Paplašinātā meklēšana

‡ àizžẽlniẽks, ein Beschützer Segewold.

Avots: EH I, 65

‡ àizž,~luôt,

1) in Schutz nehmen
Segewold;

2) kuo nu mirušuo vairs aizžē̦luosi? was soll man sich noch um einen Toten grämen (da es doch nicht hilft)?

Avots: EH I, 65

apžẽlniẽks, gew. apžẽ̦luôtãjs, der Begnadiger, der Barmherzigkeit übt: vēl lielais apžēlnieks lēnību parāda GL.; lielais apžē̦luotājs, der Heiland Kaudz. M.

Avots: ME I, 139

apžẽ̦luôt, tr.,

1) begnadigen, Barmherzigkeit üben an jem.:
apžē̦luot viņš tuos nedrīkstēja JK.; apžē̦luots grēcinieks Kaudz. M. viņš apžē̦luots karaļa varā un stāvēs Dünsb.;

2) beklagen, bereuen:
grē̦kus U., gew. nuožē̦luot. Refl. -tiês par, sich erbarmen: tad ķēniņa meita apžē̦luojās par Muozu II Mos. 2, 6. Dazu ap˙žẽl als Verkürzung des Imper. ap˙žẽ̦luojies "erbarme dich!": bet - ap˙žēl! tas jau maksās tīru baltu naudu A. XX, 85.

Avots: ME I, 139

dìemžẽ̦l (dimžẽ̦l Dond.), leider: šuodien diemžẽ̦l nevaru jūs apciemuot. Aus dievam žē̦l (so noch BW. 21160).

Avots: ME I, 481

dim˙žẽ̦l Dond., für diemžē̦l, leider.

Avots: ME I, 468

ìežẽ̦luôtiês, von Mitleid ergriffen werden, sich erbarmen; der Gegenstand des Mitleides steht,

a) lokal im Nom.: puisim iežē̦luojās kākis LP. III, 74; IV, 123, VI, 628;

b) im Gen.: tai iežē̦luojās cietumnieka;

c) gew. par mit d. Akk.: dē̦lam sirds iežē̦luojās par meitu LP. V, 261. par visiem viņš iežē̦luojas un līdz raud Rainis Ze̦lta zirgs 18. Ungew. das Aktiv: kas iežē̦luos brāli JR. IV, 118.

Avots: ME II, 93

izžẽ̦luôt, ‡

2) zu Ende trauern, austrauern:
kad sirdī kas ieē̦das, tad ir jāizdzīvuo un jāizže̦luo Brigadere Daugava 1928, S. 959. Refl. -tiês: izspriedušies, izžē̦luojušies, visi bez cerībām atkal izklīda Pas. X, 567.

Avots: EH I, 498

izžẽ̦luôt, tr., Nachsicht erweisen, schonen: bet ja šim e̦suot uotrs mežsargs līdza, tad šis nevaruot ne+kā izžē̦luot JU. Refl. - tiês, sich ausjammern, zur Genüge klagen: diezgan izžē̦luojušies, bērinieki apē̦duši, kuo paņē̦muši līdz K. Müller.

Avots: ME I, 833

[nežẽ̦lastĩba, die Ungnade.]

Avots: ME II, 742

nežẽlĩba, die Unbarmherzigkeit, Grausamkeit: avīzes sašutušas par gaismā ce̦ltām nežēlībām B. Vēstn. ziņas par tuvām nežēlībām pārspīlē̦tas ebenda.

Avots: ME II, 742

nežẽlîgs: nežēlīgi bija daudz (sehr viel) Kaltenbr.

Avots: EH II, 23

nežẽlîgs, unbarmherzig, grausam: citreiz kādā muižā bij ļuoti nežēlīgs un dikti ciets kungs LP. IV, 164. bet nu vīrs vilku sācis nežēlīgi mietēt IV. 162.

Avots: ME II, 742

‡ nežēlnieks, der Unbarmherzige (?): es ar kādreiz biju ... iemīlējies, un ... manējai nežēlniecei arī bija gaiši mati Veselis Netic. Toma mīlest. 79.

Avots: EH II, 23

nùožē̦las, (das Bedauern, Leidwesen, Schmerzgefühll: Ve̦rlē̦na nuožē̦lu dziesma. [mani pārņe̦m lielas nuožē̦las Jürg., Vank., Segew., Autz, Grünh. nuožē̦lu pilns. ka nav gājis uz kaimiņiem Veselis Tīr. ļaudis.]

Avots: ME II, 893

nùožẽlniẽks* der Büsser: bieži paspīdēja zem prieka tē̦rpas nuožēlnieka kre̦kls Zalkt.; Druva I, 561.

Avots: ME II, 893

nùožẽ̦luôt,

2): auch Wilzen; ‡

3) (liebkosend) beschwichtigen, beruhigen:
n. maziņuo, lai neraud Frauenb. rāja mani māmulīte, izrājuse nuožē̦luoja BW. 4186; ‡

4) geizend zu knapp anfertigen
Lems.: nuožē̦luoti (= šauri) brunči. Refl. -tiês: leitis gan priecīgs ..., bet tuomē̦r nuodunduo un nuožē̦luojas: "ak skāde, ka ..." Pas. XII, 389.

Avots: EH II, 110

nùožē̦luôt, tr.,

1) bereuen, bedauern:
nuožē̦luo pats sevi, bet ne citu. tik nuožē̦luojami e̦suot, ka nezinuot, kur muļķītis palicis LP. IV, 153. duodi, duodi, māmuliņa, gan tu mani nuožē̦luosi! BW. 15318. [tu esi bēdīgs un nuožē̦luotins Offenb. 3, 17;

2) durch Neid behexen:
tas bē̦rns ir nuožē̦luots Biel. n. U., es hat einem leidgetan, das Kind nicht selber zu besitzen.] Refl. -tiês, jammern, wehklagen: nuoraudājies vīrs, nuožē̦luojies LP. VII, 976. Subst. nùožē̦luõjums, die Reue: nelīdzē̦tu. arī ne˙kā, ja es tâ gribē̦tu vīst un nīkuļuot nuožē̦luojumā un satriekumā Vēr. II, 1339; nùožē̦luôšana, das Bereuen; grē̦ku nuožē̦luošana, die Reue; nùožē̦luôtãjs, wer bereut, bedauert, der Tröster.

