst an der Gesindepforte gelegene Trift, insbesondere Schweineweide Autz n. U.: mans brālītis kaŗā gāja, pārvārtā (Var. 3: pie vārtiem) nūju grieza, vgl. BW. 31990, 4. šuogad pārvārte uzarta Hasenp. U. trennt von diesem Worte wohł mit Unrecht pārvārte, verbessertes, mehrfach bearbeitetes Land
Oppek., letzteres zu pārvērst in Beziehung setzend;

[2) ein Bretterverschlag für Schweine hinter einer Pforte
Katzd.].

Avots: ME III, 186

pãrvērtît, s. pãrvērst.

Avots: ME III, 187

pavadniẽks, der Begleiter: tas būs mans pavadnieks, sērst ejuot bāliņuos BW. 25437, 1.

Avots: ME III, 131

‡ pazinât,

1) erfahren (?):
iedami apsērst radus, lai pazinātu, kI3 tie pārlaîduši mēŗa laikus Janš. Mežv. ļ. I, 187;

2) = paziņuôt (?): bija saduomājis precēties: bija pazinājis (> ostle. pazynuojis) uz visām malām ļaudīm, lai sameklē ... meitini Pas. X, 259.

Avots: EH XIII, 192

preteklis,

1) der Gegensatz:
viņš mīl vis˙asākuos pretekļus A. v. J. 1897, S. 408. pretekļus izlīdzināt RKr. IX, 51. pretekļus starp lielgruntniekiem un mazgruntniekiem... mazināt Janš. Dzimtene ² II, 314;

2) das Hindernis:
viņiem tie pretekļi nebūtu ceļā M. Āruons. ja tad putekļus nevaram nuovērst, tad tā nav mūsu vaina De̦glavs Rīga II, 1, 473;

3) etwas Widerliches
Ar.

Avots: ME III, 387

Prūšmale, Preussen: mūs[u] māsiņa sērst brauca, kuo aizveda Prūšmalē BW. 26541, 16 var.

Avots: ME III, 400

pūpapē̦da "?": pie brālīša sērst aizgāju, mārša mani nemieluoja. paga, paga, pūpa pē̦da (Var.: pupupē̦da, pupu pākste), es pateikšu brālīšam! BW. 26589, 1.

Avots: ME III, 448

riẽkstuôt, intr., Nüsse suchen, lesen, sammeln: bijām mežā riekstuot Blaum. gailītis ar vistiņu bij aizgājuši riekstuot LP. V, 191. iesim riekstuot, uz kalniņa ir pilna lazda ar riekstiem Pas. I, 321. uoguodama, riekstuodama... pie brālīša sērst nuogāju BW. 26514.

Avots: ME III, 545

rien (III p. prs.), bewegt sich (fliegend) rasch: (kuodes) bariem vien... rien Dz. Vēstn. dziesma jautri gaisā rien Latv. tavas nemierīgās duomas caur suodrējme̦lnuo nakti rien. dienvidā rien spāri pār zâlēm E. Stērste Latvis № 1324. Ausserpräsentische Formen sind unbelegt. Anscheinend zu slav. rinǫti od. rějati "rasch fliessen" u. a. (s. unter rîts).

Avots: ME III, 546

sabuoja;* die Verderbnis Stērste.

Avots: ME III, 600

sagumdît,

1): kad, muižnieku sagumdītas, vietējās varas sāka stingrāk rīkuoties Stērste A. Z. 113.

Avots: EH XVI, 411

sakasas Stērste, Zusammengekratztes, -geschabtes, -gescharrtes Fest., z. B. die von den Wänden des Troges zusammengeschabten Teigreste Mar. n. RKr. XV, 134, zusammengeharkte Überreste von Getreide ebenda.

Avots: ME II, 646

I saķēst "verstreuen, auseinander werfen (Stroh, Futter)": tas luops tikai saķēž barību Dricē̦ni; in Wetonen spreche man (sa)ķērst für (sa)kēst.

Avots: ME II, 663

saliẽlît, tr., stark preisen, rühmen, loben (perfektiv): vecīši Šļupsti salielījuši, - būšuot šis zvē̦ru ķēniņš Upīte Medn, laiki 100. Refl. -tiês, sich stark prahlen: tē̦vi muižas kruogā salielījās Krišs Laksts 32. dē̦ls salielās pie pe steļa gadu pārciest LP. I, 124. meita salielījusies par vilkatu pārvērsties VII, 869. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties VII, 1186. salielīties, ka kaut kur e̦suot jauki un labi Etn. I, 53.

