Paplašinātā meklēšana

‡ àizkarîgs, beleidigend, kränkend Wid.

Avots: EH I, 29

‡ aldarîgs, = al˜derîgs (?): sudmalim bij meitiņa, gan ļuoti aldarīga Janš. Pag. pausm. 18.

Avots: EH I, 67

ãmarĩgs C., [āmrîgs Bers., gefrässig]: kaķis ir tik āmarīgs, ka nekā nedrīkst atstāt vaļā N. -Pebalg. [Wohl zu ãmrija, s. auch ãmerîgs; zum suffixalen Teil vgl. alberīgs, albarīgs, alderīgs, āverīgs.]

Avots: ME I, 238

arîg PS., C., verstärktes arî (cf. li. ar̃gu),

1) auch:
arīg šās māte bijuse burvene Etn. II, 87;

2) Fragepartikel in direkten und indirekten Fragen: arīg tam labi klājas? I Mos. 29, 6. iet raudzīt, arīg vēl būs zaķis LP. VII, 460. Veraltet und nur noch dial.

Avots: ME I, 141

atkarîgs, abhängig: es e̦smu nuo viņa atkarīgs; atkarīga runa, abhängige Rede. * Daneben auch atkarīgi (Adv.) dzivuot, unverträglich, s. atkara, unfreundschaftlich, jeder für sich leben (Sessau).

Avots: ME I, 165

‡ čavarîgs, geschwätzig AP.: čavarīga vecene.

Avots: EH I, 286

‡ darīgs, wirkend Stender Deutschett. Wrtb. (unter "würkend").

Avots: EH I, 308

‡ dziñtarîgs,* berasteinartig: dze̦ltuojas dzintarīgi pakariņi (gelbe Pflaumen) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 171.

Avots: EH I, 359

garîgs (schon Lat. kat. bei Günther Altle. Sprachd. I, 300 und LLD. 11, 320): g. tē̦vs ķēneņš Pas. X, 186. - garīgāki (Adv.), erbaulicher BielU.

Avots: EH I, 384

garîgs ,* geistlich, geistig: es, brāļi, nevarēju ar jums runāt kâ ar ga rīgiem, bet kâ ar miesīgiem I Kor. 3, 1. garîgas dziesmas, geistige Lieder, garīgi dzērieni, geistige Getränke.

Avots: ME I, 603

garîgums ,* das Geistige: viņas smalkajuos ģīmja pantuos atspuoguļuojās garīgums Asp.

Avots: ME I, 603

izdarîgs, ‡

2) "dummstolz; sich vor andern anstellend"
Seyershof: jaunuos gaduos viņš bij traki i. puisis; nu ir kļuvis lē̦nāks.

Avots: EH I, 441

izdarîgs, gewandt, geschickt: mūsu saimnieks ir izdarīgs cilvē̦ks Ahs. [viņa ir uzņēmīga un izdarīga A. Gulbis Fantasti 189.]

Avots: ME I, 725

labdarîgs, wohltätig: labdarīgs cilvē̦ks, mērķis.

Avots: ME II, 394

‡ lànckarīgs ² Saikava, zerfetzt.

Avots: EH I, 719

ļaũndarîgs, übeltätig, frevelhaft: ļaundarīgs cilvē̦ks.

Avots: ME II, 532

mazvarîgs, macht-, kraftlos: viņš kļuvis mazvarīgs Druva II, 4360.

Avots: ME II, 575

‡ mîkstgarīgs ² Seyershof, = mîkstčàulîgs: m. luops.

Avots: EH I, 821

neatkarîgs, unabhängig.]

Avots: ME II, 707

‡ ne-izdarîgs Rothof n. FBR. VIII, 125, nichts (od. weniges) ausrichtend: n. cilvē̦ks Fr. Adamovičs.

Avots: EH II, 13

‡ nesadarīgs Strods Par. vōrd. 118 "?".

Avots: EH II, 18

nesakarîgs, nicht zusammenhängend, zusammenhangslos: sarunas tapa arvien nesakarīgākas A. XV, 290.

Avots: ME II, 730

nesparîgs, unenergish, schlaff: nesparīgs cilvē̦ks.

Avots: ME II, 733

[nesvarîgs, unwichtig.]

Avots: ME II, 734

nevarîgs, ‡

2) unmöglich.

Avots: EH II, 22

nevarîgs, unvermögend, kraftlos, schwach, hinfällig: mans tē̦vs ir ve̦cs un nevarīgs Kaudz. viņš tuop ar˙vien ve̦cāks un nevarīgāks A. XV, 107.

Avots: ME II, 738

nevarîgums: "Apsk." ME. II, 739 zu ersetzen durch "Apsk. 1903, S. 163".

Avots: EH II, 22

nevarîgums, das Hinfällige, die Hinfälligkeit, Schwäche: žē̦luojās par vē̦cuma nevarīgumu Apsk.

Avots: ME II, 738, 739

pakarîgs,

[1) reich an Schoten
Wolmarshof, Renzenl: šuogad pupas pakarīgākas kâ pē̦rn: [zu kãrt:

2) ergeben, unterwürfig
Warkh. (wohi nach r. pokornij dass.)].

Avots: ME III, 41

pãrvarîgs, übermächtig: pārvarīgie dievi U. b. 43, 42; pārvarīgā nakts R. Sk. II, 81. [zvaigznes... spuocīgi lielas, pārvarīgas Veselis Tīr, ļaudis.]

Avots: ME III, 186

patvarîgs, willkürlich, eigenmächtig.

Avots: ME III, 126

pil˜nvarîgs* Wid., bevollmächtigt.

Avots: ME III, 217

pragarîgs, gierig, gefrässig: pragarīgā līdaka, duod man mieru! Pas. III, 426 aus Atašiene.

Avots: ME III, 376

pusneatkarîgs Konv. 4, halb unabhängig.

Avots: ME III, 431

sadarîgs: auch Pas. VII, 136 (aus Kaunata), 138 (aus Kapiņi), VIII, 105 (aus Lixna), 298 (aus Atašiene), IX, 196 (aus Warkl.), X, 120 (aus Warkl.), XII, 347 (aus Rozentova), Latv. Saule, S. 1055 (aus Jāsmuiža).

Avots: EH XVI, 402

sadarîgs Domopol, =saderîgs, verträglich; friedlich und einig mit andern lebend: viņi palika dzīvuot laimīgi un sadarīgi līdz pašai nāvei Dricē̦ni n. Pas. III, 299. Von *sadara "Eintracht" abgeleitet?

Avots: ME II, 607

sakarîgs, zusammenhängend: sakarīgi runāt, duomāt.

Avots: ME II, 645

‡ šaldarīgs Taurup "slikts": šaldarīga būšana (lieta).

Avots: EH II, 621

‡ skaldarîgs "?": neapstādamās čaluot savā skaldarīgajā valuodā (gemeint ist die Zigeunersprache) A. Brigadere Dievs, daba, darhs 156. skaldarīgās viešņas (gemeint sind Zigeunerinnen) ebenda.

Avots: EH II, 499

‡ skarīgs Seyershof, = skaraîns: skarīgas auzas.

Avots: EH II, 502

sparîgs:

"1)" ME. III, 986 zu streichen.

Avots: EH II, 547

sparîgs,

1) eifrig, energisch
B. V. n. U., schwungvoll: rakstījis sparīgus rakstus Konv. ² 853. aizsviež (zābaku) tik sparīgi uz pili LP. VI, 484.

Avots: ME III, 986

starîgs, strebsam, tätig, fleissig Kronw., Ruj., Oppek., Erlaa n. U., betriebsam U.; starīgs zē̦ns, einer, der seinen Mann steht U. Ableitung vom entlehnten (aus r. старáться) starâtiês "sich Mühe geben".

Avots: ME III, 1045

svarîgs: svarīgi (smagi) lini Oknist, Ramkau, Sonnaxt. svarīga gaļa, - nuo tre̦knas cūkas Kand. kad ve̦cs cilvē̦ks ir s., tad viņam grūti ir staigāt Seyershof. viens tâ svarīgi ("smagi") brien pa sniegu ebenda.

Avots: EH II, 612

svarîgs, schwerwiegend, (ge)wichtig, gewichtvoll: lini būtu labi un svarīgi LP. Vl, 126. nabagam visas kules svarīgas nuo ze̦lta 600. svarīga lieta, eine wichtige Sache, Angelegenheit. Subst. svarîgums, das Schwerwiegendsein; die Wichtigkeit: rudens bija viņam devis savu svarīgumu Vēr. 1903, S. 19. viņiem izskaidruo žē̦lastības svarīgumu A. 1899, S. 89. šī brīža svarīgums un svinīgums Janš.