Avots: ME II, 893

nùožẽ̦lums, die Reue: kad es atgriezuos, tad nuožē̦lums man nāca Jer. 31, 19; Ezechiel 27, 31. tīk dievam grē̦ku nuožē̦lums GL. [nuožē̦lums par savu gara nabadzību Austriņš Nuopūtas vējā 107.]

Avots: ME II, 893

pãržẽ̦luôtiês: stāv apkārt pāržē̦luodamies Lange Latv. ārste 3.

Avots: EH XIII, 216

[pãržẽ̦luôtiês, sich übermässig abhärmen: māte pāržē̦luojusies meitas nāves dēļ Bauske.]

Avots: ME III, 189

pažẽ̦luôt, Refl. -tiês: kādu stundu ... kuopā pažē̦luojušās un parunājušās Janš. Apsk. 1903, S. 177.

Avots: EH XIII, 194

pìežẽ̦luôt, tr., sich (zur Genüge) erbarmen, Mitleid erweisen, schonen: kungs var gaude̦nu cilvē̦ku žē̦luot; kuo nu piežē̦luos nabaga cilvē̦ks? Ahs. n. RKr. XVII, 46. viņa bij saudzējama un piežē̦luojama Alm. Refl. -tiês, sich schonen: esi par daudz ... sapūlējies. būtu cik necik piežē̦luojies, gan dažu labu gadiņu būtu varējis vēl kungam klausīt Alm. tu jau vari piežē̦luoties, ja vēl neesi īsti uz kājām Alm. Meitene nuo sv. 104.

Avots: ME III, 313

sažēlêt, vom Mitleid oder Kummer erfasst werden: kad sirsniņa sažēlēja, pašas bira asariņas BW. 128. - man sažē̦l, es ist mir leid U.: celiņā man sažē̦l, mātei ruoku neatdevu BW. 18446.

Avots: ME III, 799

sažẽlinât Lindenhof, Nötk., Druw., Selsau u. a., Dr., Mitleid empfinden machen: s. uotram sirdi Latvis; "sasāpināt" Bers.; "verbittern; weinen machen" Kalwen.

Avots: ME III, 799

‡ sažẽ̦luôt, sich erbarmen (mit dem Obj. im Akk.): tas var s. vai visu pasauli Kaudz. Izjurieši 127. Refl. -tiês (s. ME. III, 799), ‡

3) = sažēlêt: reizu reizēm pablenzu, vai viņa sažē̦luojas A. Upītis Ģertr. 304.

Avots: EH XVI, 468

sažē̦luôtiês,

1) jammern
(intr.): man sažē̦luojās par viņu, mich jammert seiner Für. I (unter žē̦luoties);

2) sich zu viel dem Jammer, Leid, Mitleid hingeben:
sažē̦luosies un paliksi vēl slima Saul. III, 44.

Avots: ME III, 799

sir̂dsžẽ̦lastĩba* MWM. X, 713, Herzensmitleid Biel.

Avots: ME III, 845

žẽ̦l: ž. tas nabaga bē̦r[n]s Wirginalen.

Avots: EH II, 818

žẽ̦l, Adv., leid: man (ir) žē̦l, es tut mir leid. tas man žē̦l, das ist mir leid U. man tevis žē̦l, du tust mir leid. žē̦l! traurig! das ist zu bedauern U. Sprw.: skuopam paēst žē̦l Br. sak. v. 1118. žē̦l viešiņas, žē̦l pīraga (von einem Unentschlossenen gesagt) 1470. žē̦l tēviņa, bail mātītes 1261. lai man žē̦l, kā man žē̦l, žē̦l jaunā bāleliņa BW. 17491. lai man žē̦l, kuo man žē̦l, žē̦l man sava vaiņadziņa 24593. ja tautām galda žē̦l, mums māsiņas vēl žē̦lāki 19177 var. Ļē̦pausim suņa bijis žē̦l LP. IV, 88. žē̦l savas meitas VII, 41. vai tev ir pēc manim žē̦l? BW. 33615. gana man žē̦l palika tam ciemam caurejuot 383, 1. meitai žē̦l palicis par saimnieka žē̦labām LP. V, 124. ķēniņam palicis žē̦l par meitu VI, 642. ai dieviņ, dievam žē̦l (Var.: ij dievam žē̦li bij), kalpam skaista līgaviņa! BW. 21160. dievam žē̦l, leider Gottes U. (gew. dìemžẽ̦l). žē̦l darīt, zuleide tun, ein Leid zufügen, betrüben: migla, migla, rasa, rasa, tā man žē̦l padarīja: nuogulēja bāliņam smalku linu tīrumiņu BW. 28372. žē̦l nedaru māmiņai 132, 2 var. darāt žē̦l tai māsiņai! 26265. brālīt[i]s man žē̦l darīja, es brālim vēl žē̦lāk 17864, 2 var. tālu duot žē̦l nācās (tat, wurde es leid) 12446, 3 var. tam puišam žē̦l nācās, kam nav tādas līgaviņas 477, 1. žē̦l nākties L. "sich zu Herzen gehen lassen". Aus der Vorstufe von r. жаль "leid".

Avots: ME IV, 805

žẽ̦la, = žē̦lastĩba: bez žē̦las... puķes lauž Apsk. v. J. 1903, S. 38.

Avots: ME IV, 805

‡ II žè̦la ² Fest. n. FBR. XVII, 82, = žẽ̦l.

Avots: EH II, 818

‡ žē̦laba, Wehmut: tev būs kauns, man - ž. (Var.: žē̦l) BW. 21961, 1.