Avots: ME II, 674

II šalte, šalts, -s,

1) = juonis 2, Ungestüm, ein gewaltiges Herfallen über etwas U.: liesmas ar šalti krita uz māju Kronw. n. U. ņemsim tik ar šalti, tad jau ies! Naud. zirgs izrāvās un - atpakaļ stallī ar šalti Naud. uz leju ar varņu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. 1897, S. 377. ūdens skrien ar (visu) šalti Nötk. asins skrēja ar šalti Stērste. trauksim ar juoni, skriesim ar šalti! Plūd. kuņa devās ar šalti... ārā Etn. IV, 54. ar šalti uzgāž... ūdeni LP. V, 175. gaisā vēja šaltes saceļ ve̦lni Pūrs I, 114;

2) eine Welle
(figürlich), ein Strom Spr. (figürlich): karsta šalte izplūda caur visiem luocekļiem A. XX, 45 (ähnlich Vēr. II, 1409), prieka šalts izskrēja tam caur krūtīm A. Brigader Daugava 1928, S. 314. nuo viņa plūst spirgtuma šalts Skuola III, 219. auksta vēja šalte uzlija Elzai A. Up. Sieviete 112. tā (ziema) tiecas brāzt par... pļavām vēl krusas šalti (Hagelschauer) MWM. 1897, S. 82, lietus nāca šaltēm (ungleichmässig) Bauske;

3) šàlts ² , -s Kl., Gr. - Buschhof, eine grössere Menge einer Flüssigkeit; ein Guss Wassers
Roop n. U.: lietus nāk šaltēm (stipri līst) Jürg., Arrasch, (mit àl ² ) Sessw., Lubn., Golg. man uzgāza labu šalti ūdens C., Bershof. ve̦se̦la šalts dubļu uzskrēja uz biksītēm Vīt. 30. vīns lielām šaltēm plūda uz viņu drēbēm MWM. VIII, 226. veļuoties krējums šaltēm vien lijis laukā A. 1902, S. 129. asins šaltēm šļācuot Rainis Tāļ. n. 36. kâ... asins šaltis laistīs Vēr. I, 1222. auksta ūde̦na šalte A. IV, 327. zaļgana ūdens šalte Zalktis I, 121. blieza (kuoku) ūdenī, ka Jurim ve̦se̦la šàlte ² iedrāzās Vīt. 80; "liels un straujš ūdens uzlijums ir šalˆte" Nötk.; eine Wasserpfütze U. (die letztere Bed. dürfte durch das Reimwort palte oder palts, -s "Pfütze" beeinflusst sein, vgl. šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis... putuodamas šļakst uz augšu De̦glavs Rīga II, 1, 309);

4) = brīdis, eine Weile, Zeit(lang), Moment Infl., Meiran, Memelshof (šalte), Lubn., Warkl., Zvirdzine, Gr. - Buschhof, Warkh. (šàlts ² , -s, in Warkh. und Pilda auch šàlte ² ): ni dieneņas, ni šalteņas ni˙kur mun nuokavēt BW. 3875, 7. pagaidīšu vēl kaidu šaltiņu Pas. I 151 (ähnlich IV, 163). tai šaltei, unterdessen Zbiór XVIII, 238. atiet muižinieks..., kab izne̦stu... ceļavīru, bet tai šaltī (in dem Moment) re̦dz... Pas. IV, 85. cik šās piene̦suot (malkas) par dienu, tik jis par vienu šaltiņu nuosviež nuo cepļa 207. par šalti grāfs atkan atgulās nedzīvs III, 86. par šaltiņu sadunēja zeme II, 142;

5) "прiем, черед" Spr. Wohl aus d. Schalt "Stoss, Schwung";
zur Bed. 4 vgl. juonis 1 und strāve "Strom; eine Zeitlang".

Avots: ME IV, 3, 4

sarkanguzĩte Livl. n. Heniņ, das Rotkehlchen (lusciola rubecula L.). sarkanis Stērste Gr. 14, ein hellbraunes Pferd (Fuchs) Wid.: es bērīti apkaustīju, sarkanīša nekaustīju, lai tecēja sarkanītis pa bērīša pēdiņām BW. 29702. - Plur. sarkaņi, rote Wolken Schwanb.; rīta sārkaņi, Morgenröte Für. I (unter rīts).

Avots: ME II, 720

saskalˆdît, tr., zerspalten; zerlegen, zerkleinern: malku. akmentiņu saskaldīju BW. 13635, 5. fermenti... spēj citas organiskas vielas... saskaldīt un pārvērst Vēr. II, 215, salas, kas saskalda upi atte̦kās Apsk. v. J. 1905, S. 111. - naudu saskaldīt, gross Geld in kleines umwechseln Biel. n. U. Refl. -tiês, sich zerspalten, sich zerlegen, sich zerkleinern: zemes īpašumi saskaldās A. XX, 17. par latviešu intelliģences saskaldīšanuos Vēr. 1, 1418.

Avots: ME III, 731

savìlkt, ‡

5) = sapùst 3 Kand.: man vējš savilka ausis, un nu sāk sāpēt; ‡

6) verwehen:
ceļš nuo sniega savilkts Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verstühmt"). Refl. -tiês,

1): sich bewölken
Kand.: nu viņš (es) savilksies, un tad līs atkal; "Bešina" ME. III, 787 zu verbessern in "Bežina";

2): visādi darbi savilkās kuopā: siens vēl nebija nuokuopts, rudzi bija pļaujami Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 110;

3): biezi savilcies vīrs Stērste A. Z. 54, savilcies re̦sns kâ zuka Burtn.;

4): auch Segew.; ‡

7) für sich zusammenschleppen, -sparen, -raffen
Segew.; ‡

8) zu wachsen anfangen (?):
kad tikai lietutiņš uznācis, vēl jau ir vasarājs savilktuos A. Upītis Pirmā nakts 282; ‡

9) für sich (das Gewebe) aufziehen:
savilkuos audekliņu Daugaviņas gaŗumiņu BW. 7340.; ‡

10) sich summieren
Segew.

