Paplašinātā meklēšana

àizņirbinât, ‡

2) "mit kleinen Schritten eilig hin-, weggehen"
Erlaa (mit ir̂ ), Bers., N. - Peb., Setzen, Stomersee, Tirsen, Warkl.

Avots: EH I, 41

àizņirbinât, dahinflimmern lassen: dziedātāja dziesmiņu aizņirbināja gar klausītāju gara acīm pārāk steidzīgi Latv.

Avots: ME I, 43

àizņirbt, dahinflimmern: zē̦ns aizņirba kâ virpulis Vīt. 13.

Avots: ME I, 43

‡ àizņirgt Kreuzb., zuschliessen: a. acis.

Avots: EH I, 41

‡ àizņir̂pât Warkl. "mit kleinen Schritten hin-, weggehen".

Avots: EH I, 41

àizšņir̂kstêtiês, anfangen zu knirschen: tiem zuobi aizšņirkstas Vēr. II, 1397. C.

Avots: ME I, 55

apņir̂gât, tr., begrinsen, höhnisch lachend bespötteln: kuo tas te nācis apņirgāt mūs LP. VI, 550.

Avots: ME I, 110

atņirgt: auch Golg., Segew., (mit ir̂) Wolmarshof.

Avots: EH I, 157

atņirgt, auch atņergt A. XV, 248, tr., fletschen: muti A. XVI, 310; gew. zuobus: suns atņirdzis zuobus LP. VII, 1035. sievietes ar atņirgtiem zuobiem JR. IV, 52. Refl. -tiês, maulfle-tschend die Zähne zeigen: vilks atņirdzies LP. VII, 878. tā atņirdzās tā, ka sarkanās smadzenes kļuva re̦dzamas Saul.

Kļūdu labojums:
maulfle-tschend = maulflet-schend

Avots: ME I, 180

‡ atņirkt N.-Peb., = atņirgt.

Avots: EH I, 157

‡ gaņir̃ka AP., = ‡ gaņil˜ka.

Avots: EH I, 383

ìeņirgâtiês, ìeņirgtiês, anfangen höhnisch zu lachen: viņš ieņirgājās (ieņirdzās) Vēr. II, 63; MWM. VII, 141.

Avots: ME II, 49

[ìeņirkšêtiês Golg., = ieņirkstēties 1: izvilka zuobu, ka ieņirkšējās vien. dzirkles var ieņirkšēties, kad cē̦rpuot sacē̦rtas Tirsen.]

Avots: ME II, 49

ìeņirkstêtiês,

1) [ein Geräusch machen, als ob etwas bricht]:
pie pretsienas gulta ieņirkstējās A. Up. Sieviete 122. [kauli ieņirkstējās Druw.;

2) (mit ir̂) "asi, griezīgi ieskanēties (piem. zuobiem smiltis sakuožuot vai uz stikla uzspeŗuot)" Schujen, Serben, Roop u. a.: suns peli tâ nuotiesāja, ka kauliņi vien ieņirkstējās zuobuos Ronneb.; "ieņurdēties, ieraudāties": bē̦rns ieņir̂kstējās, laikam grib ēst Mar.].

Avots: ME II, 49

[ìešņirkstêtiês Bers., Kokn., = iežņirkstēties: zuobi iešņirkstējās (kaut kuo cietu kuožuot).]

Avots: ME II, 78

[ìežņir̃kstêtiês Jürg., Oppek., Aahof, Lettihn, Fest., einen unangenehm knirschenden Laut von sich geben, der entsteht "izasinātu dzirkļu zuobus kuopā salaižuot, zuobiem smiltis sakuožuot"; in Wessen vom Knistern gefrorenen Schneess beim Auftreten.]

Avots: ME II, 93

izņir̂bêt, intr., hervorschimmern, durchdringen: kâ ugunīgas dzirkstis trīsas izņirbēja viņam pa augumu Saul., Mar.

Avots: ME I, 777

kņirkšêt, [kņirkstêt Wid.], knirschen, knistern (vom Eise) Zeif. III, 3, 163: [(le̦dus kņirkš tikai drusku Valdis Stubur. b. 225 Vgl. knirkšķêt, knirkstêt].

Avots: ME II, 253

kņirkstêt (unter kņirkšêt): šķembelēm lūstuot, naglām kņirkstuot Daugava 1934, S. 592.

Avots: EH I, 636

[kņirkstinât, knirschen Wid.]

Avots: ME II, 253

kņirpis, [ein kleiner, schwächlicher Mensch Gold.]: sēdi vien, kņirpi, savā vietā! MWM. X, 326; [ein enantwickeltes Tier Lesten].

Avots: ME II, 253

‡ maņir̃ka AP. "ein Trinkgefäss von unbestimmter Grösse": es lielu maņirku ala izdzēru. Aus r. манерка.

Avots: EH I, 783

ņir! Interj. zur Bezeichnung des Lachens: ņir, ņir, ņir, Jānītis smiesies Etn. II, 43.

Avots: ME II, 902

ņir! ‡

2) "= ņe̦r" Wessen.

Avots: EH II, 114

ņira: eine Art Wildente Lubn.

Avots: EH II, 114

ņira, s. nira.

Avots: ME II, 902

‡ ņiras Lubn., Mahlup, Azand. 136, die Grieben.

Avots: EH II, 114

I ņir̂ba,

1) ["jem., der flink und mit kleinen Schritten geht"
Bers.]: tā ve̦cā ņirba jau klimst kâ tāda bada dze̦guze Degl.;

[2) ņir̂ba ² Schwitten "ein Kleinigkeitskrämer";

3) ņirbas, der Schau(d)er:
čūsku ierauguot pāriet pa visu miesu ņirbas Jürg. ņirbas iet pa kauliem bailēs, aukstumā, slimībā N.-Peb.] caur sāpju durstuošām ņirbām Duomas III, 398.

Avots: ME II, 902

ņir̂baîns, ņir̂buôts, bunt: ņirbaina od. ņirbuota drēbe.