Avots: EH II, 818

žẽ̦labaîns, kläglich, wehmütig: lai nedzirdē̦tu žē̦labaiņuo šņukstēšanu Domas II, 1028. žē̦labaini ste̦n Līgotnis. žē̦labainā balsī Pūrs I, 154. žē̦labaina sirsniņa Dr. vēja kuokle žē̦labaina U. b. 85, 50. žē̦labainas dzejas MWM. VII, 903.

Avots: ME IV, 805

žẽ̦labas, auch žē̦labi, Klagen, Wehmut, Bedauern, Reue U. (unbek. in Dond., Dunika, Schnehpeln, Stenden): mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost RKr. VI, 462. tautām lielas žē̦labinas BW. 6377. es savai māmiņai žē̦labiņas padarīju 8006. ja neduosi tuo meitiņu, es nuomiršu žē̦labās 13250, 32. iešu pate pakaļā gredzeniņa žē̦labās 6266. sirdē̦stiem, žē̦labiem salauzīju zuobentiņu 13747 (aus Kastran). ķēniņš ieņēma tādas žē̦labas prātā LP. VI, 947. žē̦labās nevarējuse ne nuomazgāt miruoni V, 62. Aus der Vorstufe von r. жáлоба "Klage".

Avots: ME IV, 805

žẽ̦las, Leid, Traueŗ Wehmut Wid., AP., Ar., Dickeln, Drosth., Gotthardsberg, Grünw., Kalnmuiža, Kegeln, Luttr., Nötk., Ronneb. - Neuhof, Ruj., Wesselshof, Vīt.; Sehnsucht: darīs žē̦las māmiņai BW. 16140, 4 var. žē̦las māc krūti JR. V, 118. sirds man tiek tik pilna žē̦lu Krūza Zelta laipa 76. bija lielas žē̦las Drosth. viens pats dē̦ls un nuomiris. ve̦cajiem lielas žē̦las Vīt. mani sagrāba pēc tevis tādas žē̦las Deglavs Rīga II, 1, 603.

Avots: ME IV, 805

žè̦lasti ² Gr. - Buschh., = žẽ̦labas. Aus der Vorstufe von r. жáлость "Mitleid".

Avots: ME IV, 805

žẽ̦lastība,

2): pati deva baltas maizes, pati - lielas žē̦lastības Tdz. 38469.

Avots: EH II, 818

žẽ̦lastĩba,

1) die Gnade, die Barmherzigkeit, das Erbarmen:
nuo dieviņa žē̦lastība BW. 31614. viena maza žē̦lastība nuo... brāleliņa 13734, 3. kāpēc tev vajadzēja nabadziņam viņa žē̦lastības dāvaniņu nuozagt? Dīcm. pas. v. I, 74. viņš ēdis ve̦cākā brāļa žē̦lastības maizi LP. VI, 598. senāk kungi deva kalpiem ve̦cumā žē̦lastības maizi Frauenb. pūrs nesējam jāizne̦s bez žē̦lastības BW. III, 1, S. 96;

2) das Betrübtsein
U. ("selten"): tē̦vs un māte palika iekš žē̦lastības, Vater und Mutter blieben in Betrübnis zurück (als das Kind zu Grabe gebracht wurde) Ruj. n. U.;

3) žē̦lastība luogam priekšā, ein Fenstergitter
Ruj. n. U.;

4) Plur. žē̦lastības, das Weinen eines Kindes:
ka[d] mani ierauga, tūliņ laiž žē̦lastības vaļā Frauenb. In der Bed. 3 aus frz. jalousie "Gitterfenster" umgebildet.

Avots: ME IV, 805, 806

I žēles: saldē sāpīgas žēles glabā dvēseles pe̦lni.

Avots: EH II, 818

I žēles, = žẽ̦las Nötk. (mit ẽ): staltā sirdī nav te žēles (oder gen. s.? Bed.?) Asp. Ziedu klēpis 85.

Avots: ME IV, 806

II žēles, = ģēles, das Sodbrennen Aiviekste. Mit ž- aus ostle. dž- < ģ-?

Avots: ME IV, 806

žèlestība ² : auch Lng.

Avots: EH II, 818

žèlestība ² Warkh., Zvirgzdine, = žẽ̦lastĩba: nāve... bija traki nikna un... griêza ļaudis bez žēlestības Pas. IV, 52 (aus Rositten; ähnlich VII, 247). liela dieva žēlestība BW. 20126.

Avots: ME IV, 806

žẽ̦li, Adv.,

1) = žẽ̦l, leid: Laima man gan dar[a] žē̦li, vēl māmiņa juo žē̦lāk BW. 5365, 3 var. tautiņām vēl žē̦lāki, kas es augu bāliņuos 10217, 5 var. tautas man žē̦li dara, es tautām vēl žē̦lāk 24632, 1;

2) kläglich
U.: māte manis žē̦li raud BW. piel. ² 4118 ^1. kur dzirdēji tuo vārdiņu, kas tik žē̦li sirdī skan? 1008. es atradu sav[u] māsiņu gauži žē̦li raudājam 13730, 40. saimnieks žē̦li lūdz LP. IV, 154. sievas dziedāja tâ žē̦li, žē̦li VII, 398. suns tik žē̦li skatās, lai duod viņam maizi Frauenb.

Avots: ME IV, 806

žẽlĩba,

2): kas māmeņai nuo meitiņas? žēlībeņas vien darīja! Tdz. 36950.

Avots: EH II, 819

žẽlĩba,

1) = žẽ̦lastĩba 1 Wid.;

2) auch Plur. žēlības, das Mitleiden
St., das Leidwesen U.: ni˙vienam es nesaku savu lielu žēlībeņu BW. 4152, 1. par māmeņas žēlībām 5057.

Avots: ME IV, 806

žẽlîgs, ‡

2) "bãlgans" Kand.: žẽlīga drēbe. drēbe izskatās žēlīgi.

