Paplašinātā meklēšana

àizgalˆds,

1) aizgalˆds ² Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgalˆda AP., Ramkau, Wolm., àizgalˆda ² Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda ² Siuxt, âzgalˆda ² Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;

2) àizgalˆde AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;

3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.

Avots: EH I, 23

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. ¹ 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 3346 = Konv. ² 3346

Avots: ME I, 26

àlds ^2, ein Windbeutel Aps.

Avots: ME I, 66

‡ azgalds Pilda n. FBR. XIII, 47, (mit alˆ ) Zvirgzdine, = àizgalˆds 1.

Avots: EH I, 191

dìevgalˆds: dievgaldiņa slaucītāja BW. 33685.

Avots: EH I, 328

dìevgalˆds, der Gottestisch, Altar, das Abendmahl: pie dievgalda iet, zum Abendmahl gehen; dievgalda mācībā iet.

Avots: ME I, 484

galˆds,

1): nuo viena bluķa iznāk divi galdi (zwei gespaltene Hälften)
Saikava; ein Brett - auch Auleja, Saikava, Sonnaxt; ein kurzes Brett Frauenb.; 2

b): auch Dunika; ‡

k) galˆdi, die Seitenbretter am Wagen
Saikava; ‡

1) cepļa galˆds, eine Blechplatte, die während des Brotbackens vor die Öffnung des Baekofens; geschoben wird
Kaltenbr.;

3): ein Brettchen überhaupt
AP., Frauenb., Salis;

a): auch Siuxt; galdeņš Lixna "šķīvis";

5): (fig.) iet kâ pa galdu (sehr gut)
Grenzhof n. FBR. XII, 23;

7): pa(r) vasaru biju uz saimnieka galda Kaltenbr. uz jā galda bija labi (seine Kost war gut)
ebenda;

8): pie galda iet - auch Strasden;

9): galdiņš, das Viereck, Karro im Web- od. Strickmuster
AP., Auleja: galdauts ar galdiņiem AP.; der Zwickel am Strumpf od. Handschuh Linden in Kurl.

Avots: EH I, 379

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

galˆdse̦ga, das Tischtuch; gewöhnl. galdauts.

Avots: ME I, 591

‡ galˆdskalis Auleja "dēļa gabals".

Avots: EH I, 379

‡ kuõpgalˆds, ein für viele gedeckter Tisch, = kuõpêšana.

Avots: EH I, 687

‡ krimalˆds Ramkau, = krimelde.

Avots: EH I, 653

màlds,

1) auch maldus, der Irrtum, die Irrung, das Irrsal:
tu manas laîmes malds! Latv. mēs maldā zuduši GL. kas cenšas, tas ar pazīst maldu Asp. vē̦ls, maldū aizgājis saules stars MWM. VIII, 823. Häufiger der Plur. maldi, maldes Seib.: pie maldiem jājauc drusku patiesa Rainis. nesuodi mani tik bargi par maniem maldiem! A. XVI, 492. maldu ceļš, gaita, der Irrweg, Irrgang: kad beigta būs reiz mana maldu gaita? A. XX, 779;

2) ein irreführender
Mensch, Geist Aps.

Avots: ME II, 557

pagalˆds (unter pagalde): pa pagaldu pagaldēm BW. 20880 var.

Avots: EH II, 132

palˆds [auch Warkh., Warkl.], schlüpfrig, glitscherig [Korwenhof]: palds ceļš, le̦dus Mar. n. RKr. XV, 129. mātes kurpes paldas (Var. 11: sklidas) bija, drīz peldēja tautiņās BW. 16970, 12. [kumeliņi te̦k pa paldu ezeriņu 29934. palda ("glatt") virve Lubn.] Zu pelˆdêt?

Avots: ME III, 58

I palˆds,

1): auch (mit al) N.-Laitzen n. Etn. IV, 166, Heidenfeld, Lubn., Rugāji, Saikava; p. galdauts ("kas slīd zemē nuo galda") Saikava; ‡

2) "ir-stuošs" (mit alˆ) Heidenfeld: siens sakaltis trakajā: p.

Avots: EH II, 150

‡ II pàlds ² Sonnaxt, = pàldìes.

Avots: EH II, 150

[pasalˆds, pasalˆde̦ns Lis., ziemlich süss, süsslich : p. ābuols.]

Avots: ME III, 94

[pašvalds L. W. v. J. 1921, № 45, 22, = pašvaldĩba.]

Avots: ME III, 118

rakstāmgalds* od. rakstãmais galˆds od. rakstgalˆds*, der Schreibtisch.

Avots: ME III, 473

salˆds: unbek. in AP., Heidenfeld, Linden in Livl., N.-Peb., Oknist, Pilda, Saikava, Sessw., Višķi. Subst. salˆdums: sūrums ārā, s. iekšā! BW. 34156; Demin. saldumiņš BW. 1737.

Avots: EH XVI, 424

salˆds (li. saldùs, acc. sáldų), süss (auch als Gegensatz von salzig od. sauer; eig. und fig.): salds kâ sukurs, kâ me̦dus. salds piens, süsse (frische) Milch. salds miegs, süsser (fester u. ruhiger) Schlaf. salds vīns, süsser Wein; Sekt Brasche. Sprw.: me̦dus salds, miegs vēl saldāks. juo rūgta zâle, juo salda veselība. lišķim salda mēle. lulināt saldā miegā Kra. Vīt. 79, in süssen Schlaf einlullen, einschläfern. galvas izsitumi jāiesvaida ar salda sviesta (ungesalzene Butter) maisījumu Etn. II, 10. vārdi tik saldi kâ me̦dus Br. 547. dzirdu dažu saldu vārdu čukstam Aus. I, 100. tik salda mutīte kâ me̦dutiņš BW. 11172, 1. vīrs ar saldām acīm Turg. Muižn. per. 14. salˆdie âbuoli, Äpfel Mar. n. RKr. XV, 134. - Subst. salˆdums (li. saldùmas), die Süssigkeit, Süsse. Nebst iesals "Malz"und li. sálti "süss werden" zu aksl. sladъkъ "süss", r. солоди́ть "süss machen", сóлодъ "Malz" und wohl auch zu got. salt "Salz" usw., s. J. Schmidt Neutra 182, Bloomfield AJPh. XVI, 420 f., Trautmann Wrtb. 249, Walde Vrgl. Wrtb. II, 453.

Avots: ME II, 669

saldsājš, süsslich und zugleich herb: saldsāja garša Fallijs.

Avots: ME II, 669

salˆdsaknĩte, Engelsüss (polypodium vulgare L.) Druva III, 735, Edwahlen.

Avots: ME II, 669

salˆdsapnis* MWM. VII, 247, ein süsser Traum.

Avots: ME II, 669

salˆdsẽrîgs* saldsē̦rs*, wehmütig: nāras saldsērīgi smejas MWM. VIII, 262. saldsē̦rās dziesmās JR. V, 145.

Avots: ME II, 669

salˆdskâbmàize od. salˆdskâba màize, Süsssauerbrot (aus gebeuteltem Roggenmehl).

Avots: ME II, 669

salˆdskâbs, süsssauer: saldskābs ābuols. saldskābi smīnēt Stari I, 289.

Avots: ME II, 669

sìltsalˆds, warm und süss: siltsaldā, kūpuošā bōle De̦glavs Rīga II, 1, 280.

Avots: ME III, 840

I skàlds ² , ein Birkenwald mit gutem Echo Bers.; ein Laubholzwäldchen Wid. Zu skaļš 1 und 2?

Avots: ME III, 868

II skalˆds ² "ein Brettchen aus leicht zu spaltendem Holz (für Holzgefässe)" Wirginalen.

Avots: ME III, 868

III skalˆds od. (häufiger) skalˆda "ein lehmichter, unfruchtbarer Berg" (?) Kalz.

Avots: ME III, 868

skàngalˆds ² , ‡

2) skangalds (falsch für skangalc < skangals?) A.-Ottenhof, Wilsenhof "skala gabals, skangals".

Avots: EH II, 500

skàngalˆds ² Alswig, ein Schallbrett Mag. IV, 2, 145, Klopfbrett (klabata 2). Zu skaņš < *skanus - galds? oder dissimilatorisch aus *skalgalds (zu skaļš 1, 2)?

Avots: ME III, 871

skrũvgalˆds, die Hobelbank: ar ruokām ķe̦rdamies pie skrūvgalda un stīpradža Janš. Dzimtene ² II, 310.

Avots: ME III, 900

valds: auch (mit àl ² ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Nerft, Wessen; vējam vajaga valda Jauns. Sliņķu virsn. 136.

Avots: EH II, 752

valds, die Herrschaft: negribē̦tu . . . dzimteni redzēt ze̦m puoļu muižinieku valda L. W. 1921, No 45, 22. lai jaunuo kungu valds par ve̦cuo stiprāks tiek Domas III, 941. turēji mani savā valdā II, 260. jūtu valds V. Egl. bē̦rns bez valda (= nevaldāms, zügellos, ausgelassen) Kreuzb. bē̦rniem nav ne˙kāda vàlda (= savaldīšanas) Nötk. izaug pa˙visam bez valda Rite.

Avots: ME IV, 452

àizdara, auch àizdars Ober-Kurl. (li. ùždaras), ein Verschlag im Stalle fūr Kleinvieh Nerft, Kemp.; gewöhnlich aizgalds.

Avots: ME I, 21

àizgalˆdniẽks, ein im aizgalds zu mästendes Kleinvieh im Gegensatz zu ārtecis Bers., Laud., Mar.: kas lai šuo bar,uojuot kā aizgaldnieku A. XXI, 46.

Avots: ME I, 25

àizgārds (li. gar̃das), Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds: un siventiņš aizgārdā cisās šņāc Jan.

Avots: ME I, 26

àizguoļa, ein Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds K. [vielleicht eine Kontamination von guoļa und aizgalds].

Avots: ME I, 29

[àlduot ^2, ziellos umherirren: kuo tur alduo kâ alds? FBR. I, 30 (Lisohn). Wohl eine Kontamination von aluot und màldît].

Avots: ME I, 66

‡ apbir̂zt,

1) ringsum zu zerbröckeln (zerfallen) anfangen
Trik.: apbirzis trauks;

2) unversehens mit fallenden Brocken beschüttet (bestreut) werden:
galds apbirzis ar druskām.

Avots: EH I, 74

‡ I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

‡ appilêt, beträufelt werden (aber nicht eigentlich passivisch!): galds appilējis ar taukiem Siuxt, Wolm. u. a., auf den Tisch sind Fettropfen gefallen.

Avots: EH I, 105

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

atlidinâtiês, atlidenêt Spr., atliduôt, herschweben, schwebend herfliegen, herflattern: bet naktī atliduo pie muļķīša salds miegs LP. IV, 152.