Avots: ME III, 1143

‡ tvarîgs (Neologismus?) "?": tvarīgi gle̦znuotuo dāmas portretu IMM. 1936, 751.

Avots: EH II, 710

‡ uzvarīgs in Texten des 17. Jahrh. (s. IMM. 1934 I, 430 und FBR. XVIII, 173) und Dünsb. Vecie grieķi I, 161, besiegend, siegreich.

Avots: EH II, 738

‡ vājgarīgs Dünsb. Koša rotas k. 16, schwachsinnig.

Avots: EH II, 761

varīg, s. varig.

Avots: ME IV, 478

varîgi: siens kalta v. (stipri) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 758

varîgi, Adv., sehr U., N.-Rosen n. FBR. VIII, 27: varīgi labs piens FBR. VIII, 48. nav varīgi liels, er ist nicht sehr gross U.

Avots: ME IV, 478, 479

varîgs,

1): "spējīgs" Frauenb.; v. uz kuo "ļuoti spējīgs uz kuo" Wallhof n. FBR. XVIII, 17: zirgs v. uz ēšanu ebenda 18. v. ("vare̦ns") dziedātājs Linden in Kurl. v. ("vare̦ns") ābuoliņš Grob. v. zibsnis ... vēl varīgāks spēriens Aps. J. Raksti I ² , 112. tas pūķis ir v. Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), 182. kule paliek varīga BielU. "der Bettelsack wird voller Schätze".

Avots: EH II, 758

varîgs,

1) vermögend, bei Kräften
U., Zaravič, C., Erlaa, Saul.: varīgs vīrs. kamē̦r bija varīgs, so lange er bei Kräften war U.;

2) mächtig, gewaltig
Zvirgzdine: dievs ir varīgs;

3) möglich
Für. I.

Avots: ME IV, 479

‡ vasarīgs Lng., sommerlich.

Avots: EH II, 759

‡ visvarîgs Pas. IX, 483, allmächtig.

Avots: EH II, 790

‡ žaikarīgs "?": zivteli, kuŗa ... tik žaikarīgi skraida Jauns. Raksti V, 350.

Avots: EH II, 816

zarīgs Für. I, = zarains.

Avots: ME IV, 690

àizdusa, àizduse, àizdusis, K., A. - Peb., Asthma, Engbrüstigkeit: aizdusa - slimība, kur,as svarīgākā zīme ir asins trūkums Konv. ²

Avots: ME I, 23

ãmerîgs C., habgierig: tas jau tāds āmerīgs; ne nakti miegu neguļ Etn. I, 59; [vgl. āmarīgs.]

Avots: ME I, 239

ãmrija Gr. - Sess., ãmurija, āmarīma Lasd., amrija, āmrīja U., āmrijs Nerft, āmrīma A. XVIII, 129, der Fresser, Vielfrass, ein Mensch oder ein Tier, das gierig seine Nahrung verschlingt: rij kā āmrija Naud.; cf. amarīļa (wohl aus ãma "Ohm" + rĩt). [Dieser Auffassung widersprechen aber āmarīgs, āmerîgs und das kurze a- von amarīļa; s. dieses.]

Avots: ME I, 239

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91

apsâpêt, apsâpt, intr., inch.,

1) krank werden:
šai sākušas acis apsāpēt JK. VI, 39; vē̦de̦rs apsāpis. man vidus apsāpējis Plūd. LR. IV, 133;

2) mit abhäng. Infin. müde werden, aufhören:
tas censtiês neapsāpa Blaum. daudzi gan saņēmās, bet pēcāk cits pakaļ citam apsāpa Gr. - Sessau. garīgs apsāpums, Stumpfsinn, Lethargie Vēr. II, 1006.

Avots: ME I, 118

arî C., ari [eine Erweiterung von ar, s. dieses und arīg], Konj., auch, gew. nach dem angeknüpften Satzteil, z. B.: dzer, puisīti, duod man arī; häufig jedoch auch vor demselben, in diesem Falle unbetont: arī šis kuoks taisījās krist. arī verbindet sich, wie das deutsche auch, mit kopulativen, adversativen und kausalen Konjunktionen: un arī, und auch, bet arī, aber auch, juo arī, denn auch, ne tikai - bet arī, nicht nur, sondern auch. arī hebt, wie das deutsche auch, einen Satzteil hervor, der an einen anderen angeschlossen und von diesem nicht verschieden ist: tuo ikviens sapruot, arī bē̦rns. In dieser Bedeutung tritt zur Verstärkung von arī nicht selten pat, sogar arī pat tad, sogar, selbst dann. In Konzessivsätzen: kad arī, lai arī, jebšu arī, wennauch, arī kad, auch wenn. In Vorwürfen: bet tu arī vienmē̦r aplam rīkuojies, du handelst aberauch immer unvernünftig.

Kļūdu labojums:
wennauch = wenn auch

Avots: ME I, 141

ârîgs,

1): auch AP., Salis: cits cūkas dīrā, bet tas ir tâ arīgi AP. tas gan ir arīgi: vai nu tik dārgi var samaksāt! ebenda. man par daudz ārīga viņa liekas: vai tur smejas, vai runā, - tâ kâ par daudz lieliški ebenda;

3): ārīgi darbi Lat. kat.

Avots: EH I, 195

‡ atvedinât,

1) (wiederholt) herführen, -locken;

2) fig., zurückführen
(?): nuodarbuojās ... ar saimniecības un kārtības jautājumiem, bet . . . tuos atvedināja nevis uz materiāluo, bet uz garīguo ... plāksni J. Veselis Daugava 1934, S. 9.

Avots: EH I, 179

atzelˆt (li. atžélti), intr., inch., wieder grünen, von neuem grün, übertr. kräftig, gesund werden, wieder zu Blüte gelangen: zāle tagad pēc lietus labi atzē̦lusi. tie ir agrumā kā zāle, kas atzeļ. pēc slimības nav tā atzēlis Vēr. II, 262. garīgais labums sāka atzelt Kundz. Refl. -tiês, wacker werden: jūs nu e̦sat atzē̦lušies par man gādāt Phil. 4, 10.

Avots: ME I, 212

aûgstpràtĩba, Hochmut, Hoffart: vai tu nebūsi nuošķīries nuo citiem tik garīgā augstprātībā Kaudz. M.

Avots: ME I, 217

‡ bẽslītis Ceļi III, 124, etwas Nichtiges, Schwachliches (niecīgs, nevarīgs).

Avots: EH I, 217

[III buokstît,

1) irren
Manz.;

2) buõkstît Ruj., stossen.]
Refl. buôkstîtiês, - uôs, - ījuôs, auch buokšķuôtiês Lasd., buokstît,

1) sich herumtreiben, sich herumstossen; trödeln, sich bewegen od. etwas tun, ohne vom Fleck zu kommen; unsichere Aussagen machen,mit der Sprache nicht recht herauswollen
[PS., Wandsen.]: kuo nu buoksties? ķeries sparīgi pie darba. duodi, ja esi devējs, kuo buokšķuojies? Lasd. šurpu un turpu buokstīties Manz. Sir. 2, 14. tā gāja nuost un buokstījās (maldījās) Be̦rzabas tuksnesī I Mos. 20, 13;

2) untreu werden:
neir buokstījušies, kad Izraeļa bē̦rni buokstījās Ezech. 48, 11;

[3) buôkstîtiês Bers., Jux treiben, Possen reissen;
vgl. buošķu dziesma und buoknît].

Avots: ME I, 361

‡ čākšt "?": izbailēs čākšdami un sparīgi grūzdamies bruka ... atpakaļ istabā Kaudz. Atmiņas I, 15.

Avots: EH I, 287

čam̃dît, -u, -īju, [auch čam̃dêt L., Ronneb., Smilt.],

1) befühlen, betasten, betastend suchen:
meita vūkstuoli čamdījusi LP. VII, 128. sāk tik čamdīt visas kabatas puisim IV, 188. viņa čamdīja sparīgi ap sainīti Brig.;

2) čamdīt ļaudis pie darba, die Menschen zur Arbeit treiben
Dok. A.;

3) č. ābuolus, Äpfel von den Bäumen schlagen;
putnu pērkļus č., die Vogelnester zerstören PS. Refl. -tiês, tastend etw. suchen, wühlen: kuo tu čamdies pa kabatām, pa salmiem, pa pe̦lniem?