Avots: ME II, 902

‡ ņir̂beklis PV.,

1) = ņirbuoņa: skrienuot bij tik tāds kāju ņ. re̦dzams. saulē gaiss ņirb vienā ņirbeklī;

2) eine feine Handarbeit, bei deren Anblick die Augen flimmern.

Avots: EH II, 114

ņir̂bêt [auch Lis.], -u, -ẽju, intr., sich rasch bewegen, zucken, flimmern, schillemd glänzen: ņirb kājas krustiski, gar zirgu zirgam ejuot Sudr. E. ņirbēju pļavā kâ taurenītis mazs Kārst. gar abām pusēm ņirb gaŗām me̦lni stāvi AU. strautiņš ņirbēja un čurkstēja uz leju A. XII, 507. saules stari ņirbēja zilā gaisā A. XX, 952. šķē̦pi gaisā ņirbuot staruo, die Piken blinken flimmemd in der Luft Rainis. sniegs ņirb un vizuļuo A. XIV, 1, 32. ņirbēt ņirbēja zemenes Egl. kuoki, krūmi, mājas, viss kâ ņirbēt ņirb, gaiši apspīdē̦ts Tēv. viņam acis ņirbēja A. XVIII, 324. viņa ada, ka ņirb vien Etn. IV, 161. tad viņš suoļuoja ar īsiem, žirgtiem, ņirbuošlem suohšiem A. XII, 722. dzīvības strāva izdalās par visu manu augumu ņlrbuošiem vilnīšiem Vēr. I, I036. [kāpuostu Mārā kāpuostu kubuls ņirbuot ar kāpuostu sēklām Tirsen.]

Avots: ME II, 902

nir̂bîgs: ņirbīgas zvaigznītes Jauns. B. gr. I ³ , 39. ņirbīgu mudžeklî Delle Negantais nieks 194.

Avots: EH II, 114

ņir̂bîgs, flimmernd, schillernd: ņirbīgs sniegs Druva III, 49; ņirbīgas krē̦slas AU.

Avots: ME II, 903

ņirbinât,

1): bē̦rns ņir̂be̦nāja ar ruociņām AP.;

2): sīkas trīsas ņirbināja pakrūtē Delle Negantais nieks 198.

Avots: EH II, 114

ņirbinât,

1) tr., fakt. zu ņirbêt, schnel] bewegen, flimmern, schillern lassen:
viņš ātri ņirbināja pirkstus Saul. mazā pļāpiņa ņirbina pirkstus pēc kūkas A. IX, 1, 41. skelets kâ sikspārnis savus kaulus ņirbināja pa tumsu A. XVII, 401;

2) intr., freqn., sich fortwährend schnell bewegen,
[ņir̂binât Warkl.] mit kleinen Schritten laufen, flimmern [von leichtem Wellenschlag Kreuzb.), spielen: ņirbiniet, bē̦rni, ap viņu baltām kājiņām! Austr. mazajam bij naski vien jāņirbina, lai tiktu līdzi Vīt. liegs smaids ņirbināja viņam ap acīm A. XII, 649;

[3) ņir̂binât Jürg. "undicht regnen";

4) ņir̂binât ² Bauske "durchwühlen"(?):
kuo tu biezputru ņirbini?) Refl. -tiês, flimmern, schillern: saule ņirbinās pa zirnekļu tīkliem Vēr. II, 1235.

Avots: ME II, 902, 903

ņirbît,

1) tr., in schnelle, zuckende Bewegung bdngen:
cik mudīgi ņirbīja smagās kājas! AU.;

2) intr., sich schnell bewegen, flimmern, schillern;
kâ baltas punktes viņas (zuosis) tur augu dienu ņirbīja pret krasta pe̦lē̦kumu A. XX, 45.

Avots: ME II, 903

ņirbņirbu, ņirbu ņirbu, ņirbu ņarbu, sich schnell bewegend, fümmernd, schiliernd: man jau iet ņirbu ņarbu, es geht mir von statten Etn. IV, 161. ap uozuolu smiedamās lasās ņirbņirbu suolīšiem, mit kleinen Schritten.

Avots: ME II, 903

ņirbuoņa, das Geflimmer: bija tik tādā ņirbuoņa Vēr. I, 1419; vārdu ņirbuoņa, das Wortgepränge Baltp.

Avots: ME II, 903

‡ ņirbuôt Heidenfeld "schnell gehen, mit kleinen Schritten laufen".

Avots: EH II, 114

ņirbulis,

1) das Geflimmer:
caur zariem laužas saules gaisma, radī-dama uz pe̦lē̦kajām sienām nuoslē̦pumainu ē̦nu ņirbuli Baltp.;

[2) ņirbulis ² "ein kränklicher, siecher Mensch"
Warkl.).

Avots: ME II, 903

I ņirbuļuôt, intr., flimmern, schillern: viļņi ņirbuļuoja Latv.

Avots: ME II, 903

[II ņirbuļuot ² Warkl. "= vārgt".]

Avots: ME II, 903

ņirbums, das Geflimmer, Gefunkel: zaļuo burzguļu ņirbums JR. VlI, 91; krāsu ņirbums, das Farbenspiel A. XI, 18.

Avots: ME II, 903

ņir̂dzêt [Serbigal], -u, -ẽju, für mirdzêt: kas tur spīd, kas tur ņirdz? Serbigal; vgl. auch ņir̂t.

Avots: ME II, 903

[ņirdzības, grinsender Hohn: dzirdamas kādas riebīgas ņirdzības Jaunie mērn. laiki II, 66.]

Avots: ME II, 903

ņir̂dzîgs, hohnlachend, grinsend, hämisch: ņirdzīgi smiekli JR. V, 171. tu ņirdzīgs uguņu un dubļu izdzimums Rainis. vējus es dzirdēju ņirdzīgi smejam Rainis.