Avots: ME I, 173

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

bagâts, reich, reichlich, von Reichtum zeugend, Reichtum bringend; bagāta maize, reichliches Auskommen; [bagāts ceļš U., ausreichender Weg]; bagāta valuoda; bagāts cilvēks, gads; bagāti augļi, bagātā (teuer) apģē̦rbā staigāt; duot ar bagātu ruoku Tr. IV, 80; bagāts ar naudu, reich an Geld BW. I, S. 184. Sprv.: bagāts dara, kā grib, nabags, kā var, juo bagāts, juo nabags. bagātais bez galvas (bez prāta, gudrības) gudrs. kas bagāts, tas gudrs. kas bagātam par bē̦du. bagātuo atuod dziļākajā kaktā, nabaguo ne uz klajuma. kad tevi bagāti vilki apē̦stu Tr. II, 1583. Adv. bagāti, reichlich: bagāti klāts galds. [Trautmann Wrtb. 23 hält bagâts nebst li. bagótas für echt baltisch wegen eines apr. Personennamens Bogosz. Aber ein Pesonname kann auch auf einem Lehnwort beruhen; und dem slav. bogatъ dürfte eher ein echt lettisches * baguots entsprechen. Demnach ist dies li. - le. Wort nebst nabags und ubags wohl entlehnt aus dem Slavischen].

Avots: ME I, 249

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

brĩnum, Adv., wohl Instr. Sg. von brīnums, wunderbar, ausserordentlich, ungemein: brīnum bagāts, garšīgs, labs, liels, plats, salds Beim Verb: nabags brīnum sabijies LP. V. 38. luopiņš brīnum audzis.

Avots: ME I, 334

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

cept, ce̦pu [dial. auch cepju], cepu (li. kèpti),

1) tr., backen, braten:
maizi, gaļu. Sprw.: guļuot maizi nece̦p. ikdienas māte raušus nece̦p. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. ce̦pts cālis zuobuos nekrīt. ne ce̦pts, ne vārīts (oft mit dem Zusatz: ne salds, ne sālīts), weder Fisch noch Fleisch;

2) intr., braten, backen:
kur ce̦p, tur pil od. smird, oder: kad ce̦p, tad uož. vai tu ēdi nece̦pušu? BW. 13730, 16. krāsns nav labi izkurināta; tāpēc maize ne˙maz labi nece̦p; selten das Refl. - tie-s in dieser Bedeutung: krāsns priekšā cepās kartupeļi Stari II, 651. cepetīt, sāc nu reiz cepties brūns Lub., Fest. [maize ce̦pas Salis, Lemsal];

3) sengen, brennen (von der Sonne):
ta ta nu ce̦p kâ ce̦p! Intr., sich sengen lassen: kuo tad te saulē cept? [Vgl. dazu Boisacq Dict. 84 und Trautmann Wrtb. 211.]

Avots: ME I, 373

II daņģis, ein Pferch, ein Verschlag im Stalle für Schweine Hasenp. n. Etn. IV, 49; gew. aizgalds. [Wohl aus dem Lit.; vgl. li. dangýti "закрывать", danga "солоьенная плетенла в воротах сѣновала".]

Avots: ME I, 438

drĩzs,

1) geschwind, flink, schnell:
tavu drīzu kumeliņu! BW. 17972, 1. nav tik drīza kumeliņa 11180. drīzajām, veiklajām nākt ar mani ietaļām 6856;

2) baldig, bald eintretend, kurz:
viņš uzlūkuoja sevi par viņas drīzuo brūtgānu Wilibalds. drīzais pasaules gals MWM. III, 341. drīzā laikā saskrien ap bārenīti daudz ļaužu.

Avots: ME I, 501

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577

I galdît, Schranken od. einen Verschlag (aizgalds) fürs Mastvieh machen Spr.

Avots: ME I, 589

gar̂dinât, ‡ Refl. -tiês, beim Essen auf verschiedenerlei Weise das Empfinden des Wohlgeschmacks äussern Dunika: ē̦d gardinādamies, ja ... gribēja atzīmēt kuo jauku, tad gardinādamies teica: "salds kâ me̦dus! gards kâ me̦dus!" A. Brigadere Dievs, daba, darbs 182.

Avots: EH I, 383

gaũmîgs: geschmackvoll: galds klāts ... gaumīgā ... izskatā Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 142.

Avots: EH I, 387

[ģe̦rbumi U. "ein gerödetes Waldstück". Wohl aus einer Mundart, wo tautosyllabisches er immer mit kurzem e erscheint, für schriftle. ģē̦rbumi; s. ģē̦rbums 2.]

Avots: ME I, 696

glude̦ns, glatt, eben: glude̦ns ceļš, galds.

Avots: ME I, 629

gluds,

1): ceļš g. kâ galds Ramkau, Zvirgzdine. vuškai gludas ausis Mahlup, gludi mati Warkl. nuoē̦ve̦lē̦ts kuoks ir g. Saikava.

Avots: EH I, 394

I gur̃ba, gurbs,

1) ein Käfig für Staare
Nigr.;

2) Hecke
W.;

3) ein Brettverschlag im Stalle:
gurbs (gur̃ba Kalleten, N. -Bartau, gurbes Wind.) - aizgalds, kur luopus ievietuo Etn. I, 91;

4) ein Vogelstall:
gurbs - mazs putnu stallītis, sapīts nuo kārklu vicēm, līdzinās apgāztam kurvim A. XIII, 493, Kalleten, K. Zu li. gur̃bas "ein Viehstall, ein Koben; отгородка в хлѣвѣ; помѣщенiе для несущихся на яйцах птичьих самок".

Avots: ME I, 683

iêliẽkņa ^2,

1): auch (ieliekņa ² ) Oknist, Sonnaxt; ‡

2) "galds ar ieliekņu" Oknist.

Avots: EH I, 528

ìesilums, der Rausch: guoda mielasta iesilumā Krōnvalds atbildēja Kundz.

Avots: ME II, 63

ìeviest, tr.,

1) einbürgern
(selten): nuo senprūšu valuodas Krōnvalds aizņēmis un ieviesis rakstu valuodā vārdu "ķermens";

2) einführen, Eingang verschaffen:
dārza zemē taukā daudz stādi ieviesti MWM. VIII, 550. Refl. - tiês, sich einschleichen, sich verbreiten: einreissen, Eingang, Wohnung finden: viņa neravēja sev pieduot, ka viņa ļāvusi slimībai ieviesties A. Up. pie mums šī ruotaļa nav ieviesusies. pasaku krājumā ieviesušās dažas nepareizības; labība nezāles. pirtī ve̦lns ieviesies LP. IV, 160. (mednieks) ieviesties [habe sich angesiedelt; veilleicht mit dem - t - von vieta "Stelle"] labā medības līkumā Upīte Medn. laiki. Das aktive ieviest wohl ein Neologismus.

Avots: ME II, 90

izalˆkt [li. išálkti] Manz., Kleinschm., wofür jetzt izsalkt, hungern, schmachten: izalkušai dvēselei ir viss rūgtums salds Spr. Sal. 27, 7.

Avots: ME I, 712

izdailêt: ‡ Subst, izdailẽjums, (abgeschlossene) Ausbildung: gara i. A. Kronvalds Kop. raksti un runas 140. rūpēties par tautas izdailējumu (Zivilisation) B. Vēstn.

Avots: EH I, 440

izgarinât (li. išgãrinti), tr.,

1) den Dampf verfliegen lassen [Wolgunt]:
kurinātājam vajadzēja pieraudzīt, ka pirts būtu tīra nuo dūmiem un pareizi izgarināta, lai gars būtu salds BW. I, 176;

[2) abkühlen:
maizes vēl nevar laist krāsnī, tā vēl jāizgarina Loddiger, Roop, Wenden u. a.].

Avots: ME I, 736

jaûnvā`rds ,* ein neugebildetes Wort, Neubildung: Krōnvalds kuplinājis latviešu valuodu ad dažu labu, jauku jaunvārdu.

Avots: ME II, 103

II kãrnis N. - Bartau, [Degunen] od. zivju kārnis, zivkārnis, der Reiher (ardea cinerea). [Reimwort zu gãrnis; oder etwa aus liv. kārnøs "Rabe?" In Neuenb. bedeute kãrnis die Waldschnepfe (?).]

Avots: ME II, 197

I kavât, - ãju, tr.,

1) bewahren, hüten, schützen
N. - Bartau: vedējiem jākavā galds RKr. XVI, 133. es lietas, nuo lietus kavādams, turēju apakš mēteļa Jan. kavājat īle̦nus, kavājat susekļus, ķe̦katu pulkā rāvēji ļaudis BW. 33445;

2) pflegen, warten:
arī viņa sieva visu mūžu tuo kavājusi Jan. tā klusuos suoļus kavā (= kuopj), sie besorgt still die Wirtschaft MWM. III, 38. Refl. - tiês, sich hüten, auf der Hut sein: kavājaties, kad tuo tapu neatraun RKr. XVI, 158. [Anscheinend nur in Südwest - Kurland bekannt und daher wohl durch li. kavóti " verwahren, pflegen" vermitteln aus slav. хovati dass.]

Avots: ME II, 181

klederêt, - ẽju, intr., wackeln: ve̦cais galds tâ klederē, ka uz tā nevar rakstīt Sassm. [Zu li. klèderuoti "шататься"; vgl. auch kdadaņķis.]

Avots: ME II, 220

II kuõsa,

1) kuose, der Schachtelhalm (equisetum arvense) Kand., Gr. - Sessau, [Dond., Wandsen, kùosa ² Kreuzb.], Nigr. ; Spargeln U. ; cūku kuosa, ļaužu kuosa Mag. IV, 2, 40, 69 ; purva kuosa, Waldschachtelhalm: purva kuosas aug miklās, purvainās pļavās Sassm. sievai bijis bē̦rnu kâ kuosu, bet bagātai ne˙viena LP. VI, 1014 ;

2) kuõsa Kemmern,
auch kuose, der junge Anwuchs der Fichten, frischer Tannentrieb: kad luobjas priežu kuosēm miziņas nuost, tad jāsēj mieži Etn. II, 72 ;

3) junge Hopfenranke
Bergm.

Avots: ME II, 348

kràsuôt, tr., färben, malen: ni vaskuots, ni krāsuots (galds) BW. 1422. asinis krāsuojušas e̦ze̦ra ūdeni gluži sarkanu LP. VII, 1022. Refl. - tiês, prangen, sich färben: viss, kas priekš viņa acīm mīlīgi krāsuojās... Poruk.