Avots: EH II, 819

žẽlîgs, gnädig, barmherzig, gütig, mitleidig U.; kläglich; bemitleidenswert: žēlīgais dievs Kaudz. M. 12. viņš skatījies tik žēlīgi! LP. VII, 243. tas vie˙nādi žēlīgi tuo uzlūkuojis RKr. VIII, 3. kuo, puisīti, tu uz mani tik žēlīgi raudzījies? BW. 10055. tev žēlīga valuodiņa 17506 (ähnlich: 13689). tev žēlīgi runājuot 17506, 4. žēlīga (klägliche) balss Golg. šis cilvē̦ks izskatās ļuoti žēlīgs Frauenb. putns vaimanāja... žēlīgi JK. V, 86. aitas blēja žēlīgi Fallijs Dižlatv. 5. lūgties vēl žēlīgāki LP. I, 133. procesiju pavadīja... ar žēlīgu maršu Latgalits 1922, 1. mīļā, žēlīgā! meine Liebe und Gütige! (höfliche Anrede einer Frau) St.

Avots: ME IV, 806

‡ žēliņ, = žē: ak ž. - tuo baiļu, tā kauna! Janš. Dzimtene I, 283.

Avots: EH II, 819

žēlinât,

1) freqn. zu žẽ̦luôt, sich über jem. erbarmen, jem. Güte erweisen
AP., (mit ẽ ) Lems., Nötk., Ruj.; verteidigen N. - Peb.: māte bē̦rnu želina un nelaiž ganuos Lems. kuo nu žēlini bē̦rnu! N. - Peb.;

2) fakt. zu žẽ̦luôt, sich erbarmen machen, lassen
(mit ẽ ) Grünw.;

3) weinen machen, betrüben
N. - Peb., Vīt., (mit è ² ) Golg., Kl., Sessw.: māte runādama žèlina bē̦rniem sirdi Kl. nerunā uz nelaimīguo, ka viņam neceļas vēl lielākas žē̦las, nesāc viņu žēlināt! Vīt. tā (lastīgala) žē̦li žē̦lina Asp. Ziedu klēpis 78.

Avots: ME IV, 806

‡ žèl˜istîba ² Borchow n. FBR. XIII, 21, = žèlestība ²

Avots: EH II, 819

žē̦lkaņas (?), der Schaudeŗ das Zittern (?): vēl tagad žē̦lkaņas pār kauliem pāriet JK. Vgl. šalkanas.

Avots: ME IV, 806

žẽlniẽks, ‡

2) ein Geiziger, der andera nichts gönnt
Kaugershof: kuo tu nu atkal žē̦luo kâ ž., ka es viņam kuo ieduodu!

Avots: EH II, 819

žẽlnieks PS., Trik., ein Sicherbarmendeŗ ein Retter U., Dr., ein Verteidiger Wolm.: viņam nebija ne˙viena žēlnieka A. XI, 101.

Avots: ME IV, 806

žē̦luojiņš, = žẽ̦luôtãjs: neduomā, māmalīt, tā būs tav[a] žē̦luojiņ[a]! BW. 23339 (aus Angermünde).

Avots: ME IV, 807

žẽ̦luôt,

1) jem. Erbarmen, Güte erweisen
U., Gnade erweisen, gnädig sein; bedauern, beklagen U.; (ein Kind) beruhigen, still machen Frauenb.; schonen U.; (aus Geiz) nicht geben wollen: lai dievs žē̦luo! LP. VII, 436. ne˙viens nav viņas žēluojis 835. meitene, putniņu žē̦luodama... 497. kuo jūs manis žē̦luojat? 16594, 2. žē̦luo mani žē̦luodama! 14773. es gribēju žē̦luot iet; smiekli nāca, nevarēju 22087, 4. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kam tā tuop jaunavīte! 887. brāli, brāli, žē̦luo māsu! nāk māsiņa raudādama. - lai māsiņu dievs žē̦luo, es māsiņu nežē̦luoju 13746, 1. žē̦luo mani, ieduod kādu klēpīti sìena! Frauenb. Sprw.: vienu suoli žē̦luo, desmit pazaudē Br. sak. v. 1180. ja auzu nežē̦luosi, tad zirgu pucēt nevajadzēs Br. s. v. p. 7. duos naudiņu žē̦luodams BW. 16992. saimnieks arī 200 rubļu nežē̦luoja Dīcm. pas. v. I, 12;

2) betrübt sein, trauern:
kad jauneklis dabāja zināt, ka bārenītes vairāk nav, jis cieši žē̦luoja Pas. V, 161 (aus Kārsava);

3) lieben (nicht erotisch)
Schlossberg. Refl. -tiês,

1) Erbarmen haben
L.; sich über einander erbarmen; einander Güte erweisen; einander beklagen: div[i] sērdieņi satikās, viens uotaru žē̦luojās BW. piel. ² 3981, 1. div[i] māsiņas sagājās, vien[a] ar uotru žē̦luojās BW. 26616;

2) klagen, sich beklagen
U.: iet pie skuoluotāja žē̦luoties A. XI, 105. nabadziņš aizskrēja pie dieva žē̦luoties Lp. V, 79. Jāņa māte žē̦luojas, atslēdziņa nuozudusi BW. 32765, 3. kad neņēma, žē̦luojās 11072, 4 var. tikkuo satieku savu māsu, tūlīn sāk žē̦luoties Frauenb. ķēniņš gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīcm. pas. v. I, 36. žīdiņš gaužām žē̦luojās pēc spuožajiem ze̦lta dukātiem 39. - Subst. žẽ̦luošana, das Sicherbarmen, das Gnädigsein; das Bedauern, Beklagen; das Schonen: kungs, tu atmaksāji blēžu trakuošanu ar žē̦luošanu Gesangb. 327, 2. labāk maza nuomiruse nekâ liela izauguse, būt[u] manai māmiņai jel mazāka žē̦luošana BW. 27354; žẽ̦luôžanâs, das Klagen, das Sichbeklagen; žẽ̦luõjums, das einmalige, vollendete Sicherbarmen, Bedauern, Schonen; žẽ̦luôtãjs, wer sich erbarmt, Güte, Gnade erweist; wer bedauert; wer schont: žē̦luotājs mums bē̦du tvaikuos Gesangb. 39, 4. tie bij mani žē̦luotāji BW. 4082, 4. cik man bija žē̦luotāja nuo viena bāleliņa BW.