Avots: ME II, 903

ņir̂ga, nirga L., U.,

1) das Hohngelächter, das Grinsen:
es arī vakar nespēju apklusināt sava neprātīgā prāta ņirgu A. XV, 82. Gew. der Plur.: atkal vispārīgas ņirgas un saucieni! B. Vēstn. kuo... tavas ņirgas saka? Rainis. nejaukie smaidi kâ velnišķas ņirgas sastinguši uz viņa sejas A. XVIII, 416;

2) comm., der Hohnlacher, Grinser, Spötter
[Bers.]: viņš tāds nirga, par visu ņirgājas. [vgl. das Reimwort irga und Persson IF. XXXV, 210.]

Avots: ME II, 903

‡ ņirgainis Saul. Raksti I, 156, = ņir̂ga 2.

Avots: EH II, 114

ņir̂gains, grinsend, hohnlachend: ņirgains algādzis Saul.

Avots: ME II, 903

ņirgala,

[1) ņir̂gala Serben, Nitau, Ruj., Ruhental, Lautb., = ņir̂ga 2];

2) "?": es drukāšu jaunu ņirgaliņu Zuobg. 1908, 31.

Avots: ME II, 903

ņir̂gât,

2): auch Frauenb. (mit ir̂ ² ); kad tu ņir̂gā ² , tad es tev nerādu Siuxt. Refl. -tiês,

1): auch Sonnaxt, (mit ir̂ ² ) Frauenb., Siuxt.

Avots: EH II, 114

ņir̂gât, -ãju, nirguôt L., ņirguôt U.,

1) tr., zerren, reissen:
suns ņirgāja drēbes Mar. n. RKr. XV, 128;

2) intr., grinsen, hohnlachen:
ve̦lns tas jau tev nirgât ņirgā LP. IV, 156. Gew. refl. -tiês [ņir̂gâtiês Kl., ņirgâtiês ² Līn.):

1) grieflachen:
viss pagasts ņirgājas par viņu JR. VII, 52. viņi ņirgājas par dzejnieka darbu Vēr. I, 1164;

[2) die Zähne fletschen:
suņi ņir̂gājas Tirsen, Trik.).

Avots: ME II, 903

‡ ņir̂guôtiês Gr: Buschh., = irguôtiês.

Avots: EH II, 114

‡ ņir̂gt; -dzu Schnehpeln, Siuxt, = ņir̂gâtiês 1: ņirdz, kâ tu gribi! Siuxt. braulīgi ņirdzuošus faunus Janš. Dzimtene V, 375. Subst. ņirgšana "?": smaidīga pretim ņirgšana Janš. Līgava I, 324. Auch reflexiv: viņa smaidīšana vienmē̦r izskatījās pēc ņirgšanās ("?") uz kuošanu Veldre Dižmuiža 49.

Avots: EH II, 114

ņirka, der Krepierling: ņirka - ik˙viens dzīvs radījums, kas neē̦d un nīkst Etn. I, 105.

Avots: ME II, 903

ņirkšêt (unter ņir̂kstêt): zābaki ņir̂kš ² Dunika; ein Schallverbum (von den Lauten, die beim Schneiden mit der Schafscheere hörbar sind) OB. (mit ir).

Avots: EH II, 114

ņirkšķêt (unter ņir̂kstêt): undeutlich Unzufriedenheit äussern; quarren Siuxt (von Schweinen): kuo nu ņir̃kšķi? pats nezini, kuo gribē̦tu, kuo ne! Siuxt. cūka ņir̃kšķ un kaujas, kad nelaiž viņu klāt pie siles ebenda.

Avots: EH II, 115

‡ ņir̂kšis ² Rutzau, = ņârkšis ² : zābaki ar ņirkši.

Avots: EH II, 115

ņirkšķinât,

1) tr., fakt., knacken, krachen, knistern machen:
nagus Latv.;

2) intr., freqn., wiederholt knacken, krachen, knistern; auch vom Schlagen der Wachtel:
grieza ņirkšķina vasaras vakaruos rudzu laukā Druw. n. RKr. XVII, 69.

Avots: ME II, 903, 904

ņir̂kstêt: paspaiduot ņir̂kst vieta, kur džerkste Vaive. kakis nuoēda peli, ka ņirkstēja vien Ą.-Schwanb. tiem (zābakiem) zuoles jautri ņirkstēja Dziļleja Bundiņa ganu dienas 56 (ähnlich AP., Bauske mit ir̂ ² , Trik. mir ir̂). kuo tie bē̦rni (resp. sivē̦ni) ņir̃kst (quarren)? Trik.

Avots: EH II, 114

ņir̂kstêt [auch Hasenp., ņir̃kšêt Salis], nir̂kšķêt ² Behnen, [ņir̂kšêt ² Rutzau), ņirkšêt C., Lis., niršķêt, -u, -ẽju, intr., krachen, knacken, knistern, knarren, knirschen (wie wenn Sand zwischen die Zähne gekommen oder als ob etwas bricht), quarren, weinen: satrunējušie kuociņi ņirkstēja aiz viņa ple̦ca A. XX, 495. gulta ņirkstēja vēl vairāk Duomas I, 562. [zuobi ņirkš kaulainu krimsteli kuožuot Kreuzb.] klūgas bēdīgi ņirkstēja Strāls. nezvēra galvas nuoveļas ņirkstē̦damas JK. V, 131. tur ņirkstēja mīksti zābaki AU. zem mūsu kājām ņirkst [Druw.] sausais sniegs JR. IV, 81. abas skuķes dzirdēja ņirkstam un griežamies MWM. IX, 162. niršķêt niršķ kaņupītes zem manām kājiņām; tâ niršķēja kunga kauli zem manam ruociņām BW. 31390. [Vgl. ņerkstêt ņe̦rka und Fick Wrtb. III ⁴ , 521.]

Avots: ME II, 903

nirkstîgs, weinerlich: ņ. bē̦rns U.

Avots: ME II, 903

ņirkstis, einer, der immer winselt, weint U.