Avots: EH XVI, 466

se̦kuôt: auch Kapiņi ("līdzi iet"); = sekt 1: baruonese ... aizrāvās se̦kuodama stirnas buku Stērste A. Z. gāja tik druoši kâ suns, kas nemaidīgi sauož se̦kuojamuo sliedi A. Upītis Laikmetu griežos II, 149.

Avots: EH XVI, 476

sẽņuôt, intr., Pilze suchen, sammeln U.: vīrs gājis uz mežu sēņuot LP. IV, 163. uoguojuot, sēņuojuot panāk tautas celiņā BW. 13478, 6. uoguodama, sēņuodama pie brālīša sērst nuogāju 26514 var. - Subst. sẽņuôšana, das Pilzesammeln; sẽņuõjums, die vollendete Tätigkeit des Pilzesammelns: es pārnāku nuo sēņuojuma Poruk III, 356; sẽņuôtãjs, der Pilzesammler Grünh.: sēņuotājs, tuo manīdams, pametis sēnes LP. IV, 163.

Avots: ME III, 827

II sē̦rsnuôt, = sērst: laba mārša, labs bāliņš, tie man labi sē̦rsnuojuot (Var.: sē̦rstu iet) BW. 26641, 3 var.

Avots: ME III, 831

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡

8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. ⁴ 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490

II skârdît ² "laut, scharf und viel reden". Zu šķērst (vgl. skaldît)?

Avots: ME III, 880

šķãrdît Durben, N. - Bartau, (mit âr ² ) Dunika, Wandsen, (mit ā`r ² ) Warkl., -u, -ĩju, = šķaidît 1: zirgs le̦du šķārdīt šķārda ar asajiem pakaviem N. - Bartau. zemes pa galsiem ar pakaviem šķārdi Plūd. Llv. II, 93. (kumeliņi) nāk kājinas kapādami, baltu smilkti škārdīdami BW. 26541, 7 var. (aus N. - Bartau). Refl. -tiês, energisch, unbändig strampeln Dunika, Wandsen: spārdies un šķārdies, cik gribi Janš. Dzimtene ² II, 311. tu pa gultu šķārdīdamās apsviedīsi... galdiņu Dzimtene V, 104. (zirgs) spe̦rdams pakalkājas gaisā, šķārdīdamies un pieme̦zdams iekšā sē̦dē̦tājiem pilnas acis ar sniegu Bandavā II, 235. kuo tam dusmuoties un šķārdīties RA. Für skārdît (I), mit dem š(ķ)- von šķērst.

Avots: ME IV, 23

šķaũnacis Ermes, Karls., (mit àu ² ) Golg., Gr. - Busch., Lis., šķaûnacis C., Smilt., šķaunacis U., RKr. VIII, 104, šķàunece ² Saikava, šķàunice ² Buschhof, šķàunaks ² Altenwoga, šķaunats U., Rkr. VIII, 104, šķaunete AP., Bers., Erlaa, šķaũnadzis Brucken, šķaûnadzis C., šķaũnadze Barbern, (mit àu ² ) Altenwoga, Kroppenhof, Lubn., Meiran, Warkh., šķaunacu zivs Konv. ² 3595, der Karpfen (cyprinus carpio L.) RKr. VIII, 104; der Alant (leuciscus idus): pie karpu jeb šķaunadžu saimes piederīgas zivis Konv. ² 1647. kad sāks nērst līdakas, plauži, šķaunadzes un citas lielas zivis Latgalits 1922, V, 2 _3. Vgl. auch skaunacis.

Avots: ME IV, 22

II šķèst ² , -žu, -du Festen, Bewershof, Stockm., Laud., (mit ê ² ) Mitau, = šķērst 2; šķèst Smilten, šķêst Bers., = šķērst 1.

Avots: ME IV, 38

‡ *šķiesta od. *šķiests, = šķe̦sts II (?): viņa vicināja gaŗu šķiestu, it kâ ... gribē̦dama savaldīt ... luopus Stērste A. Z. 141.

Avots: EH II, 640

šķirtne,

1): auch (mit ìr ² ) Fest;

2): (= šķir̃ba

1) iespraust nazi škir̃tnē AP. zuobu šķirtnītē (Var.: šķirbiņā) vēža kāja karājās BW. 20348, 1; ‡

7) der Scheideweg (?):
malkas ceļi, kur šķirtnēs gan viegli pavērsties nepareizi A. Upītis Laikmetu griežos II, 149.

Avots: EH II, 638

skūtêt,

2): auch (mit ũ ) AP., C., Nötk., N.-Peb.: musinuot un skūtējuot muižas strādniekus Stērste A. Z. 103. ‡ Refl. -tiês AP. "einander aufwiegeln"
(?): kad vienās tē̦lpās dzīvuo vairāku ģimeņu meitieši, tad viņas tur skūtējas un plešas bez jē̦gas.

Avots: EH II, 517

sliẽde: auch Degalen, Dobl., Kolberg, Lemb., Luttr., Nikrazen, Pankelhof, Sessau, (mit ìe ) AP., N.-Peb., (mit iê ² ) Morizberg,

1): lāgā vairs nevarēja ieiet darba sliedē Stērste A. Z. 28. dzīvei sava nešķuobāma s. A. Upītis Sm. lapa 369; ‡

3) "arkla sastāvdaļa, kas zem lemeša vada vagu" (mit ìe ) AP.; "apakšējā, sliedei līdzīgā daļa, ar kuo arkls slīd pa zemi" (mit iê ² ) Salis.