Avots: ME II, 268, 269

kritinât [li. krìtinti "давать падать"], fakt. zu krist,

1) fallen lassen;
kritināmas durvis, die Falltür Brasche. kas viņus kritina (verleiten) uz šīm indevēm? Pūrs III, 40. Spreu und Korn durch die Windigungsgabel (kridžuklis) od. durch das Windigungssieb (kre̦tulis) fallen lassen und sie so durch den Wind von einander trennen, sieben [Dond., Wandsen]: saimnieks kritina piedarbā rudzus. naudas kārīga cilvē̦ka sarausumu viņā dzīvē kritina kre̦tulī, lai re̦dzē̦tu, vai kāda ārtava labdarībai arī zieduota LP. VII, 1196; [2) zum Fall zu bringen versuchen: Reichvalds, nevarē̦dams Hāzim skuoluotāja darbā ne˙kā pieķerties, kritinājis viņu kā ērģelnieku Janš. Dzimtene ² II, 340;

3) sich setzen lassen (Flüssigkeiten)
Jürg.].

Avots: ME II, 282

kruõģêt, -ẽju, kruõguôt, kruõgât, -ãju, Krugswirtschaft führen, schenken, ausschenken: kruodziniece iestājās viņa vietā kruoguot Aps.; kruoģējamais galds, der Schenktisch; kruoguojamā od. kruoga istaba, die Schenkstube. Subst. kruõģê̦tājs, der Schenkwirt, Krüger. [Aus mnd. krogen.]

Avots: ME II, 294

kubls [bei Kurmin 233 kubils (zu verlässig?)], kubuls Stom., [Demin. bei Wid. auch kublĩtis],

1) der Kübel, Bottich:
alus, brāgas kubuls. Das Demin. kubliņš, kubuliņš, ein aus Holz verfertigtes Gefäss zur Aufbewahrung von Milch, Grütze: biezputras, piena kubliņš. ē̦duši nuo kubliņiem jeb kuokā izcirstiem duobumiem JU. galds kūp vien nuo gaļas kubliņiem BW. III, l, 22. kubliņus lietuo tikai piena iekāšanai A. 1X, 2, 591. Sprw.: kāds kubliņš, tāds vāciņš;

2) kubuliņi - kāda puķe pļavās ziliem ziediem, kuŗu augšējā mala platāka par dibe̦nu Mar, n. RKr. XV, 120. [Nebst li. kùbilas "Kübel"
wohl aus aruss. къбьлъ; vgl. Berneker Wrtb. I, 658 und Būga Zeitschr. f, slav. Phil.I, 43.]

Avots: ME II, 297

[làuska ² Mar. n. RKr. XV, 123, etwas Verblichenes, Verschossenes: šis galds tīrs lauska: nei vairs krāsas nei kā.]

Avots: ME II, 430

laûza,

1) der Bruch, das Brechen, das Herzeleid:
viņam vajadzēja kaut kâ tikt vaļā nuo briesmīgām lauzām sirdī DL. vakarā uznāca kaulu lauza; tad laikus likuos cisās Seibolt. stiebri nuolūst lauzu lauzām Latv.;

2) der Windbruch, das Lagerholz:
tur bij liela kuoku lauza Erlaa, C., Aps., Lub.; eine Waldstelle voll Bruchholz Brasche; die Stelle, wo Steine gebrochen werden M.;

3) der Bruch, etwas Gebrochenes, eine Menge in Unordnung liegender Gegenstände, die Menge überhaupt:
atkrava - liela lauza dažādu krāmu, lietu, grāmatu, kas blāķus stāv Etn. III, 146. kur tādu lauzu te liks? Duomas I, 261. naudas būs kâ lauzas Duomas II, 137. bē̦rnu kâ lauzas RA. Zu laûzt.

Avots: ME II, 431

laûznis,

1) das Brecheisen:
[ar ruokas lauzni veikli atlauzis gaļas tuoveŗam vāku Veselis Saules kapsēta 102. ņēma laûzni ² ruokā un līdzēja cirst un lauzt Ve̦ntas kraulī plienus Janš. Dzimtene V, 457];

2) eine Waldstelle mit gebrochenen Bäumen
Mar., Bers., [Ronneb.];

3) der Pl. laužņi,

a) das Lagerholz, Windbrüche, die im Walde liegen geblieben sind;

b) das scharfe Gebiss für Pferde:
es ielikšu laužņus tavā mutē II Kön. 19, 28. lēca kâ nevaldāms ērzelis uz augšu, kad laužņiem tuo sarauj Dünsb.; laužņu iemaukti, der Stangezaum: aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu (Var.: lauzniņu) iemauktiņus BW. 11615;

4) ein starker Mann (verhöhnend - ein unordentlich gekleideter Mann):
lielais lauznis atnāca, bet vairāk par mani ne˙kā neizdarīja Burtn.

Avots: ME II, 432

laûzs [li. láužas "Haufen abgebrochener Zweige od. Bäume"], eine Waldstelle mit gebrochenen und entwurzelten Bäumen Mar. n. RKr. XV, 123.

Avots: ME II, 432

lieps: auch (mit ìe ² ) Eversmuiža n. FBR. VI, 37, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138, Auleja, (neben liepa ) Heidenfeld: liepa galds Skaista n. FBR. XV, 53. liepa laivu BW. 13595, 26. In Gr.- Buschh. und Oknist lìepa ² "die Linde" neben lìeps ² "eine kleinere Linde, aus deren Borke Bast gewonnen wird".

Avots: EH I, 756

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742

I lìkt: nuoglāstīja se̦gu, kur atspiedusies līka ... ruoka Anna Dzilna 194. svē̦tku galds palika nenuovākts. tur vēl lika daudz labuma, daudz ēdiena un dzēriena 181. Refl. -tiês: auch Eleidenfeld, Ramkau, Sonnaxt; vārpas līkstas Juris Brasa 33.

Avots: EH I, 750

ļiverêt(iês), -ẽju(ôs), = liverêt(iês): galda kāja ļiverē(jas). piegriez skrūvi, lai galds neļiverējas! kas (kāda lupata) man tur aiz muguras ļiverējas? Druw.

Avots: ME II, 541

ļiverêt(iês), -ẽju(ôs), = liverêt(iês): galda kāja ļiverē(jas). piegriez skrūvi, lai galds neļiverējas! kas (kāda lupata) man tur aiz muguras ļiverējas? Druw.

Avots: ME II, 541

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. ² 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553

maudakas, lange, schmale Waldwiesen od. ausgerodete Stellen im Walde, wo die Waldschnepfen sich gern aufhalten Apšciems.

Avots: ME II, 568

mazgât (li. mazgóti), -ãju, tr., waschen: celies, pādīte, actiņu mazgāt! BW. 1340. uz ceļa ruokas mazgāt ir pēdīgā muļķība - juo mazgā, juo salst Kaudz. M. mazgāt muti, das Gesicht waschen, sich waschen: kas mē̦dz bieži rupjus vārdus izteikt, uz tādu mē̦dz sacīt:"tu gan šuorīt neesi muti mazgājis" Etn. III, 63. mirstuot guodu mazgāšu ar asinīm Rainis. Refl. -tiês, mit Wasser beschäftigt sein, sich waschen, baden, einander waschen: Sprw. ruoka ruoku mazgājas. kaķis mazgājas, die Katze putzt sich. Subst. mazgâtãjs, jem., der wäscht; mazgâšana, das Waschen: trīs gadiņi nezināju, kas bij trauku mazgāšana BW. 20734; mazgãjums,

1) die vollendete Tätigkeit des Waschens:
tautu dē̦la liepas galds aizpē̦rnuo mazgājumu BW. 26006;

2) das Gewaschene; was zu waschen ist.
[Doch wohl zu la. mergere "eintauchen" und ai. májjati "taucht unter" , s. Walde Wrtb. ² 480, Trautmann Wrtb. 173, Bartholomae KZ. XXVII, 352 und Stud. I, 4 f.; wie verhalten sich dazu estn. mõskma, mordw. muśkǝ, samojed. masu "waschen" u. a. (s. Güntert Kapypso 51)?]

Avots: ME II, 571, 572

me̦dus (li. medùs), -us, Demin. me̦dutiņš,

1) der Honig:
Sprw. salds kâ me̦dus, auksts kâ le̦dus. me̦dus salds, miegs vēl saldāks. paēdis min me̦du kājām, izsalkušam pat garuoza salda. [gulēt vienā me̦dū U., im süssesten Schlafe liegen.] Selten auch der Plur.: me̦diem brāļi alu dara BW. 17458;

2) metonymisch für Met:
alutiņ, me̦dutiņ, gudrajam tevi dzert! [Zu apr. meddo, slav. medъ, ai. mádhu "Honig", gr. μέϑυ "berauschendes Getränk", ir. mid, ahd. metu "Met".]

Avots: ME II, 591

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

‡ meže̦ze̦rs, ein Waldsee: meže̦ze̦ra atvaruos A. Grīns Septiņi un viens 117.

Avots: EH I, 804

mičuôt, der jungen Ehefrau auf der Hochzeit die Haube aufsetzen: pēc pirmās maltītes ve̦d brūti uz klēti, kur mičuotāju māte viņu mičuo BW. III, 1, 12. mičuojamais galds, ein mit Speisen und Getränken besetzter Tisch, an dem das junge Paar vor der Aufsetzung der Haube sitzt. mičuojamā maltīte, das Mahl, welches nach der Aufsetzung der Haube abgehalten wird: pēc mičuošanas vedējmāte (mičuotāja) izdalīja mičuojamuo maltīti. pa+priekš deva jaunajam pārim, tad citiem ēdienus un dzērienus nuo mičuojamā galda BW. III, 1, 11. Die bei diesem Mahle genossenen Speisen und Getränke heissen mičuojamā (RKr. XVI, 186). od. mičuota (BW. 24832) maize, mičuojamais (RKr. XVI, 186) od. mičuots (BW. 24831) brandvīns, mičuota karaša BW. III, 1, 62, mičuots siers BW. 24832 var. u. s. w. - Subst. mičuôtãjs, f. mičuôtãja, diejenige Person, welche der jungen Frau die Haube aufsetzt; mičuôšana, das Aufsetzen der Haube; mičuošanas deja, ein Tanz, welcher nach dem Aufzsetzen der Haube getanzt wird.