Avots: ME II, 903

‡ ņirkt, zu erschliessen aus saņirkt und saņir̂cis ² .

Avots: EH II, 115

I ņirminât, intr., flimmern, fein regnen, "smalki kustēties": lietus ņirmina Grünh. ūdens vēl lāgā nevārās - tikai ņirmina vien Mitau. Refl. -tiês, flimmern, schillern: ņirminājās vājš, neskaidrs gaišumiņš Latv.

Avots: ME II, 904

[II ņirminât "unanständig, liederlich essen" (?): neņirmini gaļu! Bauske.]

Avots: ME II, 904

ņirmiņš Schwanb., ein ganz kleiner, winziger Gegenstand.

Avots: ME II, 904

ņirņas, die Lippen: iespēra pa ņirņām, ka nuošļerkšķēja vien Dobl. n. Etn. II, 49.

Avots: ME II, 904

ņirpis, Schwächling [von Tieren undPflanzen Autz, Neuenburg]: bij man tāda ņirpja dēļ sviedruot savu kumeliņu? BW. 556, 16. tāpēc tas, kas ar spirgtāku miesu un garu dzimis, labāki savu dzīvību uzturēs, nekâ viņa ņirpja brālis Baruons. Aus d. Knirps in livischem Munde?

Avots: ME II, 904

‡ ņir̃ts NB., zornig, böse Kal.: ņ. suns.

Avots: EH II, 115

ņirva, etwas Kleines; [ņirviņa od. ņirviņš ein Weniges: zupai vēl kāda ņirviņa sāls trūkst Erlaa].

Avots: ME II, 904

‡ II ņìrva ² Lubn., eine Art Wildente.

Avots: EH II, 115

‡ ņir̂zêt, -u, -ēju Kaltenbr. "brēkt pīkstēt kâ sivē̦ni aukstā laikā vai lietū".

Avots: EH II, 115

nùoņirbêt, intr., weg-, dahinblitzen, zum Vorschein kommen: [aizskrēja, ka kājas vien nuoņirbēja Kl.]. plikie stilbi vien nuoņirb JR. VII, 100. smaids nuoņirbēja aiz briļļu stikliem AU. starp mums nuoņirbēja me̦lna ē̦na MWM. VIII, 886. balta ruociņa nuoņirbēja uz viņa vaiga MWM. VII, 351.

Avots: ME II, 826

‡ nùoņirgâtiês,

1) Perfektivform zu ņir̂gâtiês 1: zē̦ns viņai nuoņirgājās pakaļ: "ve̦ca grezele!" Jauns. Raksti III, 159;

2) grieflachend (die Zeit) verbringen
Nötk. u. a.

Avots: EH II, 72

nùoņir̂kšêt (unter nùoņir̂kstêt ): auch Dunika.

Avots: EH II, 73

nùoņir̂kstêt: kauls lūstuot nuoņirkstēja Dunika.

Avots: EH II, 73

nùoņir̂kstêt, nùoņir̂kšķêt, nùoņir̂kšêt, intr., eine Weile knirschen, knacken: iedūra vardei nūjas galu mugurā; tikai drusku nuoņirkstēja Duomas I, 451. viņš atgāzās sparīgi krē̦slā, ka nuoņirkšķēja vien A. XVI, 1076.

Avots: ME II, 826

nùošņirkstêt: pele nuošņirkstēja vien kaķa zuobuos Fehteln, Fest.

Avots: EH II, 98

nùošņirkstêt, intr., einen knarrenden, klirrenden Schall von sich geben: atslē̦ga griezīgi nuošņirkst Druva I, 349. nuošņirkstēja, nuoskanēja sīkām stikla adatiņām grīdā sabirstuot AU. [Refl. -tiês Oppek., Bers., = nùožņirkstêtiês.]

Avots: ME II, 870

nùožņirkstêt, intr., einen hellen, klirrenden Schall von sich geben: iedūra iesmu zemē, tâ ka akmeņi vien nuožņirkstēja Purap. viņš pārme̦t vē̦rstuvi uz uotra lemeša, tâ ka spandas nuožņirkst Stari III, 225. [Ähnlich das refl. -tiês Oppek., Bers.]

Avots: ME II, 894

paņirbêt: spārnuots ... mākuonis (gemeint sind Schwalben) stirkšinādams paņirb gaisā Upītis Pirmā nakts 24.

Avots: EH XIII, 161

paņirbêt, paņirbinâtiês, [ein wenig zucken, flimmern]: gluži tuvu paņirbēja seja AU. ē̦nas paņirbēja taisni pretī AU. pirksts bez nuolūka paņirbinājās un samiedzās atkal tik cieti Duomas I, 1135.

Avots: ME III, 79

‡ paņirbt, = paņirbêt: caur krūmiem paņirba ūdens Jürg. kājas vien paņirba Sessau. paņirba raibs lakatiņš Anzen. kad vējš uzpūš, tad ūdens paņirbst Würzau.

Avots: EH XIII, 161

‡ paņirbtiês (??) AP. "paviebties".

Avots: EH XIII, 161

paņir̂gâtiês, paņir̂guôtiês, ein wenig grinsen, sich über jem. lustig machen: viņš paņirgājās pats par sevi Latv.

Avots: ME III, 79

‡ paņir̂kšêt ² Dunika, ein wenig, eine Weile knarren: jaunās kurpes drusku paņirkšēja.

Avots: EH XIII, 161

‡ paņirkstêt, ein wenig ņirkstêt: pastalas paņirkstē̦damas švīkstēja pa kluonu Upītis Pirmā nakts 86.