Avots: ME I, 403

‡ čukstiens PV., = ‡ čukstējiens: klusā čukstienā viņš pateica svarīgu ziņu.

Avots: EH I, 294

‡ dabar,

1) jetzt
Rutzau n. FBR. VIII, 139;

2) "?": d. (= vai I 1?) ar dievu esi runājusi, arīg ar mācītājiem kuopā gājusi ...? Janš. Dzimtene III ² , 258. d. ne˙maģ neduomāji mani še sastapties? IV, 161. Wenigstens in der Bed. 1 aus li. dabar.

Avots: EH I, 300

‡ IV drêbt Kaltenbr. "sparīgi mest" drẽbe grāvī.

Avots: EH I, 333

dziêsma, dziêsme (li. (giesmė˜) AP., Mar. n. RKr. XVII, 139, [Borchow, Andrepno],

1) das Lied, das geistliche Lied;
dieva dziesmas, auch garīgas dziesmas, seit Stender im Gegensatzt zu blēņu dziesmas, weltliche Lieder, namentlich Volkslieder, die man jetzt tautas dziesmas nennt. Dāvida dziesmas, die Psalmen;

2) jautra, priecīga, sērīga, gaudu, raudu, daiļa, gre̦zna, jauka, kuoša, skaista dziesma;

3) dziesmas dziedāt, sacerēt, tīt kamuolā, Lieder singen, dichten, sammeln;

4) Sprw.: kā maizi ē̦d, tā dziesmu dzied. katram patīk sava dziesma. vienu dziesmu dziedāt, einverstanden sein.
kuo tu dziedi bez dziesmas? was sprichst du für dummes Zeug? tava dziesmiņa skanēs citādi, du wirst anders reden;

5) dziesma für
rīkle, Kehle: grābt, ķerties, ņemt kam aiz (pie) dziesmas, an die Kehle fassen, stramm anfassen: ņem viņam tikai aiz dziesmas. siešu ve̦lnam dziesmu cieti LP. VI, 446. aizņemt dziesmu, ausser Atem bringen. zu dziedât.

Avots: ME I, 562, 563

[grabažât, Wessen "wirr (nesakarīgi) reden".]

Avots: ME I, 635

I griba, [gribe U.], Wille : dē̦ls apprecējies pret ve̦cāku gribu. konflikts starp dažādām garīgām gribām Stari II, 701.

Avots: ME I, 653

I gūguôt;

1): baluoži gũguo Frauenb.; "nesakarīgi dziedāt" Lettihn, Stom.

Avots: EH I, 422

‡ ìedzemdinât, erzeugen (?): garīgās avis, ... kas tikušas iedzemdinātas nuo manu gurnu kvēles A. Grīns Septiņi un viens 8.

Avots: EH I, 511

ìeiet,

1): izpriecāties pa dārzu, cik iegāja (so viel man nur wollte)
Pas. II, 380. rauduot jam iegāja prātā (kam in den Sinn) stabulīte VIII, 281. ar māju ieiešanu (mit dem Verpfändetwerden) bankā tik drīzi neveiksies Janš. Dzimtene III2, 56; ‡

2) = ieviestiês Seyershof: nu jau tās luopu sugas ir iegājušas. Refl. -tiês,

1): kad ieietas, kājas labi luokās Auleja;

2) = ìenãktiês 1: uogas iegājušās Kaltenbr. pēc rudzu zieda sāk rudziem ie. grauds AP.; ‡

4) man ieietas Saikava, ich werde müde:
man iegājās ir līdz kūtīm aizejuot; ‡

5) = lèktiês 2 PV.: nuo vakarējās saraušanās darbā man ir iegājies: e̦smu stīvs un nevarīgs; ‡

6) = ieil˜gt PV.: man šī slimība ir iegājusies.

Avots: EH I, 516

ìeriñdinât, ìeriñduôt, tr., einreihen: teikumuos ierindina tikai svarīgākuos vārdus Plūd. Refl. ìeriñduôtiês, sich einreihen: cē̦lumiem jāierinduojas parādību virknē Pūrs III, 89.

Avots: ME II, 58

iestãde ,* die Anstalt, das Institut: kurlmē̦muo labdarīga iestāde.

Avots: ME II, 72

izdevĩba,

1) Gedeien, Ertrag, Fruchtbarkeit:
kâ attaisnuot alpiešu garīguo neražīgumu Francijā un viņu tik lielu izdevību Itālijā Vēr. I, 1884;

2) izdevības, = izdeves 2, der Hochzeitschmaus;

3) izdevības, das Verlassen des früheren Wirts, der Auszug:
es nāku, ja ne vairs uz izdevībām, tad jel uz ievedībām Kaudz. M.;

4) günstige Gelegenheit
(vgl. izdevîgs): šuo izdevību mūsu tautas gara mantu krājējiem nevajadzē̦tu palaist gaŗām neizlietuotu Etn. II, 90.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu strichen) 3. nozīme (die Bed.3); "izdevību" vietā te jālasa: izvedības (statt izdevības ist hier izvedības zu lesen).

Avots: ME I, 727

izrûgt (li. išrúgti), intr. , aus -, durchgären: alus vēl nav diezgan izrūdzis; auch von nassem BOden, aufgeweichtem Wege: tiklīdz zeme nuosē̦dusies, izrūgusi Konv. ² 3062. ceļi izrūguši, dubļaini Aps. garīgie sakari ar˙vien vairāk izrūgst un izirst Vēr. I, 1067.

Avots: ME I, 793

izstēdzêt St. Matthiä, intr., ins Kraut schiessen, in grossen Ranken ausschiessen, lang auswachsen: ja liksi puķi tumsā, viņa izstēdzēs, t. i. izlaidīs gaŗas, nevarīgas stīgas. Vgl. stē̦ga.

Avots: ME I, 805

izziņa, die Ermittelung, Recherche: šī izziņa ir svarīga Vēr. II, 1061. šuos graudus (gari) saimniekam par izziņu nuolikuši LP. VII, 280.

Avots: ME I, 832

karažâtiês,

1): ja es ... daudz karažāšuos Garīga pērļu rota (1711) 578; ‡

2) = ‡ karažuôtiês Saikava.

Avots: EH I, 588

kãrîgs, lüstern, begierig: kārīgi kārīgi tie vedējiņi BW. 19317. tautas jaunā paaudze karīgi skatās Stari II, 872.

Avots: ME II, 196

knaģis,

1) [ein Haken
Rutzau] oder ein Pflock (balt. - deutsch "eine Knagge"), an dem man Kleider oder andere Sachen aufhängt: uzkabini tuo uz knaģi Wain. [vgl. dän. knag "Nagel zum Aufhängen von Sachen"];

2) ein hölzerner Griff
U. ( der Handgriff am Stiel der Sense Manz.) [vgl. schwed. knagg "Hanvgriff an einer Sense"];

3) "?": rata asē ietaisīti knaģi MWM. VI, 416;

4) [eine Spitzhacke zum Anziehen von Eisschollen
N. - Peb.]: svarīgākais rīks ir tâ sauktais knaģis jeb kaplis, kas attīstījies nuo cirvja Antrop. II, 34;

[5) ein Baum, auf dem man gemähten Klee oder Erbsen trocken
Dunika. - Aus dem Germanischen entlehnt, woher auch estn. nagi "Knagge".]

Avots: ME II, 241

kraũt,

1): k. līdumu - auch Ramkau. Refl. -tiês,

1): sniegs kraujas Segew., es schneit sehr dicht.
klints tam pretī kraujas Kr. Barons;

2): sich werfen
("sparīgi likties"): saimnieks kraujas iekšā ūdenī līdz vidučam Seyershof;

3): auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 644

kusls (li. kušlùs od. kùšlas "schwächlich"),

1) steif, ungeschickt
Stom.;

2) klein, schwächlich, zart
Naud.: mums ir līdzcietība ar visiem nespēcīgiem un kusliem radījumiem Vēr. II, 406. kuslie asni iz zemes lien Asp. kusls dīglis, stāds. lai nenuobrīnē̦tu kuslu bē̦rnu, it ipaši, kamē̦r nekrustīts, neplāta un nerāda svešiem JK. VI, 28. lai tā sieva, kur tā sieva, kur tās kuslās dvēselītes BW. 20870, 7. dzīve bija pārāk kusla, nevarīga Vēr. I, 1447. kur kuslās ilgas nu? Vēr. I, 824;

3) lebenig, jähzornig, ungeduldig
Lös.: nu viņš paliek kusls. In den Bed. 1 u. 2 nebst apr. acc. s. kuslaisin "schwächste (n)" [wohl zu le. kust "müde werden" und vielleicht slav. късьнъ "säumig, langsam", s. Bezzenberger BB. XII, 77 f., Berneker Wrtb. I, 672;] dagegen in der Bed. 3 wohl zu le. kustêt.