Avots: EH II, 527

I slùoka (li. slankà, poln. słąka "Schnepfe", serb. slȕka "Feigenschnepfe" ) Ermes, Arrasch, C., PS., sluõka (?) Bl., slùoka ² Kl., Kr., Raipol, sluôka ² Karls., Iw., Tr., Bauske, Selg., Ruj., Grünh., Siuxt, Kurs., Wandsen, Demin. sluocē̦ns Stērste, sluocēniņš BW. 2659, 1 var., sluokeniņš 2659, 1, sluokulē̦ns R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 82, sluokalāns BW. 2659, 1 var., die Waldschnepfe (scolopax rusticula L.) RKr. VIII, 97; Natur. XXXVII, 204 (auch: meža sluoka); dumbru sl., die Pfuhlschnepfe Karls.; krūmu sl., die Doppelschnepfe Karls.; kruoņa sl., numenius phaeopus Konv. ² 1920; pļavu sl., die Bekassine Karls.; vidējā sl., die Doppelschnepfe (ascalopax major Gm.) Natur. XXXVII, 203. Dazu noch li. slañkė, apr. slanke "Schnepfe". Von Leskien Abl. 343 und Osthoff IF. XXVII, 169 ohne Begründung zu li. sliñkti "schleichen" (= le. slìkt) gestellt; "der Gang ist geduckt, schleichend", sagt Brehm von der Schnepfe im Tiedeben VII, 276.

Avots: ME III, 944

suoklis,

1): eine mit Gras bewachsene Niederung im Acker
A.-Schwanb., Stom.; "papurvijs egļu mežs" (mit uô ) Saikava; ciets un sīksts kâ suokļa kuoks Stērste A. Z. 10. liels un plecīgs kâ suokļa priedes ce̦lms A. Upītis Laikmeta griežos I, 135. "Lis." ME. III, 1136 unter suôkla zu streichen (in Lis. werde sùokls ² gesprochen).

Avots: EH II, 610

spē̦guma zâlīte, ein auf Feldern wachsendes Kraut, das als Medizin gegen heftiges Erschrecken gebraucht wird Stērste.

Avots: ME III, 991

sper̂t, speŗu, spêru, (mit dem Fuss) ausschlagen (namentlich vom Pferde), einschlagen (vom Blitze), gehend oder stossend mit dem Fusse eine Bewegung machen, schleudern, stossen (bes. von Raubvögeln), werfen (bes. beim Kegelspiel): guovs slaucuot speŗ Etn. I, 68. kur rūc, tur speŗ Stērste. lai gŗauž, kad tik nespeŗ (von einem zornigen Menschen)! Etn. IV, 4. kāju od. suoli spert, (aus)schreiten, treten: tur es savu kāju nespeŗu (dahin gehe ich nicht) LP. I, 146. es jau kāju mājā nesperšu IV, 119. cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ Br, sak. v. 179. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. k. 1893, S. 61. spēris pirmuos suoļus Stāsti Kraukļu kr. 15. rūpniecība spęrusi labu suoli uz priekšu Japana 58. suoļus spert, Massregeln ergreifen : nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu dažs suolis spe̦rts Aus. I, 45. speŗ (aiz dusmām) vai zemes gaisā LP. II, 9. paķēra ce̦puri un spēra (warf heftig) galvā VII, 252. gumijas bumbu pret stilbiem spert A. XX, 834. brangas speŗamas . . . lietas Krišs Laksts 29. tev lādīte vāku spēra (war bis zum Platzen voll) BW. 3636 (ähnlich 7732 var.). tu (alutiņ!) varēji . . . vērpelei spundu spert (Var.: mucai spundi ārā oder gaisā spert) 19527. spers tev[i] (cielaviņ!)... vanadziņi 13511. kur tu tuos vēršus spēri (hast erbeutet)? LP. VI, 899. zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert (stibitzen) 347.

speŗ tevi vilki U., hole dich der Geier!
lauka oder vaļā spert, womit herausplatzen im Reden U.: sper vaļā, nepūdē muti! JIgRKr. II, sak. v. 554. ziemu speŗ lauskas (s. laûska