Avots: EH XIII, 161

pãrņirbêt,

1) [durchschaudern]:
dre̦buļi pārņirbēja pār ple̦ciem Vēr. II, 907. [man tâ pārnir̂bēja (= pārgāja vieglas, patīkamas trīsas) pa visu miesu Pabbasch. aultstums man pārņirbēja visu miesu Selsau;

2) "= nuozibêt": zaķis aizskrēja pa tīrumu, pārņirbēja vien Selsau;

3) "hinübertrippeln":
bē̦rns pārņirbēja pirmuo reizi viens pats par istabu N.-Peb.;

4) sich flimmernd trüben:
man acis tâ kâ pārņirbēja, un es vairs ne˙kā nemanīju Vīt.;

5) sich wellenfärmig hinüberbewegen:
sīki vilnīši pārņir̂bēja pār ūdens līmeni Bers. čūska pārņirbēja pār ceļu N.- Peb.]

Avots: ME III, 169

‡ saņirbt "?": (meitas) saņirba vienā jūklī A. Upītis Pirmā nakts 162.

Avots: EH XVI, 434

saņir̂cis ² Erkul, Schnickem, erbost: sapīcis, saņircis kâ kāda pūce Kronw.; vgl. saņirkt.

Avots: ME II, 695

‡ saņidrējis (part. prt. act.) Setzen, verfault.

Avots: EH XVI, 434

saņirgt, ‡

4) einander ansehend in Lachen ausbrechen:
viņi saskatījas un saņir̂dza ² Siuxt.

Avots: EH XVI, 434

saņirgt,

1) tr., verzerren (vom Gesicht):
viņi smaidīja..., lai apslē̦ptu dvēseles briesmīgi saņirgtuo seju Veselis Saules kapsē̦ta 41;

2) "die Augen zumachen"
Wessen;

3) "fletschen":
saņir̃gt zuobus Neuhausen, (mit ir̂ ² ) Msil.

Avots: ME II, 695

saņir̂kšêt ² Dunika, = saņârkšêt ² .

Avots: ME II, 695

saņirkt, -cu,

1) zusammenziehen, runzeln
(perfektiv): dusmās saņir̂kt ģīmi Walk, Ramelshof;

2) fletschen (die Zähne)
Libau, Ruhental, N: -Peb.;

3) in einer leichten Form erkranken
Serbigal, Grünh.: bē̦rns šuodien tāds saņir̂cis ² Schibbenhof; "(durch eine Krankheit) schwach werden" Vank.

Avots: ME II, 695

sažņir̂gtiês,

1) krampfhaft und knirschend zusammenstossen
(intr.) Mar., Vank., Sonnaxt: pie katra plēsiena zuobi sažņirdzās Duomas I, 1029;

2) "das Gesicht verziehen"
Nötk., (zum Weinen) Mahlup;

3) "sich fest zusammenziehen":
ap paku aptīta aukliņa var sažņirgties tâ, ka grūti atraisīt Laud.

Avots: ME III, 800

šņir̂ga ² šņir̂ga ² Ahs., = ņē̦ga 1: tāds šņirga sivē̦ns, ne˙kuo neē̦d! Ahs, n. RKr. XV1I, 57. Vgl. šņe̦rga.

Avots: ME IV, 95

‡ šņirģelis Strods Par. vōrdn. 171 "?".

Avots: EH II, 653

šņirkât,

2): auch (mit ir̃) Salis; "mit einem stumpfen Gerät schneiden"
(mit "ir̃") Bixten u. a., (mit "ir̂ ² ") Nigr. u. a.; hörbar zerbeissen (wo?): kaķis šņirkā (mit "ir̂") peli.

Avots: EH II, 653

šņirkât,

1) knirschen (?):
ve̦lni lē̦kā . . . zuobus ņirgdami un šņirkādami Rainis Uguns un nakts 49;

2) hörbar schneiden
Wandsen, Warkl.;

3) zirpen:
siseņi šņir̂kā ² Arrasch;

4) Flüssiges durch die Zähne hinausspritzen
(mit ir̂ ² ) MSil.

Avots: ME IV, 95

šņirks! Interjektion: šņirks, šņirks! grābekļa . . . dzelzs zari dusmīgi griêžas . . . granītā Vēr. II, 1409.

Avots: ME IV, 95

šņirkšêt, šņirkšķêt, -u, -ẽju, = šņirkstêt, ņirkš(ķ)êt: man zuobi vien šņirkš nuo dusmām A. XX, 723. nažu griêzieni šnirkšķējuši LP. V, 103.

Avots: ME IV, 95

sņirkstêt, s. snirkstêt.

Avots: ME III, 979

šņir̂kstêt: zirkles tādas asas, - šņirkst vien, kad griež Sonnaxt. pele šņirkst kaķa zuobuos Fehteln, Fest.

Avots: EH II, 653

šņir̂kstêt Saikava, šņir̂kstêt ² (daneben das Praesens šņir̃kst) Schibbenhof, -u, -ẽju, = snirkstêt, ņirkstêt, knirschen U. unter snirkt: zuobi sacirtās, šnirkstēja kâ zvē̦ram A. Brigader Daugava I, 837. aiz dusmam (sāpem) zuobus griež, ka šņirkst vien Fest. šņirkst sniegs zem kājam Saikava, Sessw. pa šņirkstuošuo sniegu Veselis Saules kapsē̦ta 193. šnirkstuošiem . . . zābaciņiem pa grantē̦tuo .., ceļu aizgājusi 71. nazis šņir̂kst gar akmeni ve̦lkuot Mar. izkapts šņirkst zemē Laud. zem zābakiem šņirkstēja kluona zvirgzdi Jauns. III, 41, Lennew., Wessen, (mit ir̂ ) Bers. suoļi . . . šņirkstēja uz sasalušā, sniegainā ielas bruģa Saul. Zalktis II, 42. viņa ēda, ka šņirkstēja (mit ir̂ Bers.) vien Saul. I, 57, maizē smiltis, zuobuos šņirkst Alswig., Fest., Smilten, Odsen, Salisb., Sermus, (mit ir̂ ² ) MSil. gaļa vēl nav gatava (ist noch nicht gar), šņirkst pa zuobiem Schibbenhof. stikls šņirkstē̦dams pārgriêž . . . kurpi Vēr. II, 1412, Ruj., Schwanb., Selsau, (mit ir̃ ) Grünw., (mit ir̂ ) Nötk., (mit ir̂ ² ) Stenden. šņirkstē̦dams pluosts piespiežas pie tilta A. Upītis J. 1. 34. kāpuostu un runkuļu lapu šņirkstēšana MWM. VIII, 594. sāk ravēt, pļauj ka šņirkst ² vien Stenden. Vgl. ņirkstêt.