Avots: ME II, 623

mìegs [li. miẽgas] der Schlaf: Sprw. miegs nāk, - būs ciemiņ. miegs nabagu manta. nuo miega maizi nece̦p. tas nāk man virsū tīri kâ miegs. miegs nāk, der Schlaf kommt, übermannt einen. šam nenācis ne acu galā miegs LP. VII, 761. muļķītis... kaujas ar miegu (plagt sich mit dem aufkommenden Schlaf) IV, 59. pie miega iet, schlafen sehnen Diez. n. U. miegu vārdzināt Kav., schlaflos daliegen. - pirmais miegs od. me̦dus miegs U., der erste Schlaf; salds miegs süsser, fester Schlaf: salds miedziņš līpina acis LP. IV, 112; ciets, dziļš m., fester, tiefer Schlaf; caurs m., der Halbschlaf, unruhiger Schlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam stiprā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs miegs A. XI, 724. jautrs m. BW. 423, 1, leiser Schlaf; ilgs m., langer, fester Schlaf: ilgu miegu nuogulēju, nav darbiņš padarīts BW. 6695. viņam nav jau ne putna miega, er hat nicht einmal den leisen Schlaf eines vogels. nāves miegs Kaudz. M. 210, der Todesschlaf: vai tā mana līgaiņa nāves miegu aizmigusi? BW. 26913. grē̦ku miegs, der Sündenschlaf: sirds bij grē̦ku miegā gulējusi Neik. miegs uzkrīt U., uzbrūk, uziet, der Schlaf überfällt: Ābrāmam uzkrita ciets miegs [bei Glück: krita ciets miegs uz Ābrāmu] I Mos. 15, 12. vidējam dē̦lam arī uzbrūk miegs LP. IV, 59. miegs acis rausta, der Schlaf meldet sich U. - pa miegam, pa miegiem, im Schlaf, schlaftrunken: ķēniņa meita pa miegam jau vienreiz nakuodaļā lūpas LP. IV, 85. pa miegiem dzirdēt Dīcm. pas. v. I, 9. it kâ pa miegiem manīt De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 479. Auch sonst zuweilen der Pl.: miegi nāca jaunajām meitiņām BW. 6766, 6 var. apstāja Pēteri me̦lnie miegi 25098. nuo miegiem pamuodies Rainis Ze̦lta zirgs 8. bē̦rnu, kad viņš uzmuostas, tūliņ neģērbj, lai tam miegi pūznis [auch Glück Spr. Sal. 23, 21], miega pūce U., ein verschlafener Mensch, Schlafmütze. - miega Kažus [Mačus BW. 6766, 1, Mačis 1 var.] mani pre̦c mir kommt der Schlaf Kav. iesim uz miega muižu, (scherzweise) wollen wir schlafen gehen U., [Wolm., Salis]; miega me̦li, Phantasien U.; miega sē̦rga, Schlafsucht; miega zâles,

1) Tausendgüldenkraut
L.; Nachtschatten (solanum nigrum) U.;

2) ein Schlafmittel.
[Nebst apr. meicye "schlafen", acc. s. maiggun "Schlaf", li. maigũnas "Schlafbank" zu migt u. a., s. Būga РФВ. LXXII, Lidén IF. XIX, 334.]

Avots: ME II, 651

[III mīne

1) ein zum Abhauen bestimmtes Waldstück
Selsau;

2) ein ausgehauener Platz im Walde:
tur tai mīnē vēl neizve̦sta malka AP.]

Avots: ME II, 646

mir̃klis, [mir̂klis Warkh., Warkl., Domopol., Prl., Kr., Kl.],

1) der Blick des Auges:
laida apkārt mirkļus Blaum. uzskata viens uotru ar naidīgiem mirkļiem Blaum. Paz. dē̦ls 16. stīviem mirkļiem tas raudzījās uz kapu Apsīšu Jē̦kabs VII, 42. savus mirkļus mīlīguos lē̦ni šurpu raidi! Teodors;

2) der Augenblick
Nigr.: uznācis salds mirklītis Janš. B. 210. liesmaina ruoka zibiņa mirklī galuotnes luoka Vēr. II, 386. tē̦la skats savienuoja mirkli ar mūžību II, 173;

3) ein zudringlicher, lästiger Mensch
Nigr.: nīkās virsū kâ mirklis. [Nebst li. mirklỹs "ein Blinzler" zu le. mirkšķêt, miršķināt, li. mérkti "die Augen schliessen, mit den Augen winken", mìrkčioti "blinzeln", markstyti "winken", r. мéркнуть "dunkel werden", čech. mrkati "blinzen, nicken; finster werden", mrk "Wink", r. мóрокъ od. морòка "Finsternis" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 78, Trautmann Wrtb. 182 f., Solmsen Jagić - Festschrift 580.]

Avots: ME II, 633

niedaļa, nieduola, niedolis, nieduols BW. 229014 var., nieduolājs BW. 33862, 4, das Rohr, das Röhricht: duodat jel kumeļam vēja lauztu niedaliņu! BW. 19393. man pazuda raibalīte; vai palika niedaļās? BWp. 747, 2. kas uguni zibināja niedaliņas krūmiņā? 10033, 1. iz nieduoļa nāras saldsērīgi smejas Rainis. es savam kumeļam nieduoliņa stalli daru; pūš vējiņš, skan nieduoļi, dancuo mans kumeliņš BW. 29733, 1. slēpjaties, baltas vistas, nieduoliņa klētiņā! 13540. kur likšu pādīti izdancinājis? nieduolu gultā, ābuola cisās 1575, 1. izte̦k balta dze̦guzīte, nuo nieduola kūkuodama 19108, 1. kur vēji zaruos un nieduolī gaužas MWM VI, 163. [redzēja tikai rudzus kânieduolus - gaŗiem, re̦sniem stiebriem un jau vārpās Janš. Dzimtene ² I, 217.]

Avots: ME II, 749

nùobļuzgât, [nùobļūzgât Grünwald, Lub., beschmieren, beschmutzen, besudeln]: seja nuobļuzgāsta Walter. [netīrā darbā visas drēbes nuobļuzgā Jürg. kâ tas galds nuobļuzgāts! Grünwald.]

Avots: ME II, 763

nùoglabât, tr., verstecken, verwahren: kaķītis iešuot pili izlūkuot, kur gre̦-dze̦ns nuoglabāts LP. IV, 87. nuoglabāt galdu,

a) den Tisch verwahren, verstecken;

b) den Tisch abdecken.
Refl. - tiês.

1) sich verstecken:
nuoglabājies! es tevi meklēšu;

2) sich abdecken:
ja vēlies, lai galds nuoglabājas, tas arī nuotiks LP VI, 960.

Avots: ME II, 784, 785

nùogluminât: ceļš nuoglumināts kâ galds Frauenb. n. rungu Seyershof.

Avots: EH II, 46

I nùoķepêt, tr.,

1) beschmieren, beschmutzen:
drēbes, ruokas Gramsden. nuosēdās pie maizes druskām nuoķe̦pē̦ta galda stūŗa Egl.;

2) schmierig werden:
galds pa˙visam nuoķepējis - ilgi nav tīrīts Drostn., Sessw., Ring- mundshof.

Avots: ME II, 805

nùoklât [li. nuklóti], tr.,

1) bedecken, belegen:
ceļu aude̦kliem BW. 15688, 1. viņš nuoklāja namu ciedru baļķiem I Kön. 6, 9. galds nuoklāts ēdieniem un dzērieniem;

2) abdecken:
galdu Brasche. Refl. - tiês, sich bedecken, sich lagern: viss viņš e̦suot ziediem nuoklājies Brig. sniegs nuoklājies vienlīdzīgā biezumā Aps.

Avots: ME II, 797, 798

nùokùopt, tr.,

1) abräumen, beschicken, in Ordnung brigen, unterbringer:
nuokuopa visu, kas tur atradās Kaudz. mājā viss nuokuopts Duomas III, 343. rudenī visu uz reizi nevar nuokuopt A. XX, 231. mēs nuokuopām darba lietas XX, 651. mēs mājā nuokuopām ve̦zumus paspārnē Kaudz. galds bij nuokuopts, der Tisch war abgedecket Blaum. laukus nuokuopt, die Ernte vom Felde abnehmen: kāzas dzēra rudenī kad lauki nuokuopti BW. III, 1, 87;

2) aufessen, auffressen, austrinken:
mans jaunākais dēliņš nu nuokuopt sāka atliekas Dünsb. ātri Jēcis tuo (krašas gabalu) nuokuopj Neik. šis puskuortēlis bij tâ˙pat stāvu nuokuopts Aps. vilks lien kūtī aunu nuokuopt LP. V, 175;

3) wahrnehmen:
lapsa nenuokuopa, ka uguns salmuos krita St. t.,

4) nuokuopt luopus, das Vieh schelect pflegen, herunterbringen
Biel. Refl. -tiês, die häuslichen Arbeiten verrichten, alles in Ordnung bringen: meitām vakarā vēl šis tas kuo nuokuopties LP. III, 43.

Avots: ME II, 804, 805

nùolikt,

1): taisījies karauti n. (sterben)
Pas. XIV, 492. pieci simti bij jānuoliek (jāsamaksā), kad gāja pie mielasta Frauenb.;

3): savus radus viņš nuolika, bet sievas radus uzcēla Frauenb.;

4): galds ir nuolikts ar ... ēdieņiem Pas. XIV, 250. dārzam nuolika krietni mē̦slus Sonnaxt;

5): saimnieks tâ nuolika, un tur ne˙kā nevarēja darīt Siuxt. viņš savā prātā nuolika, ka tūliņ iešuot laukā Vanagu ligzda 53. viņi tuo laiku nuolikuši (berechnet)
par ilgāku Orellen; ‡

7) n. pruojā Grenzhof n. FBR. XII, 24, eilig weglaufen.
Refl. -tiês,

1): sieva nuolikusies (uz guļu) lauka malā Pas. XI, 368; "nuovietuoties" Warkl.: nuolicies uz īnumu pie Pluocenes Janš. Dzimtene II ² , 444 (hierher gehören auch die zwei Belege aus Janš. ME. II, 811); ‡

4) für sich hinlegen (abstellen):
viņa ... laikus jau nuolikās tuo pie malas Apsk. 1903, S. 97; ‡

5) sich anstellen,
izliktiês Dunika: n. par slimu; ‡

6) n. lējā Orellen, Salis, herunter- resp. hinunterlaufen:
n. pa trepēm lejā; ‡

7) sterben (geringschätzig)
Auleja: nu ir viens nuolicies uz ausi Frauenb.

Avots: EH II, 62

nùoplicinât, nùoplicît, tr.,

1) kahl, arm machen:
nauda, kas tur aiziet, nuoplicinādama tautu... Vēr. II, 247. [gan viņš ļaudis nuoplicinājis, er hat die Leute wohl bloss und arm gemacht Für. I, unter pliks.] vedējiem jākavā galds, cititdi panāksnieki tuo nuoplicī RKr. XVI, 133;

2) nuoplicināt laukus [Dunika], pļavas, zemi, die Felder, Wiesen, den Boden aussaugen, ausmagern, erschöpfen, ausnutzen;
lini nuoplicina zemi Purap. [linus sēj pulku, un tâ zemi nuoplicī uz nebē̦du Janš. Dzimtene ² III, 188;

3) nùopļicinât Sassm., glätten, ebnen
Mar.: kad raušus liek uz plātes, tad tuos nuopļicina Sassm. Refl. -tiês, sich kahl, arm machen Nigr.