Avots: ME IV, 807

žē̦luotins, erbärmlich, kläglich Für. I.

Avots: ME IV, 807

žẽ̦lpràtîgs, = žẽlsir̂dîgs: grēfiene bij žē̦lprātīga Sadz. viļņi 15.

Avots: ME IV, 806

žẽ̦ls, kläglich, traurig: raudāt žē̦lā balsī Wolm. u. a. birst man žē̦las asariņas BW. 26656, 2. žē̦lā balsī LP. VII, 1069. žē̦las skaņas Jürg. ar žē̦lu prātu, mit mitleidigem Herzen St.

Avots: ME IV, 806

žẽlsir̂dĩba, Wehmut, Mitleiden St.; Barmherzigkeit.

Avots: ME IV, 806

žẽlsir̂dîgs, mitleidig, bereit zum Erbarmen, Helfen L., U., barmherzig: žēlsirdīgā māsa, eine barmherzige Schwester.

Avots: ME IV, 806

žē̦lubas Nerft n. U., = žē̦labas: dē̦li žē̦lubām nevarēja BW. 4950.

Avots: ME IV, 806

žẽ̦lums: ar tiem lieliem žē̦lumiem nuomirusi BielU.

Avots: EH II, 819

žẽ̦lums, das Leidtun, die Reue L., U.; das Herzeleid U.: sirds ieņe̦m tādu žē̦lumu LP. VI, 1032. žņaudzīt ruokas aiz žē̦luma III, 70. tē̦vs žē̦lumā apņe̦mas... tēviņu pārmācīt IV, 185. žē̦lumiem (vor Herzeleid) nevarēju uz māsiņu raudzīties BW. 5731 var. es nuomiršu bēdiņās, jaunu meitu žē̦lumuos 13250, 52. nuosarkuši nuo lieliem žē̦lumiem 21824. ļaudis dara žē̦lumiņu 8580 var. meitu māmiņai trīs žē̦lumi padarīju 16718. ai jel manu žē̦lumiņu, kalpam ruokas de̦vumiņu! 15365 (ähnlich: 15460). ve̦cmāti pārņe̦m gaužs žē̦lums Latvju tauta XI, 1, 73. tik liela saimniecība uz kakla, kur tur laika par žē̦lumiem duomāt? Domas III, 204. man sirdī tāds žē̦lums, ka nevaru ne paciest Frauenb. žē̦luma gals (von höchstem Leidtun), kâ viņš ir nuonīcis! ebenda. tīri žē̦luma gals redzēt, cik tam žīdam tas zirgs ir vājš: tik tie četri kauli vien ir! ebenda.

Avots: ME IV, 806, 807

žē̦lulĩte "?": māsiņ mana, žē̦lulīte! BW. 17506 var.

Avots: ME IV, 806

aĩ [so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. aĩ und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12

ap˙žē, Festen, = ap˙žēl (unter apžē̦luôt).

Avots: EH I, 129

atbars (U.), gew. Pl. atbaras Druva I, 264 (li. atbaraĩ, ãtbaros, Hintergetreide ), auch atberes (Naud.), atbari, das Getreide, das die Wirte dem Prediger jährlich zu liefern haben; Kirchenkorn (Bauske), zu atbērt; [būs viņam atbaru bērt, tad žēluojās viņš, tam labība neizde̦vusies Manz. Post. II, 196]. uz atbaru ņemt L., leihen.

Avots: ME I, 150

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

bezbaîlība, die Furchlosigkeit: tas nuožēluojis, ka bailes gājis meklēt un bezbailību pazaudējis LP. I, 118.

Avots: ME I, 282

bũ! Interj.,

1) zur Nachahmung des Rindergebrülles:
puikas sāk tik nežēlīgi bauruot: bū, mū! MWM. VIII, 246;

2) ne bū, ne bē, gar nichts:
nezinu ne bū, ne bē̦. kas bijis, bijis, še nav palicis ne bū, ne bē, Vēr. I, 1069.

Avots: ME I, 357

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb ^2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360

dìeviņš, Demin. von dievs,

1) der Götze;
dieviņi, die verstorbenen Geister: Jurģuos baruoja pie ve̦ciem kuokiem un akmeņiem dieviņus. liek dieviņus pieminēt BW. 13646, 14; fem. dieviņa U., die Göttin (aus dem VL.);

2) in Ausrufen:
dieviņ augstais! dieviņ, tētiņ! dieviņ, tu tētiņ! dieviņ augstais, tētiņ žēlīgais! Ach Gott! - bet kur tu dieviņ! Ausruf beim Eintritt des Gegenteils von dem Erwarteten: kalnagāzējs palika mājās; bet kur tu dieviņ! vīrs dabūja sukas;

3) tas nu viņam bij dieviņ od. juo dieviņ, das war ihm nach dem Sinn
Grünh. dē̦liem juo dieviņ LP. VI, 739.

Kļūdu labojums:
die verstorbener Geister = die Geister der Verstorbenen

Avots: ME I, 484, 485

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

gauds [li. gaudùs "wehmütig"],

1) betrübend, herb:
nuo tautām gauds vārdiņš BW. 23831. duod dēliņš gaudu vārdu, duod dēliņa līgaviņa 1962;

2) bitter (von Tränen
im VL. sehr beliebt): apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529. es nebūtu raudājuse vienas gaudas (Var.: gaužas) asariņas BW. 3500. gauda (= ļuoti stipra) sāpe Schwanb.;

3) kläglich, jämmerlich, trautig:
man bij daudz gàudu ² [Lis.] dziesmu, bet es gaudi nedziedāju BW. 17272, 1. gaudā balsī runāt. Mārīte runāja lē̦nā, saraustītā, gaudā valuodā Poruk III, 184;

4) leid, schmerzlich (synonym mit
žēl): nu man žē̦l, nu man gaud (Var.: gaudi, gauži) BW. 13713. Zu gaust.