Avots: ME IV, 95

šņirkstinât,

1) tr., fakt. zu šņirkstêt, knirschen machen;
zuobus MWM. VIII, 837. ar šķērēm šņir̃kstinât AP., (mit ìr ² ) Selsau, Sessw., (mit ir̂ ) Gr.-Buschhof, Saikava, Schwanb.;

2) intr., freqn., knirschen
Dr.

Avots: ME IV, 95

‡ šņirkstuoņa PV., das Geknirsch: zuobu sņirkstināšanas s. iet caur kauliem.

Avots: EH II, 653

šņirpstêt Kav., schlummern, im Halbschlaf sein.

Avots: ME IV, 95

I žņirgt, -dzu, (die Zähne) fletschen: kuo nu žņirdz tuos zuobus tik daudz! Kalz. žņirdz zuobus kâ suns Grawendahl.

Avots: ME IV, 825

II žņir̂gt Jürg., -gstu, -gu, knirschen: sniegs žņirgst zem kājām Jürg.

Avots: ME IV, 825

žņir̂ka Lubn., comm., ein unruhiges, weinerliches Kind.

Avots: ME IV, 825

žņir̂kstêt Adl., Burtn., C., (von einem kurzen Geräusch!), Erlaa, Golg., Heidenfeld, Jürg., Kalz., KatrE., Kegeln, Kl., Lenzenhof, Lubn., Mar., Marzenhof, Meselau, N. - Peb., Prl., Saikava, Schwanb., Selsau, (mit ir̃ ) C. (von einem andauernden Geräusch!), Fockenhof, Kegeln, Lems., Salis, (mit ir̂ ² ) AP., Arrasch, Grünw., = šņir̂kstêt, knirschen Bērzgale, Grawendahl, Kokn., Makašē̦ni, Ružina, Warkl., Vīt.: ja maizē smiltis, tad ē̦duot zuobi (zuobuos) žņirkst Panemune u. a. aiz dusmām grìež zuobus, ka žņirkst vien. kaķis ē̦d peli, ka žņirkst vien. kad ar ragavām brauc pa granti, vai nazi uz akmens vai ķieģeļa trin, tad žņirkst. plāns le̦dus žņirkst pāri staigājuot Saikava. slieces žņirkst sniegā A. Upītis J. l. 22. žņirkstuot spiežas dzelzs caur miesu Druva II, 392. grāba grantē̦tuos celiņus, ka žņirkstēja vien Jaun. mežk. 79.

Avots: ME IV, 826

nùoņir̂kšķêt (unter nùoņir̂kstêt): salūza ritenis, zem smagā ve̦zuma nuoņirkšķēja vien Tirs. n. RKr. XVII, 70.

Avots: EH II, 73

‡ šņirgâtiês Meiran "ņirgãties".

Avots: EH II, 653

àizdibinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, kājiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22

‡ atņeršķis (zuobus) Celm., = atņirdzis (s. unter atņirgt).

Avots: EH I, 157

atņergt (unter atņirgt), ‡

2) die Zähne fletschend antworten
(mit er̂) Saikava n. FBR. IV, 70.

Avots: EH I, 157

atņergt zuobus Austriņ, gleichbed. mit atņirgt z.

Avots: ME I, 180

‡ bŗikstêt, -u, -ẽju, = brikšķêt: dzirdēja ... kaulus ņirkstam un bŗikstam Janš. Bandavā I, 151. rudzi un pūŗi tādi, ka bŗikst Paipala 45.

Avots: EH I, 248

II dirba "?": zirga dirba (Arbeit? vgl. darbs), vistas ņirba Naud.

Avots: ME I, 469

erģis, ‡

3) "ņirga, ģeķīgs mēļuotājs, smējējs" Druw., Geistershof, Selsau; wer fortwährend zu lachen pflegt Schwanb. Vgl. ‡ ērģis.

Avots: EH I, 370

grĩnêt [Bl.], -ẽju, intr., höhnisch lachen, spötteln : viņš atkal ieminējās grīnē̦dams Purap. kas grīnēja un zuobuojās? MWM. V, 466. šaubas ņirdzuot grīnē Rainis Ave sol 36. Aus mnd. grīnen.

Avots: ME I, 657

[ìeņer̂kstêtiês,

1) aufheulen, bellend anschlagen:
šāvis suni; suns ieņerkstējies un bijis pa˙galam Serbigal;

2) = ieņirkstēties.

Avots: ME II, 49

[ìenirkstêtiês AP., Burtn., Tuckum u. a., = ieņirkstēties 1: ve̦cs kuoks vējā ienirkstas. slidām skrejuot le̦dus ienirkstas.]

Avots: ME II, 48

ìešmaukstêties, anfangen zu knacken, zu knallen: B., zuobus atņirdzis, grābj, tâ ka iešmaukstas Liev.

Avots: ME II, 77

ļe̦mpuru ļumpuriem"?": pār kalniņu paņirbēja ļe̦mpuru ļumpuriem skrejuoša zē̦na baltā galva Duomas III, 1295.

Avots: ME II, 536

I ļir̂ga ² [Nigr., Selg.], comm., eine Person, die grinst Selg. n. Etn. IV, 130. [Reimwort zu ņirga].

Avots: ME II, 541

‡ milnêt,

1) "?": gāja uz durvīm kas kâ bieza ē̦na milnēja kaktā Brigadere Daugava 1928, S. 832. kâ atņirgta zvē̦ra rīkle milnēja klinšu plaisa S. 842.;

2) "kvernêt" Grawendahl: kuo tu visu dienu te milni?