Avots: ME II, 831

nùovaskuôt, tr., mit Wachs bestreichen: dze̦ltāns bija kūmu galds, kâ ar vasku nuovaskuots BW. 1421.

Avots: ME II, 883

nùožūrât, tr., begiessen: galds nuožūrāts ar ūdeni un pienu Katzd.

Avots: ME II, 894

pagâza N.-Schwanb., pagâze,

1) die Neigung, der Abhang
Schwanb.; [ die Anhöhe (pagāza) Zaravič]: nāca stāva pagāze Latv. Tirzas upes tuvumā, zaļas pļavas pagāzā, atruon avaotiņu LP. V, 394. redz kur salds alutiņš nuo pagāzas ūdentiņa! BW. 5199: baltie laukumi pagāzēs ir šļūduoņi, le̦dāji un sniegāji Vēr. I, 1161;

2) die Bierneige
Elv., L., St.: muca od. alus iet uz pagāzām, pagāznēm, uz pagāzu, das Fass, das Bier geht zur Neige. kas pie pagāzas nāk, tam mieles jādzeŗ, den letzten beissen die Hunde.

Avots: ME III, 29

‡ pakraiškas Bērzgale, pakraiški ebenda, = pakrejas; pakràišk(eņ)as ² Warkl. "rūgušpiens, kam vēl ir klāt daļa krējuma" od. "salds krējums kuopā ar rūgušpienu": putrai vajag daliet pakraišku.

Avots: EH II, 143

pãrdèldêt, tr., durchreiben, abnutzen: ve̦cais galds ar tieviem, gan+drīz pa+visam pārde̦ldē̦tiem skrāģiem Jauns.

Avots: ME III, 153

piẽdar̂bs Wolm., C., N.-Peb., Jürg., Zögenhof, Selg., Bauske, (mit ie

2) ) Golg., Lis., Prl., Bers., Kreuzb., Gr.-Buschhof, piẽdarba Naukschen,

1) die Vorriege, die Dreschtenne:
zirņu pieradies piedarbā līdz trešam vaiņakam LP. VI, 1, 74; im Ostle. dafür kuls, in Baldohn - kluons;

2) das Vorhaus in der Badstube
N.-Bartau;

3) ein Anbau:
tâ sauktais piedarbs bij jaunajai dzīvuojamai ē̦kai istabas galā Vilibalds Kas uzvarēs 26. Zu piedarīt.

Avots: ME III, 242

pìemẽruôt, piemẽŗuōt:

1) anpassen, zupassen:
piemēŗuots laika garam A. v. J. 1896, S. 403. saeima pārlabuotuo un piemēruotuo projektu pieņēma Apsk. v. J. 1903, S. 434;

2) zuschreiben:
viņai ne˙kāda vaina nebija piemēruojama Vilibalds Kas uzvarēs 29. Refl. piemẽruôtiês, sich anpassen: skuola nevar piemēruoties bē̦rniem A. v. J. 1904, S. 901. ik˙katra daļa piemēruojusēs savai darbībai Pūrs III, 69.

Avots: ME III, 272

pìenãkt,

1) zu-, herzukommen, herankommen:
pienācis rīts, vakars. pienācis rudens LP. V, 105. pienācis naudas trūkums VII, 759;

2) erreichen, betreffen, ertappen:
man pazuda bāliņam linu bikses pieguļā; nu sadzinu, nu pienācu brūtei kre̦kla apkaklē BW. 20500, 4. ne˙viens nevarēja zagli pienākt LP. VI, 1, 518. Ingu nepienāca vairs ne pie kāda nedarba MWM. X, 89. ja vēl pienākšu, sukāšu tevi LP. V, 18. Sprw. me̦luo, ka nevar pienākt JK. II, 340;

3) sich mit Kommenden füllen:
istaba pienākusi (pilna) ļaužu;

4) Part. pìenãkuõšs, pìenãkams, gehörig, zukommend:
pienākamuo izdarīt, die Pflicht tun. Līziņa deva pienākuošās atbildes Vilibalds Kas uzvarēs 96. Refl. -tiês, zukommen; sich gehören; verpflichtet sein: tev pienākas puse, dir kommt die Hälfte zu U. līgava... atstāja ratuos cimdu pāri, kas pienācās vedējam RKr. XVI, 113. tev pienākas tē̦vam klausīt, du bist verpflichtet, dem Vater zu gehorchen U. tas tā pienākas, das gehört sich so U.

Avots: ME III, 275

piẽns (li. píenas), Demin. piẽniņš, piẽnutiņš BW. 32419 var., die Milch: Sprw. piena kâ jūŗa. piens kâ akna. tik putna piena trūkst od. putna piena vien trūkst (gesagt von einem, der sich sehr reich dünkt). tam vēl piens nuo lūpam nav nuožuvis od. tam vēl mātes piens aiz lūpas (von einem Gelbschnabel). guovīm piens raguos iet (die Milch wird weniger). saīdzis, kâ sagājis piens, katliņā piededzināts A. v. J. 1892, S. 256, guovs tikai trešuo pienu Saul. III, 85, die Kuh ist zum drittenmal milchend geworden (in Salis dafür: trešā pienā). (guovs) gaŗāku pienu, länger milchend Degl. Ve̦c. pilskungs 55, īsu pienu, kurze Zeit milchend Golg. - biezs piens od. biezpiens, Quark; jauns piens Etn. I, 68, Beestmilch; kaņepjupiens, in Lis. kaņuppiens, eine flüssige Speise aus ungeröstetem Hanf; ķē̦rnas p. Kursiten, ķē̦rnu p. U., ķērnes p. Mazvērs. Luopkuopība III, 77, die Buttermilch; kupināts p., dicke, gekäste Milch U.; putna od. putnu p., Vogelmilch; raganu p., vermeintlich von Hexen in Viehställen und auf der Erde verschüttete Milch Etn. III, 44. rūdzis p. od. rūgušpiẽns, skābs p., gegorene, saure Milch; salds p., frische, süsse Milch. sveķu p. Schwanb., Bers., Kosenhof, Beestmilch; vēršu od. vērša piens, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch bildet Mag. XIII, 2, 54, Lis., Bers.; vilka piens, euphcrbia Antrop. II, 39. piena sulas, Molken. piena ziediņi, die in gekochter Milch übrig bleibenden Milchkügelchen, wenn das Beste abgenommen worden U. piena māte, eine gute Milchkuh U. piena drudzis "slimība, kuŗu dabū dažas mātes 3 dienas pēc dzemdēšanas" Etn. II, 165. piena zuobs Kaudz. M. 318, der Milchzahn. piena puika,

a) ein Gelbschnabel:
vai nu katrs piena puika tūliņ precinieks? MWM. VII, 805;

b) einer, der lauter gute Tage gehabt
U. - piena dadzīši, Gänsedistel (sonchus oleraceus L.) RKr. II, 78; piena puķītes, platanthera bifolia Rich. Etn. I, 30; piena zâle, lathraea squamaria Kokn. n. KKr. III, 70. piena putns, ein Vogel Ramāns. pieni Lis., = piẽņi. Zu npers. pīnū "saure Milch", av. paēman- "Muttermilch", payah-, ai. payaḥ "Milch", li. papíjusi kárvė "eine Kuh, die beim Melken die Milch nicht mehr zurückhält", pýdyti "zum Milchgeben reizen", ai. páyatē "strotzt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb.II, 73f.

Avots: ME III, 276, 277

pijkanna (richtiger: pīkanna), eine hölzerne Kanne mit einem ausgehöhlten Ast an Stelle der Pfeife Tirs. n. RKr. XVII, 72: galds bij piekŗauts pilns ar ... alus pijkannām (kuoka spaņņiem ar cauru zaru) BW. IIī, 1, S. 46. Wohl aus pīpkanna.

Avots: ME III, 212

pĩpkanna, ein Demin. pīpkannīte BW. 12133, II var., eine Kanne mit der Pfeife U.: nesa alu pīpkannās RKr. VI, 94. pīpkanna trauks, kam viens galds ar šķību zaru, kas gareniski izurbts caurs Dünsb. Aus mnd. pipkanne dass.

Avots: ME III, 233

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341

pluduôt, pludêt St., U., auch refl. pluduôtiês, strömen; (obenauf) schwimmen, geschwemmt werden: ūdens, kas vasaru bŗīvi pluduoja un cēlās Citu t. r. XIV, 78. dzē̦ruse dzērvīte upītes malā, palika spalviņa pluduojuot BW. 26665. zila kâ upe, kad pluduo pirmie le̦di Latv. naudas kaste pluduojusies ūdens virsū LP. VI, 232: viss sē̦tsvid[u]s pluduot pluduoja Jauns. salijis tik daudz, ka viss ceļš pluduo Grünh. galds pluduo, der Tisch ist stark begossen Grünh.

Avots: ME III, 354

pluzerêt, -ẽju, uneben, widerristig werden, ausfasem: galds, pusvadmala sāk pluzerēt Dond.

Avots: ME III, 359

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

pretdabîgs,* unnatürlich, widernatürlich: tautas dzīvie luocekļi, kas tagad cits nuo cita pretdabīgi atšķirti Kundziņš Kronwalds 195. rīmes latviešu dzejai gluži pretdabīgas Aus. II, 70.

Avots: ME III, 386

prìekšlaĩk, priekšlaĩkã; prìekšlaĩku, prìekšlaĩkus, Adv., vorher, vordem, vorzeitig, vor der Zeit, verfrüht: man jau jūsu nauda nuoskaitīta. . varu ieduot jums jau priekšlaik De̦glavs Rīga II, 1, 440. tik tre̦knas neuzbaŗuojuši, . kâ Māŗa priekšlaik LP. V, 413. Visvalds ar savu nāvi ievadītu savus ve̦cākus priekšlaikā bedrē Lautb. Luomi 65. priekšlaikā ne˙kuo neizteikt ebenda 182. ja pats nebūsi priekšlaikā ietaupījis MWM. VIII, 330. ja nauda man priekšlaiku ieduotuos ruokā LP. VI, 1, 222. meita apgalvuoja, lai nepriecājuoties priekšlaiku VI, 611, tuo jau tâ priekšlaiku nevar zināt CTR. I, 58. ve̦lns nevarēja iztlkt priekšlaikus nelūkuojis LP. VII, 1176: brūtgāna māju tuvumā striķus jau priekšlaikus atraisa BW. III, 1, 15.

Avots: ME III, 396

prìekšzìmîgs, musterhaft, vorbildlich: priekšzīmīga tē̦luošana MWM. VI, 827. aizrādīt uz priekšzīmīgiem kareivjiem un strādniekiem brīvības un attīstības laukā M. Āruons. Krōnvalds arī skuolas laukā Ve̦c-Piebalgā bij priekšzīmīgs Vēr. II, 1002.