Avots: ME II, 328

labklâjĩba ,* labklâšanâs, labklâja * K. Kaln., das Wohl, die Wohlfahrt: tiem pienācās rūpēties par latviešu garīguo labklājību Pav.

Avots: ME II, 396

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

lêpis [auch Kr., PS.],

1) gew. vakara lēpis [li. lėpis dass., s. Būga РФВ. LXXI, 57], Nachtschwalbe, Nachtschatten, Hexe, Ziegenmelker (caprimulgus europaeus);
vakara lêpis, die Fledermaus Burtn., [Kurl.];

2) der Taugenichts, Tölpel:
vai tu, lēpi, neiesi pruojām! MWM. VIII, 13;

[3) "nuosmurgājies, nevarīgs puika jeb bē̦rns, kas vēl rāpus iet" Morizberg].

Avots: ME II, 461

‡ ļê̦puris ² Lems., Wainsel "nelāgs, vājš nevarīgs kustuonis": tas ļ. nav ne˙kāds luopa suns.

Avots: EH I, 772

mazsvarĩba ,* gewichtlos, unbedeutend: mazsvarīgs jautājiens Stari II, 558. mazsvarīgi sīkumi Apsk. v. J. 1905, S. 152.

Avots: ME II, 574

meteklis U., me̦te̦kla Glück, Füreck., Elv., Manz.,

1) der Tribut, Zoll, Schoss, Zins, die Abgabe:
viņš aizliedz ķeizaram me̦te̦klu (metekli) duot Luk. 25, 2. [ir ze̦lta meteklis (in der neuen Ausgabe: spaidi) pa˙galam Glück Jes. 14, 4.] meteklis [Korwenhof] - me̦sls, nuoduoklis naudā un citā mantā, kâ cimduos, cāļuos, uolās u. c., atskaituot tikai labību. šīs vārds lietuots agrāku laiku garīguos rakstuos, piem. bībeles tulkuojumā Konv. ² 2752;

2) ein angeschweisstes Stück Eisen:
metekļa dzelzs pie lemešiem, dakšām u. c. Nigr., Bers., Lautb. cirvim uzlika kalējs metekli Puhnen, Sassm. [sakala abus galus (metekļa vietā) kuopā Pas. II, 171. meteklis od. (seltener) me̦te̦kla "etwas (zur Festigung) an einen zerbrochenen Gegenstand Gefügtes" Pankelhof];

3) = metiens, klājiens Puhnen;

[4) ein Hindernis,
"kur kas me̦tas" Stelp.: kas tad nu atkal par metekli, ka mašīna jāaptur? Fest.;

5) meteklis od. me̦te̦kla, ein Strick mit einer
"cilpa" an einem Ende, während das andere Ende zugespitzt ist ("tuo izver, cauri ar,amām sakām zirgu arklā vai ecēšās jūdzuot") Kürbis;

6) me̦te̦kls "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem Kārsava, Dricē̦ni;

7) me̦te̦kla, eine Setzangel
Warkl., Welonen u. a.;

8) me̦te̦kla Pededze, = me̦tuoles.]

Avots: ME II, 606, 607

‡ mininča "?" : ... vecenes dziedāja garīgas dziesmas. "klau, mininčas vien vēl dzied ..." Janš. Bandavā II, 174.

Avots: EH I, 816

moļ˜ļa,

1): auch Stenden; ‡

2) ein Schmutzfink
Lems.; "netīrīgs, nekārtīgs cilvē̦ks" A. Melnalksnis Mazsalaca 54; ‡

3) "nejē̦ga" Suhrs n. FBR. VIII, 111; "neizdarīgs cilvē̦ks" Stenden.

Avots: EH I, 827

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb ² 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704

ne-ìevèrĩba, die Nichtbeachtung: atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stas garīgas mantas Vēr. I, 1289.

Avots: ME II, 716

neļuoms: "nevarīgs, ne visai ve̦se̦ls"; unfähig Wessen.

Avots: EH II, 15

‡ neprauns "nestalts, nele̦pns, neiecirtīgs" Frauenb.: Alvīne ir pa˙visam nepraũna meita; "neizdarīgs" Fockenhof: n. puisis. Zu pravans.

Avots: EH II, 17

[nezinîgs, unwissend: viņa tik˙pat vēl kâ kusls bē̦rns - nevarīga un nezinīga Janš. Dzimtene IV, 38.]

Avots: ME II, 741

nīkulis [auch Wohlf., Wenden], f. - le, der (die) Quienende, Hinsiechende, Verkommende, der Krepierling: ja raudzību plācenis labi neizduodas, tad bē̦rns būšuot nīkulis Etn. II, 61. tādi sirguoņas un nīkuļi Duomas III, 202. garīgi nīkuļi A. XI, 50. guovju gani nīkulīši BW. 29352. beidzuot nīkulei ādā ieviesušies luožņātāji LP. V, 183.

Avots: ME II, 747

nùodže̦guôtiês, einigemal schnucken: viņš nuodzēe̦guojās vien, ne˙kā sakarīga neizteicis DL.

Avots: ME II, 782

nùonĩkt [li. nunỹkti], intr., im Wachstum zurückbleiben, verkümmern, verkommen, zu Grunde gehen: es būtu gan nuonīcis GL. cilvē̦kam garīgi jānogurst un jānuonīkst Vēr. II, 583. nuonīksti, nuodilsti kâ sē̦tas mietiņš! BW. 34112.

Avots: ME II, 825

nùoņir̂kstêt, nùoņir̂kšķêt, nùoņir̂kšêt, intr., eine Weile knirschen, knacken: iedūra vardei nūjas galu mugurā; tikai drusku nuoņirkstēja Duomas I, 451. viņš atgāzās sparīgi krē̦slā, ka nuoņirkšķēja vien A. XVI, 1076.

Avots: ME II, 826

nùoritêt,

1) intr., abrollen, abkollern:
(gre̦dze̦ni) pa vienam nuoritēja BW. 6355. māmiņai nuoritēja pa asariņai Purap.;

2) sich abrollen, sich abspielen, vor sich gehen:
skats nuorit ļuoti ātri Vēr. II, 1355. Kanta iekšējā, garīgā attīstība nuoritēja kâ pēc priekšraksta Vēr. I, 1291.

Avots: ME II, 839

nùošķir̃t, tr.,

1) absondern, abtrennen, abteilen:
sijā auzas kumeļam, ar ruociņu nuoškirdama BW. 14576. mati nuošķirti ar celīti MWM. VIII, 43. bē̦rnu nuošķirt, oft mit dem Zusatz nuo krūtīm, nuo pupa, ein Kind entwöhnen: ja nuošķirts bē̦rns vēl kādreiz pupu dabūjuot, tad viņš liels būdams uotru varuot nuoskaust Etn. lI, 144;

2) unterscheiden:
gaisma tur spuodrāka, bet labāk nuošķiŗamas arī ē̦nas Vēr. II, 667. Refl. -tiês, sich absondern, sich abtrennen, auseinandergehen: vai tu nebūsi nuošķīries nuo citiem tik garīgā augstprātībā? Kaudz. jē̦rs būšuot nuošķīries nuo aitu pulka LP. VII, 982. lai tik ļaudis nuošķiŗas Degl. it priecīgs nuošķiršuos, froh werde ich dahinscheiden GL.

Avots: ME II, 866

‡ nùosmalˆcinât, verfeinern: Leonardo da Vinči darbu nuosmalcinātais garīgums Daugava 1937, S. 657.

Avots: EH II, 88

nùošņur̂kt, Part. nuošņurcis: "izvārdzis bez miega" (mit ur̂ ² ) Salis п. FBR. XV, 70; "izpūris; nuoliesējis, ar ļuoti sliktu izskatu" Frauenb.; miesīgi un garīgi n. darbinieks Jürgens 14; nuošnurkušas ("?") acis (in einer Handschrift).