Avots: EH I, 814

ņar̂kstêt Mat., ņar̂kšķêt, ņar̂kšêt C., ņārkšķêt Spr., -u, -ẽju, intr., schwatzen, brummen, weinen, flennen Spr.: bērniņi čīkstēja un ņarkstēja Purap. kuo tu ņarkši? Mag. XIII, 2, 56. plēšas, ka ņarkš vien Paul.; ņarkšêt, weinerlich sein (von Kindern) Linden n. U., knarren Taurkaln n. U.: [jaunās kurpes ņârkš 2 (= čīkst). ka nevar klusu paiet Dunika]. Refl. ņarkšķîtiês, (aus Eigensinn) weinen Spr. [Zu ņe̦rka, ņirkstis u. a., s. Persson IF. XXXV, 210 und Fick Wrtb. III ⁴ , 520 f.]

Avots: ME II, 896

nḕrbuļi, ² Wachtelweizen (melam-pyrum) RKr. II, 74, Birzm.: vis˙apkārt ņirbēja nē̦rbuļi un platas papardes Dz. Vēstn. - Vgl. nārbule.

Avots: ME II, 742

[ne̦rguôt U., unter ņirguôt, grieflachen; Vgl. ņirgât.]

Avots: ME II, 730

ņe̦rka, comm.,

1) ein weinerlicher Mensch, ein solches Kind
U., Nerft [ņe̦rka];

2) [ņê̦rka ² od. ņê̦rkulis ² Stenden, jem. (von Menschen und Tieren), der wenig isst und nicht gedeiht;
ņe̦rka ² , ein Ferkel, das nicht gern fressen will Schnikkern]; ein Kostverächter Wain. [In der Bed. 1 nebst ņirkstêt u. a. nach Persson IF. XXXV, 210 zu d. nergeln "halblaut und mürrisch weinen."]

Avots: ME II, 900

ņer̂kstêt [Alt-Rahden], ņer̂kšķêt, ņer̂kšêt [Lös., Fest., Alt-Rahden], -u, -ẽju, [ņerkšt Wessen], intr., jämmerliche Laute von sich geben, quarren, weinerlich sein, jämmerlich miauen, [knurren, murren]: bē̦rns, cūka, sivē̦ns, kaķis ņerkst. dibe̦nā pa apse̦gtu šūpuli kaut kas spārdās un ņerkš JR. VII, 101. kaķi atņirgtiem zuobiem ņerkstēja un kauca AU. cūkas ņerkšē̦damas spiedās kuopā Jauns. ņe̦rkstuoša klaudzēšana Rīg. Av. [nevarēja sadabūt latviešus, kas būtu spejīgi saprast baltu intereses, kuŗi neņerkšķē̦tu un ar kuŗiem varē̦tu sadzīvuot De̦glavs Rīga II, 1, 540. ragaviņas asi ņerkš K. Students Latvis No 1558.]

Avots: ME II, 900, 901

nesiẽviẽte ,* das Unweib: šīs nesievietes ņirgādamās atzinās MWM. VI, 883.

Avots: ME II, 733

‡ ņibrêt Meselau, = ņir̂bêt.

Avots: EH II, 114

nira, nire, ņira, Taucher od. Wasserhuhn St.; die schwarze Seeschwalbe Hug.; die Schellente (glaucion clangula) Konv. ² 2921; jūras nira, der Seetaucher (colymbus) Konv. ¹ 758. vē̦rtas nira, puffinus brevicaudus MWM. XI, 718. nira (Var.: nire, nira) brēca e̦ze̦rā BW. 13234, 23. labāk nira e̦ze̦rā, ne bāliņa līgaviņa 13234, 3. Zu nirt.

Avots: ME II, 745

I nirga U., s. ņirga.

Avots: ME II, 745

nirgt, s. ņir̂gt.

Avots: ME II, 745

niršķêt, s. ņirkstêt.

Avots: ME II, 745

[pãrmirguôt Vīt. " = pãrņirbêt 4.]

Avots: ME III, 167

šàipît ² : š. ("atplēst, atņirgt") muti Auleja. Refl. -tiês: wiederholt lächeln, lachen Auleja: nešaipies! te smiekla nav! "viegli izsmiet" Kaltenbr.: kuo tu šaipies par mani?

Avots: EH II, 621

‡ skràmbuôts ² Sessw., geschrammt: akmens krūtis skrambuotas šņirkstēja Rainis Dz. un d. II, 124.

Avots: EH II, 507

šņarkstêt, knarren (von einer vollgeladenen Fuhre) Spr.; vom Laut, der beim Beissen zu hören ist (mit ar̂) Saikava; knirschen, knistern : sniegs zem kājām šņàrkst ² (= šņirkst) Nerft.

Avots: ME IV, 92

šņe̦r̃ga Bershof, wer an der Speise zu mäkeln pflegt und abgemagert ist.; nach MSiI.: ein wählerisch fressendes Vieh. Vgl. šņirga und ņe̦rga I I. Etwa zu norw. snerka "einschrumpfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 701)?

Avots: ME IV, 94

šņerglis,

2): auch (mit er̃) Sermus, (mit er̂) Kussen;

3): šņer̂gļi - auch Kaltenbr., sing. šņer̂glis Oknist, (mit er̃) Sermus, (mit er) Pērse; ‡

5) "ņirga" (mit er̂) Kussen; ‡

6) "ein junges Tier, dem man das Trinken nicht beibringen kann"
Pērse; ‡

7) ein schlaffer, kraftloser Mensch
(mit er̂) Kaltenbr.

Avots: EH II, 652

snirkstêt Warkl., sņirkstêt LKVv., snirkšêt, snirkt, knirschen U.: luopi ē̦d, ka snĩkš vien Ruj. kaķis ē̦d peli, ka sņiŗkst vien Nigr. sniegs snir̃kš Ruj., (mit ìr ² ) Schwanb. smiltis zem kājām snìrkst ² Bers. Zu an. snǫrgla (wenn mit g aus k! ) "röcheln", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 698 f. und Persson IF. XXXV, 210.