Avots: ME III, 398

‡ putre̦ns Seyershof, = putraîns: p. (mit Kartoffelkrumen besudelt) galds.

Avots: EH II, 340

rakstît, -u, -ĩju, tr.,

1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;

2) zeichnen
U.;

3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;

4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;

5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;

6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,

1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;

2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;

3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,

1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;

2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.

Avots: ME III, 473, 474

II riest, sich füllen Freiziņ, sich ansammeln: vē̦ruo, kâ viņu škūņi riest, sarkani ābuoli saulē briest A. Brigadere. stādiņš (pilns) riestuošas sulas JR. IV, 190. Refl. -tiês (praes. auch riežuôs), sich ansammeln, sich füllen Freiziņ: valgums acīs rietās Juris Brasa 164. salds me̦dus riešas un rit Akur. Astras 31. pateicība tanī riešas Valdis. pilna sirds ar skumjām riešas Brands 83. nezâles un pe̦lavas, kas sietam griežuoties rìešas, t. i. salasās kuopā (vgl. riest III 4 und riesties 5) virs graudiem Wolm. Gehört zu riest III.

Avots: ME III, 546

ritums Karls.,

1) das Rollen; der Lauf
(fig.): pazīst kungu braukumiņu, dze̦lza ratu ritumiņu BW. 13481 var. maža ritums, der Lebenslauf;

2) "satinums" Wessen, etwas Zusammengerolltes, Radförmiges: divi ritumus de̦sas RKr. XI, 77; ein Packen, Ballen, "aude̦kla baķis" Gr.-Buschhof, Pilskalne: izmeklēja derīgākuo drānu nuo rituma V. Vilibalds. skapis e̦suot ritumu kâ sistin piesists Jauns.;

3) der Rhytmus:
dziesmas bez rituma Konv. ² 675. ritums un atskaņas... slīd nuo dzejnieka ruokām Vēr. II, 733.

Avots: ME III, 534

rudzis (li. rugỹs "ein Roggenkorn", apr. rugis), gen. s. rudza BW. 11917 var., dat. s. rudzam 11918, 5 var.,

1) das Roggenkorn od. das einzelne Roggenpflänzchen;
der Plur. rudzi, der Roggen (secale cereale L.): Sprw. balti rudzi, balta maize. rudzi kūp, der Roggen dampft (blüht) U. rudzi kâ kārkli, von gut gediehenem Roggen gesagt. bagātajam rudzi kâ kārkli LP. V, 307. - vasaras rudzi, Sommerroggen (secale var. vernum) RKr. II, 78; ziemas rudzi, Winterroggen (secale var. hibernum) ebenda. Ādama rudzi N.-Sessau n. U. od. me̦lnie rudzi Konv. ¹ 133, schwarzes Korn im Roggen, Mutterkorn (secale cornutum);

2) zur Bezeichnung anderer Pflanzen:
rudzīši, der Ackerlolch (lolium arvense With.) RKr. II, 73, Karls., Spr.; dze̦guzes rudzi, eine Moosart, deren Blüten den Roggenkörnern ähnlich sind PS., U. (unter dze̦guze);

3) genitivische Verbindungen:
rudzu bise, der Hintere U.: ar rudzu bisi šaut RKr. VI, 690, furzen; rudzu irbe, das Rebhuhn Diez n. U.; rudzu mēnesis, der August L., U.; rudzu puķe, die Kornblume (centaurea cyanus L.) RKr. II, 69; Etn. IV, 1; rudzu smilga, grosse Ackerschmiele (agrostis spica venti L.) RKr. II, 65; rudzu tē̦vs, das Mutterkorn; rudzu vilks Pūrs II, 65, der Roggenwolf, Getreidebock;

4) rudzītis, der Branntwein
(scherzhaft): iemest rudzīti, einen Schnaps trinken Celm. tad plūda alus un rudzltis Balss. jaunekļi iebaudīja miestiņu vai rudzīti Vilibalds Kas uzvarēs 43. ņem "miezīti" (Bier) un "rudzīti", cik gribi! MWM. X, 887. Zu slav, rъžь, an. rugr, and., ahd. roggo "Roggen", vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 375.

Avots: ME III, 555

sadragât,

1): bites s. "Bienen durch Poltern an den Stöcken kränken"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

2) tüchtig durchschelten
Gr.-Buschh.: ej un viņu labi sadragā! Refl. -tiês: galds ... apgāzās un sadragājās Dünsb. Trīs romant. gadīj. 26.

Avots: EH XVI, 403

I saguõztiês Ramelshof, Wainset "=sagāzties, sabrukt" (von Menschen in Ohnmachtsanfällen und Gebäuden); (mit uô ^{2) "} sich nach vorn beugen" Hofzumberge, Dond, iet saguozies, nach vorn gekrümmt C., Lautb., Siuxt, Widdrisch; iet saguôziês ("iesāņus") N.-Peb.; "sarāvies" Arrasch, Golg., Schwanb.; galds nuo siltuma saguôzies, hat sich geworfen Kl. saguôztiês = Ruj., Wandsen, sich schlaffgekrümmt hinsetzen.

Avots: ME II, 634

sakļaût, Refl. -tiês: cits zirgs sēd ("steht") sa˙kļâvies (sāņus sašķiebies) Auleja. galds, mazs, sakļāvies Jauns. Raksti III, 149.

Avots: EH XVI, 418

salˆde̦ns C., U., Wid., Ve̦cmuiža, salˆdans Mar. n. RKr. XVII, 135, Preiļi, Pas. IV, 383, Nerft, salˆdins Kl., Saikava, saldains U., süss (salˆdans Golg., Lis., Warkl., Adleenen, Schwanb.) U., Mag. XIII, 41 (saldans), Marzen (salˆde̦ns); süsslich U., Ronneb. (salde̦ns): saldana zemenīte BW. 5411, 7. saldanāka zemeņuoga par visām uodziņām 11421, 3. griķu mistra salde̦ns (Var.: saldans) alus 11186. saldans miežu alutiņš 27990. saldans (Var.: gauži salds) bija vīns ar me̦du 21657, 2. saldanu vīna glāzi 15525. saldanu brandavienu 28459. salde̦nu krējumu Etn. IV, 1. tu esi re̦mde̦ns un salde̦ns JR. V, 12. - Subst. salde̦nums U., Ronneb., saldanums Mag. XIII, 41, die Süssigkeit U., Mag. XIII, 41, Süsslichkpit Ronneb.

Avots: ME II, 668

II salinât: auch Ramkau (= "dzisināt mīklu saldskābai maizei, turuot tuo pēc iejaukuma stundas 6 neapjauktu"), Orellen, Salis ("nuoplaucēt miltus karstā ūdenī un kult, lai maizes iejavam ruodas saldskāba garša"); s. iesalu Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH XVI, 425

salkans C., süsssäuerlich U.; süsslich, etwas süss (auch fig.); sentimental: salkana maize W. -Livl. n. U. paduod sāli, - vēl drusku salkana A. XI, 480. salkanas jūtas Asp, ganu dzeja izvērtās ar˙vienu salkanāka Konv. ² 467. vis˙salkanākuo ziņģu krājumu MWM. VIII, 41. Zu salds.

Avots: ME II, 674

salˆdsāpîgs,* süss und schmerzlich: lngus tikai saldsāpīgi smaidīja De̦glavs Rīga II, 1, 143.

Avots: ME II, 669

samest,

3): piens briesmīgi salds, - duomā, ka ar sukuru same̦sts (dass viel Zucker hinzugetan ist)
Salis;

6): tad nu krietni sametām! Orellen. sametiet (= sadzeriet) nu pa vienai un pa visai! Saikava; ‡

7) s. puogu ciet Seyershof, zuknöpfen;
‡

8) = samẽrît Frauenb.: piecas sienas sameta: liels baķis bij aude̦kla; ‡

9) Schläge verabfolgen
Dunika: samet viņam labi krietni! Refl. -tiês,

1): sametietēs (= sasēdieties), kur nu varat! Saikava. sametās (= sagāja kuopā; geringschätzig)
te tādi nuo pilsāta Frauenb. sametāmies (= sarunājāmies

2) un aizbraucām uz pilsē̦tu AP;

2): kuoks sameties līks Siuxt;

4): puns same̦tas (entsteht)
Sonnaxt. ļuoti bieži sienas sametēs ("me̦tuot iznāca"; vom Gewebe) Kaltenbr. kamuolīši (aude̦klu me̦tuot) jau same̦tušies (kļuvuši) mazi Auleja;

5): auch Orellen;

6): sich verwickeln (?):
gribē̦dama vare̦ni un ātri izrunāties, bet same̦zdamās un palikdama uz vietas Ciema spīg. 68.

Avots: EH XVI, 430

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684

sãniski, sānisku U., sāniskus, Adv., seitwärts, zur Seite, nebenbei: tas līdis bē̦rzam cauri ačgārniski un sāniski Etn. v. II, 77. kleper[i]s iet ar pakaļas kājām pa˙priekšu vai sāniski A. v. J. 1896, S. 403. sāniski nuolūkuojas 831. iepretim un sāniski vēl ne˙tik labi neiet A. v. J. 1902, S. 124. gar siênu sāniski atruodas... galds Straume. Jēpītis gājis . . . sāniskus, uz uotru pusi Upīte Medn. laiki. dē̦ls saņēmis dzirnavu akmeni sāniskus ruokās ebenda.

Avots: ME III, 804

sasist, tr.,

1) zusammenschlagen:
viņa sasita abas ruokas Vēr. II, 573. sasit ruokas, sāk raudāt BW. 15539, 4. Guobzemiene ruokas sasizdama iesaucās Alm. Kaislību varā 20. jaunkundze aiz prieka sasita plaukstas Krišs Laksts 48. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. 729. nuo dēlēm sasists (zusammengezimmert) galds Kra. Vit. 86;

2) zerschlagen; erschlagen:
sasit sieku, sarauj dzirnas BW. 667. es tevi maitās sasitīšu LP. IV, 11. (fig.) slimnieka sasistie vārdi U. b. 61, 49. Refl. -tiês,

1) sich zerschlagen, sich schlagend beschädigen:
viņa stipri sasitas LP. VII, 215;

2) sich aneinanderschlagen;
fig., aneinandergeraten, sich zusammentun: Sprw. kuoks mežā ar kuoku sasitas, ne vēl cilvē̦ks ar cilvē̦ku. ir gan viena ve̦lla būšana, kad ar tiem meitiešiem sasitas Austriņš. div[i] mušiņas sasitās BW. 35081, 5 var.;

3) schlagend sich überanstrengen:
pieci vienu mušu sita; atsitušies, sasitušies, vēl tā dzīva vazājās BW. 12878 var.