Avots: ME I, 610

glêbt [PS., Trik., Ruj.], - bju, - bu (li. [glė´bti "mit den Armen umfassen"], retten, schützen Drsth. Refl. -tiês, sich schützen, sich erwehren PS., Diez: nevar guodīgs cilvēks vairs glēbties. [glēbējs, der Retter: žēlīgs glēbējs, mīļais dievs! B. W. W. Zu glabât (s. dies), li. glèbỹs "ein Armvoll" und wohl auch ahd. klāftra "Klafter"; vgl. Fick; BB. II, 208 u. Wrtb. III ⁴ , 56.]

Avots: ME I, 626

grèceniẽks, grècinieks, grècniẽks, f. -niẽce, der Sünder, die Sünderin : esi man grēciniekam žēlīgs! meita liela grēciniece (Var.: grēceniece) BW. 6842.

Avots: ME I, 652

izencêt, ‡

2) = izplũkât 1: zâļu plūcējas nežēlīgi izeñcējušas pļavu Nötk.

Avots: EH I, 446

izprašinât, izprašinât, tr., ausfragen, ausforschen: izprašinājis sievai (auch sievu), kuŗā vietā vīrs apsēžuoties LP. VII, 178. viņš visu izprašņās Grünh., Nigr. viņi nežēlīgi izprašņāja visus sīkumus Vēr. II, 225. tē̦vs stāvēja klāt, sarunādamies un izprašņādams Vīt. 48.

Avots: ME I, 785

jâtnieks,

1) der Reiter, Kavallerist:
ai jūs, mīļi jātnieciņi BW. 13646, 8;

2) Schildreiter, der auf den Gütern das Amt hatte, den Bauern Befehle und Weisungen zu bringen in Befreff der Frohnarbeiter und dieselben beaufsichtigte;

3) ein Huremtreiber
Lems., Ruj.; maizes jātnieks, der Bettler St.: nu me̦tuos es, tu žēlīgs dievs, par maizes jātnieku Baumbach.

Avots: ME II, 107

I ķĩvis (unter ķĩve ): auch OB., Stenden, Strasden; nebij tālu līdz lieliem ķīv[j]iem un nežēlīgas kliegšanas A. Brigadere Skarbos vējos 246. viņi zuosu dēļ sanāca ķīvī Stenden.

Avots: EH I, 706, 707

klaĩga,

1) das Geschrei
Mar.: jau ceļas nežēlīga klaiga Rainis. skan caur tumsu medinieku klaiga Vēr. II, 238. Häufiger der Pl.: slimnieču klaigas, das Jammern der Kranken; aizbēgt nuo visa truokšņa un prieku klaigāt, Jubelgeschrei A. XII, 819. tiem zē̦ni klaigas starpā jauc MWM. VII, 401;

2) der Schreihals
Mar. n. RKr. XV, 118: kuo tu tâ klaigā kâ klaiga Dond.

Avots: ME II, 209

krienis (unter kriens II), ‡

2) "?": situ krieni (> ostle. krīni) galdeņā, situ galda galeņā; tauteņām krieņa žēl Tdz. 42922.

Avots: EH I, 657

‡ ļavât NB.,

1) "muti palaist": neļavā! vē̦lāk nuožēluosi;

2) anhalfend ohne Anlass beilen.

Avots: EH I, 769

ļindzêt, -u, -ẽju, freqn. ļiñdzinât [Jürg.], intr., klingen, huten: pulksteņi ļindz un skan cits caur citu. mazais pulkstenis ļindzina smalki un žēlīgi Janš.

Avots: ME II, 540

mḕ̦ms,

1) stumm:
stāv kâ mē̦ms. mē̦ms kâ mūris oder kâ zivs. ne mē̦ma vārda nesacīt, neteikt, nicht ein Wort hervorbringen. pirmā brīdī nejaudāja ne mē̦ma vārdiņa atbildēt A. XI, 813. acīs mē̦ma asara ruodas JR. V, 73. mē̦mie gari, die stummen Geister; so wird das Vieh Tr. IV, 494 bezeichnet: palīdzi nu tu, žēlīgais dievs, vadīt manus mē̦muos garus uz zaļām ganībām! mē̦ms pulskstenis, eine Uhr, die nicht schlägt. mē̦ma putriņa biezputra, eine am Silvesterabend unter Schweigen gekochte, die Zukunft enthüllende Grütze, Dickgrütze: jaunā gadā jāvāra mē̦ma putriņa: milti, ūdens, sāls, tauki, nerunājuot un nesmejuoties. - jauna gada vakarā jāvāra trim meitām putra, visām trim reizē jākur, uguns, jālej ūdens, jāber, putraimi, jāpielej piens, jāme̦t sāls un visām reizē jāizē̦d visa putra tâ, ka viena uz uotras ne+maz nepaskatās, ne arī runā un tad visām jāiet gulēt. kur,š sapnī dzert piene̦suot, tas būšuot brūtgāns Etn. II, 4;

2) vertaubt, gefühllos:
ūdens, kas kājas pāri ceļiem padara tīri mē̦mas JR. IV, 6. Nebst me̦mulis [wohl eine "Lautgebärde"; slav. пěтъ (serb. nì`jem) dass. dürfte dissimilatorisch aus * тěтъ entstanden sein, s. Petersson Vergl. slav. Vortstud. 49 f., sowie Grünenthal AfslPh. XXXIX, 291.]