4) SDP. III, 9 (ähnlich A. XVII, 485, Mērn. laiki 313 u. a.). Refl. -tiês, (gegen einander) ausschlagen (mit dem Fuss), sich sperren, sich stemmen, sich stauen
U., Spr.: šis zirgs speŗas, pflegt auszuschlagen; zirgi speŗas, schlagen gegen einander aus. (mutulis) spērās (stürzte mit Gewalt) laukā iz kalna galuotnes Poruk IV, 119. tē̦vs speŗas nuo zārka laukā Pas. III, 62. dažs, par augstu spēries, lejāk slīd Juris Brasa 169. bē̦rzs spērās (schnellte empor) gaisā Kurbads. me̦lni vien, bē̦ri vien tautu dgla kumeliņi; aiz tuo manas villainītes velējamas nespērās BW. 17180. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533. In Annenburg bedeute sperties auch "ar juoni skriet". - bites spērās, die Bienen gediehen gut Lubn. Subst. spê̦rums, der durch sper̂t bezeichnete Akt als abgeschlossen dargestelli: ne tai bija vilka bail, ne vanaga spē̦rumiņa BW. 7I42 var., weder fürchtete sie sich vor dem Wolf, noch vom Habicht ergriffen (erbeutet) zu werden. spers tev[i] (cielaviņ!) ... vanadziņi; nuo tā paša spē̦rumiņa (Ergriffensein) būs mūžam balta galva 13511. spē̦rāji putni, Raubvögel Latw. Aw. v. J. 1829, № 23. - Nebst spārdît, spars, spirinâties zu li. spirti "mit dem Fusse stossen" ai. sphuráti "stösst mit dem Fusse weg, tritt, schnellt, zuckt", av. sparaiti "tritt, stösst", gr. σπαίρω "zucke, zapple", lat. spernere "fortstossen", ir. seir "Ferse", an. sperna od. sporna "mit den Füssen ausschlagen", ahd. sporo "Sporn", spor, mhd. spur "Spur":. apr. sperclan (wie wohl für spertlan zu lesen ist) "Zehbalien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f., Trautmann Wrtb. 275 f., Persson Beitr. 417, Reichelt KZ. XXXIX, 56, Osthoff IF. VI, 16.

Avots: ME III, 990

spîdîgs, glänzend, strahlend U.: spīdīgi ze̦lta gabaliņi MWM. v. J. 1899, S. 354. spīdīgu vaiņadziņu BW. 5963. spīdīgas le̦dus pērstiņas JR. IV, 45. svārki spīdīgām puogām A. v. J. 1896, S. 357. spīdīgiem zābakiem Janš. ģīmis palika spīdīgs un gluotains R. Sk. II, 143. spīdīga ķirzate Purap.

Avots: ME III, 1001

stā`rste <sup>2</sup> Saikava, Lis., Golg., Selsau, Warkh., stā`rstene ² Pilda, stā`rsteņš ² Pilda, stârstelis ² Dunika, = stērste I; trīs putniņi skaisti dzied...; zīle dzied, stārste ve̦lk, lakstīgala vizināja BW. 2697, 6. Vgl. li. stârta "Goldammer".

Avots: ME III, 1051

stātis (nom. pl.), stātes, in den Verbindungen; saule stāv stātīs (Kurl. n. U.) od. uz stātīm (Peb. n. Stērste), die Sonne ist im Wendepunkt. tā lieta vēl uz stātīm (stātēm; in Golg. und Adl.; stâtim), die Sache ist noch unentschieden Ronneb., Peb., Serb., Oppek. n. U. Nebst av. stāiti- "Stand", an. stōd "Standort" u. a. zu stât.

Avots: ME III, 1052

sterste Biel. n. U., Plur. ster̃stes Essern, die Fuderstütze(n) am Wagen. Zu stērste II.