Avots: ME III, 977

strēgt,

1) strē̦gu oder (Lasd.) strè̦dzu, strēdzu, einschiessen, einsinken, (im Sumpf) stecken bleiben
Baldohn, (mit è ² ) Warkl. (prs. strē̦dzu), Schwanb., (mit è) Jürg., Arrasch: es tevi strēdzināšu strē̦guošā (Var.: strieguošā) avuotā BW. 23247 var. purvā kājas strē̦dz Lasd.;

2) prt. strēgu, sich anstauen
Peb., Memelshof, (mit ê) Saikava (prs. strē̦dzu), (mit ê̦ ² ) Bauske, (mit è ² ) Lubn., Gr. - Buschhof, (mit ẽ) Roop, Serben, Schujen, Smilten, Sermus. Refl. strègtiês ² sich drängen Lennew.: mākuoņi vēlās un strēdzās pa pē̦rkuoņiem, vē̦trām un negaisiem Asp. - Subst. strē̦gums"?": vējš ieplešas burās un svilpdams skrien strēgumā, uoļi kâ žņirkst Druva II, 1395. Nebst strē̦gns zu stragns.

Avots: ME IV, 1087

stirkšinât: "2" ME. III, 1073 zu ersetzen durch "2)"; ‡

3) von verschiedenen Lauten:
ar ruokām appļauj malas, lai var ar mašīnu s. (mit ir̃ ) Orellen. puika tik min paminu un stir̃kšina ratiņu Seyershof. spārnuots ... mākuonis (von Schwalben) stirkšinādams paņirb gaisā A. Upītis Pirmā nakts 24. ar koleru saslimušie sēdēja uz puodeļiem un tik stirkšināja (entleerten sich hörbar) Frauenb.

Avots: EH II, 581

švaiplîtiês, = ņirgâties, still, ironisch, zynisch lachen. Vgl. svaipît lūpas und šaipîties.

Avots: ME IV, 113

švīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, = švīkstêt: zīda svārki staigājuot švīkšķ Lennew. ja būs rudzi, tad švīkšēs (Var.: svīkšķēs, švīkšķēja) BW. 25853, 1. iet, ka švĩkšķ vien Etn. IV, 76. klase . . . sāka kustēties, ņirbēt, švīkšēt Upītis Nemiers 3. vārnas ... gaisā švīkšē̦damas... 75.

Avots: ME IV, 119

švīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, = švīkstêt: zīda svārki staigājuot švīkšķ Lennew. ja būs rudzi, tad švīkšēs (Var.: svīkšķēs, švīkšķēja) BW. 25853, 1. iet, ka švĩkšķ vien Etn. IV, 76. klase . . . sāka kustēties, ņirbēt, švīkšēt Upītis Nemiers 3. vārnas ... gaisā švīkšē̦damas... 75.

Avots: ME IV, 119

virbêt, -u, -ẽju, = ņir̂bêt (mit ìr ² ) Sessw.; flimmern (mit ir̂ ) Jürg.: māte ada, ka adatas vien virb Sessw. puikas skrien, ka kājas vien virb ebenda. acīs sāk virbēt Jürg. Wohl zur wurzel u̯er- "drehen, biegen" (in virbs, li. virpė´ti "beben, zittern" u. a.).

Avots: ME IV, 603

virmuôt Allendorf (mit ir̂ ² ), Aahof, Annenburg, Ekau, Garrosen, Grünw., Kalzenau, Meiran, Mesoten, Sessw., Vīt., sich leicht zitternd und flimmernd bewegen, kräuseln, vibrieren; kleine Blasen werfen (vor dem Sieden) Üxküll, (mit ir̂ ² ) Grünwald: dienvidū klusā laikā saulītē skatuoties viss gaiss virmuo (mit ìr ² Adl.) un ņirb Kurs., Vīt. nuo pusdienas debesīm virmuo karstums Domas III, 432. siltuma tâ ir virmuo Kalzenau. ūdens jau virmuo, drīz sāks pilnīgi vārīties Annenb. ūdens katlā pamazām vārīdamies virmuo Sessw. ūdens upē nuo lē̦na vēja virmuo ebenda. vēja pūsmai pūšuot jūra trīcēja virmuodama D. Gorkijs 8. ūdens ap akmeņiem virmuo un krāc A. v. J. 1903, S. 30. vietām virmuo lielas ūdeņa paltes Stari III, 225. tumšs virmuo . . atvars Druva II, 1395. garaiņi virmuo Meiran. ielu uguņu blāzma virmuoja gaisā Laivitņš. pie ... debess ... zvaigznes virmuo Kurcijs Bez prieka un dailes 65. virmuojuoša ze̦lta putekļu straume Domas III, 409. ļaužu drūzma ... sāka virmuot Upītis Sieviete 288. kas tur virmuoja cilvē̦ku ... ! Ezeriņš Leijerk. II, 144. Wohl zur Wurzel von virt.

Avots: ME IV, 608

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758

II zviļš,

1) glänzend, leuchtend:
Tauns (= Name eines Sees) ņirb saulē zviļš K. Kraujiņš;

2) "= spuožs (in geistiger Hinsicht)" Lennew. (mit ìļ ² ): zv. cilvē̦ks. Zur Wurzel von zvìlnêt II.

Avots: ME IV, 776

žvirs,

1) = žvira 1 Saikava, Warkh., Warkl., Lettg.: maize ar dzirnu akmeņa žviriem ē̦duot šņir̂kst Saikava;

2) = žvira 2 Lubn., Ludsen: mājas ir taisītas nuo rupja, akmistaina žvira, sajaukta ar kaļķi L. W. 1921. Nr. 41, _2.

Avots: ME IV, 846