Avots: ME II, 615, 616

misêt, -ẽju,

1) fakt. zu mist

II, verwirren, irre machen
St., mischen, verfehlen: piekuodināja mācītājam nemisēt nuoliktā laika K. Kaln.;

[2) entziehen, stehlen
Bergm. n. U. ("unbek."): lai misē viens uotram savu uzticību Diez, keiner entziehe dem andern sein Vertrauen]. Gew. refl. -tiês, [sich mischen Bielenstein;] sich irren, sich versehen, sich verzählen, schnitzern, irre, verwirrt werden: ne kājiņa šķībi gāja, ne valuoda misējās BW. 1458. kungs, jums būs misējies Degl. ja precniekam misējies, tad tuo krietni izzuobuo BW. III, 1, 86. [man misējas Autz n. U.] Subst. misẽjums, der Fehler, Schnitzer, Fehltritt: kungs par mazākiem misējumiem nežēlīgi suodījis LP. VII, 36; misêšanâs, das Sichversehen. Vgl. misît, mist

II. [In der Bed. "Verfehlen"
wohl aus mnd. missen dass.]

Avots: ME II, 635, 636

mũ! muh! Nachahmung des Rindergebrülls: viņi sāk tik nežēlīgi bauruot: bū! mū! nepruot ne mū, ne bē, er versteht gar nichs.

Avots: ME II, 677

negaũsis, f. -se,

1) ein Nimmersatt, ein Unmässiger:
ērglis ēdis kâ lielākais negausis LP. VI, 616. redzēs, vai tad tu te tâ rīsi, negause! VI, 422;

[2) ein Betrüger:
negausis netaps vairs par žēlīgu saukts Glück Jes. 32, 5.]

Avots: ME II, 713

I nùogrìezt,

1): lai dievs žēlīgi nuogriež (nelaimi)! Janš. Apsk. 1903, S. 177. liêtu nevar n. Heidenfeld;

3): n. miežus ar sietu Auleja; ‡

4) schief abtreten,
nùošķiebt Sonnaxt: slikta kāja nuogriež kurpes; ‡

5) drehend herstellen (anfertigen)
Siuxt (mit iê ² ): n. valgu nuo pakulām. Refl. -tiês, ‡

3) sich wenden, sich gestalten:
duomīgs laiks; redzēs gan, kâ nuogriêzīsies ² Grenzhof n. FBR. XII, 16.

Avots: EH II, 47

III nùomaut Spr., nùomaûtiês, einen brüllenden Ton von sich geben: guotiņa žēlīgi nuomāvās U. b.

Avots: ME II, 817

pãrvḕrst, pãrvḕrtît, tr.,

1) verwandeln, umgestalten, verändern:
ūdeni par vīnu. [ve̦lns meitas pārvērse par ķēvēm Pas. III, 246. viņa sirds lai tuop pārvērtīta Glück Dan. 4, 13. kas par čūsku ir pārvērtīts II Mos. 7, 15.] pie pārvērtītiem tu rādies pārvērtīts Psalm 18, 27. jaunais likums pārvērsa apstākļus B. Vēstn.;

2) hinüberwenden, hinüberziehen:
es būt[u] savus gaŗus matus pār vainagu pārvē̦rtusi! Ltd. 1170. Refl. -tiês, sich verwandeln, sich verändern: par gaismas bē̦rniem pārvēršas GL. sviests pārvērties asinīs LP. VII, 557. Liena pārvērtījās it kâ sakarsē̦ts, sarkans tē̦rauds Kaudz. M. [Bei Manz. in dieser Bed, auch pārvērt(ies) (falsch?); pārvēries par nežēlīgu Post. III, 161. bē̦das taps drīz lielā priekā pārve̦rtas Post. I, 21.]

Avots: ME III, 187

paštìesa,*

1) die Lynchjustiz
Latv.;

[2) Selbstgericht:
Arturs un Rita padevās nežēlīgai paštiesai Veselis Saules kapsē̦ta 110].

Avots: ME III, 117

pìedevîgs Für. I, Treiden, nachsichtig, leicht verzeihend: kad Mežens žēlīgs, kāds viņš piedevīgs Lapsa-Kūm. 279. lēnīga, labsirdīga, piedevīga un patiesīga Jaunie mērn. laiki I, 155.

Avots: ME III, 244

rakstelis, ein Schreiber Adsel: nuožēluojamā raksteļa dē̦ls Citu tautu rakstn. I, 12.

Avots: ME III, 473

raûdulaîns N.-Peb., rauduļaîns, weinerlich: raudulains bē̦rns Stockm. n. Etn. I, 90; raudulaina balss. bailīgi žēlīgā, gan˙drīz rauduļainā balsī Janš. Dzimtene I ² , 354. es re̦dzu nuo tava rauduļainā ģīmja Purap.

Avots: ME III, 484

rèkt (li. rė˜kti "brüllen") PS., Arrasch, Jürg., N.-Peb., C., rèkt ² Tirs., Lis., Golg., Bers., Kl., Kr., rêkt ² Karls., Ruj., Selg., Bauske, Iw., praes. rē̦cu, praet. rēcu, brüllen, laut schreien, heulen, heftig weinen U.: lācis rē̦c RKr. VII, 655. lauva rē̦c Tirs., Ronneb. ērzelis rē̦c Etn. II, 51. ērzelis rē̦kdams šim virsū LP. VI, 61 l. māju luopu rēkšana Vēr. I, 63. zviedzin zviedze, rēcin rēce rēvelnieku kumeliņi BW. 13370, 2. tad ta nu rē̦c, ka rē̦c, der brüllt mal Mag. XIII, 2, 67. viņš aiz dusmām sāk rēkt, ka nevar apklausīties Ronneb. rē̦kdami un šņākdami grasī- jušies meitai uzkrist Etn. II, 22. sirmgalvis tik nežēlīgi rēca A. v. J. 1900, S. 404. bē̦rns rēca lielā rēkšanā Tirs. jūra rē̦c JR. IV, 119, Plūd. Das Präsens urspr. wohl mit e, s. Le. Gr. 601. Wohl nebst rē̦kuôt II zu slav. rekǫ "sage", serb. ùroci "Beschreiung" und vielleicht mhd. ruohen "brülten", s. Fick Wrtb. II ⁴ , 347 und 14, 11 (zur Bed. vgl. an. belja ađa, ae. bellan "brütlen", ahd. bellan "betlen": apr. billtt "sagen" u. a.).