Avots: ME IV, 1062

suns (li. dial. šunis, apr. sunis), gen. suņa (alt: suns, s. Le. Gr. § 295), Demin. (geringschätzig) sunelis Erlaa, Ar., A. 1896, S. 678 und šunelis (s. dies), der Hund: suns rej, ņurd, kauc, gauduo Etn. II, 51. ak, jūs suņi, ne bāliņi! BW. 15524, 1. ak, tu suņa bāleliņ! 17958. puišeļiem acis de̦g kâ raibiem suneļiem (Var.: sunīšiem) 5512, 1. suns (schlecht) tu būsi dzīvuodams (Var.: suns aiz ādas tev gulēja) 12285. sunis (nom. pl.), vilki un zvē̦ri tuos ēde Manz. sunis (acc. pl.) jau dzird rejam Manz. Gespr. sunis ir man[i] apstājuši Manz. Post. I, 263. nāce tās sunis un laizīja viņa vātes II, 15. vilki ir dieva suņi Etn. III, 60. tam ir suns vairs nuo ruokām maizi neņems Br. sak. v. 1223. viņi mūs izsmies suņa vietā Rīta sk. I, 27. ierējās jautrie suņi Kra. Vīt. 27. paprāvs sunelis prata ruoku laizīšanu A. 1897, S. 952. Sprw.: kad daudz suņu mājā, tad vilks skrien cauri Etn. II, 187. kas pār suni pārlēcis, tam arī pār asti jāle̦c ebenda. luopu suni par putnu suni neizmācīsi JlgRKr. II, 294. nuo suņa nevar de̦sas pirkt; kâ suni baruo, tâ suns rej; apē̦stu vai suni, ja astes nebūtu; baruo nu suni, kad vilks jau aitās (kūtī U.)! ne suns jau nevārītu neē̦d; suns, kas daudz zaķu ķer, ne˙vienu nenuoķer; kur suns luok, tur viņš rej; laizās kâ suns uz karstiem ķiļķe̦niem ebenda 568 - 576. kas suni baruos, ja cilvē̦ks nebaruos? RKr. VI, 794. ne visi tie suņi nikni, kas rej 795. dzīvuo kâ suns ar kaķi (unverträglich) Etn. IV, 4. būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas ebenda. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. suņu balss nekļūs debesīs Br. sak. v. 1237. ne suņam, ne kaķam, ne pašam, ne citam 1199. kâ suns bez astes 1220. duod suņam de̦su glabāt 1190. kâ suņam de̦sa, kâ vilkam rīklē, kâ lāčam zemeņu uoga 1191. izvelc suni iz ūdeņa, - viņš tev iekuož ruokā 1209. nemeklē de̦sas suņu stallī! 246. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns 260. priekšā draugs, pakaļā suns 305. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve RKr. VI, 97. guods tev un tavam sunim! 238. tam nav kauna kâ ve̦cam sunim 322. nuo katras mājas pa sunim, nuo mācītāja muižas pa diviem 429. vai mātes dēļ jāiet ar suņiem ienaidā? 447. tā meita nav lāgā suņa baruojusi, - precībās braucuot slikts laiks 451. suni per ir pie baznīcas 796. ne sunim nede̦r 801. sunim suņa alga 803. aiziet kâ suns asti nuolaidis 805. kâ suns de̦su dabūjis aiziet pruojām 807. kāds suns iekuodis, tāds lai atkuož! 808. kuo lielies kâ suns ar kaulu? 809. mīl kâ suns karstu kartupeli 810. ņurd kâ suns vē̦de̦ru kasīdams 811. pazīstams kâ raibs suns 812. rej kâ suns pretī 813. skrien kâ traks suns 814. suns viļājas uz mīkstu laiku 816. vai viens suns vien raibs? 817. vandās kâ suns pa sē̦nalām 818. kur dabūsi suņu kūtī maizi? 819. zuobi vien klab kâ sunim 880. kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? Br. 101. viens suns vien ilgi nerej Stērste. aug suns, aug zuobi Stērste. vai tur nu nav sunim jāsmejas? Plūd. LR. IV, 85. suns suņa gaļu neē̦d Br. s. v. 87. lai ne sunim tādas dabas kâ tev! RKr. VI, 799. uz nedarbiem kâ viens suns Kav. kuo nu tam darīsi, kam suns kāpuostus dirš? Kav. kauc kâ suns Br. 200. lai vīveles nuogurst kâ suņa diņķis! 329. suņi, ne radi! tē̦va radi - suņa radi Ld. 7598. suns suni blusina U., eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. dari suņam labu! U. (Rüge der Undankbarkeit). atkal suņam pie dirsas U. (wieder rein weggeworfen!). suņa sūdi U. (derber Ausdruck für Nichtswertes): kas tur atlēks? suņa sūdu pilna sauja. - viņam nuo tā zē̦na ir suņa bailes Kav. - suņu mēness U. oder suņu dienas, die Hundstage, Ferienzeit. suņu sēnes U., agaricus fumetarius; suņu griķi, polygonum convolvulus RKr. II, 75; suņu mèles U., Hundszunge (cynoglossum officinale); suņu pẽtersīles U., aethusa cynapium; suņu stiebri U., suņa stuobri BW. 15626, 1, suņu burkšķis Erlaa, Lasd., AP., Drosth., Leijerkaste II, 242, U., suņu (suņa 32680) burkš(ķ)i oder burš(ķ)i BW. 32367, Schierling (nach RKr. II, 66 - anthriscus sylvestris); suņu ķimene(s) Gr. - Buschhof od. sùnsķimini PS., eine Art Pflanzen; suņu ābele U., suņābele BW. 26013, RKr. II, 77 oder sunsâbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica). suņa (suņu Etn. III, 159) nagla Etn. IV, 21 oder sùnsnagla PS., Festen, Wolm., Ramelshof, Bers., Lub., MWM. IX, 652, Etn. I, 67, IV, 5, II, 79, der Hundsnagel (ein Geschwür, Furunkel am Auge). suņa kārsis (vgl. badakā(r)sis und kāsêt II) Lös., Meselau, ein Wolfshunger. putnu suns, Hühnerhund MWM. VI, 77; meža suns Br. 438, Plūd. Llv. II, 64; juodu suņi Br. 514. saules suns (sunītis Grünh.) "die Raupe des braunen Bären" Dond.; slinks kâ saules suns Dond. Zu ai. š̍vā (gen. š̍únaḥ), av. spā, gr. χύων (gen. χυνός), air. cù (gen. con), got. hunds u. a., s. Walde Wrtb. ² 122, Boisacq Dict. 540 f., Trautmann Wrtb. 310.

Avots: ME III, 1122, 1123

teļâda,

1) das Kalbsfell, Kalbsleder;

2) = tele Warkl.;

3) fig., die Trommel:
ja skuola neizmācīs, tad izmācīs teļāda Stērste.

Avots: ME IV, 161

uzkūsât,

2): Zīle uzkūsāja dusmās Stērste A. Z. 104.

Avots: EH II, 727

I vairît,

1): "sargāt" (mit ài) AP.; nezin kas nuo tās vairīja (hielt fern, wehrte ab)
ļaudis Stērste A. Z. 97. "Paulīne vairīja ar ruoku" ME. IV, 442 zu ersetzen durch "Paulīne ... vairīja ar ruoku, it kâ kad jau ... viņai nāktu klāt". Zur Etymologie s. auch Skardžius Arch. Phil. III, 50.

Avots: EH II, 750

vajadzĩba, das Bedürfnis; die Notwendigkeit L., Nötigkeit U.: vajadzība... pēc augstākām skuolām Kundz. Kronv. 135. viņai... nebija daudz vajadzību Asp. Saulgriezīte 3. nāci sērst jeb citā kādā vajadzībā LP. V, 320, kāda nuote, vajadzība bij tam tautu dēliņam? BW. 14918. vajadzību līdzēšana, Abhilfe B. Vēstn. n. U.