Avots: EH II, 98

nùotvìcinât, fakt., verschmachten lassen: mani stipri nuotvīcina garīgā pūlēšanās Kronw.

Avots: ME II, 879

‡ pamànêtiês ² Kaltenbr. "uzkavēties bez sevišķi svarīga ieme̦sla": jis grib te p.

Avots: EH II, 155

pãrsàukt,

2): (berufen)
sieva aiz˙vien atsaucas: "vīrs, vīrs, mans vīrs"; tad viņu pārsauc: "kuo nu vīruo?" PV.; (verrufen, rügen) par vienu lìetu gan Šilingu pārsauca: nav ļāvis zemnieku bē̦rnus laist tālākās skuolās Austriņš Raksti IV, 502. dzīves laikā Mārtiņš tika ... pārsaukts se̦klu rakstu pēc Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 224. ‡ Subst. pãrsaukums, Rüge, Vorwurf (?): sāka dzirdēt pārsaukumus, ka nedrīkstuot rādīties gaismā Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116. par tuo sāka celties pret "Mājas viesi" lieli pārsaukumi Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 265. ass pārsaukumu rakstiens ebenda 82; ‡ pãrsaucējs (f. -ēja Austriņš Gaŗā jūdze I, 184), ein Rüger: ne˙viens Mārtiņa pārsaucējs nav iespējis ne˙kā šai ziņā svarīgāka izmeklēt Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 224.

Avots: EH XIII, 210

pãršķiebt, tr., verzerren, verziehen: muti, lūpas, ģīmi. [pāršķleba seju, sagrīļuojās un nevarīgi atkrita krē̦slā Leijerk. II, 135].

Avots: ME III, 181

pãrspriêst, tr.,

1) beurteilen, besprechen, abhandeln, kritisieren:
jaunasgrāmatas,svarīgus jautājumus;

2) beraten:
pārspriedām, kuo darīt. Subst. pãrspriêdẽjs, der Kritiker, Rezensent; pãrspriêdums, die Besprechung, Abhandlung, Kritik, die Beratung; pãrspriêšana, das Besprechen, Kritisieren, Beraten.

Avots: ME III, 177, 178

‡ pavēlīgs, herrschsüchtig Stender Deutsch-lett. Wrtb.; befehlerisch: brašs un p. kâ bajārs Brigadere Dievs, daba, darbs 227. izdarīgi un pavēlīgi cilvē̦ki Daugava 1928, S. 1233. tā bija nikna un pavēlīga runa Dünsb. Koša rotas k. 34. pavēlīgi uzsauca: "... pievāc mazuo!" Veldre Dēli un meitas 139.

Avots: EH XIII, 190

pìemest,

1) zu-, hinzuwerfen; zuwenden, zuteilen; zu einer Kollekte beitragen
U.; hinzufügen: kalpam pie algas piemest Kav. ziņnesis piemeta pirkstus pie ce̦pures Poruk V, 277. kas liels un svarīgs - gribē̦tuos vēl piemest Juris Brasa 169;

2) vollwerfen, werfend anfüllen:
tik˙pat te̦k straujupīte, i[r] pieme̦sta žagariņu BW. 8972;

3) vorwerfen
Wessen: piemest nedarbus, Unarten vorwerfen MWM. v. J. 1903, S. 653. bāliņš man maizi deva, ik dieniņas pieme̦zdams (Var.: pārme̦zdams) BW. 18952, 1 var. In Mar. piemest, in unangenehmer Weise an etwas erinnern: viņš man arvienu pieme̦t manu ve̦cuo brūti. man piemeta bāleliņi šuo vietiņu, tuo vietiņu; es aizgāju tai vietā, brāļi ceļa nezināja BW. 8892, 2. Refl. -tiês,

1) sich anlehnen, anstossen, berühren:
zars piemetas pa reizei viegli pie luoga rutīm Blaum. st.3. pūra nesējiem pūrs nuo klēts tâ jāizne̦s, ka tie ne˙kur nepieme̦tas BW. III, 1, 29. p. pie durīm, anklopfen Dond.;

2) überfallen:
slimība pieme̦tas, man erkrankt. viņam pieme̦tusies sirds kaite. kas nuo tāses vīzes pin, tam kaškis pieme̦tas Etn. II, 187. Sprw.: nelaime lai labāk pieme̦tas (soll lieber heimsuchen) cilvē̦kiem, nekâ luopiem;

3) sich niederlassen:
piemeties, kur nu redzi brīvu vietu! Poruk III, 283. man vajaga vietas, kur ziemu piemesties Blaum. Pie skala uguns 156. pie radiem ne˙kādas piemešanās man nebij Kaudz. M. 17;

4) sich dranmachen:
viņš viņai piemeties klāt, er hat sich an sie herangemacht Kav. sāks vai vēl piemesties par brūtgānu! Alm. Kaislību varā 52;

5) gefüllt, besetzt werden:
ābuoli pieme̦tušies tārpu. kuoki pieme̦tušies putnu;

6) einander Vorwürfe machen:
es dzē̦rājs tautu dē̦ls, man dzē̦rāja līgaviņa; nevarēja piesamest (Var.: piemesties) viens uotram dzīvuojuot BW. 26970.

Avots: ME III, 271, 272

pirmtẽ̦vs,* der Urvater: pesimisma pirmtē̦vs MWM. X, 880. pirmtē̦vu garīgais stiprums Kundz. Kronw. 97.

Avots: ME III, 227

plezdinât, schwingen (vēcināt) Dunika: p. spārnus. viņš nevarīgi plezdināja abas ruokas Turg. Pav. ūd. 127. Refl. -tiês,

1) mit den Flügeln schlagen
Dunika: gailītis sasietām kājiņām plezdinuoties pabeņķē Pas. I, 328;

2) flattern:
karuogs plezdinājās virs jumta Dunika. Zu li. plezdénti "mit den Flügeln schlagen", plestenu "quatio" RFB. LXV, 320; vgl. auch pledinât.

Avots: ME III, 338

redzĩba,* das Sehendsein: aklība nuoderēja par ieruosu viņa garīgai redzībai Plūd. Llv. II, 322.

Avots: ME III, 504

runa: der Rat (= die Beratung) Und. Ps. 1; gulēsim vienu vietu, runāsim vienu runu BW. 33645. Jē̦kaups, Jānis runu tur rudzu lauka galiņā: Jānis rāda siena kaudzi, Jē̦kaups - savu rudzu lauku Tdz. 54110. kad dagāja da runas, es pasacīju Zvirgzdine. kad viņi sagāja vakaruos, netrūka runas (angeblich der nom. pl.; Stoff zum Gespräch) Sonnaxt. runas (gen. s.) netrūkst Kaltenbr. viņam jau nav tās runas ("viņam neveicas valuoda") AP. tē̦va runu (= tuo, kuo stāstījis tē̦vs) runājis Auleja, nepiedarīgu runu nerunāva ebenda. luopam prāta ir, tik runas navā ebenda. vācisku runu (Sprache) mācēja runāt Kaltenbr.

Avots: EH II, 384

sabrẽcinât, tr., zu heftigem Weinen veranlassen: bē̦rnu. mācītājs tik svarīgu sprediķi sacīja, ka daudz ļaudis sabrēcināja Dond.

Avots: ME III, 597

sačerkstelêtiês, sich zusammenkrollen: pākstis sačerkstelējas tik pēkšņi un sparīgi, ka sē̦klas uz visām pusēm sprē̦gāt izsprē̦gā Karls. mati sačerkstelējās tādās nelielās spruodziņās Seifert Chrest. III, 3, 43. kuoku lapiņas sāka sačerkstelēties Celm. viņa duomu pavediens aprāvās un sačerkstelējās Baltpurviņš I, 149.

Avots: ME II, 605

sakrēst, ‡

3) zusammenschütteln:
s. sviestu katlā Pas. XV, 257; ‡

4) "sparīgi samest" Auleja: sakrēte visas sūnas pie klēts. ‡ Refl. -tiês Auleja "einander Schläge versetzen".