Avots: ME III, 519

sagur̃t, ‡ Refl. -tiês, = sagur̃t: un kad gars grib s., stiprini man[i], žēlīgs dievs! Dünbs. Ēstere Ādams 13.

Avots: EH XVI, 411

saudzîgs Wid., achtsam, schonend: pret zemniekiem... žēlsirdīgi un saudzīgi Plūd. Llv. II, 223. saudzīgi vājnieci celt Sudr. E. nelaiķe saudzīgi bij uzglabājusi katru vilnas spruodziņu A. XI, 477.

Avots: ME III, 771

sievišķis U., sievišķa, sieviška, sievišķe, sieviska Glück IV Mos. 30, 4, L., sievisks Glück, sievišķene Wain., eine Weibsperson, ein Frauenzimmer U.: Sprw. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks? reiz dzīvuojuse sīksta un nežēlīga sievišķa JK. V, 1, 5. saimnieks atve̦d skaistu sievišķu Pas. IV, 293 (aus Sassm.). tāda veselīga sieviška Austriņš. it lunkana sieviška A. v. J. 1900, S. 365. tāda paviegla sievišķe Janš. Precību viesulis 72. duodiet tam sîeviskam it kâ tam vājākam rīkam guodu! Glück Petrus 3,7.

Avots: ME III, 862

sliecĩba, die Neigung Wid., Empfänglichkeit V., "der Beruf" V.: sliecība uz galvas sāpēm Karls. ... aiz visiem cilvē̦kiem piemītuošās sliecības uz nežēlību Vidiņš.

Avots: ME III, 937

*tā-ba-dēļ, dafür ta-ba-dēļ Manz. n. Plūd. Llv. II, 45, tabadēļ Für. I (unter tādēļ), deswegen; taba labad mēs darījām, eben darum taten wirs Für. I. ta-ba-pēc Manz., Wellig 193, Bielenstein LSpr. II, 373 ("für tā-ba-pēc"), verstärktes tàpêc, eben darum: ta-ba-pēc viņš žēluojas un saka Manz. Post. I, 271.

Avots: ME IV, 143

tēte (li. tė˜tė) U., tētiņš, tētis, tētītis U., der Vater, das Väterchen U., (tēte) LP. VI, 451, 865; VII, 685, (tētis) Dunika (mit ẽ ), Grundsahl., Nigr.; der Vorbeter in der Herrnhutergemeinde U., (tētītis) MWM. VII, 503, (tētiņš) Apsk. v. J. 1905, S. 310: te gul mans mīļš tētītis, mans maizītes devējiņš BW. 3945. duos tētiņš, duos māmiņa 15062, 6. ne̦sam putru tētim bruokastī LP. V, 338. ne˙viens jau nava tik labais, kāds iraid tētis A. v. J. 1900, S. 617. jauni puiši atveldzē rīkles, un ve̦ci tētiņi dara tuo pašu Blaum. Pie skala uguns 25. Krišs Laksts bij muižas tētiņš Krišs Laksts 1. diakoni jeb tētiņi A. v. J. 1899, S. 23. atlaist zvē̦rastu ir svē̦tā tētes varā A. v. J. 1899, S. 275. In Ausrufen: tu dieviņ, tētiņ! Wid., Gott (und) Vater! ak dieviņ, tētīt! kuo tu nu runā! A. XI, 107. dievin augstais un tētiņ žēlīgais! Kav. ak tu žēlīgais tētiņ! LP. VI, 959; Kaudz. M. 6. un strādīga - tu tētīt! (d. h. in überraschendem Masse arbeitsam) U. b. 104, 15. - ganiņu tētiņš Alksnis-Zundulis, = zemes vēzis; meža tētītis Etn. III, 111, viškin-tētiņš A. XX, 52, der Bär. Zu li. tėtùžis od. tėtýtis "Väterchen", apr. thetis "Grossvater", ai. tāta-ḥ "Väterchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 320, Boisacq Dict. 962, Walde Wrtb.2 764.

Avots: ME IV, 176

uzskatît,

1) anblicken, ansehen
LKVv.: smuks tu esi uzskatāms BW. 12285, 1. piesarku... tautu dē̦lu uzskatuot 15680;

2) aufsehen, beaufsichtigen:
uzraugi uzskatīja strādniekus I Kön. 5, 16. linus uzskatīt Jaun. Mežk. 148;

3) ansehen (halten) für:
tevi par savu brāli vairs neuzskatīšu Degl. Vecais pilsk. 34;

4) = saskatît 1, ausschauend, suchend erblicken: meklējis un uzreiz uzskatījis, kur sieva ir Pas. IV, 191;

5) = uzredzêt ^2: abi... uzskatījuši vienu līgavu LP. VI, 351. Refl. -tiês,

1) anschauen, anblicken
Spr.: viņš man stingri uzskatījās virsū. sargātājus ugunīgām acīm uzskatīdamies Pas. III, 82. uzskaties uz mums žēlīgi! Dziesmu gr. 24, 5;

2) aufmerken
Grünhof: sieva uzskatījās, ka labi būtu... ēst I Mos. 3, 6;

3) beaufsichtigen
Grünhof: licis pavāram meitas par nakti uzskatīties LP. IV, 228. uzškaties... luopus! Pas. lāpīt. 79;

4) einander ansehen, aufsehen.
Subst. uzskatîšana, das Ansehen, Aufsehen: vārdi nebij tur pakārti uzskatīšanas dēļ Aps. r. V, 19.

Avots: ME IV, 378

vainât,

1): auch Lng., (mit aĩ) Perkunen, Schrunden. ‡ Subst. vainâtājs, der Mäkelnde:
(mani) vaināj[a] pieci vainātāji BW. 8950. ‡ Subst. vainājums, beendetes Mäkeln: žēl man vakarēja vainājuma BW. 22712.

Avots: EH II, 749

ver̂kšêt ² ,

1): "žēli, pus˙rauduot runāt" Adl.; quieken;

2): schwatzen
(mit er̃) AP.

Avots: EH II, 772

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758