Avots: ME IV, 445

vâkt C. (li. vókti "beschicken"), vàkt Neuenb., PS., (mit à ² ) Kr., Prl., (mit â ² ) Iw., Karls., Lautb., Līn., Rutzau, Praes. -cu (U.) od. -ķu (Autz n. U., Frauenb., Rutzau) od. -ku (Lautb., U.), Praet. -cu od. (Autz n. U.) -ķu (unbek. in A.-Laitzen, Arrasch, Dond., Drosth., Golg., Kaltenbrunn, Oknist, Ruj., Saikava, Schwanb., Sessw., Wolm.),

1) deckeln
(?) U.;

2) ernten
U., Bielenstein Holzb. 343, Memelshof, (mit â ) Sehren; zusammennehmen, wegschaffen, unter Dach und Fach bringen U., (mit â ² ; Praes. und Praet. -cu) Adiamünde, Bauske; sammeln (mit à ² ; Praes. und Praet. -cu) Erlaa, Kl., (mit â ² ; Praes. und Praef. -ķu) Dunika, Frauenb.: kartupeļus vākt (einheimsen) Bauske, Memelshof, Sehren. sēnes vākt Dunika. vāc savas mantas kuopā! Adiamünde. vāc traukus pruom nuo galda! Siuxt, Sonnaxt. dzirdēja paipalu mātīti... vāķam kuopā izklīdušuos cāļus Janš. Dzimtene ² I, 49. vākdams ceļu, tas ir ar grābekli sagrābstīdams un uzlasīdams nuobirušuos siena kušķus Bandavā Il, 75;

3) (ein Kind) warten
(mit à ² ) Sonnaxt, (mit â ² ) Dunika (Praes. und Praet. -cu od. -ķu), Frauenb., Gold., Siuxt (Praes. und Praet. -cu); hüten, aufpassen: steidzies mājās bē̦rnus vākt Janš. Dzimtene ² I, 219. es vākšu mazuo Paipala 14. ķēvi viņš ne˙kad daudz nevāķis 50. Sprw.: kam lieta piede̦r, tas tuo vāķ Birk. Sakāmv. 76;

4) auffordern:
brālīti sērsti vāķu (Var.: aicināju) BW. 15902 var. ve̦lns... vāc tuo atkal dancāt Pas. V, 369 (aus N.-Bartau). vācis, lai nākuot dancāt ebenda. Refl. -tiês,

1) sich zusammentun
U.: mēs turējāmies un vāķāmies, un nu es viena un atstāta! Janš. Bandavā I, 308;

2) sich wohin begeben, zurückziehn, Zuflucht suchen
U.: vāķies nuost! packe dich fort! U., Frauenb. tā uotra vāķas nu pruojām Janš. Precību viesulis 29. lābāk vākšuos istabā pie mātes, lai man... neuzbrūk Līgava I, 95. - Subst. vākšana,

1) das Ernten, Sammeln, Zusammennehmen;

2) das Warten, Hüten;
vākums,

1) das einmalige, vollendete Ernten, Sammeln, Zusammennehmen; das Gesammelte, die Ernte;

2) das einmalige, vollendete Warten, Hüten;
vācẽjs, vāķẽjs,

1) wer sammelt, erntet, zusammennimmt:
pūķis... bijis mantas vācējs LP. Vl, 52. jau kūmiņas paē̦dušas, nav galdiņa vāķējiņās (Var.: jēmējiņas) BW. 1484;

2) wer (Kinder) wartet, hütet.
Vgl. vâks und vācele I. Hochle. vàkt = wohl aus *vãkt, und vâkt ² woht aus vâkt; vàkt in Neuenb. und bei PS. kann aus Mundarten mit vâkt ² entlehnt sein.

Avots: ME IV, 495

vārša,

1) vā`ršs ² Mar., der (hölzerne
Ramkau [mit âr ² ]) Torriegel St., Oppek. n. U.; ein Riegel überhaupt: durvis bez e̦nģēm tik kuoka vāršā Vīt. aizbīdi durvīm priekšā vāršu! Mar. durvis aizme̦zdams šāve tas vāršu priekšā Stender Aus. Ehrn. 34. aizšauj tīnei vāršu Aps., Bers., Erlaa;

2) eine alte hölzerne Tür
Lub.; Plur. vāršas, die Pforte des Viehhofes;

3) eine Vorrichtung in der Sommerküche od. im Mantelschornstein, die den aufgehängten Kessel über den Herd od. von demselben fortschiebt
Vīt.: katls (puods) vāršā stāv (karājas) Lub. Wegen der Bedeutung (vgl. auch vārste

1) wohl eher nach Sommer Balt. 109 (aus *varsti̯ā) zu vãrstît I 3, als nach Leskien Abl. 357 zu vērst "wenden".

Avots: ME IV, 510

vārst U., = vērst; "den Riegel an den Pforten abschieben" St.