Avots: EH XVI, 419

saplakt, intr.,

1) zusammenfallen, zerfallen
U.; abnehmen, niedriger werden: lai sapluok pampums kâ vilnas lēkša! Br. 414. sapluoc kâ ciņa cē̦rps! Br. 31. saplakt kâ pārdurts pūslis Krišs Laksts 26. Vītuols... saplaka zem kādas smagas nastas Vēr. I, 1037. pirms es zem smagā spaida nesapluoku Asp. sapluokat... kâ be̦ka nuo savas galvas smaguma A. XX, 931. vilnītis saplaka uz krasta smiltīm 809. ūdens saplacis ze̦ms, ze̦ms MWM. X, 245. sniegs saplacis, hat sich gesenkt, gesetzt U. - zaķis sapluok, der Hase duckt sich St. kaķis saplakst (= salīkst) Cibla. sieva saplakusi, das Weib ist niedergekommen Umgegend von Talsen. viņš saplacis miesās, er hat an Körpergewicht abgenommen, ist abgemagert;

2) den Mut verlieren
U.: ķēni0ņiene sapluok nuo bē̦dām LP. IV, 188. nabadzīgais, tik daudz re̦dzē̦dams, tīri sapluok ebenda S. 25. visi saplakuši, ieraudzīdami dimantu princesi 104. ķēniņa dē̦ls tīri saplacis, dzirdē̦dams tādu runu VI, 315. visi saplaka par tik lielu spēju 380. zemnieks par tādu bagātību tīri saplaka 461. viņš izskatās tik saplacis un nuospiests Vēr. II, 529. sirds sapluok, das Herz wird gerührt St.: sapluok Pētera un Līzes sirdis Purap. Kkt. 47. dūša nu pa˙visam sapluok LP. VI, 303. dvēsele... nevarīgās bailēs saplaka R. Sk. II, 111.

Avots: ME II, 701

saskaits,*

1) das Aufgezähite, die Liste, das Verzeichnis:
mūsu vārdu saskaitā izlaisti divi svarīgi vārdi Austr.;

2) die Summe
K.

Avots: ME III, 730

savẽrt,

1) leicht zusammennähen, heften, trakeln
U., Spr., Mag. XIII, 2, 59: saver... ar diedziņu villainīti! BW. 17049 var. saver manas villānītes! RKr. XVI, 165;

2) aufreihen
Spr.: auklā savē̦rtas... krelles Antrōp. II. 97. savērt kuo virknē, brālis... saveŗ (galvas) uz auklas LP. IV, 57. siļķes savērt saitītē Alm. Kaislību varā 138;

3) (ein Tor) zumachen
Spr.: ej, brālīti, saver (Var.: aizver) vārtus! BW. 14317 var.;

4) (die Tür zumachend in der Tür) einklemmen
Dond. u. a.: kad kāju saver durvīs, tad kāds mirst LP. VII, 416. Subst. savē̦rums, Zusammengereihtes: nuo šī nesakarīgā vārdu savē̦ruma Vēr. II, 733. viegls savē̦rums "Fadenschlag" Brasche.

Avots: ME III, 786

sekmêt, -ẽju,

1) tr., fördern; Gedeihen geben
U.: centies sekmēt viņu garīguo attīstību Latvju tauta XI, 1, 67. katrs izpilda savu uzde̦vumu; kuopīgi padarāmuo darbu se̦kmē̦dams, veicinādams Kaln. Uozuolk. māc. 57. viņš rūpīgi sekmēja šuo peļņas zaru SDP. VI, 64;

2) sich erkundigen
Mag. IV, 2, 144, nachforschen Erlaa, Lems., Gr.-Jungfernhof n. U., Golg., spüren L.: kuo tik daudz sekmē? was fragst du so viel? U. Refl. -tiês, gedeihen, gelingen, guten Erfolg haben, bringen: darbs ne˙maz nesekmējies LP. VII, 374. saimniekam dzīvē tâ vairs nee̦suot sekmējies 834.

Avots: ME III, 814

‡ šḕrpīgi ² "sparīgi" Kaltenbr.: ļuoti š. iet tis akmins (auf einen Mühlstein bezogen).

Avots: EH II, 626

skabrs,

1): "skarbs" Pussen; sīva, skabra ("dusmīga; skuopa") dē̦lu māte A.-Schwanb.;

3): "ātrs; izdarīgs" Pussen.

Avots: EH II, 496

skaĩdruôt,

1) klar machen
U., klären (eig. u. fig.): ar morāliski skaidruotu apziņu Vēr. II, 1139;

2) erklären
U.: es jautāju, viņa atkal skaidruoja Daugava 1928, № 3, S. 318. Refl. skaidruôtiês U., skaidrêtiês Spr.,

1) sich lichten, sich aufklären, klar werden
U., Spr.: laiks skaidruojās A. XX, 643. skaidruojas . . . vairs nelīs Vēr. II, 897. debess sāk skaĩdrēties Dunika. vaigs tam skaidruojās MWM. VI, 681;

2) sich aufklären, aufgeklärt werden:
līdz ar tautas garīgu spē̦ku attīstīšanuos izkuopjas un skāidruojas ari! tās dievbijīgie nuojē̦gumi RKr. VIII, 8. tumši ļaudis skaidrējas Gesangbuch - Subst. skaĩdruôšana, das Klären, Erklären; skaĩdruôšanâs, skaidrêšanâs, das Klarwerden, die Aufklärung; skaĩdruõjums,

a) das einmalige Klären;

b) die Erklärung:
duodams . . . sapulcēs skaidruojumus par veseiības kuopšanu Kaudz. Ve̦cpiebalga 100; skaĩdruôtãjs, wer klärt, erklärt.

Avots: ME III, 865

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497

šķirîgs U., sich fördernd, förderlich, erfotgreich, geschickt: šķirīgs darbs Bers., Golg., Gr. - Buschh., Lubn. Ādams suoļuoja šķirīgiem suoļiem Janš. Dzimtene V, 10. darbs tam šķirīgi secās Odiseja V, 87. audu tik šķirīgi, ka ve̦cā māte... nevarēja gūt saivēšanu Janš. Bandavā II, 190. Jānis ir šķirīgs cilvēks: kur viņš stāj klāt, tur darbs uz reizu nuole̦cas Nigr. tā bija sparīga, šķirīga sieviete Lautb. Luomi 48. šķirīga valuoda, geläufige Rede Mag. IV, 2, 143, U.; auseinancier gesetzt, nicht dicht bebaut St.

Avots: ME IV, 44

skrudze,

1): auch Frauenb.; vērpjuot var dzijā iemesties s. Ziepelhof; "nedzija" Siuxt; ‡

2) "?": ak tu s. (als Schimpfwort für eine weibliche Person)
tāda, cik tā ir nedarīga! Janš. Mežv. ļ. I, 314 (ähnlich 232).

Avots: EH II, 512

spẽja Dunika, Dond., Siuxt, Nigr., Grünh., Behnen, Ruj., Jürg., Salis, Zögenhof, Wolm., Ahs., spèja C., PS., die Kraft, Stärke, Fähigkeit, das Vermögen: liela griba, maza spēja Ahs. saimniekam ļuoti paticis, kā šim tāda spēja LP. IV, 148. suns bij iemantuojis valuodas spēju Etn. III, 62. izpildi savu pienākumu pēc labākās spējas! Jauna Raža IV, 1. atcerēties viņa dūres spēju 76. lai darā..., kas viņa spējā Hamlet 101. par lātviešu valuodas attīstības spēju Latv. tauta XI, 1, 34. garīgas spējas A. 1904, S. 548.

Avots: ME III, 991

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene ² I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III ^4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157

telderêt,

1): "streipuļuot" (mit el˜) Iw.;

2): "jautri uzdzīvuot" Saussen;

3): "nesakarīgi runāt" Selsau.

Avots: EH II, 674

trauksme*

1) Ungestüm
Dr.; der Drang, der Zug: uzbudināts, ar kaklā kāpjuošu trauksmi A. Brigader Daugava I, 306. cīņā pret latviešu trauksmi uz pilsē̦tu Duomas I, 981. nevarīgas, savā trauksmē apgurušas ilgas III, 1178.

Avots: ME IV, 224

II trizuļuôt,

1) = vizuļuôt, funkeln Bers., Schwitten, Wid., funkelnd zittern, flimmern Sessw., kräuseln Zeif: III, 3, 197: karstās vasaras dienas gaiss trizuļuo Lubn., Alksn.-Zund. vārpas vē̦smā trizuļuo Aus. I, 11;

2) "?": nevarīgi trizuļuoja... zvana sitieni Brigader Daugava I, 1217. dažādā stiprumā trizuļuojuošais... mūzikas viļņuojums Veselis Tīr. ļaudis. uz sejas re̦dz tūdaļ tam trizuļuojam Bārda Zem. d. 248.