Avots: ME III, 730

saskrambât: saskram̃bāts galds Trik.

Avots: EH XVI, 447

sastẽrķelêt, tr., einstärkeln: sastērķe̦lē̦tu galdse̦gu čaukstuoņa A. XX, 856. stīvi sastērke̦lē̦tiem priekšautiem A. Upītis.

Avots: ME III, 747

savējs, seinig, meinig, deinig, ihrig, unsrig, eurig (in den casus obliqui in der Regel aufs Subjekt des Satzes zu beziehen): šuorīt tuo iekrāvis savējā traukā Lapsa - Kūm. 53. pēc savējas vĩzes... ik vienam 147. turē̦dams Līziņas ruoku savējā Vilibalds Kas uzvarēs 221. kāds... saņe̦m abas mazā ruokas savējās Etn. III, 80. glabā tu tik drēbes! es gādāšu... par savējām Lautb. Luomi 183. viņai tie savēji U., sie hat ihre menses. Zu savs.

Avots: ME III, 785

skalˆda, s. skalds III.

Avots: ME III, 868

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870

skanuoņa, skaņuoņa, der Schall, das Geklirr, Getöse: es dzirdē̦tu klusu... skanuoņu Druva I, 721. galds apgāzdās, bij skaņuoņa un grabuoņa Libek Pūķis 41.

Avots: ME III, 872

šķe̦bs, = šķebîgs: sūcuot Lunas šķe̦buo, alds%C4%81juo%20opiju">saldsājuo opiju Dz. V.; šķe̦ba (= šķe̦bana) dūša Jürg.

Avots: ME IV, 24

šķaobans: š. (wackelig) galds Laud. (mit ùo ² ), Lubn.

Avots: EH II, 641

skrãģis PS., C., auch skrāgs (?) Kaudz. M., Gestell für einen Tisch (einen Backtrog) U., Spr.; Gestühl Glück; ein Rahmen zum Schlafen Dr.; ein Nährahmen U.: ve̦cais galds ar tieviem, gan˙drīz pa˙visam pārde̦ldē̦tiem skrāģiem Jauns. izlīguoja ze̦lta galdu ar sudraba skrāģīšiem BW. 32887. pie... galda skrāģa 20769. galds nuoslīdēja nuo saviem skrāģiem Libek Pūķis 41. īpašu skrāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. Nl. 258. skrāģu galds 224. viņš darīja ... desmits vaŗa skrāģus (eherne Gestühle) Glück I Kön. 7, 27. skrāģus, kuo Zālamans . .. bij darījis II Kön. 25, 16. guļ uz suola vai skrāģa Seibolt. skrãģis Bauske, - kraķis II 3. Vgl. krãģis.

Avots: ME II, 889

skrĩpstaîns "eingeritzt, eingeschrammt" Sassm. n. RKr. XVII, 52: skrīpstaina brille, glāze, skrīpstainas luoga rūtis, skrīpstains galds, skapis.

Avots: ME III, 896

I slùoka (li. slankà, poln. słąka "Schnepfe", serb. slȕka "Feigenschnepfe" ) Ermes, Arrasch, C., PS., sluõka (?) Bl., slùoka ² Kl., Kr., Raipol, sluôka ² Karls., Iw., Tr., Bauske, Selg., Ruj., Grünh., Siuxt, Kurs., Wandsen, Demin. sluocē̦ns Stērste, sluocēniņš BW. 2659, 1 var., sluokeniņš 2659, 1, sluokulē̦ns R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 82, sluokalāns BW. 2659, 1 var., die Waldschnepfe (scolopax rusticula L.) RKr. VIII, 97; Natur. XXXVII, 204 (auch: meža sluoka); dumbru sl., die Pfuhlschnepfe Karls.; krūmu sl., die Doppelschnepfe Karls.; kruoņa sl., numenius phaeopus Konv. ² 1920; pļavu sl., die Bekassine Karls.; vidējā sl., die Doppelschnepfe (ascalopax major Gm.) Natur. XXXVII, 203. Dazu noch li. slañkė, apr. slanke "Schnepfe". Von Leskien Abl. 343 und Osthoff IF. XXVII, 169 ohne Begründung zu li. sliñkti "schleichen" (= le. slìkt) gestellt; "der Gang ist geduckt, schleichend", sagt Brehm von der Schnepfe im Tiedeben VII, 276.

Avots: ME III, 944

I sluokatnis Uodziena n. Etn. I, 43, AP., Erlaa, Fest., Laud., sluôkatne Vīt., sluokatne Lös., eine Art grösserer Fladen aus grobem Gersten- od. Buch- weizenmehl mit einer Einlage aus gehacktem Fleisch und Zwiebeln (auch Hanf u. a. Saikava): sluokatnis ir plācenis nuo miežu vai griķu miltiem, vidū pildīts ar smalki sagrieztu gaļu un sīpuoliem BW. I, S. 187. galds bij piekŗauts pilns ar maizi, karašām, sluokatņiem III, 1, S. 46. mušas staigā pa sluokatņiem (pīrāgiem) JR. III, 43. ej ar dievu, metenīti, ar tuo savu sluokatnīti! atnāks mūsu lieldieniņa ar baltuo piena rausi BW. 32213, 2. Vielleicht Umbildung eines *sluokata "Fläche, Ebene, Flaches, Ebenes" (zur Bed. vgl, plãcenis), und dies zu *sluoks "flach, eben", wozu vielleicht sluokât II, wenn eigentlich: breitschlagen.

Avots: ME III, 944

II šnibe, die Doppelschnepfe, Bruchwaldschnepfe (ascalopax major Gm.) U., RKr. VIII, 97. Aus dem Deutschen; vgl. nd. snibbe "Schnepfe" in Grimms Wrtb, unter Schnippe.

Avots: ME IV, 88

suôkla Druw. n. Etn. III, 33, Plm. n. RKr. XVII, 78, suokle Zalktis I, 95, Alksn. - Zund., suôklis N. - Rosen, KL. - Laitzen, Lis., Bers., suôkls Mar., eine niedrige, schmale Wiese (auch ein solcher Acker Alksn. - Zund.), die sich in einen Wald (oder Acker Mar. n. RKr. XV, 138) hineinstreckt Plzm. n. RKr. XVII, 78; "sprauga mežā"(suôkla) Warkl.; ein Waldstreifen zwischen Äckern (sùokla ² ) Warkl.; eine feuchte Niederung N. - Rosen; eine schlammige, mit Riedgras bewachsene Stelle in einer Wiese Mar. ("cūkas izpeldējās pa suoklu pļavā"); "= apara", eine Niederung im Acker (auch in einer Wiese Schwanb.) Bers.; das Land zwischen einem Sumpf und Acker (suoklis); ein kleiner Sumpf mit fester Unterschicht (suoklītis) Etn. I, 106, (suokliņš) Golg.; (suokla) ein Dickicht von jungen Bäumchen Bew.; ein im Sumpf wachsender Nadelbaum (suoklis) Kronw.: caur mežu suoklēm Zalktis I, 95. suokļa (= purva) bē̦rzs Konv. ¹ 213. purva suoklī krājas rāvs RA. Wenn vom Begriff der Senkung, Einbiegung auszugehen ist und wenn mit suok aus ide. su̯onq-, wohl zu an. suangi "die Leisten, Weichen"("Einbiegung"), suangr "dünn, schmal (aus Mangel an Nahrung)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 526 f.; vgl. daneben von der Wurzelform su̯ong-

dän. svank "Tal",
schwed. svank "Einbiegung, Senkung" u. a. bei Walde 1. c.); oder (weniger wahrscheinllch) wenn mit suok- aus ide. sōk-, - zu mengl. saggen "sich senken" u. a. (bei Walde 1. c. 474).

Avots: ME III, 1136

spranga,

4): nu Lāčaugainis bija lielās sprangās Pas. VIII, 443 (aus Druw.); ‡

6) "die enge Stelle, wo zwei Waldspitzen sich einander nähern"
BielU.

Avots: EH II, 556

stakle,

1): "eine Gabel
(= dakša)" Für.; die Gabelung eines Baumes od. Astes Bauske: stakles nuocē̦rt nuo alkšņiem un nuoasinātuo galu iedze̦n zemē; uz tām tad uzliek kārtiņas un gar kārtiņām stāvus saliek balinātus linus, lai tie labāk izžūst Frauenb.;

3): "VL." ME. III, 1041 zu ersetzen durch "BW. 2686, 2";

7): brālīt, staklīšu cirstu! Minīte, snaušķene, nuosagāzs Tdz. 57563; ein Eckpfosten (am Bett, an einer Kiste, am Webstuhl u. a.)
Grob.: ze̦lta stakles (gultai) BW. 24869. piesietu tē̦vuci pie dzirnu stakles 23402. gultas stakles Bers., Lubn., Siuxt. galds uz stakļu kājām Fr. Adamovičs Rudens ziedi 4. s. ir katrā stūrī kastei, kur ieliek guovīm ē̦damuo Frauenb.;

8): auch Kaltenbr.;

11): ein Geizhals
Warkl.

Avots: EH II, 569

švĩkains Ahs. n. RKr. XVII, 57, C., Jürg., PS., mit (eingeritzten) Streifen versehen : š. stikls, galds. š. cilindrs Daugava v. J. 1928, S. 991. zaļgani švīkainiem aizkariem Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 18. le̦dus jau švīkains, -drīz izies Thorensberg. šuovakar ir švīkains gaiss Gr.-Sessau.

Avots: ME IV, 118

tāle̦ns, weit abgelegen Für. I: tāle̦na lieta, was weit abgelegen ist Für. I. tāle̦nākie ieradās tikai vē̦lāk V. Vilibalds Kas uzvarēs 42. tāle̦nie veļi... apciemuoja savus pēcnākamus Pūrs I, 109.

Avots: ME IV, 145

tâlumniẽks AP., Lautb., tāļumnieks Wid., Poruk Dz. un s. 90, ein fern Wohnender, aus der Ferne Kommender: tie tālumnieki, kas šurp pie mums nuonāk Lautb. Marģeris 55. tāļumniekus nepazīstu Vilibalds Kas uzvarēs 65.

Avots: ME IV, 146

tepdeķis MWM. IX, 355, = tepiķis I: (galds) ar smalku turku tepdeķi Kaln. Ozolkaln. māc. 14.

Avots: ME IV, 165

‡ tīkstuolis, = tīstuoklis (?): rakstāmgalds nuokŗauts lieliem tīkstuoļiem A. Upītis Sm. lapa 271.

Avots: EH II, 685

tilgaldi Angern n. Bezzenberger Le. Di.-Stud. 178, die auf dem Boden des Kahns liegenden Bretter. Nebst li. tilės "Brettchen im Handkahn" zu tale II und galds.