Avots: ME IV, 509

vẽdinât,

2): (pēc darba sāpuošu) ruoku v. (mit è ² ) Auleja. Refl. -tiês: ilgi ... viņam vēdinājās (flatterten, wurden gewedelt)
pakaļ balti mutautiņi Stērste A. Z. 21; sich kühlen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 774

vè̦lnauka ² Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Saikava (> ve̦llauka), eine Teufelin (?): mācītājs... apsvētīja meitu, ka šī vairs nevarēja par ve̦lnauku pārvērsties LP. VII, 509.

Avots: ME IV, 531

vḕrpt, Refl. -tiês,

3): "riņķī griezties" (mit êr ² ) Orellen; upmalā, kur vērpās silta migla Stērste A. Z. 104. dūmi vērpjas gluži me̦lni A. Upītis Laikmetu griežos I, 103. Subst. vḕ̦rpums,

2): dažādas vē̦rpuma atme̦tas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 230. Subst. vḕ̦rpājs,

1): auch BW. 2206, 4 (aus Gr.-Platohn); fem. vē̦rpāja Kaltenbr., Orellen, Sonnaxt; vḕrpēja BW. 7110, V, S. 236; ‡

5) vērpējs Nidden, die Spinne.

Avots: EH II, 777

vien˙nuotaļ U. (unter nuotaļ), B.,Vēstn., vien˙nuotuļ, Adv., = visn˙uotaļ; vien˙nuotuļis Ermes, immerfort: viņi rājas vien˙nuotaļ Celm. drupās vien˙nuotaļ valda vis˙lielākā dažādība Konv.2 539. griezdamās tā vien˙nuotaļ beržas starp... spilve̦niem 802, tā slē̦gtuos vaduos vien˙nuotuļ spēj pārvērsties par siltumu 808. āmuriņš sitas vien˙nuotaļ MWM. X, 172. jāve̦d vien˙nuotaļ pie labiem tikumiem 251. cilvē̦ks jau vien˙nuotuļ nee̦suot pie darba Etn. IV, 149.

Avots: ME IV, 662

‡ vĩnstīgājs Stērste A. z. 116, = vĩnuôgãjs.

Avots: EH II, 793

žeberîgs, munter, lebhaft Spiess n. U., Adl., Arrasch, C., Golg., Gr. - Sessau, Jürg., Kandau, Kl., Lubn., Meiran, Schnehpeln, Schwanb., Sermus, Wolmarshof; beweglich (bei der Arbeit Drosth.) Alswig, Erlaa, Ermes, Lis., N. - Peb., N. - Schwanb., Schibbenhof, Tris.; geschickt Erlaa, Gr. - Sessau, Wain.; ausgelassen, unartig, unruhig, fix Aiviekste, Bers., Gotthardsberg, Horstenhof, Kalz., Lubn., Mar., Nötk., Peb., Raiskum, Ramelshof, Schrunden, Stockm., Strutteln, Vīt.; albern Serben, Vīt.; hastig, übereilt Druw., Golg.; leichtfertig, unbeständig Golg., Linden in Livl., Odensee, Saikava, Saussen; "iznesīgs, dūšīgs, kas grib vērst uz sevi uzmanību" Schibbenhof: meitene ir par daudz žeberīga Vīt. šis puisis ir stipri žeberīgs Saikava. es tik žeberīga cilvē̦ka nebiju redzējis Bers. tāda žeberīga meita Schibbenhof. nerātni bē̦rni tik nevaldīgi un žeberīgi, ka ar viņiem tīrais negals mājā Vīt. jauns zirgs ir žeberīgs Saussen. Vgl. žaberîgs.

Avots: ME IV, 799

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. ² 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. ² 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. ² 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709

I ziêds,

1): Jāņa z. AP., Ramkau, melampyrum nemorosum, mārka ziedi Ramkau, lemna.
vienā malā ieraka dievkuociņu; tas bija Annas mīļākais sē̦tu z. Sieva 155. bite savu ziedu nesa BW. 18095. bite, ziedu lasīdama 28657, 3;

2): silta ... diena, kas dabu viļināja uz ziedu Stērste A. Z. 148. zieda laiks Kaltenbr. pašā ziedā salna ķēre ebenda. rudzi jēme dze̦ltani palikt da ziedam Višķi n. Ceļi IX, 394. tagad ievām labs z. AP., Mahlup, Ramkau;

4): brūte visiem deve ziedu AP., Frauenb. ziediņš Baldohn n. BielU., Taufgeld der Paten.
ziêds ² Orellen, ein kleines Entgelt für das Gewähren eines Ebers od. Bullen. ziêda ² negliņa Salis, ein Nagel, der dort eingeschlagen wird, wo eine Leiche gewaschen ist, damit das dort vergossene Wasser nichts Schlimmes verursache. dieva zieduos aiziet (scherzweise) Heniņš, krepieren;

9): ziêdiņi ² Mežamuiža n. Ceļi VIII, 2,32, Quark mit süsser Milch.
ziêdi Erlaa "nemīcīts biezpìens; biezpiena atliekas, kas sastājas sūkalām virsū, kad sasildītā biezpiena vairums jau nuoņe̦mts". ziêdiņš Linden in Kurl. "sildīta piena drumstala". pie katla ziedus strēbt Austriņš Raksti VII, 268;

10): cimdā ieme̦t pa ziedam (= raibumam) AP. naga z. Karls.; ‡

14) die Färbung:
viņas mati bija tumša ze̦lta ziedā Jauns. Kapri 16.

Avots: EH II, 810