Avots: ME IV, 239

trulĩba,* die Stumpfheit, der Stumpfsinn: gara trulība Vēr. II,867; 1003. paceļuot tautu nuo garīga miega, trulības I, 1448.

Avots: ME IV, 245

‡ tupeniskums, das Hockendsein: t. ir krievu kazaka (dejas) svarīgākā daļa Jürgens 73.

Avots: EH II, 703

tvàikaîns Wolm., dunstig St., U.; qualmig V.; neblig (mit ài ² ) Lubn.; schwül U., Mar., Ronneb., Ruj.-Tornei, (mit ài ² ) Kalzenau: pavasarīgi tvaikainajā miglas rītā A. Brigader Daugava I, 1202. tvaikainā naktī Stari II, 337. (fig.) tvaikaini muodās jauna mīla Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 35.

Avots: ME IV, 288

uzbruciêns, der (einmalige) Überfall: nebija gaidījuši tik sparīga uzbruciena R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 85. uzbruciens atsists Janš. Dzimtene V, 451. uzbrucienā... dalību neņemšu Mežv. ļ. I, 290.

Avots: ME IV, 319

uzņêmiêns, das einmalige Unternehmen, Beginnen: viņa uzņemieni nepalaimējās A. v. J. 1896, S. 143. nuobeidza... svarīgākuo daļu nuo visa uzņēmiena S. 314. kāds būs kādas... darbības vai uzņēmiena gals Etn. II, 18. Emma nuo šāda uzņēmiena... nebaidījās Janš. Dzimtene IV, 14.

Avots: ME IV, 363

uzņem̂t, uzņem̃t,

1) aufnehmen
U., aufheben Wid.: uzņemt nuokritušuo grāmatu nuo grīdas Salis. tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis Kaudz. M. 23. uzņemt valdziņus (acis Salis) Bers., Golg., die (heruntergefallenen) Maschen am Strickzeug aufnehmen;

2) aufnehmen, absorbieren:
ziveļļa tiek vis˙vieglāk... uzņe̦mta asinīs MWM. VII, 345;

3) aufnehmen
U., bewirten: nama māte... uzņēma preceniekus ar vakariņām BW. III, 1, S. 86. viesus uzņemt Kav.;

4) unternehmen:
uzņemt kara gājienus Konv. ² 1052;

5) übernehmen, auf sich nehmen; aufnehmen, beginnen:
uzņemt darbu,

a) eine Arbeit beginnen
U.;

b) eine Arbeit übernehmen
Kav. uzņemt vietu (māju), ein Gesinde zur Pacht übernehmen Kav. ar gaili mājas nevar uzņemt Birk. Sakāmv. 75. mēs e̦sam uzņē̦muši jaunu dzīvi, wir sind in eine neue Stelle und neue Lebensverhältnisse gegangen Blieden n. Mag. XIII, 7. uzņemt saimnieces gaitu Neik. 6. pēc tē̦va nāves valdīšanu uzņēma dēls Dīcm. pas. v. I, 32. ar zirgu apgriezdamies un uzņe̦mdams jaunu vagu Janš. likās... uz ausi, lai rītu varē̦tu uzņemt jaunuo ceļuojumu Janš. Mežv. ļ. I, 68. tvaikuonis uzņēma atkal pilnu gaitu A. XXI, 492, uzņemt naudu un maksāt augstus procentus Janš. Precību viesulis 48;

6) uzņemt ceļu,

a) einen Weg nehmen:
jauneklis... uzņēma ceļu uz pili Pas. IV, 268. viņa uzņē̦muse gatvas ceļu MWM. XI, 264. kas var zināt, kādu ceļu puika uzņēmis Plūd. LR. III, 271;

b) den Weg auffinden:
mežā nebija... iebrauktu pē̦du, un tādēļ lē̦ti nevarējām uzņemt pareizuo ceļu Janš. Bandavā II, 257;

7) (eine Melodie) aufnehmen, (zu singen od. sprechen) beginnen:
Zvirbulis... meldiņu uzņēmis Seifert Chrest. II, 179. dzirdēja mežsargu uzņe̦mam garīgu dziesmu Janš. Bandavā I, 28. Slē̦ga... uzņēma valuodu Alm. Kaislību varā 135, viņš savukārt uzņēma vārdu un teica Aus. uzņemt citu runu, von der Rede abspringen;

8) anfangen zu feiern:
abas... bija svē̦tvakaru uzņē̦mušas Asp. Saulgriezite 5. svē̦tvakaru jau laikus uzņemt Janš. lai... šabas varē̦tu uzņemt miestā Janš. Bandavā II, 82;

9) photographieren;

10) jem. ins Auge fassen, sich in den Kopf setzen:
kuru tie (bē̦rni) uzņe̦m, tuo vaijā un nievā bez jeb˙kāda ieme̦sla MWM.; aufs Korn nehmen Biel U.: viņš mani uzņēmis I Makk. 5, 44;

11) erobern
(?): u. pilsē̦tu Biel U. Refl. -tiês,

1) übernehmen:
viņš uzņēmies tuo ē̦ku uzcelt, er hat übernommen, das Gebäude aufzubauen U. uzņe̦muos visus... grūtumus Kaudz. M. 108. kad mātes rūpes uzņe̦mas 16. kuo tē̦vs bij uzņēmies, tuo ar izveda galā Vēr. I, 1463;

2) sich zu eigen machen:
tuoreiz tādu vaļu uzņē̦musēs Janš. Bandavā I, 320;

3) sich photographieren. -
Subst. uzņemšana, das Aufnehmen: (viesu) uzņemšana bija labu labā. dziesmu uzņemšana Alm. Rud. 8; uzņemšanâs, das Übernehmen; uzņē̦mums,

1) das einmalige, vollendete Aufnehmen:
Jāņa mātei... paldies par tuo labu uzņē̦mumu BW. 32843;

2) Aufgenommenes:
lindruks ar diviem uzņē̦mumiem (Querfalten) Janš. Dzimtene ² I, 79. pātaga... gara, ar divi uzņē̦mumiem (Verknotungen) III, 117;

3) die photographische Aufnahme;

4) das Unternehmen:
piedalīties vis˙lielākuos uzņē̦mumuos A. XI, 476. rūpniecības uzņẽ̦mums; uzņêmẽjs, der Unternehmer.

Avots: ME IV, 362, 363

varig,

1) kannst du:
varig tu tās skaitīt? Glück I Mos. 15, 5 (ähnlich Hiob 36, 29); kann er (sie, es): varig ... ticība viņu izglābt? Glück Jakob 2, 14 (ähnlich 3, 12);

2) varîg ² Nigr., ob (Fragepartikel): verietēs visi pieci, varig (Var.: vēlag, vai ar. vai jel, vēl it) skaišķi piederēja! BW. 16921, 2 var. (aus Lösern). klaušina nu . . . , varīg nav kas kuo redzējis Janš. Mežv. ļ. I, 383 (ähnlich 360). In der Bed. 2 wohl aus arīg . vai.

Avots: ME IV, 478

vecîgs Etn. III, 165, AP., Arrasch, Dond., Erlaa, Golg., Jürg., Memelshof, PS., Saikava, Salis, Schujen, Schwanb., Sehren, Selg., Sessw., Sonnaxt, Stenden, Wandsen, ältlich U.: vecīgs vīrs Druva I, 41. vecīgs kungs MWM. VIII, 164. vecīga meita AP., Golg., Oknist, Saikava, Sehren, Selsau, Sessw., Sonnaxt. viņa... bija labi vecīga; bet vēl... viegla un sparīga Vēr. II, 899. es pats e̦smu ve̦cs, un mana sieva ir vecīga Glück. ļaudis celsies it kâ vecīgs lauva Glück IV Mos. 23, 24. vecīgs izskats. vecīga seja.

Avots: ME IV, 516

veidalis,* veidals*, Ideal (?): mans veidalis ir patiesība Mācītāja meita 40. tautas garīgais veidals Plūd. Rakstn. I, 19. gribu mīlēt un buojā iet, lai veidals nepaliktu tikai veidals Zalktis v. J, 1908, No 4, S. 129.