Avots: ME IV, 187

tiļgaldi, die quergelegten Brettchen, woraus die Diele des Bootes besteht Bielenstein Holzb. 611. Zu tilaudi . galds.

Avots: ME IV, 190

tirstinât, = tirinât I 1: ruokas, kājas tirstināju (Var.: tirināju) BW. 34486 var. tir̂šķêt Adsel, tìršķêt ² Adl., Golg., Prl., Saikava, -u, -ẽju, = tirkšêt 1, schnarren. rati tirkšķ, kad kāds galds atsprucis nuo naglas Saikava. pulkstens tiršķ Bers., Kalz.

Avots: ME IV, 197

tu (li. tù, apr. tu), du. Unübersetzbar in Ausrufungen, die an mehrere Personen oder an etwas Abstraktes gerichtet sind: nu tu brīnums! (das ist mal ein Wunder!) LP. VI, 191. tu manu dieniņ! Vilibalds Kas uzvarēs 45. ak tu tavu! JK. V, 145. ak tu ve̦lni! MWM. v. J. 1898, S. 848. nu tu neattapīgie tādi! LP. V, 319. Zu apr. tū > toū, slav. ty av. (enkl.) tū, gr. dor. τύ, alb. ti, lat. tū, cymr. ti. got. ƥu, ai. tvam "du" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 745 und Le. Gr. § 343.

Avots: ME IV, 254

tuve̦ns, = tuvīns: pa kādam tuve̦nākam... stādam nuomaitā tdz Duomas III, 882. sarunājies ar tuve̦nākajiem Vilibalds Kas uzvarēs 57. Adv. tuve̦ni "ungefähr".

Avots: ME IV, 276

tvans (li. tvãnas "Flut"), der Dampf U.; der Dunst U., Mag. XIII, 2, 51, Adl., A.-Laitzen, Arrasch, Drosth., Dunika, Jürg., Kand., Prl., Schwanb., Selsau, Sonnaxt, Wandsen (unbekannt in Dond., Golg., Nigr., Ruj., Salis, Selg., Siuxt, Stenden, Wolmarshot): salds ziedu tvans Akurater Astras 46. kartupeļu tvans Kalniņ Kaz. Dalbs 25. Reimwort zu dvans. Zu li. tvinti "anschwellen" u. a., s. Persson Beitr. 191, 480, 483 und 568, Boisacq Dict. 848 f., Watde Vrgl. Wrtb. I, 708 f.

Avots: ME IV, 288, 289

uzmàkt,

2): Holodkevičs uzmāca sejai saldskābu smaidu A. Upītis Laikmetu griežos 49. Refl. -tiês, ‡

2) debeši uzmācās, Gewölk steigt auf
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 728

valˆšķêt Saikava, valšķêt U., valkšķêt Vīt., valšķêt Wessen, -u od. -ēju, -ẽju, valšķuôt Austr., valškuôt U., valšķīt St., refl. valkškêtiês Vīt., valkšķîtiês Vīt., valˆšķuôtiês Golg., valkšķuot und valšķuoties St., valškuotiês U., Falschheit üben, sich mit Falschheit, Betrug abgeben, (St.) heucheln: kuo nu valkšķē (valkšķējies, valkšķies) gan ar savu izrunu, gan skatu! tava valkšķība jau sen zināma Vīt. šīs . . . acis . . . nemāk valšķēt Domas I, 591. vīrieši izgudrēm prašņāja, valšķuojās Upītis Sieviete 109. meklē citu muļķi! kuo tu valšķuojies pie manis? Vilibalds Kas uzvarēs 131; valšķêt Wessen, lügen.

Avots: ME IV, 460

I vaskuôt (li. vaškúoti "wächsen"),

1) mit Wachs wichsen, bestreichen
U.; bohnen V.: v. diegu šūšanai Frauenb. (galds) bij vaskuots, nevaskuots BW. 1422. vaskuodama (Var.: ar vaskiem) kre̦klus šuvu 7353;

2) Wachs machen
VL. n. U.

Avots: ME IV, 485

viênkãjaîns, viênkājîgs*, einen Fuss (ein Bein) habend einfüssig: vîenkājīgs, apaļš galds Veselis Saules kapsēta 19.

Avots: ME IV, 659

viesīgs,* ‡

2) gastlich, gastfrei:
v. galds Dünsb. Od. 171.

Avots: EH II, 798

viesis C. u˙a., viess Mag. XIII, 2, 59, Bielenstein Holzb. 143, Janš. Mežv. ļaudis II, 9, Līgava II, 340, gen. s. viesa C., (mit ìe ² ) Bers., KL, Memelshof, Oknist, Sonnaxt, (mit iê ² ) Bauske, Kandau, Selg., viêša ² Dond., dat. s. viesim Manzel Post. I, 150, viesam Janš. Mežv. ļ. II, 9, acc. s. viesi C., Jürg., (mit ie ² ) Bers., Kl., Memelshof, Sonnaxt, (mit iê ² ) Bauske, viesu A.-Ottenhof, Gr.-Buschh., Kandau, Saikava, Sonnaxt, Wolmarshof, Janš. Līgava II, 339, Mežv. ļaudis II, 9, nom. pl. viesis Manzel Post. I, 113, 116, 146, II, 28, 391, III, 191, viesi Bauske, Bers., C., Gr.-Buschh., Kl., Memelshof, Sonnaxt, Wolmarshof, vieši Dond., Wandsen, BW. 13645, 14132 var., acc. pl. viesis Manzel Post. I, 146, Glück Zephanja 1, 7, viesus C. u. a., viešus Sk. Do. 41, RKr. XVI, 264 (aus Rutzau), Demin. viesītis BW. 14355, 4 var., 14679 var., viesiņš Birkert Sakāmv. 107, BW. 14678 (aus Lettihn), viestiņš BW. 3057 und14679 (unbekannt in Adiamünde, AP., Dunika, Erlaa, Golg., Krāslava, Laud., Lubn., Pankelhof, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Segew., Selsau, Siuxt, Stenden, Warkh., Zvirgzdine u. a., wo dafür ciemiņš, so in Salis, Segew., Selsau u. a., svešs in Dunika, gasts, so in Krāslava, Laud., Saikava, Schwanb.; in Dond. neben viesis ein ciemcilvēks), ein Ankömmling, Fremder L.; ein Fremdling Manz. Lettus; der Gast (in Bers. u. a. ein zu einer Festlichkeit geladener Gast, ciemiņš - ein gelegentlicher, zufälliger Gast): es biju viesis, un jūs e̦sat mani uzņē̦muši Glück Matth. 25, 35. Sprw.: kāds viesis, tāda maltīte RKr. VI, sak. v. 961. viesa slava, paša guods Br. sak. v. 1454. nelūgti viesi - aiz durvīm 1455. Laima man viesuos nāca BW. 1197 var. lielus viesus gaidīdama 14116, 6 var. ne tie visi lūgti viesi, kas sanāca vešanā 16262. aicināja ve̦lnu pie sevis viesuos (zu Gaste, zu Besuch) LP. VII, 1188. saimniece brauktu tam līdz viesuos pie svaiņa A.v. J. 1896, S. 356. viesu galds Frauenb., ein nur für Gäste gedeckter Tisch. In Frauenb. antworte man scherzweise auf eine Frage "kur tu biji tik ilgi? " -"viesus vadīt (Gäste ausgeleiten)". Zu li. viẽšpat(i)s "Herr", viẽškelis "grosse Landstrasse", vienvišỹs "ein Einsamer" (zur Bed. vgl. le. vientrēb), vaišinti "bewirten", apr. acc. s. waispattin "Hausfraü, aksl. vьsь, got. weihs, lat. vīcus "Dorf", ai. viš̍-, vēš̍á-ḥ, gr. οἶχος "Haus", ai. vēš̍a-ḥ, "Nachbar", viš̍ati "tritt ein", av. vaēsma- "Wohnung" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 231, Boisacq Dict. 689 f., Trautmann Wrtb. 363 f., Fraenkel KZ. L, 213 ff. Dem le. viesis ("ciemiņš") liegt ein o- Stamm neben einem i- Stamm (woraus der i̯o- St.) zugrunde.

Avots: ME IV, 669, 670

vil˜cinât (li. vilkinti KZ. LII, 267) AP., C., Iw., Līn., N.-Wohlfahrt, Ruj., Serbigal, (mit ìl ² ) Nerft, Preili,

1) freqn. zu vilkt, ziehen, schleppen:
ar vil ce̦klu vilcināju brālītim līgaviņu BW. 22046, 1. sienu vilcināt pie šķūņa Dond., Kand., .Wandsen, Heuhaufen auf belaubten Ästen vom Heuschlag zur Scheune schleppen. (fig.) vilcināt dzīvi (das Leben fristen) ar jē̦lu gaļu Kra. Vīt. 63;

2) in die Länge ziehen, verzögern
U., Dr., (mit il˜ ) C., Frauenb., Wolm. u. a. (unbek. in Siuxt): ilgi vilcināju BW. 15864, 6. negribam vilcināt lietu Vilibalds Kas uzvarēs 121. kuo nu vilcini, teic...! MWM. v. J. 1896, S. 401. attīstīšanas procesu vilcina Stari I, 54. teica vilcinuošā balsī (mit zögernder Stimme) Kaudz. M. 98. Refl. -tiês,

1) zögern
(intr.) : vecene . . . vilcinās duot JK. V, 135. šie liedzas un vilcinās duot gala vārdu BW. III, 1, S. 415, viņa vilcinājās duoties uz tiesas namu Upītis St. 23. nevilcinies! man nav vaļas MWM. v. J. 1896, S. 603;

2) sich verzögern:
kāršana vilcinājusēs, juo nebijis ne˙vienas virves LP. III, 101. kommisijas sasaukšana vilcinājās Konv. ² 2247.

Avots: ME IV, 585, 586

zeģêt, sich mit einer Schmutzschicht bedecken Golg.: galds, trauks jau sāk zeģēt. Hinsichtlich des ģ wohl als ein Lituanismus zu li. žàgti "unrein machen", wozu auch le. zagt.

Avots: ME IV, 702

žuôds AP., Arrasch, Wolm., (mit uô ² ) Lemsal, Gold., = zuôds 1, das Kunn L., U.; der Kinnbacken Bl. (mit uô ² ), U.; der Gaumen Manzel Phras. lettica cap. V, St.: žuods atduŗas krūtīs LP. V, 270. žuods kâ vadzītis Etn. IV, 4. žuods bauda... barību Glück Hiob 12, 11. auglis ir manam žuodam salds Hohelied 2, 3. apaušus nuo viņu žuodiem atvieglina Hosea 11, 4. Vermutlich aus zuods + žuokls.

Avots: ME IV, 838