Avots: ME IV, 522

viegls,

1) leicht, wenig wiegend:
viegls ve̦zums, eine wenig belastete Fuhre U. viegls kâ spalviņaa Birk. Sakāmv. 32;

2) leicht
(fig.): Sprw. viegls (leichtfüssig) kâ zaķis Br. sak. v. 1483. viegla kâ stirna JK. II, 558. viegls kâ žīda zirgs 495. viegls zirdziņš, ein schwaches Pferd Siuxt. viegli suoļi Biel. 1917. teci viegli, kumeliņa! 1475. viņa.., bija... viegla un sparīga Vēr. II, 899. apģē̦rbs bij... par vieglu Kaudz. M. 11. viegla diena, Erholung, Erleichterung Spr. Gaisiņš bija ļuoti viegli audzis JR. V, 12. (māmuliņa) viegli audzināja BW. 23149, māmiņai viegls prāts (leicht zu lenkender Sinn), drīz tautām atvēlēja 15323 var. viegla galva, ein leicht fassender Kopf U. viņš visus darbus viegli ņe̦m (oberflächlich, nicht energisch) Siuxt. turi tuo bē̦rnu tâ viegli, viegli (vorsichtig, weich, ohne zu drücken)! Frauenb. ir viegla pusjūdz[e], es ist eine geringe halbe Meile Manz. 10 Gespr.;

3) leichtsinnig, leichtfertig
U.; schwachsinnig AP., Orellen, Salis, Salisb.: viegls cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch U. viņš jau tāds vieglāks Salisb. muļķis viņš nav, ja ar drusku viegls Poruk Dzīve un s. 34. - Subst. vìeglums,

1) das Leichtsein, die Leichtigkeit
(eig. und fig.): Sprw. kur nu vieglums bez grūtumā, saldums bez rūgtuma! RKr. VI, 958. (zirgi) vanadziņa vieglumiņu (Var.: vieglumā) BW. 29868. pāva spalvas vieglumiņu 24741. dzīvuo bites vieglumiņu 5260. kad tās dzirnas smagi gāja, es palaidu vieglumā; grūta mūža nevarēju vieglumā derināt 8039. kâ iedzēru drapes, uznāca uzreiz tāds vieglums Frauenb.;

2) die Leichtfertigkeit
U.;

3) ein Schwachsinniger
Salisb.: tāds kâ vieglums: tādas dumjības runāt! Salisb. Wohl nebst li. vìglas oder vigrùs "schnell, lebhaft, gewandt" (s. Būga KSn. I, 73) und sloven. ve̦gati "schwanken" zu an. vīkia ("sich) bewegen", ahd. wīhhōn "hüpfen", ai. vējatē "fährt los, schnell", av. vaēg- "schwingen" u. a. (s. Walde Vrgl. Wrtb. l, 234 f.) resp. (s. Trautmann Germ. Lautges. 15 ¹ und Scheftelowitz IF. XXXIII, 168 und KZ. LIV, 230) zu ahd. wigan "schwanken" u. a.

Avots: ME IV, 654

vir̃knêt, -ẽju, virkņuôt, aufreihen, aneinanderreihen: virknēja sīpuolus Janš. Bandavā I, 125. virknējuot . . . elementus pēc . . . atomu svariem Konv. ² 825. diadēmu ... nuo zvaigznēm es virkņuošu R. Sk. II, 245. Refl. virknêtiês U., (mit ir̃ ) C., virknuôtiês U., vir̃kņuôtiês Wandsen,

1) virknêtiês Bers., Kalzenau, virknuôtiês Bers., Nötk., Vīt., virkņuôtiês Lubn., sich aneinanderreihen, sich zusammentun
U.: putni virknējas uz pruojām iešanu Kalzenau. dzērves virknuojas taisnā virknē Vīt. šūniņas virknējas cita citai galā Konv. 75. nuotikums virknuojas pie nuotikuma B. Vēstn. atmiņas virknējas A. v. J. 1896, S. 205. (duomas) virknējās nesakarīgās variācijās 1903, S. 37;

2) sich mit Aufreihen beschäftigen
U.

Avots: ME IV, 606

virsība,

1) die Obrigkeit
Manz. Lettus, St., U., Warkh., Zvirgzdine; die Herrschaft, Oberherrschaft: virsībām . .. paklausīgi Glück Philemon 3, 1. viņš ... virsību nedabūja 11 Makkab. 5, 7. eņģeļus, kas savu virsību neir sargājuši Judas 6. kuo tī virsība sacīs. tis i[r] būs Zvirgzdine. visaida virsību bija ebenda. par kārtīgu ierēdņu izturēšanuos jāgādā augstākai virsībai L. W. 1922, № 1, 4. ze̦m smuta virsības bija daudz ļaužu Pas. III, 289 (aus Lixna). zem patriarcha virsības MWM. VIII, 49. draudze paliktu neatkarīgu nuo jeb˙kādas garīgas virsības Konv. ² 302. virsības varu A. v. J. 1897, S. 378;

2) das Obere, die Oberfläche
L., U.

Avots: ME IV, 612

žaburis: "izdarīgs cilvē̦ks" (žaburs) Salis n. FBR. XV, 64.

Avots: EH II, 816

žeperîgs: tik ž., ka ilgi nuostavēt uz vietas nespēja Austrinš Raksti V, 187. ž. un sparīgs Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), 182.

Avots: EH II, 818

zibsnis,

1) der Blitz
U., Bauske, Bers., C., Dubena, Golg., Gr.-Buschh., Jummardehn, Kaltenbrunn, Kl., Lös., Lubn., Meiran, Memelshof, N.-Schwanb., Ogershof, Oknist, Saikava, Sessw. u. a. (unbek. in Burtn. u. a.): zibšņus me̦t uozuolā BW. 33700. zibšņa ātrumā Pas. VI, 485. zaķis aizgāja kâ zibsnis Lös., Saikava. patrōnam vai zibsni acis me̦t Juris Brasa 498. zibšņuos un lietus gāzienuos Apskats v. J. 1903, S. 353. uguns vien šķīda un zibšņi staipījās uz visām pusēm Vīt. 50. kuo zibšņiem zibat? Druva I, 22. kaut man debess zibšņi būtu, zibšņu pātagu es vītu Jauna raža IV, 62. varīgs zibsnis Aps. J. Kaimiņi 20;

2) ein leicht aufbrausender Mensch
Gr.-Buschhof: tādam zibšņam nevar ne vārda pateikt;

3) starkes Bier:
uztaisīja tādu zibsni, ka visi ātri nuoreiba Gr.Buschhof.

Avots: ME IV, 717

‡ zlàmbât ² Kaltenbr. "riet nesparīgi, vilcinādamies".

Avots: EH II, 811

žļuôdzît Gotthardsberg, Kl., Prl., Saikava, Sessw., (mit uô ² ) Grünw., Siuxt, -gu od. -dzu, -dzĩju, = ļuôdzît, hin und her bewegen, zum Wackeln, Wanken bringen Bers., Fehteln, Kalz., Kreuzb., Memelshof: kad mietu iedze̦n slapjā vietā, tad, lai caurumu padarītu platāku, mietu žļuodza Kreuzb. Refl. -tiês,

1) = ļuôdzîtiês 1, šļuodzîtiês Wid., Bers., Fehteln, Kalz., Memelshof, Serben, (mit uô ) Adl., A. - Laitzen, A. - Ottenhof, AP., Arrasch, C., Gotthardsberg, Kl., Ogershof, Prl., Saikava, Sessw., Warkh., (mit uô ² ) Salis, Schibbenhof, Schnehpeln, Siuxt; taumeln N. - Peb., (mit uô ) Drosth.; "nesakarīgi iet" Saikava: nenuostiprināts stabs mitrā zemē žļuogās Kalz., N. - Peb. rati sāk žļuodzīties Sessw. kuģus varēja uz jūŗas aiz vē̦tras grūdieniem redzēt svaidāmies un žļuogāmies Atbalss kal. piel. 21. piedzēris cilvē̦ks žļuogās Bers., Kalz.;

2) = ļuôdzîtiês 2, sich recken, strecken, rekeln N. - Peb., (mit uô ) Jürg., (mit uô ² ) Ahs., Grünw.: bē̦rns sāk žļuodzīties: nāk miegs, jāliek gulēt Ahs. n. RKr. XVII, 66. kuo nu žļuogies tik ilgi gultā? Jürg.;

3) faulenzen
(mit uô ² ) Bauske;

4) "taisīties vemt" Serben.

Avots: ME IV, 820

zubdreķis, ein Schimpfname: tādi garīgi panīkuši zubdreķi... tie gan kādi tādi pusmācīti R. Av.

Avots: ME IV, 749